(1)

Līguma par Eiropas Savienības darbību (“Līgums”) 14. pantā paredzēts, ka Savienībai, neskarot Līguma 93., 106. un 107. panta noteikumus, jāizmanto savas pilnvaras tā, lai nodrošinātu, ka pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi darbotos, balstoties uz principiem un nosacījumiem, kas ļauj īstenot to uzdevumus.

(2)

Lai daži pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi varētu darboties saskaņā ar principiem un nosacījumiem, kas ļauj tiem īstenot to uzdevumus, tiem var izrādīties nepieciešama valsts finansiālā palīdzība, lai segtu daļu vai visas īpašās izmaksas par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu. Saskaņā ar Līguma 345. pantu nav nozīmes tam, vai šādus pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniedz valsts vai privāti uzņēmumi.

(3)

Līguma 106. panta 2. punktā noteikts, ka uz uzņēmumiem, kam uzticēta pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšana vai kas darbojas kā fiskāli monopoli, attiecas Līgumā ietvertie noteikumi un jo īpaši noteikumi par konkurenci, ja šo noteikumu piemērojums de iure vai de facto netraucē veikt tiem uzticētos uzdevumus. Tiem tomēr nevajadzētu ietekmēt tirdzniecības attīstību tiktāl, lai kaitētu Savienības interesēm.

(4)

Eiropas Savienības Tiesa spriedumā lietā Altmark (1) nolēma, ka kompensācija par sabiedrisku pakalpojumu nav valsts atbalsts Līguma 107. panta nozīmē ar nosacījumu, ka tiek ievēroti četri kumulatīvi kritēriji. Pirmkārt, saņēmējam uzņēmumam ir faktiski jābūt sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām, un šīm saistībām ir jābūt skaidri definētām. Otrkārt, kompensācijas aprēķināšanas parametriem jābūt objektīvā un pārredzamā veidā noteiktiem iepriekš. Treškārt, kompensācija nedrīkst pārsniegt summu, kas nepieciešama, lai segtu visas izmaksas vai daļu no izmaksām, kas rodas, pildot sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu, ņemot vērā attiecīgus ieņēmumus un saprātīgu peļņu. Ceturtkārt, gadījumā, ja uzņēmums, kuram ir pienākums sniegt sabiedriskos pakalpojumus konkrētā gadījumā, nav izvēlēts saskaņā ar publiskā iepirkuma procedūru, kas ļautu izvēlēties pretendentu, kurš ir spējīgs sniegt šos pakalpojumus par kopienai zemāko cenu, nepieciešamās kompensācijas līmenis jānosaka, pamatojoties uz to izmaksu analīzi, kuras rastos tipiskam, labi pārvaldītam un atbilstīgi apgādātam uzņēmumam.

(5)

Ja šie četri kritēriji nav ievēroti un ir izpildīti vispārējie nosacījumi Līguma 107. panta 1. punkta piemērošanai, kompensācija par sabiedriskajiem pakalpojumiem ir valsts atbalsts un uz to attiecas Līguma 93., 106., 107. un 108. pants.

(6)

Papildus šim lēmumam trīs instrumenti ir būtiski valsts atbalsta noteikumu piemērošanai kompensācijām par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu:

(7)

Komisijas Lēmumā 2012/21/ES (5) norādīta izņēmuma nozīme un apjoms saskaņā ar Līguma 106. panta 2. punktu un paredzēti noteikumi, kuru mērķis ir nodrošināt minētajā noteikumā minēto kritēriju izpildes efektīvu uzraudzību. Ņemot vērā pieredzi, kas gūta, piemērojot Lēmumu 2012/21/ES, izmaiņas ekonomikas apstākļos, jo īpaši saistībā ar mājokļu krīzi, kā arī tirgus attīstību, ir jāpārskata minētajā lēmumā paredzētie noteikumi.

(8)

Tāpēc Lēmums 2012/21/ES būtu jāatceļ un jāaizstāj ar šo lēmumu, kurā paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem valsts atbalsts kompensācijas veidā par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi ir atbrīvots no iepriekšējas paziņošanas prasības saskaņā ar Līguma 108. panta 3. punktu, ja šādu atbalstu var uzskatīt par saderīgu ar Līguma 106. panta 2. punktu.

(9)

Valsts atbalstu kompensācijas veidā par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi var uzskatīt par saderīgu tikai gadījumā, ja tas ir piešķirts, lai nodrošinātu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu, kā minēts Līguma 106. panta 2. punktā. No tiesu prakses (6) redzams, ka, tā kā nav izstrādāti Savienības nozariski noteikumi, kas regulē šo jautājumu, dalībvalstīm ir plašas iespējas brīvi definēt, kāda veida pakalpojumus klasificēt kā pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Tādējādi Komisijas uzdevums ir nodrošināt, lai pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi definēšanā nebūtu acīmredzamu kļūdu.

(10)

Ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, ierobežotas kompensācijas summas, kas piešķirtas uzņēmumiem, kuriem uzticēts sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, neietekmē tirdzniecības un konkurences attīstību tik lielā mērā, lai būtu pretrunā Savienības interesēm. Lai šajā lēmumā identificētu atbalsta saņēmēju, būtu jāpiemēro jēdziens “viens vienots uzņēmums”, kā definēts Komisijas Regulas (ES) 2023/2832 (7) 2. panta 2. punktā. Tāpēc, ja ir izpildīti konkrēti nosacījumi, individuāla valsts atbalsta paziņošana nebūtu nepieciešama kompensācijai, kas ir mazāka par noteiktu gada kompensācijas summu. Ir arī lietderīgi palielināt minēto vispārējo kompensācijas robežlielumu, lai atspoguļotu inflāciju kopš Lēmuma 2012/21/ES pieņemšanas.

(11)

Uzņēmumam var uzticēt sniegt vairākus pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, un tas var saņemt kompensāciju līdz vispārējam kompensācijas robežlielumam par katru tam uzticēto pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad uzņēmumam pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu kopīgi vai individuāli uztic vairākas dalībvalstis. Tāpēc minētajam pilnvarotajam uzņēmumam vajadzētu būt iespējai saņemt kompensāciju līdz vispārējam robežlielumam no katras dalībvalsts, kurā uzticētais pakalpojums tiek sniegts.

(12)

Slimnīcām un uzņēmumiem, kas ir sociālo pakalpojumu sniedzēji, tostarp, ja tie ir organizēti kā bezpeļņas struktūras (8), un kuriem uzticēti uzdevumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, ir īpašas iezīmes, kas jāņem vērā. Jo īpaši jāņem vērā tas, ka pašreizējos ekonomiskajos apstākļos sociālajiem pakalpojumiem var būt nepieciešama atbalsta summa, kas pārsniedz šajā lēmumā noteikto vispārējo kompensācijas robežlielumu, lai kompensētu sabiedrisko pakalpojumu izmaksas, savukārt lielāka kompensācija par sociālajiem pakalpojumiem ne vienmēr rada lielāku konkurences izkropļojumu risku. Attiecīgi arī uzņēmumiem, kas ir sociālo pakalpojumu sniedzēji, būtu jāpiemēro šajā lēmumā paredzētais atbrīvojums no paziņošanas, pat ja kompensācijas summa, ko tie saņem, pārsniedz vispārējo kompensācijas robežlielumu. Atbrīvojums no paziņošanas būtu jāattiecina arī uz slimnīcām, kas nodrošina medicīnisko aprūpi, tostarp attiecīgā gadījumā neatliekamo medicīnisko palīdzību un papildpakalpojumus, kas ir tieši saistīti ar to galvenajām darbībām, jo īpaši medicīniskās pētniecības jomā. Lai gūtu labumu no atbrīvojuma no paziņošanas, sociāliem pakalpojumiem jābūt skaidri definētiem un tiem jārisina sociālās vajadzības saistībā ar veselību un ilgtermiņa aprūpi, bērnu aprūpi, piekļuvi un reintegrāciju darba tirgū un neaizsargāto grupu aprūpi un sociālo integrāciju. Tas ietver pakalpojumus, kas atbalsta personu ar invaliditāti neatkarīgu dzīvi un integrāciju sabiedrībā, piemēram, personīgo palīdzību, neatkarīgas dzīves centrus, palīgtehnoloģiju pakalpojumus, rehabilitācijas un habilitācijas pakalpojumus.

(13)

To pašu iemeslu dēļ kompensāciju par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sociālo mājokļu jomā sniegšanu nelabvēlīgā situācijā esošām mājsaimniecībām vai sociāli mazāk labvēlīgām grupām, tostarp bezpajumtniekiem, kuri maksātspējas ierobežojumu dēļ nespēj piekļūt mājoklim tirgus apstākļos, var atbrīvot no paziņošanas prasības, pat ja tā pārsniedz vispārējo kompensācijas robežlielumu. Vajadzētu būt iespējai, ka kompensācija par pakalpojumiem sociālo mājokļu jomā cita starpā sedz ieguldījumu izmaksas jaunu ēku būvniecībai, tostarp zemes iegādei, esošo dzīvokļu vai pārveidojamo vai renovējamo ēku iegādei, esošo dzīvokļu vai ēku (vai to atsevišķu būves elementu (9)) pārveidošanai vai renovācijai, izmaksas, kas rodas, nodrošinot atbilstību piekļūstamības prasībām vecāka gadagājuma cilvēkiem vai personām ar invaliditāti, vides standartu ievērošanu un izmaksas par pielāgošanos klimatnoturībai, tostarp ūdensresursu noturībai, kā arī darbības izmaksas, ja tas nepieciešams pakalpojuma darbībai.

(14)

Kopš Lēmuma 2012/21/ES pieņemšanas daudzās dalībvalstīs mājokļu pieejamība ir kļuvusi par būtisku problēmu, kas skar ne tikai nelabvēlīgā situācijā esošas mājsaimniecības vai sociāli mazāk labvēlīgas grupas, bet arī grupas ar vidējiem ienākumiem, un arvien vairāk cilvēku saskaras ar grūtībām nodrošināt kvalitatīvus mājokļus par pieņemamu cenu. Mājokļu problēmas var būt īpaši aktuālas noteiktās vietās, piemēram, augsta pieprasījuma tūrisma un lielās pilsētās, strauji augošos pilsētu un ekonomikas mezglos, attālos tālākajos un izolētos reģionos. Tāpēc ir jāveic pasākumi, lai palielinātu mājokļu pieejamību, izmantojot īres mājokļus vai mājokļu īpašumtiesības par pieņemamām cenām, lai mazinātu spiedienu vietējos mājokļu tirgos. Lai veicinātu publiskās iniciatīvas, ar kurām atbalsta cenas ziņā pieejamus mājokļus, ir lietderīgi paredzēt īpašus nosacījumus, lai pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā atbrīvotu no Līguma 108. panta 3. punktā noteiktās paziņošanas prasības.

(15)

Lai gan nelabvēlīgā situācijā esošas mājsaimniecības vai sociāli mazāk labvēlīgas grupas, tostarp bezpajumtnieki, var gūt labumu no pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sociālo mājokļu jomā, šādi pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi nolūkā novērst nabadzības koncentrāciju telpā var ietvert arī nelielu daļu mājsaimniecību, kuras nav nelabvēlīgā situācijā.

(16)

Ja dalībvalstīm ir jānodrošina mājokļi galvenokārt nelabvēlīgā situācijā neesošām mājsaimniecībām, tās var izveidot pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā, kas galvenokārt dod labumu mājsaimniecībām, kuras nevar piekļūt cenas ziņā pieejamiem mājokļiem attiecīgo tirgu apstākļu dēļ, bet nav nelabvēlīgā situācijā. Tomēr pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā joprojām var ietvert daļu no nelabvēlīgā situācijā esošām mājsaimniecībām. Pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā saņēmēji būtu jānosaka, ņemot vērā galvenokārt mājsaimniecību ienākumus salīdzinājumā ar mājokļu tirgus cenām un mājsaimniecības sastāvu, vajadzības gadījumā apvienojumā ar citiem faktoriem. Piemēram, varētu samazināt vajadzību pēc cenas ziņā pieejamiem mājokļiem, ja mājsaimniecību locekļiem pieder mājokļa īpašums vai kopīpašums. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai piešķirt prioritāti cenas ziņā pieejamiem mājokļiem personām, kurām varētu būt grūtības piekļūt mājokļu tirgiem, tostarp, piemēram, personām, kas pilda būtisku lomu sabiedrībā, personām ar invaliditāti, vecāka gadagājuma cilvēkiem vai studentiem, vai vientuļajiem vecākiem.

(17)

Turklāt dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai veicināt iekļaujošus rajonus, izmantojot mājokļu modeļus, piemēram, Jauno Eiropas “Bauhaus” (10), kuros prioritāte tiek piešķirta piekļuvei subsidētiem mājokļiem, pamatojoties uz sociālās daudzveidības mērķiem, un modeļus, kas apvieno subsidētus mājokļus (sociālos vai cenas ziņā pieejamus mājokļus) un tirgus mājokļus, kā arī padarot mājokļu vidi un rajonus pieejamus personu ar invaliditāti integrācijai.

(18)

Lai efektīvi risinātu mājokļu krīzi, pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā sniegšanai bieži vien var būt nepieciešama atbalsta summa, kas pārsniedz šajā lēmumā noteikto vispārējo kompensācijas robežlielumu, lai kompensētu sabiedrisko pakalpojumu izmaksas. Eiropas Komisija (11) lēš, ka, lai nākamajā desmitgadē novērstu piedāvājuma un pieprasījuma plaisu, Eiropai papildus 1,6 miljoniem pašlaik uzbūvēto mājokļu būs vajadzīgi aptuveni 650 000 mājokļu gadā. Šo papildu mājokļu nodrošināšana izmaksātu aptuveni 153 miljardus EUR gadā. Ievērojamas investīcijas cenas ziņā pieejamos mājokļos ne vienmēr rada būtiskus izkropļojumu riskus. Tādējādi kompensācija par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā sniegšanu mājsaimniecībām, kuras nevar piekļūt cenas ziņā pieejamiem mājokļiem, būtu jāatbrīvo no paziņošanas prasības pat tad, ja tā pārsniedz vispārējo kompensācijas robežlielumu, ar nosacījumu, ka ir ieviesti pietiekami aizsardzības pasākumi, kā noteikts šajā lēmumā un tā pielikumā, lai ierobežotu konkurences izkropļojumus.

(19)

Kompensācijai par pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā sniegšanu nevajadzētu izraisīt nepamatotu iejaukšanos normālos tirgus apstākļos, kas varētu izstumt privātos ieguldījumus un būtiski izkropļot konkurenci. Tajā pašā laikā ir svarīgi, lai visneaizsargātākās mājsaimniecības turpinātu gūt labumu no pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sociālo mājokļu jomā. Tāpēc, izstrādājot pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sociālo mājokļu un cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā, dalībvalstīm būtu jāievēro īpašs prasību kopums.

(20)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai novērtēt mājokļu pieejamību cenas ziņā, izmantojot tādus dažādus rādītājus kā īres un ienākumu attiecība (12), hipotekāro maksājumu un ienākumu attiecība (13), cenas un ienākumu attiecība (14), pārmērīgu mājokļa izmaksu līmenis vai mājokļa iegādei nepieciešamais ienākumu gadu skaits (15). Šo rādītāju atsauces vērtības, kas nosaka situācijas, kad nav iespējams piekļūt cenas ziņā pieejamiem mājokļiem valsts, reģionālā vai vietējā līmenī, būtu jānosaka dalībvalstīm. Nosakot pieejamību cenas ziņā, būtu jāņem vērā enerģijas izmaksas. Dalībvalstīm būtu jāspēj pierādīt, ka cenas ziņā pieejamu mājokļu vajadzību apzināšana ir balstīta uz šiem rādītājiem.

(21)

Kompensācijai par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā principā būtu jākoncentrējas uz ieguldījumu izmaksām jaunu ēku būvniecībā, tostarp zemes iegādē, esošo dzīvokļu vai pārveidojamo vai renovējamo ēku iegādei, esošo dzīvokļu vai ēku (vai to atsevišķu būves elementu) pārveidošanai vai renovācijai, atbilstību piekļūstamības standartiem vecāka gadagājuma cilvēkiem vai personām ar invaliditāti, vides standartu ievērošanu un pielāgošanos klimatnoturībai, tostarp ūdensresursu noturībai. Ja tas nepieciešams pakalpojuma sniegšanai, šāda kompensācija var segt arī darbības izmaksas.

(22)

Lai izvairītos no cenas ziņā pieejamu mājokļu ļaunprātīgas izmantošanas, piemēram, otrajai dzīvesvietai vai īstermiņa īrei, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka mājoklis tiek un paliek izmantots pareizajam mērķim.

(23)

Pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā cenām ir jābūt tādā diapazonā, kas nodrošina mājokļu pieejamību cenas ziņā, vienlaikus nepārsniedzot šo mērķi, lai novērstu nepamatotus konkurences izkropļojumus. Nosakot cenas ziņā pieejamu mājokļu cenas, dalībvalstis var ņemt vērā arī enerģijas izmaksas un citus ar mājokli saistītus izdevumus, lai atspoguļotu kopējo finansiālo slogu mājsaimniecībām.

(24)

Lai nodrošinātu, ka pakalpojumi ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sociālo mājokļu un cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā ir pielāgoti mājsaimniecību vajadzībām, dalībvalstīm šādiem pakalpojumiem būtu jāpiemēro minimālie kvalitātes, vides un pieejamības kritēriji. Šādi kritēriji ietver, piemēram, personu ar invaliditāti un vecāka gadagājuma cilvēku piekļūstamību, klimatnoturību, minimālo platību, siltumapgādi un aukstumapgādi, ventilāciju, energoefektivitāti, sanitārās labierīcības un ūdensapgādi, ēkas būvniecības stabilitāti un ugunsdrošību, kā arī ēkas platjoslas gatavību. Nosakot sociālo un cenas ziņā pieejamu mājokļu projektu atrašanās vietas, dalībvalstis var arī apsvērt cenas ziņā pieņemama transporta pieejamību pamatpakalpojumiem, piemēram, veselības aprūpei, izglītībai un finanšu pakalpojumiem.

(25)

Lai saglabātu konkurenci cenas ziņā pieejamu mājokļu tirgus segmentā, pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā vajadzētu būt atvērtiem ar vienlīdzīgiem noteikumiem visiem tirgus dalībniekiem, kas spēj sniegt šādus pakalpojumus.

(26)

Sociālo vai cenas ziņā pieejamu mājokļu ēkas, kas subsidētas pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi ietvaros, būtu jāparedz sociālo mājokļu vai cenas ziņā pieejamu mājokļu nodrošināšanai pietiekami ilgu laiku, vismaz uz 20 gadiem, lai novērstu spekulācijas. Tajā pašā laikā īpašos pienācīgi pamatotos apstākļos, piemēram, nodrošinot pagaidu izmitināšanu ekstrēmu laikapstākļu un klimata notikumu vai citu dabas katastrofu gadījumā, darbības atbalsta shēmas vai investīciju shēmas ar zemu publisko atbalstu, var būt pamatotas shēmas ar īsāku termiņu. Turklāt ir pamatoti atbrīvot no šā pienākuma ievērot minimālo 20 gadu termiņu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sociālo mājokļu un cenas ziņā pieejamu mājokļu jomā sniedzējus, kuru darbība būtībā aprobežojas ar minētā pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu, iespējams, ar gada komerciālajiem ieņēmumiem, kas nepārsniedz 5 % no kopējiem gada ieņēmumiem pilnvarojuma periodā, kurus var uzskatīt par pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi papildinošiem un kuriem ir juridisks pienākums visu savu peļņu atkārtoti ieguldīt šā pakalpojuma sniegšanā. Šā atbrīvojuma mērķis ir ļaut šiem pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniedzējiem mājokļu jomā pārdot sociālos mājokļus vai cenas ziņā pieejamus mājokļus, lai vajadzības gadījumā atkārtoti ieguldītu piemērotākos sociālajos mājokļos vai cenas ziņā pieejamos mājokļos. Piemērojot šo atbrīvojumu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka komercieņēmumi ir tikai papildu ieņēmumi, piemēram, veicot izlases veida pārbaudes, jo īpaši gadījumos, kad ir aizdomas par ļaunprātīgu izmantošanu.

(27)

Kritiski svarīgas zāles ir zāles, kuru nepietiekama piegāde rada nopietnu kaitējumu vai nopietna kaitējuma risku pacientiem. Dažu kritiski svarīgu zāļu piegādes ķēdē var būt riski un trūkumi, kas var apdraudēt kritiski svarīgo zāļu nepārtrauktu piegādi pacientiem Savienībā, jo īpaši krīzes situācijās, piemēram, pandēmijas gadījumā. Šādi riski un nepilnības, iespējams, attaisno mērķtiecīgu valsts intervenci, tostarp finansējumu, jo īpaši kritiski svarīgu zāļu, to aktīvo vielu un citu svarīgu resursu ražošanas jaudā. Ja Savienības līmenī vai vienas vai vairāku dalībvalstu līmenī, izmantojot neaizsargātības novērtējumu, tiek konstatēta tirgus nepilnība attiecībā uz konkrētu kritiski svarīgu zāļu piegādes drošību, visām vai dažām attiecīgajām dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izvēlēties uzticēt konkrētas sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības uzņēmumiem, lai uzlabotu šādu kritiski svarīgu zāļu piegādes drošību. Tāpēc kompensācija par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi kritiski svarīgu zāļu jomā un kas nepārsniedz vispārējo kompensācijas robežlielumu, būtu jāatbrīvo no paziņošanas prasības saskaņā ar Līguma 108. panta 3. punktu.

(28)

Līguma 93. pants ir lex specialis attiecībā uz Līguma 106. panta 2. punktu. Līguma 93. pantā izklāstīti noteikumi, kas piemērojami kompensācijai par sabiedriskajiem pakalpojumiem sauszemes transporta nozarē. Attiecībā uz pasažieru transportu 93. pantu īsteno ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1370/2007 (16), kurā paredzēti noteikumi, kas piemērojami kompensācijai par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistībām sabiedriskajā pasažieru satiksmē. Regulas (EK) Nr. 1370/2007 piemērošana iekšzemes ūdensceļu pasažieru satiksmei ir dalībvalstu ziņā. Regula (EK) Nr. 1370/2007 atbrīvo no paziņošanas saskaņā ar Līguma 108. panta 3. punktu visas tās kompensācijas sauszemes transporta nozarē, kas atbilst minētās regulas nosacījumiem. Attiecībā uz kravu pārvadājumiem Komisijas paziņojumā “Pamatnostādnes par valsts atbalstu sauszemes un multimodālajiem pārvadājumiem”, kurā paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem valsts atbalstu, kas ir atlīdzība par tādu saistību izpildi, kuras parasti uzskata par sabiedriskajiem pakalpojumiem dzelzceļa kravu pārvadājumu nozarē, var uzskatīt par saderīgu ar iekšējo tirgu saskaņā ar Līguma 93. pantu, ir sniegta minētā panta interpretācija. Saskaņā ar spriedumu Altmark lietā kompensāciju sauszemes transporta nozarē, kas neatbilst Līguma 93. panta noteikumiem, nevar atzīt par saderīgu ar Līgumu, pamatojoties uz Līguma 106. panta 2. punktu vai jebkuru citu Līguma noteikumu. Līdz ar to sauszemes transporta nozarei šo lēmumu nebūtu jāpiemēro.

(29)

Atšķirībā no sauszemes transporta uz jūras un gaisa transporta nozarēm attiecas Līguma 106. panta 2. punkts. Daži noteikumi, kas piemērojami kompensācijai par sabiedriskajiem pakalpojumiem gaisa un jūras transporta nozarē, ir atrodami Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 1008/2008 (17) un Padomes Regulā (EEK) Nr. 3577/92 (18). Tomēr atšķirībā no Regulas (EK) Nr. 1370/2007 minētās regulas neattiecas uz iespējamā valsts atbalsta elementu saderību un neparedz atbrīvojumu no paziņošanas pienākuma saskaņā ar Līguma 108. panta 3. punktu. Tādējādi šis lēmums būtu jāpiemēro kompensācijām par sabiedriskajiem pakalpojumiem gaisa un jūras transporta nozarēs, ja papildus šajā lēmumā izklāstīto nosacījumu izpildei šādas kompensācijas attiecīgos gadījumos atbilst arī nozaru noteikumiem, kas izklāstīti Regulā (EK) Nr. 1008/2008 un Regulā (EEK) Nr. 3577/92.

(30)

Īpašos gadījumos sabiedrisko pakalpojumu kompensācijas par gaisa un jūras savienojumiem uz salām un lidostām, un ostām, kas uzskatāmi par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kā minēts Līguma 106. panta 2. punktā, ir atbilstoši paredzēt robežlielumus, kas balstīti uz vidējo gada pasažieru skaitu. Turklāt, ja jūras savienojumi ar salām ietver kravu pārvadājumus, ir lietderīgi noteikt robežlielumus, pamatojoties uz gada vidējo kravu apjomu, kas jānosaka, pamatojoties uz tipisko attiecību starp pasažieru ietilpību un transportlīdzekļu ietilpību. Šādi robežlielumi atspoguļo šādu darbību ekonomisko realitāti un to pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi raksturu. Turklāt, pamatojoties uz pieredzi, kas gūta saskaņā ar 2014. gada aviācijas pamatnostādnēm (19), pat lidostas, kurās ikgadējā pasažieru plūsma pārsniedz 200 000 pasažieru, joprojām bieži vien nav rentablas. Lai atspoguļotu šo ekonomisko realitāti, ir lietderīgi ar Lēmumu 2012/21/ES noteikto pasažieru robežlielumu palielināt no 200 000 pasažieriem līdz 500 000 pasažieru. Visbeidzot, ņemot vērā ostu lomu un jo īpaši ostu lomu salu un tālākajos reģionos, pašreizējais robežlielums būtu jāpalielina no 300 000 līdz 400 000 pasažieru. Tālāko reģionu ostām, ņemot vērā to izšķirošo nozīmi savienojamības nodrošināšanā, ņemot vērā to ģeogrāfisko attālumu no dalībvalsts kontinentālās daļas, būtu jāpiemēro atbrīvojums no paziņošanas prasības neatkarīgi no ikgadējā pasažieru vai kravas satiksmes apjoma.

(31)

Tas, cik lielā mērā konkrēts kompensācijas pasākums ietekmē tirdzniecību un konkurenci, ir atkarīgs ne tikai no ik gadu saņemtās vidējās kompensācijas summas un attiecīgās nozares, bet arī no pilnvarojuma sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi perioda kopējā ilguma. Ja vien ilgāks periods nav pamatots ar vajadzību pēc būtiska ieguldījuma, piemēram, sociālā mājokļa vai cenas ziņā pieejama mājokļa jomā, kurā ieguldījumus parasti amortizē periodā, kas pārsniedz 20 gadus, šis lēmums būtu jāpiemēro tikai attiecībā uz pilnvarojuma periodiem, kas nepārsniedz desmit gadus.

(32)

Lai piemērotu Līguma 106. panta 2. punktu, dalībvalstij īpaši jāpilnvaro attiecīgais uzņēmums sniegt konkrētu pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi.

(33)

Lai nodrošinātu Līguma 106. panta 2. punktā noteikto kritēriju izpildi, nepieciešams paredzēt precīzākus nosacījumus un prasības, kas būtu jāizpilda attiecībā uz pilnvarojumu sniegt pakalpojumus ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi. Kompensācijas summu var pareizi aprēķināt un pārbaudīt tikai tad, ja uzņēmumiem uzliktie sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumi un jebkuri valstij uzliktie pienākumi ir skaidri noteikti attiecīgās dalībvalsts kompetento iestāžu vienā vai vairākos aktos. Instrumenta veidi dažādās dalībvalstīs var atšķirties, bet tajā būtu jānorāda vismaz attiecīgie uzņēmumi, uzlikto sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu precīzs saturs, ilgums un vajadzības gadījumā darbības teritorija, jebkādu ekskluzīvu vai īpašu tiesību piešķiršana un būtu jāapraksta kompensācijas mehānisms un parametri, lai noteiktu kompensāciju, novērstu un atgūtu jebkādu iespējamu kompensācijas pārmaksu.

(34)

Lai izvairītos no nepamatotiem konkurences izkropļojumiem, kompensācija nedrīkstētu pārsniegt summu, kas nepieciešama, lai segtu neto izmaksas, kas uzņēmumam rodas, sniedzot pakalpojumu, tostarp samērīgu peļņu.

(35)

Vērā ņemamās neto izmaksas būtu jāaprēķina kā starpība starp izmaksām, kas radušās, sniedzot pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, un ieņēmumiem, kas gūti, sniedzot pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi vai, alternatīvi, kā starpību starp neto izmaksām uzņēmumam, darbojoties ar sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumu, un neto izmaksām vai peļņu tam pašam uzņēmumam, darbojoties bez sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākuma. Jo īpaši, ja sabiedrisko pakalpojumu sniegšana rada ieņēmumu samazinājumu, piemēram, regulētu tarifu dēļ, tomēr neietekmē izmaksas, neto izmaksas par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākuma izpildi būtu jābūt iespējai noteikt, pamatojoties uz neiegūtajiem ieņēmumiem. Lai nepieļautu nepamatotus konkurences izkropļojumus, kompensācijas summas aprēķināšanas nolūkā būtu jāņem vērā visi ieņēmumi, kas gūti, sniedzot pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (t. i., visi ieņēmumi, ko pakalpojuma sniedzējs nebūtu ieguvis, ja tas nebūt saņēmis pilnvarojumu ar šāda pakalpojuma sniegšanas pienākumu). Ja attiecīgajam uzņēmumam ir piešķirtas ekskluzīvas vai īpašas tiesības, kas saistītas ar darbībām, kuras nav pakalpojums ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, kam ir piešķirts atbalsts, kurš nes peļņu, kas pārsniedz saprātīgu peļņu, vai gūst labumu no citām valsts piešķirtām priekšrocībām, šī peļņa vai gūtais labums būtu jāiekļauj tā ieņēmumos neatkarīgi no to klasifikācijas Līguma 107. panta nolūkam.

(36)

Lai kontrolētu iespējamo šķērssubsidēšanu starp pakalpojumiem, ja uzņēmums darbojas gan pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi konkrētā jomā, gan ārpus tās, iekšējā grāmatvedības uzskaitē atsevišķi jāuzrāda izmaksas un ieņēmumi, kas saistīti ar katru pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, un izmaksas un ieņēmumi par citiem pakalpojumiem, kā arī izmaksu un ieņēmumu iedalīšanas parametri.

(37)

Kompensācija, kas pārsniedz summu, kura nepieciešama, lai nosegtu attiecīgā uzņēmuma neto izmaksas pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanai, būtu jāuzskata par nesaderīgu valsts atbalstu, kas būtu jāatmaksā valstij ar procentu maksājumiem. Kompensācija, kas piešķirta pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanai, bet kuru attiecīgais uzņēmums patiesībā izmantojis, lai darbotos citā tirgū citu mērķu labā nekā tie, kas noteikti pilnvarojuma aktā, nav nepieciešama pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanai un līdz ar to arī var būt nesaderīgs valsts atbalsts, kas būtu jāatmaksā valstij ar procentu maksājumiem.

(38)

Pakalpojuma sniedzēja peļņa, kas nepārsniedz attiecīgo mijmaiņas darījumu likmi un 100 bāzes punktus, nebūtu jāuzskata par nesaprātīgu. Šajā kontekstā attiecīgā mijmaiņas darījumu likme tiek uztverta kā atbilstīga peļņas norma par bezriska ieguldījumu. Prēmija 100 bāzes punktu apmērā cita starpā ir paredzēta, lai kompensētu likviditātes risku, kas saistīts ar kapitāla nodrošināšanu, ko piešķir pakalpojuma sniegšanai pilnvarojuma periodā.

(39)

Gadījumos, kad pakalpojuma sniedzējs neizjūt vērā ņemamu komercriska pakāpi, piemēram, tāpēc, ka uzņēmuma izmaksas par pakalpojuma sniegšanu tiek pilnībā kompensētas, peļņa, kas pārsniedz attiecīgās mijmaiņas darījumu likmes un 100 bāzes punktu kritēriju, nebūtu jāuzskata par saprātīgu.

(40)

Ja, ņemot vērā īpašus apstākļus, nav piemēroti izmantot kapitāla rentabilitātes koeficientu, dalībvalstīm būtu jāspēj paļauties uz citiem peļņas līmeņa rādītājiem, lai noteiktu, kādai vajadzētu būt saprātīgai peļņai, piemēram, pašu kapitāla vidējo atdevi, ieguldītā kapitāla rentabilitātes koeficientu, peļņu no aktīviem vai apgrozījuma rentabilitāti.

(41)

Nosakot saprātīgu peļņu, dalībvalstīm būtu jāvar ieviest veicinošus kritērijus, jo īpaši saistībā ar sniegtā pakalpojuma kvalitāti un produktivitātes efektivitātes pieaugumu. Efektivitātes pieaugums nedrīkstētu samazināt sniegtā pakalpojuma kvalitāti. Piemēram, dalībvalstīm būtu jāspēj pilnvarojuma aktā definēt produktivitātes efektivitātes mērķus un noteikt, ka kompensācijas līmenis ir atkarīgs no tā, cik lielā mērā šie produktivitātes efektivitātes mērķi ir sasniegti. Pilnvarojuma aktā var paredzēt, ka tad, ja uzņēmums nesasniedz mērķus, kompensācija ir samazināma, piemērojot pilnvarojuma aktā norādīto aprēķina metodi, bet, ja uzņēmums pārsniedz mērķus, kompensāciju var palielināt, piemērojot metodi, kas norādīta pilnvarojuma aktā. Jebkāda atlīdzība, kas saistīta ar produktivitātes efektivitātes pieaugumu, būtu jānosaka tādā līmenī, kas ļautu šo pieaugumu līdzsvaroti sadalīt starp uzņēmumu un dalībvalsti, un/vai lietotājiem.

(42)

Pamatojoties uz pieredzi, kas gūta, piemērojot Lēmumu 2012/21/ES, būtu jāpielāgo pienākums veikt pārmērīgas kompensācijas ex post kontroli, lai mazinātu administratīvo slogu dalībvalstīm. Tāpēc to biežums būtu jāsamazina un dalībvalstis būtu jāatbrīvo no šādām kontrolēm, ja kompensācija tiek noteikta iepriekš, pamatojoties uz ticamu uzņēmējdarbības plānu. Turklāt, ja pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniedzēja darbība būtībā aprobežojas ar attiecīgā pakalpojuma ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sniegšanu un, iespējams, ja gada komerciālie ieņēmumi nepārsniedz 5 % no kopējiem gada ieņēmumiem pilnvarojuma periodā, ko var uzskatīt par papildinošiem pakalpojumam ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, un ja pakalpojuma sniedzējam ir juridisks pienākums visu savu peļņu atkārtoti ieguldīt šajā pakalpojumā ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, pārmērīgu izkropļojumu risks, kas saistīts ar iespējamu pārmērīgu kompensāciju, ir ierobežots. Šādā gadījumā nebūtu arī nepieciešams veikt ex post pārbaudes, lai pārliecinātos par pārmērīgas kompensācijas neesību. Tomēr, piemērojot šo atbrīvojumu, dalībvalstīm būtu jānodrošina, ka komercieņēmumi ir tikai papildu ieņēmumi, piemēram, veicot izlases veida pārbaudes, jo īpaši gadījumos, kad ir aizdomas par ļaunprātīgu izmantošanu.

(43)

Lai samazinātu administratīvo slogu, ar Lēmumu 2012/21/ES noteiktie ziņošanas pienākumi būtu jāatceļ. Tāpat vienkāršošanas nolūkā būtu jāsvītro arī pienākums pilnvarojuma aktā atsaukties uz minēto lēmumu. Lai saglabātu pietiekamu pārredzamības līmeni attiecībā uz kompensāciju, kas piešķirta par pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, būtu jāpielāgo Lēmumā 2012/21/ES noteiktie pārredzamības pienākumi. Attiecībā uz informācijas publicēšanu par individuāliem atbalsta piešķīrumiem ir lietderīgi noteikt robežvērtības, kuru pārsniegšanas gadījumā minēto publicēšanu var uzskatīt par samērīgu, ņemot vērā atbalsta apjomu.

(44)

Atbrīvojumam no iepriekšējas paziņošanas prasības dažiem pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi nevajadzētu liegt dalībvalstīm iespēju ziņot par konkrētu atbalsta pasākumu. Šāda paziņojuma gadījumā vai ja Komisija pēc sūdzības vai ex officio izvērtē konkrēta atbalsta pasākuma saderību, Komisija izvērtēs, vai attiecīgie nosacījumi ir izpildīti. Ja tie nav izpildīti, pasākums būtu jāizvērtē saskaņā ar principiem, kas ietverti Komisijas paziņojumā par nostādnēm valsts atbalstam attiecībā uz kompensāciju par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu (20).

(45)

Šis lēmums būtu jāpiemēro, neskarot Komisijas Direktīvas 2006/111/EK (21) noteikumus.

(46)

Šis lēmums būtu jāpiemēro, neskarot Savienības noteikumus konkurences jomā, jo īpaši Līguma 101. un 102. pantu.

(47)

Šis lēmums būtu jāpiemēro, neskarot Savienības noteikumu prasības publiskā iepirkuma jomā.

(48)

Šis lēmums būtu jāpiemēro, neskarot stingrākus noteikumus attiecībā uz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākumiem, kas ir ietverti Savienības nozaru tiesību aktos.

(49)

Atbalsta shēmām, kas ieviestas saskaņā ar Lēmumu 2012/21/ES pirms šā lēmuma spēkā stāšanās, arī turpmāk vajadzētu būt saderīgām ar iekšējo tirgu un atbrīvotām no paziņošanas prasības vēl uz diviem gadiem. Atbalsts, kas ieviests pirms šā lēmuma stāšanās spēkā un netika piešķirts saskaņā ar Lēmumu 2012/21/ES, bet kas atbilst šajā lēmumā paredzētajiem nosacījumiem, būtu jāuzskata par saderīgu ar iekšējo tirgu un atbrīvotu no paziņošanas prasības. Tā kā ar šo lēmumu tiek ieviesti jauni nosacījumi, kuru ietekme ir ierobežota, attiecībā uz pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sociālajā jomā, izņēmuma kārtā, un lai aizsargātu šo esošo pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sociālajā jomā saņēmējus, ņemot vērā arī ierobežoto konkurences izkropļojumu potenciālu saistībā ar šādiem pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi, atbalsta shēmai vai individuālajam atbalstam jebkuram pakalpojumam ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sociālajā jomā, kas stājies spēkā pirms šā lēmuma stāšanās spēkā un kas bija saderīgs ar iekšējo tirgu un atbrīvots no paziņošanas prasības, arī turpmāk vajadzētu būt saderīgam ar iekšējo tirgu līdz pilnvarojuma akta darbības termiņa beigām.

(50)

Komisijai šis lēmums vajadzības gadījumā būtu jāpārskata, ņemot vērā tā īstenošanā gūto pieredzi,

a)

sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas pienākuma saturs un ilgums;

b)

attiecīgais uzņēmums un vajadzības gadījumā aptvertā teritorija;

c)

jebkuru to ekskluzīvo vai īpašo tiesību raksturs, ko atbalsta piešķīrēja iestāde piešķīrusi konkrētajam uzņēmumam;

d)

kompensācijas mehānisma un kompensācijas aprēķina, kontroles un pārskata rādītāju apraksts;

e)

pasākumi, lai nepieļautu iespējamu pārmērīgu kompensāciju un nodrošinātu šādas pārmērīgas kompensācijas atmaksu.

a)

visas atbalsta shēmas, kas stājās spēkā pirms šā lēmuma spēkā stāšanās, kas bija saderīgas ar iekšējo tirgu un atbrīvotas no paziņošanas prasības saskaņā ar Lēmumu 2012/21/ES, arī turpmāk ir saderīgas ar iekšējo tirgu un atbrīvotas no paziņošanas prasības vēl divu gadu laikposmā pēc šā lēmuma stāšanās spēkā;

b)

visas atbalsta shēmas vai individuālais atbalsts attiecībā uz pakalpojumiem ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi sociālajā jomā, kas stājās spēkā pirms šā lēmuma spēkā stāšanās un kas bija saderīgs ar iekšējo tirgu un atbrīvots no paziņošanas prasības saskaņā ar Lēmumu 2012/21/ES, arī turpmāk ir saderīgs ar iekšējo tirgu un atbrīvots no paziņošanas prasības līdz pilnvarojuma akta darbības beigām;

c)

visas atbalsta shēmas vai individuālais atbalsts, kas stājās spēkā pirms šā lēmuma stāšanās spēkā un kas nebija saderīgs ar iekšējo tirgu un atbrīvots no paziņošanas prasības saskaņā ar Lēmumu 2012/21/ES, bet kas atbilst šajā lēmumā paredzētajiem nosacījumiem un jo īpaši 2. panta 3. punktā paredzētajiem nosacījumiem, ir saderīgs ar iekšējo tirgu un atbrīvots no iepriekšējas paziņošanas prasības.