Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisija, kam ar LESD 105. panta 1. punktu ir uzticēts uzdevums nodrošināt LESD 101. un 102. panta piemērošanu, ir aicināta noteikt un īstenot Savienības konkurences politiku, un Komisijai šim nolūkam ir rīcības brīvība sūdzību izskatīšanā (spriedumi, 2005. gada 26. janvāris, Piau/Komisija, T‑193/02, EU:T:2005:22, 80. punkts; 2007. gada 12. jūlijs, AEPI/Komisija, T‑229/05, nav publicēts, EU:T:2007:224, 38. punkts, un 2010. gada 15. decembris, CEAHR/Komisija, T‑427/08, EU:T:2010:517, 26. punkts). Lai efektīvi izpildītu šo uzdevumu, tai tātad ir tiesības piešķirt dažāda līmeņa prioritāti tai iesniegtajām sūdzībām (skat. spriedumu, 1999. gada 4. marts, Ufex u.c./Komisija, C‑119/97 P, EU:C:1999:116, 88. punkts un tajā minētā judikatūra).

Tad, kad Komisija, izmantojot šo diskrecionāro varu, izlemj piešķirt tai iesniegtajām sūdzībām dažāda līmeņa prioritāti, tā var ne vien noteikt secību, kādā sūdzības tiks izskatītas, bet arī noraidīt sūdzību tādēļ, ka nepastāv pietiekama Savienības interese turpināt lietas izskatīšanu (spriedumi, 1995. gada 24. janvāris, Tremblay u.c./Komisija, T‑5/93, EU:T:1995:12, 60. punkts, un 2001. gada 14. februāris, Sodima/Komisija, T‑62/99, EU:T:2001:53, 36. punkts). Ņemot vērā, ka Savienības interešu par sūdzību konkurences jomā vērtējums ir atkarīgs no katra atsevišķā gadījuma faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem (spriedums, 2007. gada 12. jūlijs, AEPI/Komisija, T‑229/05, nav publicēts, EU:T:2007:224, 38. punkts), nav jāierobežo to novērtējuma kritēriju skaits, ko var izmantot Komisija, un otrādi – nav jāliek Komisijai izmantot tikai kādus noteiktus kritērijus (spriedumi, 2001. gada 17. maijs, IECC/Komisija, C‑450/98 P, EU:C:2001:276, 58. punkts, un 2008. gada 16. janvāris, Scippacercola un Terezakis/Komisija, T‑306/05, nav publicēts, EU:T:2008:9, 189. punkts).

Tomēr Komisijas diskrecionārā vara nav neierobežota (spriedums, 1999. gada 4. marts, Ufex u.c./Komisija, C‑119/97 P, EU:C:1999:116, 89. punkts). Proti, tai ir jāņem vērā un rūpīgi jāizvērtē visi tiesiskie un faktiskie apstākļi, kuriem ir nozīme un kurus tai ir darījis zināmus sūdzības iesniedzējs, lai pieņemtu lēmumu par turpmāku rīcību attiecībā uz sūdzību (skat. spriedumu, 2001. gada 17. maijs, IECC/Komisija, C‑450/98 P, EU:C:2001:276, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

Ja Komisija nolemj – kā šajā lietā – neuzsākt izmeklēšanu, tai nav jākonstatē, ka nav noticis pārkāpums, lai pamatotu šo lēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 16. janvāris, Scippacercola un Terezakis/Komisija, T‑306/05, nav publicēts, EU:T:2008:9, 130. un 180. punkts un tajos minētā judikatūra).

Tādējādi šādā situācijā Vispārējai tiesai ir jāpārbauda nevis tas, vai sūdzības iesniedzējs savā sūdzībā ir norādījis pietiekamus pierādījumus, lai varētu konstatēt konkurences tiesību pārkāpumu, bet tas, vai no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir izsvērusi kaitējuma, ko apgalvotais pārkāpums var nodarīt iekšējā tirgus darbībai, apmēru, tā pastāvēšanas pierādīšanas iespējamību un to izmeklēšanas pasākumu apjomu, kas vajadzīgi, lai tā vislabākajos apstākļos izpildītu savu pienākumu uzraudzīt LESD 101. un 102. panta ievērošanu (spriedumi, 1992. gada 18. septembris, Automec/Komisija, T‑24/90, EU:T:1992:97, 86. punkts; 1995. gada 24. janvāris, Tremblay u.c./Komisija, T‑5/93, EU:T:1995:12, 62. punkts, un 2007. gada 12. jūlijs, AEPI/Komisija, T‑229/05, nav publicēts, EU:T:2007:224, 41. punkts). Turklāt Savienības tiesas veiktajā pārbaudē nav jāaizstāj Komisijas vērtējums par Savienības interesēm ar savu vērtējumu (skat. spriedumu, 2008. gada 16. janvāris, Scippacercola un Terezakis/Komisija, T‑306/05, nav publicēts, EU:T:2008:9, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

Lai ļautu Vispārējai tiesai veikt efektīvu pārbaudi par to, kā Komisija izmanto savu diskrecionāro varu noteikt prioritātes, šai iestādei tomēr ir saistošs pienākums norādīt pamatojumu, ja tā atsakās turpināt sūdzības izskatīšanu, un šim pamatojumam ir jābūt pietiekami precīzam un sīki izklāstītam (spriedumi, 1999. gada 4. marts, Ufex u.c./Komisija, C‑119/97 P, EU:C:1999:116, 90. un 91. punkts, un 2001. gada 14. februāris, Sodima/Komisija, T‑62/99, EU:T:2001:53, 42. punkts).

Šajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka nav pietiekamas Savienības intereses uzsākt izmeklēšanu, jo iespējamība, ka tiks konstatēts LESD 101. un/vai 102. panta pārkāpums, ir neliela, izmeklēšanas apjoms visdrīzāk būs nesamērīgs salīdzinājumā ar šo ierobežoto iespējamību un valsts iestādes un tiesas var vislabāk izvērtēt izvirzītos jautājumus.

Tieši šajā kontekstā un ņemot vērā šā sprieduma 34.–39. punktā atgādināto judikatūru, ir jāizvērtē otrā pamata pirmā daļa.

Runājot par to, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka iespējamība konstatēt apstrīdēto pārkāpumu ir neliela, Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāju norādītie faktiskie apstākļi gan ļauj konstatēt, ka pret tām ir tikuši vienlaicīgi un saskaņoti vērsti denuncēšanas pasākumi Austrijas un Polijas iestādēs galvenokārt 2005. un 2006. gadā, bet arī 2008. un 2010.–2012. gadā, un šo denuncēšanu visticamāk ir veikuši daži no sūdzībā minētajiem augu aizsardzības līdzekļu ražotājiem un izplatītājiem, pat ja šis fakts nav konstatēts ne ar pārliecību, ne precīzi.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa konstatē, ka pierādījumi – kā apstrīdētajā lēmumā norādījusi Komisija –, ko prasītājas iesniegušas, lai apliecinātu ticamību tam, ka augu aizsardzības līdzekļu ražotāji un izplatītāji ir noslēguši vienošanos vai ir veikuši saskaņotas darbības, lielākoties attiecās, pirmkārt, uz to, ka pret prasītājām vērstās denuncēšanas darbības valsts iestādēs ir notikušas vienlaicīgi, otrkārt, uz to, ka šie ražotāji un izplatītāji esot apvienojušies nozares apvienībās konkrēti 2005. gada 14. un 15. jūnijā kopīgā sanāksmē ar PSOR un IVA un ir šo apvienību biedri, un, treškārt, uz to, ka divi advokātu biroji tikuši pilnvaroti informēt dažādas valsts iestādes par apgalvotajiem augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecībai piemērojamo tiesību normu pārkāpumiem, ko esot pieļāvušas sākotnējās sūdzības iesniedzējas.

Protams, LESD 101. pantā ir stingri aizliegti jebkādi tādi tieši vai netieši savstarpēji kontakti starp saimnieciskās darbības subjektiem, kuru mērķis vai sekas ir vai nu faktiska vai potenciāla konkurenta rīcības ietekmēšana tirgū, vai tirgus stratēģijas atklāšana šādam konkurentam, ko ir nolemts izmantot tirgū vai kuras izmantošanas iespēja tiek apsvērta. Tomēr saimnieciskās darbības subjektiem joprojām ir tiesības saprātīgi piemēroties konstatētai vai sagaidāmai savu konkurentu rīcībai (spriedumi, 1975. gada 16. decembris, Suiker Unie u.c./Komisija, no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73, EU:C:1975:174, 174. punkts, un 1999. gada 20. aprīlis, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94, EU:T:1999:80, 720. punkts). Tādējādi uzņēmumi tostarp var rīkoties, lai aizstāvētu savas likumīgās intereses no iespējamajiem tāda piemērojamo noteikumu kā šajā lietā – augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecības tiesiskā regulējuma – pārkāpumiem no savu konkurentu puses. Un otrādi, Regulas Nr. 1/2003 7. pantā tādiem uzņēmumiem kā prasītājas ir ļauts denuncēt Komisijai iespējamos savu konkurentu pieļautus LESD 101. un 102. panta pārkāpumus.

Šajā lietā informācijā, ko sūdzībā vienpusēji iesniegušas prasītājas, ir iespējams saskatīt norādes par iespējamu sūdzībā minēto vienību saskaņotu kolektīvas paziņošanas par apgalvotajiem pārkāpumiem, tostarp augu aizsardzības līdzekļu paralēlajai tirdzniecībai piemērojamā tiesiskā regulējuma pārkāpumiem, ko pieļāvušas prasītājas, stratēģijas noteikšanu.

Tomēr, runājot par iespējamību konstatēt aizliegtās vienošanās vai saskaņotu darbību pastāvēšanu, Vispārējā tiesa, ņemot vērā dažu no sūdzībā minētajām vienībām sniegtos skaidrojumus, saskaņā ar kuriem tām bija jāreaģē uz sākotnējo sūdzības iesniedzēju pieļautajiem pārkāpumiem vienā un tajā pašā gada laikposmā, proti, tad, kad vajadzība pēc audzētāju augu aizsardzības līdzekļiem bija visaugstākā, uzskata, ka Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstrīdētajā lēmumā ir uzskatījusi, ka ar šādiem atbildes elementiem bija iespējams pamatot to, ka šo līdzekļu ražotāji un izplatītāji ir vienlaicīgi veikuši denuncējošas darbības valsts iestādēs.

Vēl, runājot par iespējamību konstatēt, ka šīm vienlaicīgas denuncijas darbībām iespējams bijis pretkonkurences mērķis, Vispārējā tiesa vispārīgi uzskata, ka, ņemot vērā tostarp riskus, ka tiks aizskarta to reputācija vai apdraudēts pārdoto produktu sākotnējais stāvoklis, augu aizsardzības līdzekļu ražotāji un izplatītāji var likumīgi informēt kompetentās valsts iestādes par iespējamiem spēkā esošo tiesību normu pārkāpumiem no savu konkurentu puses, tostarp šādu līdzekļu paralēlās tirdzniecības kontekstā. Runājot par dažu sūdzībā minēto vienību dalību pārbaudes darbībās, ko veikušas valsts iestādes prasītāju telpās, tāds Savienības tiesiskais regulējums kā Padomes 2003. gada 22. jūlija Regula (EK) Nr. 1383/2003 par muitas rīcību attiecībā uz precēm, par kurām ir aizdomas, ka tās pārkāpj atsevišķas intelektuālā īpašuma tiesības, un pasākumiem, ko veic attiecībā uz precēm, kas ir pārkāpušas šādas tiesības (OV 2003, L 196, 7. lpp.), un Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 12. jūnija Regula (ES) Nr. 608/2013 par muitas darbu intelektuālā īpašuma tiesību īstenošanā un ar ko atceļ Padomes Regulu (EK) Nr. 1383/2003 (OV 2013, L 181, 15. lpp.), dažos gadījumos ir paredzēta intelektuālā īpašuma tiesību īpašnieku iespēja piedalīties, lai, veicot pārbaudes darbības, noteiktu šo tiesību iespējamo aizskārumu.

Tātad Komisija apstrīdētajā lēmumā, arī nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīja, ka sūdzībā minētās vienības bija tiesīgas informēt valsts iestādes par iespējamajiem prasītāju pieļautajiem piemērojamo tiesību normu pārkāpumiem un attiecīgajā gadījumā sadarboties ar šīm iestādēm, kad tās veic pārbaudes.

Visbeidzot, runājot par prasītāju administratīvo pārbaužu un administratīvās un kriminālvajāšanas pielīdzināšanu sūdzībā minēto vienību rīcībai, Vispārējā tiesa konstatē, ka lēmumus veikt dokumentārās pārbaudes vai pārbaudes uz vietas un uzsākt administratīvo un kriminālvajāšanu pret prasītājām, kuru dēļ tām radās sarežģījumi savas komercdarbības veikšanas turpināšanā tādos pašos apstākļos, bija pieņēmušas valsts iestādes, kuras – kā atzīst prasītājas – rīkojas valsts interesēs un kuru lēmumi šajā saistībā ietilpst to novērtējuma brīvībā. Proti, neraugoties uz atsaucēm 2017. gada 16. janvāra atbildē uz dažām Polijas un Austrijas tiesību normām, kuru teksts neļauj ar pārliecību apstiprināt to nostāju, prasītājas joprojām nav pierādījušas, ka šīs valsts iestādes būtu rīkojušās, izmantojot saistīto kompetenci, tādā ziņā, ka atbilstoši šīm valstu tiesību normām šīm iestādēm būtu bijis pienākums rīkoties tikai tādēļ, ka tās ir saņēmušas informāciju no trešajām personām.

Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā lietā nav izslēgts, ka šīs valsts iestādes atbilstoši savām valsts tiesību normām būtu varējušas nolemt, ka tām – anonīmi vai ne – iesniegtā informācija neļauj konstatēt vai turēt aizdomās par to, ka prasītājas ir pārkāpušas piemērojamās administratīvās, nodokļu vai krimināltiesiskās normas, un tātad ar to nav pamatota procedūras uzsākšana pret tām. Turklāt, kā ir uzsvērusi Komisija apstrīdētā lēmuma 52. punktā, daļa Polijas iestāžu veikto pārbaužu, it īpaši 2008. gadā, katrā ziņā ir veikta pēc iestāžu pašas ierosmes, nevis pēc prasītāju konkurentu lūguma.

Papildus jautājumam par to, kā šīs Austrijas un Polijas iestādes ir izvērtējušas iespēju veikt pārbaudes vai uzsākt procedūru pret prasītājām, Vispārējā tiesa norāda, ka atbilstoši prasītāju sniegtajiem datiem 57 lēmumi, no kuriem katrs attiecas uz atšķirīgu prasītāju tirgotu produktu, tika pieņemti Austrijā administratīvās pārbaudes procedūru beigās, kurās valsts iestādes varējušas konstatēt, ka prasītājas ir pārkāpušas piemērojamās tiesības, un ka, runājot par Poliju, prasītājām būtībā tika uzlikti administratīvi naudas sodi 21 759 969,92 Polijas zlotu (PLN), PLN 48 247 161,60 un PLN 375 056,56 apmērā. Šajā ziņā kompetentās valsts tiesas, kas izskatīja prasītāju celtās prasības, daļu iepriekš minēto lēmumu, kā arī minētos naudas sodus vēlāk daļēji vai pilnīgi atcēla. Tomēr valsts iestādes atbilstoši valsts tiesībām pieņemtajos lēmumos gan sākotnēji uzskatīja, ka prasītājas nav ievērojušas augu aizsardzības līdzekļu tirdzniecībai piemērojamās tiesību normas un ka katrā ziņā iespējamie pārkāpumi, ko pieļāvušas valsts iestādes, nav piedēvējami sūdzībā minētajām vienībām.

Šie konstatējumi, ko veikušas Polijas un Austrijas iestādes, varēja ļaut relativizēt – kā šajā lietā ir norādījusi Komisija – prasītāju apgalvojumu, saskaņā ar kuru paziņojumi un denuncijas, ko esot veikuši sūdzībā minētie augu aizsardzības līdzekļu ražotāji un izplatītāji, esot bijušas maldinošas un nepatiesas un esot veiktas kolektīvā mēģinājuma ietvaros izstumt no tirgus prasītājas kā konkurējošas sabiedrības. Turklāt šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka prasītājas joprojām nav izskaidrojušas, kādu saprotamu iemeslu dēļ tās nav atbilstoši valsts tiesībām cēlušas prasības par goda un cieņas aizskaršanu Polijas un Austrijas tiesās pret sabiedrībām, kuras tās šajā lietā apsūdz par maldinošu vai nepatiesu paziņojumu izdarīšanu attiecībā uz tām.

Ņemot vērā šos apsvērumus, no pirmā acu uzmetiena nav acīmredzams, ka šobrīd Savienības tiesībās Komisijai būtu bijis viegli konstatēt, ka sūdzībā minēto vienību rīcība, kādu to ir aprakstījušas un dokumentējušas prasītājas, pati par sevi varētu tikt uzskatīta par tādu, kas ir veikta aizliegtas vienošanās ietvaros LESD 101. panta izpratnē vai izmantojot kolektīvo dominējošo stāvokli LESD 102. panta izpratnē.

Tādējādi Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā, varēja apstrīdētajā lēmumā uzskatīt, ka iespējamība, ka tiks konstatēts LESD 101. vai 102. panta pārkāpums, šķiet neliela.

Ciktāl sūdzībā un šajā prasībā prasītājas apstrīd valsts iestāžu – šajā gadījumā Vācijas, Austrijas un Polijas iestāžu – rīcību un lēmumus, tostarp to sazināšanos, lai izpildītu savu uzdevumu uzraudzīt, lai uzņēmumi, kas tirgo augu aizsardzības līdzekļus, ievērotu piemērojamo tiesisko regulējumu, ir jākonstatē, ka šāda dalībvalstu rīcība un lēmumi neietilpst LESD 101. un 102. panta piemērošanas jomā, jo šie panti ir paredzēti tikai, lai reglamentētu uzņēmumu rīcību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1984. gada 5. aprīlis, van de Haar un Kaveka de Meern, 177/82 un 178/82, EU:C:1984:144, 24. punkts). Šajā ziņā prasītāju 2017. gada 16. janvāra atbildē minētais apstāklis, ka šo iestāžu izvēli par to, vai veikt pārbaudes, esot ietekmējusi vēršanās ar pilnvaroto advokātu biroju starpniecību, nemaina to, ka to lēmumiem ir valsts iestāžu lēmumu raksturs.

Turklāt Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka tādai izmeklēšanai, kāda ir pieprasīta sūdzībā, kas būtu vajadzīga, lai pierādītu vai atspēkotu to, ka pastāv LESD 101. un/vai 102. panta pārkāpums, būtu jāiesaista būtiski resursi. Proti, pat ja prasītājas ir iesniegušas pierādījumus tikai par dažām sūdzībā minētajām vienībām, tostarp RWA, tās tomēr radījušas šaubas attiecībā uz citām sabiedrībām, kā arī uz profesionālajām organizācijām.

Vēl, pretēji prasītāju apgalvotajam, tas, ka Komisija ir konstatējusi, ka izmeklēšana, kāda ir pieprasīta sūdzībā, būtu ļoti apjomīga, ja tā būtu jāuzsāk, pats par sevi nav noteicošais kritērijs, lai to piespiestu uzsāktu šādu izmeklēšanu. Tas pats attiecas arī uz to, ka sūdzībā minētā rīcība esot tikusi īstenota vairākās dalībvalstīs.

Par šo aspektu Komisija šajā lietā apgalvo, ka sūdzībā pārmestā rīcība galvenokārt esot notikusi vienā dalībvalstī, proti, Polijā, kurā atrodas Agria Polska galvenās noliktavas.

Šajā ziņā, pat ja dažas pārbaudes darbības būtu varējušas notikt Austrijā un ja šajā dalībvalstī prasītājām būtu varēts uzlikt sankcijas, no lietas materiāliem izriet, ka lielākā daļa grūtību, ar kurām ir saskārušās prasītājas attiecībās ar valsts iestādēm, ir saistītas ar to darbību Polijā un tikai mazākā mērā – Austrijā.

Tomēr Vispārējā tiesa norāda, ka prasītājas ir iesniegušas valsts sūdzību tikai Polijā. Proti, 2017. gada 16. janvāra atbildē tās apstiprināja, ka nebija iesniegušas līdzīgu sūdzību Bundeswettbewerbsbehörde (Federālā konkurences iestāde, Austrija), un šajā ziņā tās tiesas sēdē skaidroja, ka tas, ka tās nav iesniegušas sūdzību šai iestādei, ir izskaidrojams ar Luksemburgas sabiedrības Cera Chem lēmumu vērsties Komisijā, kas, šo sabiedrību skatījumā, pēc UOKiK atteikuma izskatīt valsts sūdzību dabiski vislabāk var izskatīt sūdzību.

Neatkarīgi no šiem skaidrojumiem Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītājas būtu varējušas iesniegt sūdzību Federālajā konkurences iestādē, jo, pirmkārt, tās apsūdz RWA par Austrijas advokātu biroja pilnvarošanu, kurš savukārt esot pilnvarojis Polijas advokātu biroju, lai veiktu denunciju valsts administratīvajās un krimināltiesiskajās iestādēs attiecībā uz prasītājām, un, otrkārt, 2012. gada aprīlī tās tika pakļautas Federālā pārtikas drošības dienesta pārbaudēm.

Turklāt tas, ka prasītājas ir iesniegušas sūdzību tikai Polijā, apstiprina to, ka, to skatījumā un kā apstrīdētajā lēmumā būtībā uzskatījusi Komisija, UOKiK, iespējams, vislabāk varēja izskatīt sūdzībā izklāstītos iebildumus, tāpat kā Polijas vai pat Austrijas tiesas – saistībā ar prasību, kuru prasītājas būtu varējušas celt, lai panāktu tāda kaitējuma atlīdzību, kas izrietot no tā, ka augu aizsardzības līdzekļu ražotāji, kā apgalvots, nav ievērojuši LESD 101. un 102. pantu.

Pat ja tiktu konstatēts, ka sūdzība attiecās uz darbībām, ko prasītāju konkurenti ir veikuši gan Austrijā, gan Polijā, un pat Vācijā un Luksemburgā (lai gan trūkst atbilstošu un būtisku pierādījumu par to), tas, ka norādītā rīcība ir notikusi vairākās dalībvalstīs, šajā gadījumā – galvenokārt divās no tām, var būt tikai norāde par to, ka Savienības līmenī celta prasība varētu būt efektīvāka nekā daudzu prasību celšana valsts līmenī (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 15. decembris, CEAHR/Komisija, T‑427/08, EU:T:2010:517, 176. punkts). Tomēr ar šādu norādi pašu par sevi nepietiek arī, lai pamatotu to, ka Komisija uzsāktu izmeklēšanu.

Katrā ziņā, pat ja pieņem, ka Komisija zināmā mērā tāpat būtu varējusi labi izskatīt lietu, jo sūdzībā minētās darbības attiecās uz vairākām dalībvalstīm un ņemot vērā, ka UOKiK ir noraidījis analoģisku valsts sūdzību tāda iemesla dēļ, kas ir saistīts ar valsts noilguma noteikumu, [prasītājām] nav nekādu tiesību uz to, lai Komisija izskatītu lietu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 17. decembris, Si.mobil/Komisija, T‑201/11, EU:T:2014:1096, 40. punkts), gan no lietas materiāliem izriet, ka šajā lietā šīs darbības galvenokārt attiecas tikai uz divām dalībvalstīm un ka Komisija, nepieļaudama acīmredzamu kļūdu vērtējumā šajā saistībā, ir konstatējusi, ka iespējamība pierādīt iespējamu pārkāpumu ir diezgan neliela, un šis konstatējums pats par sevi varēja ļaut secināt, ka nepastāv Savienības interese par lietas izskatīšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 17. decembris, Si.mobil/Komisija, T‑201/11, EU:T:2014:1096, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).

Prasītājas apstrīd Komisijas nostāju apstrīdētajā lēmumā, atbilstoši kurai no 1998. gada 17. jūlija sprieduma ITT Promedia/Komisija (T‑111/96, EU:T:1998:183) un 2010. gada 1. jūlija sprieduma AstraZeneca/Komisija (T‑321/05, EU:T:2010:266) izrietošā judikatūra nav piemērojama šajā lietā un tātad neļauj saskaņotās darbības, ko veikušas sūdzībā minētās vienības, kvalificēt par pretkonkurences rīcību. Tās turklāt uzskata, ka sūdzībā aprakstītās darbības sniedz Komisijai iespēju attīstīt Savienības konkurences tiesības, kas esot viens no Komisijas paziņojumā par sūdzību, kas iesniegtas saskaņā ar [LESD 101. un 102. pantu], izskatīšanu Komisijā (OV 2004, C 101, 65. lpp.), ar grozījumiem (OV 2004, C 148, 10. lpp.), atzītajiem pamatiem.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija pamatoja grūtības konstatēt sūdzībā minēto pārkāpumu tostarp ar to, ka atbilstoši šīs iestādes uzskatam tas, ka uzņēmumi ir informējuši valsts iestādes vai, izmantojot prasītāju lietoto terminoloģiju, denuncējuši iespējamos pārkāpumus šajās valsts iestādēs, nav apzīmējams ar jēdzieniem “traucējošas prasības” vai “normatīvajā regulējumā paredzēto procedūru ļaunprātīga izmantošana” tās judikatūras izpratnē, kas izveidojusies attiecībā uz dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jēdzienu un kas izriet no 1998. gada 17. jūlija sprieduma ITT Promedia/Komisija (T‑111/96, EU:T:1998:183) un 2010. gada 1. jūlija sprieduma AstraZeneca/Komisija (T‑321/05, EU:T:2010:266). Līdz ar to ir jāizvērtē, vai šai judikatūrai ir nozīme šajā lietā.

Šajā ziņā 1998. gada 17. jūlija sprieduma ITT Promedia/Komisija (T‑111/96, EU:T:1998:183) 60. un 61. punktā, lasot tos kopā ar tā 55. punktu, Vispārējā tiesa atgādināja, ka piekļuve tiesai, tostarp dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma piekļuve, ir pamattiesības un vispārējais princips, kas nodrošina tiesību ievērošanu, un ka tādējādi tikai un vienīgi izņēmumu apstākļos tas, ka dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums ceļ prasību tiesā pret savu konkurentu, var būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē. Tādējādi, lai secinātu, ka prasība tiesā patiesībā var būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ir jāizpilda divi kumulatīvi nosacījumi. Proti, ir jābūt tā, ka, pirmkārt, celto prasību pamatoti nevar uzskatīt par centieniem konstatēt attiecīgā uzņēmuma tiesības un tādējādi tā var kalpot vienīgi pretējās puses nokausēšanai, un, otrkārt, šī prasība ir iecerēta tāda plāna ietvaros, kura mērķis ir likvidēt konkurenci. Šie divi nosacījumi ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri, lai netraucētu piemērot vispārējo principu par piekļuvi tiesai (spriedums, 2012. gada 13. septembris, Protégé International/Komisija, T‑119/09, nav publicēts, EU:T:2012:421, 49. punkts).

Lietā, kurā tika pasludināts 2010. gada 1. jūlija spriedums AstraZeneca/Komisija (T‑321/05, EU:T:2010:266), Savienības tiesa uzskatīja, ka uzņēmums, kas ieņem dominējošu stāvokli, nepastāvot attaisnojumam saistībā ar uzņēmuma, kas konkurē, balstoties uz sniegumu, leģitīmu interešu aizsardzību vai objektīvam attaisnojumam, nevar izmantot “tiesisko regulējumu” tādējādi, lai kavētu vai padarītu sarežģītāku konkurentu ienākšanu tirgū (spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija, T‑321/05, EU:T:2010:266, 672. un 817. punkts, kas apstiprināts apelācijas tiesvedībā ar 2012. gada 6. decembra spriedumu AstraZeneca/Komisija, C‑457/10 P, EU:C:2012:770, 134. punkts). Tiesa uzskata, ka ļaunprātīgas rīcības prettiesiskumam LESD 102. panta ietvaros nav nekādas saistības ar tās atbilstību vai neatbilstību citām tiesību normām un ka dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu vairumā gadījumu veido pilnīgi tiesiska rīcība citu tiesību nozaru, nevis konkurences tiesību ietvaros (spriedums, 2012. gada 6. decembris, AstraZeneca/Komisija, C‑457/10 P, EU:C:2012:770, 132. punkts).

