<!DOCTYPE html PUBLIC "yes" "xhtml1-strict.dtd">
<html xmlns="http://www.w3.org/1999/xhtml">
<!--GENDOC2XHTML # converter_version: 1.2.15-->
  <head>
    <title>2025-07-202507C110202306350-00-TRA-DOC-LV-ARRET-C-0635-23-202506584-07_00</title>
    <meta content="text/html; charset=utf-8" http-equiv="Content-Type"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGeneratedDate"/>
    <meta content="0" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_ContentBits"/>
    <meta content="Commission Use" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Name"/>
    <meta content="lv-LV" name="Gendoc_Lang"/>
    <meta content="" name="Gendoc_GenerationDate"/>
    <meta content="" name="IsFlattened"/>
    <meta content="1" name="NumProc"/>
    <meta content="Final" name="Gendoc_EditionType"/>
    <meta content="0001" name="Gendoc_CaseNumberSuite"/>
    <meta content="27/08/2025 19:45:23" name="Gendoc_LastVerificationDate"/>
    <meta content="" name="Gendoc_ProcedureNumber"/>
    <meta content="lv" name="Gendoc_LangCode"/>
    <meta content="ARR" name="TypeDoc"/>
    <meta content="QyhEklA5zI4rm17Rp4IKCFcePOA6a9vZkzyfxHpCAuiuFnKSO23L+b/fbMvPhywwiUa0Imbv18RrcFiQPdO7ln69SxEE93OUfaC7uERecf8PVNAES6sHta3CMz3Uv3cKRFrqQPfJj6saVy95hHgsSrWmvma6vP685Zw8VSaSzmE=" name="GenDocUID"/>
    <meta content="P" name="TypeProc"/>
    <meta content="" name="CreateCustomParts"/>
    <meta content="OK" name="ReadyToPublish"/>
    <meta content="svc_wsgendoc" name="Gendoc_User"/>
    <meta content="" name="EP_Mode"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGenerated"/>
    <meta content="" name="Gendoc_Vademecum"/>
    <meta content="true" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Enabled"/>
    <meta content="47f91451-c0b8-4cc5-93d7-c354782acf0d" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_ActionId"/>
    <meta content="0635" name="NumeroOrdre"/>
    <meta content="2023" name="Annee"/>
    <meta content="P" name="Gendoc_ProcedureType"/>
    <meta content="" name="EP_Version"/>
    <meta content="LV" name="Langue"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGeneratedUser"/>
    <meta content="b24c8b06-522c-46fe-9080-70926f8dddb1" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_SiteId"/>
    <meta content="FAST_document_go_ok" name="Gendoc_LastVerificationStatus"/>
    <meta content="ARR_C" name="Gendoc_GendocTemplateType"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlockFlatP"/>
    <meta content="GenDoc 30-06-25 12:07:10" name="Created"/>
    <meta content="" name="Canevas3_Vademecum"/>
    <meta content="2025-07-14T13:29:59Z" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_SetDate"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlock"/>
    <meta content="" name="Gendoc_CaseYear"/>
    <meta content="false" name="Generation_In_Progress"/>
    <meta content="C" name="Juridiction"/>
    <meta content="1ef98999221b4f52a4e4035056f00f2c" name="DocumentIdentifier"/>
    <meta content="0635" name="Gendoc_CaseNumber"/>
    <meta content="ImportedWithoutSource" name="SdlIdentifier"/>
    <meta content="RP" name="NatureAff"/>
    <meta content="RP" name="Gendoc_CaseNature"/>
    <meta content="0001" name="NumSuite"/>
    <meta content="C" name="Gendoc_Juridiction"/>
    <meta content="Standard" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Method"/>
  </head>
  <body>
    <div style="header">
      <div id="rId25" style="first"/>
      <div id="rId21" style="even">Spriedums, 10.7.2025. – Lieta C‑635/23</div>
      <div id="rId22" style="default">WBS GmbH</div>
    </div>
    <p class="C19Centre" id="para-1" title="page-1">
      TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
    </p>
    <p class="C19Centre" id="para-2" title="page-1">
      2025. gada 10. jūlijā  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-1" href="#t-1">*</a>
</span>)
    </p>
    <p class="C71Indicateur" id="para-3" title="page-1">
      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Eiropas izmeklēšanas rīkojums – Direktīva 2014/41/ES – 2. panta c) punkta ii) apakšpunkts – Jēdziens “cita kompetentā iestāde, kas darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā” – Kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu saskaņā ar valsts tiesību aktiem – Kratīšanas pasākumi, kuriem nepieciešama izmeklēšanas tiesneša atļauja – 6. panta 1. un 2. punkts – Eiropas izmeklēšanas rīkojuma izdošanas nosacījumi
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-4" title="page-1">
      Lietā C‑635/23
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-5" title="page-1">
      par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Kammergericht (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija) iesniegusi ar 2023. gada 20. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2023. gada 23. oktobrī, tiesvedībā par Eiropas izmeklēšanas rīkojuma atzīšanu un izpildi attiecībā uz
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-6" title="page-1">
      WBS GmbH,
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-7" title="page-1">
      piedaloties –
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-8" title="page-1">
      Generalstaatsanwaltschaft Berlin,
    </p>
    <p class="C19Centre" id="para-9" title="page-1">
      TIESA (otrā palāta)
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-10" title="page-1">
      šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe] (referente), Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda otrās palātas tiesneša pienākumus, tiesneši M. Gavalecs [M. Gavalec], Z. Čehi [Z. Csehi] un F. Šalīns [F. Schalin],
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-11" title="page-1">
      ģenerāladvokāts: A. Rants [A. Rantos],
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-12" title="page-1">
      sekretāre: M. Krauzenbeka [M. Krausenböck], administratore,
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-13" title="page-1">
      ņemot vērā rakstveida procesu un 2024. gada 13. novembra tiesas sēdi,
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-14" title="page-1">
      ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">WBS GmbH vārdā – K. Schaefer, Rechtsanwalt,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Generalstaatsanwaltschaft Berlin vārdā – J. Scherf,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vācijas valdības vārdā – J. Möller, M. Hellmann, A. Sahner un J. Simon, pārstāvji,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Igaunijas valdības vārdā – M. Kriisa, pārstāve,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Latvijas valdības vārdā – J. Davidoviča, K. Pommere un S. Zābele, pārstāves,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Polijas valdības vārdā – B. Majczyna un J. Sawicka, pārstāvji,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Portugāles valdības vārdā – J. I. Barbosa de Pinho, P. Barros da Costa un J. Ramos, pārstāvji,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Zviedrijas valdības vārdā – H. Eklinder, pārstāve,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Eiropas Komisijas vārdā – H. Leupold un J. Vondung, pārstāvji,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-24" title="page-1">
      noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2025. gada 13. februāra tiesas sēdē,
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-25" title="page-1">
      pasludina šo spriedumu.
    </p>
    <p class="C75Debutdesmotifs" id="para-26" title="page-1">
      Spriedums
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās (OV 2014, L 130, 1. lpp.) 2. panta c) punkta ii) apakšpunktu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar lūgumu Vācijā izpildīt Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, ko izdevis Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (Latvija, turpmāk tekstā – “KNAB”) saistībā ar izmeklēšanas pasākumiem attiecībā uz WBS GmbH.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstošās tiesību normas</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Savienības tiesības</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">3</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2014/41 5.–8., 10. un 11. apsvērumā noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-32" title="page-2">
      “(5) Kopš [Padomes Pamatlēmuma 2003/577/TI (2003. gada 22. jūlijs) par to, kā Eiropas Savienībā izpilda īpašuma vai pierādījumu iesaldēšanas rīkojumus (OV 2003, L 196, 45. lpp.),] un [Padomes Pamatlēmuma 2008/978/TI (2008. gada 18. decembris) par Eiropas pierādījumu iegūšanas rīkojumu nolūkā iegūt priekšmetus, dokumentus un datus, ko izmantot tiesvedībai krimināllietās (OV 2008, L 350, 72. lpp.),] pieņemšanas ir kļuvis skaidrs, ka pierādījumu vākšanas jomā pastāvošais regulējums ir pārāk sadrumstalots un sarežģīts. Tādēļ ir vajadzīga jauna pieeja.
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-33" title="page-2">
      (6) Stokholmas programmā, ko Eiropadome pieņēma 2009. gada 10.–11. decembrī, Eiropadome uzskatīja, ka būtu jāturpina veidot vispusīgu sistēmu pierādījumu iegūšanai lietās ar pārrobežu dimensiju, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu. Eiropadome norādīja, ka šajā jomā spēkā esošie instrumenti veido sadrumstalotu kārtību un ka ir vajadzīga jauna pieeja, kas balstītos uz savstarpējas atzīšanas principu, taču ņemtu vērā arī tradicionālās savstarpējās tiesiskās palīdzības sistēmas elastību. Eiropadome tādēļ aicināja izveidot vispusīgu sistēmu, ar kuru aizstātu visus šajā jomā esošos instrumentus, tostarp Pamatlēmumu [2008/978], kurā pēc iespējas ietvertu visus pierādījumu veidus, izpildes termiņus un pēc iespējas ierobežotu atteikuma pamatojumus.
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-34" title="page-2">
      (7) Šī jaunā pieeja paredz vienu vienīgu instrumentu, ko sauc par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu (EIR). EIR ir izdodams, lai panāktu, ka valstī, kas izpilda EIR (“izpildvalsts”) veic vienu vai vairākus konkrētus izmeklēšanas pasākumus nolūkā vākt pierādījumus. Tas ietver tādu pierādījumu iegūšanu, kas jau ir izpildiestādes rīcībā.
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-35" title="page-2">
      (8) EIR vajadzētu būt horizontālai darbības jomai, un tam tādēļ vajadzētu būt piemērojamam visiem izmeklēšanas pasākumiem, kuri paredzēti pierādījumu vākšanai. Tomēr kopējas izmeklēšanas grupas izveidei un pierādījumu vākšanai šādā grupā ir vajadzīgi īpaši noteikumi, ko labāk paredzēt atsevišķi. Tāpēc, neskarot šīs direktīvas piemērošanu, šāda veida izmeklēšanas pasākumiem arī turpmāk būtu jāpiemēro spēkā esošie instrumenti.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-36" title="page-2">
      [..]
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-37" title="page-3">
      (10) EIR galvenajam aspektam vajadzētu būt veicamajam izmeklēšanas pasākumam. Izdevējiestāde, pamatojoties uz to, kas tai zināms par attiecīgo izmeklēšanu, var vislabāk lemt par to, kāds izmeklēšanas pasākums ir jāizmanto. Tomēr izpildiestādei būtu, kad vien iespējams, jāizmanto cita veida izmeklēšanas pasākums, ja norādītais pasākums attiecīgās valsts tiesību aktos nav paredzēts vai nebūtu izmantojams līdzīgā vietējā lietā. Pieejamībai būtu jāattiecas uz gadījumiem, kad norādītais izmeklēšanas pasākums izpildvalsts tiesību aktos ir paredzēts, bet ir likumīgi izmantojams tikai konkrētās situācijās, piemēram, kad pasākumu var veikt vienīgi noteikta smaguma nodarījumu gadījumā; attiecībā uz personām, kuras zināmā mērā jau tiek turētas aizdomās; vai ar attiecīgās personas piekrišanu. Izpildiestāde var arī izmantot cita veida izmeklēšanas pasākumu, ja ar to iespējams panākt tādu pašu rezultātu kā ar EIR norādīto pasākumu, pielietojot līdzekļus, kas mazāk aizskar attiecīgās personas pamattiesības.
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-38" title="page-3">
      (11) EIR būtu jāizvēlas tādos gadījumos, kad izmeklēšanas pasākuma veikšana šķiet samērīga, piemērota un piemērojama attiecīgajā gadījumā. Tāpēc izdevējiestādei būtu jāpārliecinās, vai meklētie pierādījumi ir nepieciešami un samērīgi tiesvedības nolūkam, vai izvēlētais izmeklēšanas pasākums ir nepieciešams un samērīgs minēto pierādījumu vākšanai, kā arī vai EIR būtu jāizdod, lai minēto pierādījumu vākšanā iesaistītu citu dalībvalsti. Tāds pats izvērtējums būtu jāveic apstiprināšanas procedūras laikā gadījumos, ja saskaņā ar šo direktīvu ir vajadzīgs EIR apstiprinājums. EIR izpildi nebūtu jāatsaka uz cita pamata, kā vien kāda no tiem, kas noteikti šajā direktīvā, lai arī izpildiestādei vajadzētu būt tiesīgai izvēlēties izmeklēšanas pasākumu, kas rada mazāku iejaukšanos nekā attiecīgajā EIR norādītais pasākums, ja ar to var panākt līdzīgus rezultātus.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">4</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar šīs direktīvas 2. panta c) punktu:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-40" title="page-3">
      “Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-41" title="page-3">
      [..]
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-42" title="page-3">
      c) “izdevējiestāde” ir:
    </p>
    <p class="C11Marge1avecretrait" id="para-43" title="page-3">
      i) tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta, vai
    </p>
    <p class="C11Marge1avecretrait" id="para-44" title="page-3">
      ii) jebkura cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde, kura konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu. Turklāt, pirms EIR nosūta izpildiestādei, to apstiprina pēc tam, kad izdevējvalsts tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors ir izskatījis tā atbilstību EIR izdošanas nosacījumiem saskaņā ar šo direktīvu, it īpaši nosacījumiem, kas izklāstīti šīs direktīvas 6. panta 1. punktā. Ja EIR ir apstiprinājusi tiesu iestāde, šo iestādi arī var uzskatīt par izdevējiestādi EIR nosūtīšanas mērķiem.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">5</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Minētās direktīvas 6. pantā “EIR izdošanas un nosūtīšanas nosacījumi” ir noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-46" title="page-3">
      “1. Izdevējiestāde EIR var izdot tikai tad, ja tā ir pārliecinājusies, ka ir izpildīti šādi nosacījumi:
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-47" title="page-3">
      a) EIR izdošana ir vajadzīga un samērīga ar 4. pantā minētās tiesvedības nolūku, ievērojot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības; un
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-48" title="page-4">
      b) EIR norādīto izmeklēšanas pasākumu(‑us) tādos pašos apstākļos būtu iespējams norīkot līdzīgā vietējā lietā.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-49" title="page-4">
      2. Šos 1. punktā minētos apstākļus ikvienā gadījumā izvērtē izdevējiestāde.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-50" title="page-4">
      3. Ja izpildiestādei ir iemesls uzskatīt, ka 1. punktā paredzētie nosacījumi nav izpildīti, tā var apspriesties ar izdevējiestādi par EIR izpildes svarīgumu. Pēc šādas apspriešanās izdevējiestāde var nolemt atsaukt EIR.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">6</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs pašas direktīvas 10. panta 3. un 4. punktā ir paredzēts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-52" title="page-4">
      “3. Izpildiestāde var izmantot arī citu izmeklēšanas pasākumu, nevis EIR norādīto pasākumu, ja ar izpildvalsts izvēlēto izmeklēšanas pasākumu var sasniegt tādu pašu rezultātu, taču ar līdzekļiem, kas prasa mazāku iejaukšanos nekā EIR norādītais izmeklēšanas pasākums.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-53" title="page-4">
      4. Ja izpildiestāde nolemj izmantot 1. un 3. punktā minēto iespēju, tad tā vispirms informē izdevējiestādi, kura var nolemt attiecīgo EIR atsaukt vai papildināt.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">7</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Izdodot EIR, izdevējiestādei ir jāaizpilda un jāparaksta veidlapa, kuras paraugs ir iekļauts Direktīvas 2014/41 A pielikumā. Šīs veidlapas ievaddaļa ir formulēta šādi:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-55" title="page-4">
      “Šo EIR ir izsniegusi kompetenta iestāde. Izdevējiestāde apstiprina, ka EIR izdošana ir vajadzīga un samērīga tiesvedības nolūkam, kas tajā konkrēti norādīts, ievērojot aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības, un ka prasītos izmeklēšanas pasākumus tādos pašos apstākļos būtu iespējams norīkot līdzīgā vietējā lietā. Lūdzu veikt turpmāk minēto izmeklēšanas pasākumu vai pasākumus, pienācīgi ņemot vērā izmeklēšanas noslēpumu, un nosūtīt EIR izpildē iegūtos pierādījumus.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vācijas tiesības</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">8</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">1982. gada 23. decembra Gesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen (Likums par starptautisko savstarpējo tiesisko palīdzību krimināllietās; BGBl. 1982 I, 2071. lpp.) 91.d panta 1. punkts ir izteikts šādi:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-58" title="page-4">
      “Tiesu iestāžu savstarpējā palīdzība ir īstenojama vienīgi tad, ja izdošanas dalībvalsts lūgumam izmanto standarta veidlapu, kas ietverta [Direktīvas 2014/41] A pielikumā vai C pielikumā, attiecīgi spēkā esošajā redakcijā un ja:
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-59" title="page-4">
      1) to izdevusi tiesu iestāde šīs direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunkta nozīmē vai
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-60" title="page-5">
      2) to izsniegusi iestāde, kura nav 1. apakšpunktā minētā iestāde, bet kuru izdošanas dalībvalsts noteikusi kā šajā ziņā kompetento iestādi, un to apstiprinājusi iestāde, kura norādīta minētās direktīvas A pielikumā ietvertās veidlapas L iedaļas 1. punktā.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Latvijas tiesiskais regulējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">9</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma (Latvijas Vēstnesis, 2005, Nr. 74) 887.1 panta pirmo daļu: ja kriminālprocesā līdz kriminālvajāšanas uzsākšanai nepieciešams veikt procesuālo darbību citas Eiropas Savienības dalībvalsts teritorijā, procesa virzītājs, izvērtējot tās nepieciešamību un samērīgumu attiecībā uz izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu, sagatavo Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, un pēc tam uzraugošais prokurors pārbauda arī citai dalībvalstij lūgtās procesuālās darbības atbilstību likuma prasībām un izvērtē tās nepieciešamību un samērīgumu ar izmeklējamo noziedzīgo nodarījumu. Pirms Eiropas izmeklēšanas rīkojuma sagatavošanas procesa virzītājs veic visas darbības, kas būtu nepieciešamas, ja procesuālā darbība tiktu veikta Latvijā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">10</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kratīšana ir regulēta Kriminālprocesa likuma 179.–185. pantā. Šā likuma 179. panta 1. punktā kratīšana ir definēta kā izmeklēšanas darbība, kuras saturs ir telpas, apvidus teritorijas, transportlīdzekļa un atsevišķas personas piespiedu pārmeklēšana ar nolūku atrast un izņemt meklējamo objektu, ja ir pietiekams pamats uzskatīt, ka meklējamais objekts atrodas kratīšanas vietā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">11</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šā paša likuma 180. panta 1. punktā ir noteikts, ka kratīšanu izdara ar izmeklēšanas tiesneša vai tiesas lēmumu. Izmeklēšanas tiesnesis lēmumu pieņem, pamatojoties uz procesa virzītāja ierosinājumu un tam pievienotajiem materiāliem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pamatlieta un prejudiciālais jautājums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">12</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2019. gada 5. aprīlī KNAB uzsāka kriminālprocesu pret vairākiem fonda, kurš atrodas Rīgā (Latvija), darbiniekiem par krāpšanu lielā apmērā, svešas mantas prettiesisku izšķērdēšanu lielā apmērā, kā arī dokumentu viltošanu un viltotu dokumentu izmantošanu. Izmeklēšanā KNAB uzskatīja par nepieciešamu izdot EIR, lai veiktu kratīšanu Berlīnē (Vācija) reģistrēto uzņēmumu FF GmbH un WBS komercdarbības telpās. Šajā nolūkā KNAB lūdza Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas (Latvija) izmeklēšanas tiesnesim atļaut šo izmeklēšanas pasākumu saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 179. un 180. pantu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">13</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Izmeklēšanas tiesnesis ar diviem 2019. gada 24. aprīļa rīkojumiem nolēma KNAB pieteikumu apmierināt un šo lēmumu pamatoja ar to, ka, pirmkārt, var saprātīgi pieņemt, ka abu šo uzņēmumu telpās ir kriminālprocesam nozīmīgi dokumenti, informācijas nesēji un priekšmeti, un, otrkārt, kratīšana, kuras mērķis bija šos dokumentus, informācijas nesējus un priekšmetus atrast un izņemt, bija nepieciešama un samērīga.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">14</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2019. gada 25. aprīlī KNAB izdeva Eiropas izmeklēšanas rīkojumu (turpmāk tekstā – “attiecīgais EIR”), ar kuru tas lūdza Vācijas iestādēm nopratināt divus lieciniekus, kā arī izpildīt abus iepriekšējā punktā minētos kratīšanas rīkojumus. Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra apstiprināja attiecīgo EIR un nosūtīja to Staatsanwaltschaft Berlin (Berlīnes prokuratūra, Vācija).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">15</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pēc attiecīga Berlīnes prokuratūras lūguma arī Amtsgericht Berlin‑Tiergarten (Berlīnes‑Tīrgartenes pirmās instances tiesa, Vācija) uzdeva veikt kratīšanu uzņēmumu FF un WBS komercdarbības telpās. Kratīšana notika 2019. gada 13. maijā, un tās laikā tika izņemti daudzi pierādījumi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">16</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">WBS vērsās Kammergericht (Berlīnes Augstākā tiesa, Vācija), kas ir iesniedzējtiesa, ar lūgumu šai tiesai konstatēt, ka pierādījumu, kas iegūti, izpildot attiecīgo EIR, nodošana Latvijas Republikai nav pieļaujama.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">17</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šā lūguma pamatojumam WBS atsaucas uz 2021. gada 16. decembra spriedumu Spetsializirana prokuratura (Informācija par datu plūsmu un atrašanās vietas dati) (C‑724/19, turpmāk tekstā – “spriedums Spetsializirana prokuratura”, EU:C:2021:1020), no kura izrietot, ka Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, kas attiecas uz izmeklēšanas pasākumu, kuru saskaņā ar izdevējas dalībvalsts tiesībām var izdot tikai tiesa, var likumīgi izdot tikai tāda iestāde, kurai ir šāds statuss. Šajā gadījumā, pirmkārt, KNAB neesot tiesa un, otrkārt, saskaņā ar Latvijas tiesībām kompetence izdot rīkojumu par kratīšanu esot tikai iestādei ar šādu statusu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">18</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Berlīnes prokuratūra jautāja Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrai, vai vajadzības gadījumā attiecīgo EIR varētu izdot no jauna un vai šoreiz to varētu izdot tiesa. Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra atbildēja noliedzoši ar pamatojumu, ka tas ir pretrunā Latvijas tiesību aktiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">19</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā kontekstā iesniedzējtiesa jautā, vai no sprieduma Spetsializirana prokuratura izrietošie principi jāpiemēro tajā izskatāmajā lietā, kas tai liktu konstatēt, ka pierādījumu, kas gūti, izpildot attiecīgo EIR, nodošana nav pieļaujama.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">20</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmām kārtām, iesniedzējtiesa konstatē, ka lietā, kurā pasludināts minētais spriedums, iestādi, kas izdevusi EIR, varēja kvalificēt kā “izdevējiestādi” Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunkta izpratnē, savukārt šajā lietā KNAB ir “cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde” šīs direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta izpratnē. Tādējādi iesniedzējtiesa jautā, vai Tiesas sniegtā atbilde minētajā spriedumā piemērojama arī situācijā, kad EIR ir izdevusi iestāde, uz ko attiecas otrā minētā tiesību norma.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">21</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesniedzējtiesa uzskata, ka sprieduma Spetsializirana prokuratura 29. un 30. punktu var saprast tādējādi, ka “cita kompetenta iestāde” minētās direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta izpratnē var rīkoties kā EIR izdevējiestāde, pat ja saskaņā ar valsts tiesībām attiecīgo izmeklēšanas pasākumu var noteikt tikai tiesa, tomēr ar nosacījumu, ka šāda tiesa iesaistās citā procesa stadijā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">22</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrām kārtām, šī lieta atšķiroties no lietas, kurā pasludināts spriedums Spetsializirana prokuratura, jo, lai arī izmeklēšanas pasākumu, kas bija attiecīgā EIR priekšmets, saskaņā ar Latvijas tiesībām varēja norīkot tikai tiesa, to pirms šā rīkojuma izdošanas esot atļāvis Latvijas izmeklēšanas tiesnesis, kurš to ir atzinis par nepieciešamu un samērīgu. Šā apstākļa sekas esot tādas, ka iemesliem, uz kuriem Tiesa atsaukusies minētā sprieduma 32.–38. punktā, lai pamatotu savu Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunkta interpretāciju, neesot nozīmes pamatlietā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">23</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi, pirmkārt, Tiesa esot uzskatījusi, ka iestāde, kuras kompetencē ir izdot rīkojumu par izmeklēšanas pasākumu saskaņā ar valsts tiesībām, ir vienīgā, kas spēj izpildīt pienākumu pārbaudīt un pamatot attiecīgo pasākumu, un ka izdevējiestāde var izdot EIR tikai ar nosacījumu, ka šajā rīkojumā minēto izmeklēšanas pasākumu tādos pašos apstākļos būtu bijis iespējams norīkot līdzīgā vietējā lietā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">24</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Taču tajā izskatāmajā lietā iesniedzējtiesa uzskata, ka iestāde, kuras kompetencē saskaņā ar valsts tiesībām ir izdot rīkojumu par izmeklēšanas pasākumu, esot izpildījusi Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā paredzētos pārbaudīšanas un tā pamatošanas pienākumus, jo kompetentais Latvijas izmeklēšanas tiesnesis ir uzskatījis, ka attiecīgā kratīšana ir nepieciešama un samērīga. Turklāt izdevējiestāde attiecīgo EIR esot izdevusi tādos pašos apstākļos, kuros līdzīgā vietējā lietā varētu tikt noteikts izmeklēšanas pasākums, jo izmeklēšanas tiesnesis iesaistījās, lai atļautu kratīšanu pirms šī EIR izdošanas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">25</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, spriedumā Spetsializirana prokuratura Tiesa esot uzskatījusi, ka saskaņā ar valsts tiesībām EIR izdevējiestādei ir jābūt iestādei, kuras kompetencē ir valsts procedūrā noteikt izmeklēšanas pasākumu, kas ir šā rīkojuma priekšmets, jo tad, ja tas tā nebūtu, tiktu apgrūtināta un apdraudēta vienkāršotā un efektīvā savstarpējās tiesiskās palīdzības sistēma, kas ieviesta ar Direktīvu 2014/41.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">26</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmkārt, šī tiesa šaubās par šāda apsvēruma nozīmi šajā lietā, jo šāda prasība tieši var sarežģīt savstarpējās tiesiskās palīdzības procedūru.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">27</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Proti, dažās dalībvalstīs, piemēram, Vācijā, izmeklēšanas tiesnesim nav centrālas lomas izmeklēšanas procesā un viņš iesaistās tikai noteiktos gadījumos, tostarp lai atļautu atsevišķus izmeklēšanas pasākumus, ko lūgusi prokuratūra. Šādos apstākļos, ja būtu jāuzskata, ka tikai šo tiesu var kvalificēt kā “izdevējiestādi” Direktīvas 2014/41 izpratnē, lai gan faktiski par izmeklēšanas procedūru atbildīga ir prokuratūra, tiktu kavēta tiesiskā palīdzība, it īpaši gadījumā, ja izpildiestāde nolemtu apspriesties ar izdevējiestādi saskaņā ar Direktīvas 2014/41 6. panta 3. punkta pirmo teikumu. Savstarpējās palīdzības procedūras sarežģītība varētu izrietēt arī no tā, ka dažās dalībvalstīs atsevišķi izmeklēšanas pasākumi varētu nebūt valsts tiesu ekskluzīvā kompetencē, bet tos varētu norīkot citas iestādes. Šādos apstākļos tātad nav izslēgts, ka izpildiestāde var saņemt divus EIR, kurus izdevušas divas dažādas partneriestādes.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">28</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka pēc analoģijas būtu jāatsaucas uz judikatūru, kas izriet no 2019. gada 27. maija sprieduma PF (Lietuvas ģenerālprokurors) (C‑509/18, EU:C:2019:457) par Eiropas apcietināšanas orderi un no kuras izrietot, ka iestāde, kas izdod valsts apcietināšanas orderi, var būt nevis tā iestāde, kas izsniedz Eiropas apcietināšanas orderi, bet cita.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">29</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajos apstākļos Kammergericht (Berlīnes Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-84" title="page-8">
      “Vai [EIR], kas attiecas uz izmeklēšanas pasākumu, kuru saskaņā ar izdevējvalsts tiesību aktiem var noteikti tikai tiesas, var izdot cita kompetentā iestāde [Direktīvas 2014/41] 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta izpratnē, sadarbojoties ar (ārpustiesas) apstiprinātāju iestādi, ja izdevējvalsts tiesa iepriekš ir atļāvusi šo izmeklēšanas pasākumu un, to darot, ir izpildījusi šajā direktīvā noteiktos pārbaudīšanas un pamatojuma norādīšanas pienākumus?”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par prejudiciālo jautājumu</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">30</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka par “izdevējiestādi” šīs tiesību normas izpratnē var tikt kvalificēta izdevējvalsts noteikta administratīva iestāde, kura konkrētajā gadījumā rīkojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kuras izmeklēšanas pasākumi, kas rada iejaukšanos attiecīgās personas pamattiesībās, saskaņā ar valsts tiesībām iepriekš ir jāatļauj tiesu iestādei.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">31</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) un ii) apakšpunktā jēdziens “izdevējiestāde” attiecīgi ir definēts kā “tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, kuru kompetencē ir attiecīgā lieta”, vai kā “jebkura cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde, kura konkrētajā lietā darbojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">32</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi no šīs direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta formulējuma izriet, ka “izdevējiestāde” šīs tiesību normas izpratnē ir valsts iestāde, kas atbilst šādiem trim kumulatīviem nosacījumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">33</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmkārt, no vārda “cita” lietojuma izriet, ka šāda iestāde ir nevis viena no Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunktā minētajām tiesu iestādēm, proti, tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors, bet gan iestāde, piemēram, administratīva iestāde, kuru izdošanas dalībvalsts ir izraudzījusies par kompetentu izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">34</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, šai iestādei ir jābūt tai, kura konkrētajā gadījumā rīkojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">35</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Treškārt, minētajai iestādei ir jābūt kompetentai izdot rīkojumu par pierādījumu iegūšanu saskaņā ar valsts tiesībām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">36</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz pamatlietu nav strīda par to, ka KNAB atbilst pirmajiem diviem no šiem nosacījumiem. Proti, no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka, pirmkārt, KNAB kā administratīva iestāde neietilpst kategorijā, uz ko attiecas Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta i) apakšpunkts. Otrkārt, saskaņā ar valsts tiesībām KNAB ir iestāde, kas ir atbildīga par izmeklēšanu korupcijas apkarošanas lietās, un šī iestāde ir izraudzīta par kompetentu izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumus šajās lietās.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">37</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai minētā iestāde atbilst trešajam no šiem nosacījumiem, kas minēti šī sprieduma 35. punktā, proti, nosacījumam, ka tai ir jābūt “kompetentai izdot rīkojumu par pierādījumu iegūšanu saskaņā ar valsts tiesībām”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">38</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā minētā tiesa uzsver, ka no izmeklēšanas pasākumiem, kas ir attiecīgā EIR priekšmets, KNAB bez iepriekšējas izmeklēšanas tiesneša atļaujas saņemšanas varēja tieši noteikt tikai pasākumus saistībā ar liecinieku nopratināšanu. Savukārt pamatlietā aplūkotajiem komerctelpu kratīšanas pasākumiem, ciktāl tie radīja iejaukšanos attiecīgās personas pamattiesībās, saskaņā ar Latvijas tiesībām bija nepieciešama izmeklēšanas tiesneša atļauja, ko tas izsniedz pēc KNAB iesniegtā attiecīgā lūguma saņemšanas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">39</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādos apstākļos iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tas, ka saskaņā ar Latvijas tiesībām izmeklēšanas tiesnesim ir jāatļauj KNAB lūgtie kratīšanas pasākumi, pirms tos var veikt, nozīmē, ka nevar uzskatīt, ka šīs iestādes kompetencē ir izdot rīkojumu par pierādījumu iegūšanu saskaņā ar valsts tiesībām Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta izpratnē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">40</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tā kā šīs direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta formulējums pats par sevi neļauj atbildēt uz šo jautājumu, saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir jāņem vērā tiesiskā regulējuma, kurā šī norma ir ietverta, konteksts un mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1983. gada 17. novembris, Merck, 292/82, EU:C:1983:335, 12. punkts, un 2023. gada 21. decembris, G. K. u.c. (EPPO), C‑281/22, EU:C:2023:1018, 46. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">41</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmām kārtām, ir jāņem vērā šīs tiesību normas konteksts.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">42</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmkārt, minētās direktīvas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktā, lasot to kopsakarā ar 6. panta 2. punktu un A pielikumu un ņemot vērā tās 11. apsvērumu, izdevējiestādei ir noteikts pienākums pārbaudīt izmeklēšanas pasākuma, kas ir EIR priekšmets, nepieciešamību un samērīgumu attiecībā pret tās procedūras mērķiem, kuras ietvaros šis rīkojums izdots, un ņemot vērā aizdomās turētā vai apsūdzētā tiesības (šajā nozīmē skat. spriedumu Spetsializirana prokuratura, 32. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">43</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt attiecībā uz gadījumu, kad EIR ir izdevusi “izdevējiestāde” Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta izpratnē, no šīs tiesību normas otrā teikuma izriet, ka pirms EIR nosūtīšanas izpildiestādei šis rīkojums ir jāapstiprina pēc tam, kad “tiesnesis, tiesa, izmeklēšanas tiesnesis vai prokurors” ir izskatījis EIR atbilstību šajā direktīvā paredzētajiem izdošanas nosacījumiem, it īpaši tās 6. panta 1. punktā paredzētajiem nosacījumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">44</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No tā izriet, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 45. punktā –, ka EIR izdošana, ko veic “cita izdevējvalsts noteikta kompetenta iestāde” Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta izpratnē, nozīmē, ka šī rīkojuma nepieciešamības un samērīguma pārbaude notiek divos procesa līmeņos izdošanas dalībvalstī, proti, tā izdošanas brīdī valsts izmeklēšanas procedūrā un brīdī, kad tiesu iestāde to apstiprina pirms nosūtīšanas izpildiestādei.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">45</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā gadījumā iesniedzējtiesas jautājumi par KNAB “izdevējiestādes” statusu attiecas uz pirmo no šiem diviem kontroles līmeņiem. Proti, attiecībā uz otro līmeni nav strīda par to, ka pirms attiecīgā EIR nosūtīšanas izpildiestādei to apstiprināja prokurors, proti, Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra, kas pārbaudījusi šī rīkojuma nepieciešamību un samērīgumu saskaņā ar minētās direktīvas noteikumiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">46</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā no Direktīvas 2014/41 10. apsvēruma izriet, ka šajā direktīvā izdevējiestāde ir identificēta kā tāda, kura, pamatojoties uz to, kas tai zināms par attiecīgo izmeklēšanu, var vislabāk lemt par to, kāds izmeklēšanas pasākums ir jāizmanto (spriedums, Spetsializirana prokuratura, 37. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">47</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā atgādināts šā sprieduma 34. punktā, lai to varētu uzskatīt par “izdevējiestādi” Direktīvas 2014/41 izpratnē, šīs direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunktā minētajai “citai iestādei” ir jābūt tai, kas šajā lietā ir atbildīga par izmeklēšanu kriminālprocesā. Šī nostāja, ņemot vērā to, kas tai zināms par attiecīgo izmeklēšanu, tai ļauj saskaņā ar minētās direktīvas 6. panta 1. punkta a) apakšpunktu pārbaudīt tā izmeklēšanas pasākuma nepieciešamību un samērīgumu, kuru tā vēlas, lai cita dalībvalsts izpildītu atbilstoši EIR.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">48</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tas vien, ka izdevējas dalībvalsts tiesībās izmeklēšanas iestādes lūgto izmeklēšanas pasākumu veikšanai ir izvirzīts nosacījums, ka tiem iepriekš ir jāsaņem izmeklēšanas tiesneša atļauja, ja tie rada iejaukšanos attiecīgās personas pamattiesībās, nav pretrunā tam, ka par izmeklēšanas procedūru atbildīgā iestāde tiek uzskatīta par tādu, kurai “saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir kompetence izdot rīkojumu par pierādījumu vākšanu” Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta izpratnē, un ka tādēļ tā var tikt kvalificēta par “izdevējiestādi” šīs tiesību normas izpratnē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">49</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Proti, šāda prasība ļauj nodrošināt, ka minēto pasākumu nepieciešamības un samērīguma pārbaude, ko par izmeklēšanu atbildīgā iestāde veic šā sprieduma 42. punktā minētajā pirmajā līmenī, tiek veikta tiesneša uzraudzībā, lai tas tostarp apstiprinātu, ka paredzētie pasākumi ir nepieciešami un nesamērīgi un neapdraud aizdomās turētā vai apsūdzētā pamattiesības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">50</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, šā sprieduma 48. punktā izklāstīto interpretāciju apliecina Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta b) apakšpunkts.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">51</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Proti, no šīs tiesību normas izriet, ka izdevējiestāde drīkst izdot Eiropas izmeklēšanas rīkojumu tikai tad, ja tajā norādīto izmeklēšanas pasākumu tādos pašos apstākļos būtu iespējams norīkot līdzīgā vietējā lietā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">52</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Izmantojot vārdus “tādos pašos apstākļos” un “līdzīgā vietējā lietā”, Direktīvas 2014/41 6. panta 1. punkta b) apakšpunktā ir noteikts, ka precīzi nosacījumi EIR izdošanai nosakāmi tikai izdevējvalsts tiesībās. Tādējādi šīs tiesību normas mērķis ir novērst izdevējvalsts tiesībās paredzēto noteikumu un garantiju apiešanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2024. gada 30. aprīlis, M.N. (EncroChat), C‑670/22, EU:C:2024:372, 92. un 97. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">53</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā izriet no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem, prasība, saskaņā ar kuru saistībā ar Eiropas izmeklēšanas rīkojumu KNAB iecerētajam izmeklēšanas pasākumam, ja tas rada iejaukšanos attiecīgās personas pamattiesībās, ir jāsaņem izmeklēšanas tiesneša atļauja, ir tieši Latvijas tiesībās paredzēts nosacījums, kuram būtu jāatbilst arī līdzvērtīgam izmeklēšanas pasākumam, kas jāveic tikai Latvijas teritorijā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">54</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā jāprecizē, ka situācija pamatlietā atšķiras no situācijas, kurā tika pasludināts spriedums Spetsializirana prokuratura.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">55</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Proti, pēdējā minētā lieta attiecās nevis uz Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta, bet gan tā i) apakšpunkta interpretāciju – situācijā, kad prokurors kriminālprocesa pirmstiesas stadijā bija izdevis EIR, lai iegūtu ar telesakariem saistītu informāciju par datu plūsmu un atrašanās vietas datus, savukārt līdzīgā vietējā lietā izmeklēšanas pasākuma noteikšana, lai piekļūtu šādiem datiem, bija ekskluzīvā tiesas kompetencē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">56</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Treškārt, Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta interpretācija, kas atšķiras no šā sprieduma 48. punktā sniegtās interpretācijas, būtu pretrunā Savienības likumdevēja veiktajam iestāžu, uz kurām attiecas šīs direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunkts nošķīrumam no iestādēm, kurām piemērojams 2. panta c) punkta ii) apakšpunkts.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">57</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar šo nošķīrumu likumdevējs ir vēlējies atļaut, lai ārpustiesas iestādes, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir atbildīgas par izmeklēšanu valsts kriminālprocesā un kas ir kompetentas norīkot izmeklēšanas pasākumus, varētu tikt kvalificētas kā “izdevējiestāde” 2. panta c) punkta izpratnē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">58</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Taču uzskats, ka valsts tiesībās prasītā tiesu iestādes iesaistīšanās šā sprieduma 42. punktā minētajā pirmajā pārbaudes līmenī, lai atļautu veikt dažus no šiem pasākumiem, noteikti nozīmē, ka tikai šī tiesu iestāde varētu tikt kvalificēta par “izdevējiestādi”, izraisītu to, ka tikai minētās direktīvas 2. panta c) punkta i) apakšpunktā minētās tiesu iestādes būtu kompetentas izdot EIR, pat ja šīs tiesu iestādes iesaistītos tikai atsevišķos valsts izmeklēšanas kriminālprocesa posmos.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">59</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi šāda interpretācija atņemtu minētās direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunktam lietderīgo iedarbību, jo, ņemot vērā, ka šajā tiesību normā minētajām iestādēm nav jābūt “tiesu iestādes” statusam, ir leģitīmi, ka dalībvalstis uz to, ka šīs iestādes veic izmeklēšanas pasākumus, attiecina procesuālās garantijas, tostarp paredzot, kā tas ir šajā gadījumā –, ka izmeklēšanas pasākumus, kas rada iejaukšanos attiecīgo personu pamattiesībās, iepriekš atļauj tiesu iestāde.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">60</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrām kārtām, Direktīvas 2014/41 mērķis, kā tas izriet no tās 5.–8. apsvēruma, ir aizstāt sadrumstalotu un sarežģītu regulējumu, kas pastāvēja attiecībā uz pierādījumu iegūšanu krimināllietās ar pārrobežu dimensiju, un, izveidojot vienkāršāku un efektīvāku sistēmu, kas balstīta uz vienu vienīgu instrumentu, proti, Eiropas izmeklēšanas rīkojumu, veicināt un paātrināt tiesu iestāžu sadarbību, lai palīdzētu īstenot Savienības mērķi kļūt par brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, pamatojoties uz augstu savstarpējo uzticību, kurai būtu jāpastāv starp dalībvalstīm (spriedumus, Spetsializirana prokuratura, 36. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">61</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā atgādināts šā sprieduma 46. punktā – minētajā direktīvā izdevējiestāde ir identificēta kā tāda, kura, pamatojoties uz to, kas tai zināms par attiecīgo izmeklēšanu, var vislabāk lemt par to, kāds izmeklēšanas pasākums ir jāizmanto.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">62</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādēļ, ņemot vērā šo apsvērumu, kā arī Direktīvas 2014/41 pamatā esošos procesa vienkāršošanas un efektivitātes mērķus, šķiet pamatoti, ka valsts iestādi, kas faktiski ir atbildīga par izmeklēšanu kriminālprocesā, var kvalificēt kā “izdevējiestādi” šīs direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta izpratnē, pat ja daži izmeklēšanas pasākumi, kuru veikšanu tā vēlas panākt,– ja tie izraisa iejaukšanos attiecīgās personas pamattiesībās – saskaņā ar valsts tiesībām iepriekš ir jāatļauj tiesu iestādei.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">63</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šāda minētās direktīvas 2. panta c) punkta ii) apakšpunkta interpretācija ļauj nodrošināt, ka tad, ja šāda iestāde vienā kriminālprocesā paredz vairākus izmeklēšanas pasākumus, no kuriem dažiem ir nepieciešama izmeklēšanas tiesneša atļauja, bet citiem ne, šī iestāde izdod vienu EIR attiecībā uz visiem šiem izmeklēšanas pasākumiem kā “izdevējiestāde” šīs tiesību normas izpratnē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">64</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šī interpretācija ļauj arī atvieglot iespējamo informācijas apmaiņu starp EIR izdevējiestādi un izpildiestādi saskaņā ar šīs direktīvas 6. panta 3. punktu vai 10. panta 4. punktu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">65</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2014/41 2. panta c) punkta ii) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka par “izdevējiestādi” šīs tiesību normas izpratnē var tikt kvalificēta izdevējvalsts noteikta administratīva iestāde, kura konkrētajā gadījumā rīkojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kuras izmeklēšanas pasākumi, kas rada iejaukšanos attiecīgās personas pamattiesībās, saskaņā ar valsts tiesībām iepriekš ir jāatļauj tiesu iestādei.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par tiesāšanās izdevumiem</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">66</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C41DispositifIntroduction" id="para-124" title="page-13">
      Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
    </p>
    <p class="C30Dispositifalinea" id="para-125" title="page-13">
      Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2014/41/ES (2014. gada 3. aprīlis) par Eiropas izmeklēšanas rīkojumu krimināllietās 2. panta c) punkta ii) apakšpunkts
    </p>
    <p class="C30Dispositifalinea" id="para-126" title="page-13">
      jāinterpretē tādējādi, ka
    </p>
    <p class="C30Dispositifalinea" id="para-127" title="page-13">
      par “izdevējiestādi” šīs tiesību normas izpratnē var tikt kvalificēta izdevējvalsts noteikta administratīva iestāde, kura konkrētajā gadījumā rīkojas kā izmeklēšanas iestāde kriminālprocesā un kuras izmeklēšanas pasākumi, kas rada iejaukšanos attiecīgās personas pamattiesībās, saskaņā ar valsts tiesībām iepriekš ir jāatļauj tiesu iestādei.
    </p>
    <div class="signatures">
<p class="C77Signatures" id="para-128" title="page-13">
<span class="signatory">[Paraksti]</span>
</p>
</div>
    <div/>
  <hr class="note"/>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-1" href="#c-1">*</a>
</span>) Tiesvedības valoda – vācu.</p>
</body>
</html>
