Ieteikums PADOMES IETEIKUMS par Igaunijas 2013. gada valsts reformu programmu un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Igaunijas stabilitātes programmu 2012.-2017. gadam /* COM/2013/0356 final - 2013/ () */
Ieteikums PADOMES IETEIKUMS par Igaunijas 2013. gada valsts reformu
programmu
un ar ko sniedz Padomes atzinumu par Igaunijas stabilitātes programmu
2012.-2017. gadam EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME, ņemot vērā Līgumu par
Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 121. panta
2. punktu un 148. panta 4. punktu, ņemot vērā Padomes
1997. gada 7. jūlija Regulu (EK) Nr. 1466/97 par
budžeta stāvokļa uzraudzības un ekonomikas politikas
uzraudzības un koordinācijas stiprināšanu[1] un jo īpaši tās
5. panta 2. punktu, ņemot vērā Eiropas Komisijas
ieteikumu[2], ņemot vērā Eiropas Parlamenta
rezolūcijas[3], ņemot vērā Eiropadomes
secinājumus, ņemot vērā
Nodarbinātības komitejas atzinumu, pēc apspriešanās ar Ekonomikas un
finanšu komiteju, tā kā: (1) Eiropadome 2010. gada
26. martā piekrita Komisijas priekšlikumam sākt jaunu izaugsmes
un nodarbinātības stratēģiju “Eiropa 2020”, kam
pamatā būtu ciešāka ekonomikas politikas koordinācija,
lielākoties pievēršot uzmanību galvenajām jomām,
kurās jārīkojas, lai palielinātu Eiropas ilgtspējīgas
izaugsmes potenciālu un konkurētspēju. (2) Padome 2010. gada
13. jūlijā, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumiem,
pieņēma ieteikumu par dalībvalstu un Savienības
vispārējām ekonomikas politikas pamatnostādnēm
(2010.–2014. g.), un 2010. gada 21. oktobrī – lēmumu
par dalībvalstu nodarbinātības politikas
pamatnostādnēm[4],
kas kopā veido “integrētās pamatnostādnes”.
Dalībvalstis tika aicinātas ņemt vērā šīs
integrētās pamatnostādnes savā ekonomikas un
nodarbinātības politikā. (3) Valstu un to valdību vadītāji
2012. gada 29. jūnijā pieņēma lēmumu par
Izaugsmes un nodarbinātības paktu, kas ir saskaņots pamats
rīcībai valstu, ES un eurozonas līmenī, izmantojot visas
iespējamās sviras, instrumentus un politikas jomas. Viņi
pieņēma lēmumu par dalībvalstu līmenī veicamo
rīcību, jo īpaši paužot pilnīgu apņemšanos sasniegt
stratēģijas “Eiropa 2020” mērķus un īstenot
konkrētai valstij adresētos ieteikumus. (4) Padome 2012. gada
6. jūlijā pieņēma ieteikumu par Igaunijas valsts
reformu programmu 2012. gadam un sniedza atzinumu par Igaunijas
atjaunināto stabilitātes programmu 2011.-2015. gadam. (5) Komisija 2012. gada
28. novembrī pieņēma gada izaugsmes pētījumu[5], iezīmējot
2013. Eiropas ekonomikas politikas koordinēšanas pusgada sākumu.
Komisija, pamatojoties uz Regulu (ES) Nr. 1176/2011 par to, kā
novērst un koriģēt makroekonomisko nelīdzsvarotību,
2012. gada 28. novembrī pieņēma arī
brīdināšanas mehānisma ziņojumu[6], kurā Igaunija nebija
minēta to dalībvalstu vidū, par kurām paredzēts
izstrādāt padziļinātu pārskatu. (6) Eiropadome 2013. gada
14. martā apstiprināja, ka prioritātes ir nodrošināt
finanšu stabilitāti, fiskālo konsolidāciju un sekmēt
izaugsmi. Tā uzsvēra vajadzību īstenot diferencētu, uz
izaugsmi vērstu fiskālo konsolidāciju, atjaunot normālus
aizdevumu nosacījumus ekonomikai, sekmēt izaugsmi un
konkurētspēju, risināt bezdarba problēmu, novērst
krīzes sociālās sekas un modernizēt valsts pārvaldi. (7) Igaunija 2013. gada
30. aprīlī iesniedza savu 2013. gada stabilitātes
programmu, kas attiecas uz laikposmu no 2012. līdz 2017. gadam,
un 2013. gada valsts reformu programmu. Abas programmas
izvērtētas vienlaikus, lai ņemtu vērā to
savstarpējo saistību. (8) Pamatojoties uz
2013. gada stabilitātes programmas novērtējumu
saskaņā ar Padomes Regulu (EK) Nr. 1466/97, Padome uzskata,
ka stabilitātes programmas budžeta prognožu pamatā esošais
makroekonomiskais scenārijs ir ticams 2013.-2014. gadā, kad
reālais IKP pieaugums ir paredzēts vidēji
3,3 % apmērā. Komisija 2013. gada pavasara
prognozē paredz pieaugumu 3,5 % apmērā
2013.–2014. gadā. Igaunija ir sasniegusi nominālo budžeta
deficītu 0,3 % apmērā no IKP 2012. gadā.
Programmā joprojām ir saglabāts iepriekš noteiktais vidēja
termiņa mērķis (turpmāk “VTM”) par strukturālu
pārpalikumu. Tas ir tālejošāks, nekā noteikts Stabilitātes
un izaugsmes paktā. Tā kā Igaunijas strukturālā
bilance 2012. gadā bija ar pārpalikumu, valsts sasniedza savu
VTM vienu gadu ātrāk, nekā paredzēts iepriekšējā
programmā. Stabilitātes programmā izklāstītās
budžeta stratēģijas mērķis ir nodrošināt
ilgtspējīgu fiskālo politiku, kas sekmē līdzsvarotu
izaugsmi, saglabājot VTM un vienlaicīgi nodrošinot pietiekamas
fiskālās rezerves un samazinot nodokļu slogu darbaspēkam.
Programmā paredzēts, ka plānotais nominālais budžeta
deficīts (0,5 % no IKP 2013. gadā) prognožu
periodā samazināsies un 2014. gadā būs
līdzsvarā, un turpmāk – ar pārpalikumu. No
pārrēķinātās strukturālās bilances
vispārējā novērtējuma, kurā ietverta izdevumu
kritērija analīze, izriet, ka Igaunijā nav ievērojamu
atšķirību no VTM 2013. gadā, un 2014. gadā tiks
sasniegts strukturāls pārpalikums. Parāda attiecība ir
krietni mazāka par 60 % no IKP, un saskaņā ar
programmu tā, visticamāk, pēc 2013. gada samazināsies
līdz aptuveni 9 % 2015.–2016. gadā. Igaunija
2013. gadā plāno ieviest budžeta strukturālās bilances
normu atbilstoši Līguma par stabilitāti, koordināciju un
pārvaldību prasībām. Tiklīdz norma būs ieviesta,
tā būtu jāpapildina ar saistošo daudzgadu izdevumu mērķu
stiprināšanu. (9) Attiecībā uz darba
tirgu, neraugoties uz to, ka nodarbinātības līmenis turpina
pieaugt, joprojām ir šķēršļi, kas kavē izaugsmi,
tostarp pastāvīgs jauniešu un ilgstošais bezdarbs, prasmju
neatbilstība, pieaugošais darbinieku trūkums, tostarp arī
darbaspēka zudumi ilgstošu veselības problēmu dēļ.
Sociālo pabalstu sistēma būtu jāpadara elastīgāka
un mērķtiecīgāka, sniedzot atbalsta pakalpojumus un
stimulus bezdarbniekiem un nenodarbinātajiem, kas varētu atgriezties
darba tirgū, tajā pašā laikā būtu jāstiprina
aktivizēšanas pasākumi, lai nodrošinātu, ka tie ir vērsti
uz tām grupām, kurām tie ir visvairāk nepieciešami.
Izdevumu efektivitāti ģimenes politikas jomā varētu
uzlabot, neskarot budžetu, tostarp pārdalot finansējumu vecāku
pabalstiem un piešķirot to efektīvākiem pasākumiem,
piemēram, bērnu aprūpes pakalpojumiem, kas, sagaidāms,
pozitīvi ietekmēs sieviešu nodarbinātību. Jautājums
par ekonomisko attīstību reģionos ir jārisina
saskaņotākā veidā, lai gūtu ievērojamākus
rezultātus. (10) Izglītības un apmācības
jomā Igaunija daļēji īstenoja 2012. gada
ieteikumus – augstākās izglītības reforma tika
pieņemta 2012. gadā, un 2013. gadā ir plānots
pieņemt jaunu visaptverošu profesionālās izglītības un
apmācības reformu. Īpaša uzmanība būs
jāpievērš pietiekamai sociālo partneru iesaistīšanai, lai
nodrošinātu pietiekamu māceklības vietu skaitu
profesionālajā izglītībā. Vidējās
izglītības racionalizēšana ir svarīgas saistības, kas
vēl nav izpildītas. Jautājums par jauniešu bezdarbu, kas
joprojām ir samērā augsts, ir jārisina, ņemot
vērā lielo to personu īpatsvaru, kam nav profesionālās
izglītības vai arodizglītības. Joprojām netiek
pietiekami risināts mazkvalificēto darbinieku pieejas mūžizglītībai
jautājums, un pasākumi attiecībā uz jauniešu bezdarbu ne
vienmēr atbilst darba tirgus vajadzībām. Trūkstošā
saikne starp valsts pētniecības nozari un ekonomiku turpina
kavēt produktivitātes izaugsmi un negatīvi ietekmēt
Igaunijas konkurētspēju. Turklāt pētniecības un
inovāciju sistēmas internacionalizācija un tās noteikšana
par prioritāti joprojām ir problēma, ņemot vērā
Igaunijas ekonomikas mazo apjomu. (11) Igaunijas
energointensitāte joprojām ir ļoti augstā līmenī.
Lai gan valdība ir veikusi zināmus pasākumus, centieni ir
jāturpina un jāpastiprina, papildu uzmanību pievēršot
dzīvojamo ēku renovēšanai. Jaunu automobiļu parks
Igaunijā ir visenergointensīvākais ES, un patēriņa
modelis nemainās, neraugoties uz palielinātajiem degvielas
akcīzes nodokļiem. Bez papildu pasākumu veikšanas Igaunija,
visticamāk, nesasniegs mērķi attiecībā uz
siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu, jo īpaši tad, ja
netiks veikti pasākumi transporta un mājokļu jomā.
Igaunijas enerģijas tirgus joprojām ir samērā izolēts,
ņemot vērā, ka pārrobežu savienojumi nav pietiekami. (12) To pakalpojumu sniegšana, kas
ir vietējo pašvaldību juridisks pienākums, vairākumā
jomu ir neefektīva, jo īpaši ilgtermiņa aprūpes,
ģimenes atbalsta pakalpojumu, veselības aprūpes,
izglītības un transporta jomā. Tas ir vietējo
pašvaldību zemās administratīvās spējas dēļ
un tādēļ, ka vietējo pašvaldību ieņēmumi
neatbilst uzticētajiem pienākumiem. Vēl nav izstrādāts
dzīvotspējīgs plāns vietējās administrācijas
uzlabošanai. (13) Eiropas pusgada ietvaros
Komisija ir vispusīgi izanalizējusi Igaunijas ekonomikas politiku.
Tā ir izvērtējusi stabilitātes programmu un valsts reformu
programmu. Tā ir ņēmusi vērā ne tikai šo programmu
nozīmību ilgtspējīgai fiskālajai un
sociālekonomiskajai politikai Igaunijā, bet arī to
atbilstību ES noteikumiem un norādēm, ņemot vērā
vajadzību stiprināt Eiropas Savienības vispārējo
ekonomisko pārvaldību, sniedzot ES līmeņa ieguldījumu
valstu turpmākajos lēmumos. Komisijas ieteikumi saskaņā ar
Eiropas pusgadu ir sniegti turpmāk 1.–5. ieteikumā. (14) Ņemot vērā šo
novērtējumu, Padome ir izskatījusi Igaunijas stabilitātes
programmu, un tās atzinums[7]
ir atspoguļots jo īpaši 1. ieteikumā. (15) Eiropas pusgada ietvaros
Komisija ir izanalizējusi arī visas eurozonas ekonomikas politiku.
Pamatojoties uz to, Padome ir sniegusi konkrētus ieteikumus, kas
adresēti dalībvalstīm, kuru valūta ir euro, Igaunijai
būtu jānodrošina, lai šie ieteikumi tiktu īstenoti
pilnībā un laikus, IESAKA Igaunijai laikposmā no
2013. līdz 2014. gadam rīkoties šādi. 1. Īstenot izaugsmi veicinošu
fiskālo politiku un saglabāt stabilu fiskālo stāvokli,
kā paredzēts, nodrošinot atbilstību vidēja termiņa
budžeta mērķim programmas laikā. Papildināt plānoto
budžeta normu ar saistošākiem daudzgadu izdevumu noteikumiem vidēja
termiņa budžeta programmā un turpināt publisko izdevumu
efektivitātes uzlabošanu. 2. Uzlabot stimulus strādāt,
padarot pašreizējās dažādās sociālo pabalstu
sistēmas saskaņotākas un palielinot pabalstu piešķiršanas
elastību un mērķorientāciju. Uzlabot sociālo pakalpojumu
sniegšanu, tostarp bērnu aprūpi, tajā pašā laikā
uzlabojot ģimenes politikas efektivitāti un izmaksu lietderību.
Stiprināt aktivizēšanas pasākumus, lai atvieglotu ilgstošo
bezdarbnieku un personu, kas saņem invaliditātes un darba
nespējas pabalstus, atgriešanos darba tirgū. Izveidot saskaņotu
stratēģiju to reģionu ekonomiskās izaugsmes
veicināšanai, kuros ir augsts bezdarba līmenis. 3. Turpināt centienus, lai uzlabotu
izglītības un apmācības sistēmu atbilstību darba
tirgum, tostarp turpinot iesaistīt sociālos partnerus un
īstenojot mērķtiecīgus pasākumus jauniešu bezdarba
mazināšanai. Būtiski palielināt mazkvalificēto darbinieku
piedalīšanos mūžizglītībā. Pastiprināt centienus,
lai pētniecības un inovāciju sistēmas noteiktu par
prioritārām un sekmētu to internacionalizāciju, un
palielināt sadarbību starp uzņēmumiem, augstākās
izglītības iestādēm un pētniecības
iestādēm. 4. Uzlabot energoefektivitāti, jo
īpaši saistībā ar ēkām un transportu, un
stiprināt vides stimulus attiecībā uz
transportlīdzekļiem un atkritumiem, apsverot tādus stimulus
kā automobiļu aplikšana ar nodokļiem un/vai degvielas
akcīzes nodokļa palielināšana. Pastiprināt pārrobežu
energotīklu savienojumu attīstību, lai dažādotu
enerģijas avotus un veicinātu konkurenci enerģijas tirgū. 5. Labāk līdzsvarot vietējo
pašvaldību ieņēmumus un uzticētos pienākumus. Uzlabot
vietējo pašvaldību efektivitāti un nodrošināt, lai tiktu
sniegti kvalitatīvi vietējie sabiedriskie pakalpojumi. Briselē, Padomes
vārdā – priekšsēdētājs [1] OV L 209, 2.8.1997.,
1. lpp. [2] COM(2013) 356 final. [3] P7_TA(2013) 0052 un P7_TA(2013) 0053. [4] Padomes 2013. gada
22. aprīļa Lēmums 2013/208/ES. [5] COM(2012) 750 final. [6] COM(2012) 751 final. [7] Saskaņā ar Padomes
Regulas (EK) Nr. 1466/97 5. panta 2. punktu.