1.

Šis Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) ( 2 ) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtībā ir par to, kā interpretēt Regulas (EK) Nr. 1782/2003 ( 3 ), ar ko izveido kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku (turpmāk tekstā – “KLP”) un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem, 20. panta 1. punktu, kā arī Regulas (EK) Nr. 796/2004 ( 4 ), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai ieviestu savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu, kura tostarp paredzēta Regulā Nr. 1782/2003, 68. panta 1. punktu.

2.

Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp rumāņu lauksaimnieku BX un Statul Român – Ministerul Finanţelor Publice (Rumānijas valsts – Finanšu ministrija) un Bukarestes apelācijas tiesu par šīs dalībvalsts atbildību tostarp par to, ka šī tiesa kā pēdējās instances tiesa nav izpildījusi LESD 267. panta trešajā daļā paredzēto pienākumu iesniegt lūgumu prejudiciāla nolēmuma saņemšanai.

3.

Šajā lietā, pirmkārt, Tiesa tiek aicināta precizēt jēdziena “tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem” aprises un izvērtēt, vai un ar kādiem nosacījumiem tiesību norma, kurai neapšaubāmi ir vispārējo interešu mērķis, var aizsargāt arī fizisko un juridisko personu intereses. Otrkārt, Tiesai ir iespēja precizēt spriedumā lietā Köbler ( 5 ) iedibināto dalībvalsts atbildības sistēmu par Savienības tiesību pārkāpumu, kurā vainojama pēdējās instances tiesa.

4.

Saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 1., 2., 11.–14., 16. un 21. apsvērumu:

[..]

[..]

[..]

5.

Regulas Nr. 1782/2003 17. panta “Darbības joma” pirmajā daļā bija noteikts:

“Katra dalībvalsts izveido integrētu administrācijas un kontroles sistēmu, še turpmāk “integrētā sistēma”.”

6.

Šīs regulas 18. panta “Integrētās sistēmas elementi” 1. punktā bija paredzēts:

“Integrētajā sistēmā ir šādi elementi:

7.

Minētās regulas 19. panta “Elektroniskā datu bāze” 1. punktā bija precizēts:

“Elektroniskajā datu bāzē par katru lauksaimniecības uzņēmumu reģistrē datus, kas iegūti no atbalsta pieteikumiem.

Šī datu bāze jo īpaši ļauj ar dalībvalsts kompetentās iestādes starpniecību tieši un tūlīt iepazīties ar datiem, kas attiecas uz kalendārajiem un/vai tirdzniecības gadiem, sākot no 2000. gada, un datus attiecībā uz pabalstiem, kas piešķirti saskaņā ar IV sadaļas 10.b nodaļu, sākot no 1998. gada 1. maija.”

8.

Šīs pašas regulas 20. panta “Identifikācijas sistēma lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabaliem” 1. punktā bija noteikts:

“Lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabalu identifikācijas sistēmu izveido, pamatojoties uz kartēm vai zemesgrāmatas aktiem, vai citiem kartogrāfiskiem materiāliem. Tiek izmantotas elektroniskas ģeogrāfiskās informācijas sistēmas metodes, vēlams, ietverot tajās ortofotografēšanu no gaisa vai kosmosa, ar viendabīgu standartu, kas garantē precizitāti, kura ir vismaz līdzvērtīga kartogrāfijai mērogā 1:10000.”

9.

Regulas Nr. 1782/2003 21. pants “Tiesību uz maksājumu identifikācijas un reģistrācijas sistēma” bija formulēts šādi:

“1.   Tiesību uz maksājumu identifikācijas un reģistrācijas sistēmu izveido tā, lai varētu pārbaudīt tiesības un veikt kontrolpārbaudes attiecībā uz atbalsta pieteikumiem un lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmu.

2.   Šī sistēma ļauj ar dalībvalsts kompetentās iestādes starpniecību tieši un tūlīt iepazīties ar datiem, kas attiecas uz vismaz trīs iepriekšējiem kalendārajiem un/vai tirdzniecības gadiem pēc kārtas.”

10.

Šīs regulas 22. pantā “Atbalsta pieteikumi” bija noteikts:

“1.   Katru gadu lauksaimnieki iesniedz pieteikumus par tiešajiem maksājumiem, uz kuriem attiecas integrētā sistēma, attiecīgā gadījumā norādot:

[..].

2.   Dalībvalsts var nolemt, ka atbalsta pieteikumā jāietver tikai izmaiņas attiecībā uz iepriekšējā gadā iesniegto atbalsta pieteikumu. Dalībvalsts izplata iepriekš iespiestas veidlapas, pamatojoties uz platībām, kas noteiktas iepriekšējā gadā, un piegādā karšu materiālu, kurā norāda minēto platību atrašanās vietu un attiecīgā gadījumā olīvkoku izvietojumu.

[..]”

11.

Saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 11, 13., 17., 36., 55.–58. un 67. apsvērumu:

[...]

[..]

[..]

[..]

[..]

12.

Regulas Nr. 796/2004 2. pantā “Definīcijas” bija precizēts:

“Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:

[..]

[..]

[..]

[..]”

13.

Regulas Nr. 796/2004 6. panta “Lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu identifikācija” 1. punkts bija formulēts šādi:

“Regulas [Nr. 1782/2003] 20. pantā minētā lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēma darbojas bāzes zemes gabalu, piemēram, kadastrālo zemes gabalu vai lauksaimniecības kultūraugu platības līmenī, kas nodrošina katra bāzes zemes gabala īpašu identifikāciju.

Turklāt dalībvalstis nodrošina, ka lauksaimniecības zemes gabalu identifikācija ir uzticama, un jo īpaši pieprasa, lai vienotajam pieteikumam būtu pievienota sīka informācija vai dokumenti, kurus norādījusi kompetentā iestāde un kuri dod iespēju noteikt katra lauksaimniecībā izmantojamā zemes gabala atrašanās vietu un šādu gabalu izmērīt. ĢIS darbojas, pamatojoties uz valsts ģeodēzisko sistēmu.”

14.

Saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 12. pantu “Vienotā pieteikuma saturs”:

“1.   Vienotajā pieteikumā ietver visu informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu tiesības pretendēt uz atbalstu, jo īpaši:

[..]

[..].

3.   Lai identificētu visus lauksaimniecības zemes gabalus saimniecībā, kā minēts 1. punkta d) apakšpunktā, iepriekš iespiestajās veidlapās, ko lauksaimniekiem izplata saskaņā ar Regulas [Nr. 1782/2003] 22. panta 2. punktu, norāda maksimālo platību, par kuru ir tiesības pieprasīt atbalstu, katrā bāzes zemes gabalā vienreizējo maksājumu shēmas piemērošanai. Turklāt grafiskajā materiālā, ko lauksaimnieks saņem saskaņā ar to pašu punktu, norāda bāzes zemes gabalu robežas un to īpašo identifikācijas numuru, un lauksaimnieks atzīmē katra lauksaimniecības zemes gabala atrašanās vietu.

[..]

4.   Iesniedzot pieprasījumu, lauksaimnieks izdara labojumus 2. un 3. punktā minētajās iepriekš iespiestajās veidlapās, ja atbilstīgi Regulas [Nr. 1782/2003] 46. pantam ir nodotas tiesības uz maksājumu vai iespiestajās veidlapās ir nepareiza informācija.

Ja labojums attiecas uz platības lielumu, lauksaimnieks norāda attiecīgās platības faktisko lielumu. [..]”

15.

Regulas Nr. 796/2004 15. panta “Vienoto pieteikumu grozījumi” 3. punktā bija noteikts:

“Ja kompetentā iestāde jau ir informējusi lauksaimnieku par pārkāpumiem vienotajā pieteikumā vai ja tā ir paziņojusi lauksaimniekam par nodomu veikt pārbaudi uz vietas, un ja šajā pārbaudē uz vietas atklāj pārkāpumus, attiecībā uz tiem lauksaimniecības zemes gabaliem, saistībā ar kuriem ir konstatēti pārkāpumi, grozījumi saskaņā ar 1. punktu nav atļauti.”

16.

Šīs regulas 18. panta “Procedūru vienkāršošana” 1. punkta c) apakšpunkts bija formulēts šādi:

“Neierobežojot šīs regulas un Regulas [Nr. 1782/2003] īpašos noteikumus, dalībvalstis var atļaut vai pieprasīt, lai visa veida paziņojumus saskaņā ar šo regulu lauksaimnieks nosūta iestādēm un otrādi, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus. Šādā gadījumā veic attiecīgus pasākumus, lai jo īpaši nodrošinātu, ka:

[..]

17.

Saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 19. pantu “Acīmredzamu kļūdu koriģēšana”:

“Neierobežojot 11. līdz 18. pantu, atbalsta pieteikumā var izdarīt labojumus jebkurā laikā pēc tā iesniegšanas, ja kompetentā iestāde ir atklājusi acīmredzamas kļūdas.”

18.

Šīs regulas 22. pantā “Atbalsta pieteikumu atsaukšana” bija paredzēts:

“1.   Atbalsta pieteikumu var jebkurā laikā pilnīgi vai daļēji rakstiski atsaukt.

[..]

2.   Pēc atsaukšanas saskaņā ar 1. punktu prasītājs ir tādā pašā situācijā, kādā viņš bija, pirms iesniedza attiecīgo atbalsta pieteikumu vai atbalsta pieteikuma daļu.”

19.

Minētās regulas 24. panta “Kontrolpārbaudes” 1. punkta c) apakšpunktā bija noteikts:

“Regulas [Nr. 1782/2003] 23. pantā minētās administratīvās pārbaudes nodrošina pārkāpumu atklāšanu, jo īpaši automātisko atklāšanu, izmantojot datorizētus līdzekļus, ieskaitot kontrolpārbaudes:

[..]

20.

Saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 30. pantu “Platību apstiprināšana”:

“1.   Lauksaimniecības zemes gabalu platības apstiprina, izmantojot visus attiecīgos līdzekļus, ko noteikusi kompetentā iestāde un kas nodrošina tādu mērījumu precizitāti, kāda ir vismaz līdzvērtīga tai, kas vajadzīga oficiāliem mērījumiem saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību normām [..].

[..]

4.   Tiesības pretendēt uz atbalstu par lauksaimniecības zemes gabaliem pārbauda, izmantojot atbilstošus līdzekļus. Tālab vajadzības gadījumā pieprasa papildu pierādījumu.”

21.

Šīs regulas 51. panta “Samazinājumi un nepiešķiršana deklarēšanas pārsnieguma gadījumos” 1. punktā bija noteikts:

“Ja attiecībā uz kādu kultūraugu grupu platība, kas deklarēta platībatkarīgā atbalsta shēmas piemērošanai, izņemot atbalsta shēmas par cietes kartupeļiem, sēklām un tabaku saskaņā ar Regulas [Nr. 1782/2003] attiecīgi IV sadaļas 6., 9. un 10.c pantu, pārsniedz saskaņā ar šīs regulas 50. panta 3. līdz 5. punktu apstiprināto platību, atbalstu aprēķina, pamatojoties uz apstiprināto platību, kas samazināta divkāršas konstatētās starpības apmērā, ja minētā starpība ir lielāka par 3 % vai diviem hektāriem, bet ne lielāka par 20 % no apstiprinātās platības.

Ja starpība ir lielāka par 20 % no apstiprinātās platības, par attiecīgo kultūraugu grupu platībatkarīgo atbalstu nepiešķir.”

22.

Regulas Nr. 796/2003 68. panta “Izņēmumi, piemērojot samazinājumus un nepiešķiršanu” 1. punktā un punktu 2. punkta otrajā daļā bija noteikts:

“1.   Regulas I nodaļā paredzētos samazinājumus un nepiešķiršanu nepiemēro, ja lauksaimnieks ir iesniedzis pareizu faktisko informāciju vai ja viņš var citādi pierādīt, ka nav vainojams.

2.   [..]

Saskaņā ar lauksaimnieka sniegto informāciju, kas minēta pirmajā daļā, atbalsta pieteikumu pielāgo faktiskajai situācijai.”

23.

Regulas (EK) Nr. 1973/2004 ( 7 ) 138. panta “Kritērijiem atbilstošo nosacījumu samazināšana un izslēgšana” 1. punkts bija formulēts šādi:

“Izņemot force majeure gadījumus vai ārkārtas gadījumus, kā definēts Regulas [Nr. 796/2004] 72. pantā, ja administratīvu vai neatliekamu pārbaužu laikā tiek konstatēta izveidotā atšķirība starp deklarētajām un noteiktajām platībām Regulas [Nr. 796/2004] 2. panta 22. punktā, šī atšķirība ir vairāk kā 3 % bet mazāk kā 30 % no noteiktās platības, apjomi, kuri garantēti pēc viena platības maksājuma shēmas, par attiecīgo gadu tiks samazināti divreiz.

Ja starpība ir lielāka par 30 % no noteiktās platības, netiek garantēta palīdzība par attiecīgo gadu.

[..].”

24.

Ordonanța de urgență a Guvernului nr. 125/2006 pentru aprobarea schemelor de plăți directe și plăți naționale directe complementare, care se acordă în agricultură începând cu anul 2007, și pentru modificarea articolului 2 din Legea nr. 36/1991 privind societățile agricole și alte forme de asociere în agricultură (Valdības ārkārtas rīkojums Nr. 125/2006, ar ko apstiprina tiešo maksājumu shēmas un valsts papildu tiešos maksājumus, kuri lauksaimniecības jomā piešķirti no 2007. gada, un ar ko groza 2006. gada 21. decembra Likuma Nr. 36/1991 par lauksaimniecības sabiedrībām un citām apvienībām lauksaimniecībā ( 8 ) (turpmāk tekstā – “OUG Nr. 125/2006”) 2. pantu, redakcijā, kas piemērojama pamatlietā) 3. panta 1. punkta g) apakšpunktā bija noteikts:

“Šajā steidzamības kārtībā pieņemtajā rīkojumā turpmāk minētie jēdzieni ir definēti šādi:

[..]

g) Lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēma – integrētās administrācijas un kontroles sistēmas sastāvdaļa, kas ietver IT lietojumprogrammas, kuru pamatā ir ortofotogrāfijas, kartes, kadastra dokumenti vai citas kartogrāfiskas atsauces. Izmantoto metožu pamatā jābūt datorizētai ģeogrāfiskās informācijas sistēmai, kas nodrošina katra fiziskā bloka unikālu identifikāciju, vēlams, ietverot ortofotografēšanu no gaisa vai satelīta, ar viendabīgiem noteikumiem, kas nodrošina precizitāti, kura ir vismaz līdzvērtīga mēroga kartogrāfijai 1:10 000, un ļauj atbalsta pieteikumos identificēt lauksaimniecības zemes gabalu fiziskos blokus. Zemes gabalu identifikācijas sistēmā reģistrētās platības ir pārbaudes procesa un maksājumu veikšanas atskaites punkts.”

25.

OUG Nr. 125/2006 7. panta 1. punkta b) un c) apakšpunktā bija paredzēts:

“Lai saņemtu maksājumus vienotā platībmaksājuma shēmu ietvaros, pieteikuma iesniedzējiem jābūt reģistrētiem Lauksaimnieku reģistrā, ko pārvalda Agenția de Plăți și Intervenție pentru Agricultură [(Lauksaimniecības maksājumu un intervences aģentūra; turpmāk tekstā – “APIA”)], jāiesniedz maksājumu pieteikums noteiktā termiņā un jāatbilst šādiem vispārīgiem nosacījumiem:

[..]

26.

2007. gada 14. maijā Rumānijas lauksaimnieks BX nosūtīja APIA – Centrul Județean Argeș (APIA – Ardžešas apgabala centrs, Rumānija; turpmāk tekstā –“Ardžešas APIA”) pieteikumu par 2007. gadu saskaņā ar vienotā platībmaksājuma shēmām un mazāk labvēlīgiem lauksaimniecības apgabaliem. Šajā pieteikumā bija norādīta kopējā lauksaimniecības platība – 264,71 hektārs (ha), kas sastāvēja no vairākiem zemes gabaliem, no kuriem BX bija noteicis un identificējis attiecīgās platības, izmantojot Ardžešas APIA izsniegtās topogrāfiskās kartes. Šie zemes gabali ietvēra 129,09 ha platību apdzīvotajā vietā Rucăr (Rumānija).

27.

2007. gada 20. oktobrī – administratīvajā pārbaudē konstatējusi, ka arī citas personas ir pieteikušās uz atsevišķām BX deklarētajām platībām, – Ardžešas APIA šajā ziņā lūdza paskaidrojumus.

28.

2007. gada 28. novembrī BX un šo citu attiecīgo personu pārstāvji noteica katra lauksaimnieka apsaimniekotās platības un tostarp precizēja, ka attiecībā uz Rucăr apdzīvoto vietu BX izmantoja tikai 45 ha no 129,09 ha, kurus viņš bija deklarējis savā sākotnējā pieteikumā.

29.

Tajā pašā dienā BX iesniedza veidlapu M.1.1. “Grozījumi deklarācijā par platību” (turpmāk tekstā – “veidlapa M.1.1”) Ardžešas APIA, lai labotu viņa sākotnējā pieteikumā deklarēto platību, attiecībā uz Rucăr apdzīvoto vietu 129,09 ha vietā deklarējot 45 ha platību. Viņš iesniedza arī ar roku rakstītu deklarāciju, paskaidrojot, ka atšķirība starp viņa sākotnējo deklarāciju un grozīto deklarāciju izriet, pirmkārt, no Găinațu Mic kalnu robežu kļūdainas identificēšanas masīvā Iezer-Păpușa (Rumānija), jo topogrāfiskajās kartēs, kuras viņa rīcībā bija nodevusi Ardžešas APIA, nebija norāžu, un, otrkārt, no starpības starp nomas līgumā norādīto platību (proti, 210 ha), kas bija mazāka par faktiski izmantoto kalnu ganību platību, un šo abu kalnu bloku fizisko platību summu ( 9 ).

30.

Ar paziņojumu, kas iesniegts Ardžešas APIA un reģistrēts 2008. gada 15. maijā, BX norādīja, ka Ardžešas APIA bija jāanulē M.1.1 veidlapa, jo 84,09 ha platības atsaukšana, izmantojot šo veidlapu, esot veikta kļūdaini, tāpēc ka šīs veidlapas iesniegšanas laikā BX nezināja, ka Rucăr apdzīvotās vietas robeža Ardžešas APIA topogrāfiskajās kartēs bija ierakstīta nepareizi – to viņš atklāja tikai vēlāk, proti, 2008. gada maija sākumā.

31.

Ar 2008. gada 28. maija lēmumu Ardžešas APIA uzskatīja, ka BX sākotnēji deklarēja par 46,56 % lielāku platību nekā patiesībā, un tāpēc, pamatojoties uz Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktu, noraidīja viņa pieteikumu maksājuma saņemšanai.

32.

BX cēla prasību Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija; turpmāk tekstā – “Bukarestes apgabaltiesa”), lūdzot tostarp atcelt šo lēmumu un piespriest Ardžešas APIA viņam samaksāt summu 697391 EUR kā atlīdzību par kaitējumu, kas, pēc viņa domām, viņam esot nodarīts, prettiesiski noraidot viņa atbalsta pieteikumu par 2007. gadu. Viņa ieskatā par apgalvoto pārlieki lielo deklarēto platību faktiski ir atbildīga Ardžešas APIA, kas viņam bija sniegusi nepietiekami precīzas topogrāfiskās kartes, kuras neatbilda Regulas Nr. 1782/2003 20. pantā noteiktajām prasībām – to viņš varēja pierādīt ar dokumentiem, lieciniekiem un topogrāfiskiem mērījumiem. Līdz ar to, tā kā viņš nebija “vainojams”, viņam neesot bijis jāpiemēro nekāds atbalsta samazinājums vai tā nepiešķiršana atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punktam. Ar 2011. gada 20. janvāra spriedumu Bukarestes apgabaltiesa šo prasību noraidīja ( 10 ).

