Puses
Sprieduma pamatojums
Rezolutīvā daļa
Lieta T‑640/14
Carsten René Beul , ar dzīvesvietu Neivīdā [ Neuwied ] (Vācija), ko sākotnēji pārstāvēja K.‑G. Stümper , vēlāk – H.‑M. Pott un T. Eckhold , advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Parlamentu , ko pārstāv P. Schonard un D. Warin , pārstāvji,
un
Eiropas Savienības Padomi , ko pārstāv R. Wiemann un N. Rouam , pārstāves,
atbildētāji,
par prasību atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 16. aprīļa Regulu (ES) Nr. 537/2014 par īpašām prasībām attiecībā uz obligātajām revīzijām sabiedriskas nozīmes struktūrās un ar ko atceļ Komisijas Lēmumu 2005/909/EK (OV L 158, 77. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs G. Berardis [ G. Berardis ], tiesneši O. Cūcs [ O. Czúcz ] (referents) un A. Popesku [ A. Popescu ],
sekretārs E. Coulon ,
izdod šo rīkojumu.
Rīkojums
Fakti, tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
1. Prasītājs Carsten René Beul ir zvērināts revidents saskaņā ar Gesetz über eine Berufsordnung der Wirtschaftsprüfer ( Wirtschaftsprüferordnung , Vācijas Likums par revidentiem). Tādēļ saskaņā ar Vācijas tiesisko regulējumu viņam ir pilnvaras veikt obligātās revīzijas uzņēmumos, tostarp sabiedriskas nozīmes uzņēmumos.
2. 2014. gada 16. aprīlī Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome pieņēma Regulu (ES) Nr. 537/2014 par īpašām prasībām attiecībā uz obligātajām revīzijām sabiedriskas nozīmes struktūrās un ar ko atceļ Komisijas Lēmumu 2005/909/EK (OV L 158, 77. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”).
3. Saskaņā ar apstrīdētās regulas 1. pantu, kurā definēts minētās regulas priekšmets, minētajā regulā ir noteiktas prasības gada un konsolidēto finanšu pārskatu obligātās revīzijas veikšanai sabiedriskas nozīmes struktūrās, noteikumi par sabiedriskas nozīmes struktūru veikto obligāto revidentu un revīzijas uzņēmumu organizāciju un atlasi, lai veicinātu to neatkarību un izvairītos no interešu konfliktiem, un noteikumi ar mērķi uzraudzīt obligāto revidentu un revīzijas uzņēmumu atbilstību minētajām prasībām.
4. Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējā tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 20. augustā, prasītājs cēla šo prasību.
5. Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2014. gada 27. un 28. novembrī, Parlaments un Padome izvirzīja iebildes par nepieņemamību atbilstoši 1991. gada 2. maija Vispārējās tiesas Reglamenta 114. panta 1. punktam. 2015. gada 12. janvārī prasītājs iesniedza savus apsvērumus par minētajām iebildēm par nepieņemamību.
6. Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 18. decembrī, Eiropas Komisija lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Parlamenta un Padomes prasījumu atbalstam.
7. Dokumentā, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 22. decembrī, Parlaments norādīja, ka neiebilst pret Komisijas pieteikumu par iestāšanos lietā. Prasītājs un Padome par minēto pieteikumu apsvērumus neiesniedza.
8. Prasītājs lūdz Vispārējo tiesu atcelt apstrīdēto regulu.
9. Parlamenta prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– pakārtoti, gadījumā, ja iebilde tiktu noraidīta vai tiktu nolemts lēmumu par pieņemamību pieņemt, izskatot lietu pēc būtības, noteikt jaunu termiņu apsvērumu, tostarp par pamatotības jautājumu, iesniegšanai;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
10. Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību kā nepieņemamu;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
11. Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktam, ja atbildētājs to pieprasa, Vispārējā tiesa var lemt par kompetences neesamību vai nepieņemamību, neizskatot lietu pēc būtības. Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka lietas materiāli sniedz visu vajadzīgo informāciju, un nolemj lietu izlemt, neturpinot tiesvedību.
