Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES LAILAS MEDINAS
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 15. oktobrī (1)
Lieta C‑568/25
Verein für Konsumenteninformation
pret
Universal Versand GmbH
(Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Personas datu aizsardzība – Tālpārdošana patērētājiem – Pirkums uz nomaksu vai ar pēcmaksu (“nenoteiktais maksājums”) – Saistību neizpildes iespējamības novērtējums – Profilēšana – Automatizēta lēmumu pieņemšana – Cilvēka iesaistīšanās
Ievads
1. Šie secinājumi ir par Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) (OV 2016, L 119, 1. lpp.; turpmāk – VDAR) 22. pantu. Šis lūgums iesniegts tiesvedībā starp Austrijas apvienību Verein für Konsumenteninformation, kas veic pārstāvības darbības (turpmāk – Verein), un uzņēmumu Universal Versand GmbH, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu. Konkrētāk, strīds ir par Universal Versand komercpraksi, kas klientiem liedz iespēju izvēlēties konkrētus tā sauktos “nenoteiktos” maksāšanas veidus, proti, pirkumu “uz nomaksu” un pirkumu “ar pēcmaksu”, balstoties tikai uz automatizētu šo klientu saistību neizpildes iespējamības novērtējumu.
2. Ekonomikas un sabiedrības digitalizācijas laikmetā šī lieta plašāk aptver arī problēmas, kas saistītas ar lēmumu automatizācijas izplatību vienotajā tirgū. Šādas automatizācijas riski ir pazīstami jau sen – piemēram, Stenlijs Kubriks, lai to atmaskotu, izvēlējās apokalipses mašīnas alegoriju (“Doktors Streindžlavs”, 1964). Eiropas Savienības likumdevējs šo fundamentālo jautājumu ir risinājis daudz pragmatiskāk. Tādējādi personas datu aizsardzības jomā VDAR mērķis ir aizsargāt datu subjektus pret riskiem, kas izriet no pilnībā automatizētas datu apstrādes un it īpaši ir saistīti ar šādi apstrādāto datu iespējamo uzticamības trūkumu un šīs apstrādes nepārredzamību. Tas jo īpaši var izpausties kā diskriminācija vai lēmumi, kurus dažkārt ir grūti saprast un apstrīdēt (2).
3. Šajā gadījumā pamatlietā aplūkoto komercattiecību kontekstā Tiesai būs jāprecizē nosacījumi, ar kādiem ir piemērojamas VDAR 22. panta 1. punktā paredzētās tiesības nebūt tāda individuāla lēmuma subjektam, kas balstīts vienīgi automatizētā apstrādē, kā arī šīs aizsardzības apjoms, ņemot vērā vienu no šī panta 2. punktā paredzētajām atkāpēm no šīm tiesībām, proti, atkāpi, kas ir pamatota ar to, ka lēmums ir vajadzīgs līguma noslēgšanai vai izpildei.
Tiesiskais regulējums
Savienības tiesības
4. VDAR 71. apsvērumā noteikts:
“Datu subjektam vajadzētu būt tiesībām nebūt tāda lēmuma subjektam, kurā var būt ietverts pasākums, ar ko izvērtē ar viņu saistītus personiskus aspektus, un kura pamatā ir tikai automatizēta apstrāde un kurai ir juridiskas sekas attiecībā uz datu subjektu vai kura līdzīgā veidā ievērojami ietekmē datu subjektu – piemēram, tiešsaistē iesniegta kredītpieteikuma automātisks noraidījums [..] bez cilvēka līdzdalības. Šāda apstrāde ietver “profilēšanu”, kas izpaužas kā jebkura veida automatizēta personas datu apstrāde, kurā izvērtē ar fizisku personu saistītus personiskus aspektus, jo īpaši, lai analizētu vai prognozētu aspektus saistībā ar datu subjekta [..] ekonomisko situāciju, [..] uzticamību vai uzvedību, [..] ja šādai apstrādei ir juridiskas sekas attiecībā uz fizisko personu vai tā līdzīgā veidā viņu ievērojami ietekmē. Tomēr lēmumu pieņemšana, pamatojoties uz šādu apstrādi, tostarp profilēšanu, būtu jāatļauj, ja tā ir [..] vajadzīga, lai noslēgtu vai izpildītu līgumu starp datu subjektu un pārzini, vai ja datu subjekts ir nepārprotami piekritis šādai apstrādei. Jebkurā gadījumā uz šādu apstrādi būtu jāattiecina atbilstošas garantijas, kurām būtu jāaptver konkrētas informācijas sniegšana datu subjektam un tiesības panākt cilvēka līdzdalību, tiesības paust savu viedokli, saņemt paskaidrojumu par lēmumu, kas pieņemts pēc šādas izvērtēšanas, un apstrīdēt lēmumu. [..]”
5. Šīs regulas 4. pantā “Definīcijas” noteikts:
“Šajā regulā:
[..]
4) “profilēšana” ir jebkura veida automatizēta personas datu apstrāde, kas izpaužas kā personas datu izmantošana nolūkā izvērtēt konkrētus ar fizisku personu saistītus personiskus aspektus, jo īpaši analizēt vai prognozēt aspektus saistībā ar minētās fiziskās personas [..] ekonomisko situāciju [..], uzticamību, uzvedību [..];
[..].”
6. Minētās regulas 5. pantā “Personas datu apstrādes principi” paredzēts:
“1. Personas dati:
a) tiek apstrādāti likumīgi, godprātīgi un datu subjektam pārredzamā veidā (“likumīgums, godprātība un pārredzamība”);
[..]
c) ir adekvāti, atbilstīgi un ietver tikai to, kas nepieciešams to apstrādes nolūkos (“datu minimizēšana”);
[..].
2. Pārzinis ir atbildīgs par atbilstību 1. punktam un var to uzskatāmi parādīt (“pārskatatbildība”).”
7. Šīs pašas regulas 6. panta “Apstrādes likumīgums” 1. punktā noteikts:
“1. Apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no turpmāk minētajiem pamatojumiem:
[..]
b) apstrāde ir vajadzīga līguma, kura līgumslēdzēja puse ir datu subjekts, izpildei vai pasākumu veikšanai pēc datu subjekta pieprasījuma pirms līguma noslēgšanas;
[..].”
8. VDAR 22. pants “Automatizēta individuālu lēmumu pieņemšana, tostarp profilēšana” paredz:
“1. Datu subjektam ir tiesības nebūt tāda lēmuma subjektam, kura pamatā ir tikai automatizēta apstrāde, tostarp profilēšana, kas attiecībā uz datu subjektu rada tiesiskās sekas vai kas līdzīgā veidā ievērojami ietekmē datu subjektu.
2. Šā panta 1. punktu nepiemēro, ja lēmums:
a) ir vajadzīgs, lai noslēgtu vai izpildītu līgumu starp datu subjektu un datu pārzini;
[..]
c) pamatojas uz datu subjekta nepārprotamu piekrišanu.
3. Šā panta 2. punkta a) un c) apakšpunktā minētajos gadījumos datu pārzinis veic atbilstīgus pasākumus, lai aizsargātu datu subjekta tiesības un brīvības, un leģitīmās intereses – vismaz tiesības panākt cilvēka līdzdalību no pārziņa puses –, lai datu subjekts varētu paust savu viedokli un apstrīdēt lēmumu.
[..]”
Austrijas tiesības
9. 1979. gada 30. marta Konsumentenschutzgesetz (Patērētāju tiesību aizsardzības likums; BGBl., 140/1979) 28.a pants piemērojamajā redakcijā (BGBl. I, 50/2017) paredz:
“Pret ikvienu, kas komercdarījumos ar patērētājiem saistībā ar [..] patērētāju kreditēšanas attiecībām [..] nepilda tiesību aktā noteiktu prasību vai pārkāpj aizliegumu [..] un tādējādi kaitē vispārējām patērētāju interesēm, [..] var vērsties tiesā ar prasību par atturēšanos no nelikumīgas darbības [..].”
Pamatlietas fakti, tiesvedība pamatlietā un prejudiciālie jautājumi
10. Universal Versand veic tirdzniecību pa pastu Austrijas tirgū, kur tas saņem vairākus desmitus tūkstošu pasūtījumu mēnesī, no kuriem aptuveni 90 % ir pirkumi ar “nenoteikto maksājumu”. Pirms klientam tiek piešķirta iespēja izmantot šādu maksāšanas veidu, Universal Versand veic kredītspējas pārbaudi, izmantojot automatizētu procesu. Tādējādi šis maksāšanas veids var tikt atteikts, pamatojoties uz maksājumu saistību neizpildes varbūtības iekšējo novērtēšanas procesu, un jaunu klientu kredītspējas pārbaude tiek uzticēta trešās personas uzņēmumam. Ja šim uzņēmumam nav nekādas informācijas par attiecīgo klientu, nenoteiktā maksājuma izmantošana tiek atteikta. Ja minētajam uzņēmumam par klientu ir informācija, iespējami trīs scenāriji, no kuriem katrs ir marķēts ar citu krāsu. Ja krāsa ir sarkana, “nenoteiktais” maksājums tiek atteikts automātiski, un, ja krāsa ir dzeltena, Universal Versand darbinieks veic pārbaudi datubāzē. Automātiska atteikuma gadījumā klients var pieprasīt manuālu automatizētā lēmuma pārbaudi vai apstrīdēt šādu lēmumu.
11. Pamatlietas priekšmets ir Verein celtā kolektīvā prasība, jo tā uzskata, ka ar šo secinājumu iepriekšējā punktā aprakstīto praksi sistemātiski tiek pārkāpts VDAR 22. pants. Universal Versand savukārt apgalvo, ka šīs regulas 22. pants nav piemērojams, jo lēmums neļaut attiecīgajiem klientiem izmantot nenoteikto maksājumu nerada tiem tiesiskas sekas un tos arī ievērojami neietekmē līdzīgā veidā. Katrā ziņā lēmums saskaņā ar minētās regulas 22. panta 2. punkta a) apakšpunktu esot vajadzīgs līguma noslēgšanai vai izpildei.
12. Landesgericht Salzburg (Zalcburgas apgabaltiesa, Austrija) Verein prasību noraidīja. Arī tās iesniegto apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Linz (Apelācijas tiesa Lincā, Austrija) noraidīja. Izskatot Verein revīzijas sūdzību (Revision), iesniedzējtiesa – Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) – šaubās par šīs regulas 22. panta interpretāciju.
13. Pirmām kārtām, iesniedzējtiesa jautā par VDAR 22. panta 1. punkta piemērojamību, un konkrētāk, par to, kā interpretēt šajā tiesību normā paredzēto trešo nosacījumu par tiesisku seku radīšanu vai ievērojamu līdzīga veida ietekmi uz datu subjektu, uz kuru attiecas automatizētajā apstrādē balstītais lēmums. Tā norāda – pamatlietas apstākļos varētu uzskatīt, ka šāds lēmums neietekmē attiecīgā klienta juridisko situāciju un nav noteicošs tiesisko attiecību nodibināšanā ar viņu. Tomēr varētu arī apgalvot, ka, pirmkārt, šis pats lēmums nosaka, vai un kā līgumu var noslēgt vai grozīt, un, otrkārt, ka konkrētu maksāšanas veidu izvēle var ietekmēt šī klienta ekonomiskās vai personīgās intereses sprieduma SCHUFA Holding u.c. (Kredītspējas vērtējums (Scoring)) izpratnē.
14. Otrām kārtām, ja šīs regulas 22. panta 1. punkts būtu piemērojams, iesniedzējtiesa norāda, ka tad būtu jāpārbauda, vai var tikt īstenota šī panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā atkāpe. Tā jautā, vai tādu lēmumu kā pamatlietā nepieciešamībai jābūt atkarīgai no iespējamas objektīvas saiknes starp automatizētu attiecīgā klienta kredītspējas novērtējumu un konkrēto pirkuma līguma priekšmetu.
15. Trešām kārtām, iesniedzējtiesa uzskata, ka minētās regulas 22. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējums nav skaidrs, un vēlas noskaidrot, vai tas jāinterpretē tādējādi, ka attiecīgā līguma izpilde ir atkarīga no “automatizēta lēmuma” vai vienkārši lēmuma pieņemšanas, lai pamatotu šī panta 1. punkta nepiemērošanu.
16. Šādos apstākļos Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [VDAR] 22. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tālpārdevēja lēmums atteikt maksāšanas veidu “nomaksa” vai “pēcmaksa”, kuru klients izvēlējies pasūtījuma pieprasījumā, taču izteikt gatavību nodibināt darījuma attiecības ar klientu, izmantojot vai nu maksājumu metodi “kredītkarte”, vai maksājumu metodi “PayPal”, kā pamatā ir vienīgi automatizēti veikts novērtējums par klienta saistību neizpildes varbūtību, kas izriet vai nu no tā, ka pēc automātiski veikta pieprasījuma kredītinformācijas birojam no šī biroja tiek saņemta atbilde, ka klients tam nav zināms, vai arī no tā, ka gadījumā, ja klients ir zināms, iekšējais kredītspējas vērtējums (scoring) liecina, ka klientam nav pietiekamas kredītspējas, attiecībā uz klientu rada “tiesiskās sekas” vai “līdzīgā veidā to ievērojami ietekmē”, ciktāl ar šo lēmumu netiek atteikts pieņemt pasūtījumu kā tādu, bet gan tikai tiek ierobežoti klientam pieejamie maksāšanas veidi ar tālpārdevēja norādītajiem?
Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši:
2) a) Vai VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka jautājumā par to, vai tālpārdevēja lēmums, kas balstīts uz automatizēti veiktu novērtējumu par klienta saistību neizpildes varbūtību, kā aprakstīts pirmajā jautājumā, ir “vajadzīgs”, lai noslēgtu līgumu starp klientu un tālpārdevēju, nozīme ir tam, vai starp līguma mērķi līgumam, kas noslēdzams ar klientu, un novērtējumu par klienta saistību neizpildes varbūtību pastāv tieša faktiska saikne?
b) Vai, lai apstiprinātu lēmuma vajadzību saskaņā ar VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunktu, savākto datu kategorijām – atsevišķi vai kopā – jābūt objektīvi piemērotām, lai novērtētu maksājumu saistību neizpildes varbūtību?
Vai tālpārdevējam vai klientam jānorāda un jāpierāda, konkrēti kuras datu kategorijas tikušas vāktas, lai novērtētu maksājumu saistību neizpildes varbūtību, un ka šīs datu kategorijas atsevišķi vai kopā ir objektīvi piemērotas, lai novērtētu maksājumu saistību neizpildes varbūtību?
Ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts apstiprinoši:
3) Vai VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tieši lēmuma pieņemšana automatizētā veidā, ko veic pārzinis, ir vajadzīga līguma noslēgšanai vai izpildei?
Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša:
a) Vai VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka jautājumā par to, vai tāds tālpārdevēja lēmums, kāds aprakstīts pirmajā jautājumā, ir vajadzīgs līguma noslēgšanai, nozīme ir tam, vai automatizēto lēmumu pieņemšanas procesu par vēlamās maksājumu metodes nodrošināšanu vai atteikumu ar saprātīgām pūlēm var veikt arī cilvēki? Kāda nozīme šajā ziņā ir tālpārdevēja saņemto pasūtījumu skaitam un tipiskajām klientu gaidām tiešsaistes pasūtījumu veikšanas procesā nekavējoties saņemt informāciju par to, vai tālpārdevējs pieņem vai nepieņem to maksājumu metodi, kuru viņi vēlas izmantot?”
Izvērtējums
17. VDAR 22. pantā ir ietverts principiāls aizliegums, kas nostiprināts šī panta 1. punktā, proti, ka datu subjektam ir tiesības nebūt tāda lēmuma subjektam, kura pamatā ir tikai automatizēta apstrāde un kurš viņam rada tiesiskās sekas vai līdzīgā veidā viņu ievērojami ietekmē. No šī aizlieguma var izdarīt minētā panta 2. punktā paredzētās atkāpes, ievērojot šī paša panta 3. un 4. punktā noteiktos ierobežojumus. Lai gan šīs regulas 22. pantā izvirzītie galvenie mērķi ir viegli saprotami, tā konkrētās īstenošanas kārtība tomēr ir mazāk acīmredzama, ņemot vērā dažu tajā minēto jēdzienu neskaidrību (3).
18. Iesniedzējtiesas jautājumi attiecas gan uz minētās regulas 22. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma piemērošanas nosacījumiem (pirmais jautājums), gan uz vienu no atkāpēm no šī aizlieguma, proti, atkāpi par to, ka lēmums ir vajadzīgs līguma noslēgšanai vai izpildei, kā paredzēts šīs regulas 22. panta 2. punkta a) apakšpunktā (otrais un trešais jautājums).
Par VDAR 22. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma piemērošanu (pirmais jautājums)
19. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai VDAR 22. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar tirdzniecību pa pastu lēmums liegt klientam iespēju izvēlēties noteiktus maksāšanas veidus, kas pieņemts, pamatojoties vienīgi uz automatizētu šī klienta maksājumu saistību neizpildes iespējamības novērtējumu, rada tiesiskas sekas minētajam klientam vai līdzīgā veidā viņu ievērojami ietekmē.
20. Kā jau esmu norādījusi šo secinājumu 17. punktā, no VDAR 22. panta 1. punkta formulējuma izriet, ka datu subjektam ir tiesības nebūt tāda lēmuma subjektam, kas balstīts vienīgi automatizētā apstrādē, tostarp profilēšanā, un kas datu subjektam rada tiesiskas sekas vai līdzīgā veidā viņu ievērojami ietekmē. Tātad, lai pamatotu šajā tiesību normā paredzētā aizlieguma īstenošanu, ir jābūt izpildītiem trim kumulatīviem nosacījumiem. Pirmkārt, uz datu subjektu jāattiecas “lēmumam”. Otrkārt, šī lēmuma “pamatā jābūt tikai automatizētai apstrādei, tostarp profilēšanai”, un, treškārt, tam ir jārada “[datu subjektam] tiesiskās sekas” vai viņš “līdzīgā veidā ievērojami” jāietekmē.
21. Iesniedzējtiesa vaicā tikai par trešo no šiem nosacījumiem, tātad ir jānosaka apstākļi, kādos tāds lēmums kā pamatlietā aplūkotais var radīt tiesiskas sekas datu subjektam vai līdzīgā veidā to ievērojami ietekmēt. Tā kā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām, es to uzskatu par autonomu Savienības tiesību jēdzienu, kura interpretācija Savienības teritorijā ir jānosaka vienveidīgi atbilstoši tā ierastajai nozīmei ikdienas valodā un ņemot vērā kontekstu, kādā šis jēdziens tiek izmantots, kā arī minētās tiesību normas mērķus (4).
22. Pirmkārt, attiecībā uz izmantoto jēdzienu ierasto nozīmi norādīšu, ka VDAR 22. panta 1. punktā paredzētais trešais nosacījums attiecas uz divām neatkarīgām situācijām, kas nošķirtas ar saikli “vai”. Tādējādi runa ir par lēmumiem, kas personai var radīt “tiesiskās sekas” vai – alternatīvi – šo personu “līdzīgā veidā ievērojami ietekmēt”. Lai paredzēto aizliegumu varētu piemērot, pietiek ar to, ka ir konstatējama viena no šīm divām situācijām.
23. Attiecībā uz pirmo situāciju, proti, situāciju, kad lēmums rada “tiesiskās sekas”, uzskatu, ka runa ir par šī lēmuma spēju izmainīt personas tiesības vai pienākumus to būtības vai īstenošanas aspektos.
24. Runājot par otro situāciju, vispirms būtiski ir tas, vai datu subjekts ir skarts, un tas nozīmē, ka attiecīgajam lēmumam ir konkrēta, nevis tikai abstrakta ietekme uz šīs personas situāciju. Turpinājumā ir jāņem vērā šo seku “ievērojamā” ietekme ārpus juridiskās jomas. Kaut arī franču valodā šis termins nav viennozīmīgs, citās VDAR valodu versijās tas ir skaidrs, piemēram, angļu valodā (“significantly”), spāņu valodā (“significativamente”) vai latviešu valodā (“ievērojami”), kur tas liecina par raksturojamo jēdzienu nozīmīgumu (5). Tādējādi attiecīgā lēmuma sekām ir jāsasniedz noteikts slieksnis, lai tiktu iedarbināta šīs regulas 22. panta 1. punktā paredzētā aizsardzība, un tas izslēdz tikai papildu vai marginālu ietekmi. Visbeidzot papildus šim kvantitatīvajam aspektam normas tekstā ir precizēts, ka datu subjektam ir jābūt ietekmētam “līdzīgā veidā”, tādējādi ieviešot salīdzināmības elementu ar “tiesisko seku” kritēriju attiecībā uz šāda lēmuma ietekmi uz datu subjekta situāciju. Tādējādi šī lēmuma ietekmei ir jābūt vismaz tādai pašai, kāda rastos no tiesību vai pienākuma grozīšanas vai atcelšanas (6).
25. Otrkārt, runājot par kontekstu, minētās regulas 71. apsvērumā ir sniegti konkrēti piemēri situācijām, kurās ir jāuzskata, ka lēmums rada tiesiskas sekas personai vai ka tas to ievērojami ietekmē, tomēr nenošķirot šos divus seku veidus. Abas minētās situācijas ir tiešsaistē iesniegta kredīta pieteikuma automātiska noraidīšana un darbā pieņemšanas prakse tiešsaistē bez cilvēka iesaistes.
26. Visbeidzot, treškārt, attiecībā uz mērķiem jānorāda, ka VDAR mērķis citastarp ir nodrošināt fizisko personu pamattiesību un brīvību, it īpaši to tiesību uz personas datu aizsardzību, augstu aizsardzības līmeni, kas nostiprinātas LESD 16. pantā un garantētas kā pamattiesības Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 8. pantā (7). Šie apstākļi ir minēti VDAR 1. apsvērumā.
27. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ir jānosaka, vai tādi apstākļi kā iesniedzējtiesas aprakstītie, proti, atteikums klientam ļaut izmantot noteiktus maksāšanas veidus pēc automatizētas viņa kredītspējas pārbaudes, var vai nu tieši mainīt šī klienta tiesības vai pienākumus, vai arī tiem var būt pietiekami konkrēta un būtiska ietekme uz tā situāciju, lai šī ietekme būtu pielīdzināma šādām izmaiņām. Šajā ziņā Tiesa jau spriedumā SCHUFA Holding u.c. (Kredītspējas vērtējums (Scoring)) ir norādījusi, ka persona tiek ievērojami ietekmēta vismaz līdzīgā veidā, kā to ietekmē tiesiskās sekas, ja, automatizēti nosakot varbūtības vērtību uz tās personas datu analīzes pamata, banka gandrīz sistemātiski atsaka piešķirt šai personai aizdevumu (8).
28. Izklāstītajā kontekstā ir jānoskaidro, vai šajā gadījumā atteikums ļaut patērētājam izmantot noteiktus maksāšanas veidus rada sekas, kas ir tādas pašas vai pielīdzināmas sekām, kādas ir atteikumam piešķirt aizdevumu. Lai gan iesniedzējtiesai ir jāizvērtē šāda atteikuma konkrētās sekas tajā izskatāmās lietas juridiskajā un faktiskajā kontekstā, Tiesai tai ir jāsniedz visas nepieciešamās norādes, lai tai palīdzētu veikt šo vērtējumu (9).
29. Līdz ar to it īpaši rodas jautājums, vai šīs lietas juridiskie apstākļi līdzinās apstākļiem, kas bija pamatā spriedumam SCHUFA Holding u.c. (Kredītspējas vērtējums (Scoring)), kas pamatotu no tā izrietošo atziņu piemērošanu tādiem līgumiem kā pamatlietā aplūkotie. Šajā nolūkā jānorāda, ka Savienībā Direktīva 2008/48/EK (10) tieši attiecas uz patēriņa kredītlīgumiem. Taču – saskaņā ar tās 2. panta 2. punkta f) apakšpunktu (11) un ņemot vērā Tiesas rīcībā esošos lietas materiālus – šī direktīva no tās piemērošanas jomas varētu izslēgt tādus līgumus kā pamatlietā aplūkotie, tādējādi liedzot tiešā analoģijā sasaistīt šajā lietā aplūkotos līgumus un patēriņa kredītlīgumus, kas ir pielīdzināmi tiem, par kuriem bija runa spriedumā SCHUFA Holding u.c. (Kredītspējas vērtējums (Scoring)).
30. Tomēr vēl jāuzsver, ka Direktīvas (ES) 2023/2225 (12), kas pamatlietā nav piemērojama ratione temporis (13), 15. apsvērumā ir precizēts, ka saskaņā ar Direktīvu 2008/48 vairākas dalībvalstis, lai paaugstinātu patērētāju aizsardzības līmeni, ir izvēlējušās šo direktīvu piemērot jomām, kas neietilpst tās darbības jomā. Līdz ar to Austrijas Republikai attiecīgajā laikposmā bija ļauts uzskatīt, ka tādi līgumi kā pamatlietā ietilpst Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomā un ir pielīdzināmi tādiem kredītlīgumiem, par kuriem runa ir spriedumā SCHUFA Holding u.c. (Kredītspējas vērtējums (Scoring)). Jebkurā gadījumā nekas neliedza Austrijas Republikai kā kredītlīgumus definēt līgumus, kuros bija paredzēti nenoteiktie maksājumi. Līdz ar to sprieduma SCHUFA Holding u.c. (Kredītspējas vērtējums (Scoring)) atziņas ir piemērojamas mutatis mutandis.
31. Pat ja tas tā nebūtu, neiespējamība izmantot noteiktus maksāšanas veidus tāda lēmuma dēļ, kas balstīts uz potenciālo klientu kredītspējas pilnībā automatizētu vērtējumu, var tiem liegt iespēju noslēgt pirkuma līgumu, ja tie nevar samaksāt pārdošanas cenu līguma noslēgšanas brīdī, izmantojot tiem – faktiski – uzspiestos maksāšanas veidus. Šādā gadījumā minētie klienti būtu līdzīgā situācijā kā lietā, kurā tika pasludināts spriedums SCHUFA Holding u.c. (Kredītspējas vērtējums (Scoring)), jo tā ir pielīdzināma aizdevuma pieprasījuma noraidīšanai un tās potenciālās sekas ir neiespējamība noslēgt līgumu.
32. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ierosinu uz pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka VDAR 22. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka saistībā ar tirdzniecību pa pastu lēmums liegt iespēju klientam izvēlēties noteiktus maksāšanas veidus, kas pieņemts, pamatojoties vienīgi uz automātisku šī klienta maksājuma saistību neizpildes iespējamības novērtējumu, rada tiesiskas sekas minētajam klientam vai vismaz līdzīgā veidā to ievērojami ietekmē, ja tas var būt šķērslis attiecīgā pārdošanas līguma noslēgšanai.
Par VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētās atkāpes piemērošanu (otrais un trešais jautājums)
33. Otrais un trešais jautājums attiecas uz nosacījumiem, ar kādiem ir iespējams pieņemt individuālu, tikai automatizētā apstrādē balstītu lēmumu saskaņā ar VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi, kas ir saistīta ar to, ka lēmums ir vajadzīgs līguma noslēgšanai vai izpildei. Konkrētāk, otrais jautājums attiecas uz šāda lēmuma “vajadzīguma” novērtējumu, un trešā jautājuma mērķis ir noskaidrot, vai šis “vajadzīgums” ir jānosaka, ņemot vērā lēmuma pieņemšanu vispār vai tikai tāda lēmuma pieņemšanu, kura pamatā ir automatizēta personas datu apstrāde.
34. Vispirms ir lietderīgi, pirmkārt, atgādināt kontekstu, kādā iekļaujas šie jautājumi. Šīs regulas 22. panta 1. punktā paredzētais aizliegums palīdz sasniegt minētās regulas vispārējo mērķi aizsargāt privātpersonu personas datus, un to jau esmu atgādinājusi šo secinājumu 26. punktā. No šīs regulas 22. panta 2. punkta izrietošā iespēja potenciāli pieņemt šādu lēmumu būtībā ir atkāpe no šī aizlieguma, un tādējādi kā jebkura atkāpe tā jāinterpretē šauri (14).
35. Otrkārt, Universal Versand apgalvo, ka šajā gadījumā automatizētu lēmumu izmantošana visupirms jau ir labvēlīga patērētājiem, kuri tādējādi var saņemt gandrīz tūlītēju atbildi par maksāšanas veidiem, ko tie var izmantot un kas, iespējams, var ietvert nenoteiktos maksājumus. Tomēr, lai gan saprotu pozitīva lēmuma radīto priekšrocību, tā nav tik acīmredzama, ja lēmums ir negatīvs. Tādējādi šajā lietā rodas jautājums par uzņēmumu un pat atsevišķu patērētāju komerciālo interešu saskaņošanu ar personas datu aizsardzību.
Par otro jautājumu
36. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja uzņēmums, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, noslēdz līgumu ar klientu, pirmkārt, ir jāpierāda, ka pastāv objektīva saikne starp šī līguma priekšmetu un automatizētu klienta saistību neizpildes iespējamības novērtējumu, lai varētu secināt, ka šāds automatizēts novērtējums ir vajadzīgs minētā līguma izpildei, un, otrkārt, savāktajiem datiem ir jābūt objektīvi piemērotiem šī novērtējuma veikšanai, kā arī jāprecizē, kādi ir šie dati un kāpēc tie ir savākti. Šajā ziņā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai pierādīšanas pienākums ir uzņēmumam, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, vai klientam.
– Par automatizētas datu apstrādes “vajadzīgumu līguma izpildei”
37. VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir nostiprināta viena no atkāpēm no šī panta 1. punkta piemērošanas, no kuras var izrietēt iespēja pieņemt individuālu lēmumu, pamatojoties tikai uz automatizētu personas datu apstrādi. Tieši tas, ka lēmums ir vajadzīgs līguma noslēgšanai vai izpildei, pamato šo atkāpi, un iesniedzējtiesa jautā, vai šādas vajadzības pastāvēšanas vērtējums ir atkarīgs no objektīvas saiknes starp šo lēmumu un attiecīgā līguma priekšmetu.
38. Par jēdziena “vajadzīgs līguma noslēgšanai vai izpildei” definīciju attiecībā uz automatizētu lēmumu šajā regulā nav norāžu uz dalībvalstu tiesību aktiem. Līdz ar to, piemērojot šo secinājumu 21. punktā minēto judikatūru, pirmkārt, ir jāuzskata, ka šis jēdziens ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, un, otrkārt, tā nozīme ir jānosaka, piemērojot to pašu metodi.
39. Pirmkārt, attiecībā uz minētā jēdziena ierasto nozīmi Tiesa jau ir norādījusi, ka īpašības vārds “vajadzīgs” aptver to, kas ir prasīts vai nepieciešams konkrēta mērķa sasniegšanai (15).
40. Otrkārt, runājot par kontekstu, VDAR II nodaļā “Principi” ir paredzēti pienākumi, kas jāpilda visiem šīs regulas adresātiem. Šajā nodaļā ietilpst 6. pants “Apstrādes likumīgums”, kura 1. punkta b) apakšpunktā ir teikts, ka personas datu apstrāde ir likumīga, ja tā ir “vajadzīga līguma, kura līgumslēdzēja puse ir datu subjekts, izpildei”. Tiesa ir uzskatījusi – lai šis nosacījums būtu izpildīts, attiecīgajai datu apstrādei ir jābūt objektīvi nepieciešamai, lai īstenotu mērķi, kas ir datu subjektam paredzētā līgumiskā pakalpojuma neatņemama sastāvdaļa, un tas nozīmē, ka pārzinim ir jāspēj pierādīt, kādēļ līguma galveno mērķi nevarētu sasniegt, ja attiecīgā apstrāde nenotiktu. Tā ir precizējusi, ka personas datu apstrādei ir jābūt būtiski nepieciešamai, lai varētu izpildīt līgumu, un ka līdz ar to nav citu praktiski īstenojamu un mazāk ierobežojošu risinājumu (16).
41. Tādējādi juridiskais kritērijs, lai noteiktu, vai datu apstrāde ir vajadzīga līguma noslēgšanai vai izpildei, ir pārbaude, vai šī datu apstrāde ir vajadzīga, lai īstenotu līgumiskā pakalpojuma galveno mērķi tādā ziņā, ka paredzētās saistības nevar tikt izpildītas bez šīs apstrādes. Tas nozīmē, ka ir jāpārliecinās, vai nav praktiski īstenojamu risinājumu datu aizsardzības jomā, kuri būtu mazāk ierobežojoši un ar kuriem šo mērķi varētu sasniegt.
42. Uzskatu, ka šie apsvērumi ir attiecināmi uz VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretāciju, jo tā formulējums, kas ir gandrīz identisks šīs regulas 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta formulējumam, pamato to, ka tajos abos minētais jēdziens “vajadzīga, lai izpildītu līgumu,” jāinterpretē vienādi. Proti, tā kā minētajā regulā šajā ziņā nav nekādu norāžu, šīs regulas sistēmai būtu pretrunā, ja tajā izmantotie jēdzieni tiktu interpretēti atšķirīgi, kaut tie ir formulēti identiski (17). Turklāt šādu sapratni atbalsta šīs regulas loģika, jo kritērija “vajadzīga, lai izpildītu līgumu” izpildi nevar vērtēt vadoties pēc atšķirīgām prasībām atkarībā no tā, vai tas ir paredzēts, lai pamatotu personas datu apstrādes likumību (VDAR 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts), vai arī automatizēta individuāla lēmuma pieņemšanas likumību (šīs pašas regulas 22. panta 2. punkta a) apakšpunkts), lai gan problēma, ko šāda lēmuma pieņemšana rada saistībā ar VDAR, tieši slēpjas tajā, ka tā balstās vienīgi uz automatizētu personas datu apstrādi (18).
43. Treškārt, minētās regulas mērķi, kas jau atgādināti šo secinājumu 26. punktā, apstiprina šo interpretāciju, kura ļauj stingri ierobežot iespēju atkāpties no šīs regulas 22. panta 1. punktā paredzētā aizlieguma automatizēti pieņemt individuālu lēmumu.
44. Ņemot vērā šo secinājumu 38.–43. punktā izklāstītos apsvērumus, individuāla lēmuma, kas balstīts tikai uz automatizētu datu apstrādi, pieņemšana saskaņā ar VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunktu var būt pamatota tikai tad, ja tā atbilst juridiskajam kritērijam, kas ir analoģisks šo secinājumu 41. punktā aprakstītajai pārbaudei. Šīs pārbaudes pirmajā posmā jānosaka, vai šāda lēmuma pieņemšana ir objektīvi nepieciešama, lai sasniegtu attiecīgā līguma galveno mērķi. Tādējādi šo posmu veido tieši nepieciešamības saiknes pastāvēšana starp šo lēmumu un minētā līguma priekšmeta apdraudējumu. Līdz ar to tiešas objektīvas saiknes starp noslēdzamā līguma priekšmetu un automatizēta individuāla lēmuma pieņemšanu pierādīšana ir obligāts priekšnosacījums, lai varētu secināt, ka šis lēmums ir vajadzīgs šī līguma noslēgšanai vai izpildei. Tomēr ar šo obligāto nosacījumu nepietiek, jo ir jāizpilda arī attiecīgās pārbaudes otrais posms, kurā jānoskaidro, ka identiska rezultāta sasniegšanai nav iespējams cits mazāk ierobežojošs risinājums.
45. Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka pamatlietā aplūkoto līgumu priekšmets ir uzņēmuma, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, īpašumtiesību uz patēriņa precēm nodošana klientiem apmaiņā pret attiecīgo preču cenas samaksu. Lēmuma, kas balstīts vienīgi automatizētā personas datu apstrādē, izmantošanas mērķis ir pārliecināties par šo klientu kredītspēju, lai piedāvātu viņiem pielāgotu maksāšanas veidu.
46. Ņemot vērā visu iepriekš minēto, varētu uzskatīt, ka vienīgi automatizētā personas datu apstrādē balstīta lēmuma pieņemšanas mērķis ir īstenot tādu līgumu priekšmetu, par kādiem runa ir pamatlietā. Tomēr, lai par to pārliecinātos, būs jāpierāda, ka atbilstoša maksāšanas veida piedāvāšanas mērķis ir nodrošināt šo līgumisko saistību pienācīgu izpildi (19) un ka šīs atbilstības novērtējums ir atkarīgs no automatizēta attiecīgā klienta kredītspējas vērtējuma un to nevar īstenot ar mazāk ierobežojošu risinājumu. No tā izriet, ka šāda līguma noslēgšana vai izpilde un tātad arī tā mērķa sasniegšana konkrēti būtu atkarīgi no šī vērtējuma. Tomēr iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, pirmkārt, vai tas tā patiešām ir un, otrkārt, vai šāda automatizēta apstrāde ir piemērots līdzeklis šī mērķa sasniegšanai. Šai tiesai it īpaši būs jāpamato savs vērtējums ar elementiem, par ko runa ir otrā prejudiciālā jautājuma otrajā daļā.
– Par savākto datu raksturu un pierādīšanas pienākuma sadali
47. Iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai, pieņemot tikai automatizētā personas datu apstrādē balstītu lēmumu saskaņā ar VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunktu, šai apstrādei ir jāaprobežojas ar datiem, kas ir objektīvi piemēroti līguma mērķa sasniegšanai, un vai šādas piemērotības pierādīšanas pienākums ir pārzinim vai datu subjektam.
48. Pirmām kārtām, attiecībā uz to datu piemērotību, kuri izvēlēti automatizētai apstrādei līguma noslēgšanas vai izpildes nolūkā, man šķiet, ka iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu var interpretēt divējādi, ņemot vērā tā pamatā esošos apsvērumus. No vienas puses, šķiet, ka šai tiesai ir šaubas par to datu kvantitāti, kurus var šādi apstrādāt. No otras puses, minētās tiesas vaicāto varētu arī saprast tādējādi, ka tas attiecas uz šo datu piemērotību šīs apstrādes mērķa sasniegšanai.
49. Pirmkārt, attiecībā uz to datu kvantitāti, kurus var izmantot tādu automatizētu lēmumu pieņemšanai kā pamatlietā aplūkotie, jāuzsver, ka šajos lēmumos ir jāievēro VDAR 5. pantā paredzētie principi, kas reglamentē personas datu apstrādi un kas ir piemērojami kumulatīvi. Šie principi ietver tā saukto “datu minimizēšanas” principu, atbilstoši kuram personas datiem jābūt “adekvātiem, atbilstīgiem un jāietver tikai [tas], kas nepieciešams to apstrādes nolūkos” (20). Tādējādi “pārzinis nedrīkst vispārīgi un nediferencējot ievākt personas datus un tam jāatturas no tādu datu vākšanas, kuri nav strikti nepieciešami apstrādes nolūkos”. Tāpat arī no šīs regulas 25. panta izriet, ka pārzinim jāīsteno atbilstoši pasākumi, lai nodrošinātu, ka pēc noklusējuma tiek apstrādāti tikai tādi personas dati, kas nepieciešami katram konkrētajam apstrādes nolūkam (21).
50. Tādējādi no Tiesas judikatūras var secināt, ka pārzinim ir jāvāc un jāizmanto tikai tie dati, kas ir objektīvi piemēroti un strikti nepieciešami personas datu apstrādes mērķa sasniegšanai. Līdz ar to pamatlietā iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai visi ievāktie un apstrādātie dati ir nepieciešami, lai novērtētu attiecīgo klientu kredītspēju.
51. Otrkārt, attiecībā uz automatizētajai apstrādei paredzēto datu piemērotību šīs apstrādes mērķim var rasties jautājums, vai datu nesniegšana vai drīzāk vienu datu izmantošana citu vietā var izšķiroši un attiecīgā gadījumā potenciāli problemātiski ietekmēt novērtējumu, kas balstīts uz minēto apstrādi. Atbilde uz šo jautājumu izriet arī no “datu minimizēšanas” principa interpretācijas, jo tam ir kvalitātes dimensija, kas saistīta ar apstrādāto datu piemērotību un atbilstību, proti, tieši ar to kapacitāti sasniegt nolūkus, kuru dēļ tiek veikta šī apstrāde.
52. Papildus šiem vispārīgajiem apsvērumiem tomēr vēlos atzīmēt, ka VDAR nav norāžu par kritērijiem, kas ļautu novērtēt datu “adekvātumu” un “atbilstīgumu”. Šajā ziņā Tiesa ir tikai precizējusi, ka tad, ja dati atbilst abiem šiem nosacījumiem, tie ir tādi, ar kuriem ir iespējams īstenot attiecīgās apstrādes nolūkus un a fortiori sasniegt šīs apstrādes mērķi (22). Manuprāt, tas loģiski ir izskaidrojams ar aptverto situāciju ļoti lielo dažādību un nepieciešamo rīcības brīvību, kas dalībvalstīm ir jāpiešķir, lai piemērotu šos principus. Turklāt, lai gan šīs regulas mērķis ir reglamentēt jautājumus, kas ir tieši saistīti ar datu apstrādi, adekvātuma un atbilstības prasību pārbaude attiecībā pret apstrādes nolūku ir atkarīga no citu nozaru tiesību aktu pārbaudes, kas var izskaidrot vai precizēt saikni starp apstrādātajiem datiem un sasniedzamo mērķi.
53. Tādējādi situācijā, kāda ir pamatlietā, jautājums par klienta kredītspējas novērtēšanu un par to, kādi apstākļi ir – vai nav – jāņem vērā, lai to izdarītu, varētu ietilpt, piemēram, vai nu Savienības regulējuma par patēriņa kredītu līgumiem, vai arī valsts tiesiskā regulējuma jomā, savukārt vispārējs vērtējums par to, vai likumīgi ir atsaukties uz šādu mērķi, būtu jāpakļauj samērīguma pārbaudei saskaņā ar minēto regulu, ņemot vērā attiecīgo konkrēto regulējumu (23). Šajā gadījumā iesniedzējtiesai, ņemot vērā pamatlietas faktiskos apstākļus, ir jānosaka, vai automatizēti novērtētie dati bija atbilstīgi un piemēroti, lai pierādītu attiecīgo klientu kredītspēju (24), šajā nolūkā pārbaudot attiecīgajiem līgumiem, kā arī patērētāju aizsardzībai piemērojamo valsts tiesisko regulējumu.
54. Otrām kārtām, attiecībā uz pierādīšanas pienākumu no šīs pašas regulas 5. panta 2. punkta ļoti skaidri izriet, ka pārzinis ir atbildīgs par šī panta 1. punktā pienākumu formā paredzēto principu ievērošanu un tam ir jāspēj pierādīt, ka šie principi ir ievēroti. Turklāt saistībā ar VDAR 6. panta 1. punkta b) apakšpunkta – kura līdzību ar šīs regulas 22. panta 2. punkta a) apakšpunktu esmu norādījusi šo secinājumu 42. punktā – piemērošanas kontekstu Tiesa jau ir nospriedusi, ka pārzinim ir jāspēj pierādīt, kādēļ līguma galveno priekšmetu nevarētu īstenot, ja attiecīgā apstrāde nenotiktu (25).
55. Tātad pārzinim ir jānorāda, kādi dati ir savākti un apstrādāti, kā arī jāpierāda, ka tie ir vajadzīgi attiecīgās apstrādes mērķa sasniegšanai.
56. Ņemot vērā šos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu atbildēt, ka VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja uzņēmums, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, noslēdz līgumu ar klientu, pirmkārt, ir jāpierāda, ka pastāv objektīva saikne starp līguma priekšmetu un automatizētu klienta saistību neizpildes iespējamības novērtējumu, lai varētu secināt, ka šāds automatizēts novērtējums ir vajadzīgs līguma izpildei, un, otrkārt, šajā nolūkā savāktajiem datiem ir jābūt objektīvi piemērotiem šī novērtējuma veikšanai, kā arī jāprecizē, kādi ir šie dati un kāpēc tie ir savākti. Šajā ziņā pierādīšanas pienākums ir uzņēmumam, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu.
Par trešo jautājumu
57. Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, pirmkārt, vai līguma noslēgšanai vai izpildei starp datu subjektu un pārzini ir nepieciešams “lēmums” vai tomēr “automatizēts lēmums”, lai būtu piemērojama VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā atkāpe no aizlieguma pieņemt vienīgi automatizētā apstrādē balstītu lēmumu, un, otrkārt, vai tādi faktori kā laika ietaupījums klientiem un izmaksu samazinājums uzņēmumam, kas izmanto šādu automatizētu apstrādi, ir būtiski, lai novērtētu šīs apstrādes nepieciešamību, kā arī iespēju to aizstāt ar apstrādi, ko ar saprātīgām pūlēm veic cilvēks.
58. Pirmām kārtām, iesniedzējtiesas vaicātais galvenokārt ir saistīts ar šīs tiesību normas formulējumu, kurā ir minēts tikai “lēmums”, kas vajadzīgs līguma noslēgšanai vai izpildei. Tādu pašu iemeslu dēļ, kādus jau esmu izklāstījusi šo secinājumu 21. un 38. punktā, ir jāanalizē arī šī jēdziena ikdienas nozīme, ņemot vērā kontekstu, kādā tas iekļaujas, kā arī minētās tiesību normas mērķus.
59. Pirmkārt, VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunkta tekstā ir lietots tikai jēdziens “lēmums” un nav precizēts, ka tam būtu jābūt automatizētam, un tas varētu likt domāt, ka tas tā nav. Taču pirms šī vārda ir noteiktais artikuls “la”, nevis nenoteiktais “une”, un tas nozīmē, ka šajā tiesību normā aplūkotais lēmums jau ir identificēts. Līdz ar to vārdu savienojums “lēmums” [“la décision”] šeit var norādīt tikai uz “lēmum[u] [..], kura pamatā ir tikai automatizēta apstrāde, tostarp profilēšana”, kā minēts šī panta 1. punktā. Tādējādi no šīs regulas 22. panta 2. punkta a) apakšpunkta formulējuma izriet, ka šī tiesību norma attiecas uz automatizētiem lēmumiem (26).
60. Otrkārt, šādu interpretāciju apstiprina minētās tiesību normas konteksts. Proti, saskaņā ar VDAR 71. apsvēruma formulējumu, kas būtībā ļauj izskaidrot šīs regulas 22. panta interpretāciju (27), “lēmumu pieņemšana, pamatojoties uz šādu apstrādi, tostarp profilēšanu”, “būtu jāatļauj, ja tā ir [..] vajadzīga, lai noslēgtu vai izpildītu līgumu starp datu subjektu un pārzini” (28).
61. Treškārt, attiecībā uz VDAR mērķiem, kas jau ir atgādināti šo secinājumu 26. un 43. punktā, norādīšu, ka manis piedāvātā jēdziena “lēmums” interpretācija šīs regulas 22. panta 2. punkta a) apakšpunkta interpretācijas kontekstā ierobežo atkāpes no tajā paredzētā aizlieguma automatizētā veidā pieņemt individuālus lēmumus tvērumu. Citādi pietiktu ar to, ka (automatizēta vai neautomatizēta) lēmuma pieņemšana ir vajadzīga līguma noslēgšanai vai izpildei, lai rastos iespēja to balstīt automatizētā datu apstrādē. Iepriekš izklāstītie apsvērumi, manuprāt, ir vēl jo vairāk atbilstoši šo secinājumu 34. punktā atgādinātajā kontekstā, no kura izriet, ka minētās regulas 22. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzēto atkāpi var interpretēt tikai šauri.
62. Turklāt Eiropas Komisija norāda, ka tā Eiropas Parlamentam un Eiropas Savienības Padomei ir iesniegusi priekšlikumu regulai – kuras mērķis citastarp ir grozīt VDAR (29) –, kas ļautu kliedēt jebkādas šaubas par jēdziena “lēmums” interpretāciju šīs regulas 22. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, jo no tā skaidri izrietot, ka, lai varētu atsaukties uz tajā minēto atkāpi, netiek prasīts, ka lēmums var tikt pieņemts, pamatojoties tikai uz automatizētu apstrādi. Tomēr, tā kā šis priekšlikums nav stājies spēkā un tas nav pat apstiprināts Parlamentā un Padomē, tas nekādi nevar ietekmēt attiecīgā jēdziena interpretāciju.
63. Otrām kārtām, attiecībā uz norādēm, kas ir jāņem vērā, lai novērtētu nepieciešamību pieņemt automatizētu lēmumu, un it īpaši šajā gadījumā – par pasūtījumu skaitu, kas tādiem uzņēmumiem kā Universal Versand ir jāpārvalda, un klientu vēlmēm attiecībā uz sniegtā pakalpojuma ātrumu, iesniedzējtiesai, ņemot vērā šo secinājumu 41. punktā aprakstīto juridisko pārbaudi, kā arī 49.–55. punktā atgādinātos apsvērumus, būs jāpārbauda, vai šādi faktiskie apstākļi var pamatot, ka ir nepieciešams izmantot automatizētu lēmumu, šajā nozīmē, pirmkārt, ka automatizēta klientu kredītspējas novērtēšana ir nepieciešama, lai nodrošinātu pareizu attiecīgo līgumu izpildi, un, otrkārt, ka tā nav aizstājama ar cilvēka piesaistīšanu, kas būtu mazāk ierobežojoša alternatīva šīs pārbaudes otrā posma izpratnē un it īpaši saskaņā ar minētās regulas 39. apsvērumu.
64. Manuprāt, 2017. gada 3. oktobrī pieņemtajās Pamatnostādnēs par automatizētu individuālu lēmumu pieņemšanu un profilēšanu Regulas (ES) 2016/679 nolūkiem ir tieši norādīts, ka valsts tiesa, piemēram, varētu nonākt pie šāda secinājuma, ja tā konstatē, ka cilvēka iesaistīšanās nebūtu praktiski realizējama vai nebūtu iespējama, ņemot vērā apstrādājamo datu apjomu. Tas nozīmētu, ka automatizēta lēmuma izmantošana ir nepieciešama, jo ir izpildīts šo secinājumu 41. punktā aprakstītās juridiskās pārbaudes otrais posms. Tomēr tas ir jāpierāda attiecīgajam uzņēmumam, un ar to, ka šāda apstrāde ir tikai noderīga attiecīgā līguma izpildei, šajā ziņā nepietiek (30).
65. Konkrēti, runājot, pirmām kārtām, par apstrādāto pasūtījumu apjomu un klientam sniegtās atbildes ātrumu attiecībā uz maksāšanas veidu, ko tas var izmantot, balstoties uz objektīvu informāciju (31), būtu jāpierāda, pirmkārt, kāpēc šo pasūtījumu apjoma radītais apstrādājamo datu daudzums nozīmē, ka apstrāde nevar notikt citādi kā vien automātiski, nevis izmantojot mazāk ierobežojošu alternatīvu, un, otrkārt, ka tūlītēja atbilde par maksāšanas veidu ir faktors, kas nosaka klienta izvēli noslēgt attiecīgo līgumu ar attiecīgo uzņēmumu.
66. Otrām kārtām, jānorāda arī, ka gadījumā, ja iesniedzējtiesa uzskatītu, ka pamatlietā aplūkotie maksājumu veidi ietilpst Direktīvas 2008/48 piemērošanas jomā saskaņā ar Austrijas tiesisko regulējumu, klientu kredītspēja būtu jānovērtē pirms attiecīgo līgumu noslēgšanas, piemērojot šīs direktīvas 8. pantu. Tāpat kā attiecībā uz šo secinājumu iepriekšējā punktā minētajām problēmām, attiecīgajam uzņēmumam, pamatojoties uz objektīvu informāciju, būtu jāpierāda, ka automatizēta apstrāde nevar tikt aizstāta ar citu, mazāk ierobežojošu risinājumu, lai izpildītu šo pienākumu.
67. Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uzskatu, ka uz trešo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka VDAR 22. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, lai varētu piemērot atkāpi no tajā paredzētā aizlieguma pieņemt tikai automatizētā apstrādē balstītu lēmumu, automatizētam lēmumam ir jābūt vajadzīgam, lai noslēgtu vai izpildītu līgumu starp datu subjektu un pārzini, un tas šajā ziņā nevar izmantot mazāk ierobežojošu alternatīvu un, otrkārt, tādiem elementiem kā laika ietaupījums klientiem un izmaksu samazinājums uzņēmumam, kurš izmanto šādu automatizētu apstrādi, var būt nozīme, lai novērtētu šīs automātiskās apstrādes nepieciešamību, ja konkrētajos lietas apstākļos uzņēmumi var objektīvi pierādīt šo nepieciešamību, it īpaši tādā nozīmē, ka nevar izmantot mazāk ierobežojošu alternatīvu.
Secinājumi
68. Ņemot vērā šajos secinājumos izklāstīto analīzi, ierosinu Tiesai uz Oberster Gerichtshof (Augstākā tiesa, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/679 (2016. gada 27. aprīlis) par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ Direktīvu 95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 22. panta 1. punkts
jāinterpretē tādējādi, ka
saistībā ar tirdzniecību pa pastu lēmums liegt iespēju klientam izvēlēties noteiktus maksāšanas veidus, kas pieņemts, pamatojoties vienīgi uz automātisku šī klienta maksājuma saistību neizpildes iespējamības novērtējumu, rada tiesiskas sekas minētajam klientam vai vismaz līdzīgā veidā to ievērojami ietekmē, ja tas var būt šķērslis attiecīgā pārdošanas līguma noslēgšanai.
2) Regulas 2016/679 22. panta 2. punkta a) apakšpunkts
jāinterpretē tādējādi, ka
tad, ja uzņēmums, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu, noslēdz līgumu ar klientu, pirmkārt, ir jāpierāda, ka pastāv objektīva saikne starp līguma priekšmetu un automatizētu klienta saistību neizpildes iespējamības novērtējumu, lai varētu secināt, ka šāds automatizēts novērtējums ir vajadzīgs līguma izpildei, un, otrkārt, šajā nolūkā savāktajiem datiem ir jābūt objektīvi piemērotiem šī novērtējuma veikšanai, kā arī jāprecizē, kādi ir šie dati un kāpēc tie ir savākti. Šajā ziņā pierādīšanas pienākums ir uzņēmumam, kas nodarbojas ar tirdzniecību pa pastu.
3) Regulas 2016/679 22. panta 2. punkta a) apakšpunkts
jāinterpretē tādējādi, ka,
pirmkārt, lai varētu piemērot atkāpi no tajā paredzētā aizlieguma pieņemt tikai automatizētā apstrādē balstītu lēmumu, automatizētam lēmumam ir jābūt vajadzīgam, lai noslēgtu vai izpildītu līgumu starp datu subjektu un pārzini, un tas šajā ziņā nevar izmantot mazāk ierobežojošu alternatīvu un, otrkārt, tādiem elementiem kā laika ietaupījums klientiem un izmaksu samazinājums uzņēmumam, kurš izmanto šādu automatizētu apstrādi, var būt nozīme, lai novērtētu šīs automātiskās apstrādes nepieciešamību, ja konkrētajos lietas apstākļos uzņēmumi var objektīvi pierādīt šo nepieciešamību, it īpaši tādā nozīmē, ka nevar izmantot mazāk ierobežojošu alternatīvu.
1 Oriģinālvaloda – franču.
2 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 7. decembris, SCHUFA Holding u.c. (Kredītspējas vērtējums (Scoring)) (C‑634/21, turpmāk – spriedums SCHUFA Holding u.c. (Kredītspējas vērtējums (Scoring)), EU:C:2023:957, 57.–59. punkts).
3 Šajā ziņā skat. Poullet, Y., “Cinq ans après: le RGPD et les défis du profilage à l’heure de l’intelligence artificielle”, Revue des affaires européennes, 2021/I, 97. un 98. lpp.
4 Skat. spriedumu, 2026. gada 14. aprīlis, Pelham (Jēdziens “stilizācija”) (C‑590/23, EU:C:2026:290, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
5 Šajā aspektā man savukārt šķiet, ka šie apsvērumi ne vienmēr liek domāt, ka attiecīgā lēmuma sekām ir kaut kāda veida smagums, pretēji apsvērumiem, ko Darba grupa personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi, kas izveidota ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 95/46/EK (1995. gada 24. oktobris) par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (OV 1995, L 281, 31. lpp.) 29. pantu, izklāstījusi 2017. gada 3. oktobra Pamatnostādnēs par automatizētu individuālu lēmumu pieņemšanu un profilēšanu Regulas (ES) 2016/679 vajadzībām, pārskatītajā redakcijā, kas pieņemta 2018. gada 6. februārī (skat. 23. lpp.). Lēmuma sekas var tikt uzskatītas par ievērojamām tādā ziņā, ka tām ir noteikta nozīme (ekonomiska, sociāla, profesionāla u.c.) personai, kas ir tā adresāte, bet tām nav “smaguma” rakstura, jo pēdējam minētajam jēdzienam ir negatīva konotācija, kas norāda uz nelabvēlīgām sekām vai kādu aizskārumu (kaitējums, risks utt.).
6 Manuprāt, no šī formulējuma izriet, ka VDAR 22. panta 1. punktā paredzētais otrais gadījums varētu attiekties uz tādām situācijām kā kredīta pieteikuma novērtēšana, apdrošināšanas prēmijas apmēra noteikšana vai lēmums par medicīniskās aprūpes izdevumu segšanu.
7 Skat. spriedumu, 2025. gada 27. februāris, Dun & Bradstreet Austria u.c. (C‑203/22, EU:C:2025:117, 51. punkts).
8 Šajā nozīmē skat. spriedumu SCHUFA Holding u.c. (Kredītspējas vērtējums (Scoring)) (48. un 49. punkts).
9 Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 29. jūlijs, Perle (C‑14/23, EU:C:2024:647, 49. punkts un tajā minētā judikatūra).
10 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ Padomes Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.; labojumi – OV 2009, L 207, 14. lpp., un OV 2010, L 199, 40. lpp.).
11 “Šo direktīvu nepiemēro: [..] kredītlīgumiem, kuros nav paredzēti ne procenti, ne citas maksas, un kredītlīgumiem, kuros paredzēts, ka kredīts jāatmaksā trīs mēnešu laikā, un par kuriem tiek prasīta neievērojama samaksa.”
12 Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (2023. gada 18. oktobris) par patērētāju kredītlīgumiem un ar ko atceļ Direktīvu 2008/48/EK (OV L, 2023/2225).
13 Šajā direktīvā ir iekļauti noteikumi, kas var būtiski ietekmēt automatizētu lēmumu izmantošanu, un tajā tā ir precīzi reglamentēta saistībā ar patērētāju kredītspējas obligāto vērtēšanu, kas paredzēta minētās direktīvas 18. pantā, jo īpaši tā 8. punktā. Taču no 2. panta 2. punkta h) apakšpunkta izriet, ka tā varētu nebūt piemērojama tādiem līgumiem kā pamatlietā.
14 Šajā nozīmē un saistībā ar personas datu aizsardzību un attiecīgajām atkāpēm, kuras jāpiemēro absolūti nepieciešamā robežās, skat. spriedumus, 2020. gada 6. oktobris, La Quadrature du Net u.c. (C‑511/18, C‑512/18 un C‑520/18, EU:C:2020:791, 210. punkts un tajā minētā judikatūra), kā arī 2023. gada 4. jūlijs, Meta Platforms u.c. (Vispārīgie sociālā tīkla lietošanas noteikumi) (C‑252/21, EU:C:2023:537, 93. punkts un tajā minētā judikatūra).
15 Spriedums, 2017. gada 14. decembris, EBMA/Giant (China) (C‑61/16 P, EU:C:2017:968, 47. punkts). Šajā spriedumā Tiesa būtībā nosprieda, ka tikai informāciju, bez kuras nevar pabeigt antidempinga izmeklēšanu, var uzskatīt par “nepieciešamu” Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 (2009. gada 30. novembris) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp.; labojums – OV 2010, L 7, 22. lpp.), 18. panta 1. punkta izpratnē.
16 Spriedums, 2023. gada 4. jūlijs, Meta Platforms u.c. (Vispārīgie sociālā tīkla lietošanas noteikumi) (C‑252/21, EU:C:2023:537, 98. un 99. punkts).
17 Ņemot vērā Savienības tiesību sistēmas vienotības un konsekvences prasības, vienā un tajā pašā jomā pieņemtajos aktos izmantotajiem jēdzieniem ir jābūt vienai un tai pašai nozīmei, ja vien Savienības likumdevējs nav izteicis atšķirīgu gribu (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2021. gada 17. marts, Wellcome Trust (C‑459/19, EU:C:2021:209, 35. punkts un tajā minētā judikatūra)).
18 Tiktāl, ciktāl tiek uzskatīts, ka šis lēmums ietver šo datu apstrādi.
19 Pretēji, piemēram, 2025. gada 9. janvāra sprieduma Mousse (C‑394/23, EU:C:2025:2) 39.–42. punktā izklāstītajai argumentācijai, ko Tiesa būtībā izmantoja, atzīdama, ka komerciālās saziņas personalizēšana, balstoties uz klienta dzimtisko identitāti, nebija nepieciešama, lai sniegtu šim klientam dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu, jo attiecīgais uzņēmums varēja, piemēram, izvēlēties paziņojumu ar vispārīgām pieklājības frāzēm. Savukārt šajā gadījumā klienta spēja veikt maksājumus, kas ir neatņemama attiecīgo līgumisko saistību sastāvdaļa, var tieši ietekmēt to pienācīgu izpildi.
20 Spriedums, 2024. gada 4. oktobris, Schrems (Datu izpaušana plašai sabiedrībai), C‑446/21, EU:C:2024:834, 47.–49. punkts un tajos minētā judikatūra).
21 Spriedums, 2024. gada 4. oktobris, Schrems (Datu izpaušana plašai sabiedrībai), C‑446/21, EU:C:2024:834, 59. un 60. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
22 Spriedums, 2026. gada 18. jūnijs, NTH Haustechnik (C‑484/24, EU:C:2026:496, 97. punkts).
23 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 7. decembris, SCHUFA Holding u.c. (Atbrīvošana no atlikušajām parādsaistībām) (C‑26/22 un C‑64/22, EU:C:2023:958, 82.–86. punkts).
24 Lai veiktu šo vērtējumu, it īpaši būtu jānosaka, vai attiecīgajiem datiem ir tieša un objektīva saikne ar konkrētā klienta kredītspējas novērtējumu un vai tie ir nepieciešami – atsevišķi vai kopā ar citiem datiem – šim novērtējumam, vienlaikus kritiski izskatot riskus, ko tas rada datu subjektam.
25 Spriedums, 2023. gada 4. jūlijs, Meta Platforms u.c. (Vispārīgie sociālā tīkla lietošanas noteikumi) (C‑252/21, EU:C:2023:537, 98. punkts).
26 Turklāt šo interpretāciju apstiprina arī citas šīs tiesību normas valodu versijas. Tā, piemēram, vācu valodas versijā tas ir “die Entscheidung”, savukārt angļu valodas versijā lietots “the decision”.
27 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2024. gada 5. marts, Kočner/Eiropols (C‑755/21 P, EU:C:2024:202, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).
28 Mans izcēlums.
29 Priekšlikums Eiropas Parlamenta un Padomes regulai, ar ko attiecībā uz digitālā tiesiskā regulējuma vienkāršošanu groza Regulas (ES) 2016/679, (ES) 2018/1724, (ES) 2018/1725, (ES) 2023/2854 un Direktīvas 2002/58/EK, (ES) 2022/2555 un (ES) 2022/2557 un atceļ Regulas (ES) 2018/1807, (ES) 2019/1150, (ES) 2022/868 un Direktīvu (ES) 2019/1024 (digitālā Omnibus pakete) (COM(2025)837 final).
30 Pēc analoģijas skat. spriedumu, 2023. gada 4. jūlijs, Meta Platforms u.c. (Vispārīgie sociālā tīkla lietošanas noteikumi) (C‑252/21, EU:C:2023:537, 99. punkts).
31 Ar to es domāju it īpaši kvantitatīvus pētījumus par izmaksām un ieguvumiem, kā arī dažādo iespējamo pasākumu finansiālo ietekmi uz attiecīgo uzņēmumu un, piemēram, statistikas pētījumus.