Vēja un saules enerģijas izmantošana elektroenerģijas ražošanā: lai sasniegtu ES mērķus, ir jāveic būtiski pasākumi

Kopsavilkums

No 2005. līdz 2017. gadam atjaunojamo energoresursu īpatsvars elektroenerģijas ražošanā Eiropas Savienībā divkāršojās — no aptuveni 15 % līdz gandrīz 31 %. Šo pieaugumu visvairāk veicināja vēja un saules fotoelementu (PV) enerģijas plašāka izmantošana.

Šajā revīzijā mēs novērtējām, vai atjaunojamo energoresursu īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā pieauga pietiekami, lai ES līdz 2020. gadam sasniegtu 20 % mērķi, kas noteikts direktīvā par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu, un to, cik efektīvs ir bijis ES un dalībvalstu sniegtais atbalsts elektroenerģijas ražošanai, izmantojot vēja un saules fotoelementu enerģiju. Šis revīzijas ziņojums tiks publicēts vienlaikus ar atjaunojamo energoresursu enerģijas progresa ziņojumu sērijas nākamo izdevumu, ko 2019. gadā publicēs Eiropas Komisija, sīki aprakstot dalībvalstu panākumus ceļā uz 2020. gadam izvirzīto mērķu sasniegšanu. Šie ziņojumi būs pēdējā iespēja veikt koriģējošus pasākumus, un tajos tiks sniegta informācija diskusijām par situāciju atjaunojamo energoresursu jomā pēc 2020. gada.

Pirmais katalizators pozitīvai virzībai atjaunojamo energoresursu jomā bija pati direktīva, bet otrais — dalībvalstu atbalsta shēmas investīciju veicināšanai. Tomēr būtiskajam progresam, kas bija vērojams kopš 2005. gada, pēc 2014. gada sekoja lēnāka izaugsme gan vēja, gan saules fotoelementu jomā. Līdz 2017. gadam puse dalībvalstu jau bija sasniegušas vai gandrīz sasniegušas 2020. gadam izvirzītos mērķus. Pārējām dalībvalstīm valsts mērķu sasniegšana joprojām ir liela problēma, kuras risināšanai būs jāiegulda vēl vairāk pūļu.

Mēs konstatējām, ka sākotnējās atbalsta shēmas pārmērīgi subsidēja vēja un saules fotoelementu izmantošanu, bet atbalsta līmeņa samazināšana atturēja potenciālos investorus. Izsoļu un iedzīvotāju līdzdalības veicināšanai ir būtiska nozīme investīciju palielināšanā un izmantošanas nosacījumu uzlabošanā, piemēram, lai izvairītos no ierobežojošiem telpiskās plānošanas noteikumiem un ilgstošām administratīvām procedūrām un novērstu tīkla nepietiekamību.

Attiecībā uz 2030. gadu mēs konstatējām, ka ar Komisijas 2016. gada tiesību aktu paketi “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” ir ielikts pamats labākai investīciju videi. Tomēr valsts mērķu trūkums varētu apdraudēt 2030. gadam ES izvirzīto mērķi sasniegt vismaz 32 %.

Ņemot vērā revīzijas rezultātus, mēs iesakām:

• koncentrēties uz nepilnību novēršanu, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzītos mērķus;
• uzlabot par atjaunojamajiem energoresursiem sniegto statistikas datu savlaicīgumu;
• rīkot pietiekami daudz izsoļu, lai palielinātu jaudu elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem;
• veidot atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas ražošanai labvēlīgāku vidi, vienkāršojot administratīvās procedūras;
• veicināt investīcijas tīkla infrastruktūrā un starpsavienotājos un
• uzlabot uzraudzību, lai mazinātu saistošu valsts mērķu trūkumu.

Ievads

Laikposmā no 1990. līdz 2017. gadam elektroenerģijas patēriņš Eiropas Savienībā pieauga par vidēji 1 % gadā — no mazāk nekā 2,2 miljardiem GWh¹ līdz gandrīz 2,8 miljardiem GWh gadā. Līdz 2020. gadam patēriņa pieaugums tiek prognozēts mazāk nekā 0,3 % gadā, ja tiks īstenoti īpaši energoefektivitātes pasākumi, un 0,7 % gadā, ja2020.–2050. gadā netiks īstenota jauna efektivitātes politika².

Elektroenerģiju var ražot no neatjaunojamiem energoresursiem, kas ietver fosilo kurināmo (ogles, dabasgāzi, jēlnaftu), neatjaunojamos atkritumus un kodolmateriālus parastajos reaktoros, vai no atjaunojamajiem energoresursiem (hidroenerģijas, vēja, saules, biomasas, biogāzes, bioloģiskā šķidrā kurināmā, atkritumu, ģeotermālās, viļņu, plūdmaiņu un okeānu enerģijas). Līdztekus elektroenerģijai atjaunojamos energoresursus izmanto arī tam, lai ražotu enerģiju, ko pārveido siltumapgādē un aukstumapgādē, kā arī degvielu transportam. 1. tabulā ir norādītas galvenās atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas un to pielietojums.

1. tabula. Galvenās atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas un to pielietojums elektroenerģijas, siltumapgādes un aukstumapgādes un transporta nozarē

Avots: ERP, pamatojoties uz SHARES instrumenta rokasgrāmatu, Eurostat, 2018. g.

Atkarībā no izmantotā energoresursa elektroenerģijas ražošanai var būt negatīva ietekme uz vidi, cilvēku veselību un klimatu. No ES kopējās siltumnīcefekta gāzu emisijas 79 % ir saistīti ar fosilā kurināmā izmantošanu enerģijas ražošanā⁵. Komisija lēš, ka lielāks atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas īpatsvars palīdzēs Eiropas Savienībai sasniegt mērķi siltumnīcefekta gāzu emisiju 2030. gadā samazināt par 40 %⁶ un 2050. gadā — par 80 % līdz 95 %⁷. Turklāt, vairāk izmantojot atjaunojamos energoresursus vajadzīgās elektroenerģijas ražošanā, mazināsies ES atkarība no importētā fosilā kurināmā.

No 2005. līdz 2017. gadam atjaunojamo energoresursu īpatsvars elektroenerģijas ražošanā Eiropas Savienībā divkāršojās — no aptuveni 15 % līdz gandrīz 31 % (sk. 1. attēlu).

Avots: ERP, pamatojoties uz Eurostat datiem.

Galvenās atjaunojamo energoresursu tehnoloģijas, kas radījušas šo pieaugumu, ir vēja un saules enerģija. Apjoma ziņā joprojām atpaliekot no hidroenerģijas, vēja saražotās elektroenerģijas ikgadējais apjoms no 2005. gada līdz 2017. gadam pieauga par 414 %. Saules saražotās elektroenerģijas apjoms šajā laikposmā pieauga par 8086 %. Tikmēr elektroenerģijas apjoms, kuras ražošanā izmantota hidroenerģija, lielā mērā saglabājās nemainīgs. 2017. gadā hidroenerģijas īpatsvars atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas ražošanā visā ES bija 35 %, bet vēja un saules enerģijas īpatsvars — attiecīgi 34 % un 12 % (sk. 2. attēlu).

Avots: ERP, pamatojoties uz Eurostat datiem.

Tā kā tehnoloģijas izmaksas ir samazinājušās, vēja un saules fotoelementu enerģija tagad ir ekonomiski daudz konkurētspējīgāka salīdzinājumā ar fosilo kurināmo nekā agrāk (sk. 1. izcēlumu).

Avots: ERP, pamatojoties uz IRENA ziņojumu “Atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas izmaksas 2017. gadā”, 17. lpp.

ES politika elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem

Līgums par Eiropas Savienības darbību (LESD) paredz, ka Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm ir dalīta kompetence enerģētikas jomā. Tomēr dalībvalstis patur tiesības lemt par to, kā vislabāk izmantot savus energoresursus, kurus enerģijas avotus izmantot un kā strukturēt energoapgādi. LESD 194. pantā ir uzskaitīti ES enerģētikas politikas četri pamatmērķi, kas ietver jaunu un neizsīkstošu enerģijas veidu attīstību.

Politikas mērķi, kas īpaši attiecas uz atjaunojamo energoresursu enerģijas attīstību, ir noteikti 2009. gada Atjaunojamo energoresursu direktīvā (RED I)¹⁰. Šajā direktīvā ir noteikts pienākums dalībvalstīm nodrošināt, ka atjaunojamo energoresursu īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā visā ES līdz 2020. gada beigām sasniegs vismaz 20 % (sk. 2. izcēlumu).

Komisija 2016. gada 30. novembrī publicēja dokumentu “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”¹³. No visiem astoņiem tajā ietvertajiem tiesību aktu priekšlikumiem četri 2018. gadā stājās spēkā. Par pārējiem četriem priekšlikumiem 2018. gada novembrī un decembrī tika panākta politiska vienošanās. RED II direktīvā ir noteikts saistošs ES mērķis — vismaz 32 % līdz 2030. gadam¹⁴ — ar iespēju 2023. gadā to palielināt. Tomēr vismaz 32 % mērķis būs jāsasniedz, nenosakot saistošus valstu mērķus.

Valstu atbalsta shēmas un citi pasākumi, kas izveidoti, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzītos mērķus

RED I direktīvā dalībvalstis tiek mudinātas izveidot valsts atbalsta shēmas attiecībā uz atjaunojamajiem energoresursiem, nodrošinot stimulus privātā sektora investoriem, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzītos mērķus (sk. 3. izcēlumu). Šajā direktīvā ir arī izvirzīta prasība atjaunojamo energoresursu elektroenerģijai nodrošināt “prioritāru pieeju” tīklam, lai garantētu saražotās elektroenerģijas pārdošanu.

Parasti valstu shēmas nesaņem ES līdzfinansējumu un tām piemēro valsts atbalsta noteikumus. Šīs shēmas analizē Konkurences ģenerāldirektorāts (COMP ĢD), lai nodrošinātu saderību ar iekšējā tirgus noteikumiem. Līdz 2016. gadam dalībvalstis varēja izvēlēties jebkuru shēmu vai to kombināciju, ko tās uzskatīja par piemērotu savam tirgum. Lielākā daļa izveidoja shēmu, kas balstīta uz FIT, izmantojot uzaicinājumus izteikt ieinteresētību, vai nu atsevišķi, vai kopā ar citu stimulu veidu. Kopš 2016. gada saskaņā ar Komisijas valsts atbalsta pamatnostādnēm¹⁵ visām jaunajām atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas ražošanas atbalsta shēmām ir jādarbojas, izmantojot FIP, un kopš 2017. gada tās galvenokārt jāpiešķir izsolēs¹⁶, kurās var piedalīties visi elektroenerģijas ražotāji bez izņēmuma¹⁷.

Visbeidzot, RED I direktīvā dalībvalstis tiek mudinātas sadarboties, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzītos mērķus. Iespējamie sadarbības mehānismi ietver kopīgus projektus un kopīgas atbalsta shēmas, kā arī divpusējus nolīgumus par atjaunojamo energoresursu enerģijas īpatsvara pārdali (sauktu par “statistisko pārdali”) no vienas dalībvalsts, kas ražo vairāk atjaunojamo energoresursu enerģijas, citai, kura ražo mazāk.

ERAF un KF atbalsts vēja un saules enerģijas izmantošanai

ES fondi var nodrošināt papildu finansējumu, lai stiprinātu dalībvalstu veiktos pasākumus, ar investīciju atbalstu papildinot valstu vai reģionālās atbalsta shēmas.

Attiecībā uz 2007.–2013. gada un 2014.–2020. gada plānošanas periodu kohēzijas politikas finansējums no Eiropas Reģionālās attīstības fonda (ERAF) un Kohēzijas fonda (KF) atjaunojamo energoresursu projektiem tika piešķirts aptuveni 8,8 miljardu EUR apmērā. Kā parādīts 2. tabulā, vēja enerģijas iekārtām kopš 2007. gada ir piešķirti aptuveni 972 miljoni EUR, bet saules enerģijas projektiem — 2868 miljoni EUR. ERAF un KF piešķīrumi investīcijām vēja un saules enerģijas jomā sadalījumā pa dalībvalstīm ir norādīti I unII pielikumā.

2. tabula. ERAF un KF piešķīrumi investīcijām atjaunojamo energoresursu jomā ES, 2007.–2020. g., miljonos EUR

Avots: ERP, pamatojoties uz Komisijas datiem, kas iegūti 9.4.2019.

Attiecībā uz 2021.–2027. gada plānošanas periodu Komisija ierosināja kohēzijas politikai atvēlēt 30 % no ERAF un 37 % no KF, lai atbalstītu uz klimata mērķiem virzītas darbības, kas ietver atjaunojamo energoresursu veicināšanu¹⁸. Ņemot vērā kopējo summu, kas ierosināta piešķiršanai ERAF un KF (izņemot KF ieguldījumu Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumentā transporta nozarei), tie ir 60,2 miljardi EUR no ERAF un 11,6 miljardi EUR no KF¹⁹. Ietekmes novērtējumā attiecībā uz priekšlikumu RED II direktīvai ir secināts, ka sākotnējam ES mērķim 2030. gadam — 27 % — bija vajadzīgas investīcijas aptuveni 254 miljardu EUR apmērā²⁰. Citiem vārdiem, lai sasniegtu pašreizējo ES mērķi 2030. gadam, kas ir vismaz 32 %, kopējais finansiālais ieguldījums aptuveni 71,8 miljardu EUR apmērā klimata mērķu atbalstam no ERAF un KF būs jāpapildina ar ievērojamu valsts finansējumu no publiskā un privātā sektora, kā arī ES finansējumu.

Revīzijas tvērums un pieeja

Mēs izvērtējām, cik efektīvs ir bijis ES un dalībvalstu sniegtais atbalsts elektroenerģijas ražošanai, izmantojot vēja un saules fotoelementu enerģiju, kas visvairāk veicināja atjaunojamo energoresursu īpatsvara pieaugumu. Šim nolūkam mēs pārbaudījām:

• vai atjaunojamo energoresursu īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā kopš 2005. gada pieauga atbilstoši noteiktajiem mērķiem;
• vai valstu atbalsta shēmām izdevās piesaistīt investīcijas elektroenerģijas ražošanā no vēja un saules fotoelementu enerģijas;
• vai citi vajadzīgie nosacījumi atjaunojamo energoresursu jomā, tostarp tīkla paplašināšana un modernizācija, ietekmē to izmantošanu;
• vai kohēzijas finansējums, kas pieejams investīcijām vēja un saules fotoelementu enerģijā, ir nodrošinājis ilgtspējīgus tiešos rezultātus un koprezultātu ar atbilstošu atbalsta līmeni;
• vai pārskatītais ES tiesiskais regulējums 2021.–2030. gadam nodrošina atbalstošu vidi vēja un saules fotoelementu iekārtu izveidei.