33.

BX šo spriedumu pārsūdzēja Bukarestes apelācijas tiesā, kas ir pēdējās instances tiesa. Šajā sūdzībā – kā izriet no iesniedzējtiesas nolēmuma – BX prasīja dalībvalsts tiesai saskaņā ar LESD 267. pantu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. un 2. punkta interpretāciju. Tiesas sēdē BX precizēja, ka minētajā sūdzībā bija arī prasīts vēsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkta interpretāciju.

34.

Ar 2012. gada 2. aprīļa rīkojumu Bukarestes apelācijas tiesa vispirms noraidīja šo lūgumu, pamatojoties uz to, ka saistībā ar BX izvirzītajiem jautājumiem nav nepieciešams iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu.

35.

Pēc tam ar 2012. gada 9. aprīļa lēmumu šī tiesa noraidīja BX apelācijas sūdzību kā nepamatotu. Proti, tā uzskatīja, ka Ardžešas APIA2008. gada 28. maija lēmums, ņemot vērā Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktu, ir pamatots, jo BX bija deklarējis pārlieku lielu izmantoto platību un pārsniegums bija lielāks par 30 %. Iesniedzot veidlapu M.1.1., lai labotu savu sākotnējo deklarāciju, viņš esot atzinis, ka kļūda bija viņa sākotnējā deklarācijā, nevis tā pārstāvja deklarācijā, no kura pieteicējs zemesgabalu bija iznomājis. Turklāt gan sākotnējā deklarācija, gan deklarācija, ar kuru platība grozīta, bija sagatavotas, pamatojoties uz vienām un tām pašām Ardžešas APIA kartēm, tāpēc nebija pamata pārlieku lielas platības deklarēšanu attaisnot ar kļūdām šajās kartēs.

36.

Minētā tiesa arī uzskatīja, ka zemes gabala apsaimniekotājam bija pienākums tiešo platībmaksājumu pieteikumā norādīt tā faktisko platību, nepaļaujoties uz platību, kas norādīta šā zemes gabala īpašumtiesību dokumentos. Tādējādi Ardžešas APIA topogrāfisko karšu neprecizitāte nevarot attaisnot to, ka BX pārvērtēja izmantotās platības, it īpaši, ņemot vērā OUG Nr. 125/2006 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto pienākumu minētajā pieteikuma veidlapā ierakstīt patiesus, pilnīgus un pilnībā pamatotus datus, pretējā gadījumā paredzot kriminālsodus.

37.

Turklāt, tā kā gan sākotnējā deklarācija, gan M.1.1. veidlapa tika iesniegta, pamatojoties uz tām pašām Ardžešas APIA kartēm, pārlieku lielās platības deklarēšanu nevarot pamatot ar kļūdām, kas šajās kartēs var būt pieļautas. Tā kā tajās nebija pietiekami daudz elementu, lai varētu pareizi identificēt platības, BX bija jāveic papildu pasākumi, lai noteiktu precīzu platību, ko viņš izmantoja, lai izvairītos no pārlieku lielas platības deklarēšanas. Šīs pašas tiesas ieskatā, neprecizitātes Ardžešas APIA kartēs varēja izraisīt to, ka platības tiek nepareizi identificētas attiecībā uz to atrašanās vietu kartē, bet nekādā gadījumā pārlieku lielas platības deklarēšanu 46,56 % apmērā.

38.

Papildus tam Bukarestes apelācijas tiesa veidlapu M.1.1 uzskatīja par daļēju tādas platības atsaukšanu, kurai bija piemērojams Regulas Nr. 796/2004 22. pants. Taču, tā kā BX atsaukšanas pieteikumu iesniedza pēc tam, kad bija saņēmis Ardžešas APIA lūgumu sniegt paskaidrojumus, šīs regulas 15. panta 3. punkts esot pretrunā viņa atbrīvošanai no sankcijām, kas paredzētas minētās regulas 51. pantā. Turklāt nevarot piekrist BX interpretācijai, saskaņā ar kuru viņa 2008. gada 15. maija paziņojuma sekas bija 2007. gada 28. novembra paziņojuma par atsaukšanu atcelšana. Proti, minētā regula esot ļāvusi atsaukt nevis pieteikumu par zemes gabala atskaitīšanu, bet gan tikai platību atskaitīšanu.

39.

Tāpat šī tiesa uzskatīja, ka uz BX situāciju neattiecas arī Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punktā minētie gadījumi. Proti, BX sākotnēji bija deklarējis kopējo platību 264,71 ha apmērā, bet pēc tam atskaitīja platību 84,09 ha apmērā, lai gan faktiskie apstākļi nebija mainījušies. Līdz ar to viņš neesot sniedzis pareizu faktisko informāciju.

40.

Uzskatot, ka prasības par zaudējumu atlīdzību noraidīšana izrietēja nevis no nespējas pierādīt nodarīto mantisko kaitējumu, bet gan no pamatprasības noraidīšanas, minētā tiesa neuzskatīja par nepieciešamu iegūt liecības. Tāpat, tā kā Bukarestes apgabaltiesa pārlieku lielas platības deklarēšanu bija konstatējusi, pamatojoties uz to, ka BX bija atsaucis platības, arī topogrāfiskie mērījumi netika uzskatīti par lietderīgiem.

41.

2013. gada 8. aprīlī BX cēla prasību nupat minētajā tiesā, lai sauktu Rumānijas valsti pie atbildības par mantisko un morālo kaitējumu, kas nodarīts ar Bukarestes apelācijas tiesas 2012. gada 9. aprīļa lēmumā pieļauto Savienības tiesību pārkāpumu, apgalvojot, pirmkārt, ka tā nav piemērojusi tostarp Regulas Nr. 1782/2003 20. pantu, kā arī Regulas Nr. 796/2004 68. pantu un, otrkārt, ka tā nav ievērojusi LESD 267. panta trešo daļu, jo tā nav izpildījusi savu pienākumu vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un nav pamatojusi atteikumu iesniegt šādu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.

42.

Ar 2016. gada 1. jūlija spriedumu Bukarestes apgabaltiesa BX prasību noraidīja kā nepamatotu.

43.

Bukarestes apgabaltiesa uzskatīja, ka ar Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punktu privātpersonām netiek piešķirtas tiesības, kas var izraisīt valsts atbildību, jo tajā ir reglamentēts lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu identifikācijas veids, kā arī šajā nolūkā izmantoto plānu un kadastrālo dokumentu īpašības, lai nodrošinātu vienotus nosacījumus tiešajiem maksājumiem saskaņā ar dažādām KLP atbalsta shēmām. Šajā ziņā BX minētās tiesības uz informāciju, kas tiek saprastas kā tiesības piekļūt informācijai, kura ir būtiska, lai saņemtu pieprasīto atbalstu un pareizi identificētu zemes gabalu, esot vispārējas tiesības, kuras varētu tikt atzītas attiecībā uz vairumu tiesību normu, kas paredz nosacījumus kāda konkrēta mehānisma darbībai.

44.

Savukārt – Bukarestes apgabaltiesa ieskatā – Regulas Nr. 796/2004 68. pants nepārprotami radot tiesības attiecībā uz indivīdiem. Minētā tiesa no tā secināja, ka Bukarestes apelācijas tiesa ir pārkāpusi šo tiesību normu, pirmkārt, nenoteikdama jēdziena “pareiza faktiskā informācija” nozīmi, lai gan tas attiecīgajā aktā nav definēts, otrkārt, secinot, ka šī tiesību norma nav piemērojama BX, pamatojoties tikai uz dokumentiem, kas bija Ardžešas APIA lēmuma pamatā, un tādējādi neņemot vērā citus BX iesniegtos dokumentus, un, treškārt, nedodot viņam iespēju ar jebkādiem pierādīšanas līdzekļiem pierādīt, ka viņš nav vainojams pārlieku lielas platības deklarēšanā.

45.

Tomēr, pamatojoties uz sprieduma Köbler 55. un 56. punktā minētajiem faktoriem, Bukarestes apgabaltiesa uzskatīja, ka Bukarestes apelācijas tiesas pieļautais Savienības tiesību pārkāpums nebija tik acīmredzams, lai varētu izraisīt valsts atbildību.

46.

Šajā ziņā, pirmām kārtām, attiecībā uz “skaidrības un precizitātes pakāpi” Bukarestes apgabaltiesa norādīja, ka Regulas Nr. 796/2004 68. pants ir skaidrs, jo tajā ir reglamentētas lauksaimnieka tiesības tikt atbrīvotam no atbalsta samazināšanas vai nepiešķiršanas sankcijas abās tajā minētajās situācijās un ar to tiesai, kurā tiek apgalvots, ka ir piemērojama viena no abām situācijām, netieši ir noteikts pienākums pārbaudīt, vai šī aizstāvība ir pamatota.

47.

Otrām kārtām, runājot par tiesību kļūdas “atvainojamo vai neatvainojamo raksturu” – Rumānijas tiesībās nevar atsaukties uz tiesību kļūdu, ja pastāv pieejamas un paredzamas tiesību normas, tai skaitā Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī publicētās tiesību normas, kā arī Tiesas pasludināti spriedumi. Tomēr šajā gadījumā, tā kā Tiesa vēl nebija interpretējusi šīs regulas 68. pantu, Bukarestes apelācijas tiesa nespēja pareizi interpretēt šo tiesību normu un to nevar uzskatīt par neatvainojamu kļūdu.

48.

Trešām kārtām, attiecībā uz “Savienības iestādes nostāju” Bukarestes apgabaltiesa norādīja – Komisija tik tiešām vairākkārt ir apgalvojusi, ka Rumānijas tiesiskais regulējums negarantē administratīvo kontrolpārbaužu efektivitāti. Konkrēti, izmeklēšanā Nr. AA/2008/24 ( 11 ) tā bija norādījusi, ka nepareizas kartēšanas sistēmas dēļ lauksaimnieki bieži vien nepareizi lokalizēja lauksaimniecības zemes gabalus, kālab viņi tika sodīti vai nesaņēma atbalstu. Tomēr šādi apgalvojumi nav pietiekami, lai uzskatītu, ka Savienības iestāde ir konstatējusi Savienības tiesību pārkāpuma acīmredzamību. Proti, lai konstatētu šādu acīmredzamību, paustajai nostājai ir jābūt saistītai ar pārkāptā noteikuma piemērošanu. Tomēr šajā gadījumā Komisijas nostāja neattiecās uz Regulas Nr. 796/2004 68. panta piemērošanu, bet gan uz veidu, kādā Ardžešas APIA piemēroja lauksaimniecībā izmantojamu zemesgabalu lokalizācijas sistēmu.

49.

Ceturtām kārtām, attiecībā uz “pārkāpuma apzināto raksturu” Bukarestes apelācijas tiesa neesot tīši vai acīmredzami pārkāpusi Savienības tiesības. Lai gan Tiesai vēl nebija bijusi iespēja interpretēt Regulas Nr. 796/2004 68. pantu, Bukarestes apgabaltiesa esot izklāstījusi iemeslus, kādēļ tā uzskatīja, pirmkārt, ka BX pieprasītie papildu pierādījumi nebija jāpieņem un, otrkārt, ka 68. pantu nebija paredzēts piemērot strīdam pamatlietā.

50.

Visbeidzot, piektām kārtām, Bukarestes apgabaltiesa norādīja, ka LESD 267. panta trešās daļas neievērošana pati par sevi nevar izraisīt valsts atbildību, jo ar šo tiesību normu indivīdiem netiek piešķirtas tiesības. Katrā ziņā, lai gan Bukarestes apelācijas tiesa 2012. gada 2. aprīļa rīkojumā esot vienīgi pamatojusi savu atteikumu uzdot Tiesai jautājumus par minētā 68. panta interpretāciju, konstatējot, ka BX izvirzītajiem elementiem “nav nepieciešama” Tiesas interpretācija, sīkāk neprecizējot iemeslus, kas tai likuši izdarīt šādu secinājumu. Tomēr Bukarestes apgabaltiesa uzskatīja, ka frāzes “nav nepieciešama” izmantošana nozīmē, ka Bukarestes apelācijas tiesa ir uzskatījusi, ka šīs regulas 68. panta noteikumu interpretācija un piemērošana ir pašsaprotama, tāpēc Tiesai tie nav jāanalizē.

51.

Lai gan šāds pamatojums neatbilst prasībām, ko Tiesa izvirzījusi spriedumā Cilfit ( 12 ), Bukarestes apgabaltiesa – salīdzinot pamatlietas apstākļus ar apstākļiem lietā, kurā pasludināts spriedums Köbler, – uzskatīja, ka šis nepietiekamais pamatojums nevar būt acīmredzams Savienības tiesību pārkāpums. Proti, kaut arī pēdējā minētajā lietā tiesa, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nebija pārsūdzami, bija atsaukusi savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu un pēc tam nepareizi interpretējusi Tiesas judikatūru, Tiesa esot nolēmusi, ka Savienības tiesību pārkāpums nav ne acīmredzams, ne pietiekami nopietns, lai izraisītu attiecīgās valsts atbildību. Tātad, tā kā šajā lietā nav bijis atbilstoša Tiesas sprieduma, kurā būtu interpretētas attiecīgās Savienības tiesību normas, šo tiesību normu pārkāpumu a fortiori nevar uzskatīt par acīmredzamu.

52.

BX iesniedza apelācijas sūdzību par Bukarestes apgabaltiesas 2016. gada 1. jūlija spriedumu Bukarestes apelācijas tiesā.

53.

Šajā apelācijas sūdzībā BX, pirmkārt, apgalvo, ka, pretēji Bukarestes apgabaltiesa nospriestajam, ar Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punktu indivīdiem ir piešķirtas tiesības, kas izrietot gan no Tiesas judikatūras ( 13 ), gan no šo secinājumu 48. punktā minētās Komisijas izmeklēšanas Nr. AA/2008/24. Līdz ar to šīs tiesību normas pārkāpums saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 3. punktu, lasot to kopsakarā ar 51. panta 1. punktu var izraisīt vainīgās iestādes atbildības iestāšanos un likt piespriest tai atlīdzināt kaitējumu. Turpinājumā BX apgalvo, ka, neievērojot Regulas Nr. 796/2004 68. panta acīmredzamo nozīmi un šajā tiesību normā noteiktos pienākumus, Bukarestes apelācijas tiesa esot pārkāpusi viņa tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas garantētas Hartas 47.–52. pantā. Viņa tiesību uz aizstāvību pārkāpums liecinot par pārkāpuma tīšo raksturu. Atteikums iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai gan viņš to bija lūdzis, pastiprinot šo secinājumu, ņemot vērā, ka šī atteikuma pamatojums bija apzināti neviennozīmīgs, lai liegtu tiesai pārbaudīt šī pamatojuma pamatotību un tiesiskumu. Visbeidzot, BX uzskata, ka konstatējumu par acīmredzamu LESD 267. panta trešajā daļā noteiktā pienākuma pārkāpumu nevar attiecināt tikai uz gadījumu, kad tiesa, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami, neievēro Tiesas prejudiciālu nolēmumu par interpretāciju. Ja šāda Tiesas sprieduma nebūtu, nebūtu jāpārbauda sprieduma Köbler 55. punktā minētie kritēriji.

54.

Lai lemtu par BX iesniegto apelācijas sūdzību, Bukarestes apelācijas tiesa uzskata par nepieciešamu uzdot Tiesai jautājumu, pirmkārt, vai ar Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punktu indivīdiem ir piešķirtas īpašas tiesības, otrkārt, vai jēdziens “pareiza faktiskā informācija” Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkta izpratnē ietver gan lauksaimnieka veiktu pareizu platību deklarēšanu, gan to, ka apsaimniekotais zemes gabals ir precīzi identificēts, un, treškārt, vai pamatlietas apstākļos fakts, ka tā nav vērsusies Tiesā ar prejudiciālu jautājumu par minētā 68. panta interpretāciju, ir acīmredzams Savienības tiesību pārkāpums, kas var izraisīt Rumānijas valsts atbildību.

55.

Šādos apstākļos Bukarestes apelācijas tiesa nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

56.

Rakstveida apsvērumus Tiesai iesniedza Rumānijas valdība un Eiropas Komisija. Šīs lietas dalībnieces, kā arī BX sniedza arī mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai, kas notika 2025. gada 20. maijā.

57.

Iesākumā jāatgādina, ka šī lieta attiecas uz situāciju, kurā lauksaimnieks BX, kas iesniedza platībatkarīgā atbalsta pieteikumu, pārvērtēja lauksaimniecības platību, par kuru viņš bija iesniedzis atbalsta pieteikumu, un kompetentās valsts iestādes sniegtās topogrāfiskās kartes, uz kuru pamata viņš bija konstatējis lauksaimniecības platību, nebija pietiekami precīzas, lai noteiktu izmantotā zemesgabala robežas. Šādos apstākļos šis lauksaimnieks, kurš pēc pārlieku lielas platības deklarēšanas ar šīs iestādes lēmumu tika izslēgts no atbalsta maksājuma, norādīja, ka runa nav par tīši veiktu “deklarēšanas pārsniegumu”, bet gan par izmantotā zemesgabala robežu kļūdainu identifikāciju šajās kartēs ietverto neprecizitāšu dēļ, kas neatbilda Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem, un ka līdz ar to viņa atbalsta pieteikumā bija ietverta “pareiza faktiskā informācija” vai arī vismaz tas nebija “kļūdains”, bet saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 68. pantu tas nozīmē, ka nebija jāpiemēro atbalsta nepiešķiršana.

58.

Tādējādi pamatlietas centrā esošā juridiskā problēma attiecas uz tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas BX esot nodarīts ar Bukarestes apelācijas tiesas nolēmumu, kura, lemjot pēdējā instancē, pirmkārt, noraidīja sūdzību, ko BX bija iesniedzis par Bukarestes apgabaltiesas spriedumu, ar kuru šī tiesa neatzina pieteicēja tiesības uz atbalstu tāpēc, ka bija deklarēta pārāk liela platība, par kuru atbalsts tika lūgts, un, otrkārt, atteicās vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Pēc Bukarestes apelācijas tiesas sprieduma BX cēla prasību Bukarestes apgabaltiesā, kurā viņš lūdza atzīt, ka Rumānijas valsts ir atbildīga par Savienības tiesību – it īpaši Regulas Nr. 1782/2003 20. panta un Regulas Nr. 796/2004 68. panta – pārkāpumu, kā arī par to, ka nav ievērots LESD 267. panta trešo daļā paredzētais pēdējās instances tiesas pienākums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tā kā Bukarestes apgabaltiesa atzina šo prasību par nepamatotu, BX iesniedza apelācijas sūdzību Bukarestes apelācijas tiesā.

59.

Šādos apstākļos Bukarestes apelācijas tiesa, kurai jānosaka, vai tai kā pēdējās instances tiesai bija jāiesniedz lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai trīs prejudiciālus jautājumus.

60.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkts ir tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem un kuras pārkāpums varētu izraisīt attiecīgās dalībvalsts atbildību.

61.

Atgādinājumam – Bukarestes apgabaltiesa pamatlietā konstatēja, ka šīs regulas 20. panta 1. punkta pārkāpums nevar izraisīt Rumānijas valsts atbildību, jo ar šo tiesību normu indivīdiem tiesības nav piešķirtas ( 14 ). Savukārt BX apstrīd šo secinājumu, atsaucoties uz Komisijas lēmumiem, kas pieņemti 2010. un 2011. gadā ( 15 ). Precīzāk, minētais secinājums esot pretrunā Komisijas izmeklēšanai Nr. AA/2008/24, kurā esot norādīts, ka nepareiza kartogrāfijas sistēma ne tikai nepilda savu uzdevumu garantēt administratīvo kontrolpārbaužu efektivitāti (vispārējās intereses), bet arī bieži vien noved pie tā, ka lauksaimnieki lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmā nepareizi norāda lauksaimniecības zemes gabalu atrašanās vietu, tādējādi tiekot sodīti vai nesaņemot atbalstu vai kompensāciju par izdevumiem, “kas skar arī katra lauksaimnieka īpašās intereses”. Tādējādi šādā kontekstā minētās regulas 20. pantam esot institucionāla dimensija, proti, nodrošināt pārvaldības un kontroles procedūru efektivitāti KLP ietvaros. Tomēr tas automātiski neizslēdz iespēju, ka ar šo pašu tiesību normu indivīdiem tiek piešķirtas tiesības, it īpaši tiesības tikt informētiem, izmantojot precīzas topogrāfiskās kartes, jo šā nosacījuma neievērošana attiecībā uz karšu precizitāti, iespējams, atņem lauksaimniekam noderīgu informāciju atbalsta saņemšanas procesā un tieši ietekmē iespēju saņemt finansiālu atbalstu.

62.

Šajā ziņā vispirms atgādinu, ka attiecībā uz nosacījumiem, ar kādiem dalībvalsti var saukt pie atbildības par kaitējumu, kas nodarīts indivīdiem tādu Savienības tiesību pārkāpumu rezultātā, par kuriem tā ir atbildīga, Tiesa ir vairākkārt nolēmusi, ka cietušajām personām ir tiesības saņemt kompensāciju par šādu kaitējumu, ja ir izpildīti trīs nosacījumi: pirmkārt, pārkāptās tiesību normas mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem, otrkārt, šīs normas pārkāpums ir pietiekami nopietns un, treškārt, pastāv tieša cēloņsakarība starp dalībvalsts pienākuma pārkāpumu un šiem indivīdiem nodarīto kaitējumu ( 16 ).

63.

Precīzāk, attiecībā uz pirmo nosacījumu, uz kuru attiecas pirmais jautājums, Tiesa jau ir nospriedusi, ka indivīdiem piešķirtās tiesības rodas ne tikai tad, ja tās ir skaidri piešķirtas ar Savienības tiesību normām, bet arī pozitīvu vai negatīvu pienākumu dēļ, kas šajās tiesību normās ir skaidri noteikti gan indivīdiem, gan dalībvalstīm vai Savienības iestādēm ( 17 ). Šādu pozitīvu vai negatīvu pienākumu pārkāpums, ko ir pieļāvusi dalībvalsts, var traucēt attiecīgajiem indivīdiem īstenot tiesības, kuras tiem netieši ir piešķirtas ar attiecīgajām Savienības tiesību normām un uz kurām tām ir jāvar atsaukties valsts līmenī, un tādējādi mainīt tiesisko stāvokli, ko ar šīm tiesību normām ir paredzēts radīt attiecībā uz šiem indivīdiem. Tādēļ šo Savienības normu pilnīga efektivitāte un tajās paredzēto tiesību aizsardzība prasa, lai indivīdiem būtu iespēja saņemt atlīdzību neatkarīgi no tā, vai attiecīgajām tiesību normām ir tieša iedarbība, jo šī īpašība pati par sevi nav ne nepieciešama, ne pietiekama, lai izpildītu pirmo no trim šo secinājumu 62. punktā minētajiem nosacījumiem ( 18 ).

64.

Ņemot vērā šos principus, jāpārbauda, vai Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkta – ar kuru ir ieviesti noteikumi par lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu identifikācijas sistēmas izveidi, kas ir daļa no kopējiem noteikumiem tiešo maksājumu jomā saskaņā ar ienākumu atbalsta shēmām atbilstoši KLP, – mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem un it īpaši atbalsta pieteikuma iesniedzējiem, kas tiem ļauj celt prasību par zaudējumu atlīdzību, kuri radušies APIA topogrāfisko karšu neprecizitātes dēļ ( 19 ).

65.

Turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ uzskatu, ka šo tiesību normu nevar uzskatīt par tādu, ar kuru atbalsta pieteikuma iesniedzējiem tiek piešķirtas konkrētas tiesības, vai vismaz par tādu, kuras mērķis ir tieši vai netieši radīt tiesisku situāciju, kas piemērojama pēdējiem minētajiem.

66.

Proti, pirmām kārtām, jānorāda, ka no Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkta formulējuma neizriet, ka tās mērķis ir piešķirt tiesības atbalsta pieteikuma iesniedzējiem. Šai tiesību normai, kas ietilpst minētās regulas II sadaļā “Vispārīgi noteikumi”, precīzāk, tās 4. nodaļā “Integrēta administrācijas un kontroles sistēma”, ir tīri tehnisks raksturs, jo tajā ir paredzēts, ka šo lauksaimniecībā izmantojamo zemesgabalu identifikācijas sistēmu “izveido, pamatojoties uz kartēm vai zemesgrāmatas aktiem, vai citiem kartogrāfiskiem materiāliem”. Minētajā tiesību normā ir definētas metodes, kas tiek izmantotas šīs sistēmas ieviešanai, precizējot, ka “tiek izmantotas elektroniskas ģeogrāfiskās informācijas sistēmas metodes, vēlams, ietverot tajās ortofotografēšanu no gaisa vai kosmosa, ar viendabīgu standartu, kas garantē precizitāti, kura ir vismaz līdzvērtīga kartogrāfijai mērogā 1:10 000”.

67.

No tā izriet, pirmkārt, ka šīs regulas 20. panta 1. punkta formulējumā nav atsauces ne uz indivīdiem, ne a fortiori uz atbalsta pieteikuma iesniedzējiem, tādējādi tajā nav “skaidri piešķirtas” tiesības šo secinājumu 63. punktā minētās Tiesas judikatūras izpratnē. Otrkārt, šajā tiesību normā dalībvalstu kompetentajām iestādēm, kas atbild par lauksaimniekiem paredzēto tiešo maksājumu administrēšanu un kontroli, ir noteikts “pozitīvs pienākums” izmantot lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabalu identifikācijas sistēmas, tostarp ar topogrāfiskajām kartēm, kurām ir minimālais precizitātes līmenis. No minētās tiesību normas formulējuma neizriet, ka šis “pozitīvais pienākums” radītu tiesības indivīdiem šīs pašas Tiesas judikatūras izpratnē. Proti, minētajā tiesību normā nav nekādu norāžu, ka topogrāfisko karšu izmantošanai būtu jārada priekšrocība indivīdiem un it īpaši lauksaimniekiem, kas piesakās uz atbalstu.

68.

Otrām kārtām, šķiet, ka šis konstatējums izriet arī no Regulas Nr. 1782/2003 20. panta kontekstuālās un teleoloģiskās interpretācijas.

69.

Šajā ziņā atgādinu, ka saskaņā ar šīs regulas 17. panta pirmo daļu “katra dalībvalsts izveido integrētu administrācijas un kontroles sistēmu”, sauktu par “integrēto sistēmu”, kas atbilstoši šīs tiesību normas otrajai un trešajai daļai bija piemērojama dažādām KLP atbalsta shēmām ( 20 ), kā arī regulas vispārīgajos noteikumos paredzēto noteikumu kontrolei ( 21 ). Šīs integrētās sistēmas vispārējais mērķis saskaņā ar minētās regulas 11. un 13. apsvērumu bija “uzlabot pārvaldības un kontroles mehānismu efektivitāti un rentabilitāti”.

70.

Šajā kontekstā saskaņā ar Regulas Nr. 1782/2003 18. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar tās 13. apsvērumu, integrētā administrācijas sistēma ietver virkni elementu, kuru kopējais nolūks ir “efektīvāka administrācija un kontrole”. Kā viens no šiem faktoriem b) apakšpunktā ir norādīta “lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabalu identifikācijas sistēma” (turpmāk tekstā – “ZGIS”), kas minēta šīs regulas 20. pantā. Tādējādi ZGIS ir tikai viena no integrētās sistēmas sastāvdaļām, un to nevar analizēt atsevišķi, neņemot vērā vispārīgākos mērķus, kas izvirzīti, ieviešot integrēto sistēmu. Saskaņā ar minētas regulas 14. apsvērumu ZGIS tāpat kā citi integrētās sistēmas elementi – proti, elektroniskā datu bāze, atbalsta pieteikumi no lauksaimniekiem, saskaņota kontroles sistēma un vienreizējo maksājumu shēmā – tiesību uz maksājumu identificēšanas un reģistrēšanas sistēma – palīdz uzlabot pārvaldības un kontroles procedūru efektivitāti, ņemot vērā sistēmas sarežģītību un lielo izskatāmo atbalsta pieteikumu skaitu. It īpaši saskaņā ar minētās regulas 16. apsvērumu lauksaimniecības zemes gabalu identifikācija, vajadzības gadījumā izmantojot attālās izpētes metodi, “ir pamatelements, lai pareizi piemērotu ar platību saistītās shēmas”, ņemot vērā, ka “pieredze liecina, ka esošajām [identifikācijas] metodēm ir zināmi trūkumi”.

71.

No tā izriet, ka šīs tiesību normas, tāpat kā citu ar Regulu Nr. 1782/2003 ( 22 ) ieviesto “integrēto sistēmu” veidojošo elementu mērķis ir vienīgi uzlabot kontroles efektivitāti, nodrošinot, ka dalībvalstu kompetentās iestādes var efektīvi pārbaudīt atbalsta pieteikumu atbilstību Savienības tiesību prasībām. Tiešo maksājumu efektīvas administrācijas un kontroles mērķis ir aizsargāt Savienības finanšu intereses ( 23 ). No šāda viedokļa raugoties, topogrāfiskās kartes, ja tās nav pietiekami precīzas, var apdraudēt kontroles efektivitāti, tādējādi radot risku, ka dalībvalstis nekonstatē nepamatotus maksājumus, kas rada finansiālu risku Savienības budžetam.

72.

Tādējādi, lai gan šīs tiesību normas potenciāli var būt noderīgas lauksaimniekiem ( 24 ), Savienības likumdevējs tās nav izstrādājis, lai lauksaimniekiem atvieglotu atbalsta pieteikumu iesniegšanu. Proti, topogrāfisko karšu precizitātes līmenis, kas jāizmanto dalībvalstu kompetentajām iestādēm, ir noteikts, lai nodrošinātu atbalsta pieteikumu pārbaudes efektivitāti, jo integrētā sistēma nedarbojas kā atbalsta instruments lauksaimniekiem saistībā ar viņu pieteikumiem. Tomēr šāds instruments Regulā Nr. 1782/2003 ir paredzēts, proti, “saimniecību konsultatīvā sistēma”, ko dalībvalstis izveido “lauksaimniekiem” ( 25 ).

73.

Turklāt jānorāda – lai gan lauksaimnieks var izmantot “integrēto sistēmu”, šī lietderība pēc būtības ir raksturīga jebkurai organizācijas sistēmai, arīdzan “integrētajai sistēmai”, jo neviena sistēma, šķiet, nedarbojas pašmērķīgi: galu galā runa vienmēr par noderīgumu pilsoņiem. Tomēr šāds noderīgums ir pilnīgi netiešs un refleksīvs, un ar to nepietiek, lai “piešķirtu tiesības indivīdiem” Tiesas judikatūras izpratnē ( 26 ). Pretējā gadījumā jebkāda veida organizatoriski pasākumi būtu jāuzskata par tādiem, kas piešķir tiesības indivīdiem, bet tas būtu reductio ad absurdum.

74.

Visbeidzot, trešām kārtām, Regulas Nr. 1782/2003 20. panta tīri objektīvais un tehniskais raksturs ir vēl acīmredzamāks, ņemot vērā šīs tiesību normas rašanās vēsturi. Šajā ziņā jāatzīmē, ka “integrētā administrācijas un kontroles sistēma” Regulā Nr. 3508/92 tika iekļauta, lai citastarp palielinātu administrācijas un kontroles mehānismu efektivitāti un lietderību (šīs regulas 3. apsvērums), izmantojot atbilstošus tehniskos līdzekļus un administrācijas un kontroles metodes, ņemot vērā šādas sistēmas sarežģītību un lielo apstrādājamo atbalsta pieteikumu skaitu (šīs regulas 5. apsvērums), lai katras dalībvalsts līmenī pastāvētu “elektroniska datu bāze, burtu un ciparu identifikācijas sistēma lauksaimniecībā izmantojamās zemes gabaliem, atbalsta pieteikumi no lauksaimniekiem, saskaņota kontroles sistēma un lopkopības nozarē – sistēma dzīvnieku identificēšanai un reģistrēšanai” ( 27 ). Turklāt lietderības labad jākonstatē, ka gan ZGIS koncepcija, gan mērķis ir pārņemti Regulā (EK) Nr. 73/2009 ( 28 ), ar kuru tika atcelta un aizstāta Regula Nr. 1782/2003, kā arī visās regulās, kas tika pieņemtas pēc šīs regulas pieņemšanas ( 29 ).

75.

Līdz ar to, ņemot vērā Regulas Nr. 1782/2003 20. panta formulējumu, kontekstu, mērķi un rašanās vēsturi, tā nolūks ir regulēt lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu identifikācijas metodi kā daļu no integrētās Savienības fondu izmantošanas administrēšanas un kontroles sistēmas, tādējādi veicinot Savienības finanšu interešu aizsardzību, un tas nav iecerēts kā tāds, ar kuru tiktu izveidota Savienības tiesību norma, kas piešķir tiesības indivīdiem. Tās noteikumi, kas attiecas uz tādas lauksaimniecības zemes gabalu identifikācijas sistēmas izveidi, kas ir integrētās administrēšanas un kontroles sistēmas galvenais elements, ir paredzēti, lai nodrošinātu tās pareizu darbību, tādējādi ļaujot dalībvalstu kompetentajām iestādēm efektīvi pildīt pienākumus, proti, administrēt un kontrolēt atbalsta pieteikumus.

76.

Šo secinājumu, manuprāt, nevar atspēkot ar Komisijas veikto revīziju AA/2008/24, uz kuru BX atsaucas savā argumentācijā, lai uzsvērtu Bukarestes apgabaltiesas secinājuma kļūdaino raksturu. Proti, kā rakstveida apsvērumos apstiprinājusi Komisija, šī revīzija ļāva secināt, ka Rumānijā lauksaimniecībā izmantojamo zemes gabalu identifikācijas sistēmā bija nepilnības, kuru dēļ tika veiktas finanšu korekcijas. Tomēr šāda izmeklēšana pēc būtības neattiecas uz Savienības un Rumānijas attiecībām un tās vienīgais mērķis ir identificēt finanšu riskus Savienības līdzekļiem. Līdz ar to no minētās revīzijas nevar secināt, ka Komisija būtu uzskatījusi, ka Regulas Nr. 1782/2003 20. pants aizsargā lauksaimnieku individuālās tiesības.

77.

Tādēļ ierosinu uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkts nav interpretējams tādējādi, ka tā mērķis ir piešķirt tiesības indivīdiem un it īpaši tiešo maksājumu pieteikumu iesniedzējiem.

78.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā tiesību normā ietvertais jēdziens “pareiza faktiskā informācija” ietver gan platību pareizu deklarēšanu, ko veicis lauksaimnieks, gan izmantotā zemesgabala un tā robežu pareizu identifikāciju.

79.

Jāatgādina, ka šajā lietā BX pieteikumam tika piemērota atbalsta nepiešķiršana, pamatojoties uz Regulas Nr. 1973/2004 138. panta 1. punktu, jo BX sākotnējā platības deklarācijā bija norādījis par 46,56 % lielāku platību, nekā tā bija patiesībā ( 30 ). BX apstrīd, ka būtu deklarējis šādu pārmērīgi lielu platību. Proti, viņš uzskata, ka par viņam pārmesto pārmērīgo deklarēto platību ir atbildīga Ardžešas APIA, kas viņam sniedza topogrāfiskās kartes, kuras nebija pietiekami precīzas un tādējādi neatbilda Regulas Nr. 1782/2003 20. pantā noteiktajām prasībām. Līdz ar to viņš esot sniedzis “pareizu faktisko informāciju” un katrā ziņā viņš neesot “vainojams”, tāpēc viņam neesot bijis piemērojams nekāds atbalsta samazinājums vai nepiešķiršana atbilstoši Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punktam.

80.

Vispirms jāatgādina, ka šīs regulas 68. pantā, kurā izklāstīti noteikumi par izņēmumiem no samazinājumu un nepiešķiršanas piemērošanas atbalsta maksājumiem, kas tostarp minēti tās I nodaļā, kura ir veltīta konstatējumiem par atbilstības kritērijiem, 1. punktā ir paredzēts, ka maksājumu samazinājumi un nepiešķiršana nav piemērojama, ja lauksaimnieks ir iesniedzis kompetentajai iestādei “pareizu faktisko informāciju vai ja viņš var citādi pierādīt, ka nav vainojams” ( 31 ). Proti, saskaņā ar minētās regulas 67. apsvērumu “samazinājumi un nepiešķiršana attiecībā uz atbilstības kritērijiem parasti nav jāpiemēro, ja lauksaimnieks ir iesniedzis faktiski pareizu informāciju vai ja viņš var citādi pierādīt, ka nav vainojams”.

81.

Šajā ziņā, runājot par šīs pašas regulas 68. panta 1. punkta piemērošanu attiecībā uz datiem, kas saistīti ar atbilstības kritērijiem, šī tiesību norma jālasa kopsakarā ar tās 12. pantu, kurā reglamentēts lauksaimnieka iesniegtā “vienotā pieteikuma” ( 32 ) saturs, ar kuru lauksaimnieks deklarē ne tikai lauksaimniecībā izmantoto platību, bet arī savas tiesības uz maksājumu ( 33 ). Tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 12. panta 1. punktu vienotajā pieteikumā iekļauj visu informāciju, kas vajadzīga, lai lemtu par tiesībām pretendēt uz atbalstu, jo īpaši “[..] sīku informāciju, kas sniedz iespēju identificēt visus lauksaimniecības zemes gabalus saimniecībā, to platību, kas izteikta hektāros līdz divām decimāldaļām, atrašanās vietu un attiecīgā gadījumā izmantošanas veidu, kā arī to, vai lauksaimniecības zemes gabalu apūdeņo” ( 34 ).

82.

Tādējādi no minētās tiesību normas formulējuma skaidri izriet, ka gan “lauksaimnieka veikta platību pareiza deklarēšana”, ciktāl tajā ir atsauce uz “platību, kas izteikta hektāros līdz divām decimāldaļām”, gan “izmantotā zemes gabala un tā robežu pareiza identifikācija”, ciktāl tajā ir atsauce uz “lauksaimniecības zemes gabalu identifikāciju” un “to atrašanās vietu”, ir informācija, kas nepieciešama, lai izlemtu, vai ir tiesības pretendēt uz atbalstu. Šis konstatējums turklāt saskan ar pašu jēdzienu “lauksaimniecības zemesgabala identifikācija”, kas attiecas vienīgi uz zemesgabala robežu identifikāciju, nevis uz tā platību, kuru savukārt var noteikt tikai pēc zemesgabala robežu precīzas identifikācijas. Citiem vārdiem – lauksaimniecības zemesgabala pareiza identifikācija, ja nav aprēķinu kļūdas, neizbēgami nozīmē pareizu platību deklarēšanu.

83.

Tomēr, ņemot vērā pamatlietas apstākļus, manuprāt, ir jāpaplašina šā jautājuma tvērums un jāizvērtē jautājums, vai lauksaimnieks, kurš kompetentajai valsts iestādei iesniedzis nepareizu informāciju, tomēr var izvairīties no atbalsta samazināšanas vai nepiešķiršanas saskaņā ar Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punktu, ja viņš pierāda, ka nav “vainojams”, ņemot vērā, ka šīs iestādes konstatētajā kļūdā viņš nav vainojams.

84.

Šajā ziņā jautājums par vainojamību pārkāpumā ir atkarīgs no katra gadījuma īpatnībām. Piemēram, apstāklis, ka tāda iestāde kā APIA ir iesniegusi atbalsta pieprasītājam neprecīzus vai nepietiekami precīzus dokumentus, kas tam nebūtu ļāvuši precīzi noteikt un norobežot zemesgabalus, kurus tas vēlas izmantot, varētu atbrīvot šo lauksaimnieku no jebkādas “vainojamības”, ja viņš spētu pierādīt, ka viņa rīcībā nav citu pierādījumu, pamatojoties uz citiem plāniem vai kadastra dokumentiem, vai citām kartēm, kas ļautu viņam noteikt vai lokalizēt šos pašus zemes gabalus. Tomēr, ņemot vērā atbildi, ko ierosinu sniegt uz pirmo prejudiciālo jautājumu, no Regulas Nr. 1782/2003 tiesību normām par “integrēto sistēmu” neizriet, ka ar tām minētajam lauksaimniekam tiktu piešķirtas jebkādas tiesības, kas tam ļautu pierādīt savu zemes gabalu atrašanās vietu un platību, izmantojot valsts kompetentās iestādes rīcībā esošos dokumentus.

85.

Runājot par pamatlietas faktiem, kas izklāstīti lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, iesākumā attiecībā uz “pareizas faktiskās informācijas” rakstura vērtējumu – kā Tiesa jau ir nospriedusi – jākonstatē, ka atbalsttiesīgā platība, kas ir saistīta ar tiesībām uz maksājumu, ir lauksaimnieka rīcībā ( 35 ), jo šāda platība ir daļa no lauksaimnieka saimniecības, ja lauksaimniekam ir tiesības to pārvaldīt lauksaimnieciskās darbības veikšanai ( 36 ). Lauksaimniekam saistībā ar šo platību jābūt pietiekamai autonomijai, kas jānovērtē iesniedzējtiesai, ņemot vērā visus konkrētās lietas apstākļus ( 37 ). Turklāt saskaņā ar Tiesas judikatūru ir svarīgi, lai šajā laikposmā neviena trešā persona uz attiecīgās platības neveiktu nekādas lauksaimnieciskas darbības. Lai novērstu situāciju, ka vairāki lauksaimnieki attiecīgos zemes gabalus deklarē kā piederošus savai saimniecībai, patiesībā vienreizējā maksājuma shēmas ietvaros ir nepieciešams, lai šī perioda laikā šī platība netiktu uzskatīta par daļu no citiem lauksaimniekiem piederošas saimniecības ( 38 ).

86.

Šajā gadījumā, pirmkārt, no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka platība, ko BX nomāja no zemes īpašnieka, bija mazāka nekā tā, ko viņš bija deklarējis. Ja BX zināja, ka faktiski apsaimniekotā platība bija lielāka nekā tā, kas bija viņa rīcībā saskaņā ar nomas līgumu, kas bija noslēgts ar zemes īpašnieku, viņam bija jāiesniedz pierādījumi par šo faktu Ardžešas APIA. Taču jāatzīmē, ka savās deklarācijās BX nav norādījis faktisku apstākli, kas tomēr šķiet būtisks, proti, pareizo platību, lai gan viņam vajadzēja un viņš būtu varējis paredzēt, ka dažas no deklarētajām platībām izmanto īpašnieks vai citas personas. Turklāt jānorāda, ka šajā gadījumā netika deklarēta nevis tikai neliela pārmērīga platība – to attiecīgā gadījumā varētu pieļaut vai attaisnot –, bet gan vairāk nekā 80 hektāri; šāds pārsniegums ir grūti iedomājams, ņemot vērā, ka zemes gabalus apsaimnieko lauksaimnieks, kuram ir pienākums nodrošināt to pārvaldību savā profesionālajā darbībā. Otrkārt, lai gan BX atsaucas uz kļūdām topogrāfiskajās kartēs, kuras viņam izsniedza Ardžešas APIA, no lietas materiāliem izriet, ka gan sākotnējā deklarācija, gan platības maiņas deklarācija tika veikta, pamatojoties uz vienām un tām pašām APIA kartēm.

87.

Līdz ar to ierosinu uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar tās 12. pantu, jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “pareiza faktiskā informācija”, kas ietverts pirmajā no šīm tiesību normām, attiecībā uz atbalsta piešķiršanas kritērijiem attiecas uz jebkuru informāciju, kas nepieciešama, lai lemtu par šādu atbilstību, un tā it īpaši ietver gan lauksaimnieka pareizu platību deklarēšanu, gan lauksaimnieka pareizu apstrādātā zemes gabala un tā robežu identificēšanu.

88.

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, ņemot vērā lietas apstākļus, tas, ka valsts pēdējās instances tiesa neiesniedza Eiropas Savienības Tiesā prejudiciālu jautājumu saskaņā ar LESD 267. pantu par Regulas (EK) Nr. 796/2004 68. panta 1. punkta interpretāciju, ir uzskatāms par acīmredzamu un pietiekami smagu Savienības tiesību pārkāpumu, lai izraisītu attiecīgās dalībvalsts atbildību par kaitējumu, kas, saskaņā ar apgalvoto, esot nodarīts ar minētās tiesas spriedumu.

89.

Citiem vārdiem – nevēloties, lai tai pārmestu, ka tā ir gan tiesa, gan lietas dalībniece, šī tiesa aicina mūs pieņemt lēmumu pēc būtības par to, vai ar tās 2012. gada 2. un 9. aprīļa lēmumiem ir acīmredzami pārkāptas Savienības tiesības ( 39 ).

90.

Iesākumā uzskatu par lietderīgu norādīt, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru dalībvalsts atbildību par zaudējumiem, kas nodarīti ar pēdējās instances tiesas nolēmumu, ar kuru pārkāpta Savienības tiesību norma, reglamentē tie paši nosacījumi, kas reglamentē dalībvalsts atbildību un kas minēti šo secinājumu 62. punktā ( 40 ).

91.

It īpaši attiecībā uz otro no šiem nosacījumiem, uz kuru attiecas trešais prejudiciālais jautājums un saskaņā ar kuru Savienības tiesību normas pārkāpumam ir jābūt pietiekami būtiskam, Tiesai jau ir bijusi iespēja norādīt, ka valsts atbildība par tiesu darbību var tikt rasties tikai izņēmuma gadījumos, kad valsts pēdējās instances tiesa ir acīmredzami pārkāpusi piemērojamos tiesību aktus. Lai noteiktu, vai Savienības tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, jāņem vērā visi faktori, kas raksturo valsts tiesā izskatāmo situāciju. Tādējādi saskaņā ar Tiesas judikatūru daži no faktoriem, kurus var ņemt vērā šajā ziņā, ir it īpaši: pārkāptās tiesību normas skaidrība un precizitāte; ar pārkāpto tiesību normu valsts iestādēm piešķirtās rīcības brīvības apmērs; tas, vai nodarītā pārkāpuma vai kaitējuma pamatā ir nodoms vai neuzmanība; vai iespējamā tiesību kļūda ir attaisnojama vai neattaisnojama; apstāklis, ka Savienības iestādes rīcība varēja veicināt Savienības tiesībām pretēju pasākumu vai valsts prakses īstenošanu vai saglabāšanu, kā arī tas, ka attiecīgā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu uzsākt prejudiciālā nolēmuma procedūru saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu ( 41 ).

92.

Šajā ziņā attiecībā uz šo pienākumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, uz kuru skaidri attiecas trešais prejudiciālais jautājums, jānorāda, ka saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, ja prejudiciālu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata valsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, šai tiesai ir pienākums vērsties Tiesā ( 42 ).

93.

Tomēr šis pienākums nav absolūts.

94.

Proti, ņemot vērā spriedumā Cilfit un tam sekojošā Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ( 43 ) atzītās robežas, valsts tiesa, kuras nolēmumus saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, var tikt atbrīvota no šī pienākuma vērsties Tiesā tikai tad, ja tā ir motivēti konstatējusi, ka uzdotais jautājums nav būtisks vai ka Tiesa jau ir interpretējusi attiecīgo Savienības tiesību normu, vai ka Savienības tiesību pareiza interpretācija ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas pamatotas šaubas (skat. attiecīgi “acte éclairé” un “acte clair” teoriju) ( 44 ).

95.

Šajā kontekstā Tiesa spriedumā CIM noteica, ka šajā ziņā no sistēmas, kas ieviesta ar LESD 267. pantu, lasot to kopsakarā ar Hartas 47. panta otro daļu, izriet, ka tad, ja valsts tiesa, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami tiesā, uzskata – pamatojoties uz to, ka tā ir kādā no šo secinājumu iepriekšējā punktā minētajām situācijām –, ka tā ir atbrīvota no LESD 267. panta trešajā daļā paredzētā pienākuma vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tiesas nolēmuma pamatojumā ir jānorāda vai nu tas, ka izvirzītajam Savienības tiesību jautājumam nav nozīmes strīda atrisināšanā, vai tas, ka attiecīgās Savienības tiesību normas interpretācija ir balstīta uz Tiesas judikatūru, vai arī, ja šādas judikatūras nav, tas ka Savienības tiesību interpretācija pēdējās instances valsts tiesai ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas pamatotas šaubas ( 45 ). Tomēr jāatzīmē, ka kopumā šāds valsts tiesas nolēmums jāizvērtē, ņemot vērā tiesiskos un faktiskos apstākļus, kādi pastāvēja minētā lēmuma pieņemšanas brīdī ( 46 ). Taču, lai gan valsts tiesai ir pienākums pamatot savus lēmumus, ņemot vērā, ka pienākums skaidri pamatot lēmumus sprieduma CIM izpratnē tika skaidri noteikts tikai 2021. gada 6. oktobrī, manuprāt, šis pienākums var būt piemērojams valsts tiesām tikai no minētā datuma ( 47 ).

96.

Ņemot vērā šos Tiesas atvedinātos principus, jāpārbauda, vai šajā gadījumā Bukarestes apelācijas tiesa kā pēdējās instances tiesa ir pieļāvusi acīmredzamu Savienības tiesību pārkāpumu, pirmkārt, nolemjot nevērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, un, otrkārt, neievērojot pienākumu norādīt šī lēmuma pamatojumu.

97.

Šajā ziņā norādīšu, ka trešais prejudiciālais jautājums, kā to formulējusi iesniedzējtiesa, būtībā attiecas uz to, ka neesot ievērots pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu par Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkta interpretāciju un pienākums pamatot, kāpēc ir noraidīti pieteikumi par šāda jautājuma uzdošanu. Taču šķiet, ka BX ir lūdzis arī Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkta interpretāciju ( 48 ). Līdz ar to piedāvāju paplašināt šī jautājuma tvērumu, lai tas ietvertu arī minēto aspektu. Turklāt šajā lietā pastāv acīmredzama un cieša saikne starp šīm divām tiesību normām, jo topogrāfisko karšu neprecizitāte, kas attiecas uz 20. pantu, ir saistīta ar iemesliem, uz kuriem BX atsaucas, lai pamatotu Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkta piemērošanu.

98.

Pirmām kārtām, attiecībā uz pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu par Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkta interpretāciju, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Bukarestes apelācijas tiesa 2012. gada 2. aprīļa rīkojumā ir vienīgi noraidījusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, konstatējot, ka BX norādītajos apstākļos “nebija nepieciešams” iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, neprecizējot iemeslus, kādēļ tā pauž šādu procesuālu nostāju ( 49 ). Līdz ar to šķiet, ka šī tiesa netieši uzskatīja, ka šī interpretācijai nav nozīmīga, acīmredzot tāpēc, ka šīs regulas 20. panta 1. punkts nevar izraisīt Rumānijas valsts atbildību, jo ar to indivīdiem netiek piešķirtas tiesības ( 50 ). Šajā ziņā jākonstatē, ka, ņemot vērā, ka Tiesa šo tiesību normu vēl nebija interpretējusi un līdz ar to Bukarestes apelācijas tiesa principā nebija atbrīvota no pienākuma iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ( 51 ), šai tiesai būtu bijis jāsniedz pamatojums, kādēļ tā uzskatīja, ka tai nav pienākuma vērties Tiesā, atsaucoties uz tiem izņēmuma gadījumiem, kādi tika atzīti spriedumā Cilfit. Tomēr, kā iepriekš norādīts, “nepieciešamības” neesība šajā gadījumā jāsaprot kā “nozīmīguma neesība”. Taču atšķirībā no abiem pārējiem kritērijiem, kas saistīti ar “acte clair” vai “acte éclairé” teoriju, “nozīmīguma” kritērija novērtēšana ir tikai iesniedzējtiesas kompetencē ( 52 ). Tādējādi šai tiesai ir jāizvērtē, pirmkārt, vai 2012. gada 2. aprīļa rīkojuma pamatojums, kopā ar minētās tiesas 2012. gada 9. aprīļa spriedumu, pietiekami skaidri norāda iemeslus, kāpēc minētās regulas 20. panta 1. punkta interpretācija nav “nepieciešama” prasības sakarā ar atbildību ietvaros, un, otrkārt, vai “nepieciešamības” trūkums interpretēt minētās regulas 20. panta 1. punktu bija pamatots, jo īpaši tādēļ, ka arguments, ko BX vēlējās izmantot, pamatojoties uz šo tiesību normu, būtībā bija neefektīvs un tādējādi tam konkrētajā gadījumā nebija nozīmes.

99.

Jebkurā gadījumā, pat pieļaujot, ka Bukarestes apelācijas tiesa ir pārkāpusi LESD 267. pantu, neiesniedzot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu vai nepietiekami pamatojot savu lēmumu, šādu pārkāpumu, manuprāt, nevar raksturot kā “acīmredzamu”, Proti, pirmkārt, kā izriet no šo secinājumu 95. punkta, pienākums norādīt pamatojumu saskaņā ar spriedumā CIM noteiktajām prasībām tika nostiprināts Tiesas judikatūrā tikai vairākus gadus pēc tam, kad jau bija pieņemti pamatlietā aplūkotie lēmumi, līdz ar to šo pienākumu nevar nedz strikti piemērot Bukarestes apelācijas tiesai, nedz, a fortiori, ar to pamatot acīmredzamu Savienības tiesību pārkāpumu pamatojuma trūkuma dēļ. Otrkārt, kā izriet no atbildes, kuru piedāvāju sniegt uz pirmo prejudiciālo jautājumu, Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkts indivīdiem nepiešķir nekādas tiesības. Līdz ar to Bukarestes apelācijas tiesas piedāvātā interpretācija sakrīt ar šo nostāju un nebūtu varējusi veicināt to, ka tiek pieņemti vai saglabāti valsts pasākumi vai prakse, kas ir pretrunā Savienības tiesībām.

100.

Otrām kārtām, attiecībā uz pienākumu lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu par Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkta interpretāciju, ja Tiesa nav sniegusi šīs normas interpretāciju, jākonstatē – kā norādījusi Bukarestes apgabaltiesa –, ka Bukarestes apelācijas tiesai, lemjot par lūguma vērsties Tiesā noraidīšanu, bija jānorāda vairāk informācijas ( 53 ), lai tiesa, kurā tiek izskatīta prasība par Rumānijas valsts atbildību, varētu pārbaudīt, vai ir izpildīti LESD 267. panta trešās daļas piemērošanas nosacījumi. Šādos apstākļos un tā kā ir vispāratzīts, ka ar Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punktu indivīdiem tiek piešķirtas tiesības, varētu apgalvot, ka pirmais atbildības iestāšanās nosacījums, kas saistīts ar Savienības tiesību normas pārkāpumu, ir izpildīts.

101.

Tomēr, ņemot vērā iepriekšējo juridisko analīzi un spriedumu Köbler, un vēlāko Tiesas judikatūru ( 54 ), šī pamatojuma nepietiekamība, manuprāt, nevar būt acīmredzams Savienības tiesību pārkāpums vai pietiekami smags pārkāpums, lai izraisītu Rumānijas valsts atbildību. Proti, pirmkārt, BX atsaucas uz Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punktu, pamatojoties uz apgalvojumu, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1782/2003 20. panta 1. punkts. Taču, tā kā šajā gadījumā Bukarestes apelācijas tiesa nav konstatējusi šādu pārkāpumu, manuprāt, uzskats, ka Regulas Nr. 796/2004 68. panta 1. punkta interpretācija nebija “nepieciešama”, pirmšķietami ir loģisks un noteikti nav “acīmredzams piemērojamo tiesību pārkāpums”, proti, Regulas Nr. 796/2004 un Nr. 1782/2003 vai uz tām attiecināmās Tiesas judikatūras ( 55 ) pārkāpums, jo šajā lietā nebija neviena Tiesas sprieduma, ar kuru būtu interpretētas attiecīgās Savienības tiesību normas. Otrkārt, no lietas materiāliem izriet, ka Bukarestes apelācijas tiesa uzskatīja, ka šajā gadījumā Regulas Nr. 796/2004 68. panta pareiza interpretācija un piemērošana bija tik acīmredzama, ka tā neradīja “nekādas pamatotas šaubas” šo secinājumu 94. punktā atgādinātās Tiesas judikatūras izpratnē. Iesniedzējtiesa uzskata, ka situācija, kurā bija nonācis BX, neietilpa šīs regulas 68. panta 1. punktā minētajos gadījumos, jo viņš sākotnēji bija deklarējis noteiktu platību, bet pēc tam atsauca 84,09 ha no šīs platības, lai gan faktiskā situācija attiecībā uz zemesgabalu nebija mainījusies, kā arī tāpēc, ka viņš varēja zināt un viņam bija jāzina precīza apsaimniekotā platība un tā pareizi jādeklarē. Līdz ar to nešķiet, ka iesniedzējtiesa, lemjot pēdējā instancē, būtu acīmredzami pārkāpusi Savienības tiesības, savas novērtējuma brīvības ietvaros uzskatot, ka tā varēja atturēties no lūguma Tiesai sniegt prejudiciālu nolēmumu par Regulas Nr. 796/2004 68. panta interpretāciju, jo atbilde, pēc tās domām, bija acīmredzama.

102.

Tāpēc ierosinu uz trešo jautājumu atbildēt tādējādi, ka nav saskatāms, ka fakts, ka pamatlietas apstākļos iesniedzējtiesa Tiesai nav iesniegusi lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saskaņā ar LESD 267. pantu par Regulas Nr. 796/2004, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Regulu Nr. 381/2007, 68. panta 1. punkta interpretāciju – neskarot šīs tiesas galīgo vērtējumu – ir tāds acīmredzams Savienības tiesību pārkāpums, kas var izraisīt attiecīgās dalībvalsts atbildību.

103.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: