<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-416/20 PPU</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62020CC0416</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:1020">EU:C:2020:1020</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>15</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>15</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">E. Tanchev</HT> secinājumi – Lieta C‑416/20 (PPU)</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Generalstaatsanwaltschaft Hamburg</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Jevgenija Tančeva</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Evgeni Tanchev</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20201210">2020. gada 10. decembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Lieta C‑416/20 PPU</P><P>TR,</P><P>piedaloties</P><P><HT TYPE="ITALIC">Generalstaatsanwaltschaft Hamburg</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Hanseatisches Oberlandesgericht</HT> <HT TYPE="ITALIC">Hamburg</HT> (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE=")" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN="("><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās</KEYWORD><KEYWORD>Pamatlēmums 2002/584/TI</KEYWORD><KEYWORD>Eiropas apcietināšanas orderis un nodošanas procedūras starp dalībvalstīm</KEYWORD><KEYWORD>4.a pants</KEYWORD><KEYWORD>Fakultatīvas neizpildīšanas pamati</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva (ES) 2016/343</KEYWORD><KEYWORD>8. un 9. pants</KEYWORD><KEYWORD>Tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā</KEYWORD><KEYWORD>Pie kriminālatbildības sauktās personas bēgšana</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz divu Eiropas apcietināšanas orderu izpildi un izsniegšanas dalībvalsts tiesu (šajā gadījumā Rumānijas tiesas) un izpildes dalībvalsts tiesu (šajā gadījumā Vācijas tiesas) attiecīgajiem uzdevumiem, uzraugot izsniegšanas dalībvalsts rīcības atbilstību prasībām, kas noteiktas Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20160309">2016. gada 9. marta</DATE> Direktīvā (ES) 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="065" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2016">OV 2016, L 65, 1. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE>. Tas raisa jautājumu, vai tiesu iestādēm izpildes dalībvalstī ir pienākums atteikties izpildīt Eiropas aresta orderi, jo izsniegšanas dalībvalsts ir pārkāpusi attiecīgās personas tiesības saskaņā ar Direktīvu 2016/343?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Lieta attiecas uz Rumānijas pilsoni, kurš atkārtoti notiesāts par dažādiem Rumānijā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Šajā kontekstā Rumānijas tiesas ir izdevušas trīs Eiropas apcietināšanas orderus, lai Vācijas iestādes viņu apcietinātu un nodotu Rumānijai brīvības atņemšanas sodu izpildei, kas viņam piespriesti ar attiecīgajiem notiesājošajiem spriedumiem. Tiesai iesniegtais jautājums ir saistīts ar diviem no šiem trim aresta orderiem un it īpaši attiecas uz to, vai aizturētās personas nodošanas likumība saskaņā ar Padomes <DATE ISO="20020613">2002. gada 13. jūnija</DATE> Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="190" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2002">OV 2002, L 190, 1. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE>, kas grozīts ar Padomes <DATE ISO="20090226">2009. gada 26. februāra</DATE> Pamatlēmumu 2009/299/TI<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="081" PAGE.FIRST="24" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 81, 24. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE> (turpmāk tekstā –<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>Pamatlēmums 2002/584<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>), ir atkarīga no tā, vai izsniegšanas dalībvalsts – šajā gadījumā Rumānija – ir ievērojusi Direktīvas 2016/343 noteikumus un it īpaši tās 8. un 9. pantu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Esmu nonācis pie secinājuma, ka Eiropas Savienības pamattiesību normas, kurām ir nozīme šajā lietā, neparedz to, ka iesniedzējtiesai jāatsaka pamatlietā aplūkoto apcietināšanas orderu izpildi saskaņā ar Pamatlēmumu 2002/584. Direktīvas 2016/343 normas šajā ziņā neko nemaina.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Eiropas Savienības tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pamatlēmums 2002/584</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Pamatlēmuma 2002/584 preambulas 1., 5., 6. un 10. apsvērums ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>(1)</NO.P><TXT>Saskaņā ar 1999. gada 15. un 16. oktobra Eiropadomes Tamperes sanāksmes secinājumiem, un jo īpaši to 35. punktu, starp dalībvalstīm ir jāatceļ formālā izdošanas procedūra attiecībā uz personām, kas mēģina izvairīties no soda izciešanas pēc tam, kad attiecībā uz tām pieņemts galīgs spriedums, un ir jāpaātrina izdošanas procedūras attiecībā uz personām, kuras tur aizdomās par nodarījuma izdarīšanu.</TXT><P>[..]</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>(5)</NO.P><TXT>[..] Ieviešot jaunu, vienkāršotu sistēmu, saskaņā ar kuru notiesātas vai aizdomās turētas personas nodod sodu izpildei vai kriminālvajāšanai, būs iespējams izvairīties no sarežģītības un iespējamās kavēšanās, kas piemīt pastāvošajām izdošanas procedūrām. [..]</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>(6)</NO.P><TXT>Eiropas apcietināšanas orderis, kuru paredz šis pamatlēmums, ir pirmais konkrētais pasākums, ar kuru krimināltiesību jomā īsteno savstarpējas atzīšanas principu, kuru Eiropadome raksturojusi kā tiesu iestāžu sadarbības <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>stūrakmeni<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>.</TXT><P>[..]</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>(10)</NO.P><TXT>Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma pamatā ir augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība. Tā īstenošanu var apturēt tikai gadījumā, ja viena no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti [LES] 6. panta 1. punktā [..] [pēc grozījumiem – LES 2. pants], ko konstatē Padome, ievērojot [LES] 7. panta 1. punktu [pēc grozījumiem – LES 7. panta 2. punkts], ar sekām, kas izklāstītas attiecīgā līguma 7. panta 2. punktā.</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></P></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Pamatlēmuma 2002/584 1. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Eiropas apcietināšanas ordera definīcija un pienākums to izpildīt<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu attiecīgo personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Šis pamatlēmums negroza pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti 6. pantā Līgumā par Eiropas Savienību.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Pamatlēmuma 3. pantā ir noteikti vairāki <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>apcietināšanas ordera obligātas neizpildīšanas<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> pamati, kas nav piemērojami šajā lietā saskaņā ar iesniedzējtiesas norādītajiem faktiem. Pamatlēmuma 4. pantā ir noteikti vairāki <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/> pamati, kas arī nav piemērojami šajā lietā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Pirms tika veikti grozījumi ar Pamatlēmumu 2009/299, Pamatlēmumā 2002/584 bija 5. panta 1. punkts, kurā bija noteikts, ka gadījumos, ja Eiropas apcietināšanas orderis ir izsniegts, lai izpildītu sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, kas piespriests aizmuguriski, un ja pavēste nav tikusi tieši izsniegta attiecīgajai personai vai ja tā citādi nav informēta par tiesas sēdes vietu un laiku, tad nodošanu var pakļaut nosacījumam, ka izsniegšanas tiesu iestāde sniedz garantijas, ka personai būs iespēja lūgt lietas atkārtotu iztiesāšanu izsniegšanas dalībvalstī, kurā šī persona varētu piedalīties klātienē. Minētais 5. panta 1. punkts tika svītrots ar Pamatlēmumu 2009/299, ar kuru tika pievienots jauns 4.a pants, kas attiecas uz aizmuguriski pieņemtiem nolēmumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Pamatlēmuma 2009/299 preambulas 1. apsvērumā ir precizēts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Apsūdzētas personas tiesības personiski piedalīties lietas izskatīšanā tiesā ir iekļautas tiesībās uz taisnīgu tiesu, kas noteiktas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. pantā [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Romā <DATE ISO="19501104">1950. gada 4. novembrī</DATE> parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>ECTK<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>).</P></NOTE>], kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Tiesa ir deklarējusi arī to, ka apsūdzētās personas tiesības personiski piedalīties lietas izskatīšanā tiesā nav absolūtas un ka, ar konkrētiem nosacījumiem, apsūdzētā persona drīkst, skaidri paužot savu brīvu gribu vai klusējot, nepārprotami atteikties no minētajām tiesībām.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Pamatlēmuma 2002/584 4.a pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Aizmuguriski nolēmumi<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/> ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="004A.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Tāpat izpildes tiesu iestāde drīkst atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izdots, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ja nolēmums pieņemts aizmuguriski, izņemot gadījumus, kad Eiropas apcietināšanas orderī norādīts, ka saskaņā ar turpmākām izsniegšanas dalībvalsts tiesību aktos paredzētām procesuālajām prasībām attiecīgā persona:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>vai nu savlaicīgi</TXT><P><LIST TYPE="roman"><ITEM><NP><NO.P>i)</NO.P><TXT>saņēma pavēsti un tādējādi tika informēta par tās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu, kurā pieņemts nolēmums, vai ar citiem līdzekļiem saņēma oficiālu informāciju par minētās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu tādā veidā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas izskatīšanu;</TXT><P>un</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>ii)</NO.P><TXT>tika informēta par to, ka nolēmums var tikt pieņemts aizmuguriski;</TXT></NP></ITEM></LIST></P><P>vai arī</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>zinādama par paredzēto lietas izskatīšanu, bija pilnvarojusi attiecīgās personas vai valsts ieceltu juriskonsultu aizstāvēt viņu lietas izskatīšanā, un minētais juriskonsults patiešām aizstāvēja attiecīgo personu minētajā lietas izskatīšanā;</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2016/343</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Direktīvas 2016/343 9., 33., 35., 44. un 47. apsvērumā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>(9)</NO.P><TXT>Šīs direktīvas mērķis ir veicināt tiesības uz taisnīgu tiesu kriminālprocesā, nosakot kopējus minimālos noteikumus attiecībā uz nevainīguma prezumpcijas un tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā konkrētiem aspektiem.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(33)</NO.P><TXT>Tiesības uz taisnīgu tiesu ir viens no demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem. Minētās tiesības ir pamatā aizdomās turēto un apsūdzēto tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, un tās būtu jānodrošina visā Savienībā.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(35)</NO.P><TXT>Aizdomās turēto un apsūdzēto tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā nav absolūtas. Saskaņā ar konkrētiem nosacījumiem aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem vajadzētu būt tiesīgiem, precīzi paužot savu gribu vai klusējot, nepārprotami no minētajām tiesībām atteikties.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(44)</NO.P><TXT>Savienības tiesību aktu efektivitātes princips nosaka, ka dalībvalstis nodrošina pienācīgus un efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus gadījumā, ja tiek pārkāptas tiesības, kas personai piešķirtas ar Savienības tiesību aktiem. Lai saglabātu tiesības uz taisnīgu tiesu un tiesības uz aizstāvību, ar efektīvu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kas pieejams gadījumā, kad tiek pārkāptas kādas no šajā direktīvā noteiktajām tiesībām, vajadzētu, ciktāl iespējams, panākt, ka aizdomās turētie vai apsūdzētie tiek nostādīti tādā pašā stāvoklī, kādā tie būtu bijuši, ja aizskārums nebūtu noticis.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(47)</NO.P><TXT>Šajā direktīvā tiek ievērotas pamattiesības un pamatprincipi, kas atzīti Hartā [Eiropas Savienības Pamattiesību harta] un ECTK, tostarp [..] tiesības uz taisnīgu tiesu, nevainīguma prezumpcija un tiesības uz aizstāvību. Būtu jo īpaši jāņem vērā Līguma par Eiropas Savienību (LES) 6. pants, saskaņā ar kuru Savienība atzīst Hartā noteiktās tiesības, brīvības un principus un saskaņā ar kuru pamattiesības, kas ir garantētas ar ECTK un izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats.<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></TXT></NP></CONSID></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Direktīvas 2016/343 1. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>Priekšmets<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Ar šo direktīvu paredz kopējus minimālos noteikumus, kas attiecas uz:</ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA><ALINEA><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Direktīvas 2016/343 8. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="008.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis nodrošina, ka aizdomās turētajiem vai apsūdzētajiem ir tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā.</ALINEA></PARAG><?PAGE NO="5"?><PARAG IDENTIFIER="008.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Dalībvalstis var paredzēt, ka tiesas sēde, kurā var tikt pieņemts nolēmums par aizdomās turētā vai apsūdzētā vainīgumu vai nevainīgumu, var notikt bez minētās personas klātbūtnes ar noteikumu, ka:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>aizdomās turētais vai apsūdzētais ir pienācīgā laikā informēts par tiesas sēdi un par neierašanās sekām; vai</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>aizdomās turēto vai apsūdzēto, kas ir informēts par tiesas sēdi, pārstāv pilnvarots advokāts, kuru izraudzījies aizdomās turētais vai apsūdzētais, vai valsts.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="008.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Nolēmumu, kas ir pieņemts saskaņā ar 2. punktu, var izpildīt attiecībā uz konkrēto aizdomās turēto vai apsūdzēto.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="008.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Gadījumos, kad dalībvalstis paredz iespēju, ka tiesas sēdes var notikt bez aizdomās turēto vai apsūdzēto klātbūtnes, bet nav iespējams panākt atbilstību šā panta 2. punktā paredzētajiem nosacījumiem, jo, neskatoties uz saprātīgajiem centieniem aizdomās turēto vai apsūdzēto atrast, personas atrašanās vieta nav zināma, dalībvalstis var noteikt, ka nolēmumu tomēr var pieņemt un izpildīt. Minētajā gadījumā dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad aizdomās turētie vai apsūdzētie ir informēti par nolēmumu, jo īpaši, kad minētās personas ir aizturētas, tās informē arī par iespēju minēto nolēmumu pārsūdzēt un par tiesībām uz lietas izskatīšanu no jauna vai par citu tiesību aizsardzības līdzekli saskaņā ar 9. pantu.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Direktīvas 9. pants <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>Tiesības uz lietas izskatīšanu no jauna<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/> ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>Dalībvalstis nodrošina, ka gadījumos, kad aizdomās turētie vai apsūdzētie nepiedalās klātienē savas lietas izskatīšanā tiesā un kad nav izpildīti 8. panta 2. punktā paredzētie nosacījumi, tiem ir tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā no jauna vai uz citu tiesiskās aizsardzības līdzekli, kurš dod iespēju no jauna noskaidrot lietas faktus, tostarp pārbaudīt jaunus pierādījumus, un kura rezultātā sākotnējo nolēmumu varētu atcelt. Minētajā sakarā dalībvalstis nodrošina, ka minētajiem aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem ir tiesības uz klātbūtni, efektīvi piedalīties saskaņā ar valsts tiesību aktos paredzētajām procedūrām un izmantot tiesības uz aizstāvību.<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Direktīvas 10. pants <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>Tiesiskās aizsardzības līdzekļi<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> ir formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="010.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Dalībvalstis nodrošina, lai aizdomās turētajiem un apsūdzētajiem būtu efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, ja tiek pārkāptas viņu tiesības, kas noteiktas saskaņā ar šo direktīvu.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Vācijas tiesību akti</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Gesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen</HT> [Likums par starptautisko savstarpējo palīdzību krimināllietās] (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/><HT TYPE="ITALIC">IRG</HT><QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>) 83. punkta redakcijas, kas publicēta <DATE ISO="19940627">1994. gada 27. jūnijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P><HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. I, 1537. lpp.</P></NOTE>, kurā jaunākie grozījumi izdarīti ar <DATE ISO="20191210">2019. gada 10. decembra</DATE> likuma 4. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P><HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. I, 2128. lpp.</P></NOTE>, ar ko ievieš Pamatlēmuma 2002/584 4.a pantu, 1. iedaļas 3. punktā ir paredzēts, ka nodošana, pamatojoties uz Eiropas apcietināšanas orderi, nav pieļaujama, ja notiesātā persona klātienē nepiedalījās tiesas procesā, kurā pieņemts nolēmums. Noteiktos apstākļos, kas uzskaitīti <HT TYPE="ITALIC">IRG</HT> 83. panta 2., 3. un 4. punktā, personas, kura klātienē nepiedalījās tiesas procesā, nodošana ir pieļaujama izņēmuma kārtā, atkāpjoties no 83. panta 1. panta 3. apakšpunktā paredzētā noteikuma.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">IRG</HT> 83. panta formulējums ir šāds:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>[..]</P><P>(2) Tomēr nodošana, atkāpjoties no [83. panta] 1. punkta 3. apakšpunkta noteikumiem, ir pieļaujama, ja:</P><P>1. Notiesātā persona</P><P>a) vai nu savlaicīgi</P><P>aa) ir saņēmusi pavēsti par ierašanos uz tiesas sēdi, kurā pieņemts nolēmums, vai</P><P>bb) ar citiem līdzekļiem ir saņēmusi oficiālu informāciju par minētās lietas izskatīšanas plānoto dienu un vietu tādā veidā, ka ir nepārprotami konstatēts, ka attiecīgā persona zināja par paredzēto lietas izskatīšanu, un</P><P>b) tikusi informēta par to, ka nolēmums var tikt pieņemts aizmuguriski,</P><P>2. notiesātā persona, zinot par attiecībā uz viņu notiekošo procesu, kurā bija iesaistīts aizstāvis, ar bēgšanu ir izvairījusies no uzaicinājuma ierasties personiski, vai</P><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti, tiesvedība un uzdotie jautājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu TR ir Rumānijas pilsonis, kurš Rumānijas tiesās notiesāts par dažādiem Rumānijā izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Šajā kontekstā Rumānijas tiesas ir izsniegušas trīs Eiropas apcietināšanas orderus, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodus, kas piespriesti ar trim dažādiem spriedumiem, kurus taisījušas divas dažādas Rumānijas jurisdikcijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Divi no minētajiem apcietināšanas orderiem attiecas uz šo lietu. Abās attiecīgajās lietās Rumānijas iestādes nesekmīgi mēģināja TR paziņot par procesu pirmajā instancē. Abos gadījumos tika mēģināts nosūtīt pavēsti uz viņa pēdējo zināmo adresi Rumānijā. Oficiālie paziņojumi par pavēsti tika atstāti TR adresē, un saskaņā ar Rumānijas tiesību aktiem pavēste tiek uzskatīta par piegādātu pēc desmit dienām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Lai gan TR pavēstes nesaņēma personīgi, viņš zināja par procesu pirmajā instancē un katrā no abām lietām izraudzījās, iecēla un pilnvaroja advokātu savai aizstāvībai, un abās lietās viņu faktiski aizstāvēja viņa izraudzītais advokāts. Tomēr TR nepiedalījās procesā klātienē un galu galā tika notiesāts aizmuguriski.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Nolēmumi abās šajās lietās tika pārsūdzēti. Vismaz vienā no šīm lietām apelācijas sūdzību iesniedza advokāts, kuru TR izraudzījās un pilnvaroja viņu aizstāvēt lietā pirmajā instancē. Tiesā iesniegtie dokumenti nesniedz pilnīgu skaidrību par pārsūdzības apstākļiem, taču abos gadījumos TR pārstāvēja tiesas izraudzīts advokāts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>TR 2018. gada oktobrī devās uz Vāciju un uz īsu laiku no <DATE ISO="20181029">2018. gada 29. oktobra</DATE> līdz 2019. gada 30. janvārim bija deklarēts Bādnauheimā Hesenē. Saskaņā ar viņa dzīvesbiedres teikto pēc tam viņš vispirms dzīvoja Hesenē un tad aptuveni no 2019. gada maija Hamburgā, nespējot deklarēties, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>jo Rumānijas iestādes viņu meklēja par ļaunprātīgu dedzināšanu<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> un tādēļ viņš bēguļoja. Iesniedzējtiesa<?PAGE NO="7"?> uzskatīja, ka šis apgalvojums ir ticams<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu otrās iedaļas III daļas 1. punkta a) apakšpunkta 2. punkta a) apakšpunkta bb) punktu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/><HT TYPE="ITALIC">nach vorläufiger Bewertung glaubhaften und belastbaren Angaben</HT><QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>No brīža, kad tika atcelta viņa deklarētā adrese Bādnauheimā, līdz aizturēšanas brīdim TR nebija oficiāli deklarētas adreses. Aizturēšanas brīdī TR rīcībā bija personu apliecinoši dokumenti, kas nebija izsniegti uz viņa vārda un pēc viņa teiktā piederēja viņa brālim. Viņš nenorādīja iemeslu, kāpēc viņa rīcībā ir šie personu apliecinošie dokumenti, un saskaņā ar policijas sniegto informāciju TR bieži bija izmantojis arī cita brāļa identitāti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz šiem apstākļiem, iesniedzējtiesa secināja, ka TR bija aizbēdzis no Rumānijas un slēpies Vācijā, izvairoties no spriedumiem, kas ir pamats diviem Eiropas apcietināšanas orderiem, kuri attiecas uz šo lietu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20200528">2020. gada 28. maija</DATE> nolēmumu iesniedzējtiesa konstatēja, ka TR lietā bija izpildīti IRG 83. panta 2. punkta 2. apakšpunktā ietvertie izdošanas nosacījumi. Tā uzskatīja, ka viņš, zinot par Eiropas apcietināšanas orderu pamatā esošo lietu izskatīšanu, bija aizbēdzis uz Vāciju un tādējādi izvairījies no uzaicinājuma ierasties personiski. Iesniedzējtiesa, pamatojoties uz Rumānijas iestāžu sniegto informāciju, turklāt uzskatīja, ka apsūdzēto personu abos procesos pirmajā instancē pārstāvēja viņa izraudzīts advokāts, bet abos apelācijas procesos – apelācijas tiesas izraudzīts advokāts. Tāpēc iesniedzējtiesa atzina, ka TR izdošana saskaņā ar šiem diviem Eiropas apcietināšanas orderiem bija atļauta saskaņā ar Vācijas tiesību aktiem, ar kuriem īsteno Pamatlēmumu 2002/584.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20200624">2020. gada 24. jūnija</DATE> nolēmumu iesniedzējtiesa apmierināja TR lūgumu par <DATE ISO="20200528">2020. gada 28. maija</DATE> nolēmuma pārskatīšanu. TR advokāts apgalvoja, ka TR izdošana, ja nav garantijas, ka TR lieta tiks izskatīta no jauna, būtu nelikumīga saskaņā ar Direktīvas 2016/343 8. un 9. pantu, un apšaubīja <HT TYPE="ITALIC">IRG</HT> 83. panta 2. punkta 2. apakšpunkta saderību ar Direktīvu 2016/343.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesas uzdevums tagad ir noteikt, vai tās <DATE ISO="20200528">2020. gada 28. maija</DATE> nolēmums ir saglabājams spēkā, vai arī TR izdošana ir jāatzīst par nepieļaujamu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Hanseatisches Oberlandesgericht Hamburg</HT> [Hanzas Augstākā tiesa Hamburgā] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>Vai, pieņemot lēmumus par aizmuguriski notiesātas personas izdošanu kriminālvajāšanai no kādas Eiropas Savienības dalībvalsts uz citu dalībvalsti, Direktīvas 2016/343 tiesību normas, it īpaši tās 8. un 9. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka izdošanas likumīgums, it īpaši tā saucamajā bēgšanas gadījumā, ir atkarīgs no tā, vai pieprasītāja valsts ir izpildījusi direktīvā minētos nosacījumus?<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Lai gan iesniedzējtiesas jautājums ir formulēts tā, it kā tas attiektos uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>izdošanu kriminālvajāšanas nolūkā<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka tas attiecas uz attiecīgās personas nodošanu brīvības atņemšanas soda izpildei un to, vai šāda nodošana būtu likumīga saskaņā ar attiecīgajām Eiropas Savienības tiesību normām. Šķiet, ka atsauce uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>kriminālvajāšanu<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/><HT TYPE="ITALIC">Strafverfolgung</HT><QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>), nevis <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>brīvības atņemšanas soda izpildi<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/><HT TYPE="ITALIC">Strafvollstreckung</HT><QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>), ir pārrakstīšanās kļūda.</P></NOTE></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Tiesa <DATE ISO="20200923">2020. gada 23. septembrī</DATE> nolēma izskatīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu steidzamības tiesvedībā atbilstoši Tiesas Reglamenta 107. panta 1. punktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Tiesa arī nolēma uzaicināt Rumāniju rakstveidā iesniegt visus lietderīgos precizējumus saistībā ar šo lietu saskaņā ar Tiesas Reglamenta 109. panta 3. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Rakstveida apsvērumus par prejudiciālo jautājumu iesniedza <HT TYPE="ITALIC">Generalstaatsanwaltschaft Hamburg</HT>, Rumānija un Komisija. TR, Vācijas Federatīvā Republika un Polijas Republika <DATE ISO="20201119">2020. gada 19. novembra</DATE> tiesas sēdē sniedza mutvārdu apsvērumus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="8"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Analīze</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ievada piezīmes</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Lai gan šķiet, ka iesniedzējtiesas formulētajā jautājumā tiek lūgta Direktīvas 2016/343 interpretācija, iesniedzējtiesa patiesībā jautā, vai Direktīvas 2016/343 normas, un it īpaši tās 8. un 9. pants, ietekmē Pamatlēmuma 2002/584 4.a pantā ietverto fakultatīvas neizpildīšanas pamatu izmantošanu. Tādēļ es uzskatu par lietderīgu vispirms pievērsties Pamatlēmumam un it īpaši tā 4.a pantam, kā arī apstākļiem, kādos Tiesa ir atzinusi izpildes tiesu iestādes pienākumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>izbeigt nodošanas procesu<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>, pirms pievēršanās Direktīvas 2016/343 analīzei un, visbeidzot, abu mijiedarbībai.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pamatlēmums</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vispārīgi apsvērumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Tiesas pastāvīgajā judikatūrā ir atzīts, ka gan dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās principam, gan arī savstarpējās atzīšanas principam Savienības tiesībās ir fundamentāla nozīme, jo tie ļauj izveidot un uzturēt telpu bez iekšējām robežām. Proti, ar savstarpējas uzticēšanās principu, tostarp attiecībā uz brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, katrai no šīm valstīm ir noteikts pienākums uzskatīt, izņemot ārkārtas apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160405">2016. gada 5. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aranyosi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Căldăraru</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑404/15 un C‑659/15 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:198">EU:C:2016:198</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Tādējādi Tiesa ir nospriedusi, ka savstarpējās atzīšanas princips, kas ir tiesu iestāžu sadarbības <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>stūrakmens<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>, atbilstoši Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 2. punktam nozīmē, ka dalībvalstīm principā ir jāizpilda Eiropas apcietināšanas orderis. Izpildes tiesu iestāde var atteikties izpildīt šādu orderi vienīgi Pamatlēmuma 3. pantā izsmeļoši uzskaitītajos obligātās neizpildes izņēmuma gadījumos vai Pamatlēmuma 4. un 4.a pantā paredzētajos fakultatīvās neizpildes gadījumos. Turklāt Eiropas apcietināšanas ordera izpilde var tikt pakārtota tikai vienam no minētā Pamatlēmuma 5. pantā izsmeļoši paredzētajiem nosacījumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aranyosi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Căldăraru</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑404/15 un C‑659/15 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:198">EU:C:2016:198</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0079">79.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0080">80.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajos minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Nepārprotams neizpildīšanas pamats atbilstīgi Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Kā minēts šo secinājumu 33. punktā, Pamatlēmumā 2002/584 ir iekļautas trīs tiesību normas attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera neizpildīšanas pamatiem. Neviens no 3. pantā minētajiem obligātas neizpildīšanas vai 4. pantā minētajiem fakultatīvas neizpildīšanas pamatiem šajā lietā nav piemērojams. Attiecīgā tiesību norma šajā tiesvedībā ir Pamatlēmuma 4.a pants, kas ietver Eiropas apcietinājuma ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamatus. Pamatlēmuma 4.a pantā attiecībā uz Eiropas apcietināšanas orderiem, kas izdoti, lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu vai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli, ir paredzēts, ka izpildes tiesu iestāde <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>drīkst<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> atteikties izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ja nolēmums pieņemts aizmuguriski, izņemot gadījumus, kad piemēro kādu no vairākiem izņēmumiem. Saskaņā ar šiem izņēmumiem, ja ir izpildīts kāds no četriem 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā uzskaitītajiem nosacījumiem, nodošanas izpilde ir obligāta. Šīs izmaiņas tiesību aktos salīdzinājumā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu atbilstoši iepriekš spēkā<?PAGE NO="9"?> esošajam ES pasākumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Proti, Pamatlēmuma 2002/584 5. panta 1. punkts pirms Pamatlēmuma 2002/584 grozīšanas ar Pamatlēmumu 2009/299.</P></NOTE> bija paredzētas, lai atvieglotu nodošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Šajā nozīmē skat. Pamatlēmuma 2009/299 preambulas 3. apsvērumu: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>Risinājumi, kas ir paredzēti minētajos pamatlēmumos, nav apmierinoši attiecībā uz tādiem gadījumiem, kad personu nav iespējams informēt par tiesvedību. [..] Ar Pamatlēmumu 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm [..] izpildes iestādei ir atļauts prasīt, lai izsniegšanas tiesu iestāde sniedz apstiprinājumu, ko uzskata par piemērotu, lai garantētu personai, par kuru izdots Eiropas apcietināšanas orderis, ka tai būs iespēja lūgt lietas atkārtotu izskatīšanu izsniegšanas dalībvalstī un ka tā tiks tiesāta klātienē. Par šādu apstiprinājumu piemērotību lēmums ir jāpieņem izpildes iestādei, un tādēļ ir grūti precīzi zināt, kad izpilde var tikt atteikta.<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/></P></NOTE>. Ar tām arī tika atcelts izpildes tiesu iestāžu uzdevums lemt par izsniegšanas tiesu iestādes sniegto garantiju <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>piemērotību<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>. Tāpēc Pamatlēmuma 2002/584 4.a pants neparedz izpildes tiesu iestādei pienākumu atturēties no personas nodošanas, ja attiecīgā persona nav ieradusies uz savas lietas izskatīšanu. Tas izpildes tiesu iestādei <HT TYPE="ITALIC">ļauj</HT> to darīt tikai tad, ja nav piemērojami izņēmumi attiecībā uz 4.a pantā paredzētajiem fakultatīvas neizpildīšanas pamatiem. Ja ir izpildīts viens vai vairāki šo izņēmumu kritēriji, izpildes tiesu iestādei joprojām ir pienākums izpildīt attiecīgās personas nodošanu, pat ja šī persona nav piedalījusies savas lietas izskatīšanā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Divu Eiropas apcietināšanas orderu izpilde ir atļauta saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 normām</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju TR abus attiecīgo lietu izskatīšanā pirmajā instancē pārstāvēja viņa izraudzīts un pilnvarots advokāts. Tādējādi šķiet, ka šīs tiesvedības atbilst Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem, un, ja šīs tiesvedības būtu bijušas vienīgās vērā ņemamās, Eiropas apcietināšanas ordera izpilde būtu bijusi obligāta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Tomēr abas lietas tika pārsūdzētas. No Tiesai iesniegtajiem dokumentiem nav skaidrs, vai pārsūdzības process šajās divās Rumānijas lietās būtu uzskatāms kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/> Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta nozīmē, kā to interpretē Tiesa savā judikatūrā lietā <HT TYPE="ITALIC">Tupikas</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170810">2017. gada 10. augusts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Tupikas</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑270/17 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:628">EU:C:2017:628</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0081">81.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Saskaņā ar Tiesas spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Tupikas</HT> <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>lietas izskatīšana, kurā ir pieņemts nolēmums<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> saistībā ar tiesvedību, kas norisinājusies vairākās instancēs, ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>instance, kurā pieņemts pēdējais [no šiem lēmumiem], ciktāl attiecīgā tiesa ir pieņēmusi galīgu nolēmumu par attiecīgās personas vainu [..], gan no faktu, gan tiesību skatupunkta izvērtējot apsūdzošos un attaisnojošos elementus [..]<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>.</P></NOTE>, un tādējādi tie bijuši tiesas nolēmumi, ar kuriem <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>lieta galīgi izšķirta pēc būtības<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Turpat, 83. punkts.</P></NOTE> šīs judikatūras izpratnē. Ja pārsūdzības lietas ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>lietu izskatīšana, kurā pieņemti nolēmumi<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/>, kā to interpretē Tiesa, tad tās ir lietas, kurām jāatbilst 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem attiecībā uz Eiropas apcietināšanas ordera obligātu izpildi. Ja pārsūdzības lietas nav <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>lietu izskatīšana, kurā ir pieņemti nolēmumi<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>, kas varētu būt pārsūdzības gadījumi tikai tiesību jautājumos, tad šķiet, ka Eiropas apcietināšanas orderu izpilde būtu obligāta. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nav skaidrs, vai Rumānijas izsniegšanas tiesu iestāžu sniegtā informācija ļautu to noteikt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Tomēr, tā kā iesniedzējtiesa ir iesniegusi lietu Tiesai, iesniedzējtiesa saskaras ar situāciju, kad TR nodošana – iesniedzējtiesas ieskatā un atbilstīgi tās veiktajam faktisko apstākļu vērtējumam, Eiropas apcietināšanas orderos ietvertās informācijas analīzei un Rumānijas iestāžu atbildēm uz tās jautājumiem – ir fakultatīva saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4.a pantu un nodošana ir atļauta saskaņā ar attiecīgajiem valsts tiesību aktiem. Tomēr iesniedzējtiesa arī uzskata, ka, izvērtējot tos pašus faktus, TR varētu saskarties ar savu Direktīvā 2016/343 paredzēto tiesību pārkāpumu, ja izsniegšanas dalībvalstī (Rumānijā) viņam netiek nodrošināta lietas izskatīšana no jauna, ko izsniegšanas (Rumānijas) tiesu iestādes ir atteikušās garantēt, un tāpēc iesniedzējtiesa jautā, vai ir jāignorē valsts tiesību normas, kas pilnvaro izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, lai atteiktu <HT TYPE="ITALIC">fakultatīvu</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Fakultatīva nodošana saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4.a pantu.</P></NOTE> TR nodošanu gadījumā, ja tādējādi var tikt pārkāptas viņa tiesības saskaņā ar Direktīvu 2016/343.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="10"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">4.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tiesas spriedums lietā Melloni</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Tiesa jau iepriekš ir interpretējusi Pamatlēmuma 2002/584 4.a panta 1. punkta saderību ar Hartas 47. panta un 48. panta 2. punkta prasībām, kad saistībā ar aizmuguriski pasludinātu notiesājošu spriedumu tika piemērots izņēmums attiecībā uz fakultatīvu nodošanu. Lietā <HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT>, kurā tika pasludināts spriedums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāris</DATE> (<NO.CASE>C‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:107">EU:C:2013:107</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, notiesāto personu gan pirmajā, gan apelācijas instancē pārstāvēja viņa izraudzīts un pilnvarots advokāts. Tāpēc saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 normām izpildes (Spānijas) tiesu iestādēm viņa nodošana izsniegšanas dalībvalstij (Itālijai) bija jāveic obligāti, nevis fakultatīvi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Lai gan lietā <HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT> Tiesas sprieduma rezolutīvā daļa ir formulēta tā, it kā tā attiektos uz jebkuru nodošanu saskaņā ar 4.a panta 1. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Rezolutīvās daļas 2. punktā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>4.a panta 1. punkts [..] ir saderīgs ar Hartas 47. panta un 48. panta 2. punkta prasībām<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/>.</P></NOTE>, spriedums jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas tikai uz gadījumiem – atšķirībā no izskatāmās lietas –, kad nodošana ir obligāta, nevis fakultatīva, proti, uz gadījumiem, kad tiek piemērots viens vai vairāki 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētie izņēmumi. Spriedums nevar tikt saprasts kā tāds, kas aptver jebkuru fakultatīvu nodošanu, ko izpildes dalībvalsts var atļaut pēc saviem ieskatiem, ja nav īstenojušies 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā paredzēto izņēmumu piemērošanas nosacījumi. Tas pilnīgi skaidri izriet arī no Tiesas izvērstās analīzes minētā sprieduma 47.–54. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka ir piemērojams viens no 4.a panta 1. punkta a)–d) apakšpunktā minētajiem izņēmumiem, proti, ka Eiropas apcietināšanas orderu pamatā esošajās procedūrās tika ievērotas procesuālās garantijas attiecībā uz kādu no šiem izņēmumiem, būtu piemērojams spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT>, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>4.a panta 1. punkts ir saderīgs ar Hartas 47. panta un 48. panta 2. punkta prasībām<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>, un secinājums būtu tāds, ka nav tikušas pārkāptas TR pamattiesības uz taisnīgu tiesu, tostarp viņa tiesības uz piedalīšanos tiesas procesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Kā aplūkots šo secinājumu 36. un 37. punktā, ir iespējams, ka varētu tikt piemērots kāds no 4.a panta 1. punkta a) vai b) apakšpunktā minētajiem izņēmumiem (lai arī šī iespēja nebūt nav skaidra). Tā kā iesniedzējtiesa ir balstījusi savu jautājumu uz pieņēmumu, ka uz attiecīgo Eiropas apcietināšanas orderu izpildi attiecas fakultatīvas neizpildīšanas pamati, es turpināšu, pamatojoties uz šo pieņēmumu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">5.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Izņēmuma gadījumi, kad Tiesa ir piekritusi, ka izpildes tiesu iestāde var <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>izbeigt ar Pamatlēmumu 2002/584 noteikto nodošanas procedūru<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Tikai dažās lietās saistībā ar attiecīgo personu pamattiesību pārkāpumiem Tiesa ir atzinusi, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>ievērojot noteiktus nosacījumus, izpildes tiesu iestādei ir tiesības izbeigt ar Pamatlēmumu 2002/584 noteikto nodošanas procedūru<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160405">2016. gada 5. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aranyosi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Căldăraru</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑404/15 un C‑659/15 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:198">EU:C:2016:198</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Minister for Justice and Equality</HT> (Tiesu sistēmas nepilnības)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑216/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:586">EU:C:2018:586</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Generalstaatsanwaltschaft</HT> (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑220/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:589">EU:C:2018:589</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0057">57.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī ģenerāladvokāta <HT TYPE="ITALIC">M. C. Sánchez‑Bordona</HT> secinājumus lietā <HT TYPE="ITALIC">Openbaar Ministerie</HT> (Izsniegšanas tiesu iestādes neatkarība) (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑354/20 PPU un C‑412/20 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:925">EU:C:2020:925</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0039">39.</REF.NP.ECR>, <REF.NP.ECR REF="NP0040">40.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Tiesa ir konstatējusi pamatu šai izņēmuma atkāpei no Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem Pamatlēmuma 1. panta 3. punktā, kurā teikts, ka ar to <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>[negroza] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti 6. pantā Līgumā par Eiropas Savienību<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>. Tiesa arī savā judikatūrā ir atzinusi, ka izņēmuma gadījumos var tikt ierobežota savstarpējas atzīšanas un savstarpējas uzticēšanās principu piemērošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Šajā nozīmē skat. Atzinumu 2/13 (<HT TYPE="ITALIC">Eiropas Savienības pievienošanās</HT> ECTK), <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141218">2014. gada 18. decembris</DATE> (<NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2454">EU:C:2014:2454</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0191">191.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Turpretī Tiesa ir uzsvērusi, ka, kā tas ir noteikts Pamatlēmuma 2002/584 preambulas 10. apsvērumā, Eiropas apcietināšanas ordera mehānisma īstenošana var tikt apturēta tikai tad, ja kāda no dalībvalstīm nopietni un vairākkārt pārkāpj principus, kas paredzēti LES 2. pantā, un šajā gadījumā ir jāievēro LES 7. pantā paredzētā procedūra<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160405">2016. gada 5. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aranyosi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Căldăraru</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑404/15 un C‑659/15 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:198">EU:C:2016:198</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0081">81.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Minister for Justice and Equality</HT> (Tiesu sistēmas nepilnības)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑216/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:586">EU:C:2018:586</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz to, Tiesa ir noteikusi dažus pārskatīšanas standartus, kas izpildes tiesu iestādei jāievēro, ja ir risks, ka izdošanas dalībvalsts personas nodošanā var tikt pārkāptas attiecīgās personas pamattiesības. Saistībā ar izdošanas dalībvalsts iespējamu Hartas 4. pantā noteiktā necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu ar šiem standartiem paredz, ka izpildes tiesu iestādei ir pienākums turpināt izmeklēšanu, ja ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>objektīva, ticama, precīza un pienācīgi atjaunināta informācija<QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/>, kas pierāda nepilnības, un pēc tam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>konkrēti un precīzi noteikt, vai ir būtisks pamats uzskatīt<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>, ka attiecīgā persona tiks pakļauta šo pamattiesību pārkāpumu <HT TYPE="ITALIC">reālam riskam</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160405">2016. gada 5. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aranyosi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Căldăraru</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑404/15 un C‑659/15 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:198">EU:C:2016:198</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, rezolutīvās daļas 104. punkts), par Hartas 4. panta pārkāpumu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās dēļ, ņemot vērā apstākļus Rumānijas un Ungārijas ieslodzījuma vietās, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Generalstaatsanwaltschaft</HT> (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑220/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:589">EU:C:2018:589</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Ja tas tā ir, tad izpildes tiesu iestādei ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>jāpieprasa papildu informācija<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/> no izdošanas tiesu iestādes un jāatliek nolēmums par nodošanu, līdz tā iegūst <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>papildu informāciju, kas tai ļauj mazināt šādu risku<QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/>. Ja risku nevar mazināt saprātīgā termiņā, izpildes iestādei ir jālemj par to, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>vai nodošanas procedūra ir jāizbeidz<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160405">2016. gada 5. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Aranyosi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Căldăraru</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑404/15 un C‑659/15 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:198">EU:C:2016:198</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, rezolutīvās daļas 104. punkts).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Pamattiesību pārkāpuma riska noteikšana ir jāveic atsevišķi. Saistībā ar iespējamu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās aizlieguma pārkāpumu Tiesa lietā <HT TYPE="ITALIC">Generalstaatsanwaltschaft</HT> ir nospriedusi, ka šajā nolūkā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>apcietinājuma apstākļi ir jāizvērtē vienīgi ieslodzījuma vietās, kurās [..] ir ticams, ka šī persona tiks turēta apcietinājumā<QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>, kā arī jāizvērtē <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>vienīgi attiecīgās personas konkrētie un precīzie apcietinājuma apstākļi, kas ir atbilstoši, lai noteiktu, vai tai būs faktisks necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Generalstaatsanwaltschaft</HT> (Apcietinājuma apstākļi Ungārijā)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑220/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:589">EU:C:2018:589</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, rezolutīvās daļas otrā apakšiedaļa).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Saistībā ar iespējamo tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu Tiesa lietā <HT TYPE="ITALIC">Minister for Justice and Equality</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Minister for Justice and Equality</HT> (Tiesu sistēmas nepilnības)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑216/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:586">EU:C:2018:586</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> būtībā piemēroja to pašu standartu kā lietā <HT TYPE="ITALIC">Aranyosi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Căldăraru</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Lietā <HT TYPE="ITALIC">Minister of Justice and Equality</HT> minētajam standartam ir vajadzīga <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>objektīva, ticama, precīza un pienācīgi atjaunināta informācija<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>, turpretī lietā <HT TYPE="ITALIC">Aranyosi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Căldăraru</HT> minētajam standartam vajadzīgi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>pierādījumi<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/>, kas atbilst šim standartam. Norādes par pamattiesību pārkāpumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Aranyosi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Căldăraru</HT> bija pārliecinošākas nekā lietā <HT TYPE="ITALIC">Minister of Justice and Equality</HT>, jo pirmajā gadījumā tie bija ECT spriedumi, ar kuriem tika konstatēts ECTK 3. panta pārkāpums, bet otrajā gadījumā bija Komisijas pamatots priekšlikums, ar kuru tika konstatēts, ka Polijā ir pārkāpts tiesu varas neatkarības princips.</P></NOTE>, vispirms konstatējot, ka reāls risks, ka tiks pārkāptas pamattiesības uz neatkarīgu tiesu un līdz ar to <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>pamattiesību uz taisnīgu tiesu būtība<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/>, kas garantēta Hartas 47. panta 2. punktā, tāpat kā reāls risks, ka tiks pārkāpts Hartas 4. pants, varētu ļaut izpildes tiesu iestādei izņēmuma kārtā atturēties no Eiropas apcietināšanas ordera izpildes, pamatojoties uz Pamatlēmuma 2002/584 1. panta 3. punktu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Skat. plašo analīzi 47.–59. punktā <DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlija</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Minister for Justice and Equality</HT> (Tiesu sistēmas nepilnības)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑216/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:586">EU:C:2018:586</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Tādējādi šīs judikatūras kopīgie aspekti, pirmkārt, ir ārēju <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>pierādījumu<QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/> vai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>informācijas<QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/> esamība – tiem jābūt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>objektīviem, ticamiem, precīziem un pienācīgi atjauninātiem<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/>, un tos lietās, kas attiecas uz Hartas 4. pantu, veidoja ECT pasludināti spriedumi, bet lietā, kas attiecas uz Hartas 47. panta 2. punktu, Komisijas pamatots priekšlikums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Komisijas <DATE ISO="20171220">2017. gada 20. decembra</DATE> pamatots priekšlikums saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 7. panta 1. punktu par tiesiskumu Polijā (COM(2017) 835 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>).</P></NOTE> –, kuriem jāpierāda <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>nepilnības<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>, kas var radīt reālu attiecīgo pamattiesību pārkāpuma risku, un, otrkārt, atsevišķs konstatējums, ka attiecīgā persona nodošanas gadījumā var tikt pakļauta reālam pamattiesību pārkāpuma riskam, pamatojoties uz šīs personas individuālajiem apstākļiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="12"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Pamattiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, ko garantē Hartas 47. panta 2. punkts un ECTK 6. panta 1. punkts</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Hartas 47. panta virsraksts ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu<QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>. Minētā panta otrajā daļā ir noteikts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/>. Skaidrojumos saistībā ar Pamattiesību hartu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P><REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="17" DATE.PUB="2007">OV 2007, C 303, 17. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE> ir norādīts, ka Hartas 47. panta otrā daļa atbilst ECTK 6. panta 1. punktam saistībā ar tiesībām uz taisnīgu tiesu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Minister for Justice and Equality</HT> (Tiesu sistēmas nepilnības)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑216/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:586">EU:C:2018:586</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un 48. punkts manos secinājumos šajā lietā.</P></NOTE>. Hartas 52. panta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana<QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/> 3. punktā ir noteikts, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECTK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tiesības klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā ir daļa no pamattiesību uz taisnīgu tiesu būtības. Tomēr, kā Tiesa un ECT ir konsekventi uzskatījušas, apsūdzētā persona var tieši vai netieši ar savu rīcību atteikties no tiesībām klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Skat. spriedumu, 2013. gada 26. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:107">EU:C:2013:107</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2020. gada 13. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Spetsializirana prokuratura</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑688/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:94">EU:C:2020:94</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); ECT spriedumu, <DATE ISO="20060301">2006. gada 1. marts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Sejdovic</HT> pret Itāliju, CE:ECHR:2006:0301JUD005658100, 86. punkts (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>ne Konvencijas 6. panta burts, ne gars netraucē personai skaidri vai klusējot no brīvas gribas atteikties no garantētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/>), tādā pašā nozīmē skat. arī ECT spriedumu, <DATE ISO="20001130">2000. gada 30. novembris</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Kwiatkowska</HT> pret Itāliju, CE:ECHR:2000:1130DEC005286899.</P></NOTE>, piemēram, ja persona cenšas izvairīties no tiesas. Kā ir norādījusi ECT, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>tiesības uz taisnīgas tiesu [..] tiek liegtas, ja aizmuguriski notiesāta persona vēlāk nevar saņemt no tiesas, kas viņu ir tiesājusi, jaunu apsūdzības pamatotības novērtējumu gan no faktu, gan tiesību skatupunkta gadījumā, kad nav konstatēts, ka persona būtu <HT TYPE="ITALIC">atteikusies no savām tiesībām ierasties tiesā un aizstāvēties</HT> [..] vai ka tā būtu <HT TYPE="ITALIC">vēlējusies izvairīties no tiesas</HT><QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>ECT spriedums, <DATE ISO="20060301">2006. gada 1. marts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Sejdovic</HT> pret Itāliju, CE:ECHR:2006:0301JUD005658100, 82. punkts (izcēlums pievienots).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>ECT turklāt norādīja, ka, ja aizmuguriski notiesātajai personai netika izsniegts oficiāls paziņojums, rodas jautājums, vai viņu var uzskatīt par pietiekami informētu par savu kriminālvajāšanu un tiesvedību, lai spētu izlemt atteikties no savām tiesībām ierasties tiesā vai izvairīties no tiesas, un nosprieda, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>daži konstatētie fakti var sniegt nepārprotamu norādi, ka apsūdzētā persona zina, ka pret viņu ir uzsākts kriminālprocess, kā arī apsūdzības būtību un cēloni un neplāno piedalīties tiesas procesā vai vēlas izvairīties no kriminālvajāšanas<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>ECT spriedums, <DATE ISO="20060301">2006. gada 1. marts</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Sejdovic</HT> pret Itāliju, CE:ECHR:2006:0301JUD005658100, 98. un 99. punkts. ECT <DATE ISO="20170126">2017. gada 26. janvāra</DATE> spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Lena Atanasova</HT> pret Bulgāriju, CE:ECHR:2017:0126JUD005200907, 52. punkts, ECT konstatēja, ka apsūdzētā persona ir atteikusies no savām tiesībām piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā, kā to garantē ECTK 6. panta 1. punkts, apstākļos, kad attiecīgā persona bija pienācīgi informēta par kriminālprocesa esamību un viņai izvirzītajām apsūdzībām, ka viņa bija apstiprinājusi faktiskos apstākļus un paziņojusi, ka ir gatava apspriest notiesāšanas nosacījumus, un pēc tam atstājusi iestādēm iepriekš norādīto adresi, nepaziņojot par adreses maiņu, un ka iestādes bija veikušas saprātīgus pasākumus, lai nodrošinātu viņas klātbūtni tiesas procesā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Šī ECT judikatūra tomēr attiecas uz lietām pirmās instances posmā. Attiecībā uz pārsūdzības (apelācijas) instanci tiesību uz piedalīšanos klātienē lietas izskatīšanā tiesā aizsardzība ir būtiski ierobežotāka. Īpaši ECT judikatūrā ir nošķirti gadījumi, kad apelācijas tiesvedība ietver tikai tiesību jautājumus, no gadījumiem, kad apelācijas instances tiesa var izvērtēt gan faktus, gan tiesību normas un pilnībā novērtēt vainas vai nevainīguma jautājumu. Pirmajā gadījumā ECTK 6. panta prasības var tikt izpildītas pat tad, ja apelācijas sūdzības iesniedzējam nav tikusi dota iespēja tikt uzklausītam personīgi, ja vien pirmajā instancē ir notikusi publiska uzklausīšana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>ECT spriedums, 1984. gada 22. februāris, <HT TYPE="ITALIC">Sutter</HT> pret Šveici, CE:ECHR:1984:0222JUD000820978, 30. punkts.</P></NOTE>. Otrajā gadījumā un it īpaši tad, ja apelācijas instances tiesai tiek lūgts noteikt stingrāku sodu, apsūdzētās personas klātbūtne, visticamāk, ir nepieciešama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>ECT spriedums, <DATE ISO="20040706">2004. gada 6. jūlijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Dondarini</HT> pret Sanmarino, CE:ECHR:2004:0706JUD005054599, 27. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstītie fakti neprecizē pārsūdzības tiesvedību būtību lietās, kas attiecas uz TR. Tāpēc nav skaidrs, atbilstoši kuram standartam viņa tiesības piedalīties klātienē šo lietu izskatīšanā tiesā un Rumānijas iestāžu centieni nosūtīt viņam pavēstes par ierašanos uz šo pārsūdzības lietu izskatīšanu ir jāizvērtē, ņemot vērā TR pamattiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā saskaņā ar Hartas 47. panta 2. punktu un ECTK 6. panta 1. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītie fakti nepārprotami apstiprina iesniedzējtiesas secinājumu, ka TR apzināti aizbēga no lietas izskatīšanas gan tiesvedībā pirmajā instancē, gan pārsūdzības instancē un izvairījās no apcietinājuma. Šķiet arī, ka TR bija <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>informēts par kriminālprocesiem, kas uzsākti pret viņu, kā arī par apsūdzību būtību un cēloni<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/>. Balstoties uz šo secinājumu, kas jāizdara iesniedzējtiesai, TR pamattiesības klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā, kā to garantē Hartas 47. panta 2. punkts, nav tikušas pārkāptas saistībā ar viņa aizmugurisko notiesāšanu, ko apstiprinājusi pārsūdzības instance, un tai sekojošo izdošanas dalībvalsts atteikumu garantēt viņam lietas atkārtotu izskatīšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Tā kā saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādītajiem faktiem šķiet, nav pārkāptas pamattiesības, netiek izskatīts jautājums par to, vai izpildes tiesu iestāde var <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>izbeigt nodošanas procedūras<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/> saskaņā ar Tiesas judikatūru lietās <HT TYPE="ITALIC">Aranyosi</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Căldăraru</HT>, <HT TYPE="ITALIC">Generalstaatsanwaltschaft</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Minister of Justice and Equality</HT>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Vēl ir jāizvērtē, vai ar Direktīvu 2016/343 piešķirtā aizsardzība daļā, kas pārsniedz to, ko garantē Hartas 47. panta 2. punkts un ECTK 6. panta 1. punkts, ierobežo izpildes dalībvalsts rīcības brīvību, īstenojot Pamatlēmuma 2002/584 4.a pantā noteiktos fakultatīvas neizpildīšanas pamatus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">D.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Direktīvā 2016/343 ietverto tiesību klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā papildu garantiju stāvoklis</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 2016/343 preambulas 9. apsvērumu šīs direktīvas mērķis ir veicināt tiesības uz taisnīgu tiesu kriminālprocesā, nosakot kopējus minimālos noteikumus, tostarp attiecībā uz tiesībām klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā. Nosakot kopējus minimālos noteikumus aizdomās turēto un apsūdzēto procesuālo tiesību aizsardzībai, minētā direktīva tiecas stiprināt dalībvalstu savstarpēju uzticēšanos to krimināltiesību sistēmām un tādējādi veicināt nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Direktīvas 2016/343 preambulas 10. apsvērums.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>No Direktīvas 2016/343 sistēmas un tajā paredzētajiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem skaidri izriet, ka, ciktāl runa ir par tiesībām klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā, tā ir vērsta uz dalībvalsti, kurā notiek vai notika tiesa. Tikai šī dalībvalsts var piešķirt 9. pantā noteikto tiesiskās aizsardzības līdzekli: lietas izskatīšanu no jauna.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Turpretī Pamatlēmuma 2002/584 4.a pants, loģiski, ir vērsts uz <HT TYPE="ITALIC">citām</HT> dalībvalstīm, nevis to, kurā notika lietas izskatīšana un kurā attiecīgā persona tika notiesāta. Vienīgi šīs dalībvalstis var nodot attiecīgo personu dalībvalstij, kurā tā tika notiesāta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Pamatlēmumam 2002/584 un Direktīvai 2016/343 ir ne vien dažādi adresāti, bet tie arī reglamentē dažādus jautājumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Kā norādījusi iesniedzējtiesa, Direktīvas 2016/343 materiāltiesiskais regulējums, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, ir ierobežots ar minimālajām prasībām attiecībā uz aizmuguriskiem tiesas procesiem dalībvalstīs. Tāpēc Direktīvas 2016/343 darbības jomas paplašināšanai, iekļaujot izdošanas vai nodošanas procedūras, būtu vajadzīgs pamatojums. Atbilstību minimālajiem noteikumiem, kas piemērojami valsts tiesas procesiem, nevar pārbaudīt izdošanas vai nodošanas procedūrās, kas notiek<?PAGE NO="14"?> citā dalībvalstī. Šādas procedūras bieži notiek, ņemot vērā laika ierobežojumu, ko rada iespējamā attiecīgās personas aizturēšana, un dabiskos ierobežojumus izpildes tiesu iestādes spējās pārskatīt citu tiesisko regulējumu, kas bieži ir formulēti svešvalodā, atbilstību piemērojamajiem ES tiesību standartiem. Šāda pārskatīšana pārsniegtu izdošanas procedūru apjomu un būtu pretrunā savstarpējās atzīšanas principam, kas ir tiesu iestāžu sadarbības stūrakmens. Tādējādi izdošanas tiesības arī turpmāk obligāti jāpakļauj tikai selektīvai pārbaudei.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, Direktīvas ģenēze neatbalsta arī tādu Direktīvas 2016/343 piemērošanu, kas ierobežotu izpildes dalībvalsts rīcības brīvību, īstenojot Pamatlēmuma 2002/584 4.a pantu. Kā iesniedzējtiesa norāda lēmumā par prejudiciālā jautājuma uzdošanu, no Sadarbībai krimināllietās izveidotās policijas un tiesu iestāžu koordinācijas komitejas sanāksmes protokola (skat. Padomes <DATE ISO="20140909">2014. gada 9. septembra</DATE> dokumentu Nr. 12955/14, 2. un nākamās lappuses) izriet, ka Komisija ir paudusi atbalstu Direktīvā 2016/343 noteikto prasību tuvināšanai izdošanas tiesībām ar Pamatlēmuma 2002/584/TI 4.a pantu, jo, neraugoties uz dažādajām tiesību normu regulējuma jomām, abos gadījumos mērķis bija noteikt minimālās prasības attiecībā uz valsts kriminālprocesu Savienības teritorijā un līdz ar to šīs normas ir nedalāmi savstarpēji saistītas:</TXT><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>Komisija uzskata, ka noteikumi, kas ir piemērojami gadījumā, ja persona klātienē nepiedalās savas lietas izskatīšanā tiesā, ir cieši saistīti ar šīs personas tiesībām piedalīties lietas iztiesāšanā. Šīs tiesības un kritēriji aizdomās turēto personu vai apsūdzēto personu tiesāšanai bez to klātesamības būtu vienas monētas divas puses.<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/> (3. lpp.).</P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Tomēr Komisijas viedoklis neguva pārsvaru, jo dalībvalstu pārstāvji norādīja uz dažādajām regulējuma jomām un mērķiem un tādējādi vienprātīgi noraidīja direktīvas projekta attiecināšanu uz izdošanas tiesībām:</TXT><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>Tika atgādināts, ka Pamatlēmums tika noslēgts citā juridiskā kontekstā (ar vienprātīgu balsojumu) un ka tam bija cits mērķis nekā šim Direktīvas projektam (savstarpēja atzīšana attiecībā pret minimālu noteikumu noteikšanu). Tādēļ nebūtu vēlams Pamatlēmuma tekstu transponēt Direktīvas projektā.<QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/> (2. lpp.).</P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Jāatzīmē, ka <HT TYPE="ITALIC">pamattiesības</HT> klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā saskaņā ar Hartas 47. panta 2. punktu un ECTK 6. panta 1. punktu, kā tās iezīmējusi Tiesa un ECT, ir ievērojami šaurākas nekā tiesības klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā saskaņā ar Direktīvas 2016/343 8. pantu. Tikai šaurāku pamattiesību klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā pārkāpuma risks var attaisnot izpildes tiesu iestādes lēmumu izbeigt nodošanas procedūru, nevis šo tiesību papildu tvērums, ko paredz Direktīva.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Tā kā pamattiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums, tostarp pamattiesību klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā pārkāpums, kā to interpretējusi ECT, var attaisnot <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>nodošanas procedūras izbeigšanu<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/>, manuprāt, risks vai pat informētība par to, ka cita dalībvalsts, iespējams, neievēro visus Direktīvas 2016/343 aspektus, paši par sevi neattaisno nodošanas procedūras izbeigšanu. Šajā ziņā jāatgādina Tiesas konsekventi nospriestais, ka savstarpējas uzticēšanās principa ierobežojumi ir jāinterpretē šauri<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Šajā ziņā skat. manus secinājumus, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Minister of Justice and Equality</HT> (Tiesu sistēmas nepilnības)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑216/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:517">EU:C:2018:517</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0073">73.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180426">2018. gada 26. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Donnellan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑34/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:282">EU:C:2018:282</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Gadījumā, ja izpildes dalībvalstij ir rīcības brīvība saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 4.a pantu, es apgalvotu, ka šāda zināma vai iespējama direktīvas noteikumu neievērošana no izdošanas dalībvalsts puses arī saskaņā ar ES tiesību aktiem neierobežo izpildes dalībvalsts rīcības brīvību izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Tiesiskās aizsardzības līdzeklis attiecīgajai personai, ja tiek pārkāptas tās Direktīvā 2016/343 paredzētās tiesības klātienē piedalīties lietas izskatīšanā tiesā tādā veidā, kas nav arī Hartas 47. panta 2. punktā nostiprināto pamattiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpums, ir lietas izskatīšana no jauna dalībvalstī, kurā attiecīgā persona tika notiesāta aizmuguriski. Tas ir Direktīvas 2016/343 9. pantā norādītais tiesiskās aizsardzības līdzeklis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Tas nenozīmē, ka izpildes dalībvalsts nevarētu ņemt vērā to, vai aizmuguriski notiesātām personām izdošanas dalībvalstī ir nodrošinātas visas tiesības, uz kurām tām ir tiesības saskaņā ar Direktīvu 2016/343, ja tā to izvēlas. Tas vienkārši nozīmē to, ka, ja nav pārkāptas ar Direktīvu 2016/343 aizsargātās <HT TYPE="ITALIC">pamattiesības</HT>, šāds apsvērums ir šīs dalībvalsts ziņā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekšējos apsvērumus, es uzskatu, ka Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Hanseatisches Oberlandesgericht</HT> <HT TYPE="ITALIC">Hamburg</HT> (Hanzas Augstākā tiesa Hamburgā) uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:</TXT><P>Reāla pamattiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpuma riska neesamības gadījumā Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20160309">2016. gada 9. marta</DATE> Direktīvas (ES) 2016/343 par to, lai nostiprinātu konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā kriminālprocesā, 8. un 9. pants neierobežo izpildes dalībvalsts rīcības brīvību, tai īstenojot noteikumus par Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvu neizpildīšanu saskaņā ar 4.a pantu Padomes <DATE ISO="20020613">2002. gada 13. jūnija</DATE> Pamatlēmumā 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm, kas grozīts ar Padomes <DATE ISO="20090226">2009. gada 26. februāra</DATE> Pamatlēmumu 2009/299/TI.</P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>