1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītāja Qualcomm Inc. lūdz atcelt Komisijas Lēmumu C(2019) 5361 final (2019. gada 18. jūlijs) par LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39711 – Qualcomm (saimnieciski nepamatoti zemu cenu noteikšana) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), vai, pretējā gadījumā, atcelt vai samazināt prasītājai ar šo lēmumu noteiktā naudas soda apmēru.

2

Qualcomm ir 1985. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs dibināta sabiedrība, kas darbojas mobilo un bezvadu tehnoloģiju jomā. Tā galvenokārt darbojas ar Qualcomm CDMA Technologies (turpmāk tekstā – “QCT”) un Qualcomm Technology Licensing starpniecību. QCT izstrādā un piegādā citastarp pamatjoslas mikroshēmas, pusvadītājus un sistēmas programmatūru, kuru pamatā ir koddales daudzkāršās piekļuves (CDMA), ortogonālās frekvenčdales daudzkāršās piekļuves (OFDMA) un citas tehnoloģijas, kuras galvenokārt tiek izmantotas balss un datu sakariem. Qualcomm mikroshēmas tiek pārdotas (un tās sistēmas programmatūra ir licencēta) uzņēmumiem izmantošanai mobilajos tālruņos, planšetdatoros, klēpjdatoros, datu moduļos un citās plaša patēriņa elektronikas ierīcēs. Qualcomm Technology Licensing pārvalda Qualcomm intelektuālā īpašuma licencēšanas programmu, piešķirot licences galvenokārt mobilo ierīču piegādātājiem.

3

Tādām mobilajām ierīcēm kā mobilajiem tālruņiem, planšetdatoriem un citām pievienotajām ierīcēm, ir vajadzīga mobilā savienojamība ar platjoslas internetu, izmantojot šūnu mobilo telesakaru tīklus.

4

Galvenais komponents, kas nodrošina mobilo savienojumu ierīcē, ir pamatjoslas procesors, kas apstrādā signālus saskaņā ar mobilo sakaru standartos aprakstītajiem sakaru protokoliem. Pamatjoslas procesori var būt integrēti tieši mobilajās ierīcēs, piemēram, viedtālruņos, vai ārējos moduļos, kuri savukārt tiek integrēti ierīcē. Šādi procesori ir izgatavoti no pusvadītāju materiāliem (piemēram, silīcija) un iepakoti mikroshēmā, kas tiek dēvēta par “pamatjoslas mikroshēmu”.

5

Dažu veidu mobilajās ierīcēs ir vajadzīgs ne tikai pamatjoslas procesors, bet arī lietojumprogrammu procesors, kas pārvalda operētājsistēmas un lietojumprogrammas, piemēram, ziņojumapmaiņas, interneta pārlūkošanas, attēlveidošanas un spēļu, funkcijas. Šo lietojumprogrammu procesoru var piegādāt kā mikroshēmā iepakotu autonomu produktu vai iebūvēt tajā pašā mikroshēmā kopā ar pamatjoslas procesoru. Tādējādi pamatjoslas mikroshēmas attiecīgi var būt:

6

Neatkarīgi no lietojumprogrammu procesora klātbūtnes, lai nodrošinātu pamatjoslas procesora pilnīgu darbību, parasti tas tiek apvienots ar diviem papildu komponentiem, proti, radiosakaru integrēto shēmu, ko dēvē arī par “RF raiduztvērējs”, un barošanas vadības integrēto shēmu. Šie trīs komponenti (pamatjoslas procesors, RF raiduztvērējs un barošanas vadības integrētā shēma) ir nepieciešami mobilajai savienojamībai, un tos parasti iegādājas no viena un tā paša piegādātāja vai nu visus kopā, vai katru atsevišķi.

7

Pamatjoslas mikroshēmas parasti pārdod pamatiekārtu ražotājiem (OEM), kas iebūvē tās ierīcēs ar mobilo savienojumu, piemēram, Apple, HTC Corporation, Huawei Technologies Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Huawei”), LG Corp., Nokia Corporation, Samsung Group (turpmāk tekstā – “Samsung”) un ZTE Corporation.

8

Laikposmā no 2009. līdz 2011. gadam mobilās ierīces, kurās iekļautas pamatjoslas mikroshēmas, varēja iedalīt divās lielās kategorijās. Pirmkārt, mobilie tālruņi (dažādu veidu mobilie tālruņi, sākot ar tādiem, kas nodrošina tikai pamatfunkcijas, piemēram, balss pakalpojumus, līdz viedtālruņiem) un, otrkārt, MBB [mobilās platjoslas] ierīces, proti, ierīces, kas nav mobilie tālruņi, kuras nodrošina savienojamību, parasti nesniedzot balss pakalpojumus (piemēram, tādi planšetdatori un datu kartes kā USB diskdziņi ar mobilo piekļuvi, bezvadu maršrutētāji, kas darbojas MiFi, vai klēpjdatori).

9

Vairākās MBB ierīcēs, piemēram, datu kartēs, galvenokārt mēdza izmantot slim modemus, jo tām nebija nepieciešama apstrādes funkcionalitāte, bet tikai savienojamība, un minēto ierīču tirgus, it īpaši to ierīču tirgus, kas atbalstīja trešās paaudzes (3G) sakaru standartus un balstījās uz “Universal Mobile Telecommunications System” (UMTS) tehnoloģiju, bija ievērojami mazāks nekā mobilo tālruņu tirgus.

10

Kā norādīts šā sprieduma 4. punktā, lai nodrošinātu savienojamību, pamatjoslas mikroshēmām ir jāizmanto kāds no sakaru standartiem. Sākotnēji pirmās paaudzes (1G) sakaru standarti, proti, analogās saziņas standarti un to aizstājēji otrās paaudzes (2G) sakaru standarti, proti, digitālie sakaru standarti, nodrošināja tikai balss sakarus. Vēlāk 2G sakaru standarts, proti, “Global System for Mobile Communication” [Globālā mobilo sakaru sistēma] (GSM), tika paplašināts, lai atbalstītu lielāku datu pārraides ātrumu un datu pārsūtīšanu “pakešu režīmā”, izmantojot paplašinājumus “General Packet Radio Services [Vispārējie pakešu radio pakalpojumi] (GPRS) un datu pārraides tehnoloģiju “Enhanced Data rates for GSM Evolution” [Uzlaboti datu pārraides ātrumi GSM tīkla attīstībai] (EDGE).

11

3G sakaru standarti, kuru pamatā ir UMTS tehnoloģija, proti, bezvadu un mobila sakaru tehnoloģija, sākotnēji (aptuveni 2000. gadā) nodrošināja datu pārraides ātrumu līdz 0,348 megabitiem sekundē (Mbps), kas nebija pietiekami, lai varētu pilnībā nodrošināt parasti datu ietilpīgu lietojumprogrammu darbību kā pilnvērtīga interneta pārlūkošana un video straumēšana. Turpmākās attīstības posmos tika palielināta minēto sakaru standartu datu pārraides kapacitāte. “High Speed Packet Access” (HSPA) tehnoloģija ļāva apstrādāt datu plūsmas līdz pat 14 Mbps, savukārt “Evolved High Speed Packet Access” (HSPA +) tehnoloģija nodrošināja datu pārraides ātrumu līdz pat 28 Mbps un pat 42 Mbps.

12

Principā mikroshēmas, kas atbalsta UMTS tehnoloģiju (turpmāk tekstā – “UMTS mikroshēmas”), bija saderīgas arī paplašinātajiem GSM/EDGE standartiem, kas sākotnēji bija optimizēti balss telefonijai. Iemesls tam ir tas, ka minētais paplašinātais standarts joprojām bija nepieciešams mobilajiem tālruņiem, jo lielākajai daļai mobilo tīklu operatoru GSM joprojām bija svarīga loma pārklājuma un kapacitātes ziņā. Proti, šis paplašinātais standarts varēja būt noderīgs MBB ierīcēm, lai gan tās nevarēja nodrošināt platjoslas savienojumu. Pateicoties pamatsavienojamības atbalstam, GSM ļāva nodrošināt pakalpojuma nepārtrauktību gadījumos, kad tīkla pārklājumā, kurā tika izmantota UMTS tehnoloģija, bija nepilnības.

13

Kopš 2008. gada beigām parādījās “Long Term Evolution” (LTE) tehnoloģija. Pirmās mikroshēmas, kas atbalstīja šo tehnoloģiju, bija saderīgas tikai ar to; tas praktiski kavēja šīs tehnoloģijas izmantošanu, jo tīkli, kas to atbalstīja, bija nepietiekami izvērsti. Pakāpeniski lielie pamatjoslas mikroshēmu piegādātāji izstrādāja mikroshēmas, kas atbalstīja gan UMTS, gan LTE tehnoloģijas, un pirmā no tām kļuva pieejama tirgū 2011. vai 2012. gadā. UMTS un LTE tehnoloģijas tika izstrādātas paralēli, lai uzlabotu veiktspēju un savienojamību.

14

2009. gada 30. jūnijāIcera Inc. iesniedza Eiropas Komisijai par Qualcomm sūdzību, kas vēlāk tika aizstāta ar 2010. gada 8. aprīļa pārskatīto un atjaunināto versiju (turpmāk tekstā – “sūdzība”), uz kuras pamata Komisija uzsāka izmeklēšanu.

15

2012. gadā Nvidia Corp. – persona, kas iestājusies lietā –, kura 2011. gada maijā iegādājās Icera, sniedza papildu informāciju, pievienojot sūdzību par Qualcomm un izsakot apgalvojumus par plēsonīgām cenām.

16

Laikposmā no 2010. gada jūnija līdz 2015. gada jūlijam Komisija nosūtīja vairākus informācijas pieprasījumus Qualcomm, Icera vai Nvidia un citiem pamatjoslas mikroshēmu nozares dalībniekiem. It īpaši tā nosūtīja Qualcomm, pirmkārt, 2010. gada 7. jūnija informācijas pieprasījumu, kas pieņemts saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. panta 1. un 2. punktu, otrkārt, 2011. gada 3. novembra informācijas pieprasījumu, kas pieņemts saskaņā ar minētās regulas 18. panta 3. punktu, treškārt, 2013. gada 10. jūlija informācijas pieprasījumu, kas pieņemts saskaņā ar šīs pašas regulas 18. panta 3. punktu, ceturtkārt, 2014. gada 13. februāra informācijas pieprasījumu, kas pieņemts saskaņā ar šīs regulas 18. panta 1. un 2. punktu, piektkārt, 2014. gada 13. oktobra informācijas pieprasījumu, kas pieņemts saskaņā ar šīs regulas 18. panta 3. punktu, un visbeidzot 2015. gada 14. janvāra kopēju informācijas pieprasījumu, jo arī tas tika pieņemts lietā AT.40220 – Qualcomm (Ekskluzivitātes maksājumi). Par galīgo nolēmumu šajā lietā tika celta prasība Vispārējā tiesā (spriedums, 2022. gada 15. jūnijaQualcomm/Komisija (Qualcomm – Ekskluzivitātes maksājumi; T‑235/18, EU:T:2022:358).

17

2015. gada 16. jūlijā Komisija uzsāka procedūru pret Qualcomm lietā AT.39711. – Qualcomm (saimnieciski nepamatoti zemu cenu noteikšana) Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102. pantu], ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 2. panta 1. punkta izpratnē. Šī procedūra attiecās uz iespējamu Qualcomm dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, piemērojot plēsonīgas cenas UMTS mikroshēmojumu tirgū.

18

2015. gada 8. decembrī Komisija pieņēma Qualcomm adresētu paziņojumu par iebildumiem Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkta un Regulas Nr. 773/2004 10. panta 1. punkta izpratnē.

19

Laikposmā no 2015. gada decembra līdz 2016. gada jūlijam Qualcomm ieguva piekļuvi lietas materiāliem.

20

It īpaši 2016. gada 18. aprīļa vēstulē Qualcomm saskaņā ar Eiropas Komisijas priekšsēdētāja Lēmuma 2011/695/ES (2011. gada 13. oktobris) par uzklausīšanas amatpersonas amatu un darba uzdevumiem noteiktu konkurences lietu izskatīšanā (OV 2011, L 275, 29. lpp.) 3. panta 7. punktu un 7. panta 1. punktu lūdza uzklausīšanas amatpersonai piešķirt papildu piekļuvi dažiem lietas materiāliem. Pēc uzklausīšanas amatpersonas veiktās pārskatīšanas Qualcomm saņēma pilnīgākas lietas materiālu versijas.

21

2016. gada 15. augustāQualcomm nosūtīja atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, kurā tā noraidīja Komisijas sākotnējos secinājumus.

22

Pēc Qualcomm pieprasījuma 2016. gada 10. novembrī notika uzklausīšana.

23

Pēc šīs uzklausīšanas Komisija veica citus izmeklēšanas pasākumus un laikposmā no 2017. līdz 2019. gadam nosūtīja jaunus informācijas pieprasījumus Qualcomm, kā arī citiem pamatjoslas mikroshēmu nozares dalībniekiem.

24

It īpaši 2017. gada 30. janvārī Komisija nosūtīja Qualcomm informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. un 2. punktu, uz kuru tā nesniedza atbildi. 2017. gada 31. martā Komisija ar lēmumu, kas pieņemts atbilstoši minētās regulas 18. panta 3. punktam, nosūtīja Qualcomm informācijas pieprasījumu.

25

2017. gada 13. jūnijāQualcomm cēla Vispārējā tiesā prasību atcelt Komisijas 2017. gada 31. marta lēmumu. Tā arī cēla prasību, pamatojoties uz LESD 278. un 279. pantu, lūdzot galvenokārt apturēt minēto lēmumu vai – pakārtoti – noteikt pagaidu pasākumus šajā ziņā. Ar 2017. gada 12. jūlija rīkojumu Qualcomm un Qualcomm Europe (T‑371/17 R, nav publicēts, EU:T:2017:485) Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja lūgumu apturēt tiesvedību un ar 2019. gada 9. aprīļa spriedumu Qualcomm un QualcommEurope/Komisija (T‑371/17, nav publicēts, EU:T:2019:232) Vispārējās tiesa noraidīja prasību atcelt šo lēmumu. Apelācijas sūdzību, kurā Qualcomm lūdza atcelt šo spriedumu, Tiesa pilnībā noraidīja ar 2021. gada 28. janvāra spriedumu Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija (C‑466/19 P, EU:C:2021:76).

26

2017. gada 10. novembrī Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. un 2. punktu nosūtīja Qualcomm jaunu informācijas pieprasījumu.

27

2018. gada 19. jūlijā Komisija pieņēma Qualcomm adresētu papildu paziņojumu par iebildumiem, apgalvojot, ka plēsonīgu cenu noteikšanas posms bija īsāks un ka, lai salīdzinātu Qualcomm cenas un apgalvoto pārdevumu par plēsonīgām cenām izmaksas, tika izmantota pārskatītā metode.

28

No 2018. gada 31. jūlija līdz 28. septembrim Qualcomm saņēma piekļuvi dokumentiem, kas tika iekļauti Komisijas lietas materiālos pēc 2015. gada 8. decembra paziņojuma par iebildumiem pieņemšanas.

29

2018. gada 22. oktobrīQualcomm nosūtīja atbildi uz papildu paziņojumu par iebildumiem, kurā apstrīdēja Komisijas sākotnējos secinājumus, kas izklāstīti paziņojumā par iebildumiem un papildināti papildu paziņojumā par iebildumiem.

30

Pēc Qualcomm pieprasījuma 2019. gada 10. janvārī notika otra uzklausīšana.

31

2019. gada 5. februārī Komisija nosūtīja Qualcomm informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. un 2. punktu.

32

2019. gada 22. februārī Komisija nosūtīja Qualcomm faktu izklāsta vēstuli, kuras mērķis, pēc Komisijas domām, bija, pirmkārt, izskaidrot Qualcomm dažus papildu paziņojumā par iebildumiem minētos elementus, kurus Qualcomm bija apstrīdējusi atbildē uz papildu paziņojumu par iebildumiem, otrkārt, informēt to par jau esošiem pierādījumiem, kas nebija skaidri minēti paziņojumā par iebildumiem un papildu paziņojumā par iebildumiem, bet kuriem pēc lietas materiālu papildu analīzes varētu būt būtiska nozīme, lai pamatotu paziņojumā par iebildumiem izdarītos sākotnējos secinājumus, kas tika papildināti papildu paziņojumā par iebildumiem, un, treškārt, iepazīstināt ar dažiem atjauninājumiem papildu paziņojumā par iebildumiem veiktajā cenu un izmaksu analīzē. Faktu izklāsta vēstulei tika pievienoti citi dokumenti, kurus Qualcomm nebija saņēmusi agrāk.

33

Qualcomm2019. gada 24. martā un 25. aprīlī iesniedza apsvērumus par faktu izklāsta vēstuli.

34

2019. gada 18. jūlijā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

35

Noraidījusi Qualcomm iebildumus par apgalvotajiem procesuālajiem pārkāpumiem administratīvajā procesā, Komisija sīki aprakstīja apstākļus, kādos darbojās Qualcomm un tās konkurenti, tostarp Icera, tehnoloģiju un intelektuālā īpašuma jomā. It īpaši Komisija norādīja, ka tās izmeklēšanā aplūkotie produkti bija UMTS mikroshēmas, proti, Qualcomm MDM8200, MDM6200 un MDM8200A mikroshēmas, kas apgalvotā pārkāpuma laikā konkurēja ar Icera UMTS mikroshēmām, it īpaši ar ICE8040, ICE8042 un ICE8060 mikroshēmām.

36

Komisijas ieskatā visi šie produkti ir autonomas pamatjoslas mikroshēmas, kas laikposmā no 2009. gada 1. jūlija līdz 2011. gada 30. jūnijam (turpmāk tekstā – “attiecīgais laikposms”) atbalstīja datu savienojamību ar lejupielādes ātrumu no 7,2/14,4 Mbps līdz 28 Mbps. Konkrēti, MDM8200 mikroshēma bija pirmā Qualcomm autonomā pamatjoslas mikroshēma, kas paredzēta MBB ierīcēm un atbalsta HSPA + tehnoloģiju, ar lejupielādes ātrumu līdz 28 Mbps. Pirmo reizi tā tika laista tirgū 2009. gada maijā un sava komerciālā dzīves cikla beigas sasniedza 2011. gada 30. martā. Pa to laiku, sākot no 2010. gada, tā pakāpeniski tika aizstāta ar MDM8200A mikroshēmu, kas ir tās uzlabotā versija un kas pēc nelielām modifikācijām atbalstīja arī balss funkcionalitāti. MDM6200 mikroshēma tāpat kā MDM8200 un MDM8200A mikroshēmas galvenokārt bija paredzēta datplūsmas lietojumprogrammām. Bez nepieciešamības veikt modifikācijas tā atbalstīja HSPA + tehnoloģiju ar lejupielādes ātrumu līdz 14,4 Mbps, kā arī balss funkcionalitāti. Sākot no 2010. gada otrā ceturkšņa tā tika piegādāta ierobežotā daudzumā, bet no 2011. gada tās pārdošanas apjomi pieauga, un tā tika tirgota vismaz līdz 2017. gada beigām.

37

Arī Icera ICE8040 jeb Espresso‑300 mikroshēma ir autonoma pamatjoslas mikroshēma, kas tika laista tirgū 2008. gada oktobrī. Sākotnēji tā atbalstīja maksimālo lejupielādes ātrumu 10 Mbps un, ņemot vērā tās īpašības, ar programmatūras palīdzību to bija iespējams viegli uzlabot un modernizēt, it īpaši pakāpeniski palielināt lejupielādes ātrumu līdz 21 Mbps. ICE8042 jeb Espresso‑302 mikroshēma ir ICE8040 mikroshēmas uzlabotā versija; tā tika laista tirgū 2009. gada decembrī ar lejupielādes ātrumu līdz 14,4 Mbps, kas, izmantojot programmatūras atjauninājumus, tika palielināts līdz 21 Mbps 2010. gada martā. Šīs mikroshēmas zemākas klasifikācijas versiju, proti, Espresso‑302‑1 mikroshēmu ar maksimālo lejupielādes ātrumu līdz 7,2 Mbps, Icera pārdeva ZTE. Visbeidzot ICE8060 jeb Espresso‑400 mikroshēmā, par kuru tika paziņots 2010. gada oktobrī, tika izmantota Icera programmatūrā noteiktā modema arhitektūra un nodrošināja lejupielādes ātrumu līdz pat 28 Mbps. Tika piedāvāta arī šīs mikroshēmas zemākas klasifikācijas versija E‑400‑1 ar maksimālo lejupielādes ātrumu 7,2 Mbps.

38

Komisija attiecīgo produktu tirgu definēja kā “brīvu” ar UMTS tehnoloģiju saderīgu autonomu un integrētu pamatjoslas mikroshēmu tirgu (turpmāk tekstā – “UMTS mikroshēmojumu tirgus”). Šādu secinājumu tā izdarīja, ņemot vērā citastarp UMTS mikroshēmu un mikroshēmu, kas atbalsta citas tehnoloģijas, savstarpējo aizstājamību, kā arī vertikāli integrēto pamatjoslas mikroshēmu ražotāju radīto konkurences ierobežojumu neesamību. No ģeogrāfiskā skatpunkta šis tirgus tika definēts kā pasaules mēroga tirgus.

39

Komisija uz šo faktu pamata konstatēja, ka Qualcomm bija dominējošs stāvoklis pasaules UMTS mikroshēmojumu tirgū vismaz laikposmā no 2009. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrim.

40

Pirmkārt, laikposmā no 2009. gada 1. janvāra līdz 2011. gada 31. decembrimQualcomm attiecīgajā tirgū piederēja tirgus daļa aptuveni 60 % apmērā.

41

Otrkārt, attiecīgajā tirgū bija vairāki šķēršļi ienākšanai tirgū un darbības paplašināšanai, piemēram, bija jāveic būtiski sākotnēji ieguldījumi pētniecības un izstrādes jomā UMTS mikroshēmu projektēšanai, kā arī pastāvēja dažādi šķēršļi saistībā ar Qualcomm intelektuālā īpašuma tiesībām, tostarp tās retrocesijas tīklu.

42

Treškārt, Qualcomm klientu – mikroshēmu pircēju komerciālā vara nebija tik liela, ka tie varētu ietekmēt tās dominējošo stāvokli attiecīgajā laikposmā.

43

Komisija uzskatīja, ka Qualcomm ļaunprātīgi izmantoja savu dominējošo stāvokli, piedāvājot attiecīgajā laikposmā noteiktu tās triju UMTS mikroshēmu – MDM8200, MDM6200 un MDM8200A – daudzumu divām savām galvenajām klientēm, proti, Huawei un ZTE, par cenām, kas bija zemākas par to izmaksām, ar mērķi izstumt no tirgus Icera, kura tolaik bija tās galvenā konkurente UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmentā.

44

Komisija uzskata, ka, kavējot Icera izaugsmi UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmentā, kuru tobrīd veidoja gandrīz tikai MBB ierīcēs izmantojamās mikroshēmas, Qualcomm nevēlējās pieļaut, ka Icera, šis nelielais un finansiāli ierobežotais uzņēmums, iegūst reputāciju un ietekmi, kas nepieciešamas, lai apdraudētu Qualcomm dominējošo stāvokli šajā tirgū, it īpaši ņemot vērā minētā segmenta gaidāmās izaugsmes potenciālu tā saukto mobilo “viedo” ierīču globālās izplatības dēļ. Komisija uzskatīja, ka tādējādi Qualcomm šajā segmentā mēģināja atņemt iekārtu ražotājiem alternatīvu mikroshēmu avotu to ražotajiem mobilajiem tālruņiem, tādējādi samazinot patērētāju izvēles iespējas.

45

Komisija kā savu secinājumu pamatelementus identificēja šādus faktorus.

46

Qualcomm cenu noteikšanas prakse tika īstenota laikā, kad Icera nostiprināja savu klātbūtni UMTS mikroshēmojumu tirgū kā dzīvotspējīga UMTS mikroshēmu piegādātāja, tādējādi tā radīja arvien lielāku apdraudējumu Qualcomm uzņēmējdarbībai. Lai pārliecinātos, ka Icera darbība nesasniedza apjomu, radot reālus draudus Qualcomm stāvoklim šajā tirgū, tā veica preventīvus pasākumus cenu koncesiju veidā, kas bija vērsti uz divām tās stratēģiski svarīgām klientēm, proti, Huawei un ZTE. Tā uzskatīja, ka Icera izaugsmes perspektīvas bija atkarīgas no minētā uzņēmuma spējas izveidot tirdzniecības attiecības ar kādu no šiem diviem uzņēmumiem. Qualcomm preventīvo pasākumu pamatā bija “vairāku mikroshēmu” stratēģija, kurā bija ietvertas tās trīs mikroshēmas, kas konkurēja ar Icera visprogresīvākajām mikroshēmām, un šīs stratēģijas mērķis citastarp bija nosargāt tās stāvokli mobilajos tālruņos izmantojamo augsto tehnoloģiju mikroshēmu segmentā, kurā Icera plānoja iekļūt, tiklīdz tā būs nostiprinājusi savu klātbūtni MBB ierīcēs izmantojamo augsto tehnoloģiju mikroshēmu segmentā.

47

Komisijas ieskatā cenu, kuras Qualcomm piemēroja Huawei un ZTE, un Qualcomm mikroshēmu ražošanas izmaksu analīze liecināja, ka Qualcomm bija pārdevusi noteiktu mikroshēmu daudzumu par cenām, kas bija zemākas par ilgtermiņa vidējām papildizmaksām, un katrā ziņā par cenām, kas bija zemākas par vidējām kopīgām, kā arī ierobežotu MDM6200 mikroshēmu daudzumu par cenām, kas bija zemākas par tās vidējām mainīgajām izmaksām. Cenu un izmaksu analīzes rezultātus apstiprināja tādi pierādījumi kā Qualcomm iekšējie un tā laika dokumenti, kas apliecināja tās nodomu izstumt no tirgus Icera.

48

Komisija uzskatīja, ka Qualcomm nebija sniegusi pienācīgu objektīvu pamatojumu, ne arī efektīvi aizstāvējusi savu rīcību.

49

Komisija secināja, ka visā attiecīgajā laikposmā Qualcomm veiktie pārdevumi Huawei un ZTE par plēsonīgām cenām kopumā veidoja vienotu un turpinātu pārkāpumu.

50

Pēc Komisijas domām, tās kompetencē ir piemērot LESD 102. pantu un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 54. pantu Qualcomm izdarītajam pārkāpumam, jo tas tika īstenots, un tas varēja radīt būtiskas, tūlītējas un paredzamas sekas Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) teritorijā un būtiski ietekmēja tirdzniecību starp dalībvalstīm un starp EEZ līgumslēdzējām pusēm.

51

Lai gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī Qualcomm izdarītais pārkāpums bija beidzies, Komisija tomēr noteica tai pienākumu atturēties ne tikai no minētajā lēmumā aprakstītās rīcības atkārtošanas, bet arī no jebkādas darbības vai rīcības, kurai ir identisks vai līdzvērtīgs mērķis vai sekas kā minētajā lēmumā aprakstītajai rīcībai.

52

Qualcomm par pārkāpumu uzliktais naudas sods, kuru Komisija aprēķināja atbilstoši principiem, kas izklāstīti Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C210/2, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”), ir 242042000 EUR.

53

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2019. gada 1. oktobrī, prasītāja cēla šo prasību.

54

Komisija, ņemot vērā prasības pieteikuma apjomu un tam pievienoto dokumentu skaitu, lūdza divreiz pagarināt iebildumu raksta iesniegšanas termiņu, attiecīgi 2020. gada 4. februārī un 24. martā. Šis termiņš tika pagarināts.

55

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 17. martā, Nvidia lūdza atļauju iestāties šajā tiesvedībā Komisijas prasījumu atbalstam. Pieteikums par iestāšanos lietā tika izsniegts pusēm saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 144. panta 1. punktu. Pamatlietas dalībnieki pret to neiebilda.

56

2020. gada 11. jūnijā Komisija iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā iebildumu rakstu.

57

2020. gada 6. jūlijā prasītāja lūdza replikas raksta iesniegšanas termiņa pagarinājumu, ņemot vērā iebildumu raksta garumu un tam pievienoto dokumentu skaitu. Šis termiņš tika pagarināts.

58

2020. gada 5. oktobrī prasītāja iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā replikas rakstu.

59

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 15. oktobrī, pēc vairāku termiņa pagarinājumu pieprasīšanas prasītāja un Komisija atbilstoši Reglamenta 144. panta 2. un 7. punktam lūdza piemērot noteiktai prasības pieteikumā un dažos tā pielikumos ietvertajai informācijai konfidencialitāti attiecībā uz Nvidia. Minētie lietas dalībnieki iesniedza kopīgu katra šī dokumenta nekonfidenciālu versiju.

60

2020. gada 23. oktobrī Komisija lūdza pagarināt atbildes raksta uz repliku iesniegšanas termiņu, ņemot vērā replikas raksta apjomu un tam pievienoto dokumentu skaitu. Šis termiņš tika pagarināts.

61

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 19. novembrī, Komisija lūdza ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Nvidia saistībā ar konkrētu informāciju, kas bija ietverta iebildumu rakstā. Šajā pašā datumā Komisija, vienojoties ar prasītāju, iesniedza kopīgu iebildumu raksta un tā pielikumu nekonfidenciālu versiju.

62

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 20. novembrī, prasītāja lūdza ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Nvidia saistībā ar noteiktu informāciju, kas ietverta iebildumu rakstā un tā pielikumos, kā arī procesuālajos dokumentos, kuri tika iesniegti kancelejā laikposmā no 2020. gada 30. jūnija līdz 5. oktobrim.

63

Ar 2020. gada 25. novembra rīkojumu Qualcomm/Komisija (T‑671/19, nav publicēts) Vispārējās tiesas piektās palātas priekšsēdētājs atļāva Nvidia iestāties lietā un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.

64

Ar dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2020. gada 15. decembrī un 2021. gada 18. janvārī, Nvidia izteica iebildumus pret lūgumu piemērot konfidencialitāti prasības pieteikumam, iebildumu rakstam un dažiem pielikumiem.

65

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 16. decembrī, Komisija lūdza ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Nvidia saistībā ar noteiktu informāciju, kas ietverta replikas rakstā un tās C.8. pielikumā.

66

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2020. gada 22. decembrī, prasītāja lūdza ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Nvidia saistībā ar noteiktu informāciju, kas ietverta replikas rakstā un tās pielikumos, kā arī procesuālajos dokumentos, kuri tika iesniegti kancelejā laikposmā no 2020. gada 5. oktobra līdz 9. decembrim. Šajā pašā dienā puses iesniedza kopīgu replikas raksta un tā pielikumu nekonfidenciālu versiju.

67

2021. gada 21. janvārī Komisija iesniedza Vispārējās tiesas kancelejā atbildes rakstu uz repliku.

68

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 25. februārī, pēc termiņa pagarinājuma saņemšanas Komisija lūdza ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Nvidia saistībā ar noteiktu informāciju, kas ietverta atbildē uz repliku. Šajā pašā datumā Komisija, vienojoties ar prasītāju, iesniedza kopīgu atbildes uz repliku un tās pielikumu nekonfidenciālu versiju.

69

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 26. februārī, pēc termiņa pagarinājuma saņemšanas prasītāja lūdza ievērot konfidencialitāti attiecībā uz Nvidia saistībā ar citu informāciju, kas ietverta atbildes rakstā uz repliku un tā pielikumā, kā arī procesuālos dokumentos, kuri tika iesniegti kancelejā laikposmā no 2020. gada 18. decembra līdz 2021. gada 10. februārim.

70

Ar 2021. gada 22. jūlija rīkojumu Qualcomm/Komisija (T‑671/19, nav publicēts, EU:T:2021:502) piektās palātas priekšsēdētājs apmierināja lūgumus par konfidencialitātes ievērošanu attiecībā uz noteiktu informāciju, kas ietverta prasības pieteikumā un tā A.1. un A.29. pielikumā, kā arī iebildumu rakstā, un noraidīja līdzīgus lūgumus attiecībā uz citiem procesuālajiem dokumentiem. Tādējādi prasītājai un Komisijai tika noteikts termiņš, kad bija jāiesniedz jaunas dažu lietas materiālu dokumentu nekonfidenciālas versijas. 2021. gada 16. un 17. septembrī pēc termiņa pagarinājuma piešķiršanas puses iesniedza kopīgu šo dokumentu nekonfidenciālu versiju.

71

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 19. oktobrī, Nvidia iesniedza iestāšanās rakstu.

72

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 19. novembrī, Komisija norādīja, ka tai nav sniedzamu apsvērumu par iestāšanās rakstu.

73

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2021. gada 29. novembrī, prasītāja iesniedza apsvērumus par iestāšanās rakstiem.

74

Tiesvedības rakstveida daļa tika pabeigta 2021. gada 29. novembrī.

75

2022. gada 8. februārī prasītāja lūdza rīkot tiesas sēdi mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai.

76

Pēc piektās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa atbilstoši Reglamenta 28. pantam nolēma nodot lietu piektajai palātai paplašinātā sastāvā.

77

Tā kā, piemērojot Reglamenta 27. panta 5. punktu, Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas pirmajā palātā paplašinātā sastāvā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.

78

Pēc tiesneša referenta priekšlikuma Vispārējā tiesa nolēma sākt tiesvedības mutvārdu daļu.

79

2022. gada 2. decembrī procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa aicināja puses atbildēt uz dažiem jautājumiem. Prasītāja uz šiem jautājumiem atbildēja 2022. gada 16. decembrī. Saņēmusi atbilžu iesniegšanai noteiktā termiņa pagarinājuma, Komisija sniedza atbildes 2023. gada 16. janvārī.

80

Pēc pušu lūguma termiņš, lai iesniegtu lūgumus ievērot konfidencialitāti attiecībā uz to atbildēm uz Vispārējās tiesas jautājumiem, tika pagarināts. Galīgais noteiktais termiņš bija 2023. gada 31. janvāris – šajā datumā tika iesniegtas kopīgas šo atbilžu nekonfidenciālās versijas.

81

Ar dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2023. gada 16. februārī, pēc termiņa pagarinājuma piešķiršanas Nvidia izteica iebildumus par šiem lūgumiem ievērot konfidencialitāti saistībā ar pušu atbildēm uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.

82

Tiesas sēdes ziņojums tika paziņots lietas dalībniekiem, un prasītāja, kā arī Komisija iesniedza apsvērumus par šo dokumentu attiecīgi 2023. gada 27. janvārī un 2023. gada 16. februārī. Vispārējā tiesa šos apsvērumus ņēma vērā.

83

Ar 2023. gada 8. marta rīkojumu Qualcomm/Komisija (T‑671/19, nav publicēts, EU:T:2023:125) pirmās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs apmierināja dažus lūgumus ievērot konfidencialitāti attiecībā uz informāciju, kas iekļauta pušu atbildēs uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, un pārējos lūgumus noraidīja. Tādējādi prasītājai un Komisijai tika noteikts termiņš, kādā iesniedzama jaunu minēto atbilžu nekonfidenciāla versija. 2023. gada 10. martā puses iesniedza kopīgu šo dokumentu nekonfidenciālu versiju.

84

Tā kā viens no pirmās palātas paplašinātā sastāvā locekļiem nepiedalījās lietas izskatīšanā, minētās palātas priekšsēdētājs iecēla citu tiesnesi, lai papildinātu šo palātu.

85

Mutvārdu process tika pabeigts pēc 2023. gada 15. marta tiesas sēdes. Tā kā viens no palātas locekļiem nevarēja piedalīties apspriedē pēc tam, kad 2023. gada 27. septembrī beidzās viņa amata pilnvaras, trīs tiesneši, kuri ir parakstījuši šo spriedumu, turpināja dalību Vispārējās tiesas apspriedēs saskaņā ar Reglamenta 22. pantu un 24. panta 1. punktu.

86

Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

87

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

88

Nvidia prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

89

Vispirms, kā norādīts šā sprieduma 59., 61. un 62. punktā, puses lūdza neizpaust Nvidia un līdz ar to arī sabiedrībai noteiktu informāciju, kas iekļauta to iebildumu rakstos un citos procesuālajos dokumentos. Nvidia izteica iebildumus par lūgumiem ievērot konfidencialitāti attiecībā uz atsevišķu informāciju. Ar 2021. gada 22. jūlija rīkojumu Qualcomm/Komisija (T‑671/19, nav publicēts, EU:T:2021:502) un 2023. gada 8. marta rīkojumu Qualcomm/Komisija (T‑671/19, nav publicēts, EU:T:2023:125) attiecīgi piektās un pirmās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāji apmierināja dažus lūgumus ievērot konfidencialitāti un pārējos – noraidīja.

90

Ja kāda no pusēm iesniedz pieteikumu atbilstoši Reglamenta 144. panta 2. punktam, priekšsēdētājam jāpieņem lēmums tikai par dokumentiem un informāciju, kuru konfidencialitāte ir apstrīdēta (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. rīkojumu, 2018. gada 26. janvāris, FV/Padome, T‑750/16, nav publicēts, EU:T:2018:59, 14. punkts un tajā minētā judikatūra).

91

Tomēr, lai arī lūgumi ievērot konfidencialitāti nav apstrīdēti, Vispārējai tiesai nevar tikt liegts tos noraidīt, ciktāl tie attiecas uz informāciju, kuru publiskais raksturs acīmredzami izriet no lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem vai kura acīmredzami ir zaudējusi konfidencialitāti citu lietas materiālu izpaušanas dēļ (rīkojums, 2016. gada 15. septembris, Deutsche Telekom/Komisija, T‑827/14, nav publicēts, EU:T:2016:545, 46. punkts). Tādējādi noteiktos apstākļos tā var lemt par neapšaubītiem lūguma par konfidencialitātes ievērošanu aspektiem (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2019. gada 11. aprīlis, Google un Alphabet/Komisija, T‑612/17, nav publicēts, EU:T:2019:250, 16. punkts).

92

Turklāt jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru informācija, kas ir bijusi konfidenciāla, bet ir piecus vai arī vairāk nekā piecus gadus veca, tādējādi ir jāuzskata par vēsturisku un ir jādara zināma pārējiem lietas dalībniekiem, izņemot ārkārtas apstākļus, no kuriem izrietētu, ka, neraugoties uz šīs informācijas vecumu, tā joprojām satur būtiskus noslēpumus, piemēram, rūpnieciskus vai komerciālus noslēpumus, kuru izpaušana kaitētu kādam lietas dalībniekam vai attiecīgai trešai personai (skat. rīkojumu, 2019. gada 11. aprīlis, Google un Alphabet/Komisija, T‑612/17, nav publicēts, EU:T:2019:250, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).

93

Šajā ziņā Vispārējai tiesai atbilstoši Reglamenta 66. pantam jāsaskaņo tiesas nolēmumu publiskuma princips, no vienas puses, un tiesības uz personas datu aizsardzību, kā arī tiesības uz dienesta noslēpuma aizsardzību, no otras puses, ņemot vērā arī sabiedrības tiesības saskaņā ar principiem, kas ietverti LESD 15. pantā, piekļūt tiesas nolēmumiem (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2020. gada 5. oktobris, Broughton/Eurojust, T‑87/19, nav publicēts, EU:T:2020:464, 49. punkts).

94

Šajā lietā Vispārējā tiesa nolēma sprieduma nekonfidenciālajā versijā neaizklāt dažus datus, uz kuriem attiecās pušu lūgumi un kuru konfidencialitāti Nvidia nebija apstrīdējusi. Proti, dažus no šiem datiem var izsecināt no citu šī sprieduma daļu satura un tādējādi tie ir publiski pieejami. Daži dati ir vēsturiski dati, kuru konfidencialitātes saglabāšana pēc vairāk nekā desmit gadiem nav pienācīgi pamatota. Visbeidzot daži citi dati sniedz faktu precizējumus par rīcību, uz kuru attiecās Komisijas izmeklēšana. Šo datu aizklāšana ietekmētu sabiedrības spēju izprast Vispārējās tiesas spriedumu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 2. februāris, Scania u.c./Komisija, T‑799/17, EU:T:2022:48, 82. punkts).

95

Prasības atcelt tiesību aktu pamatojumam prasītāja izvirza piecpadsmit pamatus:

96

Turpinājumā šie pamati tiks izskatīti prasītājas norādītajā secībā, izņemot trešo, ceturto un astoto pamatu, kuri ir balstīti uz dažiem argumentiem vai kuros kodolīgāk izklāstīti šie argumenti, kas citastarp ir aplūkoti sestajā, septītajā un devītajā līdz vienpadsmitajā pamatā un tāpēc tie tiks izvērtēti pēc šī pēdējā minētā pamata.

97

Pirmajam pamatam ir divas daļas. Pirmā daļa attiecas uz labas pārvaldības principa pārkāpumu, ciktāl Komisija neesot veikusi padziļinātu, objektīvu un rūpīgu izmeklēšanu. Otrā daļa ir par tiesību uz aizstāvību un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principa pārkāpumu, jo Komisija neesot izpaudusi prasītājai pierādījumus, kuri bija būtiski tās aizstāvībai.

98

Pirmajā daļā ir izvirzīti trīs iebildumi. Pirmais iebildums attiecas uz izmeklēšanas pārmērīgo ilgumu. Otrais iebildums ir par to, ka lietas materiāli neesot pietiekami pilnīgi un precīzi. Trešais iebildums attiecas uz neobjektīvu izmeklēšanu.

99

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 41. panta 1. punktā ir nostiprinātas tiesības uz labu pārvaldību un noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu jautājumu izskatīšanu Eiropas Savienības iestādēs un struktūrās. Paskaidrojumos attiecībā uz Hartu, kas 2007. gada 14. decembrī publicēti Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2007, C 303, 17. lpp.), ir precizēts, ka tās 41. pants ir balstīts uz Savienības kā tiesiskas kopienas pastāvēšanu, kuras pamatiezīmes ir nostiprinātas judikatūrā, nosakot labu pārvaldību kā vispārēju tiesību principu (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Transavia Airlines u.c./Komisija, T‑591/15, nav publicēts, EU:T:2018:946, 37. punkts).

100

Saskaņā ar judikatūru par labas pārvaldības principu gadījumos, kad Savienības iestādēm ir novērtējuma brīvība, Savienības tiesību sistēmā nodrošināto garantiju ievērošanai administratīvajos procesos ir īpaši svarīga nozīme. Viena no šīm garantijām it īpaši nosaka kompetentās iestādes pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus apstākļus, kam ir nozīme attiecīgajā lietā (spriedumi, 1991. gada 21. novembris, Technische Universität München, C‑269/90, EU:C:1991:438, 14. punkts; 2018. gada 13. decembris, Transavia Airlines/Komisija,T‑591/15, EU:T:2018:946, nav publicēts, 38. punkts, un rīkojums, 2022. gada 17. janvāris, Car‑Master 2/Komisija, T‑743/20, nav publicēts, EU:T:2022:33, 66. punkts).

101

Prasītāja apgalvo, ka izmeklēšanas ilgums, proti, desmit gadi, esot pārmērīgs un citastarp liecinot par Komisijas rūpības trūkumu.

102

Prasītāja uzskata, ka tai neesot bijis iespējas pienācīgi aizstāvēties izmeklēšanas ilguma dēļ. It īpaši tā min izmaiņas Komisijas izmeklēšanas grupas sastāvā, informācijas pieprasījumu, kas nosūtīts astoņus gadus pēc sūdzības iesniegšanas, lūgumus sniegt paskaidrojumus par dokumentiem, kuri Komisijai bija pieejami vairākus gadus, un izmeklēšanas apjoma izmaiņas tās ļoti vēlā stadijā. Prasītāja arī norāda, ka esot piemirsusi laika gaitā faktus gan tā pati, gan Huawei un ZTE, kas neesot varējušas atbildēt uz dažiem dažkārt ļoti svarīgiem Komisijas pieprasījumiem. Visbeidzot tā apstrīd, ka šo ilgumu var attaisnot lietas sarežģītība, un piebilst, ka tā vienmēr ir pilnībā sadarbojusies ar Komisiju.

103

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

104

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru saprātīga termiņa ievērošana administratīvo procesu norisē konkurences politikas jomā ir vispārējs Savienības tiesību princips, kura ievērošanu nodrošina Savienības tiesas (skat. spriedumu, 2012. gada 19. decembris, Heineken Nederland un Heineken/Komisija, C‑452/11 P, nav publicēts, EU:C:2012:829, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

105

Katras procesa stadijas saprātīgums ir jānovērtē, ņemot vērā katra gadījuma īpašos apstākļus, tostarp tā kontekstu, lietas dalībnieku rīcību procedūras laikā, lietas nozīmi dažādiem ieinteresētajiem uzņēmumiem un lietas sarežģītību (spriedums, 1999. gada 20. aprīlis, Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94, EU:T:1999:80, 126. punkts).

106

Turklāt Komisijas īstenotā administratīvā procesā konkurences politikas jomā pārbaude var tikt veikta divos secīgos posmos, no kuriem katram ir sava iekšējā loģika. Pirmais posms, kas ilgst līdz paziņojumam par iebildumiem, sākas dienā, kad Komisija, īstenojot Savienības likumdevēja piešķirtās pilnvaras, veic pasākumus, ar kuriem tā norāda uz izdarīto pārkāpumu un kuri tai ļauj ieņemt nostāju par procesa virzienu. Savukārt otrais periods sākas no paziņojuma par iebildumiem un turpinās līdz galīgā lēmuma pieņemšanai. Tam jāļauj Komisijai galīgi izlemt par pārmesto pārkāpumu (spriedums, 2006. gada 21. septembris, Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija,C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 38. punkts).

107

Turklāt, ja saprātīga termiņa principa pārkāpums ir varējis ietekmēt procesa iznākumu, tad šāds pārkāpums var izraisīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 21. septembris, Technische Unie/Komisija,C‑113/04 P, EU:C:2006:593, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

108

Tomēr jāprecizē, ka, runājot par konkurences tiesību normu piemērošanu, saprātīga termiņa pārsniegšana var būt pamats tikai tādu lēmumu atcelšanai, ar ko tiek konstatēti pārkāpumi, un ar nosacījumu, ka ir pierādīts, ka samērīga termiņa principa pārkāpums ir apdraudējis attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību. Izņemot šo īpašo gadījumu, pienākuma pieņemt lēmumu saprātīgā termiņā neizpilde neietekmē administratīvā procesa saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003 likumību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2006. gada 21. septembris, Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija,C‑105/04 P, EU:C:2006:592, 42. un 43. punkts).

109

Šajā lietā jākonstatē, ka no sūdzības iesniegšanas līdz paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanai ir pagājuši vairāk nekā seši gadi. Tomēr, kā norādīts šā sprieduma 15. punktā, tikai 2012. gada vidū, proti, trīs gadus pēc minētās sūdzības iesniegšanas, sūdzības iesniedzēja formulēja pirmos apgalvojumus par plēsonīgām cenām un Komisija varēja uzsākt izmeklēšanu par pārmesto rīcību. No tā izriet, ka administratīvā procesa pirmais posms kopš sūdzības iesniegšanas ilga vairāk nekā sešus gadus, bet tikai nedaudz ilgāk nekā trīs gadus kopš sūdzības iesniedzējas pirmajiem apgalvojumiem par plēsonīgu cenu noteikšanu.

110

Administratīvā procesa otrais posms, kas turpinājās no paziņojuma par iebildumiem saņemšanas līdz apstrīdētā lēmuma pieņemšanai 2019. gada 18. jūlijā, ilga aptuveni trīsarpus gadus.

111

Tomēr kopumā kopš pirmajiem apgalvojumiem par plēsonīgu cenu noteikšanu izmeklēšanas ilgums, proti, kas ir aptuveni septiņi gadi, nav pārmērīgs, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus un it īpaši tās sarežģītību.

112

Kā norādīja Vispārējā tiesa, lemjot par prasību atcelt Komisijas 2017. gada 31. marta lēmumu, lai rekonstruētu cenu un izmaksu struktūru nolūkā pārbaudīt, vai pastāvēja plēsonīgas cenas, šajā lietā attiecībā uz apgalvoto praksi bija jāveic sarežģīta vairāku datu, no kuriem lielākā daļa bija pieejama tikai prasītājai, analīze. Turklāt šāds uzdevums izrādījās īpaši sarežģīts, jo tas attiecās uz kompleksiem produktiem (spriedums, 2019. gada 9. aprīlis, Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija, T‑371/17, nav publicēts, EU:T:2019:232, 125. punkts).

113

Pirmkārt, kā izriet no prasības pieteikuma, prasītāja bija iesniegusi Komisijai vairāk nekā 31000 dokumentu, atbildot uz astoņiem informācijas pieprasījumiem, kuriem dažkārt sekoja lūgumi pēc sīkāka skaidrojuma. Komisija rīkoja arī vairākas sanāksmes un telefonsarunas gan ar prasītāju, gan ar sūdzības iesniedzēju un trešām personām. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 3. punkta, kurā atgādināti dažādi administratīvā procesa posmi, izriet, ka Komisija izmeklēšanas laikā nekad nav bijusi neaktīva. Visbeidzot jāņem vērā arī tas, ka minētajā lēmumā ir ietverta sarežģīta un detalizēta pārmestās rīcības analīze un ka Komisija centās atbildēt uz daudziem argumentiem, kurus prasītāja bija izvirzījusi minētā procesa laikā, vienlaikus ievērojot prasītājas tiesības uz aizstāvību.

114

Otrkārt, pušu rīcība administratīvajā procesā ietekmēja minētā procesa ilgumu. Šajā ziņā jānorāda, ka sūdzības iesniedzēja apgalvojumus par plēsonīgu cenu noteikšanu pirmo reizi pauda tikai trīs gadus pēc sūdzības iesniegšanas. Vispirms prasītāja deviņas reizes vērsās pie uzklausīšanas amatpersonas, lai risinātu jautājumus par piekļuvi lietas materiāliem, vēlāk tā lūdza piešķirt vairākus termiņa pagarinājumus, atlikt uzklausīšanu un rīkot papildu uzklausīšanu. Visbeidzot – tad, kad prasītāja cēla prasību atcelt Komisijas 2017. gada 31. marta lēmumu un vēlāk iesniedza apelācijas sūdzību par 2019. gada 9. aprīļa spriedumu Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija (T‑371/17, nav publicēts, EU:T:2019:232), ar ko tika noraidīta šī prasība, tā nevarēja nezināt, ka tas noteikti aizkavēs izmeklēšanas gaitu.

115

Tādējādi, tā kā izmeklēšanas ilgums nav pārmērīgs, šis iebildums ir jānoraida kā nepamatots.

116

Katrā ziņā, pat pieņemot, ka izmeklēšanas ilgumu varētu uzskatīt par pārmērīgu, prasītāja nav pierādījusi, kā tas varēja nelabvēlīgi ietekmēt tās aizstāvības iespējas.

117

Pirmkārt, prasītāja nepaskaidro, kādā veidā vienkārša izmeklēšanā iesaistīto Komisijas darbinieku maiņa visos hierarhijas līmeņos būtu varējusi ietekmēt izmeklēšanas rūpību, precizitāti, stabilitāti un apjomu vai tās tiesības uz aizstāvību.

118

Otrkārt, attiecībā uz 2013. gada decembrī iesniegto dokumentu, par kuru Komisija lūdza sniegt paskaidrojumus tikai 2017. gada janvārī, pietiek atgādināt, kā nospriedusi Vispārējā tiesa – ir jāņem vērā vispārējais rūpības pienākums, kas noteikts visiem uzņēmumiem vai uzņēmumu apvienībām, atbilstoši kuram tiem ir jānodrošina, ka to grāmatvedībā vai arhīvos tiktu pienācīgi uzglabāti dokumenti, kas ļauj izsekot to darbību, lai citastarp to rīcībā būtu nepieciešamie pierādījumi tiesvedības vai administratīvu lietu ierosināšanas gadījumā. Tādējādi, tā kā Komisija jau 2010. gada 7. jūnijā bija iesniegusi informācijas pieprasījumus prasītājai atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 18. panta 2. un 3. punktam, vismaz no minētā datuma tai bija jārīkojas ar rūpību un jāveic visi lietderīgie pasākumi, lai saglabātu pierādījumus, kas saprātīgi varēja būt tās rīcībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 9. aprīlis, Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija, T‑371/17, nav publicēts, EU:T:2019:232, 136. punkts un tajā minētā judikatūra).

119

Treškārt, Komisija paskaidroja – ja izmeklēšanā administratīvā procesa laikā notika izmaiņas, tas notika tieši tāpēc, lai ņemtu vērā prasītājas apsvērumus un argumentu, kurus tā it īpaši pauda atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un papildu paziņojumu par iebildumiem, kas pretēji prasītājas apgalvojumiem apliecina tikai to, ka Komisija bija pilnībā ievērojusi tās tiesības uz aizstāvību.

120

Ceturtkārt, prasītāja neprecizē, kādā veidā tas, ka Huawei un ZTE nevarēja sniegt Komisijai paskaidrojumus par dažiem vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumiem, būtu saistīts ar laika ritējumu. Jebkurā gadījumā jākonstatē, ka Komisija pārbaudīja, vai, piemērojot šādus maksājumus Huawei un ZTE, prasītājai bija nodoms piešķirt šīm abām klientēm cenu samazinājumus, jo tas ir subjektīvs elements, kas nav saistīts ar abiem šiem uzņēmumiem, līdz ar to šie uzņēmumi nebūtu varējuši sniegt nekādus būtiskus attaisnojošus pierādījumus par labu prasītājai. Kā turklāt izriet no sestā pamata pārbaudes, to apstiprina arī tas, ka Komisija to pierādīja, balstoties uz saskanīgu pierādījumu kopumu, kas nav saistīts ar šo divu uzņēmumu liecībām.

121

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, pat pieņemot, ka šis iebildums ir pamatots, izskatāmajā lietā tas neļautu konstatēt prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas izraisītu apstrīdētā lēmuma atcelšanu.

122

Prasītāja apgalvo, ka, neapkopojot konkrētu, iespējams, attaisnojošu informāciju, Komisija neesot sagatavojusi pilnīgus un precīzus lietas materiālus. Tā uzskata, ka šo trūkumu ilustrē šādi trīs piemēri. Pirmkārt, Komisija neesot uzdevusi jautājumus Huawei un ZTE par Qualcomm darbinieku, lai gan minētais darbinieks ir daudzu svarīgu dokumentu, uz kuriem tā ir balstījusies, autors. Otrkārt, Huawei un ZTE neesot varējušas sniegt būtisku atbildi uz informācijas pieprasījumu par vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumiem, kuriem tomēr ir svarīga nozīme. Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija tai esot piešķīrusi piekļuvi dažiem stipri rediģētiem dokumentiem, nepārbaudījusi, vai sūdzības iesniedzējas minētie konfidencialitātes apsvērumi bija pamatoti, lai gan šajos dokumentos varēja būt ietverti potenciāli attaisnojoši pierādījumi.

123

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

124

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai principā jāizvērtē, vai informācija ir nepieciešama izmeklēšanā, lai varētu atklāt konkurences noteikumu pārkāpumu (skat. spriedumu, 2015. gada 15. jūlijs, GEA Group/Komisija, T‑45/10, nav publicēts, EU:T:2015:507, 311. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt, ciktāl prasītāja šajā daļā pārmet Komisijai, ka tā neesot mēģinājusi iegūt, iespējams, attaisnojošu informāciju, šajā daļā tā atsaucas arī uz tiesību uz aizstāvību garantiju, tomēr šāda garantija neprasa, lai Komisija veiktu papildu izmeklēšanas darbības, ja tā uzskata, ka lieta ir izmeklēta pietiekamā mērā (spriedumi, 1984. gada 16. maijs, Eisen und Metall/Komisija,9/83, EU:C:1984:177, 32. punkts, un 1999. gada 11. marts, Thyssen Stahl/Komisija,T‑141/94, EU:T:1999:48, 110. punkts).

125

Turklāt attiecībā uz, iespējams, attaisnojošu dokumentu esamību, kurus Komisija neesot mēģinājusi iegūt, no judikatūras izriet, ka attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka tas šos dokumentus būtu varējis izmantot savai aizstāvībai tādējādi, ka, ja uzņēmums to būtu varējis izmantot administratīvajā procesā, tas būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri nesaskan ar secinājumiem, ko šajā stadijā izdarījusi Komisija, un tādēļ kaut kādā veidā būtu varējis ietekmēt vērtējumus, ko Komisija iekļāvusi savā lēmumā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija,C‑407/08 P, EU:C:2010:389, 23. punkts un tajā minētā judikatūra, un 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija,C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 97. punkts).

126

No tā izriet, ka attiecīgajam uzņēmumam jāpierāda, pirmkārt, ka tam nav bijis piekļuves noteiktiem attaisnojošiem pierādījumiem un, otrkārt, ka tas būtu varējis tos izmantot savai aizstāvībai (spriedumi, 2010. gada 1. jūlijs, Knauf Gips/Komisija,C‑407/08 P, EU:C:2010:389, 24. punkts, un 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija,C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 98. punkts).

127

Šajā lietā prasītāja nepaskaidro iemeslus, kuru dēļ Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka lietas izmeklēšana bija pietiekama un kā, iespējams, attaisnojoša informācija, kuru Komisija neesot apkopojusi, tostarp tās minētie trīs piemēri, varētu tikt izmantota tās aizstāvībai tādējādi, ka tā ietekmētu Komisijas vērtējumus apstrīdētajā lēmumā, ja prasītāja to būtu varējusi izmantot administratīvajā procesā. Jebkurā gadījumā, kā izriet no šā sprieduma 124. punktā minētās judikatūras, Komisijai nav pienākuma turpināt izmeklēšanu, lai savāktu visus potenciāli attaisnojošus pierādījumus, ja tā uzskata, ka lietas izmeklēšana ir bijusi pietiekama.

128

It īpaši attiecībā uz tās darbinieku, kurš bija sagatavojis daudzus dokumentus, uz kuriem Komisija balstījās apstrīdētajā lēmumā, prasītāja nesniedz paskaidrojumus, kādā veidā atbildēm uz iespējamiem jautājumiem, kurus Komisija šajā ziņā uzdotu trešām personām, varētu būt jebkāda nozīme lietas izmeklēšanā, kā prasītāja varētu tās izmantot, lai aizstāvētos, vai kā tās varētu ietekmēt Komisijas vērtējumu. Proti, kaut arī Komisija balstījās uz dažiem no šiem dokumentiem, lai galvenokārt pierādītu Icera izstumšanas plāna esamību, tā ņēma vērā arī citus būtiskus pierādījumus, kurus tā uzskatīja par pietiekamiem. Visbeidzot prasītāja nepaskaidro, kā trešā persona varētu būt labākā situācijā nekā prasītāja, lai iesniegtu pierādījumus, kas atspēko šī darbinieka lomu vai Komisijas interpretāciju par attiecīgajiem dokumentiem.

129

Tāpat, pat pieņemot, ka Huawei un ZTE nebija iespējas sniegt būtisku atbildi uz informācijas pieprasījumu par vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumiem, kuriem tomēr ir svarīga nozīme, jānorāda, ka Komisijai šīs atbildes nebija vajadzīgas, jo, kā tas izriet no sestā pamata analīzes, šajā ziņā tā balstījās uz saskanīgu pierādījumu kopumu. Tādējādi, nepieļāvusi acīmredzamu kļūdu, Komisija varēja uzskatīt, ka lietas izmeklēšana bija pietiekama.

130

Visbeidzot attiecībā uz piekļuvi stipri rediģētiem dokumentiem, kuri, iespējams, varēja saturēt attaisnojošus pierādījumus, prasītāja neapstrīd, ka sūdzības iesniedzējas skatījumā uz tās sniegto informāciju attiecās dienesta noslēpums un ka Komisijai nebija nerediģētu dokumentu versiju. Jebkurā gadījumā Komisija varēja pamatoti uzskatīt, ka tai bija pietiekami daudz citu pierādījumu, lai veiktu izmeklēšanu, neprasot sūdzības iesniedzējai iesniegt mazāk rediģētas dokumentu versijas.

131

Šo iemeslu dēļ prasītājas lūgums uzdot Komisijai apstiprināt, vai vairāki svītrojumi dokumentos ID 1112‑00146, 1112‑00148, 1112‑00150, 1112‑00151, 1112‑00154, 1112‑00185, 1112‑00218, 1112‑00196, 1112‑00229 un 1294 ir balstīti uz pamatotām prasībām ievērot dienesta noslēpumu, un informēt par to prasītāju vai arī izsniegt minētos dokumentus, lai izvērtētu Nvidia prasību pamatotību, arī ir jānoraida.

132

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, šis iebildums ir jānoraida.

133

Prasītāja uzskata, ka apstrīdētais lēmums esot neobjektīvas izmeklēšanas rezultāts, kas novedis pie labas pārvaldības principa pārkāpuma un līdz ar to pie nevainīguma prezumpcijas, in dubio pro reo principa, kā arī tiesiskās drošības un pušu procesuālo tiesību vienlīdzības principu pārkāpumiem, kas kaitē prasītājas tiesībām uz aizstāvību.

134

Šī iebilduma pamatojumam prasītāja izvirza trīs argumentus.

135

Pirmkārt, Komisija neesot objektīvi izskatījusi argumentus un pierādījumus, kurus prasītāja izklāstīja atbildē uz paziņojumu par iebildumiem un uzklausīšanas laikā. Gluži pretēji, tā ilgtermiņā esot nodarbojusies ar “informācijas makšķerēšanu”, izdodot vairākus informācijas pieprasījumus, kas noveda pie ļoti plaša datu apjoma savākšanas. Turklāt apstrīdētajā lēmumā esot pieļautas būtiskas atšķirības un iekļauti jauni elementi salīdzinājumā ar papildu paziņojumu par iebildumiem un faktu izklāsta vēstuli, kas savukārt atšķiras no paziņojumu par iebildumiem. Šajā ziņā prasītāja prasības pieteikuma A.11. pielikumā ir iesniegusi sarakstu, kurā ir apkopoti šo atšķirību piemēri.

136

Otrkārt, Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot ņēmusi vērā dažus attaisnojošus pierādījumus, kurus bija iesniegusi Huawei, it īpaši attiecībā uz vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumiem.

137

Treškārt, Komisija esot tikusies ar sūdzības iesniedzēju, lai apspriestu jautājumus, kas saistīti ar uzklausīšanu attiecībā uz papildu paziņojumu par iebildumiem, nepiedaloties uzklausīšanas amatpersonai, lai gan šie jautājumi ir tās kompetencē, kas rada nopietnus jautājumus par Komisijas integritāti un neitralitāti.

138

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

139

Šajā ziņā jānorāda, ka ikvienai personai ir tiesības uz objektīvu jautājumu izskatīšanu Savienības iestādēs (skat. spriedumu, 2022. gada 2. februāris, Scania u.c./Komisija, T‑799/17, EU:T:2022:48, 145. punkts un tajā minētā judikatūra). Izskatāmajā lietā tomēr jākonstatē, ka neviens no prasītājas izvirzītajiem argumentiem nepierāda, ka Komisija nav nodrošinājusi visas garantijas, lai izslēgtu jebkādas pamatotas šaubas par tās objektivitāti izmeklēšanas gaitā.

140

Vispirms attiecībā uz prasītājas argumentu, saskaņā ar kuru Komisija esot izdevusi vairākus informācijas pieprasījumus, lai savāktu plašu datu klāstu, jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. apsvērumu Komisijai ir jāpiešķir pilnvaras visā Savienībā pieprasīt sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai tostarp tiktu atklāta dominējoša stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, kas aizliegta ar LESD 102. pantu. Turklāt no Regulas Nr. 1/2003 18. panta 1. punkta izriet: lai veiktu pienākumus, kas Komisijai uzlikti ar šo regulu, tā ar vienkāršu pieprasījumu vai ar lēmumu var pieprasīt uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām sniegt “visu vajadzīgo informāciju”.

141

Ņemot vērā Komisijas plašās izmeklēšanas un pārbaudes pilnvaras, Komisija ir tā, kurai jānovērtē tās informācijas nepieciešamība, ko tā pieprasa attiecīgajiem uzņēmumiem. Runājot par pārbaudi, ko Vispārējā tiesa veic attiecībā uz šo Komisijas vērtējumu, jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru jēdziens “vajadzīgā informācija” jāinterpretē, ņemot vērā mērķus, kuru sasniegšanai Komisijai tikušas piešķirtas attiecīgās izmeklēšanas pilnvaras. Tādējādi prasība par to, ka jāpastāv saiknei starp informācijas pieprasījumu un apgalvoto pārkāpumu, ir izpildīta, ja šajā procedūras stadijā minētais pieprasījums var tikt likumīgi uzskatīts par saistītu ar apgalvoto pārkāpumu tādā nozīmē, ka Komisija var pamatoti uzskatīt, ka dokuments tai palīdzēs noteikt apgalvotā pārkāpuma esamību (skat. spriedumu, 2014. gada 14. marts, Holcim (Deutschland) un Holcim/Komisija, T‑293/11, nav publicēts, EU:T:2014:127, 110. punkts un tajā minētā judikatūra).

142

Attiecībā it īpaši uz izskatāmo lietu no 2019. gada 9. aprīļa sprieduma Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija (T‑371/17, nav publicēts, EU:T:2019:232), kas pasludināts pēc tam, kad prasītāja bija cēlusi prasību atcelt Komisijas 2017. gada 31. marta lēmumu, 128. punkta izriet, ka Komisijas veiktās izmeklēšanas apjoms bija tāds, kas attaisnoja ievērojama informācijas apjoma sniegšanu.

143

Turklāt, kā 2019. gada 9. aprīļa sprieduma Qualcomm un Qualcomm Europe/Komisija (T‑371/17, nav publicēts, EU:T:2019:232) 201. punktā uzsvēra Vispārējā tiesa, Komisijai ir tiesības pieņemt minēto lēmumu tieši tādēļ, lai sagatavotu savu galīgo lēmumu par iespējamo LESD 102. panta pārkāpumu, ar visu nepieciešamo rūpību un pamatojoties uz visiem datiem, kuri to varējuši ietekmēt. Šāds apsvērums pēc analoģijas ir attiecināms uz citiem informācijas pieprasījumiem, ko Komisija izsniegusi administratīvā procesa gaitā, un tos nevar uzskatīt par “informācijas makšķerēšanu”. Proti, pirmkārt, Komisijas neobjektivitāti izmeklēšanā attiecībā uz prasītāju nevar secināt abstrakti, pamatojoties tikai uz Komisijas rīcības brīvību izvēlēties minētās izmeklēšanas veikšanas veidu, un, otrkārt, prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas konkrēti apliecinātu, ka šos citus informācijas pieprasījumus var izskaidrot vienīgi ar neobjektivitāti.

144

Turklāt attiecībā uz prasītājas argumentu par atšķirībām starp paziņojumu par iebildumiem, papildu paziņojumu par iebildumiem, faktu izklāsta vēstuli un apstrīdēto lēmumu no Tiesas judikatūras izriet, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana prasa, ka attiecīgajam uzņēmumam administratīvā procesa laikā jādod iespēja efektīvi darīt zināmu savu viedokli par apgalvoto faktu un apstākļu patiesumu un nozīmīgumu, kā arī par Komisijas rīcībā esošiem dokumentiem, ar kuriem tā pamato savu apgalvojumu par konkurences noteikumu pārkāpumu (skat. spriedumus, 2013. gada 5. decembris, SNIA/Komisija, C‑448/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:801, 41. punkts un tajā minētā judikatūra; 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija,C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 106. punkts).

145

Šī prasība ir izpildīta, ja galīgajā lēmumā ieinteresētās personas tiek vainotas tikai tajos pārkāpumos, kas norādīti paziņojumā par iebildumiem, un tajā ir norādīti tikai tie fakti, par kuriem ieinteresētajām personām tikusi dota iespēja izteikties (spriedumi, 2012. gada 24. maijs, MasterCard u.c./Komisija,T‑111/08, EU:T:2012:260, 266. punkts; 2013. gada 18. jūnijs, ICF/Komisija,T‑406/08, EU:T:2013:322, 117. punkts, un 2018. gada 13. decembris, Slovak Telekom/Komisija,T‑851/14, EU:T:2018:929, 180. punkts).

146

Tomēr būtiskos apstākļus, uz kuriem Komisija balstās paziņojumā par iebildumiem, var paziņot kopsavilkuma veidā un lēmumam nav obligāti jābūt paziņojuma par iebildumiem kopijai, jo šis paziņojums ir sagatavošanas stadijas dokuments, kurā ietvertajiem faktiskajiem un tiesiskajiem vērtējumiem ir tikai pagaidu raksturs (spriedums, 1987. gada 17. novembris, British American Tobacco un Reynolds Industries/Komisija, 142/84 un 156/84, EU:C:1987:490, 70. punkts; skat. arī spriedumu, 2013. gada 5. decembris, SNIA/Komisija, C‑448/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:801, 42. punkts un tajā minētā judikatūra; 2012. gada 24. maijā, MasterCard u.c./Komisija,T‑111/08, EU:T:2012:260, 267. punkts). Tādējādi par pieļaujamiem ir atzīstami paziņojuma par iebildumiem papildinājumi, kas izdarīti, ņemot vērā lietas dalībnieku atbildes rakstā, kurā iekļautie argumenti pierāda, ka tie faktiski ir varējuši īstenot savas tiesības uz aizstāvību. Komisija administratīvā procesa vajadzībām var arī pārskatīt vai papildināt faktiskos vai tiesiskos argumentus, lai pamatotu tās izteiktos iebildumus (spriedums, 2011. gada 9. septembris, Alliance One International/Komisija,T‑25/06, EU:T:2011:442, 181. punkts). Tādējādi līdz galīgā lēmuma pieņemšanai Komisija var, tostarp ņemot vērā pušu rakstveida un mutvārdu apsvērumus, vai nu atteikties no dažiem vai pat visiem iebildumiem, kas pret tām vērsti, un tādējādi grozīt savu nostāju tām par labu vai, tieši pretēji, izlemt pievienot jaunus iebildumus, ja tā sniedz attiecīgajiem uzņēmumiem iespēju paust savu nostāju šajā ziņā (skat. spriedumu, 2003. gada 30. septembris, Atlantic Container Line u.c./Komisija, T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98, EU:T:2003:245, 115. punkts un tajā minētā judikatūra).

147

Izskatāmajā lietā Komisijas neobjektivitātes izpausmi izmeklēšanā attiecībā pret prasītāju nevar secināt abstrakti, balstoties tikai uz atšķirībām starp paziņojumu par iebildumiem, papildu paziņojumu par iebildumiem, faktu izklāsta vēstuli un apstrīdēto lēmumu. Turklāt prasītāja nav iesniegusi pierādījumus, kas ļautu konkrēti pierādīt, ka šīs atšķirības ir izskaidrojamas vienīgi ar šādu neobjektivitāti.

148

Savukārt jāizvērtē, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā balstījās uz jauniem iebildumiem vai pierādījumiem pret prasītāju, par kuriem tai nebija iespējas paust savu viedokli administratīvā procesa laikā.

149

Šajā ziņā prasītāja min tikai vispārīgu apgalvojumu, ka apstrīdētajā lēmumā esot būtiskas atšķirības un jauni elementi, kas nav ietverti papildu paziņojuma par iebildumiem un faktu izklāsta vēstules argumentācijā, un zemsvītras piezīmē norāda tikai uz dažiem minētajā lēmumā paustajiem apsvērumiem un atsaucas uz prasības pieteikuma A.11. pielikumu.

150

Pat pieņemot, ka šie elementi tik tiešām ir jauni un nebija iekļauti iepriekšējos procesuālajos dokumentos, prasītāja tomēr nepaskaidro, kāpēc šie elementi būtu uzskatāmi par jauniem iebildumiem vai pret to vērstiem pierādījumiem, par kuriem tai nebija iespējas paust savu viedokli, un nevis vienkārši par iebildumiem, kurus Komisija ņēma vērā apstrīdētajā lēmumā, tostarp balstoties uz prasītājas paustajiem apsvērumiem.

151

Kā izriet no šā sprieduma 146. punktā minētās judikatūras, apstrīdētais lēmums nevar būt paziņojuma par iebildumiem, papildu paziņojuma par iebildumiem vai faktu izklāsta vēstules kopija, tieši tā iemesla dēļ, ka Komisijai jāņem vērā apsvērumi, kurus puses ir iesniegušas administratīvā procesa laikā. Tā kā prasītāja ir tikai sastādījusi sarakstu ar atšķirībām starp minēto lēmumu un iepriekšējiem procesuālajiem dokumentiem un sīkāk nav nepaskaidrojusi, kā konkrēti šādas izmaiņas ietekmē Komisijas juridisko pamatojumu un faktu klasifikāciju, kā arī to, kā šī iemesla dēļ ir mainījies pārmestās rīcības tvērums, prasītāja nav pierādījusi, ka Komisijas izmeklēšana bija neobjektīva.

152

Visbeidzot, runājot par prasītājas argumentu, ka Komisija esot tikusies ar sūdzības iesniedzēju, lai apspriestu ar uzklausīšanu saistītus jautājumus attiecībā uz papildu paziņojuma par iebildumiem, un neesot uzaicinājusi uzklausīšanas amatpersonu, lai gan šie jautājumi bija tās kompetencē, tas neļauj apšaubīt Komisijas integritāti vai spēju neitrāli un objektīvi izskatīt šo lietu. Turklāt prasītāja nav pierādījusi, kā šāda tikšanās varēja ietekmēt tās tiesības uz aizstāvību, it īpaši tāpēc, ka tā varēja lūgt uzklausīšanas amatpersonu organizēt līdzvērtīgu sanāksmi, ja tā uzskatīja to par nepieciešamu.

153

Līdz ar to šis iebildums ir jānoraida.

154

Tādējādi pirmā pamata pirmā daļa jānoraida.

155

Šajā daļā ir izvirzīti divi iebildumi. Pirmais iebildums attiecas uz nepietiekamu piekļuvi lietas materiāliem. Otrais iebildums būtībā ir balstīts uz nosūtīto lietas materiālu nepietiekamo saturu.

156

Tiesības uz aizstāvību ir pamattiesības, kas ir vispārējo tiesību principu, kuru ievērošana Vispārējai tiesai un Tiesai jānodrošina, neatņemama daļa (skat. spriedumu, 2011. gada 25. oktobris, Solvay/Komisija,C‑109/10 P, EU:C:2011:686, 52. punkts).

157

Tiesību uz aizstāvību ievērošana ir Savienības tiesību vispārējais princips, kas ir piemērojams, ja administrācija ir nodomājusi pieņemt personai nelabvēlīgu lēmumu (spriedums, 2019. gada 16. janvāris, Komisija/United Parcel Service, C‑265/17 P, EU:C:2019:23, 28. punkts).

158

Šis Savienības tiesību vispārējais princips ir nostiprināts Hartas 41. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā (spriedums, 2021. gada 25. marts, Deutsche Telekom/Komisija,C‑152/19 P, EU:C:2021:238, 105. punkts).

159

Konkurences tiesību kontekstā, lai būtu ievērotas tiesības uz aizstāvību, tiek prasīts, lai ikvienam tāda lēmuma adresātam, ar kuru ir konstatēts, ka tas ir pieļāvis konkurences noteikumu pārkāpumu, administratīvā procesa laikā jādod iespēja pienācīgi darīt zināmu savu viedokli par tam pārmesto faktu un apstākļu esamību un atbilstību, kā arī par dokumentiem, kurus Komisija izmantojusi, lai pamatotu apgalvojumu par šāda pārkāpuma esamību, kā tas izriet no šā sprieduma 144. punktā minētās judikatūras.

160

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz aizstāvību, it īpaši tiesību tikt uzklausītam, pārkāpums izraisa attiecīgā administratīvā procesa iznākumā pieņemtā lēmuma atcelšanu tikai tad, ja šī pārkāpuma neesamības gadījumā šī procesa iznākums varētu būt citāds. Prasītājam, kurš atsaucas uz viņa tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, nevar likt pierādīt, ka Savienības iestādes lēmumam varēja būt citāds saturs, bet gan vienīgi to, ka šāda iespēja nav pilnībā izslēdzama (skat. spriedumu, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ,C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 105. un 106. punkts un tajos minētā judikatūra) tāpēc, ka minētā puse būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību tad, ja nebūtu norādītā procesuālā pārkāpuma (spriedumi, 2003. gada 2. oktobris, Thyssen Stahl/Komisija,C‑194/99 P, EU:C:2003:527, 31. punkts; 2009. gada 1. oktobris, Foshan Shunde Yongjian Housewares & Hardware/Padome, C‑141/08 P, EU:C:2009:598, 94. punkts, un 2018. gada 13. decembris, Deutsche Telekom/Komisija,T‑827/14, EU:T:2018:930, 129. punkts).

161

Šāda izvērtēšana jāveic, ievērojot katras atbilstošās lietas īpašos faktiskos un tiesiskos apstākļus (spriedums, 2020. gada 18. jūnijs, Komisija/RQ,C‑831/18 P, EU:C:2020:481, 107. punkts).

162

Prasītāja apgalvo, ka piekļuve lietas materiāliem tai esot tikusi nodrošināta tikai pēc paziņojuma par iebildumiem un papildu paziņojuma par iebildumiem pieņemšanas un tikai pēc tās atkārtotiem lūgumiem piešķirt šādu piekļuvi. Tā arī apgalvo, ka tai esot bijis jāveltī “ārkārtīgi daudz laika un nesamērīgi resursi”, lai iepazītos ar dažiem dokumentiem, kas esot bijis “nevajadzīgs un kaitējošs uzmanības novēršanas līdzeklis” un esot nelabvēlīgi ietekmējis tās spēju aizstāvēties.

163

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

164

Tiesības iepazīties ar dokumentiem kā tiesību uz aizstāvību neatņemama daļa nozīmē to, ka Komisijai jādod attiecīgajam uzņēmumam iespēja pārbaudīt visus lietas materiālu rakstiskos dokumentus, kas varētu būt nozīmīgi aizstāvībai. Pie šiem dokumentiem pieder gan apsūdzošie, gan attaisnojošie dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus ietverošus dokumentus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (spriedumi, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 68. punkts, un 2011. gada 12. jūlijs, Toshiba/Komisija,T‑113/07, EU:T:2011:343, 41. punkts).

165

Izskatāmajā lietā prasītāja vispirms sūdzas par to, ka tai esot nācies neatlaidīgi lūgt Komisijai piešķirt piekļuvi lietas materiālos iekļautajiem dokumentiem, kas tai esot radījis laika zudumu un apgrūtinājis faktu atcerēšanos, tādējādi tas esot nelabvēlīgi ietekmējis tās aizstāvību.

166

Tomēr prasītājas argumenti par administratīvā procesa ilgumu un tā ietekmi uz tās spēju aizstāvēties ir jānoraida, pamatojoties uz tiem pašiem iemesliem, kas izklāstīti šā sprieduma 116.–121. punktā. Turklāt, ciktāl prasītāja apgalvo, ka piekļuve lietas materiāliem tai esot nodrošināta novēloti, nav strīda par to, ka tai tomēr bija piekļuve lietas materiāliem administratīvā procesa gaitā un tā varēja izmantot tajos iekļautos dokumentus, gatavojot savu aizstāvību. Tādējādi, pat pieņemot, ka prasītājai nebija nodrošināta tūlītēja pieeja lietas materiāliem, tā tomēr nav pierādījusi, ka šī piekļuve būtu bijusi novēlota un ka būtu pārkāptas tās tiesības uz aizstāvību, tāpēc šis arguments jānoraida.

167

Otrkārt, attiecībā uz apgalvoto nepietiekamo piekļuvi lietas materiāliem, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 45. un 46. punkta, kurus prasītāja neapstrīd, jānorāda, ka saistībā ar paziņojumu par iebildumiem tā atzina, ka visi jautājumi par piekļuvi lietas materiāliem tika atrisināti, pirms tā iesniedza atbildi uz paziņojumu par iebildumiem, un attiecībā uz papildu paziņojumu par iebildumiem tā neizmantoja Komisijas piedāvāto iespēju papildināt atbildi uz papildu paziņojumu par iebildumiem pēc tam, kad tā bija saņēmusi piekļuvi dažu dokumentu pārskatītām nekonfidenciālām versijām, tādējādi tā nevar pamatoti apgalvot, ka tās tiesības uz aizstāvību tika aizskartas.

168

Tādējādi šis iebildums jānoraida.

169

Prasītāja uzskata, ka Komisija neesot izpildījusi pienākumu sagatavot detalizētas piezīmes par visām oficiālajām vai neoficiālajām sanāksmēm, telefonsarunām un intervijām, kas tika rīkotas informācijas vākšanas nolūkos izmeklēšanas gaitā, un neesot nodrošinājusi tai šīs piezīmes tādā veidā, kas ļautu tās lietderīgi izmantot.

170

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija neesot sagatavojusi piezīmes par septiņām telefonkonferencēm un piecām sanāksmēm, kurās piedalījās prasītāja. Tāpēc Komisija neesot varējusi izmantot šīs piezīmes, kurās, iespējams, varēja būt ietverti attaisnojoši pierādījumi.

171

Otrkārt, prasītāja uzskata, ka dažas piezīmes par sanāksmēm vai telekonferencēm ar trešām personām Komisija tai esot nodevusi pārāk vēlu, dažkārt vairākus gadus pēc to norises.

172

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija tai esot nosūtījusi pārāk īsas piezīmes par dažām telefonkonferencēm ar trešām personām, proti, par vienu telefonkonferenci ar Huawei un septiņām telefonkonferencēm ar sūdzības iesniedzēju, kas neesot ļāvis tai saprast to laikā apspriesto informāciju.

173

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

174

Vispirms jānorāda, ka Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkts pilnvaro Komisiju iztaujāt jebkuru fizisku vai juridisku personu, kas piekrīt iztaujāšanai, lai savāktu informāciju par izmeklēšanas priekšmetu ar mērķi izpildīt šajā regulā paredzētos uzdevumus.

175

Saskaņā ar Regulas Nr. 773/2004 3. pantu Komisija iztaujājamo personu paziņojumus var fiksēt jebkādā veidā iztaujāšanas ietvaros, kas veikta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 19. pantu. Regulas Nr. 773/2004 3. panta 2. punktā arī ir precizēts, ka šādu iztaujāšanu var veikt jebkādā veidā, tai skaitā pa telefonu vai izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus.

176

Šajā ziņā no judikatūras izriet – ja Komisija nolemj veikt iztaujāšanu, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punktu, tai ir pienākums fiksēt šo iztaujāšanu pilnā apjomā, neskarot Komisijas brīvību šīs fiksēšanas veida izvēlē. No tā izriet, ka Komisijai ir pienākums fiksēt tās izvēlētajā veidā ikvienu iztaujāšanu, ko tā veic saskaņā ar minēto pantu ar mērķi savākt informāciju attiecībā uz tās izmeklēšanas priekšmetu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija,C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 90.–91. punkts, un 2023. gada 9. marts, Les Mousquetaires un ITM Entreprises/Komisija, C‑682/20 P, EU:C:2023:170, 89. punkts).

177

Šajā nolūkā nepietiek ar to, ka Komisija sniedz īsu kopsavilkumu par strīdīgās iztaujāšanas laikā apspriestajiem tematiem. Tai jāvar sniegt norādes par šīs tikšanās laikā notikušo apspriežu saturu, it īpaši par informācijas par tajā minētajiem tematiem būtību (spriedums, 2022. gada 15. jūnijs, Qualcomm/Komisija (Qualcomm – Ekskluzivitātes maksājumi), T‑235/18, EU:T:2022:358, 190. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, Intel/Komisija, 2017. gada 6. septembris, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 91. un 92. punkts).

178

Pirmkārt, attiecībā uz saziņu, kas administratīvā procesa laikā notika starp Komisiju un prasītāju, prasītāja sūdzas par to, ka lietas materiālos neesot iekļautas piezīmes par septiņām telefonkonferencēm un piecām sanāksmēm.

179

Tomēr jānorāda, ka prasītāja nekādi neizskaidro, kā iespējams procesuāls pārkāpums būtu varējis aizskart tās tiesības uz aizstāvību, pierādot, ka tā būtu varējusi labāk nodrošināt savu aizstāvību, ja Komisija būtu sagatavojusi piezīmes par tās saziņu ar prasītāju. Tā kā šajās sanāksmēs piedalījās Komisija un prasītāja, tai bija pilnīga informācija par to saturu un jautājumiem, kas tajās tika apspriesti ar Komisiju. Tādējādi tai bija iespēja izmantot jebkuru attaisnojošu pierādījumu, kas varētu būt ticis apspriests šīs saziņas laikā, lai labāk nodrošinātu savu aizstāvību. Turklāt šādā gadījumā būtu sagaidāms, ka prasītāja pati būtu rīkojusies piesardzīgi, nosūtot Komisijai attiecīgās saziņas kopsavilkumu, lai saglabātu lietas materiālos rakstisku liecību par jebkādu iespējamu attaisnojošu pierādījumu.

180

Otrkārt, prasītāja sūdzas, ka piekļuve dažām piezīmēm par sanāksmēm vai telefonkonferencēm ar trešām personām tai esot piešķirta novēloti, kas esot kaitējis tās tiesībām uz aizstāvību.

181

Šajā ziņā neatkarīgi no tā, vai attiecīgās sanāksmes un telefonsarunas ir uzskatāmas par “iztaujāšanām” Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta izpratnē, kuras Komisijai bija pienākums fiksēt, ko prasītāja turklāt pat nemēģina pierādīt, nav strīda, ka piekļuvi piezīmēm par šīm iztaujāšanām tā ieguva 2018. gada 31. jūlijā un 27. augustā, proti, tieši pēc Komisijas papildu paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas.

182

Lai gan var paust nožēlu, ka piekļuve piezīmēm par attiecīgajām sanāksmēm un telefonkonferencēm faktiski tika piešķirta ilgu laiku pēc minēto sanāksmju un telekonferenču norises, tomēr prasītāja atbildēja uz papildu paziņojumu par iebildumiem 2018. gada 22. oktobrī, proti, vairākas nedēļas pēc šo piezīmju saņemšanas, kas tai deva pietiekami daudz laika, lai tās izskatītu, iegūtu jebkurus iespējamos attaisnojošus pierādījumus un izmantotu tos savā atbildē.

183

Šajā ziņā jānorāda, ka izskatāmās lietas apstākļi atšķiras no tiem, kas bija pamatā 2022. gada 15. jūnija spriedumam Qualcomm/Komisija (Qualcomm – ekskluzivitātes maksājumi) (T‑235/18, EU:T:2022:358), ar ko Vispārējā tiesa atcēla Komisijas Lēmumu C(2018) 240 final (2018. gada 24. janvāris) par LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.40220 – Qualcomm (ekskluzivitātes maksājumi)], tostarp saistībā ar to, ka Komisija novēloti nosūtīja dažas piezīmes par iztaujāšanām ar trešām personām.

184

Tādējādi no 2022. gada 15. jūnija sprieduma Qualcomm/Komisija (Qualcomm – Ekskluzivitātes maksājumi) (T‑235/18, EU:T:2022:358) 168. un 169. punkta izriet, ka lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, Komisija administratīvā procesa laikā nesniedza Qualcomm nekādu informāciju par noteiktu iztaujāšanu ar trešām personām esamību vai arī to saturu, un ka tikai pēc Lēmuma C(2018) 240 final pieņemšanas tā nosūtīja šādas piezīmes, no kurām dažas tika iesniegtas pat tiesvedības laikā Vispārējā tiesā, atbildot uz tās noteiktajiem pierādījumu savākšanas pasākumiem.

185

Turklāt netiek apstrīdēts, ka lietā, kurā pasludināts 2022. gada 15. jūnija spriedums Qualcomm/Komisija (Qualcomm – Ekskluzivitātes maksājumi) (T‑235/18, EU:T:2022:358), atšķirībā no šīs lietas, Qualcomm nebija piekļuves šīm piezīmēm administratīvā procesa laikā un tādēļ tā nevarēja paust savu viedokli par tām vai izmantot tajās ietvertos iespējamos attaisnojošos pierādījumus savai aizstāvībai pirms lēmuma pieņemšanas, ar kuru tā tika apsūdzēta ekskluzivitātes maksājumu veikšanā. Šie izšķirošie apstākļi, kuru dēļ Vispārējā tiesa atcēla Lēmumu C(2018) 240 final, būtiski atšķiras no izskatāmajā lietā aplūkotajiem.

186

No iepriekš minētā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka tās tiesības uz aizstāvību tika aizskartas, jo Komisija samērā novēloti nosūtīja piezīmes par attiecīgajām sanāksmēm un telekonferencēm. Tādējādi jānoraida prasītājas arguments par to, ka Komisija minētās piezīmes esot nosūtījusi novēloti.

187

Treškārt, prasītājas sūdzas, ka dažas piezīmes par telefonkonferencēm ar trešām personām, proti, par vienu telefonkonferenci ar Huawei un septiņām telefonkonferencēm ar sūdzības iesniedzēju, esot pārāk īsas.

188

Šajā ziņā Komisija tiesas sēdē atzina, ka, pirmkārt vismaz dažas no telefonkonferencēm, uz kurām atsaucas prasītāja, faktiski var kvalificēt kā “iztaujāšanas” Regulas Nr. 1/2003 19. panta 1. punkta izpratnē un, otrkārt, ka tā nebija tās fiksējusi. Turklāt jānorāda, ka piezīmes par šīm iztaujāšanām, kā tās atspoguļotas prasības pieteikuma A.9. pielikumā, ir pārāk lakoniskas, lai kompensētu šo fiksēšanas neesamību.

189

Lai izdarītu secinājumus no šāda procesuāla pārkāpuma, jānosaka, vai prasītāja, ņemot vērā šīs lietas īpašos faktiskos un tiesiskos apstākļus, ir pienācīgi pierādījusi, ka tā būtu varējusi labāk aizstāvēties, ja nebūtu pieļauts procesuāls pārkāpums. Ja šāda pierādījuma nav, šis pārkāpums nevar būt pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai.

190

Ja attiecīgajam uzņēmumam ir pieejamas visādā ziņā nopietnas norādes par tā rīcībā nenodoto dokumentu autoriem, kā arī to raksturu un saturu, kuri tam nav tikuši izpausti, minētajam uzņēmumam ir pienākums pierādīt, ka lietas materiālu elementi, kuriem tam nepamatoti nav bijusi piekļuve, neatkarīgi no tā, vai tie ir apsūdzoši vai attaisnojoši, būtu bijuši noderīgi tā aizstāvībai (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokātes J. Kokotes [J. Kokott] secinājumus lietā Solvay/Komisija, C‑110/10 P, EU:C:2011:257, 37. punkts).

191

Ja apsūdzošs pierādījums tam nav ticis izpausts, attiecīgajam uzņēmumam pietiek pierādīt, ka administratīvā procesa iznākums varētu būt citāds, ja šis pierādījums būtu ticis noraidīts, ciktāl Komisija ir balstījusies uz to (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2004. gada 7. janvāris, Aalborg Portland u.c./Komisija, C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P, EU:C:2004:6, 71. un 73. punkts, un 2011. gada 12. jūlijs, Toshiba/Komisija,T‑113/07, EU:T:2011:343, 46. punkts).

192

Ja attaisnojošs pierādījums tam nav ticis izpausts, attiecīgajam uzņēmumam jāpierāda, ka tas šos pierādījumus būtu varējis izmantot savai aizstāvībai tādējādi, ka tad, ja uzņēmums to būtu varējis izmantot administratīvajā procesā, tas būtu varējis atsaukties uz pierādījumiem, kuri nesaskan ar secinājumiem, ko šajā stadijā izdarījusi Komisija, un tādēļ kaut kādā veidā būtu varējis ietekmēt vērtējumus, ko Komisija iekļāvusi savā lēmumā (skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija,C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 97. punkts un tajā minētā judikatūra).

193

Tomēr izskatāmajā lietā jākonstatē, ka prasītāja nav pierādījusi, ka norādītā procesuālā pārkāpuma neesamības gadījumā tā būtu varējusi labāk aizstāvēties.

194

It īpaši – lai gan no Komisijas nosūtītajām piezīmēm principā bija iespējams izsecināt attiecīgo iztaujāšanu saturu un tādējādi arī iespējamo attaisnojošo pierādījumu esamību, kurus tā būtu varējusi izmantot savai aizstāvībai, prasītāja nav izvirzījusi nevienu konkrētu argumentu, kas ļautu saprast, kādā veidā tā būtu varējusi labāk aizstāvēties, arī tad, kad Vispārējā tiesa tai uzdeva par to tiešu jautājumu tiesas sēdē.

195

Visbeidzot jānorāda, ka ar 2022. gada 15. jūnija spriedumu Qualcomm/Komisija (Qualcomm – ekskluzivitātes maksājumi) (T‑235/18, EU:T:2022:358) Vispārējā tiesa atcēla Lēmumu C(2018) 240 final, tostarp tādēļ, ka Komisijas iesniegtās piezīmes par dažām trešo personu iztaujāšanām bija nepilnīgas, un prasītāja, lai pamatotu apgalvojumus, kurus šajā ziņā tā bija izteikusi prasības pieteikumā, iesniedza pielikumu, precizējot aspektus, kas varētu būt tikuši apspriesti minēto iztaujāšanu laikā, un kā šie elementi būtu varējuši palīdzēt tās aizstāvībai. Tomēr izskatāmajā lietā prasītāja šādus precizējumus nav sniegusi.

196

No tā izriet, ka šajā lietā konstatētais procesuālais pārkāpums, sagatavojot pārāk lakoniskas piezīmes par telefonkonferencēm ar trešām personām, nevar būt pamats apstrīdētā lēmuma atcelšanai.

197

Tāpēc šis iebildums tāpat kā pirmā pamata otrā daļa jānoraida. Tādējādi, tā kā šī pamata pirmā daļa arī tika noraidīta (skat. šā sprieduma 154. punktu), minētais pamats jānoraida kopumā.

198

Otrajam pamatam ir piecas daļas. Pirmā daļa attiecas uz trūkumiem apstrīdētajā lēmumā saistībā ar konkrētā tirgus definīciju. Otrā daļa ir balstīta uz konkurences ierobežojumu, ko tieši rada pašapgādes piedāvājums brīvajā tirgū. Trešā daļa attiecas uz konkurences spiedienu, ko netieši rada pašapgādes piedāvājums brīvajā tirgū. Ceturtā daļa ir par prasītājas dominējošo stāvokli attiecīgajā laikposmā. Piektā daļa attiecas uz UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmenta definīciju, uz kuru Komisija esot balstījusi savu analīzi.

199

Šajā daļā ir izvirzīti trīs iebildumi. Pirmais iebildums attiecas uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā un tiesību kļūdām, ciktāl Komisija, definējot konkrēto tirgu, esot balstījusies uz vispārīgām atbildēm, kuras tā bija saņēmusi uz neskaidriem informācijas pieprasījumiem. Otrais iebildums attiecas uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā un tiesību kļūdām, ciktāl Komisija neesot pārbaudījusi, vai pastāv aizstājamības ķēde. Trešais iebildums attiecas uz acīmredzamām kļūdām vērtējumā un tiesību kļūdām, ciktāl Komisija secināja, ka tai nebija jāpiemēro “small but significant and non-transitory increase in price” tests (neliela, bet nozīmīga un paliekoša cenu pieauguma tests; turpmāk tekstā – “SSNIP tests”).

200

Jāatgādina, ka, piemērojot LESD 102. pantu, konkrēto tirgu nosaka ar mērķi definēt robežas, kurās jānovērtē, vai attiecīgais uzņēmums spēj lielā mērā darboties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un patērētājiem (skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

201

Tādējādi konkrētā tirgus noteikšana principā ir priekšnoteikums attiecīgā uzņēmuma dominējošā stāvokļa iespējamas pastāvēšanas novērtēšanai, kas nozīmē, ka, pirmkārt, jānosaka produkti vai pakalpojumi, kas ietilpst konkrētajā tirgū, un tad, otrkārt, šā tirgus ģeogrāfiskā dimensija (skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 127. un 128. punkts un tajos minētā judikatūra).

202

Produktu tirgus gadījumā “konkrētā tirgus” jēdziens nozīmē, ka starp produktiem vai pakalpojumiem, kuri tajā ietilpst, var pastāvēt efektīva konkurence, kas nozīmē pietiekamu savstarpējas aizstājamības vai aizvietojamības pakāpi starp šiem produktiem un pakalpojumiem. Savstarpējo aizstājamību vai aizvietojamību novērtē ne tikai no attiecīgo preču un pakalpojumu objektīvo īpašību aspekta. Jāņem vērā arī konkurences apstākļi un piedāvājuma un pieprasījuma struktūra šajā tirgū (skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 129. punkts un tajā minētā judikatūra).

203

Šāds vērtējums nozīmē, ka konkrētajā tirgū pastāv pietiekama savstarpējas aizstājamības pakāpe starp produktiem un pakalpojumiem ar tiem, kuri paredzēti, lai apmierinātu pieprasījumu šajā tirgū. Tā tas it īpaši ir gadījumā, ja alternatīvā piedāvājuma autors ir spējīgs īsā termiņā apmierināt pieprasījumu ar pietiekamu spēku, lai veidotu būtisku pretspēku attiecīgā uzņēmuma ietekmei šajā tirgū (skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 132. un 133. punkts).

204

Visbeidzot – saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecīgā tirgus definīciju, tā kā tā ietver Komisijas veiktus kompleksus ekonomiskus vērtējumus, Savienības tiesa pārbauda tikai ierobežotā apmērā (spriedumi, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija,T‑201/04, EU:T:2007:289, 482. punkts, un 2009. gada 7. maijs, NVV u.c./Komisija,T‑151/05, EU:T:2009:144, 53. punkts, un 2010. gada 15. decembris, CEAHR/Komisija,T‑427/08, EU:T:2010:517, 66. punkts).

205

Ņemot vērā šos apsvērumus, jāizvērtē prasītājas argumentācija par attiecīgā tirgus definīciju, kuru Komisija sniedza apstrīdētajā lēmumā.

206

Prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija esot noraidījusi UMTS mikroshēmu un citas tehnoloģijas atbalstošu mikroshēmu iespējamo savstarpējo aizstājamību, pamatojoties uz neobjektīvu analīzi, kas balstīta uz atlasītām atbildēm uz slikti formulētiem jautājumiem.

207

Konkrētāk, prasītājas ieskatā apstrīdētais lēmums esot balstīts uz neskaidrām vai divdomīgām atbildēm uz grūti uztveramiem vai dažādi interpretējamiem jautājumiem, kas tika uzdoti vairākus gadus pēc iespējamā pārkāpuma nosūtītajos informācijas pieprasījumos, tāpēc vairāki respondenti 2014. gada 4. novembra un 2015. gada 30. aprīļa aptaujas anketās uzdotos jautājumus, iespējams, interpretēja, atsaucoties uz tirgus situāciju, kas pastāvēja šo informācijas pieprasījumu nosūtīšanas brīdī, nevis apgalvotā pārkāpuma izdarīšanas laikā. Turklāt, ņemot vērā dažu jautājumu formulējumu par UMTS mikroshēmu un citas tehnoloģijas atbalstošu mikroshēmu aizstājamību, iztaujātie uzņēmumi esot atbildējuši uz jautājumu, vai tie plānoja mainīt to mikroshēmu piegādātājus, kuras paredzēts integrēt jau esošajās ierīcēs, nevis jaunajās ierīcēs. Visbeidzot, jautājumu formulējumā esot pieņemts, ka pastāv divi atsevišķi tirgi, no kuriem viens ietver UMTS mikroshēmas, bet otrs – mikroshēmas, kas atbalsta LTE, jo respondentiem tika vaicāts, vai tie pārietu no viena mikroshēmas veida uz otru.

208

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

209

Vispirms jānorāda, ka Komisija, balstoties uz plašu datu apjomu, apstrīdētajā lēmumā secināja, ka UMTS mikroshēmas un citas mikroshēmas, kas atbalsta citas tehnoloģijas, nav savstarpēji aizstājamas. Tas izriet no apstrīdētā lēmuma 245., 246. un 248.–251. zemsvītras piezīmēm par UMTS mikroshēmu un citu mikroshēmu, kas atbalsta GSM standartus, savstarpējo neaizstājamību, no tā paša lēmuma 254.–258. zemsvītras piezīmēm par UMTS mikroshēmu un citu mikroshēmu, kas atbalsta CDMA standartus, savstarpējo neaizstājamību, no 260. un 264. zemsvītras piezīmēm par UMTS mikroshēmu savstarpējo neaizstājamību to “Frequency-division-duplexing” (FDD) variantā un tā “Time-division-duplex” (TDD) variantā, kas neatbalsta FDD režīmu, kā arī no tā paša lēmuma 271.–273. zemsvītras piezīmēm par UMTS mikroshēmu un citu mikroshēmu, kas atbalsta WiFi/WiMAX standartu, savstarpējo neaizstājamību. Savukārt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 277. un 279. zemsvītras piezīmes, Komisija arī ir balstījusies uz daudziem dokumentiem, lai secinātu, ka UMTS mikroshēmas, kas atbalsta dažādas šīs tehnoloģijas versijas, ir savstarpēji aizstājamas.

210

Turklāt jānorāda, ka Komisija ir balstījusies ne tikai uz atbildēm, kas sniegtas uz 2014. un 2015. gadā nosūtītajām anketām, bet arī atbildēm, kas sniegtas uz divām 2010. gadā nosūtītajām anketām, kuras arī attiecās uz konkrētā tirgus definīciju; to Komisija skaidri apstiprināja, atbildot uz tiesas organizācijas pasākumu, proti, Vispārējās tiesas uzdoto rakstveida jautājumu, kā arī uz nozares ziņojumiem, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 244., 261. un 270. zemsvītras piezīmes.

211

Tādējādi Komisijai nevar pārmest, ka, definējot konkrēto tirgu, tā esot izmantojusi tikai atsevišķu atbilžu atlasi.

212

Turklāt pat pieņemot, ka daži aptaujātie uzņēmumi, iespējams, atbildēja uz 2014. un 2015. gada aptaujas anketām, atsaucoties uz kļūdainu laikposmu, jākonstatē, ka ne visi respondenti, kurus norāda Komisija apstrīdētā lēmuma 244., 261. un 270. zemsvītras piezīmē, ir pieļāvuši šādu kļūdu; prasītāja to neapstrīd, jo tā min tikai dažus piemērus, norādot uzņēmumus, kuru atbildes, pēc tās domām, neattiecas uz attiecīgo laikposmu.

213

It īpaši attiecībā uz 2015. gada 30. aprīļa anketu jānorāda, ka tās ievadā ir precizēts, ka atbildes jāsniedz par laikposmu no 2010. līdz 2014. gadam. Runājot par iemesliem, kuru dēļ šī aptaujas anketa neattiecas uz 2009. gadu, lai gan šī gada otrais ceturksnis ir iekļauts attiecīgajā laikposmā, Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveidā uzdoto jautājumu, norādīja, ka daudzi šīs anketas respondenti bija skaidri atsaukušies uz laikposmu pirms 2010. gada vai arī snieguši vispārīgus apgalvojumus, kas ir piemērojami neatkarīgi no atsauces perioda un tādējādi arī attiecināmi uz 2009. gadu.

214

No tā izriet – pat ja daži prasītājas minētie 2014. gada 4. novembra un 2015. gada 30. aprīļa aptaujas anketu respondenti ir snieguši neskaidras atbildes, kā to apgalvo prasītāja, atsaucoties uz citu laikposmu, kas nav pārkāpuma periods, jebkurā gadījumā šāda kļūda nevar likt apšaubīt Komisijas veikto visu atbilžu analīzi saistībā ar UMTS mikroshēmu un citas tehnoloģijas atbalstošu mikroshēmu neaizstājamību, ņemot vērā ļoti lielu saskaņotu datu apjomu, uz kuru Komisija šajā ziņā balstījās.

215

Turklāt, apgalvojot, ka dažu jautājumu formulējums par UMTS mikroshēmu un citas tehnoloģijas atbalstošu mikroshēmu aizstājamību licis iztaujātajiem uzņēmumiem atbildēt uz jautājumu, vai tie plānoja mainīt tādu mikroshēmu piegādātāju, kas paredzētas integrēšanai esošajās ierīcēs, nevis jaunajās ierīcēs, prasītāja būtībā uzskata, ka Komisijai esot bijis jāpārbauda hipotētiska konkurences spiediena esamība, ko īstenoja nākotnes ierīcēs, proti, produktos, kuri vēl neeksistēja, integrējamo mikroshēmu piegādātāji.

216

Tomēr šādai argumentācijai nevar piekrist.

217

No Komisijas Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās (OV 1997, C 372, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par tirgus definīciju”) 7. punkta izriet, ka konkrētais produktu tirgus ietver visus tos produktus, kurus patērētājs uzskata par savstarpēji aizvietojamiem vai aizstājamiem, pamatojoties uz produktu iezīmēm, cenām un paredzēto lietojumu, tas nozīmē, ka vērtējums jāveic, balstoties uz to produktu veidu, ko attiecīgie uzņēmumi pārdod pašlaik, nevis attiecībā uz hipotētiskiem jauniem produktiem, kuru iezīmes, cenas un paredzēto lietojumu patērētāji vēl nezina.

218

Šajā ziņā arī jānorāda, ka prasītāja jebkurā gadījumā neizskaidro, kā hipotētiskais konkurences spiediens, ko varētu radīt vēl neesošām ierīcēm paredzētās mikroshēmas, būtu varējis kaut nedaudz ietekmēt Komisijas veiktās analīzes rezultātu, ņemot vērā, ka Komisija, kā norādīts šā sprieduma 209. un 210. punktā, ir balstījusies uz daudziem saskanīgiem datiem.

219

Visbeidzot, prasītājas argumentācija, ka Komisija, uzdodot respondentiem jautājumu par pāreju no viena mikroshēmu veida uz citu, esot pieņēmusi divu atsevišķu tirgu, proti, UMTS mikroshēmojumu tirgus un LTE atbalstošo mikroshēmojumu tirgus, pastāvēšanu, ir jānoraida kā pilnīgi nepamatota.

220

Proti, jautājumi, kurus Komisija uzdeva šajā ziņā, attiecas tikai uz konkrētām tehnoloģijām, it īpaši GSM, UMTS un LTE standartiem, no kuriem katram ir savas iezīmes; ar šiem jautājumiem tā it īpaši centās noskaidrot, vai mikroshēmas, kas atbalsta šīs tehnoloģijas, pircēji uzskata par savstarpēji aizstājamām un līdz ar to mikroshēmām, kuras var iekļaut tajā pašā produktu tirgū.

221

No iepriekš minētā izriet, ka šis iebildums jānoraida.

222

Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā un tiesību kļūdas, neizvērtējot, vai pastāvēja aizstājamības ķēde starp UMTS mikroshēmām un mikroshēmām, kas atbalsta agrākas vai jaunākas tehnoloģijas.

223

Prasītājas ieskatā Komisijai esot bijis jāpārbauda, vai brīdī, kad notika pāreja no vienas tehnoloģijas uz otru, pastāvēja tā sauktā “aizstājamības ķēde”, proti, saskaņā ar tās pašas formulējumu, “piedāvāto produktu turpinātība vai arī tās neesamības gadījumā – acīmredzams strukturāls“lūzuma punkts” attiecībā uz abiem standartiem”. Prasītāja īpaši apstrīd Komisijas secinājumu, ka starp UMTS mikroshēmām un mikroshēmām, kas iepriekš atbalstīja paplašināto GSM/EDGE standartu, aizstājamības ķēde nepastāvēja.

224

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

225

Jānorāda, ka Paziņojuma par tirgus definīciju 57. punktā Komisija paskaidro, ka atsevišķos gadījumos alternatīvu ķēžu pastāvēšana var novest pie tā, ka tirgū tiek iekļauti noteikti produkti, kas nav tieši aizstājami, ja produkts B ir produktu A un C pieprasījuma aizstājējs. Šajā gadījumā, pat ja produkti A un C pieprasījuma ziņā nav tieši savstarpēji aizstājami, tos var klasificēt tajā pašā attiecīgajā produktu tirgū, jo aizstājējprodukta B esamība ietekmē to attiecīgās cenas.

226

Tomēr jākonstatē, ka prasītāja ar šo iebildumu būtībā pārmet Komisijai, ka tā uzskatīja, pirmkārt, ka mikroshēmas, kas atbalstīja iepriekšējās tehnoloģijas, un UMTS mikroshēmas nav savstarpēji aizstājamas, un, otrkārt, ka UMTS mikroshēmas un mikroshēmas, kas atbalsta jaunākas tehnoloģijas, nav savstarpēji aizstājamas. Citiem vārdiem, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot veikusi divas “klasiskas” pārbaudes par divu produktu savstarpēju aizvietojamību, nevis izvērtējusi divu produktu, kas nav tieši savstarpēji aizstājami, bet kas var būt netieši aizstājami, iespējamu aizstājamību ķēdē, ņemot vērā iespēju aizstāt šos abus produktus ar trešo produktu.

227

Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija, balstoties uz plašu saskaņotu datu kopumu, izvērtēja, vai UMTS mikroshēmas un mikroshēmas, kas atbalsta citas par UMTS tehnoloģiju vecākas vai jaunākas tehnoloģijas, ir savstarpēji aizstājamas, kā tas izriet no šā sprieduma 209. un 210. punkta.

228

No iepriekš minētā izriet, ka šis iebildums jānoraida.

229

Prasītāja uzskata, ka, neveicot SSNIP testu, Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un tiesību kļūdu. Prasītājas ieskatā, lai gan 2017. gada 11. janvāra spriedumā Topps Europe/Komisija (T‑699/14, nav publicēts, EU:T:2017:2), uz kuru Komisija atsaucas apstrīdētajā lēmumā, patiešām ir minēti citi instrumenti, kurus Komisija var izmantot papildus šim testam, ieskaitot tirgus pētījumus un patērētāju un konkurentu viedokļu novērtējumu, Komisijai tik un tā esot pienākums balstīties uz atbilstošiem, pārliecinošiem un ticamiem pierādījumiem, ko izskatāmajā lietā tā neesot izdarījusi, jo esot balstījusies uz tādu atbilžu atlasi, kas sniegtas uz informācijas pieprasījumos uzdotiem grūti uztveramiem jautājumiem. Prasītāja arī pārmet Komisijai, ka apstrīdētā lēmuma 248. punktā tā uzskatīja, ka šāds tests jebkurā gadījumā nav atbilstīgs, jo UMTS mikroshēmu cena jau pārsniedza konkurētspējīgas cenas.

230

Komisija un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

231

Iesākumā jāatgādina, ka, veicot SSNIP testu, tiek novērtēts, vai neliela produkta cenas pieauguma dēļ, aptuveni par 5 līdz 10 %, būtisks klientu skaits izvēlēsies citu produktu, kas šajā gadījumā ir uzskatāms par tādu, ko var aizstāt ar pirmo minēto produktu.

232

Tāpat jānorāda – lai gan SSNIP tests ir atzīta metode, lai definētu konkrēto tirgu, tā nav vienīgā metode, kuru var izmantot Komisija. Proti, Komisija tirgus definēšanai var ņemt vērā arī citus instrumentus, piemēram, tirgus pētījumus vai patērētāju un konkurentu viedokļu izvērtējumu (spriedumi, 2017. gada 11. janvāris, Topps Europe/Komisija, T‑699/14, nav publicēts, EU:T:2017:2, 82. punkts, un 2020. gada 5. oktobris, HeidelbergCement un Schwenk Zement/Komisija, T‑380/17, nav publicēts,EU:T:2020:471, 331. punkts), ko prasītāja arī neapstrīd.

233

Turklāt gan no judikatūras, gan no Paziņojuma par tirgus definīciju 25. punkta izriet, ka starp dažādiem Komisijas rīcībā esošajiem izvērtējuma elementiem nepastāv stingra hierarhija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2017. gada 11. janvāris, Topps Europe/Komisija, T‑699/14, nav publicēts, EU:T:2017:2, 82. punkts, un 2020. gada 5. oktobris, HeidelbergCement un Schwenk Zement/Komisija, T‑380/17, nav publicēts, EU:T:2020:471, 331. punkts), ko prasītāja arī neapstrīd.

234

Turklāt jāatgādina, ka Komisijai ir zināma rīcības brīvība konkrētā tirgus definēšanā, jo tā ietver sarežģītus ekonomiskus vērtējumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 15. decembris, CEAHR/Komisija,T‑427/08, EU:T:2010:517, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

235

No tā izriet, ka Komisijai, definējot konkrēto tirgu LESD 102. panta piemērošanas nolūkā, nav obligāti jāveic SSNIP tests.

236

Tādējādi Komisija nav pieļāvusi tiesību kļūdu, norādot apstrīdētā lēmuma 180. punktā, ka šajā lietā tā varēja definēt konkrēto tirgu, neveicot SSNIP testu.

237

Turklāt no pirmā iebilduma, kuru prasītāja izvirzīja sava pirmā pamata pirmās daļas pamatojumam, analīzes izriet, ka, definējot apstrīdētajā lēmumā konkrēto tirgu, Komisija ir balstījusies uz atbilstošiem, pārliecinošiem un ticamiem pierādījumiem, nevis, kā apgalvo prasītāja, uz tādu atbilžu atlasi, kas sniegtas uz informācijas pieprasījumos iekļautiem grūti uztveramiem jautājumiem. Tādējādi prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, neveicot SSNIP testu izskatāmajā lietā.

238

Turklāt prasītāja pat nav mēģinājusi pierādīt, ka SSNIP testa izmantošana būtu mainījusi Komisijas secinājumus apstrīdētajā lēmumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2020. gada 5. oktobris, HeidelbergCement un Schwenk Zement/Komisija, T‑380/17, nav publicēts, EU:T:2020:471, 331. punkts).

239

Tāpēc šis iebildums jānoraida, bez nepieciešamības lemt par to, vai ir pamatots viens no Komisijas sniegtajiem pamatojumiem, kāpēc šajā lietā tā neizmantoja SSNIP testu, ko apstrīd prasītāja, proti, ka jebkurā gadījumā šāds tests izskatāmajā lietā nebija piemērots, jo UMTS mikroshēmu cena jau bija noteikta virs konkurences līmeņa.

240

Tādējādi otrā pamata pirmā daļa jānoraida.

241

Šīs daļas pamatojumam prasītāja izvirza četrus iebildumus.

242

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka, lai secinātu tieša konkurences spiediena, ko rada noteiktu vertikāli integrētu oriģināliekārtu ražotāju pašapgādes piedāvājums UMTS mikroshēmojumu tirgū, neesamību Komisija esot kļūdaini balstījusies uz šo ražotāju nekonsekventajiem un neatbilstošajiem apgalvojumiem, bet neesot izjautājusi klientus par to, vai gadījumā, ja mikroshēmu cenas šajā tirgu palielinātos, tiem būtu vēlme un spēja pāriet uz pašapgādi vai palielināt pašapgādi, runājot par tiem, kuri jau bija vertikāli integrēti.

243

Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija esot nepamatoti izslēgusi no konkrētā tirgus ražošanu pašu vajadzībām [konfidenciāli] ( 1 ), jo tā bija minimāla attiecīgajā laikposmā. Šajā ziņā tā atsaucas uz atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem un papildu paziņojumu par iebildumiem, kurās tā esot pierādījusi, ka [konfidenciāli] radīja spēcīgu konkurences spiedienu.

244

Treškārt, prasītāja kritizē to, ka Komisija esot noraidījusi dažus pierādījumus par tirgus dinamiku un tendencēm nozarē, lai gan tik dinamiskā nozarē kā apstrīdētajā lēmumā aplūkotā esot jāņem vērā šī attīstība un tendences. Tā tas esot īpaši izskatāmajā lietā, jo attiecībā uz citiem minētā lēmuma aspektiem, tostarp lai pamatotu milzīgo izaugsmes potenciālu UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmentā, Komisija esot ņēmusi vērā nākotnes prognozes.

245

Ceturtkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā neesot ņēmusi vērā apstākļus tirgū, it īpaši to, ka tā bija zaudējusi aptuveni 70 % no sava UMTS mikroshēmu pārdošanas apjoma, kas bija paredzētas Huawei MBB ierīcēm, jo Huawei tās aizstāja ar sava meitasuzņēmuma ražotajām mikroshēmām.

246

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

247

No Paziņojuma par tirgus definīciju 7. punkta izriet, ka konkrētais produktu tirgus aptver visus tos ražojumus vai pakalpojumus, kurus patērētājs uzskata par aizstājamiem vai savstarpēji aizvietojamiem, ņemot vērā šo produktu iezīmes, cenas un paredzēto lietojumu.

248

Turklāt atbilstoši Paziņojuma par tirgus definīciju 13. punktam uzņēmumi ir pakļauti trīs galvenajiem konkurences ierobežojumu avotiem: pieprasījuma aizstājamībai, piedāvājuma aizstājamībai un iespējamai konkurencei, un, definējot konkrēto tirgu, pieprasījuma aizstājamība ir faktors, kas visātrāk un visefektīvāk disciplinē attiecīgā produkta piegādātājus. Faktiski uzņēmums nevar būtiski ietekmēt dominējošos tirdzniecības nosacījumus, ja klienti var viegli pārorientēties uz aizstājošiem produktiem; un tas ļauj identificēt citus reālos piegādes avotus, kurus attiecīgo uzņēmumu klienti var izmantot.

249

Turklāt, kā norādīts Paziņojuma par tirgus definīciju 20. punktā, piedāvājuma aizstājamību var ņemt vērā, arī definējot attiecīgo tirgu saistībā ar tādiem darījumiem, kuros šai aizstājamībai ir līdzvērtīga ietekme pieprasījuma aizstājamības radītajai ietekmei. Tas nozīmē, ka piegādātāji spēj pārorientēt savu ražošanu uz konkrētajām precēm un spēj tās realizēt īsā laika posmā bez būtiskām papildu izmaksām vai riskiem, saskaroties ar nelielām un pastāvīgām relatīvo cenu izmaiņām (spriedumi, 2007. gada 17. septembris, Microsoft/Komisija,T‑201/04, EU:T:2007:289, 484. punkts, un 2009. gada 9. septembris, Clearstream/Komisija,T‑301/04, EU:T:2009:317, 50. punkts).

250

Turklāt no Paziņojuma par tirgus definīciju 24. punkta izriet, ka iespējamā konkurence netiek ņemta vērā, definējot tirgu, jo nosacījumi, ar kādiem iespējamā konkurence faktiski darbosies kā efektīvs konkurences ierobežojums, ir atkarīgi no īpašu, ar iekļūšanas nosacījumiem saistītu faktoru un apstākļu analīzes.

251

Visbeidzot jāuzsver, ka it īpaši no paziņojuma par tirgus definīciju 16., 20., 21. un 23. punkta izriet, ka aizstājamībai, kas vajadzīga konkrētā tirgus definēšanai, ir jāīstenojas īstermiņā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 29. marts, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, T‑336/07, EU:T:2012:172, 123. punkts).

252

Izskatāmajā lietā no apstrīdētā lēmuma 215. punkta, kuru prasītāja būtībā neapstrīd, izriet, ka attiecīgajā laikposmā tikai trīs vertikāli integrēti uzņēmumi izmantoja pašapgādi ar UMTS mikroshēmām [konfidenciāli]. Ņemot vērā [konfidenciāli] minimālo UMTS mikroshēmu ražošanas apjomu attiecīgajā laikposmā, Komisija šajā punktā norādīja, ka šo ražošanas apjomu tā neņems vērā savā analīzē.

253

Attiecībā uz pirmo iebildumu par to, ka Komisija esot kļūdaini balstījusies uz nekonsekventiem un neatbilstošiem paziņojumiem, kurus pauduši vairāki UMTS mikroshēmojumu tirgū vertikāli integrēti oriģinālā aprīkojuma ražotāji, lai secinātu, ka šo ražotāju pašu vajadzībām paredzētā ražošana neradīja tiešu konkurences ierobežojumu, Komisijai nevar pārmest, ka savas pārbaudes ietvaros tā iztaujāja [konfidenciāli] par to mikroshēmu izmantošanas mērķi, kurus tie paši ražoja, un nodomiem šajā ziņā. Kā izriet no Paziņojuma par tirgus definīciju 13. punkta, lai varētu noteikt, vai klienti varēs viegli pārorientēties uz aizstājošiem produktiem, jāidentificē citi reāli piegādes avoti, kurus šie klienti varētu izmantot.

254

Šajā ziņā [konfidenciāli] atbildes ir ļoti skaidras, jo no apstrīdētā lēmuma 218. punkta izriet, ka [konfidenciāli], un no minētā lēmuma 219. punkta izriet, ka [konfidenciāli]. Turklāt no šī lēmuma 220. punkta izriet, ka [konfidenciāli]. Šādi paziņojumi nešķiet ne nesaskaņoti, ne nepamatoti, pretēji tam, ko prasītāja apgalvo vispārīgi, nesniedzot nekādus paskaidrojumus.

255

No tā izriet, ka [konfidenciāli] ražošana pašu vajadzībām nebija reāls piegādes avots, kuru attiecīgajā laikposmā varēja izmantot UMTS mikroshēmu pircēji, tādējādi šie klienti nevarēja viegli pievērsties šai ražošanai pašu vajadzībām Paziņojuma par tirgus definīciju 13. punkta izpratnē. Atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu, Komisija turklāt norādīja, ka saskaņā ar minētā paziņojuma 24. punktu, definējot konkrēto tirgu, tai nav jāņem vērā potenciāli (nevis jau) konkurējoši produkti, kā tas bija [konfidenciāli] saistībā ar pašu ražotajām mikroshēmām, kas minētajā laikposmā bija tikai ļoti agrīnā izstrādes stadijā. Tādējādi, nepieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un balstoties uz šīm atbildēm, Komisija varēja pietiekami pamatoti uzskatīt, ka minētie ražojumi pašu vajadzībām parasti nebija pieejami trešo pušu klientu apgādei, kas ir pietiekami, lai izslēgtu iespēju, ka šī ražošana pašu vajadzībām attiecīgajā laikposmā varēja tieši radīt konkurences spiedienu uz UMTS mikroshēmu ražotājiem.

256

Turklāt jānoraida prasītājas kritika par to, ka Komisijai esot bijis drīzāk jāizjautā klienti par to vēlmi un spēju pārorientēties uz pašapgādi vai palielināt pašapgādes apjomu gadījumā, ja klienti, kas jau ir vertikāli integrēti, saskartos ar UMTS mikroshēmu cenu pieaugumu brīvajā tirgū. Ņemot vērā UMTS mikroshēmojumu tirgus īpatnības un it īpaši ievērojamus šķēršļus iekļūšanai tirgū, ko tostarp rada būtiskas izpētes un izstrādes izmaksas, kas nepieciešamas šādu mikroshēmu izstrādei (apstrīdētā lēmuma 11.4.1. punkts), ir grūti iedomāties, ka klienti, kas nav vertikāli integrēti, būtu varējuši īstermiņā uzsākt šādu mikroshēmu ražošanu.

257

Attiecībā uz vertikāli integrētiem klientiem no apstrīdētā lēmuma 220. punkta izriet, ka [konfidenciāli]. Tādēļ attiecīgajā laikposmā [konfidenciāli] vairs nebija iespējams īsā laikā palielināt pašapgādes apjomu. Attiecībā uz [konfidenciāli] no apstrīdētā lēmuma 230. punkta, kurā ir ņemtas vērā prasītājas atbildes uz jautājumiem, kuras Komisija bija uzdevusi šajā ziņā, izriet [konfidenciāli]. Tādējādi var pamatoti secināt, ka, pat ja UMTS mikroshēmu cena brīvajā tirgū pieaugtu, šis ražotājs jebkurā gadījumā nebūtu varējis īstermiņā palielināt ražošanas apjomu pašu vajadzībām, tāpēc tas neradītu tiešu konkurences spiedienu uz UMTS mikroshēmu ražotājiem, kuri darbojās šajā tirgū.

258

Tādējādi šis iebildums jānoraida.

259

Attiecībā uz otro iebildumu, ka Komisija esot nepamatoti izslēgusi [konfidenciāli] ražošanu pašu vajadzībām, jānorāda, ka prasītāja neapstrīd [konfidenciāli], ka ražošanas apjoms pašu vajadzībām bija neliels, kas saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 285. zemsvītras piezīmi 2010. un 2011. gadā bija tikai 0,1 % no UMTS mikroshēmu kopējā pārdošanas apjoma brīvajā tirgū.

260

Prasītāja neapstrīd arī to, ka [konfidenciāli] attiecīgajā laikposmā tā savu ražošanu pašu vajadzībām izmantoja vienīgi vai gandrīz vienīgi iekšējiem nolūkiem un ka tikai no [konfidenciāli], proti, krietni vēlāk pēc minētā laikposma, šis ražotājs sāka apgādāt klientus – trešās personas brīvajā tirgū, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 225. punkta.

261

Ņemot vērā [konfidenciāli] pašražošanas nelielo apjomu un to, ka ražošana pašu vajadzībām attiecīgajā laikposmā tika izmantota vienīgi vai gandrīz vienīgi iekšējiem nolūkiem, ko prasītāja neapstrīd, ir grūti iedomāties, ka [konfidenciāli] būtu spējusi attiecīgajā laikposmā ietekmēt prasītājas noteiktās cenas UMTS mikroshēmojumu tirgū, pretēji prasītājas apgalvojumiem, tādējādi Komisija, nepieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pietiekami pamatoti izslēdza šo ražošanu pašu vajadzībām no savas analīzes, kas ir pietiekams pamats, lai šo iebildumu noraidītu.

262

Jebkurā gadījumā jānorāda, ka, pat ja Komisija būtu iekļāvusi [konfidenciāli] ražošanu pašu vajadzībām attiecīgajā tirgū, ņemot vērā tās nelielo apjomu, ko prasītāja neapstrīd, šāda iekļaušana nekādi neietekmētu Komisijas secinājumu par prasītājas dominējošo stāvokli šajā tirgū.

263

Attiecībā uz trešo iebildumu par to, ka Komisija neesot pietiekami ņēmusi vērā tirgus dinamiku un tendences nozarē, jāatgādina, ka no Paziņojuma par tirgus definīciju 24. punkta izriet, ka iespējamā konkurence netiek ņemta vērā, definējot konkrēto tirgu. Tādējādi Komisijai nebija jāņem vērā šādas attīstības tendences pēc attiecīgā laikposma beigām.

264

Pretēji prasītājas apgalvojumiem šāda pieeja nav nesaderīga ar to, ka apstrīdētā lēmuma 363. punktā Komisija ņēma vērā milzīgo izaugsmes potenciālu UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmentā, jo šis apsvērums ietilpst minētā lēmuma 12. punktā, kas attiecas uz ļaunprātīgu izmantošanu; šajos apstākļos Komisija var ņemt vērā prognozes, it īpaši, lai novērtētu pārmestās rīcības iespējamās sekas, savukārt šī lēmuma 10. punktā, kurš attiecas uz konkrētā tirgus definīciju, Komisijai jānosaka, kuri produkti klientu skatījumā attiecīgajā laikposmā ir savstarpēji aizstājami, lai tos iekļautu tajā pašā produktu tirgū. Tā kā tās ir divas dažādas analīzes ar atšķirīgiem mērķiem, ir loģiski, ka, veicot šīs analīzes, Komisija ņem vērā dažādus elementus, kas nerada nekādas pretrunas vai nesaderību.

265

Visbeidzot jākonstatē, ka prasītāja tikai vispārīgi norāda, ka neesot tikuši ņemti vērā tās tā sauktie “pierādījumi attiecībā uz tirgus dinamiku un tendencēm nozarē”, un nepaskaidro, par kādiem pierādījumiem ir runa, kā tie būtu varējuši ietekmēt Komisijas veikto analīzi un, konkrētāk, kā šie pierādījumi būtu varējuši likt Komisijai secināt, ka vertikāli integrēto uzņēmumu ražošana pašu vajadzībām rada tiešu konkurences spiedienu uz ražotājiem, kas darbojas UMTS mikroshēmojumu tirgū.

266

Tādējādi šis iebildums jānoraida.

267

Attiecībā uz ceturto iebildumu, kurā apgalvots, ka Komisija neesot ņēmusi vērā apstākļus tirgū, prasītāja atsaucas vienīgi uz to, ka tā bija zaudējusi aptuveni 70 % no sava UMTS mikroshēmu pārdošanas apjoma, kas bija paredzētas Huawei MBB ierīcēm, jo Huawei tās aizstāja ar sava meitasuzņēmuma ražotajām mikroshēmām. Tomēr no Huawei atbildes uz 2013. gada 19. jūlija informācijas pieprasījuma 25. jautājumu, uz kuru atsaucas prasītāja, izriet, ka Huawei tikai 2013. gadā, proti, pēc attiecīgā laikposma, nodrošināja pašapgādi 69 % apmērā, izmantojot HiSilicon. Tādējādi Komisija, nepieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, neņēma vērā šo apstākli, kas ir pietiekams pamats, lai noraidītu šo iebildumu.

268

Tāpēc jāuzskata, ka Komisija, nepieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā un nepārkāpusi savu pienākumu norādīt pamatojumu, secināja, ka pašapgādes piedāvājums UMTS mikroshēmojumu tirgū neradīja tiešu konkurences ierobežojumu. Tādējādi otrā pamata otrā daļa jānoraida.

269

Šīs daļas pamatojumam prasītāja izvirza četrus iebildumus.

270

Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija esot nepamatoti ierobežojusi savu analīzi par netieša konkurences ierobežojuma pastāvēšanu tādu mobilo tālruņu lejupējā tirgū, kuros integrēta UMTS mikroshēma, pamatojoties uz to, ka attiecīgajā laikposmā pašapgādes apjoms ar UMTS mikroshēmām, kas paredzētas citiem ierīču veidiem, tostarp MBB ierīcēm, bija neliels. Šāda pieeja, pēc prasītājas domām, neesot saderīga ar Komisijas izstrādāto “kaitējuma teoriju”, kurā īpaša uzmanība veltīta MBB ierīcēs izmantotām “modernākām mikroshēmām”.

271

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka, neveicot SSNIP testu, Komisijas apgalvojums, kas izklāstīts apstrīdētā lēmuma 237. punktā, proti, ka hipotētisks UMTS mikroshēmu cenas pieaugums būtiski nesamazinātu pieprasījumu pēc šīm mikroshēmām brīvajā tirgū, esot nepamatots un neatbilstošs.

272

Treškārt, netiešā spiediena noraidīšana, kas izriet no konkurences lejupējā tirgū, esot nesavienojama ar Komisijas izstrādāto “kaitējuma teoriju” divu iemeslu dēļ.

273

Pirmām kārtām, Komisija nenonākot pretrunā pati sevi, nevarēja apgalvot, ka hipotētiskam cenu pieaugumam par 5–10 % augšupējā tirgū, proti, UMTS mikroshēmojumu tirgū, esot bijusi neliela ietekme uz cenām lejupējā tirgū, proti, tādu ierīču tirgū, kurās šīs mikroshēmas tika integrētas (apstrīdētā lēmuma 235. punkts), un vienlaikus pārmest prasītājai, ka tā esot netieši noteikusi plēsonīgas cenas.

274

Otrām kārtām, Komisija, nenonākot pretrunās pati ar sevi, nevarēja apgalvot, ka, pat ja [konfidenciāli] ražošana pašu vajadzībām būtu bijusi iekļauta konkrētajā tirgū, tā neietekmētu prasītājas tirgus daļu tās nelielā apjoma dēļ, un tāpēc pieņemt, ka šī ražošana pašu vajadzībām radīja noteiktu konkurences ierobežojumu brīvajā tirgū (apstrīdētā lēmuma 311. zemsvītras piezīme), kā arī secināt, ka minētā ražošana pašu vajadzībām attiecīgajā laikposmā neradīja konkurences ierobežojumu brīvajā tirgū.

275

Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 311. zemsvītras piezīmē Komisija esot kļūdaini norādījusi, ka [konfidenciāli] ražošana pašu vajadzībām varēja tikt iekļauta attiecīgajā tirgū, bet ne [konfidenciāli] ražošana, jo attiecīgajā laikposmā prasītāja MBB ierīcēm paredzētās UMTS mikroshēmas iegādājās vienīgi brīvajā tirgū.

276

Pēc prasītājas domām, Komisija nevarēja izslēgt [konfidenciāli] ražošanu pašu vajadzībām, pamatojoties uz to, ka tā neapgādāja sevi ar MBB ierīcēm paredzētajām mikroshēmām, jo konkrētā tirgus definīcija, kuru Komisija sniedza apstrīdētajā lēmumā, ietvēra UMTS mikroshēmas, kas bija paredzētas ne tikai MBB ierīcēm, bet arī citiem ierīču veidiem. Turklāt no minētā lēmuma 220. punkta b) punkta izrietot, ka, lai gan [konfidenciāli] 2009. gadā paziņoja par ražošanas pašu vajadzībām pārtraukšanu, tā faktiski nodrošināja savas vajadzības līdz 2013. gada trešajam ceturksnim.

277

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

278

Iesākumā jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 10.2.9.2. punktā Komisija paskaidroja iemeslus, kuru dēļ tā secināja, ka divu vienīgo vertikāli integrēto uzņēmumu ražošana pašu vajadzībām attiecīgajā laikposmā neradīja netiešu konkurences spiedienu UMTS mikroshēmojumu tirgū, konkurējot lejupējā tirgū.

279

Lai nonāktu pie šāda secinājuma, Komisija vispirms paskaidroja, ka savu analīzi par iespējamu netiešu konkurences ierobežojumu tā ir veikusi, ņemot vērā tikai iespējamo konkurenci lejupējā tirgū starp mobilajiem tālruņiem ar integrētu UMTS mikroshēmu, izslēdzot citus ierīču veidus, tostarp MBB ierīces. Apstrīdētā lēmuma 230. punktā tā norādīja, ka tā bija rīkojusies šādi, jo tas bija vienīgais iespējamā netiešā konkurences ierobežojuma veids, jo UMTS mikroshēmu, kas paredzētas integrēšanai citās ierīcēs, nevis mobilajos tālruņos, pašražošana attiecīgajā laikposmā jebkurā gadījumā bija nenozīmīga.

280

Turklāt Komisija arī paskaidroja, ka savā analīzē tā aplūkoja tikai netiešu konkurences ierobežojumu, ko radīja [konfidenciāli], jo attiecīgajā laikposmā [konfidenciāli] ražošana pašu vajadzībām bija nenozīmīga un tādējādi nebūtu varējusi radīt netiešu konkurences ierobežojumu brīvajā tirgū.

281

Turpinājumā Komisija paskaidroja, pirmkārt, ka, tā kā cenu “atšķaidījuma koeficients” attiecīgajiem produktiem bija zems (UMTS mikroshēmojumu cena attiecīgajā laikposmā veidoja tikai aptuveni 6 % no mobilā tālruņa mazumtirdzniecības cenas), šīs mikroshēmas cenas pieaugums par 5–10 % gala ražojuma cenu ietekmētu nenozīmīgi, tādējādi šāds UMTS mikroshēmu cenas pieaugums brīvajā tirgū augšupējā posmā mikroshēmu ražotājam būtu rentabls, un tas nepamanītu, ka šāds cenas pieaugums nelabvēlīgi ietekmē pārdošanas apjomu (apstrīdētā lēmuma 235. apsvērums).

282

Turklāt, Komisija arī pierādīja, ka, tā kā mobilie tālruņi ir ļoti atšķirīgi produkti atkarībā no preču zīmes un tiem ir ļoti specifiskas īpašības, UMTS mikroshēmu cenu pieaugums brīvajā tirgū, kas radītu mobilo tālruņu cenu kāpumu, neizraisītu klientu pārorientēšanos uz cita zīmola mobilajiem tālruņiem, it īpaši tas nepamudinātu klientus iegādāties mobilo tālruni ar integrētu pašražotu mikroshēmu, uz kuru šāds cenu pieaugums neietekmētu. Tas apstiprinot, ka UMTS mikroshēmu cenas pieaugums brīvajā tirgū augšupējā posmā būtu rentabls mikroshēmu ražotājam, kurš neuzskatītu, ka šāds pieaugums nelabvēlīgi ietekmē tā pārdošanas apjomu (apstrīdētā lēmuma 237. punkts).

283

Tādējādi Komisija secināja, ka ražošana pašu vajadzībām attiecīgajā laikposmā nevarēja radīt netiešu konkurences ierobežojumu UMTS mikroshēmojumu tirgū.

284

Attiecībā uz pirmo iebildumu par to, ka Komisija savā analīzē esot nepamatoti aplūkojusi netieša konkurences ierobežojuma esamību lejupējā tirgū tādu mobilo tālruņu segmentā, kuros integrēta UMTS mikroshēma, jānorāda, ka tieši šīm ierīcēm paredzēto UMTS mikroshēmu pašražošana, piemēram, [konfidenciāli], bija visaugstākā, tādējādi Komisijas analīzes ierobežošana tikai uz šo tirgus segmentu bija vispiemērotākā pieeja, lai pierādītu netieša konkurences ierobežojuma esamību un līdz ar to prasītājai tā bija vislabvēlīgākā.

285

Turklāt tas, ka šāds ierobežojums, iespējams, ir pretrunā “kaitējuma teorijai”, kuru Komisija esot izstrādājusi, koncentrējoties uz MBB ierīcēs izmantotajām “modernākajām mikroshēmām”, nemaina šīs pieejas labvēlīgo raksturu prasītājai un neietekmē tās derīgumu. Šajā ziņā jānorāda, ka Komisijas ieskatā minētajās ierīcēs integrējamas “modernākās mikroshēmas” pašu vajadzībām tika ražotas daudz mazākā apjomā nekā UMTS mikroshēmas, kas paredzētas integrēšanai mobilajos tālruņos, ko prasītāja arī neapstrīd.

286

Attiecībā uz otro iebildumu, kas vērsts pret Komisijas apstrīdētā lēmuma 237. punktā paustā apgalvojuma nepamatotību un neatbilstību, saskaņā ar kuru hipotētisks UMTS mikroshēmu cenu pieaugums būtiski nesamazinātu pieprasījumu pēc šādām mikroshēmām brīvajā tirgū, jo netika veikts SSNIP tests, pietiek atgādināt, ka Komisijai šāds tests nav jāveic (skat. šā sprieduma 235. punktu). Turklāt jānorāda, ka prasītāja neizvirza citus argumentus, izņemot argumentu par SSNIP testa neveikšanu izskatāmajā lietā, lai apstrīdētu šo Komisijas apgalvojumu.

287

Attiecībā uz trešo iebildumu, ka netieša ierobežojuma, kas izriet no konkurences lejupējā tirgū, noraidīšana brīvajā tirgū neesot savienojama ar Komisijas izstrādāto “kaitējuma teoriju”, jānorāda, ka plēsonīgu cenu netieša noteikšana, ko Komisija pārmet prasītājai, pati par sevi nevar padarīt par spēkā neesošu analīzi par netieša konkurences ierobežojuma esamību, un tas ir divu iemeslu dēļ.

288

Pirmkārt, pretēji prasītājas apgalvojumiem, Komisija, nepieļaudama kļūdas vai pretrunas, varēja uzskatīt, ka hipotētisks cenu pieaugums par 5–10 % augšupējā tirgū, proti, UMTS mikroshēmojumu tirgū, nebūtu būtiski ietekmējis cenas lejupējā tirgū, proti, tādu ierīču tirgū, kurās integrētas šīs mikroshēmas, un vienlaikus arī pārmest prasītājai plēsonīgu cenu netiešu noteikšanu. Tas, ka vispārējs UMTS mikroshēmu cenu pieaugums augšupējā tirgū gandrīz neietekmētu lejupējā tirgū esošo ierīču, kurās integrētas šīs mikroshēmas, cenas, nenozīmē, ka selektīvs UMTS mikroshēmu cenu samazinājums, kuru prasītāja piedāvāja tikai Huawei, nebūtu devis priekšrocības tikai Huawei, ļaujot tai efektīvāk konkurēt ar savu konkurenti ZTE lejupējā tirgū.

289

Otrkārt, jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 311. zemsvītras piezīmē Komisija nebūt neapgalvoja, ka [konfidenciāli] ražošana pašu vajadzībām radīja noteiktu konkurences ierobežojumu brīvajā tirgū. Šajā zemsvītras piezīmē Komisija tikai norādīja, ka jebkurā gadījumā, pat ja visas [konfidenciāli] pašu vajadzībām saražotās UMTS mikroshēmas, proti, gan mikroshēmas, kas paredzētas mobilajiem tālruņiem, gan tās, kas paredzētas integrēšanai citās ierīcēs, tiktu iekļautas attiecīgajā tirgū, prasītājas tirgus daļa 2009. gadā paliktu nemainīga un 2010. un 2011. gadā samazinātos tikai minimāli, joprojām saglabājoties virs 50 % sliekšņa. Tādējādi prasītājas arguments ir balstīts uz nepareizu minētās zemsvītras piezīmes izpratni.

290

Attiecībā uz ceturto iebildumu par to, ka apstrīdētā lēmuma 311. zemsvītras piezīmē Komisija esot kļūdaini norādījusi, ka [konfidenciāli] ražošana pašu vajadzībām varētu tikt iekļauta attiecīgajā tirgū, bet ne [konfidenciāli] ražošana, pamatojoties uz to, ka pēdējā minētā attiecīgajā laikposmā UMTS mikroshēmas MBB ierīcēm iegādājās tikai brīvajā tirgū, jānorāda, ka arī šis iebildums ir balstīts uz kļūdainu minētās zemsvītras piezīmes interpretāciju. Komisija tajā faktiski nekādā ziņā neuzskatīja, ka [konfidenciāli] ražošanu pašu vajadzībām varētu iekļaut konkrētajā tirgū, bet ne [konfidenciāli] ražošanu.

291

Vispirms jāprecizē, ka apstrīdētā lēmuma 311. zemsvītras piezīme attiecas uz minētā lēmuma 240. punktu, konkrētāk, uz jautājumu par to, vai pret MBB ierīcēm vērsta netieša ierobežojuma analīze hipotētiski būtu devusi atšķirīgu rezultātu.

292

Šajā ziņā attiecībā uz [konfidenciāli] Komisija tikai norādīja, ka prasītājas pašu vajadzībām saražoto mikroshēmu, kas paredzētas gan mobilajiem tālruņiem, gan citām ierīcēm, attiecīgajā laikposmā bija tik maz, ka pat ja tās tiktu iekļautas attiecīgajā tirgū (neatkarīgi no tā, vai netieša ierobežojuma analīze attiektos uz mobilajiem tālruņiem vai MBB ierīcēm), tas nebūtu samazinājis prasītājas tirgus daļu zem pieņemamā 50 % dominējošā sliekšņa.

293

Savukārt attiecībā uz [konfidenciāli] Komisija apstrīdētā lēmuma 311. zemsvītras piezīmē norādīja, ka hipotētiskajā scenārijā, analizējot netiešo ierobežojumu saistībā ar MBB ierīcēm, netiktu ņemta vērā [konfidenciāli] ražošana pašu vajadzībām, jo visas UMTS mikroshēmas, kas paredzētas MBB ierīcēm, prasītāja iegādājās brīvā tirgū un 2009. gadā tā paziņoja par ražošanas pašu vajadzībām pārtraukšanu, kā tas izriet no minētā lēmuma 220. punkta b) apakšpunkta. Savukārt Komisija, kas faktiski veica analīzi par iespējamā netieša ierobežojuma esamību lejupējā tirgū, kurā tā īpašu uzmanību veltīja mobilajiem tālruņiem, ņēma vērā [konfidenciāli] mobilajiem tālruņiem paredzētas UMTS mikroshēmas, kas bija saražotas pašu vajadzībām, jo attiecībā uz šīm ierīcēm prasītāja efektīvi nodrošināja pašapgādi.

294

Turklāt tas, ka no apstrīdētā lēmuma 220. punkta izriet, ka [konfidenciāli] UMTS mikroshēmas pēdējo reizi piegādāja 2013. gadā, neatspēko secinājumu, ka attiecībā uz UMTS mikroshēmām, kas paredzētas tās MBB ierīcēm, [konfidenciāli] tika apgādāta tikai brīvajā tirgū un ka pašu vajadzībām tika ražotas tikai mikroshēmas tās mobilajiem tālruņiem, kā arī konstatējumu, ka [konfidenciāli] jau 2009. gadā pieņēma lēmumu pārtraukt ražošanu pašu vajadzībām un 2010. gada jūlijā izbeidza jaunu UMTS mikroshēmu izstrādi, jo no jaunu UMTS mikroshēmu izstrādes, no vienas puses, līdz UMTS mikroshēmu piegādei, no otras puses, var paiet vairāki gadi.

295

No iepriekš minētā izriet, ka neviens no šīs daļas pamatojumam izvirzītajiem iebildumiem nevar atspēkot Komisijas apstrīdētā lēmuma 10.2.9.1. punktā veikto analīzi, kurā secināts, ka attiecīgajā laikposmā ražošana pašu vajadzībām neradīja netiešu ierobežojumu UMTS mikroshēmojumu brīvajā tirgū.

296

Tādējādi otrā pamata trešā daļa jānoraida.

297

Šīs daļas pamatojumam prasītāja izvirza šādus četrus iebildumus.

298

Pirmkārt, prasītāja norāda – ja produktu tirgus būtu definēts pareizi un tajā tiktu iekļauts vertikāli integrētu ražotāju iekšējās pārdošanas apjoms, tās tirgus daļa būtu mazāka par 40 %, proti, tā nepārsniegtu dominējošā stāvokļa sliekšņa vērtību.

299

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisija esot nepamatoti pārvērtējusi tās tirgus daļu nozīmīgumu. Tā uzskata, ka pamatjoslas mikroshēmu nozari raksturo īsi inovāciju cikli, tāpēc tirgus daļas esot mainīgas un pareizi neatspoguļojot spēku samēru tirgū. Turklāt tā apgalvo – ja Komisija būtu pienācīgi ņēmusi vērā uz prasītāju izdarīto spiedienu, tā būtu secinājusi, ka prasītājai nebija būtiskas un ilgstošas ietekmes tirgū.

300

Treškārt, prasītāja norāda, ka Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka konkrēto tirgu raksturo nopietni šķēršļi ienākšanai tirgū un darbības paplašināšanai. Pēc tās domām, tā kā attiecīgā tehnoloģija lielā mērā ir standartizēta, jaunienācēji tika mudināti ienākt tirgū, un tiem nebija jāiegulda būtiski līdzekļi pētniecībā un izstrādē. Tā apgalvo, ka arī atlaižu sistēma, no kuras tā guva labumu, neesot bijusi šķērslis ienākšanai tirgū; to apliecinot apstāklis, ka, atbildot uz Komisijas jautājumu par šķēršļiem ienākšanai tirgū, tikai neliela daļa respondentu uzskatīja šo atlaižu sistēmu par šķērsli.

301

Ceturtkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā neesot kvantitatīvi novērtējusi citus šķēršļus ienākšanai tirgū, kurus tā bija identificējusi, proti, nepieciešamību saņemt pamatjoslas mikroshēmu sertifikāciju no mobilo sakaru operatoriem un iekārtu ražotājiem, kā arī tās preču zīmes tēlu, reputāciju un spēcīgas komercattiecības.

302

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

303

Saskaņā ar judikatūru LESD 102. pantā minētais dominējošais stāvoklis attiecas uz uzņēmumam piederošas ekonomiskas varas situāciju, kas tam piešķir varu likt šķēršļus efektīvas konkurences saglabāšanai attiecīgajā tirgū, dodot tam iespēju ievērojamā mērā rīkoties neatkarīgi no saviem konkurentiem, klientiem un, visbeidzot, patērētājiem (spriedums, 1979. gada 13. februāris, Hoffmann‑La Roche/Komisija, 85/76, EU:C:1979:36, 38. punkts).

304

Dominējošā stāvokļa pastāvēšana parasti izriet no vairākiem faktoriem, kuri, atsevišķi raugoties, nebūtu katrā ziņā noteicoši (spriedumi, 1978. gada 14. februāris, United Brands un United Brands Continentaal/Komisija, 27/76, EU:C:1978:22, 66. punkts, un 1994. gada 15. decembris, DLG, C‑250/92, EU:C:1994:413, 47. punkts). Viens no šiem nozīmīgajiem faktoriem ir liela tirgus daļu apjoma esamība (spriedumi, 1991. gada 12. decembris, Hilti/Komisija,T‑30/89, EU:T:1991:70, 90. punkts, un 2010. gada 25. jūnijs, Imperial Chemical Industries/Komisija,T‑66/01, EU:T:2010:255, 255. un 256. punkts).

305

Saskaņā ar judikatūru ļoti liela tirgus daļa, izņemot atsevišķus izņēmuma gadījumus, pati par sevi ir uzskatāma par dominējoša stāvokļa esamības pierādījumu (spriedums, 1979. gada 13. februāris, Hoffmann‑La Roche/Komisija, 85/76, EU:C:1979:36, 41. punkts). Konkrētāk, ja nepastāv izņēmuma apstākļi, 50 % tirgus daļa pati par sevi veido dominējošo stāvokli (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 3. jūlijs, AKZO/Komisija,C‑62/86, EU:C:1991:286, 60. punkts).

306

Analizējot dominējošā stāvokļa esamību, var ņemt vērā arī citus faktorus, piemēram, attiecību starp konkrētajam uzņēmumam un tā tuvākajiem konkurentiem piederošajām tirgus daļām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1979. gada 13. februāris, Hoffmann-La Roche/Komisija, 85/76, EU:C:1979:36, 48. punkts) vai šķēršļus ienākšanai tirgū vai darbības paplašināšanai, kas it īpaši izriet no nepieciešamības veikt būtiskus ieguldījumus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1978. gada 14. februāris, United Brands un United Brands Continentaal/Komisija, 27/76, EU:C:1978:22, 122. punkts), vai arī noteiktos apstākļos – intelektuālā īpašuma tiesību turēšanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija,T‑321/05, EU:T:2010:266, 270. punkts un tajā minētā judikatūra).

307

Attiecībā uz pirmo iebildumu par to, ka, ja šis produktu tirgus būtu pareizi definēts un ietvertu vertikāli integrēto ražotāju pašu vajadzībām veikto pārdošanas apjomu, prasītājas tirgus daļa būtu mazāka par 40 %, pietiek atgādināt, – kā tas izriet no otrā pamata pirmo triju daļu analīzes, – ka Komisija, nepieļaudama kļūdas, definēja konkrēto tirgu kā UMTS mikroshēmojumu tirgu, kas ļauj noraidīt šo iebildumu.

308

Attiecībā uz otro iebildumu, kurā apgalvots, ka, ņemot vērā nozares īpatnības, prasītājas tirgus daļu apjoms, kuru tā uzskata par mainīgu, neliecinot par tās būtisku un ilgstošu ietekmi tirgū, jānorāda, ka, pat pieņemot, ka konkrētajam tirgum ir raksturīgi īsi inovāciju cikli, tie nav izņēmuma apstākļi šā sprieduma 305. punktā minētās judikatūras izpratnē, kas šādu tirgus daļu apjomu ļauj neuzskatīt par pierādījumu dominējoša stāvokļa esamībai, it īpaši, ja tuvākajam konkurentam ir ievērojami mazāk tirgus daļu, kā tas ir izskatāmajā lietā. Katrā ziņā no apstrīdētā lēmuma 3. un 5. tabulā iekļautajiem datiem, kurus prasītāja būtībā neapstrīd, izriet, ka prasītājas tirgus daļa ienākumu ziņā 2009. gadā bija 61,2 %, 2010. gadā –59,7 % un 2011. gadā – 62,5 %, bet apjoma ziņā 2009. gadā – 58,9 %, 2010. gadā – 57,8 % un 2011. gadā – 65,3 %. Tādējādi pretēji prasītājas apgalvojumiem šādas salīdzinoši stabilas tirgus daļas nevar uzskatīt par pārejošām.

309

Attiecībā uz varas attiecībām tirgū no apstrīdētā lēmuma 3. un 5. tabulā iekļautajiem datiem, kurus prasītāja būtībā neapstrīd, arī izriet, ka divi tās tuvākie konkurenti ieņēmumu ziņā 2009. gadā bija ST‑Ericsson ar 15,1 % tirgus daļu un Intel ar 12,6 % tirgus daļu, 2010. gadā – Intel ar 18,9 % tirgus daļu un ST‑Ericsson ar 8,9 % tirgus daļu, un 2011. gadā – Intel ar 19,1 % tirgus daļu un Broadcom ar 4,4 % tirgus daļu. Apjoma ziņā tās divi tuvākie konkurenti 2009. gadā bija ST‑Ericsson ar 20–30 % tirgus daļu un Intel ar 10–20 % tirgus daļu, 2010. gadā – Intel ar 10–20 % tirgus daļu un ST‑Ericsson un Marvell – katrs ar 5–10 % tirgus daļu, un 2011. gadā – Intel ar 20–30 % tirgus daļu un Marvell ar 5–10 % tirgus daļu. Tomēr pretēji prasītājas apgalvojumiem šīs tabulas skaidri parāda, ka attiecīgajā laikposmā tai bija tikai daži konkurenti, kuriem atšķirībā no prasītājas bija ievērojami vājākas pozīcijas un salīdzinoši nestabilas tirgus daļas; tas apstiprina, ka prasītājai bija būtiska un ilgstoša tirgus vara, un padara maz ticamu iespēju, ka tās konkurenti būtu varējuši radīt uz to reālu spiedienu. Tādējādi otrais iebildums jānoraida.

310

Attiecībā uz trešo iebildumu par to, ka UMTS mikroshēmu projektēšanai nepieciešamos ieguldījumus, it īpaši pētniecības un izstādes jomā, Komisija esot nepamatoti uzskatījusi par šķēršļiem iekļūšanai tirgū vai darbības paplašināšanai, un ceturto iebildumu, kas balstīts uz to, ka Komisija neesot kvantitatīvi novērtējusi citus identificētus šķēršļus ienākšanai tirgū, proti, to, ka mobilo tīklu operatoriem un iekārtu ražotājiem jāsertificē pamatjoslas mikroshēmas, kā arī prasītājas preču zīmes tēlu, reputāciju un stabilās tirdzniecības attiecības, pietiek norādīt, ka šie faktori ir papildu aspekti, kurus var ņemt vērā, analizējot dominējošā stāvokļa esamību (skat. šā sprieduma 306. punktu), un tie nevar atspēkot pierādījumus dominējošā stāvokļa esamībai, kā tas tika konstatēts saskaņā ar šā sprieduma 305. punktā minēto judikatūru.

311

No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka otrā pamata ceturtā daļa jānoraida.

312

Piektās daļas pamatojumam prasītāja būtībā pārmet Komisijai, ka savu analīzi tā esot balstījusi uz UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmentu, lai gan tas esot mākslīgs jēdziens, kas nekad nav pastāvējis un neatbilst tehniskajai un komerciālajai realitātei attiecīgajā laikposmā.

313

Tomēr šī argumentācija jāuzskata par neefektīvu, ja to izmanto, lai apšaubītu konkrētā tirgus definīciju vai prasītājas dominējošo stāvokli. Komisija nav definējusi UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmentu ne apstrīdētā lēmuma 10. punktā, kas attiecas uz minēto definīciju, ne šī lēmuma 11. punktā, kas attiecas uz šo dominējošo stāvokli, bet minētā lēmuma 12. punktā, kas attiecas uz ļaunprātīgu izmantošanu, un konkrētāk – analizējot prasītājas stratēģiju, kuras mērķis bija izstumt Icera no šī augsto tehnoloģiju segmenta (apstrīdētā lēmuma 12.4. punkts).

314

Atbildot uz procesa organizatoriskā pasākuma ietvaros uzdoto jautājumu saistībā ar šo aspektu, prasītāja norādīja, ka, lai gan tās kritika par UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmenta definīciju, uz kuru Komisija bija balstījusi savu analīzi, ir izklāstīta otrajā pamatā, tās mērķis ir bijis aplūkot šo būtisko jautājumu savos procesuālajos rakstos pēc iespējas drīz, jo šāda kritika potenciāli varēja ietekmēt arī turpmāk izklāstītos pamatus, un tā vēlējās izcelt pretrunas konkrētā tirgus definīcijā, tostarp saistībā ar šo augsto tehnoloģiju segmentu, kas ietilpa šajā tirgū.

315

Šāda atbilde tomēr nav pietiekama, lai novērstu šīs daļas neefektivitāti, jo, pat ja tās pamatojumam izvirzītais iebildums tiktu atzīts par pamatotu, tas nevarētu atspēkot Komisijas secinājumus attiecībā uz konkrētā tirgus definīciju un prasītājas dominējošo stāvokli.

316

No tā izriet, ka otrā pamata piektā daļa jānoraida. Tādējādi, tā kā arī pārējās šī pamata daļas tika noraidītas (skat. šā sprieduma 240., 268., 296. un 311. punktu), minētais pamats jānoraida kopumā.

317

Piektajam pamatam ir divas daļas. Pirmā daļa attiecas uz apstrīdētajā lēmumā veiktā “cenu pārrēķina” nelietderīgumu. Otrā daļa attiecas uz kļūdām, kas esot pieļautas apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz šo “pārrēķinu”.

318

Pirmās daļas pamatojumam prasītāja būtībā apgalvo, ka Komisija, nosakot mikroshēmu cenas, nebalstīdamās uz Qualcomm grāmatvedības datiem, esot veikusi nelietderīgu un nepamatotu prasītājas norādīto cenu “pārrēķinu”. Tādējādi tā apstrīd apstrīdētajā lēmumā veikto cenu, kuras Huawei un ZTE attiecīgajā laikposmā faktiski samaksāja Qualcomm, pārrēķinu.

319

Pirmkārt, prasītāja norāda, ka apstrīdētajā lēmumā veiktajā cenas pārrēķinā Komisija neesot pienācīgi ņēmusi vērā tās iebildumus par paziņojumā par iebildumiem veikto cenu un izmaksu analīzi, un kritizē to, ka, pirmām kārtām, šajā pārrēķinā neesot iekļauti daži ieņēmumi, interpretējot kļūdaini dažas vidējo pārdošanas cenu svārstības kā grāmatvedības kļūdas, un, otrām kārtām, tajā neesot ņemtas vērā ieņēmumu novēlotas iegrāmatošanas sekas.

320

Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija esot kļūdaini novērtējusi Qualcomm sniegtos datus par cenām, kā atsauces periodu cenu un izmaksu analīzē izmantojot ceturksni. Tā uzskata, ka vispiemērotākais un komerciāli atbilstīgākais periods, lai novērtētu datus par cenām, esot seši mēneši vai pat viens gads. Tā precizē, ka tā nesaskaņo un nepārskata cenas ar saviem klientiem vienreiz ceturksnī, bet parasti noslēdz ar tiem līgumus uz daudz ilgākiem periodiem.

321

Prasītāja piebilst, ka Komisija esot kļūdaini noraidījusi argumentu, saskaņā ar kuru datu apkopošana par ilgāku laikposmu varētu novērst novēlotas uzskaites sistēmas radītās problēmas, jo šis risks attiecas tikai uz maziem skaitļiem, saprotot, ka risks, ka būtu grūti identificēt plēsonīgu cenu noteikšanas periodus to vidējās vērtības dēļ ilgākā atsauces periodā, pastāvētu tikai tad, ja cenu un izmaksu analīze tiktu veikta ne vien plēsonīgu cenu noteikšanas periodā, bet arī visā peļņas atgūšanas laikposmā vai tā daļā. Tās ieskatā – tā kā Komisijas apgalvotā nepamatoti zemu cenu noteikšana izskatāmajā lietā ilga divus gadus, cenu un izmaksu analīzi būtu bijis iespējams veikt, izmantojot sešu mēnešu atsauces periodus.

322

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā veiktais vidējo pārdošanas cenu pārrēķins esot nelietderīgs, jo katrā ziņā vidējās pārdošanas cenas, kas reģistrētas tās grāmatvedības datos, no Komisijas aprēķiniem atšķiras minimāli. Turklāt tā norāda, ka veiktā cenu un izmaksu analīze, kuru Komisija veica paziņojumā par iebildumiem, izmantojot tās datus, parādīja, ka cenas bija zemākas par izmaksām tikai īslaicīgi un ar pārtraukumiem; tas neatbilstot Komisijas izstrādātajai “kaitējuma teorijai”, kuras pamatā ir konkurenci ierobežojoša bloķēšana. Prasītājas ieskatā tas liecinot, ka Komisija ir koriģējusi vidējās pārdošanas cenas tikai tādēļ, lai nekonstatētu, ka plēsonīgas cenas bija noteiktas periodiski, un līdz ar to pārkāpuma neesamību.

323

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

324

Iesākumā jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 12.5. punktā ir izklāstīta Komisijas metode un aprēķinātas vidējās ceturkšņa pārdošanas cenas, kuras Huawei un ZTE faktiski maksāja par mikroshēmu vienību, uz kuru attiecās izmeklēšana attiecīgajā laikposmā.

325

Komisija savos aprēķinos, kas veikti paziņojumā par iebildumiem, galvenokārt balstījās uz Qualcomm grāmatvedības datiem. Tomēr, piemērojot Amerikas Savienotajās Valstīs vispārpieņemtos grāmatvedības principus (turpmāk tekstā – “ASV vispārpieņemtie grāmatvedības principi”) un ņemot vērā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem izvirzītos argumentus, Komisija uzskatīja, ka nebija lietderīgi balstīt tās cenu un izmaksu analīzi tikai uz šiem grāmatvedības datiem, neveicot korekcijas, lai ņemtu vērā ieņēmumu uzskaites principu un precīzāk atspoguļotu ekonomisko realitāti attiecīgajā laikposmā.

326

It īpaši Komisijas norāda, ka, pirmām kārtām, ieņēmumos, kas sākotnēji uzskaitīti attiecīgajā ceturksnī, iespējams, ir par zemu novērtēta šajā ceturksnī pārdoto vienību galīgā faktiskā cena un, otrām kārtām, Qualcomm uzkrāto, bet vēl nesamaksāto rezervju novēlota uzskaite palielinājusi ieņēmumus ceturksnī, kurā tie ir reģistrēti. Šī novēlotā uzskaite esot saistīta ar to, ka prasītāja piemēroja ASV vispārpieņemtos grāmatvedības principus, saskaņā ar kuriem mikroshēmu nosūtīšanas brīdī Qualcomm drīkstēja iegrāmatot tikai drošus un aprēķināmus ieņēmumus. Tikai pēc precīza mikroshēmu daudzuma, kam ir piemērots finansiāls stimuls, noskaidrošanas rezerves atkal tiek iegrāmatotas Qualcomm pārskatos.

327

Šī iemesla dēļ Komisija uzskatīja, ka nebija atbilstoši balstīties uz Qualcomm grāmatvedības datiem, neveicot korekcijas, lai ņemtu vērā starpību starp ceturksni, kurā mikroshēmas tika pārdotas, un ceturksni, kurā tika iegrāmatoti ieņēmumi.

328

Tādējādi Komisija novērtēja “faktiski samaksātās” cenas, ņemot vērā rezerves, kas atkārtoti tiktu iegrāmatotas Qualcomm pārskatos, lai aprēķinātu bruto ieņēmumus ceturksnī, kurā notika pārdošana.

329

Turklāt apstrīdētā lēmuma 608.–610. punktā Komisija precizēja, ka tā ir balstījusies uz atskaites periodiem par ceturksni, ņemot vērā, ka, pirmkārt, no dažiem [konfidenciāli] dokumentiem izrietēja, ka lēmumus par cenu noteikšanu Qualcomm pieņēma vienreiz ceturksnī, ka, otrkārt, klienti savus pieprasījumus par finansiālo stimulu piešķiršanu iesniedza arī vienreiz ceturksnī un, treškārt, šis laikposms atbilda Qualcomm iesniegtajiem datiem par vidējām mainīgajām izmaksām, kurus Qualcomm sniedza arī vienreiz ceturksnī.

330

Attiecībā uz pirmo iebildumu par to, ka Komisija neesot pienācīgi ņēmusi vērā prasītājas argumentus, kas tika izvirzīti atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, jānorāda, ka prasītāja nepaskaidro, kādā veidā Komisija neesot pienācīgi ņēmusi vērā tās piezīmes, kā arī to, kāpēc lēmumā veiktā cenu pārrēķināšana neesot bijusi nepieciešama, lai atbildētu uz minētajā atbildē izteiktajiem iebildumiem.

331

Jebkurā gadījumā pietiek atgādināt, ka apstrīdētajā lēmumā norādīts, ka, ņemot vērā ASV vispārpieņemtos grāmatvedības principus un atbildē uz paziņojumu par iebildumiem izklāstītos argumentus, Komisija uzskatīja, ka, lai ņemtu vērā ieņēmumu uzskaites principu, nebija atbilstīgi cenu un izmaksu analīzi balstīt uz Qualcomm grāmatvedības datiem, neveicot korekcijas. Tādējādi, veicot cenu pārrēķinu minētajā lēmumā, Komisija ņēma vērā šo apstākli, atbilstoši pielāgojot grāmatvedības uzskaiti attiecīgajiem pārdošanas darījumiem, lai precīzāk atspoguļotu ekonomisko realitāti attiecīgajā laikposmā. Tā it īpaši koriģēja minētos grāmatvedības datus, balstoties uz prasītājas rīcībā esošajiem dokumentiem, lai attiecīgajām vienībām atkārtoti piešķirtu dažādus stimulu maksājumus un tādējādi aprēķinātu Huawei un ZTE faktiski samaksāto cenu.

332

Turklāt jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka tā jau iepriekš bija veikusi noteiktas korekcijas, balstoties uz dominējošā uzņēmuma iesniegtajiem cenu un izmaksu pārskatiem, kā arī uz jebkuru citu atbilstošu tā sniegto informāciju, lai atspoguļotu ekonomisko realitāti. Šī pieeja ir apstiprināta Vispārējās tiesas judikatūrā, piemēram, 2007. gada 30. janvāra spriedumā France Télécom/Komisija (T‑340/03, EU:T:2007:22, 131.–137. punkts), 2008. gada 10. aprīļa spriedumā Deutsche Telekom/Komisija (T‑271/03, EU:T:2008:101, 208.–211. punkts) un 2018. gada 13. decembra spriedumā Slovak Telekom/Komisija (T‑851/14, EU:T:2018:929, 220.–235. punkts).

333

Šādos apstākļos pirmais iebildums jānoraida.

334

Attiecībā uz otro iebildumu par to, ka ceturkšņa atsauces periods nebija piemērotākais, lai veiktu cenu un izmaksu analīzi, jāatgādina, ka jomās, kurās jāveic sarežģīti ekonomiskie vērtējumi, Savienības tiesai jāpārbauda ne vien izvirzīto pierādījumu materiālā precizitāte, uzticamība un konsekvence, bet arī jākontrolē, vai šie pierādījumi veido visas atbilstošās informācijas kopumu, kas jāņem vērā, lai izvērtētu sarežģītu situāciju, un vai šo pierādījumu raksturs ļauj pamatot no tiem izdarītos secinājumus. Šajā ziņā Savienības tiesai jāveic tiesiskuma pārbaude, balstoties uz elementiem, kurus iesniedzis prasītājs izvirzīto pamatu atbalstam (skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 54. un 56. punkts un tajos minētā judikatūra).

335

Izskatāmajā lietā apstrīdētā lēmuma 609., 610. un 630.–633. punktā Komisija izklāstīja pierādījumus, uz kuru pamata tā uzskatīja ceturksni kā atsauces periodu, kā arī argumentāciju, lai noraidītu prasītājas iebildumus.

336

Vispirms jākonstatē – lai gan apstrīdētā lēmuma 28.–30., 44. un 45. tabulā atspoguļotie dati neliecina par pilnīgu vienveidību iepirkšanas periodu noteikšanā, tomēr no tiem izriet, ka faktiski visbiežāk izmantotais periods ir ceturksnis. Jāpiebilst, pirmkārt, ka periods, kurā klientiem bija jāiesniedz pieteikumi par finansiālo stimulu piešķiršanu, bija ceturksnis un, otrkārt, arī Qualcomm datus par vidējām mainīgajām iemaksām iesniedza par ceturksni. Turklāt ne savos procesuālajos rakstos, ne arī atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem un papildu paziņojumu par iebildumiem, uz kuriem tā atsaucās, prasītāja nav iesniegusi nekādus argumentus vai pierādījumus, kas pamatotu tās apgalvojumu, ka Komisijai bija jāizmanto sešu mēnešu vai viena gada atskaites periods.

337

Arī citi prasītājas minētie elementi neļauj secināt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, cenu un izmaksu analīzē kā atskaites periodu izmantojot ceturksni.

338

Pirmkārt, prasītājai nav pierādījusi, kā novēlotas uzskaites problēma, kas ietekmē visu attiecīgo periodu, tiktu atrisināta, mainot atskaites periodu, kā to apgalvo prasītāja.

339

Otrkārt, pat ja būtu patiess prasītājas apgalvojums, ka ilgāka atsauces perioda izmantošana varētu izkropļot analīzi tikai tad, ja ņemtu vērā cenas, kuras attiecas uz periodu, kas pārsniedz plēsonīgu cenu noteikšanas periodu, šis apstāklis nenozīmē, ka, izvēloties atsauces periodu, obligāti jāpieņem prasītājas piedāvātais variants. Komisija izdarīja izvēli starp ceturkšņa, pusgada vai gada atsauces periodu, balstoties izskatāmajā lietā uz atbilstošākajiem datiem un apstākļiem, kas saistīti ar prasītājas darbību. Šajā ziņā jānorāda, ka prasītāja nav pierādījusi, ka ceturkšņa kā atsauces perioda izvēle ir kļūdaina.

340

Šādos apstākļos otrais iebildums jānoraida.

341

Attiecībā uz trešo iebildumu par to, ka Komisijai neesot bijis jāpārskata vidējās pārdošanas cenas, jo starpība starp prasītājas grāmatvedības datos reģistrētajām vidējām pārdošanas cenām un Komisijas aprēķinos iegūto rezultātu jebkurā gadījumā esot minimāla, no apstrīdētā lēmuma 614., 739., 740., 774., 775. un 922. punkta izriet, ka atšķirība starp prasītājas uzskaites dokumentācijā norādītajām cenām un Komisijas pārrēķinātajām cenām bieži vien bija neliela. Šo apstākli puses būtībā apstiprināja tiesas sēdē.

342

Tomēr prasītāja nav pierādījusi, ka šis apstāklis ietekmēja apstrīdētā lēmuma tiesiskumu. Pat ja starpība starp prasītājas grāmatvedības datos norādītajām vidējām pārdošanas cenām un Komisijas pārrēķinātajām vidējām pārdošanas cenām ir minimāla, no tā tomēr nevar secināt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, pārrēķinot vidējās pārdošanas cenas. Šādos apstākļos šis iebildums jānoraida.

343

Turklāt prasītājas arguments, saskaņā ar kuru cenas, kas tika noteiktas uz prasītājas grāmatvedības datu pamata veiktajā cenu un izmaksu analīzē, esot bijušas zemākas par izmaksām īslaicīgi un periodiski, un tādējādi šī analīze neļaujot konstatēt jebkādu pārkāpumu, pilnībā nav pamatots. Prasītāja nepaskaidro, ko tā uzskata par periodisku plēsonīgu cenu noteikšanu un kādēļ šāda veida plēsonīgu cenu noteikšana nebūtu jāuzskata par konkurences tiesību pārkāpumu.

344

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, trešais iebildums, kā arī piektā pamata pirmā daļa kopumā jānoraida.

345

Šīs daļas pamatojumam prasītāja izvirza piecus iebildumus.

346

Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka, aprēķinot “faktiski samaksātās” cenas, Komisija esot kļūdaini pārcēlusi dažus finansiālos stimulus no ceturkšņiem, kuros tie bija reģistrēti Qualcomm grāmatvedības sistēmā, uz ceturkšņiem, kuros attiecīgās vienības tika nosūtītas klientam, pamatojoties uz Huawei un ZTE iesniegto un “dokumentu paketēs” iekļauto stimulu pieprasījumu nepareizu apstrādi, kas nevarēja nodrošināt cenu un izmaksu analīzes ticamību.

347

Prasītāja turklāt precizē, ka iemesli, kuru dēļ attiecīgās “dokumentu paketes” nebija ticamas, esot izklāstīti atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, kurā tā paskaidroja, ka šīs paketes ļoti rūpīgi bija sagatavojuši klienti, kuri vairs nevarēja sniegt par tām skaidrojumus brīdī, kad Komisija tos pieprasīja 2017. gadā. Turklāt šīs “dokumentu paketes” neesot pilnīgas un dažkārt tajās esot atrodamas pretrunas un kļūdas.

348

Otrkārt, prasītāja pārmet Komisijai nepamatoti retrospektīvas pieejas izmantošanu, jo tā esot pārcēlusi rezerves, balstoties uz pieņēmumu, ka pārdošanas brīdī Qualcomm pilnīgi droši varēja paredzēt, ka tiks iesniegti stimulu pieprasījumi.

349

Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 620. punktā izdarītais secinājums, ka nozīme ir tikai tam, ka Qualcomm bija gatava veicināt visu to vienību iegādi, uz kurām a priori attiecās atsevišķi līgumi, kuros bija paredzēti stimulējoši pasākumi, neesot loģisks. Ja tiktu piemēroti ASV vispārpieņemtie grāmatvedības principi, tas nozīmētu, ka mikroshēmu pasūtījumu saņemšanas un nosūtīšanas brīdī Qualcomm, bija pienākums pieņemt, ka visām mikroshēmu vienībām varēs piešķirt iespējamu stimulu, neļaujot piedzīvot ne mazāko nenoteiktību. Tas nenozīmējot, ka Qualcomm bija piekritusi visām vienībām piešķirt maksimālo stimulu.

350

Treškārt, prasītāja uzskata, ka Komisijas pieeja ir pretrunīga, jo, no vienas puses, tā noraidīja Qualcomm norādītās grāmatvedības cenas kā “nepiemērotas” un, no otras puses, tā selektīvi izmantoja šīs pašas cenas divos būtiskos aprēķinos, proti, nosakot cenas mikroshēmām, par kurām nebija pieejamas “dokumentu paketes”, un cenu un izmaksu analīzē piešķirot papildu pētniecības un izstrādes izmaksas.

351

Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijas pieeja neesot saderīga ar 2014. gada 15. oktobra Lēmumu C(2014) 7465 final par LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39523 – Slovak Telekom), kurā Komisija atzina, ka tiesiskās drošības nodrošināšanai ir vēlams veikt novērtējumu, balstoties uz izmaksu datiem, kādus izmanto attiecīgais uzņēmums, nevis uz datiem, kas iegūti, veicot ex post pielāgojumus un sarežģītus aprēķinus.

352

Piektkārt, prasītāja norāda, ka Komisijas metode dažos gadījumos novedot pie cenām, kas acīmredzami nav cenas, kuras “faktiski ir” samaksājuši Qualcomm klienti. Piemēram, neesot nekādu neskaidrību par faktisko cenu, ko Huawei samaksāja par Qualcomm pārdotajām, bet neizsūtītajām [konfidenciāli] MDM8200 mikroshēmu vienībām, kuru galīgā vienotā cena pēc visu stimulu atskaitīšanas tika noteikta [konfidenciāli] USD apmērā par mikroshēmu; savukārt Komisijas pārrēķinātā cena pēc tās veiktajām manipulācijām ir [konfidenciāli] USD par mikroshēmu. Tāpat cena, kuru Huawei samaksāja 2011. gada pirmajā ceturksnī par MDM8200 mikroshēmu, esot bijusi USD [konfidenciāli] par mikroshēmu, lai gan Komisija, izmantojot tās kļūdaino metodi, secināja, ka minētās mikroshēmas vidējā neto pārdošanas cena bija USD [konfidenciāli] par mikroshēmu.

353

Turklāt Komisija nespējot izskaidrot, kāpēc galvenā stimula neto vidējā pārdošanas cena 2011. gada pirmajā ceturksnī neatbilst galvenā stimula neto vidējai pārdošanas cenai, kas norādīta [konfidenciāli] slaidā: abas Komisijas pārrēķinātās cenas, atsaucoties uz [konfidenciāli] 2010. gada 4. augusta reprezentācijas slaidu, acīmredzami neesot “reālas” cenas.

354

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

355

Runājot par pirmo iebildumu, kas būtībā attiecas uz to, ka “dokumentu paketes”, kurās ietverti Huawei un ZTE iesniegtie stimulu pieprasījumi Qualcomm, nevarot nodrošināt cenu un izmaksu analīzes ticamību, pietiek norādīt, kā to dara Komisija, ka pati prasītāja izmantoja attiecīgos dokumentus gan kredītrēķinu izsniegšanai, gan savu grāmatvedības pārskatu sagatavošanai, kā tas norādīts apstrīdētā lēmuma 597. punktā, un prasītāja to neapstrīd. Tāpēc, ņemot vērā, ka prasītāja nav iesniegusi citus pierādījumus, šis iebildums jānoraida.

356

Attiecībā uz otro iebildumu par to, ka Komisija esot nepamatoti izmantojusi retrospektīvu pieeju, pārceldama rezerves, pamatojoties uz pieņēmumu, ka Qualcomm to pārdošanas brīdī pilnīgi droši varēja paredzēt, ka tiks iesniegti stimulu pieprasījumi, jānorāda, ka pretēji prasītājas apgalvotajam Komisijas metodē nebija izmantoti tādi parametri, kurus Qualcomm nebūtu varējusi izvērtēt. Proti, Qualcomm cenas bija strukturētas kā bruto cenas, kurām tika piemēroti stimuli, proti, atlaides. Tādējādi, pieņemot lēmumus par cenu noteikšanu, Qualcomm zināja, kāda varētu būt zemākā vienības cena, ja piemērotu visus stimulus. Šis aprēķins, kā apgalvo Komisija, tika veikts tikai ar mērķi, lai, balstoties uz Qualcomm rīcībā esošo informāciju, uz kuru tā pamatojās, sagatavojot savus pārskatus, noteiktu Huawei un ZTE faktiski samaksāto cenu. Šie apsvērumi ir pietiekami, lai noraidītu šo iebildumu.

357

Attiecībā uz trešo iebildumu par to, ka Komisijas pieeja Qualcomm cenām esot nekonsekventa, lai to noraidītu, pietiek norādīt, ka tas ir balstīts uz kļūdainu pieņēmumu, saskaņā ar kuru apstrīdētajā lēmumā esot konstatēts, ka Qualcomm grāmatvedības cenas bija “neatbilstošas”. Proti, minētā lēmuma 603., 613. un 618. punktā, uz kuriem atsaucas prasītāja, Komisija skaidri norādīja, kuri grāmatvedības cenā ietvertie elementi bija neatbilstoši, tomēr tā neizslēdza iespēju tos izmantot pēc nepieciešamo pielāgojumu veikšanas, balstoties uz citiem informācijas avotiem.

358

Attiecībā uz ceturto iebildumu, kas balstīts uz nesaderību ar 2014. gada 15. oktobrī lietā pieņemto Lēmumu C(2014) 7465 final par LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta piemērošanas procedūru (lieta AT.39523 – Slovak Telekom), jānorāda, ka, lai gan dažos gadījumos Komisija sākotnēji balstījās uz dominējošā uzņēmuma pārskatos norādītajiem skaitļiem, kas dažkārt bija pietiekami, tomēr tad, kad šie skaitļi nebija pieejami vai neatbilda tirgus realitātei, tā izveidoja atbilstošas reprezentatīvas vērtības, izmantojot arī jebkuru atbilstošu informāciju, ko sniedza dominējošais uzņēmums. Kā norādīts šā sprieduma 332. punktā, šo pieeju apstiprināja Vispārējā tiesa. Tāpēc šis iebildums jānoraida.

359

Attiecībā uz piekto iebildumu par to, ka Komisijas metode dažos gadījumos noved pie cenām, kas acīmredzami nav cenas, kuras Qualcomm klienti bija “faktiski samaksājuši”, jākonstatē, ka saistībā ar pirmo prasītājas minēto piemēru slaids, uz kuru balstās Komisijas aizstāvība (prasības pieteikuma A.2.2.19. pielikums), faktiski liecina, ka pēc stimula piemērošanas Huawei samaksātā cena par MDM8200 mikroshēmu bija [konfidenciāli] (noapaļojot līdz [konfidenciāli] USD par mikroshēmu), kas atbilst Komisijas aprēķinātajai cenai, kura norādīta apstrīdētā lēmuma 743. punktā. Attiecībā uz otro piemēru jānorāda, ka dokuments (prasības pieteikuma A.2.4.12. pielikums), ko ir minējusi Komisija, lai pierādītu, ka [konfidenciāli] apstiprinātās cenas secīgi tika mainītas, kā paskaidrots Komisijas atbildē uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, apstiprina, ka cena, kas bija piemērota Huawei par MDM8200 mikroshēmu 2011. gada pirmajā ceturksnī, bija zemāka par cenu, kas norādīta [konfidenciāli], un atbilda faktiskajai cenai [konfidenciāli] USD apmērā, ko aprēķinājusi Komisija.

360

No tā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu apstrīdētajā lēmumā izmantotajā metodē un iegūtajos rezultātos. Šādos apstākļos šis iebildums jānoraida.

361

No tā izriet, ka piektā pamata otrā daļa jānoraida. Tādējādi, tā kā šī pamata pirmā daļa arī tika noraidīta (skat. šā sprieduma 344. punktu), minētais pamats jānoraida kopumā.

362

Ar šo pamatu prasītāja apgalvo, ka Komisija, vērtējot vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumus, esot pieļāvusi “acīmredzamas kļūdas faktos un tiesību piemērošanā un pārkāpusi tiesiskās drošības principu, nevainīguma prezumpciju un in dubio pro reo principu”. Turklāt apstrīdētais lēmums neesot pietiekami pamatots, jo tajā neesot “ņemti vērā” daudzi būtiski argumenti, kurus Qualcomm izvirzīja administratīvā procesa laikā. Tādējādi Komisija neesot ievērojusi “labas pārvaldības pienākumu”.

363

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

364

Saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. pantu un Reglamenta 76. panta d) punktu prasības pieteikumā jāietver strīda priekšmets, kā arī kopsavilkums par izvirzītajiem pamatiem un, lai prasība būtu pieņemama, pamata faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, uz kuriem prasība pamatota, jāizriet – vismaz kopsavilkuma veidā un tomēr saskaņotā un saprotamā veidā – no paša prasības pieteikuma teksta.

365

Šai norādei jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa lemt par prasību. Tas pats attiecas uz jebkuru prasījumu, kam jāpievieno pamati un argumenti, kas gan atbildētājam, gan tiesai ļauj novērtēt tā pamatotību (spriedums, 2018. gada 13. decembris, Slovak Telekom/Komisija, T‑851/14, nav publicēts, EU:T:2018:929, 74. un 75. punkts).

366

Izskatāmajā lietā jākonstatē, ka, lai gan argumentus, kurus izvirzījusi prasītāja šajā pamatā, varētu interpretēt tādējādi, ka to mērķis ir izcelt iespējamās kļūdas vērtējumā un ka tie attiecas, pirmkārt, uz vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumu ZTE (pirmā daļa) un, otrkārt, uz vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumu Huawei (otrā daļa), prasītāja nav iesniegusi papildu informāciju, kas ļautu izvērtēt to pamatotību. No tā izriet, ka prasītājas argumenti par šiem pārkāpumiem, tostarp par tiesiskās drošības principa, nevainīguma prezumpcijas principa un in dubio pro reo principa pārkāpumu, jāuzskata par nepieņemamiem, ciktāl tie nav pietiekami precizēti, lai varētu izvērtēt to pamatotību.

367

Turklāt jāatgādina, ka atbilstoši judikatūrai, lai gan saskaņā ar LESD 296. pantu Komisijai, pieņemot lēmumus konkurences noteikumu piemērošanas jomu, jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, no kuriem ir atkarīgs lēmuma pamatojums, un juridiskie apsvērumi, kas tai likuši pieņemt šo lēmumu, šajā tiesību normā netiek prasīts, lai Komisija iztirzātu visus faktiskos un tiesiskos jautājumus, kas tikuši izskatīti administratīvajā procesā. Nelabvēlīga lēmuma pamatojumam ir jāļauj Tiesai veikt pārbaudi attiecībā uz likumību un jāsniedz ieinteresētajai personai norādes, kas ir vajadzīgas, lai zinātu, vai lēmums ir pamatots (spriedums, 1985. gada 11. jūlijs, Remia u.c./Komisija,42/84, EU:C:1985:327, 26. punkts). Tādējādi, ņemot vērā šo judikatūru, prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz to, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā neesot sniegusi īpašu atbildi uz visiem faktiskajiem vai tiesiskajiem apsvērumiem, kurus tā bija izvirzījusi administratīvā procesa laikā.

368

Lai pamatotu pirmo daļu, pēc tam, kad prasītāja bija aprakstījusi faktu hronoloģiju, to neapstrīdot, tostarp attiecībā uz vienošanos par vienreizējiem inženiertehniskajiem izdevumiem ar ZTE un vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumu ZTE, prasītāja apgalvo, ka Komisija esot kļūdaini nospriedusi, ka minētais maksājums atbilst [konfidenciāli] USD atlaidei par MDM6200 mikroshēmu, ko ZTE iegādājās 2010. gadā, lai gan 2009. gada decembra apstiprinājums nekad netika oficiāli paredzēts līgumā vai paziņots ZTE.

369

Pēc prasītājas domām, ja Komisija nebūtu ņēmusi vērā atlaidi par vienību, kas tika piešķirta ZTE, cenu un izmaksu analīzē tā nebūtu konstatējusi, ka MDM6200 mikroshēmām bija noteiktas plēsonīgas cenas.

370

Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka apstiprinājums piešķirt ZTE vairāku iespējamu stimulu kopumu 2009. gada beigās un 2010. gada maijā bija daļa no plašāka stimulu kopuma, ko bija paredzēts piešķirt ZTE un kas neattiecās tikai ar UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmentu.

371

Otrkārt, attiecībā uz Komisijas apsvērumu, ka vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājums ZTE esot bijis līdzvērtīgs atlaidei par katru 2010. gadā iegādāto MDM6200 mikroshēmas vienību, prasītāja izvirza šādus argumentus.

372

Pirmām kārtām, prasītāja apgalvo, ka laikposmā no 2009. gada decembra līdz 2010. gada maijam apstiprināšanas nosacījumi pēc rūpīgas pārvērtēšanas bija mainījušies, tāpēc vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumus, kas tika veikti ZTE, vairs nevarēja uztvert kā atlaidi. Tā piebilst, ka Komisija vienotās likmes maksājumu [konfidenciāli] USD apmērā uzskata par atlaidi [konfidenciāli] USD apmērā par mikroshēmu, proti, ka tā ir daudz lielāka atlaide nekā [konfidenciāli] USD apmērā par mikroshēmu, kuru Qualcomm, iespējams, bija paredzējusi piešķirt 2009. gada decembrī.

373

Otrām kārtām, Komisija neesot sniegusi nekādus pierādījumus tam, ka Qualcomm bija nodoms vai pat ka tā apzināti vēlējās piešķirt ZTE stimulu, kas būtu līdzvērtīgs atlaidei [konfidenciāli] USD apmērā par mikroshēmu, vai arī ka ZTE bija informēta par šādu atlaidi par vienību. No tā izrietot, ka vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājums ZTE nevarēja to mudināt iegādāties MDM6200 mikroshēmas 2010. gadā. Gluži pretēji, Komisija esot iesniegusi pierādījumus tam, ka Qualcomm ieskatā minēto mikroshēmu cena, kas tika pārdotas ZTE, bija augstāka nekā tā, kas būtu jāmaksā, ja tiktu piemērota atlaide [konfidenciāli] USD apmērā par mikroshēmu.

374

Trešām kārtām, tā kā vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājums ZTE tika uzskatīts par atlaidi, kas attiecināma uz katru mikroshēmu, kuru tā iegādājās, apstrīdētajā lēmumā esot mākslīgi palielinātas atlaides [konfidenciāli] USD apmērā par mikroshēmu, jo minētais maksājums neesot atkarīgs no pārdoto vienību skaita, un vienlaikus ZTE pieprasījums pēc MDM6200 mikroshēmām 2010. gadā bija tikai neliela daļa no tā, ko Qualcomm bija paredzējusi 2009. gada decembrī; šī iemesla dēļ Komisija šo maksājumu [konfidenciāli] USD apmērā esot attiecinājusi uz nelielu daļu no 1250000 vienībām, kas minētas 2009. gada decembra elektroniskā pasta vēstulēs. Ja attiecīgais maksājums patiešām būtu mudinājis ZTE iegādāties vairāk MDM6200 mikroshēmas vienību, netiešā atlaide par vienību būtu bijusi mazāka un konstatējums, ka cena ir zemāka par “izmaksām”, būtu mazāk ticams.

375

Ceturtām kārtām, prasītāja apgalvo, ka, lai gan Komisija apstrīdētajā lēmumā atzīst, ka lielais skaitlis ir iegūts, ņemot vērā ZTE nelielo pieprasījumu pēc MDM6200 mikroshēmas, tā norāda, ka šis mazāks pieprasījums varēja būt bijis viens no iemesliem, kas izskaidro maksājuma nosacījumu grozījumus, kurus Qualcomm [konfidenciāli] paredzēja 2010. gada 24. maija sanāksmē. Tomēr Qualcomm esot identificējusi 2010. gada maija saraksti, no kuras izrietot, ka šajā gadā ZTE plānoja iesniegt pieprasījumu pēc 475000 MDM6200 mikroshēmas vienībām. Pēc Qualcomm domām, ja šo skaitli attiecinātu uz [konfidenciāli] USD maksājumu, iegūtu hipotētisku atlaidi [konfidenciāli] USD apmērā par mikroshēmu apstiprināšanas brīdī 2010. gada maijā, un ZTE maksātās cenas par MDM6200 mikroshēmu vienmēr pārsniegtu apstrīdētajā lēmumā minētās ilgtermiņa vidējās papildizmaksas.

376

Piektām kārtām, pat ja Qualcomm vēlējās, lai vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājums būtu atlaide par vienību [konfidenciāli] USD apmērā, tas jebkurā gadījumā nebūtu bijis ekonomiski izdevīgs, jo nekad šis maksājums nebūtu mudinājis ZTE iegādāties MDM6200 mikroshēmas, nevis konkurenta piegādātās mikroshēmas, jo stimula apmērs bija fiksēts un nepalielinājās atkarībā no iegādāto mikroshēmu skaita.

377

Sestām kārtām, tas, ka 2011. gada februārī Qualcomm apmierināja ZTE lūgumu pagarināt termiņu līdz 2011. gada 30. jūnijam, lai iegūtu ierīces operatora kvalifikāciju MDM8200A mikroshēmai, bet noraidīja līdzīgu lūgumu attiecībā uz ierīcēm ar MDM6200 mikroshēmu, apliecinot, ka vienotas likmes maksājums bija līgumiski un faktiski saistīts ar MDM8200A mikroshēmu, ko apstiprinot arī Qualcomm iekšējā sarakste.

378

Treškārt, prasītāja kritizē nekonsekvenci apstrīdētajā lēmumā, kas pastāvot, pirmkārt, starp secinājumiem par plēsonīgu cenu noteikšanu un, otrkārt, konstatējumu par MDM6200 mikroshēmu, kuras tika pārdotas ZTE, cenas un peļņas pieaugumu. Tās ieskatā neatbilstība pastāvot arī saistībā ar apgalvoto pētniecības un izstrādes izmaksu sadalījumu starp MDM6200 un MDM6600 mikroshēmām 2010. gadā, jo cenas, kas Komisijas aprēķinā izmantotas ZTE pārdotajām par MDM6200 mikroshēmām, neesot samazinātas, ņemot vērā atlaidi, kas izriet no vienreizējām inženiertehniskajām izmaksām.

379

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

380

Vispirms jānorāda, ka Komisija, it īpaši apstrīdētā lēmuma 677.–693. punktā, aprēķināja cenas, kuras samaksāja ZTE un Huawei, un saskaņā ar apsvērumiem, kas it īpaši izklāstīti minētā lēmuma 12.4.2.3., 12.4.2.4., 12.4.2.6. un 12.4.2.11. punktā, sadalīja divas no vienreizējām inženiertehniskajām izmaksām radušās atlaides, kuras Qualcomm bija piešķīrusi šīm divām klientēm. Pēc Komisijas domām, lai gan katra atlaide formāli tika reģistrēta kā tāda, kas attiecas uz MDM8200A mikroshēmām, kuras tika pārdotas šīm klientēm, tā laika pierādījumi liecina, ka Qualcomm patiesais nolūks bija, pirmkārt, piešķirt ZTE vienotas likmes maksājumu [konfidenciāli] USD apmērā (sākotnēji [konfidenciāli] USD apmērā), kas piemērojams 2010. gadā veiktajiem pārdevumiem, lai mudinātu ZTE iegādāties MDM6200 mikroshēmu un uz tās pamata izstrādāt risinājumus, un otrkārt, piešķirt Huawei atlaidi ar atpakaļejošu spēku kā vienotas likmes maksājumu [konfidenciāli] USD apmērā, lai samazinātu cenu MDM8200 mikroshēmām par vienību, kuras Huawei bija iegādājusies no Qualcomm, bet kuras izrādījās pārāk dārgas, lai Huawei varētu uzvarēt vēlāk izsludinātajos lejupējos iepirkumos.

381

Attiecībā uz vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumu ZTE Komisija, lai nonāktu pie secinājuma, apstrīdētā lēmuma 12.4.2.4., 12.4.2.6. un 12.4.2.11. punktā atsaucas uz Qualcomm iekšējiem dokumentiem, kuri, pēc tās domām, pierāda, ka Qualcomm nevarēja piedāvāt ZTE zemāku cenu par to, kas tika piedāvāta Huawei, un baidījās pārāk agri samazināt cenu MDM6200 mikroshēmai, kas tolaik vēl nebija laista tirgū. Tādējādi kopš 2009. gada decembra esot ticis piedāvāts risināt cenu noteikšanas jautājumu, piešķirot vienreizējas atlaides saistībā ar vienreizējām inženiertehniskajām izmaksām, no kurām vienai daļai piemēroja nosacījumu, ka ZTE ir jāiegūst operatora kvalifikācija iekārtām ar MDM8200A mikroshēmu un otrai daļai – nosacījumu, ka ZTE jāiegūst operatora kvalifikācija iekārtām ar MDM6200 mikroshēmu, un tas viss līdz 2010. gada 31. decembrim (termiņš attiecībā uz MDM8200A mikroshēmas sertifikāciju vēlāk tika pārcelts uz 2011. gada 30. jūniju). Komisijas ieskatā šī maksājuma patiesais mērķis bija samazināt MDM6200 mikroshēmas cenu par [konfidenciāli] USD par mikroshēmu, kuru Qualcomm plānoja pārdot ZTE 2010. gadā. Tā kā ZTE pasūtījumi būtiski samazinājās salīdzinājumā ar Qualcomm prognozēm, faktiski piešķirtā atlaide bija [konfidenciāli] USD par mikroshēmu.

382

Pirmkārt, jānorāda – tas, ka Qualcomm attiecībā uz ZTE īstenoja virkni stimulējošu pasākumu saistībā ar dažādām mikroshēmām, tostarp mikroshēmām, kuras netika izmantotas UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmentā, nenozīmē, ka dažas no tām nevarētu ņemt vērā, veicot cenu un izmaksu analīzi, lai izvērtētu plēsonīgu cenu noteikšanu.

383

Otrkārt, no prasītājas apraksta izriet, ka 2009. gada decembrī apstiprinātais stimuls un stimuls, kas tika apstiprināts 2010. gada maijā, atšķiras ar to, ka pirmais ietvēra maksājumu [konfidenciāli] USD apmērā līguma parakstīšanas brīdī un maksājumu [konfidenciāli] USD apmērā, kas bija jāveic ar nosacījumu, ka ZTE iegūst operatora kvalifikāciju iekārtām ar MDM8200A mikroshēmu, savukārt otrais stimuls ietvēra maksājumu [konfidenciāli] USD apmērā, kas bija pieejams ar nosacījumu, ka ZTE iegūst operatora kvalifikāciju iekārtām ar MDM6200 mikroshēmu. Tomēr prasītāja nepaskaidro, kāpēc tas, ka “apstiprināšanas nosacījumi [no decembra līdz maijam [tika] grozīti”, liecina par “rūpīgu pārvērtēšanu”, ne arī to, kāpēc, veicot vērtējumu par plēsonīgu cenu noteikšanu, tas labvēlīgi ietekmētu prasītāju.

384

Savukārt, kā aprakstīts apstrīdētā lēmuma 501. un 502. punktā, iekšējā saziņa starp vadības locekļiem (piemēram, QCT produktu pārvaldības direktoru un finanšu un pārdošanas priekšsēdētāju vietniekiem) 2009. gada decembrī liecina, ka, pirmām kārtām, cenām, kas tika piedāvātas ZTE par MDM6200 mikroshēmu, nebija jābūt zemākām par tām, kas tika piedāvātas Huawei, un ka Qualcomm nevēlējās noteikt “ļoti atšķirīgas cenas”; otrām kārtām, ka Qualcomm baidījās no zaudējumiem saistībā ar MDM6200 mikroshēmu, kurus varētu izraisīt ZTE un Icera sadarbība, un, trešām kārtām, ka plānotais risinājums bija vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājums saistībā ar MDM6200 vai MDM8200A mikroshēmām, “lai nepieļautu Icera noslēgt daudz darījumu”. Risinājums šīm bažām tika identificēts 2009. gada decembra priekšlikumā “ZTE MDM6200 Price Proposal”, kas zināmā mērā neattiecās uz “ļoti atšķirīgām cenām”, ciktāl runa bija nevis par cenu izmaiņām, bet par stimulu, un tas ietvēra maksājumu saistībā ar operatora kvalifikācijas iegūšanu iekārtām ar MDM8200A mikroshēmu un noteikta MDM6200 mikroshēmu vienību skaita iegādi ar iespēju ieturēt maksājumu gadījumā, ja kāds no nosacījumiem netiktu izpildīts.

385

Turklāt no [konfidenciāli] prezentācijas 2010. gada 8. februāra sanāksmē, kas notika pēc 2009. gada decembra apstiprināšanas, izriet, ka maksājuma, kurš tolaik bija oficiāli paredzēts gan MDM8200A mikroshēmai, gan MDM6200 mikroshēmai, patiesais mērķis bija samazināt MDM6200 mikroshēmas cenas.

386

Turklāt jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka sākotnēji izvirzītais nosacījums, ka 2010. gadā ZTE jāiegādājas [konfidenciāli] MDM6200 mikroshēmas vienības (kas tolaik atbilda ZTE pieprasījuma prognozēm), netika oficiāli iekļauts [konfidenciāli] apstiprinājumā. Tomēr 2010. gada maijā, ņemot vērā, ka prognozes attiecībā uz ZTE pieprasījumu samazinājās līdz 475000 vienībām, [konfidenciāli] mainīja vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumu struktūru. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, nekas neliecina, ka šīs izmaiņas būtu saistītas ar izmaiņām minēto maksājumu pamatmērķī, kas bija mudināt ZTE iegādāties MDM6200 mikroshēmas. Proti, ja sākotnējais mērķis 2009. gada decembrī būtu bijis veicināt MDM8200A mikroshēmas pārdošanu, vai arī ja šāds mērķis būtu bijis 2010. gada maijā, tad nebūtu bijis nepieciešams vai loģiski samazināt atlaidi MDM8200A mikroshēmām no [konfidenciāli] uz [konfidenciāli] USD (proti, par 60 %). Savukārt, tā kā tika būtiski pārskatītas prognozes saistībā ar ZTE pieprasījumu pēc MDM6200 mikroshēmām, kas no [konfidenciāli] vienībām samazinājās līdz [konfidenciāli] vienībām, Qualcomm uzskatīja, ka vairs nebija pamata piedāvāt ZTE sākotnēji paredzēto atlaidi [konfidenciāli] USD apmērā.

387

Tomēr vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumu struktūrā ieviestās izmaiņas ļāva saglabāt maksājumu, kas atbilda [konfidenciāli] USD atlaidei par vienību, formāli attiecinot to uz MDM8200A mikroshēmām (bet faktiski tā bija paredzēta MDM6200 mikroshēmām), vienlaikus piedāvājot divkāršot maksājumu (līdz [konfidenciāli] USD), ja klients līdz 2010. gada beigām iegūtu operatora sertifikāciju MDM6200 mikroshēmai, proti, ja ZTE veicinātu MDM6200 risinājuma izstrādi 2010. gadā. Komisija pamatoti norāda, ka Qualcomm atteikums 2011. gada februārī pagarināt operatora kvalifikācijas iegūšanas termiņu MDM6200 mikroshēmām atbilst šai struktūrai un Qualcomm secinājumam, ka ZTE nebija darījusi pietiekami daudz, lai veicinātu MDM6200 mikroshēmas izstrādi 2010. gadā un būtu pelnījusi saņemt atlikušās atlaides, kas izriet no vienreizējām inženiertehniskajām izmaksām.

388

Attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Qualcomm atteikums 2011. gada februārī pagarināt termiņu operatora kvalifikācijas iegūšanai iekārtām ar MDM6200 mikroshēmu pierāda, ka vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājums ZTE bija līgumiski un faktiski saistīts ar MDM8200A mikroshēmu, jānorāda, ka šis apstāklis un tātad tas, ka Qualcomm neizmaksāja ZTE summu [konfidenciāli] USD apmērā, pilnībā atbilst Qualcomm sākotnējam nodomam paredzēt vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājuma daļējas atgūšanas mehānismu, ja ZTE neiegādātos plānoto MDM6200 mikroshēmu apjomu.

389

Attiecībā uz to, ka vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājums ZTE tika uzskatīts par vienības atlaidi, jāsecina, ka Komisijas rīcībā nevar konstatēt kļūdu ne saistībā ar minēto maksājumu attiecināšanu uz piemērojamajām vienībām, ne saistībā ar atlaides aprēķināšanu, ne saistībā ar situācijas novērtējumu.

390

Pirmkārt, lai varētu skaitliski noteikt vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājuma ZTE nozīmīgumu, jāņem vērā visi maksājumi par pasūtītajām un piegādātajām MDM6200 mikroshēmām, proti, 145775 vienībām, un jādala maksājumu kopējā summa ar pasūtīto un iegādāto vienību kopējo summu.

391

Tas, ka vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājums ZTE beigu beigās rada trīsreiz lielāku vienības atlaidi par sākotnēji paredzēto, ir tikai sekas tam, ka ZTE pasūtīto un iegādāto MDM6200 mikroshēmu daudzums būtiski samazinājās salīdzinājumā ar Qualcomm paredzēto apjomu, proti, par [konfidenciāli] vienībām. Tā kā stimula summa bija noteikta a priori, katrai mikroshēmai tika piemērota daudz lielāka cenas atlaide nekā sākotnēji paredzētā. Citiem vārdiem, šīs atlaides palielinājums katrai mikroshēmai ir tikai blakusefekts tam, ka Qualcomm bija kļūdaini prognozējusi pārdošanas apjomu attiecībā uz ZTE.

392

Attiecībā uz apstākli, ka ZTE nebija informēta par to, ka tai piešķirtais vienreizējo inženiertehnisko maksājums bija uzskatāms par vienības atlaidi, jānorāda, ka judikatūrā nav prasīts, lai dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma klients būtu informēts par metodi, kas izmantota, lai noteiktu cenu, kas ir zemāka par izmaksām. Pietiek ar to, ka, pirmkārt, cenu un izmaksu analīzē tiek konstatēta cena, kas pārsniedz izvēlēto izmaksu apmēru, un, otrkārt, pastāv nodoms izstumt konkrēto konkurentu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 3. jūlijs, AKZO/Komisija,C‑62/86, EU:C:1991:286, 71. un 72. punkts).

393

Turklāt attiecībā uz argumentu, ka maksājums neesot mudinājis ZTE iegādāties vairāk mikroshēmu, jānorāda, ka 2022. gada 12. maija spriedumā Servizio Elettrico Nazionale u.c. (C‑377/20, EU:C:2022:379, 53. punkts un tajā minētā judikatūra) Tiesa nosprieda, ka, lai dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma praksi kvalificētu kā ļaunprātīgu, tāda uzņēmuma prakses gadījumā, kuras mērķis ir izstumt konkurentus no attiecīgā tirgus, nav jāpierāda, ka rezultāts ir sasniegts, tādēļ nav nepieciešamības pierādīt konkrētu izstumšanas ietekmi uz tirgu. LESD 102. panta mērķis ir sodīt par to, ka viens vai vairāki uzņēmumi ļaunprātīgi izmanto dominējošo stāvokli iekšējā tirgū vai būtiskā tā daļā neatkarīgi no tā, vai šāda prakse ir izrādījusies veiksmīga vai ne.

394

Treškārt, prasītājas arguments par pretrunām apstrīdētajā lēmumā ir ieskicēts tikai virspusēji, tāpēc ir grūti saprast, kā šādas pretrunas varētu ietekmēt minētā lēmuma tiesiskumu, tādējādi šis arguments ir jāatzīst par nepieņemamu. Katrā ziņā Komisijas sniegtais paskaidrojums, proti, ka ZTE pārdoto MDM6200 mikroshēmu cenas un peļņas pieaugums attiecīgajā laikposmā ir saistīts ar atlaidēm, kas izriet no vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumiem, ir pilnībā saskaņots ar tās pārējo argumentāciju. Attiecībā uz iespējamo neatbilstību pētniecības un izstrādes izmaksu sadalījumā starp MDM6200 un MDM6600 mikroshēmām 2010. gadā pietiek norādīt, ka šī lēmuma 841. punktā sīki un ticami ir izskaidroti iemesli, kuri pamudināja Komisiju šādi rīkoties, un prasītāja turklāt šos iemeslus apstrīd tikai vispārīgi.

395

Ņemot vērā iepriekš minēto, sestā pamata pirmā daļa jānoraida.

396

Pēc prasītājas domām, pat pieņemot, ka tā uzskatīja vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumu Huawei par “kompensāciju” par MDM8200 mikroshēmu krājumiem, ko pēdējā minētā bija izveidojusi, šis maksājums tika veikts par jau iegādātajām mikroshēmām un tāpēc nevarēja motivēt Huawei iegādāties vēl lielāku šo mikroshēmu daudzumu. Turklāt, kā izriet arī no Huawei atbildes uz Komisijas informācijas pieprasījumu, ar Huawei noslēgtā līguma nosacījumi par vienreizējām inženiertehniskajām izmaksām un šis maksājums, kas saistīts ar operatora kvalifikācijas iegūšanu iekārtām ar MDM8200A mikroshēmu, mudināja Huawei iegādāties nevis šīs mikroshēmas, bet MDM8200A mikroshēmas, un tas uz nenoteiktu laiku.

397

Vispārīgāk, prasītāja pārmet Komisijai, ka apstrīdētā lēmuma 1142. punktā tā svītroja teikumu, kurš saturēja “gandrīz skaidru apgalvojumu” par “slēpšanu”, kas iekļauts papildu paziņojumā par iebildumiem saistībā ar vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumiem ZTE un Huawei, uz kuru Qualcomm bija sniegusi atbildi administratīvajā procesā, vienlaikus negrozot pārējo apsvēruma daļu par minētajiem vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumiem. Pēc tās domām, šī svītrošana liecinot par pamatojuma nesniegšanu, kas arī parādot Komisijas nespēju pierādīt Qualcomm nodomu izstumt no tirgus Icera.

398

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

399

Iesākumā jānorāda, ka attiecībā uz vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumu Huawei Komisija apstrīdētā lēmuma 12.4.2.3. punktā atsaucas uz Qualcomm iekšējiem dokumentiem, kuri tās ieskatā liecina par to, ka vairāki Qualcomm vadības locekļi iebilda pret piekāpšanos Huawei izdarītajam spiedienam, kura lūdza būtiski samazināt cenas MDM8200 mikroshēmām; beigu beigās Qualcomm ar atpakaļejošu spēku piešķīra cenas samazinājumu MDM8200 mikroshēmu piegādēm pēc 2009. gada 23. novembra, kā arī “MDM8200A vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumu”, proti, maksājumu, kas bija oficiāli paredzēts, lai segtu vienreizējās inženiertehniskās izmaksas saistībā ar specifiska termināla sertifikāciju, kurā integrēta MDM8200A mikroshēma, un kas bija [konfidenciāli] (vēlāk [konfidenciāli]) USD. Pēc Komisijas domām, lai gan vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājums formāli ir saistīts ar operatora sertifikācijas iegūšanu attiecīgajai mikroshēmai, tam bija tieša saikne ar Huawei MDM8200 mikroshēmu krājumiem un tas esot ļāvis piemērot vienības cenas samazinājumu ar atpakaļejošu spēku.

400

Pirmkārt, prasītājas argumentu, ka Huawei jau bija iegādājusies MDM8200 mikroshēmas un tādēļ tai piešķirtais vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājums nevarēja to mudināt veikt papildu iegādes, nevar atzīt par pamatotu. It īpaši no apstrīdētā lēmuma 480.–486. punktā minētajiem dokumentiem un sarakstes izriet, ka šis stimuls tika piešķirts Huawei, lai palīdzētu tai atbrīvoties no mikroshēmu krājumu pārpalikuma, ņemot vērā situāciju, kurā Huawei arvien biežāk atsaucās uz Icera radīto konkurences spiedienu, it īpaši saistībā ar ICE8042 mikroshēmu, lai iegūtu labvēlīgākus nosacījumus.

401

Turklāt citastarp no apstrīdētā lēmuma 480.–486. punktā minētajiem dokumentiem un sarakstes izriet, ka Qualcomm nevarēja neņemt vērā Huawei prasības, kas liecina, ka sarunas par cenām norisinājās arī tad, kad Qualcomm nolēma piešķirt vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumu Huawei, un ka MDM8200 mikroshēmu pārdošanas nosacījumi tobrīd vēl nebija galīgi noteikti.

402

Attiecībā uz prasītājas argumentu par to, ka vienošanās par vienreizējām inženiertehniskajām izmaksām un to maksājums Huawei neveicināja tās vēlmi iegādāties MDM8200 mikroshēmas, bet drīzāk MDM8200A mikroshēmas, jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka Huawei atbildes uz Komisijas jautājumiem neliecina, ka Huawei uzskatītu, ka minētais maksājums attiecās uz MDM8200A mikroshēmām. Gluži pretēji, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 681. punktā, Huawei atbildē ir tikai atkārtoti minētā līguma nosacījumi, kas neatbilst pierādījumiem par šī maksājuma patieso mērķi. Savukārt no pierādījumiem, kas minēti šī lēmuma 482. un 679. punktā, un no Qualcomm atzīšanās atbildē uz paziņojumu par iebildumiem izriet, ka minētais maksājums bija paredzēts kā atlaide MDM8200 mikroshēmām ar atpakaļejošu spēku. Turklāt Qualcomm apgalvojums, ka Huawei uzskatīja attiecīgo maksājumu par tādu, kas saistīts ar MDM8200A mikroshēmām, ir pretrunā šī lēmuma 491., 527. un 543. punktā minētajiem aktuālajiem pierādījumiem, kuros Huawei lūdza Qualcomm pielāgot vienreizējo inženiertehnisko izmaksu atlaides, lai ņemtu vērā papildu vienību uzkrājumus MDM8200 mikroshēmām, ko tā bija identificējusi. No šiem pierādījumiem izriet, ka Huawei skaidri apzinājās, ka vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājuma patiesais nolūks bija piešķirt atlaides MDM8200 mikroshēmām, nevis MDM8200A mikroshēmām.

403

Visbeidzot, attiecībā uz “gandrīz skaidru apgalvojumu” par “slēpšanu”, kas minēts papildu paziņojumā par iebildumiem saistībā ar vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumiem ZTE un Huawei, tā ir taisnība, ka, pirmkārt, papildu paziņojuma par iebildumiem 771. punkta pēdējā teikumā bija uzdots jautājums par to, vai Qualcomm, nepareizi uzskaitot vienreizējās inženiertehniskās izmaksas mikroshēmām, mēģināja slēpt ar šo izmaksu maksājumu saistīto atlaidi, un ka, otrkārt, šis jautājums nav minēts apstrīdētajā lēmumā. Tomēr prasītājas kritiku par šī “gandrīz skaidra apgalvojuma” svītrošanu, saskaņā ar kuru minētā svītrošana liecinot par pamatojuma nesniegšanu, kā arī par Komisijas nespēju pierādīt Qualcomm nodomu izstumt no tirgus Icera, nevar atzīt par pamatotu.

404

Proti, šajā ziņā pietiek norādīt, ka, ņemot vērā šā sprieduma 307. punktā minēto judikatūru, Komisijai nebija pienākuma apstrīdētajā lēmumā konkrēti atbildēt uz visiem faktiskajiem vai tiesiskajiem apsvērumiem, kurus tā bija izvirzījusi administratīvā procesa gaitā. Turklāt, kā apgalvo Komisija, pretēji prasītājas apgalvotajam papildu paziņojuma par iebildumiem 771. punkta pēdējā teikuma svītrošana apstrīdētajā lēmumā liecina, ka Komisija administratīvajā procesā ņēma vērā Qualcomm sniegto atbildi, lai gan tas neietekmēja pierādījumus par Qualcomm nodomu izstumt Icera no attiecīgā tirgus.

405

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, sestā pamata otrā daļa jānoraida. Tādējādi, tā kā šī pamata pirmā daļa arī tika noraidīta (skat. šā sprieduma 395. punktu), minētais pamats jānoraida kopumā.

406

Septītajam pamatam ir trīs daļas, no kurām pirmā attiecas uz tiesiskās drošības principa un in dubio pro reo principa pārkāpumu, otrā daļa – uz to, ka ilgtermiņa vidējo papildizmaksu kritērijs neesot atbilstošas atsauces izmaksas, un trešā daļā – uz to, ka Komisijas aprēķinātās ilgtermiņa vidējās papildizmaksas neatbilst “patiesajām” ilgtermiņa vidējām papildizmaksām; tādējādi prasītāja apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā iekļautajā izmaksu aprēķinā esot pieļautas vairākas kļūdas un pārkāpts vispārējo tiesību princips.

407

Apstrīdētā lēmuma 12.6. punktā Komisija paskaidroja iemeslus, kuru dēļ tā uzskatīja, ka cenu un izmaksu analīzē attiecībā uz izmeklēšanā aplūkotajām mikroshēmām vispiemērotākā izmaksu noteikšanas metode ir ilgtermiņa vidējās papildizmaksas. Aprēķinot minētās izmaksas, tā ņēma vērā, pirmkārt, ražošanas izmaksas, kas mainās atkarībā no saražoto mikroshēmu daudzuma un tādējādi veido mainīgo komponenti, kas ir būtiska ilgtermiņa vidējo papildizmaksu sastāvdaļa (minētā lēmuma 12.6.2. punkts), un, otrkārt, Qualcomm pētniecības un izstrādes izmaksas, kas reģistrētas Qualcomm pētniecības un izstrādes izmaksu datubāzē [konfidenciāli], tādējādi aptverot lielāko daļu fiksēto izmaksu, kas veido mikroshēmas ražošanas papildizmaksas (šī lēmuma 12.6.3. punkts). Tā piebilda, ka citi fiksēto izmaksu veidi, piemēram, tirdzniecības izmaksas, netika iekļauti, tādējādi tās aprēķinātās ilgtermiņa vidējās papildizmaksas bija zemākas par Qualcomm vidējām kopīgām izmaksām.

408

Komisija ieskatā atbilstoši kritērijiem, kurus šajā jomā ir noteikusi Savienības tiesa, izskatāmajā lietā ilgtermiņa vidējās papildizmaksas bija vispiemērotākās izmaksas, lai aprēķinātu Qualcomm segto izmaksu minimālo apmēru attiecībā uz aplūkotajiem produktiem. Tā uzskata, ka, tā kā Qualcomm ir uzņēmums, kas ražo vairākus produktus un gūst labumu no diversifikācijas radītiem ietaupījumiem, vairākiem produktiem varēja būt nepieciešamas tās pašas ražošanas darbības, kā rezultātā attiecīgās izmaksas nemainījās atkarībā no piegādāto produktu skaita (turpmāk tekstā – “kopējās izmaksas”). No tā, pēc Komisijas domām, izriet, ka šīs izmaksas netika iekļautas ilgtermiņa vidējo papildizmaksu aprēķinā, jo tās ietver tikai izmeklējamajiem produktiem specifiskās ražošanas izmaksas. Tādējādi visu mainīgo un fiksēto izmaksu vidējais apmērs, ko Qualcomm sedza, lai ražotu konkrētu produktu, proti, ilgtermiņa vidējās papildizmaksas, arī bija mazāks par vidējām kopīgām izmaksām katram produktam.

409

Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskata, ka apsvērumu, saskaņā ar kuru katram produktam ilgtermiņa vidējās papildizmaksas bija zemākas par vidējām kopīgām izmaksām, neatspēko tas, ka katra mikroshēma, visticamāk, gūs vai jau ir guvusi labumu no ieguvumiem pētniecības un izstrādes jomā par labu nākamās paaudzes mikroshēmām. Saskaņā ar Komisijas viedokli ieguvumus, ko sniedza konkrēta mikroshēma, varēja daļēji kompensēt ieguvumi, ko savukārt šī konkrētā mikroshēma radīja nākamās paaudzes mikroshēmu labā. Tā norādīja, ka ar konkrētu mikroshēmu saistītās pētniecības un izstrādes izmaksas tādējādi netika samazinātas, ņemot vērā ieguvumus, ko šī mikroshēma varētu radīt uz nākamās paaudzes mikroshēmām. Tomēr attiecībā uz MDM8200 un MDM8200A mikroshēmām Komisija koriģēja savu izstrādes izmaksu sadalījumu, ņemot vērā lietas materiālos iekļautos pierādījumus, kas liecināja, ka MDM8200 mikroshēma radīja daudz vairāk ieguvumu MDM8200A mikroshēmai, nekā tā pati bija guvusi no citām mikroshēmām.

410

Praksē, lai aprēķinātu vidējās mainīgās izmaksas, Komisija izmantoja Qualcomm datos norādīto “vidējo vienības izmaksu” parametru, kuru varēja iedalīt atbilstoši diviem grāmatvedības kritērijiem: pirmais kritērijs atspoguļoja attiecīgajā ceturksnī pārdoto mikroshēmu vidējās vienības izmaksas, un otrais kritērijs atspoguļoja Qualcomm iegādāto (no ražotnēm saņemto) mikroshēmu vienības izmaksas attiecīgajā ceturksnī. Sākotnēji Komisija paziņojumā par iebildumu ņēma vērā pirmo kritēriju. Vēlāk papildu paziņojumā par iebildumu un apstrīdētajā lēmumā, lai ņemtu vērā dažus Qualcomm apsvērumus, Komisija drīzāk ievēroja otro kritēriju un veica dažas korekcijas, kuru mērķis galvenokārt bija atrisināt uzskaites problēmu.

411

Savukārt, aprēķinot Qualcomm pētniecības un izstrādes izmaksas, kas attiecināmas uz katru mikroshēmu, dažus izmaksu elementus [konfidenciāli], kurus izmantoja Qualcomm, lai reģistrētu un piešķirtu noteiktas fiksētās izmaksas katrai mikroshēmai, Komisija uzskatīja par “papildizmaksām” attiecībā uz šo mikroshēmu. It īpaši “papildizmaksas” tika noteiktas, pamatojoties uz Qualcomm iekšējo dokumentu, kurā ir izmantots šis pats termins, proti, iekšēju prezentāciju ar nosaukumu [konfidenciāli], kas attiecas uz [konfidenciāli] (turpmāk tekstā – [konfidenciāli]), kā arī uz Qualcomm sniegtajiem paskaidrojumiem administratīvajā procesā par izmaksu kategorijām, kas šajā dokumentā tika uzskatītas par “papildizmaksām”.

412

Prasītāja apgalvo, ka Komisija esot pārkāpusi tiesiskās drošības principu, nevainīguma prezumpcijas principu un in dubio pro reo principu, izmantojot divas atšķirīgas pieejas – vienu “lejupēju” jeb “top-down” un otru “augšupēju jeb “bottom-up” pieeju” –, lai noteiktu Qualcomm kopējos ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, pirmkārt, paziņojumā par iebildumiem un, otrkārt, papildu paziņojumā par iebildumiem un apstrīdētajā lēmumā. Konkrētāk, Komisija paziņojumā par iebildumiem esot atzinusi, ka [konfidenciāli] bija neatbilstošs cenu un izmaksu analīzei. Savukārt papildu paziņojumā par iebildumiem un apstrīdētajā lēmumā Komisija esot izmantojusi datus no šīs datubāzes, un tajā izmantotā metode radot ļoti atšķirīgas peļņas normas gan starp mikroshēmām, gan dažādos ceturkšņos salīdzinājumā ar paziņojumā par norādītajām.

413

Prasītāja arī apgalvo, ka atšķirība starp paziņojumā par iebildumiem izmantoto metodi, no vienas puses, un metodi, kas tika izmantota papildu paziņojumā par iebildumiem un apstrīdētajā lēmumā, no otras puses, esot liegusi tai iespēju paredzēt, kuru metodi galu galā Komisija izmantos, kā arī tās rezultātus, kad tā pieņēma lēmumus par mikroshēmu cenu noteikšanu vai a fortiori lēmumus par ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē. Pēc tās domām, arī Komisija pati nevarēja paredzēt lēmumā beigu beigās izmantotās metodes pamatelementus vai tās rezultātus, pat pēc vairāk nekā piecus gadus ilgas izmeklēšanas.

414

Komisija apstrīd prasītājas argumentus.

415

Vispirms jākonstatē, tāpat kā tas darīts šā sprieduma 364.–366. punktā, ka prasītājas iebildumi par nevainīguma prezumpcijas principa un in dubio pro reo principa pārkāpumu jāuzskata par nepieņemamiem, jo tie nav pietiekami precizēti, lai varētu novērtēt to pamatotību.

416

Turklāt, pirmkārt, runājot par prasītājas argumentu, kas būtībā attiecas uz atšķirību starp Komisijas analīzē izmantotajām metodēm, pirmkārt, paziņojumā par iebildumiem un, otrkārt, papildu paziņojumā par iebildumiem un apstrīdētajā lēmumā, jāatgādina, ka saskaņā ar šā sprieduma 146. punktā minēto judikatūru, Komisija līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, tostarp ņemot vērā procesa dalībnieku rakstveida un mutvārdu apsvērumus, var vai nu atteikties no dažiem vai pat visiem iebildumiem, kas bija pret tiem vērsti sākotnēji, un tādējādi grozīt savu nostāju tiem par labu, vai izlemt pievienot jaunus iebildumus, ja vien tā sniedz attiecīgajiem uzņēmumiem iespēju šajā ziņā paust savu viedokli. Tas attiecas arī uz Komisijas izmantoto metodi cenu un izmaksu analīzē.

417

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, kaut arī tiesiskās drošības princips pieprasa, lai tiesību normas būtu skaidras un precīzas, un tā mērķis ir nodrošināt no Savienības tiesībām izrietošo situāciju un tiesisko attiecību paredzamību (skat. spriedumu, 2005. gada 15. septembris, Īrija/Komisija,C‑199/03, EU:C:2005:548, 69. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedums, 2012. gada 29. marts, Spānija/Komisija,T‑398/07, EU:T:2012:173, 107. punkts), tomēr no metodes, kas izvēlēta paziņojumā par iebildumiem, lai cenu un izmaksu analīzē identificētu vispiemērotāko izmaksu noteikšanas pasākumu, pagaidu rakstura izriet, ka Komisijas galīgo lēmumu nevar atcelt tikai tā iemesla dēļ, ka papildu paziņojumā par iebildumiem un apstrīdētajā lēmumā izmantotās metodes rezultāti nav identiski rezultātiem, kas tiktu iegūti, izmantojot sākotnēji paziņojumā par iebildumiem izvēlēto metodi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2013. gada 5. decembris, SNIA/Komisija, C‑448/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:801, 43. punkts).

418

Turklāt jānorāda, ka izskatāmajā lietā prasītāja neapstrīd, ka administratīvajā procesā un, it īpaši, pēc papildu paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas tai bija iespēja paust savu viedokli par metodi, kas būtu jāizmanto apstrīdētajā lēmumā.

419

Papildus prasītāja atsaucas vienīgi uz Komisijas izmantoto metožu “augšupējo” un “lejupējo” raksturu, kā arī norāda uz atšķirībām starp mikroshēmu peļņas normām un dažādiem ceturkšņiem, nepaskaidrojot, kādas konkrēti atšķirības ir starp “lejupēju” pieeju un “augšupēju” pieeju un kādas ir to praktiskās sekas, izņemot atsauci uz tās procesuālajiem rakstiem, kas iesniegti administratīvā procesa laikā un pievienoti prasības pieteikumam. Šajā ziņā, tāpat kā to dara Komisija, jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā (un papildu paziņojumā par iebildumiem) pieņemtā metode ir balstīta uz pētniecības un izstrādes faktiskajām izmaksām, kuras pati Qualcomm norādīja attiecībā uz katru mikroshēmu. Šī iemesla dēļ Komisija uzskatīja, ka šī metode precīzāk nekā paziņojumā par iebildumiem izmantotā metode atspoguļo pētniecības un izstrādes izmaksas, kas faktiski radušās katras mikroshēmas izstrādei.

420

Tādējādi, pat pieņemot, ka analīzes metodes, kuras Komisijas izmantoja, pirmkārt, paziņojumā par iebildumiem un, otrkārt, papildu paziņojumā par iebildumiem un apstrīdētajā lēmumā, sniedz atšķirīgus rezultātus, kā to apgalvo prasītāja, šis apstāklis neļauj izskatāmajā lietā uzskatīt, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, pieņemot apstrīdētajā lēmumā metodi, kas balstīta uz pētniecības un izstrādes faktiskajām izmaksām, kuras pati Qualcomm bija norādījusi katrai mikroshēmai. Šādos apstākļos šis arguments ir jānoraida.

421

Otrkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, – kas izvirzīts, lai tikai pamatotu apgalvoto tiesiskās drošības principa pārkāpumu, – saskaņā ar kuru, pieņemot lēmumus par mikroshēmu cenām un ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē, tā neesot varējusi zināt, kuru metodi Komisija izmantos, lai noteiktu attiecīgo izmaksu apjomu, jāatgādina, ka Komisija papildu paziņojumā par iebildumiem norādīja, ka izmaiņas ilgtermiņa vidējo papildizmaksu aprēķinā tika veiktas, lai ņemtu vērā prasītājas atbildē uz paziņojumu par iebildumiem izvirzītos iebildumus saistībā ar paziņojumā par iebildumiem veikto ilgtermiņa vidējo papildizmaksu aprēķinu.

422

Šajā ziņā jānorāda – lai gan dominējošā stāvoklī esošā uzņēmuma izmaksu ņemšana vērā ļauj šim uzņēmumam, ievērojot tā īpašo atbildību saskaņā ar LESD 102. pantu, novērtēt tā rīcības tiesiskumu un tādējādi atbilst vispārējam tiesiskās drošības principam (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 14. oktobris, Deutsche Telekom/Komisija,C‑280/08 P, EU:C:2010:603, 202. punkts, un 2011. gada 17. februāris, Teliasonera Sverige, C‑52/09, EU:C:2011:83, 44. punkts), tas neliedz Komisijai veikt noteiktas korekcijas, balstoties uz dominējošā uzņēmuma cenu un izmaksu pārskatiem, kā arī uz jebkuru citu būtisku informāciju, ko tas sniedzis (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2007. gada 30. janvāris, France Télécom/Komisija, T‑340/03, EU:T:2007:22, 131.–137. punkts; 2008. gada 10. aprīlis, Deutsche Telekom/Komisija,T‑271/03, EU:T:2008:101, 208.–211. punkts, un 2018. gada 13. decembris, Slovak Telekom/Komisija,T‑851/14, EU:T:2018:929, 220.–235. punkts.

423

No tā izriet, ka tiesiskās drošības princips neprasa darīt dominējošam uzņēmumam pieejamas pilnīgas prognozes par to, kādu konkrēti metodi izmantos Komisija izmaksu aprēķināšanai. Komisijas pieņemtajā metodē jāņem vērā konkrētās lietas īpašie apstākļi, kā arī pieejamā informācija, ko sniedzis dominējošais uzņēmums.

424

Ņemot vērā iepriekš minēto, septītā pamata pirmā daļa jānoraida.

425

Pēc prasītājas domām, Komisijai esot bijis jāuzskata, ka, veicot cenu un izmaksu analīzi, izskatāmajā lietā vispiemērotākās atsauces izmaksas ir vidējās mainīgās izmaksas vai vidējās novēršamās izmaksas, nevis ilgtermiņa vidējās papildizmaksas.

426

Pirmkārt, lēmumi par cenu noteikšanu esot balstīti uz konkurences apstākļiem laikā, kad Qualcomm pētniecības un izstrādes izmaksas jau bija kļuvušas “neatgūstamas” tādā izpratnē, ka tās vairs nebija iespējams novērst. Pēc prasītājas domām, cenas, kas ir zemākas par ilgtermiņa vidējām papildizmaksām, bieži vien ļauj palielināt peļņu īstermiņā un neliek atteikties no peļņas.

427

Otrkārt, ilgtermiņa vidējās papildizmaksas esot paredzētas statiskai situācijai, jo tās attiecas galvenokārt uz konkrētu produktu un tajās netiek ņemti vērā bijušie un nākamie saistītie produkti. Tomēr tādā dinamiskā nozarē kā pusvadītāju nozare, kurā tiek gūti īslaicīgi ieguvumi, to izmantošana neesot atbilstīga.

428

Treškārt, apgalvojumu par ļaunprātīgu izmantošanu izskatāmajā lietā (kas attiecas tikai uz trīs mikroshēmu pārdošanu divām klientēm dažu ceturkšņu laikā) ļoti ierobežotais tvērums nozīmējot, ka “patiesās” ilgtermiņa vidējās papildizmaksas faktiski esot vidējās novēršamās izmaksas vai vidējās mainīgās izmaksas vai pat ļoti līdzīgas izmaksas.

429

Šajā ziņā Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka konkrētajā tirgū esošos produktus raksturojot zemas robežizmaksas vai mainīgās izmaksas, lai gan tā vairākkārt bija norādījusi, ka vidējās mainīgās izmaksas ir svarīgs konkurences parametrs.

430

Ceturtkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijas izvēle balstīt savu analīzi uz ilgtermiņa vidējām papildizmaksām, nevis uz vidējām kopīgām izmaksām, pretēji Komisijas apgalvotajam, neesot labvēlīgāka prasītājai. Pēc prasītājas domām, ir maz ticams, ka pareizi aprēķinātās vidējās kopīgās izmaksās būtu augstākas par ilgtermiņa vidējām papildizmaksām, jo pēdējās minētās ietver arī kopējās izmaksas, tajās netiek ņemti vērā ienākumi no prasītājas patentu licencēšanas darbībām un tās tika pakļautas post hoc manipulācijām, tāpēc esot būtiski palielinājušas MDM8200A mikroshēmas ilgtermiņa vidējās papildizmaksas.

431

Komisija un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

432

Vispirms jāatgādina, ka gadījumā, ja atbilstoši LESD 263. pantam ir iesniegta prasība atcelt lēmumu par LESD 102. panta piemērošanu, Vispārējai tiesai, pamatojoties uz prasītāja prasījumu atbalstam sniegtajiem pierādījumiem, ir vispārīgi jāveic pilnīga pārbaude, lai noskaidrotu, vai ir izpildīti šīs normas piemērošanas nosacījumi, un šajā pārbaudē Vispārējā tiesa nedrīkst atsaukties uz rīcības brīvību, kas Komisijai ar LES un LESD ir piešķirta atbilstoši tās lomai konkurences politikas jomā, lai atteiktos veikt padziļinātu gan juridisku, gan faktisku pārbaudi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija,C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 155. un 156. punkts).

433

Turklāt jākonstatē, ka Komisija izmantotā metode, kas balstīta uz cenām, kuras pārsniedz vidējās mainīgās izmaksas, bet ir zemākas par vidējām kopīgām izmaksām, izriet no judikatūras. Tiesa uzskata, ka cenas, kuras ir zemākas par vidējām mainīgajām izmaksām un kuras dominējošs uzņēmums izmanto, lai izstumtu konkurentu no tirgus, ir uzskatāmas par ļaunprātīgām. Dominējošs uzņēmums nav ieinteresēts šādu cenu piemērošanā, ja vien tas netiek darīts, lai likvidētu konkurentus, lai pēc tam, pateicoties savam monopolstāvoklim, varētu pacelt cenas, jo katra pārdošana rada zaudējumus, proti, nemainīgo izmaksu kopējo summu (proti, izmaksas, kas neatkarīgi no saražotā daudzuma nemainās) un vismaz daļu no mainīgajām izmaksām, kas saistītas ar saražoto vienību. Turklāt cenas, kas ir zemākas par vidējām kopīgām izmaksām, ieskaitot fiksētās izmaksas un mainīgās izmaksas, bet ir augstākas par vidējām mainīgajām izmaksām, ir uzskatāmas par ļaunprātīgām tad, kad to pamatā ir nolūks izstumt konkurentu no tirgus. Šādas cenas var izstumt no tirgus uzņēmumus, kas, iespējams, ir tikpat efektīvi kā dominējošais uzņēmums, bet tiem ir mazāki finansiālie resursi, tālab tie nespēj pretoties konkurences spiedienam (spriedums, 1991. gada 3. jūlijs, AKZO/Komisija,C‑62/86, EU:C:1991:286, 71. un 72. punkts).

434

Šī judikatūra ir apstiprināta vairākos vēlāk pasludinātajos spriedumos, kuros pastāvīgi atzīts, ka cenas, kas ir zemākas par vidējām mainīgajām izmaksām, principā jāuzskata par ļaunprātīgām, jo, piemērojot šādas cenas, tiek pieņemts, ka dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma vienīgais ekonomiskais mērķis ir izstumt savus konkurentus. Savukārt cenas, kas ir zemākas par vidējām kopīgām izmaksām, bet augstākas par vidējām mainīgajām izmaksām, jāuzskata par ļaunprātīgām vienīgi tad, ja tās ir noteiktas kā daļa no plāna, kura mērķis ir izstumt no tirgus konkurentu (spriedumi, 1996. gada 14. novembris, Tetra Pak/Komisija,C‑333/94 P, EU:C:1996:436, 41. punkts, un 2009. gada 2. aprīlis, France Télécom/Komisija,C‑202/07 P, EU:C:2009:214, 109. punkts).

435

Ņemot vērā no 1991. gada 3. jūlija sprieduma AKZO/Komisija (C‑62/86, EU:C:1991:286, 71. un 72. punkts) izrietošo judikatūru, Komisijai, lai konstatētu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, izskatāmajā lietā bija, pirmkārt, jākonstatē, ka prasītājas cenas bija zemākas par vidējām kopīgām izmaksām, un, otrkārt, jāpierāda nodoma izstumt konkurentu esamība. Kā atgādināts šā sprieduma 408. un 409. punktā, Komisija apstrīdētajā lēmumā uzskatīja, ka Qualcomm ilgtermiņa vidējās papildizmaksas katram produktam bija zemākas par vidējām kopīgām izmaksām.

436

Šajā ziņā pretēji tam, ko prasītāja apgalvo ceturtajā iebildumā, jāuzskata, ka, tā kā vidējās kopīgajās izmaksās tostarp ietilpst visas kopējās izmaksas, savukārt ilgtermiņa vidējās papildizmaksas ietver tikai ar konkrētiem produktiem saistītās izmaksas, būtībā ir izslēgts, ka vidējās kopīgās izmaksas var būt mazākas par ilgtermiņa vidējām papildizmaksām. Pat tad, ja Komisija būtu kļūdaini atzinusi, ka dažas kopējās izmaksas ir attiecināmas uz konkrētiem produktiem, prasītāja nevarētu pamatoti apgalvot, ka ilgtermiņa vidējās papildizmaksas var būt augstākas par vidējām kopīgām izmaksām.

437

Turklāt jānorāda, ka Komisija aprēķināja vidējās kopīgās izmaksas apstrīdētā lēmuma 12.7.5.2. punktā un secināja, ka tās ir augstākas par ilgtermiņa vidējām papildizmaksām. Tomēr Qualcomm šo punktu neapstrīdēja un nepiedāvāja citu aprēķina metodi. Tādējādi Komisijai nevar pārmest, ka cenu un izmaksu analīzē tā izmantoja nevis vidējās kopīgās izmaksas, bet ilgtermiņa vidējās papildizmaksas, jo minētās ilgtermiņa vidējās papildizmaksas prasītājai ir labvēlīgākas nekā vidējās kopīgās izmaksas. Turklāt, kā pamatoti norāda persona, kas iestājusies lietā, Komisijai nebija jānosaka, vai prasītājas cenas bija zemākas arī par vidējām mainīgajām izmaksām vai ilgtermiņa vidējām papildizmaksām, jo tā izvēlējās pārbaudīt Qualcomm nodomu izstumt no tirgus konkurentu. No tā izriet, ka prasītājas ceturtais iebildums jānoraida.

438

Attiecībā uz trim pārējiem prasītājas iebildumiem, ar kuriem tiek apstrīdēta ilgtermiņa vidējo papildizmaksu kā atsauces izmaksu piemērotība, jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka cenu aprēķins, kas balstīts tikai uz mainīgajām izmaksām, nav piemērots, lai identificētu plēsonīgu cenu esamību nozarē, kurā, kā tas it īpaši izriet no apstrīdētā lēmuma 109.–119. un 280.–284. punkta, pētniecības un izstrādes darbības un spēcīga intelektuālā īpašuma tiesību klātbūtne rada augstas pētniecības un izstrādes izmaksas, kuras netiktu ņemtas vērā aprēķinā, kas balstīts tikai uz mainīgajām izmaksām.

439

It īpaši nav apstrīdams, kā Komisija norādījusi apstrīdētā lēmuma 787. punktā, ka pusvadītāju ražošanas nozari raksturo zemas mainīgās izmaksas (piemēram, ar mikroshēmu ražošanu saistītas izmaksas) un augstas fiksētās izmaksas (piemēram, izmaksas, kuras ir saistītas ar ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē, kas nepieciešami mikroshēmu projektēšanai un izstrādei), no kurām lielākā daļa nav atgūstama produktu tirdzniecības brīdī. Tāpēc, ja netiktu iekļautas produktam raksturīgās neatgūstamās izmaksas, piemēram, ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, tas neatspoguļotu tirgus realitāti attiecībā uz izmaksām, kas saistītas ar ienākšanu tirgū un konkurenci, tādējādi padarot ļoti sarežģītu vai pat neiespējamu tādu plēsonīgu cenu noteikšanas gadījuma atklāšanu, kura mērķis ir izstumt no tirgus konkurentu.

440

Tomēr, tā kā ilgtermiņa vidējās papildizmaksas ietver gan katra produkta fiksētās, gan mainīgās izmaksas, kas radušās pirms ļaunprātīgās rīcības perioda, kā arī tā laikā, izskatāmajā lietā tās ir vispiemērotākās atsauces izmaksas, lai aprēķinātu izmaksu atgūšanas minimālo līmeni attiecībā uz izmeklēšanā aplūkotajiem produktiem (apstrīdētā lēmuma 780. punkts).

441

Turklāt prasītājas arguments, ka pārdošana par cenu, kas ir augstāka par vidējām mainīgajām izmaksām, bet zemāka par ilgtermiņa vidējām papildizmaksām, varētu palielināt peļņu īstermiņā, ir jānoraida. Tāpat kā to dara Komisija, jānorāda, ka piemērojamajā judikatūrā ir atzīts, ka cena, kas ir augstāka par vidējām mainīgajām izmaksām, bet zemāka par vidējām kopīgām izmaksām (kas izskatāmajā lietā esot augstāka par ilgtermiņa vidējām papildizmaksām), ir ļaunprātīga tikai tad, ja tā ir noteikta ar nodomu izstumt konkurentu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 3. jūlijs, AKZO/Komisija,C‑62/86, EU:C:1991:286, 71. un 72. punkts). Kā atgādināts apstrīdētā lēmuma 785. punktā, tieši to pierādīja Komisija. Pirmkārt, prasītāja piemēroja cenas, kas ir zemākas par ilgtermiņa vidējām papildizmaksām un, otrkārt, tā darīja to, īstenojot Icera izstumšanas plānu. Tādējādi apgalvot, ka par vidējām mainīgajām izmaksām augstākas cenas varētu izmantot leģitīmiem mērķiem, nozīmē vienkārši atzīt atšķirības, kas noteiktas piemērojamajā judikatūrā, un tas nepierāda, ka izskatāmajā lietā ilgtermiņa vidējās papildizmaksas nav atbilstošas atsauces izmaksas.

442

Attiecībā uz prasītājas apgalvojumu, ka ilgtermiņa vidējās papildizmaksas izskatāmajā lietā nav atbilstošas atsauces izmaksas, ņemot vērā pārkāpuma ierobežoto apjomu, jānorāda, ka salīdzinājumā ar divus gadus ilgo plēsonīgo cenu noteikšanas praksi nozarē, kuru, kā to apstiprināja pati prasītāja (skat. it īpaši prasītājas atbildes uz papildu paziņojumu par iebildumiem 333. un 337. punktu, prasības pieteikuma A.2.2. un A.2.4. pielikumu un prasītājas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem 715.–723. punktu) raksturo īsi inovāciju cikli, kas prasa būtiskus ieguldījumus pētniecībā un izstrādē, jebkādu ar attiecīgo produktu izstrādi saistītu izmaksu neņemšana vērā plēsonīgu cenu noteikšanas kontekstā būtu līdzvērtīga būtiskas izmaksu daļas ignorēšanai, kas ietekmē gan dominējošā uzņēmuma, gan tā konkurentu lēmumus par cenām. Ja būtu patiess prasītājas apgalvojums, ka nozarēs, kurās notiek intensīva pētniecība un izstrāde, uzņēmumi var noteikt optimālas cenas tādā līmenī, kas neļauj segt visas ar konkrētu produktu saistītās pētniecības un izstrādes izmaksas, tad to darbības rentabilitāte būtu nopietni apšaubāma. Savukārt šīm izmaksām ir būtiska nozīme cenu noteikšanas stratēģijā, īpaši tirgos, kurus raksturo strauja produktu maiņa, kad salīdzinoši vecākus produktus diezgan īsā laika posmā un ātri aizstāj inovatīvāki produkti. Tas, ka pētniecības un izstrādes darbība var gūt labumu no iepriekšējiem rezultātiem vai veicināt turpmāku izstrādi vai atklājumus, nozīmē nevis to, ka šos ieguldījumus nevar ņemt vērā, bet drīzāk to, ka izmaksas ir rūpīgi jāsadala starp dažādiem produktiem.

443

Ņemot vērā šos apsvērumus, jānoraida prasītājas iebildumi, ar kuriem tā apstrīd ilgtermiņa vidējo papildizmaksu kā atsauces izmaksu piemērotību. Lai gan Komisijai ir rīcības brīvība konkurences politikas jomā, attiecībā uz kuru Vispārējā tiesa veic detalizētu pārbaudi saistībā gan ar tiesībām, gan faktiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 11. septembris, MasterCard u.c./Komisija,C‑382/12 P, EU:C:2014:2201, 156. punkts), tomēr prasītājas iesniegtie pierādījumi neļauj uzskatīt, ka, nolemjot neizmantot vidējās mainīgās izmaksas vai vidējās novēršamās izmaksas kā atsauces izmaksas, Komisija ir pieļāvusi kļūdu.

444

Ņemot vērā iepriekš minēto, septītā pamata otrā daļa jānoraida.

445

Trešās daļas pamatojumam prasītāja izvirza astoņus iebildumus.

446

Pirmkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot pieļāvusi kļūdu ilgtermiņa vidējo papildizmaksu definīcijā, jo tā nav ņēmusi vērā apstākli – ja kāda mikroshēma ietekmē citu mikroshēmu, izmaksas, kurām varētu piešķirt šādu kvalifikāciju to nespecifiskā rakstura dēļ, nevarēja piesaistīt konkrētai mikroshēmai un tādēļ tās vienkārši nevarēja iekļaut ilgtermiņa vidējo papildizmaksu aprēķinā.

447

Otrkārt, prasītāja kritizē neatbilstību starp Komisija sniegto pamatojumu attiecībā uz prasītājas aprēķiniem papildu paziņojumā par iebildumiem, un pamatojumu, kas sniegts saistībā ar tās aprēķiniem apstrīdētajā lēmumā. Prasītāja uzskata, ka papildu paziņojumā par iebildumiem Komisija atsaucas uz nepieciešamību novērst “grāmatvedības sistēmas radītos kropļojumus”, kas tika konstatēti atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, savukārt apstrīdētajā lēmumā tā drīzāk atsaucas uz nepieciešamību aplūkot izteikto kritiku. It īpaši prasītāja kritizē to, ka Komisijas veiktais vidējo mainīgo izmaksu pārrēķins šajā lēmumā ir pārlieku sarežģīts, kā arī to, ka Komisija savos aprēķinos neizmantoja vidējo vienības izmaksu (VVI) parametru, pretēji metodei, kuru prasītāja bija aizstāvējusi savās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem un papildu paziņojumu par iebildumiem.

448

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka [konfidenciāli] nav piemērota tās pētniecības un izstrādes papildizmaksu noteikšanai, jo minētā [konfidenciāli] tiek izmantota tikai iekšējās pārvaldības un grāmatvedības nolūkos, un tā nav izstrādāta vai pielāgota Komisijas analīzes vajadzībām.

449

Ceturtkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka dažas no izmaksām, kas reģistrētas [konfidenciāli], proti, izmaksas, kas attiecas uz [konfidenciāli] un [konfidenciāli] kategorijām, tā esot uzskatījusi par “papildizmaksām”, lai gan tās tādas nebija, jo tās tika piesaistītas konkrētai mikroshēmai tikai [konfidenciāli] piešķīruma dēļ, nevis tāpēc, ka tās bija īpaši saistītas ar šo mikroshēmu.

450

Šajā ziņā prasītāja norāda, pirmkārt, ka esot jānošķir izmaksas, kas tiek tieši attiecinātas uz konkrētu mikroshēmu, un ex post piešķirtās izmaksas, proti, nevis tādēļ, ka tās tika uzskatītas par īpaši saistītām ar šo mikroshēmu, bet tikai vienkārša iekšēja piešķiršanas mehānisma dēļ. Prasītāja uzskata, ka QCT darbinieki [konfidenciāli].

451

Tādējādi ar aparatūru saistītās izmaksas, kas neesot tieši attiecinātas uz mikroshēmu, proti, [konfidenciāli] kategorijā [konfidenciāli], [konfidenciāli].

452

Tāpat no 2009. gada septembra ar programmatūru saistītās izmaksas esot bijušas [konfidenciāli].

453

Ņemot vērā pētniecības un izstrādes īpašo raksturu pusvadītāju nozarē, pat izmaksas, kas iegrāmatotas [konfidenciāli] tieši saistībā ar mikroshēmu, faktiski varētu nebūt pilnībā raksturīgas šai mikroshēmai. Katrā ziņā, ja Komisija būtu uzskatījusi par “papildizmaksām” vai “konkrētam produktam specifiskām” izmaksām tikai tās pētniecības un izstrādes izmaksas, kas tieši attiecinātas uz konkrētu mikroshēmu, tā nebūtu varējusi konstatēt plēsonīgu cenu noteikšanu.

454

Praksē Komisija neesot sniegusi nekādu pārliecinošu pamatojumu attiecībā uz izmaksu, kas ietilpst [konfidenciāli] un [konfidenciāli] kategorijā, kvalifikāciju par “papildizmaksām”, un esot vienīgi balstījusies, pirmkārt, uz angļu vārda “incremental” lietojumu tikai vienā Qualcomm rīcībā esošajā dokumentā, proti, [konfidenciāli], un, otrkārt, uz paskaidrojumiem, kurus Qualcomm sniedza administratīvajā procesā, kas liecinot, ka tā nav veikusi neatkarīgu izvērtējumu.

455

Otrkārt, attiecībā uz [konfidenciāli], ko Komisija izmantoja, lai identificētu papildizmaksu kategoriju starp prasītājas segtajām izmaksu kategorijām, prasītāja apgalvo, ka šis dokuments attiecās uz konkrētu mikroshēmu, [konfidenciāli], kas nebija izmeklēšanas priekšmets, nebija izstrādāta vienlaikus ar izmeklēšanā aplūkotajām mikroshēmām un atšķirībā no tām nebija “slim” modems. Savukārt vairāki Komisijas rīcībā esošie dokumenti, tostarp tie, kas attiecas uz izmeklēšanā aplūkotajām mikroshēmām, nesatur atsauces uz papildizmaksām.

456

Turklāt [konfidenciāli], kas datēts ar 2011. gada aprīli, esot pieņemts pēc galvenajiem lēmumiem par ieguldījumiem pētniecībā un izstrādē saistībā ar attiecīgajām mikroshēmām.

457

Turklāt apstrīdētā lēmuma 847. punktā Komisija neesot ņēmusi vērā un esot nepareizi interpretējusi [konfidenciāli], kurā ietverta atsauce uz pētniecības un izstrādes izmaksām, kas kvalificētas kā “papildizmaksas”. Pēc prasītājas domām, Komisijai esot bijis jāņem vērā arī atsauce uz jēdzienu “papildu rezerves noteikšana portfelim”, tas būtu ļāvis labāk izprast angļu valodā lietoto jēdzienu “incremental”. Tāpat prasītāja norāda, ka tā nekad neesot apgalvojusi, kā Komisija norāda apstrīdētā lēmuma 848. punktā, ka izteicienu [konfidenciāli] Qualcomm lieto plašākā nozīmē nekā šajā dokumentā.

458

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka tā ir vairākkārt skaidrojusi, ka vairāk nekā [konfidenciāli] USD, kas kļūdaini iekļauti kā [konfidenciāli] un [konfidenciāli] izmaksas un ko Komisija uzskatīja par “papildizmaksām” attiecībā uz MDM8200 un MDM8200A mikroshēmām, patiesībā ir saistīti ar [konfidenciāli] izstrādi, kas nekādā veidā neesot specifiskas kādai mikroshēmai. Šajā ziņā [konfidenciāli] norādot, ka [konfidenciāli], kas apliecinot, ka šie [konfidenciāli] USD neesot īpaši paredzēti kādai konkrētai mikroshēmai.

459

Turklāt, pēc prasītājas domām, pamatojums, kas apstrīdētajā lēmumā sniegts, lai noraidītu tās argumentus šajā jautājumā, neesot ticams.

460

Piektkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot pieļāvusi kļūdu, neņemdama vērā Qualcomm gūtos ieņēmumus no patentu licencēšanas darbības. Būtībā tā uzskata, ka Komisijai esot bijis jāizslēdz ar attiecīgajām mikroshēmām saistītas pētniecības un izstrādes izmaksas, jo šīs izmaksas bija saistītas ar patentu iegūšanu un kuras Qualcomm bija iekļāvusi savā licencēto patentu portfelī un tādēļ nevarēja uzskatīt, ka tās ir specifiskas attiecīgajām mikroshēmām. Pēc prasītājas domām, Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, pirmām kārtām, [konfidenciāli] un, otrām kārtām, ka papildu ieņēmumiem, kas gūti no šīm licencēm, nevarot būt ne mazākā izmērāmā ietekme uz ieņēmumiem, kuri gūti no šīs darbības.

461

Prasītāja norāda, ka Komisija pati apstrīdētā lēmuma 1238. zemsvītras piezīmē tomēr apstiprināja, ka [konfidenciāli]. Tā piebilst, ka jautājums par to, vai ieņēmumi no patentu licencēšanas var vairāk vai mazāk ietekmēt ieņēmumus no tehnoloģiju licencēšanas, nav pareizs jautājums, kas jāuzdod. Tā uzskata, ka drīzāk jāpārbauda, vai attiecīgā pētniecība un izstrāde patiešām ir “papildu” saistībā ar trim attiecīgajām mikroshēmām un vai tā rada patentus, kas vēlāk tiek iesniegti, tādējādi padarot šo pētniecību un izstrādi par tādu, kas nav specifiska šīm mikroshēmām.

462

Pēc prasītājas domām, neesot arī iespējams tieši saistīt konkrētās mikroshēmas ar patentiem uz programmatūru, jo ar tiem saistītās izmaksas nav tieši piesaistītas konkrētai mikroshēmai.

463

Sestkārt, prasītāja apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir balstīts uz izvilkumu no [konfidenciāli], kurā neviens no minētajiem izdevumiem nav saistīts ar konkrētām klientēm. Tomēr Komisija uzskatīja, ka ar attiecīgo mikroshēmu izstrādi saistītās pētniecības un izstrādes izmaksas bija “papildizmaksas”Huawei un ZTE. Pēc prasītājas domām, no cenu un izmaksu analīzes, kas attiecas tikai uz Huawei un ZTE, tomēr esot bijis jāizslēdz jebkādas pētniecības un izstrādes izmaksas, kas vēlāk liecinātu par vidējo mainīgo izmaksu vai vidējo novēršamo izmaksu izmantošanu.

464

It īpaši, pirmām kārtām, prasītājas ieskatā tas, ka pārdošanas apjoms citiem klientiem, kas nebija ZTE un Huawei, neattaisnoja attiecīgo mikroshēmu izstrādi, nenozīmējot, ka pārdošanas apjoms Huawei un ZTE bija pietiekams, lai pamatotu šo mikroshēmu izstrādi. Otrām kārtām, pati Komisija apstrīdētā lēmuma 131., 132. un 354. punktā esot atzinusi, ka MDM8200 mikroshēma tika izstrādāta sadarbībā ar operatoriem, kas nav ZTE un Huawei. Trešām kārtām, dati par MDM8200A mikroshēmas pārdošanas apjomu ZTE un Huawei, kas norādīti minētā lēmuma 980. punktā un 58. tabulā, nepamatojot apgalvojumu, ka ar šo mikroshēmu saistītā pētniecība un izstrāde būtu uzskatāma par specifisku šīm divām klientēm. Ceturtām kārtām, dokumenti, uz kuriem Komisija atsaucas šī lēmuma 1277. zemsvītras piezīmē, nekādā ziņā nepamatojot Komisijas apgalvojumu. Piektām kārtām, Qualcomm [konfidenciāli].

465

Septītkārt, prasītāja kritizē Komisijas veiktās post hoc manipulācijas, sadalot [konfidenciāli] reģistrētās izmaksas dažādām mikroshēmām, tostarp piešķirot MDM8200 mikroshēmas izmaksas MDM8200A mikroshēmai, tādējādi paaugstinot MDM8200A mikroshēmas ilgtermiņa vidējās papildizmaksas no [konfidenciāli] uz USD [konfidenciāli]; ja šādu manipulāciju nebūtu, šīs pēdējās minētās mikroshēmas cenas nebūtu zemākas par izmaksām. Būtībā, pirmām kārtām, prasītāja norāda, ka nav apstrīdams, ka Qualcomm lēmums izstrādāt minēto mikroshēmu bija pieņemts vēlāk un neatkarīgi no lēmuma izstrādāt MDM8200 mikroshēmu un ka šīs abas mikroshēmas, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 880. punkta a) punktā ietvertās tabulas, nebija kopīgs projekts.

466

Otrām kārtām, prasītāja apgalvo, ka pēc MDM8200 mikroshēmas un MDM8200A mikroshēmas tā izstrādāja daudzas citas mikroshēmas, kas arī esot saderīgas ar HSPA+ tehnoloģiju un, izmantojot vēl progresīvākas tehnoloģijas. Turklāt nekas nepadarot saikni starp MDM8200 mikroshēmu un MDM8200A mikroshēmu par “unikālu”: cieša tehniskā saikne starp divām mikroshēmām neesot ne unikāla, ne arī neparasta.

467

Trešām kārtām, lai gan ir taisnība, ka līdz zināmam brīdim laikposmā no 2013. līdz 2015. gadam [konfidenciāli] tā esot bijusi tikai vienkārša uzskaites kļūda, kas tolaik neradīja īpašas problēmas. Turklāt attieksme pret MDM8200 un MDM8200A mikroshēmām, no vienas puses, un MDM6200 mikroshēmu, no otras puses, apstrīdētajā lēmumā neesot konsekventa, jo arī MDM6200 šķietami ir it kā “modernākā” mikroshēma, kas cieši saistīta ar citām Qualcomm mikroshēmām, it īpaši ar agrāk izstrādāto QSC6295 mikroshēmu.

468

Ceturtām kārtām, Komisija neesot pielikusi pūles, lai izpētītu attiecīgo tehnoloģiju un pētniecības un izstrādes darbības, ne arī piesaistījusi savas manipulācijas konkrētām izmaksu pozīcijām vai kategorijām [konfidenciāli].

469

Astotkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot kļūdaini sadalījusi “papildizmaksas”, pamatojoties uz ieņēmumiem, nevis uz pārdošanas apjomu.

470

Vispirms attiecīgajai metodei neesot nekāda atbilstoša pamatojuma juridiskajā vai ekonomiskajā literatūrā. Turklāt tā novestu pie papildu izmaksu attiecināšanas uz pārdošanas darījumiem, pamatojoties tikai uz to, ka cenas noteiktā laikposmā ir salīdzinoši augstas, tādējādi tas ievērojami veicinot plēsonīgu cenu konstatēšanu tur, kur tādu nav. Visbeidzot, veicot patiesu izstumšanas pārbaudi, esot jāizvērtē, vai uzņēmums vēlāk palielina savas cenas (ko prasītāja neesot izdarījusi), kas saskaņā ar minēto metodi nozīmējot, ka uz apgalvotajiem pārdevumiem par plēsonīgām cenām tiek attiecinātas zemākas pētniecības un izstrādes izmaksas, jo tās drīzāk tiek pārceltas uz atgūšanas periodu. No ekonomiskā skatupunkta tas neesot loģiski un tas esot pretrunā “atgūšanas” jēdzienam.

471

Turklāt Komisija esot pieļāvusi kļūdu, definējot attiecīgo metodi kā “mikroshēmas cenas attīstības novērtējumu”, tādējādi tā neesot ņēmusi vērā, ka ilgtermiņa vidējās papildizmaksas ir izmaksu, nevis cenas noteikšanas metode.

472

Turklāt prasītāja uzskata, ka attiecīgajai metodei ir arī “kustīgs mērķis”, saskaņā ar kuru, ja tā būtu paaugstinājusi savas cenas, lai novērstu apgalvotās plēsonīgās cenas, tas vienlaikus radītu ieņēmumu pieaugumu, kas savukārt izraisītu lielāku pētniecības un izstrādes izmaksu attiecināšanu uz katru ceturksni, kā rezultātā tā vienmēr būtu vainojama plēsonīgu cenu noteikšanā. Prasītāja kritizē arī “neparedzamos un paradoksālos rezultātus”, kas esot iegūti, izmantojot Komisijas pielāgoto metodi. Prasītāja piebilst, ka, pieņemot uz apjomu balstītu sadali, praktiski nekad cenas nebūtu zemākas par izmaksām.

473

Komisija un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

474

Attiecībā uz pirmo iebildumu, kas balstīts uz kļūdu ilgtermiņa vidējo papildizmaksu definīcijā, jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija atzina, ka mikroshēmu ražošanas nozarē, uzlabojoties produktiem, varētu rasties ieguvumi. Tomēr tas neliedz prasītājai segt īpaši ar konkrētas mikroshēmas izstrādi saistītas izmaksas, un tā neesot varējusi laist šo mikroshēmu tirgū, nesedzot šīs izmaksas. No tā izriet, ka, pat ja rodas ieguvumi, Komisija nav pieļāvusi kļūdu, kad tā nolēma ņemt vērā izstrādes papildizmaksas, kas it īpaši saistītas ar attiecīgo produktu.

475

Turklāt, balstot izmaksu noteikšanu uz [konfidenciāli], Komisija, kā tas izriet no apstrīdētā lēmuma 835. punkta, ņēma vērā tikai tās izmaksas, kuras prasītāja bija tieši vai netieši iegrāmatojusi kā attiecīgo mikroshēmu izstrādei paredzētas izmaksas. Gadījumos, kad pastāvēja konkrēti pierādījumi par ieguvumiem, Komisija tos ņēma vērā, kā tas izriet minētā lēmuma 12.6.3.2. punkta attiecībā uz pētniecības un izstrādes izmaksu pārnesi starp MDM8200 un MDM8200A mikroshēmām.

476

Runājot par iespējamiem ieguvumiem vispārīgākā nozīmē, ja nebūtu bijis informācijas, kas Komisijai ļāva aprēķināt šos ieguvumus – kā Komisija norādīja apstrīdētā lēmuma 783. punktā –, saprātīgākā pieeja būtu pieņemt, ka ar konkrēto mikroshēmu saistītos ieguvumus aptuveni līdzsvaroja ieguvumi, kurus no šīs konkrētās mikroshēmas guva citas mikroshēmas. Tādējādi šīs mikroshēmas izstrādes izmaksas netika izslēgtas, neraugoties uz ieguvumiem, kuras tā, iespējams, nodrošināja.

477

Tādēļ šis iebildums jānoraida.

478

Attiecībā uz otro iebildumu, kas balstīts uz neatbilstību starp pamatojumu, ko Komisijas sniegusi saistībā ar tās aprēķiniem papildu paziņojumā par iebildumiem, un pamatojumu, kas sniegts saistībā ar tās aprēķiniem apstrīdētajā lēmumā, pietiek konstatēt, ka šis iebildums, pat ja tas būtu pamatots, nekādā ziņā nevar izraisīt attiecīgās metodes prettiesiskumu. Tādējādi tas jānoraida kā neefektīvs.

479

Attiecībā uz trešo iebildumu, kas balstīts uz [konfidenciāli] nepiemērotību pētniecības un izstrādes papildizmaksu noteikšanai, jāatgādina, ka šajā datubāzē prasītāja reģistrē katras mikroshēmas izmaksas iekšējās pārvaldības un grāmatvedības vajadzībām. Ņemot vērā šo izmaksu sadalījumu pa mikroshēmām un to, ka Qualcomm šo datubāzi izmanto iekšējām vajadzībām, tai nav izdevies paskaidrot, kāpēc Komisijai būtu jāuzskata, ka tā bija nepiemērota, lai rekonstruētu izmaksas. Turklāt, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 845. punktā, prasītāja, lai atbildētu uz informācijas pieprasījumiem par izmaksu apmēra noteikšanu, ir ieguvusi informāciju no minētās datubāzes.

480

Turklāt attiecībā uz Qualcomm apgalvojumu, ka [konfidenciāli] ietverto datu kopums nav paredzēts ilgtermiņa vidējo papildizmaksu aprēķināšanai konkurences tiesību mērķiem, pietiek norādīt, ka šis apstāklis neliedz Komisijai izmantot šo datubāzi, ja tā satur izmeklēšanai nozīmīgu informāciju.

481

Visbeidzot, pat pieņemot, ka Komisija sākotnēji bija nolēmusi neizmantot [konfidenciāli] paziņojumā par iebildumiem un nesniedza paskaidrojumus par sava viedokļa maiņu šajā ziņā papildu paziņojumā par iebildumiem, pietiek norādīt, ka, ņemot vērā šā sprieduma 367. punktā minēto judikatūru, prasītāja nevar pamatoti atsaukties uz to, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā nav konkrēti atbildējusi uz visiem faktiskajiem vai tiesiskajiem apsvērumiem, kurus tā bija izvirzījusi administratīvajā procesā. No tā izriet, ka šis iebildums jānoraida.

482

Attiecībā uz ceturto iebildumu, kas balstīts uz kļūdu dažu [konfidenciāli] izmaksu, kas reģistrētas kā “papildizmaksas”, apstrādē, vispirms jāatgādina, ka šī apstrīdētā lēmuma 12.6.3.1. punktā ir sniegts skaidrojums par to pētniecības un izstrādes izmaksu fiksētās daļas noteikšanu, kas radušās Qualcomm saistībā ar katras mikroshēmas ražošanu un tika ņemtas vērā ilgtermiņa vidējo papildizmaksu aprēķinā. Šī lēmuma 835. punktā ir uzskaitītas dažādas pētniecības un izstrādes izmaksu kategorijas, kas minētajā datubāzē attiecinātas uz katru no mikroshēmām – vai nu tieši saistībā ar konkrēta produkta izstrādi, vai arī “ex post”.

483

Turklāt, kā izklāstīts šā sprieduma 411. punktā, apstrīdētā lēmuma 836. un 837. punktā ir precizēts, ka, izvēloties elementus, kurus iekļaut izmaksu analīzē kā “papildizmaksas”, Komisija vadījās pēc angļu vārda “incremental” lietojuma [konfidenciāli], attiecībā uz kuru 2017. gada 30. janvāra lēmumā, uzdodot informācijas pieprasījumā 8.3. jautājumu, tā lūdza Qualcomm sniegt tādu pašu papildu informāciju par attiecīgo mikroshēmu pētniecību un izstrādi, kādu tā bija sniegusi [konfidenciāli]. Atbildē iekļautā informācija ir izklāstīta prasības pieteikuma A.15.1. pielikumā.

484

Visbeidzot, Komisija pārrēķināja papildizmaksas, saskaitot [konfidenciāli] un [konfidenciāli] izmaksas, proti, visus izmaksu komponentus, kas iekļauti prasības pieteikuma A.15.1. pielikumā aprakstītajā datubāzē, izņemot izmaksas, kas bija reģistrētas kā [konfidenciāli] izmaksas, jo, lai arī šīs izmaksas bija iekļautas minētajā datubāzē, Qualcomm tās bija atskaitījusi no kopējām “Incremental izmaksām (t.i., saskaņā ar to pašu [konfidenciāli] [metodi])”, kas bija norādītas šajā pašā datubāzē.

485

Šajā ziņā jāuzskata, ka izvilkumā no datubāzes iekļautie elementi, uz kuriem attiecas prasītājas kritika, ir apkopoti apstrīdētā lēmuma 835. punktā, un Komisija tos identificēja, pamatojoties uz Qualcomm sniegto informāciju.

486

Proti, pirmkārt, prasītāja atbildē uz 2013. gada 10. jūlija informācijas pieprasījumu, kas datēts ar 2013. gada decembri, un it īpaši atbildē uz 19. jautājumu par pirmo MDM mikroshēmu izstrādes galvenajiem posmiem un ar to saistītajām izmaksām, otrkārt, atbildes uz 2014. gada 13. oktobra informācijas pieprasījuma 8. un 9. jautājumu 38. un nākamajos punktos (prasības pieteikuma A.4.8.b pielikums) un, treškārt, atbildē uz informācijas pieprasījuma 8.3. jautājumu, kas bija iekļauts 2017. gada 30. janvāra lēmumā (prasības pieteikuma A.4.10.b pielikums), vienmēr norādīja tos pašus elementus, neatkarīgi no tā, vai tie bija jāklasificē pēc [konfidenciāli].

487

Citiem vārdiem, prasītājas atbildēs dažādas izmaksu kategorijas ir identificētas un konsekventi attiecinātas uz konkrētu mikroshēmu un, ja starp dažādās atbildēs iekļautajām tabulām nav neatbilstību (izņemot attiecībā uz [konfidenciāli] izmaksām), šīs kategorijas var uzskatīt par šādas mikroshēmas “papildizmaksām”. Proti, vienīgā atšķirība starp to, vai metode tiek vai netiek ņemta vērā, izriet no tā, vai šis pēdējais minētais izmaksu elements tiek vai netiek iekļauts, un Komisija katrā ziņā to izslēdza no saviem aprēķiniem.

488

Šādos apstākļos jāuzskata – lai konkrētās izmaksas varētu iekļaut ilgtermiņa vidējo izmaksu aprēķinā, angļu vārda “incremental” vienkārša lietošana vai nelietošana attiecībā uz [konfidenciāli], nevar būt izšķirošs kritērijs. Savukārt drīzāk jāņem vērā izmaksu būtība (proti, vai tās ietilpst kādā no izmaksu kategorijām, kuras parasti tiek uzskatītas par papildizmaksām), kā arī klasifikācijas metode, kuru savās atbildēs ir ievērojusi pati prasītāja.

489

Tādējādi, pamatojoties uz prasītājas administratīvajā procesā sniegtajām atbildēm un skaidrojumiem, jākonstatē, ka elementi, kas jāņem vērā ilgtermiņa vidējo papildizmaksu aprēķinā, apstrīdētajā lēmumā ir rekonstruēti pareizi. Turklāt jānorāda, ka atbildē uz 2013. gada 10. jūlija informācijas pieprasījumā uzdoto 19. jautājumu (kas ir pirmā svarīgā atbilde šajā ziņā un ir datēta ar 2013. gada decembri) (prasības pieteikuma A.4.3. pielikums) prasītāja nav minējusi izmaksu sadalījumu vai arī to, ka dažas no šīm izmaksām praksē nebija attiecināmas uz konkrētām mikroshēmām.

490

Turklāt attiecībā uz programmatūras izstrādes izmaksām prasītāja atbildes uz 2013. gada 10. jūlija informācijas pieprasījumā uzdoto 19. jautājumu 90. un 92. punktā (prasības pieteikuma A.4.3. pielikums) būtībā norādīja, ka programmatūras dzīves cikls ir cieši saistīts ar konkrētās mikroshēmas dzīves ciklu un ka ar to saistītās izmaksas seko šīs mikroshēmas komerciālajai dzīvei, tādējādi apstiprinot apstrīdētā lēmuma 860. punktā izdarīto secinājumu, ka šī [konfidenciāli] daļa veido stabilu pamatu, lai noteiktu programmatūras izstrādes pētniecības un izstrādes izmaksas, kas jāpiešķir konkrētai mikroshēmai. Turklāt tas neizslēdz iespēju, ka daļu no programmatūras var izmantot nākamajām mikroshēmām.

491

Turklāt jānorāda, ka prasītājas iebildumi par izmaksu sadalījumu bija formulēti salīdzinoši neprecīzi gan administratīvajā procesā, gan prasības pieteikumā.

492

Šis precizitātes trūkums, identificējot izmaksu kategorijas, kas nav papildizmaksas, grauj prasītājas argumentu ticamību, jo, ja sekotu tās loģikai, gandrīz nekādas pētniecības un izstrādes izmaksas vairs nevarētu attiecināt uz konkrētu mikroshēmu.

493

Attiecībā uz Komisijas izmantoto pierādījumu pierādījuma spēku jāatgādina, ka dokumenta ticamība un līdz ar to tā pierādījuma spēks ir atkarīgs no tā izcelsmes, tā izstrādāšanas apstākļiem, tā adresāta un tā satura (spriedumi, 2000. gada 15. marts, Cimenteries CBR u.c./Komisija, T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95, EU:T:2000:77, 1053. un 1838. punkts, un 2011. gada 12. jūlijs, Hitachi u.c./Komisija,T‑112/07, EU:T:2011:342, 70. punkts).

494

Izskatāmajā lietā, rekonstruējot cenas, Komisija balstījās uz prasītājas sniegtajām atbildēm un tabulām, tostarp skaitļiem, kas iegūti no [konfidenciāli], un turklāt tā tikai piemēroja prasītājas izmantotos klasifikācijas kritērijus. Tā kā šos datus ir sniegusi prasītāja, tie jāuzskata par pietiekami ticamiem, lai pamatotu Komisijas rekonstruēto cenu ticamību.

495

Šajā kontekstā attiecīgajam uzņēmumam nepietiek ar norādi uz apstākli, kas varētu ietekmēt minēto pierādījumu elementu pierādīšanas spēku. Gluži pretēji, attiecīgajam uzņēmumam juridiski pietiekami ir jāpierāda, pirmkārt, apstākļa, uz ko tas norāda, esamība un, otrkārt, tas, ka ar šo apstākli tiek apšaubīts pierādījumu elementu, uz ko balstās Komisija, pierādījuma spēks (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2018. gada 26. septembris, Infineon Technologies/Komisija,C‑99/17 P, EU:C:2018:773, 65.–67. punkts).

496

Tomēr izskatāmajā lietā prasītāja tikai atkārto administratīvajā procesā iesniegtos argumentus, sākot no tās atbildes uz 2014. gada 13. oktobra informācijas pieprasījumu, uzsverot, ka sniegtie dati neesot izmantojami pretmonopola analīzes nolūkos, nepievienojot dokumentus, kas pamatotu tās apgalvojumu un pierādītu, ka cita klasifikācijas metode būtu bijusi piemērotāka par Komisijas izvēlēto. Ja šādu pierādījumu nav, jāsecina, ka gan tieši, gan netieši uzskaitītās izmaksas, kuras identificēja pati prasītāja, atbildot uz Komisijas jautājumu, principā jāuzskata par papildizmaksām attiecībā uz katru no attiecīgajām mikroshēmām.

497

Turklāt, tāpat kā Komisija, jāuzsver, ka dominējošā uzņēmuma izvēlētā konkrētā uzskaites metode (tieša vai netieša, proti, sadalījuma veidā) var ietekmēt tā izmaksu analīzi. Pat ja kāds izmaksu elements būtu sadalījuma rezultāts, tas pats par sevi nevarētu liegt tā iekļaušanu ilgtermiņa vidējo papildizmaksu aprēķinā. Ja tas būtu tā, dominējošs uzņēmums vienmēr varētu izvairīties no jebkādas cenu un izmaksu analīzes, atsaucoties uz neiespējamību piesaistīt sadalījumu konkrētām izmaksām. Turklāt izskatāmajā lietā sadalījums atspoguļo pašas prasītājas vērtējumus par izmaksām, kuras būtu jāpiesaista konkrētai mikroshēmai.

498

Attiecībā uz [konfidenciāli] USD pētniecības un izstrādes izmaksām, kas uzskaitītas saistībā ar MDM8200 mikroshēmu, bet faktiski attiecas uz [konfidenciāli], jānorāda, ka prasītāja šo aspektu pirmo reizi minēja savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem. Pirms tam Komisijai nebija iemesla apšaubīt saņemto datu precizitāti, jo it īpaši ar Regulas Nr. 1/2003 18. panta 4. punktu attiecīgajiem uzņēmumiem ir uzlikts pienākums sniegt pilnīgu, precīzu un nesagrozītu informāciju.

499

Tas, ka šīs izmaksas ir iegrāmatotas attiecībā uz MDM8200 mikroshēmu, skaidri izriet no [konfidenciāli] un prasītājas sniegtajām atbildēm, kas uzskatāmas par īpaši ticamiem pierādījumiem, jo tās ir pretrunā paziņojuma iesniedzēja interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2011. gada 3. marts, Siemens/Komisija,T‑110/07, EU:T:2011:68, 54. un 75. punkts). Ņemot vērā šos elementus, prasītāja ir iesniegusi tikai vienu pierādījumu – 2009. gada 9. jūlija dokumentu ar nosaukumu [konfidenciāli] (prasības pieteikuma A.18.1. pielikums), kura 20. zemsvītras piezīmē norādīts, ka ir izslēgti [konfidenciāli] USD, jo tie attiecas uz [konfidenciāli]. Šajā ziņā jānorāda, ka minētajā dokumentā, kā apstrīdētā lēmuma 851. punktā norādīja Komisija, ir sniegta tabula par pētniecības un izstrādes izmaksām, kurā ir salīdzinātas ar MDM8200 mikroshēmu saistītās izmaksas un izmaksas, kas saistītas ar MDM8200A mikroshēmu, kura izmaksu ziņā tika uzskatīta par nekonkurētspējīgu (“not cost competitive”). Tomēr viss, ko šī tabula, šķiet, parāda, ka, lai salīdzinātu prezentācijā norādīto divu mikroshēmu izmaksas, minētā summa attiecībā uz [konfidenciāli] nav ņemta vērā, bet ne to, ka, aprēķinot izmaksas saistībā ar MDM8200 mikroshēmu, šīs konkrētās izmaksas netika ņemtas vērā vai tās nebija jāņem vērā. Pārējā daļā prasītājas argumenti nav pamatoti ne ar vienu dokumentu un paši par sevi nevar apšaubīt pierādījumus, kurus prasītāja pati pirms tam bija iesniegusi. Šajos apstākļos tie jānoraida. No tā izriet, ka šis iebildums jānoraida.

500

Attiecībā uz piekto iebildumu, kas balstīts uz kļūdu saistībā ar Qualcomm ieņēmumu no patentu licencēšanas darbības neņemšanu vērā, jānorāda, ka, pat pieņemot, ka prasītāja mainīja savu licencēšanas politiku, tas nenozīmē, ka attiecīgajā laikposmā tā neizsniedza licences attiecībā uz visu savu patentu portfeli. Jebkurā gadījumā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1238. zemsvītras piezīmes, prasītāja neapstrīd to, ka [konfidenciāli].

501

Turklāt jānorāda, ka, pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka ir identificējusi aptuveni [konfidenciāli] patentus un patentu pieteikumus, no kuriem “daudzi”, “iespējams”, “pilnīgi vai daļēji” ir atvasināti no darbiem, kurus Komisija uzskata par specifiskiem attiecīgajām mikroshēmām. Otrkārt, prasītāja nenorāda šos patentus un patentu pieteikumus, kā arī skaitļos neizsaka no tiem gūtos ienākumus. Savukārt tā vienīgi apgalvo, ka it īpaši attiecībā uz patentiem, kas saistīti ar programmatūru, nav iespējams identificēt tos, kas saistīti ar attiecīgajām mikroshēmām. Šādos apstākļos prasītājas argumenti nav pietiekami, lai apšaubītu Komisijas secinājumus šajā ziņā. No tā izriet, ka šis iebildums jānoraida.

502

Attiecībā uz sesto iebildumu, kas būtībā attiecas uz kļūdām saistībā ar Qualcomm mikroshēmu izstrādei piešķirto pētniecības un izstrādes izmaksu ņemšanu vērā, jānorāda, kā tas skaidri izriet no apstrīdētā lēmuma, it īpaši no tā 862. punkta un vispārīgāk – no 12.6.3. punkta, ka pārdošanas apjomam Huawei un ZTE bija būtiska nozīme šo pētniecības un izstrādes izmaksu atgūšanā.

503

Turklāt, kā norādīts apstrīdētā lēmuma 888. punktā, izmaksu aprēķinā bija lietderīgi iekļaut ar pētniecību un izstrādi saistītās papildizmaksas, lai izvērtētu, vai pārdošana Huawei un ZTE notika par cenām, kas bija zemākas par izmaksām, jo prognozes attiecībā uz pārdošanas apjomu Huawei un ZTE veidoja nozīmīgu daļu no paredzētā pieprasījuma, kas sākotnēji pamatoja šo mikroshēmu izstrādi. Turklāt pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, lai gan arī prognozētā MDM8200, MDM6200 un MDM8200A mikroshēmu vienību pārdošana citiem klientiem veicināja papildu izstrādes izmaksu atgūšanu, šīs pārdošanas apjoms bija tāds, kas nebūtu attaisnojis šo produktu izstrādi. Šo secinājumu apstiprina arī šī lēmuma 1277. zemsvītras piezīmē minētie dokumenti.

504

Tādējādi šis iebildums jānoraida.

505

Attiecībā uz septīto iebildumu, kas izvirzīts saistībā ar Komisijas veiktajām post hoc manipulācijām, pārdalot [konfidenciāli] reģistrētās izmaksas dažādām mikroshēmām, jānorāda, ka pati prasītāja atzina, ka līdz 2013. gada decembrim izmaksas, kas saistītas ar programmatūru, kuru izmanto MDM8200 un MDM8200A mikroshēmām, un kas bija reģistrētas minētajā [konfidenciāli], netika norādītas atsevišķi atbilstoši tam, uz kuru no šīm divām mikroshēmām tās attiecās (2014. gada 13. oktobra atbildes uz informācijas pieprasījumu 78. zemsvītras piezīme).

506

Turklāt jānorāda, ka prasības pieteikuma A.15.1. pielikumā iekļautajā tabulā, kas iegūta no [konfidenciāli], lai gan MDM8200A mikroshēmas izstrāde tika uzsākta 2009. gada aprīlī, līdz 2009. gada pēdējam ceturksnim tai netika piesaistītas nekādas izmaksas un pat no šī brīža ar šo mikroshēmu saistītās izmaksas bija zemas salīdzinājumā ar izmaksām, kas saistītas ar MDM8200 mikroshēmu un MDM6200 mikroshēmu. Šis apstāklis, ņemot vērā abu mikroshēmu tehnisko līdzību un to kopīgu tirdzniecību, apstiprina Komisijas argumentus, kas izklāstīti apstrīdētā lēmuma 880. punktā un pierāda, ka starp MDM8200 mikroshēmu un MDM8200A mikroshēmu pastāv unikāla saikne, kas nav salīdzināma ar jebkādu iespējamu saikni starp MDM8200 mikroshēmu un jebkuru citu mikroshēmu, kas atbalsta HSPA+ tehnoloģiju.

507

Persona, kas iestājusies lietā, arī pamatoti norāda, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverta “dzīves cikla rentabilitātes analīze”, kurā izvērtēta MDM8200 mikroshēmas un MDM8200A mikroshēmas rentabilitāte visā to lietošanas cikla laikā un attiecībā uz visiem klientiem, un no šīs analīzes izriet, ka ieņēmumi no šīm divām mikroshēmām to dzīves ciklā nebija pietiekami, lai segtu to ražošanas, pētniecības un izstrādes, kā arī attīstības izmaksas. Tādējādi Qualcomm noteiktā cenu politika attiecībā uz šīm divām mikroshēmām nekādā gadījumā nebūtu ļāvusi tikpat efektīvam piegādātājam segt savas izmaksas par konkurējošu mikroshēmu.

508

Šādos apstākļos šis iebildums jānoraida.

509

Attiecībā uz astoto iebildumu, kas balstīts uz “papildizmaksu” nepareizu sadalījumu, pamatojoties uz ieņēmumiem, nevis pārdošanas apjomiem, pirmkārt, jānorāda, ka, lai gan Komisija par labu pieņemtajai metodei apstrīdētā lēmuma 1293. zemsvītras piezīmē atsaucas tikai uz vienu avotu, proti, ESAO 2017. gada Pamatnostādnēm starptautiskiem uzņēmumiem un nodokļu iestādēm par transfertcenām, prasītāja savukārt nemin nevienu pētījumu vai principu tās piedāvātās alternatīvās metodes pamatojumam. Turklāt, ciktāl ar savu argumentu, ka Komisijas izmantotā metode būtiski veicinot plēsonīgu cenu konstatēšanu tur, kur tādu nav, prasītāja apgalvo, ka, piemērojot minēto metodi, mākslīgi tiekot noteiktas plēsonīgas cenas, tomēr tā nesniedz nekādus pierādījumus, kas pamatotu tās apgalvojumu.

510

Otrkārt, pietiek konstatēt, kā to dara Komisija, ka prasītājas arguments, saskaņā ar kuru Komisijas izvēlētā metode novedot pie tā, ka zemākas pētniecības un izstrādes izmaksas tiek attiecinātas uz apgalvotajiem pārdošanas darījumiem par plēsonīgām cenām, jo tās drīzāk tiek pārceltas uz atgūšanas periodu, pats par sevi nepadara minēto metodi nepiemērotu. Proti, jānorāda, ka Komisijas pieņemtās metodes rezultātā šo izmaksu sadale tiek veikta, ņemot vērā, ka noteiktā laikposmā, it īpaši mikroshēmu sākotnējā tirdzniecības laikposmā, cenas ir salīdzinoši augstas un līdz ar to ieņēmumi arī ir augsti. Savukārt prasītājas piedāvātā metode nodrošina vienotu, proporcionālu izmaksu sadalījumu, tādējādi katrai vienībai (neatkarīgi no tā, kad tā tiek pārdota mikroshēmas dzīves cikla laikā) ir jāatgūst vienāds izmaksu apmērs. Kā apstrīdētā lēmuma 917. punktā pamatoti norāda Komisija, ņemot vērā mikroshēmu cenu izmaiņas, šāda pieeja šajā lietā nebija piemērota, jo tā būtu novedusi pie tā, ka būtiska daļa izstrādes izmaksu tiktu novirzīta uz produkta dzīves cikla beigām, kad cenas un peļņas normas mēdz būt zemas, tādējādi radot lielu skaitu viltus pozitīvu rezultātu cenu un izmaksu kritērijā.

511

Treškārt, attiecībā uz Komisijas lietoto izteicienu “proxy for the price evolution of a chipset”, lai definētu pieņemto metodi, nevar piekrist prasītājas argumentam, saskaņā ar kuru Komisija līdz ar to neesot ņēmusi vērā, ka ilgtermiņa vidējās papildizmaksas ir izmaksu, nevis cenas mērs, jo minētais izteiciens vienkārši norāda, ka, piemērojot minēto metodi, ir mēģināts ņemt vērā cenu izmaiņu dinamiku laika gaitā, tādējādi laikposmos, kuros paredzams par mikroshēmām gūt lielākus ieņēmumus, tiek segta arī lielākā daļa izmaksu.

512

Ceturtkārt, attiecībā uz prasītājas argumentu, ka Komisijas pieņemtā metode ir “kustīgs mērķis”, jānorāda, kā tas minēts apstrīdētā lēmuma 935. punktā, ka prasītājas piedāvātajai metodei ir tādi paši trūkumi, jo ikreiz, kad cenas pieaug atsevišķos vai visos produkta dzīves cikla ceturkšņos, šī produkta pārdošanas apjomi samazinās, tādējādi katrai pārdotajai vienībai jāsedz lielāka daļa no produkta fiksētajām izstrādes izmaksām. Tādējādi augstākas cenas joprojām var nebūt pietiekami augstas, lai pārsniegtu atsauces izmaksas, kas aprēķinātas, izmantojot uz apjomu balstītu izstrādes izmaksu sadalījumu.

513

Piektkārt, prasītājas arguments, ka uz apjomu balstīta sadalījuma izmantošana praktiski nenovestu pie tādām cenām, kas būtu zemākas par izmaksām, nav pamatots. Kā norāda Komisija, prasības pieteikuma A.2.4.5. pielikumā iekļautā 13. tabula parāda, ka tas tā ir MDM8200A mikroshēmu, bet ne MDM8200 mikroshēmu vai MDM6200 mikroshēmu gadījumā. Proti, Qualcomm MDM6200 mikroshēmu plēsonīgās pārdošanas cenas ZTE bija tik zemas, kas bija zemākas par vidējām mainīgajām izmaksām, ka vienkāršs uz apjomu, nevis uz ieņēmumiem balstīts izmaksu sadalījums nemainītu to, ka Qualcomm joprojām piemēroja cenas, kas bija zemākas par izmaksām (apstrīdētā lēmuma 891. punkts). Tas ir attiecināms arī uz MDM8200 mikroshēmām. Uz apjomu, nevis uz ieņēmumiem balstīts izmaksu sadalījums nesniedz Qualcomm būtiski atšķirīgus rezultātus. Tāpēc šis iebildums jānoraida.

514

Ņemot vērā iepriekš minēto, septītā pamata trešā daļa jānoraida. Tādējādi, tā kā arī pārējās šī pamata daļas tika noraidītas (skat. šā sprieduma 424.–444. punktu), minētais pamats jānoraida kopumā.

515

Šim pamatam ir četras daļas. Pirmā daļa attiecas uz to, ka Komisija neesot veikusi tā sauktā “vienlīdz efektīva” konkurenta analīzi. Otrā daļa balstīta uz pretrunu starp apstrīdētajā lēmumā minēto bloķēšanas konstatējumu un Icera reālajiem rezultātiem attiecīgajā laikposmā. Trešā daļa attiecas uz pierādījumu trūkumu apgalvotajai finansiālai plēsonībai, ņemot vērā, ka minētajā laikposmā Icera piesaistīja papildu finansējumu, ka to iegādājās NVidia un tā turpināja darboties tirgū. Ceturtā daļa attiecas uz to, ka prasītājas nevarēja novērst konkurenci, ko radīja Icera tehnoloģija.

516

Tā kā otrā, trešā un ceturtā daļa būtībā attiecas uz iespējamu pārmestās rīcības ietekmes neesamību, tās tiks izskatītas kopā.

517

Pēc prasītājas domām, Komisija neesot veikusi tā sauktā “vienlīdz efektīva” konkurenta analīzi ne konkrētajā tirgū, ne šī tirgus augsto tehnoloģiju segmentā un tādējādi tā neesot ievērojusi piemērojamo tiesību normu, kā tas izriet no argumentiem, kas izklāstīti trešā pamata atbalstam. Šādi rīkojoties, Komisija arī neesot pārbaudījusi, vai pārmestās rīcības tirgus segums bija pietiekams, lai radītu konkurenci ierobežojošu ietekmi, kā to noteikusi Tiesa 2017. gada 6. septembra spriedumā Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632).

518

Turklāt prasītāja uzskata, ka Icera jebkurā gadījumā neesot bijusi “vienlīdz efektīvs” konkurents, jo, nebūdama konkurētspējīga ārpus UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmenta, tā nebūtu varējusi apmierināt būtisku daļu no pieprasījuma attiecīgajā tirgū. Tās ieskatā “vienlīdz efektīvam” konkurentam vismaz jāspēj reproducēt visu dominējošā uzņēmuma piedāvājumu.

519

Komisija un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

520

Saskaņā ar judikatūru attiecībā uz plēsonīgām cenām cenas, kas ir zemākas par vidējām mainīgajām izmaksām, jāuzskata par ļaunprātīgām, jo dominējošs uzņēmums nav ieinteresēts šādu cenu piemērošanā, izņemot gadījumus, kad tiek likvidēti konkurenti. Turklāt cenas, kas ir zemākas par vidējām kopīgam izmaksām, bet augstākas par vidējām mainīgajām izmaksām, jāuzskata par ļaunprātīgām, ja tās ir noteiktas atbilstoši plānam, kura mērķis ir izstumt konkurentu, ņemot vērā, ka šādas cenas var izstumt no tirgus uzņēmumus, kas, iespējams, ir vienlīdz efektīvi kā dominējošais uzņēmums, bet tiem ir mazāki finansiālie resursi, tālab tie nespēj pretoties konkurences spiedienam (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1991. gada 3. jūlijs, AKZO/Komisija,C‑62/86, EU:C:1991:286, 70. un 72. punkts).

521

No tā izriet, pirmkārt, ka pastāv prezumpcija par ļaunprātīgu izmantošanu, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums piemēro cenas, kas ir zemākas par vidējām mainīgajām izmaksām, un Komisijai nav jāveic cita veida analīze, bet ir tikai jāsalīdzina dominējošā uzņēmuma piemērotās cenas ar dažām no tā izmaksām. Otrkārt, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums piemēro cenas, kas ir zemākas par vidējām kopīgam izmaksām, bet augstākas par vidējām mainīgajām izmaksām, Komisijai, lai pierādītu ļaunprātīgas izmantošanas esamību, jāsalīdzina dominējošā uzņēmuma piemērotās cenas un konkrētas tā izmaksas, kā arī jāpierāda tāda plāna esamība, kura mērķis ir konkurenta izstumšana no tirgus, jo šādas cenas būtībā var izstumt no tirgus vienlīdz efektīvus konkurentus. Tādējādi Komisijai nav pienākuma papildus šādam pierādījumam veikt citus vērtējumus, lai it īpaši konstatētu apstrīdētās prakses pret konkurenci vērsto ietekmi.

522

Pretēji prasītājas apgalvojumiem Komisijai, izvērtējot, vai dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums piemēro plēsonīgas cenas, nav pienākuma pārbaudīt, vai apstrīdētās prakses tirgus seguma likme ir pietiekami augsta, lai šī prakse radītu pret konkurenci vērstu ietekmi. Tādējādi izskatāmajā lietā Komisijai pamatoti nevar pārmest, ka tā nav veikusi šādu pārbaudi.

523

Šajā ziņā no Komisijas Paziņojuma – Norādījumi par Komisijas prioritātēm, piemērojot [LESD 102.] pantu dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai (OV 2009, C 45, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “Paziņojums par prioritātēm”), 72. un 73. punkta turklāt izriet, ka dominējošā stāvoklī esošam uzņēmumam var būt vieglāk piemērot plēsonīgas cenas, ja tas ar šīm cenām vēršas pie kādas konkrētas, selektīvi izraudzītas, klientu grupas, jo tas ļauj tam ierobežot zaudējumus, un pastāv mazāka iespēja, ka tas piemēros plēsonīgas cenas ilgāku laiku. No tā izriet, ka plēsonīgu cenu gadījumā pārmestās rīcības tirgus seguma likme parasti ir neliela un, ja varētu sodīt tikai par plēsonīgu cenu noteikšanu, kas ietekmē pietiekami lielu tirgus daļu, jebkura selektīva plēsonīgu cenu noteikšanas prakse varētu izvairīties no LESD 102. pantā paredzētā aizlieguma, pat ja tā varētu izstumt no tirgus vienlīdz efektīvu konkurentu. No judikatūras izriet, ka ir jābūt iespējai uzlikt sodu par plēsonīgu cenu noteikšanu, ja pastāv risks, ka konkurents tiks izslēgts no tirgus (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1996. gada 14. novembris, Tetra Pak/Komisija,C‑333/94 P, EU:C:1996:436, 44. punkts).

524

Turklāt no judikatūras arī izriet, ka, piemērojot “vienlīdz efektīva” konkurenta kritēriju, jāizvērtē, vai dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma tarifu prakse var izstumt no tirgus konkurentu, kurš ir tikpat konkurētspējīgs kā šis uzņēmums, un ka šī kritērija pamatā ir uzņēmuma, kurš atrodas dominējošā stāvoklī, piemēroto cenu un konkrētu izmaksu, kas radušās šim uzņēmumam, salīdzināšana, kā arī tā stratēģijas analīze (spriedumi, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 28. punkts, un 2015. gada 6. oktobris, Post Danmark, C‑23/14, EU:C:2015:651, 53. un 54. punkts).

525

No tā izriet, ka izmeklēšanā par iespējamām plēsonīgām cenām Komisijas veiktais dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma piemēroto cenu salīdzinājums ar dažām tā izmaksām, lai novērtētu, vai šis uzņēmums ir piemērojis cenas, kas ir zemākas par vidējām kopīgām izmaksām, bet augstākas par vidējām mainīgajām izmaksām, jau ietver “vienlīdz efektīva” konkurenta analīzi.

526

Ciktāl dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums nosaka savas cenas tādā līmenī, kas ir zemāks par vidējām kopīgām izmaksām, bet augstāks par vidējām mainīgajām izmaksām, tādam “vienlīdz efektīvam” konkurentam kā šis uzņēmums tā mazo finanšu resursu dēļ principā nav iespējas konkurēt ar savām cenām, neciešot nepanesamus zaudējumus ilgtermiņā. Tādējādi šādas cenas var izstumt “vienlīdz efektīvu” konkurentu, kas jāpierāda Komisijai, piemērojot “vienlīdz efektīva” konkurenta kritēriju, lai pierādītu, ka pret konkurenci vērstā prakse var veicināt izstumšanu.

527

Tādējādi, tā kā Komisija ir pienācīgi pierādījusi, kā tas ir izskatāmajā lietā, ka dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums ir piemērojis cenas, kas ir zemākas par vidējām kopīgam izmaksām, bet augstākas par vidējām mainīgajām izmaksām, tā līdz ar to ir netieši piemērojusi “vienlīdz efektīva” konkurenta kritēriju, kas ir pietiekami, lai noraidītu devītā pamata pirmo daļu.

528

Otrās daļas pamatojumam prasītāja apgalvo, ka Icera attiecīgajā laikposmā faktiski guva panākumus, kas liekot apšaubīt Komisijas apgalvojumu, ka pārmestā rīcība traucēja Icera tās attīstības izšķirošā posmā piekļuvi Huawei vai ZTE, no kā bija atkarīgas tās izaugsmes perspektīvas UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmentā.

529

Trešās daļas pamatojumam prasītāja apgalvo, ka attiecīgajā laikposmā Icera piesaistīja papildu līdzekļus, it īpaši pateicoties tam, ka to iegādājās Nvidia, kas liekot apšaubīt Komisijas apgalvojumu par to, ka pārmestā rīcība lika Icera veikt pārdošanu ar zaudējumiem un izsmelt savu riska kapitālu.

530

Ceturtās daļas pamatojumam prasītāja norāda, ka pārmestā rīcība neesot varējusi likvidēt konkurenci, ko radīja Icera tehnoloģija. Pēc tās domām, Icera aiziešanai no tirgus esot bijusi neliela ietekme – tai pat neesot bijis nekādas ietekmes – uz cenām, kuras tā iekasēja par savām “modernākajām”UMTS mikroshēmām vai jebkuru citu UMTS mikroshēmu, it īpaši tāpēc, ka Icera tehnoloģija un zinātība bija nododamas tālāk, un tādējādi tās aiziešana no tirgus konkurenci neesot ietekmējusi.

531

Komisija un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

532

Jākonstatē, kā Komisija savos procesuālajos rakstos norāda, ka tikai pilnīguma labad tā apstrīdētā lēmuma 12.7.4. punktā pierādīja, ka pārmestā rīcība radīja pret konkurenci vērstu ietekmi, ko šajās daļās prasītāja apstrīd. Tomēr no pastāvīgas judikatūras izriet, ka iebildumi par Komisijas lēmumā ietverto lieko pamatojumu uzreiz ir noraidāmi kā nepamatoti, jo tie nevar būt par iemeslu šā akta atcelšanai (spriedumi, 2003. gada 8. maijs, T. Port/Komisija,C‑122/01 P, EU:C:2003:259, 17. punkts, 2004. gada 8. jūlijs, Dalmine/Komisija,T‑50/00, EU:T:2004:220, 146. punkts), kas jebkurā gadījumā padara šīs daļas par neefektīvām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 29. marts, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, T‑336/07, EU:T:2012:172, 283. punkts).

533

No tā izriet, ka prasītājas devītā pamata otrā līdz ceturtā daļa jānoraida. Tādējādi, tā kā šī pamata pirmā daļa arī tika noraidīta (skat. šā sprieduma 527. punktu), minētais pamats kopumā jānoraida.

534

Desmitajam pamatam ir trīs iebildumi. Pirmā daļa attiecas uz “kaitējuma teorijas”, kuru Komisija izstrādājusi, pamatojoties uz apstrīdētajā lēmumā minētajiem dokumentiem, nekonsekvenci. Otrā daļa attiecas uz dažu iekšējo dokumentu, uz kuriem ir balstījusies Komisija minētajā lēmumā, lai pierādītu nodomu izstumt konkurentu, nepareizu interpretāciju un kļūdainu izklāstu. Trešā daļa ir balstīta uz to, ka prasītājas darbinieks, kas sagatavojis vairākus iekšējos dokumentus, kurus minējusi Komisija, lai pierādītu plēsonīgu cenu noteikšanas stratēģijas esamību, ieņēma zemāka līmeņa amatu, un viņam nebija pilnvaru pieņemt lēmumus par cenām.

535

Komisija un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

536

Apstrīdētā lēmuma 1118. punktā Komisija precizēja, ka, lai pierādītu prasītājas nodomu izstumt konkurentu, tā balstījās ne tikai uz dokumentiem, kas skaidri minēti šī lēmuma 12.8. punktā, kas īpaši veltīts šādam nodomam, bet arī uz citiem pierādījumiem, kas izklāstīti šī lēmuma 12.4.2. punktā, kā arī uz sakarībām, kuras tā bija konstatējusi tajā pašā lēmumā starp šiem pierādījumiem un savas cenu un izmaksu analīzes rezultātu attiecībā uz MDM8200 mikroshēmu (apstrīdētā lēmuma 954.–956. punkts), attiecībā uz MDM6200 mikroshēmu (apstrīdētā lēmuma 968.–971. punkts) un attiecībā uz MDM8200A mikroshēmu (apstrīdētā lēmuma 977.–978. punkts). Šajā ziņā apstrīdētā lēmuma 1118. punktā tā norādīja, ka visi šie elementi un apsvērumi ir neatņemama tās veiktās analīzes sastāvdaļa, kuras mērķis ir pierādīt prasītājas izstumšanas nodomu, un prasītāja šajā jautājumā tai nav iebildusi.

537

Turpinājumā Komisija pierādīja prasītājas nodomu izstumt konkurentu, piemērojot attiecībā uz Huawei un ZTE plēsonīgas cenas par MDM8200, MDM6200 un MDM8200A mikroshēmām, pamatojoties gan uz tiešajiem pierādījumiem, proti, prasītājas iekšējiem dokumentiem (apstrīdētā lēmuma 12.8.1. punkts), gan netiešajiem pierādījumiem, proti, kontekstuālajiem elementiem (apstrīdētā lēmuma 12.8.2. punkts).

538

Attiecībā uz tiešajiem pierādījumiem no apstrīdētā lēmuma 1120. punkta izriet, ka Komisija no minētā lēmuma 12.4.2. punktā apkopotajiem pierādījumiem izvēlējās deviņas elektroniskā pasta sarakstes, kuras, pēc tās domām, īpaši ilustrē prasītājas augstākās vadības plānu izstumt no tirgus Icera; Komisija tās izklāstīja minētā lēmuma 1121.–1137. punktā.

539

Tas it īpaši attiecas uz šādām elektroniskā pasta sarakstēm:

540

Attiecībā uz netiešajiem pierādījumiem Komisija balstījās uz šādiem pieciem kontekstuālajiem elementiem, proti, pārmestās rīcības ļoti mērķtiecīgo raksturu, prasītājas pārdevumus ar zaudējumiem ļoti stratēģiskajā UMTS mikroshēmojumu tirgus augsto tehnoloģiju segmentā, pārmestās rīcības nepārtrauktību attiecīgajā laikposmā, divus vienreizējo inženiertehnisko izmaksu maksājumus, kas paredzēti, lai nodrošinātu slēptu cenas samazinājumu MDM8200 un MDM6200 mikroshēmām, un prasītājas finansiālos upurus cenu un piegāžu jomā. Šajā ziņā Komisija apstrīdētā lēmuma 1138. punktā precizēja, ka šie netiešie pierādījumi paši par sevi ir pietiekami, lai pierādītu prasītājas nodomu izstumt no konkrētā tirgus Icera.

541

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ciktāl noteikti lēmuma pamati paši par sevi ir juridiski pietiekami šī lēmuma pamatošanai, kļūdas citos šī lēmuma pamatos nekādā veidā neietekmē tā rezolutīvo daļu (spriedumi, 2005. gada 21. septembris, EDP/Komisija,T‑87/05, EU:T:2005:333, 144. punkts, un 2012. gada 29. marts, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, T‑336/07, EU:T:2012:172, 283. punkts).

542

Tādējādi izskatāmajā lietā jāizvērtē, vai šis pamats nav neefektīvs, ciktāl prasītāja atsaucas uz kļūdām, kuras Komisija esot pieļāvusi, secinot, ka tās cenu noteikšanas prakse nodrošināja Icera izstumšanas plāna īstenošanu.

543

Vispirms jākonstatē, ka attiecībā uz tiešajiem pierādījumiem prasītāja šī pamata otrajā daļā nepārprotami apstrīd tikai to, kā Komisija interpretēja četras no deviņām elektroniskā pasta sarakstēm, kas saskaņā ar apstrīdēto lēmumu īpaši ilustrē Icera izstumšanas nodoma esamību, proti, runa ir par 2009. gada februāra elektroniskā pasta saraksti (jeb otrais tiešais pierādījums), 2010. gada janvāra elektroniskā pasta saraksti (jeb piektais un sestais tiešais pierādījuma) un 2010. gada jūnija elektroniskā pasta saraksti (jeb septītais tiešais pierādījums).

544

Runājot par it kā zemāka līmeņa darbinieku, kas minēts šī pamata trešajā daļā, viņš bija iesaistīts tikai 2009. gada februāra elektroniskā pasta sarakstē (proti, otrais tiešais pierādījums), otrajā 2009. gada decembra elektroniskā pasta sarakstē (proti, ceturtais tiešais pierādījums) un divās 2010. gada janvāra elektroniskā pasta sarakstēs (proti, piektais un sestais tiešais pierādījums), bet ne 2008. gada decembra elektroniskā pasta sarakstē (proti, pirmais tiešais pierādījums), pirmajā 2009. gada decembra elektroniskā pasta sarakstē (proti, trešais tiešais pierādījums), 2010. gada jūnija elektroniskā pasta sarakstē (proti, septītais tiešais pierādījums), 2010. gada decembra elektroniskā pasta sarakstē (proti, astotais tiešais pierādījums) un 2011. gada maija elektroniskā pasta sarakstē (proti, devītais tiešais pierādījums).

545

No tā izriet, ka šī pamata pamatojumam prasītāja prasības pieteikumā nekritizē to, kā Komisija apstrīdētajā lēmumā interpretēja 2008. gada decembra elektroniskā pasta saraksti (proti, pirmais tiešais pierādījums), pirmo 2009. gada decembra elektroniskā pasta saraksti (proti, trešais tiešais pierādījums), 2010. gada decembra elektroniskā pasta saraksti (proti, astotais tiešais pierādījums) un 2011. gada maija elektroniskā pasta saraksti (proti, devītais tiešais pierādījums).

546

Tomēr iepriekš minētās elektroniskā pasta sarakstes pašas par sevi apliecina, ka prasītājai bija Icera izstumšanas stratēģija.

547

Proti, kā izriet no šā sprieduma 539. punkta, 2008. gada decembra elektroniskā pasta sarakstē (proti, pirmais tiešais pierādījums) ir atsauce uz to, ka Icera netiek atstāta nekāda “iespēja” pie Huawei, uz sadarbību ar Huawei, lai atstumtu ZTE gadījumā, ja Icera iegādātos ZTE, un uz papildu 2 vai 3 % cenu samazinājuma piešķiršanu Huawei, lai nodrošinātu 100 % daļu pie šī klienta. No tā izriet, ka Icera ir skaidri identificēta šajā sarakstē, kā arī prasītājas nepieciešamība rīkoties pret to, sadarbojoties ar Huawei un piešķirot tai papildu cenas samazinājumu, lai Icera negūtu nekādas “iespējas” pie šī klienta.

548

Jānorāda arī, ka Komisija pamatoti varēja uzticēties 2008. gada decembra elektroniskā pasta sarakstei, pat ja tā notika dažus mēnešus pirms attiecīgā laikposma sākuma. No judikatūras izriet, ka Komisija var ņemt vērā pierādījumus, kas neattiecas uz laikposmu, kurā izdarīts pārkāpums, ja šie pierādījumi veido Komisijas minēto norāžu kopumu, lai pierādītu šo pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 2. februāris, Denki Kagaku Kogyo un Denka Chemicals/Komisija, T‑83/08, nav publicēts, EU:T:2012:48, 193. punkts, un 2015. gada 16. jūnijs, FSL u.c./Komisija,T‑655/11, EU:T:2015:383, 178. punkts). Turklāt šķiet pilnīgi iespējams, ka konkurenta izstumšanas stratēģijas konkrētai īstenošanai var būt vajadzīgs zināms laiks, tādējādi stratēģija var tikt īstenota dažus mēnešus pēc tās izstrādes.

549

Pirmajā elektroniskā pasta sarakstē, proti, 2009. gada decembrī (proti, trešais tiešais pierādījums), ir minēts ZTE piešķirtais cenas samazinājums par MDM6200 mikroshēmu un tas, ka prasītājai nevajadzētu ļaut Icera iegūt lielu skaitu līgumu, kas palīdzētu tai nostiprināties. No tā izriet, ka šajā sarakstē Icera ir skaidri identificēta, kā arī prasītājas nepieciešamība rīkoties pret to, piešķirot ZTE cenas samazinājumu, lai novērstu Icera nostiprināšanos, noslēdzot līgumus tostarp ar šo klientu.

550

2010. gada decembra elektroniskā pasta sarakste (proti, astotais tiešais pierādījums) norāda uz īpašu atbalstu ZTE, kas pārsniedz parastos cenu pielāgojumus. Tāpat šajā ziņā no šīs sarakstes izriet, ka Icera ir skaidri identificēta, kā arī prognozes par Icera piegādēm ZTE gadījumā, ja ZTE netiktu piešķirts īpašs atbalsts, kas pārsniedz parastos cenu pielāgojumus.

551

2011. gada maija elektroniskā pasta sarakstē (proti, devītais tiešais pierādījums) ir atsauce uz Icera finansiālajām grūtībām, kas esot likušas prasītājas augstākā līmeņa darbiniekam šaubīties par papildu cenas samazinājumu piešķiršanu MDM8200A mikroshēmai, pierādot, ka Icera finansiālais stāvoklis bija ietekmējis prasītājas cenu politiku attiecīgajā laikposmā.

552

Tas, ka prasītāja neapstrīd šā sprieduma 545. punktā minētās sarakstes interpretāciju, kuru Komisija sniegusi apstrīdētajā lēmumā, padara šo pamatu par neefektīvu, ciktāl prasītāja atsaucas uz kļūdām, kuras Komisija esot pieļāvusi, jo secināja, ka tās cenu noteikšanas prakse nodrošināja Icera izstumšanas plāna īstenošanu. Pat ja būtu jāpieņem prasītājas kritika par to, kā Komisijas interpretēja dažas elektroniskā pasta sarakstes, uz kurām tā balstījās kā uz tiešajiem pierādījumiem, tomēr tas, ka tā neapstrīd citus pierādījumus, pats par sevi ļauj konstatēt tās nodomu izstumt Icera.

553

Katrā ziņā, lai pierādītu prasītājas nodomu izstumt konkurentu, Komisija apstrīdētajā lēmumā balstījās arī uz netiešajiem pierādījumiem.

554

Tomēr, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1138. punkta, kuru prasītāja neapstrīd, netiešie pierādījumi ir pietiekami, lai konstatētu prasītājas nodomu izstumt Icera.

555

Turklāt, lai pamatotu šo pamatu, prasītāja izvirza trīs daļas, no kurām nevienā nav apstrīdēts netiešo pierādījumu kopums, kas ir minēts apstrīdētā lēmuma 12.8.2. punktā, jo pirmā daļa attiecas uz Komisijas izstrādāto “kaitējuma teoriju”, otrajā daļā tiek apšaubīta Komisijas sniegtā dažu tiešo pierādījumu, proti, dažu prasītājas iekšējo dokumentu, interpretācija un izklāsts, un trešajā daļā ir norādīts uz kāda zemāka līmeņa darbinieka statusu, kura dažus sagatavotos dokumentus Komisija minēja kā tiešos pierādījumus.

556

Tādējādi, tā kā netiešo pierādījumu kopums, uz ko Komisija balstījusies apstrīdētā lēmuma 12.8.2. punktā, pats par sevi ir pietiekams, lai pierādītu prasītājas nodomu izstumt Icera, tas, ka prasītāja šajā pamatā neapstrīd šos pierādījumus, padara minēto pamatu par neefektīvu, ciktāl prasītāja atsaucas uz kļūdām, kuras Komisija esot pieļāvusi, secinot, ka tās cenu noteikšanas prakse nodrošināja Icera izstumšanas plāna īstenošanu.

557

Katrā ziņā saskaņā ar judikatūru, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums piemēro cenas, kas ir zemākas par vidējām kopīgām izmaksām, Komisijai, lai pierādītu ļaunprātīgas izmantošanas esamību, jābalstās uz nopietnu un savstarpēji saskanīgu netiešo pierādījumu kopumu, kas ļauj konstatēt šī uzņēmuma nodomu izstumt konkurentu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1994. gada 6. oktobris, Tetra Pak/Komisija,T‑83/91, EU:T:1994:246, 151. punkts, un 2007. gada 30. janvāris, France Télécom/Komisija, T‑340/03, EU:T:2007:22, 197. punkts). Ar minēto pierādījumu jātiecas pierādīt, pamatojoties uz precīziem un konkrētiem vērtēšanas elementiem un pierādījumiem, ka minētajai rīcībai ir vismaz spēja radīt izstumšanas sekas (skat. spriedumu, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C-333/21, EU:C:2023:1011, 130. punkts).

558

Ņemot vērā pirmšķietami pietiekamu netiešo pierādījumu kopumu, prasītājai prasības pieteikumā jānorāda alternatīvs, pilnīgs un saskanīgs skaidrojums, kas spēj piešķirt atšķirīgu nozīmi dažādiem apstrīdētajā lēmumā norādītajiem elementiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 12. decembris, Almamet/Komisija, T‑410/09, nav publicēts, EU:T:2012:676, 145. punkts).

559

Izskatāmajā lietā Komisija citastarp ņēma vērā attiecībā uz prasītāju cenas, kas ir zemākas par ilgtermiņa vidējām papildizmaksām, bet augstākas par vidējām mainīgajām izmaksām. Tādējādi, lai konstatētu pārkāpumu izskatāmajā lietā, Komisijai bija pienākums iesniegt tostarp nopietnus netiešos pierādījumus prasītājas nodomam izstumt Icera, kurus tā izklāstīja apstrīdētā lēmuma 12.8. punktā.

560

Kā izriet no šā sprieduma 538. punkta, apstrīdētā lēmuma 12.8.1. punktā Komisija atsaucas uz vairākiem prasītājas iekšējiem dokumentiem, proti, deviņām elektroniskā pasta sarakstēm, kas, pēc tās domām, īpaši ilustratīvi apliecina, ka pastāv stratēģija Icera izstumšanai no konkrētā tirgus.

561

Kā norādīts šā sprieduma 545. punktā, prasītāja šī pamata pamatojumam nav izteikusi nekādus iebildumus par Komisijas sniegto 2008. gada decembra elektroniskā pasta sarakstes (proti, pirmais tiešais pierādījums), pirmās 2009. gada decembra elektroniskā pasta sarakstes (proti, trešais tiešais pierādījums), 2010. gada decembra elektroniskā pasta sarakstes (proti, astotais tiešais pierādījums) un 2011. gada maija elektroniskā pasta sarakstes (proti, devītais tiešais pierādījums) interpretāciju apstrīdētajā lēmumā. Tomēr, kā nospriests šā sprieduma 546. punktā, šīs elektroniskā pasta sarakstes pašas par sevi apliecina Icera izstumšanas stratēģijas esamību, it īpaši ņemot vērā dokumentus, kas minēti attiecīgā lēmuma 12.4.2. punktā.

562

Attiecībā uz pārējām piecām elektroniskā pasta sarakstēm, kuru Komisijas sniegtā interpretācija šoreiz tiek tieši apstrīdēta prasības pieteikumā, tās veido nopietnu un saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, kas ļauj konstatēt prasītājas nodomu izstumt Icera.

563

Šajā ziņā vispirms jāatgādina, ka Komisija, pamatojoties uz šiem apstrīdētā lēmuma 12.8.1. punktā minētajiem tiešajiem pierādījumiem, centās konstatēt prasītājas nodomu izstumt Icera, nevis citus pārkāpuma elementus, piemēram, plēsonīgas cenas trim konkrētajām mikroshēmām, kas ir aplūkoti citos minētā lēmuma punktos. Tādējādi izskatāmajā lietā jāpārbauda, vai iekšējie dokumenti, uz kuriem balstījās Komisija, patiešām veido nopietnu un saskanīgu netiešo pierādījumu kopumu, kas visumā ļauj konstatēt prasītājas nodomu izstumt Icera, un jebkādiem citiem apsvērumiem šajā nolūkā nav nozīmes.

564

Šajā ziņā katrā no šīm elektroniskā pasta sarakstēm lietotie termini īpaši skaidri atklāj prasītājas nodomu izstumt Icera.

565

Pirmkārt, 2009. gada februāra elektroniskā pasta sarakstē Icera tieši tiek raksturota kā “apdraudējums”, un tajā ir minēti preventīvi pasākumi, kas jāveic, lai nepieļautu, ka Icera sasniedz pietiekamu apjomu un sāk sadarbību ar lielākajiem oriģinālo iekārtu ražotājiem. Turklāt šajā elektroniskā pasta sarakstē ir ierosināts “sagraut”Icera pozīcijas pie ZTE un neatstāt Icera nekādas “iespējas” pie Huawei. No tā izriet, ka šajā elektroniskā pasta sarakstē Icera ir skaidri identificēta, kā arī prasītājas nepieciešamība veikt pasākumus, lai neļautu tai sasniegt pietiekamus apjomus un izstumtu to no tirgus, it īpaši attiecībā uz divām klientēm – Huawei un ZTE.

566

Prasītāja apstrīd Komisijas secinājumus, kas izdarīti no 2009. gada februāra elektroniskā pasta sarakstes, norādot, ka šī sarakste notika trīs mēnešus pirms pārkāpuma sākuma, ka tajā neesot nekādas atsauces uz cenu noteikšanu trim minētajām mikroshēmām un ka tā graujot “netiešas plēsonīgu cenu noteikšanas teoriju”.

567

Šajā ziņā, kā tas izriet no šā sprieduma 548. punktā minētās judikatūras, jāatgādina, ka Komisija var ņemt vērā pierādījumus, kas neattiecas uz laikposmu, kurā izdarīts pārkāpums, ja šie pierādījumi veido Komisijas minēto norāžu kopumu, lai pierādītu šo pārkāpumu. Turklāt nodoms izstumt konkurentu var tikt pausts vairākus mēnešus, pirms konkrēti tiek īstenota stratēģija, kuras mērķis ir šāda izstumšana. Papildus tas, ka 2009. gada februāra elektroniskā pasta sarakstē nav nekādas atsauces uz cenu noteikšanu trim attiecīgajām mikroshēmām vai ka tā, iespējams, ir pretrunā “teorijai par plēsonīgu cenu netiešu noteikšanu”, nav nozīmes, jo šie pierādījumi neļauj apšaubīt prasītājas nodoma izstumt no tirgus Icera esamību. Turklāt, pat ja šajā sarakstē nav sīki aprakstīti pasākumi, kas būtu jāveic pret Icera, tajā tomēr ir tieši ierosināts veikt preventīvus pasākumus pret Icera.

568

Otrkārt, pirmajā 2010. gada janvāra elektroniskā pasta sarakstē (proti, piektais tiešais pierādījums) Icera ir identificēta atkārtoti un, konkrēti, tās ICE8042 mikroshēma kā galvenais apdraudējums prasītājai, kā arī minētas darbības, kas jāveic prasītājai, lai to izstumtu, proti, tai jāsadarbojas ar Huawei un jāizsmeļ Icera ierobežotie līdzekļi. No tā izriet, ka šajā elektroniskā pasta sarakstē ir skaidri identificēta Icera, kā arī tas, ka prasītājai jāveic pasākumi, it īpaši attiecībā uz Huawei, lai to izstumtu.

569

Otrajā 2010. gada janvāra elektroniskā pasta sarakstē (proti, sestais tiešais pierādījums) ir norādīti pasākumi, kas jāveic, lai ierobežotu Icera apjoma pieaugumu un nosargātu prasītājas panākumus tās svarīgāko klientu vidū, jo Huawei un ZTE šajā ziņā ir kvalificētas kā “prioritāras”, it īpaši MDM6200 un MDM8200A mikroshēmu cenu pielāgošana. Šai sarakstei pievienotajā prezentācijā arī ir norāde uz nepieciešamību izdarīt “spiedienu” uz Icera sešus mēnešus, lai izsmeltu tās ierobežotos līdzekļus. No tā izriet, ka šajā sarakstē atkal ir skaidri identificēta Icera, kā arī nepieciešamība prasītājai veikt pasākumus, lai to izstumtu, nepieļaujot tās sadarbību ar Huawei un ZTE, tostarp pielāgojot MDM6200 un MDM8200A mikroshēmu cenas.

570

Prasītāja cenšas apšaubīt Komisijas secinājumus attiecībā uz 2010. gada janvāra elektroniskā pasta sarakstēm, pamatojoties uz virkni dažādu apgalvojumu, piemēram, ka Komisija tās izstrādātajā “kaitējuma teorijā” neesot ņēmusi vērā HiSilicon konkurenci, lai gan uz to ir atsauce 2010. gada 1. janvāra elektroniskā pasta vēstulē, tā neesot minējusi MDM8200 mikroshēmu vai to, ka šo elektroniskā pasta vēstuļu galvenā tēma esot bijusi konkurence ar Vodafone. Tomēr šādi apgalvojumi jāuzskata par nebūtiskiem, jo tie neliek apšaubīt prasītājas nodoma izstumt no tirgus Icera esamību.

571

Turklāt prasītāja neapstrīd, ka 2010. gada janvāra elektroniskā pasta sarakstē ir minētas darbības, tostarp cenu noteikšanas pasākumi, kas jāveic attiecībā uz Huawei un ZTE, lai ierobežotu Icera izaugsmi un piespiestu to izsmelt savus ierobežotos līdzekļus. Šajā ziņā, pat ja prasītāja apstrīd Komisijas sniegto izteiciena “izdarīt spiedienu” interpretāciju, apgalvojot, ka tas nenozīmējot “nogriezt finansējumu”, tomēr teikums, kurā šis izteiciens lietots, proti, “izdarīt spiedienu uz Icera aptuveni [sešus] mēnešus, lai tā izsmeltu tās ļoti ierobežotos [Capital Risk] līdzekļus”, nepārprotami norāda uz stratēģiju, kuras mērķis ir finansiāli izsmelt Icera. Jānorāda arī, ka prasītāja nepiedāvā nevienu citu jēdziena “izdarīt spiedienu” interpretāciju, kas liktu apšaubīt šādas stratēģijas nelabvēlīgo raksturu attiecībā pret Icera.

572

Treškārt, 2010. gada jūnija elektroniskā pasta sarakstē (proti, septītais tiešais pierādījums) ir tieša norāde uz to, ka Icera ICE8042 mikroshēmas popularitāte strauji samazinās pie Huawei un ZTE un ka “stratēģija, kuras mērķis ir izdarīt spiedienu uz ICE8042 mikroshēmu ar divām mikroshēmām – MDM6200 un MDM8200A mikroshēmu – esot “sevi attaisnojusi”. No tā izriet, ka prasītāja patiešām īstenoja attiecībā pret Huawei un ZTE stratēģiju, kas balstījās uz MDM6200 un MDM8200A mikroshēmām un bija vērsta pret Icera.

573

Šajā ziņā prasītāja atsaucas uz virkni dažādu, taču neatbilstošu apgalvojumu, jo tie neliek apšaubīt tās nodoma izstumt Icera esamību, piemēram, šie apgalvojumi attiecas uz MDM8200 mikroshēmas neminēšanu, vienreizējo inženiertehnisko izmaksu līgumu, kas noslēgts ar ZTE, vai papildu pašu kapitāla finansējumu, par ko Icera paziņoja 2010. gada maijā. Šādi rīkodamās, prasītāja neapstrīd, ka 2010. gada jūnija elektroniskā pasta sarakstē ir minēta Huawei un ZTE piemērojamā stratēģija, kas vērsta pret Icera, izmantojot MDM6200 un MDM8200A mikroshēmas, un ka faktiski tā tika īstenota, jo tā ir sevi attaisnojusi.

574

Ceturtkārt, konkrētāk, lai pamatotu šī pamata trešo daļu, prasītāja apgalvo, ka Komisija balstījās uz dokumentiem, kurus sagatavojis zemāka līmeņa darbinieks, kuram nebija ne pilnvaru noteikt cenas, ne ietekmes uz tām un kuram tādējādi nevarēja būt būtiska loma Icera izstumšanas stratēģijas īstenošanā. Šajā ziņā no apstrīdētā lēmuma 12.8.1. punkta izriet, ka šis darbinieks ir iesaistīts 2009. gada februāra, 2009. gada decembra un 2010. gada janvāra elektroniskā pasta sarakstē.

575

Attiecībā uz 2009. gada februāra elektroniskā pasta saraksti (proti, otrais tiešais pierādījums) no apstrīdētā lēmuma 1122. punkta izriet, ka attiecīgais darbinieks nosūtīja savu “Icera radītā apdraudējuma analīzi” prasītājas augstākās vadības loceklim, kurš apstiprināja minēto analīzi un nosūtīja to citiem šīs augstākās vadības locekļiem.

576

Attiecībā uz otro 2009. gada decembra elektroniskā pasta saraksti (proti, ceturtais tiešais pierādījums) prasītāja neapstrīd, ka tieši tās augstākās vadības loceklis ierosināja padarīt cenu par nebūtisku jautājumu, lai ļautu MDM8200 mikroshēmai “aizpildīt tukšumu”.

577

Visbeidzot attiecībā uz 2010. gada janvāra elektroniskā pasta saraksti (proti, piektais un sestais tiešais pierādījums), kurā attiecīgais darbinieks ierosināja “izdarīt spiedienu” uz Icera, lai izsmeltu tās ierobežotos līdzekļus, ir zināms, ka vairāki prasītājas augstākās vadības locekļi bija šo elektroniskā pasta vēstuļu saņēmēji. Turklāt šis piedāvājums ir atkārtoti minēts šī darbinieka sagatavotajā prezentācijā, kas tika pievienota ziņojumam par “Icera novērtējumu”, ko viens no minētās augstākās vadības locekļiem nosūtīja prasītājas augstākās vadības locekļiem.

578

No tā izriet, ka prasītājas augstākās vadības locekļi, kuriem bija pilnvaras noteikt un ietekmēt cenas, patiešām bija iesaistīti šajās elektroniskā pasta sarakstēs, kas apstiprina nodomu izstumt no tirgus Icera.

579

No iepriekš minētā izriet, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 12.8.1. punktā juridiski pietiekami pierādīja prasītājas nodomu izstumt no tirgus Icera, sniedzot tiešos pierādījumus, kas veido nopietnu un saskaņotu norāžu kopumu, tādējādi Komisija ir izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu.

580

Visbeidzot jānorāda, ka prasītāja nesniedz nevienu pierādījumu tam, ka, secinot, ka prasītāja ar cenu noteikšanas praksi īstenoja Icera izstumšanas plānu, Komisija būtu pārkāpusi tiesības tikt uzklausītam un labas pārvaldības principu.

581

Tādējādi šis pamats jānoraida.

582

Vienpadsmitā pamata pamatojumam prasītāja izvirza šādus argumentus.

583

Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija neesot ņēmusi vērā to, ka, piešķirot pārmestās cenu atlaides, tā tikai pielāgojās tās konkurentes Icera“agresīvajām” cenām, kā arī to, ka prasītājas noteiktās cenas esot bijušas augstākas par tās vidējām mainīgajām izmaksām, un līdz ar to tās bija rentablas un pamatotas. Atsaucoties uz ceturto un astoto līdz desmito pamatu, tā atkārtoti norāda, ka jebkurā gadījumā tā neesot īstenojusi Icera izstumšanas “plānu”.

584

Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka Komisijai esot bijis jāņem vērā, ka Huawei piešķirtie cenu samazinājumi attiecībā uz MDM8200 mikroshēmu bija atbilde uz lielo spiedienu, kuru uz to izdarīja Huawei, un bija paredzēti, pirmām kārtām, lai palīdzētu Huawei atbrīvoties no neizpildītiem pasūtījumiem un izpārdot novecojušos krājumu pārpalikumus, un, otrām kārtām, lai konkurētu ar ZTE ierīcēm, kurās tika izmantota Icera mikroshēma.

585

Treškārt, prasītāja apgalvo, ka administratīvajā procesā tā esot sīki paskaidrojusi Komisijai, ka tā uzskatīja savus MDM8200 mikroshēmu krājumus par liekiem un novecojušiem. Pēc tās domām, tieši šī iemesla dēļ tā samazināja šīs mikroshēmas cenu visiem saviem nozīmīgajiem klientiem, kas nelabvēlīgi ietekmēja Huawei un galu galā noveda pie tā, ka tai tika piešķirts cenas samazinājums par iepriekšējiem pasūtījumiem. Tā apgalvo: tas, ka minētās mikroshēmas tika pasūtītas 2010. un 2011. gadā, nekādā veidā neietekmē tās lēmuma par šīs mikroshēmas cenas samazinājumu objektīvo pamatotību, lai veicinātu jaunus pieprasījumus. Visbeidzot tā uzsver, ka pretēji Komisijas apgalvojumiem tā piešķīra cenu samazinājumus visiem pārējiem nozīmīgajiem klientiem, kuri faktiski guva labumu no cenām, kuras atbilst Huawei piešķirtajām vidējām pārdošanas cenām.

586

Ņemot vērā iepriekš minēto, prasītāja apgalvo, ka pārmestā rīcība bija objektīvi pamatota un ka Komisija apstrīdētajā lēmumā kļūdaini un bez pienācīga pamatojuma esot secinājusi pretējo.

587

Komisija un persona, kas iestājusies lietā, apstrīd prasītājas argumentus.

588

No Regulas Nr. 1/2003 2. panta būtībā izriet, ka visos procesos LESD 101. un 102. panta piemērošanai šo tiesību normu pārkāpuma pierādīšanas pienākums ir pusei vai iestādei, kas norāda uz iespējamo pārkāpumu, savukārt uzņēmumam, kurš atsaucas uz objektīvu pamatojumu, jāsniedz tam pierādījumi.

589

Turklāt no Regulas Nr. 1/2003 5. apsvēruma būtībā izriet, ka, lai gan pusei vai iestādei, kas apgalvo LESD 101. vai 102. panta pārkāpumu, ir pienākums pierādīt šādu pārkāpumu, uzņēmumam, kas apgalvojuma par šo normu pārkāpumu atspēkošanai izvirza kādu pamatu aizstāvībai, jāsniedz tiesību aktos pieprasītie pierādījumi, ka ir izpildīti šāda aizstāvības pamata piemērošanas nosacījumi.

590

No tā izriet, ka tādam uzņēmumam kā prasītāja, kas atsaucas uz objektīvu pamatojumu, tostarp efektivitātes pieaugumu, attiecībā uz rīcību, kas a priori ir pretrunā LESD 102. pantam, pašam par to jāsniedz juridiski pietiekami pierādījumi.

591

Tādējādi izskatāmajā lietā prasītājai jāsniedz juridiski pietiekami pierādījumi, ka šāda rīcība tomēr ir uzskatāma par objektīvi pamatotu.

592

Šajā ziņā no pastāvīgās judikatūras izriet, ka rīcība nav ļaunprātīga, ja tā ir attaisnojama ar konkurencei labvēlīgām priekšrocībām vai kalpo likumīgām interesēm. It īpaši dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums šajā ziņā var parādīt vai nu to, ka tā rīcība ir objektīvi nepieciešama, vai arī – ka šīs rīcības radīto izstumjošo iedarbību var līdzsvarot, pat pārspēt ar priekšrocībām efektivitātes ziņā, kas nāk par labu arī patērētājiem. Šajā nolūkā attiecīgajam dominējošā stāvoklī esošajam uzņēmumam jāpierāda, pirmām kārtām, ka tā rīcība var ļaut panākt efektivitātes ieguvumus, pierādot to faktisko esamību un apjomu, otrām kārtām, ka šie efektivitātes ieguvumi neitralizē iespējamo kaitīgo iedarbību uz konkurenci un patērētāju interesēm skartajā tirgū vai skartajos tirgos, trešām kārtām, ka minētā rīcība ir nepieciešama šo efektivitātes ieguvumu īstenošanai, un, ceturtām kārtām, ka ar to netiek izbeigta efektīva konkurence, iznīcinot visus pastāvošos pašreizējās vai iespējamās konkurences avotus vai to lielāko daļu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 40.–42. punkts un tajos minētā judikatūra). Prasītājas sniegtie pamatojumi jāizvērtē, ņemot vērā šos principus.

593

Vispirms jānorāda, ka prasītāja nekādā veidā neizskaidro, kāpēc plēsonīgu cenu noteikšana, kas tai tiek pārmesta, bija “objektīvi nepieciešama” vai kādus ieguvumus no tās varēja gūt patērētāji, kas tādējādi varētu līdzsvarot Icera faktiskas vai iespējamas izstumšanas no tirgus ietekmi vai pat šīs rīcības “nepieciešamību”, lai sasniegtu apgalvotos efektivitātes ieguvumus patērētāju labā, šā sprieduma 592. punktā minētās judikatūras izpratnē.

594

Prasītājas norādītie trīs attaisnojumi plēsonīgu cenu noteikšanai, proti, pirmkārt, cenas pielāgošana Icera“agresīvajām” cenām un par vidējām mainīgajām izmaksām augstāku cenu piemērošana, otrkārt, cenas samazinājumi MDM8200 mikroshēmai, kas piešķirti Huawei, lai palīdzētu tai izpārdot savus šīs novecojušās mikroshēmas krājumu pārpalikumus, un treškārt, cenas samazinājumi minētajai mikroshēmai, kas piešķirti Huawei, lai izpārdotu pašas prasītājas šīs novecojušās mikroshēmas krājumu pārpalikumus, nepierāda ne pārmestās rīcības objektīvo nepieciešamību, ne arī to, ka prasītājas pret Icera vērsto izstumšanu varētu līdzsvarot vai pat pārvarēt ar efektivitātes ieguvumiem, no kuriem gūtu labumu arī patērētāji.

595

Iztaujāta šajā ziņā tiesas sēdē, prasītāja atsaucās tikai uz spiedienu, ko izdarīja Huawei, lai panāktu zemākas cenas MDM8200 mikroshēmai, un uz risku, ka Huawei varētu atcelt dažus pasūtījumus, vajadzības gadījumā, tiesas ceļā. Tomēr, ņemot vērā šā sprieduma 592. punktā minēto judikatūru, šādi elementi neļauj objektīvi pamatot ļaunprātīgu izmantošanu, kas aizliegta saskaņā ar LESD 102. pantu.

596

No tā izriet, ka prasītāja nav iesniegusi pietiekamus pierādījumus Regulas Nr. 1/2003 2. panta un šā sprieduma 592. punktā minētās judikatūras izpratnē, ka pārmestā rīcība bija objektīvi pamatota; ar to pietiek, lai noraidītu vienpadsmito pamatu, neanalizējot, vai Komisija ir pieļāvusi faktu un tiesību kļūdas, kā arī kļūdas vērtējumā un nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, noraidot prasītājas administratīvajā procesā izvirzītos pamatojumus.

597

Katrā ziņā apstrīdētā lēmuma 12.9. punktā norādītie iemesli ir pietiekami pamatoti un tajos nav pieļautas faktu kļūdas vai kļūdas vērtējumā.

598

Attiecībā uz pielāgošanos Icera“agresīvajām” cenām pietiek norādīt, ka dominējošā stāvoklī esošajam uzņēmumam judikatūrā nav atzītas tiesības pilnībā pielāgoties konkurences cenām, it īpaši ja šīs tiesības varētu attaisnot plēsonīgu cenu noteikšanu, kas savukārt ir aizliegta Līgumā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2007. gada 30. janvāris, France Télécom/Komisija, T‑340/03, EU:T:2007:22, 182. punkts).

599

Turklāt tas, ka prasītājai esot bijis “racionāli” pielāgoties Icera cenām, nenozīmē, ka šāda rīcība ir objektīvi “pamatota” šā sprieduma 592. punktā minētās judikatūras izpratnē, ciktāl tā nodrošinātu efektivitātes pieaugumu. Tas vien, ka rīcību uzņēmuma skatījumā var uzskatīt par “racionālu” no ekonomiskā viedokļa, nav pietiekams pamats tās objektīvai pamatotībai konkurences tiesību izpratnē.

600

Attiecībā uz cenu piemērošanu, kas pārsniedz vidējās mainīgās izmaksas, jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru, kas izriet no 1991. gada 3. jūlija sprieduma AKZO/Komisija (C‑62/86, EU:C:1991:286, 71. un 72. punkts),dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, pat ja tas piemēro cenas, kas ir zemākas par vidējām kopīgām izmaksām, bet pārsniedz vidējās mainīgās izmaksas, ļaunprātīgi izmanto dominējošo stāvokli, ja tas šādi rīkojas, īstenojot plānu, kura mērķis ir izstumt konkurentu. Ja pastāv tāda izstumšanas stratēģija kā izskatāmajā lietā aplūkotā, tam, vai piemērotās cenas, lai arī tās pārsniedza vidējās mainīgās izmaksas, iespējams, bija “rentablas un pamatotas”, nav nozīmes.

601

Attiecībā uz Huawei piešķirto cenas samazinājumu MDM8200 mikroshēmai, lai palīdzētu tai izpārdot šīs novecojušās mikroshēmas krājumu pārpalikumus, jākonstatē, ka tas attiecās tikai uz Huawei piedāvātajām cenām un tikai uz MDM8200 mikroshēmu. Tādējādi prasītāja nemēģina ar sniegtajiem skaidrojumiem pamatot plēsonīgas cenas, kas tika piešķirtas ZTE, vai plēsonīgas cenas, kas tika piemērotas MDM6200 un MDM8200A mikroshēmām.

602

Turklāt attiecībā uz cenas samazinājumiem MDM8200 mikroshēmai, kas tika piešķirti Huawei, lai palīdzētu tai izpārdot šīs novecojušās mikroshēmas krājumu pārpalikumus, jānorāda, kā to Komisija uzsver apstrīdētā lēmuma 1185. punktā, ka Huawei 2010. un 2011. gadā veica jaunus šīs mikroshēmas pasūtījumus Qualcomm, ko prasītāja apstiprināja, kad šajā ziņā tā tika iztaujāta tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. Tādējādi Komisija, nepieļāvusi kļūdu, uzskatīja, ka bija grūti noticēt, ka minētie cenu samazinājumi bija piešķirti ar mērķi palīdzēt Huawei pārdot tās novecojušās mikroshēmas krājumu pārpalikums.

603

Tāpat attiecībā uz cenas samazinājumiem MDM8200 mikroshēmai, ko prasītāja piešķīra Huawei, lai izpārdotu pašas liekos šīs novecojušās mikroshēmas krājumus, ir grūti noticēt, ka šiem cenu samazinājumiem būtu bijis šāds mērķis. Kā pamatoti norāda Komisija, ja tas tā būtu bijis, prasītāja piešķirtu cenu atlaides minētajai mikroshēmai visiem saviem klientiem. Tomēr, no apstrīdētā lēmuma 74. tabulas izriet, ka šādi cenu samazinājumi tika piešķirti tikai Huawei un tai tika piedāvātas būtiski zemākas cenas nekā tās, kuras prasītāja piemēroja saviem pārējiem nozīmīgajiem klientiem. Turklāt no minētā lēmuma 1185. punkta izriet, ka prasītājai 2010. gada augustā bija jāražo jaunas MDM8200 mikroshēmas vienības, lai apmierinātu Huawei pieprasījumu, ko prasītāja arī apstiprināja, kad šajā ziņā tika iztaujāta tiesas sēdē mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai. Visbeidzot, prasītājas arguments, ka Huawei piešķirtie cenu samazinājumi bija arī paredzēti, lai konkurētu ar ZTE ierīcēm, kurās tika izmantota Icera mikroshēma, tikai apstiprina to, ka plēsonīgas cenas tika noteiktas netieši, uz ko norādīja Komisija.

604

Tādējādi vienpadsmitais pamats katrā ziņā jānoraida.

605

Trešajam pamatam ir trīs daļas. Pirmā daļa attiecas uz “acīmredzamu tiesību kļūdu”, tiesiskās drošības un tiesiskās paļāvības principu pārkāpumu, jo Komisija neesot piemērojusi Paziņojumā par prioritātēm noteiktos “tiesību standartus”. Otrā daļa ir balstīta uz kļūdainu judikatūras par plēsonīgām cenām un, vispārīgāk, cenu noteikšanas praksi piemērošanu. Trešā daļa attiecas uz tiesiskās drošības un paredzamības principu pārkāpumu.

606

Pēc prasītājas domām, no Paziņojuma par prioritātēm izriet, ka, izvērtējot iespējamo izstumšanas praksi, ko īsteno dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, būtiski ir noskaidrot jautājumu, vai šāda prakse varēja izraisīt “vienlīdz efektīva” konkurenta izstumšanu. Saskaņā ar minēto paziņojumu Komisijai, veicot šādu izvērtējumu, arī jāpierāda, pirmkārt, ka dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums, īstenojot šo praksi, apzināti uzņemas zaudējumus vai atsakās no peļņas īstermiņā un, otrkārt, ka tas varēja cerēt atgūt šos zaudējumus pēc iespējamā plēsonīgu cenu noteikšanas perioda beigām. Tā kā Komisija publiski ir apņēmusies ievērot šo paziņojumu, tas radīja attiecīgajiem uzņēmumiem tiesisko paļāvību.

607

Turklāt Paziņojums par prioritātēm neļaujot Komisijai sodīt uzņēmumu, kurš godprātīgi īstenojis rīcību, kas galu galā izrādījusies mazāk rentabla, nekā tas sākotnēji bija paredzējis. Visbeidzot, no Paziņojuma par prioritātēm 66. punkta izriet, ka Komisija tikai izņēmuma gadījumos var balstīties uz dokumentāriem pierādījumiem, ar nosacījumu, ka tie pietiekami skaidri pierāda plēsonīgu cenu noteikšanas stratēģijas esamību.