ĢENERĀLADVOKĀTA ŽANA RIŠĀRA DELATŪRA
[JEAN RICHARD DE LA TOUR]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 16. aprīlī (1)
Lieta C‑131/25
Axel Dris
pret
Gouvernement de la Communauté française
(Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Savienības pilsonība – Tiesības uz brīvu pārvietošanos un uzturēšanos dalībvalstu teritorijā – LESD 18. un 21. pants – Direktīva 2004/38/EK – Diskriminācijas aizlieguma princips – Pieeja augstākajai izglītībai – Studenti, kas ir vienas dalībvalsts pilsoņi un kas dodas uz citu dalībvalsti, lai tur iegūtu izglītību – Kvotu sistēma studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, pirmā cikla studijām medicīnas zinātnēs pēc iestājeksāmena nokārtošanas – Students, kurš dzīvo Luksemburgā un ir ieguvis vidusskolas izglītību Beļģijā
I. Ievads
1. Luksemburgas Lielhercogistes Universitāte ir dibināta 2003. gadā (2). Kopš 2020. gada šī universitāte piedāvā triju gadu medicīnas bakalaura programmu ar iespēju otrajā studiju gadā doties uz partneruniversitātēm (3) Beļģijā, Vācijā un Francijā (4).
2. Līdz 2019./2020. mācību gadam ieskaitot studenti tikai pirmo medicīnas zinātņu studiju gadu varēja mācīties Luksemburgas Universitātē un bija spiesti studijas turpināt vienā no šīm partneruniversitātēm. Daudzi studenti, kas ir Luksemburgas pastāvīgie iedzīvotāji, izvēlējās jau pirmo medicīnas zinātņu studiju gadu uzsākt universitātēs Beļģijā, Vācijā, Francijā, Itālijā, Austrijā, Portugālē, Apvienotajā Karalistē un Šveicē. Piemēram, 2018./2019. mācību gadā 133 no Luksemburgas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, kuri iesniedza pieteikumu, lai saņemtu Luksemburgas valsts finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanai, studēja medicīnas zinātnes Beļģijā (5).
3. Tieši šādā kontekstā iekļaujas Luksemburgas pilsoņa Axel Dris situācija – viņa dzīvesvieta ir Luksemburgā, viņš ir ieguvis vidējo izglītību izglītības iestādē, kas atrodas Arlonā (Beļģija), un vēlas iestāties universitātē Beļģijā, lai tur studētu medicīnas zinātnes. Šī situācija ir pamatā Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu par LESD 18. panta pirmās daļas un 21. panta 1. punkta interpretāciju.
4. Communauté française de Belgique (Beļģijas franču kopiena) (6) atteicās piešķirt A. Dris apliecinājumu par sekmīgu eksāmenu nokārtošanu, kas viņam ļautu iestāties medicīnas fakultātē franču kopienā, lai gan viņš sekmīgi nokārtoja iestājeksāmenu un piekļuves eksāmenu medicīnas un zobārstniecības zinātnēs, ņemot vērā spēkā esošo kvotu sistēmu studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, pirmā cikla studijām medicīnas zinātnēs (turpmāk – kvotu sistēma studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji). Apstrīdot šo lēmumu, A. Dris tostarp norādīja, ka viņa situācija līdzinās tāda studenta situācijai, kurš kvalificēts kā “pastāvīgais iedzīvotājs” franču kopienas 2006. gada 16. jūnija Dekrēta, ar ko nosaka studentu skaitu atsevišķās augstākās izglītības pirmā cikla studiju programmās (7), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (8), 1. panta izpratnē, tā iemesla dēļ, ka viņš ir pabeidzis vidējās izglītības programmu un ir ieguvis dokumentu par vidējās izglītības iegūšanu šajā dalībvalstī.
5. Par pamatlietā aplūkoto Beļģijas tiesisko regulējumu, it īpaši par šo dekrētu, 2006. gadā tika celta prasība atcelt tiesību aktu, un tās izskatīšanas gaitā Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa, Beļģija) iesniedza Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Saistībā ar šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu pasludināts 2010. gada 13. aprīļa spriedums Bressol u.c.(9), pēc kura Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) 2011. gada 31. maija spriedumā Nr. 89/2011 atcēla daļu no minētā dekrēta 8. panta.
6. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir sprieduma Bressol u.c. turpinājums, un ar to Tiesa tiek aicināta, ņemot vērā LESD 18. un 21. pantu, novērtēt līdzību starp to studentu situāciju, kuri dzīvo pārrobežu teritorijā un ir ieguvuši vidējo izglītību kaimiņvalstī, un šajā kaimiņvalstī dzīvojošo studentu situāciju.
7. Ierosināšu Tiesai sniegt tādu pašu atbildi kā spriedumā Bressol u.c. un vienlaikus precizēšu elementus, kas iesniedzējtiesai būs jāņem vērā, analizējot A. Dris situāciju; viņam, manuprāt, būtu jāpiemēro tāds pats regulējums kā studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Starptautiskās tiesības
8. Beļģijas franču kopienas valdības un Luksemburgas Lielhercogistes valdības Īpašā nolīguma par augstskolu sadarbību medicīnas izglītības jomā (10) 1. pantā noteikts:
“Luksemburgas Lielhercogistes slimnīcas iestādes sniedz ieguldījumu medicīnas izglītībā, ko nodrošina franču kopienas universitātes [..], it īpaši savās struktūrās bezatlīdzības praksē uzņemot pirmā un otrā cikla medicīnas studentus [..].”
9. Šī nolīguma 2. pantā paredzēts:
“Katru gadu ne vairāk kā 15 Luksemburgas Universitātes studenti, kuriem ir dokuments par vidējās izglītības iegūšanu, ko izdevusi Luksemburgas Lielhercogistes vidējās izglītības iestāde, un kuri atbilst Luksemburgas Universitātes uzņemšanas prasībām, pēc pirmā cikla medicīnas un zobārstniecības zinātņu studiju programmas apguves var turpināt studijas franču kopienas augstskolās.
Luksemburgas Universitāte šos studentus atlasa no tiem studentiem, kuri tikai attiecīgajā gadā ir sekmīgi pabeiguši programmas “Akadēmiskā bakalaura grāds bioloģijā – medicīnas nozare” pirmo studiju gadu un pēc gada noslēguma eksāmena ir iekļauti atlases sarakstā, kurā vietu secība ir atkarīga no sekmēm, pamatojoties uz kopējo vidējo atzīmi.
Detalizēta sadarbības kārtība ir noteikta īpašos starpuniversitāšu nolīgumos, kas noslēgti starp Luksemburgas Universitāti un attiecīgajām franču kopienas universitātēm [..].”
B. Beļģijas tiesības
10. 2006. gada 16. jūnija dekrēta 1. pantā noteikts:
“Šī dekrēta izpratnē students, kas ir pastāvīgais iedzīvotājs, ir tāds students, kurš reģistrēšanās brīdī augstākās izglītības iestādē pierāda, ka tā galvenā dzīvesvieta ir Beļģijā un ka viņš atbilst vienam no šādiem nosacījumiem:
1° viņam ir tiesības pastāvīgi uzturēties Beļģijā;
2° Beļģija ir bijusi viņa galvenā dzīvesvieta vismaz 15 mēnešus pirms reģistrēšanās augstākās izglītības iestādē, un viņš ir bijis nodarbināts kā darba ņēmējs vai bijis pašnodarbināta persona, vai ir saņēmis Beļģijas valsts iestādes piešķirtu pabalstu, kas nodrošina ienākumu aizstāšanu;
[..]
7° reģistrēšanās brīdī augstākās izglītības iestādē viņa galvenā dzīvesvieta vismaz trīs gadus ir bijusi Beļģijā;
[..].
“Pastāvīgas uzturēšanās tiesības” šī panta pirmās daļas 1. punkta izpratnē ir [Direktīvas 2004/38/EK (11)] 16. un 17. pantā noteiktās citu Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu tiesības [..] uzturēties [Beļģijā].”
11. Franču kopienas 2017. gada 29. marta Dekrēta par medicīnas un zobārstniecības zinātņu studijām (12), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā (13), 1. panta 1. punktā noteikts:
“Piekļuve pirmā cikla studijām medicīnas zinātnēs un pirmā cikla studijām zobārstniecības zinātnēs, lai iegūtu attiecīgo grādu, ir tikai studentiem, kuri atbilst vispārējiem nosacījumiem par piekļuvi pirmā cikla studijām, kas paredzēti 2013. gada 7. novembra [franču kopienas] Dekrēta, ar ko nosaka augstākās izglītības sistēmu un studiju akadēmisko organizāciju (14), 107. pantā, un kuriem ir apliecinājums par sekmīgi nokārtotu iestājeksāmenu un piekļuves pirmā cikla studijām medicīnas zinātnēs un/vai pirmā cikla studijām zobārstniecības zinātnēs eksāmenu (turpmāk – iestājeksāmens un piekļuves eksāmens).”
12. 2017. gada 29. marta dekrēta 6. pantā paredzēts:
“1. Ne vēlāk kā trīs dienu laikā pēc apspriedes iestājeksāmenu un piekļuves eksāmenu komisijas priekšsēdētājs ar [Pētniecības un augstākās izglītības akadēmijas (ARES)] starpniecību paziņo kandidātiem eksāmenu rezultātus un nosūta sekmīgo kandidātu sarakstu augstākās izglītības iestādēm, kas ir pilnvarotas organizēt un organizē pirmā cikla studijas medicīnas zinātnēs un/vai pirmā cikla studijas zobārstniecības zinātnēs.
Ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc eksāmena rīkošanas iestājeksāmenu un piekļuves eksāmenu komisija ar ARES starpniecību sekmīgajiem kandidātiem izdod apliecinājumu par sekmīgi nokārtotu iestājeksāmenu un piekļuves eksāmenu. Neskarot citus piekļuves nosacījumus, students, kam ir šis apliecinājums, tiek reģistrēts augstākās izglītības iestādē, kuru tas norādījis, reģistrējoties eksāmenam saskaņā ar 1. panta 3. punktu.
Šis apliecinājums par eksāmenu nokārtošanu ir derīgs reģistrācijai tikai nākamajam mācību gadam. Tas ir personisks, un to nevar nodot citai personai. Nepārvaramas varas apstākļu gadījumā, ko pienācīgi novērtē iestājeksāmenu un piekļuves eksāmenu komisija, šo apliecinājumu var uzrādīt divos secīgos mācību gados.
2. Apspriedes laikā iestājeksāmenu un piekļuves eksāmenu komisija piemēro šādu principu: katrā studiju programmā tiek noteikts skaits T, kas vienāds ar to kandidātu kopējo skaitu, kuri ir nokārtojuši 1. pantā minēto iestājeksāmenu un piekļuves eksāmenu, kā arī skaits NR katrā studiju programmā, kas vienāds ar to kandidātu skaitu, kuri ir nokārtojuši iestājeksāmenu un piekļuves eksāmenu un kuri netiek uzskatīti par studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, 2006. gada 16. jūnija dekrēta [..] 1. panta izpratnē.
Ja attiecība starp skaitu NR un skaitu T ir lielāka par 30 %, iestājeksāmenu un piekļuves eksāmenu komisija izveido secīgu sarakstu ar kandidātiem, kuri ir nokārtojuši iestājeksāmenu un kurus nevar uzskatīt par studentiem – pastāvīgajiem iedzīvotājiem, lai izraudzītos tos, kuriem tiks izdots apliecinājums par sekmīgu eksāmenu nokārtošanu. Komisija šos kandidātus sarindo dilstošā secībā atkarībā no kopvērtējuma, ko katrs no viņiem ieguvis iestājeksāmenā un piekļuves eksāmenā. Tā izdod apliecinājumus par sekmīgu eksāmenu nokārtošanu iestājeksāmenu nokārtojušajiem kandidātiem, kas sarindoti attiecīgā secībā, līdz to kandidātu īpatsvars, kurus nevar uzskatīt par studentiem – pastāvīgajiem iedzīvotājiem, sasniedz 30 % no kopējā pārbaudījumus sekmīgi nokārtojušo kandidātu skaita.
Šīs procedūras beigās katrai studiju programmai tiek noteikts skaits L, kas vienāds ar to studentu skaitu, kuri ir saņēmuši apliecinājumu par sekmīgu eksāmena nokārtošanu.”
13. Saskaņā ar šī dekrēta 17.bis pantu:
“Šī dekrēta 1.–7. pants nav piemērojams studentiem, kuriem saskaņā ar Nolīgumu [starp franču kopienu un Luksemburgu] ir iespēja turpināt studijas kādā no augstskolām pēc medicīnas zinātņu pirmā cikla studiju programmas apguves.”
III. Pamatlietas fakti un prejudiciālais jautājums
14. Luksemburgas pilsonis A. Dris, kas dzīvo Luksemburgas pašvaldībā, kura robežojas ar Beļģiju, ir ieguvis vidējo izglītību izglītības iestādē Arlonā (Beļģija).
15. 2022. gada 5. jūlijā viņš kārtoja iestājeksāmenu un piekļuves eksāmenu medicīnas un zobārstniecības zinātnēs un to nokārtoja sekmīgi. Tomēr, tā kā A. Dris nevarēja kvalificēt kā “studentu – pastāvīgo iedzīvotāju” 2006. gada 16. jūnija dekrēta 1. panta izpratnē, viņam tika piemērota studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, kvotu sistēma, un, ņemot vērā viņa vidējo atzīmi, viņš nesaņēma apliecinājumu par eksāmenu sekmīgu nokārtošanu, kas viņam ļautu reģistrēties medicīnas fakultātē franču kopienā.
16. 2022. gada 12. septembrī A. Dris cēla prasību Conseil d’État (Valsts padome), lūdzot, pirmkārt, saskaņā ar ārkārtējas steidzamības procedūru apturēt tā lēmuma izpildi, ar kuru viņam atteikts piešķirt apliecinājumu par sekmīgu eksāmenu nokārtošanu, par ko viņš uzzināja 2022. gada 14. jūlijā, un šis lūgums tika noraidīts ar šīs tiesas 2022. gada 27. septembra spriedumu, un, otrkārt, atcelt šo lēmumu.
17. Tā kā A. Dris ir Luksemburgas pilsonis, kuram ir atestāts par vidējo izglītību, ko izsniegusi Beļģijas vidējās izglītības iestāde, viņš tostarp uzskata, pirmkārt, ir diskriminēts salīdzinājumā ar:
– vispirms – Luksemburgas pilsoņiem, kuriem ir dokuments par vidējās izglītības iegūšanu, ko piešķīrusi Luksemburgas vidējās izglītības iestāde, un kuri šī iemesla dēļ var piekļūt pirmā cikla medicīnas un zobārstniecības zinātņu studiju programmas turpinājumam kādā franču kopienas universitātē;
– tāpat arī – studentiem, kuriem ir atestāts par vidējo izglītību, ko izsniegusi Beļģijas vidējās izglītības iestāde, un kuriem, tā kā viņi ir pastāvīgie iedzīvotāji 2006. gada 16. jūnija dekrēta 1. panta izpratnē, bija tikai sekmīgi jānokārto iestājeksāmens, un kuriem netika piemērota studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, kvotu sistēma; un
– visbeidzot – studentiem, kuriem ir atestāts par vidējo izglītību, ko izsniegusi Luksemburgas Lielhercogistes vidējās izglītības iestāde, un kuriem, tā kā viņi ir pastāvīgie iedzīvotāji 2006. gada 16. jūnija dekrēta 1. panta izpratnē, bija tikai sekmīgi jānokārto iestājeksāmens, un kuriem netika piemērota studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, kvotu sistēma.
18. Otrkārt, A. Dris uzskata, ka ar 2006. gada 16. jūnija dekrēta 1. pantu, 2017. gada 29. marta dekrēta 1., 6. un 17.bis pantu, kā arī Nolīgumu starp franču kopienu un Luksemburgu tiek pārkāpta LESD 18. panta pirmā daļa un 21. panta 1. punkts tādā ziņā, ka tajos netiek ņemta vērā pārrobežu studentu situācija, ieviešot iestājeksāmenu sistēmu un paredzot izņēmumu par labu studentiem no Luksemburgas.
19. Konkrētāk – attiecībā uz viņa pārrobežu studenta statusu A. Dris it īpaši uzskata, ka viņa situācija ir līdzīga tāda studenta situācijai, kuram ir “pastāvīgā iedzīvotāja” statuss 2006. gada 16. jūnija dekrēta 1. panta izpratnē, jo viņš ir apguvis visu skolas mācību programmu Beļģijā un viņa galvenā piesaiste ir Beļģijā, proti, viņa ārpusskolas aktivitātes notiek Beļģijā un draugi dzīvo Beļģijā. Viņš piebilst, ka pret Savienības pilsoni nevar tikt vērsta nelabvēlīga attieksme tikai tāpēc vien, ka viņš ir izmantojis savu pārvietošanās brīvību. Tādējādi, atsaucoties uz spriedumu Bressol u.c., viņš apgalvo, ka studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, piemēroto kvotu sistēmu var pamatot tikai attiecībā uz studentiem, kuri vēl nav izmantojuši savu pārvietošanās brīvību, bet to nevar piemērot studentam, kuram pārvietošanās brīvības izmantošanas dēļ jau ir izveidojusies saikne ar franču kopienu.
20. A. Dris secina, ka dzīvesvietas nosacījums ir tieša diskriminācija pilsonības dēļ, un piebilst, ka 2005. gada 15. marta spriedumā Bidar (15) students, kurš studē dalībvalstī, tiek pielīdzināts šīs valsts pastāvīgajam iedzīvotājam. Tālab attieksme pret viņu nevar atšķirties no attieksmes pret studentiem no galamērķa dalībvalsts, pat ja viņam nav likumīga pastāvīgā iedzīvotāja statusa.
21. A. Dris arī apgalvo, ka Luksemburgā dzīvojošie skolēni, kas apmeklē skolu Beļģijā, un Beļģijas skolēni no Luksemburgas provinces (Beļģija) vēlāk nokļūs tajā pašā darba tirgū un ka apmācītie veselības aprūpes speciālisti tiks nodarbināti šajā lielajā darba tirgū un attiecīgajā lielajā reģionā. Lielu daļu no veselības aprūpes piedāvājumiem Luksemburgas provinces (Beļģija) iedzīvotājiem nodrošinot Luksemburgas Lielhercogistes aprūpes pakalpojumu sniedzēji. Viņš piebilst, ka attiecīgā Beļģijas pierobežas zona smagi cieš no ārstu trūkuma.
22. Franču kopienas valdība apstrīd šos argumentus, it īpaši norādot, ka, pirmkārt, pārrobežu studentu situācija neatšķiras no citu tādu studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, situācijas, kuri ir ieguvuši atestātu par vidējo izglītību, ko izsniegusi Beļģijas vidējās izglītības iestāde. Otrkārt, arguments, ka pārrobežu students varētu sniegt ārsta pakalpojumus Beļģijas teritorijā, nav pieņemams, jo tas attiektos uz jebkuru studentu, kas nav pastāvīgais iedzīvotājs un kas pēc studiju beigām nolemtu apmesties uz dzīvi Beļģijā; turklāt tas balstītos uz pieņēmumu, ka šāds pārrobežu students pēc medicīnas studiju pabeigšanas būs “pārrobežu” ārsts, un tas būtu tikai spekulatīvs pieņēmums.
23. Turklāt Tiesas judikatūrai, uz kuru atsaucas A. Dris, ciktāl tā attiecas uz valsts tiesisko regulējumu par finansiālo atbalstu studijām un sociālajiem pabalstiem, neesot nozīmes, jo pamatlieta attiecoties uz ierobežojumiem, kas pamatoti ar sabiedrības veselības apsvērumiem.
24. Šādos apstākļos Conseil d’État (Valsts padome) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai LESD 18. panta pirmā daļa un 21. panta 1. punkts, skatīti atsevišķi vai kopsakarā ar [LESD] 165. panta 1. punktu un 2. punkta otro ievilkumu, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka šīm tiesību normām pretrunā ir tāda kvotu sistēma studentiem, “kas nav pastāvīgie iedzīvotāji”, kāda ir ieviesta ar [2006. gada 16. jūnija] dekrēta 1. pantu un [2017. gada 29. marta] dekrēta 1., 6. un 17.bis pantu, lai piekļūtu medicīnas studijām augstskolās ar mērķi uzturēt medicīnisko pakalpojumu kvalitāti, kā arī nodrošināt izglītības sniegšanas kvalitātes un sabiedrības veselības aizsardzības mērķus, ņemot vērā ievērojamo to studentu īpatsvaru, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji un kas izbrauc no teritorijas pēc pabeigtas medicīniskās izglītības iegūšanas?”
25. A. Dris, Beļģijas valdība, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un piedalījās 2026. gada 14. janvāra tiesas sēdē, kurā tie atbildēja uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem mutvārdu atbilžu sniegšanai.
IV. Juridiskā analīze
26. Pirms tiek izskatīts iesniedzējtiesas uzdotais jautājums būtībā par to, vai ar LESD 18. panta pirmo daļu un 21. panta 1. punktu netiek pieļauts tāds tiesiskais regulējums, kurā, lai piekļūtu medicīnas zinātņu studijām, ir paredzēta kvotu sistēma studentiem, kas nav tās dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji, kura organizē šīs studijas, manā ieskatā ir svarīgi vispirms precizēt divus jautājumus.
A. Ievada apsvērumi
27. Pirmkārt, pretēji Komisijas apgalvojumiem tās rakstveida apsvērumos, kas tika atkārtoti tiesas sēdē, uzskatu, ka Direktīva 2004/38 šajā lietā nav piemērojama, lai pamatotu A. Dris uzturēšanās tiesības Beļģijā. Proti, šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir noteikts, ka “Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties citas dalībvalsts teritorijā uz laiku līdz trim mēnešiem, neizvirzot viņiem nosacījumus vai formalitāšu ievērošanu, izņemot prasību, ka viņiem jābūt derīgai personas apliecībai vai pasei”. Vienīgi došanās pa dienu uz citu dalībvalsti, nepaliekot tur nakšņot, nav pietiekama, lai noteiktu šīs pagaidu uzturēšanās tiesības, kas ļautu šim pilsonim izmantot minētās direktīvas 24. panta 1. punktā noteikto vienlīdzīgo attieksmi. Turklāt šī panta 2. punktā ir paredzēti izņēmumi, it īpaši tas, ka uzņēmējai dalībvalstij “nav pienākuma pirms pastāvīgas uzturēšanās tiesību iegūšanas piešķirt līdzekļus mācībām, tostarp arodapmācībai, ja šie līdzekļi ir stipendijas vai studiju kredīti personām, kas nav darba ņēmēji, pašnodarbinātas personas, personas, kas saglabā šādu statusu, un to ģimenes locekļi”.
28. Manuprāt, nav iespējams izdarīt pretēju secinājumu no sprieduma Bressol u.c. (16), kurā Tiesa lūdza iesniedzējtiesu tikai pārbaudīt, vai daži prasītāji uzturējās Beļģijā, pirms viņi vēlējās reģistrēties kādā no attiecīgajām studiju programmām. Taču A. Dris Luksemburgas pilsoņa un pastāvīgā iedzīvotāja statuss netiek apstrīdēts.
29. No tā jāsecina, ka Direktīva 2004/38 pamatlietā nav piemērojama.
30. Otrkārt, Nolīgumā starp franču kopienu un Luksemburgu, uz kuru ir atsauce 2017. gada 29. marta dekrēta 17.bis pantā, būtībā ir paredzēts, ka noteikts skaits Luksemburgas Universitātes studentu, kuriem ir Luksemburgas dokuments par vidējās izglītības iegūšanu, var turpināt Luksemburgas Universitātē uzsāktās medicīnas zinātņu studijas franču kopienas universitātē, ja Luksemburgas Universitāte nepiedāvā pilnu medicīnas zinātņu programmu.
31. Šajā ziņā jāatgādina, ka A. Dris neatbilst nosacījumiem, lai piekļūtu šai starpuniversitāšu sadarbībai, jo viņam nav Luksemburgas Lielhercogistes vidējās izglītības iestādes piešķirta dokumenta par vidējās izglītības iegūšanu un viņš nav sācis medicīnas zinātņu studijas Luksemburgas Universitātē.
32. Taču pamatlietas priekšmets ir prasība atcelt [iestājeksāmenu un piekļuves eksāmenu] komisijas lēmumu neizsniegt A. Dris apliecinājumu par sekmīgu eksāmenu nokārtošanu pēc tam, kad viņam piemērota studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, kvotu sistēma. Tālab, manuprāt, prejudiciālais jautājums ir hipotētisks, ciktāl tas attiecas uz 2017. gada 29. marta dekrēta 17.bis pantu.
B. Par lietas būtību
33. Attiecībā uz lietas būtību jāatgādina, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kas ir nelabvēlīgs noteiktiem valsts pilsoņiem tikai tādēļ, ka viņi ir izmantojuši tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, ir LESD 21. panta 1. punktā ikvienam Savienības pilsonim atzīto brīvību ierobežojums (17), it īpaši izglītības jomā (18).
34. Spriedumā Bressol u.c. Tiesa ir atgādinājusi, ka diskriminācijas aizlieguma princips aizliedz ne tikai tiešu diskrimināciju pilsonības dēļ, bet arī jebkura veida netiešu diskrimināciju, kas, piemērojot citus nošķiršanas kritērijus, faktiski rada to pašu rezultātu (19). Tādējādi, izņemot gadījumus, kad valsts tiesību norma ir objektīvi pamatota un ir samērīga ar sasniedzamo mērķi, tā ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības var vairāk ietekmēt citu dalībvalstu pilsoņus salīdzinājumā ar attiecīgās valsts pilsoņiem un ja tādējādi var tikt radīta nelabvēlīgāka situācija citu dalībvalstu pilsoņiem (20).
35. Turklāt šajā spriedumā Tiesa ir precizējusi, ka dalībvalstis var izvēlēties izglītības sistēmu, kuras pamatā ir studentu atlase, ar nosacījumu, ka tā nav diskriminējoša (21).
36. Šajā lietā attiecīgie dekrēti nosaka atšķirīgu atlases kārtību atkarībā no studentu dzīvesvietas un definē šo jēdzienu ar vairākiem kritērijiem. Studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, ar to, ka viņi ir nokārtojuši iestājeksāmenu, var nebūt pietiekami, lai piekļūtu medicīnas zinātņu studijām Beļģijā. Proti, ja šie studenti veido vairāk nekā 30 % no kopējā studentu skaita, kuri ir nokārtojuši iestājeksāmenu, tie tiek sarindoti secībā atkarībā no to [eksāmenu] rezultātiem tādā ziņā, ka to studentu procentuālā daļa, kuri nav pastāvīgie iedzīvotāji, kam tiek izsniegts apliecinājums par sekmīgu eksāmenu nokārtošanu, kas nepieciešams, lai piekļūtu medicīnas zinātņu studijām, ir ierobežota līdz 30 % no kopējā to studentu skaita, kuri nokārtojuši iestājeksāmenu (22). Taču studenti, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji un kas ir sekmīgi nokārtojuši iestājeksāmenu, saņem apliecinājumu par sekmīgu eksāmenu nokārtošanu neatkarīgi no to skaita.
37. Tādējādi šis valsts tiesiskais regulējums rada nevienlīdzīgu attieksmi pret studentiem, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, un studentiem, kas tādi nav. Tādu dzīvesvietas nosacījumu, kāds aplūkots pamatlietā, ir vieglāk ievērot attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem, kuri pārsvarā dzīvo Beļģijā, nekā citu dalībvalstu pilsoņiem, kuri parasti dzīvo citā dalībvalstī (23). Šāda nevienlīdzīga attieksme ir tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā ierobežojums.
38. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties ierobežojums no Savienības tiesību skatupunkta var tikt attaisnots vienīgi tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem, kas nav atkarīgi no skarto personu pilsonības, un ir samērīgs ar mērķi, kuru ar valsts tiesībām leģitīmi ir gribēts sasniegt (24).
39. Spriedumā Bressol u.c. ir sniegtas vairākas norādes, kas ļauj atbildēt uz prejudiciālo jautājumu. Tādējādi Tiesa ir atzinusi, ka mērķis “saglabāt kvalitatīvus, līdzsvarotus un visiem pieejamus medicīniskos pakalpojumus” ir leģitīms, ja tas palīdz sasniegt augstu sabiedrības veselības aizsardzības līmeni (25), it īpaši, nodrošinot izglītības sniegšanas kvalitāti (26). Tamdēļ Tiesa ir atgādinājusi iesniedzējtiesas kompetenci izvērtēt, cik lielā mērā valsts tiesiskais regulējums ir piemērots minētā mērķa sasniegšanai un vai tas nepārsniedz to, kas ir nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (27). Lai sniegtu valsts tiesai lietderīgu atbildi (28), Tiesa paredz argumentāciju trijos posmos.
40. Pirmkārt, iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai pastāv faktisks sabiedrības veselības aizsardzības apdraudējuma risks (29), ņemot vērā, ka dalībvalsts var veikt aizsardzības pasākumus, negaidot, līdz materializējas veselības aprūpes jomā strādājošo speciālistu nepietiekamība vai izglītības kvalitātes apdraudējuma risks (30). Turklāt kompetentajām iestādēm jāpierāda, ka šādi riski pastāv, veicot uz skaitļiem balstītu analīzi, kurā vispirms jāņem vērā to studentu grupas ietekme uz mērķa nodrošināt speciālistu pieejamību franču kopienā sasniegšanu, kuri nav pastāvīgie iedzīvotāji un kuri ir saņēmuši dokumentu par vidējās izglītības iegūšanu Beļģijā saistībā ar izglītību, ko tie ieguvuši franču kopienas izglītības iestādē. Turpinājumā – jāņem vērā arī iespēja, ka studenti, kas ir pastāvīgie iedzīvotāji, pēc studiju pabeigšanas var izlemt strādāt savā profesijā kādā citā valstī, nevis Beļģijas Karalistē. Visbeidzot – šajā analīzē jāņem vērā tādu personu iespējama apmešanās uz dzīvi franču kopienā, lai strādātu ārsta profesijā, kuras nav ieguvušas izglītību franču kopienā (31).
41. Šajā analīzē varēs ņemt vērā arī iespējas veikt visu vai daļu no prakses Luksemburgas Lielhercogistes slimnīcās saskaņā ar Nolīguma starp franču kopienu un Luksemburgu 1. pantu.
42. Otrkārt, ja iesniedzējtiesa uzskata, ka pastāv faktisks sabiedrības veselības aizsardzības apdraudējuma risks, tai, ņemot vērā kompetento iestāžu sniegto informāciju, būs jāizvērtē, vai pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums ir uzskatāms par piemērotu sabiedrības veselības aizsardzības mērķa sasniegšanai (32).
43. Šajā saistībā iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, vai kvotu sistēma, kuras pamatā ir A. Dris piemērotais dzīvesvietas kritērijs, veicina šī mērķa sasniegšanu.
44. Proti, par kritēriju, uz kuru ir balstīta studentu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, kvotu sistēma saistībā ar pieeju augstākajai izglītībai, ir notikušas diskusijas. Tādējādi Komisija ir pieņēmusi tikai kritēriju par valsti, kurā iegūts dokuments par vidējās izglītības iegūšanu, un 2017. gada maijā (33) tā izbeidza pārkāpuma procedūru, kas 2007. gada 24. janvārī uzsākta pret Austrijas Republiku (34). Taču tiesas sēdē Komisija norādīja, ka pret Beļģijas Karalisti ir uzsākta jauna procedūra EU Pilot procedūras formā par kvotu sistēmas piemērošanu studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, saistībā ar pieeju medicīnas zinātņu studijām, kas balstīta uz studenta dzīvesvietu, un ka 2023. gadā iesniegtā A. Dris sūdzība ir iekļauta šajā procedūrā.
45. Lai gan dzīvesvietas kritērija esība var būt saprotama, lai ierobežotu piekļuvi medicīnas zinātņu studijām un novērstu studiju “tūrismu”, lai studētu dalībvalstī, kurā piekļuve šīm studijām ir mazāk stingra nekā citās dalībvalstīs, nolūkā strādāt citā dalībvalstī, tomēr A. Dris gadījums liecina, ka vienīgi šis kritērijs pats par sevi dažās situācijās nav piemērots.
46. Tādējādi, tā kā A. Dris ir apguvis visu vidusskolas izglītību Beļģijā, par ko tika izsniegts dokuments par vidējās izglītības iegūšanu, viņš lielāko daļu laika ir pavadījis šajā dalībvalstī, un tas ir veicinājis draudzības saikņu izveidošanu ar citiem skolēniem un viņa iesaisti ārpusskolas aktivitātēs Arlonā (Beļģija). Tā kā bērna dzīvi lielā mērā nosaka viņa skolas gaitas un ārpusskolas aktivitātes, varētu uzskatīt, ka viņam ir saikne ar Beļģiju, kas ir līdzvērtīga pastāvīgā iedzīvotāja saiknei valsts tiesiskā regulējuma izpratnē.
47. Tiesa ir izšķīrusi līdzīgu diskusiju par kritēriju, kas jāizmanto, piešķirot finansiālu atbalstu studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji.
48. Šajā ziņā (35) Tiesa jau ir nospriedusi, ka vienam pašam nosacījumam, kas attiecas uz vietu, kurā iegūts atestāts par vidējo izglītību, piemīt pārāk vispārīgs un izslēdzošs raksturs un ka ar šādu nosacījumu nepamatoti priekšplānā tiek izvirzīts viens elements, kas nebūt neliecina par gaidīšanas pabalsta pieprasītāja reālu un faktisku saikni ar ģeogrāfisko darba tirgu (36).
49. Šajā ziņā Tiesa ir uzskatījusi, ka tad, ja attiecīgais students būtisku daļu savas vidējās izglītības ir apguvis kādā dalībvalstī, tas ir izveidojis reālu saikni ar šīs dalībvalsts sabiedrību (37). Lietā, kurā tika pasludināts spriedums Bidar, pietiekamas integrācijas nodrošinājums uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā izrietēja no nosacījumiem, kas paredzēja iepriekšēju dzīvesvietu šīs valsts teritorijā (38). Tiesa konstatēja, ka šajā lietā aplūkotais regulējums, kurš attiecās uz atbalstu subsidēta aizdevuma veidā, ko piešķīra tikai tiem studentiem, kuri apmetušies uz dzīvi valsts teritorijā, izslēdz jebkādu iespēju citas dalībvalsts pilsonim izpildīt minēto nosacījumu neatkarīgi no viņa reālās integrācijas pakāpes uzņemošās dalībvalsts sabiedrībā. Tālab Tiesa nosprieda, ka šādu attieksmi nevar uzskatīt par attaisnojamu ar attiecīgajā regulējumā izvirzīto leģitīmo mērķi (39).
50. Uzskatu, ka šis jēdziens “saikne” varētu būt noderīgs, lai paredzētu situācijas, kad attieksme pret Savienības pilsoņiem, kuri ir izmantojuši savu pārvietošanās brīvību, lai iegūtu vidusskolas izglītību, ko apliecina dokuments par vidējās izglītības iegūšanu, citā dalībvalstī, kurā viņi nedzīvo, atšķiras no attieksmes pret Savienības pilsoņiem, kuru dzīvesvieta ir šajā dalībvalstī. Lai izvairītos no katra atsevišķa gadījuma analīzes piekļuves eksāmena brīdī, šo saikni varētu konkretizēt, nosakot prasību par noteiktu mācību ilgumu Beļģijā tieši pirms dokumenta par vidējās izglītības iegūšanu saņemšanas. Tādējādi tiktu novērstas bažas par studiju tūrismu attiecībā uz jauniešiem, kas ir Savienības pilsoņi un kas ir gājuši skolā Beļģijā vecumā, kurā nav izdarīta izvēle attiecībā uz profesionālo orientāciju.
51. Tādējādi uzskatu, ka kvotu sistēma studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, varētu tikt apspriesta attiecībā uz tās spēju nodrošināt sabiedrības veselības mērķa sasniegšanu, it īpaši jautājumā par to, vai tādu studentu, kuri ir tādā pašā situācijā kā A. Dris, skaita ierobežojums patiešām var palielināt to diplomēto absolventu skaitu, kuri ilgtermiņā ir gatavi nodrošināt veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību franču kopienā (40).
52. Treškārt, iesniedzējtiesai jāizvērtē, vai pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums, ciktāl tajā “pastāvīgajiem iedzīvotājiem” 2006. gada 16. jūnija dekrēta 1. panta izpratnē netiek pielīdzināti studenti, kuri, tāpat kā A. Dris, lielu daļu savas vidējās izglītības ir apguvuši Beļģijā, ko apliecina dokumenta par vidējās izglītības iegūšanu sekmīga iegūšana, lai gan tie dzīvo Luksemburgā, nepārsniedz to, kas ir nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai, t.i., vai šo mērķi nav iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem (41).
53. Joprojām saistībā ar finansiālo atbalstu augstākās izglītības iegūšanas jomā Tiesa, veicot šo secinājumu iepriekšējā punktā paredzēto samērīguma pārbaudi, ir atzinusi, ka dzīvesvietas nosacījums nebūt nav vienīgais, kas norāda uz patieso attiecīgās personas un attiecīgās dalībvalsts starpā esošās saiknes pakāpi un tādēļ ir pārāk ekskluzīvs (42). Spriedumā Giersch u.c. Tiesa ir nospriedusi, ka “saprātīgu iespējamību, ka atbalsta saņēmēji atgriezīsies, lai apmestos uz dzīvi Luksemburgā un iekļautos šīs dalībvalsts darba tirgū, lai veicinātu tās ekonomikas attīstību, var konstatēt ar citiem elementiem, nevis nosacījumu par attiecīgā studenta iepriekšējo dzīvesvietu [šajā valstī]” (43). Šajā spriedumā Tiesa ir atzinusi – var ņemt vērā faktu, ka students viens pats vai kopā ar vecākiem dzīvo kādā no tās dalībvalsts kaimiņu dalībvalstīm, kurā viņa vecāki strādā jau pietiekami ilgu laika posmu (44).
54. Jākonstatē, ka spriedumos Bidar un Giersch u.c., kas neattiecas uz piekļuvi augstākajai izglītībai, ir aplūkots finansiāls atbalsts šādas izglītības ieguvei. Tomēr šis integrācijas kritērijs faktiskas saiknes vai patiesas saiknes ar uzņemošo sabiedrību pakāpes izpratnē, kā tas interpretēts šajos spriedumos, varētu nodrošināt lietderīgu iedarbību pārvietošanās brīvībai izglītības jomā, ja to nepapildina pastāvīga uzturēšanās dalībvalstī, kurā tiek apgūta vidējā izglītība un iegūts dokuments par vidējās izglītības iegūšanu, kā tas ir pārrobežu zonās. Skolēniem, kas dzīvo internātos, saikne ir vēl spēcīgāka.
55. Turklāt gadījumos, kas līdzīgi A. Dris gadījumam, ģeogrāfiskais tuvums, kas saistīts ar pārrobežu situāciju, neliedz uzsākt profesionālo darbību attiecīgā reģiona nodarbinātības zonā, kas, pat ja tā atrodas Luksemburgas pusē, varētu būt izdevīga Luksemburgas un Beļģijas pacientiem. Proti, pastāv direktīva, kas reglamentē pārrobežu veselības aprūpi (45) un kas ir pamatā judikatūrai par pārrobežu veselības aprūpes izdevumu atmaksāšanu (46). Turklāt franču kopiena, saskaroties ar speciālistu trūkumu veselības aprūpes jomā, ir ieviesusi nodarbinātības subsīdijas nolūkā piesaistīt jaunus speciālistus, lai palielinātu darbinieku skaitu šajā reģionā (47).
56. Tālab ierosinu atbildēt iesniedzējtiesai, ka LESD 18. un 21. pants jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru studenti, kuri apguvuši visu vai lielāko daļu savas vidējās izglītības Beļģijā, ko apliecina dokuments par vidējās izglītības iegūšanu, bet kuru dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, netiek pielīdzināti Beļģijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, lai ierobežotu to studentu skaitu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji un kas pirmo reizi var reģistrēties augstākās izglītības iestāžu medicīnas zinātņu studiju programmā.
V. Secinājumi
57. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Conseil d’État (Valsts padome, Beļģija) uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
LESD 18. un 21. pants jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums, ar kuru studenti, kuri apguvuši visu vai lielāko daļu savas vidējās izglītības Beļģijā, ko apliecina dokuments par vidējās izglītības iegūšanu, bet kuru dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, netiek pielīdzināti Beļģijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem, lai ierobežotu to studentu skaitu, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji un kas pirmo reizi var reģistrēties augstākās izglītības iestāžu medicīnas zinātņu studiju programmā.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 Skat. 2003. gada 12. augusta loi portant création de l’Université du Luxembourg (Likums, ar kuru izveidota Luksemburgas Universitāte; Mémorial A 149, 2990. lpp.), kas stājies spēkā 2003. gada 10. oktobrī. Luksemburgas Universitāte pārņēma izglītības programmas, ko līdz šim nodrošināja Centre Universitaire de Luxembourg (Luksemburgas Universitātes centrs), Institut Supérieur de Technologie (Tehnoloģiju institūts), Institut Supérieur d’Études et de Recherches Pédagogiques (Pedagoģijas pētījumu un izglītības institūts) un Institut d’Études Educatives et Sociales (Izglītības un sociālo pētījumu institūts) (skat. šī likuma 54.–57. pantu).
3 Šīs bakalaura programmas uzņemšanas nosacījumus skat. Luksemburgas Universitātes tīmekļvietnē: https://www.uni.lu/fstm-fr/study-programs/bachelor-en-medecine/.
4 Precizējumus par to studentu skaitu, kuri uzņemti katrā no šīm valstīm, skat. Luksemburgas Universitātes tīmekļvietnē: https://www.uni.lu/fstm-fr/study-programs/bachelor-en-medecine/universites-partenaires/.
5 Skat. 2020. gada 31. jūlija likumprojekta, uz kuru balstoties pieņemts loi portant organisation d’études spécialisées en médecine à l’Université du Luxembourg (Likums par specializēto medicīnas studiju organizāciju Luksemburgas Universitātē; Mémorial A 662), pamatojuma izklāstu, pieejams tīmekļvietnē: https://wdocs-pub.chd.lu/docs/Dossiers_parlementaires/7531/20250515_Dep%C3%B4t.pdf (3. lpp.).
6 Turpmāk – franču kopiena.
7 2006. gada 6. jūlija Moniteur belge, 34055. lpp.
8 Turpmāk – 2006. gada 16. jūnija dekrēts.
9 C‑73/08; turpmāk – spriedums Bressol u.c.; EU:C:2010:181.
10 Parakstīts Briselē 2017. gada 17. jūlijā (turpmāk – Nolīgums starp franču kopienu un Luksemburgu). Šis nolīgums tika atcelts un aizstāts ar Luksemburgas Lielhercogistes valdības un franču kopienas valdības Īpašo nolīgumu par augstskolu sadarbību medicīniskās izglītības jomā, kas noslēgts Luksemburgā 2022. gada 4. janvārī un kas pamatlietas faktu norises laikā vēl nebija spēkā.
11 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2004. gada 29. aprīlis) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā, ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (OV 2004, L 158, 77. lpp.).
12 2017. gada 14. aprīļa Moniteur belge, 51063. lpp..
13 Turpmāk – 2017. gada 29. marta dekrēts.
14 2013. gada 18. decembra Moniteur belge, 99347. lpp.
15 C‑209/03; turpmāk – spriedums Bidar; EU:C:2005:169.
16 Skat. spriedumu Bressol u.c. (34., 37. un 39. punkts).
17 Skat. spriedumu, 2025. gada 16. janvāris, Ministarstvo financija (Erasmus+ stipendija) (C‑277/23, EU:C:2025:18, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).
18 Skat. spriedumu, 2025. gada 16. janvāris, Ministarstvo financija (Erasmus+ stipendija) (C‑277/23, EU:C:2025:18, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).
19 Skat. spriedumu Bressol u.c. (40. punkts un tajā minētā judikatūra).
20 Skat. spriedumu Bressol u.c. (41. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Skat. spriedumu Bressol u.c. (29. punkts).
22 Skat. 2017. gada 29. marta dekrēta 6. panta 2. punktu.
23 Skat. spriedumu Bressol u.c. (45. punkts un tajā minētā judikatūra).
24 Skat. spriedumu, 2025. gada 16. janvāris, Ministarstvo financija (Erasmus+ stipendija) (C‑277/23, EU:C:2025:18, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
25 Skat. spriedumu Bressol u.c. (62. punkts un tajā minētā judikatūra).
26 Skat. spriedumu Bressol u.c. (54. un 67. punkts).
27 Skat. spriedumu Bressol u.c. (63. un 64. punkts).
28 Skat. spriedumu Bressol u.c. (65. punkts).
29 Skat. spriedumu Bressol u.c. (66.–74. punkts).
30 Skat. spriedumu Bressol u.c. (70. punkts).
31 Pēc analoģijas skat. spriedumu Bressol u.c. (73. punkts). Cour constitutionnelle (Konstitucionālā tiesa) 2011. gada 31. maija spriedumā Nr. 89/2011 ir izdarīti secinājumi no sprieduma Bressol u.c., analizējot katru no studiju virzieniem, uz kuriem attiecās aplūkotais tiesiskais regulējums, ņemot vērā Tiesas izvirzītos kritērijus. Tādējādi kvotu sistēma attiecībā uz studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, tika pamatota attiecībā uz fizioterapijas un veterinārās medicīnas programmām, bet netika atzīta par pamatotu attiecībā uz pārējām septiņām studiju programmām, kuras – pēc valsts tiesas veiktās analīzes, ņemot vērā Tiesas norādījumus, – neskar tāds absolventu trūkums, kas radītu reālu risku sabiedrības veselībai. Tālab Beļģijas Karaliste pārtrauca piemērot šo kvotu sistēmu studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji, septiņos no deviņiem [studiju] virzieniem, attiecībā uz kuriem nepastāvēja patiess sabiedrības veselības apdraudējuma risks.
32 Skat. spriedumu Bressol u.c. (75. punkts).
33 Skat. Komisijas paziņojumu presei, kas pieejams tīmekļvietnē: https://ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/en/ip_17_1282.
34 Skat. procedūru INFR(1998)2308 un Komisijas 2007. gada 24. janvāra paziņojumu presei “Studentu brīva pārvietošanās: Komisija nosūta brīdinājuma vēstules Austrijai un Beļģijai”, pieejams tīmekļvietnē: ec.europa.eu/commission/presscorner/detail/en/ip_07_76.
35 Atšķirībā no Komisijas nostājas attiecībā uz Austrijas Republiku jautājumā par kvotu sistēmu studentiem, kas nav pastāvīgie iedzīvotāji (skat. šo secinājumu 44. punktu).
36 Skat. spriedumu, 2002. gada 11. jūlijs, D’Hoop (C‑224/98, EU:C:2002:432, 39. punkts).
37 Skat. spriedumu Bidar (62. punkts).
38 Skat. spriedumu Bidar (60. punkts).
39 Skat. spriedumu Bidar (61. punkts).
40 Skat. spriedumu Bressol u.c. (76. punkts).
41 Skat. spriedumu Bressol u.c. (77. punkts).
42 Skat. spriedumu, 2013. gada 20. jūnijs, Giersch u.c. (C‑20/12, turpmāk – spriedums Giersch u.c., EU:C:2013:411, 73. punkts).
43 Skat. spriedumu Giersch u.c. (77. punkts).
44 Skat. spriedumu Giersch u.c. (78. punkts).
45 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/24/ES (2011. gada 9. marts) par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē (OV 2011, L 88, 45. lpp.).
46 Skat., piemēram, spriedumu, 2025. gada 4. septembris, Casa Judeţeană de Asigurări de Sănătate Mureș u.c. (C‑489/23, EU:C:2025:651).
47 Šajā ziņā attiecībā uz medmāsām Luksemburgas provincē (Beļģija) skat.: https://www.province.luxembourg.be/actualites/subvention-infirmier.