<TI><NP><NO.P>V —</NO.P><TXT>Vērtējums</TXT></NP></TI>35.No iepriekš minētā izriet, ka šajā procesa stadijā ir vēl trīs jautājumi, par kuriem lietas dalībniekiem ir nesaskaņas:Komisijas atlikušās iebilduma daļas, ka Francijas valdība vēl joprojām nav pareizi valsts tiesībās transponējusi direktīvas 3. panta 3. punktu, pieņemamī-ba;
minētā iebilduma pamatotība;
visbeidzot, jautājums par to, vai Komisija, aprēķinot pārkāpuma ilguma koeficientu, ir piemērojusi pareizu metodi.
36.Francijas Republika ir apstrīdējusi atlikušās iebilduma daļas pieņemamību, izvirzot divus argumentus:šis daļējais iebildums patiesībā esot jauns iebildums, jo Komisija lietā C-52/00 Tiesai nav skaidri lūgusi atzīt, ka Francijas Republikai bija noteikti jāizslēdz piegādātāja atbildība, ja tas cietušajai personai var atklāt tikai sava piegādātāja identitāti;
pakārtoti, Komisijai esot bijis Francijas iestādēm nekavējoties jānorāda, ka grozījumu likumprojekta 1386-7. panta teksts brīdī, kad tas 2003. gada 27. jūnija vēstulē tika nosūtīts Komisijai, joprojām nenodrošina pareizu direktīvas transpozīciju.
37.Manuprāt, šie abi argumenti nav pārliecinoši.38.Šīs prasības priekšmets ir iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija neizpilde noteiktajā termiņā. Šajā spriedumā ir noteikti un norobežoti Francijas Republikas pienākumi, kas skaidri izriet no pirmstiesas procedūrās materiāliem un no lietas dalībnieku sarakstes šajā lietā.39.Pēc 2005. gada 23. februāra notas, kurā Francijas valdība norādīja, ka 2004. gada likuma 29. pants kopā ar 2005. gada dekrētu nodrošina pilnīgu iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija izpildi, Komisijai vajadzēja atbildēt ar šīs informācijas analīzi un vērtējumu. Šis vērtējums noveda pie secinājuma, ka minētā valdība neapšaubāmi ir izpildījusi lielāko sprieduma daļu, bet ne visu spriedumu. Tikai par daļu, kas nebija izpildīta, Komisija nolēma celt šo prasību.40.Nav šaubu, ka daļa direktīvas 3. panta 3. punkta, kura pilnīga izpilde vēl tiek apstrīdēta, pilnībā attiecas uz šo procesu, kā norādīts Komisijas brīdinājuma vēstulē un argumentētajā atzinumā. Tikai ir samazinājies tā priekšmets. Iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija rezolutīvajā daļā norādīto trīs elementu vietā tagad runa ir tikai par šīs rezolutivas daļas otrā elementa vienu daļu.41.Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru par EKL 226. panta piemērošanu pirmstiesas procedūrai ir trīs mērķi:dot attiecīgajai dalībvalstij iespēju labot tās iespējamo pārkāpumu;
dot tai iespēju izmantot tiesības uz aizstāvību;
noteikt strīda priekšmetu procesa ierosināšanai Tiesā2002. gada 10. decembra spriedums lietā C-362/01 Komisija/Īrija (Recueil, I-11433. lpp., 16.-18. punkts).
.
No tā izriet, ka pēc pirmstiesas procedūras pabeigšanas Komisijai vairs nav atļauts paplašināt vai mainīt strīda priekšmetu. Savukārt tai ir pilnas tiesības samazināt strīda priekšmetu, jo šāda samazināšana nevar apdraudēt dalībvalstu nozīmīgās procesuālas garantijas.
42.Piemērojot EKL 228. panta 2. punktu, pirmstiesas procedūrai ir līdzīgas funkcijas kā EKL 226. pantā paredzētajai procedūrai. No tā izriet, ka Komisija var samazināt tiesā izskatāma strīda priekšmetu, ja tas netiek mainīts materiālā ziņā.43.Šajā gadījumā Komisija ir samazinājusi strīda priekšmetu, bet tā materiālais saturs, proti, iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/Francija pareiza un pilnīga izpilde, nav mainījies. Tas, ka Francijas valdībai un Komisijai tagad ir nesaskaņas par precīzu no direktīvas 3. panta 3. punkta izrietošo pienākumu apmēru, šo atzinumu nemaina. Visi pienākumi pildīt Tiesas spriedumu var ietvert jautājumus par tā precīzo saturu. Nepieciešamības gadījumā tie ir jāatrisina saskaņā ar EKL 228. pantā paredzēto procedūru. Šajā sakarā es vēlos atsaukties arī uz nesen pieņemto spriedumu vēl vienā lietā Komisija/Francija2005. gada 12. jūlija spriedums lielā C-304/02 (Krājums, I-6263. lpp.).
, kurā Tiesai, pirms tā novērtēja, vai Francijas Republika ir pilnībā un pareizi izpildījusi iepriekšējo Tiesas 1991. gada 11. jūnija spriedumuSpriedums lietā C-64/88 Komisija/Francija (Recueil, I-2727. lpp.).
, vispirms bija precīzi jānosaka no atbilstošā Kopienu tiesiskā regulējuma izrietošie Francijas Republikas pienākumi.44.Turklāt Francijas valdības apgalvojums novestu pie ne visai apmierinoša, pat paradoksāla rezultāta — daļēja saskaņā ar EKL 226. pantu pieņemta Tiesas sprieduma izpilde uzliktu Komisijai pienākumu ierosināt jaunu procesu, pamatojoties uz šo pašu pantu. Manuprāt, šādas sekas būtu ļoti nevēlamas procesuālās ekonomijas ziņā.45.Šajā sakarā es atgādināšu šīs lietas vēsturi. Jau 1993. gada 13. janvāra spriedumāSpriedums lietā C-293/91 Komisija/Francija (Recueil. I-1. lpp.).
Tiesa atzina, ka Francijas Republika nav izpildījusi savus pienākumus, netransponējot direktīvu 19. pantā paredzētajā termiņā. Vēlāk 2002. gada 25. aprīļa spriedumāIepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Francija.
Tiesa atzina, ka Francijas Republika direktīvu nav īstenojusi pareizi. Ja piekristu Francijas viedoklim, kas, manuprāt, ir pavisam nepamatots, tas radītu iespēju, ka par Francijas Republikas īstenoto direktīvas transpozīciju tiks ierosināta ceturtā vai pat piektā procedūra.46.Ņemot vērā iepriekš minēto, jāizvērtē apgalvojums, ka dalībvalstu pienākumus, ja tām ir jāizpilda nelabvēlīgs Tiesas spriedums, kas pieņemts saskaņā ar EKL 226. pantu, ierobežo to Komisijas iebildumu saturs, kurus tā ir izvirzījusi iepriekšējā procesā.47.Izvirzot šo apgalvojumu, Francijas valdība nav ievērojusi, ka EKL 228. panta procedūras priekšmetu vienmēr nosaka Tiesas iepriekšējais spriedums. Šim procesam nevar būt cits priekšmets kā minētā sprieduma neizpilde, nepareiza izpilde vai nepilnīga izpilde.48.Protams, ir iespējams iedomāties, ka EKL 228. pantā noteiktās procedūras gaitā var rasties jautājumi par iepriekšējā sprieduma piemērojamību. Tomēr šādi jautājumi attiecas nevis uz prasības pieņemamību, bet gan tās pamatotību. Tāpēc es šo Francijas valdības argumentu apskatīšu vēlāk.49.Arī Francijas valdības pakārtoti izvirzītais arguments man nešķiet atbalstāms.50.Tam, vai Komisijai bija jāinformē Francijas iestādes par savu viedokli, saskaņā ar kuru paredzētais Civillikuma 1386-7. panta formulējums nepilnīgi transpone direktīvas 3. panta 3. punktu, un vai Francijas Republikai bija skaidri jāaicina Komisija sniegt komentārus par minēto dokumentu, nav nozīmes, izvērtējot šīs prasības pieņemamību.51.Es negribētu noliegt, ka Komisijas un dalībvalstu sadarbības trūkums Tiesas spriedumu izpildē var ietekmēt saskaņā ar EKL 228. pantu celtas prasības pamatotību vai iespējamā soda smagumu, bet šādi faktiskie apstākļi nevar ietekmēt tādas prasības pieņemamību, kas citādi būtu pilnībā pieņemama.52.Runājot par šīs lietas būtību, ir jānovērtē, vai Civillikuma 1386-7. pants tā jaunajā versijā atbilst direktīvas 3. panta 3. punktā izvirzītajām prasībām.53.Iepriekš minētajā 2002. gada 25. aprīļa spriedumā lietā Komisija/Francija Tiesa skaidri norādīja, ka direktīvā jautājumos, kurus tā regulē, ir paredzēta pilnīga dalībvalstu normatīvo un administratīvo aktu saskaņošana24. punkts.
. No tā izriet, ka dalībvalstīm vairs nav tiesību paturēt spēkā vispārēju atbildības režīmu par precēm ar trūkumiem, kas atšķiras no direktīvā paredzētā. Tātad, lai precīzi noteiktu dalībvalstu pienākumus, ir jāatsaucas uz pašas direktīvas tekstu un sistēmu.54.3. panta 3. punkta teksts nerada šaubas. Saskaņā ar tā pirmo teikumu: [..] katru [preces ar trūkumiem] piegādātāju uzskata par tā ražotāju, ja vien tas savlaicīgi neinformē aizskarto personu par ražotāja identitāti vai par toMans izcēlums sliprakstā.
, kas viņam preci piegādājis. Civillikuma 1386-7. panta pirmā daļa šobrīd ir formulēta šādi: Pārdevējs [..] un citi profesionāli piegādātāji par nedrošu preci tāpat kā ražotājsTurpat.
atbild tikai tad, ja pēdējais nav identificējams.55.Salīdzinot šos abus tekstus, uzreiz ir skaidrs, ka Francijas likumdevējs jaunajā Civillikuma 1386-7. panta formulējumā ir aizmirsis iekļaut piegādātāja piegādātāju. Tādējādi direktīvas 3. panta 3. punkta transpozīcija Francijas tiesībās joprojām nav pilnīga.56.Ar šo atzinumu vien pietiek, lai secinātu, ka šī prasība ir pamatota.57.Tomēr pakārtoti es īsumā komentēšu Francijas valdības apgalvojumu par strīda priekšmeta pārējo daļu.58.Kā es atgādināju iepriekš 53. punktā, Tiesa iepriekš minētā 2002. gada 25. aprīļa sprieduma lietā Komisija/Francija 24. punktā jau ir nospriedusi, ka direktīvā ir paredzēta pilnīga dalībvalstu atbildību par precēm ar trūkumiem regulējošo normu saskaņošana. Francijas Republika tātad nevar apgalvot, ka tai Civillikuma 1386-7. pants būtu jāgroza tikai tad, ja Tiesa būtu skaidri konstatējusi tā neatbilstību direktīvai.59.Francijas Republikas atbildē uz Tiesas uzdoto jautājumu izvirzītajam argumentam, saskaņā ar kuru dalībvalstij vienmēr, transponējot direktīvu, ir zināma rīcības brīvība, ņemot vērā šī instrumenta īpašo tiesisko raksturu, arī nav nozīmes.60.Saskaņā ar plašo judikatūru dalībvalstu pienākumus direktīvu transponēšanā nosaka to raksturs, priekšmets un teksts. Ņemot vērā šajā gadījumā minētās direktīvas raksturu, kas, kā tas jau tika izklāstīts, paredz pilnīgu noteikumu saskaņošanu attiecībā uz precīzu priekšmetu, tās tekstā nav neviena pieturas punkta, kas atbalstītu argumentu, saskaņā ar kuru Francijas iestādēm bija tiesības Civillikuma jaunajā 1386-7. pantā izlaist atsauci uz piegādātāja piegādātāju.61.Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka šī prasība ir pieņemama un pamatota.62.Atliek jautājums par to, vai samazinātā kavējuma nauda, kuru Komisija vēl lūdz Tiesu piespriest samaksāt, ir saprātīga. Jautājums it īpaši ir par to, vai ir pieņemama piemērotā pārkāpuma ilguma koeficienta aprēķināšanas metode.63.Komisija 1997. gada 8. janvārī publicēja paziņojumu par EEK līguma 171. pantā (EKL 228. pants) paredzētās kavējuma naudas aprēķina metodiOV C 63, 2. lpp.
. Šajā paziņojumā tika precizēts, ka atkarībā no pārkāpuma ilguma pamata likme ir jāpareizina ar koeficientu, kas nav mazāks par 1 un lielāks par 3.64.Nav pārsteidzoši, ka tik kodolīgas formulas piemērošana praksē nav vienkārša, jo tā nesniedz precīzus kritērijus pārkāpuma ilguma novērtēšanai. Izbrīnu nerada arī tas, ka Komisija ir izrādījusi iniciatīvu noteikt precīzākus un objektīvākus kritērijus. Taču šķiet dīvaini, ka tā līdz šim dalībvalstīm nav paziņojusi savu 2001. gada 2. aprīļa lēmumu šajā sakarā.65.Kaut gan no ētiskā viedokļa Komisijas rīcību var apstrīdēt, šāda rīcība pati par sevi nav ne nelikumīga, ne prettiesiska. Tas ir atkarīgs no tā, vai jaunās aprēķina metodes piemērošana attiecīgajai dalībvalstij rada pozitīvas vai negatīvas sekas. Pirmajā gadījumā jaunās metodes piemērošana, to iepriekš nepublicējot, nebūtu uzskatāma par nepieņemamu. Otrajā gadījumā šāda piemērošana tiešām būtu nelikumīga, jo tā būtu pretrunā ar tiesiskās paļāvības aizsardzības principuVar salīdzināt ar Komisijas paziņojumiem par naudas soda aprēķināšanu, piemērojot Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 Pirmā regula par Līguma [81]. un [82]. panta īstenošanu 15. panta 2. punktu (OV 1962, 13, 204. lpp.), kas kā pamatnostādnes publicētas OV 1998, C 9, 3. lpp.
.66.Šajā gadījumā man jāatzīst, ka runa ir par jau publicētas aprēķina metodes precizēšanu, kas nepaplašina šīs metodes piemērošanas jomu un kā konkrēta piemērošana attiecīgajai dalībvalstij nerada nelabvēlīgākas sekas kā sākotnējās metodes piemērošana. Salīdzinot jaunās metodes rezultātu, proti, koeficientu 1,3 ar rezultātu, pie kura saskaņā ar Komisijas 2005. gada 5. jūlijā, atbildot uz Tiesas uzdotajiem jautājumiem, sniegto informāciju, iespējams, būtu novedusi sākotnejā metode, proti, koeficients 1,5, jāatzīst, ka jaunās metodes piemērošana Francijas Republikai ir labvēlīgāka.67.Ņemot vērā, ka Francijas valdība nav izvirzījusi iebildumus par pārējo divu aprēķina elementu — pārkāpuma smaguma koeficienta un Francijas Republikai noteiktā elementa — piemērošanu, secinu, ka pieprasītā atlikušās kavējuma naudas summa nav jāsamazina.68.Tomēr es nepiekrītu Komisijas viedoklim tiktāl, ciktāl tā prasa kavējuma naudu piedzīt no dienas, kad pasludināts spriedums šajā lietā. Šajā sakarā man šķiet lietderīgi norādīt uz pārskatāmības trūkumu Francijas iestāžu un Komisijas dienestu sadarbībā saistībā ar paredzētajām Civillikuma izmaiņām, kuras Komisijai tika nosūtītas 2003. gada 27. jūnija vēstulē.69.Komisija nebrīdināja Francijas iestādes par skaidri redzamām nepilnībām Civillikuma 1386-7. panta projekta formulējumā. Pārsteidzoša neizdarība, ņemot vērā, ka šāds brīdinājums neietekmētu Francijas valdības atbildību par pareizu iepriekš minētā 2002. gada 25. aprīļa sprieduma lietā Komisija/Francija izpildi. Francijas iestādes savukārt neuzskatīja par lietderīgu lūgt skaidru Komisijas viedokli, lai tādējādi samazinātu nelietderīgu pareizas direktīvas transpozīcijas termiņa paildzināšanas risku, kas jau tā bija pārāk ilgs. Neviena no šīm abām nostājām neatbilst EKL 10. panta prasībām.70.Katrā ziņā, nosakot kavējuma naudu, attiecīgajai dalībvalstij ir jāpiešķir īss papildu termiņš, taį vēl dodot iespēju izpildīt pienākumus2003. gada 25. novembra spriedums lielā C-278/01 Komisija/Spānija (Recueil, I-14141. lpp., 53. punkts).
. Šāds papildu termiņš it īpaši ir jāpiešķir tādos gadījumos kā šajā lietā, kur precīzs pienākumu saturs tiek galīgi noteikts tikai pašā spriedumā, ar kuru tiek piespriests maksāt kavējuma naudu.71.Šo iemeslu dēļ es secinu, ka Francijas Republikai jāpiespriež maksāt kavējuma nauda EUR 13715 apmērā par katru iepriekš minētā 2002. gada 25. aprīļa sprieduma lietā Komisija/Francija izpildes nokavējuma dienu, skaitot trīs mēnešus pēc sprieduma šajā lietā pasludināšanas brīža.72.Saskaņā ar Reglamenta 69. panta 2. punktu jāpiespriež Francijas Republikai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.