I.

Ievads

1.

Šis Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu parāda, ka Tiesā izskatāmajā lietā īpašs tiesību jautājums bieži tiek paslēpts šķietami parastos – pat nenozīmīgos – pamatlietas faktos: derību pakalpojumu sniedzējam ir jāpārtrauc tirdzniecība sakarā ar pašvaldības dekrētu, ar kuru aizliedz sniegt šādus pakalpojumus noteiktā pilsētas daļā, kurā atrodas derību pakalpojumu sniedzējs. Minētais tirgotājs apgalvo, ka viņa klienti ir no citas dalībvalsts. Vai ar šo faktu pietiek, lai uzskatītu, ka tiek piemērota LESD 56. pantā noteiktā pakalpojumu sniegšanas brīvība?

2.

Tāpēc šī lieta vistiešākajā veidā attiecas uz iekšējā tirgus pamatbrīvības piemērošanas materiālo piemērošanas jomu.

3.

Šādas darbības jomas robežu noteikšana ir ārkārtīgi svarīgs jautājums; tas ir viens no senākajiem ES tiesību jautājumiem un turpina izvirzīt jaunus jautājumus. Neatkarīgi no tā, cik dažādi ir fakti šādu lietu pamatā  ( 2 ), tiem visiem kopīgs ir tas, ka tie attiecas uz iekšējā tirgus būtību un Savienības ekonomisko struktūru. Uzņēmēji un viņu klienti tāpat kā dalībvalstis paļaujas uz šādu jautājumu iznākumu. Pamatbrīvību piemērošanas joma nosaka apmēru, kādā dalībvalstīm savos (valsts) politikas mērķos ir saistoši ES iekšējā tirgus tiesību akti un attiecīgi arī uzņēmēju brīvība: ja dalībvalstī nav ierobežota, piemēram, pakalpojumu sniegšanas brīvība, konkrētā situācijā dalībvalsts iespējamās rīcības mērogs būtu būtiski lielāks nekā tad, ja tā būtu ierobežota. Un otrādi, ja dalībvalstī ir ierobežojumi, pakalpojumu sniedzēju un to saņēmēju iespējamās rīcības mērogs ir būtiski lielāks.

4.

Šī materiāltiesiskā aspekta atbilstīgā procesuālā puse ir tāda, ka valsts tiesā ierosinātās lietas, kurās visi pamatlietas fakti notiek vienā dalībvalstī, nav pieņemamas, ciktāl tās attiecas uz pamatbrīvību interpretāciju.

5.

Šajā lietā Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) jautā par LESD 56. pantā paredzētās pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērojamību situācijā, kad pārrobežu elementu nosaka klienti, kuri šķērso robežu, lai gūtu labumu (ja tas ir pareizais termins attiecībā uz azartspēlēm) no attiecīgajiem pakalpojumiem Čehijā.

6.

Šajos secinājumos es argumentēšu, kāpēc uz šo jautājumu būtībā attiecas pakalpojumu sniegšanas brīvība saskaņā ar LESD 56. pantu. Tādējādi es Tiesai piedāvāšu pakalpojumu sniegšanas brīvības un attiecīgās judikatūras klasisku interpretāciju. Konkrētāk, es vērsīšu Tiesas uzmanību uz to, ka patlaban nav nepieciešams ierobežot šīs pamatbrīvības piemērošanas jomu ar situācijām, kurās attiecīgie pakalpojumi gan juridiski, gan faktiski ir piemērojami vienādi. Tāpēc es ierosināšu Tiesai pretoties iespējamajam kārdinājumam interpretēt LESD 56. panta materiālo piemērošanas jomu šaurākā nozīmē nekā iepriekš. Manuprāt, ir lieki attiecināt spriedumu lietā Keck un Mithouard uz pakalpojumiem: Tiesai nevajadzētu vilkt nekādas paralēles ar šo lietu  ( 3 ).

II.

Atbilstošās tiesību normas

7.

Saskaņā ar 50. panta 4. punktu zákon č 202/1990 Sb., o loteriích a jiných podobných hrách (Likums Nr. 202/1990 par loterijām un citām līdzīgām spēlēm; turpmāk tekstā – “Likums par loterijām”), kas ir spēkā no 2013. gada, pašvaldība var pieņemt saistošu vispārpiemērojamu aktu dekrēta veidā, kurā noteikts, ka nodarboties ar derību, loteriju un līdzīgu spēļu rīkošanu var tikai dekrētā paredzētajās vietās un laikā, vai arī tā var noteikt, kādās vietās pašvaldībā un kādā laikā šo loteriju un citu līdzīgu spēļu rīkošana ir aizliegta, vai arī tā var pilnībā aizliegt loteriju un citu līdzīgu spēļu rīkošanu visā pašvaldībā.

8.

Likumā par loterijām ir paredzēta arī derību, loteriju un citu līdzīgu spēļu definīcija.

9.

Atbilstīgi Likuma par loterijām 50. panta 4. punktam Dečīnas pilsēta (Čehija) izdeva obecně závazná vyhláška č. 3/2013, o regulaci provozování sázkových her, loterií a jiných podobných her (Pašvaldības dekrēts Nr. 3/2013 par derību, loteriju, un citu līdzīgu spēļu rīkošanas regulējumu). Saskaņā ar likumu minētajā dekrētā tika noteikts aizliegums rīkot derības, loterijas un citas līdzīgas spēles visā pilsētā kopumā. Tajā pašā laikā dekrēta 1. pielikumā ir uzskaitītas precīzas adreses Dečīnas pilsētā, kur ir atļauta kazino darbība.

III.

Tiesvedības rašanās fakti, tiesvedība pamatlietā un prejudiciālie jautājumi

10.

BONVER WIN, a. s. (turpmāk tekstā – “BONVER WIN”) ir čehu komercsabiedrība, kas rīkoja azartspēles Dečīnā saskaņā ar licenci, kuru tai piešķīrusi Ministerstvo financí ČR (Finanšu ministrija, Čehijas Republika).

11.

Līdz ar Pašvaldības dekrēta Nr. 3/2013 stāšanos spēkā BONVER WIN darbība nonāca pretrunā šim dekrētam, jo uzņēmuma telpas neatradās kādā no adresēm, kas uzskaitītas dekrēta pielikumā.

12.

Ar 2013. gada 22. oktobra lēmumu Finanšu ministrija anulēja BONVER WIN licenci azartspēļu rīkošanai, pamatojoties uz to, ka tā neatbilst Pašvaldības dekrēta Nr. 3/2013 prasībām.

13.

BONVER WIN apstrīdēja šo lēmumu ar administratīvu pārsūdzību, kas tika noraidīta ar finanšu ministra 2014. gada 22. jūlija lēmumu.

14.

Pēc tam BONVER WIN cēla prasību par šo lēmumu Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa, Čehija), kura to noraidīja. Sprieduma pamatojumā tiesa tostarp noraidīja argumentu, ka valsts noteikumi esot pretrunā ES tiesību aktiem, uzskatot, ka ES tiesību akti šajā situācijā nav piemērojami, jo prasītājs neizmantoja pakalpojumu sniegšanas brīvību.

15.

Tā kā BONVER WIN šāda argumentācija neapmierināja, uzņēmums iesniedza kasācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā, proti, Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa), apgalvojot, ka Městský soud v Praze (Prāgas pilsētas tiesa) ir pieļāvusi kļūdu, nepiemērojot ES tiesību aktus. Pašvaldības dekrēta Nr. 3/2013 noteikumi, lasīti saistībā ar Likumu par loterijām, pēc BONVER WIN domām, esot pretrunā ES likumiem.

16.

Saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām strīda izskatīšana pamatlietā sākotnēji tika piešķirta Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) piektajai palātai, kura uzskatīja, ka ES tiesību aktos noteiktā pakalpojumu sniegšanas brīvība šajā lietā ir piemērojama, jo daži BONVER WIN klienti ir no citām dalībvalstīm. Līdz ar to šī palāta principā neredz vajadzību nodot lietu Tiesai.

17.

Tomēr, ņemot vērā to, ka salīdzināmās lietās citas Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) palātas ir secinājušas, ka ES tiesības kopumā – jo īpaši pakalpojumu sniegšanas brīvība – nav piemērojamas  ( 4 ), piektā palāta saskaņā ar valsts procesuālajām tiesībām nolēma nodot lietu Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) paplašinātajai palātai, lai mainītu – pēc piektās palātas domām, kļūdaino – pārējo palātu judikatūru.

18.

Savukārt paplašinātā palāta nolēma nodot lietu Tiesai.

19.

Paplašinātā palāta balstās uz pieņēmumu, ka šajā lietā tiek apskatīts klientu brīvības saņemt pakalpojumus iespējams ierobežojums, nevis pakalpojumu sniegšanas brīvības iespējams ierobežojums attiecībā uz to sniedzēju, kas ir Čehijas uzņēmums, kura mītne atrodas attiecīgajā dalībvalstī. Iesniedzējtiesa norāda – no Tiesas judikatūras izriet, ka pakalpojumi, kurus dalībvalstī reģistrēts pakalpojumu sniedzējs bez ceļošanas sniedz citā dalībvalstī reģistrētam saņēmējam, nozīmē pārrobežu pakalpojumu sniegšanu un ka šādi saņēmēji ietver arī tūristus vai personas, kas ceļo mācību nolūkos. Turklāt šī tiesa uzskata, ka tādi valsts tiesību akti kā Čehijas tiesību akti šajā lietā, kas ir bez izņēmuma piemērojami gan šīs, gan citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, parasti var ietilpt tādu noteikumu piemērošanas jomā, kuri ir saistīti ar pamatbrīvībām, ko garantē LESD, tikai, ciktāl tie attiecas uz situācijām, kuras ir saistītas ar tirdzniecību starp dalībvalstīm.

20.

Turklāt iesniedzējtiesa uzskata – lai gan Tiesa ir precizējusi LESD 56. panta piemērojamību situācijās, kad pakalpojumu sniedzējs piedāvā savus pakalpojumus pa tālruni vai internetā, kā arī situācijās, kas attiecas uz tūristu grupām, kuras saņem pakalpojumus, tā tomēr nav skaidri noteikusi, vai šis pants ir piemērojams tikai tāpēc, ka citas dalībvalsts valstspiederīgo grupa attiecīgajā dalībvalstī var saņemt vai saņem pakalpojumu, ko galvenokārt sniedz tās valstspiederīgajiem. Šajā ziņā iesniedzējtiesa norāda, ka tā nepiekrīt secinājumam, ka pat viena citas dalībvalsts valstspiederīgā gadījuma rakstura apmeklējums uzņēmumā, kas sniedz noteiktus pakalpojumus, LESD 56. pantu automātiski padara piemērojamu visiem valsts tiesību aktiem, kas kopumā reglamentē šo valsts pakalpojumu nozari.

21.

Turklāt iesniedzējtiesa jautā, vai pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā nebūtu pareizi noteikt de minimis noteikumu, kura pamatā ir pietiekama saikne starp attiecīgajiem tiesību aktiem un pakalpojumu sniegšanas brīvību. Tā uzskata, ka uz pašvaldību līmenī piemērojamiem nediskriminējošiem tiesību aktiem LESD 56. pants neattiecas.

22.

Šajā kontekstā ar 2019. gada 21. marta rīkojumu, kas Tiesā saņemts 2019. gada 16. aprīlī, Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa) uzdeva šādus prejudiciālus jautājumus:

23.

Rakstveida apsvērumus iesniedza Čehija, Ungārija un Eiropas Komisija. Tiesas sēdē, kas notika 2020. gada 12. martā, piedalījās BONVER WIN, Čehija, Nīderlandes Karaliste un Eiropas Komisija.

IV.

Vērtējums

24.

Ar diviem jautājumiem, uz kuriem ir jāsniedz vienota atbilde, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai LESD 56. pantā noteiktā pakalpojumu sniegšanas brīvība ir piemērojama situācijai, kad dalībvalstī reģistrēts uzņēmums pēc tādu vietējo tiesību aktu stāšanās spēkā, kuri nosaka vietas, kur atļauts veikt tā darbību, zaudē atļauju veikt šo darbību, pamatojoties uz to, ka daži tā klienti ir no dalībvalsts, kas nav tā dalībvalsts, kurā šis uzņēmums ir reģistrēts. Šajā ziņā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai attiecībā uz šo atbildi ir nozīme šo noteikumu nediskriminējošajai būtībai un de minimis noteikuma pastāvēšanai pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā.

25.

Turklāt no jautājumu formulējuma skaidri izriet, ka iesniedzējtiesa labi zina – gadījumā, ja uz šo lietu attiektos LESD 56. pants, nebūtu šaubu par ierobežojuma esamību, un Čehijai šis ierobežojums būtu jāpamato.

A.

Jautājuma formulēšana – par pieņemamību

26.

Pretstatā pirmajam iespējamam uzskatam šīs lietas pieņemamība nav apšaubāma.

27.

Lai to pierādītu un nonāktu līdz iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma būtībai, es uzskatu par vajadzīgu īsi pievērsties tāda fenomena vēsturei, ko mūsdienās dēvē par “pilnībā iekšēju situāciju”.

28.

Ir labi zināma un iedibināta judikatūra, ka LESD noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību nav piemērojami situācijai, kas visos aspektos notiek vienā dalībvalstī  ( 5 ). Tomēr apjomīgajā Tiesas judikatūrā par pilnībā iekšējām situācijām ir jānošķir divi būtības un pieņemamības līmeņi.

1.

No būtības...

29.

Pilnībā iekšēja noteikuma jurisprudenciālā ģenēze  ( 6 ) ir atrodama vairākos spriedumos, ko Tiesa ir pieņēmusi kopš 70. gadu beigām ap lietas Rewe‑Zentral  ( 7 ) (“Cassis de Dijon”) izskatīšanas laiku: Koestler  ( 8 ), Knoors  ( 9 ), Auer  ( 10 ), Debauve u.c.  ( 11 ) un Saunders  ( 12 ). Lai gan lietā Knoors  ( 13 ) “tiesas viedoklis tika izteikts ļoti šaurā kontekstā”  ( 14 ) attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un pakalpojumu sniegšanas brīvību, bet lietas Koestler  ( 15 ) un Auer  ( 16 ) ietvēra pārrobežu elementu, Tiesa piemēroja pilnībā iekšēju noteikumu lietā Saunders  ( 17 ).

30.

Pēdējais no iepriekš minētajiem spriedumiem attiecās uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos saskaņā ar pašreizējo LESD 45. pantu. Lielbritānijas pilsonim, kurš atzīts par vainīgu noziedzīgā nodarījumā, spriedumā tika noteikts pārcelties no Anglijas uz Ziemeļīriju un neatgriezties Anglijā vai Velsā. Tāpēc visi fakti bija saistīti tikai ar Apvienoto Karalisti. Šādā situācijā Tiesai bija diezgan vienkārši izlemt, ka LESD 45. panta  ( 18 ) “mērķis nav ierobežot dalībvalstu pilnvaras savā teritorijā noteikt ierobežojumus visu to personu pārvietošanās brīvībai, kuras ir pakļautas to jurisdikcijai valsts krimināltiesību īstenošanā”  ( 19 ) un ka “Līguma noteikumus par darba ņēmēju pārvietošanās brīvību tādējādi nevar piemērot situācijām, kas pilnībā pieder pie dalībvalstu iekšējiem jautājumiem, citiem vārdiem sakot, ja nav aspekta, kas tās saistītu ar kādu no [ES] tiesību aktos paredzētajām situācijām”  ( 20 ).

31.

Šis jaunatklātais  ( 21 ) secinājums vēlāk tika savstarpēji papildināts ar citām pamatbrīvībām. Drīz pēc lietas Saunders  ( 22 ) Tiesa lietā Debauve u.c.  ( 23 ) nosprieda, ka “Līguma noteikumi par pakalpojumu sniegšanas brīvību nevar attiekties uz darbībām, kuru attiecīgie elementi ir ierobežoti vienā dalībvalstī”. Tomēr Tiesa konstatēja, ka attiecīgās lietas fakti ir saistīti ar pārrobežu situāciju.

32.

Vienmēr ir bijis skaidrs, un nekad nav bijis nekādu šaubu par to, ka šajās agrīnajās lietās tika izskatīts jautājums pēc būtības: Līgumā paredzētajām pamatbrīvībām, lai tās būtu faktiski piemērojamas, ir vajadzīgs tā dēvētais pārrobežu elements. Pilnībā iekšējas situācijas neietilpst pamatbrīvību ratione materiae piemērošanas jomā, jo šo brīvību mērķis ir liberalizēt apmaiņu starp dalībvalstīm.

2.

... līdz pieņemamībai

33.

Pamatbrīvību piemērošanas jomā neietilpstošu pilnībā iekšēju situāciju loģiskas procesuālās sekas ir tādas, ka Tiesas kompetencē nav atbildēt uz šādiem jautājumiem, liekot atzīt par nepieņemamiem tādus lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kuri izriet no pilnībā iekšēju situāciju lietām  ( 24 ). ES tiesību akti vienkārši neattiecas uz šādu situāciju.

34.

Un tomēr gadu gaitā ir bijuši vairāki gadījumi, kad Tiesa ir atbildējusi uz jautājumiem, kas izriet no valsts tiesvedības, kurā visi fakti ir saistīti tikai ar vienu dalībvalsti.

35.

Šī judikatūra vairs nav jāapvieno un jāapkopo, jo tā ne pārāk sen ir apkopota un klasificēta spriedumā lietā Ullens de Schooten  ( 25 ): lietas, kas izriet no pilnībā iekšējām situācijām, tomēr ir pieņemamas  ( 26 ) prejudiciāla nolēmuma sniegšanai četrās īpašās situācijās. Tās ir šādas: 1) nevar izslēgt, ka citās dalībvalstīs reģistrētie valstspiederīgie bija vai būtu ieinteresēti izmantot šīs brīvības, lai veiktu darbības tās dalībvalsts teritorijā, kura bija pieņēmusi attiecīgos valsts tiesību aktus, un līdz ar to tiesību akti, kas bez izņēmuma piemērojami šīs dalībvalsts un citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, varēja radīt sekas, kas neaprobežojās tikai ar šo dalībvalsti  ( 27 ); 2) ja iesniedzējtiesa iesniedz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atcelt noteikumus, kuri attiecas ne tikai uz tās, bet arī citu dalībvalstu valstspiederīgajiem, iesniedzējtiesas lēmums, kas tiks pieņemts pēc Tiesas prejudiciālā nolēmuma sniegšanas, ietekmēs arī citu dalībvalstu valstspiederīgos  ( 28 ); 3) gadījumos, kad pamatbrīvību interpretācija izrādās būtiska, ja valsts tiesību akti paredz iesniedzējtiesai piešķirt savas dalībvalsts valstspiederīgajam tādas pašas tiesības kā tās, kuras citas dalībvalsts valstspiederīgajam tādā pašā situācijā būtu paredzētas ES tiesību aktos  ( 29 ), un 4) kad ES tiesību aktu normas tiek piemērotas ar valsts tiesību aktiem, kuri, risinot situācijas, kas visos aspektos attiecas uz vienu dalībvalsti, paredz to pašu pieeju, ko paredz ES tiesību akti  ( 30 ).

3.

Piemērošana šajā lietā: “BONVER WIN” situācija

36.

Pievēršoties šai lietai, ir ļoti liels kārdinājums atbildēt, kā to ierosina Komisija, ka iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai attiecīgajā lietā pastāv pārrobežu elements.

37.

Tomēr tam nebūtu jēgas.

38.

Iesniedzējtiesa savos jautājumos prasa vairāk. Tās mērķis nav noskaidrot, vai Tiesai būtu jāatbild uz jautājumu (tas katrā ziņā būtu dīvains jautājums Tiesai), bet gan vai LESD 56. pantā noteiktā pakalpojumu sniegšanas brīvība nebūtu jāpiemēro situācijās, kurām nepārprotami ir pārrobežu elements. Citiem vārdiem, iesniedzējtiesa lūdz norādījumus par LESD 56. panta piemērošanas jomu. Tā vēlas nonākt pilnībā līdz iekšējo situāciju jautājuma saknei un, manuprāt, noskaidrot, vai pilnībā iekšējas situācijas būtu jāizprot plašāk nekā līdz šim.

39.

Tāpēc šis ir jautājums par būtību, nevis pieņemamību.

40.

Visbeidzot es vēlētos uzsvērt, ka šīs lietas pieņemamība jau izriet no Tiesas sprieduma lietā Trijber un Harmsen  ( 31 ). Šajā lietā Trijber kungs lūdza atļauju laivu braucienu organizēšanai Amsterdamā (Nīderlande). Tiesa lietu uzskatīja par pieņemamu, ņemot vērā vienīgi to, ka “šo pakalpojumu var izmantot arī citu dalībvalstu pilsoņi [valstspiederīgie] un ka attiecīgā shēma varētu kavēt piekļuvi tirgum visiem pakalpojumu sniedzējiem, tostarp citu dalībvalstu pakalpojumu sniedzējiem, kuri vēlas reģistrēties šādu pakalpojumu sniegšanai Nīderlandē”  ( 32 ).

41.

Citiem vārdiem, lietas pieņemamību Tiesa pamatoja ar to, ka pakalpojuma saņēmēji bija no citām dalībvalstīm  ( 33 ). Lieta bija pieņemama, ņemot vērā to, ka attiecīgo pakalpojumu saņēmēji nebija no tās dalībvalsts, kurā pakalpojumi tika sniegti. Izskatāmais gadījums ir līdzīgs.

42.

Apkopojot faktus par šīs lietas pieņemamību, Tiesa nevar – un tai nevajadzētu – atsaukties uz spriedumu lietā Ullens de Schooten  ( 34 ), lai atbildētu iesniedzējtiesai, jo lieta ir acīmredzami pieņemama.

B.

Par būtību

43.

Tāpēc pievērsīsimies izskatāmās lietas būtībai un LESD 56. panta piemērošanas jomai  ( 35 ).

1.

LESD 56. panta piemērošanas joma

44.

Sākumā jāuzsver, ka šī lieta attiecas tikai uz LESD paredzēto pakalpojumu sniegšanas brīvības ratione materiae piemērošanas jomu. Tā neattiecas uz valsts pasākuma vispārējo saderību ar pakalpojumu sniegšanas brīvību. Citiem vārdiem, vienīgais jautājums, kuru iesniedzējtiesa cenšas noskaidrot ar Tiesas palīdzību, ir – vai pastāv ierobežojums saskaņā ar LESD 56. pantu (kas tā būtu, ja situācija ietilptu šā noteikuma piemērošanas jomā), nevis, vai papildu ierobežojums būtu pamatojams ar primāru vispārējo interešu apsvērumu.

45.

Saskaņā ar LESD 56. pantu, ievērojot LESD nodaļas par pakalpojumiem noteikumus, Savienībā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus to dalībvalstu valstspiederīgajiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā dalībvalstī, bet sniedz pakalpojumu citas dalībvalsts personai.

46.

Šis noteikums, kas ir pakalpojumu sniegšanas brīvības iekšējā tirgū pamatnoteikums jeb Grundnorm  ( 36 ) un ir papildināts ar virkni sekundāro tiesību aktu, jo īpaši ar pakalpojumu direktīvu, ir piedzīvojis krietnu attīstību Tiesas judikatūrā. Lai arī Līgumā tā ir uztverta kā atlikusī pamatbrīvība  ( 37 ), Tiesa jau no pirmsākumiem to ir saukusi par “vienu no Līguma pamatprincipiem”  ( 38 ). Turklāt tā ir atzinusi, ka šai pamatbrīvībai ir tieša ietekme  ( 39 ) un tā aptver arī neskaidri piemērojamus pasākumus  ( 40 ). Tādējādi LESD 56. panta, tāpat kā LESD 34., 45. un 49. panta mērķis ir novērst šķēršļus tirdzniecībai, nevis tikai diskrimināciju starp vietējiem un ārvalstu tirgus dalībniekiem. Vienlaicīgi Tiesa ir ļāvusi dalībvalstīm, ierobežojot pakalpojumu sniegšanas brīvību, izmantot nerakstītus pamatojumus ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem. Turklāt īpaši būtisks šajā lietā ir Tiesas lēmums, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība ir izdevīga gan pakalpojumu sniedzējiem, gan saņēmējiem  ( 41 ). Šī pakalpojumu sniegšanas brīvības attīstība gāja roku rokā ar dalībvalstu ekonomiku un sabiedrības pāreju no ražošanas uz pakalpojumiem.

47.

Grūtāk ir noteikt, vai pārrobežu situācija pastāv pakalpojumu sniegšanas brīvības gadījumā, nevis darba ņēmēju brīvas pārvietošanās vai brīvības veikt uzņēmējdarbību gadījumā  ( 42 ), un ir bijis vajadzīgs laiks, līdz tiktu atzītas četras vispārpieņemtas iespējamās pārrobežu situācijas  ( 43 ), kurās tiek piemērota pakalpojumu sniegšanas brīvība. Pirmkārt, situācija, kad pakalpojumu sniedzējs šķērso robežu, lai sniegtu pakalpojumus  ( 44 ). Šī neapšaubāmi ir LESD 56. panta paradigma  ( 45 ), un tas ir skaidri atspoguļots tā formulējumā. Otrkārt, situācija, kad pakalpojuma saņēmējs šķērso robežu, lai saņemtu pakalpojumus  ( 46 ). Treškārt, situācijas, kad gan pakalpojumu sniedzējs, gan saņēmējs šķērso robežu, un pēc tam tiek sniegts pakalpojums  ( 47 ). Un, ceturtkārt, situācijas, kad pats pakalpojums šķērso robežu  ( 48 ).

48.

Turklāt pretēji citām pamatbrīvībām, piemēram, darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai vai noteikumiem par Savienības pilsonību, tieši attiecīgo personu uzņēmējdarbība  ( 49 ), nevis valstspiederība nosaka pārrobežu elementu  ( 50 ).

49.

Konkrētāk, runājot par otro situāciju, kad pakalpojuma saņēmējs šķērso robežu, lai saņemtu pakalpojumu, abi ierobežojumi pakalpojumu sniedzējam vai pakalpojumu saņēmējiem ietilpst LESD 56. panta piemērošanas jomā. Runājot par ierobežojumiem pakalpojumu sniedzējam, to pamatojums LESD 56. pantā ir tāds, ka tie neizbēgami rada ierobežojumus pakalpojumu saņēmējiem.

50.

Tādēļ ierobežojums var rasties vai nu pakalpojumu sniedzēja dalībvalstī, vai pakalpojuma saņēmēja dalībvalstī. Līgums abus ierobežojumus traktē vienādi. Tas ir tikai loģiski. Kaut arī, piemēram, attiecībā uz preču brīvu apriti Līgumā pamatoti izšķir importu  ( 51 ) un eksportu  ( 52 ), un Tiesas judikatūrā (diezgan pamatoti) šis aspekts ir striktāks attiecībā uz importu  ( 53 ), šāda atšķirība tomēr nepastāv attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību vienkārši tādēļ, ka jēdzieniski ir grūtāk atšķirt importu no eksporta. Kā redzams zemāk, šī atsauce šajā gadījumā ir kā piemērs.

51.

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka “uzņēmums savai reģistrācijas valstij var pieprasīt tiesības brīvi sniegt jūras transporta pakalpojumus starp dalībvalstīm [..], ja pakalpojumi tiek sniegti citā dalībvalstī reģistrētiem saņēmējiem”  ( 54 ).

52.

Turklāt attiecībā uz praksi, ko parasti dēvē par “cold‑calling”, proti, sazināšanos ar personām pa tālruni bez viņu iepriekšējas piekrišanas, lai piedāvātu viņiem finanšu pakalpojumus, Tiesa ir atzinusi, ka “identificējama saņēmēja iepriekšēja pastāvēšana nevar būt nosacījums pakalpojumu sniegšanas brīvības normu piemērošanai”  ( 55 ). Tiesa arī pamatoja savu lēmumu šādi: “Pakalpojumu sniegšanas brīvība kļūtu iluzora, ja ar valsts tiesību normām varētu brīvi ierobežot pakalpojumu piedāvāšanu”  ( 56 ). Tādējādi jau uz pakalpojumu sniegšanas sagatavošanu attiecas LESD 56. pants  ( 57 ).

53.

Tiesa ir arī atzinusi, ka ar iespējamu ierobežojumu pietiek, lai uz šo lietu attiektos LESD 56. pants.

54.

Apkopojot iepriekš minēto, es gribētu atsaukties uz ģenerāladvokāta M. Bobeka [M. Bobek] secinājumiem lietā TÜV Rheinland LGA Products un Allianz IARD  ( 58 ), kuros viņš ir trāpīgi norādījis: “Pārrobežu potenciāls paliek saprātīgi iedomājamas hipotēzes līmenī – tādējādi pakalpojumu kontekstā pietiek ar to, ka, piemēram, daži pakalpojumu saņēmēji, iespējams, nāk no citas dalībvalsts, lai piemērotu Līguma noteikumus par pakalpojumiem.”

2.

Piemērošana šajā lietā: BONVER WIN situācija

55.

Tā mēs nonākam pie izskatāmās lietas un iesniedzējtiesas izvirzītajiem jautājumiem.

56.

Pamatojoties uz iepriekšējo analīzi, var šķist, ka uz šo lietu pilnībā attiecas LESD 56. panta piemērošanas joma: ir Čehijā reģistrēts pakalpojumu sniedzējs, kas savus pakalpojumus sniedz tostarp klientiem, kuri parasti atrodas Vācijā un šķērso Čehijas un Vācijas robežu, lai izmantotu šos pakalpojumus.

57.

Turklāt BONVER WIN darbība ir ierobežota: tas, ka uzņēmums vairs nedrīkst veikt savu darbību tajā pašā vietā, kur līdz šim, neapšaubāmi atbilst attiecīgajiem Tiesas judikatūras nosacījumiem šajā ziņā. Līdz ar to arī BONVER WIN klientiem ir ierobežotas iespējas izmantot šos pakalpojumus. Ja BONVER WIN ir jāpārtrauc tirdzniecība tajā pilsētas daļā, kurā uzņēmums ir reģistrēts, klienti vairs nevar tur spēlēt azartspēles ar savu naudu.

58.

Tam, ka ierobežojumu ir noteikusi izcelsmes dalībvalsts  ( 59 ), no pakalpojumu sniedzēja BONVER WIN viedokļa šajā ziņā nav nozīmes. Te Tiesa var atsaukties uz spriedumu lietā Alpine Investments  ( 60 ), kurā tā nosprieda, ka Līgumā paredzētā pakalpojumu sniegšanas brīvība “aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus visā [Savienībā]” un ka līdz ar to šī brīvība “attiecas ne tikai uz uzņemošās valsts noteiktajiem ierobežojumiem, bet arī uz tiem ierobežojumiem, ko noteikusi izcelsmes valsts”.

59.

Pamatojoties uz šo secinājumu, es būtu teicis: lieta tiek izbeigta.

3.

Vai ir jāierobežo LESD 56. panta piemērošanas joma?

60.

Tomēr šo lietu sarežģī vēl divi aspekti: pirmkārt, tas, ka ierobežojuma adresāts ir nevis pakalpojuma saņēmējs, kura robežas šķērsošana izraisa LESD 56. panta piemērojamību, bet gan pakalpojuma sniedzējs, un, otrkārt, valsts tiesas raizēšanās tikai par Vācijas klientu potenciālajām iespējām un ar tām saistīto jautājumu par de minimis noteikumu.

a)

Pakalpojuma saņēmējs, kura dēļ pakalpojuma sniedzējam ir jāpiemēro LESD 56. pants

61.

Es nesaprotu, kā tas, ka pakalpojumu saņēmējs šķērso robežu, jebkādā veidā varētu mainīt manu secinājumu. Jautājums par LESD 56. panta piemērošanas jomu ir objektīvs tādā nozīmē, ka piemērošanas joma vai nu ir ievērota, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi, vai nu nav ievērota.

62.

Šis jautājums ir jānošķir no jautājuma par to, vai šādā situācijā pakalpojumu sniedzējs var atsaukties uz LESD 56. pantu pret savu dalībvalsti, proti, vai no tā var izrietēt tiesības, kas ir līdzīgas ekonomiskajām pamattiesībām.

63.

Atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša.

64.

Kā tika pierādīts iepriekš, pakalpojumu saņēmēja brīvība saņemt pakalpojumus ir tikai pakalpojumu sniedzēja pakalpojumu sniegšanas brīvības otra puse. Šādā situācijā būtu dīvaini, ja tiesvedībā Čehijas tiesās tikai, teiksim, BONVER WIN klienti no Polijas vai Vācijas varētu paļauties uz LESD 56. pantu, bet pats BONVER WIN nevarētu. Šajā ziņā būtu jāpiemēro analoģija no Tiesas nolēmuma darba ņēmēju brīvas pārvietošanās jomā saskaņā ar LESD 45. pantu lietā Clean Car Autoservice  ( 61 ), kurā Tiesa nosprieda, ka darba devējs var atsaukties arī uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos saskaņā ar LESD 45. pantu, lai savā reģistrācijas dalībvalstī nodarbinātu darba ņēmējus, kuri ir citas dalībvalsts valstspiederīgie.

b)

Lietas “Keck” attiecināšana uz pakalpojumiem?

65.

Šāds secinājums, protams, nozīmē to, ka saskaņā ar pašreizējām tiesībām ratione materiae piemērošanas joma ir ļoti plaša, radot jautājumu, vai Tiesai būtu jāapsver tāda ierobežojuma ieviešana, kuru tā 1993. gadā veica lietā Keck un Mithouard  ( 62 ) attiecībā uz preču brīvu apriti. Šī ierobežojuma argumentācija ir šāda: tāpat kā lietā Keck un Mithouard  ( 63 ), arī šeit ir juridiski un faktiski neskaidri piemērojams pasākums attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību un attiecīgo brīvību saņemt šādus pakalpojumus. Tāpēc nav runa par diskriminējošu elementu: no pakalpojumu sniedzēja viedokļa jebkurš ārvalstu uzņēmums, kas vēlas reģistrēties Dečīnā, lai rīkotu azartspēles, atrodas tieši tādā pašā situācijā kā BONVER WIN un nevar veikt savu darbību noteiktajā pilsētas daļā. Un pretēji – runājot par pakalpojuma saņēmēju, neviens saņēmējs – neatkarīgi no tā, vai viņš ir Čehijas vai ārvalstu pilsonis, – nevar saņemt azartspēļu pakalpojumus norādītajā pilsētas daļā. Pieņemot, ka “atsevišķa pārdošanas veida” jēdziens, kā tas ir izstrādāts lietā Keck un Mithouard  ( 64 ), patiesībā nozīmē piekļuvi tirgum uzņēmumam, kurš plāno pārdot preces vai šajā gadījumā piedāvāt savus pakalpojumus, kāpēc gan neizslēgt no LESD 56. panta piemērošanas jomas tos pasākumus, kas piemērojami vienādi gan juridiski, gan faktiski, kuri nekavē citu pakalpojumu sniedzēju piekļuvi tirgum?

66.

Šis jautājums ir cieši saistīts ar Savienības ekonomiskās struktūras būtību un izpratni par to, kas rada un kam vajadzētu radīt ierobežojumus pārrobežu tirdzniecībai.

67.

Es gribētu atbildēt uz visiem apsvērumiem, kas saistīti ar domu ieviest šādu noteikumu atbilstoši pakalpojumu sniegšanas brīvībai saskaņā ar LESD 56. pantu, ar kategorisku “nē”.

68.

Pirmkārt, es pašreizējā Tiesas judikatūrā neredzu norādes uz šādiem apsvērumiem  ( 65 ).

69.

Nosakot LESD 56. panta piemērošanas jomu, Tiesa konsekventi ievēro pieeju, kas balstīta uz šķēršļiem (nevis diskrimināciju). Tas skaidri attiecas uz lietām  ( 66 ), piemēram, Gebhard  ( 67 ) un Alpine Investments  ( 68 ), uz kurām jau atsaucos iepriekš.

70.

Jāatzīst, ka tagad varētu rasties jautājums, vai LESD 56. panta ierobežojums, ņemot vērā Keck un Mithouard  ( 69 ), “iespējams, joprojām netiek ievērots”  ( 70 ). Es gribētu iebilst, ka nekas neattaisno šāda veida judikatūras attīstību turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.

71.

Pirmkārt, ir apšaubāmi, vai Keck un Mithouard  ( 71 ) vēl var uzskatīt par labu tiesību paraugu attiecībā uz brīvu preču apriti. Ir bijuši gadījumi, kad Tiesa skaidri atsaucas uz šo lietu, un reti ir tie gadījumi, kad Tiesa izmanto tās pamatdomu. Es apzinos, ka iepriekš esmu secinājis, ka “Keck vēl ir dzīvs”  ( 72 ), bet tagad es sliecos domāt, ka varbūt tas būtu jāpapildina ar vārdiem “teorētiski un gaidīšanas režīmā”. Vai drīzāk, Keck no lauvas ir pārtapis par mājas kaķi: varbūt pieradinātu, bet tomēr nenotveramu.

72.

Otrkārt, argumentāciju lietā Keck un Mithouard  ( 73 ) tolaik bija grūti saprast, un Tiesa ir pamatoti kritizēta par to, ka izteicienu “atsevišķi pārdošanas veidi” nevar viegli izmantot praksē, ja trūkst skaidru kritēriju, pēc kuriem novērtēt konkrētu gadījumu  ( 74 ). Vēlāk izrādījās, ka Keck un Mithouard  ( 75 ) patiesībā nebija par “atsevišķiem pārdošanas veidiem”, bet gan par to, vai piekļuve tirgum tika apgrūtināta vai pat neiespējama. Turklāt pat tad tas ir grūts uzdevums, un no juridiskās noteiktības viedokļa ir problemātiski precīzi definēt, ko nozīmē piekļuve tirgum.

73.

Treškārt, kaut arī principiāli vajadzētu dot priekšroku paralēlai pamatbrīvību interpretācijai, ir grūti salīdzināt brīvu preču apriti un pakalpojumu sniegšanas brīvību, runājot par doktrīnu attiecībā uz pārdošanas veidiem un piekļuvi tirgum. Šādu doktrīnu ir vieglāk izstrādāt (galvenokārt)  ( 76 ) taustāmu lietu kontekstā. Ar pakalpojumiem ir citādāk: pakalpojuma nemateriālā rakstura dēļ ir grūtāk noteikt, kas ir pats pakalpojums un kas nav tieši saistīts ar pakalpojumu.

74.

Ceturtkārt, ja tiek pieņemts, ka spriedums Keck un Mithouard ( 77 ) attiecās (arī) uz dokumentu kontroli lietās, kurām bija mazāk sakara ar pašām precēm nekā ar tirgotāju komerciālajām brīvībām, ko Tiesa ir nevilcinoties atzinusi – un kas varētu izskaidrot vienu no lielākajām ironijām lietā Keck un Mithouard  ( 78 ), proti, ka fakti aprobežojās tikai ar vienu dalībvalsti  ( 79 ), kā rezultātā brīva preču aprite šajā gadījumā tik un tā nebija piemērojama, un šo lietu tādēļ varēja neuzskatīt par pieņemamu – tad, manuprāt, nav nepieciešams attiecināt spriedumu Keck un Mithouard  ( 80 ) uz citām pamatbrīvībām. Attiecībā uz pakalpojumu sniegšanas brīvību es nekonstatēju pakalpojumu sniedzēju “pieaugošo tendenci”  ( 81 ) izmantot savas tiesības saskaņā ar LESD 56. pantu, un es nezinu nevienu citu, kurš pamanītu šādu tendenci. Gluži pretēji. Patiesībā ES likumdevējs pēdējās divās desmitgadēs ir koncentrējis daļu centienu uz pakalpojumu sniegšanas brīvības veicināšanu visā Savienībā, jo īpaši pieņemot pakalpojumu direktīvu. Te tika uzskatīts, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība būtu jāpadara pieejamāka uzņēmējiem. Ierobežojoša noteikuma ieviešana primārajos tiesību aktos būtu izteiktā pretrunā šai attīstībai, un tādējādi tas šajā ziņā būtu neveiksmīgs solis atpakaļ.

75.

Līdzīgi, piektkārt, un izšķiroši, Tiesa (pamatoti) nav ņēmusi vērā lietu Keck un Mithouard  ( 82 ), ko tā varēja darīt, interpretējot pakalpojumu sniegšanas brīvību veikt uzņēmējdarbību Pakalpojumu direktīvas kontekstā. Lietā X un Visser  ( 83 ) tā secināja, ka pasākums, kas neapšaubāmi tiktu uzskatīts par “pārdošanas kārtību” lietas Keck un Mithouard  ( 84 ) izpratnē, tomēr ietilpst pakalpojumu direktīvā paredzētās brīvības veikt uzņēmējdarbību piemērošanas jomā, tādējādi “attālinoties no domām, kas noveda pie lēmuma pieņemšanas lietā Keck”  ( 85 ).

76.

Tāpēc nav pamata transponēt pamatojumu vienā no visvairāk apstrīdētajiem spriedumiem preču brīvas aprites jomā  ( 86 ) ārpus šīs īpašās pamatbrīvības.

c)

“De minimis” noteikums attiecībā uz LESD 56. pantu?

77.

Līdzšinējā Tiesas judikatūrā nav norādes, ka LESD 56. pantam vai jebkurai citai pamatbrīvībai šajā jautājumā būtu piemērojams de minimis noteikums tādā nozīmē, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība tiek piemērota tikai tad, ja pakalpojumu izmanto konkrēts skaits tā saņēmēju.

78.

Lai arī Tiesa ir atzinusi, ka pakalpojumu sniegšanas brīvība nav piemērojama konkrētam faktu kopumam, kā aprakstījusi iesniedzējtiesa, tas drīzāk attiecās uz situācijām, kad saikne starp attiecīgo valsts pasākumu un pamatbrīvību bija pārāk vāja.

79.

Šai judikatūrai un tam, ka Tiesa neizmanto de minimis apsvērumus, ir labs iemesls: pakalpojumu sniegšanas brīvības piemērošanas joma ir jānosaka ar kvalitatīviem kritērijiem, kurus var viegli piemērot visā Savienībā. Pretējā gadījumā – kvantitatīvie kritēriji nevar un tiem nevajadzētu noteikt tās piemērošanas jomu. Turklāt nebūtu iespējams noteikt vai pamatot kvantitatīvo slieksni. Piemēram, kāda būtu mēraukla BONVER WIN gadījumā? Desmit klientu? Simts? Tūkstotis? Noteikta klientu procentuālā daļa kā daļa no klientu kopējā skaita? Piemēram, piecpadsmit procenti? Vai atkarībā no naudas summas, ko klienti izmanto azartspēlēm? Vai klients, kurš veic derības par 1000 EUR, nozīmē to pašu, ko 10 klienti, kuri veic derības par 100 EUR? Ja šie piemēri šķiet vientiesīgi, es gribētu apgalvot, ka tie lieliski parāda, ka problēmu sakne nākotnē būs de minimis jēdziens pamatbrīvību kontekstā.

80.

Tas, ka de minimis kvantitatīvais jēdziens vairāk attiecas uz konkrētiem lietas faktiem, nevis uz tās juridiskajiem aspektiem, radītu vēl nopietnāku problēmu. Nav grūti iedomāties, ka vienu un to pašu pasākumu vienā Savienības dalībvalstī varētu uzskatīt par de minimis, bet citā – ne. Tas apdraudētu tirgus dalībnieku vienlīdzīgus konkurences apstākļus, kurus cenšas radīt ar noteikumiem iekšējā tirgū. Vai arī de minimis jādefinē abstrakti? Ja jā, tad kā un kam tas jādara? Mums nevajadzētu aizmirst, ka šī ir nesaskaņota joma, kurā dalībvalstu pasākumi ir jāvērtē, ņemot vērā Līguma brīvību, un ka iekšējais tirgus joprojām ir ES dalītās kompetences joma. Šo situāciju nevar salīdzināt ar ES konkurences tiesībām, kurās paši ES tiesību akti paredz noteiktas robežvērtības.

81.

Apkopojot argumentāciju par de minimis noteikuma ieviešanu saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvību saskaņā ar LESD 56. pantu vai faktiski saskaņā ar jebkuru citu brīvību, jāuzsver, ka tas ir faktisks, nevis juridisks jautājums. Prejudiciālā nolēmuma sniegšanas procedūrā par faktiem ir jālemj valsts tiesai. Atļaujot valstu tiesām ieviest šādu noteikumu, tiktu sadrumstalots iekšējais tirgus un tiktu apdraudēts mērķis nodrošināt vienlīdzīgus konkurences apstākļus tirgus dalībniekiem.

82.

No tā izriet, ka de minimis noteikums LESD 56. panta kontekstā principā ir jānoraida.

V.

Secinājumi

83.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Nejvyšší správní soud (Augstākā administratīvā tiesa, Čehija) uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi: