Revidenti pārbaudīja, vai Eiropas Komisija un dalībvalstis nodrošina, ka ievešanas procedūras aizsargā ES finanšu intereses

Kopsavilkums

Par šo ziņojumu

Precēm, ko Eiropas Savienībā ieved no trešām valstīm, pirms to laišanas brīvā apgrozībā Eiropas Savienībā dalībvalstis piemēro muitas kontroles pasākumus. Palāta pārbaudīja, vai Eiropas Komisija un dalībvalstis nodrošina, ka ievešanas procedūras aizsargā ES finanšu intereses. Palāta atklāja būtiskas nepilnības un trūkumus, kas liecina, ka kontroles pasākumi netiek efektīvi piemēroti. Tas negatīvi ietekmē ES finanses. Palāta sniedz Komisijai un dalībvalstīm vairākus ieteikumus ar mērķi uzlabot kontroles pasākumu izstrādi un īstenošanu.

Par muitas kontroles pasākumiem

Muitas kontroles pasākumi var nodrošināt ES finanšu interešu aizsardzību tikai tad, ja to pamatā ir kopīgi noteikumi un ja dalībvalstis tos piemēro saskaņoti un standartizēti.

Ievešanas laikā importētājdalībvalsts muitas dienestiem ir jāprasa, lai importētājs samaksātu piemērojamo muitas nodokli par ievestajām precēm vai garantētu šā nodokļa samaksu. Tomēr importētāji var apzināti samazināt vai nemaksāt pienācīgo muitas nodokli, piemēram, norādot pazeminātu ievesto preču vērtību, deklarējot nepatiesu izcelsmes valsti vai iekļaujot preces produktu kategorijā, kam piemēro zemāku nodokļa likmi.

Muitas nodokļi veido 14 % no ES budžeta. To nemaksāšana rada muitas iztrūkumu, kas ir jākompensē ar lielākām dalībvalstu NKI iemaksām. Izmaksas galu galā sedz Eiropas nodokļu maksātāji.

Palātas veiktā revīzija

Palāta izskatīja, vai ES muitas kontroles pasākumi aizsargā ES finanšu intereses un vai Komisija un dalībvalstis ir izstrādājušas stingras ievešanas procedūras, kas aizsargā šīs intereses.

Revīzijā konstatētais

Palāta atklāja būtiskas nepilnības, kuras liecina, ka muitas tiesiskajā regulējumā ir trūkumi un ka muitas kontroles pasākumu īstenošana ir neefektīva, kas negatīvi ietekmē ES finanšu intereses.

Dalībvalstīm nav pietiekamas finansiālas motivācijas īstenot muitas kontroles pasākumus. Dalībvalstis, kuras īsteno muitas kontroles pasākumus, bet kurām neizdodas sekmīgi atgūt ES ieņēmumiem radītos zaudējumus, var saskarties ar finansiālām sekām, savukārt tās, kuras kontroles pasākumus nepiemēro, ar šādām sekām, iespējams, nesaskaras.

Dalībvalstis ir panākušas progresu muitas tiesību aktu vienotas piemērošanas virzienā. Taču muitas kontroles pasākumu īstenošanā tās izmanto atšķirīgas pieejas, lai risinātu tādus jautājumus kā pazeminātas vērtības noteikšana, nepatiesas izcelsmes norādīšana un neatbilstoša klasifikācija un lai piemērotu muitas sodus. Apgrūtinoši muitas kontroles pasākumi var ietekmēt to, kuru ievešanas muitas iestādi tirgotāji izvēlas, un lidostas/ostas, kurās veic mazāk muitas kontroles pasākumu, var piesaistīt lielāku satiksmes plūsmu.

Ievešanas kontroles pasākumu īstenošanā dalībvalstīs joprojām pastāv vairāki trūkumi.

Palātas ieteikumi

Palāta Komisijai un dalībvalstīm sniedz šādus ieteikumus:

Komisijai,

1. lai būtu ievērots Eiropas Parlamenta lūgums, sākot no 2019. gada, jāizstrādā muitas iztrūkuma noteikšanas metodoloģija, šis iztrūkums periodiski ir jāaplēš un rezultāti jāņem vērā, sadalot resursus un nosakot darbības mērķus;
2. jāapsver visas pieejamās iespējas, kādā veidā pastiprināt atbalstu valstu muitas dienestiem, ņemot vērā to svarīgo lomu ES mērogā saistībā ar jaunās daudzgadu finanšu shēmas īstenošanu, tostarp jāpārskata, vai iekasēšanas izmaksu likme ir atbilstoša;
3. saistībā ar nākamo daudzgadu finanšu shēmu jāierosina, lai nākamās ES rīcības programmas, kuras paredzētas muitas savienības atbalstam, izmantotu muitas Eiropas informācijas sistēmu finansiālās ilgtspējas veicināšanai;
4. precīzāk jāformulē prasības savstarpējās palīdzības pieprasījumos, lai dalībvalstis tās varētu vienādi īstenot;
5. 2018. gadā jāierosina grozīt tiesību aktus muitas jomā ar mērķi padarīt par obligātu nosūtītāja norādīšanu muitas importa deklarācijā.

Dalībvalstīm

1. jānosaka, ka konkrēta riska filtra ieteiktos kontroles pasākumus var neveikt tikai tad, ja ir saņemts iepriekšējs vai tūlītējs vadītāja apstiprinājums;
2. jāievieš savu elektronisko preču izlaišanas sistēmu pārbaudes, lai bloķētu importa deklarācijas, kurās prasīts nodokļa atvieglojums precēm ar deklarēto vērtību virs 150 EUR vai komerciāliem sūtījumiem, kas deklarēti kā dāvanas; un
3. jāizstrādā izmeklēšanas plāni, lai risinātu jautājumu par šā atvieglojuma ļaunprātīgu izmantošanu elektroniskajā preču tirdzniecībā ar trešām valstīm.

Ievads

ES 2018. gadā atzīmēs muitas savienības 50. gadadienu. Muitas savienība nozīmē, ka uz dalībvalstu iekšējām robežām netiek piemēroti muitas nodokļi un kvotas un ka tiek noteikts kopējs ievedmuitas nodoklis importam no trešām valstīm. Muitas savienība un kopējā tirdzniecības politika ir ES ekskluzīvā kompetencē¹, tātad ES definē lielāko daļu muitas politikas un pieņem tiesību aktus. Tomēr par muitas tiesību aktu īstenošanu pirmām kārtām ir atbildīgas dalībvalstis².

Lai gan iekšējās robežas tika atceltas, precēm, ko dalībvalstī ieved no valstīm, kuras atrodas ārpus ES muitas teritorijas, piemēro muitas kontroles pasākumus un muitas nodokļus, pirms tās Eiropas Savienībā laiž brīvā apgrozībā.

Ievestu preču laišana brīvā apgrozībā nozīmē, ka preces var brīvi pārvietot ES vienotajā tirgū tāpat kā jebkuru citu produktu, kura izcelsme ir ES³. Tādējādi ievešanas laikā importētājdalībvalsts muitas administrācija prasa, lai importētājs samaksātu piemērojamo muitas nodokli par ievestajām precēm vai garantētu šā nodokļa samaksu.

Muitas nodokļi kopā ar cukura ražošanas maksājumiem (kopā tos sauc par tradicionālajiem pašu resursiem (TPR)) ES budžetam ir svarīgs ieņēmumu avots. Tos budžetā ieskaita, atskaitot ieturējumu par iekasēšanas izmaksām. TPR 2016. gadā veidoja 14 % no ES ieņēmumiem un sasniedza 20,1 miljardu EUR.

Muitas dienesti īsteno vairākus mērķus, un ierobežotie resursi ir jāsadala starp visiem šiem mērķiem. Muitas dienesti cenšas piemērot nefiskālus pasākumus, kas paredzēti ES iekšējās drošības uzlabošanai, Savienības aizsargāšanai pret negodīgu un nelikumīgu tirdzniecību un vides aizsardzībai. Arī terorisma apkarošana ir kļuvusi par muitas dienestu prioritāti. Tāpat muitas dienesti atbild par muitas nodokļu, akcīzes nodokļu un pievienotās vērtības nodokļa (PVN) iekasēšanu, kas jāveic ievešanas laikā.

Muitas dienestiem nav viegli ievērot līdzsvaru starp nepieciešamību sekmēt tirdzniecību, ātri un bez kavēšanās īstenojot ievešanas procedūras, un pienākumu veikt muitas kontroles pasākumus. Apgrūtinoši muitas kontroles pasākumi var ietekmēt to, kuru ievešanas muitas iestādi tirgotāji izvēlas, un lidostas/ostas, kurās veic mazāk muitas kontroles pasākumu, var piesaistīt lielāku satiksmes plūsmu.

Pienākums maksāt muitas nodokli preču izlaišanas brīdī ir atkarīgs no trim faktoriem: i) ievesto preču muitas vērtības, ja nodokli nosaka kā šīs vērtības īpatsvaru (ad valorem), ii) preču izcelsmes un iii) preču tarifu klasifikācijas, kas kopā ar izcelsmi nosaka muitas nodokļa likmi, kura piemērojama muitas vērtībai.

Muitas nodokļu nemaksāšana

Importētājs var apzināti samazināt maksājamo muitas nodokli:

1. norādot pazeminātu vērtību, t. i., ja importētājs ievesto preču vērtību deklarē zemāku nekā patiesā vērtība, turklāt šādos gadījumos bieži tiek viltoti arī komercdokumenti;
2. norādot nepatiesu izcelsmi, ja importētājs deklarē ievesto preču nepatiesu izcelsmes valsti;
3. nepareizi klasificējot preces, proti, iekļaujot tās produktu kategorijā, kam piemēro mazāku nodokļa likmi; vai
4. apvienojot iepriekš minētās iespējas.

Visbeidzot, importētāji var ļaunprātīgi izmantot muitas nodokļa atvieglojumu, iesniedzot atbrīvojuma pieteikumu par precēm, kam šāds atbrīvojums nepienākas.

Muitas iztrūkums un tā ietekme

Muitas nodokļu nemaksāšana palielina muitas iztrūkumu, kas Eiropas Parlamenta (EP) pētījumā⁴ ir definēts kā ekonomikā kopumā teorētiski iekasējamā ievedmuitas nodokļa līmeņa un faktiski iekasētā ievedmuitas nodokļa starpība. Jebkāds muitas nodokļu iekasēšanas iztrūkums ir jākompensē ar lielākām dalībvalstu nacionālā kopienākuma (NKI) iemaksām un galu galā jāsedz Eiropas nodokļu maksātājiem.

Muitas nodokļu nemaksāšanas novēršana — muitas kontroles pasākumi un informācijas apmaiņa

Precēm, ko ieved Eiropas Savienībā, piemēro muitas kontroles pasākumus. Šādi muitas kontroles pasākumi var nodrošināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību un ES finanšu interešu aizsardzību tikai tad, ja to pamatā ir kopīgi noteikumi un ja dalībvalstis tos piemēro saskaņoti un standartizēti.

Muitas kontroles pasākumus attiecībā uz importu var īstenot:

1. pirms preču ierašanās ES teritorijā vai izkraušanas vietā — šādā gadījumā tos sauc par pirmsierašanās kontroles pasākumiem vai kontroles pasākumiem pirms preču izlaišanas;
2. pie preču ievešanas — tad tos sauc par kontroles pasākumiem preču izlaišanas brīdī; vai
3. pēc preču ievešanas, kad tās ir laistas brīvā apgrozībā, — tie ir pēcizlaišanas kontroles pasākumi. Tie var būt vai nu uz revīziju balstīti kontroles pasākumi (pēcizlaišanas revīzijas), vai uz darījumiem balstīti kontroles pasākumi (citi pēcizlaišanas kontroles pasākumi).

Tā kā ES nav saskaņota kontroles un riska pārvaldības regulējuma, katrā dalībvalstī atšķiras triju minēto kontroles pasākumu veidu kombinācijas un dominance. Nepietiekami efektīvi kontroles pasākumi pirms preču izlaišanas vai preču izlaišanas brīdī nozīmē, ka pēc preču izlaišanas ir jāmazina pārējie riski, kas skar muitas nodokļu iekasēšanu.

Muitas dienestiem ir jāapmainās ar citām valstīm ar informāciju par starptautisko tirdzniecību, lai nodrošinātu atbilstību muitas noteikumiem un pilnīgu ieņēmumu iekasēšanu. To sauc par savstarpēju administratīvo palīdzību.

Informācijas apmaiņa var norisināties ES līmenī, proti, starp dalībvalstīm un starp tām un Komisiju, kā arī starptautiskā līmenī ar trešām valstīm. Informācijas apmaiņa ES līmenī tiek īstenota vai nu Savstarpējās palīdzības regulas ietvaros, vai muitas riska pārvaldības sistēmā, kas paredzēta ar risku saistītai informācijai.

Muitas dienesti var arī savstarpēji sadarboties un apmainīties ar informāciju un labāko praksi, organizējot kopīgas darbības, seminārus, apmācības kursus, projektu grupas, darba apmeklējumus un pārrobežu operācijas, ko finansē ES rīcības programmas. Ir divas lielas ES rīcības programmas, kas finansē informācijas apmaiņu un sadarbību starp muitas dienestiem, lai aizsargātu ES finanšu intereses, proti, “Muita 2013”/“Muita 2020” un Hercule II/Hercule III.

“Muita 2013” savu sešu īstenošanas gadu laikā nodrošināja gandrīz 325 miljonus EUR, “lai atbalstītu un papildinātu darbību, ko dalībvalstis uzsākušas nolūkā nodrošināt iekšējā tirgus efektīvu darbību muitas jomā”⁵. “Muita 2020” atbalsta muitas savienības darbību. Šīs programmas regulā ir noteikti vairāki konkrēti mērķi nolūkā atbalstīt muitas dienestu darbu saistībā ar ES finanšu un ekonomisko interešu aizsardzību un 2014.–2020. gada periodam paredzēts finansējums gandrīz 525 miljonu EUR apmērā.

Hercule II bija ES rīcības programma, kas finansēja darbības nolūkā apkarot krāpšanu, korupciju un jebkādas citas nelikumīgas darbības, kuras skar Savienības finanšu intereses, un nodrošināja gandrīz 100 miljonus EUR krāpšanas apkarošanas darbībām laikposmā no 2007. līdz 2013. gadam. Šo programmu turpina Hercule III, kuras budžets 2014.–2020. gada periodam ir 105 miljoni EUR.

Muitas dienesti apmainās ar informāciju un sadarbojas ar trešām valstīm saskaņā ar tādiem starptautiskiem nolīgumiem kā preferenciāli tirdzniecības režīmi (PTR), savstarpējās palīdzības nolīgumi (SPN) un administratīvās sadarbības nosacījumi (ASN).

PTR ļauj tirdzniecības partneriem to savstarpējās tirdzniecības attiecībās piešķirt preferenciālus nosacījumus. Tie var būt savstarpēji vai vienpusēji. SPN nodrošina juridisko pamatu informācijas pieprasīšanai no trešām valstīm, it sevišķi lai novērstu, izmeklētu un apkarotu darbības, kas pārkāpj muitas tiesību aktus.

Eiropas Komisijas Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai (OLAF) vienojas par ASN ar trešo valstu iestādēm un starptautisku organizāciju administratīvās izmeklēšanas dienestiem. Šo nolīgumu mērķis ir sniegt praktiskus norādījumus par OLAF operatīvo sadarbību ar partneriestādēm, it sevišķi, nosakot kontaktpunktu.

Revīzijas tvērums un pieeja

Revīzijā novērtēja, vai Komisija un dalībvalstis ir izstrādājušas stingras ievešanas procedūras, kas aizsargā ES finanšu intereses.

Palāta apmeklēja muitas dienestus piecās dalībvalstīs, proti, Spānijā, Itālijā, Polijā, Rumānijā un Apvienotajā Karalistē. Dalībvalstis izraudzījās, pamatojoties uz šādiem riska kritērijiem: i) dalībvalsts tradicionālo pašu resursu ieguldījums ES budžetā; ii) pazeminātas vērtības norādīšanas gadījumu sastopamība dalībvalstī; un iii) uz revīzijām balstītu kontroles pasākumu īpatsvars kopējā pēcizlaišanas kontroles pasākumu skaitā.

Revidētais periods attiecas uz laikposmu no 2007. līdz 2017. gadam. Palāta revīziju veica divos posmos (sīkāk par revīzijas pieeju sk. I un II pielikumu).

1. Pirmais posms: sagatavošanās darbs Komisijā un dalībvalstīs, ietverot Komisijas dienestu (Nodokļu politikas un muitas savienības ĢD, Budžeta ĢD, OLAF un Kopīgā pētniecības centra (JRC)) un Pasaules Muitas organizācijas (PMO) apmeklējumus, lai apkopotu informāciju un datus, ko varētu izmantot revīzijas praktiskajam darbam dalībvalstīs. Tas arī ļāva Palātai salīdzināt ES muitas tiesību aktu un procedūru kritērijus ar PMO standartiem⁶. Lai pārbaudītu, vai muitas kontroles pasākumi un riska pārvaldības procedūras noris bez aizķeršanās, pirms katras dalībvalsts apmeklējuma Palāta izraudzījās četrus riskantus ievešanas gadījumus un muitas dienestu veikto revīziju izlasi.
2. Otrais posms: revīzijas praktiskais darbs gan Komisijā (Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorātā (ĢD TAXUD), Budžeta ģenerāldirektorātā (ĢD BUDG) un OLAF), gan arī izraudzītajās dalībvalstīs, īpašu uzmanību pievēršot sistēmām un kontroles pasākumiem.

Apsvērumi

Pašreizējā sistēmā muitas nodokļu kā ES budžeta finansējuma avota nozīmei netiek piešķirta prioritāte

Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos ziņojumā⁷ uzsvērts, ka tradicionālie pašu resursi ir patiesu ES ieņēmumu kritērijs. Tomēr ES vēl nav aplēsusi muitas iztrūkumu, pastāv apstākļi, kas demotivē dalībvalstis veikt kontroles pasākumus, un ES muitas programmu finansējums pilnībā nenodrošina muitas savienības finansiālo ilgtspēju un ne vienmēr ir saistīts ar ES finanšu interešu aizsardzību.

Komisija nav aplēsusi muitas iztrūkumu

EP 2013. gadā pieprasīja⁸ Komisijai “savākt uzticamus datus par muitas un PVN atšķirībām dalībvalstīs un ziņot par tiem EP reizi sešos mēnešos”. Attiecībā uz muitas iztrūkumu Komisija nav šo prasību izpildījusi, lai gan regulāri finansē pētījumus par PVN iztrūkuma apmēru. Komisija, pamatojoties uz savām pārbaudes darbībām un faktiski iekasētajām summām, reizi gadā publicē salīdzinājumu par papildu tradicionālo pašu resursu noteikšanu, bet to nekādā veidā nevar uzskatīt par muitas iztrūkumu, kā tas definēts 10. punktā.

OLAF ir aprēķinājis muitas nodokļu un PVN iespējamos zaudējumus saistībā ar pazeminātas vērtības norādīšanu tekstilizstrādājumiem un apaviem, ko Apvienotajā Karalistē ieved no Ķīnas. Muitas nodokļu iespējamie zaudējumi 2013.–2016. gadā tika aprēķināti apmēram 2 miljardu EUR apmērā. OLAF pašlaik novērtē, vai zaudējumi varētu būt radušies arī citās dalībvalstīs, tostarp pārējās četrās ERP revidētajās dalībvalstīs.

Muitas iztrūkuma gada aplēses ļautu novērtēt muitas savienības darbību ES finanšu aizsardzības jomā. Tāpat tās ļautu Komisijai un dalībvalstīm orientēt resursus uz aktuālākajām vajadzībām.

Pastāv apstākļi, kas demotivē dalībvalstis veikt kontroles pasākumus

Dalībvalstu muitas dienesti atbild par muitas nodokļu iekasēšanu. Tiem ir jāveic visi pasākumi, lai nodrošinātu nodokļu pienācīgu pārskaitīšanu ES budžetā un lai aizsargātu ES finanšu intereses⁹. Šajā nolūkā Komisija katru gadu veic dalībvalstu muitas dienestu pārbaudes.

Administratīvo kļūdu gadījumā Komisija var dalībvalstīm piemērot finansiālu atbildību¹⁰. Dalībvalstis, kas neīsteno muitas kontroles pasākumus, ar šo risku var nesastapties, piemēram, Palāta atklāja, ka Apvienotajā Karalistē maksātnespējīgi tirgotāji tiek izslēgti no pēcizlaišanas kontroles projekta mērķgrupas. Kāda dalībvalsts faktiski pauda neapmierinātību ar to, ka, jo vairāk tā apkaro krāpšanu, jo lielāks ir risks, ka Komisija tai piemēros finansiālu atbildību.

Ja muitas dienesti veic pēcizlaišanas kontroli un atklāj, ka muitas nodokļu nomaksa ir nepilnīga, tiem jāiekasē nesamaksātie nodokļi. Muitas dienesti ar pēcizlaišanas pieprasījuma paziņojumu informē parādnieku par maksājamo summu. Komisijas statistikas dati parāda, ka izņemot Poliju, izraudzītajās dalībvalstīs ir samazinājies pēcizlaišanas pieprasījuma paziņojumu skaits¹¹ (skatīt 1. attēlu).

Avots: OWNRES datubāze.

Tā kā nav muitas iztrūkuma aplēses, nav iespējams novērtēt, vai šo izmaiņu nosaka pēcizlaišanas kontroles pasākumu efektivitātes samazināšanās tendence vai šā iztrūkuma samazināšanās.

Eiropas IT sistēmu nepietiekams finansējums var aizkavēt Savienības Muitas kodeksa īstenošanu

Savienības Muitas kodeksa (UCC) īstenošana ir nedalāmi saistīta ar atbalsta IT sistēmu izstrādi. Visu UCC noteikto elektronisko sistēmu pilnīgu ieviešanu ir paredzēts pabeigt līdz 2020. gada 31. decembrim. Pēc šā datuma būs obligāti jāpiemēro elektroniskas datu apstrādes metodes un ES muitas dienesti virzīsies uz pilnībā elektronisku vidi.

Saskaņā ar rīcības programmas “Muita 2013” galīgo novērtējumu¹² valstu nepietiekami ieguldījumi var aizkavēt muitas sistēmu ieviešanu ES mērogā. Šī programma finansēja Eiropas IT sistēmu ES specifikācijas, savukārt dalībvalstis sedza izmaksas, kas bija vajadzīgas, lai nodrošinātu valstu sistēmu atbilstību ES specifikācijām.

Tajā pašā novērtējumā ir sacīts, ka saskaņā ar dalībvalstu amatpersonu sniegto informāciju valstu pārvaldes iestāžu izmaksas ir līdzīgas izmaksām, ko sedz Komisija, un ka Eiropas sistēmu īstenošana un modernizēšana var būt dalībvalstīm sevišķi dārga, ja valstu sistēmas ir sarežģītas un ja tās nav pietiekami integrētas. Tomēr dažus Eiropas informācijas sistēmu elementus nefinansē “Muita 2020” un apmaksā dalībvalstis¹³.

Valstu budžeta ierobežojumi var apdraudēt Eiropas sistēmu pareizu īstenošanu, un dažas dalībvalstis 2015. gadā ziņoja par līdzekļu trūkumu valsts budžetā. Turklāt atbildēs uz anketu, ko Komisija izsūtīja 2016. gadā, dalībvalstis apstiprināja aizkavēšanās risku.

Kā norādījusi Komisija, 2015. gadā septiņas dalībvalstis iekasēja vairāk nekā 80 % TPR un četras dalībvalstis — gandrīz 60 % TOR¹⁴. Tas ir jāsalīdzina ar ieturētajām iekasēšanas izmaksu summām, jo, piemēram, viena dalībvalsts¹⁵ ietur vairāk nekā vienu miljardu EUR, savukārt otra galējība ir tāda, ka cita dalībvalsts¹⁶ ietur mazāk par 10 miljoniem EUR. Tomēr muitas sistēmās ir pastāvīgo izmaksu elements, piemēram, saistībā ar IT sistēmām¹⁷.

Kā norādīts Augsta līmeņa grupas pašu resursu jautājumos ziņojumā, “valstis, kurās atrodas galvenās ievešanas ostas (Beļģija, Nīderlande) un kurās tādējādi tiek iekasēti ievērojami tradicionālie pašu resursi, ir reizēm norādījušas, ka to daļa TPR ir pārmēru liela.” Savukārt valstis, kas veic mazākas TOR iemaksas, saskaras ar relatīvi lielāku slogu, finansējot tos Eiropas informācijas sistēmu elementus, kurus neapmaksā rīcības programma “Muita 2020”.

Dalībvalstu muitas infrastruktūras finansējums no rīcības programmas Hercule ne vienmēr ir saistīts ar ES finanšu interešu aizsardzību

Palāta izskatīja Hercule II atbalsta saņēmēju sniegto galīgo īstenošanas ziņojumu piemērus un atklāja, ka ne vienmēr pastāv acīmredzama saikne starp finansētā aprīkojuma sniegto iznākumu un ES finanšu interešu aizsardzību. Piemēram, programma finansēja hašiša konfiskāciju ar endoskopu palīdzību, kā arī spiegošanas minikameru, kuru izmantoja vērtīgu transportlīdzekļu konfiskācijā u. c.

Palātas Atzinumā Nr. 3/2012 tika konstatēts¹⁸, ka “Ar līdzfinansējumu iegādāto aprīkojumu var izmantot ne tikai ES finansiālo interešu aizsardzībai, bet arī operācijām, kas saistītas ar narkotikām, ieročiem, bēgšanu no cietuma, cilvēku tirdzniecību, fiskālo krāpšanu, krāpnieciskām darbībām ar kredītkartēm, naudas viltošanu un korupciju valstu tiesībaizsardzības dienestos”. Tas var samazināt muitas efektivitāti ES finanšu interešu aizsardzības jomā.

ES instrumenti un programmas muitas informācijas apmaiņai un padziļinātai sadarbībai nav pilnībā īstenojuši savu potenciālu

Informācijas apmaiņa var norisināties ES līmenī, proti, starp dalībvalstīm un starp tām un Komisiju, kā arī starptautiskā līmenī ar trešām valstīm. Palāta konstatēja, ka ES ir izveidojusi sistēmu, kas nodrošina šādas informācijas apmaiņas iespēju, bet tā netiek pilnvērtīgi izmantota.

ES ir izveidojusi daudzsološus instrumentus informācijas apmaiņai starp dalībvalstīm un starp Komisiju un dalībvalstīm, taču šo instrumentu saturā un izmantošanā vērojamas nepilnības

Dalībvalstis pilnvērtīgi neizmanto Savstarpējās palīdzības regulā paredzētos informācijas apmaiņas instrumentus

Dalībvalstis var savstarpēji un ar Komisiju apmainīties ar informāciju par muitas tiesību aktu pārkāpumiem, izmantojot Savstarpējās palīdzības regulā¹⁹ paredzētos instrumentus un datubāzes. Ar šo informāciju apmainās drošajā krāpšanas apkarošanas informācijas sistēmā (AFIS), kas ir elektronisks saziņas instruments, kurš dalībvalstīm palīdz pildīt to pienākumus saistībā ar pārkāpumu paziņošanu.

Pamatojoties uz dalībvalstu nosūtīto informāciju, Komisija var pieņemt lēmumu par izmeklēšanas uzsākšanu. Tāpat Komisija var izlemt, izmantojot savstarpējās palīdzības paziņojumus, nosūtīt dalībvalstīm brīdinājumus par krāpšanu.

Palāta konstatēja, ka dalībvalstis nepilda saskaņotā veidā OLAF pieprasījumus, ko tas izklāstījis savstarpējās palīdzības paziņojumos, kuri nosūtīti nolūkā novērst krāpšanu saistībā ar pazeminātas vērtības noteikšanu, nepatiesas izcelsmes norādīšanu vai iekļaušanu nepareizā kategorijā. Palāta konstatēja arī gadījumus, kad revidētās dalībvalstis nepildīja OLAF pieprasījumus.

Dalībvalstis var izmantot citas informācijas sistēmas, piemēram, muitas informācijas sistēmu (MIS), lai tām būtu vieglāk novērst, izmeklēt un sodīt pārkāpumus muitas jomā, nodrošinot informācijas ātrāku pieejamību. Tomēr Palāta konstatēja, ka, izņemot Poliju, pārējo izraudzīto dalībvalstu muitas dienesti reti izmanto MIS²⁰ informācijas apmaiņai par pārkāpumiem/krāpšanu muitas jomā ar citu dalībvalstu kompetentajām iestādēm.

Dalībvalstis arī pauda neapmierinātību saistībā ar divkāršu ziņošanu MIS un ar risku saistītas informācijas apmaiņā riska informācijas veidlapā (RIV). MIS datubāzes ierobežotā izmantošana un tās pārklāšanās samazina šo informācijas apmaiņas darbību efektivitāti.

Lai novērstu šo pārklāšanos, Komisija ir izstrādājusi projektu “Viena konfiskācija, viens ziņojums”. Komisija 2016. gadā aicināja dalībvalstis aizpildīt anketu. Lielākā daļa dalībvalstu norādīja, ka vairākkārtējā ziņošana ir aktuāla problēma. Turklāt rīcības programmas “Muita 2020” ietvaros ir izveidota projekta grupa²¹, kurā darbojas dalībvalstu un Komisijas pārstāvji un kuras mērķis ir apspriest anketas sākotnējos secinājumus un sniegt ieteikumus, kā risināt šo jautājumus.

Informācijas apmaiņa nolūkā risināt pazeminātas vērtības norādīšanu darbojas labi

Lai novērstu pazeminātas vērtības norādīšanas risku, Komisija ir izstrādājusi metodoloģiju “godīgu cenu”²² aprēķināšanai, COMEXT²³ datiem piemērojot statistikas procedūru nolūkā iegūt ticamas aplēses par ievesto preču cenām²⁴. OLAF šīs aplēses nosūta dalībvalstu muitas dienestiem.

Šī informācija par godīgām cenām ir efektīvs instruments riska pārvaldības nolūkā un palīdz apzināt iespējamus pazeminātas vērtības norādīšanas gadījumus, kuros novērojami arī citi riski vai krāpšanas rādītāji, piemēram, ievešanā iesaistīti aizdomīgi tirgotāji (tādi, par kuriem zināma negatīva informācija). To varētu arī izmantot par pamatu, lai aplēstu muitas iztrūkuma daļu, kam par iemeslu ir pazeminātas vērtības norādīšana.

Pēdējā laikā ir uzlabojusies informācijas apmaiņa nolūkā novērst nepatiesas izcelsmes norādīšanu

Importētāji var arī samazināt maksājamo muitas nodokli, deklarējot ievesto preču nepatiesu izcelsmes valsti. Tādējādi tie saņem samazinātu vai nulles muitas nodokļa likmi, kā noteikts preferenciālā tirdzniecības režīmā (PTR), un/vai izvairās no antidempinga maksājumiem²⁵ (ADD) vai kompensācijas maksājumiem (CVD), kas noteikti faktiskajai izcelsmes valstij. Dažreiz preču patieso izcelsmi slēpj ar krāpnieciskas pārkraušanas palīdzību caurvešanas valstī, kurā preces tiek uz laiku uzglabātas noliktavā un tad nosūtītas uz ES ar viltotiem dokumentiem. Palāta internetā atklāja vairākus gadījumus, kad uzņēmumi piedāvā šādu krāpniecisku pārkraušanas “pakalpojumu”.

Šīs krāpšanas novēršanai Komisija ir izstrādājusi ConTraffic un konteineru statusa ziņojumus (CSM). Šie instrumenti muitas dienestiem sniedz informāciju par konteineru maršrutiem, kā arī riska novērtēšanas pakalpojumus. Kad sistēma atklāj nesakritības starp importētāja deklarēto izcelsmes valsti un konteinera ceļu, tā dalībvalstīm automātiski nosūta brīdinājumus par krāpšanu.

Laikposmā no 2008. līdz 2015. gadam OLAF un JRC sadarbībā ar 12 dalībvalstīm īstenoja eksperimentālu pilotprojektu, kura gaitā tika analizēta 5 miljonu importa vienību izcelsme, izmantojot ConTraffic sistēmu, un JRC informē, ka dalībvalstīm tika nosūtīti 1187 brīdinājumi par krāpšanu saistībā ar izcelsmi. Šo brīdinājumu iespējamā ekonomiskā vērtība bija 19 miljoni EUR. Kopumā 2 % analizēto preču bija norādīta izcelsme un nosūtīšanas valsts, kas neatbilda konteineru maršrutam. Pamatojoties uz ConTraffic projektu, Komisija secināja²⁷, ka 2011. gadā ES 27 dalībvalstīs, visticamāk, bija vairāk nekā 1500 nepatiesas izcelsmes norādīšanas gadījumi, kuru rezultātā ES tika radīti ieņēmumu zaudējumi kopā vismaz 25 miljonu EUR apmērā, bet, visticamāk, vairāk nekā 100 miljonu EUR apmērā.

Tomēr ConTraffic ir zināmi ierobežojumi un preču izcelsmi ne vienmēr izdodas noteikt.

Ar risku saistītas informācijas apmaiņa — pārāk liels informācijas apjoms ir neefektīvs

Muitas dienestiem, izmantojot RIV, ir pienākums savstarpēji sniegt ar risku saistītu informāciju, kas attiecas ne tikai uz novērotajiem riskiem, bet arī uz apdraudējumiem, kuri rada lielu risku citviet Savienībā²⁸. Tomēr Palātas iztaujātie muitas pārstāvji pauda bažas par RIV, ko saņem no citām dalībvalstīm, jo tajās ne vienmēr ir pietiekami detalizēta informācija, lai to varētu izmantot. Tāpat tika minēta divkāršās ziņošanas problēma, proti, Kopējā muitas riska pārvaldības sistēmā (KMRPS) un MIS. Turklāt dalībvalstis un OLAF ne vienmēr nodrošina atbilstīgu atgriezenisko saiti.

Saskaņā ar programmas “Muita 2013” galīgo novērtējumu²⁹ dažas dalībvalstis iesniedza daudzas RIV par samērā maziem un vietēja mēroga riskiem. Līdz ar to tika saņemts pārmērīgi daudz informācijas un bija grūti apzināt galvenos riskus.

Uzlabojas sadarbība un informācijas apmaiņa ar trešām valstīm

Ja dalībvalstij ir pamats apšaubīt norādītās preferenciālās izcelsmes apliecinājuma derīgumu un/vai patiesumu, tā var PTR saņēmējvalstij/partnervalstij nosūtīt administratīvās sadarbības pieprasījumu, lai apliecinājumu apstiprinātu. Pamatotas šaubas var rasties gadījumā, ja izmantotais zīmogs izcelsmes apliecinājumā vai tā izdevējiestāde atšķiras no paraugiem Komisijas uzturētajā paraugu pārvaldības datubāzē³⁰ (SMS). Trešo valstu iestāžu atbilde vai — attiecīgā gadījumā — atbildes nesniegšana var pamatot atteikšanos piemērot preferenciālu tarifu³¹.

Palāta pārbaudīja, kā Komisija īsteno 5.–13. ieteikumu, ko Komisija ierosināja īpašajā ziņojumā Nr. 2/2014 “Vai preferenciālie tirdzniecības režīmi tiek pienācīgi pārvaldīti?”, un konstatēja, ka Komisija ir īstenojusi rīcības plānu nolūkā uzraudzīt PTR³² darbību un ieviesusi pastāvīgu uzraudzību (anketas, apmeklējumus u. c.).

Tomēr dalībvalstis ir informējušas par problēmām, piemēram, novēlotām un nepietiekami kvalitatīvām atbildēm uz administratīvās palīdzības pieprasījumiem, kuras konstatētas tādās valstīs kā Indija, Indonēzija, Afganistāna, Nepāla un Bangladeša. Problēmas saistībā ar Indiju un Vjetnamu Palāta bija jau atzīmējusi iepriekš minētajā revīzijā³³.

Savstarpējās palīdzības nolīgumi (SPN) vai starptautiskiem nolīgumiem pievienoti SPN protokoli nodrošina juridisko pamatu informācijas pieprasīšanai no trešām valstīm un sekmīgi pilda savu funkciju. Tomēr Palāta atklāja nepietiekamas sadarbības gadījumus, kuros iesaistīta Ķīna, proti, dalībvalstis informēja par grūtībām iegūt atbildes uz savstarpējās palīdzības ietvaros nosūtītiem pieprasījumiem. Kā norādījis OLAF, līdz šim ir saņemta atbilde tikai uz vienu trešdaļu no aptuveni 150 pārbaudes pieprasījumiem, kuri Ķīnai nosūtīti pēc JCO Snake³⁴. Apvienotā Karaliste izmanto pati savu ārvalstu muitas sadarbības koordinatoru (FCLO) Ķīnā, lai iegūtu informāciju par eksportu uz Apvienoto Karalisti. Arī OLAF ir aizjūras sadarbības koordinators (OLO) Pekinā.

Saistībā ar “Rīcības plānu pazeminātas vērtības norādīšanas jomā”, kas pievienots 2015. gada dokumentam “Stratēģiskās administratīvās sadarbības kārtība”, Ķīnas iestādes ir pievienojušas atrunu Eiropas Savienībai iesniegtajiem dokumentiem, norādot, ka tos nedrīkst izmantot administratīvā tiesvedībā. Ja būtu pierādījumi par tekstilizstrādājumu un apavu cenām, ko deklarē pie izvešanas, dalībvalstu muitas dienestiem būtu vieglāk atgūt zaudējumus, kurus izraisījusi pazeminātas vērtības norādīšana, ja tirgotāji tiesā apstrīd pēcizlaišanas pieprasījuma paziņojumus.

Pamatojoties uz operatīvajām vajadzībām, OLAF pašlaik ved sarunas ar trešo valstu partneriestādēm un starptautiskām organizācijām par vairākiem ASN. ASN starp OLAF un trešo valstu izmeklēšanas iestādēm ir svarīgs papildu instruments Eiropas Savienības finanšu interešu aizsardzībai un papildina spēkā esošo tiesisko regulējumu.

ES rīcības programmas ir veicinājušas zināšanu apmaiņu un sadarbību starp dalībvalstīm, bet nav spējušas efektīvi nodrošināt, lai visas muitas pārvaldes rīkotos vienoti

Programmas “Muita 2013”, “Muita 2020”, Hercule II un Hercule III nodrošina līdzekļus, lai muitas dienesti varētu savstarpēji sadarboties un apmainīties ar informāciju un labāko praksi i) izmantojot saziņas un informācijas apmaiņas sistēmas un ii) piedaloties kopīgās darbībās, piemēram, semināros, apmācībās, projekta grupās, darba apmeklējumos un pārrobežu operācijās. Palāta konstatēja, ka gan “Muita 2013”, gan Hercule II ir efektīvi sekmējušas zināšanu apmaiņu un sadarbību starp dalībvalstīm.

Tomēr, kā norādīts Komisijas ziņojumā Eiropas Parlamentam un Padomei par programmas Hercule II mērķu sasniegšanu³⁵, “Lai gan bija vērojami centieni saskaņot dažādu Savienības programmu plānošanu, piemēram, muitas jomā, varētu darīt vēl vairāk, lai uzlabotu Komisijas dienestu sadarbību, gūstot labumu no programmu sinerģijas un novēršot ES programmu un iniciatīvu pārklāšanos”.

Programmas “Muita 2013” konkrētais mērķis ir “lietderības un efektivitātes uzlabošanas nolūkā nodrošināt sistēmu dalībvalstu muitas dienestu snieguma novērtēšanai”³⁶. Tomēr Palātai neizdevās atrast darbības rādītājus, ne lai novērtētu “Muitas 2013” mērķa sasniegšanu, proti, ka visu dalībvalstu muitas pārvaldes rīkojas vienoti, nodrošinot kontroles pasākumus ar līdzvērtīgiem rezultātiem ikvienā ES muitas teritorijas vietā, ne lai novērtētu “Muitas 2013” mērķa sasniegšanu saistībā ar ES finanšu interešu aizsardzību. Palāta konstatēja, ka programma “Muita 2013” nav sasniegusi savu mērķi nodrošināt, lai visas muitas pārvaldes rīkojas vienoti (sk. 89.–110. punktu).

Programmas “Muita 2013” galīgā novērtējuma secinājums par ES finanšu interešu aizsardzību balstījās uz atgriezenisko saiti, kas bija saņemta no lielākās daļas valstu pārvalžu. Šī atgriezeniskā saite par muitas riska pārvaldības sistēmu un Surveillance 2 ieguldījumu riska pārvaldībā bija pozitīva. Tomēr Palāta atklāja nepilnības, kas skar abas informācijas apmaiņas sistēmas. Tāpat Palāta konstatēja, ka dalībvalstu pārvaldes nerīkojas vienoti.

Attiecībā uz kopīgām darbībām programma ir palīdzējusi izveidot un uzturēt tīklus. Kā norādīts galīgajā novērtējumā, ir liela pārliecība, ka programma ievērojami sekmēja attiecīgās informācijas, labas prakses un darba metožu un procedūru apmaiņu starp ES dalībvalstīm, it sevišķi saistībā ar valstu specifikāciju izstrādi IT sistēmām un to īstenošanu.

Runājot par “Muita 2020”, lai gan “Muitas 2013” galīgajā novērtējumā bija ieteikums “izstrādāt vispusīgu uzraudzības satvaru, lai izsekotu rezultātus un laikus apzinātu problemātiskus jautājumus”, Palāta nav uzgājusi nekādas liecības par to, ka dalībvalstis apkopotu darbības rādītājus, lai novērtētu dalībvalstu savstarpējās saskaņotības līmeni (t. i., vienotu rīcību).

Saskaņā ar Hercule II lēmuma³⁷ 1. panta 2. punkta a) apakšpunktu viens no programmas mērķiem bija starptautiskās un daudznozaru sadarbības uzlabošana starp dalībvalstu iestādēm, Komisiju un OLAF. Tomēr galīgajā novērtējumā ir secināts, ka programma Hercule II galvenokārt uzlaboja starptautisko un daudznozaru sadarbību starp dalībvalstīm³⁸. Apmācība krāpšanas apkarošanas jomā un apmācība, semināri un konferences, kuros galvenā uzmanība tika veltīta juridiskajiem jautājumiem, bija galvenie virzītājspēki šā mērķa sasniegšanā.

Nav pieejama informācija par to, kādā mērā ir izpildīti programmas “Muita 2020” ietekmes rādītāji. Nav arī pieejama informācija par programmas Hercule III tiešo rezultātu, koprezultāta un ietekmes rādītāju izpildi. Tas neļauj izdarīt nekādus provizoriskus novērtējumus par šo programmu efektivitāti.

ES ir panākusi progresu muitas tiesību aktu vienotas piemērošanas virzienā

Kā muitas savienībai ES ir vienoti jāpiemēro kopējais muitas tarifs un ES muitas tiesību akti, nodrošinot ES finanšu interešu aizsardzību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus tirgotājiem, kas darbojas iekšējā tirgū.

Tarifs ietver nomenklatūru (vai preču klasifikāciju) un katrai preču kategorijai piemērojamās nodokļa likmes. Visām ES dalībvalstīm šis tarifs ir kopējs, savukārt nodokļa likmes ir atkarīgas no ievesto preču būtības un izcelsmes. Tas ir saistīts ar visiem pārējiem ES tiesību aktiem, kas var ietekmēt par konkrētu importu maksājamā muitas nodokļa līmeni, piemēram, kopējo tirdzniecības politiku³⁹.

Kopumā TARIC nodrošina tarifa pasākumu vienotu piemērošanu

ES integrētais muitas tarifs (TARIC) ir daudzvalodu datubāze, kurā ir integrēti visi pasākumi, kas attiecas uz kopējo muitas tarifu, kā arī tirdzniecības un lauksaimniecības tiesību aktiem. Šī datubāze palīdz visām dalībvalstīm vienoti piemērot tarifa pasākumus un sniedz uzņēmējiem skaidru priekšstatu par visiem veicamajiem pasākumiem, ievedot preces ES vai izvedot preces no ES⁴⁰.

Ir divi veidi, kā Komisija uzrauga, vai TARIC datubāze ir integrēta vai savienota ar dalībvalstu preču izlaišanas sistēmām: i) dodoties uzraudzības apmeklējumos uz dalībvalstu muitas dienestiem un ii) ar Surveillance 2 datubāzes palīdzību pastāvīgi uzraugot dalībvalstīs iesniegto muitas deklarāciju kvalitāti/pareizību (t.i., veicot ticamības pārbaudes).

Palāta konstatēja, ka Apvienotā Karaliste neizmanto TARIC pašreizējo versiju, proti, TARIC 3, jo TARIC 1 ir vienīgā versija, ko spēj izmantot Apvienotās Karalistes muitas elektroniskā preču izlaišanas sistēma. TARIC 3 dati tiek manuāli konvertēti TARIC 1 un augšupielādēti. Turklāt Apvienotās Karalistes valsts TARIC sistēmā nav ietverti daži TARIC ierobežojošie pasākumi. Visbeidzot, Apvienotā Karaliste izmanto atšķirīgus muitas procedūru kodus, nevis tos, ko izmanto pārējās dalībvalstis⁴¹.

Turklāt Apvienotā Karaliste neiesniedz Komisijai (Surveillance 2 datubāzes vajadzībām) atsevišķu ziņojumu par importa deklarāciju ierakstiem vērtībā zem 1000 EUR⁴² saistībā ar vienkāršotām procedūrām, jo piemēro robežvērtību, kas noteikta statistikas datu nodrošināšanai Eurostat par ārējo tirdzniecību ar trešām valstīm. Nepārsniedzot šo robežvērtību, importa vienības tiek apkopotas zem īpaša preču koda, ko ir pieņēmis Eurostat, lai nodrošinātu atbildību šim tiesību aktu aspektam. 2014. un 2015. gadā Apvienotajā Karalistē 88 % importa deklarāciju preču līmenī iesniedza, izmantojot vienkāršotās procedūras.

Tirgotāji, kas Apvienotajā Karalistē ieved preces, saskaras ar risku, ka ES tiesību akti netiks piemēroti vienoti, jo:

1. muitas elektroniskajā preču izlaišanas sistēmā TARIC tiek atjaunināts manuāli, un tas rada neprecizitāšu un nepilnīgas ieņēmumu iekasēšanas risku;
2. Apvienotās Karalistes TARIC nav ierobežojošu pasākumu, un tas rada drošuma un drošības riskus;
3. netiek veiktas ticamības pārbaudes attiecībā uz importa deklarāciju ierakstiem vērtībā zem 1000 EUR, tādēļ palielinās TARIC nepareizas piemērošanas risks; un
4. ievešanai tiek izmantoti divi atšķirīgi muitas procedūru kodi, radot apgrūtinājumu tirgotājiem, kas darbojas dažādās dalībvalstīs, un risku, ka muitas noteikumi netiks pareizi piemēroti.

Turklāt Komisija veic TARIC atjauninājumus ar atpakaļejošu spēku, un tie var skart ES finanšu intereses. Tomēr šie atjauninājumi netiek sistemātiski paziņoti Budžeta ĢD, lai tas varētu pārbaudīt to vienotu piemērošanu dalībvalstīs.

Piemērojot tirdzniecības politikas pasākumus, piemēram, tarifa apturēšanu⁴³, tarifa kvotas, kvotas, tarifa ierobežojumus⁴⁴ un uzraudzības pasākumus⁴⁵, būtiska nozīme ir licencēm un uzraudzības dokumentiem. Piemērojot šos pasākumus, ir svarīgi novērtēt ievesto preču daudzumu, ko dažos gadījumos nedrīkst pārsniegt vai kam pēc pārsniegšanas ir jāpiemēro standarta nodokļa likmes.

Licences un uzraudzības dokumentus izsniedz par noteiktu preču daudzumu. Lai nodrošinātu, ka ES tirgū nelaiž preces bez derīga dokumenta, daudzums ir jāieraksta licencē un preču izlaišanas brīdī muitai tas jāapstiprina par katru preču ievedumu⁴⁶.

Palāta savā īpašajā ziņojumā Nr. 1/2010 “Vai vienkāršotas muitas procedūras ievedumiem kontrolē efektīvi?” ieteica⁴⁷, ka Komisijai “jāmudina visas dalībvalstis datorizēt vienkāršoto procedūru apstrādi, tostarp licenču un tamlīdzīgu dokumentu elektronisko pārvaldību (tiešsaistes norakstīšanu preču izlaišanas brīdī), un izmantot uz IT balstītus riska profilus, kas aptver tradicionālo pašu resursu un kopējās tirdzniecības politikas jautājumus”.

Šo ieteikumu ir paredzēts īstenot līdz 2020. gada beigām, pilnībā ieviešot UCC noteikumus par vienkāršotajām procedūrām⁴⁸. Tomēr tas neietvers licenču un tamlīdzīgu dokumentu tiešsaistes norakstīšanu preču izlaišanas brīdī visās dalībvalstīs. Imports bez derīga dokumenta negatīvi ietekmē ES ražotāju intereses, ko ir paredzēts aizsargāt ar šo tirdzniecības politikas pasākumu. Turklāt tarifa apturēšanas, tarifa kvotu, kvotu un tarifa ierobežojumu gadījumos tas var skart ES finanšu intereses.

Komisija ir īstenojusi Palātas ieteikumus attiecībā uz saistošo izziņu par tarifu

Saistošā izziņa par tarifu (BTI) ir oficiāls rakstisks lēmums, kas ir derīgs trīs gadus, kuru izdevis muitas dienests un kurš pieteikuma iesniedzējam nodrošina preču klasifikācijas novērtējumu ES tarifu nomenklatūrā pirms ievešanas (vai izvešanas). BTI ir saistoša visiem ES muitas dienestiem un lēmuma turētājam. Ja importētājs ir BTI turētājs, tas ir jānorāda muitas deklarācijā, ar ko ieved tāda veida preces, kādas ir ietvertas BTI piemērošanas jomā. BTI tirgotājiem nodrošina noteiktību un veicina muitas tiesību aktu vienotu piemērošanu.

Palāta pārbaudīja, kā Komisija īsteno Palātas ieteikumus, kas iekļauti iepriekšējā īpašajā ziņojumā⁴⁹. Palāta konstatēja, ka, lai gan ir daži IT elementi⁵⁰, kas būs pieejami, tikai sākot no 2017. gada oktobra, visu ieteikumu īstenošana tika uzsākta, 2016. gada 1. maijā stājoties spēkā UCC un tā īstenošanas un deleģēšanas aktiem.

Tomēr Palātas izraudzīto dalībvalstu muitas dienesti pie preču izlaišanas nepārbauda, vai BTI turētājs to faktiski izmanto tādu preču ievešanai, kas norādītas BTI. Arī riska pārvaldības sistēma pēcizlaišanas kontrolei neatzīmē importa deklarācijas, kurās ir deklarēts TARIC kods, kas nav tāds pats, bet ir līdzīgs kodam, kurš norādīts BTI. Tādējādi BTI turētājs, kas nav mierā ar BTI lēmumu, var ievestās preces klasificēt citā kategorijā, lai apietu lēmumu, ja dalībvalstis nepārbauda tā piemērošanu, un tādējādi izvairīties no BTI noteiktu augstāku nodokļu samaksas.

Joprojām nav ES mēroga novērtējuma lēmumu

ES mēroga novērtējuma lēmums būtu oficiāls rakstisks lēmums, ko izdod muitas dienests un kas pieteikuma iesniedzējam sniedz novērtējumu par režīmu, kurš konkrētu laiku jāpiemēro konkrētam muitas vērtības elementam pirms ievešanas. Lēmumā būtu norādīts, kā muitas vērtības noteikšanas vajadzībām ņemt vērā, piemēram, komisijas maksu, honorāra maksājumu vai transfertcenu nolīguma aspektus⁵¹.

ES mēroga novērtējuma lēmums nodrošinātu juridisko noteiktību un vienlīdzīgus konkurences apstākļus tirgotājiem, kas darbojas vairākās dalībvalstīs. Palāta ieteica⁵² Komisijai īstenot atbilstīgu likumdošanas un administratīvo rīcību, lai novērstu situāciju, ka nav Kopienas tiesību aktu, kuri atļautu pieņemt Kopienas mēroga novērtējuma lēmumus.

UCC⁵³ ļāva Komisijai ar deleģēta akta palīdzību paplašināt tādu lēmumu piemērošanas jomu, kuri attiecas uz saistošu izziņu, lai attiecinātu tos arī uz “citiem faktoriem, pamatojoties uz kuriem piemēro ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus un citus pasākumus saistībā ar preču tirdzniecību”, tādējādi iekļaujot vērtības noteikšanas jautājumus. Tomēr līdz šim Komisija šo iespēju vēl nav izmantojusi.

Komisija vēl nav īstenojusi Palātas ieteikumu. Ir pagājuši 17 gadi, bet joprojām nav iespējams izdot ES mēroga novērtējuma lēmumus.

Dalībvalstis nepiemēro vienotu muitas kontroles pieeju importam, tāpēc muitas nodokļu nomaksa var būt nepilnīga

Dalībvalstu muitas dienestiem ir jārīkojas vienoti. Tas bija viens no Muitas 2013 mērķiem. Ja dalībvalstis nepiemēro vienotu muitas kontroles pieeju, krāpnieki var izvēlēties vājāko ķēdes posmu, lai īstenotu savas krāpnieciskās ievešanas darbības.

Palāta konstatēja, ka dalībvalstis nenodrošina muitas kontroles pasākumu saskaņotu un standartizētu piemērošanu, lai visā Savienībā panāktu līdzvērtīgu muitas kontroles līmeni nolūkā neļaut dažādās Savienības iebraukšanas un izbraukšanas vietās īstenot pret konkurenci vērstas darbības.

Tā kā nav vienotas muitas kontroles pieejas attiecībā uz pazeminātas vērtības norādīšanu, tas sagroza lēmumus par to, kuru dalībvalsti izraudzīties par ievešanas dalībvalsti

Dalībvalstīm ir grūti novērst krāpšanu saistībā ar pazeminātas vērtības norādīšanu. Šajos iespējamas krāpšanas gadījumos prioritāte ir jāpiešķir preču izlaišanas kontroles pasākumiem, jo importētāji var pēc tam kļūt maksātnespējīgi vai kļūt par “pazudušo tirgotāju”. Ja ir iemesls apšaubīt, vai deklarētā vērtība atbilst faktiskajai darījuma vērtībai, muitas dienesti var preču izlaišanas kontroles laikā pieprasīt papildu informāciju un papildu dokumentācijas iesniegšanu. Pamatotas šaubas var rasties it sevišķi tad, ja deklarētā vērtība ir mazāka par noteikto riska robežvērtību.

Riska pārvaldības nolūkā riska robežvērtību var noteikt, pamatojoties uz godīgām cenām (sk. 48. punktu). Reizēm importētāji iesniedz apliecinošos dokumentus (rēķinus, pārdošanas līgumus, banku izrakstus), kuri visi atbilst deklarētajām (nepatiesajām) zemajām vērtībām. Muitai iesniegtajos dokumentos viss sakrīt, un pazeminātas vērtības norādīšanu ir grūti atklāt. Tādos gadījumos var būt citi maksājumi vai nu skaidrā naudā, vai arī ar trešo personu starpniecību, kuri atbilst deklarētās (pazeminātās) un patiesās cenas starpībai. Turpmāk 2. attēlā ir parādīts pazeminātas vērtības norādīšanas piemērs ar avansa maksājumu skaidrā naudā.

Avots: Palātas dati, balstoties uz WCO piemēru.

42. muitas procedūra (42. MP) ir režīms, ko importētājs izmanto, lai saņemtu atbrīvojumu no PVN, ja ievestās preces pēc tam transportēs uz citu dalībvalsti. Šajā gadījumā PVN ir maksājams galamērķa dalībvalstī⁵⁴. Ja ievešanu veic saskaņā ar 42. MP, no galamērķa dalībvalsts muitas dienestiem, izmantojot savstarpējo palīdzību, ir jāpieprasa papildu informācija par faktisko darījuma vērtību, jo šajos gadījumos preču galīgais saņēmējs var, piemēram, Ķīnas piegādātājam veikt maksājumu, kas ir daudz lielāks nekā rēķina vērtība, ko muitas pārstāvis norādījis tās dalībvalsts muitas dienestiem, kurā ieved preces. Tomēr tas var būt laikietilpīgs vai nesekmīgs process, jo deklarētais saņēmējs var nebūt preču galīgais saņēmējs vai būt “pazudušais tirgotājs”⁵⁵.

Ja joprojām pastāv šaubas, var paņemt ievesto preču paraugus un pieprasīt nodrošinājumu⁵⁶, lai segtu iespējamos nodokļa zaudējumus. Komisija ir sniegusi dalībvalstīm nepārprotamas pamatnostādnes par to, kā rīkoties pazeminātas vērtības norādīšanas gadījumā prioritārās kontroles jomas (PKJ) atlaides piemērošanas laikā attiecībā uz pazeminātas vērtības norādīšanu tekstilizstrādājumiem un apaviem no Āzijas valstīm. Tomēr joprojām pastāv praktiski sarežģījumi.

Lai pārbaudītu, vai ir izpildīti OLAF savstarpējās palīdzības paziņojumos ietvertie pieprasījumi, kas attiecas uz pazeminātas vērtības norādīšanu, Palāta katrā no apmeklētajām dalībvalstīm izraudzījās 30 gadījumu izlasi saistībā ar tekstilizstrādājumu un apavu ievešanu no Āzijas valstīm 2015. gadā; šajos gadījumos, iespējams, bija norādīta pazemināta vērtība. Palāta konstatēja, ka dalībvalstis attiecīgos savstarpējās palīdzības paziņojumus bija īstenojušas dažādi un ka OLAF pieprasījumi nebija visos gadījumos izpildīti. Tāpat Palāta konstatēja, ka visu izlases preču gadījumā bija norādīta būtiski zemāka vērtība. Dažos gadījumos pie ievešanas deklarētā apstrādātas kokvilnas cena bija pat zemāka par neapstrādātas kokvilnas cenu. Turpmāk 3. attēlā un 4. attēlā ir parādīts salīdzinājums starp apstrādātas kokvilnas riska robežvērtībām, neapstrādātas kokvilnas cenām un cenām, kuras izraudzītajos gadījumos deklarētas pie ievešanas Apvienotajā Karalistē un Polijā.

Avots: Revīzijas palāta, balstoties uz datiem no THESEUS tīmekļa resursiem (https://theseus.jrc.ec.europa.eu) un no http://www.finanzen.net/rohstoffe/baumwollpreis/euro/historisch.

Avots: Revīzijas palāta, balstoties uz datiem no THESEUS tīmekļa resursiem (https://theseus.jrc.ec.europa.eu) un no http://www.finanzen.net/rohstoffe/baumwollpreis/euro/historisch.

Palāta arī konstatēja, ka dalībvalstis, kas veic mazāk preču izlaišanas kontroles pasākumu, piesaista lielāku ievešanas apjomu. Tas it sevišķi vērojams tādu kontroles pasākumu gadījumā, kuri saistīti ar pazeminātas vērtības norādīšanu tekstilizstrādājumiem un apaviem no Ķīnas, jo šajos gadījumos dalībvalstis, kas neveic preču izlaišanas kontroles pasākumus, piesaista satiksmi no citām dalībvalstīm.

Apvienotā Karaliste nepiemēro 92. punktā aprakstītās riska robežvērtības un preču izlaišanas brīdī neprasa garantiju par tādu deklarēto preču izlaišanu, kurām, iespējams, norādīta pazemināta muitas vērtība, lai segtu iespējamos nodokļa zaudējumus. Tomēr OLAF pieprasīja visām dalībvalstīm īstenot atbilstīgus drošības pasākumus, lai aizsargātu ES finanšu intereses, un iekasēt nodokļa deponējumus par apzinātiem aizdomīgiem sūtījumiem, lai nākotnē novērstu muitas nodokļa zaudējumus.

Palāta konstatēja, ka, tā kā Apvienotajā Karalistē netiek pieprasīta garantija par precēm, kurām, iespējams, norādīta pazemināta vērtība, ir sākusies satiksmes novirzīšana, proti, tādu Ķīnas preču ievešana, kurām norādīta būtiski zemāka vērtība un kuras tranzītā izvestas cauri citām dalībvalstīm, lai pēc muitošanas saskaņā ar 42. MP Apvienotajā Karalistē tiktu transportētas atpakaļ uz kontinentālo Eiropu, piemēram, tekstilizstrādājumi vai apavi no Ķīnas saskaņā ar ārējo tranzīta procedūru tiek nosūtīti no Hamburgas uz Doveru, kur šīs preces tiek laistas brīvā apgrozībā saskaņā ar 42. MP bez preču izlaišanas kontroles pasākumiem un pēc tam transportētas atpakaļ uz, piemēram, Poliju vai Slovākiju. Turpmāk 5. attēlā parādīts šādas “ievešanas punkta izraudzīšanās” piemērs, izmantojot 42. MP.

Avots: Revīzijas palāta.

Francijas muita sadarbībā ar OLAF 2016. gadā īstenoja operāciju Octopus. Tā bija vērsta uz ievešanu saskaņā ar 42. MP. Šis administratīvās sadarbības pasākums uzskatāmi parādīja, ka krāpšana, norādot pazeminātu vērtību, galvenokārt notiek Apvienotajā Karalistē un ka to vēl vairāk saasina tas, ka galamērķa dalībvalstīs netiek samaksāts PVN. Vērtības, kuras deklarēja, balstoties uz viltotiem rēķiniem, bija par 5–10 reizēm mazākas par faktisko vērtību, un tas būtiski ietekmē iekasētos muitas nodokļus un nodevas⁵⁷.

Attiecībā uz 42. MP krāpnieciskas izmantošanas ietekmi uz PVN un muitas nodokļa zaudējumiem, kā norādīts Palātas Īpašā ziņojuma Nr. 24/2015⁵⁸ 83. punktā, “Palāta Apvienotajā Karalistē konstatēja divus gadījumus, kad saskaņā ar 42. muitas procedūru importētās preces bija novērtētas par zemu, turklāt Viņas Majestātes Ieņēmumu un muitas dienests šos gadījumus jau bija identificējis ar OLAF koordinēto KMO rezultātā. Viņas Majestātes Ieņēmumu un muitas dienests bija aplēsis, ka ietekme uz PVN iekasēšanu Apvienotajā Karalistē ir 0,5 miljoni GBP un 10,6 miljoni GBP citās dalībvalstīs. Aplēstā ietekme uz muitas nodokļu iekasēšanu Apvienotajā Karalistē ir 81 miljons GBP. Šādu ietekmi noteicis Viņas Majestātes Ieņēmumu un muitas dienests attiecībā uz visām precēm, ko importējuši divi izlasē iekļautie tirgotāji trīs gadu laikposmā”.

Turpmāk 6. attēlā ir atspoguļoti Eurostat dati par 2007.–2016. gada periodu attiecībā uz Palātas izraudzītajām piecām dalībvalstīm. Dalībvalstis, kas īstenoja rūpīgus preču izlaišanas kontroles pasākumus attiecībā uz pazeminātas vērtības norādīšanu tekstilizstrādājumiem un apaviem no Ķīnas, novēroja vidējo deklarēto importa cenu pieaugumu, taču tajās bija vērojama ievestā apjoma samazināšanās. Ievešanas apjoms Apvienotajā Karalistē palielinājās par 358 000 tonnām, savukārt kopējais samazinājums pārējās četrās dalībvalstīs bija 264 000 tonnas.

Avots: Eurostat.

To papildina OLAF aplēses par 2013.–2016. gadu par iespējamiem nodokļa zaudējumiem sakarā ar pazeminātas vērtības norādīšanu tekstilizstrādājumiem un apaviem.

Kā norādījis OLAF⁵⁹, Apvienotajai Karalistei vajadzēja darīt pieejamus aptuveni 1,9874 miljardus EUR (bruto) vai 1,5736 miljardus EUR (neto), proti, vairāk tradicionālo pašu resursu nekā laikposmā no 2013. līdz 2016. gadam. Turpmāk 7. attēlā ir kvantificēti iespējami zaudējumi (neto izteiksmē pēc iekasēšanas izmaksu atskaitīšanas) salīdzinājumā ar kopējiem pašu resursiem un tradicionālajiem pašu resursiem, ko dalībvalstis darījušas faktiski pieejamus tajā pašā laikposmā.

Avots: ĢD BUDG 2016. gada darbības pārskats.

Tas papildina Palātas konstatējumus īpašajā ziņojumā Nr. 23/2016, ka “atšķirības muitas kontroles praksē starp dalībvalstīm var vienu ostu padarīt pasaules kuģniecības līnijām pievilcīgāku par citām”⁶⁰.

Dalībvalstis izmanto atšķirīgas pieejas, lai cīnītos pret izcelsmes un klasifikācijas krāpšanu

OLAF var dalībvalstīm nosūtīt krāpšanas brīdinājumus, izmantojot savstarpējās palīdzības paziņojumus. Tajos var būt pieprasījumi dalībvalstu muitas dienestiem aizsargāt ES finanšu intereses.

Palāta konstatēja, ka piecas izraudzītās dalībvalstis izmanto atšķirīgas pieejas, īstenojot turpmāko rīcību attiecībā uz OLAF savstarpējās palīdzības paziņojumu 2015/15 par iekļaušanu nepareizā klasifikācijā un 2014/21–2015/18 par nepatiesas izcelsmes norādīšanu. Negodīgi tirgotāji izmanto visas atšķirīgās muitas kontroles pasākumu pieejas, lai izvairītos no muitas nodokļu maksāšanas.

Palāta arī konstatēja, ka turpmākus pasākumus attiecībā uz savstarpējās palīdzības paziņojumiem ir vieglāk īstenot tajās dalībvalstīs, kurās muitas ievešanas deklarācijā ir obligāti jānorāda nosūtītājs (VAD).

Dalībvalstis izmanto atšķirīgas pieejas soda režīmu piemērošanā

Eiropas Savienībā muitas tiesību aktu īstenošana ir dalībvalstu pienākums⁶¹, un dalībvalstis var izmantot dažādus civilsodus, administratīvos sodus un/vai kriminālsodus, lai novērstu pārkāpumus. Tas var traucēt likumīgo tirgotāju konkurenci iekšējā tirgū, savukārt krāpnieki var izmantot šīs atšķirības un kaitēt ES finanšu interesēm.

Palāta konstatēja, ka Polijā, Beļģijā un Francijā pārkāpumus muitas jomā uzskata par kriminālpārkāpumiem un to sakarā sistemātiski ierosina krimināllietas. Polijā par pārkāpumiem muitas jomā netiek piemēroti ne administratīvie sodi, ne civilsodi.

Komisija iesniedza priekšlikumu direktīvai par Savienības tiesisko regulējumu attiecībā uz muitas noteikumu pārkāpumiem un sankcijām⁶², kuru pašlaik izskata Padome un Eiropas Parlaments. Direktīvas priekšlikums tika sagatavots pēc pētījuma⁶³ par dalībvalstu tiesiskajiem regulējumiem muitas noteikumu pārkāpumu un sankciju jomā.

Muitas kontrolē attiecībā uz importu ir nepilnības

Dalībvalstu muitas dienestu riska pārvaldība ietver dažādu veidu un līmeņu risku, kas saistīti ar preču starptautisko tirdzniecību, apzināšanu, novērtēšanu, analizēšanu un mazināšanu.

ES muitas riska pārvaldība notiek saskaņā ar principu, kas paredz risku savlaicīgu izvērtēšanu un — vajadzības gadījumā — kontroli. Atkarībā no iesaistītajiem riskiem tos var risināt pirms preču iekraušanas eksportētājvalstī, pirms to ierašanās ES teritorijā vai izkraušanas vietā, ievešanas brīdī vai pēc preču laišanas brīvā apgrozībā⁶⁴.

Preces var ievest saskaņā ar parastajām vai vienkāršotajām procedūrām. Preču ievešana saskaņā ar vienkāršotajām procedūrām atvieglo tirdzniecību, jo paātrina preču izlaišanu. Komisija katru gadu sagatavo ziņojumu par muitas savienības darbības rezultātiem (CUP), kurā sniedz pārskatu par dažādo veikto muitas kontroles pasākumu regularitāti un efektivitāti.

Dalībvalstis neveic pirmsierašanās kontroles pasākumus, kuru mērķis ir aizsargāt ES finanšu intereses

Pirmsierašanās posmā muitas dienesti var no kravu sarakstiem un citiem avotiem iegūt iepriekšēju informāciju par gaidāmajām kravām. Eiropas Savienībā pārvadātāji vai to pilnvarotie pārstāvji var konkrētu laiku pirms preču ierašanās elektroniski iesniegt ievešanas kopsavilkuma deklarācijas (ENS) pirmajā lidostā vai ostā, caur kuru notiks ievešana ES muitas teritorijā. Muitas riska analīzes grupu dalībnieki var analizēt šos datus un veikt provizoriskas mērķizlases. Tomēr šajā posmā pieejamā informācija ir pārāk ierobežota, lai veiktu detalizētas pārbaudes fiskālām vajadzībām, piemēram, par ievesto preču vērtības noteikšanu vai klasificēšanu⁶⁵.

Piecu izraudzīto dalībvalstu muitas dienesti apgalvoja, ka nevar veikt pirmsierašanās pārbaudes fiskālām vajadzībām attiecībā uz ENS, jo trūkst būtisku datu. Tomēr aizdomīgu tirgotāju (tādu, par kuriem zināma negatīva informācija) dēļ pirmsierašanās pārbaudes varētu būt svarīgas fiskālām vajadzībām, ja ENS ir norādīti nosūtītāja un saņēmēja dati. Lai gan tas tā ir regulāri, šie dati var nebūt norādīti⁶⁶.

Dalībvalstis ne vienmēr īsteno kontroles pasākumus, ko ierosina to riska pārvaldības sistēmas

Riska pārvaldības sistēmas ierosinātie preču izlaišanas kontroles pasākumi var būt vai nu fiziskas pārbaudes, vai dokumentu pārbaudes, vai ietvert preču paraugu ņemšanu turpmākai analīzei, tostarp laboratorijā.

Palāta konstatēja, ka Palātas apmeklētajās dalībvalstīs, izņemot Apvienoto Karalisti, muitas ierēdnis var neņemt vērā riska filtra ierosināto kontroles pasākumu, tam nesaņemot vadītāja piekrišanu vai apstiprinājumu. Tas nozīmē, ka iekšējā kontroles sistēmā ir nepilnība, kas iedragā muitas riska pārvaldības sistēmas efektivitāti.

Apvienotajā Karalistē dokumentu un fiziskās pārbaudes veic tikai attiecībā uz parastajām ievešanas procedūrām, kas veido 12 % no importa deklarācijām. Palāta konstatēja, ka 99,77 % importa, ko 2015. gadā deklarēja saskaņā ar parastajām procedūrām, tika atmuitoti stundas laikā un ka dokumentu pārbaudēs, kuru mērķis ir pie preču izlaišanas nepieļaut nepatiesas izcelsmes norādīšanu, nepārbauda ne izcelsmes apliecinājumu oriģinālus, ne ConTraffic datubāzi, lai atklātu nesakritības. Tas liek apšaubīt preču izlaišanas kontroles pasākumu efektivitāti Apvienotajā Karalistē. Pārējos 88 % importa deklarāciju iesniedza, izmantojot vienkāršotās procedūras, un tiem neveica preču izlaišanas kontroli.

Pēcizlaišanas kontroles pasākumu apjoms nekompensē preču izlaišanas kontroles samazināšanos, piemērojot vienkāršotās procedūras

Tirgotājiem, kuriem ir atļauja izmantot vienkāršotas muitas procedūras ievedumiem, preču izlaišana ir paātrināta. Muita paļaujas uz šo tirgotāju importa deklarāciju pareizību un pirms preču izlaišanas veic mazāk kontroles pasākumu. Tas ir jākompensē, veicot revīzijas pirms atļaujas izsniegšanas un ex post revīzijas⁶⁷. Gandrīz četras piektdaļas no visiem ES ievedumiem 2015. gadā veica saskaņā ar vienkāršotajām procedūrām, no kurām 0,2 % piemēroja preču izlaišanas kontroles pasākumus.

Tomēr Palāta konstatēja, ka Spānijā un Apvienotajā Karalistē attiecībā uz vienkāršotajām procedūrām neveic nekādus preču izlaišanas kontroles pasākumus. Tas ir sevišķi būtiski Apvienotās Karalistes gadījumā, jo lielāko daļu importa deklarāciju iesniedz saskaņā ar vienkāršotajām procedūrām.

Atzītais uzņēmējs (AEO) ir uzticams tirgotājs, kam pie muitošanas veic mazāk fizisko un dokumentu pārbaužu. Muita piešķir AEO atļauju, ja tirgotājs atbilst noteiktiem kritērijiem⁶⁸.

Viens no UCC paredzētajiem vienkāršojumiem ļauj iesniegt importa deklarāciju, uzskaitē norādot atļaujas īpašnieku. Tādā gadījumā tirgotājam ir pienākums informēt muitu par preču uzrādīšanu, bet šajā paziņojumā nav ietverti dati par izcelsmi, tarifu klasifikāciju un preču vērtību⁶⁹, kuri muitai ļautu veikt pamatotu riska analīzi fiskālām vajadzībām. Turklāt muitas dienesti var atbrīvot AEO no pienākuma uzrādīt preces muitai⁷⁰.

Palāta atklāja tādus AEO, kas darbojas kurjerpakalpojumu nozarē un ļaunprātīgi izmanto muitas atbrīvojumu mazas vērtības sūtījumiem, un citus AEO, kuri Palātas apmeklējuma laikā neatbilda AEO nosacījumiem vai kuri kā deklarētājs vai pārstāvji iesniedza importa deklarācijas, norādot pazeminātu vērtību tekstilizstrādājumiem un apaviem no Ķīnas.

Palāta konstatēja, ka Itālija neveic pēcizlaišanas revīzijas, kā noteikts Muitas revīzijas rokasgrāmatā, pat ne attiecībā uz AEO. Apvienotajā Karalistē Palāta izskatīja 10 pēcizlaišanas revīziju lietas, kas attiecās uz AEO, bet neviena no tām faktiski nebija pēcizlaišanas revīzija, drīzāk gan novērtējums vai uzraudzība, kas īstenota saistībā ar pastāvīgu atbilstību AEO nosacījumiem.

Visbeidzot, 2016. gada jūlijā Komisija norādīja, ka sešas dalībvalstis⁷¹ vai nu neveica pēcizlaišanas revīzijas, vai nesniedza nekādu informāciju par šīm revīzijām. Šīs dalībvalstis bija avots aptuveni 20 % no iekasēto muitas nodokļu kopējās summas ES⁷². Pēcizlaišanas revīziju mērķis ir novērst atlikušos riskus pēc preču izlaišanas un citiem pēcizlaišanas kontroles pasākumiem, un, ja šīs revīzijas neveic, riski netiek novērsti.

Pēcizlaišanas kontroles pasākumi reti attiecas uz ievedumiem citās dalībvalstīs

Ja importētājs, kura galvenais birojs atrodas vienā dalībvalstī (dalībvalsts Nr. 2), ieved preces citā dalībvalstī (dalībvalsts Nr. 1), muitas kontroles pasākumi ir jāveic dalībvalstij Nr. 1⁷³.

Palāta konstatēja, ka dalībvalsts Nr. 1 muitas dienesti nevēršas pie dalībvalsts Nr. 2 muitas dienestiem, lai pieprasītu tās teritorijā esoša tirgotāja uzskaites reģistrus, bankas pārskatus u. c., un ka dalībvalsts Nr. 2 muitas dienesti nav informēti par veikto ievešanu, jo dalībvalsts Nr. 1 muitas dienestiem nav pienākuma tos informēt.

Situāciju saasina tas, ka informācija, kas iekļauta aktuālajā datubāzē Surveillance 2 par ievedumiem dalībvalstīs, pēcizlaišanas revīzijām nav īpaši noderīga, jo neietver importētāja un/vai deklarētāja vārdu,uzvārdu/nosaukumu. Datubāzes Surveillance 3 (kurā būs iekļauta iepriekšminētā un cita būtiska informācija) pilnvērtīga ieviešana⁷⁴ netiek plānota ātrāk kā 2018. gada 1. oktobrī.

Palāta konstatēja, ka šī situācija it sevišķi attiecas uz 42. MP. Saskaņā ar šo procedūru importētājs, kas atrodas dalībvalstī Nr. 2, var iecelt pārstāvi dalībvalstī Nr. 1, lai tas nokārtotu ievešanu, tādējādi apgrūtinot pēcizlaišanas kontroles īstenošanu.

Kā norādījis OLAF, apmēram 57 % no visiem no Ķīnas ievestiem tekstilizstrādājumiem un apaviem, par kuriem ir aizdomas par pazeminātas vērtības norādīšanu, tiek atmuitoti saskaņā ar 42. MP, lai gan tikai 16 % ievedumu tiek muitoti saskaņā ar minēto procedūru.

Komisija 2016. gada decembrī pārbaudes laikā Slovākijā arī atklāja, ka galvenais pazeminātas vērtības norādīšanas risks tika konstatēts attiecībā uz ievedumiem saskaņā ar 42. MP, jo šajā gadījumā importētājs parasti atrodas citā dalībvalstī, un tas apgrūtina šīs tendences apkarošanu, veicot pēcizlaišanas kontroles pasākumus.

Tā kā netiek veiktas pārbaudes attiecībā uz muitas atbrīvojumu mazas vērtības sūtījumiem, muitas nodokļu nomaksa ir nepilnīga

Muitas tiesību aktos ir noteikts izņēmums vai atbrīvojums no nodokļa mazas vērtības sūtījumiem. Preces, kuru vērtība nepārsniedz konkrētu robežvērtību, ir atbrīvotas no muitas un citiem nodokļiem. Tas tā ir tādēļ, ka iespējamo nelielo ieņēmumu no mazas vērtības sūtījumiem iekasēšanas izmaksas nenosedz administratīvās un darījumdarbības izmaksas, kas rodas, lai izpildītu muitas noteikumus.

E-komercijas straujā izaugsme ir izmainījusi šo situāciju. Kā atzīst Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (ESAO)⁷⁵, “laikā, kad tika ieviesti jaunākie ievedmuitas nodokļu atbrīvojumi, nenotika iepirkšanās internetā un atbrīvojums attiecās uz ļoti nelielu daļu ievedumu”.

Trešās valstīs iegādātu preču piegādei no uzņēmuma patērētājam (B2C) piemēro mazas vērtības sūtījuma atbrīvojumu no PVN (un muitas nodokļiem), ja šādu sūtījumu vērtība nepārsniedz 10 vai 22 EUR robežvērtību. Ja preču vērtība pārsniedz 150 EUR, papildus PVN ir jāiekasē muitas nodokļi. Dāvana, ko viena privātpersona nosūta otrai (P2P), ir atbrīvota no muitas nodokļiem un PVN, ja tās vērtība nepārsniedz 45 EUR. Ja tās vērtība pārsniedz 45 EUR, bet nepārsniedz 700 EUR, papildus PVN var piemērot standarta vienoto muitas nodokļa likmi 2,5 % apmērā. Visi šie atbrīvojumi attiecas arī uz precēm, kuras iegādātas tiešsaistē no trešām valstīm.

Palāta konstatēja, ka elektroniskās preču izlaišanas sistēmas izraudzītajās dalībvalstīs pieņem i) ievedumus, kuri pieprasa muitas nodokļa atbrīvojumu mazas vērtības precēm, lai gan to deklarētā vērtība⁷⁶ pārsniedz 150 EUR; un ii) komerciālu sūtījumu ievedumus, kas deklarēti kā dāvanas.

Palāta arī konstatēja, ka pat tādi kurjerpakalpojumu sniedzēji, kas ir saņēmuši AEO atļauju, ļaunprātīgi izmantoja šos muitas atbrīvojumus ievedumiem, kurus veica pēc UCC deleģētā un īstenošanas akta⁷⁷ stāšanās spēkā 2016. gada 1. maijā. Tas ir sevišķi būtiski, jo AEO ir jābūt iekšējiem kontroles pasākumiem, kas spēj novērst un apzināt nelikumīgus vai neatbilstīgus darījumus⁷⁸.

Apvienotās Karalistes apkopotie pierādījumi par e-tirdzniecību liecina, ka ļoti bieži tiek norādīta pazemināta vērtība precēm, ko ieved no Tālajiem Austrumiem un aizvien vairāk arī no ASV (norādītā vērtība ir aptuveni 10–100 reizes mazāka par īsto vērtību).

Kā informējusi Beļģijas muita, preces, ko iegādājas ar konkrētu ārpussavienības tīmekļa vietņu starpniecību, tiek sistemātiski deklarētas kā preces, kuru vērtība nepārsniedz 22 EUR, lai gan patērētājs faktiski samaksāja vairāk⁷⁹.

Visbeidzot, kā norādīts Copenhagen Economics veiktā pētījumā⁸⁰, ievedmuitas nodokļus iekasē tikai no 47 % apliekamo pasta sūtījumu, un šī nepilnīgā ievedmuitas nodokļa iekasēšana Eiropas Savienībai rada tiešus muitas nodokļa zaudējumus aptuveni 0,25 miljardu EUR apmērā.

Tādējādi muitas nodokļu zaudējumi rodas divos veidos: i) preču pazeminātas vērtības norādīšanas dēļ, jo preces tiek nepareizi deklarētas kā atbilstīgas atbrīvojumam, ko piemēro zemas vērtības sūtījumam; un ii) piemērojot atbrīvojumu neatbilstīgām precēm, piemēram, precēm, kuru vērtība deklarēta virs 150 EUR un kuras preču izlaišanas sistēma ir pieņēmusi — vai nu savu nepilnību dēļ, vai tādēļ, ka komerciāli sūtījumi (B2C) tiek deklarēti kā dāvanas (P2P), jo muita tos nepārbauda.

Šādi zaudējumi ir vēl jo vairāk iespējami, ja kurjerpakalpojumu sniedzējiem ir AEO atļauja, jo tādā gadījumā tiem veic mazāk fizisku un dokumentu pārbaužu, tas nozīmē arī mazāk kontroles pasākumu ievešanas vietā, un to var ņemt vērā arī pēcizlaišanas kontroles pasākumu laikā⁸¹.

Secinājumi un ieteikumi

Revīzijā izskatīja, vai ES ievešanas procedūras aizsargā tās finanšu intereses. Palāta atklāja būtiskas nepilnības, kuras liecina, ka tiesiskajā regulējumā ir trūkumi un ka dalībvalstis muitas kontroles pasākumus īsteno neefektīvi, tādējādi negatīvi ietekmējot ES finanšu intereses.

Tā kā nav muitas iztrūkuma aplēses, ir grūti novērtēt muitas savienības darbību saistībā ar ES finanšu interešu aizsardzību un nav iespējams efektīvi sadalīt resursus tādām jomām, kā, piemēram, jautājums par pazeminātas vērtības norādīšanu vai dalībvalstis, kurās apzināti lielākie iespējamie zaudējumi (sk. 26.–28. punktu).

1. ieteikums

Lai būtu ievērots Eiropas Parlamenta lūgums, sākot no 2019. gada, Komisijai jāizstrādā muitas iztrūkuma noteikšanas metodoloģija, šis iztrūkums periodiski ir jāaplēš un rezultāti jāņem vērā, sadalot resursus un nosakot darbības mērķus.

Izpildes mērķtermiņš: 2019. gads.

Dalībvalstīm nav pietiekama finansiāla pamudinājuma īstenot muitas kontroles pasākumus un uzlabot muitas nodokļu iekasēšanu ES budžeta vajadzībām, proti, dalībvalstis, kuras īsteno muitas kontroles pasākumus, bet kurām neizdodas sekmīgi atgūt attiecīgās summas, saskaras ar risku, ka tām būs jāuzņemas šo zaudējumu finansiālās sekas, savukārt dalībvalstis, kas šādus kontroles pasākumus neīsteno, var nesaskarties ar jebkādu negatīvu seku risku, un tas ir aplami. Turklāt kāda dalībvalsts faktiski pauda neapmierinātību ar to, ka, jo vairāk tā apkaro krāpšanu, jo lielāks ir risks, ka Komisija tai piemēros finansiālu atbildību (sk. 29.–32. punktu).

Pat ja ES rīcības programmas nodrošina finansējumu, tas ne vienmēr ir saistīts ar ES finanšu interešu aizsardzību. Dalībvalstis ne vienmēr nodrošina vajadzīgos finanšu resursus, lai ieviestu Eiropas informācijas sistēmu ārpussavienības elementus, ko nefinansē rīcības programmas, un tas var aizkavēt UCC īstenošanu. Dažas dalībvalstis, kurās atrodas galvenās ievešanas ostas, piekrīt, ka to ieturētoTPR daļa ir pārāk liela (sk. 33.–40. punktu).

2. ieteikums

Komisijai jāapsver visas pieejamās iespējas, kādā veidā pastiprināt atbalstu valstu muitas dienestiem, ņemot vērā to svarīgo lomu ES mērogā saistībā ar jaunās daudzgadu finanšu shēmas (DFS) īstenošanu, tostarp jāpārskata, vai iekasēšanas izmaksu likme ir atbilstoša.

Izpildes mērķtermiņš: nākamās DFS sākums.

3. ieteikums

Komisijai jāierosina, lai nākamās ES rīcības programmas, kuras paredzētas muitas savienības atbalstam, tiktu izmantotas muitas Eiropas informācijas sistēmu finansiālās ilgtspējas veicināšanai.

Izpildes mērķtermiņš: nākamās DFS sākums.

Informācijas apmaiņa un sadarbība muitas jautājumos noris bez aizķeršanās. Taču revīzija atklāja, ka joprojām pastāv nepilnības, kas saistītas ar informācijas apmaiņas instrumentu saturu un to izmantošanu (sk. 41.–69. punktu).

4. ieteikums

Komisijai

1. 2018. gadā jāierosina grozīt tiesību aktus muitas jomā ar mērķi padarīt par obligātu nosūtītāja norādīšanu muitas importa deklarācijā (SAD);
2. precīzāk jāformulē prasības savstarpējās palīdzības pieprasījumos, lai dalībvalstis tās varētu vienādi īstenot.

Izpildes mērķtermiņš: nekavējoties.

5. ieteikums

Komisijai 2018. gadā ir jāieceļ OLAF aizjūras sadarbības koordinators tajās trešās valstīs, kurās norisinās lielākā daļa krāpniecisko pārkraušanu brīvajās zonās.

Attiecībā uz ES muitas tiesību aktu vienotu piemērošanu jānorāda, ka Eiropas Savienības integrētais muitas tarifs (TARIC) tiek vienoti īstenots četrās no piecām revidētajām dalībvalstīm. Tomēr TARIC ir ieviestas izmaiņas ar atpakaļejošu spēku, kurām ir finansiāla ietekme un kuras dalībvalstīm ir rūpīgi jāīsteno. Dalībvalstis pienācīgi nepārbauda, vai turētāji pie ievešanas faktiski izmanto izdotos lēmumus attiecībā uz saistošajām izziņām par tarifu (BTI). Lai gan saskaņā ar UCC Komisija var izdot ES mēroga novērtēšanas lēmumus, Komisija nav šo iespēju izmantojusi (sk. 70.–88. punktu).

6. ieteikums

Komisijai

1. līdz 2020. gadam rūpīgi jāseko dalībvalstu veiktajām pārbaudēm attiecībā uz atbilstību BTI lēmumiem;
2. bez turpmākas kavēšanās jāpadara iespējama ES mēroga novērtēšanas lēmuma izdošana, kā Palāta ieteica Īpašajā ziņojumā Nr. 23/2000.

Dalībvalstis izmanto atšķirīgas pieejas muitas kontroles pasākumiem, lai risinātu tādus jautājumus kā pazeminātas vērtības norādīšana, nepatiesas izcelsmes norādīšana un neatbilstoša klasifikācija un lai piemērotu sodus. Muitas dienestiem nav viegli ievērot līdzsvaru starp nepieciešamību sekmēt tirdzniecību, ātri un bez kavēšanās īstenojot ievešanas procedūras, un pienākumu veikt muitas kontroles pasākumus. Apgrūtinoši muitas kontroles pasākumi var ietekmēt to, kuru ievešanas muitas iestādi tirgotāji izvēlas, un lidostas/ostas, kurās veic mazāk muitas kontroles pasākumu, piesaista lielāku satiksmes plūsmu. Palāta atklāja “ievešanas punkta izraudzīšanās” gadījumus, t. i., kad tirgotāji izvēlas preces, kam norādīta pazemināta vērtība, ievest dalībvalstīs, kurās īsteno atvieglotus kontroles pasākumus (sk. 89.–110. punktu).

7. ieteikums

Komisijai jāierosina grozījumi tiesību aktos, kas tai no 2021. gada ļautu piemērot finanšu korekcijas dalībvalstīm, kuras pienācīgi nerisina riskus un, iespējams, sekmē “ievešanas punkta izraudzīšanos”.

Datu trūkuma dēļ dalībvalstis pirmsierašanās posmā vai pēc tirgotāju paziņojuma par preču ierašanos to telpās neveic riska analīzi fiskālām vajadzībām. Turklāt piecās revidētajās dalībvalstīs muitas ierēdņi var neņemt vērā valsts riska pārvaldības sistēmas ierosinātās pārbaudes, tam nesaņemot vadītāja apstiprinājumu. Runājot par vienkāršotajām procedūrām, dalībvalstis nekompensē samazināto preču izlaišanas kontroles procedūru skaitu ar pēcizlaišanas kontroles pasākumiem. Turklāt, ja tirgotājs ieved preces dalībvalstī, kas nav tā atrašanās vietas dalībvalsts, šādiem ievedumiem reti veic ex post pārbaudes. Dalībvalstīm ir grūti nodrošināt tirgotāju atbilstību muitas nodokļa atbrīvojuma nosacījumiem, kas piemērojami mazas vērtības sūtījumiem, tāpēc valstu un ES budžeti cieš zaudējumus. Palāta konstatēja, ka kurjerpakalpojumu nozarē strādājoši atzītie uzņēmēji ļaunprātīgi izmanto šo atbrīvojumu (sk. 111.–141. punktu).

8. ieteikums

Komisijai 2018. gadā ir:

1. jāierosina likumdošanas darbības, kas paredzētu obligāti sniegt papildu datus, lai varētu veikt finanšu riska analīzi pirmsierašanās posmā un pēc tirgotāju paziņojuma par preču ierašanos to telpās;
2. jāuzlabo datubāze Surveillance, lai 42. MP piemērošanas gadījumā identificētu preču saņēmēju; un
3. jāizmeklē zemas vērtības sūtījumu atbrīvojumu ļaunprātīga izmantošana elektroniskajā preču tirdzniecībā ar trešām valstīm.

9. ieteikums

Dalībvalstīm ir nekavējoties:

1. jānosaka, ka konkrēta riska filtra ieteiktos kontroles pasākumus var neveikt tikai tad, ja ir saņemts iepriekšējs vai tūlītējs vadītāja apstiprinājums;
2. jāievieš savu muitas elektronisko preču izlaišanas sistēmu pārbaudes, lai bloķētu ievešanas deklarācijas, kurās prasīts nodokļa atvieglojums mazas vērtības sūtījumiem ar precēm, kuru deklarētā vērtība ir virs 150 EUR, vai komerciāliem sūtījumiem (B2C), kas deklarēti kā dāvanas (P2P);
3. ex post jāpārbauda tirgotāju, tostarp AEO, atbilstība muitas nodokļa atbrīvojumam mazas vērtības sūtījumiem;
4. jāizstrādā izmeklēšanas plāni, lai novērstu šā atbrīvojuma ļaunprātīgu izmantošanu elektroniskajā preču tirdzniecībā ar trešām valstīm.

Šo ziņojumu 2017. gada 7. novembra sēdē Luksemburgā pieņēma IV apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas loceklis Baudilio TOMÉ MUGURUZA.

Revīzijas palātas vārdā

priekšsēdētājs

Klaus-Heiner LEHNE

Glosārijs

Ārpussavienības preces: preces, kas nav Savienības preces vai kas ir zaudējušas Savienības preču muitas statusu.

Citi pēcizlaišanas kontroles pasākumi: muitas deklarācijās ievadītās informācijas pareizības, pilnīguma un derīguma pārbaude (piemēram, attiecībā uz preču aprakstu, vērtību, daudzumu) vai citu dokumentu (piemēram, ievešanas licenču, izcelsmes sertifikātu) pārbaude, ko veic pēc preču ievešanas.

Dokumentu pārbaude: muitas deklarācijā ievadītās informācijas pareizības, pilnīguma un derīguma pārbaude (piemēram, attiecībā uz preču aprakstu, vērtību, daudzumu) vai citu dokumentu (piemēram, ievešanas licenču, izcelsmes sertifikātu) pārbaude.

Fiziska pārbaude: preču pārbaude, tostarp precīza skaitīšana un paraugu pārbaude, lai pārliecinātos, ka tie atbilst precēm pievienotajai muitas deklarācijai.

Ievedmuitas nodoklis: muitas nodoklis, kas jāmaksā, preces importējot.

Ievešanas kopsavilkuma deklarācija: darbība, ar ko persona noteiktā veidā un kārtībā un konkrētā termiņā informē muitas dienestus, ka Savienības muitas teritorijā ievedīs preces.

Ievešanas procedūra: muitas procedūras “laišana brīvā apgrozībā” piemērošana, lai pēc tam preces varētu pārdot vai patērēt ES tirgū.

Ievešanas punkta izraudzīšanās: ievešanas punkta, kurā tiek piemērots mazāk kontroles pasākumu, izraudzīšanās, lai nelikumīgi maksātu mazāku muitas nodokli.

Importētājdalībvalsts: dalībvalsts, kurā preces fiziski importē Eiropas Savienībā un laiž brīvā apgrozībā.

Lēmums: jebkāds muitas dienestu akts attiecībā uz tiesību aktiem muitas jomā, ar kuru tiek pieņemts nolēmums par konkrētu gadījumu un kurš izraisa juridiskas sekas attiecīgajai personai vai personām.

Muitas deklarācija: darbība, ar ko persona noteiktā veidā un kārtībā paziņo par savu vēlmi precēm piemērot noteiktu muitas procedūru, vajadzības gadījumā norādot jebkurus īpašus pasākumus, kuri būtu jāpiemēro.

Muitas dienesti: dalībvalstu muitas administrācijas, kas ir atbildīgas par tiesību aktu muitas jomā piemērošanu, un citas iestādes, kam saskaņā ar valsts tiesību aktiem piešķirtas pilnvaras piemērot konkrētus tiesību aktus muitas jomā.

Muitas kontrole: īpašas darbības, ko veic muitas dienesti, lai nodrošinātu atbilstību tiesību aktiem muitas jomā un citiem tiesību aktiem, kas reglamentē tādu preču ievešanu, izvešanu, tranzītu, pārvietošanu, uzglabāšanu un galapatēriņu, kuras pārvietotas starp Savienības muitas teritoriju un valstīm vai teritorijām ārpus minētās teritorijas, kā arī ārpussavienības preču un galapatēriņa procedūrai pakļauto preču atrašanos un pārvietošanu Savienības muitas teritorijā.

Muitas procedūra: jebkura no šādām procedūrām, ko saskaņā ar Kodeksu var piemērot precēm: laišana brīvā apgrozībā, īpašas procedūras, eksports.

42. muitas procedūra: režīms, ko importētājs izmanto, lai saņemtu atbrīvojumu no PVN, ja importētās preces transportēs uz citu dalībvalsti. PVN ir maksājams galamērķa dalībvalstī.

Muitas risks: tāda gadījuma iespējamība (izvērtēta attiecībā pret ietekmi), kas notiek saistībā ar to preču ievešanu, izvešanu, tranzītu, pārvietošanu vai galapatēriņu, kuras pārvieto starp Savienības muitas teritoriju un valstīm vai teritorijām ārpus šīs teritorijas, vai attiecībā uz ārpussavienības preču klātbūtni Savienības muitas teritorijā, un tas liegtu pareizi piemērot Savienības vai valsts pasākumus, apdraudētu Savienības un tās dalībvalstu finanšu intereses vai apdraudētu Savienības un tās iedzīvotāju drošību un drošumu, cilvēku, dzīvnieku vai augu veselību, vidi vai patērētājus.

Muitas savienība: preferenciālas tirdzniecības režīms, ar ko saskaņā tirdzniecības partneri piešķir preferenciālu piekļuvi saviem produktiem un pakalpojumiem, lai veicinātu savstarpējo tirdzniecību. Rezultātā attiecīgajās teritorijās tiek savstarpēji atcelti tarifi un kvotas, kā arī netiek diskriminēta tirdzniecība ar trešām valstīm, kuru precēm piemēro kopējo muitas tarifu.

Muitas statuss: preču kā Savienības vai ārpussavienības preču statuss.

Muitošana: muitas formalitāšu izpildes process, lai pieteikuma iesniedzējs varētu saņemt preces savā rīcībā.

Pēcizlaišanas revīzija: tirgotāju kontrole, pārbaudot to pārskatus, ierakstus un sistēmas, lai nodrošinātu atbilstību muitas noteikumiem un izvērtētu ar to darījumdarbību saistītos riskus.

Preču izlaišana: darbība, ar kuru muitas dienesti atļauj izmantot preces mērķiem, kas paredzēti muitas procedūrā, kuru tām piemēro.

Preču uzrādīšana muitai: paziņošana muitas dienestiem par to, ka preces ir nogādātas muitas iestādē vai citā muitas dienestu norādītā vai apstiprinātā vietā un ir pieejamas muitas kontrolei.

Prioritārās kontroles jomas: kopējās riska pārvaldības sistēmas daļa, kas aptver noteiktas muitas procedūras, preču veidus, satiksmes maršrutus, transporta veidus vai uzņēmējus, kam noteiktā laika posmā ir jāpiemēro padziļināta riska analīze un muitas kontrole.

Riska pārvaldība: sistemātiska riska apzināšana, tostarp ar izlases veida pārbaudēm, un visu to pasākumu īstenošana, kas vajadzīgi, lai ierobežotu risku.

Riska profils: riska kritēriju un kontroles jomu apvienojums (piemēram, preču veids, izcelsmes valsts), kas norāda uz riska esamību un ir pamats priekšlikumam par kontroles pasākuma veikšanu.

Savienības preces: preces, kas ietilpst jebkurā no šādām kategorijām:

1. preces, kas ir pilnībā iegūtas Savienības muitas teritorijā un nesatur preces, kuras ievestas no valstīm vai teritorijām ārpus Savienības muitas teritorijas;
2. preces, kas Savienības muitas teritorijā ievestas no valstīm vai teritorijām ārpus Savienības muitas teritorijas un ir laistas brīvā apgrozībā;
3. preces, kas iegūtas vai ražotas Savienības muitas teritorijā vai nu tikai no precēm, kuras minētas b) apakšpunktā, vai no precēm, kuras minētas a) un b) apakšpunktā.

Savstarpējā palīdzība: jebkura muitas administrācijas darbība citas muitas administrācijas vārdā vai sadarbībā ar to, lai pienācīgi piemērotu muitas tiesību aktus un lai novērstu, izmeklētu vai ierobežotu pārkāpumus muitas jomā.

Tiesību akti muitas jomā: tiesību aktu kopums, ko veido viss turpmākais: Kodekss un Savienības vai valsts līmenī pieņemti noteikumi, kas to papildina vai īsteno, kopējais muitas tarifs, tiesību akti, ar kuriem izveido Savienības sistēmu atbrīvojumiem no muitas nodokļa, starptautiski nolīgumi, kuros iekļauti muitas jomas noteikumi, ciktāl tie ir piemērojami Savienībā.

Akronīmi

ADD — antidempinga maksājumi

AEO — atzītais uzņēmējs

AFIS — krāpšanas apkarošanas informācijas sistēma

AS — administratīvā sadarbība

ASN — administratīvās sadarbības nosacījumi

B2C — piegāde no uzņēmuma patērētājam

BTI — saistošā izziņa par tarifu

CSM — konteinera statusa paziņojums

CUP — muitas savienības darbība

CVD — kompensācijas maksājumi

ENS — ievešanas kopsavilkuma deklarācija

EP — Eiropas Parlaments

ES — Eiropas Savienība

ESAO — Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija

FCLO — ārvalstu muitas sadarbības koordinators

ĢD BUDG — Budžeta ģenerāldirektorāts

ĢD TAXUD — Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāts

HMRC — Viņas Majestātes Ieņēmumu un muitas dienests

JRC — Kopīgais pētniecības centrs

KMRPS — Kopējā muitas riska pārvaldības sistēma

MIS — muitas informācijas sistēma

42. MP — 42. muitas procedūra

NKI — nacionālais kopienākums

OLAF — Eiropas Birojs krāpšanas apkarošanai

OLO — aizjūras sadarbības koordinators

P2P — piegāde no privātpersonas privātpersonai

PMO — Pasaules Muitas organizācija

PTR — preferenciālas tirdzniecības režīms

PVN — pievienotās vērtības nodoklis

RIV — riska informācijas veidlapa

SMS — paraugu pārvaldības datubāze

SP — savstarpēja palīdzība

SPN — savstarpējās palīdzības nolīgumi

TARIC — Eiropas Savienības integrētais muitas tarifs

TPR tradicionālie pašu resursi

UCC DA — Savienības Muitas kodeksa deleģētais akts

UCC IA — Savienības Muitas kodeksa īstenošanas akts

UCC — Savienības Muitas kodekss

VAD — vienots administratīvais dokuments

Revīzijas darba grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, revidējot ES politikas jomas un programmas vai vadības aspektus konkrētās budžeta jomās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu un izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo ziņojumu sagatavoja IV revīzijas apakšpalāta, kuru vada ERP loceklis Baudilio Tomé Muguruza un kura revidē tirgu regulējumu un konkurētspējīgu ekonomiku. Revīziju vadīja ERP loceklis Pietro Russo, un viņam ziņojumu izstrādāt palīdzēja locekļa biroja vadītāja Chiara Cipriani, locekļa biroja atašejs Benjamin Jakob, atbildīgais vadītājs Paul Stafford un darbuzdevuma vadītājs Carlos Soler Ruiz. Revīzijas darba grupā strādāja Dan Danielescu, Maria Echanove, Josef Edelmann, Benny Fransen un Francois Gautier.

Kontaktinformācija

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2017 gads

© Eiropas Savienība, 2017 gads

Lai izmantotu vai reproducētu fotoattēlus vai citus materiālus, uz kuriem neattiecas Eiropas Savienības autortiesības, atļauja jālūdz tieši autortiesību īpašniekam.

KĀ SAZINĀTIES AR ES

Klātienē
Visā Eiropas Savienībā ir simtiem Europe Direct informācijas centru. Sev tuvākā centra adresi varat atrast tīmekļa lapā http://europa.eu/contact

Pa tālruni vai e-pastu
Europe Direct ir dienests, kas atbild uz jūsu jautājumiem par Eiropas Savienību. Ar šo dienestu varat sazināties šādi:

• pa bezmaksas tālruni: 00 800 6 7 8 9 10 11 (daži operatori par šiem zvaniem var iekasēt maksu);
• pa šādu parasto tālruņa numuru: +32 22999696;
• pa e-pastu, izmantojot šo tīmekļa lapu: http://europa.eu/contact

KĀ ATRAST INFORMĀCIJU PAR ES

Internetā
Informācija par Eiropas Savienību visās oficiālajās ES valodās ir pieejama portālā Europa: http://europa.eu

ES publikācijas
ES bezmaksas un maksas publikācijas varat lejupielādēt vai pasūtīt vietnē EU Bookshop: http://bookshop.europa.eu. Vairākus bezmaksas publikāciju eksemplārus varat saņemt, sazinoties ar Europe Direct vai tuvāko informācijas centru (sk. http://europa.eu/contact).

ES tiesību akti un ar tiem saistītie dokumenti
Ar visu ES juridisko informāciju, arī kopš 1951. gada pieņemtajiem ES tiesību aktiem visās oficiālajās valodās, varat iepazīties vietnē EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu

ES atvērtie dati
ES Atvērto datu portāls (http://data.europa.eu/euodp/lv/data) dod piekļuvi ES datu kopām. Datus var lejupielādēt un bez maksas izmantot gan komerciāliem, gan nekomerciāliem mērķiem.