12. Šajā lietā Parlaments un Padome apgalvo, ka apstrīdētā regula ir leģislatīvs akts un tādējādi tas nav reglamentējošs akts LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē. Turklāt tie uzskata, ka apstrīdētā regula prasītāju nav skārusi nedz tieši, nedz individuāli. Tādējādi prasība neesot pieņemama saskaņā ar LESD 263. pantu.
13. Prasītājs uzskata, ka apstrīdētā regula viņu skar tieši un individuāli, jo tā ieviešot izmaiņas par viņa profesionālās darbības uzraudzību atbildīgās iestādes struktūrā.
14. Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu “jebkura fiziska vai juridiska persona ar pirmajā un otrajā daļā minētajiem nosacījumiem var celt prasību par tiesību aktu, kas adresēts šai personai vai kas viņu skar tieši un individuāli, un par reglamentējošu aktu, kas viņu skar tieši, bet nav saistīts ar īstenošanas pasākumiem”.
15. Jāuzsver, ka prasītājs nav apstrīdētās regulas adresāts. Tāpēc viņam nav tiesību celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto pirmo gadījumu.
16. Turklāt no apstrīdētās regulas preambulas izriet, ka tās juridiskais pamats ir LESD 114. pants, kas attiecas uz tiesību aktu tuvināšanu, un ka to parastajā likumdošanas procedūrā kopīgi ir pieņēmuši Parlaments un Padome.
17. Šajā ziņā no LESD 289. panta 1. un 3. punkta izriet, ka saskaņā ar LESD 294. pantā paredzēto procedūru, kas tiek saukta par “parasto likumdošanas procedūru”, pieņemtie tiesību akti ir leģislatīvi akti.
18. No tā izriet, ka apstrīdētā regula ir leģislatīvs akts.
19. Taču saskaņā ar judikatūru jēdziens “reglamentējošs akts” LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē neietver leģislatīvos aktus (spriedumi, 2013. gada 3. oktobris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, C‑583/11 P, Krājums, EU:C:2013:625, 61. punkts, un 2011. gada 25. oktobris, Microban International un Microban (Europe) /Komisija, T‑262/10, Krājums, EU:T:2011:623, 21. punkts).
20. No tā izriet, ka prasītājam nav tiesību celt prasību arī saskaņā ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto trešo gadījumu.
21. Tāpēc saskaņā ar LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto otro gadījumu šī prasība ir pieņemama tikai tiktāl, ciktāl apstrīdētā regula prasītāju skar tieši un individuāli.
22. Vispārējā tiesa uzskata, ka sākumā ir lietderīgi pārbaudīt prasības pieņemamību, izskatot jautājumu par prasītāja individuālu skārumu.
Par prasītāja individuālu skārumu ar apstrīdēto regulu
23. Jāatgādina, ka apstrīdētajā regulā ir ietvertas normas, kuru mērķis ir nodrošināt to kompetento iestāžu neatkarību, kuras uzrauga obligāto revidentu un revīzijas uzņēmumu, kas veic obligātās revīzijas sabiedriskas nozīmes struktūrās, darbību. Minētās regulas 21. pantā ir noteikts šādi:
“Kompetentās iestādes ir neatkarīgas no obligātajiem revidentiem un revīzijas uzņēmumiem.
[..]
Persona nav pārvaldības struktūras locekle vai atbildīga par minēto iestāžu lēmumu pieņemšanu, ja minētās personas līdzdalības laikā vai trīs iepriekšējo gadu laikā:
a) tā ir veikusi obligātās revīzijas;
b) tai ir bijušas balsstiesības revīzijas uzņēmumā;
c) tā ir bijusi revīzijas uzņēmuma administratīvās, pārvaldības vai uzraudzības struktūras locekle;
d) tā ir bijusi revīzijas uzņēmuma partneris, darbinieks vai citādi revīzijas uzņēmuma nolīgta.
[..]”
24. Savās iebildēs par nepieņemamību Parlaments un Padome apgalvo, ka apstrīdētā regula prasītāju neskar individuāli. Tie uzskata, ka viņš nepieder ierobežotam saimnieciskās darbības subjektu lokam un ka viņš nemin nevienu īpašu apstākli, kas to varētu individuāli izcelt, ņemot vērā judikatūrā izstrādātās normas.
25. Prasītājs apgalvo, ka apstrīdētā regula viņu skar tieši un ka tās pieņemšana viņu ietekmē, jo ir tikusi mainīta par viņa profesionālās darbības uzraudzību atbildīgā struktūra.
26. No apstrīdētās regulas 21. panta viņš secina, ka tā maina viņa tiesisko stāvokli. Prasītājs norāda, ka pirms apstrīdētās regulas stāšanās spēkā par viņa darbības, tostarp saistībā ar sabiedriskas nozīmes uzņēmumu grāmatvedības datu apstiprināšanu, uzraudzību atbildīgā struktūra bija Wirtschaftsprüferkammer (Revīzijas palāta, turpmāk tekstā – “ WPK ”). Prasītāja ieskatā WPK tika pārvaldīta pilnīgi neatkarīgi un tās sastāvā bija demokrātiski ievēlēti locekļi, kas bija revidentu profesijas pārstāvji.
27. Savukārt apstrīdētās regulas 21. pantā esot skaidri paredzēts, ka revidentu profesijas pārstāvji nevar veikt nekādus uzdevumus saistībā ar obligāto revīziju sabiedriskas nozīmes uzņēmumos uzraudzību.
28. Tādējādi, pēc prasītāja domām, obligāti mainot kompetentās iestādes sastāvu attiecībā uz obligātās revīzijas darbības uzraudzību sabiedriskas nozīmes uzņēmumos, ar apstrīdēto regulu tiek grozītas atbilstošās tiesību normas, kuru ietvaros viņš veic minēto darbību. Ar šiem grozījumiem esot pārkāptas viņa pamattiesības uz brīvību izvēlēties profesiju, kas ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 15. pantā, jo tie skar profesionālās uzraudzības sistēmas neatkarību.
29. Prasītājs piebilst, ka, lai veiktu savu darbību, viņam ir jāprasa piešķirt pilnvaras veikt revīziju katrai kompetentajai struktūrai uzņēmumos vai citās iestādēs, kurās revīzija ir veicama. Ņemot vērā apstrīdēto regulu, minētās struktūras var viņam piešķirt pilnvaras tikai tad, ja viņš apliecina, ka viņu uzrauga kompetentā iestāde, kuras sastāvs pēc apstrīdētās regulas stāšanās spēkā būs mainījies. Tādējādi ar apstrīdēto regulu viņam tiekot prasīts atrast jaunu kompetento iestādi, kuras uzraudzībā viņš darbosies. Ja pēc šīs jaunās iestādes izveides prasītājam, veicot savu profesionālo darbību, būs jārisina jautājumi saistībā ar revīziju sabiedriskas nozīmes uzņēmumos, viņam būšot jāvēršas pie jaunās iestādes un WPK viņam nevarēšot sniegt nekādu atbildi. Tikai jaunā iestāde būšot atbildīga par vispārējo uzraudzību, sodīšanu par pārkāpumiem un oficiālu konsultāciju sniegšanu revidentu profesijas pārstāvjiem.
30. Prasītājs it īpaši uzskata, ka apstrīdētā regula viņu skar individuāli, ciktāl pilnībā netiek ievērotas viņa tiesības veikt savu profesionālo darbību administratīvi neatkarīgas struktūras uzraudzībā. Šajā ziņā viņš atsaucas uz 1994. gada 18. maija spriedumu Codorniu /Padome (C‑309/89, Krājums, EU:C:1994:197, 21. un 22. punkts) un no tā secina, ka attiecībā uz individuālo skārumu pietiek, ka apstrīdētais tiesību akts skar tā lietas dalībnieka stāvokli, kurš ir cēlis prasību par šī tiesību akta atcelšanu.
31. Sākumā ir jāatgādina, ka fizisku vai juridisku personu, kas nav akta adresāti, tiesību akts skar individuāli tikai tad, ja minētais akts tās ietekmē šīm personām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu apstākļu dēļ, kas šīs personas atšķir no visām citām personām, un tādēļ tās individuāli nošķir tieši tāpat kā lēmuma adresātus (šajā ziņā skat. spriedumus, 1963. gada 15. jūlijs, Plaumann /Komisija, 25/62, Krājums, EU:C:1963:17, 197. un 223. lpp., un 2002. gada 25. jūlijs, Unión de Pequeños Agricultores /Padome, C‑50/00 P, Krājums, EU:C:2002:462, 36. punkts).
32. Saskaņā ar judikatūru tiesību akts ir vispārpiemērojams, ja tas ir piemērojams objektīvi noteiktām situācijām un rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārīgi un abstrakti noteiktām personu kategorijām (rīkojums, 2011. gada 6. septembris, Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, T‑18/10, Krājums, EU:T:2011:419, 63. punkts).
33. Tā tas ir izskatāmajā lietā. Saskaņā ar LESD 288. panta otro daļu regula ir vispārpiemērojama, tā uzliek saistības kopumā un ir tieši piemērojama visās dalībvalstīs.
34. Attiecībā uz kritērijiem, kas ir noteikti iepriekš 32. punktā minētajā judikatūrā, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā regulā ir noteiktas īpašas vispārpiemērojamas prasības attiecībā uz obligātajām revīzijām sabiedriskas nozīmes struktūrās, lai nodrošinātu dalībvalstu tiesību aktu un administratīvās prakses tuvināšanu šajā jomā. Tas pats ir attiecināms uz minētās regulas 21. pantu, kuru apstrīd prasītājs un kurā ir paredzēti nosacījumi, lai nodrošinātu kompetento iestāžu neatkarību attiecībā uz obligāto revidentu darbības uzraudzību saistībā ar obligātajām revīzijām sabiedriskas nozīmes struktūrās. Visas apstrīdētās regulas normas ir tieši piemērojamas visās dalībvalstīs.
35. Turklāt situācijas un personas, kurām ir piemērojama apstrīdētā regula, ir noteiktas objektīvi, jo apstrīdētās regulas 2. pantā ir precizēts, ka tā attiecas, pirmkārt, uz obligātajiem revidentiem un revīzijas uzņēmumiem, kas veic obligātās revīzijas sabiedriskas nozīmes struktūrās, un, otrkārt, uz sabiedriskas nozīmes struktūrām. Tas pats ir sakāms par tās 21. pantu, kurā ir noteiktas prasības attiecībā uz uzraudzības iestādes sastāvu, kuras dalībvalstīm ir jāievēro, veidojot šādas iestādes.
36. No iepriekš minētā izriet, ka personu kategorijas, kurām ir piemērojama apstrīdētā regula, arī ir noteiktas vispārēji un abstrakti.
37. No tā izriet, ka apstrīdētā regula, it īpaši tās 21. pants, ir vispārpiemērojama.
38. Tomēr ir jāatgādina, ka fakts, ka norma pēc sava rakstura un piemērojamības ir vispārēja, jo tā ir piemērojama visiem ieinteresētajiem saimnieciskās darbības subjektiem, neizslēdz, ka tā dažus no tiem varētu skart individuāli (spriedumi, 2006. gada 22. jūnijs, Beļģija un Forum 187 /Komisija, C‑182/03 un C‑217/03, Krājums, EU:C:2006:416, 58. punkts, un 2009. gada 23. aprīlis, Sahlstedt u.c./Komisija, C‑362/06 P, Krājums, EU:C:2009:243, 29. punkts).
39. Pirmkārt, šajā ziņā ir jāatgādina, ka tas, ka apstrīdētā tiesību akta noteikumi ir piemērojami objektīvi noteiktām situācijām un tas rada tiesiskas sekas attiecībā uz vispārēji un abstrakti noteiktām personu kategorijām, pierāda individuāla skāruma neesamību (spriedums Sahlstedt u.c./Komisija, minēts 38. punktā, EU:C:2009:243, 31. punkts; šajā ziņā skat. rīkojumu Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, minēts 32. punktā, EU:T:2011:419, 89. punkts).
40. Tomēr šajā lietā apstrīdētā regula prasītāju skar tikai kā obligāto revidentu, kurš veic revīzijas sabiedriskas nozīmes struktūrās, – kas ir apstrīdētajā regulā objektīvi aplūkota situācija –, un likumdevējs nekādi nav ņēmis vērā šīs profesijas pārstāvju individuālo situāciju. Turklāt prasības attiecībā uz obligāto revidentu, kas veic šādu darbību, uzraudzības struktūru sastāvu ir formulētas vispārēji un ir vienādi piemērojamas ikvienam saimnieciskās darbības subjektam un ikvienai iestādei, kas ietilpst apstrīdētās regulas piemērošanas jomā.
41. Otrkārt, saskaņā ar judikatūru, ja apstrīdētais tiesību akts skar tādu personu grupu, kas ir identificētas vai identificējamas šī akta pieņemšanas brīdī, un ņemot vērā šīs grupas locekļus raksturojošus kritērijus, šis akts šīs personas var skart individuāli, jo tās pieder ierobežotam saimnieciskās darbības subjektu lokam, un tas tā it īpaši var būt gadījumā, ja lēmums groza privātpersonas tiesības, kuras iegūtas pirms tā pieņemšanas (spriedums, 2014. gada 27. februāris, Stichting Woonpunt u.c./Komisija, (C‑132/12 P, Krājums, EU:C:2014:100, 59. punkts).
42. Tomēr šajā lietā apstrīdētās regulas pieņemšanas brīdī personas, uz kurām attiecas apstrīdētās regulas 21. pantā minētās prasības, nebija nedz identificētas, nedz bija identificējamas.
43. Atbilstoši apstrīdētās regulas 44. pantam tā ir piemērojama no 2016. gada 17. jūnija. Tādējādi, lai izpildītu apstrīdētās regulas 21. pantā noteiktās prasības, dalībvalstīm pirms šī termiņa vajadzības gadījumā ir jāreorganizē attiecīgās kompetentās iestādes.
44. Šajā ziņā prasītājs pats ir paskaidrojis, ka prasības celšanas brīdī WPK vēl bija atbildīga par obligāto revidentu darbības saistībā ar revīzijām sabiedriskas nozīmes struktūrās uzraudzību un ka šī situācija saglabāsies līdz brīdim, kad WPK nodos savas pilnvaras struktūrai, kas atbilst apstrīdētās regulas 21. pantā noteiktajiem kritērijiem. Tāpēc ikviens obligātais revidents Vācijā, kas ir sācis vai sāks veikt revīzijas sabiedriskas nozīmes struktūrās pēc apstrīdētās regulas pieņemšanas, bet pirms uzraudzības pilnvaru nodošanas, ir vai būs tieši tādā pašā situācijā kā prasītājs – WPK , kura sastāv no locekļiem, kas darbojas revidentu profesijā, viņa darbības uzraudzību nodos citai struktūrai, kas atbilst apstrīdētās regulas 21. pantā paredzētajām prasībām, proti, tā ir struktūra, kurā it īpaši nedrīkst būt obligātie revidenti, kas darbojas vai darbojās šajā profesijā trīs iepriekšējos gadus kā pārvaldības struktūras locekļi vai bija atbildīgi par minēto iestāžu lēmumu pieņemšanu.
45. Tādējādi personu kategorijā, kurai apstrīdētās regulas pieņemšanas brīdī piederēja prasītājs, var tikt iekļauts nenoteikts saimnieciskās darbības subjektu skaits, tāpēc šī kategorija nevar tikt kvalificēta kā ierobežots dalībnieku loks. Gluži pretēji, tādējādi runa ir par nenoteiktu un nenosakāmu saimnieciskās darbības subjektu kopumu, kuru loks pēc apstrīdētās regulas pieņemšanas var paplašināties (šajā ziņā skat. spriedumu, 1984. gada 14. novembris, Intermills /Komisija, 323/82, Krājums, EU:C:1984:345, 16. punkts, un rīkojumu, 2014. gada 3. aprīlis, CFE‑CGC France Télécom-Orange /Komisija, T‑2/13, EU:T:2014:226, 51. punkts).
46. Taču tādus saimnieciskās darbības subjektus, kas pieder šādai atvērtai kategorijai, attiecīgais tiesību akts neskar individuāli (šajā ziņā skat. rīkojumu CFE‑CGC France Télécom-Orange /Komisija, minēts 45. punktā, EU:T:2014:226, 52. punkts).
47. Treškārt, ir jāuzsver, ka prasītājs nemin nevienu judikatūrā atzītu faktoru, kas varētu viņu individuāli izcelt. Viņš atsaucas uz apgalvotajām iegūtajām tiesībām, ka viņu uzrauga neatkarīga profesionāla struktūra, kuras sastāvā ir viņa profesijas pārstāvji. Pat ja tiktu pieņemts, ka šādas tiesības pastāv un tās varētu tikt ņemtas vērā, vērtējot viņa individuālo skārumu, ir jāuzsver, ka jebkuram citam obligātajam revidentam Vācijā ir tādas pašas tiesības un ka šīs tiesības attiecībā uz revīziju veikšanu sabiedriskas nozīmes struktūrās vienādi tiks liegtas visiem minētajiem revidentiem brīdī, kad uzraudzības pilnvaras tiks nodotas citai struktūrai, kas atbilst apstrīdētās regulas 21. pantā paredzētajiem kritērijiem.
48. Līdz ar to izskatāmās lietas faktiskie apstākļi atšķiras no lietas, kurā tika taisīts spriedums Codorniu /Padome, minēts 30. punktā (EU:C:1994:197). Minētajā lietā prasītājs bija individuāli izcelts, jo tam piederēja preču zīme “Grand Crémant de Codorniu”, un ar attiecīgo regulu tam tika liegts to izmantot, jo tiesības izmantot norādi “crémant” tajā bija atzītas tikai Francijas un Luksemburgas ražotājiem. Tiesa uzsvēra, ka šis apstāklis prasītāju izcēla individuāli salīdzinājumā ar citiem saimnieciskās darbības subjektiem (spriedums Codorniu /Padome, minēts 30. punktā, EU:C:1994:197, 21. un 22. punkts). Taču šajā lietā runa nav par preču zīmes, kas savā būtībā ir individuāla, izmantošanu, bet par apgalvotajām tiesībām, ka uzraudzību veic profesionāla struktūra, kuras sastāvā ir locekļi, kas darbojas revidentu profesijā. Šādas tiesības, pat ja tās tiktu uzskatītas par pierādītām, nekādi individuāli neizceltu prasītāju salīdzinājumā ar nenoteiktu vai nenosakāmu saimnieciskās darbības subjektu kopumu, kas darbojas minētajā profesijā un veic revīzijas sabiedriskas nozīmes struktūrās.
49. Ņemot vērā šos apsvērumus, ir jāsecina, ka prasītāju individuāli neskar nedz apstrīdētā regula kopumā, nedz minētās regulas 21. pants, ko viņš apstrīd savā prasības pieteikumā.
50. Tādējādi, tā kā tieša un individuāla skāruma kritēriji ir kumulatīvi pieņemamības kritēriji, kad tā tiek pārbaudīta attiecībā uz LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzēto otro gadījumu, ir lieki pārbaudīt, vai apstrīdētā regula prasītāju ir skārusi tieši.
51. No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītājam nav tiesību celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu.
Par prasītāja tiesībām izmantot kādu no tiesību aizsardzības līdzekļiem
52. Prasītājs atsaucas uz LES 19. pantu, kā arī Pamattiesību hartas 47. panta pirmo daļu un no tiem secina, ka atbilstoši šīm tiesību normām viņa tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību ietver to, ka šī prasība ir pieņemama.
53. Sākumā ir jāatgādina, ka Eiropas Savienības tiesību sistēmas ievērošanas pārbaudi tiesā, kā tas izriet no LES 19. panta 1. punkta, nodrošina Tiesa un dalībvalstu tiesas (spriedums Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, minēts 19. punktā, EU:C:2013:625, 90. punkts).
54. Saskaņā ar judikatūru LESD, pirmkārt, tā 263. un 277. pantā un, otrkārt, tā 267. pantā, ir izveidota pilnīga prasību un procedūru sistēma, kas vērsta uz to, lai Savienības tiesai piešķirtu pilnvaras veikt Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi (spriedumi Unión de Pequeños Agricultores /Padome, minēts 31. punktā, EU:C:2002:462, 40. punkts; un Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, minēts 19. punktā, EU:T:2013:625, 92. punkts).
55. Tādējādi fiziskas vai juridiskas personas, kas LESD 263. panta ceturtajā daļā minēto pieņemamības nosacījumu dēļ nevar tieši apstrīdēt vispārpiemērojamus Savienības tiesību aktus, ir aizsargātas pret šādu aktu piemērošanu tām. Ja minēto tiesību aktu ieviešana ir Savienības iestāžu ziņā, šīs personas var celt tiešu prasību Savienības tiesā par piemērošanas aktiem, ievērojot LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētos nosacījumus, un atbilstoši LESD 277. pantam – savas prasības pamatošanai atsaukties uz attiecīgā vispārīgā tiesību akta prettiesiskumu. Ja šī ieviešana ir dalībvalstu ziņā, tās var norādīt uz attiecīgā Savienības tiesību akta spēkā neesamību valsts tiesās un likt tām atbilstoši LESD 267. pantam šajā ziņā vērsties Tiesā ar prejudiciālajiem jautājumiem (spriedums Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, minēts 19. punktā, EU:C:2013:625, 93. punkts).
56. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka indivīdiem valsts tiesvedības ietvaros ir tiesības apstrīdēt tiesā jebkura lēmuma vai kāda cita tāda valsts tiesību akta tiesiskumu, kas ir saistīts ar vispārpiemērojama Savienības tiesību akta piemērojamību attiecībā uz tiem, norādot uz tā spēkā neesamību (spriedums Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, minēts 19. punktā, EU:C:2013:625, 94. punkts).
57. No tā izriet, ka prejudiciālo nolēmumu lūgumi izvērtēt spēkā esamību, tāpat kā prasības atcelt tiesību aktu, ir Savienības tiesību aktu pārbaudes metode (spriedums Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, minēts 19. punktā, EU:C:2013:625, 95. punkts).
58. Turpretī attiecībā uz Pamattiesību hartas 47. pantā paredzēto aizsardzību ir jānorāda, ka šā panta mērķis nav grozīt Līgumos paredzēto pārbaudes tiesā sistēmu, it īpaši noteikumus par Savienības tiesā celto tiešo prasību pieņemamību (spriedums Inuit Tapiriit Kanatami u.c./Parlaments un Padome, minēts 19. punktā, EU:C:2013:625, 97. punkts).
59. No tā izriet, ka prasītājs nevar pamatoti apgalvot, ka šī prasība atcelt tiesību aktu ir pieņemama, pamatojoties uz Pamattiesību hartas 47. pantu, ja viņam nav tiesību celt prasību saskaņā ar LESD 263. panta ceturto daļu.
60. Tādēļ šis iebildums ir jānoraida.
61. Ņemot vērā iepriekš minēto, Parlamenta un Padomes izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jāpieņem, un tādējādi prasība ir jānoraida kā nepieņemama.
62. No tā arī izriet, ka par Komisijas pieteikumu par iestāšanos lietā nav jālemj.
Par tiesāšanās izdevumiem
63. Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
64. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, viņam ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Parlamenta un Padomes tiesāšanās izdevumus saskaņā ar to prasījumiem.
65. Turklāt saskaņā ar Reglamenta 144. panta 10. punktu Komisija un Parlaments sedz savus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā radušos tiesāšanās izdevumus paši. Kā izriet no šī sprieduma 7. punkta, prasītājam un Padomei šādi izdevumi nav radušies.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (devītā palāta)
izdod rīkojumu:
1) prasību noraidīt kā nepieņemamu;
2) par Eiropas Komisijas pieteikumu par iestāšanos lietā nav jālemj;
3) Carsten René Beul sedz savus tiesāšanās izdevumus pats, kā arī atlīdzina Eiropas Parlamenta un Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;
4) Komisija un Parlaments sedz savus saistībā ar pieteikumu par iestāšanos lietā radušos tiesāšanās izdevumus paši.
Luksemburgā, 2015. gada 23. novembrī