KOPŠ ES IZVEIDES 1957. GADĀ TĀ IR IZAUGUSI NO 6 VALSTĪM LĪDZ 27. ŠĪS VALSTIS APVIENOJA SPĒKUS, LAI KOPĀ VEIDOTU LABĀKU NĀKOTNI. KURAS VALSTIS IR ES SASTĀVĀ, UN KAD TĀS PIEVIENOJĀS? ŠAJĀ NODAĻĀ UZZINĀSI, KĀ ES KĻUVA PAR TO, KAS TĀ IR ŠODIEN, UN KAS TO PADARA TIK NEATKĀRTOJAMU.

KAS IR EIROPAS SAVIENĪBA?

ES dalībvalstis

Eiropas Savienība ir unikāla 27 Eiropas valstu partnerība – tās dēvē par dalībvalstīm jeb ES valstīm. Tās kopā aptver lielāko daļu Eiropas. ES dzīvo aptuveni 447 miljoni cilvēku, kas ir apmēram 6 % no pasaules iedzīvotājiem. ES valstu piederīgie ir arī Eiropas Savienības pilsoņi.

ES oficiālās valodas

Eiropas vērtības

ES līgumos ir ietverti noteikumi, kas nosaka ES darbību. Tie laiku pa laikam tiek grozīti, piemēram, kad ES pievienojas jaunas valstis vai kad mainās ES darbība. Jaunākais līgums ir Lisabonas līgums, kas tika parakstīts Portugāles galvaspilsētā 2007. gadā.

Uzzini vairāk par ES līgumiem: europa.eu/!UGh3f3

Eiropas Savienības Pamattiesību harta stājās spēkā līdz ar Lisabonas līgumu. Tajā ir noteiktas tiesības un brīvības, kas ir pieejamas visiem ES iedzīvotājiem, piemēram, personiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības. Lai atspoguļotu mūsdienu sabiedrību, hartā ir iekļautas jaunākas pamattiesības, piemēram, datu aizsardzība un bioētikas garantijas. Tajā iekļauti arī īpaši noteikumi par personu, kas jaunākas par 18 gadiem, tiesībām, nodrošinot, ka bērnu tiesības ir daļa no cilvēktiesībām, kas ES un tās dalībvalstīm ir jāievēro un jāaizsargā.

Sīkāk par ES Pamattiesību hartu: fra.europa.eu/en/eu-charter un ES Bērna tiesību stratēģiju: ec.europa.eu/info/policies/justice-and-fundamental-rights/rights-child_lv

No 6 ES valstīm līdz 27

ES veido ļoti dažādas valstis. Pēc iedzīvotāju skaita lielākā ir Vācija ar aptuveni 83 miljoniem iedzīvotāju, bet vismazākajā – Maltā – dzīvo 500 000 cilvēku. ES iedzīvotāji runā dažādās valodās un izmanto trīs dažādus alfabētus (latīņu, grieķu un kirilisko alfabētu). Katrā valstī ir dažādas tradīcijas, kultūras, ēdieni un tautas svētki.

Kā viss sākās?

Pēc diviem postošiem pasaules kariem divdesmitā gadsimta pirmajā pusē (1914–1918 un 1939–1945) cilvēki bija stingri apņēmušies nekad neko tādu vairs nepieļaut.

Laikā no 1945. līdz 1950. gadam vairāki Eiropas politiķi, to vidū Robērs Šūmans, Konrāds Adenauers, Alčide de Gasperi un Vinstons Čērčils, sāka veidot Eiropas Savienību, kurā mēs šodien dzīvojam. Viņu iecere bija apvienot Eiropas valstis ekonomiski un politiski, lai tādējādi garantētu pastāvīgu mieru un labklājību.

1950.  gada 9. maijā toreizējais Francijas ārlietu ministrs Robērs Šūmans ierosināja kopīgi pārvaldīt ogļu un tērauda ražošanu Eiropā. Tajā laikā tās bija karam nepieciešamās izejvielas – ogles kā energoresurss un tērauds ieroču un iekārtu ražošanai. Apvienojot to ražošanu, neviena valsts nevarētu slepeni bruņoties pret pārējām valstīm. Pēc šā priekšlikuma 1952. gadā tika izveidota Eiropas Ogļu un tērauda kopiena. To dibināja sešas kaimiņvalstis – Beļģija, Francija, Itālija, Luksemburga, Nīderlande un Vācija, kas lika pamatus mūsdienu Eiropas Savienībai.

Eiropas Ogļu un tērauda kopienas panākumu iedvesmota

Pēc dažiem gadiem sešas dibinātājvalstis nolēma sadarboties arī citās ekonomikas nozarēs. 1957. gadā tika noslēgts Romas līgums, ar kuru tika nodibināta Eiropas Ekonomikas kopiena un kas stājās spēkā 1958. gadā. Tā sākotnējais mērķis bija veicināt tirdzniecību un dziļāku ekonomisko integrāciju starp iesaistītajām valstīm.

Jaunas dalībnieces

1973.  gadā Eiropas Ekonomikas kopienai pievienojās Apvienotā Karaliste (*), Dānija un Īrija. Pēc dažiem gadiem, beidzoties labējo diktatūru valdīšanas laikam Dienvideiropā, dalībai varēja pieteikties vēl trīs valstis. Pirmā bija Grieķija, kas pievienojās 1981. gadā. Portugāle un Spānija pievienojās 1986. gadā. 1993. gadā tika izveidota Eiropas Savienība, un divus gadus vēlāk tai pievienojās Austrija, Somija un Zviedrija, palielinot ES dalībvalstu skaitu līdz 15.

Neilgi pēc Otrā pasaules kara, sākoties 40 gadus ilgajam Aukstajam karam, “dzelzs priekškars” Eiropu sadalīja austrumos un rietumos. Berlīnes mūris bija dalījuma simbols, jo tas sašķēla Berlīnes pilsētu divās daļās. Pēc komunisma sabrukuma 1989. gadā bijušās komunistiskās Viduseiropas un Austrumeiropas valstis sāka demokratizācijas procesu un pieteicās dalībai ES.

2004.  gadā ES pievienojās astoņas Viduseiropas un Austrumeiropas valstis: Čehija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Polija, Slovākija, Slovēnija un Ungārija. Tai pašā gadā par dalībniecēm kļuva arī Vidusjūras salas Kipra un Malta. 2007. gadā ES pievienojās Bulgārija un Rumānija, bet 2013. gadā – Horvātija.

Jaunu ES dalībvalstu pievienošanās ir paplašinājusi kopējo tirgu un palīdzējusi Eiropā saglabāt mieru un labklājību. Ikvienai jaunai dalībvalstij jāapņemas pievienoties Līgumiem un pieņemt visu ES tiesību aktu kopumu. Tai jāievēro ES vērtības, piemēram, brīvības, demokrātijas, tiesiskuma, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas principi.

Ārpus savām robežām ES uztur ciešas attiecības arī ar kaimiņvalstīm. Eiropas kaimiņattiecību politika atbalsta drošību, stabilitāti un labklājību valstīs uz austrumiem un dienvidiem no ES. Turklāt ES paplašināšanās politika attiecas arī uz potenciālajām jaunajām dalībvalstīm. Ārpus “kaimiņreģiona” ES globālo attiecību pamatā parasti ir tirdzniecības nolīgumi, partnerības un daudzpusēja sadarbība.

Nobela Miera prēmija

ES tika izveidota, lai nodrošinātu pastāvīgu mieru starp tās dalībvalstīm. Kopš tās izveides ir ievērojami samazinājušies vardarbīgi iekšējie konflikti un iespējas izcelties karam starp eiropiešiem. 2012. gadā Eiropas Savienībai par tās darbu miera, demokrātijas un cilvēktiesību labā Eiropā un visā pasaulē tika piešķirta Nobela Miera prēmija. ES nolēma ziedot prēmijas naudas summu 930 000 eiro un vēl 930 000 eiro no pašas ES līdzekļiem bērniem, kuriem liegta iespēja uzaugt mierā.