Revīzijas priekšmets ir ļoti būtisks, ņemot vērā, ka klimata pārmaiņas un enerģijas ilgtspēja ir svarīgi politiskās un ekonomiskās darba kārtības jautājumi. Šis revīzijas ziņojums tiks publicēts vienlaikus ar atjaunojamo energoresursu enerģijas progresa ziņojumu sērijas nākamo izdevumu, ko 2019. gadā publicēs Komisija, sīki aprakstot dalībvalstu panākumus ceļā uz 2020. gadam izvirzīto mērķu sasniegšanu. Šie ziņojumi būs pēdējā iespēja veikt koriģējošus pasākumus, un tajos tiks sniegta informācija diskusijām par situāciju atjaunojamo energoresursu jomā pēc 2020. gada.

Revīzija aptvēra 2007.–2013. gada un 2014.–2020. gada plānošanas periodam piešķirtā ERAF un KF finansējuma izmantošanu. ES līmenī mēs izvērtējām visu piecu Komisijas ģenerāldirektorātu²¹ darbu, kuriem ir būtiska loma vēja un saules fotoelementu izmantošanā, kā arī Eurostat darbu. Mēs arī apmeklējām vairākas vēja un/vai saules fotoelementu enerģijas jomā ieinteresētās personas Briselē un dalībvalstīs un Eiropas Vides aģentūru Kopenhāgenā.

Mēs apmeklējām četras dalībvalstis: Vāciju, Grieķiju, Spāniju un Poliju. Šīm valstīm tika piešķirti aptuveni 50 % no ERAF un KF kopējiem līdzekļiem, kas piešķirti vēja un saules atjaunojamajiem energoresursiem 2007.–2013. gada un 2014.–2020. gada plānošanas periodā, un attiecīgi 52 % un 47 % no uzstādītās vēja un saules fotoelementu jaudas 2017. gadā. Šajās valstīs mēs pārbaudījām 24 projektus (9 vēja, 12 saules fotoelementu un 3 jauktas vēja/saules fotoelementu iekārtas), kas saņem ERAF vai KF līdzfinansējumu, pamatojoties uz to būtiskumu un atbilstību revīzijas jomai, kas ir vēja un saules fotoelementu enerģija. Šo projektu saraksts ir sniegts III pielikumā.

Visbeidzot, sagatavojot šā ziņojuma secinājumus un ieteikumus, mēs ņēmām vērā atjaunojamo energoresursu jomas ekspertu komentārus par mūsu konstatējumiem.

Apsvērumi

Atjaunojamo energoresursu īpatsvara pieaugums enerģijas bruto galapatēriņā nav pietiekams, lai sasniegtu mērķus

Mēs izvērtējām progresu, ko kopš 2005. gada²² ir panākusi ES kopumā un visas četras pārbaudītās dalībvalstis virzībā uz vispārējo mērķi atjaunojamo energoresursu jomā, kā arī konkrētu nozaru mērķiem attiecībā uz elektroenerģiju (sk. 2. izcēlumu. Mēs arī pētījām 2009. gada Atjaunojamo energoresursu direktīvas (RED I) lomu un novērtējām, kā Komisija uzraudzīja dalībvalstu virzību uz mērķu sasniegšanu un kādus pasākumus tā veica, lai risinātu lēnās attīstības problēmu.

Ar ievērojamu progresu, jo īpaši elektroenerģijas jomā, varētu nepietikt, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzīto ES mērķi

RED I direktīvā ir noteikta minimālā indikatīvā līkne katrai valstij, norādot starpposma mērķus, kas jāsasniedz, lai līdz 2020. gadam nodrošinātu atjaunojamo energoresursu kopējo īpatsvaru. Turklāt saskaņā ar šo direktīvu katrai dalībvalstij valsts atjaunojamo energoresursu rīcības plānā (VAERP) bija jānosaka savas vispārējās un konkrētu nozaru (elektroenerģijas, siltumapgādes un aukstumapgādes, kā arī transporta) līknes²³.

No atjaunojamajiem energoresursiem iegūtās enerģijas īpatsvars ES enerģijas bruto galapatēriņā 2017. gadā sasniedza 17,5 % salīdzinājumā ar 2020. gadam izvirzīto vispārējo mērķi, kas ir 20 %. Tas ir gandrīz divreiz vairāk nekā 2005. gadā (9,1 %)²⁴. 11 no 28 dalībvalstīm 2020. gadam izvirzīto mērķi jau ir sasniegušas. Šīs valstis ir Bulgārija, Čehijas Republika, Dānija, Igaunija, Horvātija, Itālija, Lietuva, Ungārija, Rumānija, Somija un Zviedrija. No pārējām 17 dalībvalstīm:

• Grieķija, Latvija un Austrija, visticamāk, sasniegs 2020. gadam izvirzīto mērķi, ja pašreizējā tempā turpinās īstenot uz atjaunojamajiem energoresursiem vērstus pasākumus. Šīm trim dalībvalstīm atjaunojamo energoresursu īpatsvars līdz 2020. gadam ir jāpalielina par mazāk nekā diviem procentpunktiem (pp);
• atjaunojamo energoresursu īpatsvars astoņās dalībvalstīs (Beļģijā, Vācijā, Spānijā, Kiprā, Maltā, Portugālē, Slovēnijā un Slovākijā) ir jāpalielina par 2–4 procentpunktiem, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzīto mērķi (t. i., ātrākā tempā nekā iepriekš), un
• sešas dalībvalstis 2020. gadam izvirzīto mērķi, visticamāk, nesasniegs, jo atjaunojamo energoresursu īpatsvars tām jāpalielina šādi: Nīderlandei — par 7,4 pp, Francijai — par 6,7 pp, Īrijai — par 5,3 pp, Apvienotajai Karalistei — par 4,8 pp, Luksemburgai — par 4,6 pp, Polijai — par 4,1 pp. Līdz šim sasniegtais vidējais progress un vidējais progress, kas vajadzīgs, lai katra dalībvalsts sasniegtu mērķus, ir parādīts IV pielikumā.

Pieauguma temps virzībā uz ES vispārējo mērķi no 2014. līdz 2016. gadam samazinājās, bet 2017. gadā tas nedaudz palielinājās. Ikgadējais pieaugums no 2013. gada līdz 2014. gadam bija 5,1 %, līdz 2015. gadam — 3,3 %, līdz 2016. gadam — 1,8 % un līdz 2017. gadam — 2,9 % (inkrementālo pieaugumu sk. V pielikuma A tabulā).

Elektroenerģijas nozare relatīvā izteiksmē ir devusi lielāko ieguldījumu vispārējā mērķa sasniegšanā. Tās īpatsvars divkāršojās no aptuveni 15 % 2005. gadā līdz gandrīz 31 % 2017. gadā, kamēr attiecīgais īpatsvars siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē un transporta nozarē 2017. gadā bija 19,5 % un 7,6 % (sk. V pielikuma A tabulu). Tomēr absolūtā izteiksmē ES līmenī lielāko ieguldījumu atjaunojamo energoresursu jomā ir devušas siltumapgādes un aukstumapgādes nozares. 2017. gadā abas nozares saražoja 102 Mtoe²⁵, turpretī atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas nozare – 86,7 Mtoe un transporta nozare – 23,7 Mtoe.

Četru pārbaudīto dalībvalstu elektroenerģijas nozares mērķi 2020. gadam saskaņā ar attiecīgajiem VAERP ir šādi: 38,6 % Vācijai, 39,8 % Grieķijai, 39 % Spānijai un 19,1 % Polijai. No 2010. līdz 2017. gadam Vācija un Spānija pārsniedza attiecīgās valsts līknes mērķrādītājus atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas jomā. Polija dažus gadus mērķi nesasniedza, bet Grieķija to nesasniedza visus gadus, un 2017. gada beigās tās īpatsvars bija par septiņiem procentpunktiem mazāks nekā noteiktais mērķis. Elektroenerģijas īpatsvara pieaugumu, kas bija mazāks par gaidīto, Grieķijā kompensēja īpatsvara pieaugums siltumapgādes un aukstumapgādes nozarē, savukārt Vācijā un Spānijā bija vērojama pretēja parādība: tur atjaunojamo energoresursu elektroenerģija kompensē siltumapgādes un aukstumapgādes nozari. Sadalījums pa gadiem attiecībā uz šīm dalībvalstīm ir sniegts V pielikuma B  un C tabulā.

RED I veicināja atjaunojamo energoresursu izmantošanu, bet ziņošana nav pietiekami savlaicīga, lai veiktu koriģējošus pasākumus

RED I veicināja atjaunojamo energoresursu izmantošanu, nosakot vispārējo valsts mērķi un minimālo indikatīvo līkni katrai dalībvalstij un izvirzot tām prasību noteikt līknes un visās trīs nozarēs īstenot pasākumus, kas palīdz sasniegt mērķi. Valstu līknes un mērķi ir nodrošinājuši noderīgu ilgtermiņa perspektīvu investīciju plānošanai. Valstu līknes ir arī atskaites punkts, ko Komisija izmanto ziņošanas un uzraudzības vajadzībām.

Tiesiskajam regulējumam būtu jānodrošina, ka dalībvalstis sniedz jaunāko informāciju, lai Komisija varētu noteikt, vai tām jāveic koriģējoši pasākumi vai ne. Regulā par enerģētikas statistiku²⁶ ir noteikts, ka visi dati par enerģiju Statistikas birojam (Eurostat) jānosūta reizi gadā, bet ne vēlāk kā 11 mēnešus pēc gada beigām²⁷. Saskaņā ar Regulu Eurostat divu mēnešu laikā ir jāsazinās ar dalībvalstīm un šie dati jāapstiprina, un vēl divi mēneši ir vajadzīgi Enerģētikas ģenerāldirektorātam (ENER ĢD), lai sagatavotu divgadu ziņojumu par norisēm atjaunojamo energoresursu enerģijas politikas jomā, kas ir paredzēts RED I direktīvā. Ja ziņojumā ir norādīts, ka direktīvā noteikto indikatīvo līkni dalībvalsts nesasniedz, ENER ĢD var pieprasīt dalībvalstij iesniegt grozītu VAERP un noteikt korektīvus pasākumus, lai tās rādītāji atbilstu līknei.

Līdz šim ENER ĢD ir publicējis četrus progresa ziņojumus: 2013., 2015., 2017. un 2019. gadā²⁸. Jaunākais ziņojums, kas publicēts 2019. gada aprīlī, aptver situāciju 2015.–2017. gadā. Galu galā tikai 2022. gada pavasarī būs skaidrs, vai dalībvalstis sasniedza 2020. gadam izvirzītos vispārējos mērķus vai ne. Tā kā ziņojumu pamatā ir divus gadus veci dati, Komisija un politikas veidotāji nevar savlaicīgi veikt korektīvus pasākumus, kad un kur tie ir visvairāk vajadzīgi.

Turklāt ar RED I ir ierobežotas Komisijas pilnvaras uzraudzīt, vai katra dalībvalsts ir sasniegusi savu indikatīvo divgadu līkni. Direktīva neparedz, ka Komisijai būtu jāuzrauga, vai dalībvalstis ir sasniegušas to VAERP noteiktos vispārējos vai nozaru mērķus. Līdz šim Komisijai tikai vienreiz bija jāpieprasa koriģējoši pasākumi, kad Nīderlande nesasniedza indikatīvās līknes mērķi 2015.–2016. gadam. Tomēr Nīderlande neiesniedza grozītu VAERP, kas bija pieprasītais koriģējošais pasākums.

Apmeklētās dalībvalstis veicināja investīcijas vēja un saules fotoelementu iekārtās, bet sniegtā atbalsta samazināšana kavēja to izmantošanu

Mēs pārbaudījām, vai valstu atbalsta shēmas visās četrās apmeklētajās dalībvalstīs efektīvi veicināja projektu izstrādi vēja un saules fotoelementu enerģijas jomā un vai dalībvalstis sadarbojās. Mēs arī pētījām, kurš sedz atjaunojamajiem energoresursiem sniegtā atbalsta izmaksas un kā turpmākā atbalsta līmeņa samazināšanās, jo īpaši attiecībā uz investīcijām saules fotoelementu enerģijā, ir ietekmējusi jaunu projektu ieviešanu. Turklāt mēs novērtējām, vai izsoles (kas kopš 2017. gada ir galvenais instruments jaunas jaudas piešķiršanai, sk. 11) un iedzīvotāju līdzdalība (vai nu ražojošu patērētāju²⁹, vai energokopienu³⁰ statusā) varētu būt veids, kā pārvarēt lēno izaugsmi vēja un saules fotoelementu nozarē.

Visas četras pārbaudītās dalībvalstis veicināja investīcijas vēja un saules fotoelementu enerģijas jomā, bet maz izmantoja sadarbības mehānismus

RED I direktīvā dalībvalstis tiek aicinātas izveidot atbalsta shēmas, nodrošinot stimulus privātā sektora investoriem, lai atbalstītu jauno “zaļo ekonomiku”. Tajā ir arī izvirzīta prasība dalībvalstu tiesību aktos iekļaut jēdzienu par atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas “prioritāru piekļuvi” un sniegts ieteikums dalībvalstīm izmantot sadarbības mehānismus, lai veidotu sinerģiju ar citiem enerģijas tirgiem.

Visas četras pārbaudītās dalībvalstis bija izveidojušas atbalsta shēmas. Līdz laikam, kad Komisija noteica izsoļu rīkošanu par obligātu lielām iekārtām (sk. 11 un 16.  un 17. zemsvītras piezīmi), Vācija un Spānija izmantoja FIT un FIP, bet Grieķija — gandrīz tikai FIT; visas trīs dalībvalstis izmantoja uzaicinājumus izteikt ieinteresētību. Polija izmantoja tirgojamu sertifikātu sistēmu. VI pielikumā ir ietverti grafiki par katru dalībvalsti, kuros parādīta atbalsta shēmu izmantošana un vēja un saules fotoelementu jaudas izmaiņu dinamika no 1999. līdz 2017. gadam.

Investori saskatīja jaunu uzņēmējdarbības iespēju, kas sniedza divas priekšrocības:

1. tarifs/piemaksa par katru saražoto kWh tika noteikts(-a) līgumos, kas noslēgti uz vismaz 20 gadiem, tādējādi sniedzot investoriem drošību uz ilgāku laiku;
2. lai gan ir vajadzīgs liels sākotnējais kapitāls, tam sekojošās darbības izmaksas, tostarp personāla izmaksas, parasti ir zemas.

Tiklīdz dalībvalstis savos tiesību aktos bija ieviesušas noteikumus par atbalstu atjaunojamajiem energoresursiem, tos uzreiz sāka vairāk izmantot. Kopš shēmu ieviešanas vēja enerģijas īpatsvars kopējā elektroenerģijas ražošanā uzrādīja pastāvīgu un samērā lineāru pieaugumu, izņemot Spāniju, kur vēja jauda kopš 2014. gada nav mainījusies (sk. 4. attēlu). Saules enerģijas īpatsvars Vācijā, Grieķijā un Spānijā no aptuveni 2008. līdz 2010. gadam strauji pieauga, bet pēc 2013. gada tā pieaugums Grieķijā un Spānijā apstājās, jo tika veikti pasākumi, kas bija vērsti pret sākotnēji augsto atbalsta līmeni. Polijā saules enerģijas īpatsvars elektroenerģijas ražošanā ir tuvu nullei, jo Polija neizvirzīja vērienīgus mērķus attiecībā uz saules fotoelementu izmantošanu (sk. V pielikuma E tabulu).

• Skaitļi attiecībā uz saules enerģiju ietver gan saules fotoelementu, gan saules siltumenerģiju, ko izmanto elektroenerģijas ražošanā. Tomēr ES kopumā saules fotoelementi nodrošina 98 % no abu tehnoloģiju jaudas (sk. 3. zemsvītras piezīmi).

Avots: ERP, pamatojoties uz Eurostat datiem.

Lai gan visas četras dalībvalstis savos tiesību aktos iekļāva jēdzienu par atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas “prioritāru piekļuvi”, tās maz izmantoja direktīvā minētos sadarbības mehānismus. Sadarbības mehānismi tika izmantoti tikai trīs reizes: Vācijas un Dānijas kopīgā iepirkuma procedūrā attiecībā uz investīcijām saules fotoelementu enerģijā, kopīgā sertifikātu shēmā, ko izmantoja Zviedrija un Norvēģija, un nolīgumos par statistisko pārdali starp Luksemburgu, Lietuvu un Igauniju (abas pēdējās valstis 2020. gadam izvirzītos mērķus bija sasniegušas jau līdz 2014. gadam) par aptuveni 15 EUR par katru pārdalīto MWh. Sadarbības mehānismu acīmredzamā nepopularitāte tika norādīta 2016. gada novembrī RED I normatīvās atbilstības un izpildes novērtējumā³¹. Mēs jau esam ziņojuši, ka ES saskaras ar grūtībām, cenšoties panākt, lai vietējie, reģionālie un valstu enerģijas tirgi sadarbojas ar mērķi veidot iekšējo enerģijas tirgu³².

Sākotnēji augstā atbalsta līmeņa koriģēšana, jo īpaši attiecībā uz saules fotoelementu enerģiju, atturēja potenciālos investorus

Labvēlīgie atbalsta nosacījumi ļāva attīstīties “zaļajai ekonomikai”. Tomēr dalībvalstīm ir regulāri jāuzrauga tirgus, lai tad, kad tas kļūst pašregulējošs, atbalstu varētu koriģēt lejupējā virzienā nolūkā izvairīties no pārmērīgas kompensēšanas, augstām elektroenerģijas cenām patērētājiem un valsts finanšu aizplūšanas.

Projektu pārmērīga subsidēšana dalībvalstīs

Efektīvai atbalsta shēmai būtu jāveicina investīcijas bez pārmērīgas kompensēšanas. Šim nolūkam būtu jāizmanto elektroenerģijas izlīdzinātās izmaksas (LCOE, sk. 1. izcēlumu), lai noteiktu atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas ražošanas izmaksas un palīdzētu noteikt potenciālajiem investoriem piedāvātos FIT/FIP³³.

Saules fotoelementu iekārtu LCOE 2010. gadā bija 360 USD/MWh (aptuveni 270 EUR/MWh, sk. 3. attēlu) Piemēram, no 2008. līdz 2010. gadam regulētais tarifs (FIT) saules fotoelementu iekārtām Vācijā, Grieķijā un Spānijā bija par 18 % līdz 67 % augstāks nekā LCOE, tādējādi ražotāji guva ievērojamu peļņu (sk. 4. izcēlumu).

Līdz 2011. gadam ļoti pievilcīga bija arī Polijas tirgojamo sertifikātu cenu politika: sertifikāta vērtība uz vienu saražoto MWh bija līdzvērtīga vidēji 59 % no ražotāju ieņēmumiem. 2011. gadā sertifikātu cena bija 282 PLN/MWh (aptuveni 60 EUR/MWh), savukārt vidējā elektroenerģijas cena bija 199 PLN/MWh (aptuveni 50 EUR/MWh).

Tajā pašā laikposmā tehnoloģiskās inovācijas palielināja jaunu iekārtu ražošanas jaudu un samazināja materiālu un papildu izmaksas, jo īpaši saules fotoelementu iekārtām. Vācijā saskaņā ar Federālās ekonomikas un enerģētikas ministrijas sniegtajiem datiem tipiskas, uz jumta uzstādītas saules fotoelementu sistēmas (10 kWp līdz 100 kWp) izmaksas no 2008. līdz 2009. gadam samazinājās par aptuveni 27 % (no 4100 EUR/kWp līdz 3000 EUR/kWp). Grieķijā saskaņā ar Vides un enerģētikas ministrijas sniegto informāciju tāda paša veida un lieluma iekārtas izmaksas no 2009. gada līdz 2013. gada vidum samazinājās par 70 %.

Vācija, Grieķija un Spānija vairāk nekā 10 gadus piedāvāja arī tarifus/piemaksas robežās no 80 EUR/MWh līdz 100 EUR/MWh par sauszemes vēja enerģijas izmantošanu. 2010. gadā sauszemes vēja enerģija vienas saražotās MWh izmaksu ziņā bija daudz ekonomiskāka nekā saules fotoelementu enerģija. VI pielikumā ir parādīta ar vēja un saules fotoelementu enerģiju saistīto tarifu izmaiņu dinamika visās četrās dalībvalstīs.

Pirmajos gados dāsnās FIT/FIP shēmas, augstās tirgojamo sertifikātu cenas un tehnoloģiju izmaksu samazināšanās — tas viss kopumā nozīmēja ievērojamu peļņu, it īpaši saules fotoelementu iekārtu īpašniekiem. Situācija kļuva vēl izdevīgāka, kad papildus pievilcīgai FIT/FIP shēmai projektam tika piešķirts investīciju atbalsts (dotācija, kas daļēji sedza uzstādīšanas izmaksas). Mēs konstatējām, ka vairāki pārbaudītie projekti atmaksājās četru līdz sešu gadu laikā, tāpēc tos varēja īstenot arī ar zemāku atbalsta līmeni (sk. 72. punktu).

Augstais atbalsta līmenis paaugstināja elektroenerģijas cenas un palielināja valsts budžeta deficītu

Atjaunojamo energoresursu veicināšanas izmaksas, izmantojot FIT/FIP, tiek segtas tieši no galapatērētāja vai valsts budžeta līdzekļiem. Vācijā atjaunojamo energoresursu atbalsta izmaksas ir būtiska elektrības rēķinu sastāvdaļa, kas norādīta kā piemaksa (sk. 5. izcēlumu). Pētījumi rāda, ka šī piemaksa samazināsies tikai tad, kad beigsies uz 20 gadiem noslēgto FIT/FIP līgumu darbības laiks³⁵.

Spānijā atbalstu atjaunojamajiem energoresursiem galvenokārt piešķir no valsts budžeta. Tādējādi augstu FIT/FIP rezultātā būtiski samazinājās valsts finanses. Valdībai kopš 2013. gada ir izdevies stabilizēt FIT/FIP atbalsta izmaksas (aptuveni 6,5 miljardi EUR gadā) attiecībā uz visiem atjaunojamajiem energoresursiem, veicot vairākus uz ražotājiem vērstus pasākumus. Grieķijā atbalstu sākotnēji tika plānots segt no valsts budžeta. Tomēr ekonomikas krīzes dēļ atbalsta izmaksas tika nodotas ražotājiem un — mazākā mērā — patērētājiem, palielinot īpašu atjaunojamo energoresursu nodevu. Valsts finanšu deficīts, kas attiecināms uz atjaunojamajiem energoresursiem, tika pilnībā kompensēts līdz 2018. gada janvārim.

Situācija saistībā ar tirgojamiem sertifikātiem atšķiras: pārmērīgs piedāvājums tieši ietekmē atjaunojamo energoresursu enerģijas ražotāju ienākumus, it īpaši, ja nav valsts intervences, kas garantētu sertifikātu minimālo cenu, kā tas noticis Polijā (sk. 6. izcēlumu).

Atbalsta līmeņa samazināšanās dalībvalstīs ietekmēja to, cik ātri pieauga vēja un saules fotoelementu īpatsvars elektroenerģijas ražošanā

Lai samazinātu atjaunojamajiem energoresursiem sniegtā atbalsta izmaksas, dalībvalstis pieņēma vairākus pasākumus, kas tieši vērsti uz ražotājiem. Pasākumu mērogs un to piemērošanas veids (ar atpakaļejošu spēku, nekavējoties vai pēc pārejas perioda) būtiski ietekmēja atjaunojamo energoresursu izmantošanu trijās no četrām pārbaudītajām dalībvalstīm, un tas tika uzsvērts arī RED I normatīvās atbilstības un izpildes novērtējumā³⁹. 48

Vācija bija viena no pirmajām dalībvalstīm, kas samazināja tarifus: sākotnējam kritumam 2009. gadā sekoja vēl krasāks samazinājums 2012. gadā, kas ietvēra izmaiņas tarifu aprēķināšanas formulā, lai ņemtu vērā uzstādīto jaudu iepriekšējā gadā. Tomēr, tā kā tarifu samazināšana bija pārredzama un prognozējama un ietvēra pārejas periodus, tā neatturēja investorus no investīciju veikšanas (sk. 7. izcēlumu).

Taču Grieķijā ievērojamie tarifu samazinājumi atturēja investorus no ieguldījumiem saules fotoelementu iekārtās. 2010. gadā valsts pirmo reizi samazināja FIT saules fotoelementu iekārtām, lai gan ar ražotājiem noslēgtajos līgumos pants par cenu koriģēšanu nebija ietverts. Kopš tā laika tarifi tika samazināti vēl vairākas reizes — divos gadījumos ar atpakaļejošu spēku. No 2013. līdz 2016. gadam, kad Grieķija organizēja pirmās eksperimentālās izsoles, neviena jauna saules fotoelementu jauda faktiski netika uzstādīta. Savukārt Grieķijas vēja enerģijas nozare tarifu samazinājumus nekad nav piedzīvojusi, un vēja jaudas pieaugums ir bijis gandrīz lineārs, sasniedzot aptuveni 10 % gadā, pat Grieķijas ekonomikas krīzes gados.

Izmaiņas Spānijas tiesiskajā regulējumā uz vairākiem gadiem pilnībā apturēja investīcijas vēja un saules fotoelementu enerģijas jomā. 2010. gadā Spānijas valdība sāka ierobežot to stundu skaitu, par kurām varēja saņemt atlīdzību par atjaunojamās enerģijas ražošanu, un pat pieprasīja ražotājiem samaksu par elektroenerģijas piegādi tīklam; 2012. gadā tā vairs nepiedāvāja subsīdijas par jaunām vēja vai saules fotoelementu iekārtām. FIT/FIP modelis tika galīgi atcelts 2013. gadā, tā vietā ieviešot kompensācijas sistēmu, kas piedāvāja uz noteiktiem kritērijiem balstītu atdevi no investīcijām. Jaunie pasākumi, kas dažos gadījumos tika veikti ar atpakaļejošu spēku, ietekmēja investoru uzticēšanos un pilnībā apturēja investīcijas vēja (2012. g.) un saules fotoelementu (2011. g.) enerģijas jomā. Līdz 2015. gadam, kad notika pirmās eksperimentālās izsoles, nevienas jaunas jaudas uzstādīšana valstī netika īstenota.

Polijā stingras prasības attiecībā uz atrašanās vietu negatīvi ietekmēja investīcijas vēja enerģijā. Ar 2016. gada likumu par investīcijām vējturbīnās tika noteiktas stingras prasības attiecībā uz atrašanās vietu, aizliegta jaunajām atrašanās vietas prasībām neatbilstošo turbīnu modernizācija un krasi palielināts nodoklis, ko piemēro vēja enerģijas iekārtām (panti par modernizāciju un nodokli 2018. gada vidū galu galā tika atcelti). Tirgojamo sertifikātu sistēma jaunpienācējiem 2016. gada vidū tika slēgta, un līdz 2018. gada vidum nenotika neviena izsole par standarta izmēra vēja enerģijas iekārtām. Tā rezultātā no 2016. gada vidus līdz 2018. gada vidum vēja jaudas izmantošana Polijā pieauga minimāli.

Atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas nozares izaugsmi kavē nepietiekamais izsoļu daudzums un praktiski šķēršļi ražotājiem

Šajā revīzijā mēs arī novērtējām, vai izsoles un iedzīvotāju līdzdalība varētu novērst lēno izaugsmi vēja un saules fotoelementu nozarē: izsoles — samazinot valsts atbalsta līmeni, un iedzīvotāji — nodrošinot privātā finansējuma papildu avotu.

Divās no pārbaudītajām dalībvalstīm jauda, par kuru plānots rīkot izsoles, nebūs pietiekama, lai nodrošinātu 2020. gadam izvirzīto mērķu sasniegšanu

Mēs konstatējām, ka visas četras apmeklētās dalībvalstis saskaņā ar jaunākajām valsts atbalsta pamatnostādnēm (sk. 11. punktu), piešķirot jaunu atjaunojamo energoresursu jaudu, organizēja izsoles. 2016. un 2017. gadā notikušo izsoļu rezultāti rāda, ka dažas investīcijas vēja un saules fotoelementu enerģijā Vācijā (un saskaņā ar ENER ĢD sniegto informāciju — Nīderlandē) tagad tiek veiktas bez valsts atbalsta, lai gan pieslēgumus tīklam finansē valsts. Arī Spānijā jaunāko līgumu slēgšanas tiesības tika piešķirtas bez valsts atbalsta, izņemot garantiju segt elektroenerģijas cenu samazinājumu zem noteiktas robežvērtības. Turpretī Grieķijā⁴⁰ un Polijā⁴¹ nesen notikušo izsoļu rezultātā tika iegūtas cenas, kas joprojām pārsniedz fosilā kurināmā ekvivalentu, bet Grieķijā tas bija vērojams daudz mazākā mērā, nekā izmantojot FIT shēmu.

Tomēr Spānija nekādas izsoles nav ieplānojusi, un jaunā jauda aptuveni 8500 MW apmērā, par kuru tika rīkotas izsoles no 2015. līdz 2017. gadam, nav pietiekama, lai kompensētu pēdējo gadu palēninājumu. Polija līdz 2018. gada vidum neorganizēja izsoles par vēja un saules fotoelementu iekārtām ar jaudu virs 1 MW (kas ir līdzvērtīga 1985. gada sauszemes vējturbīnai⁴²). Šie fakti pastiprina bažas par to, vai šīs abas dalībvalstis spēs sasniegt 2020. gadam izvirzītos mērķus, ņemot vērā vēja enerģijas projektu īstenošanai vajadzīgo laiku. Vācijā un Grieķijā izsoles ir ieplānotas un notiek atbilstoši plānam. Tomēr izmantošanas koridori Vācijā joprojām ierobežo izsoļu jaudu, un Grieķija joprojām saskaras ar grūtībām piesaistīt pietiekami daudz investoru, kas piedalās tās rīkotajās izsolēs.

Galvenais panākumu nosacījums ikvienā izsolē ir iegūt investoru uzticēšanos, ļaujot dalībniekiem pārredzamā veidā noteikt solīšanas cenu (sk. 8. izcēlumu).

Iedzīvotāju — vai tie būtu ražojoši patērētāji vai energokopienas — līdzdalība vēja un saules fotoelementu investīcijās saskaras ar šķēršļiem

Mēs konstatējām, ka visas četras apmeklētās dalībvalstis saskaņā ar RED I ir ieviesušas tiesību aktus, lai ražojošiem patērētājiem vai energokopienām ļautu ražot elektroenerģiju pašpatēriņam. Vācijā 2017. gadā privātpersonām un saimniecībām piederēja 49 % no valstī uzstādīto saules enerģijas iekārtu jaudas un 41 % no sauszemes vēja enerģijas iekārtu jaudas⁴³. Vairumā gadījumu šīs privātpersonas bija izveidojušas energokopienas. Daži Spānijas reģioni pat ir noteikuši pašpatēriņa mērķus. Tomēr dažos gadījumos šā segmenta attīstība saskaras ar šķēršļiem. Piemēram, lai saņemtu samaksu par elektroenerģijas pārpalikumu, ko tie novada tīklā, ražojošajiem patērētājiem Spānijā ir jāpiedalās tūlītēju darījumu enerģijas tirgū. Maziem ražotājiem tas ir apgrūtinoši, jo ir vajadzīgas daudzas licences un jāsedz dalības maksa. Ražojošie patērētāji Polijā, lai gan saskaras ar noteiktiem ierobežojumiem (tādiem kā nodokļi un ierobežoti ieguvumi par enerģijas piegādi tīklam), ir atjaunojamo energoresursu segments, kas attīstās visstraujāk.

Dažādi ierobežojumi aizkavē investīcijas vēja un saules fotoelementu enerģijas jomā

Mēs pārbaudījām, vai telpiskās plānošanas un administratīvie noteikumi atbalsta investīcijas vēja un saules fotoelementu enerģijas jomā. Mēs arī novērtējām, kā tīkla nepietiekamība ietekmē atjaunojamo energoresursu projektu ieviešanu, kā nepietiekama starpsavienojumu jauda ar kaimiņvalstīm ierobežo sadarbību un cik svarīgi ir tuvākajā nākotnē ieguldīt līdzekļus abās jomās.

Telpiskās plānošanas noteikumi apgrūtina vēja enerģijas iekārtu attīstību divās no pārbaudītajām dalībvalstīm

Telpiskās plānošanas ierobežojumi var būtiski apgrūtināt jaunu projektu izstrādi. Īpaši ierobežojoši var būt noteikumi par minimālo attālumu starp vējparku un dzīvojamiem rajoniem. Dalībvalstu uzdevums ir ieviest telpiskās plānošanas noteikumus, kas aizsargā pilsētu teritorijas un dabas rezervātus, vienlaikus ļaujot izmantot vēja un saules fotoelementu enerģiju.

Mēs konstatējām, ka tā bija problēma divās no pārbaudītajām dalībvalstīm. Piemēram, kopš kāds Vācijas reģions noteica, ka minimālais pieļaujamais attālums starp turbīnu un tuvāko māju ir 10 reizes lielāks par turbīnas kopējo augstumu (sasniedzot 2 km), tas nav saņēmis nevienu jaunu pieteikumu vēja enerģijas iekārtu būvniecībai. Pasākuma mērķis bija samazināt zemes platību, ko var izmantot vējparkiem, no paredzētajiem 2–3 % līdz aptuveni 0,3 % no reģiona platības. Tāds pats noteikums tika ieviests Polijā 2016. gadā. Oficiāls ietekmes novērtējums nav veikts, bet pētījumi⁴⁴ rāda, ka šis noteikums samazināja vēja investīcijām izmantojamās zemes platību līdz tikai 0,1 % no valsts teritorijas salīdzinājumā ar paredzētajiem 2,6 %, ja starp iekārtām un apdzīvotajām vietām tiktu saglabāta vienu kilometru plata buferzona.

Ilgstošas administratīvās procedūras sarežģī uzņēmējdarbības vidi, it īpaši jauniem vēja enerģijas projektiem

Administratīvie noteikumi attiecībā uz vēja enerģijas iekārtām, kurās izmanto atjaunojamos energoresursus, parasti paredz, ka iestādēm ir jāizsniedz atļaujas vai jāpieņem lēmumi saistībā ar vides aspektiem, būvdarbiem, pieslēgumiem tīklam vai elektroenerģijas ražošanas un pārdošanas licencēm. Dalībvalstīm ir jāievieš procedūras ar minimāliem administratīviem šķēršļiem, lai atjaunojamo energoresursu tirgum piesaistītu investorus, tajā pašā laikā garantējot tādu jautājumu risināšanu kā veselība un vide lauku apvidos un pilsētās.

Atkarībā no lieluma sauszemes vēja enerģijas iekārtu fiziski var uzstādīt vidēji piecos gados (ieskaitot laiku, kas vajadzīgs administratīvo dokumentu izsniegšanai), atkrastes vējparku — astoņos gados, bet saules fotoelementu iekārtu — divos gados; uz jumta uzstādītas saules fotoelementu sistēmas projektiem ir vajadzīgs mazāk nekā gads. Tomēr mēs konstatējām, ka Vācijas izmantotā “vienas pieturas aģentūras” pieeja ir efektīvs veids, kā līdz minimumam samazināt administratīvos šķēršļus (sk. 9. izcēlumu).

Lai gan dalībvalstis ir noteikušas maksimālos termiņus savām administratīvajām procedūrām, mēs konstatējām, ka Grieķijā un Spānijā attiecībā uz vēja enerģijas projektiem tie netika ievēroti. Abās valstīs sauszemes vēja enerģijas projekta īstenošana var ilgt līdz pat septiņiem gadiem. Spānijā mēs konstatējām ilgstošas procedūras arī attiecībā uz nelielām pašpatēriņa iekārtām, kuru licencēšanai bija vajadzīgs vidēji viens gads.

Kavēšanās tīkla investīciju veikšanā, ietverot starpsavienojumu infrastruktūru, aizkavēja atjaunojamo energoresursu izmantošanu

Elektroenerģija patērētājus sasniedz ar pārvades un sadales tīkla starpniecību. Galvenās tīkla problēmas, kas saistītas ar vēja un saules fotoelementu iekārtu izmantošanu, ir tā spēja absorbēt elektroenerģiju, kuras piegāde notiek ar pārtraukumiem⁴⁵, teritoriju ar augstu vēja un saules fotoelementu potenciālu tālā atrašanās vieta un lielie attālumi starp teritorijām ar augstu potenciālu un apgabaliem, kuros ir liels elektroenerģijas pieprasījums⁴⁶. Vēl viens uzdevums ir nodrošināt pietiekamu starpsavienojumu jaudu⁴⁷, lai varētu izmantot pārrobežu plūsmas, kad tās ir vajadzīgas vai ir visekonomiskākās.

Kavēšanās tīkla investīciju veikšanā ietekmē atjaunojamo energoresursu izmantošanu

Tīkla investīcijas ir būtiski aizkavējušās visās četrās dalībvalstīs. Tomēr šis jautājums visaktuālākais ir Vācijā, kur līdz 2017. gada beigām bija pabeigti mazāk nekā 10 % no valstī plānotās tīkla paplašināšanas (tikai 750 km no 7900 km). Nepietiekami attīstītā Vācijas tīkla dēļ rodas enerģijas loka plūsmas⁴⁸ ar kaimiņvalstīm, kad Vācijas tīkls netiek galā ar enerģijas pārpalikuma pārvadi. Piemēram, kad vējparki Vācijas ziemeļos saražo par daudz enerģijas, tīkls reizēm nespēj visu elektroenerģiju nogādāt līdz valsts dienvidiem un Austrijai, kur ir lielākais pieprasījums. Elektroenerģija ir jānovirza caur Poliju, Čehijas Republiku un Slovākiju. Līdz ar to 2017. gadā Polijas tīkls no Vācijas saņēma pāri par astoņām reizēm vairāk elektroenerģijas nekā plānots, neraugoties uz to, ka Polijas iestādes Vācijas enerģijas plūsmas bieži vien samazināja.

Mēs konstatējām tīkla nepietiekamību, kas aizkavēja atjaunojamo energoresursu attīstību teritorijās ar augstu vēja un saules enerģijas potenciālu Grieķijā (Peloponēsā) un Spānijā (Andalūzijā), kur jaunas atjaunojamo energoresursu iekārtas nevar uzstādīt. Saskaņā ar Grieķijas pārvades sistēmas operatora (PSO)⁴⁹ sniegto informāciju ir sagaidāms, ka dažas Grieķijas salas līdz 2023. gadam ar kontinentu nebūs pilnībā savienotas, lai gan valsts budžetā tas ietaupītu 350 miljonus EUR gadā, piemēram, samazinot naftas transportēšanas izmaksas uz salām.

Komisija ir aplēsusi, ka, lai sasniegtu sākotnēji ierosināto vispārējo mērķi 2030. gadam — 27 % no enerģijas bruto galapatēriņa, atjaunojamajiem energoresursiem būs jānodrošina aptuveni puse no visas saražotās elektroenerģijas⁵⁰; Starptautiskā Atjaunojamo energoresursu aģentūra (IRENA) ir aprēķinājusi, ka, lai sasniegtu pieņemto mērķi 2030. gadam — 32 %, būs vajadzīgs 55 % īpatsvars no saražotās elektroenerģijas⁵¹. Ņemot vērā, ka atjaunojamo energoresursu pašreizējais īpatsvars elektroenerģijas nozarē ir gandrīz 31 % un tas jau tagad rada apguves problēmu tīklam, investīcijas ir vajadzīgas nekavējoties. Šim nolūkam atjaunojamo energoresursu enerģijas pārvaldības centri var palīdzēt panākt atjaunojamo energoresursu maksimālu apguvi (sk. 10. izcēlumu).

Starpsavienojumu līmenis starp dalībvalstīm nav pietiekams, lai atbalstītu atjaunojamo energoresursu izmantošanu

Barselonas Eiropadome 2002. gadā noteica elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāju, kas dalībvalstīm jāsasniedz līdz 2020. gadam, lai veicinātu atjaunojamo energoresursu izmantošanu, pieļaujot pārrobežu plūsmas, kad tās ir vajadzīgas vai ir visekonomiskākās. Tomēr 2015. gadā 12 dalībvalstu tīkli šim mērķrādītājam vēl nebija gatavi⁵². Viena no šīm dalībvalstīm ir Spānija. Šī valsts, kuras pārvades jauda uz Franciju 2017. gadā bija tikai 5 % no uzstādītās jaudas, kopā ar visu Pireneju pussalu joprojām lielā mērā ir enerģētikas ziņā izolēta teritorija. Jau apstiprinātie projekti šo līmeni paaugstinās līdz aptuveni 8 %, bet ne agrāk kā 2025. gadā.

Eiropadome 2014. gada oktobrī⁵³ apstiprināja Komisijas 2014. gada maija priekšlikumu⁵⁴ 10 % starpsavienojumu mērķrādītāju paaugstināt līdz 15 %, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam, tomēr neizpildes gadījumā pārkāpuma procedūra netiks uzsākta. 2017. gada ziņojumā⁵⁵, ko sagatavoja Komisijas ekspertu grupa elektrotīklu starpsavienojumu mērķrādītāju jautājumos, Vācija, Grieķija un Spānija ir iekļautas to astoņu dalībvalstu vidū, kurām investīcijas ir vajadzīgas steidzamāk.

No kohēzijas politikas budžeta piešķirtais finansējums palīdzēja palielināt vēja un saules fotoelementu jaudu, bet dažos gadījumos bija vērojama pārmērīga subsidēšana

Mēs pārbaudījām, vai kohēzijas politikas finansējums (ERAF un KF), kas pieejams investīcijām vēja un saules fotoelementu enerģijā, ir nodrošinājis ilgtspējīgus tiešos rezultātus un koprezultātu. Proti, mēs novērtējām, cik labi tika īstenoti izlasē ietvertie 24 līdzfinansētie projekti, kurus vienā no abiem periodiem (2007.–2013. g. vai 2014.–2020. g.) atbalstīja deviņas darbības programmas, un kādi rezultāti tika sasniegti. Deviņi no tiem ir vēja enerģijas projekti, 12 — saules fotoelementu projekti un trīs — jauktas iekārtas, kurās apvienotas abas tehnoloģijas (sk. III pielikumu).

No visiem 24 pārbaudītajiem projektiem mēs novērtējām tos, kas revīzijas laikā bija pabeigti un nodoti ekspluatācijā. Attiecībā uz šiem 20 pabeigtajiem projektiem mēs konstatējām, ka visos gadījumos projekti tika īstenoti saskaņā ar projekta pieteikumu (paredzamā jauda bija uzstādīta, nepārsniedzot izmaksas), revīzijas laikā bija nodoti ekspluatācijā, tiem nebija nekādu ilgtspējas problēmu un tie nesa peļņu.

Mēs konstatējām, ka 13 no pabeigtajiem projektiem nodrošina paredzamā elektroenerģijas apjoma ražošanu. No pārējiem septiņiem projektiem divos vēja enerģijas projektos Grieķijā ražošanas apjoms bija mazāks par plānoto un piecas nelielas ārpustīkla iekārtas Spānijā, kas elektroenerģiju ražo pašpatēriņam, datus nesniedza. 17 no pabeigtajiem projektiem tika īstenoti bez būtiskas kavēšanās (t. i., nepārsniedzot trīs mēnešus). Divi projekti Polijā un viens projekts Grieķijā tika pabeigti gandrīz gadu vēlāk.

Mēs konstatējām, ka kohēzijas finansējuma izmantošana kā investīciju atbalsts vēja un saules fotoelementu projektiem dažos gadījumos izraisīja pārmērīgu subsidēšanu. Deviņi no 24 revidētajiem projektiem (trīs Vācijā, četri Grieķijā, viens Spānijā un viens Polijā⁵⁶) uzrādīja ļoti pievilcīgu iekšējo peļņas normu (IRR)⁵⁷, kas par 3 līdz 11 procentpunktiem pārsniedza 10 gadu valsts obligāciju ienesīguma likmi⁵⁸ mēnesī, kad tie tika apstiprināti. Tas bija galvenokārt tāpēc, ka šie projekti papildus ļoti dāsnai FIT shēmai saņēma investīciju atbalstu, kas palīdzēja segt to darbības izmaksas (sk. 39. punktu). Arī četros citos ārpustīkla projektos Spānijā, kas saņēma tikai investīciju atbalstu ES dotācijas veidā, atdeve no investīcijām⁵⁹, kas izpaudās kā enerģijas ietaupījums projekta pieteikuma laikā, tika gūta ļoti ātri (3,6 līdz 6,2 gados).

Iepriekšējā īpašajā ziņojumā par atjaunojamo energoresursu enerģiju⁶⁰ mēs uzsvērām, ka vairāki atjaunojamo energoresursu projekti tika pārmērīgi subsidēti; šis jautājums ir aplūkots arī vairāku dalībvalstu augstāko revīzijas iestāžu revīzijas ziņojumos⁶¹.

Pārskatītais ES tiesiskais regulējums salīdzinājumā ar RED I turpina atbalstīt atjaunojamo energoresursu plašāku izmantošanu, bet būtiski trūkumi joprojām pastāv

Komisija 2016. gadā ierosināja tiesību aktu kopumu “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” (sk. 09. punktu) kura mērķis ir pastiprināt saikni starp dažādām ar enerģiju saistītām politikas jomām. Šā tiesību aktu kopuma svarīgākās sastāvdaļas ir RED II direktīva⁶² un Pārvaldības regula⁶³. Mēs izpētījām šos tiesību aktus, lai novērtētu, cik lielā mērā tajos ir aplūkoti daži no šā ziņojuma iepriekšējās iedaļās uzsvērtajiem jautājumiem un vai tie nodrošina atbalstošu vidi atjaunojamo energoresursu attīstībai, ietverot vēja un saules fotoelementu izmantošanu elektroenerģijas ražošanā.

Mēs konstatējām, ka RED II direktīva paredz atbalstu elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem, it īpaši no vēja un saules fotoelementu enerģijas:

• direktīvā ir noteikta prasība uzlabot atbalsta shēmu izstrādi un stabilitāti. Dalībvalstīm ir jānodrošina, ka šīs shēmas netiek pārskatītas tā, ka tās negatīvi ietekmē atjaunojamo energoresursu enerģijas ražotāju tiesības un apdraud to iekārtu ekonomisko dzīvotspēju, kuras jau saņem atbalstu, kā mēs to konstatējām trijās no pārbaudītajām dalībvalstīm (sk. 47. punktu);
• direktīvā ir iestrādāti abi principi attiecībā uz atjaunojamo energoresursu enerģijas pašpatēriņu un energokopienām. Mēs konstatējām ierobežojumus divās no pārbaudītajām dalībvalstīm (sk. 56. punktu);
• pieprasot dalībvalstīm izveidot “vienas pieturas aģentūru”, lai pilnībā koordinētu atjaunojamo energoresursu iekārtu licencēšanas procesu, un nosakot ierobežojumus visu vajadzīgo atļauju piešķiršanai nepieciešamajam laikam, direktīva palīdz vienkāršot administratīvās procedūras. Divās no pārbaudītajām dalībvalstīm mēs konstatējām, ka sarežģītās administratīvās procedūras kavēja jaunu vēja un saules fotoelementu iekārtu izveidi (sk. 62. punktu);
• direktīvā tiek rosināts izveidot finanšu instrumentus, kas paredzēti projektiem, kuru mērķis ir a) uzlabot tīkla stabilitāti, novērst tīkla pārslodzi un palielināt pārvades sistēmas elastīgumu. Šajā grupā ietverti projekti, kas līdz 2030. gadam palīdzēs sasniegt elektrotīklu starpsavienojumu 15 % mērķrādītāju: tie visi ir jautājumi, par kuriem esam snieguši savus konstatējumus (sk. 64–68. punktu); un b) uzlabot RED I direktīvā maz izmantotos sadarbības mehānismus starp dalībvalstīm un starp dalībvalstīm un trešām valstīm (sk. 36. punktu).

Novērtējot Pārvaldības regulu, mēs konstatējām, ka dalībvalstu centieni palielināt atjaunojamo energoresursu īpatsvaru visās trīs nozarēs (elektroenerģija, siltumapgāde un aukstumapgāde, transports) tiks labāk uzraudzīti, ja tiks paplašinātas Komisijas pilnvaras:

• uzraudzīt integrētos nacionālos enerģētikas un klimata plānus (NEKP), kas dalībvalstīm būs jāiesniedz ik pēc desmit gadiem un vismaz vienreiz 2024. gadā jāatjaunina, aptverot rīcībpolitikas un pasākumus virzībā uz visām piecām enerģētikas dimensijām⁶⁴. Citiem vārdiem, Komisijas uzdevums nav tikai un galvenokārt indikatīvās līknes uzraudzība, kā tas bija paredzēts RED I direktīvā (sk. 30. punktu); un
• uzraudzīt un Eiropas Parlamentam ik pa trim gadiem ziņot par rezultātiem, ko sniedzis no rīkotajām izsolēm saņemtais atbalsts, kas pašlaik ir galvenais atjaunojamo energoresursu jaudas palielināšanas instruments un kas varētu līdz minimumam samazināt valsts atbalstu (sk. 53. punktu).

Mēs arī konstatējām, ka ir parādījušies daži jauni trūkumi un saglabājušies iepriekšējie. Lai gan 2016. gadā Komisija norādīja, ka RED I direktīvā noteiktie valstu mērķi tiek uzskatīti par atjaunojamo energoresursu politikas un investīciju svarīgāko dzinējspēku daudzās dalībvalstīs⁶⁵, RED II direktīvā tos aizstāj tikai ar vienu Eiropas līmenī saistošu mērķi – vismaz 32 %. Tas rada risku, ka atjaunojamo energoresursu jomā dalībvalstis būs vai nu līderes, vai atpalicējas un ka var izveidoties plaisa starp atjaunojamo energoresursu izmantošanu dalībvalstīs un ES līknēm.

Saskaņā ar Pārvaldības regulu Komisijai ir jāuzrauga ES kopējā indikatīvā līkne 2022., 2025. un 2027. gadā. Tomēr ar jaunajiem tiesību aktiem nav novērsta mūsu norādītā nepilnība, kas attiecas uz savlaicīgu ziņošanu par nepietiekamu progresu (sk. ;28. un 29. punktu). Tas vēl vairāk samazina uzraudzības efektivitāti. Tāpēc Komisija var nespēt savlaicīgi reaģēt, lai nodrošinātu progresu, ja dažas dalībvalstis atpaliek mērķu sasniegšanā.

RED II un Pārvaldības regulu Eiropas Parlaments un Padome pieņēma divarpus gadus pirms RED I spēkā esamības termiņa beigām, kas ir 2021. gada 1. jūlijs. Dalībvalstīm līdz 2021. gada 30. jūnijam visi RED II jaunie elementi ir jātransponē valsts tiesību aktos. Mēs konstatējām, ka visas četras pārbaudītās dalībvalstis iepriekšējo direktīvu valsts tiesību aktos transponēja ar kavēšanos, it īpaši Polija, kurai bija vajadzīgi vairāk nekā četri gadi.

Secinājumi un ieteikumi

Kopumā mēs konstatējām, ka pusē ES dalībvalstu pastāv risks, ka no atjaunojamajiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas apjoms nebūs pietiekams, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzītos mērķus. Mēs arī konstatējām, ka sākotnējās atbalsta shēmas pārmērīgi subsidēja vēja un saules fotoelementu izmantošanu, bet atbalsta līmeņa samazināšana atturēja potenciālos investorus. Izsoļu un iedzīvotāju līdzdalības veicināšanai ir būtiska nozīme investīciju palielināšanā un izmantošanas nosacījumu uzlabošanā, piemēram, lai izvairītos no ierobežojošiem telpiskās plānošanas noteikumiem un ilgstošām administratīvām procedūrām un novērstu tīkla nepietiekamību. 81

No 2005. līdz 2017. gadam atjaunojamo energoresursu īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā būtiski pieauga — no 9,1 % līdz 17,5 %, un puse dalībvalstu jau sasniedza vai gandrīz sasniedza 2020. gadam izvirzīto mērķi. Tomēr valsts mērķa sasniegšana otrajai pusei joprojām ir liela problēma. Tāpēc pastāv bažas par to, vai ar atjaunojamo energoresursu jomas līderu rezultātiem pietiks, lai kompensētu atpalicēju rezultātus un sasniegtu ES vispārējo mērķi — 20 % (sk. 22–24. punktu).

Atjaunojamo energoresursu īpatsvara pieaugumu enerģijas bruto galapatēriņā visvairāk veicināja elektroenerģijas nozare, kuras īpatsvars no 2005. līdz 2017. gadam divkāršojās — no aptuveni 15 % līdz gandrīz 31 %. Galvenās tehnoloģijas, kas ir atbildīgas par pieaugumu elektroenerģijas nozarē, ir vēja un saules fotoelementu enerģija (sk. 25 un 26. punktu).

Komisijai ir jāpārbauda, kurās dalībvalstīs pastāv risks, ka tās nesasniegs 2020. gadam izvirzītos mērķus, un jāiesaka tām veikt efektīvus pasākumus, lai novērstu jaudas trūkumu atjaunojamo energoresursu jomā. Šajos pasākumos ir arī jāietver apsvērumi par izsoļu plānošanu, administratīvo procedūru vienkāršošanu un investīcijām tīkla infrastruktūrā un starpsavienotājos.

Mērķtermiņš: līdz 2019. gada beigām.

RED I direktīvai ir bijusi svarīga loma atjaunojamo energoresursu attīstībā, nosakot saistošus mērķus, kas ES un dalībvalstu līmenī ir jāsasniedz līdz 2020. gadam. Tomēr tiesiskais regulējums neparedz savlaicīgu ziņošanu par progresu atjaunojamo energoresursu jomā vai pilnvaras Komisijai risināt lēnā progresa problēmu, ja indikatīvās līknes netiek sasniegtas (27–30. punkts).

Komisijai ir jāsagatavo grozījumi Enerģētikas statistikas regulas attiecīgajās daļās, lai dalībvalstis sniegtu ikgadējos statistikas datus, tostarp par atjaunojamajiem energoresursiem, ES Statistikas birojam (Eurostat) deviņu mēnešu laikā pēc gada beigām.

Mērķtermiņš: līdz 2021. gada vidum.

Valstu atbalsta shēmas palielināja investīcijas atjaunojamajos resursos, tomēr dalībvalstu nevēlēšanās sadarboties enerģētikas jautājumos uztur sadrumstalotu enerģijas tirgu (31–36. punkts).

Tehnoloģijas izmaksas samazinājās un lielā interese par investēšanu jaunajā “zaļajā ekonomikā” pieauga tik strauji, ka tas noveda pie projektu pārmērīgas subsidēšanas, kas savukārt izraisīja elektroenerģijas cenu kāpumu un/vai valsts budžeta deficīta pieaugumu. Lai atvieglotu slogu patērētājiem un valsts budžetam, dalībvalstis ieviesa koriģējošus pasākumus, kas samazināja investoru uzticēšanos un palēnināja tirgus attīstības tempu abās nozarēs. Mēs konstatējām, ka ES vadītie pasākumi, tādi kā izsoles un iedzīvotāju līdzdalība atjaunojamo energoresursu projektos, sniedzot stimulus ražojošiem patērētājiem un energokopienām, var palīdzēt palielināt jaunu vēja un saules fotoelementu jaudu un nodrošināt daļu no investīcijām, kas vajadzīgas, lai sasniegtu 2030. gadam izvirzīto mērķi (37–56. punkts).

Ieteikumi Komisijai:

1. apzināt dalībvalstis, kas nav ieplānojušas atjaunojamo energoresursu izsoles, kurās būtu paredzēta 2020. gadam izvirzīto mērķu sasniegšanai vajadzīgā papildu jauda, un mudināt tās šādu plānu sagatavot;
2. uzraudzīt un regulāri ziņot par šo dalībvalstu rīkoto izsoļu rezultātiem.

Mērķtermiņš: līdz 2019. gada beigām.

Ierobežojoši telpiskās plānošanas noteikumi apgrūtina jaunu iekārtu ieviešanu, un ilgstošas administratīvās procedūras sarežģī uzņēmējdarbības vidi, jo īpaši jauniem vēja enerģijas projektiem (57–62. punkts).

Komisijai ir jāaicina dalībvalstis apsvērt iespēju vienkāršot savas pašreizējās administratīvās procedūras atjaunojamo energoresursu jomā, lai paātrinātu to izmantošanu un veicinātu investīcijas.

Mērķtermiņš: līdz 2019. gada beigām.

RED II direktīvā noteiktais saistošais ES mērķis attiecībā uz atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā ir vismaz 32 %, kas jāsasniedz līdz 2030. gadam. Lai sasniegtu šo mērķi, atjaunojamo resursu īpatsvaram elektroenerģijas nozarē būs jāsasniedz 55 %. 2017. gadā atjaunojamo resursu īpatsvars elektroenerģijas ražošanā bija gandrīz 31 %. Kavēšanās tīkla investīciju veikšanā, ietverot starpsavienojumu infrastruktūru, kavē atjaunojamo energoresursu izmantošanu un sinerģijas veidošanu starp dalībvalstīm (63–68. punkts).

Ieteikumi Komisijai:

1. pārbaudīt, kurās dalībvalstīs tīkls ir faktors, kas ierobežo atjaunojamo energoresursu turpmāku izmantošanu;
2. dalībvalstīm, kuru tīkls varētu kavēt atjaunojamo energoresursu izmantošanu, ieteikt tādu pasākumu veikšanu, kas novērstu tīkla nepietiekamību, un
3. mudināt dalībvalstis novirzīt tīkla attīstībai un pārvaldībai, kā arī starpsavienotājiem, pieejamo ERAF un KF atbalstu, kas saistīts ar klimata pārmaiņu darbībām.

Mērķtermiņš: līdz 2020. gada vidum.

Līdzfinansētie projekti parasti nodrošināja plānotos tiešos rezultātus un koprezultātu elektroenerģijas ražošanas ziņā, un ir paredzams, ka tie būs ilgtspējīgi. Tomēr ir bijuši arī pārmērīgas subsidēšanas gadījumi (69–73. punkts).

Domājot par nākotni, ar RED II direktīvu un Pārvaldības regulu, kas iekļautas tiesību aktu paketē “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”, ir ieviesti pasākumi, kas var veicināt labāku investīciju vidi elektroenerģijas ražošanai no atjaunojamajiem energoresursiem, ja vien šie tiesību akti tiks pienācīgi un savlaicīgi transponēti (piemēram, uzlabojot valsts atbalsta shēmu izstrādi un stabilitāti un iestrādājot pašpatēriņa principu). Tomēr valsts mērķu trūkums, kā arī nespēja novērst nepilnības, kas saistītas ar Komisijas veiktu savlaicīgu uzraudzību, apdraud jaunā ES mērķa sasniegšanu (74–79. punkts).

Komisijai ir jāuzrauga dalībvalstis un tās jāmudina pienācīgi un savlaicīgi transponēt valsts tiesību aktos tiesību aktu paketi “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”, tostarp RED II, un regulāri jāpublicē ziņojumi par šajā saistībā panākto progresu.

Mērķtermiņš: līdz 2021. gada jūnija beigām.

Šo ziņojumu 2019. gada 30. aprīļa sēdē Luksemburgā pieņēma II apakšpalāta, kuru vada Revīzijas palātas locekle Iliana Ivanova.

Revīzijas palātas vārdā –

priekšsēdētājs
Klaus-Heiner Lehne

Pielikumi

I pielikums

Dati par vēja enerģiju, ES-28

Mērķis 2020. gadam¹, jauda 2017. gadā², enerģijas galapatēriņš 2016. gadā³, ERAF/KF finansējums 2007.–2013. g. un 2014.–2020. g.⁴ un galvenās valstu shēmas⁵

Avots: ¹2 009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/28/EK, I pielikums; ²IRENA, “Renewable capacity statistics 2018” [Atjaunojamo energoresursu jaudas statistika 2018] un Enerģētikas ministriju un/vai valstu regulatīvās iestādes (attiecībā uz Vāciju, Grieķiju, Spāniju un Poliju); ³Eurostat “EU Energy in figures” [ES enerģētika skaitļos], 2016. gada statistikas izdevums, 5. daļa (enerģijas galapatēriņš: kopējais enerģijas daudzums, ko patērē tādi galalietotāji kā mājsaimniecības, rūpniecība un lauksaimniecība, izņemot to, ko izmanto pati enerģētikas nozare); ⁴REGIO ĢD, skatīts 9.4.2019., un ⁵ENER ĢD, www.res-legal.eu.

II pielikums

Dati par saules enerģiju, ES-28

Mērķis 2020. gadam¹, jauda 2017. gadā², enerģijas galapatēriņš 2016. gadā³, ERAF/KF finansējums 2007.–2013. g. un 2014.–2020. g.⁴ un galvenās valstu shēmas⁵

Avots: ¹2 009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/28/EK, I pielikums; ²IRENA, “Renewable capacity statistics 2018” [Atjaunojamo energoresursu jaudas statistika 2018] un Enerģētikas ministriju un/vai valstu regulatīvās iestādes (attiecībā uz Vāciju, Grieķiju, Spāniju un Poliju); ³Eurostat “EU Energy in figures” [ES enerģētika skaitļos], 2016. gada statistikas izdevums, 5. daļa (enerģijas galapatēriņš: kopējais enerģijas daudzums, ko patērē tādi galalietotāji kā mājsaimniecības, rūpniecība un lauksaimniecība, izņemot to, ko izmanto pati enerģētikas nozare); ⁴REGIO ĢD, skatīts 9.4.2019., (attiecībā uz saules fotoelementu un siltumenerģiju Komisija izmanto vienu un to pašu kodu) un ⁵ENER ĢD, www.res-legal.eu.

III pielikums

Pārbaudīto projektu saraksts

Avots: ERP.

IV pielikums

Vidējais progress, kas saistībā ar atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā sasniegts līdz 2017. gadam, un vidējais progress, kas vajadzīgs, lai katra dalībvalsts un ES kopumā sasniegtu 2020. gadam izvirzītos mērķus

Avots: ERP, pamatojoties uz Eurostat datiem.

V pielikums

Atjaunojamo energoresursu īpatsvars un jauda ES-28 un visās četrās pārbaudītajās dalībvalstīs: mērķi un galīgās vērtības, 2010.–2017. g.

A tabula. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā ES-28*, 2010.–2017. g.

• ES-28 līmenī nav pieejami konsolidētie dati par dalībvalstu VAERP līknēm un valstu indikatīvo RED I līkni, kas attiecas uz atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas bruto patēriņā un visām trim nozarēm, kuras veido šo īpatsvaru.

Avots: ERP, pamatojoties uz Eurostat datiem.

B tabula. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā visās četrās pārbaudītajās dalībvalstīs no 2010. gada līdz 2017. gadam un līknes līdz 2020. gadam

Avots: VAERP un valstu progresa ziņojumi par tādas enerģijas veicināšanu un izmantošanu, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem.

C tabula. Atjaunojamo energoresursu īpatsvars enerģijas bruto galapatēriņā visās četrās pārbaudītajās dalībvalstīs no 2010. gada līdz 2017. gadam un līknes līdz 2020. gadam

Avots: VAERP un valstu progresa ziņojumi par tādas enerģijas veicināšanu un izmantošanu, ko iegūst no atjaunojamajiem energoresursiem.

D tabula. Vēja jaudas pieaugums četrās dalībvalstīs no 2010. gada līdz 2017. gadam un mērķi līdz 2020. gadam (MW)

Avots: VAERP un Enerģētikas ministriju un/vai valstu regulatīvo iestāžu sniegtie dati.

E tabula. Saules fotoelementu jaudas pieaugums četrās dalībvalstīs no 2010. gada līdz 2017. gadam un mērķi līdz 2020. gadam (MW)

Avots: VAERP un Enerģētikas ministriju un/vai valstu regulatīvo iestāžu sniegtie dati.

VI pielikums

Četru dalībvalstu galvenās atbalsta shēmas, vēja un saules fotoelementu jaudas un atjaunojamo energoresursu enerģijas ražotājiem piedāvāto tarifu izmaiņu dinamika 1999.–2017. g.

Avots: ERP, balstoties uz Vācijas Ekonomikas un enerģētikas ministrijas datiem.

Avots: ERP, balstoties uz Vides un enerģētikas ministrijas datiem.

Avots: ERP, balstoties uz Vides un enerģētikas ministrijas (Ministerio para la Transición Ecológica) datiem.

Avots: ERP, balstoties uz Polijas Elektroenerģijas biržas PMOZE un PMOZE A indeksiem.

Komisijas atbildes

Kopsavilkums

Pirmais ievilkums: Komisija piekrīt šim ieteikumam.

Tā ir skaidri noteikta un pastāvīga prioritāte Komisijas saziņā ar ES dalībvalstīm visos līmeņos.

Otrais ievilkums: Komisija piekrīt šim ieteikumam.

Trešais ievilkums: Komisija piekrīt ieteikumam mudināt dalībvalstis turpināt darbu šajā jomā un uzraudzīt, vai tiek panākts progress. Tomēr izsoļu rīkošana ietilpst dalībvalstu kompetencē.

Ceturtais ievilkums: Komisija piekrīt šim ieteikumam.

Komisija piekrīt ERP viedoklim, ka valsts tiesību aktos paredzēto administratīvo procedūru vienkāršošana uzlabotu vidi atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas ražošanai. Šādi vienkāršošanas centieni ir 2018. gada 11. decembrī pieņemtās pārstrādātās direktīvas pamatā.

Piektais ievilkums: Komisija daļēji piekrīt šim ieteikumam, jo tā uzskata, ka tīkla attīstība ir dalībvalstu kompetencē. ES jau sniedz atbalstu investīcijām tīkla infrastruktūrā un starpsavienotājos.

Sestais ievilkums: Komisija piekrīt šim ieteikumam un īstenos to saskaņā ar Enerģētikas savienības pārvaldības regulu.

Ievads

Komisija vairākkārt ir uzsvērusi, ka lielākajai daļai ieguldījumu atjaunojamo energoresursu enerģijā jānāk no privātā sektora. Publiskajam finansējumam, tostarp ES finansējumam, ir nevis jāaizstāj, bet jāpapildina un jāveicina privātās investīcijas attiecīgajos gadījumos saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem.

Citi ES instrumenti, kuri papildina privātās investīcijas, cita starpā ir programma InvestEU, “Apvārsnis Eiropa”, programma LIFE un Eiropas infrastruktūras savienošanas instruments.

Jaunajā programmā InvestEU, kas turpina Junkera plānu (ESIF), tiks atvēlēti 11,5 miljardi EUR ilgtspējīgai infrastruktūrai, lai veicinātu ilgtspējīgas privātās investīcijas ar dažādu finanšu instrumentu starpniecību.

Programmā “Apvārsnis Eiropa” Komisija ierosināja piešķirt 15 miljardus EUR enerģētikas, klimata un mobilitātes jomai, lai izstrādātu nākamās paaudzes tehnoloģijas, kuras veicina enerģētikas pārkārtošanu un stiprina Eiropas konkurētspēju.

Vides programmai LIFE ir palielināts finansējums, un tajā ietilpst jauna finansējuma līnija, kurā 1 miljards EUR īpaši paredzēts maza mēroga atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanai, piemēram, projektiem saules enerģijas un energoefektivitātes jomā.

Visbeidzot, Eiropas infrastruktūras savienošanas instrumenta ietvaros, kas ir galvenais budžeta instruments, lai finansētu savienojošo infrastruktūru starp dalībvalstīm, piemēram, starpsavienojumus, Komisija ir iekļāvusi jaunu elementu, lai veicinātu sadarbību starp dalībvalstīm visās atjaunojamo energoresursu jomās.

APSVĒRUMI

Trešais ievilkums: attiecīgajām dalībvalstīm joprojām ir vairākas iespējas sasniegt 2020. gadam izvirzīto mērķi, tostarp sadarbības mehānismu, piemēram, statistiskās pārdales, izmantošanu.

Komisija cieši uzrauga to, kāds progress tiek panākts katrā dalībvalstī, un nodrošina atbalstu. Kopā ar Energoefektivitātes darba grupu, kas izveidota ar ES dalībvalstīm, tiek īstenoti pasākumi visos līmeņos, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzītos mērķus. Nepieciešamības gadījumā tiks veiktas papildu darbības, lai nodrošinātu, ka dalībvalstis izpilda savas saistības.

Komisija norāda, ka valstu līknes un mērķi ir nodrošinājuši noderīgu ilgtermiņa perspektīvu investīciju plānošanai un atskaites punktu, ko Komisija izmanto ziņošanas un uzraudzības vajadzībām.

Komisijas kopējā atbilde uz 28. un 29. punktu

Komisija ierosināja grozīt Regulu par enerģētikas statistiku regulatīvās kontroles procedūras ietvaros starpdienestu konsultācijā 2019. gada aprīlī. Šis grozījums neattiecas uz termiņu datu iesniegšanai ikgadējai enerģētikas statistikai. Tomēr tas samazinās ikmēneša datu par elektroenerģiju un oglēm (tostarp vēja un saules enerģiju) publicēšanas laiku par vienu mēnesi (no trim līdz diviem mēnešiem).

Komisija 2016. gadā sāka projektu ar dalībvalstīm, lai ātrāk publicētu ikgadējās enerģētikas statistikas aplēses, atlikumus un rādītājus attiecībā uz atjaunojamo energoresursu īpatsvaru.

Komisija šobrīd apspriež minēto jautājumu ar Nīderlandes iestādēm. 2013. gada enerģētikas nolīgumā ir skaidri pausta politiskā griba īstenot pasākumus, lai Nīderlandē sasniegtu 14 % atjaunojamo energoresursu īpatsvara mērķvērtību 2020. gadā (un 16 % 2023. gadā).

Komisija mudina dalībvalstis apsvērt iespēju izmantot statistisko pārdali (iespēju citas dalībvalsts ražošanas pārpalikumu uzskaitīt par pašu ražotu apjomu) saskaņā ar Atjaunojamo energoresursu direktīvu (RED I) kā veidu, lai nodrošinātu mērķu sasniegšanu deficīta gadījumā vai lai pārdotu iespējamo pārpalikumu citām dalībvalstīm. Komisija ir gatava aktīvi atbalstīt dalībvalstis šajā jomā un sekmēt nepieciešamo sadarbību.

Komisija arī atzīst, ka administratīvās procedūras varētu ierobežot atjaunojamo energoresursu projektu attīstību. RED II mērķis ir risināt šo jautājumu, ņemot vērā, ka telpiskās plānošanas gadījumā dalībvalstīm jāveic ietekmes uz vidi novērtējums un stratēģiskais vides novērtējums.

Komisija ir pieņēmusi vadlīnijas par vēja enerģijas projektu izstrādi un Natura 2000⁶⁶, lai palīdzētu dalībvalstīm procedūrās, kuras tās ievēro attiecībā uz atļauju izsniegšanu vēja enerģijas projektu izstrādei Natura 2000 teritorijās vai ārpus tām. Paredzams, ka šo vadlīniju atjauninājums tiks pieņemts 2019. gada beigās.

Arvien lielākas atjaunojamo energoresursu ražošanas jaudas integrēšana tīklā ir pastāvīga problēma vairumam dalībvalstu. Šķēršļi galvenokārt rodas saistībā ar lielajām tīkla pieslēguma izmaksām, kā arī tīkla pieslēguma procedūru neprognozējamību un nepārredzamību. Komisija cieši uzrauga attīstību, pamatojoties uz dalībvalstu nacionālajiem enerģētikas un klimata politikas plāniem un to atbilstību starpsavienojumu 15 % mērķrādītājam.

Komisija atzīst, ka ir svarīgi ierobežot publisko atbalstu līdz minimālajam apjomam, kas nepieciešams, lai segtu atlikušo finansējuma deficītu finansiāli ienesīgiem projektiem. Kohēzijas politikas ietvaros Komisija nepiedalās projektu atlasē, izņemot lielo projektu apstiprināšanu. Dalībvalstu pārvaldes iestādēm, kuras ir atbildīgas par projektu atlasi, jānodrošina, lai publiskais finansējums neaizstātu, bet papildinātu un veicinātu privātās investīcijas attiecīgajos gadījumos saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem. Tomēr Komisija atgādina, ka atbilstīgajā periodā strauji mainījās tirgus apstākļi attiecībā uz vēja un saules fotoelementu projektiem. Lai izpildītu saistošos mērķus atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā, dalībvalstīm bija jāveicina investīcijas atjaunojamo energoresursu enerģijas projektos, attiecībā uz kuriem netiktu piesaistīts pietiekams privātais kapitāls bez publiskā atbalsta ieguldījumiem, ņemot vērā šādu investīciju riska profilu iepriekš, kad attiecīgās tehnoloģijas joprojām bija to sākotnējās izstrādes posmā.

Komisija uzskata, ka jaunais programmu veidošanas un uzraudzības mehānisms atbilstoši Pārvaldības regulai veicinās dalībvalstu iesaisti tādu attiecīgo darbību sadales noteikšanā, kas nepieciešamas, lai sasniegtu vismaz 32 % mērķi atjaunojamo energoresursu jomā 2030. gadā. Pārvaldības regula ietver instrumentus, lai mazinātu risku, ka dalībvalstis būs vai nu līderes, vai atpalicējas atjaunojamo energoresursu jomā (piemēram, ieteikumus un ES mēroga pasākumu ierosināšanu). Tas ir svarīgi, lai samazinātu atšķirību rašanās risku ES līmenī, novērtējot individuālās iemaksas pēc dalībvalstīm.

Pārvaldības regulā paredzētais iteratīvais process nodrošinās ciešu situācijas uzraudzību dalībvalstīs. Pēc dalībvalstu informācijas analīzes Komisija nepieciešamības gadījumā ātri reaģēs.

Komisija uzskata, ka pārejas periods ir pietiekami ilgs, lai nodrošinātu dalībvalstīm savlaicīgas pārejas iespēju.

Secinājumi un ieteikumi

Saskaņā ar 2017. gada datiem noteiktai dalībvalstu grupai ir patiešām jāizvērš centieni ne tikai elektroenerģijas, bet arī siltumapgādes, aukstumapgādes un transporta nozarē, lai sasniegtu 2020. gadam izvirzītos mērķus.

Kopumā, ņemot vērā, ka atjaunojamo energoresursu īpatsvars enerģijas galapatēriņā bija 17,5 % (2017. gada dati), ES notiek virzība, lai sasniegtu 2020. gada 20 % mērķrādītāju.

Komisija uzrauga, vai tiek panākts progress atjaunojamo energoresursu attīstībā, un cieši sadarbojas ar dalībvalstīm. Turpinās centienu mobilizācija.

Komisija piekrīt šim ieteikumam un pastiprinās centienus, lai aktīvi atbalstītu dalībvalstis šajā jomā un sekmētu nepieciešamo sadarbību.

2019. gada 9. aprīlī pieņemtajā 4. progresa ziņojumā attiecībā uz atjaunojamiem energoresursiem Eiropas Komisija mudina dalībvalstis turpināt izvērst centienus saistībā ar atjaunojamo energoresursu izmantošanu visās trīs nozarēs un vienlaikus samazināt enerģijas patēriņu.

Eiropas Komisija iesaka dalībvalstīm apsvērt iespēju izmantot statistisko pārdali saskaņā ar RED I kā veidu, lai nodrošinātu mērķu sasniegšanu deficīta gadījumā vai lai pārdotu iespējamo pārpalikumu citām dalībvalstīm.

RED I ir paredzēts skaidri noteikts laika grafiks saistībā ar katras dalībvalsts progresa uzraudzību, ko veic reizi divos gados un kas ir saistīta ar statistikas izmantošanu atbilstoši slīdošam gada grafikam.

Attiecībā uz enerģētikas statistiku Komisija lūdz skatīt tās kopējo atbildi uz 28. un 29. punktu.

Komisija piekrīt šim ieteikumam.

Komisija sadarbosies ar dalībvalstīm, lai samazinātu ikgadējās enerģētikas statistikas termiņu par diviem mēnešiem.

Komisija ierosināja grozīt Regulu par enerģētikas statistiku regulatīvās kontroles procedūras ietvaros starpdienestu konsultācijā 2019. gada aprīlī. Šis grozījums neattiecas uz termiņu datu iesniegšanai ikgadējai enerģētikas statistikai. Tomēr tas samazinās ikmēneša datu par elektroenerģiju un oglēm (tostarp vēja un saules enerģiju) publicēšanas laiku par vienu mēnesi (no trim līdz diviem mēnešiem).

Komisija 2016. gadā sāka projektu ar dalībvalstīm, lai ātrāk publicētu ikgadējās enerģētikas statistikas aplēses, atlikumus un rādītājus attiecībā uz atjaunojamo energoresursu īpatsvaru.

Pārstrādātajā RED I (2018/2001) ir ietvertas vairākas iniciatīvas, lai palielinātu izsoļu izmantošanu, kā arī uzlabotu iedzīvotāju un energokopienu līdzdalību un lai izveidotu tiesisko regulējumu saistībā ar patērētajiem.

a) Komisija piekrīt šim ieteikumam.

b) Komisija piekrīt šim ieteikumam.

Tiks uzraudzīts, kāds progress tiek panākts attiecībā uz izsolēm visās dalībvalstīs, un šis jautājums tiks apspriests ar tām progresa ziņojumu turpmāko pasākumu ietvaros līdz pašreizējā perioda beigām.

Komisija piekrīt šim ieteikumam.

RED II ir aplūkots šis jautājums un arī ierosināti papildu pienākumi, lai paātrinātu atļauju piešķiršanu un vienkāršotu paziņošanas procedūru tīkla pieslēgumiem. Komisija uzraudzīs direktīvas transponēšanu šajā jomā un veiks atbilstības nodrošināšanas pasākumus.

Komisija piekrīt, ka tīkla investīcijas ir ļoti svarīgas, lai nodrošinātu atjaunojamo energoresursu izmantošanu.

a) Komisija daļēji piekrīt šim ieteikumam.

Ar tīklu attīstību saistītu jautājumu risināšana ietilpst dalībvalstu kompetencē. Komisija skatīs šo jautājumu plašākā enerģētikas savienības pārvaldības kontekstā saistībā ar Pārvaldības regulā minētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem, kuros tiks analizēta arī infrastruktūras attīstība.

b) Komisija daļēji piekrīt šim ieteikumam.

Ar tīklu attīstību saistītu jautājumu risināšana ietilpst dalībvalstu kompetencē. Komisija izskatīs šo jautājumu plašākā enerģētikas savienības pārvaldības kontekstā saistībā ar Pārvaldības regulā minētajiem nacionālajiem enerģētikas un klimata plāniem, kuros tiks analizēta arī infrastruktūras attīstība.

c) Komisija piekrīt šim ieteikumam attiecībā uz 2014.–2020. gada darbības programmām, kuras līdzfinansē ERAF un KF, un arī turpmāk atbalstīs īstenošanu, tostarp viedajiem tīkliem un starpsavienotājiem pieejamos piešķīrumus.

Komisija atzīst, ka ir svarīgi ierobežot publisko atbalstu līdz minimālajam nepieciešamajam apjomam, ja pastāv finansējuma deficīts finansiāli ienesīgiem projektiem. Dalībvalstu pārvaldes iestādēm, kuras ir atbildīgas par projektu atlasi, jānodrošina, lai publiskais finansējums neaizstātu, bet papildinātu un veicinātu privātās investīcijas attiecīgajos gadījumos saskaņā ar valsts atbalsta noteikumiem. Tomēr Komisija atgādina, ka atbilstīgajā periodā strauji mainījās tirgus apstākļi attiecībā uz vēja un saules fotoelementu projektiem un ka, lai izpildītu saistošos mērķus atjaunojamo energoresursu enerģijas jomā, dalībvalstīm bija jāveicina investīcijas atjaunojamo energoresursu enerģijas projektos, attiecībā uz kuriem netiktu piesaistīts pietiekams privātais kapitāls bez publiskā atbalsta ieguldījumiem, ņemot vērā šādu investīciju riska profilu iepriekš, kad attiecīgās tehnoloģijas joprojām bija to sākotnējās izstrādes posmā.

Komisija uzskata, ka jaunais programmu veidošanas un uzraudzības mehānisms atbilstoši Pārvaldības regulai veicinās dalībvalstu aktīvu līdzdalību tādu attiecīgo darbību sadales noteikšanā, kas nepieciešamas, lai sasniegtu vismaz 32 % mērķi atjaunojamo energoresursu jomā 2030. gadā. Pārvaldības regula ietver instrumentus, lai mazinātu risku, ka dalībvalstis būs vai nu līderes, vai atpalicējas atjaunojamo energoresursu jomā (piemēram, ieteikumus un ES mēroga pasākumus). Tas ir svarīgi, lai samazinātu atšķirību rašanās risku ES līmenī, novērtējot individuālās iemaksas pēc dalībvalstīm.

Komisija piekrīt šim ieteikumam.

Komisija cieši uzraudzīs Pārvaldības regulas īstenošanu un RED II transponēšanas procesu (noslēdzas 2021. gada 30. jūnijā).

Komisija ziņos par Pārvaldības regulā paredzētās paketes “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā” īstenošanas progresu.

Beigu piezīmes

¹ GWh (gigavatstunda): lielu elektrostaciju jaudas mērvienība. Kilovatstunda (kWh) ir līdzvērtīga viena kilovata pastāvīgai jaudai vienā stundā.

² Eurostat, “EU reference scenario 2016, energy, transport and GHG emissions, trends to 2050” [ES 2016. gada atsauces scenārijs. Enerģija, transports un SEG emisija. Tendences līdz 2050. gadam], 2016. gada jūlijs, 53. lpp.

³ Lai gan saules fotoelementu un siltumenerģija, ko izmanto elektroenerģijas ražošanā, parasti tiek apvienota vienā grupā, saules fotoelementi ES kopumā nodrošina 98 % jaudas. Starptautiskā Atjaunojamo energoresursu aģentūra (IRENA), “Renewable capacity statistics 2018” [Atjaunojamo energoresursu jaudas statistika 2018], 2018. gada janvāris, 21.–27. lpp.

⁴ Saules fotoelementi attiecas uz saules gaismas pārveidi elektroenerģijā, izmantojot fotoelementu paneļus.

⁵ Eiropas Vides aģentūra, “EEA greenhouse gas - data viewer” [EVA datu skatītājs — siltumnīcefekta gāzes], 2017. g., https://www.eea.europa.eu/data-and-maps/data/data-viewers/greenhouse-gases-viewer.

⁶ “Klimata un enerģētikas politikas satvars laikposmam no 2020. līdz 2030. gadam”, COM(2014) 15 final.

⁷ “Ceļvedis virzībai uz konkurētspējīgu ekonomiku ar zemu oglekļa dioksīda emisiju līmeni 2050. g.”, COM(2011) 112 galīgā redakcija.

⁸ ASV Enerģijas informācijas administrācija, “Levelized Cost and Levelized Avoided Cost of New Generation Resources in the Annual Energy Outlook 2018” [Jaunu ražošanas resursu izlīdzinātās izmaksas un izlīdzinātās apietās izmaksas, kas iekļautas izdevumā “Annual Energy Outlook 2018”], 2018. gada marts.

⁹ IRENA, “Renewable power generation costs in 2017” [Atjaunojamo energoresursu enerģijas ražošanas izmaksas 2017. gadā], 2018. gada janvāris, 5. lpp. IRENA ir starpvaldību organizācija, kas atbalsta valstis pārejā uz ilgtspējīgas enerģijas nākotni. To atbalsta ANO, un tajā ir 160 pilntiesīgi dalībnieki (tostarp 27 ES dalībvalstis un pati ES) un 23 dalībnieki, kuri gatavojas tai pievienoties (tostarp Austrija).

¹⁰ Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 23. aprīļa Direktīva 2009/28/EK par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu un ar ko groza un sekojoši atceļ Direktīvas 2001/77/EK un 2003/30/EK (OV L 140, 5.6.2009., 16. lpp.).

¹¹ Šeit: “vienotas likmes maksājums” ir uz katru dalībvalsti attiecināms noteikts procentpunktu skaits atjaunojamo energoresursu īpatsvara pieaugumā, pamatojoties uz objektīvu kritēriju kopumu (galvenokārt IKP uz iedzīvotāju). Vispārīgā aspektā šis koeficients nodrošina to, ka atjaunojamo energoresursu mērķi atspoguļo dalībvalstu ekonomisko stabilitāti, nevis atjaunojamo energoresursu īpatsvara pieauguma potenciālu vai izmaksas.

¹² Ņemot vērā tehnoloģisko sasniegumu un apjomradītu ietaupījumu sagaidāmās priekšrocības, pēdējos gados indikatīvā līkne bija stāvāka. Lineārāka valsts līkne dalībvalstīm bija jānosaka pašām.

¹³ “Tīru enerģiju ikvienam Eiropā”, COM(2016) 860 final. Paziņojumā ir ierosinātas četras regulas: par enerģētikas savienības pārvaldību (stājās spēkā 2018. gada 24. decembrī), elektroenerģijas iekšējo tirgu (paredzēts, ka tā stāsies spēkā 2019. gada maijā), gatavību riskiem elektroenerģijas nozarē (paredzēts, ka tā stāsies spēkā 2019. gada maijā) un Eiropas energoregulatoru sadarbības aģentūras izveidi (paredzēts, ka tā stāsies spēkā 2019. gada maijā). Tajā ir ierosinātas arī četras direktīvas: par ēku energoefektivitāti (stājās spēkā 2018. gada 9. jūlijā), atjaunojamo energoresursu enerģiju (RED II) un energoefektivitāti (abas direktīvas stājās spēkā 2018. gada 24. decembrī) un kopīgiem noteikumiem attiecībā uz elektroenerģijas iekšējo tirgu (paredzēts, ka tā stāsies spēkā 2019. gada maijā).

¹⁴ Sākotnēji Komisija ierosināja ES mērķi 2030. gadam 27 % apmērā, bet Eiropas Parlaments un Padome šo īpatsvaru palielināja līdz 32 %.

¹⁵ “Pamatnostādnes par valsts atbalstu vides aizsardzībai un enerģētikai 2014.–2020. gadam”, 2014/C 200/01.

¹⁶ Tomēr FIT joprojām var izmantot attiecībā uz jaunām un nelielām iekārtām ar jaudu līdz 500 kW un vēja enerģijas iekārtām ar jaudu līdz 3 MW (vai trim turbīnām), kā arī līgumiem, kas parakstīti līdz 2016. gadam.

¹⁷ Dalībvalstis var paredzēt, ka iepirkuma procedūras attiecas tikai uz konkrētām tehnoloģijām, ja atbalsta shēmu atvēršana visiem ražotājiem, kas ražo elektrību no atjaunojamajiem energoresursiem, dotu neoptimālu rezultātu.

¹⁸ “Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai par Eiropas Reģionālās attīstības fondu un Kohēzijas fondu”, COM(2018) 372 final, paskaidrojuma raksta 4. iedaļa un 14. apsvērums, attiecīgi 7. un 12. lpp.

¹⁹ Ātrais stāvokļa apskats “Kohēzijas politikas līdzekļu piešķiršana dalībvalstīm 2021.–2027. gadā”, 1. attēls un 9. tabula. ERP, 2019. gada marts.

²⁰ “Ietekmes novērtējums, kas pievienots priekšlikumam Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvai par atjaunojamo energoresursu enerģijas izmantošanas veicināšanu (pārstrādāta redakcija)”, SWD(2016) 418 final, COM(2016) 767 final, 2. daļa, 190. lpp.

²¹ Enerģētikas (ENER ĢD), Reģionālās politikas un pilsētpolitikas (REGIO ĢD), Konkurences (COMP ĢD), Klimata politikas (CLIMA ĢD) un Vides ģenerāldirektorātu (ENV ĢD).

²² Dati par atjaunojamo energoresursu īpatsvaru enerģijas bruto galapatēriņā pirmo reizi bija pieejami 2005. gadā.

²³ Dalībvalstis varēja izvirzīt vērienīgāku valsts vispārējo mērķi un transporta nozares mērķi par to, kas noteikts RED I direktīvā.

²⁴ https://ec.europa.eu/eurostat/web/energy/data/shares.

²⁵ Miljoni tonnu naftas ekvivalenta (Mtoe) ir enerģijas mērvienība, kas izteikta kā enerģijas daudzums, kurš rodas, sadedzinot miljonu tonnu jēlnaftas.

²⁶ 26 Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Regula (EK) Nr. 1099/2008 par enerģētikas statistiku (OV L 304, 14.11.2008., 1. lpp.).

²⁷ Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Regula (EK) Nr. 1099/2008 par enerģētikas statistiku (OV L 304, 14.11.2008., B pielikums, 48. lpp.).

²⁸ https://ec.europa.eu/commission/publications/4th-state-energy-union_en.

²⁹ Atjaunojamo energoresursu mikroiekārtu īpašnieki, kas ražo un patērē elektroenerģiju, lai pilnībā vai daļēji apmierinātu savas vajadzības, ar iespēju elektroenerģijas pārpalikumu novadīt tīklā.

³⁰ Grupas, ko izveidojuši atjaunojamo energoresursu iekārtu īpašnieki, lai pārdotu un pārvaldītu šo iekārtu saražoto enerģiju.

³¹ “Direktīvas 2009/28/EK normatīvās atbilstības un izpildes novērtējums, kas pievienots priekšlikumam direktīvai par atjaunojamo energoresursu izmantošanas veicināšanu (pārstrādāta redakcija)”, SWD(2016) 417 final, 5. lpp.

³² Īpašais ziņojums Nr. 16/2015 “Energoapgādes drošības uzlabošana, veidojot iekšējo enerģijas tirgu: jāstrādā vairāk”.

³³ Ecofys, “Design features of support schemes for renewable electricity” [Atjaunojamo energoresursu elektroenerģijas atbalsta shēmu funkcionālās īpatnības], 27.1.2014.

³⁴ Kilowatt peak (kWp): saules fotoelementu paneļa maksimālā jauda. Saules fotoelementu paneļi, kad tie darbojas, elektroenerģiju ražo kilovatstundās (kWh). Piemēram, fotoelementu paneļi, kuru maksimālā jauda ir 300 kWp, vienu stundu darbojoties ar šādu jaudu, saražos 300 kWh.

³⁵ Agora Energiewende, “Die Energiewende im Stromsektor: Stand der Dinge 2017. Rückblick auf die wesentlichen Entwicklungen sowie Ausblick auf 2018” [Enerģētikas pārkārtošana enerģētikas nozarē: stāvoklis 2017. gadā. Pārskats par galvenajām tendencēm 2017. gadā, kā arī 2018. gada izredzes], 7.4. attēls, 46. lpp.

³⁶ http://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=nrg_pc_204&lang=en.

³⁷ http://appsso.eurostat.ec.europa.eu/nui/show.do?dataset=nrg_pc_205&lang=en.

³⁸ 2017. gadā sertifikātu vērtība bija mazāka par 39 PLN (9 EUR)/MWh, savukārt vidējā elektroenerģijas cena bija 164 PLN (39 EUR)/MWh. Citiem vārdiem, tikai 19,2 % no ražotāju vidējiem ieņēmumiem, kas bija 202 PLN (48 EUR)/MWh, nodrošināja to sertifikāti.

³⁹ RED I normatīvās atbilstības un izpildes (REFIT) novērtējums, 6. lpp.

⁴⁰ Vidējās svērtās cenas, kas piedāvātas 2018. gada izsolēs Grieķijā, bija šādas: saules fotoelementi (līdz 1 MW) — 78,4 EUR/MWh; saules fotoelementi (1–20 MW) — 63,8 EUR/MWh; vējš (3–50 MW) — 69,5 EUR/MWh.

⁴¹ Cenas, kas piedāvātas 2017. gada izsolēs Polijā, bija robežās no 195 PLN (47 EUR)/MWh līdz 390 PLN (93 EUR)/MWh attiecībā uz saules fotoelementiem (līdz 1 MW) un no 285 PLN (68 EUR)/MWh līdz 320 PLN (76 EUR)/MWh attiecībā uz vēju (līdz 1 MW).

⁴² Saskaņā ar vēja enerģijas asociācijas WindEurope sniegto informāciju sauszemes vējturbīnas vidējā jauda 1985. gadā bija līdz 1 MW; līdz 2012. gadam tā pieauga līdz 2,5 MW, un 2018. gadā tā bija no 2,5 līdz 3 MW. Šodien ir turbīnas ar 7,5 MW jaudu, tiek plānotas 15 MW turbīnas, un tuvā nākotnē ir teorētiski iespējamas 20 MW turbīnas.

⁴³ Magazin für Wind-, Solar- und Bioenergien, “Bürger sind die wahren Treiber der Energiewende”, 2018. gada februāris.

⁴⁴ Piemēram, EARSeL 34. simpozija protokols, “Spatial consequences of adopting selected criteria for wind farm siting” [Telpiskās sekas, pieņemot noteiktus kritērijus attiecībā uz vējparku atrašanās vietu], 2014. gada jūnijs.

⁴⁵ Ja elektroenerģiju iegūst no enerģijas avotiem, kas kāda ārēja faktora dēļ nenodrošina nepārtrauktu ražošanu, tās piegāde notiek ar pārtraukumiem. Piemēram, kad nepūš vējš, vējturbīnas elektroenerģiju neražo; saules fotoelementu iekārtas elektroenerģiju neražo naktī vai dienā, kad sauli sedz bieza mākoņu kārta.

⁴⁶ Lai tīklā integrētu tādus periodiskās darbības atjaunojamos energoresursus kā vēja un saules fotoelementu enerģija, vajadzēs daudz plašāk izmantot arī enerģijas uzkrāšanas tehnoloģijas, lai palīdzētu līdzsvarot piedāvājumu un pieprasījumu. Tomēr mūsu informatīvajā apskatā “ES atbalsts enerģijas uzkrāšanai”, kas publicēts 2019. gada aprīlī, ir uzsvērtas vairākas problēmas saistībā ar enerģijas uzkrāšanas tehnoloģiju izstrādi un ieviešanu Eiropas Savienībā.

⁴⁷ Starpsavienojuma jauda ir definēta kā attiecība starp valsts neto pārvades jaudu un tās uzstādīto ražošanas jaudu.

⁴⁸ Loka plūsmas ir novirzes starp plānotajām enerģijas plūsmām (ko nosaka tirgus darījumi) un fiziskajām enerģijas plūsmām (faktiskajām plūsmām elektroenerģijas tīklā). THEMA consulting group, “Loop-flows – Final advice” [Loka plūsmas — galīgie ieteikumi], 2013. gada oktobris, 4. lpp.

⁴⁹ Valsts vai reģionāla publiskā vai privātā struktūra, kas atbild par enerģijas transportēšanu dabasgāzes vai elektroenerģijas veidā, izmantojot fiksētu infrastruktūru.

⁵⁰ “Paziņojums par Eiropas energotīklu nostiprināšanu”, COM(2017) 718 final

⁵¹ IRENA, “Renewable Energy Prospects for the European Union” [Atjaunojamo energoresursu enerģijas perspektīva Eiropas Savienībai], 2018. gada februāris, 117. lpp.

⁵² Pēc procentiem dilstošā secībā šīs dalībvalstis ir šādas: Īrija, Itālija, Rumānija, Portugāle, Igaunija, Latvija, Lietuva, Apvienotā Karaliste, Spānija, Polija, Kipra un Malta. “Elektrotīklu starpsavienojumu 10 % mērķrādītāja sasniegšana. Eiropas elektrotīkla sagatavošana 2020. gadam”, COM(2015) 82 final, 5. lpp.

⁵³ Padomes 2014. gada 23. un 24. oktobra secinājumi.

⁵⁴ “Eiropas enerģētiskās drošības stratēģija”, COM(2014) 330 final.

⁵⁵ Komisijas ekspertu grupas elektrotīklu starpsavienojumu mērķrādītāju jautājumos ziņojums “Towards a sustainable and integrated Europe” [Ceļā uz ilgtspējīgu un integrētu Eiropu], 2017. gada novembris, 3. pielikums.

⁵⁶ Vēlāk izrādījās, ka šajā projektā Polijā neīstenojās iekšējās peļņas normas prognozes (sk. 6. izcēlumu).

⁵⁷ Procentu likme, ko salīdzinājumā ar iesaistītā kapitāla izmaksām izmanto projekta dzīvotspējas noteikšanai.

⁵⁸ ESAO, “Long-term interest rates” [Ilgtermiņa procentu likmes], data.oecd.org/interest/long-term-interest-rates.htm, 9.1.2019.

⁵⁹ Gadu skaits, kad ienākumi no investīcijām segs investīciju izmaksas.

⁶⁰ Īpašais ziņojums Nr. 6/2014 “Kohēzijas politikas līdzekļu piešķiršana atjaunojamās enerģijas ražošanai: vai sasniegti labi rezultāti”, 43. punkts.

⁶¹ Čehijas Republika, “Finances earmarked for the support of energy production from renewable energy” [Finansējums, kas piešķirts, lai atbalstītu enerģijas ražošanu no atjaunojamajiem energoresursiem], Nejvyssi kontrolni urad, 2014. g.; Dānija, “Report on the amendment of the legislation concerning the support for photovoltaics” [Ziņojums par grozījumiem tiesību aktos attiecībā uz atbalstu saules fotoelementiem], Rigsrevisionen, 2014. g.; Kipra, “Renewable energy sources” [Atjaunojamie energoresursi], Ελεγκτική Υπηρεσία της Δημοκρατίας της Κύπρου, 2016. g.; Apvienotā Karaliste, “Early contracts for renewable electricity” [Ātrie līgumi par atjaunojamo energoresursu elektroenerģiju], Valsts revīzijas birojs, 2014. g.

⁶² Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Direktīva (ES) 2018/2001 par no atjaunojamajiem energoresursiem iegūtas enerģijas izmantošanas veicināšanu (pārstrādāta redakcija) (OV L 328, 21.12.2018., 82. lpp.).

⁶³ Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 11. decembra Regula (ES) 2018/1999 par enerģētikas savienības un rīcības klimata politikas jomā pārvaldību un ar ko groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 663/2009 un (EK) Nr. 715/2009, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 94/22/EK, 98/70/EK, 2009/31/EK, 2009/73/EK, 2010/31/ES, 2012/27/ES un 2013/30/ES, Padomes Direktīvas 2009/119/EK un (ES) 2015/652 un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 525/2013 (OV L 328, 21.12.2018., 16. lpp.).

⁶⁴ a) enerģētiskā drošība, b) iekšējais enerģijas tirgus, c) energoefektivitāte, d) ekonomikas dekarbonizācija un e) pētniecība, inovācija un konkurētspēja.

⁶⁵ REFIT novērtējums, 5. lpp.

⁶⁶ http://ec.europa.eu/environment/nature/natura2000/management/docs/Wind_farms.pdf

Revīzijas darba grupa

ERP īpašajos ziņojumos tiek atspoguļoti rezultāti, kas iegūti, revidējot ES politikas jomas un programmas vai ar pārvaldību saistītus jautājumus konkrētās budžeta jomās. ERP atlasa un izstrādā šos revīzijas uzdevumus tā, lai tiem būtu pēc iespējas lielāka ietekme, konkrēti, tiek ņemts vērā risks, kādam pakļauta lietderība vai atbilstība, attiecīgo ienākumu vai izdevumu apjoms, paredzamie notikumi, kā arī politiskās un sabiedrības intereses.

Šo lietderības revīziju veica ERP locekles Iliana Ivanova vadītā II apakšpalāta, kas revidē izdevumu jomas, kuras saistītas ar ieguldījumu kohēzijai, izaugsmei un iekļautībai. Revīziju vadīja ERP loceklis George Pufan, un viņam palīdzēja locekļa biroja vadītājs Patrick Weldon, locekļa biroja atašejs Mircea Radulescu, atbildīgais vadītājs Niels-Erik Brokopp, darbuzdevuma vadītāja Chrysoula Latopoulou un revidenti Fernando Pascual Gil, Katarzyna Solarek, Lutz Venske, Radka Papouskova, Francisco De Assis Carretero Llorente un Pirmin Getzner. Lingvistisko atbalstu sniedza Thomas Everett, Elli-Anna Tzortzi un Paulina Pruszko.

No kreisās uz labo: Pirmin Getzner, Thomas Everett, Chrysoula Latopoulou, Patrick Weldon, Fernando Pascual Gil, George Pufan, Lutz Venske, Radka Papouskova, Niels-Erik Brokopp, Katarzyna Solarek.

Kontaktinformācija

EIROPAS REVĪZIJAS PALĀTA
12, rue Alcide De Gasperi
1615 Luxembourg
LUXEMBOURG

Tālrunis: +352 4398-1
Uzziņām: eca.europa.eu/lv/Pages/ContactForm.aspx
Tīmekļa vietne: eca.europa.eu
Twitter: @EUAuditors

Plašāka informācija par Eiropas Savienību ir pieejama portālā Europa (http://europa.eu).

Luksemburga: Eiropas Savienības Publikāciju birojs, 2019

© Eiropas Savienība, 2019

Lai izmantotu vai reproducētu fotoattēlus vai citus materiālus, uz kuriem neattiecas Eiropas Savienības autortiesības, atļauja jālūdz tieši autortiesību īpašniekam.

KĀ SAZINĀTIES AR ES

Klātienē
Visā Eiropas Savienībā ir simtiem Europe Direct informācijas centru. Sev tuvākā centra adresi varat atrast tīmekļa lapā https://europa.eu/european-union/contact_lv

Pa tālruni vai e-pastu
Europe Direct ir dienests, kas atbild uz jūsu jautājumiem par Eiropas Savienību. Ar šo dienestu varat sazināties šādi:

• pa bezmaksas tālruni: 00 800 6 7 8 9 10 11 (daži operatori par šiem zvaniem var iekasēt maksu);
• pa šādu parasto tālruņa numuru: +32 22999696;
• pa e-pastu, izmantojot šo tīmekļa lapu: https://europa.eu/european-union/contact_lv

Kā atrast informāciju par ES

Internetā
Informācija par Eiropas Savienību visās oficiālajās ES valodās ir pieejama portālā Europa: https://europa.eu/european-union/index_lv

ES publikācijas
ES bezmaksas un maksas publikācijas varat lejupielādēt vai pasūtīt šeit: https://publications.europa.eu/lv/publications. Vairākus bezmaksas publikāciju eksemplārus varat saņemt, sazinoties ar Europe Direct vai vai tuvāko informācijas centru (sk. https://europa.eu/european-union/contact_lv).

ES tiesību akti un ar tiem saistītie dokumenti
Ar visu ES juridisko informāciju, arī kopš 1952. gada pieņemtajiem ES tiesību aktiem visās oficiālajās valodās, varat iepazīties vietnē EUR-Lex: http://eur-lex.europa.eu/homepage.html?locale=lv

ES atklātie dati
ES atklāto datu portāls (http://data.europa.eu/euodp/lv) dod piekļuvi ES datu kopām. Datus var lejupielādēt un bez maksas izmantot kā komerciāliem, tā nekomerciāliem mērķiem.