1.

Vai valsts tiesa var nepiemērot valsts tiesisko regulējumu – kas tiek interpretēts tādējādi, ka pēdējā rīcība, kas pārtrauc valsts konkurences iestādes īstenošanas darbības noilgumu, ir formāla rīcība, ar kuru tiek uzsākta pretkonkurences darbības izmeklēšana, bet turpmākās darbības šīs izmeklēšanas laikā nav uzskatāmas par rīcību, kas pārtrauc noilgumu, – tādēļ, ka tas ir pretrunā lojālas sadarbības un pretmonopola pasākumu efektivitātes principiem?

2.

Atbilde uz šo jautājumu pieprasa analizēt Tiesas judikatūru par vairākiem Savienības tiesību principiem, kuriem ir jāmeklē taisnīga līdzsvarošana: lojālas sadarbības starp dalībvalstīm un Savienību princips, pretmonopola pasākumu efektivitātes princips, dalībvalstu procesuālās autonomijas princips un, tā kā runa ir par lato sensu sodoša rakstura tiesisko regulējumu, arī materiāltiesisko tiesību normu atpakaļejošā spēka aizlieguma princips.

I.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

3.

Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk tekstā – “LES”) 4. panta 3. punktā ir paredzēts:

4.

Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk tekstā – “LESD”) 101. pantā ir paredzēts:

–

jebkuram starp uzņēmumiem noslēgtam nolīgumam vai nolīgumu kategorijai,

–

jebkuram uzņēmumu apvienības pieņemtam lēmumam vai lēmumu kategorijai,

–

jebkādai saskaņotai darbībai vai darbību kategorijai,

5.

Regulas Nr. 1/2003  ( 2 ) 25. pantā “Noilguma termiņi sodu uzlikšanai” ir paredzēts:

B.

Valsts tiesības

6.

Legea concurenței nr. 21/1996 (Konkurences likums Nr. 21/1996), redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietā un kas bija spēkā Consiliul Concurenței (Konkurences padome, Rumānija; turpmāk tekstā – “Konkurences padome”) 2015. gada 14. aprīļa Lēmuma Nr. 13 pieņemšanas dienā, 5. panta 1. punktā un 61. un 62. pantā ir paredzēts:

7.

Iepriekšējā punktā minētās Konkurences likuma Nr. 21/1996 61. un 62. panta tiesību normas tika grozītas 2015. gada 30. jūnijā ar dekrētlikumu Nr. 31/2015, ar ko groza un papildina Konkurences likumu Nr. 21/1996 un papildina dekrētlikumu Nr. 83/2014 par darbinieku atalgojumiem, kas 2015. gadā ir samaksāti no valsts līdzekļiem, un par citiem pasākumiem, kas ir saistīti ar valsts izdevumiem, kas vēlāk pēc minētā likuma pārpublicēšanas kļuvuši par 63. un 64. pantu, un pašlaik ir formulētas šādi:

II.

Faktiskie apstākļi, tiesvedība pamatlietā un prejudiciālais jautājums

8.

2009. gada 7. septembrī Konkurences padome pēc savas ierosmes sāka vairākas izmeklēšanas attiecībā uz vairākiem uzņēmumiem, kuri nodarbojas ar pārtikas produktu mazumtirdzniecību, tostarp attiecībā uz Metro Cash & Carry România SRL (turpmāk tekstā – “Metro”) un tās piegādātājiem, starp kuriem ir prasītāja pamatlietā Whiteland Import Export SRL (turpmāk tekstā – “Whiteland”), lai konstatētu iespējamos konkurences tiesību pārkāpumus.

9.

2014. gada 12. augustā Konkurences padome paziņoja Whiteland izmeklēšanas atzinumu, un 2014. gada 23. oktobrī notika uzklausīšana padomes plenārsēdē.

10.

Konkurences padome pieņēma rezolūcijas 2014. gada 9. decembrī, kad tika sagatavots lēmuma protokols, kurā ir konstatēts, ka Metro un 13 tās piegādātāji, tostarp Whiteland, ir izdarījuši konkurences tiesību pārkāpumu.

11.

Ar 2015. gada 14. aprīļa Lēmumu Nr. 13 Konkurences padome konstatēja, ka Metro un tās piegādātāji, tostarp Whiteland, ir pārkāpuši Konkurences likuma Nr. 21/1996 5. panta 1. punktu un LESD 101. panta 1. punktu, noslēdzot pretkonkurences vienošanās ar mērķi izkropļot un traucēt konkurenci tirgū, nosakot piegādātāju preču pārdošanas un tālākpārdošanas cenu, un uzlika Whiteland naudas sodu.

12.

Konkrētāk, runājot par attiecībām starp Metro un Whiteland, Konkurences padome konstatēja vairākas vertikālas vienošanās, kuru mērķis ir ierobežot konkurenci pārtikas produktu mazumtirdzniecības tirgū. Šīs vienošanās ierobežoja, pirmkārt, pircēja (mazumtirgotāja) un, otrkārt, piegādātāja brīvību noteikt savu cenu politiku. Pārdošanas un tālākpārdošanas cenas tika ierobežotas no 2006. līdz 2009. gadam, izmantojot dažādus līgumiskus dokumentus, kas tika noslēgti starp Whiteland kā piegādātāju un Metro kā tālākpārdevēju, kā arī izmantojot līgumus un reklāmas piedāvājumus.

13.

Saskaņā ar Konkurences likuma Nr. 21/1996 53. panta 1. punkta a) apakšpunktu par Konkurences likuma Nr. 21/1996 5. panta 1. punkta a) apakšpunkta un LESD 101. panta 1. punkta pārkāpumu Whiteland tika piespriests naudas sods 2324, 484 Rumānijas leju (RON) apmērā, kas ir vienāds ar 0,55 % no 2013. gadā īstenotā apgrozījuma.

14.

Ar prasības pieteikumu, kas ir reģistrēts Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija; turpmāk tekstā – “Apelācijas tiesa”) reģistrā, Whiteland lūdza daļēji atcelt 2015. gada 14. aprīļa Lēmumu Nr. 13 daļā, kas attiecas uz to, un līdzās lūgumam tikt atbrīvotai no soda tā apgalvoja, ka Konkurences padomes tiesībām uzlikt jebkādu administratīvo sodu par konkurences tiesību normu pārkāpumu esot iestājies noilgums, jo jau ir pagājis piecu gadu noilguma termiņš, kas paredzēts Konkurences likuma Nr. 21/1996 61. panta 1. punkta b) apakšpunktā.

15.

Ar 2016. gada 19. janvāra spriedumu Nr. 92 [Bukarestes] apelācijas tiesas VIII Administratīvo un nodokļu lietu palāta apmierināja Whiteland iesniegto prasības pieteikumu un tādējādi atcēla 2015. gada 14. aprīļa Lēmumu Nr. 13 daļā, kas attiecas uz minēto sabiedrību, jo Konkurences padomes tiesībām uzlikt prasītājai administratīvo sodu esot iestājies noilgums.

16.

Faktiski Apelācijas tiesa atzina, ka saskaņā ar Konkurences likuma Nr. 21/1996 61. un 62. pantā paredzēto Konkurences padomes tiesību uzlikt administratīvos sodus noilguma režīmu pēdējā Konkurences padomes rīcība, kas varēja pārtraukt noilguma termiņu, ir šīs iestādes pieņemtais lēmums par izmeklēšanas sākšanu.

17.

Apelācijas tiesa atzina, ka aplūkojamajā gadījumā pret konkurenci vērstajai rīcībai bija turpināts raksturs un ka pēdējā pretkonkurences darbība, ko ir veikusi Whiteland, esot notikusi 2009. gada 15. jūlijā, dienā, kad sākās Konkurences likuma Nr. 21/1996 61. panta 1. punkta b) apakšpunktā paredzētais piecu gadu noilguma termiņš. Pēc tam 2009. gada 7. septembrī Konkurences padome pieņēma lēmumu par izmeklēšanas sākšanu, ar ko pārtrauca noilguma termiņu, tādējādi šajā datumā sākās jauns piecu gadu noilguma termiņš.

18.

Tā kā, izmantojot Konkurences likuma Nr. 21/1996 šauru interpretāciju, Apelācijas tiesa atzina, ka lēmums par izmeklēšanas sākšanu bija pēdējā Konkurences padomes rīcība, kas varēja pārtraukt noilguma termiņu, tā secināja, ka minētais termiņš ir beidzies 2014. gada 7. septembrī, proti, gan pirms turpmākiem Konkurences padomes lēmumiem šajā sakarā (kas tika pieņemti 2014. gada 9. decembrī), gan pirms 2015. gada 14. aprīļa Lēmuma Nr. 13 pieņemšanas.

19.

Konkurences padome pārsūdzēja Apelācijas tiesas 2016. gada 19. janvāra spriedumu Nr. 92, kas ir pamattiesvedības priekšmets, Înalta Curte de Casație și Justiție – Secția de contencios administrativ și fiscal (Augstākās kasācijas tiesas Administratīvo un nodokļu lietu palāta, Rumānija; turpmāk tekstā – “Augstākā tiesa”).

20.

Tā apgalvo, pirmkārt, ka piemērojamo tiesību normu pareizā interpretācija esot tā, saskaņā ar kuru noilguma termiņu var pārtraukt jebkurš procesuālais pasākums, kas ir pieņemts nolūkā sodīt par pārkāpumu, nevis Apelācijas tiesas izmantotā šaurā interpretācija, saskaņā ar kuru lēmums par izmeklēšanas sākšanu ir uzskatāms par pēdējo rīcību, kas var pārtraukt noilguma termiņu.

21.

Otrkārt, Konkurences padome apgalvo, ka interpretācija, saskaņā ar kuru lēmums par izmeklēšanas sākšanu ir uzskatāms par pēdējo rīcību, kas pārtrauc noilguma termiņu, izraisītu attiecīgo valsts un Eiropas tiesību normu nevienveidīgu piemērošanu.

22.

Faktiski, ja aplūkojamajā gadījumā Konkurences padome nesāktu izmeklēšanu arī saistībā ar iespējamo LESD 101. panta pārkāpumu un ja šo izmeklēšanu veiktu pati [Eiropas] Komisija, rīcība, kas pārtrauc noilgumu, tiktu identificēta saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 25. pantu, saskaņā ar kuru rīcība, kas pārtrauc noilgumu, ir jebkura rīcība saistībā ar sodīšanu par pārkāpumu.

23.

Tiesvedībā Augstākajā tiesā Konkurences padome lūdza iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai pārbaudītu, vai Savienības tiesību normas (proti, LES 4. panta 3. punkts un LESD 101. pants, tos skatot kopā ar Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. punktu) liedz interpretēt valsts tiesību normas tādējādi, ka formāla rīcība, ar kuru tiek sākta pretkonkurences darbības izmeklēšana, ir pēdējā rīcība, kas var pārtraukt noilgumu, un ka tātad turpmākie izmeklēšanas laikā pieņemtie Konkurences padomes lēmumi neietilpst rīcības, kas pārtrauc noilguma termiņu, kategorijā, pat ja ar šīm tiesību normām Konkurences padomei tiek liegts efektīvi piemērot LESD 101. pantu.

24.

Faktiski iesniedzējtiesa jautā, vai valsts Konkurences likuma Nr. 21/1996 šaura interpretācija, ko aplūkojamajā gadījumā izmantoja Apelācijas tiesa, neizraisa konkurences tiesību jomā piemērojamo tiesību normu nevienveidīgu piemērošanu.

25.

Tā norāda, ka saskaņā ar valsts tiesu praksi Regulas Nr. 1/2003 25. pants attiecoties vienīgi uz Komisijas tiesībām uzlikt sodus par konstatētajiem Savienības konkurences tiesību noteikumu pārkāpumiem, savukārt Konkurences padomei šī tiesību norma neesot piemērojama. Tomēr Augstākā tiesa norāda, ka pastāv arī tiesu prakse, saskaņā ar kuru starp Regulas Nr. 1/2003 25. pantu un valsts tiesību normām noilguma jomā ir jābūt atbilstībai, jo ir jānodrošina saskaņotība starp Savienības tiesību normām un valsts tiesību normām, it īpaši, ja pēdējo minēto mērķis ir transponēt Savienības tiesību konkurences jomā saturu.

26.

Šādos apstākļos Augstākā tiesa uzdeva Eiropas Savienības Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

III.

Juridiskā analīze

A.

Ievada apsvērumi

1.

Prejudiciālais jautājums un uzdotie tiesību jautājumi

27.

Skaidrības labad ir lietderīgi arī juridiskajā analīzē atgādināt dažus faktus, lai labāk izprastu tiesību jautājumus, kuri ir iesniedzējtiesas uzdotā prejudiciālā jautājuma pamatā.

28.

Pamattiesvedības laikā spēkā esošajā valsts tiesību normā (Rumānijas Konkurences likuma 62. pants), vispirms norādot, ka “noilguma termiņus pārtrauc jebkura Konkurences padomes darbība, veicot konkrēta likuma pārkāpuma iepriekšēju izmeklēšanu vai uzsākot izmeklēšanu”  ( 3 ), ir paredzēts, ka pasākumi, kuri var pārtraukt noilguma termiņu, “galvenokārt” iekļauj šādus: a) rakstiski informācijas pieprasījumi; b) Konkurences padomes priekšsēdētāja lēmums par izmeklēšanas uzsākšanu; c) tiesvedības uzsākšana  ( 4 ).

29.

Šīs tiesību normas interpretācija, kuru izmantoja Apelācijas tiesa (un kura pēc tam tika apstrīdēta iesniedzējtiesā), ir bijusi tādā nozīmē, ka aplūkojamajā gadījumā pēdējā rīcība, kas var pārtraukt noilgumu, būtu Konkurences padomes priekšsēdētāja lēmums par izmeklēšanas sākšanu, un tādējādi galīgā lēmuma pieņemšanas dienā bija iestājies noilgums, izraisot šīs padomes uzliktā soda spēkā neesamību.

30.

Iesniedzējtiesai (Rumānijas Augstākā tiesa), kurā vērsās Konkurences padome, ir radušās šaubas par Apelācijas tiesas izmantotās valsts tiesību normas interpretācijas pareizību, un būtībā tā jautā Tiesai: 1) vai LES 4. panta 3. punkts un LESD 101. pants uzliek valsts tiesu iestādēm pienākumu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēti noteikumi par tiesību uzlikt administratīvus sodus noilgumu, interpretēt atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 25. panta 3. punktam; 2) vai tādas tiesību normas kā minētais 62. pants, saskaņā ar kuru pēdējā rīcība, kas var pārtraukt noilgumu, ir Konkurences padomes priekšsēdētāja izlemtā izmeklēšanas procesa formāla sākšana, šauras interpretācijas sekas var apdraudēt LESD 101. panta efektīvu piemērošanu, tādējādi pārkāpjot efektivitātes principu, kas ierobežo dalībvalstu procesuālo autonomiju, un LES 4. panta 3. punktā paredzēto lojālas sadarbības principu.

31.

Tātad tiesību jautājums, kas ir jāatrisina, ir identificēt ierobežojumus dalībvalstu [kompetencei] regulēt valstu konkurences iestāžu pieņemto pasākumu noilgumu, it īpaši attiecībā uz to pasākumu veidiem, kuri var pārtraukt šo noilgumu.

32.

Prejudiciālajā jautājumā esošā atsauce uz Regulas Nr. 1/2003 25. pantu, ja tā tiek interpretēta (kā, šķiet, to uzskata daži lietas dalībnieki) tādējādi, ka konkrētajā gadījumā tas ir tieši piemērojams, ir ārpus tiesību jautājuma risinājuma.

33.

Faktiski tajā ir paredzēts, ka uz pilnvarām, kas ar šīs regulas 23. un 24. pantu ir piešķirtas Komisijai, attiecas noteikti noilguma termiņi un noteiktas normas, kas paredz to izbeigšanos, kā 3. punktā paredzētais nosacījums, ka noilguma termiņu naudas sodu vai periodisko soda maksājumu uzlikšanai pārtrauc “jebkura rīcība, ko izmeklēšanā vai tiesvedībā attiecībā uz pārkāpumu veikusi Komisija vai dalībvalsts konkurences iestāde”.

34.

No 25. panta formulējuma skaidri izriet, ka šī tiesību norma ir piemērojama tikai to pilnvaru īstenošanai, kuras ar Regulu Nr. 1/2003 ir piešķirtas Komisijai, nevis valstu konkurences iestādēm piešķirto pilnvaru īstenošanai.

35.

Līdz ar to es uzskatu, ka nav nekādas nozīmes dažu lietas dalībnieku minētajam apstāklim, ka Rumānijas likumdevējs Konkurences likuma spēkā stāšanās brīdī esot iedvesmojies no minētā Regulas Nr. 1/2003 25. panta normas formulējuma.

36.

Kā to ir norādījusi arī Komisija  ( 5 ), Konkurences likuma 62. panta teksts atšķiras no Regulas Nr. 1/2003 25. panta teksta. Tātad nevar apgalvot, ka Rumānijas likumdevējs būtu burtiski pārņēmis iepriekš minētā 25. panta saturu vai ka minētais pants varētu būt tieši piemērojams valsts konkurences iestādes pieņemtajiem pasākumiem.

37.

No tā izriet, ka atbilde uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu var būt atkarīga nevis no minētā 25. panta piemērošanas, bet gan no iepriekš minētā Konkurences likuma 62. panta interpretācijas, ņemot vērā vairāku Savienības tiesību principu līdzsvarošanu  ( 6 ): dalībvalstu procesuālās autonomijas princips, nepastāvot saskaņotam tiesiskajam regulējumam, pretmonopola pasākumu īstenošanas efektivitātes princips, lojālas sadarbības starp dalībvalstīm un Savienību princips un sodoša rakstura materiāltiesisko tiesību normu atpakaļejošā spēka aizlieguma princips.

2.

Piemērojamās tiesības un vēlāk izdarītie grozījumi

38.

Pirms iepriekš minēto principu analīzes sākšanas ievadā ir jāatgādina, ka pašlaik Tiesai uzdotais jautājums izcelsmes valsts tiesībās ir zaudējis praktisku lietderību nākotnei.

39.

Faktiski valsts likumdevējs ir grozījis iepriekš minēto 62. pantu, pielāgojot to Regulas Nr. 1/2003 25. pantā ietvertajām tiesību normām  ( 7 ) un tātad paredzot papildu iemeslus, kuri pārtrauc noilgumu un kuri iestājas pēc izmeklēšanas sākšanas  ( 8 ).

40.

Tomēr iepriekš spēkā esošā tiesību norma ratione temporis paliek piemērojama tiesvedībā, kuru Whiteland uzsāka valsts tiesā, un tādēļ Tiesai būs jāsniedz iesniedzējtiesai kritēriji tās izlemšanai, izmantojot Savienības tiesību pareizu interpretāciju.

41.

Manuprāt, izdarītie grozījumi ir pavisam neitrāli konkrētā gadījuma atrisināšanai: faktiski vērtējums, kas Tiesai ir jāveic, ir ierobežots ar faktisko apstākļu norises laikā spēkā esošās valsts tiesību normas interpretācijas (kā interpretācija, kuru aprakstīja iesniedzējtiesa un izmantoja Apelācijas tiesa) atbilstību Savienības tiesībām.

42.

Beidzot, ir jāņem vērā, ka Direktīvas 2019/1  ( 9 ) 29. pantā ir ietverti daži noteikumi par noilguma termiņiem valstu konkurences iestāžu veiktajai naudas sodu uzlikšanai, kuri tomēr neattiecas uz šajā lietā aplūkotajiem aspektiem  ( 10 ).

43.

Tādējādi attiecībā uz valstu konkurences iestāžu īstenotajiem pasākumiem šķiet apstiprināta Savienības likumdevēja griba tieši nereglamentēt aspektu, kurš attiecas uz noilguma termiņu ilgumu un rīcības, kas pārtrauc noilgumu, veidiem.

B.

Dalībvalstu procesuālās autonomijas princips un pretmonopola pasākumu efektivitātes princips

44.

Konkrētajā gadījumā, izslēdzot Regulas Nr. 1/2003 25. panta tiešu piemērojamību, ir nepieciešams līdzsvarot dažus vispārējus Savienības tiesību principus, par kuriem Tiesa jau ir vairākkārt lēmusi.

45.

Vērtējot, vai tāda tiesību norma kā faktisko apstākļu laikā spēkā esošā Rumānijas tiesību norma (kas tika interpretēta šauri, kā to darīja Apelācijas tiesa) atbilst Savienības tiesībām, ir jāsāk no atziņas, ka pretmonopola pasākumam ir jābūt efektīvam gan tad, kad to veic Komisija, gan tad, kad to veic dalībvalstu konkurences iestādes.

46.

Faktiski dalībvalstis “izraugās konkurences iestādi vai iestādes, kas ir atbildīgas par LESD 101. un 102. panta piemērošanu tā, lai efektīvi tiktu izpildīti šīs regulas noteikumi. Tādējādi izraudzītajām iestādēm saskaņā ar regulu ir jānodrošina minēto pantu efektīva piemērošana vispārējās interesēs (skat. regulas 5., 6., 8., 34. un 35. apsvērumu)”  ( 11 ).

47.

Patiešām “atbilstoši valsts procesuālās autonomijas principam, ja attiecīgajā jautājumā nav Savienības tiesiskā regulējuma, katras dalībvalsts tiesību sistēmā ir jānosaka kompetentās tiesas un jāparedz sīki procesuāli noteikumi prasībām, kas paredzētas, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās”  ( 12 ), un tad, “ja Kopienu tiesībās, ieskaitot to vispārējos principus, šajā saistībā nav iekļautas kopīgas normas, valstu iestādes, īstenojot Kopienu tiesību aktus, rīkojas, piemērojot to valsts tiesību formālus un materiāltiesiskus kritērijus”  ( 13 ).

48.

Tomēr minētais princips, joprojām izmantojot senāku Tiesas judikatūru, “ir jālīdzsvaro ar nepieciešamību vienveidīgi piemērot Kopienu tiesības, lai novērstu nevienlīdzīgu attieksmi pret saimnieciskās darbības subjektiem”  ( 14 ).

49.

Tas nozīmē, kā Tiesa to ir skaidri paskaidrojusi turpmākajos spriedumos, ka dalībvalstu rīcības brīvību saista Savienības principu un it īpaši efektivitātes principa ievērošana  ( 15 ). Valsts tiesību normas nedrīkst “Savienības tiesību piemērošanu padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt”  ( 16 ).

50.

Iepriekš minētais it īpaši attiecas uz konkurences jomu. Ar LESD 101. un 102. panta piemērošanu saistīto noteikumu un procedūru modernizācija, kas tika veikta ar Regulu Nr. 1/2003, faktiski pamatojas uz decentralizētas Eiropas pretmonopola noteikumu piemērošanas sistēmas koncepciju, kuras ietvaros Eiropas Komisija, valstu konkurences iestādes un dalībvalstu tiesas darbojas ciešā sadarbībā. Šiem subjektiem tika piešķirtas jaunas pilnvaras salīdzinājumā ar iepriekš spēkā esošo režīmu, lai tādējādi veicinātu lielāku īstenošanas efektivitāti Eiropas līmenī, vienlaikus aizsargājot konsekvenci un vienveidību.

51.

Šādi izveidota decentralizēta sistēma, kurā valstu iestādes tieši piemēro Savienības tiesības, prasa, lai, tomēr ievērojot dalībvalstu procesuālo autonomiju, pretmonopola īstenošanai paredzētie noteikumi neradītu šķērsli pretmonopola tiesību vienveidīgai un efektīvai piemērošanai.

52.

Tādējādi dalībvalstīm “jārūpējas, lai noteikumi, ko tās nosaka vai piemēro, nekaitētu LESD 101. un 102. panta efektīvai piemērošanai”  ( 17 ), un lai “procesuālā kārtība prasības celšanai tiesā par tādējādi izraudzīto konkurences iestāžu lēmumiem” neapdraudētu 2003. gada Regulas Nr.1 mērķi – “nodrošināt, ka minētās iestādes efektīvi piemēro LESD 101. un 102. pantu”  ( 18 ).

53.

Attiecībā tieši uz noilgumu nesen Tiesā tika iesniegta lieta, kas attiecās uz tiesībām celt prasību atlīdzināt zaudējumus, kurus izraisīja konkurences tiesību pārkāpums.

54.

Dalībvalsts tiesībās noilguma termiņš tika ierobežots ar trim gadiem, kuri sākās neatkarīgi no apstākļa, vai cietusī persona zināja vai nezināja atbildīgās personas identitāti un zaudējumu kopējo apmēru, un netika paredzēta iespēja apturēt vai pārtraukt šo termiņu valsts konkurences iestādē notiekošas procedūras laikā.

55.

Tajā gadījumā Tiesa nosprieda, ka “LESD 102. pants un efektivitātes princips ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā, pirmkārt, ir paredzēts, ka noilguma termiņš attiecībā uz prasībām par zaudējumu atlīdzību ir trīs gadi un sākas no dienas, kad cietusī persona ir uzzinājusi par tiesībām uz atlīdzību, pat ja persona, kas ir atbildīga par pārkāpumu, nav zināma, un, otrkārt, nav paredzēta iespēja apturēt vai pārtraukt šo termiņu valsts konkurences iestādē notiekošas procedūras laikā”  ( 19 ).

56.

Tiesa arī atkārtoja – princips, ka “valsts tiesību akti, kuros ir noteikts datums, no kura sākas noilguma termiņš, tā ilgums un apturēšanas vai pārtraukšanas noteikumi, ir jāpielāgo konkurences tiesību īpatnībām” ( 20 ), kuras “parasti prasa sarežģītu faktisko un ekonomisko analīzi”  ( 21 ).

57.

Minētie principi, kurus Tiesa apstiprināja saistībā ar privātpersonu celto prasību atlīdzināt zaudējumus, kuri radās pret konkurenci vērstās rīcības dēļ (tā dēvētā privātā īstenošana (“private enforcement”)), manuprāt, ir piemērojami arī aplūkojamajā gadījumā, kurā darbība, kurai ir piemērojams noilgums, ir valsts konkurences iestādes darbība (tā dēvētā publiskā īstenošana (“public enforcement”)).

58.

Tas ir tā iemesla dēļ, ka privāta īstenošana ir kļuvusi par patieso “otro pīlāru”  ( 22 ) līdzās publiskajai īstenošanai un “tiesību aizliegto vienošanos jomā īstenošanas decentralizētā sistēma, kāda tā ir tikusi izveidota ar Regulu (EK) Nr. 1/2003, šodien bez tām vairs nav iedomājama”  ( 23 ). Zaudējumu atlīdzības prasības par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem ir “neatņemama sastāvdaļa šo tiesību normu īstenošanas sistēmā, kuras mērķis ir novērst uzņēmumu pret konkurenci vērstu rīcību un atturēt viņus no šādas rīcības”  ( 24 ).

59.

Jau Regulā Nr. 1/2003 bija uzsvērtas papildinošas attiecības starp publisko un privāto īstenošanu, kuras raksturo Eiropas modeli  ( 25 ): pirmajai, pateicoties kompetentajām iestādēm piešķirtajām izmeklēšanas un sodīšanas pilnvarām, ir uzticēta galvenokārt konkurences pārkāpumu sodīšanas un prevencijas funkcija; otrajai ir uzticēts uzdevums nodrošināt tiesību aizsardzību un pārkāpumā cietušās personas ciesto zaudējumu atlīdzināšanu. Jaunākajās direktīvās  ( 26 ) šajā jomā šāda pieeja ir vēlreiz apstiprināta, vienlaikus tomēr pievienojot elementus, kuri, šķiet, virza uz arvien lielāku papildināmību.

60.

Tā vietā, lai aplūkotu divas konkurējošās īstenošanas [enforcement] sistēmas, ir lietderīgi domāt par vienu sistēmu, jo ir divi veidi, kā sasniegt to pašu rezultātu  ( 27 ). Minēto īstenošanas veidu koordinācijas mērķis ir stimulēt virtuozu mijiedarbību, lai sasniegtu kopīgu mērķi efektīvi piemērot konkurences tiesības  ( 28 ).

61.

Praktiska pieredze rāda, ka ne tikai civiltiesiskās zaudējumu atlīdzības prasības var dot reālu iespēju iesniegt tiesā iespējamās pretmonopola lietas, kuras citādi paliktu neaizsargātas  ( 29 ), bet arī – ka ikvienas personas tiesības prasīt to zaudējumu atlīdzību, kuri rodas no konkurenci ierobežojošās rīcības, “stiprina Savienības konkurences tiesību normu darbības raksturu [..], tādējādi veicinot efektīvas konkurences saglabāšanu Eiropas Savienībā”  ( 30 ).

62.

Ņemot vērā šo ciešo savstarpējo papildināmību starp privātu un publisko īstenošanu  ( 31 ), kuras abas kalpo, lai sabiedrības interesēs nodrošinātu efektīvu un brīvu konkurenci vienotā tirgū, uzskatu, ka iepriekš izklāstītie principi, kurus Tiesa noteica iepriekš minētajā spriedumā Cogeco, var tikt piemēroti arī šajā tiesvedībā.

63.

Tāpēc efektivitātes princips paredz, ka “valsts tiesību normas nedrīkst padarīt neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību izmantošanu, kuras piešķirtas ar Savienības tiesību sistēmu”  ( 32 ).

64.

It īpaši tas ir konkurences jomā  ( 33 ), ņemot vērā iepriekš aprakstīto decentralizēto īstenošanas sistēmu, arī ņemot vērā apstākli, ka, “lai pareizi juridiski novērtētu konkurences noteikumu pārkāpumus, lielā skaitā gadījumu ir jāvērtē sarežģītas ekonomiska rakstura situācijas, kā arī iekšēji tirdzniecības dokumenti, kas bieži nonāk atklātībā tikai konkurences iestāžu darba rezultātā”  ( 34 ).

65.

Tātad attiecībā uz noilgumu atsevišķo dalībvalstu paredzētajiem noteikumiem ir jāļauj nodrošināt efektīvu pretmonopola darbību pat sarežģītākos gadījumos.

66.

Analizējot Tiesā patlaban izskatāmo gadījumu, parādās vairākas norādes, kuras var likt uzskatīt, ka Apelācijas tiesas izmantotā valsts tiesību normas interpretācija neatbilst efektivitātes principam: pasākumu, kuri pārtrauc noilgumu pēc izmeklēšanas sākšanas, pilnīga nepieļaujamība, kas neļauj ņemt vērā procesuālos notikumus pēc izmeklēšanas sākšanas, kā arī izrietošā desmit gadu absolūta noilguma termiņa, kas arī ir paredzēts minētajās normās, piemērošanas pārmērīga samazināšana.

67.

Tādā gadījumā kā aplūkojamais nešķiet, ka noilguma termiņa pagarināšana pati par sevi vai konkrētie pasākumi, kas pārtrauc noilgumu, veido Savienības tiesību pārkāpumu, bet gan izmantotās šaurās interpretācijas nepamatotais stingrums, kas neļautu pārtraukt noilgumu pat īpaši sarežģītos gadījumos.

68.

Turklāt tāda interpretācija gandrīz atņemtu nozīmi absolūtajam desmit gadu termiņam, kas arī ir paredzēts šajā pašā tiesiskajā regulējumā papildus “parastajam” piecu gadu termiņam: ja neviens pasākums pēc procedūras oficiālās uzsākšanas nevar pārtraukt noilgumu, reti varēs tikt pārsniegti attiecīgajā termiņā paredzētie pieci gadi, un katrā ziņā, lielākais, tie varētu būt pārsniegti vienīgi uz to īso laika periodu, kas paiet starp uzzināšanu par iespējamo konkurences pārkāpumu un procedūras uzsākšanu.

69.

Ir taisnība, ka, pirms Konkurences padomes priekšsēdētājs sāk procedūru, notiek pirmsizmeklēšanas darbība, ko veic kompetentais departaments, bet šajā periodā nevar tikt veiktas vairākas procedūrā būtiskas darbības, piemēram, inspekcijas, un katrā ziņā parasti nenotiek visi tie procesuālie pasākumi, kuri raksturo pilnībā īstenoto sacīksti.

70.

Tātad dalībvalstis var paredzēt noilguma nosacījumus un veidus, kuri atšķiras no tiem, kas Regulas Nr. 1/2003 25. pantā ir paredzēti Komisijai, bet ar nosacījumu, ka tie ļauj veikt īstenošanas darbību, kas ir atbilstoša valstu konkurences iestādēs iesniegto lietu juridiskās un ekonomiskās analīzes sarežģītībai. Pēc maniem uzskatiem, konkurences jomā šādi ir jāsaprot frāze “nedrīkst pārmērīgi apgrūtināt Savienības tiesību piemērošanu”, kuru Tiesa ir vairākkārt izmantojusi.

71.

Šajā nolūkā izšķiroša nozīme ir nevis noilguma termiņa absolūtajam ilgumam, kas nedrīkst būt pārmērīgs, lai izvairītos no nesavlaicīgas pretmonopola pasākuma pretējās ietekmes, bet gan noilgumu pārtraucošajiem pasākumiem, kuri ļauj pielāgot procedūru ilgumu faktiskajai lietas sarežģītībai.

72.

No tā izriet, ka tāda tiesību norma kā Rumānijas tiesību norma valstu tiesām ir jāinterpretē, kaut arī ievērojot dalībvalstu procesuālo autonomiju, [tomēr] ņemot vērā: a) visu spēkā esošā noilguma regulējuma sistēmu, nevis atsevišķi konkrētas tiesību normas  ( 35 ); b) valsts konkurences iestādē izskatāmo lietu vidējo sarežģītību un laiku, kas ir vajadzīgs pienācīgas juridiski ekonomiskās analīzes veikšanai. Šajā nolūkā, kā savos rakstveida apsvērumos to iesaka Komisija  ( 36 ), varētu tikt izmantots kritērijs, kuru Tiesa ieteica lietā Taricco 1  ( 37 ).

73.

Piemērojot minēto kritēriju šajā lietā, valsts tiesai būtu jāpārbauda, vai ar valsts tiesību normu noilguma pārtraukšanas jomā, kā tās interpretē apelācijas tiesa, piemērošanu uzņēmumi, kas ir izdarījuši smagus pretmonopola pārkāpumus, ļoti daudzos gadījumos netiek sodīti, jo attiecībā uz šīm darbībām parasti iestājas noilgums, pirms varētu tikt piespriests likumā paredzētais sods par pretmonopola pārkāpumu. Ja pārbaudes iznākums ir pozitīvs, valsts tiesai būtu jākonstatē, ka valsts tiesībās paredzētie pasākumi pretmonopola pārkāpumu apkarošanai nevar tikt uzskatīti par efektīviem un atturošiem no šādas rīcības, un tas būtu pretrunā LESD 101. pantam, to skatot kopā ar LES 4. panta 3. punktu.

74.

Varētu ņemt vērā ne tikai noilguma termiņa iestāšanās dēļ nesodīto gadījumu faktisko skaitu salīdzinājumā ar kopējo lietu skaitu, ko ir izskatījusi attiecīgā valsts konkurences iestāde, bet arī apstākli, ka, piemēram, daži konkurences tiesību pārkāpumu veidi sistēmiski paliek nesodīti  ( 38 ) pēc tam, kad tiek piemērotas valsts tiesību normas noilguma termiņa pārtraukšanas jomā.

75.

Beidzot, ir jānorāda, ka, izvērtējot valsts konkurences iestādes īstenošanas darbības iespējamā noilguma iestāšanās sekas, valsts tiesa varētu analizēt arī to trešo personu intereses, kuras no valsts konkurences iestādes lēmuma atcelšanas sakarā ar noilgumu varētu ciest zaudējumus, kuri, pat ja vēl nav aktuāli, var tikt uzskatīti par būtiskiem.

76.

Es it īpaši atsaucos uz patērētājiem, kuri, ciešot zaudējumus no sodīto uzņēmumu pret konkurenci vērstās rīcības, gaida iestādes lēmuma apstiprināšanu tiesā, lai varētu celt turpmākas (follow on) prasības atlīdzināt zaudējumus.

77.

Manuprāt, tas ir vēl viens apstiprinājums argumentācijai, kuru es izklāstīju iepriekšējos punktos  ( 39 ), par savstarpējo papildināmību starp privātu un publisko īstenošanu, kuras abas kalpo, lai sabiedrības interesēs nodrošinātu efektīvu un brīvu konkurenci vienotā tirgū.

78.

Šis papildu vērtējums paredz izpildīt noteiktus nosacījumus, kuri var iekļaut valsts tiesas kopējā vērtējumā arī patērētāju intereses: a) valsts konkurences iestādes lēmums pirmšķietami nevar likties nelikumīgs aspektos, kuri nav saistīti ar noilgumu; b) apstrīdētā konkurences iestādes lēmuma saturam ir jābūt teorētiski piemērotam, lai pamatotu turpmākās (follow on) prasības no ievērojama patērētāju skaita, kuri ir cietuši zaudējumus no sankcionēto uzņēmumu prettiesiskās rīcības.

79.

Pēc iepriekš aprakstītajām pārbaudēm valsts tiesai, pēc maniem uzskatiem, ir jāveic pēdējais vērtējums: par valsts tiesību normas atbilstību nevis Savienības tiesību noteikumu kopuma, kas attiecas uz Komisijas īstenošanas darbības noilgumu, tekstam, bet “garam”.

80.

Proti, lai gan dalībvalstīm tie nav saistoši, tie tomēr veido pretmonopola darbības “efektivitātes standartu”, kam ir jābūt pēc iespējas vienveidīgākam decentralizētas īstenošanas juridiskajā sistēmā, kurā atsevišķas valstu konkurences iestādes darbojas arvien lielākā sinerģijā ar Komisiju.

81.

No iepriekš minētā izriet, ka, ņemot vērā visus apstākļus, kuri izriet no lietas materiāliem, tāda pasākumu, kas pārtrauc noilgumu, šaura interpretācija kā interpretācija, kuru izmantoja Apelācijas tiesa, varētu būt šķērslis valsts konkurences iestādes īstenošanas darbībai, it īpaši tad, ja lietas īpatnības pieprasa sarežģītu (kas izriet arī no pārbaudāmā materiāla daudzuma) juridisko un ekonomisko analīzi un turpmākas pārbaudes, arī veicot inspekcijas un citus pierādījumu iegūšanas pasākumus.

82.

Kā minēts, valsts tiesai būs jāpiemēro minētie kritēriji, lai izvērtētu, vai aplūkojamajā gadījumā valsts tiesību norma, kā to interpretē Apelācijas tiesa, pārmērīgi apgrūtina valsts konkurences iestādes veikto pretmonopola īstenošanas darbību, tādā veidā pārkāpjot efektivitātes principu.

83.

Pēc minētās pārbaudes valsts tiesai būs jāpiemēro atbilstīgas interpretācijas princips, kas, kā zināms, “prasa, lai valsts tiesas, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, veiktu visas to kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu efektivitāti un nonāktu pie risinājuma, kas atbilstu direktīvas mērķim”  ( 40 ).

84.

Ja valsts tiesa uzskatīs, ka atbilstīga interpretācija nav iespējama, un nepiemēros valsts tiesību normu, nobeigumā ir nepieciešams pievērsties juridiskajām sekām pamattiesvedībā, kā savos rakstveida apsvērumos to ierosina Komisija  ( 41 ).

85.

Faktiski, ja valsts tiesa uzskatīs, ka Rumānijas Konkurences likuma 62. panta šaura interpretācija ir pretrunā Savienības tiesībām, tādējādi nepiemērojot valsts tiesību normu, atzīstot, ka noilgumu derīgi ir pārtraukusi cita darbība pēc izmeklēšanas procesa uzsākšanas, būtu jāvērtē juridiskā situācija, ņemot vērā likumības principu un sodošo normu atpakaļejošā spēka aizlieguma principu  ( 42 ).

86.

Tas izriet no apstākļa, ka no lietas materiāliem un it īpaši no Komisijas rakstveida apsvērumiem  ( 43 ) izriet, ka Rumānijas tiesību sistēmā, tāpat kā Itālijas tiesību sistēmā, kas ir bijusi spriedumu Taricco 1  ( 44 ) un Taricco 2  ( 45 ) priekšmets, tiesību normas par kriminālpārkāpumu noilgumu, tāpat kā normas par noziegumu definīciju un sodu noteikšanu pamatojas uz materiālām krimināltiesībām un tātad tām tāpat kā pēdējām minētajām ir piemērojams noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības princips  ( 46 ), kas ir paredzēts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 49. panta 1. punktā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. panta 1. punktā. Tātad noilguma režīmam krimināltiesībās ir piemērojamas paredzamības, precizitātes un atpakaļejošā spēka aizlieguma prasības, kuras ir ietvertas noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principā.

87.

Faktiski spriedumā Taricco 2 Tiesa precizēja  ( 47 ), ka tad, ja valsts tiesa atzīs, ka pienākums nepiemērot konkrētas valsts tiesību normas nav savienojams ar noziedzīgu nodarījumu un sodu likumības principu, saskaņā ar kuru likumā ir paredzami, precīzi un bez atpakaļejoša spēka jādefinē noziedzīgi nodarījumi un sodi, kas par tiem ir paredzēti, tai šis pienākums nebūtu jāpilda, pat ja tā ievērošana ļautu novērst situāciju valstī, kas nav saderīga ar Savienības tiesībām.

88.

Minēto principu varētu uzskatīt par piemērojamu arī sodu jautājumos konkurences jomā, pamatojoties uz konsolidēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru  ( 48 ).

89.

Ņemot vērā konkurences tiesību mērķi, sodu raksturu (preventīva, atturoša un sodoša iedarbība) un to smagumu (ievērojama apmēra naudas sodi), minētajās procedūrās, Eiropas Cilvēktiesību tiesas skatījumā, ir jāievēro Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā paredzētās garantijas  ( 49 ).

90.

Arī Tiesa vairākos gadījumos ir sekojusi šai orientācijai: spriedumā Komisija/Anic Partecipazioni Tiesa atzina personiskās atbildības principa piemērojamību konkurences tiesību normām  ( 50 ); spriedumā Hüls/Komisija Tiesa atsaucās uz Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 2. punktā garantēto nevainīguma prezumpcijas principu  ( 51 ).

91.

Runājot ģenerāladvokāta Ī. Bota vārdiem, “Regulas Nr. 1/2003 23. pantā paredzēt[ie] naudas sod[i]  ( 52 ) to rakstura un apmēra dēļ ir pielīdzinām[i] kriminālsodam”, un saistītā procedūra “tādējādi iekļaujas “krimināltiesību jomā” Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 1. punkta izpratnē”  ( 53 ).

92.

Tāpēc, ja iestājas iepriekš minētie nosacījumi, nevar izslēgt, ka tiesību norma, kas vēlāk ir atzīta par neatbilstošu Savienības tiesību principiem, var turpināt būt saistoša lietas dalībniekiem, pamatojoties uz likumības principu un krimināltiesisko normu vai lato sensu sodošo normu atpakaļejošā spēka aizlieguma principu.

93.

Analoģisku argumentāciju var izdarīt attiecībā uz spēkā esošās tiesību normas pastāvīgu interpretāciju. Lai šo situāciju piemērotu, nepieciešamais priekšnosacījums ir, ka runa ir par viennozīmīgu un konsolidētu tiesu prakses interpretāciju, kura tādējādi šajā konkrētajā valsts tiesību sistēmā var tikt uzskatīta par “dzīvajām tiesībām”.

94.

Vienīgi šajā gadījumā sodoša rakstura tiesību normas interpretācija kā “dzīvās tiesības” var turpināt būt saistoša lietas dalībniekiem, pat ja vēlāk tā tiks atzīta par neatbilstošu Savienības tiesībām.

95.

Aplūkojamajā gadījumā, kā tas izriet no lietas materiāliem, nešķiet, ka pastāv šāda situācija, jo dalībvalsts tiesu praksē sniegtās interpretācijas šķiet pretrunīgas.

96.

Iesniedzējtiesa precizē, ka pēc 2015. gada 14. aprīļa Lēmuma Nr. 13 Bukarestes apelācijas tiesā ir ierosinātas desmit lietas, no kurām piecās ir konstatēts tiesību uzlikt sodu noilgums, savukārt citās piecās apstrīdētais lēmums ir ticis apstiprināts  ( 54 ): tas apstiprina “tiesu, kuras izskata lietas pēc būtības, nevienveidīgu praksi šajā jomā”  ( 55 ).

97.

Konkurences padome atgādina, ka “tiesas, kuras izskata lietas pēc būtības un kuras ir pārbaudījušas Lēmuma Nr. 13/2015 likumību, ir atšķirīgi interpretējušas un piemērojušas tiesību normas, kas ir piemērojamas sodu uzlikšanas noilgumam konkurences jomā attiecībā uz darbībām, kas pārtrauc noilgumu”  ( 56 ).

98.

Tomēr valsts tiesai, piemērojot iepriekš izklāstītos kritērijus, būs jāveic pārbaude par Taricco 2 paredzēto un Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Tiesas judikatūrā precizēto nosacījumu izpildi.

IV.

Secinājumi

99.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai uz iesniedzējtiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi: