(1)

Starptautiskās Civilās aviācijas organizācijas (ICAO), kas izveidota ar Konvenciju par starptautisko civilo aviāciju (“konvencija”), 39. asambleja 2016. gadā ar tās Rezolūcijā A39-3 (“Rezolūcija A39-3”) nolēma izstrādāt globālu tirgus pasākumu, lai starptautiskās aviācijas radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas ierobežotu to 2020. gada līmenī. Savienības nostāja attiecībā uz minētā mehānisma un tā dažādo detalizēto elementu izstrādi un pieņemšanu tika noteikta Padomes Lēmumā (ES) 2016/915 (1).

(2)

ICAO padome tās 214. sesijas desmitajā sanāksmē 2018. gada 27. jūnijā pieņēma konvencijas 16. pielikuma IV sējuma pirmo izdevumu: Starptautiskie standarti un ieteicamā prakse vides aizsardzības jomā – Starptautiskās aviācijas radīto oglekļa emisiju izlīdzināšanas un samazināšanas shēma (“CORSIA”). Saskaņā ar Rezolūciju A39-3, kas tika aizstāta ar Rezolūciju A40-19, kuru ICAO asambleja pieņēma savā 40. sesijā (“Rezolūcija A40-19”), minētajā pirmajā izdevumā cita starpā ir noteiktas emisiju vērtības, kuras ir jāizmanto, lai aprēķinātu pieauguma koeficientus (gan nozares pieauguma koeficientu, gan lidmašīnu ekspluatantu pieauguma koeficientus). Šīs vērtības nosaka kā CORSIA aptverto starptautiskās aviācijas CO2 emisiju vidējo vērtību 2019. un 2020. gadā (nozares līmenī un individuālo lidmašīnu ekspluatantu līmenī).

(3)

Pašreizējās Covid-19 pandēmijas dēļ 2020. gadā būtiski samazināsies starptautiskās aviācijas radītās CO2 emisijas. Tas nozīmē, ka ievērojami zemākas būs arī CORSIA emisiju vērtības, kas tiks izmantotas pieauguma koeficientu aprēķināšanai. Ja minētās vērtības netiks grozītas, šādu būtiski zemāku CORSIA emisiju vērtību izmantošanas rezultāts – atkarībā no starptautiskās gaisa satiksmes atjaunošanās apmēra un no pārmaiņām starptautiskās gaisa satiksmes CO2 emisiju apjomos – varētu būt ievērojami augstākas izlīdzināšanas prasības.

(4)

Ir prognozējams un ir patiešām svarīgi, ka ICAO padome savā 220. sesijā, kas norisināsies 2020. gada 8.–26. jūnijā, pieņems lēmumu par to emisiju vērtību grozīšanu, ko izmanto pieauguma koeficientu aprēķināšanai CORSIA satvarā, respektīvi, attiecībā uz vērā ņemamo atsauces periodu (“bāzlīnijas periods”).

(5)

Jebkurš grozījums CORSIA starptautiskajos standartos un ieteicamajā praksē būtu uzskatāms par lēmumu, kuru pieņem ar nolīgumu izveidota struktūra un kuram ir juridiskas sekas LESD 218. panta 9. punkta nozīmē.

(6)

Lai gan Savienība un tās dalībvalstis ir konsekventi iestājušās par globālo mērķi – starptautiskās aviācijas radīto siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu tādā līmenī, kas nepārsniedz 2020. gada līmeņus, – pašreizējos apstākļos šķiet, ka atsauce uz 2019. gadu kā bāzlīnijas periodu ir vistuvākais iespējamais, uz reāliem datiem balstītais substitūts, lai atspoguļotu ICAO ilgtermiņa mērķi – oglekļneitrālu izaugsmi no 2020. gada, kā noteikts Rezolūcijā A39-3. Ņemot vērā minēto kontekstu un nolūkā turpināt saņemt pietiekamu atbalstu, lai saglabātu galvenos CORSIA koncepcijas elementus, un pamatojoties uz pašlaik pieejamo informāciju, kā bāzlīnijas periods būtu jāakceptē 2019. kalendārais gads.

(7)

Nebūtu atbalstāma pašreizējās debatēs ierosinātā alternatīva, t. i., dažādām valstīm – atkarībā no to attīstības līmeņa, gada, kad tās pievienojās CORSIA, vai citiem kritērijiem – noteikt atšķirīgus bāzlīnijas periodus. Šāda alternatīva pārkāptu nediskriminācijas principu, par ko atgādināts Rezolūcijā A40-19, un tā varētu apdraudēt CORSIA turpmāko pastāvēšanu šīs shēmas pašreizējā formātā.

(8)

Tāpēc Lēmums (ES) 2016/915 būtu jāgroza, lai Savienība un tās dalībvalstis kā bāzlīnijas periodu varētu akceptēt 2019. kalendāro gadu.

(9)

Būtu jāturpina piemērot regulāras pārskatīšanas principu. Minētajā sakarībā būtu jāatgādina, ka Rezolūcijā A40-19 ir paredzēta CORSIA pārskatīšana reizi trijos gados. Pirmā pārskatīšana notiks 2022. gadā. Jo vairāk laika ir vajadzīgs, lai nozare sasniegtu to satiksmes un ar satiksmi saistīto emisiju līmeni, kāds tas bija pirms krīzes, jo lielāka kļūst šādas pārskatīšanas relevance attiecībā uz to emisiju vērtībām, ko izmanto pieauguma koeficientu aprēķināšanai. Ja aviācijas nozares atveseļošanās būs lēna, paredzams, ka, par emisiju bāzlīniju nosakot 2019. gadu, CORSIA“izmēģinājuma posmā” (2021.–2023. gadā) emisiju izlīdzināšanas prasību nebūs vai tās būs minimālas. Šādas pārskatīšanas relevanci vēl jo vairāk pasvītro vajadzība nodrošināt saskaņotību ar ilgtermiņa vēlamo CO2 emisijas samazināšanas mērķi, kas atbilst Parīzes nolīguma mērķiem attiecībā uz temperatūru, un šī relevance ir jāizvērtē ICAO asamblejai. Šādas pārskatīšanas ietvaros attiecīgā gadījumā var tikt arī definēts bāzlīnijas periods.

(10)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2003/87/EK (2) 28.b panta 2. un 3. punktu divpadsmit mēnešu laikā pēc tam, kad ICAO ir pieņēmusi attiecīgos instrumentus, un pirms globālā tirgus pasākuma ieviešanas praksē Komisijai būtu jāiesniedz ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei, kurā tā apsver veidus, kā minētos instrumentus īstenot Savienības tiesību aktos, pārskatot minēto direktīvu, un attiecīgā gadījumā tai būtu jānāk klajā ar priekšlikumu īstenot CORSIA, ar kuru nodrošinātu, ka aviācijas nozare palīdz pildīt Savienības apņemšanos – līdz 2030. gadam panākt siltumnīcefekta gāzu emisijas samazinājumu visas tautsaimniecības mērogā,

“–

lai ņemtu vērā Covid-19 pandēmijas ietekmi uz 2020. gada emisijām, akceptē, ka emisiju vērtības, ko izmanto CORSIA noteikto pieauguma koeficientu aprēķināšanai, groza tā, lai tās atsauktos uz emisiju līmeņiem 2019. gadā;”.