1.

Rumānijas regulatīvā iestāde uzlika uzņēmumam sodu par to, ka tas eksportēja uz Ungāriju daļu savas saražotās elektroenerģijas, iepriekš nepiedāvājot to valsts tirgū, izmantojot centralizētu tirdzniecības platformu, kā tas – saskaņā ar iestādes viedokli – ir noteikts valsts tiesību aktos.

2.

Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija) vēlas zināt, vai šādi piemērots valsts tiesiskais regulējums ir eksporta kvantitatīvais ierobežojums vai pasākums ar līdzvērtīgu iedarbību un tādējādi nav saderīgs ar LESD 35. pantu.

I.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

1.

Direktīva 2009/72/EK  ( 2 )

3.

Direktīvā 2009/72 ir ietverti šādi apsvērumi:

4.

Šīs direktīvas 3. panta (“Sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas saistības un lietotāju aizsardzība”) 1. punktā ir noteikts:

5.

Tās 4. pantā (“Piegādes drošuma uzraudzība”) ir norādīts:

6.

Minētās direktīvas 36. pantā (“Regulatīvās iestādes vispārējie mērķi”) ir noteikts:

7.

Saskaņā ar 37. pantu (“Regulatīvās iestādes pienākumi un pilnvaras”):

8.

38. pantā (“Pārrobežu jautājumu regulējums”) ir paredzēts:

2.

Regula (ES) Nr. 1227/2011  ( 3 )

9.

Minētās regulas 1. panta (“Priekšmets, darbības joma un saistība ar citiem Savienības tiesību aktiem”) 1. punktā ir norādīts:

3.

Regula (ES) 2015/1222  ( 4 )

10.

Šīs regulas 5. panta (“NETO [nominēta elektroenerģijas tirgus operatora] iecelšana, ja pastāv likumīgs nacionālais monopols attiecībā uz tirdzniecības pakalpojumiem”) 1. punkta pirmajā daļā ir noteikts:

B.

Valsts tiesības. Legea energiei electrice și a gazelor naturale nr. 123/2012  ( 5 )

11.

Minētā likuma 2. pantā ir noteikts:

12.

Šī likuma 3. panta 49. punktā “centralizētais tirgus” ir definēts kā “organizēts konteksts, kurā starp dažādiem saimnieciskās darbības subjektiem tiek veikti elektroenerģijas tirdzniecības darījumi, darījumos kā starpniekiem iesaistoties elektroenerģijas tirgus operatoram vai pārvades sistēmas operatoram, pamatojoties uz kompetentās iestādes apstiprinātām specifiskām tiesību normām”.

13.

Saskaņā ar 20. panta 1. punktu:

14.

Saskaņā ar 23. panta 1. punktu:

15.

Šī likuma 28. pantā ir noteikts:

II.

Tiesvedība un prejudiciālais jautājums

16.

Societatea de Producere a Energiei Electrice în Hidrocentrale Hidroelectrica SA (turpmāk tekstā – “Hidroelectrica”) ir saskaņā ar Rumānijas privāttiesībām dibināta sabiedrība, kurā akciju kontrolpakete pieder valstij. Tās darbībās tostarp ietilpst elektroenerģijas pārvade un sadale, un sabiedrībai ir gan elektroenerģijas ražošanas, gan piegādes licence.

17.

Hidroelectrica ir arī Ungārijas enerģētikas nozares regulatīvās iestādes izdotas tirdzniecības licences turētāja.

18.

Pēc minētās licences saņemšanas no 2014. gada decembra šī sabiedrība noslēdza elektroenerģijas pārdošanas līgumus, izmantojot kādu centralizētu Ungārijas tirdzniecības platformu, kas ir viens no tirgiem, kurus Energoregulatoru sadarbības aģentūra (turpmāk tekstā – “Aģentūra”) ir atzinusi saistībā ar sadarbību starp regulatīvajām iestādēm enerģētikas jomā.

19.

2015. gada 11. maijā Autoritatea Națională de Reglementare în Domeniul Energiei (Valsts enerģētikas regulatīvā iestāde; turpmāk tekstā – “ANRE”) paziņoja Hidroelectrica par naudas soda 50 000 Rumānijas leju (RON) apmērā “par to, ka tā nav pārskatāmi piedāvājusi Rumānijas brīvas konkurences elektroenerģijas tirgū pārdošanai visu tās rīcībā esošo elektroenerģiju, bet gan ir eksportējusi zināmu daudzumu savas saražotās elektroenerģijas uz Ungārijas elektroenerģijas tirgu, pārkāpjot spēkā esošos tiesību aktus”.

20.

ANRE pamatoja uzlikto sodu ar Likuma Nr. 123/2012 23. panta 1. punktu un 28. panta c) punktu, interpretējot tos tādējādi, ka valsts elektroenerģijas ražotāju pienākums pārskatāmi un nediskriminējoši piedāvāt brīvas konkurences tirgū visu to rīcībā esošo elektroenerģiju nozīmē, ka tiem tas ir jāveic Opcom SA platformās (proti, Rumānijas centralizētajā elektroenerģijas tirgū)  ( 6 ).

21.

Kā apgalvo ANRE, Rumānijā ražotājam nav tiesību tieši eksportēt elektroenerģiju uz citām Eiropas Savienības valstīm. Ar šādu rīcību tiekot pārkāpts valsts tiesiskais regulējums un netieši ar ražošanas licenci saistītās prasības, un par to esot noteikts administratīvs sods.

22.

Hidroelectrica apstrīdēja sodu Judecătorie Sectorului 1 București (Bukarestes 1. iecirkņa pirmās instances tiesa, Rumānija), atsaucoties uz tā spēkā neesamību, jo ir pārkāpts preču brīvas aprites princips. Konkrētāk, tā apgalvoja, ka ANRE bija interpretējusi Likuma Nr. 123/2012 23. panta 1. punktu pretēji Consiliul Concurenței (Konkurences padome, Rumānija) praksei un pašas iepriekš pieņemtajiem lēmumiem.

23.

Pēc tam, kad Hidroelectrica prasība tika apmierināta pirmajā instancē, ANRE iesniedza par to apelācijas sūdzību Tribunalul București (Bukarestes apgabaltiesa), kas uzdod šo prejudiciālo jautājumu:

III.

Tiesvedība Tiesā

24.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tika reģistrēts Tiesā 2018. gada 17. oktobrī. Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas ANRE, Rumānijas valdība un Komisija.

25.

2020. gada 23. janvāra tiesas sēdē piedalījās ANRE, Hidroelectrica, Rumānijas valdība un Komisija.

IV.

Analīze

A.

Par pieņemamību

26.

ANRE ir apšaubījusi prejudiciālā jautājuma pieņemamību, jo tā uzskata, ka iesniedzējtiesai nav šaubu par Savienības tiesību interpretāciju, bet gan tā šo interpretāciju salīdzina ar noteiktu valsts likuma interpretāciju. Papildus ANRE norāda, ka Tiesas kompetencē nav iejaukties strīdā par valsts tiesību normas interpretāciju un piemērošanu  ( 7 ).

27.

Strīds attiecas uz noteiktu Likuma Nr. 123/2012 normu interpretāciju, kas nav vienprātīga. ANRE interpretē Likuma Nr. 123/2012 23. panta 1. punktu un 28. panta c) punktu tādējādi, ka visi elektroenerģijas vairumtirdzniecības darījumi ir jāveic tikai Opcom platformās. Tomēr saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu citas Rumānijas tiesas nonāk pie atšķirīgiem secinājumiem  ( 8 ).

28.

Pirmās instances tiesa izmantoja tādu šo normu interpretāciju, kuras rezultātā tā apmierināja Hidroelectrica prasību. Apelācijas sūdzībā ANRE savukārt pastāv uz šauru interpretāciju, kuras pieņemšana nozīmētu, ka uzliktais sods ir likumīgs  ( 9 ).

29.

Iebildei par nepieņemamību nevar piekrist. Iesniedzējtiesas mērķis nav, lai Tiesa lemtu par Likuma Nr. 123/2012 interpretāciju, noskaidrojot, kura no divām interpretācijas metodēm ir pareiza no valsts tiesību viedokļa. Runa ir par to, ka, pieņemot vienu no šīm pretrunīgajām interpretācijām (“šauro”), rodas šaubas par valsts tiesību normu atbilstību Savienības tiesībām.

30.

Prejudiciālais jautājums ir vērsts uz to, lai tiktu izlemts, vai LESD 35. pantam ir pretrunā elektroenerģijas darījumu režīms, kas izriet no valsts tiesiskā regulējuma šauras interpretācijas. Atbildot uz jautājumu, Tiesai nav jāatrisina valsts diskusijas par valsts tiesību aktu labāko interpretāciju. Tiesai, kā izejas punktu izmantojot tiesisko regulējumu, kā to ir izklāstījusi iesniedzējtiesa  ( 10 ), ir jālemj par tā saderību ar Savienības tiesībām (šajā gadījumā ar LESD 35. pantu), tādējādi nodrošinot vienveidīgu to interpretāciju, kas ir saistoša visām iestādēm un tiesām visās dalībvalstīs  ( 11 ).

B.

Par LESD 35. panta piemērojamību

31.

Rumānijas valdība un ANRE apgalvo, ka, ņemot vērā Regulā 2015/1222 īstenoto tiesību aktu saskaņošanu, nav jāpiemēro LESD 35. pants.

32.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, “ja kāda joma Savienības līmenī ir pilnībā saskaņota, ikviens valsts pasākums, kas attiecas uz šo jomu, ir jāizvērtē, vadoties no šī saskaņošanas pasākuma noteikumiem, nevis primāro tiesību noteikumiem”  ( 12 ).

33.

Tomēr bez nepieciešamības konstatēt, vai šī joma Regulā 2015/1222 ir pilnībā saskaņota, skaidrs ir tas, ka tā stājās spēkā 2015. gada 26. jūlijā, savukārt soda piemērošanu izraisījušie fakti notika no 2014. gada decembra līdz 2015. gada februārim. Šī regula nav tiem piemērojama ratione temporis.

34.

Katrā ziņā piemērojama tā nebūtu arī ratione materiae, jo, kā ir norādījusi Hidroelectrica tiesas sēdē, monopols, kas ir minēts šīs regulas 5. pantā, attiecas tikai uz īstermiņa tirgiem (nākamās dienas un tekošās dienas tirgi), nevis uz tirgiem, uz kuriem attiecas šī tiesvedība (vidēja termiņa un ilgtermiņa darījumi un divpusēji līgumi).

35.

Kā ir uzsvērusi Komisija  ( 13 ), ar Direktīvu 2009/72, kas ir galvenais elektroenerģijas iekšējā tirgus regulējums, nav veikta pilnīga saskaņošana: konkrētāk, tā neietver īpašus noteikumus elektroenerģijas darījumu jomā.

36.

Tā kā noteikumi par elektroenerģijas darījumiem dalībvalstu tirgos nav pilnībā saskaņoti, valsts tiesiskais regulējums ir jāizvērtē Līgumu gaismā. Atgādināšu, ka elektroenerģija ir prece LESD 34. un 35. panta izpratnē  ( 14 ).

C.

Par lietas būtību

37.

Saskaņā ar valsts tiesiskā regulējuma interpretāciju, kā to ir izklāstījusi iesniedzējtiesa, elektroenerģijas vairumtirdzniecības darījumi ir jāveic centralizētā platformā Rumānijā un ražotāji nevar šo enerģiju tieši eksportēt uz citas dalībvalsts tirgiem.

38.

No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka Likums Nr. 123/2012 elektroenerģijas eksportu neaizliedz absolūti. Šis aizliegums attiecas uz ražotājiem, kuriem ir obligāti jāpārdod sava saražotā elektroenerģija valsts centralizētajā tirgū. Turpretim, kā tika apgalvots tiesas sēdē, starpnieki (traders), kas pērk šo enerģiju minētajā tirgū, var pēc tam to eksportēt uz citām dalībvalstīm  ( 15 ).

39.

Lai arī par to bija plašas diskusijas tiesas sēdē, es baidos, ka nav bijis iespējams gūt pilnīgu priekšstatu par Rumānijas elektroenerģijas tirgus iezīmēm, un tās ir jāpārbauda iesniedzējtiesai. Tomēr, ciktāl tas attiecas uz šo tiesvedību, pastāv zināma vienprātība šādos aspektos:

–

ražotājiem vairumtirgotājiem ir pienākums darboties, izmantojot Opcom, platformu, kurā ir jātirgo visa to saražotā elektroenerģija;

–

šie ražotāji tātad nedrīkst slēgt vidēja termiņa un ilgtermiņa līgumus to ražotās elektroenerģijas eksportam uz citām dalībvalstīm un piekļūt citu dalībvalstu centralizētajiem tirgiem;

–

divpusējo eksporta līgumu noslēgšana ir iespējama tikai ar starpniekiem (traders), kas iepriekš ir iegādājušies elektroenerģiju vairumtirgū;

–

šie ierobežojumi nepastāv īstermiņa tirgū (nākamās dienas un tekošās dienas tirgi), kura darījumu apjoms ir mazāks nekā vairumtirgum.

40.

Šajā lietā, kā jau esmu minējis, tiek apstrīdēts sods, kas atbilstoši Rumānijas likuma interpretācijai, ko atbalsta ANRE, ir uzlikts Hidroelectrica par to, ka tā ir eksportējusi elektroenerģiju ārpus Opcom platformas.

1.

Eksporta ierobežojuma pastāvēšana

41.

Pirmkārt, ir jānoskaidro, vai aizliegums tirgus dalībniekam, kas ražo elektroenerģiju Rumānijā, eksportēt to uz citu dalībvalsti, apejot valsts likumā noteikto platformu, ir pasākums ar eksporta kvantitatīvajam ierobežojumam līdzvērtīgu iedarbību LESD 35. panta izpratnē.

42.

Tiesa par pasākumiem ar eksporta kvantitatīvajiem ierobežojumiem līdzvērtīgu iedarbību ir atzinusi “valsts pasākumus, kuru mērķis vai rezultāts ir tieši eksporta apjomu ierobežošana un tādējādi atšķirīgas attieksmes radīšana pret tirdzniecību dalībvalsts ietvaros un tās eksporta tirdzniecību, lai nodrošinātu īpašas priekšrocības valstī ražotajām precēm vai ieinteresētās dalībvalsts iekšējam tirgum, nelabvēlīgi ietekmējot citu valstu ražojumus vai tirdzniecību”  ( 16 ).

43.

Likums Nr. 123/2012, kā to ir interpretējusi ANRE, aizliedz tiešus darījumus (bez Opcom platformas starpniecības) starp Rumānijas elektroenerģijas ražotājiem un to potenciālajiem klientiem citā dalībvalstī.

44.

Lai gan šis aizliegums attiecas arī uz iekšējam patēriņam paredzētas elektroenerģijas ražotājiem, pastāv Tiesas judikatūra, ka “uz valsts pasākumu, kas ir piemērojams visiem tirgus dalībniekiem, kuri darbojas valsts teritorijā, un kas faktiski vairāk ietekmē preču eksportu no eksportētājdalībvalsts tirgus, nevis preču tirdzniecību minētās dalībvalsts tirgus ietvaros, ir attiecināms LESD 35. pantā noteiktais aizliegums”  ( 17 ).

45.

Komisija apgalvo, ka šādi ir noticis šajā lietā, un es tam piekrītu. Valsts tiesību normai ir atturoša ietekme uz eksportu, un tā neattiecas vienādi pret valsts centralizēto tirgu, ko pārvalda Opcom, un līdzīgiem elektroenerģijas tirgiem pārējā Savienībā. Turklāt, ja Rumānijas sistēma patiešām atbilst modelim, ko lietas dalībnieki ir raksturojuši tiesas sēdē, Komisija uzskata, ka attiecīgā sistēma ietver tiešu diskrimināciju, kas nav saderīga ar Savienības tiesībām  ( 18 ).

46.

Visbeidzot, Rumānijas valdība atzīst ierobežojošo ietekmi, uz ko ir norādījusi Komisija. Tā min, ka elektroenerģijas eksports, slēdzot divpusējus līgumus un ārpus centralizētās platformas, “nozīmē iekšējā patēriņa segšanai pieejamās elektroenerģijas samazinājumu, kas netiešā veidā rada nepieciešamību nosegt šo samazinājumu ar importu”  ( 19 ).

47.

Šis arguments atklāj, ka likumdošanas pasākuma mērķis (vai viens no mērķiem) ir elektroenerģijas eksportu pakļaut nosacījumam, ka vispirms tiek apmierināts iekšējais patēriņš. Tādējādi tiek nepārprotami atzīts valsts ražotājiem noteiktais aizliegums piekļūt ārējam tirgum, jo, kā iepriekš jau ir paskaidrots, tiem ir aizliegts tiešs eksports.

48.

Šī norma tātad ir viena no normām, kurām saskaņā ar spriedumu Gysbrechts un Santurel Inter “rezultāts ir tieši eksporta apjomu ierobežošana”  ( 20 ). Pat tad, kad to piemēro vienādi visiem tirgus dalībniekiem, kas ražo elektroenerģiju, tā “vairāk ietekmē preču eksportu no eksportētājdalībvalsts tirgus, nevis preču tirdzniecību minētās dalībvalsts tirgus ietvaros” tieši tādēļ, ka piešķir prioritāti iekšējām piegādēm un šajā ziņā dod tām priekšroku, nelabvēlīgi ietekmējot ārējo tirdzniecību.

2.

Iespējamie noteiktā ierobežojuma attaisnojumi

49.

Ierobežojošs pasākums var tikt attaisnots gan ar iemesliem, kas ir noteikti LESD 36. pantā, gan ar primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ja vien šis pasākums ir samērīgs ar tā likumīgo mērķi  ( 21 ).

a)

Attaisnojoša iemesla vai prasības pastāvēšana

50.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tieši valsts iestādēm ir pienākums norādīt iemeslus, kas attaisno aizliegumu, kurš veido izņēmumu no preču brīvas aprites principa  ( 22 ).

51.

Iesniedzējtiesas nolēmumā nav minēts neviens iespējamais Likuma Nr. 123/2012 attaisnojums.

52.

Tomēr ir iespējams pieņemt – kā uzskata Komisija un apgalvo Rumānijas valdība  ( 23 ) –, ka likumdevēja nodoms varēja būt nodrošināt to, ka elektroenerģijas vairumtirdzniecības darījumi konkurencei atvērtā tirgū tiek īstenoti publiski un centralizēti saskaņā ar pārredzamības un nediskriminācijas principiem, tādējādi izslēdzot divpusējus un nepārredzamus darījumus starp ražotājiem un citiem ekonomikas dalībniekiem  ( 24 ).

53.

Rumānijas valdība papildus šim attaisnojošajam iemeslam min vēl vienu, kas ir saistīts ar elektroenerģijas piegādes nodrošināšanu, un pat trešo iemeslu: patērētāju aizsardzību.

54.

Proti, tā atsaucas uz mērķi patērētāju interesēs aizsargāt energoapgādes drošumu, minot Direktīvas 2009/72 51. apsvērumu, kas attiecas uz patērētāju interesēm kā šīs direktīvas galveno mērķi  ( 25 ).

55.

Šajā ziņā Rumānijas valdība uzsver, ka enerģijas eksports ar divpusējiem līgumiem ir uzskatāms par “iekšējā patēriņa segšanai pieejamās elektroenerģijas [apjoma] samazinājumu” un vajadzības gadījumā liktu importēt elektroenerģiju, kā rezultātā augtu cenas  ( 26 ).

56.

Tādējādi var vienoties, ka attiecīgo tiesību aktu mērķi ir, no vienas puses, elektroenerģijas tirgus pārredzamība un, no otras puses, pietiekamas elektroenerģijas piegādes nodrošināšana iekšējam patēriņam.

57.

Es piekrītu Komisijai, ka pirmais no šiem mērķiem (nodrošināt, lai elektroenerģijas darījumi tiktu īstenoti pārredzamā veidā) varētu tikt uzskatīts par “primāru vispārējo interešu apsvērumu”, kas Tiesas judikatūras izpratnē ir piemērots iespējama eksporta ierobežojuma attaisnošanai.

58.

Attiecībā uz otro mērķi saskaņā ar judikatūru energoapgādes aizsardzība dabiski iekļaujas starp attaisnojošajiem iemesliem sabiedrības drošības iemeslu dēļ, kas ir paredzēti LESD 36. pantā  ( 27 ). Savienības primārais likumdevējs LESD 194. panta 1. punkta b) apakšpunktā par vienu no Savienības enerģētikas politikas mērķiem uzskata energoapgādes drošuma garantēšanu  ( 28 ).

59.

Tomēr dalībvalstij ir jāpierāda, ka tiesiskais regulējums, kas ir pieņemts saskaņā ar minētajiem attaisnojumiem, ir piemērots un nepieciešams noteikto mērķu sasniegšanai un atbilst samērīguma principam un ka šo mērķi nevarētu sasniegt ar aizliegumiem vai ierobežojumiem, kas apmēra ziņā ir mazāki vai kas mazākā mērā ietekmē Savienības iekšējo tirdzniecību  ( 29 ).

b)

Apstrīdētā pasākuma nepieciešamība un piemērotība

60.

Elektroenerģijas vairumtirdzniecības darījumu centralizēšana vienīgajā platformā teorētiski varētu būt piemērota gan tam, lai saglabātu piegādi valsts patēriņam, gan šo darījumu pārredzamības nodrošināšanai.

61.

Katrā ziņā iesniedzējtiesai ir jānosaka, vai, ņemot vērā šīs platformas iezīmes (to pārvalda operators, ko izraugās valsts iestādes), elektroenerģijas darījumu centralizēšana tajā: a) ir līdzeklis, kas ir piemērots, atbilstošs un efektīvs iekšējās apgādes nodrošināšanai, un b) nodrošina pietiekamus pārredzamības un nediskriminācijas nosacījumus.

62.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru “attaisnojošiem iemesliem, uz ko dalībvalsts var atsaukties, ir jāpievieno pienācīgi pierādījumi vai analīze par šīs valsts veiktā ierobežojošā pasākuma piemērotību un samērīgumu, kā arī precīza informācija, kas ļauj pamatot dalībvalsts argumentāciju”  ( 30 ).

c)

Ierobežojuma samērīgums

63.

Manuprāt, pat pieņemot, ka darījumu centralizācija, ko nosaka (saskaņā ar ANRE interpretāciju) Likums Nr. 123/2012, būtu piemērota, lai sasniegtu paredzēto likumīgo mērķi, šī tiesību norma pārsniegtu nepieciešamo, jo ir iespējami pasākumi, kas mazāk ierobežo LESD 35. pantā garantēto brīvību.

1)

Par pārredzamību

64.

Attiecībā uz pārredzamības nodrošināšanu es pilnībā piekrītu Komisijas viedoklim: nenonākot galējībās, aizliedzot tiešu eksportu uz citām dalībvalstīm ārpus centralizētās platformas, ir iespējams izmantot citus sadarbības starp regulatīvajām iestādēm instrumentus, kas ir noteikti Direktīvas 2009/72 36.–38. pantā.

65.

Viens no šo regulatīvo iestāžu pienākumiem, ciktāl tas attiecas uz šo lietu, ir “pārraudzīt pārredzamību, tostarp saistībā ar vairumtirdzniecības cenām, [kā arī] nodrošināt, ka elektroenerģijas uzņēmumi ievēro pārredzamības pienākumus”  ( 31 ).

66.

Pienākumi, kas tiek noteikti regulatīvajām iestādēm, tiecas “sekmēt [..] konkurētspējīgu un drošu elektroenerģijas iekšējo tirgu, kurš ilgtermiņā neapdraud vidi, un efektīvu tirgus atvēršanu visiem Kopienas lietotājiem un piegādātājiem, kā arī nodrošināt atbilstošus apstākļus energoapgādes tīklu efektīvai un uzticamai darbībai, ņemot vērā ilgtermiņa mērķus”, vienmēr “ciešā sadarbībā ar [..] citu dalībvalstu regulatīvajām iestādēm”  ( 32 ).

67.

Sadarbošanās pienākums ir noteikts Direktīvas 2009/72 38. pantā: regulatīvajām iestādēm ir jāsadarbojas inter alia, lai “sekmētu operatīvus mehānismus, lai panāktu tīkla optimālu pārvaldību, veicinātu kopīgu elektroenerģijas biržu izveidi un pārrobežu jaudu piešķiršanu, kā arī lai nodrošinātu pietiekamu starpsavienojumu jaudu [..] un lai [..] varētu izvērst efektīvu konkurenci un uzlabotu piegādes drošumu, nediskriminējot dažādu dalībvalstu piegādes uzņēmumus”  ( 33 ).

68.

Šajos apstākļos, kā argumentē Komisija, nekas neliedz ANRE sagatavot uzticamu tirdzniecības platformu, proti, kas var nodrošināt pārredzamus un nediskriminējošus darījumus, sarakstu. Šim uzdevumam var izmantot:

–

Direktīvas 2009/72 38. panta 1. punktu par minēto iestāžu savstarpēju apspriešanos un sadarbību, kas paredz savstarpēji sniegt “vajadzīgo informāciju, lai veiktu šajā direktīvā paredzētos [tās] uzdevumus”; un

–

pilnvaras, kuras šīm iestādēm piešķir tās pašas normas 3. punkts, lai “slēgt[u] sadarbības nolīgumus, lai veicinātu regulatīvo sadarbību”.

69.

Arī Regulā Nr. 1227/2011, kuras mērķis ir nodrošināt enerģijas vairumtirgus integritāti un pārredzamību, ir izstrādāti sadarbības mehānismi starp regulatīvajām iestādēm, kas var būt lietderīgi:

–

Tās 7. panta 2. punkta pirmajā daļā ir norādīts, ka “valsts regulatīvās iestādes sadarbojas gan reģionālā līmenī, gan ar Aģentūru, veicot [..] enerģijas vairumtirgu uzraudzību”. Kā ir norādīts šīs pašas normas 1. punktā, tādējādi tās var “[..] [uzraudzīt] tirdzniecības darbību ar vairumtirdzniecības energoproduktiem, lai atklātu un novērstu tirdzniecību, kuras pamatā ir iekšējās informācijas ļaunprātīga izmantošana un tirgus manipulācijas”  ( 34 ).

–

Tās 9. pantā ir noteikta tirgus dalībnieku Eiropas reģistra izveidošana, kurā ir iesniedzama būtiskākā informācija par noslēgtajiem darījumiem enerģijas vairumtirgū, tostarp saskaņā ar tās pašas regulas 8. panta 1. punktu “precīzi norādīti pirktie un pārdotie vairumtirdzniecības energoprodukti, nolīgtā cena un apjoms, darījuma izpildes datumi un laiks, darījuma puses un ieguvēji no darījuma, kā arī cita būtiska informācija”. Šis reģistrs saskaņā ar 9. panta 3. punktu ir pieejams valsts regulatīvajām iestādēm.

70.

Tādēļ es uzskatu, ka pārredzamību var panākt, nenosakot pienākumu īstenot elektroenerģijas vairumtirdzniecības darījumus tikai vienīgā valsts operatora pārvaldītās platformās, proti, izslēdzot citu dalībvalstu platformas, kas nodrošina tādus pašus pārredzamības un nediskriminācijas nosacījumus.

71.

Visbeidzot, pastāv tiesību akti, kas ir pietiekami elektroenerģijas tirgus pārredzamības nodrošināšanai bez nepieciešamības gaidīt, kā apgalvoja ANRE tiesas sēdē, pilnīgu nozares saskaņošanu.

2)

Par apgādes nodrošināšanu

72.

Attiecībā uz valsts enerģijas patēriņa apgādes nodrošināšanu es arī uzskatu, ka nav obligāti vispārēji aizliegt ražotājiem tiešu elektroenerģijas eksportu ārpus Opcom pārvaldītās platformas, ja ir iespējami mazāk radikāli pasākumi.

73.

Es jau esmu teicis, ka, tā kā enerģija ir būtisks stratēģiskais elements dalībvalstīm, tās regulāras piegādes nodrošināšana ir sevišķi svarīgs vispārējo interešu mērķis.

74.

Tomēr “regulāra piegāde” nav līdzvērtīga “piegādei par labāko ceno”. Šķiet, ka šis ir patiesais strīdīgā tiesiskā regulējuma mērķis, kas saskaņā ar Rumānijas valdības viedokli ir izvairīties no cenu paaugstināšanās, kura izriet no nepieciešamības importēt elektroenerģiju  ( 35 ).

75.

Ja ar tīri ekonomiskiem vai komerciāliem apsvērumiem varētu tikt attaisnots tieša eksporta aizliegums, tiktu apšaubīts pats iekšējā tirgus princips. Cits gadījums ir, ka ārkārtas situācijās, ko radījuši izņēmuma apstākļi, dalībvalstis var atsaukties uz sabiedriskās drošības un vispārējo interešu iemesliem, lai kavētu elektroenerģijas eksportu. Bet darīt to sistemātiski, ja nav cita mērķa kā vien izvairīties no brīvā tirgus un nodrošināt labāku cenu iekšējam patēriņam, manuprāt, pārsniedz ierobežojuma leģitīmos pamatojumus, ko atļauj LESD 36. pants, vai vispārēju interešu apsvērumus, kas attaisno eksporta kvantitatīvos ierobežojumus vai pasākumus ar līdzvērtīgu iedarbību.

76.

Kā tika uzsvērts tiesas sēdē, Hidroelectrica neapstrīd, ka ir jāievēro tiesību akti, kas tai liek saglabāt noteiktu elektroenerģijas daudzumu pieejamu tieši ar mērķi uzturēt iekšzemes apgādi. Savukārt tā vēlas, lai tai tiktu ļauts tirgot pārējo tās ražoto elektrību, slēdzot divpusējus līgumus vai citos tirgos, kas nav Opcom centralizētā platforma.

77.

Ja tā ir, absolūts aizliegums eksportēt elektroenerģiju, kas nav obligāti nepieciešams, lai garantētu minimālo apgādes apjomu, ir uzskatāms par nesamērīgu.

78.

Turklāt minētajam mērķim nešķiet atbilstošs tas, ka starpnieki (traders) var nopirkt elektroenerģiju šajā vairumtirgū, lai pēc tam bez ierobežojumiem, kas būtu līdzīgi ierobežojumiem, kuri ir noteikti ražotājiem, eksportētu to uz citām dalībvalstīm.

79.

Visbeidzot, ir jāatceras – kā ir norādīts Regulā 2015/1222, apgādes drošība “ir cieši saistīta ar iekšējā elektroenerģijas tirgus efektīvu darbību, kā arī izolēto dalībvalstu elektroenerģijas tirgu integrāciju”  ( 36 ).

80.

Šajā pašā ziņā Direktīvas 2009/72 44. apsvērumā ir paredzēts, ka, lai garantētu apgādes drošumu, ir jākontrolē piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvars atsevišķās dalībvalstīs, bet neaprobežojoties ar šo līmeni, jo ir “jāsagatavo ziņojums par stāvokli Kopienā, ņemot vērā teritoriju starpsavienojuma jaudu”.

81.

Elektroenerģijas eksports/imports starp dalībvalstīm tātad ir galvenais elements apgādes nodrošināšanai gan katrā dalībvalstī, gan visā Savienībā. Tas galu galā ir jautājums par aizsardzību, kas attiecas vienlīdz uz elektroenerģijas tirgus valsts un Eiropas līmeni abu līmeņu apgādes drošuma interesēs, kas ļauj apmierināt iekšējā tirgus vajadzības ar Savienības tirgus resursiem.

V.

Secinājumi

82.

Ņemot vērā iepriekš minēto, iesaku Tiesai atbildēt Tribunalul Bucureşti (Bukarestes apgabaltiesa, Rumānija) šādi: