I.

Ievads

1.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu  ( 2 ) 24. panta 1. punktu, 25. panta a) punktu un 28. pantu.

2.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika iesniegts tiesvedībā starp Uniunea Compozitorilor și Muzicologilor din România – Asociația pentru Drepturi de Autor (Rumānijas Komponistu un muzikologu savienība – Autortiesību aizsardzības apvienība, turpmāk tekstā – “UCMR – ADA”) un Asociația Culturală “Suflet de Român” (kultūras apvienība Suflet de Român, turpmāk tekstā – “kultūras apvienība”), kas pašlaik ir likvidācijas procesā, par daļas no atlīdzības, kurai pieskaitīts pievienotās vērtības nodoklis (PVN), kas šai kultūras apvienībai ir jāsamaksā UCMR – ADA par muzikālo darbu izziņošanu sabiedrībai un konkrēti par to publisko izpildījumu izrādes laikā, samaksu.

3.

Tādējādi Tiesai ir iespēja precizēt, kādi pienākumi, ņemot vērā PVN direktīvu, ir autortiesību uz muzikāliem darbiem īpašniekiem un kolektīvā pārvaldījuma organizācijām, ja tās iekasē atlīdzības par to, ka izsniedz neekskluzīvas attiecīgo darbu izmantošanas licences šo tiesību īpašnieku interesēs, un ja šie tiesību īpašnieki tām maksā komisijas naudu par to, ka tiek kolektīvi pārvaldītas viņu atlīdzības.

4.

Šādi veikto darījumu, kas notiek ar tādas kolektīvā pārvaldījuma organizācijas starpniecību, kura nedz nav autortiesību īpašniece, nedz arī nodod šīs tiesības tālāk un kura pati nesaņem iekasētās atlīdzības, analīzes rezultātā es ierosināšu Tiesai atzīt, ka autortiesību īpašnieki sniedz pakalpojumus PVN direktīvas izpratnē, un precizēšu secinājumus, kas no tā izriet katram nodokļa maksātājam atkarībā no tā, vai kolektīvā pārvaldījuma organizācija rīkojas savā vārdā vai šo īpašnieku vārdā.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

PVN direktīva

5.

PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:

6.

Šīs direktīvas 24. panta 1. punkts ir formulēts šādi:

7.

Saskaņā ar minētās direktīvas 25. panta a) punktu:

8.

PVN direktīvas 28. pantā ir paredzēts:

B.

Rumānijas tiesības

1.

Nodokļu kodekss

9.

2003. gada 22. decembra legea nr. 571/2003 privind Codul fiscal (Likums Nr. 571/2003 par Nodokļu kodeksu)  ( 3 ), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 126. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:

10.

Nodokļu kodeksa 129. pantā “Pakalpojumu sniegšana” ir paredzēts:

2.

Autortiesību likums

11.

1996. gada 14. marta legea nr. 8/1996 privind dreptul de autor și drepturile conexe (Likums Nr. 8/1996 par autortiesībām un blakustiesībām)  ( 4 ), redakcijā, kas piemērojama pamatlietā, 13. panta f) punktā ir noteikts:

12.

Šī likuma III sadaļas nosaukums ir “Autortiesību un blakustiesību pārvaldība un aizstāvēšana”. Tās I nodaļai par “autora mantisko tiesību un blakustiesību pārvaldību” ir trīs iedaļas. 123.–123.4 pants ir iekļauts I iedaļā “Vispārējie noteikumi”.

13.

Minētā likuma 123. panta 1. un 3. punktā ir paredzēts:

14.

Saskaņā ar Autortiesību likuma 123.1 pantu:

15.

Šī likuma 125. panta 2. punktā, kas ietilpst II iedaļā “Autortiesību un blakustiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas”, ir noteikts:

16.

Minētā likuma 129.1 pants ir formulēts šādi:

17.

Autortiesību likuma III sadaļas I nodaļas III iedaļā “Kolektīvā pārvaldījuma organizāciju darbība” ir ietverts 130.–135. pants.

18.

Šī likuma 130. panta 1. punktā ir paredzēts:

19.

Minētā likuma 131.1 panta 1. punktā, kas papildina 130. panta 1. punkta b) apakšpunkta noteikumus, ir noteikts:

20.

Saskaņā ar Autortiesību likuma 134. pantu:

III.

Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi

21.

UCMR – ADA ir autora mantisko tiesību uz muzikālajiem darbiem kolektīvā pārvaldījuma organizācija. Oficiul Român pentru Drepturile de Autor (Rumānijas Autortiesību birojs) to ir iecēlis par vienīgo autoru mantisko tiesību uz šādu darbu izziņošanu sabiedrībai iekasētāju koncertos, izrādēs vai arī mākslas pasākumos.

22.

Kultūras apvienība 2012. gada 16. novembrī organizēja izrādi, kurā tika atskaņoti muzikāli darbi. Šajā nolūkā pēdējā minētā no UCMR – ADA bija saņēmusi neekskluzīvu licenci šo darbu izmantošanai, samaksājot atlīdzību par šo darbu izziņošanu sabiedrībai.

23.

Pēc kultūras apvienības atteikuma pārskaitīt UCMR – ADA pieprasītās atlīdzības pilnā apmērā Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija) un Curtea de Apel București (Bukarestes apelācijas tiesa, Rumānija) konstatēja, ka UCMR – ADA prasījums ir pamatots. Tomēr apelācijas tiesa nolēma, ka UCMR – ADA īstenotais atlīdzību par muzikālo darbu izziņošanu sabiedrībai iekasēšanas darījums nebija aplikts ar PVN, un līdz ar to no atlīdzībām, kas apvienībai vēl bija jāmaksā, atskaitīja PVN summu.

24.

Înalta Curte de Casaţie şi Justiţie (Augstā kasācijas tiesa, Rumānija), proti, iesniedzējtiesā, UCMR – ADA tostarp apgalvo, ka apelācijas tiesa ar savu lēmumu, nepiemērojot PVN atlīdzībām, kas jāmaksā kultūras apvienībai kā attiecīgo muzikālo darbu izmantotājai, ir pārkāpusi Nodokļu kodeksu. UCMR – ADA norāda, ka esot pārkāpts PVN neitralitātes princips, jo šī apelācijas tiesas nolēmuma rezultātā tai esot uzlikts pienākums maksāt PVN, lai gan tā nav šo darbu galaizmantotāja.

25.

Pirmais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir par tāda darījuma kvalifikāciju, ar kuru autortiesību uz muzikālajiem darbiem īpašnieki atļauj izmantot šos darbus izrāžu organizētājiem, ņemot vērā 2017. gada 18. janvāra spriedumu lietā SAWP  ( 5 ). Vai šis darījums ir “pakalpojumu sniegšana par atlīdzību” un, precīzāk, “nemateriāla īpašuma nodošana” PVN direktīvas 25. panta a) punkta izpratnē?

26.

Gadījumā, ja Tiesa uz šo jautājumu atbildētu apstiprinoši, iesniedzējtiesa, pirmkārt, atsaucoties uz 2011. gada 14. jūlija spriedumu lietā Henfling u.c.  ( 6 ), jautā, vai kolektīvā pārvaldījuma organizācija, kas saņem atlīdzības no muzikālo darbu izmantotājiem, pati veic pakalpojumu sniegšanu PVN direktīvas 28. panta izpratnē, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru rada fikciju par divu identisku pakalpojumu sniegšanas darbību secīgu veikšanu, lai gan šī organizācija var pārstāvēt autortiesību īpašniekus bez pilnvarojuma un tā pārvalda šīs tiesības saskaņā ar tiesību aktos noteiktiem pienākumiem. Otrkārt, tā vēlas noskaidrot, kādi secinājumi ir jāizdara attiecībā uz PVN aprēķina bāzi un tādu rēķinu izrakstīšanu, kuros iekļauts PVN, ko veic kolektīvā pārvaldījuma organizācija un autori, iekasējot atlīdzības.

27.

Šādos apstākļos Înalta Curte de Casație și Justiție (Augstā kasācijas tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

28.

UCMR –ADA tāpat kā Rumānijas un Polijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus un noteiktajā termiņā rakstveidā atbildēja arī uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, kura nolēma lemt par lietu, nenoturot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

IV.

Vērtējums

29.

Pamatlieta attiecas uz PVN piemērošanu tiesiskajām attiecībām, kuru priekšmets ir muzikālo darbu izziņošana sabiedrībai ar šo darbu autortiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas starpniecību.

30.

Šis jautājums ir īpaši sensitīvs, jo sistēma, kad autortiesības vai blakustiesības tiek pārvaldītas vairāku šo tiesību īpašnieku labā un viņu kolektīvās peļņas interesēs, ir ļoti sena un pastāv visās dalībvalstīs. Tā tiek prezentēta kā vispiemērotākais līdzeklis gan autoriem, lai pārvaldītu viņu tiesības, tostarp viņu darbu izmantošanas tiesības par atlīdzību, gan izmantotājiem, lai atvieglotu viņu piekļuvi darbiem  ( 7 ).

31.

Iesniedzējtiesa šaubās par šī darījuma kvalificēšanu par “pakalpojumu sniegšanu”, kurā ir iesaistīts komisionārs PVN direktīvas 28. panta izpratnē.

32.

Līdz ar to iesniedzējtiesas jautājumi, manuprāt, liek, ņemot vērā Tiesas judikatūru, noteikt, pirmkārt, nosacījumus tāda darījuma kvalificēšanai par “pakalpojumu sniegšanu”, kurš ietilpst autoru aizsargāto tiesību īstenošanā, proti, tiesību uz atlīdzību, kas ir paredzētas PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktā un precizētas tās 25. panta a) punktā  ( 8 ), īstenošanu, kā arī starpniecības darījuma nemateriālā īpašuma jomā kvalificēšanas nosacījumus.

33.

Otrkārt, ir jāprecizē secinājumi, kas ir jāizdara attiecībā uz PVN aprēķina bāzes noteikšanu, kā arī rēķinu izrakstīšanu saskaņā ar PVN direktīvas 220. panta 1. punktu  ( 9 ).

A.

Par pirmo prejudiciālo jautājumu

34.

Ar pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 25. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka autortiesību uz muzikālajiem darbiem īpašnieki sniedz pakalpojumus izrāžu organizētājiem, kuriem ir atļauts šos darbus izziņot sabiedrībai, samaksājot atlīdzību, ko kolektīvā pārvaldījuma organizācija iekasē savā vārdā šo tiesību īpašnieku interesēs.

35.

Iesniedzējtiesas paustās šaubas izriet no tās jautājumiem par sprieduma SAWP tvērumu to kritēriju dēļ, kurus Tiesa ir izmantojusi, lai nospriestu, ka reproducēšanas tiesību īpašnieki, kuru labā autortiesību un blakustiesību kolektīvā pārvaldījuma organizācijas savā vārdā ir iekasējušas atlīdzību par tukšo datu nesēju un ierakstīšanas un reproducēšanas iekārtu pārdošanu, nav veikuši pakalpojumu sniegšanu PVN direktīvas izpratnē  ( 10 ).

36.

Lai arī šī salīdzināšana ar spriedumu SAWP man šķiet piemērota, ņemot vērā, ka Tiesa ir izvērtējusi jautājumu par PVN piemērošanu darījumam, kas saistīts ar tādu aizsargātu autortiesību izmantošanu, ko pārvalda kolektīva organizācija, un ņemot vērā izmantoto juridisko argumentāciju, Tiesas izvēlētā risinājuma tvērums, manuprāt, ir jāattiecina tikai uz tās lietas īpašajiem apstākļiem, kurā tika taisīts šis spriedums un kurā tā ir noteikusi divus kritērijus.

37.

Proti, Tiesa pauda savu nostāju, ņemot vērā, pirmkārt, to, ka attiecīgā nodeva ir noteikta ar likumu, kurā ir noteikts tās apmērs, ierakstīšanas un reproducēšanas līdzekļu ražotājiem un importētājiem  ( 11 ), un, otrkārt, to, ka šīs nodevas mērķis ir finansēt taisnīgu atlīdzību par kaitējumu, ko radījusi reproducēšanas tiesību neievērošana, šo tiesību īpašniekiem  ( 12 ). Taču Tiesa uzskata, ka “taisnīga kompensācija nav tieša atlīdzība par jelkādu pakalpojumu, jo tā ir saistīta ar kaitējumu, kas šiem īpašniekiem izriet no viņu aizsargāto darbu reproducēšanas, kura tikusi veikta bez viņu atļaujas”  ( 13 ).

38.

Līdz ar to šajā lietā ir būtiski norādīt, ka vērtējums attiecas uz autoru atlīdzību par viņu darbu izziņošanu sabiedrībai, nevis uz taisnīgu atlīdzību par kaitējumu, kas izriet no viņu darbu pārraidīšanas. Tādējādi, lai gan šīs atlīdzības noteikšana un iekasēšana ir reglamentēta tiesību aktos, to sistēmu no ekonomiskā viedokļa, kuru es precizēšu turpmāk  ( 14 ), nevar pielīdzināt sistēmai, kuru Tiesa ir analizējusi spriedumā SAWP.

39.

Šādos apstākļos es ierosinu Tiesai izmantot no šī sprieduma tikai metodi, lai analizētu dažādos darījumus, kas īstenoti starp autortiesību īpašniekiem un galaizmantotāju ar tādas organizācijas starpniecību, kurai ir uzdots iekasēt un sadalīt autoriem pienākošās atlīdzības.

40.

Tādējādi attiecībā uz jēdzienu “pakalpojumu sniegšana” vispirms ir jāatgādina, ka PVN direktīvas 24. panta 1. punktā šis jēdziens ir definēts tikai pretstatā jēdzienam “preču piegāde”  ( 15 ).

41.

Otrkārt, kā Tiesa ir precizējusi spriedumā SAWP, pirms jautājuma par to, vai pakalpojumu sniegšana var būt nemateriālā īpašuma nodošana, ir jāizvērtē, vai šāds darījums ir veikts par atlīdzību. Faktiski atbilstoši PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktam, lai tas attiektos uz pakalpojumu, tam jābūt sniegtam pret atlīdzību  ( 16 ). Šajā ziņā Tiesa atgādināja – no pastāvīgās judikatūras izriet, ka PVN direktīvas izpratnē pakalpojums tiek sniegts par atlīdzību tikai tad, ja starp pakalpojuma sniedzēju un tā saņēmēju pastāv tiesiskas attiecības, kurās ir savstarpējs izpildījums, un pakalpojumu sniedzēja saņemtā samaksa ir faktiska atlīdzība par pakalpojuma saņēmējam sniegto pakalpojumu  ( 17 ). Tiesa ir nospriedusi, ka tāds gadījums ir tad, ja starp sniegto pakalpojumu un saņemto atlīdzību pastāv tieša saikne, atbilstoši kurai samaksātās summas ir faktiska atlīdzība par atsevišķi nosakāmu pakalpojumu, kurš sniegts, pastāvot juridiskām attiecībām  ( 18 ).

42.

Treškārt, “PVN direktīvas 25. pantā norādoši ir uzskaitīti trīs dažādi darījumi, kuri ir kvalificējami kā pakalpojumu sniegšana, tostarp a) punktā – nemateriāla īpašuma nodošana”  ( 19 ).

43.

Šajā lietā nav strīda par to, ka pamatlietā aplūkotais darījums nav preču piegāde PVN direktīvas 14. panta 1. punkta izpratnē.

44.

Attiecībā uz juridiskajām attiecībām, kas pastāv starp autortiesību īpašnieku un galaizmantotāju, man šķiet, ka no Rumānijas tiesību aktiem izriet, ka šo autortiesību īpašnieku var kvalificēt par “pakalpojumu sniedzēju”, neraugoties uz starpnieka iesaisti, un ka minētais autortiesību īpašnieks saņem atlīdzību Tiesas pastāvīgās judikatūras izpratnē  ( 20 ). Tādējādi var secināt, ka pastāv savstarpējs izpildījums starp autortiesību īpašnieku, kas dara pieejamu savu darbu izmantotājam, un šo pēdējo minēto, kas viņam maksā atlīdzību, lai varēto šo darbu izziņot sabiedrībai.

45.

Iesniedzējtiesa ir precizējusi, ka autortiesību īpašnieki nevar nodot savas mantiskās tiesības organizācijām, kurām šo īpašnieku labā ir uzticēta muzikālo darbu izziņošanas sabiedrībai tiesību īstenošanas kolektīvā un obligātā pārvaldīšana. Tā piebilst, ka pirms jebkādas aizsargāto muzikālo darbu repertuāra izmantošanas izmantotājiem ir jālūdz atļauja  ( 21 ) – par atlīdzību – neekskluzīvas licences veidā rakstiskā formā.

46.

Turklāt iesniedzējtiesa paskaidroja, ka autortiesību īpašniekiem samaksa par mantisko tiesību izmantošanu saskaņā ar “metodoloģiju”, par kuru ir jāvienojas ar izmantotājiem  ( 22 ), pienākas no organizācijas, kam uzdota viņu tiesību kolektīvā pārvaldīšana  ( 23 ), un šī samaksa tiek ievākta un atlīdzības tiek sadalītas starp tiesību īpašniekiem saskaņā ar kolektīvā pārvaldījuma organizācijas biedru pieņemtajiem lēmumiem  ( 24 ). Lai gan šos lēmumus reglamentē tiesību akti, iekasētajai atlīdzībai, kas ir fiksēta vai procentuāla, ir saikne ar sniegto pakalpojumu, kā to ir precizējusi Rumānijas valdība un Komisija savos Tiesai iesniegtajos apsvērumos  ( 25 ).

47.

Manuprāt, no tā izriet, ka autortiesību īpašnieks saņem faktisku atlīdzību par atļauju izziņot viņa darbu sabiedrībai, ko viņš sniedz galaizmantotājam, kas to ir lūdzis, un ir mazsvarīgi, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija rīkojas tāda autora labā, kurš nav tās biedrs.

48.

Es arī uzskatu, ka atlīdzības kolektīvā pārvaldīšana, kā arī tās kvalificēšana par likumisku pienākumu nevar likt apšaubīt faktu, ka autors saņem atlīdzību, kas atbilst viņa darba izmantošanai, kurai viņš ir piekritis.

49.

Attiecībā uz jautājumu par to, vai pamatlietā aplūkoto darījumu var kvalificēt kā “nemateriāla īpašuma nodošanu” PVN direktīvas 25. panta a) punkta izpratnē, ir jākonstatē, ka, lai gan tas pats jautājums bija uzdots lietā, kurā tika pasludināts spriedums SAWP, Tiesa ir nospriedusi, ka tas nav jāizvērtē, jo attiecīgais darījums šajā lietā netika veikts par atlīdzību šīs direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē  ( 26 ).

50.

Tomēr Tiesa ir norādījusi, ka PVN direktīvas 25. pantā norādoši ir uzskaitīti trīs dažādi darījumi, kuri ir kvalificējami kā pakalpojumu sniegšana, tostarp a) punktā – nemateriāla īpašuma nodošana  ( 27 ).

51.

Līdz ar to varētu uzskatīt, ka PVN piemērošanas jomā pakalpojumu sniegšanas kvalifikācijai, ņemot vērā PVN direktīvas 25. pantu, ir pakārtots raksturs salīdzinājumā ar to, kas tiek prasīts saskaņā ar 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

52.

Tomēr, tā kā Tiesa sprieduma SAWP 32. punktā ir pievienojusi papildteikumu, “pat pieņemot, ka reproducēšanas tiesību īpašnieki var nodot nemateriālu īpašumu PVN direktīvas 25. panta a) punkta izpratnē”, es uzskatu, ka ir lietderīgi kliedēt jebkādas šaubas par šīs tiesību normas interpretāciju un attiecībā uz darījumu pamatlietā precizēt, ka tā priekšmets ir nodokļa piemērošana pakalpojumam, kas ir “nemateriāla īpašuma nodošana” PVN direktīvas 25. panta a) punkta izpratnē.

53.

Pirmkārt, var saskatīt līdzību ar PVN direktīvas 59. panta a) punktu  ( 28 ), kas konkrēti attiecas uz “autortiesību nodošanu un tiesību pāreju” pakalpojumu sniegšanas kategorijā, lai noteiktu ar nodokli apliekamo darījumu vietu.

54.

Otrkārt, varētu izvirzīt argumentu par to, ka 2018. gada 19. decembra spriedumā Komisija/Austrija  ( 29 ) Tiesa attiecībā uz aplikšanu ar PVN ir nošķīrusi, no vienas puses, samaksu par tālākpārdošanas tiesībām un turpmāku tādu mākslas darbu ekspluatāciju, kuri nav grafiskie un plastiskie mākslas darbi, un, no otras puses, atlīdzību par tālākpārdošanas tiesībām  ( 30 ).

55.

Šajā nolūkā Tiesa atzina, ka samaksa par tālākpārdošanas tiesībām un turpmāku tādu mākslas darbu ekspluatāciju, kuri nav grafiskie un plastiskie mākslas darbi, ir apliekama ar PVN, jo šī samaksa, kas ir maksājama to autoriem, ir atalgojums par izpildījumu [pakalpojumu], kas sniegts par atlīdzību PVN direktīvas 2. panta 1. punkta izpratnē, kurš atbilst to pieejamības atkārtotai nodrošināšanai  ( 31 ).

56.

Tādējādi Tiesa ir analizējusi garadarba izmantošanas tiesības kā ekskluzīvas mantiska rakstura tiesības, kuras var atkārtoti nodot. Tāpēc es piekrītu Polijas valdības viedoklim, ka jēdziens “nemateriāla īpašuma nodošana” aptver darījumus intelektuālā īpašuma jomā, ar kuriem tiek nodotas tiesības izmantot nemateriālu īpašumu, kā, piemēram, darījumus, kas attiecas uz licenču izsniegšanu.

57.

Ņemot vērā visus šos elementus, es ierosinu Tiesai uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 25. panta a) punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka autortiesību uz muzikāliem darbiem īpašnieki sniedz pakalpojumus, kas ir nemateriālā īpašuma nodošana galaizmantotājam, šajā gadījumā – izrāžu organizētājiem, kuriem ir atļauja šos darbus izziņot sabiedrībai, lai arī atlīdzību par šo atļauju kolektīvā pārvaldījuma organizācija iekasē savā vārdā.

58.

Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, ir jāanalizē iesniedzējtiesas otrais jautājums.

B.

Par otro prejudiciālo jautājumu

59.

Otrā prejudiciālā jautājuma mērķis ir – PVN uzlikšanas nolūkā – kvalificēt juridiskās attiecības starp UCMR – ADA un, pirmkārt, muzikālo darbu izziņošanas sabiedrībai tiesību izmantotājiem, kā arī, otrkārt, šo tiesību īpašniekiem, kuru pakalpojumi tiek sniegti ar šīs organizācijas starpniecību.

60.

Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, kā interpretēt PVN direktīvas 28. pantu, ņemot vērā Tiesas judikatūrā noteiktos kritērijus, kā arī kādi secinājumi no tā ir jāizdara rēķinu izrakstīšanas jomā, ņemot vērā attiecīgās kolektīvā pārvaldījuma organizācijas sniegtā pakalpojuma īpašības, proti, pirmkārt, atlīdzības saņemšanu autoru labā, no kuriem daži tai nav piešķīruši vispārējo pilnvarojumu savu tiesību kolektīvai pārvaldīšanai, un, otrkārt, tiesību aktos paredzētos pienākumus īstenot šo pārvaldīšanu.

61.

Lai piemērotu īpašos noteikumus pakalpojumu sniegšanai, ko veic komisionārs, kas ir iesaistīts PVN direktīvas 28. pantā minētajā pakalpojumu sniegšanā, šim komisionāram ir jābūt PVN maksātājam un tam ir jārīkojas savā vārdā, bet citas personas interesēs  ( 32 ).

62.

Turklāt ir jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru “ar šo tiesību normu ir radīta juridiska fikcija par divu identisku pakalpojumu sniegšanas darbību secīgu veikšanu”  ( 33 ).

63.

Attiecībā uz nodokļa maksātāja statusu es uzskatu, ka, tāpat kā Tiesa ir nospriedusi 2017. gada 4. maija spriedumā lietā Komisija/Luksemburga  ( 34 ), var konstatēt, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācija ir neatkarīgs nodokļa maksātājs, kas ir nošķirts no tām personām, kuru interesēs tas rīkojas, proti, no autoriem, kuri arī ir nodokļa maksātāji. Līdz ar to darījumi starp kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un šiem autoriem ir jāuzskata par darījumiem starp nodokļa maksātājiem, kas ietilpst PVN piemērošanas jomā  ( 35 ).

64.

Attiecībā uz UCMR – ADA lomu ir jānorāda, pirmkārt, ka pirmajā prejudiciālajā jautājumā ir precizēts, ka “kolektīvā pārvaldījuma organizācijas [..] saņem savā vārdā, bet [autortiesību uz muzikālajiem darbiem] īpašnieku labā atlīdzības par [šo] darbu izziņošanu sabiedrībai”  ( 36 ).

65.

Otrkārt, iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādījusi, ka “gadījumos, kad samaksa par mantisko tiesību izmantošanu pienākas īpašniekiem saskaņā ar metodoloģiju, par kuru kolektīvā pārvaldījuma organizācija ir vienojusies ar izmantotājiem, neekskluzīvā atļauja, ko kolektīvā pārvaldījuma organizācija ir izsniegusi izmantotājam, ietver [..] naudas summas, ko juridiskā persona iekasē savā vārdā, bet mantisko tiesību īpašnieku labā”  ( 37 ).

66.

Treškārt, iesniedzējtiesa ir uzsvērusi, ka muzikālo darbu autoram ir mantiskas tiesības atļaut vai aizliegt darbu izziņošanu sabiedrībai tieši vai netieši un šīs tiesības nevar tikt nodotas kolektīvā pārvaldījuma organizācijai.

67.

Līdz ar to, kā Tiesa nosprieda spriedumā Henfling u.c.  ( 38 ), lai gan iesniedzējtiesai ir jānoskaidro, kāds konkrēti ir attiecīgā saimnieciskās darbības veicēja un tā klientu līgumisko saistību raksturs, tomēr, lai nodrošinātu pienācīgu kopējās PVN sistēmas darbību, šai tiesai ir jāveic konkrēta pārbaude, lai, ievērojot visu lietas faktu kopumu, varētu noteikt, vai šis uzņēmējs patiešām ir darbojies savā vārdā, sniedzot savus pakalpojumus  ( 39 ).

68.

Šajā gadījumā iesniedzējtiesai būtu jāpārbauda precīzi apstākļi, kādos kolektīvā pārvaldījuma organizācija ir rīkojusies attiecībā uz vienu no tās biedriem vai ne, jo šāda nošķiršana neizriet no tiesību akta, kurā ir paredzēta tās starpniecība. Šajā ziņā no rakstveida atbildēm uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem es secinu, ka nedrīkst sajaukt pilnvarojumu civiltiesību izpratnē un atsevišķu autoru doto pilnvarojumu Autortiesību likuma izpratnē  ( 40 ). Lai gan pēdējais minētais piešķir [autoram] kolektīvā pārvaldījuma organizācijas biedra statusu, tas nekādi neietekmē attiecības starp kolektīvā pārvaldījuma organizāciju un galaizmantotāju attiecībā uz to atlīdzību iekasēšanu, kas pienākas autortiesību īpašniekiem par viņu muzikālo darbu izmantošanu nolūkā tos izziņot sabiedrībai.

69.

Tādēļ, lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, tai varētu sniegt norādes, kas izriet no Tiesas rīcībā esošās informācijas  ( 41 ), ņemot vērā dažādus kritērijus, tostarp tos, kurus Tiesa ir uzskaitījusi spriedumā Henfling u.c.  ( 42 ).

70.

Tādējādi varētu ņemt vērā kolektīvā pārvaldījuma organizācijas nosaukuma norādīšanu uz dokumentiem, kas ir izsniegti izmantotājiem, izsniedzot licenci saistībā ar darbu izziņošanu sabiedrībai, kā arī to, ka saskaņā ar licences izmantošanas nosacījumiem izmantotāji ir piekrituši kolektīvā pārvaldījuma organizācijas reglamentam.

71.

Es uzskatu – Tiesai sniegtā informācija apstiprina, ka, no muzikālo darbu izmantotājiem iekasējot atlīdzību, kas pienākas autortiesību īpašniekiem un kas ir atlīdzība par šiem izmantotājiem piešķirtajām licencēm, UCMR – ADA nerīkojas kā autortiesību īpašnieku pilnvarnieks – neatkarīgi no tā, vai šie īpašnieki ir vai nav šīs kolektīvā pārvaldījuma organizācijas biedri, bet gan savā vārdā šo īpašnieku interesēs.

72.

Tā kā manā ieskatā PVN direktīvas 28. panta piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, ir jāprecizē no tā izdarāmie secinājumi, atsaucoties uz principiem, ko Tiesa ir atgādinājusi konkrēti 2017. gada 4. maija spriedumā lietā Komisija/Luksemburga  ( 43 ).

73.

Tādējādi, pirmkārt, Tiesa ir nospriedusi, ka atbilstoši juridiskajai fikcijai, ka divas identiskas pakalpojumu sniegšanas darbības tiek veiktas secīgi, kas radīta ar PVN direktīvas 28. pantu, “saimnieciskās darbības subjekts, kurš piedalās pakalpojumu sniegšanā un kurš ir komisionārs, pirmkārt, ir saņēmis minētos pakalpojumus no saimnieciskās darbības veicēja, kura interesēs viņš darbojas un kurš ir komitents, pirms pats tos pēc tam sniedzis klientam”  ( 44 ). Otrkārt, Tiesa ir uzskatījusi, ka, “ņemot vērā to, ka PVN direktīvas 28. pants ietilpst šīs direktīvas IV sadaļā “Darījumi, par kuriem uzliek nodokli”, abi attiecīgie pakalpojumi ietilpst PVN piemērošanas jomā. No tā izriet, ka, ja par pakalpojumu, ko saņem saimnieciskās darbības subjekts, ir jāmaksā PVN, juridiskajai saiknei starp šo saimnieciskās darbības subjektu un saimnieciskās darbības subjektu, kura interesēs tas rīkojas, arī ir piemērojams PVN”  ( 45 ).

74.

Piemēram, var precizēt, ka gadījumā, ja pastāv “attiecības starp uzņēmumu, kas nodarbojas ar derību slēgšanu, un saimnieciskās darbības veicēju, kurš piedalās derību likmju pieņemšanā savā vārdā, bet minētā uzņēmuma interesēs”  ( 46 ), Tiesa ir nolēmusi, ka “tiesiskā saikne rodas nevis tieši starp derību dalībnieku un uzņēmumu, kura interesēs saimnieciskās darbības veicējs darbojas kā starpnieks, bet gan starp šo saimnieciskās darbības veicēju un derību dalībnieku, no vienas puses, un šo saimnieciskās darbības veicēju un minēto uzņēmumu, no otras puses”  ( 47 ). Tomēr attiecīgās pakalpojumu sniedzēja un maksātāja lomas attiecībā uz PVN ir fiktīvā veidā savstarpēji apgrieztas  ( 48 ).

75.

Attiecībā uz šādas interpretācijas konkrētajām sekām, kuras iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, es piekrītu saskanīgajiem viedokļiem, ko ieinteresētās personas ir paziņojušas Tiesai, saskaņā ar kuriem kolektīvā pārvaldījuma organizācija no galaizmantotāja saņem summas, kas atbilst attiecīgajam autoram izmaksājamajai atlīdzībai, kā arī organizācijas komisijas naudai  ( 49 ), ieskaitot PVN. Ja šī organizācija rīkojas savā vārdā, summa, kuru apliek ar PVN, manuprāt, atbilstoši PVN direktīvas 73. pantā noteiktajam vispārīgajam principam ir visas summas, kas iekasētas no galaizmantotāja kā atlīdzība par autortiesību nodošanu  ( 50 ), bez PVN. Kā precizē Rumānijas un Polijas valdības, lai iekasētu atlīdzību, kas jāmaksā par muzikālo darbu izmantošanu, kolektīvā pārvaldījuma organizācijai ir jāizraksta rēķins uz sava vārda, kas adresēts izrāžu organizētājam.

76.

Attiecībā uz autoru, kurš no kolektīvā pārvaldījuma organizācijas ir saņēmis galaizmantotāja samaksāto summu, kas atbilst tikai atlīdzībai, pēc tam, kad ir atskaitīta šai organizācijai maksājamā komisijas nauda, ieskaitot PVN, autoram, manā ieskatā, ir jāmaksā nodoklis no šīs bāzes bez PVN. Praksē, kā to savos rakstveida apsvērumos norāda Rumānijas un Polijas valdības, kā arī Komisija, tam būtu jāizpaužas tādējādi, ka autors kolektīvā pārvaldījuma organizācijai izsniedz rēķinu par viņa saņemto atlīdzību  ( 51 ) un tai piemērojamo PVN.

77.

Šai PVN daļai saskaņā ar PVN direktīvas 168. pantu ir jābūt atskaitāmai no kolektīvā pārvaldījuma organizācijas nodokļa bāzes. Tādējādi šai organizācijai ir jāatmaksā tikai summa, kas atbilst tai PVN daļai, kura autoram ir jāmaksā par komisijas naudu.

78.

Tomēr es uzskatu, ka kolektīvā pārvaldījuma organizācijai nebūtu jāizraksta rēķins autoram par šo komisijas naudu, jo tā pati par sevi nav apliekama ar nodokli, ņemot vērā uz PVN direktīvas 28. panta pamata radušos fikciju.

79.

Šādos apstākļos PVN jomā būtiskais nodokļu neitralitātes princips, manuprāt, ir pilnībā ievērots, jo šo nodokli maksā galaizmantotājs  ( 52 ), kas to ir samaksājis kolektīvā pārvaldījuma organizācijai par visu darījumu, un PVN atmaksā attiecīgi šī organizācija un autors.

80.

Pretējā gadījumā, proti, gadījumā, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija rīkotos autortiesību īpašnieku vārdā, šīs organizācijas nodokļa bāze būtu tikai summa, kas iekasēta par starpniecības darījumu.

81.

Šādā gadījumā saskaņā ar PVN direktīvas 2. panta 1. punkta c) apakšpunktu runa ir par darījumu, kas apliekams ar nodokli kā ikviena pakalpojumu sniegšana. Autortiesību īpašniekam ir jāatmaksā PVN, ko kolektīvā pārvaldījuma organizācija ir iekasējusi no galaizmantotāja. Viņš atskaita PVN, kas viņam jāmaksā šai organizācijai par starpniecības darījumu, par kuru šī organizācija būtu izrakstījusi rēķinu.

82.

Ņemot vērā visus šos elementus, man šķiet, ka uz iesniedzējtiesas jautājumu var atbildēt, ka PVN direktīvas 28. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja kolektīvā pārvaldījuma organizācija iesaistās savā vārdā, bet autortiesību uz muzikālajiem darbiem īpašnieku interesēs, iekasējot atlīdzību, kas pēdējiem minētajiem pienākas apmaiņā pret atļauju izmantot viņu konkrētos darbus sabiedrībā, uzskata, ka šie īpašnieki sniedz šo pakalpojumu kolektīvā pārvaldījuma organizācijai un ka šī organizācija sniedz šo pašu pakalpojumu galaizmantotājam. Šādā gadījumā kolektīvā pārvaldījuma organizācija savā vārdā izraksta rēķinus galaizmantotājam, kuros ir iekļautas visas no viņa iekasētās summas, ieskaitot PVN. Autortiesību īpašniekiem, lai atskaitītu šo nodokli, būtu jāizraksta kolektīvā pārvaldījuma organizācijai rēķini ar iekļautu PVN par pakalpojumu, kas sniegts par atlīdzību.

V.

Secinājumi

83.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu uz Înalta Curte de Casaţie şi Justiţie (Augstā kasācijas tiesa, Rumānija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: