1

Ar prasību, kas pamatota ar LESD 263. pantu, prasītājas Google LLC, iepriekš Google Inc., un tās mātesuzņēmums Alphabet Inc. (turpmāk tekstā kopā – “Google”) lūdz galvenokārt atcelt Komisijas Lēmumu C(2019) 2173 final (2019. gada 20. marts) par procedūru saskaņā ar LESD 102. pantu un EEZ līguma 54. pantu (Lieta AT.40411 – Google meklēšana (AdSense)) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”) vai, pakārtoti, atcelt vai samazināt prasītājām saskaņā ar šo lēmumu uzliktā naudas soda apmēru.

2

Google ir informācijas un komunikāciju tehnoloģiju nozares uzņēmums, kas specializējies ar internetu saistītos produktos un pakalpojumos un darbojas Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ). Tas it īpaši ir pazīstams ar savu vispārējo meklētājprogrammu, kas interneta lietotājiem ar pārlūkprogrammu, kuru tie izmanto, un ar hipersaitēm ļauj atrast un sasniegt to vajadzībām atbilstošās tīmekļvietnes.

3

Google meklētājprogramma, kas ir pieejama adresē www.google.com vai līdzīgās adresēs ar valsts domēnu, ļauj iegūt meklēšanas rezultātus, kas tiek pasniegti lapās, kuras parādās interneta lietotāju ekrānos. Šos rezultātus minētā meklētājprogramma vai nu ir atlasījusi pēc vispārējiem kritērijiem un vietnes, uz kurām tie pāradresē, nemaksā Google par meklēšanas rezultātu parādīšanu, vai arī ir atlasījusi atbilstoši specializētai loģikai konkrētam veiktās meklēšanas veidam un pēdējie minētie rezultāti var būt arī neatkarīgi no to tīmekļvietņu maksājumiem, uz kurām tie pāradresē.

4

Google rezultātu lapās parādās arī rezultāti, kas ir saistīti ar maksājumiem no tīmekļvietnēm, uz kurām tie pāradresē. Šie rezultāti, ko parasti sauc par sludinājumiem (angļu valodā saīsinājumā “ads”), arī ir saistīti ar interneta lietotāja veikto meklēšanu un no vispārējās meklēšanas vai specializētās meklēšanas dabiskajiem rezultātiem tie atšķiras, piemēram, ar vārdiem “sludinājums” vai “apmaksāts”. To rādīšana ir saistīta ar maksājumu saistībām, ko reklāmdevēji uzņemas izsolēs, kuras tiek pārvaldītas, izmantojot Google izsoļu platformu.

5

Kopš 2003. gada Google pārvalda arī reklāmas starpniecības platformu ar nosaukumu AdSense. Google šajā ziņā ir attīstījusi dažādus pakalpojumus, tostarp konkrēti tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumu ar nosaukumu AdSense for Search (turpmāk tekstā – “AFS”). AFS ļauj no Google neatkarīgiem trešo personu tīmekļvietņu izdevējiem, kuru tīmekļvietnēs ir integrētas meklētājprogrammas, izplatīt tiešsaistes meklēšanas reklāmas no Google, kad lietotāji veic meklēšanu to tīmekļvietnēs.

6

Tādējādi tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumu sniedzēji (turpmāk tekstā – “starpnieki”) tīmekļvietņu izdevējiem ļauj rādīt reklāmas, kas ir saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, ko lietotāji veic tīmekļvietnēs, kurās ir integrēta meklētājprogramma. Šādā veidā starpnieki un izdevēji var savstarpēji sadalīt ienākumus no šo reklāmu rādīšanas.

7

Attiecībā uz AFS reklāmdevējiem savas reklāmas bija jāsaista ar atslēgvārdiem, kurus attiecīgo tīmekļvietņu lietotāji varēja izmantot, veicot tiešsaistes meklēšanu. Lai noteiktu, kuru reklāmdevēju reklāmas tiek parādītas, reaģējot uz tiešsaistes meklēšanu, Google galvenokārt ņēma vērā, pirmām kārtām, cenu, par kādu katrs no šiem reklāmdevējiem bija norādījis, ka ir gatavs maksāt šim nolūkam paredzētajā izsolē, un, otrām kārtām, šo reklāmu atbilstību minētajai meklēšanai un tādējādi – iespējamību, ka lietotājs uz šīm reklāmām noklikšķinās. Proti, reklāmdevējs principā maksāja cenu par savas reklāmas rādīšanu tikai tad, kad lietotājs uz tās faktiski uzklikšķināja, un tādējādi reklāmas ienākumi no šādas rādīšanas nebija atkarīgi tikai no konkrētās izsoles summas.

8

Lai izmantotu AFS, izdevēji ar Google bija noslēguši tostarp divu veidu līgumus.

9

Pirmām kārtām, vienai vai vairākām savām tīmekļvietnēm izdevēji varēja noslēgt “tiešsaistes līgumu”, proti, neapspriežamu tipveida līgumu. Izdevējus, kuri noslēdza šādu līgumu, Google kvalificēja par “tiešsaistes partneriem”.

10

Otrām kārtām, vienai vai vairākām savām tīmekļvietnēm izdevēji varēja noslēgt “Google pakalpojumu līgumu” (turpmāk tekstā – “GPL”). Atšķirībā no tiešsaistes līgumiem GPL tika individuāli apspriesti ar katru izdevēju. Izdevējus, kuri bija izvēlējušies noslēgt GPL, Google kvalificēja par “tiešajiem partneriem”.

11

Google izstrādāja GPL paraugus, lai gan GPL bija ar tiešajiem partneriem individuāli apspriesti līgumi. Šie paraugi tika vairākkārt grozīti, tostarp 2009. gada martā. Turklāt, lai noslēgtu GPL, tiešajiem partneriem bija jāaizpilda pasūtījuma dokuments, kurā tie precizēja, vai vēlas izmantot AFS vai kādu citu AdSense pakalpojumu, kā arī sarakstu ar savām tīmekļvietņu adresēm, kurām vēlas izmantot pieprasīto pakalpojumu vai pakalpojumus.

12

Līdz 2009. gada martam GPL paraugā tostarp bija ietvertas divas klauzulas. Pirmajā klauzulā (turpmāk tekstā – “ekskluzivitātes klauzula”) bija noteikts, ka tiešais partneris pasūtījuma dokumentā norādītajās tīmekļvietnēs neizmantoja pakalpojumu, kas ir tāds pats vai būtiski līdzīgs Google pakalpojumiem, kuri tika sniegti saskaņā ar GPL vai tieši konkurēja ar šiem pakalpojumiem. Otrajā klauzulā (turpmāk tekstā – “klauzula angļu valodā”) bija noteikts, ka, neskarot ekskluzivitātes klauzulu, tiešajam partnerim un Google bija jācenšas vienoties par jaunu pasūtījuma dokumentu, pirms tas sazinās ar citu tiešsaistes meklēšanas vai reklāmu pakalpojumu. Turklāt gadījumā, ja tiešais partneris un Google nespētu vienoties par jaunu pasūtījuma dokumentu un tiešais partneris nolemtu sazināties ar šādu piegādātāju, šajā klauzulā bija paredzēts, ka Google varēja iesniegt piedāvājumu, kas atbilst šī piegādātāja piedāvātajiem nosacījumiem.

13

Kopš 2009. gada marta GPL paraugā vairs nebija iekļauta ne ekskluzivitātes klauzula, ne klauzula angļu valodā. To vietā bija iekļautas divas jaunas klauzulas. Pirmajā (turpmāk tekstā – “izvietojuma klauzula”) bija noteikts, ka attiecībā uz tīmekļvietnēm, kurās izmanto AFS, tiešajam partnerim bija pienākums, pirmām kārtām, rādīt minimālo skaitu tiešsaistes meklēšanas reklāmu no Google un, otrām kārtām, nerādīt šādas reklāmas no citiem starpniekiem (turpmāk tekstā – “konkurējošās reklāmas”) virs reklāmām no Google vai tieši blakus tām. Otrajā (turpmāk tekstā –“iepriekšējas atļaujas klauzula”) bija noteikts pienākums tiešajam partnerim saņemt Google piekrišanu pirms izmaiņu veikšanas to rezultātu lapās piedāvāto tiešsaistes meklēšanas reklāmu, ieskaitot konkurējošo reklāmu, rādīšanā. Bija arī precizēts, ka Google var atteikties sniegt piekrišanu tikai noteiktu iemeslu dēļ, un tika prezumēts, ka tā ir sniegusi piekrišanu, ja nav atbildējusi piecpadsmit darba dienu laikā.

14

Visos GPL, kuros iekļauta iepriekšējas atļaujas klauzula, bija iekļauta arī izvietojuma klauzula. Turpretī ne visos GPL, kuros iekļauta izvietojuma klauzula, obligāti bija iekļauta arī iepriekšējas atļaujas klauzula.

15

Visbeidzot, 2009. gada marta GPL paraugam atbilstošajā pasūtījuma dokumentā bija paredzēts ietvert šajā pasūtījuma dokumentā uzskaitīto tīmekļvietņu rezultātu lapu ekrānuzņēmumus AFS izmantošanai (turpmāk tekstā – “maketi”). Maketiem bija jāatspoguļo no Google nākušo tiešsaistes meklēšanas reklāmu skaits, formāts un izvietojums šajās lapās.

16

2010. gada janvārī Bundeskartellamt (Federālais karteļu birojs, Vācija) nodeva Eiropas Komisijai sūdzību, ko Ciao GmbH bija iesniegusi par Google.

17

2010. gada 30. novembrī Komisija nolēma sākt procedūru pret Google, pamatojoties uz Komisijas Regulas (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp.), 2. panta 1. punktu.

18

2011. gada 31. martā, 2012. gada 30. martā un 2013. gada 30. janvārī attiecīgi Microsoft Corporation, Expedia Inc. un Initiative for a Competitive Online Marketplace iesniedza sūdzību par Google.

19

2013. gada 13. martā Komisija pieņēma sākotnējo vērtējumu Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101.] un [102.] pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 9. panta izpratnē, kura tostarp attiecās uz līgumsaistībām, kādas Google noteica tiešsaistes meklēšanas reklāmas kampaņām.

20

2013. gada 3. aprīlī, 2013. gada 21. oktobrī un 2014. gada 31. janvārīGoogle piedāvāja Komisijai saistības tās sākotnējā vērtējumā pausto bažu kliedēšanai.

21

2014. gada 16. maijā un 2015. gada 2. jūlijā attiecīgi Deutsche Telekom AG, kā arī [konfidenciāli] ( 1 ) un tā meitasuzņēmums [konfidenciāli] iesniedza sūdzību par Google.

22

2016. gada 21. aprīlīMicrosoft un Ciao sūdzības par Google tika atsauktas.

23

2016. gada 14. jūlijā Komisija nolēma uzsākt Regulas Nr. 773/2004 2. panta 1. punktā paredzēto procedūru attiecībā uz GPL paredzētajām ekskluzivitātes, izvietojuma un iepriekšējas atļaujas klauzulām. Tajā pašā dienā tā pieņēma paziņojumu par iebildumiem saskaņā ar šīs regulas 10. pantu, kurā informēja Google, ka šīs klauzulas varēja būt dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana un līdz ar to pārkāpt LESD 102. pantu.

24

2016. gada 9. septembrīGoogle informēja Komisiju, ka ir nosūtījusi vēstules visiem tiešajiem partneriem, tos informējot, ka atsakās no ekskluzivitātes un iepriekšējas atļaujas klauzulu piemērošanas kopumā, kā arī no dažiem izvietojuma klauzulas noteikumiem.

25

2019. gada 20. martā Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu.

26

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka Google ir izdarījusi trīs atsevišķus LESD 102. panta pārkāpumus, kas kopā veido vienotu un turpinātu šīs pašas tiesību normas pārkāpumu. Tādējādi tā uzlika Google LLC naudas sodu, kura daļa bija jāmaksā solidāri ar Alphabet Inc.

27

Komisija uzskatīja, ka valstu tirgi tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā un šīs meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus EEZ tās vērtējuma vajadzībām ir atsevišķi konkrētie tirgi.

28

Komisija uzskatīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmu, proti, tiešsaistes reklāmu, kas parādās, lietotājiem veicot atslēgvārdu meklēšanu tīmekļvietnēs ar meklētājprogrammu, nodrošināšana ir atsevišķs produktu tirgus.

29

Komisija paskaidroja, ka šis tirgus paredzēja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas platformas savieno lietotāju veikto meklēšanu ar atbilstošām tiešsaistes meklēšanas reklāmām. Tā arī norādīja uz to, ka šajā tirgū pieprasījumu veidoja lietotāji un reklāmdevēji, un piedāvājumu veidoja tiešsaistes meklēšanas reklāmas platformu pārvaldītāji. Šīm platformām, saskaņā ar Komisijas paskaidroto, bija vajadzīgs vispārējās meklēšanas pakalpojums, tehnoloģija, lai saskaņotu lietotāju veiktu meklēšanu ar atbilstošu ar šo meklēšanu saistītu reklāmu, un pietiekami liela reklāmdevēju bāze, lai konkurētu ar citām tiešsaistes meklēšanas reklāmas platformām.

30

Lai secinātu, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas tirgus ir atsevišķs produktu tirgus, Komisija tiešsaistes meklēšanas reklāmas nodalīja no trim citiem reklāmu veidiem.

31

Pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka bezsaistes reklāmas, piemēram, reklāmas televīzijā, radio vai laikrakstos, nav aizstājamas ar tiešsaistes reklāmām.

32

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas nebija aizstājamas ar tiešsaistes reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, proti, reklāmām, kas tiek novietotas tieši tīmekļvietnes lapā bez saiknes ar lietotāju veiktu atslēgvārdu meklēšanu.

33

Treškārt, Komisija uzskatīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas nebija aizstājamas ar tiešsaistes specializētas meklēšanas rezultātiem, kas paredzēja reklāmdevēju produktu un pakalpojumu izvietošanu par maksu, piemēram, Google vispārējās meklēšanas vietnēs, izmantojot pakalpojumus Google Shopping un Google Hotel Finder.

34

Ģeogrāfijas ziņā Komisija uzskatīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas tirgus ir valsts mēroga tirgus, identificējot valstu tirgus EEZ teritorijā.

35

Komisija norādīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumu sniegšana, proti, pakalpojumu, kuri, tāpat kā AFS, izdevējiem ļauj “pārdot” reklāmdevējiem, kuri vēlas rādīt tiešsaistes meklēšanas reklāmas, reklāmas vietu savās tīmekļvietnēs, veidoja atsevišķu produktu tirgu.

36

Pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka pastāvēja ierobežota aizstājamība starp – atbilstoši apstrīdētajā lēmumā izmantotajiem terminiem – tiešsaistes reklāmu “pārdošanu” ar starpnieku un tiešsaistes reklāmu pārdošanu, ko tieši veic izdevēji.

37

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka pastāvēja ierobežota starpniecības pakalpojumu tiešsaistes meklēšanas reklāmām un starpniecības pakalpojumu reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, aizstājamība.

38

No ģeogrāfiskā viedokļa Komisija uzskatīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumu tirgus aptvēra visu EEZ.

39

Komisija norādīja, ka Google ir bijusi dominējošā stāvoklī, pirmām kārtām, 30 no 31 valstu tirgiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā EEZ dažādos laikposmos no 2006. līdz 2016. gadam un, otrām kārtām, tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ laikā no 2006. līdz 2016. gadam.

40

Komisija uzskatīja, ka Google ir bijusi dominējošā stāvoklī dažādos laikposmos no 2006. līdz 2016. gadam visu valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā EEZ, izņemot Portugāli, ņemot vērā tās tirgus daļas, šķēršļus ienākšanai tirgū un darbības izvēršanai, kā arī līdzsvarojošas pircēja varas neesamību no reklāmdevēju puses.

41

Pirmkārt, Komisija Google tirgus daļas aprēķināja, pamatojoties gan uz tās bruto, gan neto ienākumiem. Tā konstatēja, ka Google tirgus daļas laikā no 2006. līdz 2016. gadam pārsniedza [konfidenciāli] % visos EEZ valstu tirgos, par kuriem tai bija informācija, izņemot Čehijas Republiku, Portugāli, Slovēniju, Somiju, Zviedriju un Norvēģiju. Tā papildus norādīja, ka 2016. gadā Google tirgus daļa bija lielāka par [konfidenciāli] %, pamatojoties uz tās bruto ienākumiem, un par [konfidenciāli] %, pamatojoties uz tās neto ienākumiem, visos EEZ valstu tirgos, par kuriem tai bija informācija, tostarp Čehijas Republikas, Slovēnijas, Somijas un Zviedrijas tirgos.

42

Otrkārt, Komisija aprēķināja Google tirgus daļas, pamatojoties uz tiešsaistes meklējumu skaitu. Tā konstatēja, ka Google tirgus daļas laikā no 2010. līdz 2013. gadam pārsniedza [konfidenciāli] % visos EEZ valstu tirgos, par kuriem tai bija informācija.

43

Treškārt, Komisija uzskatīja, ka laikā no 2006. līdz 2016. gadam Google saskārās ar ierobežotu konkurenci no citu tiešsaistes meklēšanas reklāmu piegādātāju puses, tajā skaitā Microsoft un Yahoo!, neraugoties uz to, ka pēdējais minētais 2003. gadā iegādājās Overture Services Inc., kas tolaik bija celmlauzis un līderis šajā jomā.

44

Komisija uzskatīja, ka valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā bija daudz šķēršļu ienākšanai tirgū un darbības izvēršanai.

45

Pirmkārt, Komisija norādīja, ka lielas investīcijas bija vajadzīgas, lai tiešsaistes meklēšanas reklāmu piegādātājs varētu veikt darbību, un tas attiecās arī uz to reklāmu piegādātājiem, kuras nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu.

46

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka valstu tirgiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā bija raksturīgs tīkla efekts.

47

Pirmām kārtām, Komisija norādīja – jo vairāk reklāmdevēju izmantoja tiešsaistes meklēšanas reklāmu piegādātāja pakalpojumus, jo vairāk tas varēja izvēlēties no liela tiešsaistes meklēšanas reklāmu skaita un tādējādi palielināt savu rādīto reklāmu atbilstību lietotāja veiktai tiešsaistes meklēšanai.

48

Otrām kārtām, Komisija konstatēja – jo lielāks bija vispārējās meklēšanas pakalpojuma lietotāju skaits, jo lielāka bija iespēja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāma tiks parādīta lietotājam, kuram tā interesē.

49

Treškārt, Komisija uzskatīja, ka konkurējošie tiešsaistes meklēšanas reklāmu pakalpojumu piegādātāji nevarēja viegli līdzināties Google vispārējās meklēšanas pakalpojuma “spēkam” un šī pakalpojuma “mijiedarbībai” ar tiešsaistes meklēšanas reklāmu. Šajā ziņā tā norādīja, ka Google vispārējās meklēšanas pakalpojuma tirgus daļa 2016. gadā katrā no EEZ dalībvalstīm bija lielāka par [konfidenciāli] %, izņemot Čehijas Republiku, kur tā tomēr joprojām bija lielāka par [konfidenciāli] %.

50

Ceturtkārt, Komisija konstatēja, ka gandrīz visi reklāmdevēji izmantoja ar Google vispārējās meklēšanas pakalpojumu saistīto Google izsoļu platformu AdWords.

51

Piektkārt, Komisija norādīja, ka kopš 2006. gada un Microsoft adCenter darbības uzsākšanas nav bijis nevienas nozīmīgas ienākšanas nevienā no valstu tirgiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā EEZ.

52

Sestkārt, Komisija norādīja, ka Google savu dominējošo stāvokli nostiprināja, 2015. gada oktobrī noslēdzot vienošanos ar Yahoo! Inc., kurā paredzēts, ka pēdējam minētajam tiek sniegtas tiešsaistes meklēšanas reklāmas, vispārējās meklēšanas pakalpojumi un specializētās attēlu meklēšanas pakalpojumi.

53

Komisija uzskatīja, ka valstu tirgiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā EEZ bija raksturīga līdzsvarojošas pircēja varas neesamība no reklāmdevēju puses.

54

Pirmkārt, Komisija konstatēja, pirmām kārtām, ka katrs reklāmdevējs pārstāvēja mazu pieprasījuma daļu valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā EEZ un, otrām kārtām, ka reklāmdevēji nevarēja aprobežoties tikai ar Google konkurentu reklāmas platformu izmantošanu.

55

Otrkārt, Komisija norādīja, ka reklāmdevēji nevarēja ar Google apspriest savu līgumu noteikums tiešsaistes meklēšanas reklāmas pakalpojumu sniegšanai un ka Google tiem noteica augstas cenas.

56

Komisija uzskatīja, ka laikā no 2006. līdz 2016. gadam Google bija dominējošā stāvoklī tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ, ņemot vērā tās tirgus daļas, šķēršļus ienākšanai tirgū un darbības izvēršanai, kā arī līdzsvarojošas pircēja varas neesamību no izdevēju puses.

57

Pirmkārt, balstoties uz Google bruto ienākumiem, Komisija konstatēja, pirmām kārtām, saskaņā ar Google sniegtiem datiem, ka laikā no 2006. līdz 2016. gadam tās tirgus daļas pastāvīgi bija lielākas par [konfidenciāli] %, 2016. gadā sasniedzot [konfidenciāli] %, un, otrām kārtām, saskaņā ar Google, Microsoft un Yahoo! sniegtiem datiem, ka 2006. gadā Google tirgus daļas bija lielākas par [konfidenciāli] %, un laikā no 2007. līdz 2014. gadam joprojām pārsniedza [konfidenciāli] %.

58

Otrkārt, balstoties uz Google neto ienākumiem, Komisija konstatēja, pirmām kārtām, saskaņā ar Google sniegtiem datiem, ka tās tirgus daļas 2006. gadā bija lielākas par [konfidenciāli] % un laikā no 2007. līdz 2016. gadam pārsniedza [konfidenciāli] % un, otrām kārtām, saskaņā ar Google un Yahoo! sniegtiem datiem, ka Google tirgus daļas laikā no 2006. līdz 2011. gadam visu laiku bija lielākas par [konfidenciāli] %, 2011. gadā sasniedzot vairāk par [konfidenciāli] %.

59

Treškārt, Komisija, ņemot vērā Google tirgus daļas, secināja, ka tai ir bijusi ierobežota konkurence no citu starpnieku puses.

60

Komisija uzskatīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ bija daudz šķēršļu ienākšanai tirgū un darbības izvēršanai.

61

Pirmkārt, Komisija norādīja, ka bija vajadzīgi lieli ieguldījumi, lai izveidotu, uzturētu un pastāvīgi uzlabotu “tiešsaistes meklēšanas reklāmas platformu”.

62

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgum bija raksturīgs tīkla efekts. Šajā ziņā Komisija norādīja, ka starpnieka panākumi bija atkarīgi no tā, cik reklāmdevēju un izdevēju tas spēja piesaistīt, kā arī no tā tiešsaistes meklēšanas reklāmu portfeļa apjoma. Tā precizēja, ka šie dažādie elementi bija saistīti tādējādi, ka starpnieks, kas nepiesaista pietiekami daudz izdevēju, nepiesaistīs arī pietiekami daudz reklāmdevēju. Turklāt tā konstatēja – jo vairāk reklāmdevēju izmantoja tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumu, jo vairāk starpnieks varēja izvēlēties no liela skaita ar šo meklēšanu saistītas reklāmas un tādējādi palielināt savu rādīto reklāmu atbilstību lietotāja veiktai tiešsaistes meklēšanai.

63

Treškārt, Komisija norādīja, ka kopš 2009. gada decembra un kopš Microsoft un Yahoo! partnerības izveides nebija bijis nozīmīgas ienākšanas tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ. Tā papildus norādīja, ka “vairāki” starpnieki, kuri ir Google konkurenti, kopš 2007. gada bija izstumti vai izgājuši no šī tirgus.

64

Komisija uzskatīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgum EEZ ir raksturīga līdzsvarojošas pircēja varas neesamība izdevējiem.

65

Pirmkārt, Komisija konstatēja, pirmām kārtām, ka katrs izdevējs veidoja mazu pieprasījuma daļu tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ un, otrām kārtām, ka izdevēji nevarēja izmantot tikai konkurējošo starpnieku pakalpojumus, jo AFS tiem radīja vislielākos ienākumus.

66

Otrkārt, Komisija konstatēja, ka Google, pirmām kārtām, kopš 2013. gada bija pārtraukusi garantēt izdevējiem minimālos ienākumus un, otrām kārtām, laikā no 2007. līdz 2016. gadam bija samazinājusi vidēji tiem sadalīto ienākumu daļu.

67

Komisija uzskatīja, ka ekskluzivitātes klauzula laikā no 2006. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. martam ir bijusi dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, ciktāl šī klauzula bija iekļauta GPL, kuros tiešie partneri “parasti” bija ietvēruši visas savas tīmekļvietnes, kurās tika rādītas tiešsaistes meklēšanas reklāmas. Galvenokārt tā uzskatīja, ka šī klauzula šajos apstākļos šiem tiešajiem partneriem uzlika ekskluzīvas piegādes pienākumu, kas pats par sevi bija pretrunā LESD 102. pantam. Pakārtoti tā uzskatīja, ka minētā klauzula, ciktāl tā uzlika šādu pienākumu, bija pretrunā minētajai tiesību normai, jo [šī klauzula] bija spējīga ierobežot konkurenci. Tiešos partnerus, kuri visas savas tīmekļvietnes parasti bija ietvēruši vismaz vienā no saviem GPL, tā kvalificēja par “visu vietņu tiešajiem partneriem”.

68

Pirmām kārtām, Komisija atgādināja Tiesas judikatūru, kā tā izriet no 1979. gada 13. februāra sprieduma Hoffmann‑La Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36, 89. punkts), saskaņā ar kuru “tas, ka tirgū dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, kas – pat pēc to lūguma – saista pircējus ar pienākumu vai solījumu visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegadāties tikai no šī uzņēmuma, ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana [LESD 102.] panta izpratnē”.

69

Otrām kārtām, Komisija konstatēja, ka ekskluzivitātes klauzula šajā gadījumā veidoja ekskluzīvas piegādes pienākumu, jo tā uzlika pienākumu visu vietņu tiešajiem partneriem visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamajiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumiem iegādāties no Google. Šajā ziņā tā norādīja, vispirms, ka ar šiem tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula “parasti” bija piemērojama visām to tīmekļvietnēm, kurās tiek rādītas tiešsaistes meklēšanas reklāmas, pēc tam, ka minētie tiešie partneri nevarēja atkāpties no šīs klauzulas pirms to GPL termiņa beigām un, visbeidzot, ka GPL, kuri noslēgti ar diviem no šiem tiešajiem partneriem, proti, [konfidenciāli] un [konfidenciāli], šiem minētajiem noteica pienākumu minēto klauzulu attiecināt uz visām to tīmekļvietnēm, kurās šādas reklāmas tiek rādītas.

70

Šādos apstākļos Komisija galvenokārt uzskatīja, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija pretrunā LESD 102. pantam, nepārbaudot, vai šī klauzula bija spējīga ierobežot konkurenci, ņemot vērā visus lietas apstākļus.

71

Komisija pakārtoti uzskatīja, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula veidoja ekskluzīvas piegādes pienākumu, kas bija spējīgs ierobežot konkurenci, ņemot vērā visus lietas apstākļus.

72

Komisija norādīja, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula, pirmkārt, bija atturējusi šos tiešos partnerus no iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, otrkārt, šiem starpniekiem nebija ļāvusi piekļūt nozīmīgai tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus daļai, treškārt, bija varējusi kaitēt inovācijai, ceturtkārt, bija palīdzējusi Google saglabāt un nostiprināt dominējošo stāvokli valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā EEZ, izņemot Portugāli, un, piektkārt, bija varējusi kaitēt patērētājiem. Turklāt tā konstatēja, ka klauzula angļu valodā bija palielinājusi šīs klauzulas spēju ierobežot konkurenci.

73

Komisija papildus norādīja, ka nozīmīgo apstākļu pārbaudē bija ņēmusi vērā, pirmkārt, Google dominējošā stāvokļa apjomu, pirmām kārtām, valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā EEZ, izņemot Portugāli, un, otrām kārtām, šādas meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ, otrkārt, šī pēdējā minētā tirgus daļu, uz kuru attiecās ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula un, treškārt, “[šīs] klauzulas darbības ilgumu”.

74

Komisija noraidīja objektīvos attaisnojumus, uz kuriem Google bija atsaukusies administratīvā procesa laikā.

75

Pirmkārt, administratīvā procesa laikā Google apgalvoja, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija nepieciešama, lai tai garantētu pietiekamu ienākumu līmeni ar nolūku atbalstīt, pirmām kārtām, tās tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumu pārvaldīšanai un uzlabošanai vajadzīgos ieguldījumus un, otrām kārtām, minēto tiešo partneru labā veiktos īpašos ieguldījumus.

76

Otrkārt, Google apgalvoja, ka AFS ir bijusi konkurenci veicinoša ietekme, paaugstinot lietotāju pieredzes kvalitāti, ienākumus no reklāmas, meklēšanas lapu lietderību izdevējiem un reklāmdevēju parādīšanu lietotājiem, kurus interesē to produkti.

77

Pirmām kārtām, Komisija uzskatīja, ka Google nebija pierādījusi, ka tās minētie ieguldījumi nebūtu veikti ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautās ekskluzivitātes klauzulas neesamības gadījumā. Šajā ziņā Komisija būtībā norādīja, ka fakts, ka Google minēto klauzulu bija aizstājusi ar izvietojuma un iepriekšējas atļaujas klauzulām, pierāda, ka Google būtu varējusi veikt minētos ieguldījumus ar mazāk ierobežojošām klauzulām. Otrām kārtām, tā konstatēja, ka Google apgalvotajai labvēlīgajai ietekmei uz konkurenci nebija nozīmes, nosakot, vai ekskluzivitātes klauzula ir bijusi objektīvi pamatota.

78

Komisija uzskatīja, ka laikā no 2009. gada 31. marta līdz 2016. gada 6. septembrim izvietojuma klauzula bija dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, jo šī klauzula bija spējīga ierobežot konkurenci, ņemot vērā visus lietas apstākļus, un ka Google nebija pierādījusi, ka minētā klauzula bija objektīvi pamatota.

79

Pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka izvietojuma klauzula redzamāko vietu partneru tīmekļvietnēs, uz kurām šī klauzula attiecās, rezervēja tiešsaistes meklēšanas reklāmām no Google.

80

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka izvietojuma klauzula prasīja tiešajiem partneriem tīmekļvietņu, uz kurām attiecās šī klauzula, redzamākajās vietās rādīt, pirmām kārtām, trīs no Google nākušu tiešsaistes meklēšanas “lielformāta” reklāmu “bloku”, ja meklēšana veikta datorā, un, otrām kārtām, vismaz vienu tiešsaistes meklēšanas reklāmu no Google, ja meklēšana veikta mobilajā ierīcē.

81

Komisija norādīja, ka izvietojuma klauzula, pirmkārt, bija atturējusi tiešos partnerus no iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, otrkārt, šiem starpniekiem nebija ļāvusi piekļūt nozīmīgai tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus daļai, treškārt, bija varējusi kaitēt inovācijai, ceturtkārt, bija palīdzējusi Google saglabāt un nostiprināt dominējošo stāvokli valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā EEZ, izņemot Portugāli, un, piektkārt, bija varējusi kaitēt patērētājiem. Turklāt Komisija konstatēja, ka maketu saistošais raksturs bija palielinājis minētās klauzulas spēju ierobežot konkurenci.

82

Komisija papildus norādīja, ka nozīmīgo apstākļu pārbaudē bija ņēmusi vērā, pirmkārt, Google dominējošā stāvokļa apjomu, pirmām kārtām, valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā EEZ, izņemot Portugāli, un, otrām kārtām, tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ, otrkārt, šī pēdējā minētā tirgus daļu, uz kuru attiecās izvietojuma klauzula, un, treškārt, “[šīs] klauzulas darbības ilgumu”.

83

Komisija noraidīja objektīvos attaisnojumus, uz kuriem Google bija atsaukusies administratīvā procesa laikā.

84

Pirmkārt, administratīvā procesa laikā Google bija apgalvojusi, ka izvietojuma klauzula bija vajadzīga, lai tai zināmā mērā garantētu pietiekamus ienākumus, kas attaisnotu tiešo partneru labā veiktos ieguldījumus, kā arī lai maksimāli palielinātu to ienākumus (skat. šī sprieduma 75. punktu).

85

Otrkārt, Google apgalvoja, ka zināms stabilitātes līmenis tiešsaistes meklēšanas reklāmu rādīšanā bija vajadzīgs, lai uzturētu šo reklāmu atbilstību.

86

Komisija norādīja, ka Google nebija pierādījusi, ka ieguldījumi, uz kuriem tā atsaucas, nebūtu veikti izvietojuma klauzulas neesamības gadījumā. Turklāt Komisija konstatēja, ka Google apgalvotajam apstāklim, ka minētā klauzula bija ļāvusi palielināt tiešo partneru ienākumus, nebija nozīmes, nosakot LESD 102. panta pārkāpuma esamību. Visbeidzot, tā uzskatīja, ka Google varētu būt uzturējusi tiešsaistes meklēšanas reklāmu atbilstību ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, ieteikumiem. Šajā ziņā tā precizēja, ka fakts, ka Google 2016. gadā bija atteikusies no atsevišķu attiecīgās klauzulas noteikumu piemērošanas (skat. šī sprieduma 24. punktu), apstiprinot, ka tā būtu varējusi noteikt mazāk ierobežojošus līdzekļus.

87

Komisija uzskatīja, ka laikā no 2009. gada 31. marta līdz 2016. gada 6. septembrim iepriekšējas atļaujas klauzula bija dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, jo šī klauzula bija spējīga ierobežot konkurenci, ņemot vērā visus lietas apstākļus, un Google nebija pierādījusi, ka minētā klauzula bija objektīvi pamatota.

88

Komisija norādīja, ka iepriekšējas atļaujas klauzula, pirmkārt, bija atturējusi tiešos partnerus no iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, otrkārt, nebija ļāvusi šiem starpniekiem piekļūt nozīmīgai tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus daļai, treškārt, bija varējusi kaitēt inovācijai, ceturtkārt, bija palīdzējusi Google saglabāt un nostiprināt dominējošo stāvokli valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā EEZ, izņemot Portugāli, un, piektkārt, bija varējusi kaitēt patērētājiem.

89

Komisija papildus norādīja, ka nozīmīgo apstākļu pārbaudē bija ņēmusi vērā, pirmkārt, Google dominējošā stāvokļa apjomu, pirmām kārtām, valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā EEZ, izņemot Portugāli, un, otrām kārtām, šādas meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ, otrkārt, šī pēdējā minētā tirgus daļu, uz kuru attiecās iepriekšējas atļaujas klauzula, un, treškārt, “[šīs] klauzulas darbības ilgumu”.

90

Komisija noraidīja objektīvos attaisnojumus, uz kuriem Google bija atsaukusies administratīvā procesa laikā.

91

Administratīvā procesa laikā Google apgalvoja, ka iepriekšējas atļaujas klauzula bija vajadzīga, lai tiešie partneri varētu rādīt Google kvalitātes prasībām atbilstošas konkurējošās reklāmas, it īpaši, lai izvairītos no tādu reklāmu rādīšanas, kas uzdodas par Google reklāmām un kas popularizē nepiemērotu saturu vai noved pie ļaunprātīgas programmatūras instalēšanas lietotāja datorā.

92

Komisija uzskatīja, ka Google nebija paskaidrojusi iemeslus, kāpēc tiešajiem partneriem bija jārāda Google kvalitātes prasībām atbilstošas konkurējošās reklāmas, ne arī to, kā iepriekšējas atļaujas klauzula nepieļāva maldinošu praksi konkrētajās tīmekļvietnēs. Turklāt tā uzskatīja, ka Google būtu varējusi likt ievērot savas kvalitātes prasības un aizsargāt savu preču zīmi ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Šajā ziņā tā turklāt precizēja, ka fakts, ka 2016. gadā Google atteicās no minētās klauzulas piemērošanas (skat. šī sprieduma 24. punktu), apstiprinot, ka tā būtu varējusi noteikt mazāk ierobežojošus līdzekļus.

93

Komisija uzskatīja, ka trīs dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi, kas izriet attiecīgi no ekskluzivitātes klauzulas, kas iekļauta ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL, izvietojuma klauzulas un iepriekšējas atļaujas klauzulas, kopā veidoja vienotu un turpinātu LESD 102. panta pārkāpumu, kas ilga no 2006. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 6. septembrim.

94

Šajā ziņā, pirmkārt, Komisija uzskatīja, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautajai ekskluzivitātes klauzulai, izvietojuma klauzulai un iepriekšējas atļaujas klauzulai bija viens mērķis, proti, starpnieku, kuri ir Google konkurenti, izstumšana, lai saglabātu un nostiprinātu tās stāvokli tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū un tiešsaistes meklēšanas reklāmas tirgos un līdz ar to arī tās stāvokli vispārējās meklēšanas tirgū.

95

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula, izvietojuma klauzula un iepriekšējas atļaujas klauzula bija savstarpēji papildinošas, jo šīs klauzulas tiešos partnerus atturēja no konkurējošo reklāmu iegādes un starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, neļāva piekļūt nozīmīgai tirgus daļai tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības jomā EEZ. Šajā ziņā Komisija tostarp precizēja, ka pati Google izvietojuma klauzulu bija kvalificējusi kā ““atvieglotu ekskluzivitātes” klauzulu” un visos GPL, kuros iekļauta iepriekšējas atļaujas klauzula, bija iekļauta arī izvietojuma klauzula.

96

Komisija uzskatīja, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula, izvietojuma klauzula un iepriekšējas atļaujas klauzula, gan katra par sevi, gan kopā, varēja būtiski ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm.

97

Komisija piesprieda Google LLC samaksāt naudas sodu 1494459000 EUR apmērā, tostarp 130135475 EUR solidāri ar Alphabet Inc.

98

Google prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

99

Surfboard Holding BV (turpmāk tekstā – “Surfboard”) un Vinden.NL BV (turpmāk tekstā – “Vinden”), ievērojot pēdējās minētās apsvērumus par tiesas sēdes ziņojumu, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

100

Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

101

Google savas prasības pamatojumam izvirza piecus pamatus, no kuriem pirmais ir balstīts uz to, ka Komisija ir nepareizi definējusi tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgu un līdz ar to nav pierādījusi Google dominējošo stāvokli šajā tirgū, otrais – uz to, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula nebija dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, trešais un ceturtais – uz to, ka izvietojuma un iepriekšējas atļaujas klauzulas nebija šāda ļaunprātīga izmantošana, un piektais – uz to, ka Komisija tai nepamatoti uzlikusi naudas sodu.

102

Saskaņā ar LESD 102. pantu vienam vai vairākiem uzņēmumiem, kam ir dominējošs stāvoklis iekšējā tirgū vai būtiskā tā daļā, šāda stāvokļa ļaunprātīga izmantošana ir aizliegta kā nesaderīga ar iekšējo tirgu un tiktāl, cik tā var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm.

103

Kā izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, šis pants ir vērsts uz to, lai novērstu ietekmi uz konkurenci, kas kaitē sabiedrības interesēm, individuāliem uzņēmumiem un patērētājiem, sodot par tādu dominējošā stāvoklī esošu uzņēmumu rīcību, kuri ierobežo uz sniegumu balstītu konkurenci un tādējādi var nodarīt tiešu kaitējumu patērētājiem vai kuri kavē vai izkropļo šo konkurenci un tādējādi var radīt patērētājiem netiešu kaitējumu (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 124. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 20. punkts). Tādējādi šī jēdziena “ļaunprātīga izmantošana” mērķis šīs normas izpratnē ir sodīt par tāda dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma rīcību, kurš tirgū, kurā pēc attiecīgā uzņēmuma klātbūtnes konkurences līmenis jau ir vājinājies, apdraud efektīvas konkurences struktūras saglabāšanu (skat. spriedumu, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

104

Tādējādi dominējošā stāvoklī esošiem uzņēmumiem neatkarīgi no šāda stāvokļa iemesliem ir īpaša atbildība par to, lai ar savu rīcību neapdraudētu efektīvu un neizkropļotu konkurenci iekšējā tirgū (skat. spriedumus, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 135. punkts, un 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 38. punkts).

105

Turpretī LESD 102. panta nolūks nav nedz liegt uzņēmumiem ar savu sniegumu iegūt dominējošu stāvokli vienā vai vairākos tirgos, nedz nodrošināt, lai konkurējoši uzņēmumi, kas ir mazāk efektīvi nekā dominējošajā stāvoklī esošie uzņēmumi, paliktu tirgū (spriedums, 2023. gada 21. decembris, European Superleague Company, C‑333/21, EU:C:2023:1011, 126. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2012. gada 27. marts, Post Danmark, C‑209/10, EU:C:2012:172, 21. punkts). Izstumšanas no tirgus iedarbība ne vienmēr apdraud konkurenci, jo – pēc definīcijas – uz sniegumu balstīta konkurence var izraisīt mazāk efektīvu un līdz ar to patērētājiem mazāk interesantu – it īpaši no cenu, izvēles, kvalitātes vai jauninājumu viedokļa – konkurentu izzušanu no tirgus vai to izstumšanu (skat. spriedumu, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 37. punkts un tajā minētā judikatūra; šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 133. un 134. punkts).

106

Tādējādi dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu var konstatēt it īpaši tad, ja rīcība, par kuru iesniegta sūdzība, ir radījusi izstumšanas sekas attiecībā uz konkurentiem, kas izmaksu struktūras, inovāciju vai kvalitātes ziņā ir tikpat efektīvi kā rīcības veicējs, vai ja rīcība ir balstīta uz tādu līdzekļu izmantošanu, kas nav “normālas” konkurences līdzekļi – t.i., tādi, kas balstīti uz sniegumu (skat. spriedumu, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 39. punkts un tajā minētā judikatūra).

107

Šajā ziņā Komisijai ir jāpierāda rīcības ļaunprātīgais raksturs, ņemot vērā visus attiecīgos faktiskos apstākļus, kas saistīti ar konkrēto rīcību, tostarp tos, uz kuriem norādīts dominējošā uzņēmuma aizstāvībā iesniegtajos pierādījumos (skat. spriedumu, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

108

Protams, lai pierādītu rīcības ļaunprātīgo raksturu, konkurences iestādei nav obligāti jāpierāda, ka šī rīcība patiešām ir radījusi pretkonkurences sekas. LESD 102. panta mērķis ir sodīt viena vai vairāku uzņēmumu dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu iekšējā tirgū vai būtiskā tā daļā neatkarīgi no tā, vai šāda izmantošana ir izrādījusies veiksmīga. Tāpēc Komisija var konstatēt LESD 102. panta pārkāpumu, noskaidrojot, ka laikposmā, kad attiecīgā rīcība tika veikta, tā, neraugoties uz tās [seku] neesamību, lietas apstākļos varēja ierobežot uz sniegumu balstītu konkurenci (skat. spriedumu, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

109

Tomēr šai pierādīšanai principā ir jābūt pamatotai ar taustāmiem pierādījumiem, kuros papildus vienkāršam pieņēmumam konstatē attiecīgās prakses faktisko spēju radīt šādas sekas, un šaubu gadījumā par šīs prakses spēju radīt šādas sekas, šīm šaubām ir jābūt par labu attiecīgajam uzņēmumam (skat. spriedumu, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

110

Proti, jānorāda, ka atšķirībā, piemēram, no prognozes analīzes, kas vajadzīga ierosinātas koncentrācijas pārbaudei, kuras ietvaros ir jāparedz notikumi, kas vairāk vai mazāk ticami varētu izcelties nākotnē, ja netiek pieņemts lēmums, ar ko aizliedz vai precizē plānotas koncentrācijas nosacījumus, Komisijai, piemērojot sodu par dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, visbiežāk ir jāpārbauda pagātnes notikumi, par kuriem parasti ir pieejami daudzi pierādījumi, ļaujot izprast tās cēloņus un novērtēt tās ietekmi uz efektīvu konkurenci (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2005. gada 15. februāris, Komisija/Tetra Laval, C‑12/03 P, EU:C:2005:87, 42. punkts).

111

Šajā nolūkā Komisija tostarp saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu var pieprasīt uzņēmumiem sniegt jebkādu informāciju, kas nepieciešama tās izmeklēšanas vajadzībām. Komisija apgalvo, ka liels pierādījuma spēks piešķirams izsmeļošām atbildēm uz tiešu jautājumu, kas sniegtas saskaņā ar šo normu, jo uzņēmumiem, kas sniedz neprecīzu vai maldinošu informāciju, atbildot uz šādu jautājumu, var piemērot naudas sodu saskaņā ar šīs regulas 23. panta 1. punkta a) apakšpunktu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2013. gada 16. septembris, Galp Energía España u.c./Komisija, T‑462/07, nav publicēts, EU:T:2013:459, 123. punkts, un 2022. gada 26. janvāris, Intel Corporation/Komisija, T‑286/09 RENV, pārsūdzēts apelācijas instancē, EU:T:2022:19, 376. punkts).

112

Turklāt jāatgādina, ka attiecīgais uzņēmums administratīvā procesa laikā var sniegt pierādījumus par to, ka tā rīcība nevarēja ierobežot konkurenci un it īpaši radīt pārmesto izstumšanas iedarbību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 138. punkts). Tad Vispārējai tiesai ir jāizvērtē visi prasītāja argumenti, ar kuriem apšaubīta to konstatējumu pamatotība, ko Komisija izdarījusi attiecībā uz vismaz tikpat efektīvu konkurentu izstumšanas spēju saistībā ar attiecīgo praksi (spriedums, 2022. gada 15. jūnijs, Qualcomm/Komisija (Qualcomm – Ekskluzivitātes maksājumi), T‑235/18, EU:T:2022:358, 356. punkts, un šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 141. punkts).

113

Runājot par LESD 263. pantā paredzētās tiesiskuma kontroles tvērumu, Tiesa atgādināja, ka tas attiecas uz visiem elementiem Komisijas lēmumos, tostarp, par LESD 102. panta piemērošanas procedūru, attiecībā uz kuriem Vispārējā tiesa nodrošina gan tiesību, gan faktu ziņā padziļinātu pārbaudi – prasītāja izvirzīto pamatu gaismā un ņemot vērā visu tā iesniegto informāciju neatkarīgi no tā, vai tā attiecas uz laiku pirms vai pēc pieņemtā lēmuma, vai tā jau ir tikusi iesniegta iepriekš administratīvajā procedūrā vai pirmoreiz tiesvedībā lietā, ko izskata Vispārējā tiesa, ja šai informācijai ir nozīme Komisija lēmuma tiesiskuma pārbaudē (skat. spriedumus, 2016. gada 21. janvāris, Galp Energía España u.c./Komisija, C‑603/13 P, EU:C:2016:38, 72. punkts, un 2018. gada 25. jūlijs, Orange Polska/Komisija, C‑123/16 P, EU:C:2018:590, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

114

Pirmajā pamatā Google, kuru atbalsta Surfboard un Vinden, apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini definējusi tiešsaistes meklēšanas reklāmas un tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus. Šī kļūda nozīmējot, ka Komisija nav pierādījusi Google dominējošo stāvokli tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ teritorijā un tādējādi tā nevarēja apstrīdētajā lēmumā pamatoti secināt, ka šajā tirgū ir bijusi ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē.

115

Google argumenti ir sadalīti divās daļās.

116

Pirmā pamata pirmajā daļā Google apgalvo, ka, nosakot valstu mēroga tirgus tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā, Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas nevarēja aizstāt ar tiešsaistes meklēšanas reklāmām.

117

Pirmā pamata otrajā daļā Google norāda, ka, nosakot Eiropas tirgu tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības jomā, Komisija bija kļūdaini secinājusi, ka nepastāvēja tiešsaistes reklāmu pārdošanas ar starpnieku un tiešsaistes reklāmu pārdošanas, ko tieši veic izdevēji, aizstājamība.

118

Kā ir norādīts šī sprieduma 27. punktā, apstrīdētajā lēmumā Komisija ir definējusi divus konkrētos tirgus. Pirmais no šiem tirgiem bija tiešsaistes meklēšanas reklāmas tirgus, kas ir aprakstīts šī sprieduma 28. un 29. punktā. Lai gan apstrīdētajā lēmumā konstatētā dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana attiecās uz otro šajā lēmumā definēto konkrēto tirgu, proti, tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgu, Komisija tiesas sēdē paskaidroja, ka pirmā tirgus definēšana bija nepieciešams posms, lai definētu otro tirgu, kuru nevarēja definēt kā atsevišķu tirgu bez pirmā tirgus iepriekšējas definēšanas.

119

Apstrīdētajā lēmumā Komisija tostarp uzskatīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas nebija aizstājamas ar reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, kuras ir aprakstītas šī sprieduma 32. punktā.

120

Komisija savu analīzi par tiešsaistes meklēšanas reklāmu nodalīšanu no reklāmām, kas nav saistītas ar meklēšanu tiešsaistē (turpmāk tekstā – “attiecīgās abu veidu reklāmas”), apstrīdētā lēmuma 135.–169. apsvērumā pamatoja ar, pirmkārt, konkrēto reklāmu aktivizēšanu un novietojumu, otrkārt, to formātiem, treškārt, to spēju reaģēt uz lietotāja tūlītēju interesi, ceturtkārt, to spēju novest pie lietotāja pirkuma, piektkārt, to klikšķu un konversijas rādītāju, sestkārt, to spēju izmērīt reklāmdevēju ieguldījuma atdevi, septītkārt, reklāmdevējus pārstāvošas apvienības (World Federation of Advertisers) apsvērumiem, astotkārt, reklāmdevēju, izdevēju un mediju aģentūru atbildēm uz Komisijas pieprasījumiem sniegt informāciju par tiešsaistes meklēšanas reklāmu cenu pieauguma ietekmi, devītkārt, tiešsaistes datubāzes operatora sagatavotu nozares ziņojumu, kurā sniegti statistikas dati un pētījumi (Statista), un, desmitkārt, ieguldījumiem, kas nepieciešami tiešsaistes meklēšanas reklāmu pakalpojumu sniegšanai.

121

Google uzskata, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā kļūdaini secinājusi, ka attiecīgās abu veidu reklāmas nebija viena un tā paša tirgus daļa.

122

Google argumentus šajā sakarā var apkopot šādi. Pirmkārt, tā norāda, ka Komisija ir kļūdaini pievērsusi uzmanību attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamībai no reklāmdevēju, nevis izdevēju viedokļa. Otrkārt, Komisija neesot ņēmusi vērā visus nozīmīgos faktorus, tā vietā koncentrējoties uz apgalvotajām attiecīgo abu veidu reklāmu atšķirīgajām īpašībām. Treškārt, Komisija neesot veikusi piemērotu cenu analīzi, piemēram, izmantojot testu, kurā analizēta tiešsaistes meklēšanas reklāmu cenas būtiska un nepārtraukta pieauguma 5 līdz 10 % robežās ietekme (turpmāk tekstā – “SSNIP tests”), un savā veiktajā analīzē esot kļūdaini interpretējusi izdevēju, reklāmdevēju un mediju aģentūru atbildes. Ceturtkārt, šīs apgalvotās attiecīgo abu veidu reklāmu īpašību atšķirības neesot pierādītas un turklāt neesot pietiekamas, lai secinātu par to aizstājamības neesamību. Piektkārt, Komisija neesot ņēmusi vērā piemērus ar izdevējiem, kuri pārmaiņus izmanto vai pārmaiņus ir izmantojuši attiecīgās abu veidu reklāmas. Sestkārt, Komisija esot nepareizi interpretējusi atsevišķu Google pārstāvju paziņojumus. Septītkārt, apstrīdētajā lēmumā veiktā analīze par attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību būtībā esot pretrunā iepriekšējiem Komisijas lēmumiem.

123

Surfboard un Vinden atbalsta Google argumentus un arī norāda, ka Komisija nav pienācīgi ņēmusi vērā izdevēju viedokli.

124

Iesākumā jāatgādina, ka konkrētā tirgus noteikšana atbilstoši LESD 102. pantam principā ir jāveic pirms vērtējuma par to, vai pastāv iespējams attiecīgā uzņēmuma dominējošs stāvoklis, jo tās mērķis ir noteikt robežas, kurās ir jānovērtē, vai šis uzņēmums spēj lielā mērā darboties neatkarīgi no saviem konkurentiem, saviem klientiem un patērētājiem (skat. spriedumu, 2020. gada 30. janvāris, Generics (UK) u.c., C‑307/18, EU:C:2020:52, 127. punkts un tajā minētā judikatūra).

125

No judikatūras izriet, ka konkrētā tirgus jēdziens nozīmē, ka starp tajā ietilpstošajām precēm vai pakalpojumiem pastāv efektīva konkurence, kas nozīmē pietiekamu savstarpējās aizstājamības līmeni, lai visas preces un pakalpojumus, kas ietilpst vienā un tajā pašā tirgū, varētu izmantot vienām un tām pašām vajadzībām. Savstarpējo aizstājamību vai aizvietojamību izvērtē ne tikai no attiecīgo preču un pakalpojumu objektīvo īpašību aspekta. Jāņem vērā arī konkurences apstākļi un pieprasījuma un piedāvājuma struktūra tirgū (skat. spriedumu, 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑179/16, EU:C:2018:25, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

126

No Komisijas Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās (OV 1997, C 372, 5. lpp., turpmāk tekstā – “Paziņojumu par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju”) arī izriet, ka “[konkrētā] produkta tirgus ietver visus tos produktus un/vai pakalpojumus, kas produktu īpašību, cenu vai paredzētā pielietojuma [izmantojuma] dēļ no patērētāja viedokļa uzskatāmi par apmaināmiem vai aizstājamiem [aizstājamiem vai aizvietojamiem]”. No ekonomiskā viedokļa konkrētā tirgus definēšanai aizvietojamība no pieprasījuma viedokļa ir visātrākais un visefektīvākais disciplīnas faktors attiecībā pret konkrētā produkta nodrošinātājiem, it īpaši saistībā ar to lēmumiem cenu noteikšanas jautājumos. Vēl piedāvājuma aizvietojamību var ņemt vērā arī, definējot tirgus tajās situācijās, kad tās ietekme ātruma un efektivitātes ziņā ir līdzvērtīga pieprasījuma aizstāšanas radītajai ietekmei. Tas nozīmē, ka piegādātāji spēj pārorientēt savu ražošanu uz konkrētajām precēm un spēj tās realizēt īsā laikposmā bez būtiskām papildu izmaksām vai riskiem, saskaroties ar nelielām, bet pastāvīgām relatīvo cenu izmaiņām (spriedums, 2012. gada 29. marts, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, T‑336/07, EU:T:2012:172, 113. punkts).

127

Turklāt jāuzsver, kā izriet no Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 25. punkta un judikatūras, ka “konkrētā tirgus” definīcija neprasa, lai Komisija ievērotu dažādu informācijas avotu vai dažādu veidu pierādījumu stingru hierarhiju (spriedums, 2017. gada 11. janvāris, Topps Europe/Komisija, T‑699/14, nav publicēts, EU:T:2017:2, 82. punkts), jo jautājumu par produktu aizstājamību var noskaidrot, pamatojoties uz pazīmju kopumu, ko veido dažādi un nereti empīriski vērtējuma elementi, un Komisijai ir jāņem vērā visa tās rīcībā esošā nozīmīgā informācija (spriedums, 2010. gada 1. jūlijs, AstraZeneca/Komisija, T‑321/05, EU:T:2010:266, 85. punkts).

128

Google norāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija nav pierādījusi, ka attiecīgās abu veidu reklāmas pieder pie dažādiem tirgiem no izdevēju viedokļa. Google uzskata, ka Komisijai būtu vajadzējis rūpīgāk pārbaudīt aizstājamību no izdevēju pieprasījuma puses, jo Komisijas apstrīdētajā lēmumā apgalvotā ļaunprātīgā izmantošana attiecas uz izdevēju iespējas izvēlēties Google starpniecības pakalpojuma, proti, AFS, alternatīvas, ierobežošanu. Komisija apstrīdētajā lēmumā tātad esot kļūdaini pievērsusi uzmanību aizstājamībai no reklāmdevēju, nevis izdevēju viedokļa.

129

Surfboard un Vinden atbalsta šos argumentus.

130

Komisija apstrīd Google argumentus.

131

Pirmām kārtām, jākonstatē, ka aizstājamība principā ir jāpārbauda no pieprasījuma viedokļa (skat. šī sprieduma 126. punktu).

132

Tiesas sēdē Google atzina, ka izdevēji neveidoja pieprasījumu pēc attiecīgajām abu veidu reklāmām. Turklāt Google nav apstrīdējusi Komisijas apgalvojumu apstrīdētā lēmuma 121. apsvērumā, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas tirgū pieprasījumu veidoja lietotāji un reklāmdevēji, bet piedāvājumu – reklāmas platformu pārvaldītāji. No tā izriet, ka Google nav pierādījusi, ka pieprasījuma aizstājamības analīzē būtu bijis jāņem vērā to izdevēju viedoklis, kuri neveidoja pieprasījumu.

133

Šādos apstākļos Google, Surfboard un Vinden nevar pārmest Komisijai, ka konkrētā tirgus definīcijas analīzē tā iekļāva vairāk elementu, kuri saistīti ar attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību no reklāmdevēju, nevis izdevēju viedokļa, vienkārši tādēļ, ka apstrīdētajā lēmumā konstatētā ļaunprātīgā izmantošana ierobežo izdevēju izvēli tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū, kas turklāt ir atsevišķs tirgus.

134

Otrām kārtām un katrā ziņā jāuzsver, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir ņēmusi vērā izdevēju viedokli, analizējot attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību.

135

Tādējādi Komisija savā konkrētā tirgus definīcijas novērtējumā ir balstījusies uz izdevēju atbildēm uz tās informācijas pieprasījumiem, pamatojot savus secinājumus par attiecīgo abu veidu reklāmu īpašību un izmantošanas atšķirībām. Šāda ņemšana vērā izriet no Komisijas apsvērumiem par tiešsaistes meklēšanas reklāmu novietojumu un formātu (skat. apstrīdētā lēmuma 136. un 137. apsvērumu), tām raksturīgo spēju reaģēt uz tūlītēju lietotāju interesi (skat. apstrīdētā lēmuma 138. un 139. apsvērumu) un to lielāku spēju pārvērst esošo pieprasījumu pirkumā (skat. tostarp apstrīdētā lēmuma 142. un 143. apsvērumu). Šis konstatējums parāda, ka minēto reklāmu īpašību un izmantošanas analīze attiecās gan uz izdevējiem, gan reklāmdevējiem. Turklāt Komisija atsaucās uz izdevēju apsvērumiem, lai secinātu, ka tie, iespējams, neaizstātu visu vai daļu no savās tīmekļvietnēs rādītajām tiešsaistes meklēšanas reklāmām ar reklāmām, kas nav saistītas ar meklēšanu tiešsaistē, ja ienākumi no tiešsaistes meklēšanas reklāmām samazinātos 5 līdz 10 % robežās (šajā ziņā skat. apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumu). Izdevēju, kuri savās tīmekļvietnēs rāda tiešsaistes meklēšanas reklāmas, viedokļi un rīcība ir aprakstīti arī apstrīdētā lēmuma 156.–158., 160., 162. un 164. apsvērumā.

136

Līdz ar to Google nepierāda, ka Komisija ir nepietiekami pārbaudījusi attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību no izdevēju viedokļa.

137

Google apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini pievērsusies tikai iespējamajām attiecīgo abu veidu reklāmu īpašību atšķirībām, neņemot vērā visus izdevējiem nozīmīgos faktorus, kā tas esot prasīts Paziņojumā par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju. Google it īpaši pārmet Komisijai, pamatojoties uz šī paziņojuma 38.–43. punktu, ka tā apstrīdētajā lēmumā nav balstījusies uz reāliem produktu aizstāšanas piemēriem, kvantitatīviem testiem cenu elastības mērīšanai, klientu un konkurentu informētiem apsvērumiem, kā arī uz šķēršļiem un izmaksām izdevējiem, kādas ir saistītas ar produkta izmaiņām.

138

Komisija apstrīd Google argumentus.

139

Kā izriet no šī sprieduma 125. un 126. punktā atgādinātās judikatūras, savstarpējo aizstājamību izvērtē ne tikai no attiecīgo preču un pakalpojumu objektīvo īpašību aspekta. Lai gan attiecīgo produktu un pakalpojumu īpašības šim novērtējumam ir būtiskas, ir jāņem vērā arī konkurences apstākļi un pieprasījuma un piedāvājuma struktūra tirgū (skat. spriedumu, 2018. gada 23. janvāris, F. Hoffmann‑La Roche u.c., C‑179/16, EU:C:2018:25, 51. punkts un tajā minētā judikatūra). Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju, uz kuru atsaucas Google, 36. punktā būtībā šis princips ir atkārtots, norādot, ka “tomēr ar informāciju par produkta īpašībām un paredzēto izmantošanas mērķi nepietiek, lai noteiktu, vai divi produkti ir pieprasījuma aizstājēji”.

140

Savukārt pretēji tam, ko Google, šķiet, apgalvo savos rakstveida dokumentos, Komisijai nav ne pienākuma pārbaudīt visus Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju uzskaitītos faktorus, ne arī ievērot stingru hierarhisku norāžu secību, kad tai jādefinē produktu tirgus, kā izriet no paša minētā paziņojuma 25. punkta un šī sprieduma 127. punktā minētās judikatūras.

141

Katrā ziņā, lai gan Komisija, protams, apstrīdētajā lēmumā lielu savas veiktās analīzes daļu ir veltījusi tam, kādas var būt attiecīgo abu veidu reklāmu īpašības un izmantojums, un to savstarpējām atšķirībām, jākonstatē, ka, izdarot secinājumu par šo reklāmu neaizstājamību, tā neaprobežojās tikai ar šo faktoru identificēšanu un vispārējā novērtējumā ņēma vērā virkni citu faktoru, tostarp tos, uz kuriem norādīja Google, un kuri ir izklāstīti šī sprieduma 137. punktā.

142

Tādējādi Komisija apstrīdētajā lēmumā pārbaudīja arī tādus faktorus kā attiecīgo reklāmu cenu (148. un 149. apsvērums), nepieciešamos ieguldījumus, lai sniegtu pakalpojumus tiešsaistes meklēšanas reklāmām (150.–154. apsvērums), un savā atbildē uz administratīvajā procesā Google izvirzītajiem argumentiem – to izdevēju rīcību, kuri esot samazinājuši savu tiešsaistes meklēšanas reklāmu izmantojumu (162., 164. un 165. apsvērums), kā arī Google pārstāvju tirgus uztveri (156. un 169. apsvērums). Turklāt, kā Komisija apgalvo savos rakstveida dokumentos, jautājums par šķēršļiem izdevējiem un reklāmdevējiem tiešsaistes meklēšanas reklāmu aizstāšanā ar reklāmām, kas nav saistītas ar meklēšanu tiešsaistē, arī ir netieši skarts apstrīdētajā lēmumā. Proti, 148. apsvērumā Komisija konstatēja, ka visi izdevēji un lielākā daļa reklāmdevēju, atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumiem, bija norādījuši, ka būtu maz ticams, ka tie aizstātu tiešsaistes meklēšanas reklāmas ar reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, vai nu gadījumā, ja ienākumi no tiešsaistes meklēšanas reklāmām ilgā laikposmā samazinātos 5 līdz 10 % robežās – izdevēju gadījumā, vai arī šo reklāmu cena tādā pašā apmērā palielinātos – reklāmdevēju gadījumā.

143

Turklāt pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo Google, Komisija ir apkopojusi tirgus dalībnieku informētus apsvērumus, it īpaši pēc informācijas pieprasījumiem, kas nosūtīti izdevējiem, reklāmdevējiem un mediju aģentūrām, kuras organizē reklāmas kampaņas uzņēmumiem. Komisija balstījās uz šiem apsvērumiem, definējot konkrēto tirgu, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 105., 109., 110., 112.–115., 119., 120., 122.–125., 128., 132.–138., 140., 141., 145., 169., 171., 172. un 176. zemsvītras piezīmes.

144

No tā izriet, ka Google nav pierādījusi, ka kopējā vērtējumā par attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību Komisija ir ignorējusi atsevišķus nozīmīgus faktorus, ne arī to, ka tā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, lielu daļu savas veiktās analīzes veltot šo reklāmu īpašību un izmantošanas veidu atšķirībām.

145

Google apgalvo, ka bija īpaši svarīgi, lai Komisija pārbaudītu, piemēram, SSNIP testā, vai izdevēji un reklāmdevēji būtu izvēlējušies izmantot ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas, ja būtiski mainītos tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena. Šādā gadījumā attiecīgās abu veidu reklāmas radītu savstarpēju konkurences spiedienu un tādējādi veidotu vienu tirgu. Google uzskata, ka Komisijas veiktā cenu analīze, kas aprakstīta apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā, nav īsts SSNIP tests, un turklāt Komisija no šīs analīzes esot izdarījusi kļūdainus secinājumus.

146

Jāpārbauda, pirmām kārtām, Google argumenti, ar ko tiek apstrīdēta Komisijas veiktās cenu analīzes piemērotība, un, otrām kārtām, Google argumenti attiecībā uz Komisijas secinājumiem, kas izdarīti no šīs analīzes.

147

Apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā, pirmkārt, Komisija norādīja, ka “lielākā daļa reklāmdevēju, visi izdevēji un puse mediju aģentūru norāda, ka ir maz ticams, ka viņi novirzītu visas savas tiešsaistes meklēšanas reklāmas vai daļu no tām uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, gadījumā, ja tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena ilgā laikposmā pieaugtu 5 līdz 10 % robežās”. Otrkārt, Komisija tajā pašā apsvērumā papildus minēja, ka arī daži izdevēji bija norādījuši, ka tā tas ir, jo ienākumi no tiešsaistes meklēšanas reklāmām bija būtiski lielāki par ienākumiem no reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu.

148

Google apgalvo, ka Komisija nav veikusi patiesu SSNIP testu. Šajā ziņā, pirmām kārtām, Google apgalvo, ka Komisija nav pētījusi, vai hipotētiskā monopola stāvoklī esošam uzņēmumam būtu izdevīgi palielināt tiešsaistes meklēšanas reklāmu cenu 5 līdz 10 % robežās. Citiem vārdiem sakot, Komisijai būtu bijis jāpārbauda, vai pietiekami daudz izstumto klientu pietiekami mainītu savu pieprasījumu, lai cenu paaugstināšanu padarītu neizdevīgu. Otrām kārtām, tā apgalvo, ka Komisija nevarēja balstīties tikai uz izdevēju, reklāmdevēju un mediju aģentūru atbildēm uz informācijas pieprasījumos tiem uzdoto jautājumu, it īpaši tāpēc, ka šīs atbildes nebija pamatotas ar faktiem.

149

Komisija apstrīd Google argumentus.

150

Iesākumā jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma 148. apsvēruma būtībā izriet, ka Komisija reklāmdevējiem, izdevējiem un mediju aģentūrām uzdeva jautājumu par to reakciju gadījumā, ja pieaugtu tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena vai – izdevēju gadījumā – samazinātos ienākumi no šādām reklāmām. To, šķiet, apstiprina 135.–138. zemsvītras piezīmes, kurās uzskaitītas dažu uzņēmumu atbildes uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma par AdWords 2.2. jautājumu, uz izdevējiem nosūtītā Komisijas 2013. gada 26. jūlija informācijas pieprasījuma 2. jautājumu, kā arī uz reklāmdevējiem nosūtītā 2016. gada 11. janvāra informācijas pieprasījuma 12. jautājumu un mediju aģentūrām nosūtītā šī paša datuma informācijas pieprasījuma 9. jautājumu.

151

Šajā ziņā vispirms jāpārbauda šo Komisijas informācijas pieprasījumos ietverto jautājumu saturs (turpmāk tekstā kopā – “jautājums par cenām”).

152

Tādējādi reklāmdevēju gadījumā no tiem nosūtītā 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma attiecībā uz AdWords 2.2. jautājuma un 2016. gada 11. janvāra informācijas pieprasījuma 12. jautājuma, uz kuriem dažas no atbildēm ir sniegtas iebildumu raksta B.3 un B.4 pielikumā, izriet, ka Komisija reklāmdevējiem, ja tie izmantoja tiešsaistes meklēšanas reklāmas, lūdza paskaidrot, vai tie daļu šo reklāmu vai tās visas aizstātu ar reklāmām, kas nav saistītas ar meklēšanu tiešsaistē, ja tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena palielinātos 5 līdz 10 % robežās – esošā cenu noteikšanas mehānisma ietekmē, nevis konversijas rādītāju atšķirības dēļ – un ar tiešsaistes meklēšanu nesaistīto reklāmu cena nemainītos, un precizēt, vai šī lēmuma pieņemšanā tie ņemtu vērā citus faktorus bez cenas.

153

Mediju aģentūru gadījumā – no tām nosūtītā 2016. gada 11. janvāra informācijas pieprasījuma, uz kuru dažas no atbildēm ir sniegtas iebildumu raksta B.3 un B.4 pielikumā, 9. jautājuma izriet, ka Komisija mediju aģentūrām, ja tās saviem klientiem izvietoja tiešsaistes meklēšanas reklāmas, lūdza paskaidrot, vai tās daļu no šīm reklāmām vai tās visas aizstātu ar reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, ja tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena palielinātos 5 līdz 10 % robežās – esošā cenu noteikšanas mehānisma ietekmē, nevis konversijas rādītāja atšķirības dēļ – un ar tiešsaistes meklēšanu nesaistīto reklāmu cena nemainītos, un precizēt, vai šī lēmuma pieņemšanā tās ņemtu vērā citus faktorus bez cenas.

154

Izdevēju gadījumā – no tiem nosūtītā 2013. gada 26. jūlija informācijas pieprasījuma, uz kuru dažas no atbildēm ir sniegtas iebildumu raksta B.6 pielikumā, 2. jautājuma otrā teikuma izriet, ka Komisija lūdza izdevējiem paskaidrot, vai tie daļu no to tīmekļvietnēs rādītajām tiešsaistes meklēšanas reklāmām vai tās visas aizstātu ar reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, ja ienākumi no tiešsaistes meklēšanas reklāmu rādīšanas samazinātos 5 līdz 10 % robežās un ienākumi no reklāmu, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, rādīšanas nemainītos.

155

Pirmām kārtām, attiecībā uz Google argumentiem šajā sakarā, jāatgādina, ka saskaņā ar Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 17. punktu SSNIP testā ir jānoskaidro, vai pušu klienti, reaģējot uz nelielu (5 līdz 10 % robežās), bet pastāvīgu produktu relatīvās cenas paaugstinājumu attiecīgajās teritorijās, pārorientētos uz viegli pieejamiem aizstājošajiem produktiem vai citā teritorijā esošiem piegādātājiem. Ja ar aizstāšanu pietiktu, lai cenu paaugstinājums kļūtu neizdevīgs pārdošanas apjomu samazināšanās dēļ, attiecīgajā tirgū tiek iekļauti papildu aizstājoši produkti un teritorijas.

156

Šajā lietā Vispārējā tiesa konstatē, ka apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā Komisija nav veikusi SSNIP testu Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 17. punkta izpratnē, jo tā nav pārbaudījusi, vai uzņēmumam būtu izdevīgi paaugstināt tiešsaistes meklēšanas reklāmu cenu 5 līdz 10 % robežās. Turpretī tā ir veikusi cenu analīzi, kas aprakstīta šī sprieduma 150.–154. punktā.

157

Šajā ziņā jāatgādina, ka Komisijai nav pienākuma sistemātiski veikt SSNIP testu, definējot tirgu lēmumā par konkurences tiesību normu piemērošanu, lai gan Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju šis tests šādam mērķim ir atzīts instruments.

158

Proti, Vispārējā tiesa jau nosprieda, ka Komisijai nav pienākuma piemērot SSNIP testu, konstatējot, ka, lai gan šāda veida ekonomiskais tests patiešām ir atzīta metode konkrētā tirgus noteikšanai, tā nav vienīgā Komisijas rīcībā esošā metode. Šajā ziņā tā atzina, ka Komisija varēja ņemt vērā arī citus instrumentus konkrētā tirgus definēšanai, piemēram, tirgus pētījumus vai klientu un konkurentu viedokļu novērtējumu (spriedums, 2017. gada 11. janvāris, ToppsEurope/Komisija, T‑699/14, nav publicēts, EU:T:2017:2, 82. punkts).

159

Šis princips ir atspoguļots Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 15. punktā, kurā paredzēts, ka SSNIP testa veikšana ir “viens no veidiem”, kā noteikt produkta aizstājamību. Tāpat arī šī paziņojuma 25. punktā ir norādīts, ka “pastāv virkne pierādījumu, kas ļauj novērtēt paredzamās aizstāšanas apmērus”, un ka šajā ziņā “Komisija ievēro atvērtu pieeju empīriskiem pierādījumiem, kas vērsti uz to, lai efektīvi izmantotu visu pieejamo informāciju, kura atsevišķos gadījumos var izrādīties būtiska [..] [un] neievēro stingru dažādu informācijas avotu vai pierādījumu veidu hierarhiju”.

160

Turklāt saskaņā ar judikatūru atsevišķos gadījumos SSNIP tests var pat izrādīties nepiemērots, piemēram, pastāvot tā dēvētajai “cellophane fallacy”, proti, situācijā, kad attiecīgais uzņēmums jau atrodas kvazimonopola stāvoklī un tirgus cenas jau ir konkurenci pārsniedzošā līmenī, vai arī kad ir bezmaksas preces vai preces, kuru izmaksas nesedz tie, kas nosaka pieprasījumu (spriedums, 2017. gada 11. janvāris, ToppsEurope/Komisija, T‑699/14, nav publicēts, EU:T:2017:2, 82. punkts).

161

No tā izriet, ka, lai gan SSNIP tests, protams, ir atzīts instruments, kura rezultātus kopā ar citiem elementiem var ņemt vērā tirgus definīcijas vispārējā novērtējumā, tirgus definēšanai sistemātiska šāda testa izmantošana nav obligāta.

162

Tādējādi jānoraida Google arguments, ka būtībā cenu analīze, ko Komisija ir veikusi apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā, nav piemērota, jo tā nav “patiess”SSNIP tests.

163

Otrām kārtām, jāpārbauda, vai Komisijas veiktā cenu analīze tomēr ir piemērots līdzeklis konkrētā tirgus definēšanai, kā apgalvo Komisija.

164

Šajā ziņā jāmin, ka, pēc Komisijas domām, reklāmdevēju, mediju aģentūru un izdevēju atbildes uz jautājumu par cenām nenorādīja, ka vienīgi tiešsaistes meklēšanas reklāmu cenas pieaugums 5 līdz 10 % robežās attiecībā uz reklāmdevējiem un mediju aģentūrām vai vienīgi šādu reklāmu radīto ienākumu samazinājums 5 līdz 10 % robežās attiecībā uz izdevējiem, iespējams, šiem tirgus dalībniekiem liktu aizstāt tiešsaistes meklēšanas reklāmas – pilnībā vai pat tikai daļēji – ar reklāmām, kas nav saistītas ar meklēšanu tiešsaistē. Rakstveida dokumentos Komisija paskaidroja, ka tās saņemtās atbildes uz jautājumu par cenām ir atklājušas, ka šādas cenu vai ienākumu izmaiņas pašas par sevi nebūtu noteicošais faktors šo tirgus dalībnieku izvēlē starp attiecīgajām abu veidu reklāmām. Komisijas ieskatā citus faktorus bez cenas atbildes sniegušie uzņēmēji uzskatīja par vienlīdz svarīgiem vai pat svarīgākiem izmantojamās reklāmas izvēlē, piemēram, klikšķu rādītāju, konversijas rādītāju, kopējo reklāmas kampaņu atdevi no ieguldījumiem vai reklāmas atbilstību lietotājam.

165

Pieņemot, ka Komisijas interpretācija par atbilžu uz jautājumu par cenām saturu ir pamatota, kas tiks pārbaudīts šī sprieduma 168. un turpmākajos punktos, jānorāda, kā to dara Komisija un pretēji Google apgalvotajam, ka Komisijas veiktā analīze par cenām bija noderīgs līdzeklis, lai saprastu, kā reklāmdevēji, mediju aģentūras un izdevēji reaģētu tiešsaistes meklēšanas reklāmas cenu pieauguma gadījumā vai – runājot par izdevējiem – ienākumu no šīs tiešsaistes meklēšanas reklāmas samazināšanās gadījumā, un tādējādi novērtētu, vai šie subjekti attiecīgās abu veidu reklāmas, iespējams, varēja uztvert kā aizstājamas. Proti, šādas tirgus subjektu atbildes kopā ar iemesliem, kas ir to atbilžu pamatā, kā tas ir bijis šajā lietā, pieder pie elementiem, kas nepārprotami uzskatāmi par būtiskiem tirgus definēšanai, jo tie ļauj novērtēt klientu un konkurentu viedokļus un tādējādi saskaņā ar šī sprieduma 158. punktā minēto judikatūru, kā arī Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 40. punktu ir instruments, ko var ņemt vērā, lai definētu konkrēto tirgu.

166

Tātad šādi konstatējumi principā var būt lietderīgi, lai novērtētu attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību no reklāmdevēju, mediju aģentūru un izdevēju viedokļa, it īpaši, kā tas ir šajā gadījumā, ja tie atspoguļo liela skaita šo reklāmdevēju, izdevēju un mediju aģentūru viedokli. Tādējādi tie var būt viena no norādēm, veicot tirgus definīcijas kopējo novērtējumu, par šo reklāmu aizstājamības neesamību atbilstoši Komisijas argumentiem.

167

Līdz ar to Google argumentu gaismā jāpārbauda to secinājumu pamatotība, kurus Komisija ir izdarījusi no savas veiktās cenu analīzes.

168

Pirmām kārtām, Google norāda, ka secinājumi, kurus Komisija apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā ir izdarījusi no savas veiktās cenu analīzes, balstās uzņēmumu atbilžu uz jautājumu par cenām nepareizā interpretācijā. Proti, Komisija esot kļūdaini interpretējusi dažas no šajā apsvērumā ietvertajās zemsvītras piezīmēs minētajām atbildēm un esot ignorējusi citu uzņēmumu atbildes, kurās pausts šajā apsvērumā izklāstītajiem Komisijas secinājumiem pretējs viedoklis un kuras apstrīdētajā lēmumā neesot minētas.

169

Otrām kārtām, Google apgalvo, ka attiecīgie Komisijas secinājumi pēc būtības ir balstīti uz uzņēmumu atbilžu uz jautājuma par cenām maldinošu izklāstu.

170

Komisija apstrīd Google argumentus.

171

Šajā ziņā jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā Komisija apgalvoja, ka “lielākā daļa” reklāmdevēju, “visi” izdevēji un “puse” mediju aģentūru bija norādījušas, ka būtu maz ticams, ka tie visas tiešsaistes meklēšanas reklāmas vai daļu no tām novirzītu uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, ja tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena ilgā laikposmā pieaugtu 5 līdz 10 % robežās.

172

Lai pamatotu šo konstatējumu attiecībā uz izdevējiem, apstrīdētā lēmuma 136. zemsvītras piezīmē Komisija minēja sešu izdevēju atbildes uz 2013. gada 26. jūlija informācijas pieprasījuma 2. jautājumu. Attiecībā uz reklāmdevējiem apstrīdētā lēmuma 135. zemsvītras piezīmē ir uzskaitītas piecu reklāmdevēju atbildes uz 2016. gada 11. janvāra informācijas pieprasījuma 12. jautājumu un desmit citu reklāmdevēju atbildes uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma saistībā ar AdWords 2.2. jautājumu. Attiecībā uz mediju aģentūrām minētā lēmuma 137. zemsvītras piezīmē ir minētas četru mediju aģentūru atbildes uz 2016. gada 11. janvāra informācijas pieprasījuma 9. jautājumu un sešu citu mediju aģentūru atbildes uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma saistībā ar AdWords 2.2. jautājumu.

173

Pirmām kārtām, jāpārbauda Google argumenti par Komisijas it kā kļūdaino uzņēmumu sniegto atbilžu interpretāciju, novērtējot Google argumentus attiecībā uz, pirmkārt, izdevējiem, otrkārt, reklāmdevējiem un, treškārt, mediju aģentūrām. Otrām kārtām, Vispārējā tiesa pārbaudīs Google argumentus par šo atbilžu it kā maldinošo izklāstu apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā.

174

Pirmām kārtām, jākonstatē, ka no atbildēm, kuras minētas apstrīdētā lēmuma 136. zemsvītras piezīmē, lai pamatotu Komisijas apgalvojumu šī lēmuma 148. apsvērumā, Google savos rakstveida dokumentos apstrīd tikai [konfidenciāli] (turpmāk tekstā – “konfidenciāli”) atbildes interpretāciju. Tātad Google nekritizē pārējo piecu tajā uzskaitīto izdevēju, proti, [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] grupas (kurai pieder [konfidenciāli] tīmekļvietnes) un [konfidenciāli] atbilžu interpretāciju, ne arī šo atbilžu uzticamību, bet aprobežojas tikai ar konstatējumu, ka divas no tām ir saņemtas no sūdzības iesniedzējiem procesā. Šim faktam vien nekādā ziņā nav nozīmes, lai pierādītu, ka Komisija šīs atbildes ir kļūdaini interpretējusi. Google nepaskaidro, kāpēc abas konkrētās atbildes būtu mazāk uzticamas vai mazāk ticamas tikai tādēļ vien, ka tās ir saņemtas no sūdzības iesniedzējiem, it īpaši ņemot vērā šī sprieduma 111. punktā minēto judikatūru.

175

Attiecībā uz [konfidenciāli] atbildi, kuras pilnā versija ir sniegta iebildumu raksta B.6 pielikuma 4. dokumentā, no tās izriet, ka konkrētais izdevējs paskaidroja, ka attiecīgās abu veidu reklāmas atšķīrās vairākos aspektos, ka savās tīmekļvietnēs tas rādīja tikai tiešsaistes meklēšanas reklāmas, jo tam tās bija daudz vērtīgākas (tā darbības pamatā ir meklētājprogrammas pārvaldība), un ka tas nezināja, vai “tipiskāks” izdevējs nodotu reklāmas vietu ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītām reklāmām gadījumā, ja ienākumi no tiešsaistes meklēšanas reklāmām samazinātos 5 līdz 10 % robežās. Ņemot vērā šīs atbildes saturu, Komisija varēja saprātīgi secināt, ka konkrētais uzņēmums, iespējams, nemainītu savu reklāmu veidu gadījumā, ja ienākumi no tiešsaistes meklēšanas reklāmām samazinātos 5 līdz 10 % robežās.

176

Otrām kārtām, attiecībā uz Google argumentu, ka Komisija ir ignorējusi [konfidenciāli] un [konfidenciāli] sniegtās atbildes, jākonstatē, ka šīs atbildes arī neatspēko Komisijas secinājumu apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā, kas ir atgādināts šī sprieduma 171. punktā, attiecībā uz izdevēju reakciju gadījumā, ja ienākumi no tiešsaistes meklēšanas reklāmām samazinātos 5 līdz 10 % robežās.

177

Proti, [konfidenciāli] un [konfidenciāli] apsvērumi, kuru izvilkumi ir sniegti attiecīgi prasības pieteikuma A.13 pielikumā un A.12 pielikuma 24. dokumentā, ir formulēti, atbildot uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījumiem saistībā ar AdWords. Tātad šie tirgus dalībnieki neatbildēja uz izdevējiem nosūtīto 2013. gada 26. jūlija informācijas pieprasījumu, atšķirībā no visām atbildēm, kuras minētas apstrīdētā lēmuma 136. zemsvītras piezīmē. Tādējādi šie tirgus dalībnieki atbildēja uz jautājumu par to reakciju tiešsaistes meklēšanas reklāmu cenas pieauguma gadījumā, kas ietekmētu reklāmdevējus, nevis ienākumu samazināšanās gadījumā, kas ietekmētu izdevējus. Turklāt attiecībā uz [konfidenciāli] jānorāda, ka, lai gan saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 348. un 355. apsvērumu šis uzņēmums savā atbildē arī iekļāva konkrētas norises attiecībā uz meitasuzņēmumu, kas bija noslēdzis GPL ar Google kā izdevējs, tomēr šajā atbildē ir pausts reklāmdevēja viedoklis un turklāt ir norādīts, ka cenu pieaugums 5 līdz 10 % robežās nenovestu obligāti pie reklāmas budžeta novirzīšanas uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu.

178

No iepriekš minētā izriet, ka Google nesniedz elementus, kas var pierādīt, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā ir kļūdaini interpretējusi izdevēju atbildes uz jautājumu par cenām.

179

Pirmām kārtām, jākonstatē, ka no piecpadsmit atbildēm, kuras Komisija min apstrīdētā lēmuma 135. zemsvītras piezīmē, Google apstrīd tikai četru atbilžu interpretāciju, lai pamatotu savu apgalvojumu šī lēmuma 148. apsvērumā, proti, atbildes no [konfidenciāli], “[konfidenciāli]”, [konfidenciāli], kā arī [konfidenciāli]. Tātad tā nekritizē ne to, kā Komisija ir interpretējusi pārējās vienpadsmit tajā uzskaitīto uzņēmumu, proti, [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] atbildes, ne arī šo atbilžu uzticamību.

180

Attiecībā uz četrām atbildēm, kuras Google apstrīd, pirmkārt, jākonstatē, ka, lai gan [konfidenciāli] un “[konfidenciāli]” norādīja, ka, iespējams, apsvērtu sava budžeta daļas pārorientēšanu uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, gadījumā, ja tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena pieaugtu 5 līdz 10 % robežās, tomēr šie reklāmdevēji nenorādīja, ka šāda novirzīšana būtu ticama. Proti, [konfidenciāli] savā atbildē, kuras pilna versija atrodas iebildumu raksta B.3 pielikuma 2. dokumentā, paskaidroja, ka attiecīgās abu veidu reklāmas nav “pilnībā aizstājamas” un ka tas vērtētu atdevi no ieguldījumiem tiešsaistes meklēšanas reklāmās, pirms pārtrauktu ieguldījumus šajā pēdējā minētajā reklāmu veidā. Savukārt “[konfidenciāli]” atgādināja sākumā savai atbildei uz jautājumu par cenām, kas sniegta prasības pieteikuma A.12 pielikuma 3. dokumentā, ka patērētāja interesēm ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas nebija tādā pašā veidā atbilstošas kā tiešsaistes meklēšanas reklāmas, un tas nozīmē, ka nebūtu iespējams, ka šis uzņēmums veiktu šādu novirzīšanu cenu pieauguma gadījumā. Otrkārt, lai gan atbildē uz jautājumu par cenām, kas sniegta prasības pieteikuma A.12 pielikuma 4. dokumentā, [konfidenciāli] norādīja, ka, iespējams, samazinātu savus ieguldījumus tiešsaistes meklēšanas reklāmās, tas arī paskaidroja, ka tomēr “obligāti” nepalielinātu ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmu izmantošanu, kas ļauj domāt, ka šī uzņēmuma veikta novirzīšana arī nebūtu ticama. Treškārt, atbildē, kuras pilna versija atrodas iebildumu raksta B.3 pielikuma 1. dokumentā, [konfidenciāli] skaidri pauda viedokli, ka, pat ja tas pārvērtētu savu stratēģiju katrā cenu izmaiņu gadījumā, tiešsaistes meklēšanas reklāmu cenas pieaugums 5 līdz 10 % robežās nebūtu pietiekami būtisks, lai tam liktu mainīt reklāmu veidu.

181

No tā izriet, ka šīs atbildes neatspēko Komisijas secinājumu par to, ka šie uzņēmumi ir norādījuši, ka būtu maz ticams, ka visas tiešsaistes meklēšanas reklāmas vai to daļu tie pārvirzītu uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, gadījumā, ja tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena ilgā laikposmā pieaugtu 5 līdz 10 % robežās, jo neviens no šiem reklāmdevējiem nepaziņoja, ka šāda pārvirzīšana būtu ticama.

182

Otrām kārtām, Google norāda, ka vairāki reklāmdevēji, kuri atbildēja uz jautājumu par cenām, bet kuru atbildes apstrīdētajā lēmumā nav minētas, ir pauduši viedokli, kas ir pretējs Komisijas secinājumam apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā, un ka Komisija vienkārši ir ignorējusi šīs atbildes.

183

Šajā ziņā jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā Komisija konstatēja, ka “lielākā daļa” reklāmdevēju bija norādījuši, ka būtu maz ticams, ka tie visas tiešsaistes meklēšanas reklāmas vai daļu no tām novirzītu uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, gadījumā, ja tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena ilgā laikposmā pieaugtu 5 līdz 10 % robežās. Tas nozīmē, ka Komisija pati netieši ir atzinusi, ka dažās atbildēs nebija pilnībā izslēgta novirzīšanas iespēja cenu pieauguma gadījumā.

184

Turklāt jākonstatē, ka atbildes, ko Google min prasības pieteikuma A.12 pielikuma 4. tabulā, kuras attiecas gan uz reklāmdevējiem, gan mediju aģentūrām un kuru mērķis ir pierādīt, ka Komisijas veiktajā analīzē tirgus dalībniekiem bija dažādi viedokļi, neļauj uzskatīt, ka šīs atbildes sniegušie tirgus dalībnieki visas savas tiešsaistes meklēšanas reklāmas vai daļu no tām, iespējams, novirzītu uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, gadījumā, ja cena par pirmā veida reklāmām pieaugtu 5 līdz 10 % robežās.

185

Pirmkārt, Google minēto uzņēmumu atbilžu saturs atklāj, ka neviens no šiem uzņēmumiem skaidri nav norādījis, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas aizstātu ar reklāmām, kas nav saistītas ar šādu meklēšanu, tikai tādēļ vien, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena pieaugtu 5 līdz 10 % robežās.

186

Otrkārt, lai gan lielākā daļa minēto uzņēmumu norādīja, dažos gadījumos tikai netieši, ka cenas pieauguma gadījumā izvērtētu izmantoto reklāmu veidu nomaiņas lietderīgumu, šie uzņēmumi tomēr skaidri norādīja, ka šis lēmums būtu atkarīgs no citiem faktoriem, ne tikai no cenas, piemēram, no reklāmu rezultātiem, konkrēto reklāmas kampaņu mērķiem, konversijas rādītāja un ieguldījumu atdeves. Šo konstatējumu atspoguļo [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] atbildes, kuru izvilkumi sniegti prasības pieteikuma A.12 pielikumā.

187

Treškārt, lai gan [konfidenciāli] un [konfidenciāli], kuru atbildes pilnībā ir sniegtas attiecīgi iebildumu raksta B.3 pielikuma 6. dokumentā un B.4 pielikuma 1. dokumentā, norādīja, ka, iespējams, mainītu reklāmu veidu, abi šie uzņēmumi arī precizēja savus izteikumus, paskaidrojot, ka šādas iespējamās izmaiņas būtu atkarīgas arī no citiem faktoriem. Turklāt jānorāda, ka [konfidenciāli] precizēja, ka, ņemot vērā, ka tas atbildes sniegšanas laikā neizmantoja tiešsaistes meklēšanas reklāmas, [šādu] reklāmu cenas pieaugums neietekmētu tā reklāmas izdevumus, un tas ierobežo tā atbildes nozīmīgumu.

188

Ceturtkārt, lai gan [konfidenciāli] un [konfidenciāli], kuru atbilžu izvilkumi ir sniegti attiecīgi prasības pieteikuma A.12 pielikuma 24. un 27. dokumentā, uzsvēra attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību, tie skaidri neatbildēja uz jautājumu par tiešsaistes meklēšanas reklāmu cenas pieauguma ietekmi. Turklāt [konfidenciāli] norādīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmu cenai nebija ietekmes uz to aizstājamību ar reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu.

189

No iepriekš minētā izriet, ka Google norādītās atbildes apstiprina, ka tikai tiešsaistes meklēšanas reklāmu cenas pieaugums vien, iespējams, nenovestu pie tā, ka reklāmdevēji šīs reklāmas pilnībā vai daļēji aizstātu ar reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu. Tātad šie elementi nevar atsvērt Komisijas apstrīdētā lēmuma 135. zemsvītras piezīmē minēto reklāmdevēju atbilžu saturu.

190

Tādējādi Google nav iesniegusi tādus elementus, kas var pierādīt, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā ir kļūdaini interpretējusi reklāmdevēju atbildes uz jautājumu par cenām.

191

Attiecībā uz mediju aģentūru atbilžu interpretāciju, pirmām kārtām, Google kritizē to, kā Komisija ir interpretējusi septiņas no desmit apstrīdētā lēmuma 137. zemsvītras piezīmē minētajām atbildēm, lai pamatotu savu apgalvojumu 148. apsvērumā, proti, [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un “[konfidenciāli]” atbildes. Tātad tā neapstrīd ne pārējo trīs tajā uzskaitīto mediju aģentūru, proti, [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] atbilžu interpretāciju, ne arī šo atbilžu uzticamību.

192

Saistībā ar septiņām atbildēm, kuru interpretāciju Google apstrīd, pirmkārt, no piecām no šīm septiņām atbildēm izriet, ka attiecīgās mediju aģentūras nav kategoriski izslēgušas iespēju tiešsaistes meklēšanas reklāmas novirzīt uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, gadījumā, ja tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena pieaugtu 5 līdz 10 % robežās. Pirmkārt, lai gan [konfidenciāli] un [konfidenciāli] uz jautājumu, vai veiktu šādu novirzīšanu, atbildēja noliedzoši, savās atbildēs uz jautājumu par cenām, kas sniegtas attiecīgi prasības pieteikuma A.12 pielikuma 8. un 10. dokumentā, tie arī norādīja, ka tiem būtu iespējams pārcelt ierobežotu savu tiešsaistes meklēšanas reklāmu daļu uz cita veida tiešsaistes reklāmām. Otrām kārtām, [konfidenciāli], “[konfidenciāli]” un [konfidenciāli] savās atbildēs uz jautājumu par cenām, kas sniegtas attiecīgi prasības pieteikuma A.12 pielikuma 6., 7. un 10. dokumentā, norādīja, ka novirzīšana būtu iespējama, ja citi faktori, piemēram, ieguldījumu atdeve, tos rosinātu tā rīkoties, bet to atbildes neliecināja, ka šāda pāreja būtu faktiski ticama.

193

Tādējādi, lai gan šajās piecās atbildēs ir nianses attiecībā uz uzņēmumu iespējamo reakciju tiešsaistes meklēšanas reklāmu cenas pieauguma gadījumā, tomēr šie uzņēmumi nenorādīja, ka tikai cenu pieauguma 5 līdz 10 % robežās gadījumā tie, iespējams, aizstātu daļu šo reklāmu vai to visu ar reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu.

194

Otrkārt, attiecībā uz [konfidenciāli] un [konfidenciāli] atbildēm, lai gan Google norāda, ka [konfidenciāli] ir nokopējis un ielīmējis citu atbildi, kas sniegta uz informācijas pieprasījumu (prasības pieteikuma A.12 pielikuma 9. dokuments) un ka [konfidenciāli] paskaidroja, ka neizmanto tiešsaistes meklēšanas reklāmas (prasības pieteikuma A.12 pielikuma 11. dokuments), tomēr abas šīs mediju aģentūras savukārt atbildēja noliedzoši uz jautājumu, vai tās aizstātu tiešsaistes meklēšanas reklāmas ar reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, gadījumā, ja pirmā minētā reklāmu veida cena pieaugtu 5 līdz 10 % robežās. Tādējādi Komisija varēja pamatoti izmantot šīs atbildes apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā izdarītā secinājuma par mediju aģentūrām atbalstam.

195

Otrām kārtām, Google norāda, ka diezgan daudz mediju aģentūru, kuras atbildēja uz jautājumu par cenām, pauda viedokli, kas ir pretējs Komisijas secinājumam apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā, un Komisija šīs atbildes vienkārši ignorēja.

196

Šajā ziņā jāatgādina, ka Komisija konstatēja, ka puse mediju aģentūru bija norādījušas, ka būtu maz ticams, ka tās visas savas tiešsaistes meklēšanas reklāmas vai daļu no tām novirzītu uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, gadījumā, ja tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena ilgā laikposmā pieaugtu 5 līdz 10 % robežās. Tātad, līdzīgi kā konstatēts šī sprieduma 183. punktā attiecībā uz reklāmdevējiem, Komisija netieši atzina, ka otra puse mediju aģentūru šo apgalvojumu neatbalstīja, un tātad mediju aģentūru viedokļi dalījās.

197

Attiecībā uz Komisijas it kā ignorēto atbilžu, uz kurām Google norāda, interpretāciju, jāatsaucas uz šī sprieduma 184.–189. punktā veikto analīzi attiecībā gan uz reklāmdevējiem, gan uz mediju aģentūrām. Kā paskaidrots iepriekš minētajos punktos, Google minētās atbildes norāda, ka tikai šāds cenu paaugstinājums vien nebūtu iemesls reklāmdevējiem un mediju aģentūrām novirzīt tiešsaistes meklēšanas reklāmas uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu. Tādējādi šīs atbildes neļauj atspēkot Komisijas secinājumu, ka puse mediju aģentūru, iespējams, neaizstātu visas tiešsaistes meklēšanas reklāmas vai to daļu ar reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, gadījumā, ja tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena pieaugtu 5 līdz 10 % robežās.

198

No iepriekš minētā izriet, ka Google nav sniegusi elementus, kas var pierādīt, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā ir kļūdaini interpretējusi mediju aģentūru atbildes uz jautājumu par cenām.

199

No iepriekš veiktās izdevēju, reklāmdevēju un mediju aģentūru atbilžu uz jautājumu par cenām analīzes un nelemjot par prasības pieteikuma A.12 pielikumā un replikas C.3 pielikumā ietverto Google argumentu pieņemamību, ko Komisija apstrīd, izriet, ka Google nav pierādījusi, ka Komisija šīs atbildes ir interpretējusi kļūdaini. Tātad tās argumenti neļauj apšaubīt Komisijas secinājumus, ko tā no [šīs interpretācijas] ir izdarījusi apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā.

200

Google arī apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā Komisija ir kļūdaini aprakstījusi uzņēmumu atbilžu uz jautājumu par cenām saturu, jo tās secinājumi ir balstīti tikai uz piecpadsmit reklāmdevēju, sešu izdevēju un desmit mediju aģentūru atbildēm, kuras uzskaitītas minētā lēmuma 135.–137. zemsvītras piezīmē. Tātad Komisijas secinājumi būtībā esot kļūdaini vai maldinoši, jo tie balstās uz atbildēm no mazāk nekā 10 % no reklāmdevējiem, kuri minēti apstrīdētajā lēmumā, un no mazāk nekā 20 % no reklāmdevējiem un no vienas trešdaļas mediju aģentūru, kuras saņēma informācijas pieprasījumus administratīvā procesa ietvaros.

201

Komisija apstrīd Google argumentus.

202

Pirmām kārtām, jānorāda, ka rakstveida dokumentos Komisija paskaidroja, ka atbildes, kuras uzskaitītas 135.–137. zemsvītras piezīmē, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā ietverto secinājumu, nav izsmeļošs atbildes sniegušo uzņēmumu saraksts. Proti, papildus šajās zemsvītras piezīmēs minētajām uzņēmumu atbildēm tā norāda, pirmkārt, ka seši citi izdevēji uz jautājumu par cenām atbildēja 2013. gada 26. jūlija informācijas pieprasījumā, otrkārt, ka septiņi citi izdevēji atbildēja uz jautājumu par cenām, kas parādās citā, proti, 2016. gada 18. marta informācijas pieprasījumā, treškārt, ka četrdesmit trīs citi reklāmdevēji atbildēja noliedzoši uz jautājumu, kas ietverts 2010. gada 22. decembra un 2016. gada 11. janvāra informācijas pieprasījumā par to, vai tie daļu no tiešsaistes meklēšanas reklāmām vai tās visas novirzītu uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, gadījumā, ja tiešsaistes meklēšanas reklāmu cena ilgā laikposmā pieaugtu 5 līdz 10 % robežās, un, ceturtkārt, ka septiņas citas mediju aģentūras arī atbildējušas tāpat. Turklāt rakstveida dokumentos Komisija precizēja, ka atbildes uz jautājumu par cenām kopumā bija saņēmusi no deviņpadsmit izdevējiem, astoņdesmit septiņiem reklāmdevējiem un trīsdesmit četrām mediju aģentūrām.

203

Taču šo datu apstrīdētajā lēmumā nav. Minētajā lēmumā Komisija neprecizēja, ka atbildes, kas 135.–137. zemsvītras piezīmē minētas, lai pamatotu tās secinājumus šī lēmuma 148. apsvērumā, nav izsmeļošas.

204

Tomēr tas vien, ka minētās atbildes neveido visu Komisijas saņemto atbilžu kopumu, pats par sevi nenozīmē, ka apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā izdarītie secinājumi ir kļūdaini.

205

Proti, Google varēja iepazīties ar visām Komisijas saņemtajām atbildēm uz informācijas pieprasījumiem, piekļūstot lietas materiāliem, tostarp ar tām, uz kurām Komisija balstīja savus apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā ietvertos secinājumus. Šajā gadījumā Google varēja pārbaudīt uzņēmumu sniegtās atbildes, un tai bija iespēja konstatēt, ka Komisijas rīcībā ir vairāk tirgus dalībnieku atbilžu nekā tās, kas minētas apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā norādītajās zemsvītras piezīmēs. Turklāt to pierāda fakts, ka tā šī pamata ietvaros apstrīd atsevišķu atbilžu, kuras nav norādītas minētajā lēmumā, interpretāciju. Izņemot atbildes, kuras Google min un apstrīd šī pamata ietvaros (šī sprieduma 168.–199. punkts), nevienu konkrētu argumentu tā nav balstījusi uz citām atbildēm, un tas apstiprina, ka arī ar tām Komisijas secinājumus apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā nevar atspēkot.

206

To pašu iemeslu dēļ jānoraida arguments, ka apstrīdētajā lēmumā minēto atbilžu skaits, pēc Google teiktā, bija ierobežots, jo Google zināja, ka to uzņēmumu skaits, kuri atbildējuši uz jautājumu par cenām, bija lielāks.

207

Tādējādi Komisija savus apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā ietvertos secinājumus varēja pamatoti balstīt uz atbildēm uz jautājumu par cenām, lai gan tā neminēja visas uzņēmumu atbildes, uz kurām bija balstījusies.

208

No iepriekš minētā izriet, ka Google nav pierādījusi ne to, ka Komisijas veiktā cenu analīze apstrīdētajā lēmumā nebija atbilstīga tirgus definīcijas noteikšanai, ne arī to, ka secinājumi, ko tā izdarījusi no šīs analīzes, bija kļūdaini vai maldinoši.

209

Google apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini analizējusi attiecīgo abu veidu reklāmu īpašības un ka visas šo reklāmu īpašību atšķirības nav pietiekamas, lai secinātu par to neaizstājamību no reklāmdevēju, kā arī no izdevēju viedokļa.

210

Vispirms jāpārbauda Google argumenti, ar ko tiek apstrīdēta katras no apstrīdētajā lēmumā minētajām atšķirīgajām pazīmēm esamība, lai pēc tam noteiktu to nozīmi tirgus definēšanā.

211

Apstrīdētā lēmuma 136. apsvērumā saistībā ar attiecīgo abu veidu reklāmu rādīšanu Komisija norādīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas parādījās tikai pēc atslēgvārdu meklēšanas un ka tās atradās vai nu tieši virs, vai zem šādas meklēšanas rezultātiem, vai arī blakus tiem. Turpretī tā konstatēja, ka ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas varēja tikt rādītas jebkurā tīmekļvietnē un tās varēja būt kontekstuālas (proti, saistītas ar tīmekļa lapas saturu) vai nekontekstuālas (proti, reklāmas displeji).

212

Google apstrīd šo atšķirību nozīmīgumu, apgalvojot, ka attiecīgās abu veidu reklāmas varēja rādīt tajās pašās lapās, kur meklēšanas rezultātus, savstarpēji aizstājamās pozīcijās, un tas nozīmē, ka tās nebija dažādas reklāmas vietas.

213

Komisija apstrīd Google argumentus.

214

Pirmām kārtām, jāpiezīmē, ka Komisijas konstatējumi apstrīdētā lēmuma 136. apsvērumā ir balstīti uz astoņu izdevēju atbildēm uz informācijas pieprasījumiem un uz izrakstu no Google pārstāvja, [konfidenciāli], 2012. gada maijā sniegto liecību Federal Trade Commission (ASV Federālā konkurences aģentūra, turpmāk tekstā – “FTC”). Turklāt tāpat no apstrīdētā lēmuma 147. apsvēruma izriet, ka World Federation of Advertisers norādīja arī, ka šī atšķirība attiecīgo abu veidu reklāmu novietojumā un tas, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas tika ģenerētas, lietotājam veicot meklēšanu, bija svarīgi attiecīgo abu veidu reklāmu atšķirību punkti. Google nekritizē šo novērtēšanas elementu precizitāti un uzticamību, ne arī konsekvenci.

215

Otrām kārtām, pat ja reklāmas, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, patiešām var parādīties tajās pašās interneta lapās, kurās parādās tiešsaistes meklēšanas reklāmas, Google nav apstrīdējusi, ka lietotājs var viegli atšķirt reklāmas, kas ir saistītas ar tā meklēšanu, no reklāmām, kas ar to nav saistītas, atkarībā no to novietojuma un satura. Proti, pirmkārt, tiešsaistes meklēšanas reklāmas parasti atrodas tieši zem meklēšanas joslas (un dažkārt tai blakus esošajā pozīcijā), saraksta veidā, ja reklāmas ir tekstuālas, un ar skaidru norādi, ka tās ir reklāmas. Otrkārt, to saturs ir tieši saistīts ar lietotāja veikto atslēgvārdu meklēšanu. Turpretī reklāmas, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, var atrasties dažādās interneta lapas vietās un tajās reklamētos produktus vai pakalpojumus lietotāja veiktā meklēšana neietekmē.

216

Līdz ar to Google nav pierādījusi, ka Komisijas konstatējums apstrīdētā lēmuma 136. apsvērumā par attiecīgo abu veidu reklāmu atšķirībām to aktivizēšanas un novietojuma ziņā ir kļūdains.

217

Apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā Komisija saistībā ar attiecīgo abu veidu reklāmu formātiem norādīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas “parasti ir tikai un vienīgi” tekstuālas, turpretī reklāmas, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, var būt dažādos teksta, grafiskos un video formātos.

218

Google kritizē šo konstatējumu, apgalvojot, ka praksē tiešsaistes meklēšanas reklāmas var parādīties arī papildinātajā formātā vai ietvert attēlus un ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītajās reklāmās bieži ir ietverts teksta elements.

219

Komisija apstrīd Google argumentus.

220

Šajā ziņā jākonstatē, ka Google nenoliedz, ka attiecīgajām abu veidu reklāmām var būt atšķirīgi formāti. Tā arī neapstrīd ne to, ka trīspadsmit reklāmdevēji un mediju aģentūras, kā arī [konfidenciāli], uz kuriem Komisija atsaucas apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā (skat. 110. zemsvītras piezīmi), patiešām uzsvēra šo atšķirību savās atbildēs uz Komisijas informācijas pieprasījumiem, ne arī to, ka World Federation of Advertisers arī norādīja uz minēto atšķirību 2011. gada 18. februāra iesniegumā, kā ir izklāstīts apstrīdētā lēmuma 147. apsvērumā.

221

Turklāt ekrānuzņēmums, ko Google sniedza prasības pieteikuma 54. punktā (3. attēls), lai pamatotu, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmām bieži vien ir grafiski elementi, šajā ziņā nav nozīmes, jo tajā ir redzama cita veida tiešsaistes reklāma, proti, šī sprieduma 33. punktā aprakstītie specializētās meklēšanas rezultāti. Vienīgais jautājums, ko Google Vispārējai tiesai lūdz pārbaudīt pirmā prasības pamata pirmajā daļā, ir par to, vai Komisija varēja pamatoti secināt, ka ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas nebija aizstājamas ar tiešsaistes meklēšanas reklāmām. Tas ir vienīgais jautājums, kas ir minēts gan prasības pieteikuma pirmā pamata pirmās daļas virsrakstā, kurā ir atsauce tikai un vienīgi uz attiecīgo abu veidu reklāmu savstarpējās konkurences analīzi, gan tās saturā, kas faktiski attiecas tikai uz Komisijas vērtējumu apstrīdētā lēmuma 135.–169. apsvērumā, kurā tika apskatīts tas pats jautājums. Tādējādi, pretēji Google apgalvotajam tiesas sēdē, pirmā pamata daļā tā nav formulējusi nevienu argumentu, kurā apstrīdētu Komisijas vērtējumu apstrīdētā lēmuma 170.–183. apsvērumā, kur tiešsaistes meklēšanas reklāmas tiek nodalītas no specializētās meklēšanas rezultātiem.

222

No iepriekš minētā izriet, ka Google nav sniegusi elementus, kas ļautu atspēkot apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā ietverto konstatējumu, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas un reklāmas, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, parasti tika rādītas dažādos formātos.

223

Apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā Komisija papildus norādīja, ka no iepriekš minētās attiecīgo abu veidu reklāmu formātu atšķirības izriet, ka reklāmdevējiem radās nelielas dizaina izmaksas par tiešsaistes meklēšanas reklāmām, vai tādu vispār nebija, salīdzinājumā ar dizaina izmaksām par reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, it īpaši par tām, kurās ietverti grafiskie elementi un papildinātais formāts.

224

Google apstrīd šī konstatējuma patiesumu. Tā apgalvo, ka ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītu reklāmu dizaina izmaksas nav obligāti augstas, un atgādina, ka tās var parādīties arī teksta formā vai citos formātos, kas arī ir ļoti vienkārši.

225

Komisija apstrīd Google argumentus.

226

Kā konstatēts šī sprieduma 220.–222. punktā, Google nav sniegusi elementus, kas var likt apšaubīt konstatējumu apstrīdētajā lēmumā, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas parasti bija tikai un vienīgi teksta formātā, savukārt ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītām reklāmām bieži vien bija sarežģītāks noformējums, jo tajās bija ietverti grafiski elementi vai video un dažkārt tās bija arī vienkāršākā formā. Šādos apstākļos Komisija varēja uzskatīt, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmu dizaina izmaksas principā ir zemākas nekā ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītu reklāmu izmaksas.

227

Turklāt Google nav kritizējusi arī apstrīdētā lēmuma 112. zemsvītras piezīmē minēto to četru uzņēmumu atbilžu uz informācijas pieprasījumiem precizitāti, uzticamību vai saskaņotību, uz kurām Komisija balstījās, lai pamatotu savu konstatējumu apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā.

228

Tādējādi Google nav pierādījusi, ka apstrīdētā lēmuma 137. apsvērumā Komisija ir kļūdaini konstatējusi, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmu dizaina izmaksas salīdzinājumā ar izmaksām par reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, parasti bija nelielas.

229

Apstrīdētā lēmuma 138.–141. apsvērumā Komisija norādīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas, kas parādās pēc lietotāja veiktas atslēgvārdu meklēšanas, bija daudz spējīgākas reaģēt uz šī lietotāja tūlītēju interesi nekā reklāmas, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu. Lai gan apstrīdētajā lēmumā Komisija atzina, ka konkrētām ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītām reklāmām, piemēram, konteksta reklāmām (kas pielāgojas lietotāja aplūkotajai interneta lapai), uz uzvedību mērķētām reklāmām (kas pielāgojas lietotāja apmeklēto tīmekļa lapu vēsturei) un sociālajos tīklos izvietotām reklāmām (kas pielāgojas lietotāja tīkla profilam), piemīt spēja veikt mērķtiecīgu atlasi, tā uzskatīja, ka šie mērķtiecīgas atlases veidi nesasniedz tādu pašu atbilstības līmeni attiecībā uz lietotāju, kāds ir tiešsaistes meklēšanas reklāmām.

230

Google apstrīd šo analīzi, apgalvojot, ka starp attiecīgajām abu veidu reklāmām nav būtisku atšķirību to spējā veikt mērķtiecīgu atlasi. Tā uzsver, ka tirgū ir citi produkti, kas ļauj veikt mērķtiecīgu lietotāja atlasi, piemēram, produkti, kurus tirgo sociālie tīkli, un individualizēšanas tehnoloģija, kas ļauj veikt lietotāju, kuri jau ir apmeklējuši tīmekļvietni, mērķtiecīgu atlasi. Komisija šos pierādījumus esot ignorējusi, neraugoties uz to, ka daži reklāmdevēji savās atbildēs uz informācijas pieprasījumiem tai norādīja, ka ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas piedāvāja ļoti attīstītu mērķtiecīgu atlasi.

231

Komisija apstrīd Google argumentus.

232

Pirmām kārtām, attiecībā uz Google argumentu, ka attiecīgo abu veidu reklāmu spējas veikt mērķtiecīgu atlasi analīzē Komisija nav ņēmusi vērā dažus būtiskus faktus, jāatgādina, ka savu secinājumu par tiešsaistes meklēšanas reklāmu lielāku spēju veikt mērķtiecīgu atlasi apstrīdētā lēmuma 138.–141. apsvērumā Komisija balstīja uz citu elementu kopumu. Tādējādi tā atsaucās uz atbildēm uz informācijas pieprasījumiem, ko bija saņēmusi no četrpadsmit uzņēmumiem, tostarp reklāmdevējiem, mediju aģentūrām un izdevējiem, bet arī no [konfidenciāli] (113.–115., 119. un 120. zemsvītras piezīme), kā arī uz informāciju, ko Google pārstāvis sniedza FTC (skat. 139. apsvērumu), uz Google tīmekļvietnes sadaļu “AdWords Help” 2012. gadā (skat. 140. apsvērumu) un uz Francijas Konkurences iestādes 2010. gada ziņojumu par tiešsaistes reklāmu (skat. 141. apsvērumu). Turklāt apstrīdētā lēmuma 147. apsvērumā Komisija arī norādīja, ka World Federation of Advertisers bija izcēlusi atšķirību starp attiecīgo abu veidu reklāmu spēju veikt mērķtiecīgu atlasi.

233

Google nav formulējusi nevienu pamatotu argumentu, apstrīdot iepriekš minētās informācijas precizitāti, uzticamību un konsekvenci. Tā arī neapgalvo, ka šiem elementiem nav nozīmes, analizējot attiecīgo abu veidu reklāmu spēju veikt mērķtiecīgu atlasi.

234

Otrām kārtām, Google nepierāda, ka Komisija nav pārbaudījusi citus nozīmīgus pierādījumus, kas būtu varējuši mainīt Komisijas veiktās analīzes secinājumu.

235

Pirmkārt, attiecībā uz spēju veikt mērķtiecīgu atlasi, ko piedāvā sociālo tīklu pārvaldītāji, uz kuriem norāda Google, piemēram, Facebook, LinkedIn un Snap, jāuzsver, ka Google neapstrīd, ka atbilstoši Komisijas argumentiem šo pārvaldītāju piedāvātie jaunie pakalpojumi ir laisti tirgū vai nu tā laikposma beigās, uz kuru attiecas apstrīdētajā lēmumā konstatētā ļaunprātīgā izmantošana, piemēram, Facebook Audience Network gadījumā 2014. gadā, vai arī pēc šī laikposma, kā LinkedIn Audience Network un Snap Audience Network gadījumā. Tādējādi pirmajam iepriekš minētajam pakalpojumam bija ierobežota nozīme konkrētā tirgus definēšanā, bet pārējiem diviem šajā ziņā nebija nozīmes. Turklāt Google neapstrīd Komisijas konstatējuma pareizību apstrīdētā lēmuma 163. apsvērumā par to, ka Facebook Audience Network piedāvātā spēja veikt mērķtiecīgu atlasi neļāva rādīt reklāmas, kas lietotāja interesēm bija atbilstošas tikpat bieži kā tiešsaistes meklēšanas reklāmas.

236

Turklāt Google nepierāda, ka šī sprieduma 235. punktā minētie produkti un citi produkti, ko tā norāda replikas C.3 pielikuma 10. punktā, proti, Criteo, ValueClick un Millennial Media, piedāvātu reklāmdevējiem iespēju sniegt reklāmas, kas nekavējoties reaģē uz lietotāja formulētu interesi, kā to dara tiešsaistes meklēšanas reklāmas. Ar atsauci replikas C.3 pielikuma 7. tabulā uz Federālā karteļu biroja 2017. gada informatīvo biļetenu par izmeklēšanu uzņēmumā Facebook, kurā ir konstatēts, ka Facebook bija “iespēja uzlabot reklāmas mērķtiecīgas atlases darbības”, bez papildu informācijas nevar pierādīt, ka apgalvotā pārkāpuma laikposmā Facebook rīcībā bija produkts vai pakalpojums, kas varēja mērķtiecīgi atlasīt interneta lietotāja tiešo interesi tāpat, kā to darītu tiešsaistes meklēšanas reklāmas.

237

Otrkārt, attiecībā uz dažu ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītu reklāmu iespējām veikt reklāmas individualizēšanu, kas reklāmdevējiem ļautu mērķtiecīgi atlasīt lietotājus, pamatojoties uz viņu iepriekšēju interneta lietošanu, jānorāda, ka, pretēji Google apgalvotajam, Komisija šo elementu nav ignorējusi. Proti, apstrīdētā lēmuma 141. apsvēruma 2. punktā Komisija norādīja uz iespējām reklāmdevējiem mērķtiecīgi atlasīt lietotāju, kurš iepriekš ir apmeklējis konkrētas tīmekļvietnes. Tomēr tā uzskatīja, 120. zemsvītras piezīmē minot sešu reklāmdevēju atbildes uz 2016. gada 11. janvāra informācijas pieprasījumu, kuru interpretāciju Google neapstrīd, ka šāda veida reklāmas, ko kvalificē kā “uz uzvedību balstītu reklāmu”, joprojām bija mazāk spējīgas reaģēt uz lietotāja interesēm to parādīšanas brīdī un tātad mazākā mērā varēja novest pie lietotāja veikta pirkuma vai citas tā veiktas reklāmdevējam labvēlīgas darbības.

238

Treškārt, attiecībā uz Komisijas Lēmumu C(2008) 927 final (2008. gada 11. marts), ar ko paziņo, ka koncentrācija ir saderīga ar kopējo tirgu un EEZ līguma darbību (Lieta COMP/M.4731 – (Google/DoubleClick) (turpmāk tekstā – “Google/DoubleClick lēmums”), pirmām kārtām, jāatgādina, ka Komisijai nav saistoši tās iepriekšējos lēmumos veiktie konkrēto tirgu novērtējumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2005. gada 14. decembris, General Electric/Komisija, T‑210/01, EU:T:2005:456, 118.–120. punkts, un 2017. gada 11. janvāris, Topps Europe/Komisija, T‑699/14, nav publicēts, EU:T:2017:2, 93. punkts). Proti, Komisijai ir pienākums individuāli izvērtēt katra gadījuma konkrētos apstākļus un tai nav saistoši tās iepriekšējie lēmumi, kas attiecas uz citiem saimnieciskās darbības subjektiem, citiem preču un pakalpojumu tirgiem vai citiem ģeogrāfiskajiem tirgiem dažādos laikos. Tādējādi prasītājai nav tiesību apšaubīt Komisijas konstatējumus, pamatojoties uz to, ka tie atšķiras no konstatējumiem, kas iepriekš izdarīti citā lietā, pat pieņemot, ka abās lietās aplūkotie tirgi ir līdzīgi vai pat vienādi (skat. spriedumu, 2015. gada 25. marts, Slovenská pošta/Komisija, T‑556/08, nav publicēts, EU:T:2015:189, 197. punkts un tajā minētā judikatūra). Otrām kārtām un katrā ziņā, lai gan Google/DoubleClick lēmuma 52. apsvērumā Komisija, protams, norādīja, ka saskaņā ar reklāmdevēju sniegtajām atbildēm tās veiktās tirgus izpētes laikā ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītu reklāmu spēja veikt mērķtiecīgu atlasi uzlabojās, un šī lēmuma 12. apsvērumā – ka, izmantojot “uz uzvedību balstītu mērķtiecīgu atlasi” (behavioural targeting), tā līdzinājās tiešsaistes meklēšanas reklāmu piedāvātajai spējai veikt mērķtiecīgu atlasi, minētajā lēmumā tā neizdarīja secinājumu, ka no tā izriet, ka attiecīgajām abu veidu reklāmām ir līdzvērtīga spēja veikt mērķtiecīgu atlasi.

239

Ceturtkārt, attiecībā uz četru reklāmdevēju atbildēm uz 2016. gada 11. janvāra informācijas pieprasījumu, kuru izvilkumi sniegti replikas C.3 pielikuma 7. tabulā un kuras, pēc Google domām, parāda ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītu reklāmu spēju veikt mērķtiecīgu atlasi, protams, ir tiesa, ka trijās no to atbildēm, proti, [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] atbildēs ir izcelta ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītu reklāmu spējas veikt mērķtiecīgu atlasi lietderība. Tomēr šīs atbildes nenorāda, ka ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītu reklāmu spēja veikt mērķtiecīgu atlasi ļāva reaģēt uz interneta lietotāja tūlītēju interesi un tādējādi mudināt to veikt pirkumu tādā pašā veidā, kā to darītu tiešsaistes meklēšanas reklāmas. Tātad šīs atbildes nevar atsvērt apstrīdētajā lēmumā ietvertos elementus, kas ir apkopoti šī sprieduma 232. punktā un attiecas uz atšķirībām starp attiecīgo abu veidu reklāmu spēju veikt mērķtiecīgu atlasi.

240

Tādējādi, nelemjot par replikas C.3 pielikumā ietverto Google argumentu pieņemamību, ko Komisijas apstrīd, jāsecina, ka Google nesniedz elementus, kas var likt apšaubīt Komisijas konstatējumu apstrīdētā lēmuma 138.–141. apsvērumā par to, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas var būt spējīgas reaģēt uz lietotāja tūlītējām interesēm.

241

Apstrīdētā lēmuma 142.–144. apsvērumā saistībā ar attiecīgo abu veidu reklāmu mērķiem Komisija uzskatīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas ir spējīgākas novest pie pirkuma, savukārt ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas ir efektīvākas preču zīmes popularizēšanā.

242

Google apgalvo, ka Komisija nav pierādījusi būtiskas atšķirības starp attiecīgo abu veidu reklāmu mērķiem un ka būtībā šīm reklāmām in fine ir viens un tas pats mērķis.

243

Komisija apstrīd Google argumentus.

244

Pirmām kārtām, jākonstatē, ka savu vērtējumu apstrīdētā lēmuma 142.–144. apsvērumā Komisija ir balstījusi uz vairākiem elementiem. Tādējādi tā atsaucās, pirmkārt, uz izdevēju un reklāmdevēju atbildēm uz tās informācijas pieprasījumiem, 122.–124. zemsvītras piezīmē balstoties tostarp uz sešām saņemtajām atbildēm, otrkārt, uz 2010. gada tirgus pētījumu, ko veica konsultāciju uzņēmums Econsultancy un asociācija SEMPO un kura pamatā bija reklāmdevēju un mediju aģentūru aptauja, un, treškārt, uz 2008. gada septembra [konfidenciāli] no Google elektroniskā pasta vēstuli.

245

Google neformulē nevienu argumentu, lai apstrīdētu šo elementu precizitāti, uzticamību vai konsekvenci, izņemot par [konfidenciāli] elektroniskā pasta vēstules citāta it kā selektīvo raksturu. Tomēr šis pēdējais arguments turklāt nav pārliecinošs, jo Google paskaidro tikai, ka elektroniskā pasta vēstule no šī pēdējā minētā bija reakcija uz rakstu The Wall Street Journal, kurā esot konstatēts, ka attiecīgās abu veidu reklāmas ir dzīvotspējīgi līdzekļi klientu sasniegšanai. Google tātad nepaskaidro ne to, kā Komisija būtu izrāvusi no konteksta elektroniskā pasta vēstuli, to citējot, ne arī to, kāpēc citētie apgalvojumi nebūtu uzticami.

246

Otrām kārtām, attiecībā uz Google argumentu, ka Google uzdevumā sagatavotais 2016. gada novembra ekonomikas speciālistu uzņēmuma RBB ziņojums par Facebook konkurenci tiešsaistes reklāmā, kas sniegts prasības pieteikuma A.3 pielikumā, pierādot, ka attiecīgajām abu veidu reklāmām in fine ir viens mērķis pārvērst pieprasījumu darījumā, šī ziņojuma 3.3. punktā, protams, ir norādīts, ka Facebook ļāva reklāmdevējiem izvēlēties kritērijus, lai veicinātu interneta lietotāja, kas redz reklāmas, labvēlīgu rīcību (piemēram, klikšķi uz reklāmu, kas novirza uz reklāmdevēja vietni). Tomēr šajā ziņojumā neparādās, ka reklāmu sociālajā tīklā Facebook galvenais mērķis būtu vest lietotāju tieši pie pirkuma, reaģējot uz viņa konkrētā brīža interesi par kādu preci vai pakalpojumu, atšķirībā no tiešsaistes meklēšanas reklāmām.

247

Tādējādi, nelemjot par Google replikā ietverto argumentu pieņemamību, ko Komisija apstrīd, jāsecina, ka Google argumenti neļauj atzīt, ka apstrīdētā lēmuma 142.–144. apsvērumā Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka attiecīgajām abu veidu reklāmām bija atšķirīgi mērķi.

248

Apstrīdētā lēmuma 145. apsvērumā Komisija norādīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmām ir labāki klikšķu un konversiju rādītāji nekā reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu. Citiem vārdiem sakot, Komisija uzskatīja, ka izredzes, ka lietotājs klikšķina uz reklāmas un veic pirkumu vai kādu citu darbību, kurai ir vērtība reklāmdevējam, bija lielākas, skatot tiešsaistes meklēšanas reklāmu, nekā redzot reklāmu, kas nav saistīta ar tiešsaistes meklēšanu.

249

Google apgalvo, ka Komisijai bija jāskatās, vai tās konstatētajam labākam tiešsaistes meklēšanas reklāmu konversijas rādītājam ir saistība ar cenu atšķirību. Šādā gadījumā joprojām esot bijis iespējams, ka reklāmas, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, rada konkurences spiedienu uz tiešsaistes meklēšanas reklāmām, un tādējādi attiecīgās abu veidu reklāmas ietilpst vienā un tajā pašā tirgū.

250

Komisija apstrīd Google argumentus.

251

Pirmām kārtām, jākonstatē, ka Google neapstrīd, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmām ir labāki klikšķu un konversiju rādītāji nekā reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu. Tātad Google neapšauba apstrīdētā lēmuma 145. apsvērumā ietverto Komisijas konstatējumu par šādu atšķirību starp attiecīgajām abu veidu reklāmām.

252

Otrām kārtām, attiecībā uz Google argumentiem par to, ka Komisijai bija jāpārbauda, vai šo atšķirību tieši nekompensē tāda cenu starpība, ka attiecīgās abu veidu reklāmas joprojām varēja piederēt pie viena un tā paša tirgus, ir taisnība, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija šo jautājumu konkrēti nav pārbaudījusi, neraugoties uz faktu, uz ko norāda Google, ka minētā lēmuma 149. apsvērumā tā bija minējusi Statista ziņojumu, tieši norādot uz būtisku cenu starpību starp attiecīgajām abu veidu reklāmām. Tomēr apstrīdētajā lēmumā Komisija veica attiecīgo abu veidu reklāmu cenu analīzi. Proti, kā aprakstīts šī sprieduma 145.–208. punktā, Komisija vērtēja, vai no izdevēju, reklāmdevēju un mediju aģentūru viedokļa varētu būt bijusi attiecīgo abu veidu reklāmu savstarpēja aizstājamība gadījumā, ja 5 līdz 10 % robežās ilgā laikposmā pieaugtu cena, ko reklāmdevēji maksā par tiešsaistes meklēšanas reklāmām, vai tādā pašā apmērā samazinātos izdevēju gūtie ienākumi par šādām reklāmām. Taču, kā izklāstīts apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā, lielākā daļa reklāmdevēju, puse mediju aģentūru un visi izdevēji norādīja, ka bija maz ticams, ka šādu izmaiņu rezultātā tie pārietu uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu. Kā Komisija apgalvoja tiesas sēdē, šī analīze arī pierādīja, ka reklāmdevējiem un mediju aģentūrām cena vai izdevējiem ienākumi no attiecīgajām reklāmām šajā ziņā nebija tirgus dalībnieku izvēles noteicošais faktors, jo tie ņēma vērā kopējo vērtību, ko reklāmas tiem var sniegt, kuru nosaka faktoru virkne, nevis tikai cena vai ienākumi no reklāmām.

253

Tādējādi Google nepierāda, ka apstrīdētā lēmuma 145. apsvērumā Komisija ir kļūdaini konstatējusi, ka starp attiecīgajām abu veidu reklāmām ir atšķirīgi klikšķu un konversiju rādītāji.

254

Apstrīdētā lēmuma 146. apsvērumā Komisija norādīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas ļauj reklāmdevējiem vieglāk redzēt savu ieguldījumu atdevi. Komisija šajā ziņā paskaidroja, ka klikšķu skaitam uz šādām reklāmām, kā arī pirkumiem, ko lietotāji izdarīja pēc šiem klikšķiem, bija iespējams izsekot, bet ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītām reklāmām, kurām parasti nebija tiešas saiknes starp reklāmas skatīšanu un attiecīgā produkta iegādi, tas nebija iespējams.

255

Google apstrīd šo vērtējumu, apgalvojot, ka reklāmdevējiem ir daudz līdzekļu, kā konversiju ziņā izsekot (conversion tracking) ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas un novērtēt savu ieguldījumu atdevi, tostarp rīki, ko tā ir ieviesusi tirgū. Turklāt Komisija esot kļūdījusies, atsaucoties uz konsultāciju sabiedrības Econsultancy sadarbībā ar uzņēmumu ExactTarget veikto pētījumu.

256

Komisija apstrīd Google argumentus.

257

Pirmām kārtām, jāatgādina, ka savu konstatējumu apstrīdētā lēmuma 146. apsvērumā saistībā ar tiešsaistes meklēšanas reklāmu labāku spēju izmērīt ieguldījumu atdevi Komisija pamatoja ar šī lēmuma 132. zemsvītras piezīmē minēto piecu reklāmdevēju un trīs mediju aģentūru, kā arī [konfidenciāli] atbildēm uz informācijas pieprasījumiem. Taču Google neformulē nevienu argumentu saistībā ar šīm atbildēm un tātad neapstrīd šo elementu precizitāti, uzticamību vai konsekvenci.

258

Otrām kārtām, attiecībā uz Google kritiku par Komisijas izdarīto atsauci uz Econsultancy pētījumu apstrīdētā lēmuma 146. apsvērumā jākonstatē, ka no šī pētījuma, kurš datēts ar 2010. gada februāri un balstīts uz 1123 reklāmdevēju un mediju aģentūru aptauju, izriet, ka pēdējo minēto atbildes pierādīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas ir labākais no “kanāliem”, kā izmērīt tiešsaistes reklāmu ieguldījumu atdevi. Proti, šī pētījuma 4.3.3. sadaļā (42. un 43. lpp.), kas sniegta iebildumu raksta B.1 pielikumā, ir norādīts, ka 54 % reklāmdevēju un 35 % mediju aģentūru, kas piedalījās aptaujā, norādīja, ka šis reklāmu veids ir “labs”, lai izmērītu ieguldījumu atdevi, savukārt tikai 37 % reklāmdevēju un 23 % mediju aģentūru norādīja, ka šajā ziņā “labi” ir reklāmas displeji. Lai gan aptaujā uzdotajā jautājumā tirgus dalībniekiem netika lūgts šajā ziņā salīdzināt attiecīgās abu veidu reklāmas, no tā izriet, ka atbildes tomēr apstiprināja Komisijas konstatēto, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas reklāmdevējiem ļauj vieglāk izmērīt ieguldījumu atdevi nekā ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas. Šo pēdējo minēto konstatējumu nekādā gadījumā neliek apšaubīt Google arguments, ka 46 % reklāmdevēju un 65 % mediju aģentūru uzskatīja, ka “digitālās tirgvedības kanāls”, kurā viņi vislabāk varēja novērtēt ieguldījumu atdevi, “bija cits nekā” tiešsaistes meklēšanas reklāmas, jo nebija pierādīts, ka šie citi kanāli ietvēra ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas. Līdz ar to Google argumentam nav nozīmes jautājumā par attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību.

259

Trešām kārtām, attiecībā uz Google argumentu, ka pārkāpuma laikposmā bija pieejami rīki ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītu reklāmu ieguldījumu atdeves izmērīšanai, jākonstatē, ka Google sniegtie dati parāda, ka šie rīki piešķīra iespējas izmērīt ieguldījumu atdevi, bet neļauj secināt, ka tie piedāvāja tiešsaistes meklēšanas reklāmām šajā ziņā līdzvērtīgas iespējas.

260

Pirmkārt, attiecībā uz Google Ads, no Google piederoša bloga Inside AdWords izvilkumiem izriet, ka Google rīki reklāmdevējiem ļautu ne tikai aprēķināt klikšķu skaitu uz reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, bet arī izmērīt tīmekļvietnes apmeklējumu un meklējumu skaita pieaugumu pēc reklāmas displeju kampaņas. Tomēr nav norādīts, ka šī funkcionalitāte reklāmdevējiem ļautu sasaistīt savus reklāmas izdevumus ar iegūtajiem pārdošanas apjomiem, kā tas ir tiešsaistes meklēšanas reklāmu gadījumā, par kurām Komisija apstrīdētajā lēmumā norādīja, kam Google neiebilst, ka ir iespējams salīdzināt ar atslēgvārdu saistītus izdevumus ar klikšķu rezultātā izdarītiem pirkumiem.

261

Otrkārt, attiecībā uz sociālajiem tīkliem LinkedIn, Twitter un Pinterest, kā arī analīzes rīkiem Adobe un Salesforce, kas arī piedāvājot iespējas sekot ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītām reklāmām, atbilstoši Komisijas rakstveida dokumentos norādītajam jākonstatē, ka Google neprecizē, vai šie rīki bija pieejami pārkāpuma laikposmā, kā arī nepaskaidro, kā to spējas veikt izsekošanu bija līdzvērtīgas tiešsaistes meklēšanas reklāmu piedāvātajām iespējām ieguldījumu atdeves izmērīšanai.

262

Treškārt, attiecībā uz sociālo tīklu Facebook – RBB ziņojuma, kas sniegts prasības pieteikuma A.3 pielikumā (skat. šī sprieduma 246. punktu), 3.5. sadaļā ir aprakstīti rīki, kas ļauj izsekot lietotājiem līdz dažādu veidu konversijām, tostarp pirkumiem, saistībā ar reklāmām šajā sociālajā tīklā, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu. Tomēr neatkarīgi no tā, vai šī funkcionalitāte reklāmdevējiem bija pieejama pārkāpuma laikposmā (skat. šī sprieduma 235. punktu par Facebook Audience Network), Google nepierāda, ka šis Facebook rīks ieguldījumu atdeves izmērīšanai bija tikpat efektīvs kā tiešsaistes meklēšanas reklāmas, jo tā neatsaucas ne uz vienu no reklāmdevēju un mediju aģentūru atbildēm uz Komisijas informācijas pieprasījumiem šajā ziņā.

263

Tādējādi, nelemjot par to Google argumentu pieņemamību, kuri ietverti replikas C.3 pielikumā un kurus Komisija apstrīd, jāsecina, ka Google argumenti nepierāda, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 146. apsvērumā ir kļūdaini secinājusi, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas reklāmdevējiem to ieguldījumu atdevi ļāva vieglāk noskaidrot nekā ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas.

264

No šī sprieduma 211.–263. punkta izriet, ka Google nav izdevies likt apšaubīt Komisijas analīzes pamatotību apstrīdētajā lēmumā, kurā ir izceltas atšķirības starp attiecīgajām abu veidu reklāmām saistībā ar to aktivizēšanu un novietojumu, formātu, dizaina izmaksām, spēju veikt mērķtiecīgu atlasi, mērķiem, klikšķu un konversiju rādītājiem, kā arī iespējām izmērīt to ieguldījumu atdevi. Šie konstatējumi bija balstīti uz dažādiem pierādījumiem, kuru precizitāti, uzticamību un konsekvenci Google argumentiem nav izdevies likt apšaubīt.

265

Šajā ziņā jākonstatē, ka Komisijas veiktajā tirgus definīcijas vispārējā novērtējumā šīs atšķirības bija būtiskas norādes par attiecīgo abu veidu reklāmu neaizstājamību.

266

Proti, saskaņā ar judikatūru un Paziņojumu par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju, kas ir minēts šī sprieduma 125. un 126. punktā, produktu īpašības un lietojums ir būtiski tirgus definīcijai, jo produktu tirgū ietilpst visi produkti, kurus patērētāji uzskata par savstarpēji aizstājamiem vai aizvietojamiem to īpašību, cenas un paredzētā lietojuma dēļ.

267

Turklāt, pretēji Google argumentiem, Komisija norādīja, ka attiecīgajām abu veidu reklāmām ir atšķirīgi mērķi, kā izriet no šī sprieduma 241.–247. punkta.

268

Tomēr Google argumentē, ka šīs atšķirības joprojām nav pietiekamas, lai izdarītu secinājumu par attiecīgo abu veidu reklāmu savstarpējās aizstājamības neesamību, ja nav veikta aizstājamības analīze, kas balstīta uz attiecīgo reklāmu cenām.

269

Šajā ziņā jāatgādina, kā izklāstīts šī sprieduma 155.–161. punktā, ka uz cenām balstīta aizstājamības analīze, piemēram, SSNIP tests, Komisijas veiktajai tirgus definēšanai nebija obligāta. Tādu neprasa ne judikatūra, ne Komisija Paziņojumā par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju.

270

Turklāt un katrā ziņā Komisija apstrīdētajā lēmumā analizēja, vai no izdevēju, reklāmdevēju un mediju aģentūru viedokļa varēja pastāvēt attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamība gadījumā, ja 5 līdz 10 % robežās ilgā laikposmā pieaugtu tiešsaistes meklēšanas reklāmu reklāmdevēju maksātā cena vai tādā pašā apmērā samazinātos izdevēju saņemtie ienākumi par šādām reklāmām.

271

Šī analīze Komisijai ļāva izdarīt konkrētā tirgus definēšanai lietderīgus secinājumus, kas ir apkopoti apstrīdētā lēmuma 148. apsvērumā un apstiprināti šī sprieduma 145.–208. punktā.

272

Turklāt, kā jau norādīts šī sprieduma 141.–144. punktā, jāatgādina, ka Komisija savā attiecīgās abu veidu reklāmas aizstājamības analīzē balstījusies arī uz citiem faktoriem, piemēram, ieguldījumiem, kādi nepieciešami, lai sniegtu pakalpojumus tiešsaistes meklēšanas reklāmām (apstrīdētā lēmuma 150.–154. apsvērums), un atsevišķu izdevēju rīcību tirgū (minētā lēmuma 162., 164. un 165. apsvērums). No tā izriet, ka Google nevar pārmest Komisijai, ka tā savu tirgus definīcijas analīzi būtu balstījusi tikai uz attiecīgās abu veidu reklāmas iespējamajām īpašībām.

273

No iepriekš minētā izriet, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmu un ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītu reklāmu īpašību un izmantošanas veidu atšķirības, kas bija būtiskas konkrētā tirgus definēšanai, piederēja pie tādu elementu kopuma, kurus Komisija ņēma vērā, veicot tirgus definīcijas vispārēju novērtējumu.

274

Apstrīdētā lēmuma 162. un 164. apsvērumā Komisija secināja, ka Google minētie izdevēju piemēri, piemēram, [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli], kuri tiešsaistes meklēšanas reklāmas esot aizstājuši ar reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, nepierāda, ka šīs abu veidu reklāmas bija aizstājamas.

275

Google apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini secinājusi, ka izdevēju, piemēram, [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli], kuri attiecīgās abu veidu reklāmas ir izmantojuši vai izmanto, savstarpēji aizstājot, faktiskās rīcības piemēri nepierāda attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību. Šo aizstājamību pat apstiprinot fakts, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības ienākumi ievērojami samazinājās laikā no 2012. līdz 2016. gadam, savukārt kopējie tiešsaistes reklāmas izdevumi reklāmdevējiem ievērojami pieauga.

276

Surfboard uzskata, ka Komisija ir ignorējusi Google sniegtos pierādījumus, kas parādīja, ka izdevēji aizstāja tiešsaistes meklēšanas reklāmas un citus tiešsaistes reklāmas formātus.

277

Komisija apstrīd Google un Surfboard argumentus.

278

Pirmām kārtām, attiecībā uz [konfidenciāli] un [konfidenciāli] piemēriem, apstrīdētā lēmuma 162. apsvērumā ir paskaidrots, ka attiecīgi 2014. gada janvārī un 2015. gada janvārī šie tirgus dalībnieki samazināja AFS izmantošanu savām tīmekļvietnēm mobilajās ierīcēs un līdz ar to arī tiešsaistes meklēšanas reklāmas savās tīmekļvietnēs, pēc tam, kad Google bija samazinājusi šiem izdevējiem piešķirto ienākumu sadalījumu par attiecīgo reklāmu rādīšanu. No apstrīdētā lēmuma arī izriet, ka vēlākā posmā šie izdevēji izvēlējās no jauna palielināt tiešsaistes meklēšanas reklāmu izmantošanu, kad tie no Google ieguva tiem labvēlīgu ienākumu procentuālās daļas palielinājumu.

279

Kā Komisija norāda savos rakstveida dokumentos, šie piemēri nevar pierādīt attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību. Pirmām kārtām, nav konstatēts, ka [konfidenciāli] un [konfidenciāli] tiešsaistes meklēšanas reklāmu vietā izmantoja ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas pēc tam, kad tika samazināta tiem piešķirtā ienākumu procentuālā daļa. Otrām kārtām, šis AFS izmantošanas samazinājums notika pēc tam, kad ļoti būtiski samazinājās [konfidenciāli] un [konfidenciāli] saņemto ienākumu procentuālā daļa. Proti, šī izdevējiem pārskaitīto ienākumu daļa noslīdēja līdz [konfidenciāli] %, lai gan atbilstoši Komisijas paskaidrotajam rakstveida dokumentos, kam Google neiebilst, pirms šīm izmaiņām tā veidoja no [konfidenciāli] līdz [konfidenciāli] % [konfidenciāli] gadījumā un [konfidenciāli] % [konfidenciāli] gadījumā. Šie skaitļi uzsver ievērojamu izdevēju ienākumu samazinājumu. Šāds samazinājums ir daudz nozīmīgāks nekā prognozētais, kas ir ietverts cenu pieauguma hipotēzē SSNIP testa ietvaros, atbilstoši tā aprakstam Paziņojuma par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju 17. un 18. punktā.

280

Otrām kārtām, attiecībā uz prasības pieteikuma A.16 pielikumā sniegtajiem [konfidenciāli] un [konfidenciāli] piemēriem, kas nav minēti apstrīdētajā lēmumā, Google sniegtie ekrānuzņēmumi parāda, ka to tīmekļvietnēs pēc meklēšanas un atkarībā no izmantotajiem atslēgvārdiem var tikt rādītas vai nu tiešsaistes meklēšanas reklāmas vai arī ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas. Pēc Google sniegtās informācijas konkrētie izdevēji no attiecīgajām abu veidu reklāmām tātad izvēloties atkarībā no lietotāja veiktās atslēgvārdu meklēšanas.

281

Tomēr tas vien, ka [konfidenciāli] un [konfidenciāli] savās tīmekļvietnēs rādīja attiecīgās abu veidu reklāmas, pats par sevi nenozīmē, ka šīs reklāmas ir aizstājamas. Proti, kā Komisija apgalvo savos rakstveida dokumentos, abu šo izdevēju izvēle var būt izskaidrojama vienkārši ar atšķirīgajām iespējām gūt peļņu no meklēšanas, izmantojot reklāmas. Lai gan daži atslēgvārdi var mudināt reklāmdevējus izvietot tiešsaistes meklēšanas reklāmas un tādējādi radīt ienākumus abiem šiem izdevējiem, ir iespējams, ka citi atslēgvārdi izraisa mazāku reklāmdevēju interesi vai to pat neizraisa, un tādējādi izdevēji guva labākus ienākumus, rezervējot reklāmas vietu ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītām reklāmām.

282

Trešām kārtām, attiecībā uz [konfidenciāli] piemēru, kas ir pārbaudīts apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā, Google prasības pieteikuma A.16 pielikumā sniegtais ekrānuzņēmums parāda, ka šis izdevējs izmanto grafisko reklāmu, kas nav saistīta ar tiešsaistes meklēšanu. Google nav pierādījusi, ka šis izdevējs iepriekš izmantoja tiešsaistes meklēšanas reklāmas tajā pašā reklāmas laukumā un bija nolēmusi tās aizstāt ar reklāmu, kas nav saistīta ar tiešsaistes meklēšanu. Pat pieņemot, ka tā tas bija, Google nav iesniegusi nevienu elementu, kas ļautu izprast šā operatora izvēli, atbilstoši Komisijas norādītajam apstrīdētā lēmuma 164. apsvērumā. Tādējādi ekrānuzņēmumu nevar uzskatīt par tādu, kas pierāda attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību.

283

Ceturtām kārtām, attiecībā uz “[konfidenciāli]” un [konfidenciāli] tīmekļvietņu ekrānuzņēmumiem, kas ir sniegti attiecīgi prasības pieteikuma A.16 pielikumā un replikas C.3 pielikumā, jāpiezīmē, ka šie piemēri parāda, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas tiek rādītas tajā pašā interneta lapā, kur specializētās meklēšanas rezultāti. Tātad šiem piemēriem nav nozīmes jautājumā par to, vai ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas ir aizstājamas ar tiešsaistes meklēšanas reklāmām. Šis pēdējais minētais jautājums ir vienīgais, ko Google lūdz Vispārējai tiesai pārbaudīt pirmā pamata pirmās daļas ietvaros, kā norādīts šī sprieduma 221. punktā.

284

Piektām kārtām, attiecībā uz ienākumu no tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības samazināšanos laikā no 2012. līdz 2016. gadam, pietiek ar to, ka konstatē, ka Google nepierāda, ka šajā laikposmā attiecīgi būtu pieauguši ienākumi no reklāmām, kas nav saistītas ar tiešsaistes meklēšanu, un tādējādi, ka būtu bijusi pāreja uz pēdējo minēto reklāmu veidu. Turklāt, pat ja šāda pāreja būtu konstatēta, Google arī nepaskaidro, kā šis fakts nozīmētu attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību.

285

Tādējādi, nelemjot par replikas C.3 pielikumā ietverto Google argumentu pieņemamību, ko Komisija apstrīd, jāsecina, ka Google nepierāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini novērtējusi Google sniegtos piemērus ar konkrētiem izdevējiem, kuri attiecīgās abu veidu reklāmas esot izmantojuši vai izmantotu savstarpēji aizstājamā veidā. Tā arī nekonstatē, ka Komisija savā aizstājamības analīzē nav ņēmusi vērā šim jautājumam nozīmīgus elementus.

286

Apstrīdētā lēmuma 139., 144. un 156. apsvērumā Komisija citēja dažu Google pārstāvju izteikumus, kuros bija norādītas attiecīgo abu veidu reklāmu atšķirības. Komisija 139. apsvērumā, analizējot reklāmu spējas veikt mērķtiecīgu atlasi, atsaucās uz liecību, ko FTC 2012. gada jūnijā sniedza [konfidenciāli], kurš tolaik bija Google [konfidenciāli]. Komisija 144. apsvērumā, analizējot reklāmu mērķus, citēja [konfidenciāli] 2008. gada septembra iekšējo elektroniskā pasta vēstuli (skat. šī sprieduma 245. punktu). Komisija 156. apsvērumā, atbildot uz Google argumentu par attiecīgu abu veidu reklāmu savstarpējām konkurences attiecībām, minēja liecību, ko [konfidenciāli], tolaik Google [konfidenciāli], sniedza FTC 2012. gada maijā.

287

Google apgalvo, ka Komisija šos paziņojumus ir izrāvusi no konteksta un tie nav saistīti ar jautājumu par attiecīgo abu veidu reklāmu minimālo aizstājamību.

288

Komisija apstrīd Google argumentus.

289

Pirmām kārtām, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 139. apsvērumā minēto [konfidenciāli] liecību jānorāda, ka [konfidenciāli] savā liecībā, kuras izvilkums ir sniegts prasības pieteikuma A.29 pielikumā, skaidri norādīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas ir labākās tiešsaistes reklāmas, lai radītu pirkumus ar vislabāko ieguldījumu atdevi, jo tās reaģē tieši uz lietotāja paustu interesi. Viņš arī apgalvoja, ka reklāmdevēji tādēļ deva priekšroku tiešsaistes meklēšanas reklāmām. Viņš tomēr norādīja, ka atsevišķas personas nepiekrita šim pēdējam minētajam konstatējumam, proti, tās, kuras vēlas palielināt preču zīmes atpazīstamību, kas ir mērķis, kura sasniegšanai labāk der ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas.

290

No tā izriet, ka Komisijas atsauce uz šo liecību apstrīdētā lēmuma 139. apsvērumā tās analīzes daļā, kas skar attiecīgās abu veidu reklāmas spēju veikt mērķtiecīgu atlasi, nav ne selektīva, ne maldinoša.

291

Otrām kārtām, attiecībā uz apstrīdētā lēmuma 144. apsvērumā minēto [konfidenciāli] iekšējo elektroniskā pasta vēstuli, kas sniegta prasības pieteikuma A.31 pielikumā, jānorāda, ka tā ir rakstīta, reaģējot uz rakstu Wall Street Journal, kurā bija konstatēts, ka lietotājs biežāk iegādājas preci pēc tiešsaistes meklēšanas reklāmas, ja viņš iepriekš ir redzējis ar to pašu preci saistītu displeja reklāmu (ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītu reklāmu). Rakstā tātad bija uzsvērts attiecīgo abu veidu reklāmu savstarpēji papildinošais, nevis savstarpēji aizstājošais raksturs. Minētajā elektroniskā pasta vēstulē [konfidenciāli] būtībā informēja, ka piekrīt šai analīzei un norāda, kā konstatēts apstrīdētā lēmuma 144. apsvērumā, ka ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas rada interesi par produktu, bet tiešsaistes meklēšanas reklāmas veicina produkta iegādi.

292

Tātad Komisija varēja pamatoti citēt [konfidenciāli] sacīto savā attiecīgo abu veidu reklāmu mērķu analīzē, kad tā konstatēja, ka preču zīmes atpazīstamības palielināšanai ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas ir efektīvākas par tiešsaistes meklēšanas reklāmām. Google norādītais fakts, ka [konfidenciāli] elektroniskā pasta vēstule bija nosūtīta, reaģējot uz rakstu, kurā bija konstatēts, ka arī ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas ir līdzeklis reklāmdevējiem patērētāju sasniegšanai, nemazina šajā vēstulē paustā viedokļa, uz kuru Komisija pamatojas apstrīdētā lēmuma 144. apsvērumā, pierādījuma spēku.

293

Trešām kārtām, attiecībā uz [konfidenciāli] sacītā minēšanu apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumā, jāatgādina, ka Komisija šo atsauci izdarīja, lai pamatotu, ka Google pati ir atzinusi atšķirības starp attiecīgajām abu veidu reklāmām, it īpaši saistībā ar to spēju veikt mērķtiecīgu atlasi. No šīs liecības, kuras pilns teksts ir sniegts iebildumu raksta B.5 pielikumā, faktiski izriet, ka [konfidenciāli] iesniedza vairākus apsvērumus par dažām atšķirībām starp tiešsaistes meklēšanas reklāmām un ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītām reklāmām, kuras Google rādīja, izmantojot savu AdSense For Content pakalpojumu, piemēram, par to, ka pirmās minētās reklāmas reaģēja uz lietotāju veiktu meklēšanu, kā arī par reklāmu atšķirīgo noformējumu (70., 77. un 81. lpp.). Tā arī norādīja, ka, lai piemērotu spēkā esošās ekskluzivitātes klauzulas AFS izmantošanai, šīs abu veidu reklāmas netika uzskatītas par “būtiski līdzīgām” (155. un 156. lpp.).

294

Tādējādi, lai gan, protams, ir taisnība, atbilstoši Google argumentiem, ka [konfidenciāli] savā liecībā arī konstatēja, ka abu veidu reklāmas, kas tiek rādītas ar AFS un AdSense For Content starpniecību, izdevēju vietnēs tika izmantotas savstarpēji aizstājami (skat. minētās liecības 64. lpp.), tomēr šī Google pārstāve norādīja uz atšķirībām, kādas pastāv starp abiem šiem reklāmu veidiem, it īpaši attiecībā uz spēju veikt mērķtiecīgu atlasi. Līdz ar to Komisijas minētais apstrīdētā lēmuma 156. apsvērumā, apgalvojot, ka Google pati atzina atšķirības starp attiecīgajām abu veidu reklāmām, nav maldinošs. Turklāt jākonstatē, ka šo atzīšanu apstiprina arī šajā spriedumā pārbaudītie un apstrīdētā lēmuma 139. un 144. apsvērumā minētie [konfidenciāli] paziņojumi.

295

Turklāt faktam, ka [konfidenciāli] un [konfidenciāli] sacītā citātos nav skarts jautājums par produktu minimālo aizstājamību no reklāmdevēju un izdevēju viedokļa, kā apgalvo Google, nav nozīmes, jo Komisija šos citātus izmantoja tikai tādēļ, lai pierādītu citus elementus tās konkrētā tirgus definīcijas vispārējā vērtējumā, proti, attiecīgo abu veidu reklāmu spēju veikt mērķtiecīgu atlasi, to mērķus un to atšķirīgās īpašības un lietojumu vairākos aspektos.

296

No iepriekš minētā izriet, ka Google nepierāda, ka Komisija ir kļūdaini interpretējusi tās pārstāvju paziņojumus, kas minēti apstrīdētā lēmuma 139., 144. un 156. apsvērumā.

297

Apstrīdētā lēmuma 158. un 159. apsvērumā, atbildot uz Google argumentiem, Komisija skaidri noliedza, ka savos apvienošanās kontroles jomā pieņemtajos lēmumos, tostarp lēmumā Google/DoubleClick, ir izdarījusi secinājumu par attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamību.

298

Google norāda, ka iepriekšējos lēmumos Komisija ir atzinusi, ka attiecīgās abu veidu reklāmas atrodas konverģences procesā un savstarpēji konkurē. Šajā ziņā tā atsaucas uz lēmumu Google/DoubleClick, kā arī uz Komisijas Lēmumu C(2010) 1077 final (2010. gada 18. februāris), ar kuru koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līgumu (lieta COMP/M.5727) – Microsoft/Yahoo! Search Business) (turpmāk tekstā – “lēmums Microsoft/Yahoo!”) un uz Komisijas Lēmumu C(2010) 5272 final (2010. gada 27. jūlijs), ar kuru koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līgumu (Lieta COMP/M.5676 – SevenOne Media/G+J Electronic Media Service/Tomorrow Focus Portal/IP Deutschland/JV) (turpmāk tekstā – “lēmums SevenOne Media JV”). Tā norāda uz to, ka kopš abu šo lēmumu pieņemšanas ir palielinājusies attiecīgo abu veidu reklāmu konverģence.

299

Komisija apstrīd Google argumentus.

300

Pirmām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 238. punktā minēto judikatūru Komisijai tās iepriekšējos lēmumos veiktie konkrēto tirgu novērtējumi nav saistoši.

301

Otrām kārtām un katrā ziņā Komisija nav pieļāvusi kļūdu, apstrīdētā lēmuma 158. un 159. apsvērumā apstiprinādama, ka tās iepriekšējos lēmumos nav ietverti secinājumi, kas ir pretrunā tiešsaistes meklēšanas reklāmu tirgus definīcijai.

302

Proti, šajā ziņā jāuzsver, ka trijos Google minētajos lēmumos Komisija ir skaidri nolēmusi tirgus definīciju atstāt atvērtu. Tādējādi, lai gan lēmumā Google/DoubleClick Komisija norādīja, ka attiecīgās abu veidu reklāmas varētu būt “zināmā mērā” aizstājamas no reklāmdevēju viedokļa (šī lēmuma 53. punkts), tā ne tikai neizdarīja galīgu secinājumu par šādas aizstājamības esamību, bet arī skaidri norādīja, ka no izdevēju viedokļa šie abi reklāmu veidi ir “pilnībā atšķirīgi” (minētā lēmuma 54.–56. punkts). Lēmumā Microsoft/Yahoo! Komisija tiešām norādīja, ka, veicot savu tirgus izpēti, tā saņēma vairākas atbildes, kurās bija minēta attiecīgo abu veidu reklāmu konverģence konkrētos aspektos (šī lēmuma 74. punkts), bet tā arī konstatēja, ka “ievērojamā skaitā” atbilžu bija uzsvērts, ka šīs reklāmas veido atšķirīgus tirgus (minētā lēmuma 71. un 72. punkts). Visbeidzot, lēmumā SevenOne Media JV Komisija aprobežojās ar piezīmi, ka paziņojošās puses bija paudušas viedokli, ka attiecīgās abu veidu reklāmas ir līdzīgas to spējā veikt mērķtiecīgu atlasi (minētā lēmuma 30. punkts) un ka tirgus izpēte bija liecinājusi, ka starp abu veidu reklāmām varētu pastāvēt konverģence (šī lēmuma 31. punkts).

303

Šajā ziņā jāpiebilst, ka fakts, ka Komisija dažos lēmumos norādīja, ka uzņēmumi ir atsaukušies uz attiecīgo abu veidu reklāmu konverģenci, nekādā gadījumā nenozīmē, ka tā pati ir izdarījusi secinājumu par šo reklāmu aizstājamību, pretēji tam, ko liek noprast Google. Turklāt jānorāda uz to, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir pārbaudījusi attiecīgo abu veidu reklāmu iespējamos konverģences punktus, kas bija apskatīti iepriekšējos lēmumos, piemēram, jautājumu par to spēju veikt mērķtiecīgu atlasi, lai tomēr nonāktu pie secinājuma, ka tās nepiederēja pie viena un tā paša tirgus.

304

No iepriekš minētā izriet, ka Google nav pamata apšaubīt Komisijas veiktās attiecīgo abu veidu reklāmu aizstājamības analīzes pamatotību, izmantojot Komisijas iepriekšējos apvienošanās kontroles lēmumus, uz kuriem tā atsaucas.

305

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Google argumentiem neizdodas likt apšaubīt to pierādījumu precizitāti, uzticamību un konsekvenci, uz kuriem Komisija ir balstījusies savā vispārējā novērtējumā par tiešsaistes meklēšanas reklāmu un ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītu reklāmu aizstājamību, ne arī pierādīt, ka Komisija nav ņēmusi vērā šim mērķim nozīmīgus elementus. Tādējādi Google nepierāda, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka attiecīgās abu veidu reklāmas nebija savstarpēji aizstājamas.

306

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, pirmā pamata pirmā daļa ir jānoraida.

307

Kā norādīts šī sprieduma 27. punktā, apstrīdētā lēmuma 184.–200. apsvērumā Komisija definēja otru konkrēto produktu tirgu, proti, tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgu, kas ir aprakstīts šī sprieduma 35. punktā.

308

Savā analīzē, kas ir pamatā tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus definīcijai, pirmām kārtām, apstrīdētā lēmuma 186.–193. apsvērumā Komisija secināja, ka pastāv ierobežota tiešsaistes reklāmu pārdošanas ar starpnieku un tiešsaistes reklāmu pārdošanas, ko tieši veic izdevēji (turpmāk tekstā – “abi attiecīgie pārdošanas kanāli”), savstarpēja aizstājamība. Pirmkārt, Komisija šo secinājumu pamatoja, paskaidrojot, ka atšķirībā no tieši veiktas pārdošanas pārdošana ar starpnieku izdevējiem neradītu būtiskas izmaksas. Otrkārt, pārdošana ar starpnieku ļautu vieglāk sapulcēt lielu skaitu reklāmdevēju, kas būtu neatsverami tiešsaistes reklāmai, – un tas esot iemesls, kādēļ visi izdevēji, kas tieši pārdod reklāmas, izmantojot arī pārdošanu ar starpnieku. Treškārt, pēc tam Komisija pārbaudīja Google argumentus par dažu tiešo partneru, tostarp [konfidenciāli] un [konfidenciāli], un citu izdevēju, tostarp [konfidenciāli], rīcību, kā arī par iepriekšēju lēmumu apvienošanās kontroles jomā un secināja, ka tie neļauj apšaubīt abu attiecīgo pārdošanas kanālu nošķiršanu (apstrīdētā lēmuma 189.–193. apsvērums). Otrām kārtām, minētā lēmuma 194.–200. apsvērumā Komisija secināja, ka starpniecības pakalpojumi saistībā ar tiešsaistes meklēšanas reklāmām un reklāmām, kas nav saistītas ar meklēšanu tiešsaistē, ir ierobežoti aizstājami.

309

Google apstrīd tikai šīs tirgus definīcijas pirmo daļu, apgalvojot, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini secinājusi, ka abi attiecīgie pārdošanas kanāli nebija savstarpēji aizstājami.

310

Pirmā kārtām, Google uzskata, ka apgalvotā abu attiecīgo pārdošanas kanālu savstarpējās aizstājamības neesamība no izdevēju viedokļa nav pierādīta. Pirmkārt, tā apgalvo, ka Komisija nav pietiekami pamatojusi savus konstatējumus par to, ka, pirmām kārtām, tieša pārdošana izdevējiem radīja lielākas darījuma izmaksas nekā pārdošana ar starpnieku un, otrām kārtām, ka pārdošana ar starpnieku ļāva vieglāk izveidot nozīmīgu reklāmdevēju bāzi. Otrkārt, ar šīm divām apgalvotajām abu attiecīgo pārdošanas kanālu atšķirībām nepietiekot, lai bez “patiesas” aizstājamības analīzes veikšanas secinātu, ka aizstājamība nepastāv. Treškārt, Komisija esot kļūdaini uzskatījusi, ka pierādījumi, kas liecina, ka izdevēji izmantoja abus attiecīgos pārdošanas kanālus, nav pietiekami to aizstājamības neesamības pierādīšanai.

311

Otrām kārtām, Google norāda, ka Komisija ir kļūdaini noraidījusi pierādījumus par abu attiecīgo pārdošanas kanālu aizstājamību no reklāmdevēju viedokļa.

312

Trešām kārtām, Google uzskata, ka Komisija kļūdaini uzskatīja, ka nav nozīmes Komisijas Lēmumam C(2012) 6063 final (2012. gada 4. septembris), ar kuru koncentrācija atzīta par saderīgu ar kopējo tirgu un EEZ līgumu (lieta COMP/M.6314 – Telefónica UK/Vodafone UK/Everything Everywhere/JV) (turpmāk tekstā – “lēmums Telefónica UK”).

313

Surfboard argumentē, ka Komisija nav ņēmusi vērā Google sniegtos pierādījumus, kas apliecinot abu attiecīgo pārdošanas kanālu aizstājamību.

314

Apstrīdētā lēmuma 187. apsvērumā Komisija secināja, ka darījuma izmaksas izdevējiem, kuri tieši pārdod tiešsaistes reklāmas, bija lielākas nekā tās, kas saistītas ar pārdošanu ar starpnieku. Proti, lai tieši pārdotu tiešsaistes reklāmas, izdevējiem bija jāveic ievērojami laika, naudas un personāla ieguldījumi, turpretī pārdošana ar starpnieku tiem radītu nenozīmīgas darījuma izmaksas vai tādu nebūtu vispār.

315

Google apstrīd šīs analīzes pamatotību. Pirmkārt, tā apgalvo, ka to uzņēmumu apsvērumi, uz kuriem Komisija balstījās apstrīdētā lēmuma 187. apsvērumā, nebija ne pārliecinoši, ne uzticami. Otrkārt, Komisija esot ignorējusi citu pierādījumu, kas norāda uz to, ka tiešas pārdošanas darījuma izmaksas esot zemākas nekā pārdošanas ar starpnieku darījuma izmaksas, pierādījuma spēku. Treškārt, Google norāda, ka maksājums, ko izdevēji maksā starpniekiem no reklāmdevējiem saņemto ienākumu sadales veidā, izdevējiem neitralizētu jebkādu cenu starpību.

316

Komisija apstrīd Google argumentus.

317

Pirmām kārtām, attiecībā uz Google argumentu, kurā tā kritizē apstrīdētā lēmuma 187. apsvērumā iekļautajā 193. zemsvītras piezīmē minēto izdevēju atbilžu pierādījuma spēku, pamatojot, ka tiem nosūtītajos jautājumos nebija prasīts “jēgpilni salīdzināt izmaksas”, jāatgādina, ka minētajā zemsvītras piezīmē Komisija atsaucās uz piecu izdevēju atbildēm uz tās informācijas pieprasījumos ietvertajiem jautājumiem.

318

Google neizvirza nevienu argumentu, kurā kritizētu Komisijas veikto šo piecu atbilžu interpretāciju, bet gan kritizē trijiem no šiem pieciem izdevējiem, proti, [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli], 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījumā uzdoto jautājumu saturu. Google uzskata, ka šie jautājumi neļāva jēgpilni salīdzināt tiešas pārdošanas un pārdošanas ar starpnieku radītās izmaksas, jo to mērķis bija tikai panākt, lai izdevēji iesniegtu atsevišķi to vidējās izmaksas, pirmām kārtām, par tiešu pārdošanu un, otrām kārtām, par pārdošanu ar starpnieku, bet nesalīdzinātu šīs izmaksas.

319

Attiecībā uz jautājumiem, kurus Komisija bija uzdevusi trim iepriekš minētajiem izdevējiem, jākonstatē, kā Google norāda prasības pieteikuma 63. punktā, ka šiem izdevējiem tika lūgts precizēt vidējās izmaksas, kas tiem radušās ik gadu pēdējo sešu gadu laikā (no 2005. līdz 2010. gadam), pirmām kārtām, par reklāmas laukumu tiešu pārdošanu un, otrām kārtām, par reklāmas laukumu pārdošanu ar starpnieku. Tātad tie bija statistikas jautājumi par vidējām izmaksām, ko radīja abi attiecīgie pārdošanas kanāli tajā pašā laikposmā. Tātad principā Komisija varēja salīdzināt šo izdevēju iesniegtās vidējās izmaksas. Google neizvirza nevienu pamatotu argumentu, kurā paskaidrotu, kāpēc uzdotie jautājumi nav bijuši piemēroti, lai iegūtu datus, ar ko var pamatot apstrīdētā lēmuma 187. apsvērumā izdarīto secinājumu par to, ka tiešsaistes reklāmu tieša pārdošana izdevējiem radīja lielākas izmaksas nekā pārdošana ar starpnieku. Turklāt tā neapgalvo, ka cits jautājums būtu novedis pie cita secinājuma nekā tas, ko Komisija izdarīja attiecībā uz darījuma izmaksām.

320

No tā izriet, ka 193. zemsvītras piezīmē minēto atbilžu precizitāte, uzticamība un konsekvence netiek apšaubīta.

321

Otrām kārtām, attiecībā uz Google argumentu, ka starpniekiem maksātais maksājums neitralizētu jebkādu cenu starpību izdevējiem, nekas nenorāda uz to, ka konkrētais maksājums nebija daļa no šo izdevēju izmaksām – kādām tām būtu bijis jābūt – un tātad netika iekļauts vidējās izmaksās, ko izdevēji aprēķināja savās atbildēs uz Komisijas informācijas pieprasījumiem, kas ir norādītas šī sprieduma 318.–320. punktā.

322

Trešām kārtām, attiecībā uz Google argumentu, ka Komisija esot ignorējusi pierādījumus, kas pierāda, ka tiešas pārdošanas izmaksas izdevējiem nebija lielākas par pārdošanas ar starpnieku izmaksām, savos rakstveida dokumentos Google atsaucas tikai uz [konfidenciāli] atbildi uz 2010. gada decembra informācijas pieprasījumu. Šajā atbildē, kuras izraksts atrodas prasības pieteikuma A.32 pielikumā, ir norādīts, ka [konfidenciāli] darījuma izmaksas par tiešu pārdošanu bija mazākas par pārdošanas ar starpnieku izmaksām. Lai gan Komisija savos rakstveida dokumentos paskaidro, ka [konfidenciāli] nebija tipisks izdevējs, jo bija izstrādājis savus tiešsaistes meklēšanas reklāmas pakalpojumus ([konfidenciāli]) un turpināja izmantot AFS ar šo meklēšanu saistītajām reklāmām, tomēr tas ir piemērs ar izdevēju, kurš uzskatīja, ka tiešas pārdošanas izmaksas ir mazākas par pārdošanas ar starpnieku izmaksām.

323

Tomēr ar šo apstākli vien nevar atspēkot Komisijas formulēto konstatējumu apstrīdētā lēmuma 187. apsvērumā par darījuma izmaksām izdevējiem. Šo konstatējumu apstiprināja piecu izdevēju atbildes uz informācijas pieprasījumiem, kuras Google nav pamatoti apstrīdējusi, un atbilstoši Komisijas argumentiem tas saskan arī ar apstrīdētā lēmuma 150.–154. un 195.–197. apsvērumā sniegtajiem paskaidrojumiem, kurus Google neapstrīd un kuri attiecas uz ievērojamiem ieguldījumiem, kas nepieciešami, lai sniegtu tiešsaistes meklēšanas reklāmas pakalpojumus.

324

No iepriekš minētā izriet, ka Google nav pierādījusi, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 187. apsvērumā kļūdaini secinājusi, ka reklāmas laukumu pārdošanas darījuma izmaksas izdevējiem, kuri izmanto starpnieku, bija mazākas nekā izdevējiem, kuri pārdod tieši.

325

Apstrīdētā lēmuma 188. apsvērumā Komisija konstatēja, ka tiešsaistes reklāmām bija nepieciešama lielas reklāmdevēju bāzes pastāvēšana un ka pārdošana ar starpnieku izdevējiem ļāva vieglāk piekļūt šādai bāzei, salīdzinājumā ar tiešsaistes reklāmu tiešo pārdošanu.

326

Google argumentē, ka Komisija nav pierādījusi, ka izdevēji paši nevarēja apvienot pietiekamu reklāmdevēju bāzi, lai šiem reklāmdevējiem tieši pārdotu tiešsaistes reklāmas. Šajā nolūkā tā kritizē interpretāciju, kas veikta [konfidenciāli] atbildei uz 2011. gada 16. septembra informācijas pieprasījumu, un apgalvo, ka izdevēji var izmantot pietiekami nozīmīgu reklāmdevēju bāzi, lai veiktu reklāmu tiešu pārdošanu, kā to pierāda tādi izdevēji kā [konfidenciāli] un [konfidenciāli].

327

Komisija apstrīd Google argumentus.

328

Pirmām kārtām, jākonstatē, ka no apstrīdētā lēmuma 188. apsvērumā minētajiem pierādījumiem Google kritizē tikai Komisijas veikto [konfidenciāli] atbildes interpretāciju. Tātad tā neizvirza nevienu argumentu, kas apstrīdētu to deviņu izdevēju atbilžu uz informācijas pieprasījumiem precizitāti, uzticamību vai konsekvenci, uz kurām Komisija 195. zemsvītras piezīmē atsaucās, lai pamatotu savu secinājumu par reklāmdevēju bāzi, kas pieejama, reklāmas pārdodot ar starpnieku.

329

Otrām kārtām, attiecībā uz [konfidenciāli] sniegtajiem datiem, kas izklāstīti iebildumu raksta B.8 pielikumā, jānorāda, ka atbildē uz 3. jautājumu tas norādīja, ka lielākā daļa izdevēju, kuri bija piedalījušies tā aptaujā, reklāmas laukumu pārdošanai izmantoja starpnieku un ka visi atbildējušie izdevēji, izņemot vienu, kurš izvietoja ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas, norādīja, ka tiem nebija iespējams pārdot reklāmas laukumus tieši reklāmdevējiem, tostarp rentabilitātes trūkuma, maza pieprasījumu lapu apjoma un nepieciešamo ieguldījumu izmaksu dēļ. Tātad šī atbilde liecina, ka atbilstoši [konfidenciāli] aptaujai izdevēji lielā mērā dod priekšroku pārdošanai ar starpnieku nevis tiešai pārdošanai.

330

Trešām kārtām, attiecībā uz Google argumentu, kas balstīts uz [konfidenciāli] un [konfidenciāli] piemēriem, kuri nodarbojoties ar tiešu pārdošanu, jānorāda uz to, ka abi šie piemēri neļauj uzskatīt, ka tieša pārdošana izdevējiem piedāvātu principā tādu pašu reklāmdevēju bāzes apjomu kā pārdošana ar starpnieku. Kā Komisija apgalvo savos rakstveida dokumentos, šis faktors ir īpaši svarīgs tiešsaistes meklēšanas reklāmām, jo klikšķu rādītājs – un tātad izdevēju atlīdzība – ir atkarīga no reklāmu atbilstības, kuras ir saistītas ar lietotāja veiktu meklēšanu. Jo lielāks ir reklāmdevēju skaits, jo reklāmas var būt atbilstošākas lietotāja interesei, kas pausta viņa meklēšanas vaicājumā. Turklāt ar abu šo izdevēju, kuri veic tiešu pārdošanu, piemēriem nevar atsvērt apstrīdētā lēmuma 195. zemsvītras piezīmē Komisijas minētās deviņu izdevēju atbildes, kurās norādīts, ka reklāmdevēju bāze, kas kļuva pieejama, izmantojot starpnieku, bija lielāka nekā tā, ko nodrošināja tieša pārdošana, un ka tas izdevējiem bija svarīgs faktors.

331

No iepriekš minētā izriet, ka Google nav pierādījusi, ka apstrīdētā lēmuma 188. apsvērumā Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka, pārdodot tiešsaistes reklāmas ar starpnieku, izdevēji varēja vieglāk iegūt pietiekami lielu reklāmdevēju bāzi, nekā veicot tiešu pārdošanu.

332

Google apgalvo, ka Komisija, neveicot “patiesu” aizstājamības analīzi, nevarēja pamatoties uz pierādījumiem par darījuma izmaksām un pieejamo reklāmdevēju bāzi, lai secinātu, ka abi attiecīgie pārdošanas kanāli no izdevēju viedokļa nebija aizstājami. Tiesas sēdē Google precizēja, ka uzskata, ka Komisijai būtu vajadzējis veikt SSNIP testu.

333

Komisija apstrīd Google argumentus.

334

Vispirms jāpārbauda Komisijas arguments iebildumu rakstā par to, ka tā ir veikusi cenu analīzi. Šajā ziņā Komisija atsaucas uz faktu, ka 2013. gada 26. jūlija un 2016. gada 18. marta informācijas pieprasījumos tā uzdeva jautājumu izdevējiem par to, vai tie tiešsaistes meklēšanas reklāmu pārdošanu ar starpnieku pilnībā vai daļēji aizstātu ar šādu reklāmu tiešu pārdošanu būtiska un ilglaicīga starpniecības pakalpojumu cenas pieauguma 5 līdz 10 % robežās gadījumā. Iebildumu raksta B.6 un B.7 pielikumā ir iekļautas divpadsmit izdevēju atbildes uz šo jautājumu. Komisija, atsaucoties uz apstrīdētā lēmuma 187. un 188. apsvērumu un 193. un 195. zemsvītras piezīmi, papildus norāda, ka visi izdevēji, kuri atbildēja uz šo jautājumu, ir norādījuši, ka būtu maz ticams, ka tie veiktu šādu pāreju.

335

Tomēr šajā ziņā jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā nav nevienas atsauces uz šo analīzi.

336

Proti, lai gan Komisija 193. un 195. zemsvītras piezīmē minēja dažas izdevēju atbildes uz šī sprieduma 334. punktā norādīto un informācijas pieprasījumos uzdoto jautājumu, apstrīdētajā lēmumā šīs atbildes neparādās, lai aprakstītu cenu analīzes rezultātus, bet gan tikai un vienīgi, lai pamatotu Komisijas secinājumus par darījuma izmaksām (187. apsvērumā ievietotajā 193. zemsvītras piezīmē minētās atbildes) un par pieejamo reklāmdevēju bāzi (188. apsvērumā ievietotajā 195. zemsvītras piezīmē minētās atbildes).

337

No judikatūras izriet, ka Komisija nevar papildināt apstrīdētā lēmuma pamatojumu tiesvedības laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. decembris, Oltchim/Komisija, T‑565/19, EU:T:2021:904, 275. punkts un tajā minētā judikatūra).

338

Tomēr šādas analīzes neesamība apstrīdētajā lēmumā nevar padarīt par spēkā neesošu Komisijas veikto konkrētā tirgus definēšanu, jo īpaši attiecībā uz abu attiecīgo pārdošanas kanālu aizstājamību no izdevēju viedokļa.

339

Pirmkārt, jāuzsver, ka SSNIP testa veikšana nav obligāta, lai definētu tirgu, kā ir izklāstīts šī sprieduma 155.–161. punktā.

340

Otrkārt, Google savos rakstveida dokumentos neizvirza nevienu argumentu par to, ka šāda testa rezultātā iegūtais secinājums atšķirtos no tā, kādu Komisija ir izdarījusi apstrīdētajā lēmumā. Šajā ziņā jāuzsver, ka Komisija, definējot konkrēto tirgu, balstījās uz pierādījumu kopumu, kas attiecas uz darījuma izmaksām izdevējiem, un tiem pieejamo reklāmdevēju bāzi, kuru pamatotība un atbilstība aizstājamības analīzei nav apšaubīta ar Google argumentiem, kā ir secināts šī sprieduma 314.–331. punktā. Turklāt tās veiktā analīze tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus definīcijas pamatā balstījās arī uz apsvērumiem, kurus Google nav apstrīdējusi, piemēram, tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības un reklāmas, kas nav saistīta ar tiešsaistes meklēšanu, starpniecības savstarpējo neaizstājamību. Ņemot vērā šos nozīmīgos un saskaņotos elementus, ar faktu vien, ka Komisija nav veikusi SSNIP testu konkrētā tirgus definēšanai, netiek pierādīts, ka tās vispārējais novērtējums šajā ziņā ir kļūdains.

341

No iepriekš minētā izriet, ka Google nav pierādījusi, ka Komisijas tirgus definīcijas novērtējums ir bijis kļūdains tikai tādēļ vien, ka tā nav veikusi SSNIP testu.

342

Apstrīdētā lēmuma 191. apsvērumā Komisija secināja, ka [konfidenciāli] tīmekļvietnes ekrānuzņēmumi un [konfidenciāli] un [konfidenciāli] atbildes par to, ka šie izdevēji it kā esot aizstājuši abus attiecīgos pārdošanas kanālus, nepierāda šo kanālu aizstājamību.

343

Google, ko atbalsta Surfboard, apgalvo, ka Komisija kļūdaini nav ņēmusi vērā elementus, kas pierāda, ka izdevēji rādīja tiešsaistes reklāmas gan tiešās attiecībās ar reklāmdevējiem, gan izmantojot starpnieku. Šajā ziņā Google norāda uz [konfidenciāli] un [konfidenciāli] piemēru, kas pierādot abu attiecīgo pārdošanas kanālu aizstājamību.

344

Komisija apstrīd Google argumentus.

345

Pirmām kārtām, jānorāda, ka Google neapstrīd apstrīdētā lēmuma 191. apsvēruma 2. punktā ietverto Komisijas analīzi, kas veikta par [konfidenciāli] un [konfidenciāli] atbildēm, atbilstoši kurai šīs atbildes nepierāda abu attiecīgo pārdošanas kanālu aizstājamību.

346

Otrām kārtām, attiecībā uz [konfidenciāli] piemēru prasības pieteikuma A.16 pielikumā 6. un 7. attēlā Google sniedz divus ekrānuzņēmumus ar interneta lapām pēc meklēšanas [konfidenciāli], kas tika pārbaudītas apstrīdētā lēmuma 191. apsvēruma 1. punktā. Google paskaidro, ka, lai gan 6. attēlā redzamas tiešsaistes meklēšanas reklāmas, kas radītas, izmantojot Google starpniecības pakalpojumus, 7. attēlā parādās [konfidenciāli] reklāma (house ad), ko pēdējais pārdod tieši.

347

Šajā jautājumā jānorāda uz to, ka fakts, ka [konfidenciāli] izmanto abus attiecīgos pārdošanas kanālus, lai pārdotu reklāmas vietas, obligāti nepierāda, ka šie kanāli ir savstarpēji aizstājami. Tas, protams, pierāda, ka viens un tas pats izdevējs var izvēlēties rādīt savas reklāmas vienā savas tīmekļvietnes lapā, bet citā lapā rādīt tiešsaistes meklēšanas reklāmas, kas pārdotas ar starpnieku. Tomēr saskaņā ar Komisijas paskaidrojumu apstrīdētā lēmuma 191. apsvēruma 1. punkta 1. apakšpunktā šī izvēle varētu tikt izdarīta atkarībā no meklēšanas pieprasījumos izmantoto atslēgvārdu monetizācijas iespējām. Šajā gadījumā tas vien, ka izdevējs pārdod reklāmas gan tieši, gan ar starpnieku, nepierāda, ka abi attiecīgie pārdošanas kanāli ir savstarpēji aizvietojami vai aizstājami to īpašību, cenu un paredzētā izmantošanas mērķa dēļ šī sprieduma 125. un 126. punktā minētās judikatūras un Paziņojuma par jēdziena “attiecīgais tirgus” noteikšanu izpratnē.

348

Trešām kārtām, attiecībā uz [konfidenciāli] piemēru, Google prasības pieteikuma A.22 pielikumā sniedz ekrānuzņēmumu pēc meklēšanas pieprasījuma [konfidenciāli] tīmekļvietnē, kurā atspoguļota reklāmu, ko tieši pārdod [konfidenciāli], parādīšana virs meklēšanas rezultātiem un pateicoties Google starpniecības pakalpojumiem radītu tiešsaistes meklēšanas reklāmu parādīšana zem šiem rezultātiem.

349

Jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā veiktajā konkrētā tirgus definīcijas analīzē šis ekrānuzņēmums nav pārbaudīts un ka lietā nav nekādu elementu, kas norādītu, ka Google to iesniedza Komisijai administratīvā procesa laikā. Tādējādi Google nevar pārmest Komisijai šī piemēra neņemšanu vērā, pretēji tās apgalvojumam prasības pieteikumā. Turklāt saskaņā ar Komisijas argumentiem rakstveida dokumentos ar šo ekrānuzņēmumu, kurā parādās dažādos pārdošanas kanālos vienā un tajā pašā interneta lapā pārdotās reklāmas, tiek pierādīts, ka abi attiecīgie pārdošanas kanāli bija savstarpēji papildinoši, nevis aizstājami. Šajā ziņā [konfidenciāli] piemērs atbilst apstrīdētā lēmuma 188., 190., 191. apsvērumā un 192. apsvēruma 2. punktā aprakstītajai izdevēju rīcībai. Savos apsvērumos Komisija norādīja, ka vairāki izdevēji, piemēram, [konfidenciāli] biedri un daži Google tiešie partneri, [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli], pārdeva reklāmas vietas tieši, bet arī sistemātiski izmantoja pārdošanu ar starpnieku, būtībā ievērojot priekšrocības, ko piedāvā šis pēdējais minētais pārdošanas kanāls. Šāda rīcība var atspoguļot to, ka abi attiecīgie pārdošanas kanāli bija savstarpēji papildinoši, nevis aizstājami.

350

Katrā ziņā, pat pieņemot, ka [konfidenciāli] un [konfidenciāli] piemērs būtu norāde par tiešsaistes reklāmas pārdošanas ar starpnieku un izdevēju veiktas tiešas pārdošanas savstarpējas aizstājamības esamību, bet tas nav pierādīts, jākonstatē, ka ar šiem elementiem nepietiktu, lai atsvērtu apstrīdētā lēmuma 187. un 188. apsvērumā sniegtos pierādījumus, kas norāda, ka pārdošanas ar starpnieku ievērojami zemāko darījuma izmaksu un vieglākās piekļuves lielai reklāmdevēju bāzei, ko piedāvā starpniecība salīdzinājumā ar tiešu pārdošanu, dēļ abus attiecīgos pārdošanas kanālus izdevēji principā neuzskatīja par savstarpēji aizstājamiem.

351

No iepriekš minētā izriet, ka Google nav pierādījusi, ka apstrīdētā lēmuma 191. apsvērumā Komisija kļūdaini nav ņēmusi vērā izdevēju, kuri izmanto šos pārdošanas kanālus, piemērus savā abu attiecīgo pārdošanas kanālu aizstājamības analīzē.

352

Apstrīdētā lēmuma 192. apsvērumā Komisija būtībā uzskatīja, ka Google minētie izdevēju, kuri ir izstrādājuši uzlabotas spējas veikt lietotāju mērķtiecīgu atlasi, piemēri, proti, [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli], nesniedz nekādu norādi par abu attiecīgo pārdošanas kanālu aizstājamību.

353

Google apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini noraidījusi šos pierādījumus, kas pierādot abu attiecīgo pārdošanas kanālu aizstājamību no reklāmdevēju viedokļa. Proti, izdevēji esot varējuši ļoti efektīvi rādīt reklāmas, kas pārdotas tieši, ievērojot to, ka daži no tiem var vākt datus par lietotājiem (piemēram, [konfidenciāli]), it īpaši ar lietotāju reģistrācijas un sīkdatņu izmantošanas palīdzību (piemēram, [konfidenciāli]), un veikt tādu lietotāju mērķtiecīgu atlasi, kuri jau ir apmeklējuši tīmekļvietni (piemēram, [konfidenciāli]).

354

Komisija apstrīd Google argumentus.

355

Šajā ziņā jākonstatē, ka Google sniegtajos piemēros ir uzsvērta spēja veikt mērķtiecīgu lietotāju atlasi, ko ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas piedāvā konkrētu izdevēju tīmekļvietnēs. Pat ja šie elementi varētu pierādīt, ka šie izdevēji spēj reklamētājiem tieši pārdot pievilcīgu reklāmas izvietojumu, Google nepaskaidro, kā šis viens fakts pierāda, ka reklāmdevēji uzskata, ka tiešsaistes reklāmu izvietojums tieši pie izdevējiem ir aizstājams ar šādu reklāmu izvietojumu, izmantojot starpnieku, piemēram, tiešsaistes meklēšanu reklāmu gadījumā – Google un tās AFS – pakalpojumu.

356

Turklāt Google nekritizē Komisijas konstatēto apstrīdētā lēmuma 192. apsvēruma 2. punktā, ka [konfidenciāli] un [konfidenciāli] bija turpinājuši izmantot Google starpniecības pakalpojumus tiešsaistes meklēšanas reklāmām, neraugoties uz savu rīku attīstīšanu labākai savu produktu virzošo reklāmu mērķtiecīgai atlasei. Šis konstatējums norāda uz to, ka [konfidenciāli] un [konfidenciāli] uzskatīja, ka to rīki nevar aizstāt pārdošanu ar starpnieku.

357

No iepriekš minētā izriet, ka Google nav pierādījusi, ka Komisija kļūdaini ir atmetusi tās piemērus apstrīdētā lēmuma 192. apsvērumā.

358

Apstrīdētā lēmuma 193. apsvērumā Komisija apgalvoja, ka lēmums Telefónica UK neatbalstīja Google argumentus, jo šajā lēmumā Komisija jautājumu par to, vai reklāmu mobilajās ierīcēs tiešas pārdošanas radītais spiediens uz šādu reklāmu pārdošanu ar starpnieku attaisno konkrētā tirgus paplašināšanu, bija atstājusi atklātu.

359

Google apgalvo, ka Komisija kļūdaini ir atmetusi lēmumā Telefónica UK izdarīto secinājumu, ka reklāmu mobilajās ierīcēs tieša pārdošana lielā mērā ierobežo reklāmu mobilajās ierīcēs pārdošanu ar starpnieku.

360

Komisija apstrīd Google argumentus.

361

Šajā ziņā jāatgādina, kā jau norādīts šī sprieduma 238. un 300. punktā, ka Komisijai tās iepriekšējos lēmumos veiktie konkrēto tirgu novērtējumi nav saistoši.

362

Turklāt un katrā ziņā jākonstatē, ka lēmumā Telefónica UK Komisija ir atstājusi atklātu jautājumu par reklāmas laukumu mobilajās ierīcēs pārdošanas tirgus segmentāciju starp tiešu pārdošanu un pārdošanu ar starpnieku atbilstoši apstrīdētā lēmuma 193. apsvērumā ietvertajam konstatējumam. Komisija skaidri norādīja, ka tās veiktais tirgus pētījums neļauj izdarīt skaidru secinājumu par šo jautājumu.

363

Turklāt savos rakstveida dokumentos Google nepaskaidro, kāpēc Komisijas apsvērumiem lēmumā Telefónica UK par pārdošanas kanālu iespējamo aizstājamību attiecībā uz reklāmas vietām mobilajās ierīcēs būtu nozīme apstrīdētajā lēmumā veiktajā analīzē par abu attiecīgo pārdošanas kanālu aizstājamību tiešsaistes reklāmu gadījumā.

364

No iepriekš minētā izriet, ka Google nav pierādījusi, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 193. apsvērumā ir pieļāvusi kļūdu, uzskatot, ka lēmums Telefónica UK neatbalsta Google argumentus.

365

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Google argumentiem neizdodas apšaubīt to pierādījumu precizitāti, uzticamību un konsekvenci, uz kuriem Komisija balstījās savā vispārējā novērtējumā par tiešsaistes reklāmu pārdošanas ar starpnieku un tiešsaistes reklāmu pārdošanas, ko tieši veic izdevēji, aizstājamību, ne arī pierādīt, ka Komisija nav ņēmusi vērā šim nolūkam nozīmīgus elementus. Tādējādi Google nepierāda, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka starp abiem attiecīgajiem pārdošanas kanāliem pastāv ierobežota aizstājamība.

366

Ņemot vērā iepriekš minēto, Google pirmā pamata otrā daļa ir jānoraida.

367

No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Google nav pierādījusi, ka Komisijas noteiktā konkrēto tirgu definīcija bija kļūdaina.

368

Tādējādi Google arguments, kas ir balstīts uz to, ka Komisija nav konstatējusi tās dominējošo stāvokli tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ, arī ir nepamatots, jo šī argumenta pamatā ir tikai it kā kļūdainā šī tirgus definīcija. Tātad Google argumenti neļauj apšaubīt apstrīdētā lēmuma 274. apsvērumā ietverto Komisijas secinājumu, ka Google bija dominējošā stāvoklī tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ laikā no 2006. līdz 2016. gadam.

369

Tādējādi Google pirmais pamats noraidāms kā nepamatots.

370

Otrajā pamatā Google pārmet Komisijai, ka tā uzskatīja, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana LESD 102. panta izpratnē. Šo pamatu veido trīs daļas, kas ir balstītas, pirmā – uz to, ka šī klauzula neveidoja ekskluzīvas piegādes pienākumu judikatūras, kā tā izriet no 1979. gada 13. februāra sprieduma Hoffmann‑La Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36) izpratnē, otrā – uz to, ka Komisijai bija pienākums analizēt šīs klauzulas ietekmi un trešā – uz to, ka apstrīdētajā lēmumā nav konstatēts, ka konkrētā klauzula bija spējīga ierobežot konkurenci.

371

Iesākumā jāatgādina, ka iepriekšējā GPL paraugā līdz 2009. gada martam ekskluzivitātes klauzula bija formulēta šādi:

“Attiecībā uz Katru Līgumu Klients piekrīt, ka piemērojamo Pakalpojumu noteikumu darbības laikā Klients konkrētajā Vietnē neievieš vai nenodrošina piekļuvi, izmantojot attiecīgo Klienta Lietojumprogrammu (ja tāda ir), nekādam pakalpojumam, kas ir tāds pats vai būtiski līdzīgs kādam no Pakalpojumiem, kurus saskaņā ar Līgumu sniedz Google, vai kas citādi tieši konkurē ar šādiem Pakalpojumiem.”

372

Pirmām kārtām, apstrīdētajā lēmumā Komisija atgādināja judikatūru, kā tā izriet no 1979. gada 13. februāra sprieduma Hoffmann‑La Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36), saskaņā ar kuru “tas, ka tirgū dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums, kas – pat pēc to lūguma – saista pircējus ar pienākumu vai solījumu visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegadāties tikai no šī uzņēmuma, ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana [LESD 102.] panta izpratnē” (skat. minētā sprieduma 89. punktu).

373

Otrām kārtām, Komisija konstatēja, ka ekskluzivitātes klauzula šajā gadījumā veidoja ekskluzīvas piegādes pienākumu, jo tā uzlika pienākumu visu vietņu tiešajiem partneriem visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamajiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumiem iegādāties no Google. Šajā ziņā tā norādīja, vispirms, ka ar šiem tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula “parasti” bija piemērojama visām to tīmekļvietnēm, kurās tiek rādītas tiešsaistes meklēšanas reklāmas, pēc tam, ka minētie tiešie partneri nevarēja atkāpties no šīs klauzulas pirms to GPL termiņa beigām un, visbeidzot, ka ar [konfidenciāli] un [konfidenciāli] noslēgtajos GPL šiem pēdējiem bija noteikts pienākums minēto klauzulu attiecināt uz visām to tīmekļvietnēm, kurās tiek rādītas šādas reklāmas.

374

Šādos apstākļos Komisija uzskatīja, galvenokārt, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija pretrunā LESD 102. pantam un nevajag pārbaudīt, vai šī klauzula spēja ierobežot konkurenci, ņemot vērā visus lietas apstākļus.

375

Google pārmet Komisijai, ka tā uzskatīja, ka tai nav jāpārbauda, vai ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija spējusi ierobežot konkurenci. Šajā ziņā tā apgalvo, ka Komisija nav konstatējusi, ka uz šiem tiešajiem partneriem attiecās ekskluzīvas piegādes pienākums, kurš ir pretrunā LESD 102. pantam atbilstoši judikatūrai, kā tā izriet no 1979. gada 13. februāra sprieduma Hoffmann‑La Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36). Turklāt tā apgalvo, ka saskaņā ar Tiesas pasludinātajiem principiem 2017. gada 6. septembra spriedumā Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632) Komisijai bija pienākums pārbaudīt minētās klauzulas ietekmi, lai noteiktu, vai tā veido šīs tiesību normas pārkāpumu.

376

Surfboard pārmet Komisijai, ka tā uzskatīja, ka Surfboard ir bijis saistošs ekskluzīvas piegādes pienākums.

377

Komisija norāda, ka pēc GPL noslēgšanas tajā iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija piemērojama šī GPL darbības laikā. Tādējādi tiešajam partnerim, kurš visas savas tīmekļvietnes bija ietvēris savā GPL, pēc šī GPL stāšanās spēkā bija pienākums iegādāties visu vai lielāko daļu no tā vajadzībām nepieciešamajiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumiem vienīgi no Google, kas bija dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana saskaņā ar judikatūru, kā tā izriet no 1979. gada 13. februāra sprieduma Hoffmann‑La Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36).

378

Turklāt Komisija apgalvo, ka 2017. gada 6. septembra spriedumā Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632) tiek precizēta judikatūra, kas izriet no 1979. gada 13. februāra sprieduma Hoffmann‑La Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36), tikai attiecībā uz dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma noteiktiem ekskluzīvo piegāžu pienākumiem apmaiņā pret atlaidi vai samaksu, bet par to šajā gadījumā nav runa.

379

Pirmām kārtām, neapšaubāmi, 1979. gada 13. februāra spriedumā Hoffmann‑La Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36, 89. punkts) Tiesa ir nospriedusi, ka noteikumi, ar kuriem līgumslēdzēji ir apņēmušies visu vai lielāko daļu no savām vajadzībām nepieciešamā iegādāties no dominējošā stāvoklī esoša uzņēmuma, pat ja tam nav piešķirta atlaide, pēc sava rakstura ir dominējošā stāvokļa izmantošana un ka tas pats attiecas uz lojalitātes atlaidēm, ko piešķīris šāds uzņēmums (spriedums, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 46. punkts).

380

Tomēr 2017. gada 6. septembra spriedumā Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 138. punkts) Tiesa, pirmkārt, ir precizējusi iepriekš minēto judikatūru gadījumā, ja dominējošā stāvoklī esošs uzņēmums administratīvā procesa laikā, iesniedzot pierādījumus savu apgalvojumu pamatojumam, apgalvo, ka tā rīcībai nebija spējas ierobežot konkurenci un it īpaši radīt pārmesto izstumšanas iedarbību (spriedums, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 47. punkts).

381

Šajā nolūkā Tiesa ir norādījusi, ka šajā situācijā Komisijai ir jāanalizē ne tikai uzņēmuma dominējošā stāvokļa apjoms konkrētajā tirgū un tas, cik lielā mērā apstrīdētā prakse aptver tirgu, bet arī šīs prakses īstenošanas nosacījumi un procedūras, kā arī attiecīgo atlaižu noteikumi un nosacījumi, to ilgums un apmērs, bet tai ir arī jāizvērtē, vai, iespējams, pastāv stratēģija, kuras mērķis ir izstumt konkurentus, kas ir vismaz tikpat efektīvi kā dominējošais uzņēmums (spriedumi, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 139. punkts, un 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 48. punkts).

382

Otrkārt, Tiesa piebilda, ka izstumšanas spējas analīzei ir nozīme arī, lai izvērtētu, vai kāda atlaižu sistēma, uz kuru principā attiecas LESD 102. pantā paredzētais aizliegums, varētu tikt objektīvi attaisnota. Turklāt konkurencei nelabvēlīgā izstumšanas iedarbība, kas izriet no atlaižu sistēmas, var tikt līdzsvarota vai pat pārspēta ar priekšrocībām efektivitātes ziņā, no kā gūst labumu arī patērētājs. Taču šādu apstrīdētās prakses pozitīvās un nelabvēlīgās ietekmes uz konkurenci izsvēršanu var veikt tikai pēc tam, kad ir veikta analīze par konkurentu, kuri ir vismaz tikpat efektīvi kā dominējošā stāvoklī esošais uzņēmums, izstumšanas spēju, kas raksturīga attiecīgajai praksei (spriedumi, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 140. punkts, un 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 49. punkts).

383

Protams, sniedzot šo otro precizējumu, Tiesa ir minējusi tikai atlaižu sistēmas. Tomēr, tā kā gan atlaižu praksi, gan ekskluzivitātes klauzulas var objektīvi pamatot vai to radītos trūkumus var līdzsvarot vai pat atsvērt ar efektivitātes priekšrocībām, kas arī nāk par labu patērētājam, šāds skaidrojums ir jāsaprot kā piemērojams gan vienai, gan otrai no šīm praksēm (spriedums, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 50. punkts).

384

Turklāt papildus tam, ka šāda interpretācija šķiet saskanīga ar pirmo precizējumu, ko Tiesa sniegusi 2017. gada 6. septembra spriedumā Intel/Komisija (C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 139. punkts), ir jākonstatē, ka, lai gan ekskluzivitātes klauzulas to rakstura dēļ rada pamatotas bažas par konkurenci, to spēja izstumt konkurentus nav automātiska, kā tas ir norādīts arī Komisijas paziņojuma “Norādījumi par Komisijas prioritātēm, piemērojot [LESD 102. pantu] dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai” (OV 2009, C 45, 7. lpp.) 36. punktā (spriedums, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 51. punkts).

385

Tādējādi, no vienas puses, ja Komisijai ir aizdomas, ka uzņēmums ir pārkāpis LESD 102. pantu, izmantojot ekskluzivitātes klauzulas, un ja uzņēmums tiesvedības gaitā apstrīd šo klauzulu faktisko spēju izslēgt no tirgus tikpat efektīvus konkurentus, šai iestādei pārkāpuma kvalifikācijas stadijā ir jāpārliecinās, ka šīm klauzulām lietas apstākļos bija faktiska spēja izslēgt no tirgus tikpat efektīvus konkurentus kā šis uzņēmums (spriedums, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 52. punkts).

386

No otras puses, Komisijai ir arī pienākums konkrēti novērtēt šo klauzulu spēju ierobežot konkurenci, ja administratīvā procesa gaitā aizdomās turētais uzņēmums, formāli neapstrīdot, ka tā rīcība ir bijusi spējīga ierobežot attiecīgo uzņēmumu konkurenci, apgalvo, ka tā rīcībai ir attaisnojums (spriedums, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 53. punkts).

387

Šajā lietā, pirmām kārtām, nav strīda par to, ka administratīvā procesa laikā Google ar pierādījumiem apstrīdēja ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautās ekskluzivitātes klauzulas spēju ierobežot konkurenci. Otrām kārtām, nav arī strīda par to, ka Google apgalvoja, ka klauzula ir bijusi objektīvi pamatota.

388

Šādos apstākļos Komisijai bija jāpierāda, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija spējīga ierobežot konkurenci, un šajā nolūkā Komisijai bija jāņem vērā visi nozīmīgie lietas apstākļi.

389

Tādējādi jānorāda, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam apstrīdētajā lēmumā, LESD 102. panta pārkāpuma pierādīšanai tā nevarēja aprobežoties ar konstatējumu, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula šiem partneriem uzlika pienākumu visus vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamajiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumiem iegādāties vienīgi no Google. Proti, Komisijai turklāt bija arī jāpierāda, ka minētā klauzula, ņemot vērā visus nozīmīgos lietas apstākļus, bija spējīga ierobežot konkurenci, ko tā turklāt apstrīdētajā lēmumā pakārtoti ir izdarījusi.

390

Tādējādi, nelemjot par Google izvirzīto jautājumu par to, vai ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula faktiski veidoja ekskluzīvas piegādes pienākumu, kāds ir norādīts judikatūrā, kas izriet no 1979. gada 13. februāra spriedumaHoffmann‑La Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36), jāsecina, ka Komisija ir kļūdījusies, uzskatīdama, galvenokārt, ka tai nebija jāpārbauda, vai šī klauzula bija spējīga ierobežot konkurenci, ņemot vērā visus lietas apstākļus.

391

Tādēļ otrā pamata pirmā un otrā daļa ir jāapmierina.

392

Apstrīdētā lēmuma 362. apsvērumā Komisija uzskatīja, pakārtoti, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija spējīga ierobežot konkurenci, ņemot vērā visus lietas apstākļus. Šajā ziņā tā norādīja, ka šī klauzula, pirmkārt, bija atturējusi tiešos partnerus no iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, otrkārt, šiem starpniekiem nebija ļāvusi piekļūt nozīmīgai tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus daļai, treškārt, bija varējusi kaitēt inovācijai, ceturtkārt, bija palīdzējusi Google saglabāt un nostiprināt dominējošo stāvokli valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā EEZ, izņemot Portugāli, un, piektkārt, bija varējusi kaitēt patērētājiem. Turklāt tā konstatēja, ka klauzula angļu valodā bija palielinājusi ekskluzivitātes klauzulas spēju ierobežot konkurenci.

393

It īpaši jānorāda, ka, konstatējot, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula, pirmām kārtām, bija atturējusi šos tiešos partnerus no iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, un, otrām kārtām, šiem starpniekiem nebija ļāvusi piekļūt nozīmīgai tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus daļai, Komisija būtībā uzskatīja, ka šī klauzula bija spējīga radīt izstumšanas iedarbību.

394

Turklāt jāatzīmē, ka Komisija no ekskluzivitātes klauzulas, kas iekļauta ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL, radītās izstumšanas iedarbības secināja, ka šī klauzula – vispirms – bija varējusi kaitēt inovācijai, pēc tam – bija palīdzējusi Google saglabāt un nostiprināt dominējošo stāvokli attiecīgajos valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā un, visbeidzot – bija varējusi kaitēt patērētājiem.

395

Proti, vispirms – no apstrīdētā lēmuma 404.–406. apsvēruma izriet, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautās ekskluzivitātes klauzulas izstumšanas iedarbība starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, nebija ļāvusi piedāvāt vai attīstīt dažādas tiešsaistes reklāmas, un tādējādi šī klauzula tos bija atturējusi no ieguldījumu veikšanas inovācijā. Pēc tam – no šī lēmuma 408. apsvēruma izriet, ka šī iedarbība bija liegusi šiem starpniekiem ienākumus un informāciju, kas varētu būt izmantota tiešsaistes meklēšanas reklāmu sniegšanai. Visbeidzot – no šī paša lēmuma 417. apsvēruma izriet, ka šī iedarbība ļāva Google noteikt augstas cenas, ko maksā reklāmdevēji, tādējādi palielinot cenas, ko patērētāji maksā par precēm, kuras reklamē tiešsaistes meklēšanas reklāmas. Šī paša lēmuma 418. apsvērumā Komisija papildus norādīja, ka fakts, ka minētā klauzula varēja būt kaitējusi inovācijai, arī bija liedzis patērētājiem plašāku tiešsaistes meklēšanas reklāmu izvēli.

396

Google apgalvo, ka Komisija nav konstatējusi, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula, pirmkārt, bija varējusi radīt apstrīdētajā lēmumā konstatēto izstumšanas iedarbību, otrkārt, tai bija palīdzējusi saglabāt vai nostiprināt dominējošo stāvokli attiecīgajos valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā un, treškārt, bija kaitējusi inovācijai vai patērētājiem. Turklāt tā pārmet Komisijai, ka tā nav pierādījusi, ka klauzula angļu valodā varēja ierobežot konkurenci.

397

Surfboard apgalvo, ka ar Google noslēgtie GPL tai nebija lieguši iegādāties no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, un apstrīd faktu, ka tiešsaistes līgumi neļāva apmierināt izdevēju vajadzības vismaz attiecībā uz dažām to tīmekļvietnēm. Tā papildus norāda, ka tās GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula katrā ziņā bija objektīvi pamatota.

398

Iesākumā jāpārbauda apstrīdētajā lēmumā konstatētā izstumšanas iedarbība, kas izriet no ekskluzivitātes klauzulas, kura iekļauta ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL. Tātad jānoskaidro, vai šī klauzula bija spējīga, pirmām kārtām, atturēt šos tiešos partnerus no iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, un, otrām kārtām, šiem starpniekiem neļaut piekļūt nozīmīgai tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus daļai.

399

Šajā ziņā jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 364. apsvērumā Komisija precizēja, ka savā veiktajā analīzē ar mērķi pierādīt, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija spējīga ierobežot konkurenci, tā ņēma vērā visus nozīmīgos apstākļus, tostarp, it īpaši, pirmām kārtām, Google dominējošā stāvokļa apjomu gan attiecīgajos valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā, gan šādas meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū un, otrām kārtām, minētās klauzulas seguma likmi šajā pēdējā minētajā tirgū, kā arī “[šīs] klauzulas darbības ilgumu”. Šajā ziņā tā atsaucās attiecīgi uz šī lēmuma 7. sadaļu par Google dominējošo stāvokli, kuras saturs ir apkopots šī sprieduma 39.–66. punktā, kā arī uz visu minētā lēmuma 8.3.4.2. sadaļu par neiespējamību starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, piekļūt nozīmīgai minētā tirgus daļai.

400

Jānorāda, ka Komisijas izvēlētā pieeja atbilst judikatūrai, saskaņā ar kuru gadījumā, kad uzņēmums administratīvā procesa laikā iesniedz pierādījumus, lai pamatotu, ka tā rīcība nav bijusi spējīga ierobežot konkurenci un it īpaši radīt pārmesto izstumšanas iedarbību, Komisijai tostarp ir jāanalizē uzņēmuma dominējošā stāvokļa konkrētajā tirgū apjoms, apstrīdētās darbības seguma likme tirgū, kā arī attiecīgās klauzulas nosacījumi un kārtība, kā arī to darbības ilgums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 6. septembris, Intel/Komisija, C‑413/14 P, EU:C:2017:632, 139. punkts).

401

Šajā ziņā jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 7. sadaļā Komisija uzskatīja, ka Google bija dominējošā stāvoklī tostarp tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ laikā no 2006. līdz 2016. gadam, ņemot vērā tās tirgus daļas, šķēršļus ienākšanai tirgū un darbības izvēršanai, kā arī līdzsvarojošas pircēja varas neesamību izdevējiem.

402

Pirmkārt, attiecībā uz Google tirgus daļām tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ Komisija, balstoties uz Google bruto ienākumiem, konstatēja, pirmām kārtām, saskaņā ar pašas Google sniegto informāciju, ka tās tirgus daļas laikā no 2006. līdz 2016. gadam pastāvīgi bija lielākas par [konfidenciāli] % un 2016. gadā bija sasniegušas [konfidenciāli] % un, otrām kārtām, saskaņā ar Google, Microsoft un Yahoo! sniegto informāciju –, ka Google tirgus daļas 2006. gadā bija lielākas par [konfidenciāli] % un laikā no 2007. līdz 2014. gadam visu laiku bija lielākas par [konfidenciāli] %. Balstoties uz Google neto ienākumiem, Komisija konstatēja, pirmām kārtām, saskaņā ar pašas Google sniegto informāciju, ka tās tirgus daļas 2006. gadā bija lielākas par [konfidenciāli] % un laikā no 2007. līdz 2016. gadam – lielākas par [konfidenciāli] %, un, otrām kārtām, saskaņā ar Google un Yahoo! sniegto informāciju, ka Google tirgus daļas laikā no 2006. līdz 2011. gadam joprojām bija lielākas par [konfidenciāli] % un 2011. gadā tās sasniedza vairāk par [konfidenciāli] %. Komisija no tā secināja, ka Google saskārās ar ierobežotu konkurenci no citu starpnieku puses.

403

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ pastāvēja daudz šķēršļu ienākšanai tirgū un darbības izvēršanai. Šajā ziņā tā tostarp precizēja, ka ievērojami ieguldījumi bija nepieciešami, lai radītu, uzturētu un pastāvīgi uzlabotu “tiešsaistes meklēšanas reklāmas platformu” un ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgum bija raksturīgs tīkla efekts. Proti, starpnieka panākumi bija atkarīgi no tā, cik reklāmdevēju un izdevēju tas spēja piesaistīt, kā arī no tā tiešsaistes meklēšanas reklāmas portfeļa apjoma. Tādējādi, jo vairāk reklāmdevēju izmantoja tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumus, jo starpnieks varēja izvēlēties no lielāka šīs meklēšanas reklāmu skaita un tādējādi palielināt savu rādīto reklāmu atbilstību, reaģējot uz lietotāja veiktu tiešsaistes meklēšanu.

404

Treškārt, Komisija uzskatīja, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgu EEZ raksturoja līdzsvarojošas pircēja varas neesamība izdevējiem.

405

Google neapstrīd apstrīdētā lēmuma 7. sadaļas saturu citādi, kā tikai pirmā prasības pamata ietvaros apgalvojot, ka Komisija šī lēmuma 6. sadaļā ir kļūdaini definējusi konkrētos tirgus.

406

Turklāt, lai gan ekskluzivitātes klauzulu spēja izstumt konkurentus nav automātiska, kā tas parādās arī Komisijas paziņojuma “Norādījumi par Komisijas prioritātēm, piemērojot [LESD 102. pantu] dominējošu uzņēmumu ļaunprātīgai, izslēdzošai rīcībai” 36. punktā, tomēr tās sava rakstura dēļ rada pamatotas bažas par konkurenci (spriedums, 2023. gada 19. janvāris, Unilever Italia Mkt. Operations, C‑680/20, EU:C:2023:33, 51. punkts).

407

Šajā lietā nav strīda par to, ka ekskluzivitātes klauzula, kā izriet no tās formulējuma GPL paraugā pirms 2009. gada marta, tiešajiem partneriem aizliedza rādīt konkurējošās reklāmas GPL ietvertajās tīmekļvietnēs šī minētā līguma darbības laikā. Šim aizliegumam nebija izņēmumu.

408

Ņemot vērā šos elementus, ir jāpārbauda, pirmām kārtām, vai ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija spējīga atturēt šos tiešos partnerus no iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, un, otrām kārtām, vai minētā klauzula šiem starpniekiem bija spējīga liegt piekļūt nozīmīgai tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus daļai.

409

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka ekskluzivitātes klauzula bija atturējusi visu vietņu tiešos partnerus no iegādāšanās no citiem starpniekiem ar nolūku rādīt konkurējošās reklāmas savās tīmekļvietnēs vai dažās to lapās.

410

Google būtībā apgalvo, ka visu vietņu tiešo partneru izvēle parasti ietvert visas savas tīmekļvietnes savos GPL bija uz sniegumu balstītas konkurences rezultāts, un tādējādi tie nebūtu iegādājušies no citiem starpniekiem pat šajos GPL iekļautās ekskluzivitātes klauzulas neesamības gadījumā. Šajā ziņā tā atsaucas, pirmkārt, uz faktu, ka šie tiešie partneri principā varēja brīvi izvēlēties tīmekļvietnes, kuras ietvert savos GPL, un, otrkārt, uz minēto tiešo partneru atbildēm uz Komisijas informācijas pieprasījumiem, treškārt, uz Yahoo! veikto ieguldījumu izvēli un apmēru un, ceturtkārt, uz pētījumu, ko tā iesniedza administratīvā procesa laikā.

411

Iesākumā jāatgādina, ka saskaņā ar šī sprieduma 108. punktā minēto judikatūru, lai konstatētu, ka ekskluzivitātes klauzula ir bijusi ļaunprātīga izmantošana attiecībā uz visu vietņu tiešajiem partneriem, Komisijai nebija obligāti jāpierāda, ka šai klauzulai faktiski ir bijusi ietekme uz konkurenci. Proti, lai konstatētu LESD 102. panta pārkāpumu, Komisijai pietiek pierādīt, ka minētā klauzula spēja ierobežot konkurenci laikposmā, kad tā tika īstenota. No tā izriet, ka Komisijai apstrīdētajā lēmumā nebija jāpierāda, ka ekskluzivitātes klauzula faktiski bija atturējusi visus un katru no dažādajiem visu vietņu tiešajiem partneriem no iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti.

412

Google apgalvo, ka tiešie partneri varēja izvēlēties tīmekļvietnes, ko ietvert savos GPL. Tātad tā norāda, ka, tā kā tiešajiem partneriem principā nebija pienākuma ietvert visas savas tīmekļvietnes savos GPL, ekskluzivitātes klauzula nevarēja tos atturēt no iegādāšanās no cita starpnieka. Šajā ziņā tā atgādina, ka tiešie partneri varēja lietot AFS, izmantojot tiešsaistes līgumus, un ka tie jebkurā brīdī varēja izvēlēties izmantot konkurējošu tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumu vietnēs, kuras nebija ietvertas to GPL.

413

Komisija apstrīd Google argumentus.

414

Šajā ziņā nav strīda par to, ka saskaņā ar ekskluzivitātes klauzulu tiešais partneris konkurējošās reklāmas principā nevarēja rādīt GPL ietvertajās tīmekļvietnēs. No tā izriet, ka, tiklīdz tiešais partneris bija izvēlējies kādu no savām tīmekļvietnēm ietvert savā GPL, tam visi vai lielākā daļa no saistībā ar šo tīmekļvietni tam nepieciešamajiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumiem obligāti bija jāiegādājas vienīgi no Google.

415

Šādos apstākļos jākonstatē, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka ekskluzivitātes klauzula varēja atturēt tiešos partnerus no konkurējošo reklāmu rādīšanas savos GPL ietvertajās tīmekļvietnēs, neraugoties uz to, ka tie varēja noslēgt tiešsaistes līgumus un izvēlēties šajos GPL ietvertās tīmekļvietnes.

416

Pirmām kārtām, apstrīdētā lēmuma 348. apsvērumā Komisija ir uzskaitījusi dažādas juridiskās vienības, kas kopā ir visu vietņu tiešie partneri. Tādējādi tā ir identificējusi 34 visu vietņu tiešos partnerus.

417

Otrām kārtām, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 367. apsvērumā Komisija atsaucās uz septiņu tiešo partneru atbildēm uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījumu un uzskatīja, ka visu vietņu tiešie partneri ekskluzivitātes klauzulas neesamības gadījumā vismaz daļu no tiem nepieciešamā iegādātos no citiem starpniekiem.

418

Septiņi tiešie partneri, kurus Komisija identificēja apstrīdētā lēmuma 367. apsvērumā, ir [konfidenciāli] (kura viens no meitasuzņēmumiem kopš 2010. gada oktobra ir [konfidenciāli], kas ir viens no šī lēmuma 348. apsvērumā minētajiem visu vietņu tiešajiem partneriem), [konfidenciāli] grupa (pie kuras pieder [konfidenciāli]), [konfidenciāli] (kura grupai pieder [konfidenciāli] un [konfidenciāli], kas kopā veido vienu no visu vietņu tiešajiem partneriem šī paša 348. apsvēruma izpratnē), [konfidenciāli] grupa (pie kuras pieder [konfidenciāli] un [konfidenciāli], kas katrs ir atsevišķs tiešais partneris minētā 348. apsvēruma izpratnē), [konfidenciāli] grupa (pie kuras pieder [konfidenciāli] un [konfidenciāli], kas katrs ir atsevišķs tiešais partneris apstrīdētā lēmuma 348. apsvēruma izpratnē), [konfidenciāli] grupa (pie kuras pieder [konfidenciāli]) un [konfidenciāli].

419

Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 368. apsvērumā Komisija atsaucās uz divu tiešo partneru atbildēm, lai uzskatītu, ka ekskluzivitātes klauzula visu vietņu tiešajiem partneriem nav ļāvusi novērtēt to iespējamo komerciālo interesi iegādāties no konkurējošiem starpniekiem.

420

Divi apstrīdētā lēmuma 368. apsvērumā Komisijas identificētie tiešie partneri ir [konfidenciāli] grupa, kas jau ir minēta šī lēmuma 367. apsvērumā, un [konfidenciāli] grupa.

421

Tā kā [konfidenciāli] grupa ir minēta gan apstrīdētā lēmuma 367., gan 368. apsvērumā, jānorāda, ka Komisija šajos apsvērumos ir minējusi kopumā astoņu atsevišķu tiešo partneru atbildes. No apstrīdētā lēmuma 348. apsvēruma izriet, ka šie astoņi tiešie partneri faktiski ir desmit no 34 Komisijas identificētajiem visu vietņu tiešajiem partneriem.

422

Google norāda, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka ekskluzivitātes klauzula bija atturējusi visus minētajā lēmumā identificētos visu vietņu tiešos partnerus no iegādāšanās no citiem starpniekiem. Taču tā konstatē, ka šajā lēmumā ir atsauces tikai uz dažu šo tiešo partneru paziņojumiem. Turklāt tā apgalvo, ka tiešo partneru paziņojumi kopumā pierāda, pirmām kārtām, ka ekskluzivitātes klauzula tos nav ietekmējusi un, otrām kārtām, ka to izvēle izmantot AFS izrietēja no uz sniegumu balstītas konkurences, proti, tie izvēlējās AFS ar pamatojumu, ka tas bija labāks par konkurējošiem pakalpojumiem.

423

Surfboard papildus norāda, ka ekskluzivitātes klauzula tai nav liegusi daļu no tās vajadzībām nepieciešamā iegādāties no Google konkurenta.

424

Komisija apgalvo, ka tā balstījās uz astoņu no 34 tās identificētajiem atbildēm no visu vietņu tiešajiem partneriem, savukārt Google prasības pieteikumā atsaucas tikai uz atbildēm, kuras snieguši tikai divi no šiem tiešajiem partneriem. Turklāt tā norāda, ka viena no šo divu tiešo partneru sniegtajām atbildēm apstiprina faktu, ka ekskluzivitātes klauzulas neesamības gadījumā visu vietņu tiešie partneri vismaz daļu no to vajadzībām nepieciešamā būtu iegādājušies no citiem starpniekiem. Attiecībā uz citu tiešo partneru sniegtajām atbildēm, uz kurām Google atsaucas replikas C.1 pielikumā, tām vai nu neesot nozīmes, jo tās ir saņemtas no tiešajiem partneriem, kuri nav visu vietņu tiešie partneri, vai arī tās neapstiprinot faktu, ka šie tiešie partneri izvēlējās AFS ar pamatojumu, ka tas ir labāks par konkurējošiem pakalpojumiem. Turklāt Komisija norāda, ka 24 no 35 minētajā C.1 pielikumā minētajām atbildēm attiecās uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 5.2.d jautājumu. Taču šis jautājums esot bijis par starpnieku nomaiņu vispār, nevis konkrēti par AFS kvalitāti salīdzinājumā ar šo starpnieku pakalpojumu kvalitāti.

425

Visbeidzot, Komisija apgalvo, ka Surfboard nav pierādījusi, ka nebūtu vēlējusies iegādāties no cita starpnieka.

426

Savu šī sprieduma 422. punktā atgādināto argumentu pamatojumam Google atsaucas uz tiešo partneru atbildēm uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 5.2.d jautājumu.

427

Šajā ziņā jānorāda, ka 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 5.2.d jautājums bija formulēts šādi: “Kādos apstākļos jūs apsvērtu iespēju mainīt starpnieku attiecībā uz daļu vai visiem jūsu reklāmas laukumiem?”

428

Tādējādi, kā apgalvo Komisija, 5.2.d jautājums ir par starpnieka maiņu vispār, nevis konkrēti par AFS kvalitāti salīdzinājumā ar konkurējošo pakalpojumu kvalitāti.

429

Tomēr nevar izslēgt, ka, atbildot uz 5.2.d jautājumu, tiešie partneri varēja norādīt nozīmīgus elementus saistībā ar viņu lēmumu izmantot AFS un, attiecīgā gadījumā, lomu, kāda ekskluzivitātes klauzulai varēja būt šī lēmuma pieņemšanā. Turklāt, pirmām kārtām, jākonstatē, ka Komisija viena Google argumenta noraidīšanai pati iebildumu raksta 142. punktā balstījās uz atbildi, kas sniegta uz šo pašu jautājumu. Otrām kārtām, jāatzīmē, ka apstrīdētā lēmuma 367. un 368. apsvērumā Komisija atsaucās uz [konfidenciāli] grupas atbildēm uz 5.2.c un 5.2.e jautājumu, kas, tāpat kā 5.2.d jautājums, bija vispārēji par apsvērumiem saistībā ar izvēli iegādāties no kāda starpnieka, nevis konkrēti par AFS kvalitāti salīdzinājumā ar konkurējošo pakalpojumu kvalitāti.

430

Šādos apstākļos jāatzīst, ka, pretēji tam, ko liek domāt Komisija, nav iespējams secināt, ka tiešo partneru atbildēm uz 5.2.d jautājumu nav nozīmes, pirms tās tiek pārbaudītas atsevišķi.

431

Lai pamatotu savus argumentus, kas ir atgādināti šī sprieduma 422. punktā, Google atsaucas uz atbildēm uz dažādiem Komisijas informācijas pieprasījumiem, kuras Komisijai sniedza tiešie partneri, kas apstrīdētajā lēmumā nav klasificēti kā visu vietņu tiešie partneri.

432

Komisija apstrīd Google argumentus.

433

Šajā ziņā, kā norādīts šī sprieduma 67. punktā un kā būtībā izriet tostarp no apstrīdētā lēmuma 341., 362., 366., 380., 403, 407., 416., 422., 627. un 630. apsvēruma, Komisija uzskatīja, ka ekskluzivitātes klauzula ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana tikai attiecībā uz visu vietņu tiešajiem partneriem, kuri, pēc tās teiktā, savos GPL parasti ietvēra visas savas tīmekļvietnes, kurās tika rādītas tiešsaistes meklēšanas reklāmas. Tādējādi apstrīdētā lēmuma rezolutīvās daļas 1. panta 1. punkta a) apakšpunkts un 3. punkts attiecas tikai uz tiem tiešajiem partneriem, kuriem saskaņā ar šo klauzulu bija pienākums visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādāties no Google. Turpretī Komisija neuzskatīja, ka ekskluzivitātes klauzula ir dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana attiecībā pret tiešajiem partneriem, kuri netika uzskatīti par visu vietņu tiešajiem partneriem.

434

Šādos apstākļos Komisija apstrīdētā lēmuma 8.3.4.1. sadaļā aprobežojās ar konstatējumu, ka ekskluzivitātes klauzula bija atturējusi visu vietņu tiešos partnerus no iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti. Tādējādi jautājumam par to, vai citi tiešie partneri, kas nav visu vietņu tiešie partneri, bija atturēti no iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, nav nozīmes.

435

No tā izriet, kā Komisija pamatoti norāda, ka to tiešo partneru atbildēm, kuri nebija visu vietņu tiešie partneri, nav nozīmes.

436

Google apgalvo, ka Komisija nav konstatējusi, ka apstrīdētajā lēmumā identificētie visu vietņu tiešie partneri visas savas tīmekļvietnes bija ietvēruši savos GPL un ka tādējādi tie visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājās vienīgi no Google.

437

It īpaši Google norāda, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir konstatējusi, ka visu vietņu tiešie partneri tai bija norādījuši, atbildot uz 2017. gada 24. februāra informācijas pieprasījumu, ka parasti ietvēra visas savas tīmekļvietnes savos GPL, lai pierādītu, ka uz tiem attiecās ekskluzīvas piegādes pienākums. Taču, pirmām kārtām, vārds “parasti” nozīmējot, ka šie tiešie partneri varēja izslēgt dažas no savām tīmekļvietnēm no minētajiem GPL. No tā izrietot, ka to atbilde uz minēto informācijas pieprasījumu nebija pietiekami precīza, lai Komisijai ļautu secināt, ka tie visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājās vienīgi no Google. Otrām kārtām, ar [konfidenciāli] un [konfidenciāli] noslēgtajos GPL iekļautās ekskluzivitātes klauzulas esot ļāvušas rādīt konkurējošās reklāmas šajos GPL ietvertajās tīmekļvietnēs. Turklāt esot konstatēts, ka citi astoņi no apstrīdētajā lēmumā identificētajiem 34 visu vietņu tiešajiem partneriem nebija ietvēruši visas savas tīmekļvietnes savos GPL.

438

Surfboard arī apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini uzskatījusi, ka tā bija ietvērusi visas savas tīmekļvietnes savā GPL. Šajā ziņā tā pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā tās ģenerāldirektora vēstuli, ko Google iesniedza kā pielikumu atbildei uz paziņojumu par iebildumiem, kurā šis ģenerāldirektors norādīja, ka varēja izmantot konkurējošos tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumus dažās no tās tīmekļvietnēm.

439

Komisija apgalvo, ka Google nav konstatējusi, ka visu vietņu tiešie partneri visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā neiegādājas vienīgi no Google.

440

It īpaši Komisija apgalvo, ka Google nav konstatējusi, ka tiešie partneri dažādi bija interpretējuši vārdu “parasti”. Turklāt no prasības pieteikumā ietvertajiem argumentiem izrietot, ka tikai pieci no visu vietņu tiešajiem partneriem varētu būt nepareizi interpretējuši minēto vārdu. Šajā ziņā Komisija precizē, ka replikā izklāstītie argumenti, kas attiecas uz citiem tiešajiem partneriem, esot novēloti un līdz ar to – nepieņemami. Visbeidzot, Komisija uzskata, ka katrā ziņā tās pieeja visu vietņu tiešo partneru identificēšanai ir bijusi “piesardzīga un Google labvēlīga”, jo ekskluzivitātes klauzula bija piemērojama arī 69 citiem tiešajiem partneriem, kuri nebija varējuši apstiprināt, vai tie parasti ietvēra visas savas tīmekļvietnes savos GPL. Savukārt Surfboard norāda, ka Komisija atsaucas tikai uz vienu tīmekļvietni, kas neesot bijusi ietverta tās GPL, tomēr šajā ziņā nesniedzot nekādus pierādījumus.

441

Iesākumā jāatgādina, ka Vispārējā tiesa jebkurā gadījumā nevar apstrīdētā akta autora pamatojumu aizstāt ar savu (spriedums, 2021. gada 11. novembris, Autostrada Wielkopolska/Komisija un Polija, C‑933/19 P, EU:C:2021:905, 115. punkts). Turklāt šāda akta autors nevar papildināt tā pamatojumu tiesvedības laikā (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 15. decembris, Oltchim/Komisija, T‑565/19, EU:T:2021:904, 275. punkts). Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma un it īpaši no tā 341., 362., 366., 380., 403., 407., 416., 422., 627. apsvēruma un 630. apsvēruma 1. punkta, kā arī rezolutīvās daļas 1. panta 1. punkta a) apakšpunkta un 3. punkta, kas ir minēti šī sprieduma 433. punktā, izriet, ka Komisija uzskatīja, ka ekskluzivitātes klauzula bija dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana tikai, ciktāl šī klauzula bija iekļauta dažos GPL, kas ir minēti šī lēmuma 348. apsvērumā, kuros attiecīgie tiešie partneri parasti bija ietvēruši visas savas tīmekļvietnes, un tādējādi ar minēto klauzulu šiem tiešajiem partneriem līdz ar to bija noteikts pienākums visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādāties no Google.

442

Tādējādi apstāklis, kuru Komisija būtībā norāda savos procesuālajos dokumentos, ka tā būtu varējusi uzskatīt, ka citos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, tostarp tad, ja attiecīgie tiešie partneri visas savas tīmekļvietnes parasti nebija ietvēruši savos GPL, neļauj noraidīt Google un Surfboard argumentus, kuros tie pārmet Komisijai, ka tā nav konstatējusi, ka apstrīdētajā lēmumā identificētie visu vietņu tiešie partneri visas savas tīmekļvietnes bija ietvēruši savos GPL un ka tie visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājās vienīgi no Google. Pie tam jāatgādina, ka turklāt Komisija savos rakstveida dokumentos apgalvo, ka tikai visu vietņu tiešo partneru atbildēm bija nozīme, lai novērtētu ekskluzivitātes klauzulas atturošo raksturu (skat. šī sprieduma 435. punktu), tādējādi apstiprinot Google un Surfboard argumentu efektivitāti.

443

Jānorāda – ja tiešais partneris visas savas tīmekļvietnes, kurās rāda tiešsaistes meklēšanas reklāmas, bija ietvēris savā GPL, tam visu vai lielāko daļu no tā vajadzībām nepieciešamajiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumiem obligāti bija jāiegādājas vienīgi no Google šī GPL paredzētajā laikposmā.

444

Turpretī, ja tiešais partneris savā GPL nebija ietvēris visas savas tīmekļvietnes, Komisijai saskaņā ar apstrīdētā lēmuma formulējumu bija jāpierāda, ka tās, kas tajos bija ietvertas, veidoja vismaz lielāko daļu no minētā tiešā partnera vajadzībām nepieciešamajiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumiem. It īpaši no apstrīdētā lēmuma 386., 389. un 390. apsvēruma izriet, ka tiešsaistes meklējumu skaits, datplūsma un ienākumi no tīmekļvietnēm bija nozīmīgi elementi, lai noteiktu, cik būtiskas ir šīs nepieciešamības, uz kurām attiecas GPL.

445

Šajā ziņā jānorāda, ka Komisija principā balstījās uz atbildēm uz 2017. gada 24. februāra informācijas pieprasījumā ietverto jautājumu, lai identificētu tiešos partnerus, kuri visus vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamajiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumiem iegādājās vienīgi no Google. Šis jautājums bija formulēts šādi: “Vai jūsu uzņēmums parasti ietver visas savas tīmekļvietnes, kurās rāda ar meklēšanu saistītas teksta reklāmas, GPL, kas noslēgti ar Google, lai saņemtu AFS?” Tiešajiem partneriem bija lūgts atbildēt ar “jā” vai “nē”. Turklāt arī bija precizēts, ka atbildē jāņem vērā viss uzņēmums, pie kura šī sabiedrība piederēja, tostarp visi jumta uzņēmumi un meitasuzņēmumi.

446

Pirmām kārtām, jākonstatē, tāpat kā to darījusi Google, ka vārds “parasti” nozīmēja, ka tiešie partneri uz Komisijas jautājumu varēja atbildēt ar “jā” tostarp tad, ja dažas no to tīmekļvietnēm nebija ietvertas to GPL. Tādējādi šis jautājums neapšaubāmi Komisijai neļāva identificēt tiešos partnerus, kuri visus vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamajiem tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumiem iegādājās vienīgi no Google. Tomēr jāatceras, ka Komisija tikai vēlējās identificēt tos tiešos partnerus, kuri iegādājās vismaz lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamajiem šāda veida pakalpojumiem. No tā izriet, ka tai nebija jāpierāda, ka visu vietņu tiešie partneri visos gadījumos savos GPL bija ietvēruši visas savas tīmekļvietnes. Turklāt Google nepaskaidro iemeslu, kādēļ tā uzskata, ka Komisijai bija jāpierāda, ka katra šī tiešā partnera visām tīmekļvietnēm bija jābūt ietvertām to GPL.

447

Otrām kārtām, Google, protams, apgalvo, ka Komisija 2017. gada 24. februāra informācijas pieprasījumā nav definējusi vārdu “parasti”. Tā tādējādi secina, ka tiešie partneri šo vārdu bija varējuši interpretēt dažādi.

448

Tomēr, pirmkārt, lai gan tiesa, ka vārdu “parasti” varēja interpretēt divējādi, tas neliedza Komisijai pamatoties uz tiešo partneru sniegtajām atbildēm, lai identificētu tos, kuri vismaz lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājās vienīgi no Google.

449

Proti, tiešie partneri vārdu “parasti” varēja saprast tā, ka tas attiecas ne tikai uz GPL ietverto tīmekļvietņu skaitu (salīdzinājumā ar to tīmekļvietņu skaitu, kuras no tiem bija izslēgtas), bet arī uz šo tīmekļvietņu relatīvo “nozīmīgumu” datplūsmas, tiešsaistes meklējumu skaita un radītā apgrozījuma ziņā. Tādējādi fakts, ka tiešais partneris atbild ar “jā” uz jautājumu, vai tas parasti visas savas tīmekļvietnes ietvēra vienā no saviem GPL, nozīmēja vai nu to, ka visas šī tiešā partnera tīmekļvietnes bija ietvertas šajā GPL, vai arī to, ka iespējamās tīmekļvietnes, kas tajā nebūtu ietvertas, būtu radījušas tikai nelielu vai pat neeksistējošu datplūsmu, tiešsaistes meklējumu skaitu un apgrozījumu.

450

Otrkārt, jānorāda, ka Google un Surfboard, protams, apgalvo, ka vienpadsmit no 34 apstrīdētajā lēmumā identificētajiem visu vietņu tiešajiem partneriem nebija ietvēruši visas savas tīmekļvietnes savos GPL un ka tie vismaz lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā neiegādājās vienīgi no Google. It īpaši tie ir Surfboard, [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli].

451

Tomēr, pirmām kārtām, jānorāda, kā izriet no prasības pieteikuma A.37 pielikuma un iebildumu raksta B.11 pielikuma, ka [konfidenciāli] grupa (pie kuras piederēja [konfidenciāli] un [konfidenciāli]), [konfidenciāli] grupa (pie kuras piederēja [konfidenciāli]) un [konfidenciāli] grupa uz jautājumu, vai uzņēmums, pie kura tās piederēja, visas savas tīmekļvietnes parasti ietvēra savos GPL, bija atbildējušas ar “nē”. Līdz ar to fakts, pieņemot, ka tas ir pierādīts, ka attiecīgie tiešie partneri visas savas tīmekļvietnes nebija ietvēruši savos GPL, nevar būt norāde par to, ka minētais jautājums neļāva identificēt tiešos partnerus, kuri vismaz lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājās vienīgi no Google.

452

Otrām kārtām, jāatzīmē, ka, lai gan Google pārmet Komisijai, ka tā nav konstatējusi, ka [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] vismaz lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājās vienīgi no Google, tā nenorāda, ka šie tiešie partneri vai grupas, pie kurām tie pieder, uz jautājumu, vai tie visas savas tīmekļvietnes parasti ietvēra savos GPL, būtu atbildējuši ar “jā”.

453

Šādos apstākļos jākonstatē, ka Google un Surfboard aprobežojas ar apgalvojumu, ka tikai divi no 34 apstrīdētajā lēmumā identificētajiem visu vietņu tiešajiem partneriem, proti, Surfboard un [konfidenciāli] vai grupas, pie kurām tie pieder, uz jautājumu, vai tie visas savas tīmekļvietnes parasti ietvēra savos GPL, ir atbildējuši ar “jā”, lai gan šie tiešie partneri visas savas tīmekļvietnes neesot ietvēruši savos GPL. Pat pieņemot, ka šie tiešie partneri visas savas tīmekļvietnes neietvēra savos GPL un Komisijai līdz ar to būtu bijis jāpārbauda, cik nozīmīga ir minēto tiešo partneru nepieciešamība pēc tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumiem, uz kuru attiecās šie GPL, jāatzīst, ka abi šie piemēri katrā ziņā nav pietiekami, lai pierādītu, ka vārds “parasti” pats par sevi radīja tādas interpretācijas grūtības, ka nevienam no šiem visu vietņu tiešajiem partneriem neļāva konstatēt ekskluzīvas piegādes pienākuma pastāvēšanu.

454

Tādējādi, nelemjot par Google replikā ietverto argumentu pieņemamību, ko Komisija apstrīd, jākonstatē, ka Google nav pamata apgalvot, ka vārda “parasti” lietojums 2017. gada 24. februāra informācijas pieprasījumā pats par sevi varēja likt Komisijai kļūdaini uzskatīt, ka visu vietņu tiešajiem partneriem bija saistošs ekskluzīvas piegādes pienākums attiecībā uz visu vai lielāko daļu no to vajadzībām.

455

Šādos apstākļos, nelemjot par jautājumu, vai šī sprieduma 450. punktā minētie vienpadsmit tiešie partneri vismaz lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājās vienīgi no Google, jākonstatē, ka pārējie apstrīdētā lēmuma 348. apsvērumā minētie 23 tiešie partneri ir uzskatāmi par visu vietņu tiešajiem partneriem, kuri vismaz lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājās vienīgi no Google.

456

Kā izriet no sprieduma 421. punkta, apstrīdētā lēmuma 367. un 368. apsvērumā Komisija atsaucās uz astoņām atbildēm, kurās atspoguļota desmit no 34 tās identificēto visu vietņu tiešo partneru nostāja. Tās bija atbildes no [konfidenciāli], [konfidenciāli] grupas, [konfidenciāli], [konfidenciāli] grupas, [konfidenciāli] grupas, [konfidenciāli] grupas, [konfidenciāli] grupas un [konfidenciāli] grupas.

457

Google apstrīd piecu no astoņām apstrīdētā lēmuma 367. un 368. apsvērumā minētajām, proti, [konfidenciāli], [konfidenciāli] grupas, [konfidenciāli], [konfidenciāli] grupas un [konfidenciāli] grupas atbilžu tvērumu, bet neapstrīd [konfidenciāli] grupas, [konfidenciāli] un [konfidenciāli] grupas, atbilžu tvērumu.

458

Iesākumā jāuzsver, ka Komisija nebija paredzējusi izveidot izsmeļošu sarakstu ar visām atbildēm, ko tā saņēma administratīvā procesa laikā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 367. un 368. apsvēruma formulējuma, bet aprobežojās tikai ar to atbilžu piemēru norādīšanu, kurās ir apstiprināts, ka, pirmām kārtām, visu vietņu tiešie partneri ekskluzivitātes klauzulas dēļ varēja tikt atturēti no vismaz daļas no to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, un, otrām kārtām, šī klauzula minētajiem tiešajiem partneriem bija spējīga liegt novērtēt iespējamo komerciālo interesi iegādāties no šādiem starpniekiem.

459

Apstrīdētā lēmuma 367. apsvērumā Komisija minēja šādu izvilkumu no [konfidenciāli] atbildes uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījumu: “ekskluzivitātes klauzulas neļāva [konfidenciāli] vērsties pie apmaksāto saišu piegādātājiem”. No šī lēmuma 348. apsvēruma izriet, ka [konfidenciāli] bija viens no Komisijas identificētajiem visu vietņu tiešajiem partneriem.

460

Google apgalvo, ka, atbildot uz 2016. gada 18. marta informācijas pieprasījuma 14. jautājumu, kas pēc būtības atbilda 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 5.2. jautājumam, attiecībā uz laikposmu no 2011. līdz 2015. gadam [konfidenciāli] bija norādījis šādi: “Ja neskaita dažus izmēģinājumus, mēs sadarbojamies tikai ar Google, jo nav dzīvotspējīgu alternatīvu, kas mums ļautu gūt tāda paša līmeņa ienākumus kā tie, kādus mēs gūstam ar Google”.

461

Ar to, ka [konfidenciāli] norādīja, kā izriet no šī sprieduma 460. punkta, ka 2016. gadā tas sadarbojās tikai ar Google, jo nebija dzīvotspējīgu alternatīvu, kas tam ļautu gūt tādus pašus ienākumus kā tie, kas gūti ar Google pakalpojumiem, nepietiek, lai liktu apšaubīt [konfidenciāli] 2010. gadā pausto un apstrīdētā lēmuma 367. apsvēruma 1. punktā norādīto apgalvojumu, ka ekskluzivitātes klauzula tam neļāva izmantot citus “apmaksāto saišu piegādātājus”.

462

Proti, pirmām kārtām, atbilde, uz kuru atsaucas Google, šķiet, attiecas tieši uz laikposmu no 2011. līdz 2015. gadam, savukārt atbilde, uz kuru ir pamatojusies Komisija, attiecās uz laikposmu pirms 2011. gada. Būtībā šī sprieduma 402. punktā ir atgādināts, ka Komisija apstrīdētā lēmuma 276. apsvērumā norādīja, ka Google tirgus daļas tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū pastāvīgi pieauga laikā no 2006. līdz 2016. gadam, tādējādi, ka 2016. gadā šajā tirgū gandrīz vairs nebija Google konkurentu, turklāt precizējot, ka apjoma un tīklu efekti apgrūtināja jaunu konkurentu parādīšanos. Tādējādi fakts, ka [konfidenciāli] 2016. gadā konstatēja, ka nav “dzīvotspējīgu alternatīvu”, kas tam ļautu gūt tāda paša līmeņa ienākumus, kādus ļāva gūt Google pakalpojumi laikā no 2011. līdz 2015. gadam, faktiski atspoguļo Google tirgus daļas izmaiņas, un no tā izriet, ka šajā laikposmā tirgū gandrīz vairs nebija citu dzīvotspējīgu alternatīvu. Turpretī minētā atbilde nenozīmē, ka ekskluzivitātes klauzula to nebija atturējusi no iegādāšanās no konkurenta laikā no 2006. līdz 2010. gadam, kā skaidri izriet no tā atbildes uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījumu, kas ir minēta apstrīdētā lēmuma 367. apsvērumā.

463

Otrām kārtām, pat pieņemot, ka Google pakalpojumi būtu bijuši kvalitatīvāki un būtu ļāvuši [konfidenciāli] gūt ienākumus, kas ir lielāki par tiem, ko radīja citu ar Google konkurējošu starpnieku pakalpojumi, šāds apstāklis obligāti nenozīmē, ka [konfidenciāli] nebija nekādas komerciālas intereses vismaz daļu no tā vajadzībām nepieciešamā iegādāties no šādiem starpniekiem.

464

Šajā ziņā, pirmkārt, kā Komisija konstatēja apstrīdētā lēmuma 377. apsvērumā, fakts, ka Google noslēdza GPL, kuros iekļauta ekskluzivitātes klauzula, norāda uz to, ka, neraugoties uz savu pakalpojumu it kā labāko kvalitāti, Google uzskatīja, ka šiem partneriem būtu komerciāla interese to vajadzībām nepieciešamās tiešsaistes reklāmas iegādāties no citiem starpniekiem. Proti, ja Google uzskatītu, kā tā apgalvoja Vispārējā tiesā, ka visu vietņu tiešie partneri jebkurā gadījumā pat bez ekskluzivitātes klauzulas būtu izvēlējušies AFS tā it kā labākas kvalitātes dēļ, tai nebūtu vajadzējis šādu klauzulu iekļaut GPL.

465

Otrkārt un katrā ziņā pakalpojuma kvalitāte ir tikai viens no faktoriem, ko uzņēmējs ņem vērā, pieņemot lēmumu par savu piegāžu avotiem. Citi svarīgi faktori ir, piemēram, šī pakalpojuma cena vai – tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus gadījumā – minētā pakalpojuma izdevējam piešķirtā ienākumu daļa. Tādējādi tikai ar apstākli, ka pakalpojuma kvalitāte ir it kā labāka par konkurenta piedāvātā pakalpojuma kvalitāti, ne vienmēr pietiek, lai tādai ekskluzivitātes klauzulai kā šajā lietā atņemtu atturošo raksturu attiecībā uz šiem saimnieciskās darbības subjektiem.

466

Turklāt tiešsaistes meklēšanas reklāmu labāka monetizācija, ko sniedzot AFS, ir kaut vai tikai daļēji šī sprieduma 403. punktā aprakstītajam tīkla efektam piemītošās sekas, kas raksturo Google dominējošo stāvokli tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū, un ir ļāvušas AFS eksponenciāli palielināt lietotāju veiktas tiešsaistes meklēšanas rezultātā rādīto reklāmu atbilstību. Šāda labāka monetizācija tātad vismaz daļēji izriet no minētā tīkla efekta un ne vienmēr no Google piedāvāto pakalpojumu it kā labākas kvalitātes.

467

Šādos apstākļos jānorāda, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka [konfidenciāli] atbilde bija tāda, kas apstiprina faktu, ka ekskluzivitātes klauzula bija varējusi atturēt visu vietņu tiešos partnerus no vismaz daļas no to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti.

468

Apstrīdētā lēmuma 367. un 368. apsvērumā Komisija minēja šādus izvilkumus no [konfidenciāli] grupas atbildēm uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 5.2.c un 5.2.e jautājumu attiecīgi par iemesliem, kādēļ šī grupa izvēlējās sadarboties vienlaikus tikai ar vienu starpnieku, un par starpnieku nomaiņai nepieciešamām izmaksām: “Mēs izmantojam starpnieku ar meklēšanu saistītām sindicētām reklāmām, jo līdz nesenam laikam mūsu līgums ar Google mums neļāva izmantot citu piegādātāju, un tādējādi mums bija liegts sadarboties ar citu piegādātāju” un [konfidenciāli].

469

Šajā ziņā Google apgalvo, ka, atbildot uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 5.2.d jautājumu, [konfidenciāli] grupa bija norādījusi, ka apsvērtu reklāmas starpnieka maiņu, ja saskatītu kādu citu, kas piedāvā “labāku finanšu sniegumu”, vai nu tieši (piemēram, lielākus ienākumus par klikšķi), vai netieši (piemēram, ļaujot elastīgāk optimizēt rezultātus, lai gūtu lielākus ienākumus par klikšķi, kā arī sniedzot uz atslēgvārdiem balstītu ienākumu aplēsi).

470

Komisija apstrīd Google argumentus.

471

Jānorāda, ka no šī sprieduma 468. punktā minētajiem [konfidenciāli] grupas atbilžu izvilkumiem skaidri izriet, ka iegādāties vienlaikus tikai no viena starpnieka tā izvēlējās ekskluzivitātes klauzulas dēļ. Šo secinājumu neliek apšaubīt šī sprieduma 469. punktā ietvertais apgalvojums, kas attiecas uz hipotētisku iespēju nākotnē.

472

Šādos apstākļos un kā turklāt Google atzina, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumu tiesas sēdē, jānorāda, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka [konfidenciāli] grupas atbildes bija tādas, kas apstiprina faktu, ka ekskluzivitātes klauzula bija varējusi atturēt visu vietņu tiešos partnerus no vismaz daļas no to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no konkurējoša starpnieka.

473

Apstrīdētā lēmuma 367. apsvērumā Komisija minēja šādu izvilkumu no [konfidenciāli] atbildes uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 8.5. jautājumu par ekskluzivitātes klauzulas iespējamo ietekmi uz tā reklāmas stratēģiju: “Konkrētās ekskluzivitātes klauzulas būtiski ietekmēja mūsu reklāmas stratēģiju, it īpaši, kad mēs sākotnēji apsvērām iespēju savās tīmekļvietnēs pievienot trešo personu teksta reklāmas [..]. Tā kā Google neļāva mums sadarboties ar divām sabiedrībām, mēs palielinājām savus ienākumus, parakstot tikai ar Google un atsakoties no jebkādas iespējas sadarboties ar Yahoo vai kādu citu teksta reklāmas pakalpojumu.”

474

Šajā ziņā Google apgalvo, ka [konfidenciāli] uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 8.5. jautājumu atbildēja arī šādi: “Google tradicionāli ir bijušas augstākas [izmaksas par klikšķi], salīdzinot ar tā konkurentiem, piemēram, Yahoo. Neraugoties uz Yahoo gatavību dalīties ar [[konfidenciāli]] ar lielāku procentuālo daļu no ienākumiem [no izmaksām par klikšķi], kopējā peļņa no Google produkta tomēr bija lielāka nekā no Yahoo.”

475

Kā norādīts šī sprieduma 473. punktā, no [konfidenciāli] atbildes uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 8.5. jautājumu izriet, ka ekskluzivitātes klauzula “būtiski ietekmēja” tā reklāmas stratēģiju, jo šī klauzula tam neļāva vienlaikus saņemt tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumus no Google un no viena vai vairākiem tā konkurentiem. Tādējādi no tā var secināt, ka, it īpaši iesākumā, kad [konfidenciāli] definēja savu reklāmas stratēģiju, tas vēlējās vismaz daļu no tā vajadzībām nepieciešamā iegādāties no Google konkurenta. Neapšaubāmi, no šīs atbildes arī izriet, ka [konfidenciāli] uzskatīja, ka AFS radīja vairāk ienākumus nekā Yahoo! pakalpojumi. Tomēr, kā norādīts šī sprieduma 464.–466. punktā, ar šādu apstākli nepietiek, lai pierādītu, ka [konfidenciāli] grupai nebija nekādas komerciālas ieinteresētības vismaz daļu no tās vajadzībām nepieciešamā iegādāties no Yahoo! vai cita Google konkurenta.

476

Tādējādi jānorāda, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka [konfidenciāli] atbilde bija tāda, kas apstiprina faktu, ka ekskluzivitātes klauzula bija varējusi atturēt visu vietņu tiešos partnerus no vismaz daļas no to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no citiem starpniekiem, kuri ir Google konkurenti.

477

Apstrīdētā lēmuma 367. apsvērumā Komisija minēja šādu izvilkumu no [konfidenciāli] grupas atbildes uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 8.5. jautājumu: “Mēs apsvērtu konkurējošo tiešsaistes meklēšanas reklāmu rādīšanu mūsu interneta lapās un [..] apsvērtu iespēju šajā nolūkā saistīties ar Yahoo, Bing un/vai citiem ar meklēšanu saistītu reklāmu piegādātājiem.”

478

Šajā ziņā, pirmām kārtām, Google apgalvo, ka [konfidenciāli] grupa, atbildot uz jautājumu par to, uz kāda pamata tā izvēlējās dažādos reklāmas laukumos tās interneta lapās izvietojamo reklāmu veidu, kā arī uz 5.2.d jautājumu, bija norādījusi, ka ņem vērā, pirmkārt, maksimālu ienākumu gūšanas nodrošināšanu, otrkārt, lietotāju rīcību, treškārt, līgumsaistības un, ceturtkārt, saimnieciskās darbības raksturu, proti, to, ka tā galvenokārt rādīja tiešsaistes meklēšanas reklāmas, jo pārvaldīja meklētājprogrammu.

479

Otrām kārtām, Google piezīmē, ka [konfidenciāli] grupa, atbildot uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 8.6. jautājumu par iemesliem, kāpēc piekrita ekskluzivitātes klauzulai, bija norādījusi, ka tā piesaista vairāk reklāmdevēju nekā visi tās konkurenti, un tādējādi tās tiešsaistes meklēšanas reklāmas kopumā radīja lielākus ienākumus nekā tās konkurentu reklāmas.

480

Komisija apstrīd Google argumentus.

481

Kā norādīts šī sprieduma 477. punktā, no [konfidenciāli] grupas atbildes uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 8.5. jautājumu izriet, ka tā “apsvērtu” iespēju vienoties par partnerību ar Google konkurentu, ja nebūtu ekskluzivitātes klauzulas. Šajā ziņā jānorāda, ka šī atbilde atbilst šīs pašas grupas atbildei uz 5.2.d jautājumu, kurā tā bija norādījusi, ka tā tostarp ņēma vērā savas līgumsaistības, izvēloties mainīt vai nemainīt starpniekus. Protams, ka [konfidenciāli] grupa savā atbildē uz 8.6. jautājumu, šķiet, uzskatīja, ka Google piedāvāja labākus pakalpojumus nekā tās konkurenti. Tomēr, tāpat kā norādīts šī sprieduma 464.–466. punktā, šāds apstāklis nevar pierādīt, ka [konfidenciāli] grupai nebija nekādas komerciālas intereses vismaz daļu no tās vajadzībām nepieciešamā iegādāties no cita starpnieka.

482

Šādos apstākļos jānorāda, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka [konfidenciāli] grupas atbilde bija tāda, kas apstiprina faktu, ka ekskluzivitātes klauzula bija varējusi atturēt visu vietņu tiešos partnerus no vismaz daļējas to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no citiem starpniekiem, kuri ir Google konkurenti.

483

Apstrīdētā lēmuma 367. apsvērumā Komisija minēja šādu izvilkumu no [konfidenciāli] grupas atbildes uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 8.9. jautājumu par minētās grupas vai Google iespējamiem ieguldījumiem, kādus nebūtu varēts veikt, ja ekskluzivitātes klauzulas nebūtu: “[Šī klauzula] nozīmēja, ka attīstība un partnerība ar citiem tirgus dalībniekiem bija padziļināti jāpārbauda vai pat jāatliek vai jāizslēdz.”

484

Šajā ziņā Google apgalvo, ka [konfidenciāli] grupa, atbildot uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 8.6. jautājumu par iemesliem, kāpēc piekrita ekskluzivitātes klauzulai, bija norādījusi vispirms to, ka Somijā “priekšrocība bija tā, ka Google reklāmas piedāvāja labus ienākumus par reklāmas vietu konkrētā tīmekļvietnē”, pēc tam to, ka Nīderlandē “Google piedāvāja attīstītu tehnoloģiju un ienesīgus reklāmas risinājumus, kas izrādījās veiksmīgi,” un ka “bruto ienākumi kopš 2005. gada bija ievērojami pieauguši, jo Google bija optimizējusi AdSense pakalpojumu”, un visbeidzot to, ka Ungārijā “analīze [bija] parādīj[usi], ka Google pakalpojums [ir bijis] vienīgais Ungārijas tirgū pieejamais šāda veida pakalpojums rentabilitātes un tehnoloģijas ziņā”.

485

Komisija apgalvo, ka Google argumentiem attiecībā uz Somiju un Ungāriju nav nozīmes, jo tikai Nīderlandē dibinātie [konfidenciāli] grupas uzņēmumi, proti, [konfidenciāli] un [konfidenciāli], ir visu vietņu tiešie partneri. Attiecībā uz Google argumentiem par Nīderlandi tā apgalvo, kā ir norādījusi apstrīdētā lēmuma 367. apsvēruma 5. punktā, ka [konfidenciāli] grupa bija paziņojusi arī, ka ekskluzivitātes klauzula “nozīmēja, ka attīstība un partnerība ar citiem tirgus dalībniekiem bija padziļināti jāizvērtē vai pat jāatliek vai jāizslēdz”.

486

Jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 355. apsvēruma 6. punktā, atbilstoši tā precizējumam atbildē uz procesa organizatorisko pasākumu, Komisija uzskatīja, ka tikai [konfidenciāli] un [konfidenciāli] bija norādīti pie visu vietņu tiešiem partneriem. No tā izriet, ka pārējās [konfidenciāli] grupas vienības, tostarp tās, kuras atrodas Somijā un Ungārijā, nepieder pie šiem tiešajiem partneriem.

487

Tomēr, pirmkārt, jāatgādina, kā ir minēts šī sprieduma 67. punktā un kā tostarp izriet no apstrīdētā lēmuma 338., 341. un 347.–349. apsvēruma, ka Komisija uzskatīja, ka visu vietņu tiešie partneri ir tie, kuri kādā konkrētā brīdī parasti bija ietvēruši visas savas tīmekļvietnes, kurās tiek rādītas tiešsaistes meklēšanas reklāmas, vismaz vienā no to GPL. No tā izriet, ka šie tiešie partneri tādējādi bija pircēji 1979. gada 13. februāra sprieduma Hoffmann‑La Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36) izpratnē, uz kuriem attiecās pienākums visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādāties no Google. Jākonstatē, ka jēdziens “pircējs” šīs judikatūras izpratnē atbilst uzņēmumam kopumā, proti, šajā lietā – [konfidenciāli] grupai, nevis tikai kādam no tās meitasuzņēmumiem. Proti, konkurences tiesību kontekstā jēdziens “uzņēmums” ietver ikvienu struktūru, kas veic saimniecisku darbību, neatkarīgi no šīs struktūras juridiskā statusa (spriedumi, 1991. gada 23. aprīlis, Höfner un Elser, C‑41/90, EU:C:1991:161, 21. punkts, un 2020. gada 11. jūnijs, Komisija un Slovākijas Republika/Dôvera zdravotná poist’ovňa, C‑262/18 P un C‑271/18 P, EU:C:2020:450, 28. punkts). Tādējādi ar judikatūru, kas izriet no 1979. gada 13. februāra sprieduma Hoffmann‑La Roche/Komisija (85/76, EU:C:1979:36), uz kuru ir balstīts apstrīdētais lēmums, nevar pamatot to, ka nav ņemtas vērā citu juridisko struktūru, kuras pieder pie vienas grupas ar visu vietņu tiešajiem partneriem, atbildes.

488

Turklāt 2017. gada 24. februāra informācijas pieprasījumā, kurā Komisija bija identificējusi visu vietņu tiešos partnerus, tiem jautājot, vai tie savos GPL parasti ietvēra visas savas tīmekļvietnes, konkrēti bija precizēts, ka sagaidāmajā atbildē ir jāņem vērā viss attiecīgais uzņēmums – gan mātesuzņēmums, gan meitasuzņēmumi.

489

Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 218.–221. apsvērumā Komisija definēja tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgu kā tirgu, kas aptver visu EEZ. No tā izriet, ka Komisija nevarēja aprobežoties ar to, ka ņēma vērā [konfidenciāli] grupas atbildes par dažām tās juridiskajām struktūrām, kas reģistrētas Nīderlandē, izslēdzot tās, kuras reģistrētas citās dalībvalstīs.

490

Treškārt, no apstrīdētā lēmuma 367. un 368. apsvēruma, kā arī no šī lēmuma 493.–502. zemsvītras piezīmē minētajiem jautājumiem, šķiet, izriet, ka Komisija ekskluzivitātes klauzulas atturošo raksturu novērtēja, pamatojoties uz to grupu atbildēm, pie kurām piederēja visu vietņu tiešie partneri, nevis pamatojoties uz šī lēmuma 348. apsvērumā identificēto tiešo partneru konkrētajām atbildēm. Tādējādi Komisija nevarēja uzskatīt, it īpaši attiecībā uz [konfidenciāli] grupu, ka dažu tās juridisko struktūru atbildēm nebija nozīmes.

491

Šādos apstākļos jāatzīst, ka Komisijai bija jāņem vērā visas atbildes no grupām, pie kurām pieder vismaz viena struktūra, kas bija norādīta kā visu vietņu tiešais partneris.

492

Līdz ar to, pretēji Komisijas apgalvotajam, jākonstatē, ka nebija iespējams uzskatīt, ka [konfidenciāli] grupas atbildēm attiecībā uz Somiju un Ungāriju nav nozīmes.

493

Tomēr jāatzīmē, ka [konfidenciāli] grupa skaidri norādīja, ka ekskluzivitātes klauzula varēja aizkavēt sadarbību ar Google konkurentu vai likt tai atteikties no šādas sadarbības. Tādējādi, lai gan [konfidenciāli] grupa norādīja, ka ir piekritusi šai klauzulai, jo Google piedāvātie pakalpojumi bija labāki par tā konkurentu pakalpojumiem, it īpaši attiecībā uz Ungāriju, jāatzīmē, kā konstatēts šī sprieduma 464.–466. punktā, ka šāds apstāklis nav pietiekams, lai pierādītu, ka minētajai grupai nebija komerciālas intereses vismaz daļu no tās vajadzībām nepieciešamā iegādāties no cita starpnieka.

494

Tādējādi jānorāda, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka [konfidenciāli] grupas atbilde bija tāda, kas apstiprina faktu, ka ekskluzivitātes klauzula bija varējusi atturēt visu vietņu tiešos partnerus no vismaz daļas no to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no citiem starpniekiem, kuri ir Google konkurenti.

495

No apstrīdētā lēmuma 367. apsvēruma izriet, ka, pēc [konfidenciāli] domām ekskluzivitātes klauzulas neesamības gadījumā tas būtu izmēģinājis citus starpniekus, kuri ir Google konkurenti, piemēram, Yahoo! un Microsoft. Turklāt saskaņā ar [konfidenciāli] pausto bez minētās klauzulas tas būtu apsvēris iespēju iegādāties no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, ja tā rezultātā palielinātos tā ienākumi. No apstrīdētā lēmuma 368. apsvēruma izriet, ka [konfidenciāli] grupa uzskata, ka ekskluzivitātes klauzula tai neļāva “sākt pārbaudīt citus piegādātājus” un “modernizēt savu sistēmu”, lai ar tiem sadarbotos.

496

Kā norādīts šī sprieduma 457. punktā, Google neapstrīd šo atbilžu tvērumu.

497

Google atsaucas uz visu vietņu tiešo partneru vai grupu, pie kurām šie tiešie partneri piederēja, atbildēm, tostarp jo īpaši uz [konfidenciāli], [konfidenciāli] (kas kopā veido vienu no Komisijas identificētajiem visu vietņu tiešajiem partneriem), [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] grupu, pie kuras piederēja [konfidenciāli] (kas kopā veido vienu no Komisijas identificētajiem visu vietņu tiešajiem partneriem), [konfidenciāli] grupu, pie kuras piederēja, tostarp, [konfidenciāli], un [konfidenciāli] grupu, pie kuras piederēja [konfidenciāli] un [konfidenciāli] (kas ir atsevišķi Komisijas identificētie visu vietņu tiešie partneri). No šīm atbildēm izrietot, ka tiešie partneri bija izvēlējušies AFS tā augstākās kvalitātes dēļ, un tādējādi ekskluzivitātes klauzula tos nebija atturējusi no iegādāšanās no citiem starpniekiem, kuri ir Google konkurenti.

498

Vispirms – Google apgalvo, ka, atbildot uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 5.2.d jautājumu, [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] katrs bija norādījis Komisijai, ka to veiktā starpnieka izvēle bija atkarīga no tā radītajiem ienākumiem. Tā arī norāda, ka [konfidenciāli] un [konfidenciāli] turklāt precizēja, ka apsvērtu starpnieka maiņu, ja cits starpniekus tiem ļautu gūt lielākus ienākumus nekā Google.

499

Pēc tam – Google atzīmē, ka [konfidenciāli] grupa saistībā ar 2016. gada 18. marta informācijas pieprasījumu, pirmām kārtām, atbildot uz jautājumu, kāpēc kā starpnieku izvēlējās Google, norādīja, ka to “[bija] izvēlējusies kā vienīgo starpnieku, jo tā [bija] tirgus līderis ar meklēšanu saistītās reklāmas jomā [un piedāvāja] labāko monetizācijas potenciālu un labākās izredzes ienākumu ziņā”, un, otrām kārtām, atbildot uz jautājumu par to, kādas bija “faktiskās atšķirības” starp dažādu starpnieku piedāvātajiem pakalpojumiem, norādīja, ka “neredzēja, ka [būtu bijis] kāds cits iespējamais partneris [bez Google], kas [tai] varētu nodrošināt labāku meklēšanas produktu un radīt lielākus ienākumus no reklāmām, kas saistītas ar meklēšanu”. Tā arī precizēja, ka gadījumā, ja būtu kāds cits pakalpojums, kas piedāvātu tādu pašu monetizācijas potenciālu, ar starpnieka maiņu saistītās izmaksas būtu nelielas vai tādu nebūtu.

500

Visbeidzot, Google atzīmē, ka [konfidenciāli] grupa, atbildot uz 2015. gada 31. jūlija informācijas pieprasījuma 9.7. jautājumu par iemesliem, kādēļ bija piekritusi ekskluzivitātes klauzulai, norādīja, ka šī klauzula tai ļāva mainīt starpnieku attiecībā uz mobilajā ierīcē veiktu tiešsaistes meklēšanu, kurai Google alternatīvas 2014. gadā varēja atrast Francijā, un ka, “tā kā Google ir līderis savā jomā, [minētā klauzula] tai [ļāva] gūt [..] labāko iespējamo monetizāciju, vismaz attiecībā uz datoros veiktu meklēšanu”.

501

Šajā ziņā no šīm atbildēm būtībā izriet, ka šie visu vietņu tiešie partneri uzskatīja, ka Google bija tirgus līderis un ka AFS tiem piedāvāja labāku monetizāciju nekā tā, ko piedāvāja Google konkurenti. Tomēr pietiek ar konstatējumu, kas norādīts šī sprieduma 464.–466. punktā, ka šāds apstāklis, kas vismaz daļēji ir izskaidrojams ar Google dominējošajam stāvoklim raksturīgo tīkla efektu, nav pietiekošs, lai pierādītu, ka šiem tiešajiem partneriem nebija nekādas komerciālas intereses iegādāties vismaz daļu no to vajadzībām nepieciešamā no konkurējošiem starpniekiem.

502

Šādos apstākļos jāatzīst, ka šīs atbildes nevar likt apšaubīt Komisijas secinājumu, ka ekskluzivitātes klauzula bija varējusi atturēt visu vietņu tiešos partnerus no daļas no to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no citiem starpniekiem, kuri ir Google konkurenti.

503

Pirmām kārtām, Google apgalvo, ka [konfidenciāli], atbildot uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījuma 5.2.a jautājumu “kāpēc jūs izvēlējāties [..] starpnieku, ar kuru šobrīd sadarbojaties”, precizēja, ka “Google sākotnēji tika izvēlēta [..], ņemot vērā tās tirgus segumu un spēju radīt ienākumus”, ka “Yahoo [tika] izraudzīts kā starpnieks 2008. gada septembrī, jo Yahoo piedāvāja iespēju sagrupēt savas apmaksātās saites un [konfidenciāli] komercializētas saites ar trešām personām piederošu ceļojumu vietņu saitēm”, ka “Yahoo arī solīja Google monetizācijai līdzīgu monetizāciju, [un ka] [konfidenciāli] vēlreiz veica maiņu uz Google 2009. gada janvārī, jo Yahoo nespēja sniegt monetizāciju tādā pašā līmenī kā Google”. Turklāt Google atzīmē, ka [konfidenciāli], atbildot uz šī informācijas pieprasījuma 5.2.d jautājumu, norādīja, ka, “izvēlētos mainīt vai, ticamāk, pievienot citu starpnieku, ja varētu būt pārliecināts, ka starpnieks uzlabotu tā produktu vai palielinātu tā monetizāciju”. Visbeidzot, tā konstatē, ka, atbildot uz minētā informācijas pieprasījuma 8.5. jautājumu, [konfidenciāli] bija norādījis, ka tā “reklāmas stratēģiju ekskluzivitātes klauzulas nav ietekmējušas”.

504

Komisija apgalvo, ka [konfidenciāli] atbildes apstiprina faktu, ka ekskluzivitātes klauzula bija atturējusi visu vietņu tiešos partnerus no iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti. Šajā ziņā tā, nesniedzot papildu paskaidrojumus, min [konfidenciāli] atbildi uz 5.2.d jautājumu, uz kuru atsaucas Google un kura ir minēta šī sprieduma 503. punktā, kā arī uz atbildi uz 8.6. jautājumu, saskaņā ar kuru “[konfidenciāli] sākotnēji [bija] piekritis ekskluzivitātes klauzulām, jo Google prasīja to piemērošanu kā priekšnosacījumu līgumam”.

505

Šajā ziņā no [konfidenciāli] atbildēm, kas minētas šī sprieduma 503. punktā, izriet, ka, atšķirībā no citiem visu vietņu tiešajiem partneriem, [konfidenciāli] skaidri norādīja, ka tā “reklāmas stratēģiju ekskluzivitātes klauzulas neietekmēja”.

506

Otrām kārtām, jāatzīmē, kā to darījusi Google, ka [konfidenciāli] grupa, atbildot uz 2010. gada 22. decembra informācijas pieprasījumu, bija norādījusi, ka ekskluzivitātes klauzula “nav ietekmējusi tās stratēģiju” un ka tā “neintegrētu vairāk nekā viena piegādātāja reklāmas [, nepastāvot šai klauzulai,] un [tai nebija] liegts savās tīmekļvietnēs rādīt ar tiešsaistes meklēšanu nesaistītas reklāmas”.

507

Šādos apstākļos jāatzīst, ka [konfidenciāli] un [konfidenciāli] grupas atbildes ir tādas, kas apstiprina Google argumentu, ka ekskluzivitātes klauzula šos visu vietņu tiešos partnerus nebija atturējusi no vismaz daļas no to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no cita starpnieka, un Komisija to neapstrīd.

508

Jākonstatē, ka Surfboard ģenerāldirektors vēstulē, kas konkrēti adresēta Komisijai, bet ko Google tai iesniedza atbildes uz paziņojumu par iebildumiem pielikumā, paskaidroja, ka ekskluzivitātes klauzula nebija ietekmējusi Surfboard rīcību. Šajā ziņā tas bija norādījis, ka konkrētais GPL, kurā iekļauta šī klauzula, bija piemērojams “galvenajām”Surfboard tīmekļvietnēm, tādēļ ka AFS radītie ienākumi bija “ievērojami lielāki” par tiem, ko radīja Yahoo! pakalpojumi. Turpretī viņš arī precizēja, ka citas tīmekļvietnes, tostarp tīmekļvietne “www.ixquick.eu”, šajā GPL nebija ietvertas.

509

Apstrīdētā lēmuma 370. apsvērumā Komisija uzskatīja, ka Surfboard ģenerāldirektora vēstules pierādījuma spēks ir ierobežots divu iemeslu dēļ. Pirmām kārtām, Surfboard, atbildot uz informācijas pieprasījumu, esot iepriekš norādījusi, ka tas parasti visas savas tīmekļvietnes ietvēra savos GPL. Otrām kārtām, Komisija neesot zinājusi, kā Google bija ieguvusi šo vēstuli.

510

Surfboard pārmet Komisijai, ka tā nav ņēmusi vērā Surfboard ģenerāldirektora vēstuli, kas tai tika nosūtīta kā pielikums atbildei uz paziņojumu par iebildumiem. Proti, šajā vēstulē esot paskaidrots, ka Surfboard vienā no savām tīmekļvietnēm bija izmantojusi Yahoo! pakalpojumus. Turklāt tā apgalvo, ka izvēlējās AFS savās galvenajās tīmekļvietnēs, pamatojoties uz tehniskiem un finansiāliem apsvērumiem.

511

Komisija norāda, ka Surfboard atsaucas tikai uz vienu tīmekļvietni, kas neesot bijusi ietverta tā GPL. Turklāt tā konstatē, ka Surfboard ģenerāldirektora vēstule, ko tai nosūtīja Google, bija daudznozīmīga. Turklāt tā apgalvo, ka šīs vēstules pierādījuma spēks ir ierobežotāks salīdzinājumā ar Surfboard atbildi uz informācijas pieprasījumu, kurā Surfboard Komisijai norādīja, ka parasti bija ietvērusi visas savas tīmekļvietnes konkrētajā GPL. Proti, pirmām kārtām, neesot zināms konteksts, kādā Google šo vēstuli ir ieguvusi. Otrām kārtām, Surfboard šajā vēstulē varēja sniegt neprecīzu vai maldinošu informāciju, neriskējot saņemt sodu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta a) apakšpunktu.

512

Šajā ziņā jāatgādina, ka viena no Savienības tiesību sistēmā ietvertajām garantijām administratīvā procesā ir Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. pantā noteiktais labas pārvaldības princips, kas nosaka kompetentās iestādes pienākumu rūpīgi un objektīvi pārbaudīt visus apstākļus, kam ir nozīme attiecīgajā lietā (spriedums, 2012. gada 27. septembris, Shell Petroleum u.c./Komisija, T‑343/06, EU:T:2012:478, 170. punkts).

513

Pirmkārt, jānorāda, ka atšķirībā no Komisijas Google nebija Regulā Nr. 1/2003 paredzēto izmeklēšanas un sankciju noteikšanas pilnvaru, un tādējādi, lai varētu aizstāvēties šajā lietā, tai noteikti bija jābalstās uz tiešo partneru brīvprātīgu sadarbību datu iegūšanai tostarp par tīmekļvietnēm, kuras tie nebija ietvēruši savos GPL. Tomēr no tā arī nevar secināt, ka Google savāktajiem datiem noteikti nav nozīmes, ar pamatojumu, ka to pierādījuma spēks esot ierobežotāks.

514

Turklāt jāatzīmē, ka Komisija aprobežojas ar norādi, ka tai nebija zināms, kā Google bija ieguvusi Komisijai adresēto Surfboard ģenerāldirektora vēstuli, taču tā neapšauba šīs vēstules autentiskumu un neapgalvo, ka tai nav nekāda pierādījuma spēka. Turklāt jānorāda, ka Komisija saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu varēja Surfboard tieši pieprasīt papildu informāciju, ja uzskatīja, ka minēto vēstuli nevarēja savietot ar Surfboard atbildi uz iepriekšēju informācijas pieprasījumu.

515

Otrkārt, jānorāda, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, Surfboard ģenerāldirektora vēstule nav daudznozīmīga. Proti, no tās skaidri izriet, ka Surfboard konkrētajā GPL nebija ietvērusi vismaz vienu no savām tīmekļvietnēm.

516

Treškārt, jāatzīmē, kā to darījusi Surfboard, ka fakts, ka Surfboard, atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, norādīja, ka tā parasti bija ietvērusi visas savas tīmekļvietnes konkrētajā GPL, neizslēdza to, ka dažas no tās tīmekļvietnēm varēja nebūt tajā ietvertas. Tādējādi jākonstatē, ka Surfboard ģenerāldirektora vēstule un Surfboard atbilde uz Komisijas informācijas pieprasījumu nebija savstarpēji pretrunīgas.

517

Šādos apstākļos Komisijai būtu bijis jāuzskata, ka Surfboard vēstule, kurā tā norādīja, ka ekskluzivitātes klauzula nebija ietekmējusi tās rīcību, bija tāda, lai liktu apšaubīt faktu, ka minētā klauzula bija atturējusi visu vietņu tiešos partnerus no vismaz daļas no to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no cita starpnieka.

518

Ņemot vērā iepriekš minēto, jānorāda, ka Komisija varēja pamatoti ņemt vērā apstrīdētā lēmuma 367. un 368. apsvērumā ietvertos tiešo partneru atbilžu piemērus kā elementus, kas var apstiprināt tās vērtējumu, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula tos bija varējusi atturēt no vismaz daļas no to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti. Turpretī, kā norādīts šī sprieduma 503.–517. punktā, dažu citu visu vietņu tiešo partneru vai grupu, pie kurām tie pieder, atbildes, kā arī Surfboard vēstule nevarēja apstiprināt šādu vērtējumu.

519

Turklāt jānorāda, ka, lai gan Google apstrīd, ka dažas no apstrīdētā lēmuma 367. un 368. apsvērumā minētajām atbildēm, proti, [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli], [konfidenciāli] grupu atbildes, atspoguļo to tiešo partneru nostāju, kuri atbilstoši ekskluzivitātes klauzulai vismaz lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājās vienīgi no Google, no šī sprieduma 455. punkta izriet, ka pārējo tiešo partneru vai grupu, pie kurām tie pieder, atbildes ir jāuzskata par tādām, kuras ir snieguši visu vietņu tiešie partneri. It īpaši attiecībā uz [konfidenciāli] grupu jānorāda, ka Google apstrīd tikai to, ka viena no sabiedrībām, kas pieder pie šīs grupas, proti, [konfidenciāli], bija visu vietņu tiešais partneris, bet neapstrīd to, ka kāda cita sabiedrība, kas pieder pie minētās grupas, proti, [konfidenciāli], vismaz lielāko daļu no tās vajadzībām nepieciešamā iegādājās vienīgi no Google. Šādos apstākļos un pat pieņemot, ka Google argumenti varētu būt atbalstāmi, proti, Google vislabvēlīgākajā gadījumā, tas neietekmētu Komisijas izvēlētos pierādījumus, kas ir atgādināti šī sprieduma 457. punktā attiecībā uz [konfidenciāli] un [konfidenciāli] grupu, un šī sprieduma 459.–467. un 473.–482. punktā, kas kā vienu no būtiskiem elementiem apstiprina to, ka ekskluzivitātes klauzula bija bijusi spējīga atturēt visu vietņu tiešos partnerus no iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti.

520

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka Yahoo! bija veicis lielus kapitālieguldījumus savā vispārējās meklēšanas pakalpojumā laikā no 2006. līdz 2015. gadam. Minētā lēmuma 402. apsvērumā tā konstatēja, ka “2006. gada Google iekšējs dokuments” apstiprināja, ka šo ieguldījumu līmenis bija “līdzīgs”Google ieguldījumu līmenim.

521

Google apgalvo, kā administratīvā procesa laikā tā pierādīja, ka AFS bija par tās konkurentu pakalpojumiem labāks pakalpojums tādēļ, ka šie konkurenti nebija pietiekami ieguldījuši savos pakalpojumos. Tostarp Yahoo! un Microsoft būtībā neesot veikuši “efektīvus ieguldījumus” tehnoloģiju attīstībā un lokalizācijas jomā. Turklāt tā norāda, ka Yahoo! veikto ieguldījumu summā, kas izvēlēta apstrīdētajā lēmumā, tika ņemta vērā nekustamā īpašuma pirkšana un pārdošana. Google no tā secina, ka šī summa neļāva novērtēt Yahoo! veikto ieguldījumu apmēru tieši tā tiešsaistes meklēšanas pakalpojumā.

522

Komisija apgalvo, ka no apstrīdētā lēmuma 401. un 402. apsvēruma, kuru saturs neesot apstrīdēts, izriet, ka Yahoo! ir informējis par ievērojamiem ieguldījumiem savā vispārējās tiešsaistes meklēšanas pakalpojumā laikā no 2006. līdz 2015. gadam, kas bija līdzīgi Google ieguldījumiem. Tā papildus norāda, ka Google replikā izvērstais apgalvojums, ka šie ieguldījumi ietvēra nekustamā īpašuma pirkšanu un pārdošanu, ir novēlots un līdz ar to nepieņemams.

523

Šajā ziņā jānorāda, ka Google savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem Komisijai bija aprakstījusi iemeslus, kādēļ, pēc tās domām, izdevēji AFS uzskatīja par labāku pakalpojumu nekā Yahoo! un Microsoft pakalpojums. Pirmkārt, tā bija norādījusi, ka iepriekšējā tehnoloģija, ko Overture izstrādāja un Yahoo! iegādājās 2003. gadā, nebija paredzēta plaša mēroga izmantošanai un bija ievērojami lēnāka par Google tehnoloģiju, lai varētu manuāli kontrolēt katru tīmekļvietnē rādīto reklāmu. Otrkārt, tā bija informējusi par grūtībām, integrējot komandas, kuras piedalījās Yahoo! iegādātās tehnoloģijas izstrādē, kā rezultātā no darba bija aizgājuši vairāki “engineering chiefs” (inženieru nodaļas vadītāji). Treškārt, tā bija norādījusi, ka Yahoo!, lai noteiktu, kuras reklāmas rādīt, reaģējot uz tiešsaistes meklēšanu, klikšķu skaitu sāka ņemt vērā tikai no 2007. gada, savukārt no replikas C.1 pielikuma 36. dokumenta, uz kuru bija atsauce atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, izriet, ka Google šo funkciju bija izstrādājusi jau kopš 2002. gada. Turklāt tā bija piezīmējusi, ka, neraugoties uz šīm izmaiņām, Yahoo! 2008. gadā publiski bija atzinis, ka AFS joprojām nodrošināja labāku monetizāciju, jo, pēc Yahoo! domām, atšķirība starp AFS un Yahoo! pakalpojumu bija samazinājusies tikai par 30 %. Ceturtkārt, Google bija norādījusi, ka Yahoo! un Microsoft partnerības īstenošana bija notikusi lēni. Tā bija konstatējusi, ka šī partnerība tika noslēgta 2009. gadā, bet kā [konfidenciāli]. Piektkārt, tā bija piezīmējusi, ka minētā partnerība nebija sasniegusi savus mērķus. Šajā ziņā tā norādīja, ka Yahoo! 2011. gadā publiski bija informējis par Microsoft platformas “tehniskajiem ierobežojumiem”, ka Yahoo! un Microsoft komandās, kas atbild par izdevējiem EEZ, bija attiecīgi mazāk nekā 20 personu, savukārt Google komandās to skaits sasniedza aptuveni 300 personu un ka Yahoo! un Microsoft kavējās ar savu tiešsaistes meklēšanas reklāmas pakalpojumu pielāgošanu katrai dalībvalstij, ņemot vērā lietotāju atrašanās vietu.

524

Komisija nav apstrīdējusi Google apgalvojumus. Apstrīdētā lēmuma 401. un 402. apsvērumā tā aprobežojās ar to, pirmām kārtām, ka noteica Yahoo! vispārējās meklēšanas pakalpojumā veikto ikgadējo kapitālieguldījumu summu laikā no 2006. līdz 2016. gadam un, otrām kārtām, ka minēja izvilkumus no 2006. gada Google iekšēja dokumenta, lai uzskatītu, ka Yahoo! un Google ieguldījumu apjoms ir līdzīgs.

525

Tomēr, pieņemot, kā apgalvo Komisija, ka Yahoo! vispārējās meklēšanas pakalpojumā veikto ikgadējo kapitālieguldījumu summai laikā no 2006. līdz 2016. gadam bija nozīme, lai novērtētu, cik nozīmīgi ir tā tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumā veiktie ieguldījumi, jānorāda, ka tikai no apstrīdētajā lēmumā minētā Google 2006. gada iekšējā dokumenta nevar secināt, ka Google un Yahoo! veikto ieguldījumu summa bija līdzīga visā laikposmā no 2006. gada 1. janvāra līdz 2016. gada 31. martam. It īpaši, lai gan šajā dokumentā jau bija minēta Microsoft un Yahoo! “fusion” un šīs saplūšanas iespējamā ietekme uz ieguldījumiem, jānorāda, ka minētā dokumenta autors nevarēja paredzēt turpmākos notikumus, uz kuriem atsaucas Google un kuri minēti šī sprieduma 523. punktā.

526

Tādējādi, nelemjot par Google argumentu, kuros apšaubīta Yahoo! veikto ieguldījumu precīza summa, pieņemamību, jānorāda, ka nav konstatēts, ka šie ieguldījumi bija līdzīgi Google veiktajiem ieguldījumiem.

527

Ņemot to vērā, jānorāda, ka neatkarīgi no tā, vai un kādā mērā Yahoo! veikto ieguldījumu summa bija līdzīga Google veikto ieguldījumu summai, no apstrīdētā lēmuma 401. apsvēruma izriet, ka Yahoo! veikto ieguldījumu summa katrā ziņā bija būtiska. Līdz ar to Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoti noraidīja Google argumentu par to, ka Yahoo! nebija varējis piekļūt nozīmīgai tirgus daļai nepietiekamo ieguldījumu, nevis ekskluzivitātes klauzulas dēļ.

528

Turklāt no apstrīdētā lēmuma 8. tabulas izriet, ka Yahoo! tirgus daļa tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū bija ievērojami samazinājusies laikā no 2006. līdz 2008. gadam, proti, laikposmā, kad ekskluzivitātes klauzula bija ietverta GPL paraugā.

529

Tādējādi apstāklis, pieņemot, ka tas ir pierādīts, ka Yahoo! ieguldījumi tam nebija ļāvuši attīstīt tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumu, kas ir tikpat efektīvs kā AFS pakalpojums, nav pietiekams, lai pierādītu, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautajai ekskluzivitātes klauzulai nebija bijusi atturoša iedarbība.

530

Apstrīdētajā lēmumā, pirmām kārtām, Komisija paskaidroja, ka visu vietņu tiešajiem partneriem tiešsaistes līgumi nebija alternatīva GPL. Proti, šajā ziņā balstoties uz 2012. gada 2. un 3. maijā FTC notikušo [konfidenciāli], tajā laikā attiecīgi Google [konfidenciāli], uzklausīšanu, kā arī uz Google iekšējām prasībām, tā uzskatīja, ka tiešsaistes līgumi ir tipveida līgumi, kas neļāva apmierināt šo tiešo partneru “konkrētās vajadzības”.

531

Otrām kārtām, Komisija norādīja, ka tiešsaistes partneru rīcības pārbaudei nebija nozīmes, jo šo tiešsaistes partneru un tiešo partneru vajadzības atšķīrās. Tādējādi tā secināja, ka administratīvā procesa laikā Google iesniegtajam pētījumam, kas pierāda, ka tiešsaistes partneri savos tiešsaistes līgumos ietvertajās tīmekļvietnēs izmantoja gandrīz tikai AFS, lai gan šajos līgumos nebija ekskluzivitātes klauzulas, nebija nozīmes.

532

Google apgalvo, ka ekskluzivitātes klauzulai nevarēja būt izstumšanas iedarbības, jo lielākā daļa tiešo partneru vēlējās iegādāties vienlaikus tikai no viena starpnieka. Šajā ziņā, pirmām kārtām, tā pamatojas uz pētījumu, kas ir minēts šī sprieduma 531. punktā, no kura izriet, ka tikai [konfidenciāli] % domēnu, kas atbilst to tiešsaistes partneru tīmekļvietnēm, kuri gūst ienākumus EEZ, vienlaikus izmantoja AFS un Yahoo! vai Microsoft pakalpojumus. Otrām kārtām, tā norāda, ka tiešo partneru atbildes uz dažādiem Komisijas informācijas pieprasījumiem apstiprina faktu, ka tiešie partneri būtu izvēlējušies iegādāties no viena starpnieka šīs klauzulas neesamības gadījumā.

533

Google būtībā apgalvo, ka tiešajiem partneriem, tostarp visu vietņu tiešajiem partneriem, bija iespēja slēgt tiešsaistes līgumus un ka praksē tie šādus līgumus slēdza, un tādējādi izdevēji varēja būt gan tiešie partneri, gan tiešsaistes partneri. Tā papildus norāda, ka apstrīdētajā lēmumā identificētās “apgalvotās atšķirības” starp tiešo partneru un tiešsaistes partneru vajadzībām neietekmēja tiešsaistes partneru izvēli iegādāties vienlaikus no viena starpnieka vai no vairākiem starpniekiem. Tādējādi tā uzskata, ka tiešsaistes partneru rīcībai bija nozīme, lai novērtētu, kāda varēja būt bijusi visu vietņu tiešo partneru rīcība, ja ekskluzivitātes klauzulas nebūtu, laikposmos, kad šie tiešie partneri parasti bija ietvēruši visas savas tīmekļvietnes savos GPL.

534

Surfboard apgalvo, ka izdevēji varēja slēgt tiešsaistes līgumus attiecībā uz tīmekļvietnēm, kurām nevajadzēja, lai Google izpildītu konkrētas prasības. Tā papildus norāda, ka pārrunas par GPL tai ļāva iegūt nosacījumus, kas labāki par tiem, kuri tika piedāvāti saskaņā ar tiešsaistes līgumu.

535

Komisija apstrīd Google un Surfboard argumentus.

536

Šajā ziņā no prasības pieteikuma A.42 pielikuma izriet, ka lieli izdevēji, no kuriem daži bija apstrīdētajā lēmumā identificētie visu vietņu tiešie partneri, dažām savām tīmekļvietnēm bija izmantojuši GPL un citām – tiešsaistes līgumus. Komisija neapstrīd šā pielikuma saturu, ko tā apstiprināja tiesas sēdē.

537

Tomēr, pirmkārt, jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā nav konstatēta dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana attiecībā uz tiešsaistes partneriem.

538

Otrkārt, jānorāda, ka, lai gan prasības pieteikuma A.42 pielikumā ir minētas lieliem izdevējiem piederošas tīmekļvietnes, kas bija ietvertas tiešsaistes līgumos, tajā nav nekādas informācijas, kas ļautu noteikt šo tīmekļvietņu radīto ienākumu no tiešsaistes meklēšanas reklāmas proporciju salīdzinājumā ar ienākumiem no šo pašu izdevēju tīmekļvietnēm, kas bija ietvertas GPL. Tajā arī nav precizēts, cik ilgi minētās tīmekļvietnes bija bijušas iekļautas tiešsaistes līgumos.

539

Treškārt, no apstrīdētā lēmuma 76. apsvēruma un 371. apsvēruma 1. un 2. punkta, kuru saturu Google neapstrīd, izriet, ka sarunas par GPL katrs izdevējs individuāli risināja un principā tie bija rezervēti lielākajiem izdevējiem, kuri varēja radīt pietiekami lielu apgrozījumu, lai attaisnotu Google izmaksas saistībā ar tiešajiem partneriem paredzēto personālu un atbalsta pakalpojumiem. Turklāt Google apgalvo, ka GPL bija paredzēta izdevējiem labvēlīgāka ienākumu sadale nekā tā bija paredzēta tiešsaistes līgumos, kuri bija tipveida un neapspriežami. Tāpat arī Surfboard apgalvo, ka GPL noslēgšana tai bija ļāvusi panākt labvēlīgākus nosacījumus par tiešsaistes līgumā paredzētajiem.

540

Šādos apstākļos, pirmām kārtām, lai gan, kā apgalvo Google, visi izdevēji varēja noslēgt tiešsaistes līgumu, Google pati noteica, kuri izdevēji varēja noslēgt GPL. Otrām kārtām, kad izdevējiem bija izvēle noslēgt GPL vai tiešsaistes līgumu, principā viņu interesēm atbilda GPL, nevis tiešsaistes līguma noslēgšana.

541

No tā izriet, ka, bez Google sniegtiem papildu paskaidrojumiem prasības pieteikuma A.42 pielikumā minētie piemēri ar tiešajiem partneriem, kuri konkrētā laikā un par dažām savām tīmekļvietnēm bija noslēguši arī tiešsaistes līgumu, ir jāuzskata par atsevišķiem piemēriem, kas ne obligāti atspoguļo tiešo partneru rīcību kopumā.

542

Līdz ar to jāatzīst, ka tiešie partneri un tiešsaistes partneri principā veidoja divas atšķirīgas izdevēju kategorijas, un tādējādi tiešsaistes partneru rīcība nav pietiekami uzticams rādītājs, lai noteiktu, vai visu vietņu tiešie partneri būtu iegādājušies vienīgi no Google, ja ekskluzivitātes klauzulas nebūtu.

543

No tā izriet, ka Komisija pamatoti uzskatīja, ka administratīvā procesa laikā Google iesniegtajam pētījumam nebija nozīmes.

544

Google apgalvo, ka daudzi tiešie partneri, atbildot uz dažādiem Komisijas informācijas pieprasījumiem, norādīja, ka nevēlējās vienlaikus izmantot konkurējošus tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumus. Šajā ziņā tā precizē, ka Komisija nav apgalvojusi, ka visu vietņu tiešo partneru rīcība būtu atšķīrusies no citu tiešo partneru rīcības.

545

Surfboard apgalvo, ka nebija komerciālas intereses vienā lapā rādīt reklāmas no dažādiem starpniekiem un vēsturiski tā labāk izvēlējās vienā reizē sadarboties tikai ar vienu starpnieku. Šajā ziņā tā precizē, ka starpniekam, no vienas puses, un tās redakcijai un produktu pārvaldniekam, no otras puses, bija cieši jāsadarbojas, un vienlaicīga dažādu pakalpojumu izmantošana varēja palielināt lieku vai nekvalitatīvu reklāmu rādīšanas risku. Turklāt tā papildus norāda, ka lielākā daļa starpnieku prasīja ekskluzivitāti attiecībā uz inventāru, ko izmantoja, lai apmierinātu reklāmdevēju prasības. Tādējādi ekskluzivitātes klauzula neesot izrietējusi no Google tirgus varas, bet gan no reklāmdevēju vēlmes gūt labumu no kvalitatīva inventāra.

546

Komisija apstrīd Google un Surfboard argumentus.

547

Pirmām kārtām, jāatgādina, ka ekskluzivitātes klauzulas atturošu iedarbību Komisija konstatēja tikai attiecībā uz visu vietņu tiešajiem partneriem. No tā izriet, ka tikai šo tiešo partneru atbildēm ir nozīme, lai noteiktu, vai šie paši tiešie partneri būtu iegādājušies no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, laikposmā, kad tie savos GPL parasti bija ietvēruši visas savas tīmekļvietnes. Apstāklim, uz kuru norāda Google, ka Komisija nav pierādījusi, ka šie tiešie partneri būtu rīkojušies citādi nekā citi tiešie partneri, šajā ziņā nav nozīmes.

548

Otrām kārtām, pirmkārt, jānorāda, kā to darījusi Google, ka [konfidenciāli], atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, paziņoja, ka “bija nolēmis sadarboties ar vienu piegādātāju katram reklāmu veidam, jo neuzskat[īj]a, ka cita [starpnieka] pievienošana uzlabo[tu] [tā] produktu vai palielinātu tā monetizāciju”.

549

No tā izriet, ka [konfidenciāli] nevēlējās vienlaikus iegādāties no dažādiem starpniekiem. Šo konstatējumu neliek apšaubīt Komisijas jau minētais un šī sprieduma 504. punktā atgādinātais fakts, ka [konfidenciāli] bija piekritis ekskluzivitātes klauzulai tāpēc, ka Google prasīja tās piemērošanu “kā priekšnosacījumu” GPL noslēgšanai.

550

Komisija, protams, apgalvo, ka [konfidenciāli], kas ir [konfidenciāli] meitasuzņēmums, tai bija atbildējis, ka sadarbojās ar daudziem starpniekiem.

551

Tomēr, pirmām kārtām, jākonstatē, ka [konfidenciāli] savā atbildē skaidri precizēja, ka starpnieki, uz kuriem tas norādīja, bija mediju aģentūras, nevis tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumu sniedzēji. Otrām kārtām, jākonstatē, ka [konfidenciāli] bija norādījis Komisijai, ka vienīgi no Google iegādājās teksta reklāmas, kas, kā izriet no apstrīdētā lēmuma 137. apsvēruma, “parasti” atbilst tiešsaistes meklēšanas reklāmām.

552

No tā izriet, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, [konfidenciāli] atbilde nav tāda, kas pierāda, ka visu vietņu tiešie partneri vēlējās iegādāties vienlaikus no vairākiem starpniekiem.

553

Otrkārt, jānorāda, kā to darījusi Google, ka [konfidenciāli], atbildot uz Komisijas informācijas pieprasījumu, paziņoja, ka “principā, izvēloties vienu piegādātāju katram ierīces veidam, var[ēja] iegūt labākus finanšu nosacījumus”, un “visos gadījumos no komerciālā viedokļa [nebija] īsti loģiski, ja vienā un tajā pašā lapā/un viena veida ierīcēs vienlaikus ir vairāki tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības piegādātāji”.

554

Pretēji tam, ko liek domāt Komisija, fakts, ka [konfidenciāli] būtībā bija paziņojis, ka finansiāli izdevīgāk bija iegādāties katrai tīmekļvietnei no viena starpnieka, apstiprina faktu, ka visu vietņu tieši partneri, kuri bija izvēlējušies parasti ietvert visas savas tīmekļvietnes savos GPL, ekskluzivitātes klauzulas neesamības gadījumā daļu no to vajadzībām nepieciešamā nebūtu iegādājušies no citiem starpniekiem.

555

Treškārt, jānorāda, ka Surfboard apgalvo, ka tai nebija komerciālas intereses vienā lapā rādīt reklāmas no dažādiem starpniekiem, un vēsturiski tā bija devusi priekšroku sadarbībai tikai ar vienu starpnieku vienā reizē.

556

Pretēji tam, ko liek domāt Komisija, fakts, ka citus visu vietņu tiešos partnerus, kuru atbildes ir minētas apstrīdētā lēmuma 367. un 368. apsvērumā, ekskluzivitātes klauzula bija atturējusi no iegādāšanās no citiem starpniekiem, nav tāds, lai pierādītu, ka Surfboard būtu iegādājusies no šādiem starpniekiem, ja minētās klauzulas nebūtu. Tāpat arī fakts, ka Google ar visu vietņu tiešajiem partneriem bija noslēgusi GPL, kuros iekļauta ekskluzivitātes klauzula, un ka tas norādīja uz to, ka Google uzskatīja, ka šiem tiešajiem partneriem bija komerciāla interese iegādāties no citiem starpniekiem, neļauj atspēkot Surfboard apgalvojumus.

557

Šādos apstākļos jānorāda, ka Google ir izdevies pierādīt, ka tikai [konfidenciāli], [konfidenciāli] grupa un Surfboard deva priekšroku iegādēm no viena starpnieka vienā reizē. Turpretī to atbildes neļauj apšaubīt visu vietņu tiešo partneru atbilžu piemērus, kas ietverti apstrīdētā lēmuma 367. un 368. apsvērumā, kuri, kā norādīts šī sprieduma 518. un 519. punktā, varēja apstiprināt Komisijas vērtējumu par to, ka ar šādiem tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija varējusi šos tiešos partnerus atturēt no vismaz daļas no to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti.

558

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka ar nosacījumu, ka tiek pārbaudīti visi pārējie nozīmīgie apstākļi un it īpaši ekskluzivitātes klauzulas piemērošanas ilgums (skat. šī sprieduma 562. punktu), Komisija ir pamatoti uzskatījusi, ka šī klauzula, kas visu vietņu tiešajiem partneriem aizliedza konkurējošās reklāmas rādīt tīmekļvietnēs, kuras bija ietvertas to GPL, bija varējusi atturēt dažus no tiem no vismaz daļas no to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti.

559

Proti, pirmkārt, jānorāda, kā minēts šī sprieduma 518. punktā, ka Komisija pamatoti varēja ņemt vērā apstrīdētā lēmuma 367. un 368. apsvērumā norādītos visu vietņu tiešo partneru atbilžu piemērus kā elementus, kas var apstiprināt tās vērtējumu par to, ka ar šādiem tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija varējusi atturēt šos pēdējos minētos no vismaz daļas no to vajadzībām nepieciešamā iegādāšanās no starpniekiem, kuri ir Google konkurenti.

560

Otrkārt, jānorāda, kā dara Komisija apstrīdētā lēmuma 230., 276. un 364. apsvērumā, ka Google tirgus daļas laikā no 2006. līdz 2016. gadam pieauga lielākajā daļā attiecīgajos valstu tirgos tiešsaistes meklēšanas reklāmas jomā, kā arī ar šādu meklēšanu saistītas reklāmas starpniecības tirgū. Tādējādi 2016. gadā šajos tirgos gandrīz vairs nebija Google konkurentu. Turklāt minētajiem tirgiem bija raksturīgi būtiski šķēršļi ienākšanai tirgū un darbības izvēršanai, kā arī līdzsvarojošas pircēja varas neesamība reklāmdevējiem un izdevējiem. It īpaši jaunu konkurentu parādīšanos bija apgrūtinājis mēroga un tīkla efekts.

561

Šādos apstākļos jāatzīst, ka, pretēji Google apgalvotajam, ar faktu vien, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija ietekmējusi tikai dažu šo tiešo partneru rīcību, nepietiek, lai pierādītu, ka šī klauzula nebija bijusi spējīga ierobežot konkurenci.

562

Tādējādi jāatzīst, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula varēja būt spējīga radīt apstrīdētajā lēmumā konstatēto izstumšanas iedarbību. Tomēr, kā atgādināts šī sprieduma 389., 399. un 400. punktā, jautājums par to, vai šai klauzulai bija šāda spēja, ir atkarīgs arī no visu pārējo nozīmīgo apstākļu pārbaudes un it īpaši no tā, cik ilgi šiem tiešajiem partneriem šīs klauzulas dēļ bija pienākums visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādāties vienīgi no Google, kā Komisija turklāt pamatoti norādīja apstrīdētā lēmuma 364. apsvērumā.

563

Apstrīdētajā lēmumā Komisija uzskatīja, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula Google konkurentiem nebija ļāvusi piekļūt nozīmīgai tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus daļai EEZ. Šajā ziņā, pirmkārt, tā norādīja, ka šo GPL radītie bruto ienākumi veidoja nozīmīgu šī tirgus daļu. Otrkārt, tā konstatēja, ka Google sistemātiski iekļāva ekskluzivitātes klauzulu GPL, kuri tam radīja visvairāk ienākumu. Treškārt, tā piezīmēja, ka ar šiem tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL ietvertajās tīmekļvietnēs veikto meklējumu skaits bija nozīmīgs, ņemot vērā meklējumus, kas veikti, izmantojot konkurējošus vispārējās meklēšanas pakalpojumus. Ceturtkārt, Komisija uzskatīja, ka laikposms, kad ekskluzivitātes klauzula noteica šiem tiešajiem partneriem visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādāties no Google, bija ilgs. Piektkārt, tā norādīja, ka fakts, ka šī klauzula neļāva konkurējošiem starpniekiem piekļūt nozīmīgai minētā tirgus daļai, atspoguļojās Google tirgus daļu izmaiņās. Sestkārt, tā konstatēja, ka minētā klauzula bija piemērojama dažām no visvairāk apmeklētajām tīmekļvietnēm EEZ. Septītkārt, tā uzskatīja, ka ekskluzivitātes klauzula, kas iekļauta GPL, kuri noslēgti ar 69 citiem tiešajiem partneriem, kas nebija varējuši tai apstiprināt, vai parasti bija vai nebija ietvēruši visas savas tīmekļvietnes šajos GPL, nebija ļāvusi konkurējošiem starpniekiem sniegt savus pakalpojumus šajos GPL ietvertajās tīmekļvietnēs.

564

Pirmkārt, Google apgalvo, ka ekskluzivitātes klauzula nebija piemērojama visiem tiešsaistes meklēšanas reklāmu formātiem. Otrkārt, tā apstrīd ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautās ekskluzivitātes klauzulas tirgus seguma novērtējumu. Treškārt, tā pārmet Komisijai, ka tā nav pierādījusi, ka šī klauzula varēja izstumt konkurentu, kurš ir tikpat efektīvs kā Google. Ceturtkārt, tā apgalvo, ka Komisija nav ņēmusi vērā visu vietņu tiešo partneru tiesības iegādāties no konkurējošiem starpniekiem pēc katra to GPL termiņa beigām un to iespējamās pagarināšanas, kā arī, ja bija paredzētas tiesības vienpusēji izbeigt līgumu.

565

Katrs Google arguments ir jāpārbauda atsevišķi.

566

Google apgalvo, ka ekskluzivitātes klauzula neliedza tiešajiem partneriem rādīt citus tiešsaistes meklēšanas reklāmu formātus, piemēram, “product listing ads” (preču sarakstu reklāmas, turpmāk tekstā – “PLA”), kā arī ar šādu meklēšanu nesaistītas reklāmas.

567

Komisija apstrīd Google argumentus.

568

Pirmām kārtām, no apstrīdētā lēmuma 28. apsvēruma, kura saturu Google neapstrīd, izriet, ka PLA pieder pie specializētās meklēšanas rezultātiem. Jānorāda, ka Google neapgalvo un vēl jo vairāk – nekonstatē, tostarp pirmā prasības pamata ietvarā, ka specializētās meklēšanas rezultāti un tiešsaistes meklēšanas reklāmas piederēja pie viena un tā paša tirgus. Tādējādi jāatzīst, ka Google arī nekonstatē, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumi un specializētās meklēšanas rezultātu reklāmas starpniecības pakalpojumi piederēja pie viena un tā paša tirgus.

569

Turklāt Google nepaskaidro, kādus citus tiešsaistes meklēšanas reklāmu formātus bez PLA tiešie partneri varēja rādīt, un tā nav konstatējusi, ka šie formāti piederēja pie tā paša tirgus, pie kura piederēja tiešsaistes meklēšanas reklāmas.

570

Otrām kārtām, arī jākonstatē, kā izriet no šī sprieduma 305. punkta, ka Google nav konstatējusi, ka attiecīgās abu veidu reklāmas, proti, tiešsaistes meklēšanas reklāmas un ar šādu meklēšanu nesaistītas reklāmas, piederēja pie viena un tā paša tirgus, un tādējādi tā arī nav konstatējusi, ka tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumi un ar meklēšanu tiešsaistē nesaistītas reklāmas starpniecības pakalpojumi piederēja pie viena un tā paša tirgus.

571

Tādējādi jākonstatē, ka fakts, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula nebija piemērojama noteiktiem tiešsaistes meklēšanas reklāmu formātiem, tostarp PLA, ne arī reklāmām, kas nav saistītas ar šādu meklēšanu, neļauj apšaubīt faktu, ka šī klauzula neļāva Google konkurentiem piekļūt nozīmīgai tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus daļai.

572

Apstrīdētajā lēmumā, pirmkārt, vispirms – Komisija uzskatīja, ka laikā no 2006. līdz 2009. gadam bruto ienākumi no GPL, kuri noslēgti ar visu vietņu tiešajiem partneriem, veidoja no [konfidenciāli] līdz [konfidenciāli] % no tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus EEZ. Šajā ziņā tā precizēja, ka GPL, kuri noslēgti ar [konfidenciāli] (kas piederēja pie [konfidenciāli] grupas un kas kopā veido vienu no Komisijas identificētajiem visu vietņu tiešajiem partneriem), [konfidenciāli], [konfidenciāli] un [konfidenciāli] vieni paši veidoja no [konfidenciāli] līdz [konfidenciāli] % no šī tirgus. Pēc tam – tā konstatēja, ka laikā no 2010. līdz 2012. gadam bruto ienākumi no GPL, kuri noslēgti ar visu vietņu tiešajiem partneriem, veidoja no [konfidenciāli] līdz [konfidenciāli] % no minētā tirgus, un bruto ienākumi no GPL, kuros iekļauta izvietojuma klauzula, savukārt samazinājās no [konfidenciāli] līdz [konfidenciāli] % šajā pašā tirgū. Visbeidzot – tā norādīja, ka laikā no 2013. līdz 2015. gadam bruto ienākumi no GPL, kuri noslēgti ar visu vietņu tiešajiem partneriem, veidoja vismaz [konfidenciāli] % no attiecīgā tirgus, ko tā apstiprināja tiesas sēdē, un bruto ienākumi no GPL, kuros iekļauta izvietojuma klauzula, veidoja vismaz [konfidenciāli] % no šī tirgus.

573

Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka Google sistemātiski iekļāva ekskluzivitātes klauzulu tajos GPL, kas tai radīja visvairāk ienākumu. Šajā ziņā tā norādīja, ka laikā no 2006. līdz 2009. gadam un no 2010. līdz 2012. gadam visu vietņu tiešie partneri veidoja attiecīgi no [konfidenciāli] līdz [konfidenciāli] % un no [konfidenciāli] līdz [konfidenciāli] % no visu tiešo partneru gūtajiem bruto ienākumiem.

574

Treškārt, Komisija konstatēja, ka, lai gan EEZ tiešsaistes meklējumu, kas veikti visu vietņu tiešo partneru tīmekļvietnēs, skaits bija liels salīdzinājumā ar tiešsaistes meklējumu, kas veikti, izmantojot Google konkurentu vispārējās meklēšanas pakalpojumu, skaitu, tomēr salīdzinājumā ar to, cik tiešsaistes meklējumu veikti, izmantojot Google vispārējās meklēšanas pakalpojumu, tas bija niecīgs.

575

Ceturtkārt, Komisija piezīmēja, ka no Google tirgus daļas izmaiņām tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgū EEZ izriet, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula nebija ļāvusi konkurējošiem starpniekiem piekļūt nozīmīgai šī tirgus daļai.

576

Piektkārt, Komisija norādīja, kā izrietēja no pētījuma, par kuru Microsoft, kas ir viens no sūdzības iesniedzējiem šajā lietā, informēja 2011. gadā un kuru aktualizēja 2013. gadā (turpmāk tekstā – “Microsoft pētījums”), ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautā ekskluzivitātes klauzula bija piemērojama dažām no visvairāk apmeklētajām tīmekļvietnēm. It īpaši tā konstatēja, ka Google sniedza tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumus no [konfidenciāli] līdz [konfidenciāli] % no visvairāk apmeklētajiem domēnu nosaukumiem Francijā, Vācijā, Itālijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē 2010 gadā.

577

Sestkārt, Komisija atgādināja, ka laikā no 2006. līdz 2009. gadam ekskluzivitātes klauzula bija iekļauta arī GPL, kuri noslēgti ar 69 citiem tiešajiem partneriem, kas nebija varējuši apstiprināt, vai savos GPL parasti bija ietvēruši visas savas tīmekļvietnes. Komisija no tā secināja, ka šī klauzula Google konkurentiem nebija ļāvusi sniegt tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumus tīmekļvietnēm, kas šajā laikposmā bija ietvertas šajos GPL.

578

Google apgalvo, ka ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautās ekskluzivitātes klauzulas tirgus seguma analīzei, kas balstīta uz šo GPL radīto ienākumu apmēru, nav nozīmes, lai konstatētu, ka minētā klauzula radīja izstumšanas iedarbību. Turklāt tā pārmet Komisijai, ka tā, pirmkārt, ir uzskatījusi, ka daži no šiem tiešajiem partneriem visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājās vienīgi no Google, otrkārt, ir ņēmusi vērā tiešo partneru, kuri nebija visu vietņu tiešie partneri, ienākumus, treškārt, ir izvēlējusies tādu pieeju attiecībā uz ekskluzivitātes klauzulu, kas nav saskanīga ar pieeju, kura izmantota attiecībā uz izvietojuma un iepriekšējas atļaujas klauzulu, ceturtkārt, ir apvienojusi ekskluzivitātes klauzulas segumu ar izvietojuma un iepriekšējas atļaujas klauzulas segumu un, piektkārt, nav noteikusi ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgto GPL segumu 2016. gadam.

579

Google apgalvo, ka tiešie partneri varēja brīvi izvēlēties tīmekļvietnes, kuras tie vēlējās ietvert savos GPL. Šo GPL seguma likmes a posteriori analīze tātad atspoguļojot uz sniegumu balstītas konkurences rezultātu, bet nepierādot ekskluzivitātes klauzulas izstumšanas iedarbību.

580

Komisija apstrīd Google argumentus.

581

Šajā ziņā jāatgādina, kā dara Komisija, ka ekskluzīvas piegādes saistības mēdz atņemt vai ierobežot pircējam iespēju izvēlēties piegādes avotus un bloķēt citu ražotāju piekļuvi tirgum (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1979. gada 13. februāris, Hoffmann‑La Roche/Komisija, 85/76, EU:C:1979:36, 90. punkts).

582

Šajā lietā jānorāda, kā minēts šī sprieduma 414. punktā, ka, tiklīdz tiešais partneris izvēlējās ietvert kādu no savām tīmekļvietnēm savā GPL, tam saistībā ar šo tīmekļvietni tā vajadzībām nepieciešamie tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumi noteikti bija jāiegādājas vienīgi no Google. Līdz ar to, ja izdevējs bija izvēlējies ietvert visas savas tīmekļvietnes savā GPL, tam saskaņā ar ekskluzivitātes klauzulu minētā GPL darbības laikā visi tā vajadzībām nepieciešamie tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības pakalpojumi obligāti bija jāiegādājas vienīgi no Google. Tādējādi minētajā laikposmā Google konkurentiem bija liegta iespēja sniegt savus pakalpojumus šim izdevējam.

583

Šādos apstākļos jānorāda, ka, pretēji tam, ko liek domāt Google, fakts, ka ienākumi no GPL, kuros tiešie partneri parasti būtu ietvēruši visas savas tīmekļvietnes, veidoja nozīmīgu tiešsaistes meklēšanas reklāmas starpniecības tirgus daļu, varēja radīt pretrunā LESD 102. pantam esošu izstumšanas iedarbību attiecībā uz citiem starpniekiem, kuri ir Google konkurenti, pat ja šie tiešie partneri paši sākotnēji bija izvēlējušies tīmekļvietnes, kuras ietvēra savos GPL.

584

Google apgalvo, ka, pat pieņemot, ka apstrīdētajā lēmumā identificētie visu vietņu tiešie partneri visu vai lielāko daļu no to vajadzībām nepieciešamā iegādājās vienīgi no Google, Komisija ir kļūdījusies, ņemot vērā ne tikai ienākumus no šo tiešo partneru noslēgtajiem GPL, bet arī ienākumus no līgumiem, kuros nav iekļauta ekskluzivitātes klauzula un kurus ir noslēgušas citas grupu, pie kurām pieder šie tiešie partneri, struktūras. No tā izrietot, ka Komisija esot mākslīgi paaugstinājusi ar visu vietņu tiešiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautās ekskluzivitātes klauzulas segumu.

585

Kā piemēru Google norāda, ka atbilstoši apstrīdētajam lēmumam [konfidenciāli] un [konfidenciāli], lai gan tie piederēja pie [konfidenciāli] grupas, katrs bija atsevišķs tiešais partneris, kas bija norādīts pie visu vietņu tiešajiem partneriem. Tomēr tā konstatē, ka citas šīs grupas struktūras, tostarp [konfidenciāli] un [konfidenciāli], bija noslēgušas ar Google līgumus par AFS nodrošināšanu un ka Komisija ienākumus no šiem līgumiem bija ņēmusi vērā, lai aprēķinātu ienākumus no GPL, kurus noslēguši visu vietņu tiešie partneri.

586

Komisija apstrīd Google argumentus.

587

Šajā ziņā jānorāda, kā dara Komisija, ka Google neiesniedz nevienu elementu, lai pamatotu savu apgalvojumu, ka apstrīdētajā lēmumā [konfidenciāli] grupas radīto ienākumu aprēķināšanai esot ņemti vērā ienākumi no līgumiem, kuri noslēgti ar [konfidenciāli] un [konfidenciāli].

588

It īpaši jānorāda, ka, atbildot uz procesa organizatorisko pasākumu, kurā Google tika lūgts iesniegt līgumus, kurus tā esot noslēgusi ar [konfidenciāli] un [konfidenciāli] par AFS nodrošināšanu, Google aprobežojās ar norādi, ka [konfidenciāli] un [konfidenciāli] ar to nebija noslēguši GPL. Tomēr tā nesniedza pierādījumu, ka [konfidenciāli] un [konfidenciāli] bija faktiski lietojuši AFS, piemēram, ar tiešsaistes līgumiem. Tādējādi tā nav pierādījusi, ka šie līgumi ir radījuši ienākumus, ko Komisija pēc tam esot kļūdaini ņēmusi vērā, lai noteiktu ar visu vietņu tiešajiem partneriem noslēgtajos GPL iekļautās ekskluzivitātes klauzulas seguma likmi.

589

Šādos apstākļos un tā kā Google nenorāda uz citiem piemēriem, kas var konstatēt, ka Komisija būtu ņēmusi vērā datus par ienākumiem no līgumiem, kas noslēgti ar izdevējiem, kuri nebija visu vietņu tiešie partneri, jāatzīst, ka Google nav pamata pārmest Komisijai, ka tā ir ņēmusi vērā ienākumus no šādiem līgumiem.