ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2025. gada 22. maijā ( 1 )
Lieta C‑219/25 PPU [Kamekris] ( i )
Ministère public (Prokuratūra, Francija)
pret
KN
(Cour d’appel de Montpellier (Monpeljē apelācijas tiesa, Francija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Izdošana trešai valstij brīvības atņemšanas soda izciešanai – Citas dalībvalsts tiesas nolēmuma par izdošanas lūgumu atzīšana – Eiropas Savienības pilsonība – Pārvietošanās brīvība – Pamattiesību harta – Nopietns spīdzināšanas vai citādas necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās vai sodīšanas risks – Efektīva tiesību aizsardzība – Taisnīga tiesa
I. Ievads
|
1. |
Ja dalībvalsts (šajā gadījumā – Francijas) tiesa lemj par Savienības pilsoņa, kurš ir citas dalībvalsts (šajā gadījumā – Grieķijas) pilsonis, izdošanu trešai valstij (šajā gadījumā – Gruzijai) brīvības atņemšanas soda izciešanai, vai tai ir saistošs citas dalībvalsts (šajā gadījumā – Beļģijas) tiesas nolēmums par to pašu izdošanas lūgumu? Uz šādu jautājumu ir jāatbild izskatāmajā lietā. |
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Starptautiskās tiesību normas
|
2. |
Parīzē 1957. gada 13. decembrī parakstītās Eiropas Konvencijas par izdošanu (turpmāk tekstā – “Eiropas Konvencija par izdošanu”) 1. pantā noteikts: “Līgumslēdzējas Puses saskaņā ar šajā Konvencijā izklāstītajiem noteikumiem un nosacījumiem apņemas nodot cita citai visas personas, attiecībā uz kurām Pieprasītājas Puses kompetentās varas iestādes ir uzsākušas procesuālās darbības sakarā ar nodarījumu vai arī attiecībā uz kurām minētās varas iestādes vēlas izpildīt sodu vai aresta orderi.” |
|
3. |
Francijā Eiropas Konvencija par izdošanu stājās spēkā 1986. gada 11. maijā, Gruzijā – 2001. gada 13. septembrī un Grieķijā – 1961. gada 27. augustā. Francija (saskaņā ar konvencijas 26. panta 1. punktu) izdarīja atrunu, kas paredzēja atteikt izdošanu, ja notiesājošs spriedums ir pieņemts tiesas procesā, kurā nav ievērotas procesuālās pamatgarantijas un tiesības uz aizstāvību, vai ja izdošana, iespējams, radītu īpaši smagas sekas pieprasītajai personai. Grieķija turklāt ir izdarījusi atrunu, paredzot neizdot savus pilsoņus ( 2 ). |
B. Savienības tiesību normas
1. LESD
|
4. |
LESD 67. pantā raksturoti brīvības, drošības un tiesiskuma telpas mērķi. Šā Līguma 67. panta 3. punktā minēta nolēmumu savstarpēja atzīšana krimināllietās: “Savienība cenšas nodrošināt augstu drošības līmeni ar noziedzības, rasisma un ksenofobijas novēršanas un apkarošanas pasākumiem, ar koordinācijas un sadarbības pasākumiem starp policiju un tiesu iestādēm, un citām kompetentām iestādēm, kā arī ar nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās un, vajadzības gadījumā, ar krimināllikumu tuvināšanu.” |
|
5. |
LESD 82. pantā reglamentētas Savienības pilnvaras sadarbības krimināllietās jomā: “1. Savienībā tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās pamatojas uz tiesas spriedumu un lēmumu savstarpējas atzīšanas principu, un tā ietver dalībvalstu normatīvo aktu tuvināšanu jomās, kas minētas 2. punktā un 83. pantā. Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz pasākumus, lai
2. Tiktāl, cik tas ir nepieciešams, lai veicinātu tiesas spriedumu un lēmumu savstarpēju atzīšanu, kā arī policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās, kam ir pārrobežu aspekts, Eiropas Parlaments un Padome, pieņemot direktīvas saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru, var noteikt minimālos noteikumus. Šādos noteikumos ņem vērā dalībvalstu tiesību tradīciju un tiesību sistēmu atšķirības. Šie noteikumi attiecas uz:
Šajā punktā minēto minimālo noteikumu pieņemšana neliedz dalībvalstīm paturēt spēkā vai ieviest augstāku personas tiesību aizsardzības līmeni.” |
2. Eiropas Savienības Pamattiesību harta
|
6. |
Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. panta 2. punkts garantē aizsardzību izdošanas gadījumā: “Nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs.” |
|
7. |
Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību noteiktas Hartas 47. pantā: “Ikvienai personai, kuras tiesības un brīvības, kas garantētas Savienības tiesībās, tikušas pārkāptas, ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, ievērojot nosacījumus, kuri paredzēti šajā pantā. Ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā. Ikvienai personai ir iespējas saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību. [..]” |
C. Francijas tiesības
|
8. |
Saskaņā ar code de procédure pénale (Francijas Kriminālprocesa kodekss) 696‑4. panta 1. punktu izdošanu neatļauj, ja pieprasītajai personai nodarījuma brīdī bijusi Francijas pilsonība. |
III. Faktiskie apstākļi un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu
|
9. |
KN ir gan Gruzijas, gan Grieķijas pilsonis. Gruzijas tiesas 2011. gadā aizmuguriski viņam piesprieda mūža ieslodzījumu par (galu galā nepabeigtas) slepkavības pasūtīšanu 2008. un 2009. gadā, lai slēptu citus noziegumus, un par noziedzīgiem nodarījumiem ieroču un narkotisko vielu jomā organizētās noziedzības ietvaros. |
|
10. |
2021. gada 4. oktobrī KN tika uz laiku aizturēts Beļģijā, jo Gruzijas iestādes bija Interpolā izdevušas brīdinājumu par viņa apcietināšanu (tā sauktais Red Notice). Pēc tam, kad sākotnēji viņš bija apcietinājumā izdošanas nolūkā, 2021. gada 29. oktobrī viņam tika piemērota tiesas uzraudzība. |
|
11. |
2025. gada 20. janvārī KN tika aizturēts Francijā, pamatojoties uz to pašu brīdinājumu par apcietināšanu. Pēc tam Gruzijas iestādes arī Francijā oficiāli pieprasīja viņa izdošanu, pamatojoties uz Eiropas Konvenciju par izdošanu. |
|
12. |
Kad viņš tika aizturēts Francijā, izdošanas procedūra Beļģijas tiesās vēl nebija pabeigta, tomēr ar 2025. gada 19. februāra spriedumu Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa, Beļģija) noraidīja Beļģijai adresēto Gruzijas izdošanas lūgumu. Neesot iespējams pietiekami nodrošināt, ka KN Gruzijā netiks liegta piekļuve tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, kā arī nepastāvēs spīdzināšanas vai necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās risks. |
|
13. |
Tagad iesniedzējtiesai – Cour d’appel de Montpellier (Monpeljē apelācijas tiesa, Francija) – jālemj par Francijai adresēto izdošanas lūgumu. Šajā tiesvedībā gan prokuratūra, gan KN lūdz atbilstoši Beļģijas tiesas spriedumam atteikt izdošanu. |
|
14. |
Iesniedzējtiesa tagad jautā Tiesai, vai tai ir saistošs Beļģijas tiesas nolēmums: “Vai LESD 67. panta 3. punkts un 82. panta 1. punkts kopsakarā ar Pamattiesību hartas 19. un 47. pantu jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstij ir pienākums atteikties izpildīt lūgumu par Savienības pilsoņa izdošanu trešai valstij, ja cita dalībvalsts iepriekš ir atteikusies izpildīt to pašu izdošanas lūgumu, pamatojoties uz to, ka ar attiecīgās personas nodošanu varētu tik aizskartas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 19. pantā nostiprinātās pamattiesības netikt pakļautam spīdzināšanai vai necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā noteiktās tiesības uz taisnīgu tiesu?” |
|
15. |
Turklāt iesniedzējtiesa ir lūgusi piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību, kas paredzēta Tiesas Reglamenta 107. pantā. |
|
16. |
Tiesas trešā palāta 2025. gada 3. aprīlī nosprieda saskaņā ar Tiesas statūtu 23.a pantu un Reglamenta 107. un nākamajiem pantiem šim lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērot steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību. Pēc tam rakstveida apsvērumus iesniedza KN, Francijas Republika un Eiropas Komisija. 2025. gada 8. maija tiesas sēdē papildus šiem lietas dalībniekiem piedalījās arī Čehijas Republika un Vācija. |
IV. Juridiskā analīze
|
17. |
Ja Tiesai būtu jāatbild uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, manuprāt, atbilde ir acīmredzama: ne LESD 67. panta 3. punktā, ne 82. panta 1. punktā nav noteikts pienākums dalībvalsts tiesai citas dalībvalsts tiesas nolēmumu neizdot kādas trešās dalībvalsts pilsoni brīvības atņemšanas soda izciešanai trešā valstī, pamatojoties uz to, ka pastāv Hartas 19. un 47. panta pārkāpuma risks, atzīt tādējādi, ka pirmajai minētajai tiesai izdošana arī būtu jāatsaka, pašai neveicot izvērtējumu. Tomēr, ciktāl ir piemērojamas Savienības tiesību normas, šai tiesai, pašai izvērtējot izdošanu, pienācīgi jāņem vērā iemesli, ar kuriem ir pamatots otras tiesas lēmums atteikt izdošanu. |
|
18. |
Taču mazāk skaidrs ir tas, vai pamatlietā vispār ir piemērojamas Savienības tiesību normas un līdz ar to arī Harta, tātad vai Tiesai ir kompetence (šajā ziņā skat. turpinājumā A daļu). Arī steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedības piemērošanas nosacījumi ir pelnījuši padziļinātu izpēti (šajā ziņā skat. turpinājumā B daļu). |
A. Savienības tiesību un Hartas piemērošana
|
19. |
Ja starp Savienību un kādu trešo valsti nav noslēgta starptautiska konvencija par izdošanu krimināllietās, izdošanas jomā pastāvošie noteikumi ietilpst dalībvalstu kompetencē ( 3 ). Tas neizslēdz to, ka, piemērojot attiecīgos valsts noteikumus gadījumos, kad piemērojamas Savienības tiesības, dalībvalstīm tās ir jāievēro ( 4 ). |
|
20. |
Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kādi pienākumi izskatāmajā lietā izriet no LESD 67. panta 3. punkta un 82. panta 1. punkta. Tomēr, kā norāda arī Francija, Čehijas Republika, Vācija un Komisija, šīm tiesību normām drīzāk ir programmatisks raksturs un tās it īpaši nereglamentē Savienības pilsoņu izdošanu trešām valstīm brīvības atņemšanas soda izciešanai (šajā ziņā skat. turpinājumā 1. sadaļu). Savienības tiesību normu un Hartas piemērošana drīzāk var izrietēt no pārvietošanās brīvības, ko īsteno attiecīgais Savienības pilsonis (šajā ziņā skat. turpinājumā 2. sadaļu). |
1. Noteikumi par tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās
|
21. |
KN uzskata, ka no LESD 67. panta 3. punkta un 82. panta 1. punkta, kā arī no savstarpējas uzticēšanās principa izriet, ka dalībvalsts tiesai ir pienākums atzīt citas dalībvalsts tiesas atteikumu izdot Savienības pilsoni trešai valstij, pamatojoties uz pamattiesību aizskāruma risku, pašai neizvērtējot izdošanas šķēršļus. |
|
22. |
Saskaņā ar LESD 67. panta 3. punktu Savienība cenšas nodrošināt augstu drošības līmeni ar noziedzības novēršanas un apkarošanas pasākumiem, ar koordinācijas un sadarbības pasākumiem starp policiju un tiesu iestādēm, un citām kompetentām iestādēm, kā arī ar nolēmumu savstarpēju atzīšanu krimināllietās. Šis drošības mērķis līdztekus brīvības nodrošināšanai (67. panta 2. punkts) un tiesu iestāžu pieejamības veicināšanai (67. panta 4. punkts) veido brīvības, drošības un tiesiskuma telpu 67. panta 1. punkta izpratnē, ievērojot pamattiesības un dalībvalstu atšķirīgās tiesību sistēmas un tradīcijas. |
|
23. |
Tomēr Savienības uzdevums veicināt mērķi sasniegt augstu drošības līmeni, savstarpēji atzīstot nolēmumus krimināllietās, neietver nekādu tieši piemērojamu dalībvalstu pienākumu, kas būtu jāievēro saistībā ar lēmumu par Savienības pilsoņa izdošanu trešai valstij. No LESD 67. panta 3. punkta it īpaši neizriet, ka citas dalībvalsts tiesas nolēmums šajā jautājumā būtu jāatzīst. |
|
24. |
Turpretim LESD 82. panta 1. punktā ir noteiktas Savienības regulatīvās pilnvaras tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās jomā. Saskaņā ar a) apakšpunktu Savienība it īpaši var ieviest noteikumus un procedūras, kuru mērķis ir visu veidu spriedumu un tiesas lēmumu atzīšana visā Savienībā. Tomēr Savienība nav pieņēmusi nekādus tiesiskos regulējumus par tiesu nolēmumu par izdošanu trešām valstīm atzīšanu, un, pat ja 82. panta 1. punkta a) apakšpunktam būtu jāveido tā juridiskais pamats, no tā vēl nevar atvasināt pienākumu atzīt šādus nolēmumus. Līdz ar to LESD 82. panta 1. punktā nav paredzēts pienākums atzīt citas dalībvalsts tiesas nolēmumu neizdot attiecīgo personu trešai valstij. |
|
25. |
Atšķirīga situācija ir KN minētā sprieduma gadījumā, saskaņā ar kuru dalībvalsts tādu personu, kurai cita dalībvalsts ir piešķīrusi bēgļa statusu, nedrīkst izdot viņas izcelsmes valstij, kamēr bēgļa statuss turpinās ( 5 ). Tomēr šī bloķējošā iedarbība neizriet no LESD primāro tiesību normām, bet gan no Savienības sekundāro tiesību normām par bēgļu aizsardzību, kā arī no lojālas sadarbības principa ( 6 ). Turpretim izskatāmajā lietā nepastāv salīdzināmas sekundāro tiesību normas, kas Francijai noteiktu pienākumu piešķirt saistošu spēku Beļģijas tiesas nolēmumam. |
|
26. |
To nemaina arī savstarpējas uzticēšanās princips, uz kuru atsaucas KN. |
|
27. |
Ar šo principu katrai dalībvalstij tik tiešām ir noteikts pienākums, izņemot ārkārtas apstākļus, uzskatīt, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesības, it īpaši šajās tiesībās atzītās pamattiesības ( 7 ). Līdz ar to, ja vienas dalībvalsts tiesa pareizi konstatē, ka izdošanas gadījumā pastāv Hartā paredzēto pamattiesību aizskāruma risks, citu dalībvalstu tiesām, lemjot par to pašu izdošanu, ir pienācīgi jāņem vērā pirmās minētās tiesas konstatējums ( 8 ). Tomēr tas vēl nenozīmē pienākumu atzīt pirmās minētās tiesas nolēmumu ( 9 ). Šim nolūkam būtu vajadzīgs – pagaidām vēl neesošs – skaidrs tiesiskais regulējums ( 10 ). |
|
28. |
Turklāt savstarpējas uzticēšanās princips šādā veidā ir piemērojams tikai tad, ja ir piemērojamas Hartā noteiktās pamattiesības. Savukārt saskaņā ar Hartas 51. panta 1. punkta pirmo teikumu tās noteikumi uz dalībvalstīm attiecas tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus. |
|
29. |
Jēdziens “Savienības tiesību [aktu] [īstenošana]” Hartas 51. panta 1. punkta pirmā teikuma izpratnē paredz, ka starp Savienības tiesību aktu un attiecīgo valsts pasākumu pastāv saikne, kas ir ciešāka nekā divu jomu līdzīgums vai vienas jomas netiešā ietekme uz otru jomu ( 11 ). Tādējādi Savienības pamattiesības valsts tiesiskajam regulējumam ir piemērojamas tikai tad, ja Savienības tiesībās attiecīgajā jomā ir paredzēti noteikti pienākumi dalībvalstīm saistībā ar situāciju pamatlietā ( 12 ). |
|
30. |
Tomēr, tā kā ne LESD 67. panta 3. punktā, ne LESD 82. panta 1. punktā šādi pienākumi nav noteikti, tie neveido pamatu Hartas vai savstarpējas uzticēšanās principa piemērošanai. |
2. Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvība
|
31. |
Tomēr LESD 21. panta 1. punktā paredzētās tiesības uz brīvu pārvietošanos Savienībā var pamatot Hartas piemērošanu pamatlietā. KN, Grieķijas pilsonis, kā Savienības pilsonis ir izmantojis šo pamatbrīvību, dodoties uz citu dalībvalsti, proti, no Grieķijas uz Franciju. |
|
32. |
Nešķiet, ka šī pamatbrīvība tik tiešām tiek ierobežota, jo KN savā dalībvalstī, Grieķijā, gluži tāpat kā Francijā, būtu jārēķinās ar izdošanu Gruzijai. |
|
33. |
Tomēr, noslēdzot Eiropas Konvenciju par izdošanu, Grieķija izdarīja atrunu, paredzot neizdot savus pilsoņus. Tāpēc KN Grieķijā, iespējams, nebūtu jābaidās no izdošanas. |
|
34. |
Lielākajā daļā lietu par izdošanu trešām valstīm kriminālprocesa dēļ Tiesa ir prezumējusi, ka pārvietošanās brīvība ir ierobežota atšķirīgas attieksmes dēļ salīdzinājumā ar attiecīgo dalībvalstu pilsoņiem ( 13 ). Proti, šīs dalībvalstis paredzēja, ka to pilsoņi netiek izdoti vai nodoti. Kā uzsver Komisija un norāda Francija, tas atbilst Francijas tiesiskajai situācijai, tādējādi tās uzskata, ka pārvietošanās brīvība tiek ierobežota. |
|
35. |
Šaubas ir par to, cik tālu sniedzas tiesību uz vienlīdzīgu attieksmi aizsardzības darbības joma, īstenojot pārvietošanās brīvību, piemēram, vai tā attiecas arī uz valsts vēlēšanu tiesību aktiem, kas negarantē LESD 22. pantā noteikto īpašo diskriminācijas aizliegumu attiecībā uz Savienības pilsoņu tiesībām balsot ( 14 ). |
|
36. |
Lielākajai daļai lietu izdošanas jomā bija raksturīgs tas, ka attiecīgo citu dalībvalstu pilsoņi bija integrēti valstī, kurai lūdz izdošanu ( 15 ). Tādēļ, ja šādas integrācijas nav – kā tas ir šajā gadījumā –, ir apšaubāms, vai vispār pastāv salīdzināmība ar valsts, kurai lūdz izdošanu, pilsoņiem, kuri netiek izdoti. |
|
37. |
Kopumā salīdzināmība ir jāpārbauda, ņemot vērā ar attiecīgajām valsts tiesību normām sasniedzamo mērķi ( 16 ). To izslēdz, ja starp salīdzināmajām grupām pastāv objektīvas atšķirības ( 17 ). |
|
38. |
Attiecībā uz izdošanas aizliegumiem abi kritēriji noliedz valsts teritoriju tranzītā šķērsojošu Savienības pilsoņu un attiecīgās valsts pilsoņu salīdzināmību. |
|
39. |
Dalībvalsts pilsonības saiknes pamats ir īpašās solidaritātes un lojalitātes attiecības starp šo valsti un tās pilsoņiem, kā arī tiesību un pienākumu savstarpīgums ( 18 ). Tādēļ dalībvalstīm ir īpaši jāaizsargā savi pilsoņi, un izdošanas aizlieguma mērķis ir nodrošināt šo aizsardzību. Tajā pašā laikā valstij parasti ir visaptveroša krimināltiesiskā jurisdikcija attiecībā uz saviem pilsoņiem, tostarp par ārvalstīs izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem. Tāpēc attiecībā uz saviem pilsoņiem var vieglāk novērst nesodāmību. Līdz ar to dalībvalstīm gan, iespējams, var nebūt pienākuma veikt kriminālvajāšanu pret saviem pilsoņiem par ārvalstīs izdarītiem noziedzīgiem nodarījumiem, tomēr tās izvērtēs šādas kriminālvajāšanas lietderību. Tādējādi tās var novērst nesodāmību un vienlaikus aizsargāt savus pilsoņus no nesamērīgām sekām, ko radītu kriminālvajāšana trešās valstīs ( 19 ). |
|
40. |
Savienības pilsoņi, kuru domicils ir attiecīgajā dalībvalstī un kuri tajā ir integrējušies, var rēķināties ar tādu pašu attieksmi, kāda tā ir pret attiecīgās dalībvalsts pilsoņiem. Attiecībā pret valsti, kurā ir viņu domicils, dažos aspektos viņi visādā ziņā ir pielīdzināmi pilsoņiem, bet ne visos aspektos. Tā, piemēram, joprojām tiek izdarīti izņēmumi vēlēšanu tiesību gadījumā ( 20 ), un arī nodokļu tiesībās (šajā gadījumā dzīvesvieta “aizstāj” pilsonību) atkarībā no nopelnīto ienākumu līmeņa ir atkarīgs, vai nodarbinātības valstij dzīvesvietas valsts vietā ir jāpiešķir privilēģijas, kas ir salīdzināmas ar tām, kuras tiek piešķirtas tās rezidentiem ( 21 ). |
|
41. |
Tomēr šajā gadījumā problēma ir cita. Šeit rodas jautājums, vai katrs Savienības pilsonis, kurš tranzītā šķērso konkrētu valsti, šajā valstī ir pielīdzināms tās pilsoņiem rezidentiem attiecībā uz trešās valsts izdota lēmuma par apcietinājuma piemērošanu izpildi. Savienības pilsonības sakarā uz šo jautājumu varētu atbildēt apstiprinoši. Saskaņā ar Tiesas judikatūru valsts pilsonība aizvien vairāk tiek aizstāta ar Savienības pilsonību ( 22 ). |
|
42. |
Dalībvalsts krimināltiesiskās jurisdikcijas kontekstā uz iepriekš minēto jautājumu tomēr jāatbild noliedzoši. Savienības pilsoņiem, kuri tranzītā šķērso attiecīgo valsti, nepastāv salīdzināmas īpašās solidaritātes un lojalitātes attiecības ar tranzītvalsti. Šādu Savienības pilsoņu gadījumā tranzītvalsts krimināltiesiskā jurisdikcija attiecībā uz noziedzīgiem nodarījumiem trešās valstīs drīzāk bieži vien ir apšaubāma, tāpēc lēmuma par apcietinājuma piemērošanu neizpilde palielina iespēju, ka meklētā persona netiks saukta pie kriminālatbildības. |
|
43. |
Tādēļ ierosinu Tiesai, tāpat kā sociālajās tiesībās ( 23 ), šajā ziņā nošķirt Savienības pilsoņus, kuri ir integrējušies dalībvalstī, un Savienības pilsoņus, kuri to tikai šķērso tranzītā. Tā kā izskatāmā lieta skar Savienības pilsoni, kurš dalībvalsti šķērso tranzītā, manuprāt, Savienības tiesības neattiecas uz šādu situāciju. Līdz ar to Savienības tiesību aktu īstenošana neietver trešās valsts izdota lēmuma par apcietinājuma piemērošanu izpildi. Pamatbrīvības brīvības, drošības un tiesiskuma telpā nav paredzētas tam, lai atbrīvotu valstis no atbildības pret saviem pilsoņiem par notiesāto noziedznieku notiesājošo spriedumu efektīvu izpildi un tādējādi palielinātu viņu nesodāmības iespējas. Pamatbrīvības nav paredzētas arī tam, lai atbrīvotu dalībvalsti no atbildības pret trešo valsti (saistības saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, kas savstarpēji nodrošina, ka notiesātie pilsoņi nevar izvairīties no soda, bēgot uz citu līgumslēdzēju valsti). Tāpēc to, vai attiecīgo personu var izdot trešai valstij, nosaka valsts tiesību akti un tajos ietvertās pamattiesību garantijas, kā arī ECPAK. |
|
44. |
Gadījumam, ja Tiesa tomēr prezumētu pamatbrīvību ierobežojuma esību, pakārtoti izvērtēšu tā pamatojumu. |
|
45. |
Nesodāmības novēršanu var izvērtēt pamatojuma līmenī, ja attieksme pret saviem pilsoņiem un citu dalībvalstu pilsoņiem principā ir vienāda ( 24 ). Kā tiesas sēdes laikā ir uzsvērusi Komisija, šajā mērķī izpaužas arī noziedzīgos nodarījumos cietušo pamattiesību aizsardzība ( 25 ). Tomēr judikatūra prasa Savienības pilsoņa izdošanas trešai valstij gadījumā pienācīgi ņemt vērā noziedzīgu nodarījumu izdarītāju pamattiesības ( 26 ). |
3. Pamattiesību aizskāruma risks
|
46. |
Hartas 19. panta 2. punkts attiecas īpaši uz izdošanu. Tā tas ir tāpēc, ka saskaņā ar šo punktu nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies vai sodīs. |
|
47. |
No tā izriet, ka, ciktāl dalībvalsts, kurai lūdz izdošanu, kompetentās iestādes rīcībā ir informācija, kas pierāda faktisku necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās pret personām risku trešā valstī, kura ir lūgusi veikt izdošanu, šai iestādei jāizvērtē šāda riska pastāvēšana brīdī, kad tai ir jāpieņem lēmums par personas izdošanu šai valstij ( 27 ). |
|
48. |
Turklāt attiecīgā dalībvalsts nevar aprobežoties tikai ar to, ka tā ņem vērā trešās valsts, kura lūdz veikt izdošanu, deklarācijas un pievienošanos starptautiskiem līgumiem esību, kas principā garantē pamattiesību ievērošanu. Dalībvalsts, kurai lūdz izdošanu, kompetentajai iestādei šajā izvērtējumā drīzāk ir jāpamatojas uz objektīvu, ticamu, konkrētu un pienācīgi atjauninātu informāciju, kas var izrietēt tostarp no tādiem starptautisko tiesu nolēmumiem kā Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) spriedumi, no trešās valsts, kas ir lūgusi veikt izdošanu, tiesu spriedumiem, kā arī no lēmumiem, ziņojumiem un citiem dokumentiem, kurus ir izstrādājušas Eiropas Padomes institūcijas vai kuri izriet no Apvienoto Nāciju Organizācijas sistēmas ( 28 ). Attiecībā uz ieslodzījuma apstākļiem no Eiropas Padomes pēdējo gadu dokumentiem var secināt potenciālu iespējamiem uzlabojumiem, taču ne smagus sistemātiskus pārkāpumus ( 29 ). |
|
49. |
Šāda informācija ir arī tādi citu dalībvalstu lēmumi par tādu pašu vai līdzīgu attiecīgās trešās valsts izdošanas lūgumu, kuros ir ietverti secinājumi par pamattiesību aizskāruma risku; izskatāmajā lietā tas ir Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2025. gada 19. februāra spriedums ( 30 ). Tas izriet jau no savstarpējas uzticēšanās principa ( 31 ). |
|
50. |
Tomēr saskaņā ar ECT judikatūru pierādīšanas pienākums par reālu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku gulstas uz attiecīgo personu ( 32 ). Tāpēc Hartas 19. panta 2. punkts neliedz veikt izdošanu, ja, pamatojoties uz pieejamo informāciju, nevar izslēgt necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku, bet to nevar arī konstatēt. |
|
51. |
Līdzīgi apsvērumi principā attiecas arī uz Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2025. gada 19. februāra spriedumā norādīto risku saistībā ar Hartas 47. panta otrajā daļā paredzēto pamattiesību uz taisnīgu lietas izskatīšanu aizskārumu ( 33 ). |
|
52. |
Tādēļ iesniedzējtiesai būs jāizvērtē, vai tai iesniegtā informācija rada minēto pamattiesību aizskāruma risku, jo īpaši attiecībā uz ieslodzījuma un/vai aizmuguriskas notiesāšanas ( 34 ) nosacījumiem. |
|
53. |
Tikai skaidrības labad jāpiebilst, ka pretēji KN viedoklim nekas neliecina par to, ka būtu pārkāpts Hartas 50. pantā vai Šengenas konvencijas 54. pantā noteiktais ne bis in idem princips. Proti, Cour d’appel de Bruxelles (Briseles apelācijas tiesa) 2025. gada 19. februāra spriedums, ar kuru tika atteikta izdošana Gruzijai, nav notiesājošs spriedums, kas varētu izraisīt šo aizliegumu ( 35 ). |
B. Steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība
|
54. |
Iesniedzējtiesa ir lūgusi piemērot Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzēto steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību. |
|
55. |
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu citastarp attiecas uz LESD 67. panta 3. punktu un 82. panta 1. punktu, kuri ietverti LESD trešās daļas V sadaļā (“Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa”), kas saskaņā ar Reglamenta 107. panta 1. punktu ir priekšnoteikums steidzamības prejudiciālā nolēmuma procedūras piemērojamībai. |
|
56. |
Kā izklāstīts iepriekš, šiem noteikumiem galarezultātā nav tiešas nozīmes pamatlietas izlemšanā. Tomēr tas nemaina faktu, ka attiecīgā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis ir noskaidrot tieši šo aspektu. |
|
57. |
Līdz ar to steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība ir piemērojama. |
|
58. |
Šā lūguma pamatojumā iesniedzējtiesa it īpaši ir izvirzījusi argumentu, ka atbilde uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir steidzama, jo KN ir apcietinājumā tikai saistībā ar procedūru par viņa izdošanu Gruzijai. |
|
59. |
Ja Tiesa uz prejudiciālo jautājumu neatbildētu tā, kā šeit paredzēts, bet gan tā, ka Beļģijas tiesas nolēmums būtu jāatzīst, šis apcietinājuma pamats vairs nepastāvētu. |
|
60. |
Nevar gan izslēgt, ka Francijas tiesas pēc tam joprojām paturēs KN apcietinājumā, lai Francijā izpildītu Gruzijas spriedumu ( 36 ) vai īstenotu kriminālprocesu par nodarījumiem, par kuriem pieņemts tiesas nolēmums Gruzijā. Šādam jaunam kriminālprocesam nebūtu pretrunā ne Pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 14. panta 7. punktā noteiktais ne bis in idem princips, jo tas neattiecas uz kriminālvajāšanu dažādās valstīs ( 37 ), ne arī attiecīgie Savienības tiesībās noteiktie aizliegumi, jo tie nav piemērojami attiecībā uz trešām valstīm. |
|
61. |
Tomēr lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nekādu norāžu par to, ka Francijā tiek apsvērta šāda iespējamība vai ka Beļģijas kompetentās iestādes ir īstenojušas šādas darbības. Gluži pretēji, Francija tiesas sēdē paziņoja, ka KN tiks atbrīvots, ja izdošana izrādīsies nepieļaujama. |
|
62. |
Turklāt šeit ierosinātā atbilde uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu varētu ietekmēt arī apcietinājuma ilgumu. Proti, atbilde ir vērsta uz to, ka Francijas tiesai pašai jāizvērtē, vai izdošana Gruzijai ir saistīta ar būtiskiem pamattiesību aizskāruma riskiem. Ja šā izvērtējuma laikā KN turpinātu atrasties apcietinājumā, būtu lietderīgi, lai Francijas tiesa šo izvērtējumu sāktu pēc iespējas drīzāk. |
|
63. |
Tādēļ KN turēšana apcietinājumā ir atkarīga no tā, kad Tiesa atbildēs uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. |
|
64. |
Līdz ar to Tiesa šajā lietā pamatoti piemēro steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedību. |
V. Secinājumi
|
65. |
Tādēļ ierosinu Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi: Ne LESD 67. panta 3. punkts, ne 82. panta 1. punkts, ne arī Savienības pilsoņu pārvietošanās brīvība saskaņā ar LESD 21. un 18. pantu nav pamats piemērot Savienības tiesības lūgumam par citas dalībvalsts pilsoņa izdošanu trešai valstij, ja šī persona dalībvalstī, kurai lūdz veikt izdošanu, apcietināšanas brīdī ir uzturējusies, tikai šķērsojot to tranzītā. |
( 1 ) Oriģinālvaloda – vācu.
( i ) Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.
( 2 ) https://www.coe.int/en/web/conventions
( 3 ) Spriedums, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin (C‑182/15, EU:C:2016:630, 26. punkts).
( 4 ) Spriedumi, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin (C‑182/15, EU:C:2016:630, 26. un 27. punkts), un 2024. gada 18. jūnijs, Generalstaatsanwaltschaft Hamm (Lūgums izdot bēgli Turcijai) (C‑352/22, EU:C:2024:521, 38. punkts).
( 5 ) Spriedums, 2024. gada 18. jūnijs, Generalstaatsanwaltschaft Hamm (Lūgums izdot bēgli Turcijai) (C‑352/22, EU:C:2024:521, 71. punkts).
( 6 ) Spriedums, 2024. gada 18. jūnijs, Generalstaatsanwaltschaft Hamm (Lūgums izdot bēgli Turcijai) (C‑352/22, EU:C:2024:521, 64.–70. punkts).
( 7 ) Atzinums 2/13, 2014. gada 18. decembris (ECPAK II) (EU:C:2014:2454, 191. punkts), kā arī spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, Breian (C‑318/24 PPU, EU:C:2024:658, 46. punkts).
( 8 ) Spriedums, 2024. gada 29. jūlijs, Breian (C‑318/24 PPU, EU:C:2024:658, 46. punkts). Skat. arī spriedumu, 2023. gada 14. septembris, Sofiyska gradska prokuratura (Secīgi apcietināšanas orderi) (C‑71/21, EU:C:2023:668, 55. punkts).
( 9 ) Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 29. jūlijs, Breian (C‑318/24 PPU, EU:C:2024:658, 43. punkts).
( 10 ) Par bēgļa statusa konstatēšanu skat. spriedumus, 2024. gada 18. jūnijs, Bundesrepublik Deutschland (Lēmuma par bēgļa statusa piešķiršanu sekas) (C‑753/22, EU:C:2024:524, 68. punkts), un Generalstaatsanwaltschaft Hamm (Lūgums izdot bēgli Turcijai) (C‑352/22, EU:C:2024:521, 43. punkts).
( 11 ) Spriedumi, 2014. gada 6. marts, Siragusa (C‑206/13, EU:C:2014:126, 24. punkts), 2014. gada 10. jūlijs, Julián Hernández u.c. (C‑198/13, EU:C:2014:2055, 34. punkts), un 2024. gada 28. novembris, PT (Vienošanās starp prokuroru un noziedzīga nodarījuma izdarītāju) (C‑432/22, EU:C:2024:987, 35. punkts).
( 12 ) Spriedumi, 2014. gada 6. marts, Siragusa (C‑206/13, EU:C:2014:126, 26. punkts), 2014. gada 10. jūlijs, Julián Hernández u.c. (C‑198/13, EU:C:2014:2055, 35. punkts), un 2024. gada 28. novembris, PT (Vienošanās starp prokuroru un noziedzīga nodarījuma izdarītāju) (C‑432/22, EU:C:2024:987, 36. punkts).
( 13 ) Spriedumi, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin (C‑182/15, EU:C:2016:630, 33. punkts), 2018. gada 10. aprīlis, Pisciotti (C‑191/16, EU:C:2018:222, 45. punkts), 2018. gada 13. novembris, Raugevicius (C‑247/17, EU:C:2018:898, 27. punkts), 2020. gada 17. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Izdošana Ukrainai) (C‑398/19, EU:C:2020:1032, 30. punkts), un 2022. gada 22. decembris, Generalstaatsanwaltschaft München (Lūgums izdot Bosnijai un Hercegovinai) (C‑237/21, EU:C:2022:1017, 34. punkts).
( 14 ) Spriedumi, 2024. gada 19. novembris, Komisija/Polija (Tiesības kandidēt vēlēšanās un dalība politiskā partijā) (C‑814/21, EU:C:2024:963, 154. punkts), un Komisija/Čehijas Republika (Tiesības kandidēt vēlēšanās un dalība politiskā partijā) (C‑808/21, EU:C:2024:962, 155. punkts).
( 15 ) Spriedumi, 2018. gada 13. novembris, Raugevicius (C‑247/17, EU:C:2018:898, 19. punkts), 2020. gada 17. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Izdošana Ukrainai) (C‑398/19, EU:C:2020:1032, 10. un 16. punkts), un 2022. gada 22. decembris, Generalstaatsanwaltschaft München (Lūgums izdot Bosnijai un Hercegovinai) (C‑237/21, EU:C:2022:1017, 13. punkts). Tomēr atšķirīgi, starp citu, spriedums, 2018. gada 10. aprīlis, Pisciotti (C‑191/16, EU:C:2018:222, 34. punkts).
( 16 ) Spriedums, 2014. gada 1. aprīlis, Felixstowe Dock and Railway Company u.c. (C‑80/12, EU:C:2014:200, 25. punkts).
( 17 ) Spriedums, 2007. gada 22. marts, Talotta (C‑383/05, EU:C:2007:181, 19. punkts).
( 18 ) Spriedumi, 1980. gada 17. decembris, Komisija/Beļģija (149/79, EU:C:1980:297, 10. punkts), 2010. gada 2. marts, Rottmann (C‑135/08, EU:C:2010:104, 51. punkts), un 2025. gada 29. aprīlis, Komisija/Malta (Pilsonība par ieguldījumu) (C‑181/23, EU:C:2025:283, 96. punkts).
( 19 ) Skat. spriedumus, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin (C‑182/15, EU:C:2016:630, 48. un 49. punkts), un 2020. gada 17. decembris, Generalstaatsanwaltschaft Berlin (Izdošana Ukrainai) (C‑398/19, EU:C:2020:1032, 52. punkts).
( 20 ) Tā, attiecībā uz LESD 22. pantu skat. spriedumus, 2024. gada 19. novembris, Komisija/Polija (Tiesības kandidēt vēlēšanās un dalība politiskā partijā) (C‑814/21, EU:C:2024:963, 154. punkts), un Komisija/Čehijas Republika (Tiesības kandidēt vēlēšanās un dalība politiskā partijā) (C‑808/21, EU:C:2024:962, 155. punkts).
( 21 ) Spriedums, 1995. gada 14. februāris, Schumacker (C‑279/93, EU:C:1995:31, 35 un 36. punkts).
( 22 ) Nesenais spriedums, 2025. gada 29. aprīlis, Komisija/Malta (Pilsonība par ieguldījumu) (C‑181/23, EU:C:2025:283, 100. un 101. punkts).
( 23 ) Spriedums, 2014. gada 11. novembris, Dano (C‑333/13, EU:C:2014:2358, 77. un nākamie punkti).
( 24 ) Spriedumi, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin (C‑182/15, EU:C:2016:630, 37. un 38. punkts), 2018. gada 13. novembris, Raugevicius (C‑247/17, EU:C:2018:898, 32. punkts), un 2020. gada 2. aprīlis, Ruska Federacija (C‑897/19 PPU, EU:C:2020:262, 60. punkts).
( 25 ) Par tiesībām uz dzīvību saskaņā ar ECPAK 2. pantu skat. ECT spriedumus, 2019. gada 29. janvāris, Güzelyurtlu u.c. pret Kipru un Turciju (CE:ECHR:2019:0129JUD003692507, 231.–236. punkts), un 2019. gada 9. jūlijs, Romeo Castaño pret Beļģiju (CE:ECHR:2019:0709JUD000835117, 81. punkts).
( 26 ) Spriedumi, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin (C‑182/15, EU:C:2016:630, 53.–59. punkts), un 2022. gada 22. decembris, Generalstaatsanwaltschaft München (Lūgums izdot Bosnijai un Hercegovinai) (C‑237/21, EU:C:2022:1017, 55. punkts), kā arī ECT spriedumi, 1989. gada 7. jūlijs, Soering pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:1989:0707JUD001403888, 88. punkts), un 2021. gada 25. marts, Bivolaru un Moldovan pret Franciju (CE:ECHR:2021:0325JUD004032416, 107. punkts).
( 27 ) Spriedumi, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin (C‑182/15, EU:C:2016:630, 58. punkts), un 2020. gada 2. aprīlis, Ruska Federacija (C‑897/19 PPU, EU:C:2020:262, 64. punkts), kā arī rīkojums, 2017. gada 6. septembris, Peter Schotthöfer & Florian Steiner (C‑473/15, EU:C:2017:633, 24. punkts). Skat. arī ECT spriedumus, 1989. gada 7. jūlijs, Soering pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:1989:0707JUD001403888, 88. punkts), 2005. gada 26. jūlijs, N. pret Somiju (CE:ECHR:2003:0923DEC003888502, 158. punkts), 2014. gada 4. septembris, Trabelsi pret Beļģiju (CE:ECHR:2014:0904JUD000014010, 116. punkts), un 2021. gada 25. marts, Bivolaru un Moldovan pret Franciju (CE:ECHR:2021:0325JUD004032416, 107. punkts).
( 28 ) Spriedumi, 2016. gada 6. septembris, Petruhhin (C‑182/15, EU:C:2016:630, 57. un 59. punkts), 2020. gada 2. aprīlis, Ruska Federacija (C‑897/19 PPU, EU:C:2020:262, 65. punkts), un 2024. gada 18. jūnijs, Generalstaatsanwaltschaft Hamm (Lūgums izdot bēgli Turcijai) (C‑352/22, EU:C:2024:521, 63. punkts).
( 29 ) Skat. Council of Europe Action Plan for Georgia 2024–2027 (CM(2023) 168, 31. lpp.) un Report to the Georgian Government on the visit to Georgia carried out by the European Committee for the Prevention of Torture and Inhuman or Degrading Treatment or Punishment (CPT) from 10 to 21 September 2018 (CPT/Inf (2019) 16, 44.–48. punkts).
( 30 ) Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2024. gada 18. jūnijs, Bundesrepublik Deutschland (Lēmuma par bēgļa statusa piešķiršanu sekas) (C‑753/22, EU:C:2024:524, 77. un 78. punkts), un 2024. gada 29. jūlijs, Breian (C‑318/24 PPU, EU:C:2024:658, 46. punkts).
( 31 ) Skat. šo secinājumu 27. punktu.
( 32 ) ECT spriedumi, 2008. gada 28. februāris, Saadi pret Itāliju (CE:ECHR:2008:0228JUD003720106, 129. punkts), 2016. gada 23. augusts, J. K. u.c. pret Zviedriju (CE:ECHR:2016:0823JUD005916612, 91. punkts), un 2021. gada 25. marts, Bivolaru un Moldovan pret Franciju (CE:ECHR:2021:0325JUD004032416, 109. punkts).
( 33 ) Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2023. gada 31. janvāris, Puig Gordi u.c. (C‑158/21, EU:C:2023:57, 97. punkts), un 2024. gada 29. jūlijs, Breian (C‑318/24 PPU, EU:C:2024:658, 38. punkts).
( 34 ) Skat. spriedumu, 2013. gada 26. februāris, Melloni (C‑399/11, EU:C:2013:107, 49. punkts).
( 35 ) Spriedums, 2023. gada 14. septembris, Sofiyska gradska prokuratura (Secīgi apcietināšanas orderi) (C‑71/21, EU:C:2023:668, 52. punkts).
( 36 ) Skat. spriedumu, 2018. gada 13. novembris, Raugevicius (C‑247/17, EU:C:2018:898, 39. punkts).
( 37 ) ANO Cilvēktiesību komitejas paziņojumi Nr. 692/1996, A.R.J. pret Austrāliju, 6.4. punkts, un Nr. 204/1986, A. P. pret Itāliju, 7.3. punkts. ECPAK 7. protokola 4. pantā tas jau izriet no attiecīgās tiesību normas formulējuma.