Tomēr 1998. gada 17. jūlija spriedumā ITT Promedia/Komisija (T‑111/96, EU:T:1998:183) un 2010. gada 1. jūlija spriedumā AstraZeneca/Komisija (T‑321/05, EU:T:2010:266) tika apstrīdēta rīcība, kas atšķiras no šajā lietā prasītāju sūdzībā minētajām vienībām piedēvētās rīcības.

Proti, ir jākonstatē, ka abās lietās, kurās tika taisīts 1998. gada 17. jūlija spriedums ITT Promedia/Komisija (T‑111/96, EU:T:1998:183) un 2010. gada 1. jūlija spriedums AstraZeneca/Komisija (T‑321/05, EU:T:2010:266), administratīvajām iestādēm un tiesām, kurās bija vērsušies attiecīgie uzņēmumi, kas ieņēma dominējošo stāvokli, nebija novērtējuma brīvības attiecībā uz iespēju izskatīt vai neizskatīt šo uzņēmumu pieteikumus, neatkarīgi no tā, vai runa bija par pretprasību, kas būtu celta valsts tiesā, vai par uzņēmuma lēmumu atsaukt savu pieteikumu par tirgū laišanas atļaujas saņemšanu zālēm. Pirmkārt, tiesai, kurā tika celta šī pretprasība, tā bija jāizskata. Otrkārt, tirgū laišanas atļaujas izsniedzēja iestāde nevarēja nolemt saglabāt šo atļauju spēkā pretēji minētā atļaujas saņēmēja gribai.

Turpretī, kā konstatēts šā sprieduma 49. un 50. punktā, administratīvās un krimināltiesiskās iestādes, kas šajā lietā ir nolēmušas pārbaudīt vai vajāt un pat sodīt prasītājas, varēja būt pieņēmušas šos lēmumus neatkarīgi no informācijas, ko tām esot snieguši augu aizsardzības līdzekļu ražotāji un izplatītāji uzņēmumi. Un otrādi, tās, pamatojoties uz iesniegto – tostarp anonīmi – informāciju, būtu varējušas arī uzskatīt, ka nebija jāveic pārbaudes vai jāuzsāk procedūra pret prasītājām.

Līdz ar to papildus tam, ka, pamatojoties uz sūdzībā sniegtajām ziņām, nevarēja ar pārliecību noteikt sūdzībā minēto uzņēmumu kolektīvo dominējošo stāvokli vai arī kāda no tiem, šajā gadījumā – RWA, dominējošo stāvokli, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu vērtējumā šajā saistībā, varēja uzskatīt, ka iespējamība pierādīt, ka šajā lietā ir ticis pārkāpts LESD 101. un/vai 102. pants, bija neliela, tostarp tādēļ, ka nebija acīmredzams, ka uz attiecīgajām darbībām pamatlietā varētu attiekties dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas jēdziens tās judikatūras izpratnē, kas izriet no 1998. gada 17. jūlija sprieduma ITT Promedia/Komisija (T‑111/96, EU:T:1998:183) un no 2010. gada 1. jūlija sprieduma AstraZeneca/Komisija (T‑321/05, EU:T:2010:266). Šo konstatējumu apstiprina tas, ka 1998. gada 17. jūlija spriedumā ITT Promedia/Komisija (T‑111/96, EU:T:1998:183) Savienības tiesa uzsvēra, ka tam, ka attiecīgajā gadījumā esošajos apstākļos ir jāatzīst dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ir izņēmuma raksturs.

Visbeidzot, ņemot vērā Komisijas plašo rīcības brīvību, nosakot prioritātes Savienības konkurences tiesību attīstības jomā, tas, ka lieta, iespējams, var ļaut attīstīt šīs tiesības jaunā aspektā, pretēji prasītāju apgalvotajam neliek Komisijai veikt izmeklēšanu.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, otrā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.