<TI><P>Direktīva 87/102/EEK</P></TI>3Padomes 1986. gada 22. decembra Direktīvas 87/102/EEK par dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu tuvināšanu attiecībā uz patēriņa kredītu (OV 1987, L 42, 48. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīvu 98/7/EK (OV L 101, 17. lpp.; turpmāk tekstā — Direktīva 87/102), preambulas divdesmit piektajā apsvērumā ir noteikts:tā kā dalībvalstīm vajadzētu varēt paturēt vai pieņemt stingrākus pasākumus, lai aizsargātu patērētāju, ievērojot Līgumā paredzētās saistības, jo šī direktīva nosaka dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu, kas attiecas uz patēriņa kredītu, zināmu tuvināšanu un noteiktu patērētāju aizsardzības līmeni.
4Direktīvas 87/102 1. pantā ir noteikts:1.Šī direktīva attiecas uz kredītlīgumiem.2.Šajā direktīvā:
- a)patērētājs ir fiziska persona, kas darījumos, uz kuriem attiecas šī direktīva, darbojas nolūkos, ko var uzskatīt kā ārpus tās amata vai profesijas;
- b)kreditors ir fiziska vai juridiska persona, kas piešķir kredītu sava amata, nodarbošanās vai profesijas ietvaros, vai arī šādu personu grupa;
- c)kredītlīgums ir līgums, ar ko kreditors piešķir vai apsola piešķirt patērētājam kredītu atliktu maksājumu, aizdevuma vai cita līdzīga finanšu uzkrājuma formā.
[..]
- d)patērētāja kredīta kopējās izmaksas ir visas izmaksas, ieskaitot procentu maksājumus un citus maksājumus, kas patērētājam jāmaksā par kredītu;
- e)gada procentu likme ir patērētāja kredīta kopējās izmaksas, kas ir izteiktas gada procentos no piešķirtās kredīta summas un aprēķinātas saskaņā ar 1.a pantu.
5Šīs direktīvas 1.a pantā ir paredzēts:1.- a)Gada procentu likmi, kas ir tāda likme, ar kuru gadā nosaka pašreizējo vērtību visām esošām vai turpmākām saistībām (aizdevumi, atmaksājumi un maksas), par kurām kreditors un aizdevuma ņēmējs ir vienojušies, aprēķina atbilstoši II pielikumā dotajai matemātiskajai formulai.
- b)III pielikumā ilustrācijai ir doti četri aprēķina piemēri.
2.Lai aprēķinātu gada procentu likmi, nosaka patērētāja kredīta kopējās izmaksas, kā noteikts 1. panta 2. punkta d) apakšpunktā, izņemot šādas maksas:
- i)maksas, ko aizdevuma ņēmējs maksā par kredītlīgumā noteikto saistību neievērošanu;
[..]
- iii)maksas par līdzekļu pārsūtīšanu un maksas par tā konta izmantošanu, kurā paredzēts saņemt maksājumus kredīta atmaksāšanai, procentu maksājumus un citas maksas, ja vien patērētājam šajā jautājumā nav pieņemamas izvēles brīvības un ja vien šādas maksas nav nesamērīgi lielas; tomēr šis noteikums neattiecas uz maksām par šādu atmaksājumu vai maksājumu iekasēšanu, neatkarīgi no tā, vai tos maksā skaidrā naudā vai citādā veidā;
[..]
4.a) Gada procentu likmi aprēķina kredītlīguma noslēgšanas laikā, neskarot 3. panta noteikumus par sludinājumiem un īpašiem piedāvājumiem.
b) Aprēķinu veic, pieņemot, ka kredītlīgums ir spēkā nolīgto laika posmu un ka kreditors un patērētājs izpilda savas saistības saskaņā ar nolīgtajiem noteikumiem un līdz nolīgtajiem datumiem.
6.Ja kredītlīgumos ir klauzulas, kas ļauj mainīt procentu likmi un citu to maksu summu vai līmeni, kuras ir iekļautas gada procentu likmē, bet kuras aprēķināšanas laikā ir nenosakāmas, gada procentu likmi aprēķina, pieņemot, ka procenti un citas maksas paliek nemainīgas, un tās piemēro līdz kredītlīguma beigām.
[..]
6Direktīvas 87/102 4. pantā ir noteikts:1.Kredītlīgumi jāsastāda rakstiski. Patērētājs saņem rakstiskā līguma kopiju.2.Rakstiskajā līgumā iekļauj:
- a)paziņojumu par gada procentu likmi;
- b)paziņojumu par apstākļiem, kuros gada procentu likmi drīkst mainīt;
- c)paziņojum[u] par to maksājumu summu, skaitu un biežumu vai datumiem, kas patērētājam jāveic, lai kredītu atmaksātu, kā arī par procentu maksājumiem un citām maksām; ja iespējams, jānorāda arī šo maksājumu kopējā summa;
- d)paziņojum[u] par 1.a panta 2. punktā minēto izmaksu elementiem, izņemot maksas, kas saistītas ar līgumsaistību neizpildi, kuras netika iekļautas gada procentu likmes aprēķināšanā, bet kuras patērētājam noteiktos apstākļos jāmaksā, kopā ar sarakstu, kur precizēti šādi apstākļi. Ja ir zināma šo elementu precīza summa, tā ir jānorāda; pretējā gadījumā jānorāda vai nu aprēķināšanas metode, vai, cik vien iespējams, precīzs provizoriskais aprēķins, ja iespējams.
Gadījumos, kad nav iespējams noteikt gada procentu likmi, patērētājam sniedz pietiekamu informāciju rakstiskajā līgumā. Šī informācija ietver vismaz to informāciju, ko paredz šīs direktīvas 6. panta 1. punkta otrais ievilkums.
[..]
7Direktīvas 87/102 6. panta 1. un 2. punktā ir paredzēts:1.Neatkarīgi no šīs direktīvas 2. panta 1. punkta e) apakšpunktā paredzētā izņēmuma, kad ir līgums starp kredītiestādi vai finanšu iestādi un patērētāju par kredīta piešķiršanu kā avansu maksājumu norēķinu kontā, kas nav kredītkartes konti, patērētāju līguma noslēgšanas brīdī vai pirms tā noslēgšanas informē:
par kredītlimitu, ja tāds ir,
par gada procentu likmi un maksājumiem, ko piemēro no līguma noslēgšanas brīža, un par nosacījumiem, ar kādiem drīkst tos grozīt,
par līguma laušanas kārtību.
Šo informāciju apstiprina rakstiski.
2.Turklāt līguma darbības laikā patērētāju informē par jebkurām izmaiņām gada procentu likmē vai attiecīgajos maksājumos tad, kad tās notiek. Šādu informāciju var sniegt rēķina pārskatā vai jebkādā citā dalībvalstīm pieņemamā veidā.
8Šīs direktīvas 14. pantā ir noteikts:1.Dalībvalstis nodrošina, ka kredītlīgumi neparedz atkāpes no dalībvalstu tiesību aktu noteikumiem, ar ko ievieš vai kas atbilst šai direktīvai, tādējādi kaitējot patērētājam.2.Turpmāk dalībvalstis nodrošina, ka noteikumi, ko pieņem šīs direktīvas ieviešanai, nav apieti līgumu formulējuma dēļ, īpaši ar paņēmienu, kad kredīta summu sadala starp vairākiem līgumiem.
9Minētās direktīvas 15. pantā ir noteikts:Šī direktīva neliedz dalībvalstīm paturēt vai pieņemt stingrākus noteikumus, lai aizsargātu patērētājus saistībā ar viņu pienākumiem, kas izriet no Līguma.
<TI><P>Direktīva 93/13</P></TI>12Direktīvas 93/13 3. pantā ir noteikts:1.Līguma noteikumu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, uzskata par negodīgu, ja, pretēji prasībai pēc godprātības [labticības], tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam.2.Noteikumu vienmēr uzskata par tādu, par kuru nebija atsevišķas apspriešanās, ja tas sastādīts jau iepriekš un patērētājam tādēļ nav bijusi iespēja iespaidot to saturu, jo īpaši saistībā ar iepriekš noformulētiem standartlīgumiem.
Tas, ka par zināmu noteikumu aspektiem vai par kādu īpašu noteikumu notikusi atsevišķa apspriešanās, neizslēdz šī panta piemērošanu pārējam līgumam, ja vispārējais līguma novērtējums norāda, ka tas tomēr ir iepriekš noformulēts standartlīgums.
Ja pārdevējs vai piegādātājs norāda, ka par kādu standarta noteikumu notikusi atsevišķa apspriešanās, pierādījuma pienākums šai sakarā ir viņam.
3.Pielikumā atrodas indikatīvs un nepilnīgs tādu noteikumu saraksts, ko var uzskatīt par negodīgiem.
13Šīs direktīvas 4. pantā ir noteikts:1.Neskarot 7. pantu, līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti, kā arī visiem pārējiem līguma noteikumiem vai citu līgumu, no kā tas ir atkarīgs.2.Noteikumu negodīguma novērtējums neattiecas ne uz līguma galvenā priekšmeta definīciju, ne arī [uz] cenas un atlīdzības atbilstīgumu pakalpojumiem vai precēm, kas par to saņemtas, ciktāl šie noteikumi ir vienkāršā, skaidri saprotamā valodā.
14Minētās direktīvas 5. pants ir šāds:Līgumos, kuros visi vai atsevišķi patērētājam piedāvāti noteikumi ir rakstveidā, šiem noteikumiem vienmēr jābūt sastādītiem vienkāršā, skaidri saprotamā valodā. Ja rodas šaubas par kāda noteikuma nozīmi, priekšroka dodama interpretācijai, kas ir vislabvēlīgākā patērētājam. Šos noteikumus par interpretāciju nepiemēro 7. panta 2. punktā noteikto procedūru kontekstā.
15Saskaņā ar šīs pašas direktīvas 6. panta 1. punktu dalībvalstis nosaka, ka negodīgi noteikumi, kas izmantoti pārdevēja vai piegādātāja ar patērētāju noslēgtā līgumā, atbilstoši savas valsts tiesību aktiem nav saistoši patērētājam un ka līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem.16Direktīvas 93/13 7. pantā ir paredzēts:1.Dalībvalstis nodrošina, ka patērētāju un konkurentu interesēs pastāv adekvāti un efektīvi līdzekļi, lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos.2.Šā panta 1. punktā minētie līdzekļi ietver noteikumus, saskaņā ar kuriem personas vai iestādes, kurām atbilstoši valsts tiesībām ir likumīgas intereses patērētāju aizsardzībā, var saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem iesniegt prasību tiesā vai kompetentās pārvaldes iestādēs, lai panāktu lēmumu par to, vai līguma noteikumi, kas sastādīti vispārējai izmantošanai, ir negodīgi, un lai minētās personas vai iestādes varētu piemērot atbilstošus un efektīvus līdzekļus šo noteikumu ilgstošas izmantošanas novēršanai.3.Pienācīgi ņemot vērā valstu tiesību aktus, 2. punktā minētos tiesiskās aizsardzības līdzekļus var atsevišķi vai kopā vērst pret vairākiem pārdevējiem vai piegādātājiem vienā un tajā pašā tautsaimniecības nozarē vai to apvienībām, kuras izmanto vai iesaka izmantot tos pašus vispārējos līguma noteikumus vai līdzīgus noteikumus.
17Saskaņā ar Direktīvas 93/13 8. pantu dalībvalstis var pieņemt vai saglabāt visstingrākos Līgumam atbilstīgus noteikumus jomā, uz ko attiecas šī direktīva, lai nodrošinātu visaugstāko patērētāja aizsardzības līmeni.18Minētās direktīvas pielikuma par 3. panta 3. punktā minētajiem noteikumiem 1. punkta e) apakšpunktā ir minēti noteikumi, kuru mērķis vai sekas ir šādas: [..] e) pieprasīt patērētājam, kurš nespēj izpildīt savas saistības, maksāt neproporcionāli lielu kompensāciju.