<!DOCTYPE html PUBLIC "yes" "xhtml1-strict.dtd">
<html xmlns="http://www.w3.org/1999/xhtml">
<!--GENDOC2XHTML # converter_version: 1.2.15-->
  <head>
    <title>2026-09-202609C108202402930-00-TRA-DOC-LV-ARRET-C-0293-24-202607097-07_00</title>
    <meta content="text/html; charset=utf-8" http-equiv="Content-Type"/>
    <meta content="true" name="ParExtraits_2021"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGeneratedDate"/>
    <meta content="0" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_ContentBits"/>
    <meta content="Commission Use" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Name"/>
    <meta content="lv-LV" name="Gendoc_Lang"/>
    <meta content="" name="Gendoc_GenerationDate"/>
    <meta content="" name="IsFlattened"/>
    <meta content="1" name="NumProc"/>
    <meta content="Final" name="Gendoc_EditionType"/>
    <meta content="0001" name="Gendoc_CaseNumberSuite"/>
    <meta content="24-09-26 11:30:24" name="Gendoc_LastVerificationDate"/>
    <meta content="" name="Gendoc_ProcedureNumber"/>
    <meta content="lv" name="Gendoc_LangCode"/>
    <meta content="ARR" name="TypeDoc"/>
    <meta content="cECGdKml9LDQruhsXRVI2to+NCFzVuPs1XE2Nia2c1tU0uv4HBaxNtijtyQ3+GHBLbvL4Odpz53Wp6PPDtqrgZTUp41e2ToFAwG4hB+WYEJm7NvvmnAcfxVVm3pYxusxId+q1kohMP/MJHhD2iGdRGiAlVxbh0Jix5cQ3XFGa74=" name="GenDocUID"/>
    <meta content="P" name="TypeProc"/>
    <meta content="" name="CreateCustomParts"/>
    <meta content="OK" name="ReadyToPublish"/>
    <meta content="klaviil" name="Gendoc_User"/>
    <meta content="10, 3, 0, 1" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Tag"/>
    <meta content="" name="EP_Mode"/>
    <meta content="" name="Gendoc_DGTGenerated"/>
    <meta content="" name="Gendoc_Vademecum"/>
    <meta content="true" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Enabled"/>
    <meta content="a2a1ed1d-978a-4560-814b-ee986fd2418f" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_ActionId"/>
    <meta content="0293" name="NumeroOrdre"/>
    <meta content="2024" name="Annee"/>
    <meta content="P" name="Gendoc_ProcedureType"/>
    <meta content="" name="EP_Version"/>
    <meta content="LV" name="Langue"/>
    <meta content="klaviil" name="Gendoc_DGTGeneratedUser"/>
    <meta content="b24c8b06-522c-46fe-9080-70926f8dddb1" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_SiteId"/>
    <meta content="FAST_document_go_ok" name="Gendoc_LastVerificationStatus"/>
    <meta content="ARR_C" name="Gendoc_GendocTemplateType"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlockFlatP"/>
    <meta content="GenDoc 03-09-26 11:16:24" name="Created"/>
    <meta content="" name="Canevas3_Vademecum"/>
    <meta content="2026-09-14T16:28:11Z" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_SetDate"/>
    <meta content="TRUE" name="WithoutAuthorBlock"/>
    <meta content="" name="Gendoc_CaseYear"/>
    <meta content="false" name="Generation_In_Progress"/>
    <meta content="C" name="Juridiction"/>
    <meta content="d086574626394a66a430167ca0c917f4" name="DocumentIdentifier"/>
    <meta content="0293" name="Gendoc_CaseNumber"/>
    <meta content="ImportedWithoutSource" name="SdlIdentifier"/>
    <meta content="RP" name="NatureAff"/>
    <meta content="RP" name="Gendoc_CaseNature"/>
    <meta content="0001" name="NumSuite"/>
    <meta content="C" name="Gendoc_Juridiction"/>
    <meta content="Standard" name="MSIP_Label_6bd9ddd1-4d20-43f6-abfa-fc3c07406f94_Method"/>
  </head>
  <body>
    <div style="header">
      <div id="rId24" style="first"/>
      <div id="rId20" style="even">Spriedums, 8.9.2026. – Lieta C‑293/24</div>
      <div id="rId21" style="default">Ferreira da Silva e Brito u.c.</div>
    </div>
    <p class="C19Centre" id="para-1" title="page-1">
      TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
    </p>
    <p class="C19Centre" id="para-2" title="page-1">
      2026. gada 8. septembrī  (<span class="note footnote notemarker">
<a id="c-1" href="#t-1">*</a>
</span>)
    </p>
    <p class="C71Indicateur" id="para-3" title="page-1">
      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Direktīva 77/187/EEK un Direktīva 2001/23/EK – Uzņēmumu pāreja – Darba ņēmēju tiesību aizsardzība – 1. panta 1. punkts un 3. panta 1. punkts – Pienākums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. panta trešajai daļai – Dalībvalsts atbildība par privātpersonām nodarītajiem zaudējumiem tādu Savienības tiesību pārkāpumu dēļ, kuros tā ir vainojama – Pārkāpumi, par ko vainojama valsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt – Tādas Tiesas judikatūras ņemšana vērā, kas pastāvēja datumā, kad pasludināts šīs valsts tiesas nolēmums, par kuru tiek apgalvots, ka tas ir radījis šādus zaudējumus
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-4" title="page-1">
      Lietā C‑293/24
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-5" title="page-1">
      par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa, Portugāle) iesniegusi ar 2024. gada 13. marta lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2024. gada 23. aprīlī, tiesvedībā
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-6" title="page-1">
      João Filipe Ferreira da Silva e Brito u.c.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-7" title="page-1">
      pret
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-8" title="page-1">
      Estado português,
    </p>
    <p class="C19Centre" id="para-9" title="page-1">
      TIESA (virspalāta)
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-10" title="page-2">
      šādā sastāvā: priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], priekšsēdētāja vietnieks T. fon Danvics [T. von Danwitz], palātu priekšsēdētāji F. Biltšens [F. Biltgen], K. Jirimēe [K. Jürimäe], L. Arasteja Saūna [L. Arastey Sahún], J. Pasers [J. Passer] un F. Šalīns [F. Schalin], tiesneši S. Rodins [S. Rodin], J. Regans [E. Regan], D. Gracijs [D. Gratsias], M. Gavalecs [M. Gavalec] (referents), Z. Čehi [Z. Csehi], S. Žervazonī [S. Gervasoni], N. Fengers [N. Fenger] un R. Frendo [R. Frendo],
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-11" title="page-2">
      ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-12" title="page-2">
      sekretāre: L. Karasko Marko [L. Carrasco Marco], administratore,
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-13" title="page-2">
      ņemot vērā rakstveida procesu un 2025. gada 16. jūnija tiesas sēdi,
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-14" title="page-2">
      ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ferreira da Silva e Brito u.c. vārdā – J. L. da Cruz Vilaça, I. Domingues Alves, M. Martins Pereira un T. Santos Silva, advogados,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Portugāles valdības vārdā – P. Barros da Costa, M. J. Castello‑Branco, C. Freire, S. Leite un A. Pimenta, pārstāves,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spānijas valdības vārdā – A. Gavela Llopis, pārstāve,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">–</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Eiropas Komisijas vārdā – M. Afonso, S. Delaude un P. Van Nuffel, pārstāvji,</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-20" title="page-2">
      noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2025. gada 30. oktobra tiesas sēdē,
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-21" title="page-2">
      pasludina šo spriedumu.
    </p>
    <p class="C75Debutdesmotifs" id="para-22" title="page-2">
      Spriedums
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 77/187/EEK (1977. gada 14. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 1977, L 61, 26. lpp.) 3. panta 1. punktu, Padomes Direktīvas 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā (OV 2001, L 82, 16. lpp.) 1. panta 1. punktu, kā arī LESD 267. panta trešo daļu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šis lūgums ir iesniegts João Filipe Ferreira da Silva e Brito un citu bijušo aviosabiedrības Air Atlantis S. A. (turpmāk – AIA) darbinieku tiesvedībā pret Estado português (Portugāles valsts), lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas tiem esot nodarīts ar Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa, Portugāle) 2009. gada 25. februāra spriedumā (turpmāk – 2009. gada 25. februāra spriedums) izdarīto Savienības tiesību pārkāpumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tiesiskais regulējums</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Savienības tiesības</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">LESD</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">3</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">LESD 267. pantā noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-29" title="page-3">
      “Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par:
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-30" title="page-3">
      a) Līgumu interpretāciju,
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-31" title="page-3">
      b) Savienības iestāžu vai struktūru tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-32" title="page-3">
      Ja šādu jautājumu ierosina kādas dalībvalsts tiesā, šī tiesa, ja tā uzskata, ka ir vajadzīgs Tiesas lēmums par šo jautājumu, lai šī tiesa varētu sniegt spriedumu, var lūgt, lai Tiesa sniedz nolēmumu par šo jautājumu.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-33" title="page-3">
      Ja šādu jautājumu ierosina par lietu, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nevar pārsūdzēt, tad šai dalībvalsts tiesai jāgriežas Tiesā.
    </p>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-34" title="page-3">
      [..]”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīva 77/187</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">4</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 77/187 otrajā apsvērumā bija norādīts, ka “ir jāparedz darbinieku aizsardzība darba devēja maiņas gadījumā, jo īpaši jānodrošina darbinieku tiesību aizsardzība”. [Šeit un turpmāk neoficiāls tulkojums.]</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">5</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs direktīvas 1. panta 1. punktā bija paredzēts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-38" title="page-3">
      “Šī direktīva attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">6</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Minētās direktīvas 3. panta 1. punkta pirmajā daļā bija noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-40" title="page-3">
      “Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kuras pastāv īpašumtiesību pārejas dienā 1. panta 1. punkta nozīmē, īpašumtiesību nodošanas dēļ pāriet īpašumtiesību saņēmējam.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">7</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Atbilstoši šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punkta pirmajai daļai:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-42" title="page-4">
      “Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt par pamatu atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs. Šis noteikums nekavē atlaišanu, ko izraisa darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīva 2001/23</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">8</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar Direktīvu 2001/23 no 2001. gada 11. aprīļa tika kodificēta Direktīva 77/187 – redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Padomes 1998. gada 29. jūnija Direktīvu 98/50/EK (OV 1998, L 201, 88. lpp.).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">9</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 2001/23 3. un 8. apsvērumā noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-46" title="page-4">
      “(3) Ir jāparedz darbinieku aizsardzība darba devēja maiņas gadījumā, jo īpaši jānodrošina darbinieku tiesību aizsardzība.
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-47" title="page-4">
      [..]
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-48" title="page-4">
      (8) Tiesiskās drošības un pārskatāmības apsvērumi prasa, lai īpašuma tiesību nodošanas juridiskā koncepcija būtu skaidrota, ņemot vērā Tiesas praksi. Šis skaidrojums nav mainījis Direktīvas 77/187/EEK darbības jomu, kāda tā ir saskaņā ar Tiesas interpretāciju.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">10</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs direktīvas 1. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktā noteikts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-50" title="page-4">
      “a) Šī direktīva attiecas uz jebkuru uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību pāreju citam darba devējam īpašumtiesību nodošanas vai uzņēmumu apvienošanas dēļ;
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-51" title="page-4">
      b) saskaņā ar a) apakšpunktu un citiem šā panta noteikumiem, īpašumtiesību nodošana šīs direktīvas nozīmē notiek tad, ja pāriet īpašumtiesības uz ekonomisku vienību, kas saglabā savu identitāti, paredzot organizētu resursu sagrupēšanu ar mērķi turpināt saimniecisko darbību neatkarīgi no tā, vai tā ir pamata vai palīgdarbība.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">11</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Minētās direktīvas 3. panta 1. punkta pirmā daļa formulēta šādi:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-53" title="page-4">
      “Īpašumtiesības nododošās personas tiesības un pienākumi, kas izriet no darba līguma vai darba attiecībām, kas pastāv īpašumtiesību pārejas dienā, sakarā ar īpašumtiesību nodošanu pāriet īpašumtiesību saņēmējam.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">12</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šīs pašas direktīvas 4. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzēts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-55" title="page-4">
      “Uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības daļas īpašumtiesību nodošana pati par sevi nevar būt par pamatu atlaišanai, ko veic persona, kura nodod īpašumtiesības, vai īpašumtiesību saņēmējs. Šis noteikums nekavē atlaišanu, ko izraisa darbaspēka izmaiņas ekonomisku, tehnisku vai organizatorisku iemeslu dēļ.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Portugāles tiesības</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">13</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Regime jurídico da cessação do contrato individual de trabalho (Individuālā darba līguma izbeigšanas tiesiskais regulējums), kas apstiprināts ar 1989. gada 27. februāra Decreto‑Lei n. 64‑A/89 (Dekrētlikums Nr. 64‑A/89; 1989. gada 27. februāra Diário da República, I sērija, Nr. 48, 2. pielikums, turpmāk – LCCT), 23. panta 3. punktā bija paredzēts:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C02AlineaAltA" id="para-58" title="page-5">
      “Ja darbinieks pieņem šajā pantā paredzēto kompensāciju, tiek uzskatīts, ka viņš piekrīt atlaišanai.”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">14</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Prasītāji pamatlietā ir bijušie aviosabiedrības AIA darbinieki. Šīs sabiedrības likvidācijas dēļ viņi tika kolektīvi atlaisti no 1993. gada 30. aprīļa.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">15</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kopš 1993. gada 1. maija Transportes Aéreos Portugueses S. A. (turpmāk – TAP) veica daļu no čarterreisiem, kurus AIA, kurā TAP bija galvenā akcionāre, bija apņēmusies veikt Starptautiskās Gaisa transporta asociācijas (IATA) 1993. gada vasaras sezonā, proti, laikposmā no 1993. gada 1. maija līdz 31. oktobrim. Lai veiktu šos lidojumus, TAP, kas līdz šim nedarbojās čarterreisu tirgū, galvenokārt izmantoja četras no astoņām AIA apkalpotajām lidmašīnām, kā arī biroja aprīkojumu un daļu no AIA lidmašīnās izmantotajiem traukiem. TAP reizēm izmantoja arī savas lidmašīnas, kā arī savu apkalpi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">16</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Saskaņā ar iesniedzējtiesas nolēmumu TAP lēmums nodrošināt šos lidojumus vismaz daļēji bija vērsts uz to, lai izvairītos no tādu lielu kompensāciju izmaksāšanas, kas bija paredzētas gadījumā, ja netiktu izpildīti starp AIA un ceļojumu rīkotājiem noslēgtie līgumi. Tāpat, tā kā TAP bija jāmaksā nomas maksa par četrām lidmašīnām, ko nomāja AIA, TAP noslēdza līgumu ar attiecīgajiem iznomātājiem par šo lidmašīnu izmantošanu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">17</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Prasītāji pamatlietā apgalvo, ka ir pieņēmuši atlaišanas kompensāciju, viņuprāt, neizbēgamās AIA likvidācijas dēļ, ņemot vērā starptautiskās gaisa satiksmes liberalizāciju un vispārējo krīzi, ko bija izraisījis pirmais Persijas līča karš. Atlaišanas brīdī viņi tomēr neesot zinājuši, ka pēc viņu darba līgumu izbeigšanas TAP atgūs daļu no AIA aprīkojuma un turpinās tās darbību čarterreisu jomā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">18</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādā kontekstā pēc AIA likvidācijas TAP esot iekļāvusi atpakaļ savā tirdzniecības departamentā divas darbinieces, kuras tā līdz šim bija norīkojusi AIA tirdzniecības departamentā, un uzticējusi tām pienākumus čarterreisu jomā IATA 1993. gada vasaras sezonā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">19</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt IATA 1994. gada vasaras sezonā TAP esot veikusi čarterreisus, kurus tā nekad iepriekš nebija veikusi un kuri atbilda maršrutiem, ko tradicionāli izmantoja AIA.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">20</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">1993. un 1994. gadā prasītāji pamatlietā vērsās Tribunal do Trabalho de Lisboa (Lisabonas Darba lietu tiesa, Portugāle), lai tostarp apstrīdētu viņu kolektīvo atlaišanu un lūgtu viņu atjaunošanu darbā TAP. Viņi apgalvoja, ka TAP patiesais nodoms bija ar zemākām izmaksām pārņemt AIA darbību čarterreisu tirgū – tas raksturojot uzņēmuma pāreju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">21</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2007. gada 6. februāra spriedumu šī tiesa piesprieda TAP prasītājus pamatlietā atjaunot darbā un izmaksāt viņiem zaudējumu atlīdzību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">22</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2008. gada 16. janvāra spriedumu Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas apelācijas tiesa, Portugāle) grozīja šo spriedumu, uzskatīdama, ka AIA likvidācija tostarp izrietēja no tās sliktajiem darbības rezultātiem un ka likvidācijas procedūras rezultātā tika izkliedēti uzņēmuma aktīvi, līdz ar to vairs nebija uzņēmuma, uz kuru varētu nodot īpašumtiesības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">23</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šī tiesa arī uzskatīja, ka dažu AIA aktīvu nodošanu TAP nevar kvalificēt kā uzņēmējsabiedrības daļas nodošanu. Tā uzskata, ka TAP iegādājusies tikai atsevišķus elementus, kas izriet no AIA darbības izbeigšanas un kam nav raksturīgas tādas ekonomiskas vienības organizācijas pazīmes, kura pati var darboties tirgū. Turklāt neviens no šiem elementiem neesot izšķirošs vai būtisks, lai atbalstītu TAP veikto čarterreisu veikšanas darbību. Bez tam IATA 1993. gada vasaras sezonā TAP esot izmantojusi savas lidmašīnas, lai veiktu noteiktus lidojumus, kurus AIA bija apņēmusies veikt. Bijušās AIA lidmašīnas līdz to atdošanai atpakaļ līzinga devējiem tika izmantotas arī, lai veiktu regulāros TAP lidojumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">24</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt, lai gan sākotnēji varēja šķist, ka TAP turpināja AIA veikto darbību, Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas apelācijas tiesa) noraidīja šo interpretāciju. Pirmkārt, AIA noslēgto līgumu neizpilde būtu likusi TAP maksāt lielas kompensācijas. Otrkārt, TAP pati esot varējusi nodrošināt AIA noslēgto līgumu ievērošanu. Treškārt, tā kā TAP ir izmantojusi savu uzņēmumu, lai darbotos čarterreisu tirgū, uzņēmuma pāreja nevarot tikt pierādīta. Ceturtkārt, 1994. gadā izmantodama čarterreisus, TAP esot centusies iegūt tirgus daļu, kas atbrīvojās pēc AIA likvidācijas, un tas nevarot raksturot AIA klientu nodošanu TAP, vēl jo vairāk tāpēc, ka čarterreisu tirgū šādi klienti ir ļoti nepastāvīgi. Piektkārt, uzņēmums, kas bija AIA rīcībā, esot bijis saistīts ar nenododamu lidojumu ekspluatācijas licenci, kas uzņēmuma cesiju esot padarījis neiespējamu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">25</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar 2009. gada 25. februāra spriedumu Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) noraidīja prasītāju pamatlietā iesniegto kasācijas sūdzību par Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas apelācijas tiesa) 2008. gada 16. janvāra spriedumu, uzskatīdama, pirmkārt, ka nav notikusi uzņēmuma pāreja Direktīvas 77/187 izpratnē un, otrkārt, ka nav nepieciešams vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">26</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmām kārtām, šī tiesa piekrita Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas apelācijas tiesa) argumentācijai, izņemot attiecībā uz nozīmi, kāda piešķirta faktam, ka AIA piederēja ar nenododamu licenci saistīts uzņēmums. Tā kā TAP pašai bija licence, kas tai ļāva veikt regulārus un neregulārus lidojumus, tas, ka AIA rīcībā esošā licence čarterreisu veikšanai nebija nododama, neesot liedzis TAP veikt šo darbību.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">27</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr iesniedzējtiesa uzskata, ka pēc AIA aktīvu likvidācijas TAP iekšienē neesot saglabājusies “nekāda ekonomiska vienība, kas tieši un autonomi turpinātu darboties čarterreisu veikšanas jomā, kurā agrāk darbojās AIA”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">28</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt TAP kā AIA galvenā kreditora interesēs bija izpildīt AIA noslēgtos līgumus, lai tai nebūtu jāmaksā lielas kompensācijas, kas tajos bija paredzētas lidojumu atcelšanas gadījumā. Tāpat ar AIA likvidācijas komisiju un iznomātājiem noslēgtās vienošanās par četru tās nomātu lidmašīnu nodošanu mērķis esot bijis mazināt AIA likvidācijas radītos zaudējumus, jo TAP bija vienas no šīm lidmašīnām apakšnomniece un pārējo trīs lidmašīnu līzinga galvotāja. Turklāt minētās lidmašīnas bez izšķirības tika izmantotas regulāriem un neregulāriem lidojumiem, pirms tās līgumu termiņa beigās laikā no 1998. līdz 2000. gadam tika atdotas līzinga devējiem. Tādējādi šie apstākļi neatklājot nekādu nodomu pārņemt AIA “čarterreisu veikšanas” darbību un neesot pietiekami, lai apgalvotu, ka šī darbība ir tikusi attīstīta autonomi TAP ietvaros.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">29</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesniedzējtiesa 2009. gada 25. februāra spriedumā apstiprināja, ka attiecībā uz 1994. gadā veiktajiem lidojumiem TAP vienkārši centās iegūt tirgus daļu, kas pēc AIA likvidācijas bija palikusi brīva, un tas saskaņā ar Tiesas judikatūru neļauj secināt, ka būtu notikusi ekonomiskas vienības pāreja starp šīm divām sabiedrībām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">30</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt AIA lidmašīnās izmantoto trauku un biroja iekārtu nodošanai TAP neesot nozīmes ne tikai tāpēc, ka tā tika ņemta vērā likvidācijas procesā, bet arī tāpēc, ka nav pierādīts, ka šo trauku un šī aprīkojuma izmantošana bija paredzēta “čarterreisu veikšanas” darbībai. Līdz ar to neesot iespējams apgalvot, ka tie ir daļa no organizēta īpašumu un personu kopuma, kas būtu īpaši veltīti neregulāru lidojumu darbībai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">31</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Visbeidzot – pēc AIA likvidācijas TAP esot tikai pieņēmusi atpakaļ darbā divas darbinieces, kuras tā līdz šim bija norīkojusi darbā AIA tirdzniecības departamentā, un tām esot uzticējusi līdzvērtīgas funkcijas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">32</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrām kārtām, Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) 2009. gada 25. februāra spriedumā uzskatīja, ka, ņemot vērā Direktīvas 77/187 un Direktīvas 2001/23 saturu, to interpretāciju, ko veikusi Tiesa, un pamatlietas iezīmes, nav nepieciešams vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Tās ieskatā LESD 267. panta trešajā daļā paredzētais pienākums uzdot prejudiciālu jautājumu neesot “absolūts” un tas nevar tikt uzlikts tikai tādēļ, ka pamatlietas puses lūdz vērsties Tiesā, pretējā gadījumā prejudiciālā nolēmuma tiesvedība “pārveidotos par tiesvedības pušu rīcībā esošu tiesību aizsardzības līdzekli”. Turklāt Tiesa esot “pati skaidri atzinusi, ka “pareiza Kopienu tiesību piemērošana var būt tik acīmredzama, ka tā nerada nekādas pamatotas šaubas par atbildi, kas sniedzama uz uzdoto jautājumu””.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">33</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesniedzējtiesa ir piebildusi, ka šajā gadījumā, “ņemot vērā Direktīvas [77/187 un Direktīvas 2001/23] noteikumu saturu, to interpretāciju, ko sniegusi Tiesa, un izskatāmās lietas apstākļus, nav būtisku šaubu, kuru dēļ būtu nepieciešams ierosināt prejudiciālu tiesvedību, jo nav nozīmes tam, ka šajā lietā izvirzītie jautājumi un Tiesas izvērtēšanai iesniegtās situācijas nav pilnīgi identiski”. Šajā ziņā tā ir precizējusi, ka “Tiesai ir plaša un iedibināta judikatūra uzņēmumu pārejas jomā” un ka “[Direktīva 2001/23] jau atspoguļo tādu tajā izklāstīto jēdzienu konsolidāciju saskaņā ar šo judikatūru, kuri tagad ir skaidri interpretēti judikatūrā (Kopienu un pat valsts līmenī), kas šajā gadījumā ļauj izvairīties no iepriekšējas konsultēšanās ar Tiesu”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">34</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Uzskatīdami būtībā, ka 2009. gada 25. februāra spriedums bija balstīts uz acīmredzami kļūdainu jēdziena “uzņēmuma pāreja” Direktīvas 2001/23 izpratnē interpretāciju un ka iesniedzējtiesa tajā nav izpildījusi LESD 267. panta trešajā daļā paredzēto pienākumu uzdot prejudiciālu jautājumu, prasītāji pamatlietā vērsās Varas Cíveis de Lisboa (Lisabonas pirmās instances civillietu tiesa, Portugāle) ar prasību par Portugāles valsts atbildību, lai saņemtu atlīdzību par kaitējumu, kas viņiem esot nodarīts ar šo spriedumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">35</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šī tiesa nolēma apturēt tiesvedību un vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">36</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2015. gada 9. septembra spriedumā Ferreira da Silva e Brito u.c. (C‑160/14, turpmāk – spriedums Ferreira da Silva e Brito I, EU:C:2015:565) Tiesa, atbildot uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tostarp nosprieda, pirmkārt, ka pamatlietas apstākļi ļauj to raksturot kā “uzņēmuma pāreju” Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta izpratnē. Otrkārt, tā uzskatīja, ka Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu ir pienākums vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par šī jēdziena “uzņēmējsabiedrības īpašumtiesību pāreja” interpretāciju apstākļos, kurus raksturo gan atšķirīgi zemāko instanču tiesu nolēmumi par minētā jēdziena interpretāciju, gan biežas tā interpretācijas grūtības dažādās dalībvalstīs, kā dēļ liels skaits valstu tiesu bijušas spiestas vērsties Tiesā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">37</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Spriedumā, kas pasludināts pēc sprieduma Ferreira da Silva e Brito I pasludināšanas, Varas Cíveis de Lisboa (Lisabonas pirmās instances civillietu tiesa) noraidīja prasītāju pamatlietā prasību, pamatojoties uz to, ka viņi nebija pierādījuši, ka Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) būtu pieļāvusi acīmredzamu Savienības tiesību pārkāpumu. Pēc tam, kad arī Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas apelācijas tiesa) ar 2023. gada 16. marta spriedumu bija noraidījusi viņu apelācijas sūdzību, viņi iesniedza ārkārtas kasācijas sūdzību Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa), kas ir iesniedzējtiesa.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">38</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tā kā Tribunal da Relação de Lisboa (Lisabonas apelācijas tiesa) 2023. gada 16. marta spriedumā kritizēja spriedumu Ferreira da Silva e Brito I, pamatojoties it īpaši uz to, ka Tiesa tajā ir izvērtējusi jēdzienu “uzņēmuma pāreja”, ņemot vērā nolēmumus, kas pieņemti pēc 2009. gada 25. februāra, iesniedzējtiesa aicina Tiesu precizēt, vai šis vērtējums varēja tikt balstīts tikai uz judikatūru pirms 2009. gada 25. februāra. Šī tiesa arī lūdz Tiesu konkrēti izvērtēt, vai šajā gadījumā 2009. gada 25. februāra sprieduma pasludināšana var tikt kvalificēta kā pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums. Visbeidzot – ja Tiesa secinātu, ka pamatlietas fakti ir “uzņēmuma pāreja” Direktīvas 77/187 un Direktīvas 2001/23 izpratnē, rastos jautājums, vai LCCT 23. panta 3. punkts, saskaņā ar kuru šajā pantā paredzētās kompensācijas pieņemšana ir uzskatāma par piekrišanu atlaišanai no darba, ir saderīgs ar tajā laikā spēkā esošajām Savienības tiesībām un it īpaši ar Direktīvas 77/187 3. panta 1. punktu un 4. panta 1. punktu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">39</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādos apstākļos Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-86" title="page-9">
      “1) Vai, ņemot vērā iepriekš izklāstītos pierādītos faktus un līdz 2009. gada 25. februārim zināmo Tiesas judikatūru, [Direktīva 77/187] un [Direktīva 2001/23], it īpaši [Direktīvas 2001/23] 1. panta 1. punkts, kurā skaidrots jēdziens “pāreja”, 2009. gada 25. februārī bija jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “uzņēmuma pāreja” attiecas uz situāciju, kad uzņēmuma, kas darbojas čarterlidojumu tirgū, darbība tiek izbeigta ar šā uzņēmuma vairākuma akcionāra, kurš pats ir gaisa pārvadājumu uzņēmums, lēmumu un kad šis vairākuma akcionārs likvidācijas kontekstā veic darbības, kas detalizētāk aprakstītas iepriekš izklāstītajā pierādīto faktu atreferējumā?
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-87" title="page-9">
      2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša – un ņemot vērā arī iepriekš izklāstītos pierādītos faktus, kā arī līdz 2009. gada 25. februārim zināmo Tiesas judikatūru –, vai par pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu ir uzskatāms lēmums, kas ietverts spriedumā, kuru tajā pašā dienā pasludinājusi Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa), kura, lemjot pēdējā instancē un ņemot vērā tai zināmos faktus, atzina, ka minētās direktīvas, it īpaši Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkts, jāinterpretē tādējādi, ka jēdziens “uzņēmuma pāreja” neattiecas uz iepriekšējā jautājumā aprakstīto situāciju?
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-88" title="page-10">
      3) Ņemot vērā iepriekš izklāstītos pierādītos faktus un līdz 2009. gada 25. februārim zināmo Tiesas judikatūru, vai par pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu ir uzskatāms lēmums, kas ietverts spriedumā, kuru tajā pašā dienā pasludinājusi Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa), kas, lemjot pēdējā instancē un ņemot vērā tai zināmos faktus, atzina, ka, ņemot vērā pirmajā prejudiciālajā jautājumā aprakstītos faktus un to, ka zemāko instanču valsts tiesas, izskatot lietu, pieņēma pretrunīgus spriedumus, EKL 234. pants (tagad LESD 267. pants) jāinterpretē tādējādi, ka tai nebija pienākuma vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par jēdziena “uzņēmuma pāreja” Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta izpratnē pareizu interpretāciju?
    </p>
    <p class="C09Marge0avecretrait" id="para-89" title="page-10">
      4) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša un ja atbilde uz vienu vai abiem iepriekšējiem jautājumiem ir apstiprinoša, Tiesai secinot, ka pastāv pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums, – kā izskatāmajā lietā, kurā ir pierādīts, ka darbinieki piekrita saņemt kompensāciju par kolektīvo atlaišanu pārliecībā, ka viņu darba devēja [AIA] darbības izbeigšana ir neizbēgama, nezinādami, ka pēc viņu darba līgumu izbeigšanas TAP pārņems vismaz daļu no čarterreisu veikšanas darbībām, ko līdz tam nodrošināja [AIA], un ka TAP tiks nodota daļa no [AIA] aprīkojuma, ieskaitot lidmašīnas, – vai Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā tāda valsts tiesību norma kā [LCCT] 23. panta 3. punkts, kas starplaikā ir atcelts, bet bija piemērojams pamatlietas faktu norises laikā un saskaņā ar ko, “ja darbinieks pieņem šajā pantā minēto kompensāciju, tiek uzskatīts, ka viņš piekrīt atlaišanai?”
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par prejudiciālajiem jautājumiem</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ievada piezīmes</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">40</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Prejudiciālajos jautājumos iesniedzējtiesa atsaucas gan uz Direktīvu 77/187, gan uz Direktīvu 2001/23, ar kuru kodificēta Direktīva 77/187, kas grozīta ar Direktīvu 98/50. Tā kā prasītāju pamatlietā kolektīvā atlaišana stājās spēkā 1993. gada 30. aprīlī, ir jāpiemēro pirmā no šīm direktīvām. Tomēr šo direktīvu attiecīgo noteikumu formulējums lielā mērā ir līdzīgs, līdz ar to atbildes uz šiem jautājumiem nevar atšķirties atkarībā no tā, vai tās attiecas uz vienu vai otru no minētajām direktīvām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par pirmo līdz trešo jautājumu</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">41</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar pirmo līdz trešo jautājumu, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai var iestāties dalībvalsts atbildība par pietiekami būtisku Direktīvas 77/187 1. panta 1. punkta vai Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta pārkāpumu, ko izdarījusi viena no tās tiesām, kuras nolēmumi nav pārsūdzami – tādu kā Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) 2009. gada 25. februāra spriedumā pieņemtā interpretācija, ņemot vērā atbilstošās tiesību normas interpretācijas kļūdas un to, ka šī tiesa nav izpildījusi pienākumu vērsties Tiesā saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">42</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesākumā jāatgādina, ka princips par valsts atbildību par privātpersonām radītajiem zaudējumiem, ja tā pieļāvusi Savienības tiesību pārkāpumu, kurā tā ir vainojama, ir raksturīgs Līgumu, uz kuriem Savienība ir balstīta, sistēmai (spriedums, 1991. gada 19. novembris, Francovich u.c., C‑6/90 un C‑9/90, EU:C:1991:428, 35. punkts). Šis princips ir piemērojams visos gadījumos, kad dalībvalsts ir pārkāpusi Savienības tiesības, neatkarīgi no tā, kura valsts iestāde ir pieļāvusi šo pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 31. un 32. punkts, kā arī 2022. gada 22. decembris, Ministre de la Transition écologique un Premier ministre (Valsts atbildība par gaisa piesārņojumu), C‑61/21, EU:C:2022:1015, 43. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">43</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi minētais princips ir piemērojams arī tad, ja aplūkotais pārkāpums izriet no tādas valsts tiesas nolēmuma, kura lietu izskata pēdējā instancē. Proti, Tiesa jau ir konstatējusi, ka tiesu varai ir būtiska loma to tiesību aizsardzībā, kas privātpersonām izriet no Savienības tiesību normām, un ka pēdējās instances tiesa pēc definīcijas ir pēdējā instance, kurā tās var atsaukties uz tiesībām, ko tām piešķir šīs tiesību normas. Tiesa no tā ir secinājusi, ka Savienības tiesību normu pilnīga efektivitāte tiktu apšaubīta un šo tiesību aizsardzība – vājināta, ja tiktu izslēgts, ka privātpersonas ar zināmiem nosacījumiem var saņemt atlīdzinājumu par kaitējumu, kas tām nodarīts ar Savienības tiesību pārkāpumu, kurš ir attiecināms uz valsts pēdējās instances tiesas nolēmumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 32.–36. un 59. punkts; 2006. gada 13. jūnijs, Traghetti del Mediterraneo, C‑173/03, EU:C:2006:391, 31. punkts, un 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 20. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">44</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Runājot par šīs atbildības iestāšanās nosacījumiem, Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, ka privātpersonām, kurām ir nodarīts kaitējums, ir tiesības uz atlīdzinājumu, ja ir izpildīti trīs nosacījumi, proti, ja pārkāptā Savienības tiesību noteikuma mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, ja šī noteikuma pārkāpums ir pietiekami būtisks un ja ir tieša cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un šīm privātpersonām nodarīto kaitējumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 51. punkts; 2022. gada 22. decembris, Ministre de la Transition écologique un Premier ministre (Valsts atbildība par gaisa piesārņojumu), C‑61/21, EU:C:2022:1015, 44. punkts, kā arī 2025. gada 18. decembris, Hamoudi/Frontex, C‑136/24 P, EU:C:2025:977, 68. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">45</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šie trīs nosacījumi ir nepieciešami un pietiekami, lai iestātos dalībvalsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 66. punkts, un 2003. gada 30. septembris, Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513, 57. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">46</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Līdz ar to Savienības tiesības nepieļauj, ka valsts tiesībās ir paredzēti papildu vai stingrāki nosacījumi nekā tie, kas minēti šī sprieduma 44. punktā. Tomēr tas nekādi neizslēdz, ka valsts atbildība par šo tiesību pārkāpumu var iestāties ar mazāk ierobežojošiem nosacījumiem, pamatojoties uz valsts tiesībām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1996. gada 5. marts, Brasserie du pêcheur un Factortame, C‑46/93 un C‑48/93, EU:C:1996:79, 66. punkts; 2007. gada 13. marts, Test Claimants in the Thin Cap Group Litigation, C‑524/04, EU:C:2007:161, 115. punkts, kā arī 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 65. un 66. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">47</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Konkrētāk, attiecībā uz dalībvalsts atbildību par kaitējumu, kas nodarīts ar tādas valsts tiesas, kuras nolēmumi nav pārsūdzami, nolēmumu, ar kuru tiek pārkāpta Savienības tiesību norma, no Tiesas judikatūras izriet, ka šo atbildību reglamentē trīs šī sprieduma 44. punktā minētie nosacījumi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 52. punkts, un 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 23. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">48</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā lietā pirmais dalībvalsts atbildības par Savienības tiesību pārkāpumu iestāšanās nosacījums ir izpildīts, jo ir acīmredzams, ka Direktīvas 77/187 1. panta 1. punkta un Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta mērķis ir piešķirt tiesības darbiniekiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">49</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Proti, šo direktīvu mērķis ir aizsargāt darba ņēmējus. Saskaņā ar Direktīvas 77/187 otro apsvērumu un Direktīvas 2001/23 3. apsvērumu un atbilstoši šo direktīvu nosaukumam to mērķis ir aizsargāt darbiniekus darba devēja maiņas gadījumā, it īpaši, lai nodrošinātu viņu tiesību aizsardzību, un Tiesa to ir atkārtoti uzsvērusi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1992. gada 19. maijs, Redmond Stichting, C‑29/91, EU:C:1992:220, 11. punkts; 1992. gada 12. novembris, Watson Rask un Christensen, C‑209/91, EU:C:1992:436, 26. punkts; 1994. gada 14. aprīlis, Schmidt, C‑392/92, EU:C:1994:134, 15. punkts, kā arī 2005. gada 15. decembris, Güney‑Görres un Demir, C‑232/04 un C‑233/04, EU:C:2005:778, 40. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">50</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi šo direktīvu 3. panta 1. punkta pirmās daļas un 4. panta 1. punkta pirmās daļas mērķis darbinieku interesēs ir nodrošināt pēdējo minēto tiesību aizsardzību darba devēja maiņas gadījumā, ļaujot viņiem palikt darbā pie cesionāra ar tādiem pašiem nosacījumiem, par kādiem ir panākta vienošanās ar cedentu. Šo noteikumu mērķis ir cik vien iespējams nodrošināt darba tiesisko attiecību turpināšanu ar cesionāru bez izmaiņām, it īpaši, uzliekot tam pienākumu saglabāt koplīgumā paredzētos darba nosacījumus un aizsargājot darbiniekus pret atlaišanu, kas pamatota tikai ar uzņēmuma pāreju (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1985. gada 7. februāris, Wendelboe u.c., 19/83, EU:C:1985:54, 15. punkts; 1985. gada 11. jūlijs, Foreningen af Arbejdsledere i Danmark, 105/84, EU:C:1985:331, 15. punkts; 1991. gada 25. jūlijs, d’Urso u.c., C‑362/89, EU:C:1991:326, 9. punkts, kā arī 2008. gada 27. novembris, Juuri, C‑396/07, EU:C:2008:656, 28. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">51</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz otro dalībvalsts atbildības par Savienības tiesību pārkāpumu iestāšanās nosacījumu, proti, prasību par pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu, jāņem vērā tiesas spriešanas funkciju specifika, kā arī leģitīmās tiesiskās drošības prasības. Tādējādi valsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumu tādas valsts tiesas nolēmumā, kuras nolēmumi nav pārsūdzami, var iestāties tikai izņēmuma gadījumā, kad tiesa ir acīmredzami pārkāpusi piemērojamās tiesības (spriedums, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 53. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">52</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai noteiktu, vai šis nosacījums ir izpildīts, valsts tiesai, kurā celta prasība par zaudējumu atlīdzību, jāņem vērā visi apstākļi, kas raksturo tajā izskatāmo situāciju, it īpaši pārkāptās tiesību normas skaidrība un precizitāte, rīcības brīvības, kuru pārkāptā tiesību norma paredz valsts vai Savienības iestādēm, apmērs, tas, vai nodarītā pārkāpuma vai kaitējuma pamatā ir nodoms vai nolaidība, vai iespējamā tiesību kļūda ir attaisnojama vai neattaisnojama, apstāklis, ka Savienības iestādes rīcība varēja veicināt Savienības tiesībām pretēju pasākumu vai valsts prakses īstenošanu vai saglabāšanu, kā arī tas, ka attiecīgā tiesa nav izpildījusi savu pienākumu uzsākt prejudiciālā nolēmuma procedūru saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 54. un 55. punkts, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 25. un 26. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">53</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr jāprecizē, ka, lai varētu iestāties dalībvalsts atbildība, nav obligāti jāizpilda visi iepriekšējā punktā minētie kritēriji.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">54</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt, ņemot vērā, ka strīdos par dalībvalstu atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu šo tiesību “pietiekami būtisks pārkāpums” ir jāizvērtē attiecīgā prettiesiskā lēmuma pieņemšanas brīdī (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 10. septembris, HTTS/Padome, C‑123/18 P, EU:C:2019:694, 39. un 55. punkts), šajā ziņā nozīme ir judikatūrai, kas pastāv brīdī, kad valsts tiesa, kuras nolēmumi nav pārsūdzami, ir pieņēmusi apstrīdēto lēmumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">55</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz to, ka valsts tiesa, kuras nolēmumi nav pārsūdzami, nav izpildījusi pienākumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, – tas ir elements, kura nozīme atšķiras atkarībā no konkrētās lietas apstākļiem.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">56</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai gan šī pienākuma neizpilde var būt pamats konstatējumam, ka šādas tiesas izdarīts Savienības tiesību pārkāpums ir acīmredzams, ar to vien nepietiek, lai konstatētu pietiekami būtisku tādas Savienības tiesību normas pārkāpumu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, un līdz ar to – lai iestātos dalībvalsts atbildība.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">57</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Minētais pienākums ir daļa no sadarbības, kas izveidota starp Tiesu un dalībvalstu tiesām, izmantojot tiesnešu dialogu, lai nodrošinātu, pirmkārt, Savienības tiesību saskaņotību, pilnīgu iedarbību un tām piemītošo raksturu, kā arī Savienības tiesību sistēmas autonomiju, kuras ievērošanu nodrošina Tiesa, un, otrkārt, pareizu Savienības tiesību piemērošanu un vienveidīgu interpretāciju. Šī sadarbība it īpaši ļauj novērst tādas valsts judikatūras izveidošanos kādā dalībvalstī, kas nebūtu saderīga ar Savienības tiesību normām (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1965. gada 1. decembris, Schwarze, 16/65, EU:C:1965:117, 1094. lpp.; 1977. gada 24. maijs, Hoffmann‑La Roche, 107/76, EU:C:1977:89, 5. punkts; 2024. gada 15. oktobris, KUBERA, C‑144/23, EU:C:2024:881, 33. un 35. punkts, kā arī 2026. gada 24. marts, Remling, C‑767/23, EU:C:2026:243, 19. un 21. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). Tādējādi tā nozīmē, ka valstu tiesām, it īpaši tām, kuru nolēmumi nav pārsūdzami, un Tiesai ir kopīga atbildība nodrošināt vienveidīgu un konsekventu Savienības tiesību interpretāciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">58</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Jāatgādina arī, ka ar LESD 267. pantu ieviestā tiešās sadarbības starp Tiesu un valstu tiesām sistēma nav tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ir pieejams lietas dalībniekiem lietā, kuru izskata valsts tiesa. Tādējādi ar to vien, ka puse apgalvo, ka strīds rada jautājumu par Savienības tiesību interpretāciju, nepietiek, lai attiecīgā tiesa būtu spiesta uzskatīt, ka šāds jautājums ir ierosināts LESD 267. panta nozīmē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2021. gada 6. oktobris, Consorzio Italian Management un Catania Multiservizi, C‑561/19, EU:C:2021:799, 53. un 54. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">59</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No tā izriet, ka, lai tiktu konstatēts pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums, kas izraisa dalībvalsts atbildību, papildus LESD 267. panta trešajā daļā noteiktā pienākuma iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu neizpildei jāpastāv arī citas tādas Savienības tiesību normas pārkāpumam, ar kuru privātpersonām ir piešķirtas tiesības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">60</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā gadījumā, kā izriet no sprieduma Ferreira da Silva e Brito I rezolutīvās daļas 1. un 2. punkta, 2009. gada 25. februāra spriedumā nav ievērots ne Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkts, ne LESD 267. panta trešajā daļā noteiktais pienākums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šādos apstākļos jāpārbauda, vai pēdējā minētajā spriedumā iesniedzējtiesas sniegtā Savienības tiesību interpretācija var tikt kvalificēta kā pietiekami būtisks šo tiesību pārkāpums.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">61</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā jāatgādina, ka jebkurā gadījumā Savienības tiesību pārkāpums ir pietiekami būtisks, ja attiecīgais nolēmums ir pieņemts, acīmredzami pārkāpjot Tiesas judikatūru attiecīgajā jomā (spriedumi, 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 56. punkts, kā arī 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 26. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">62</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr to kritēriju, kas ļauj noteikt dalībvalstu atbildību par privātpersonām nodarīto kaitējumu, kurš radies, pārkāpjot Savienības tiesības, piemērošana principā ir jāveic valsts tiesām saskaņā ar Tiesas sniegtajām šīs piemērošanas vadlīnijām (spriedumi, 1999. gada 1. jūnijs, Konle, C‑302/97, EU:C:1999:271, 59. punkts; 2003. gada 30. septembris, Köbler, C‑224/01, EU:C:2003:513, 100. punkts; šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2016. gada 28. jūlijs, Tomášová, C‑168/15, EU:C:2016:602, 21. punkts, un 2020. gada 10. decembris, Euromin Holdings (Cyprus), C‑735/19, EU:C:2020:1014, 70. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">63</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai valsts tiesai sniegtu lietderīgu atbildi, Tiesa sadarbības ar valstu tiesām kontekstā var sniegt tai visas norādes, ko tā uzskata par vajadzīgām (skat. spriedumus, 1985. gada 21. marts, Celestri &amp; C., 172/84, EU:C:1985:137, 12. punkts; 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE, C‑49/07, EU:C:2008:376, 30. punkts, un 2026. gada 19. marts, Oblastní nemocnice Kolín, C‑513/24, EU:C:2026:214, 26. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">64</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā trīs elementi, kas raksturoja to, kā Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) pieņēma 2009. gada 25. februāra spriedumu, ir izšķiroši, lai konstatētu, vai šis spriedums ir pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par kļūdām Savienības tiesību interpretācijā, ņemot vērā Tiesas judikatūru, kas Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) bija jāievēro 2009. gada 25. februāra sprieduma taisīšanā</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">65</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmām kārtām, jāatgādina, ka sprieduma Ferreira da Silva e Brito I rezolutīvās daļas 1. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka “Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkts ir interpretējams tādējādi, ka “uzņēmuma pārejas” jēdziens attiecas uz situāciju, kad uzņēmuma, kas darbojas čarterreisu tirgū, darbība tiek izbeigta ar tā vairākuma akcionāra, kurš pats ir gaisa pārvadājumu uzņēmums, lēmumu un kad līdz ar to pēdējais minētais aizstāj likvidēto uzņēmumu, pārņemot lidmašīnu nomas līgumus un izpildāmos līgumus par čarterreisiem, veic darbību, ko agrāk nodrošināja likvidētais uzņēmums, atjauno darbā dažus no darbiniekiem, kuri agrāk strādāja šajā uzņēmumā, uzticot viņiem darba pienākumus, kas ir identiski agrāk veiktajiem pienākumiem, un no minētā uzņēmuma pārņem neliela izmēra aprīkojumu”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">66</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ir taisnība, ka, lai nonāktu pie šādas interpretācijas, Tiesa sprieduma Ferreira da Silva e Brito I 24., 25. un 27. punktā ir atsaukusies uz diviem spriedumiem, kas pasludināti pēc 2009. gada 25. februāra sprieduma, proti, uz 2010. gada 29. jūlija spriedumu UGT‑FSP (C‑151/09, EU:C:2010:452) un 2014. gada 6. marta spriedumu Amatori u.c. (C‑458/12, EU:C:2014:124). Tāpat sprieduma Ferreira da Silva e Brito I 33. un 34. punktā tā minēja 2009. gada 12. februāra spriedumu Klarenberg (C‑466/07, EU:C:2009:85). Tomēr, ņemot vērā, ka tas pasludināts gandrīz vienā laikā ar 2009. gada 25. februāra spriedumu, nav skaidrs, vai Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) varēja ar to iepazīties pirms šī pēdējā sprieduma pasludināšanas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">67</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tāpēc ir jāizklāsta Tiesas judikatūra pirms 2009. gada 12. februāra sprieduma Klarenberg (C‑466/07, EU:C:2009:85), lai noteiktu, vai no tā jau varēja viegli secināt spriedumā Ferreira da Silva e Brito I sniegto Direktīvas 2001/23 1. panta 1. punkta interpretāciju.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">68</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā šķiet, ka 2009. gada 25. februāra sprieduma pasludināšanas brīdī Tiesa savā judikatūrā jau bija izstrādājusi novērtēšanas metodoloģiju, kas ir kopīga dažādiem uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrību pārejas gadījumiem. Kopš 1986. gada 18. marta sprieduma Spijkers (24/85, EU:C:1986:127) Tiesa ir izskaidrojusi faktiskos apstākļus, kuriem ir jāraksturo attiecīgais darījums, lai to varētu kvalificēt kā “uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības pāreju”, un kuri pēc tam tika sistematizēti, – it īpaši 1992. gada 19. maija spriedumā Redmond Stichting (C‑29/91, EU:C:1992:220) un 1997. gada 11. marta spriedumā Süzen (C‑13/95, EU:C:1997:141).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">69</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi no judikatūras jau izrietēja, ka, pirmkārt, lai tiktu konstatēta attiecīgās ekonomiskās vienības identitātes saglabāšana pēc tam, kad ir mainījusies persona, kura ir atbildīga par uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības darbību, šai vienībai ir jābūt organizētai stabili, un tās darbība nevar aprobežoties ar konkrēta darba izpildi. Tātad jēdziens “vienība” norāda uz organizētu personu un lietu kopumu, kas dara iespējamu saimnieciskās darbības veikšanu, lai sasniegtu noteiktu mērķi (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1995. gada 19. septembris, Rygaard, C‑48/94, EU:C:1995:290, 20. punkts, un 1997. gada 11. marta, Süzen, C‑13/95, EU:C:1997:141, 13. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">70</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, lai noteiktu, vai pastāv pāreja Direktīvas 77/187, kā arī Direktīvas 2001/23 izpratnē, izšķirošais kritērijs ir tas, vai attiecīgā vienība saglabā savu identitāti, par ko liecina tostarp tās darbības faktiska turpināšana vai atsākšana (spriedumi, 1986. gada 18. marts, Spijkers, 24/85, EU:C:1986:127, 11. punkts; 1992. gada 19. maijs, Redmond Stichting, C‑29/91, EU:C:1992:220, 23. punkts, un 1997. gada 11. marts, Süzen, C‑13/95, EU:C:1997:141, 10. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">71</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Savukārt, tā kā jau no Direktīvas 77/187 1. panta un no Direktīvas 2001/23 1. panta formulējuma izriet, ka šo direktīvu piemērošanas joma attiecas uz visiem gadījumiem, kad līgumattiecību ietvaros mainās fiziska vai juridiska persona, kas atbild par uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības darbību un kas šā fakta dēļ uzņemas darba devēja pienākumus pret uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības darbiniekiem, nav nozīmes tam, vai ir nodotas īpašumtiesības uz materiālajiem aktīviem (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1987. gada 17. decembris, Ny Mølle Kro, 287/86, EU:C:1987:573, 12. punkts; 1992. gada 12. novembris, Watson Rask un Christensen, C‑209/91, EU:C:1992:436, 15. punkts; 2003. gada 20. novembris, Abler u.c., C‑340/01, EU:C:2003:629, 41. punkts, kā arī 2005. gada 15. decembris, Güney‑Görres un Demir, C‑232/04 un C‑233/04, EU:C:2005:778, 37. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">72</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Lai noteiktu, vai ir izpildīti nosacījumi, kas ļauj konstatēt attiecīgās vienības identitātes saglabāšanu, jāņem vērā visi faktiskie apstākļi, kas raksturo attiecīgo darījumu, tostarp attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids, tas, vai notiek vai nenotiek materiālo aktīvu – tādu kā ēkas un kustamais īpašums – pāreja, nemateriālo aktīvu vērtība pārejas brīdī, tas, vai jaunais darba devējs pārņem vai nepārņem vairumu personāla, vai notiek vai nenotiek klientu pārņemšana, kā arī pirms un pēc pārejas veikto darbību līdzīguma pakāpe un šo darbību iespējamās pārtraukšanas ilgums. Visi šie apstākļi tomēr ir tikai atsevišķi veicamā kopējā novērtējuma aspekti, tāpēc tos nevar aplūkot izolēti (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1986. gada 18. marts, Spijkers, 24/85, EU:C:1986:127, 13. punkts; 1992. gada 19. maijs, Redmond Stichting, C‑29/91, EU:C:1992:220, 24. punkts, kā arī 1997. gada 11. marts, Süzen, C‑13/95, EU:C:1997:141, 14. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">73</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt jau no judikatūras, par kuru varēja saprātīgi sagaidīt, ka Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) par to bija informēta brīdī, kad šī tiesa pasludināja 2009. gada 25. februāra spriedumu, izrietēja, ka šajā vērtējumā tostarp ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības veids. Attiecīgā nozīme, kas piešķirama dažādiem “uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības pārejas” kritērijiem Direktīvas 77/187 un Direktīvas 2001/23 izpratnē, noteikti atšķiras atkarībā no veiktās darbības vai pat ražošanas vai ekspluatācijas metodēm, ko pielieto attiecīgajā uzņēmumā, uzņēmējsabiedrībā vai uzņēmējsabiedrības daļā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1997. gada 11. marts, Süzen, C‑13/95, EU:C:1997:141, 18. punkts; 1998. gada 10. decembris, Hidalgo u.c., C‑173/96 un C‑247/96, EU:C:1998:595, 31. punkts; 1999. gada 2. decembris, Allen u.c., C‑234/98, EU:C:1999:594, 28. punkts, kā arī 2005. gada 15. decembris, Güney‑Görres un Demir, C‑232/04 un C‑233/04, EU:C:2005:778, 35. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">74</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi nozarēs, kurās darbība galvenokārt ir balstīta uz darbaspēku un kurās darbinieku kopums, ko ilgstoši apvieno kopīga darbība, var būt ekonomiska vienība, uzsvars ir jāliek uz darbinieku pārņemšanu. Šāda vienība var saglabāt savu identitāti arī pēc pārejas, kad jaunais darba devējs ne vien turpina attiecīgo darbību, bet arī pārņem skaitliski un kompetences ziņā būtisku daļu darbinieku, ko tā priekšgājējs nodarbinājis tieši šī uzdevuma veikšanai. Šādā gadījumā jaunais darba devējs pārņem organizēto elementu kopumu, kas tam ļaus turpināt veikt visas vai noteiktas cedējošā uzņēmuma darbības (spriedumi, 1997. gada 11. marts, Süzen, C‑13/95, EU:C:1997:141, 21. punkts; 1998. gada 10. decembris, Hidalgo u.c., C‑173/96 un C‑247/96, EU:C:1998:595, 32. punkts, kā arī 1999. gada 2. decembris, Allen u.c., C‑234/98, EU:C:1999:594, 29. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">75</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Savukārt tādā nozarē kā regulārs sabiedriskais pasažieru transports, izmantojot autobusu, kurā darbības veikšanu būtiski veicina materiālie aktīvi, nevar uzskatīt, ka attiecīgā vienība saglabā savu identitāti gadījumā, ja bijušais iepirkuma līguma noslēdzējs jaunajam iepirkuma līguma noslēdzējam nav būtiskā apmērā nodevis šādus aktīvus, kas ir nepieciešami vienības pienācīgai darbībai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2001. gada 25. janvāris, Liikenne, C‑172/99, EU:C:2001:59, 42. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">76</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vairākus gadus pirms 2009. gada 25. februāra sprieduma pasludināšanas Tiesa šajā ziņā ir precizējusi, ka tad, ja darbība galvenokārt nav balstīta uz darbaspēku, ciktāl tai ir nepieciešams nozīmīgs aprīkojums, darbības veikšanai nepieciešamo materiālo aktīvu pārņemšanai var būt izšķiroša nozīme, lai raksturotu īpašumtiesību uz ekonomisku vienību nodošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 20. novembris, Abler u.c., C‑340/01, EU:C:2003:629, 36. punkts), pat ja šī pārņemšana nav saistīta ar īpašumtiesību uz šiem materiālajiem aktīviem nodošanu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 1999. gada 2. decembris, Allen u.c., C‑234/98, EU:C:1999:594, 30. punkts un tajā minētā judikatūra).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">77</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Gluži pretēji – ar to vien, ka jaunais uzņēmējs nav pārņēmis skaita un kompetenču ziņā būtisku daļu personāla, ko viņa priekštecis ir nodarbinājis šīs pašas darbības veikšanai, tādā nozarē nepietiek, lai izslēgtu tādas vienības pārejas pastāvēšanu, kas saglabā savu identitāti Direktīvas 77/187 un Direktīvas 2001/23 izpratnē. Pretēja interpretācija būtu pretrunā minētās direktīvas pamatmērķim – pat pret cesionāra gribu saglabāt darba līgumus ar cedenta darbiniekiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2003. gada 20. novembris, Abler u.c., C‑340/01, EU:C:2003:629, 37. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">78</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādējādi no šī sprieduma 68.–77. punkta izriet, ka labu laiku pirms 2009. gada 25. februāra sprieduma pasludināšanas Tiesa bija izstrādājusi metodoloģiju, lai novērtētu jēdzienu “uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības pāreja”, kas nozīmēja nošķiršanu atkarībā no tā, vai attiecīgajā nozarē darbība galvenokārt bija balstīta uz darbaspēku vai, gluži pretēji, uz nozīmīgu aprīkojumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">79</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Taču šajā spriedumā nav tiešas atsauces ne uz šo metodoloģiju, ne arī uz elementiem, kas ļautu uzskatīt, ka Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) to ir netieši piemērojusi minētajā spriedumā. Tā kā civilās aviācijas nozare, par kuru ir runa pamatlietā, acīmredzami ietilpst nozarēs, kas galvenokārt nav balstītas uz darbaspēku, jo tai vajadzīgs ievērojams aprīkojums, tā ir Tiesas judikatūras, kas it īpaši atgādināta šī sprieduma 75.–77. punktā, neievērošana.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">80</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt minētā metodoloģija netika mainīta ar 2009. gada 12. februāra spriedumu Klarenberg (C‑466/07, EU:C:2009:85), 2010. gada 29. jūlija spriedumu UGT‑FSP (C‑151/09, EU:C:2010:452) un 2014. gada 6. marta spriedumu Amatori u.c. (C 458/12, EU:C:2014:124), uz kuriem Tiesa ir atsaukusies spriedumā Ferreira da Silva e Brito I.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">81</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Pirmkārt, sprieduma Ferreira da Silva e Brito I 24. punktā Tiesa ir apstiprinājusi, ka tā jau bija “atzinusi, ka Direktīva 77/187, kas tika konsolidēta ar Direktīvu 2001/23, ir piemērojama visos iespējamajos gadījumos, kad līgumiskajās attiecībās mainās par uzņēmuma darbību atbildīgās fiziskās vai juridiskās personas, kas uzņemas darba devēja saistības attiecībās ar uzņēmuma darba ņēmējiem (skat. spriedumus, [1996. gada 7. marts], Merckx un Neuhuys, C‑171/94 un C‑172/94, EU:C:1996:87, 28. punkts; [1998. gada 10. decembris], Hernández Vidal u.c., C‑127/96, C‑229/96 un C‑74/97, EU:C:1998:594, 23. punkts, kā arī [2014. gada 6. marta spriedumu] Amatori u.c., C‑458/12, EU:C:2014:124, 29. punkts un tajā minētā judikatūra)”. 2014. gada 6. marta sprieduma Amatori u.c. (C‑458/12, EU:C:2014:124) 29. punktā Tiesa precīzi atkārto 1996. gada 7. marta sprieduma Merckx un Neuhuys (C‑171/94 un C‑172/94, EU:C:1996:87) 28. punktu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">82</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādi rīkodamās, Tiesa sprieduma Ferreira da Silva e Brito I 24. punktā ir vienīgi apstiprinājusi diezgan senu formulējumu, kura pamatā ir 1987. gada 17. decembra spriedums Ny Mølle Kro (287/86, EU:C:1987:573, 12. punkts) un kuru tā pēc tam daudzkārt ir atkārtojusi, tostarp 1988. gada 15. jūnija spriedumā Bork International u.c. (101/87, EU:C:1988:308, 13. punkts) un 1992. gada 19. maija spriedumā Redmond Stichting (C‑29/91, EU:C:1992:220, 11. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">83</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt sprieduma Ferreira da Silva e Brito I 25. punktā citastarp ir atsauce uz 2014. gada 6. marta sprieduma Amatori u.c. (C‑458/12, EU:C:2014:124) 30. punktu, lai norādītu, ka, nosakot, vai pastāv pāreja Direktīvas 2001/23 izpratnē, izšķirošais kritērijs ir tas, vai attiecīgā vienība saglabā savu identitāti, par ko liecina tostarp apstāklis, ka darbība tiek faktiski turpināta vai atsākta. Minētā 30. punkta pamatā lielā mērā ir 1986. gada 18. marta sprieduma Spijkers (24/85, EU:C:1986:127) 11. un 12. punkts, kuri arī ir minēti sprieduma Ferreira da Silva e Brito I 25. punktā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">84</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Visbeidzot – 2010. gada 29. jūlija sprieduma UGT‑FSP (C‑151/09, EU:C:2010:452) 28. punktā, uz kuru ir atsauce sprieduma Ferreira da Silva e Brito I 27. punktā, savukārt ir atkārtota pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru, kā uzsvērts šī sprieduma 73. punktā, attiecīgā nozīme, kas piešķirama dažādiem pārejas kritērijiem Direktīvas 77/187 un Direktīvas 2001/23 izpratnē, noteikti atšķiras atkarībā no veiktās darbības.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">85</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrkārt, sprieduma Ferreira da Silva e Brito I 33. un 34. punktā Tiesa gan ir norādījusi, ka no 2009. gada 12. februāra sprieduma Klarenberg (C‑466/07, EU:C:2009:85), kas pasludināts tikai dažas dienas pirms 2009. gada 25. februāra sprieduma, 46.–48. punkta izriet, ka, “lai konstatētu, ka ir saglabāta pārņemtās vienības identitāte, nozīme ir nevis konkrēta organizēšanas veida saglabāšanai, ko uzņēmējs ir noteicis attiecībā uz dažādiem pārņemtajiem ražošanas elementiem, bet gan šo elementu savstarpējās atkarības un komplementaritātes funkcionālās saiknes saglabāšanai”, un ka līdz ar to “šādas funkcionālas saiknes saglabāšana starp dažādiem pārņemtajiem elementiem ļauj cesionāram izmantot pēdējos minētos pat tad, ja pēc pārņemšanas tie tiek integrēti jaunā un atšķirīgā organizatoriskā struktūrā, lai veiktu identisku vai analoģisku saimniecisko darbību”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">86</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tomēr 2009. gada 12. februāra sprieduma Klarenberg (C‑466/07, EU:C:2009:85) 44. punktā Tiesa, atsaukdamās uz senākiem spriedumiem, ir norādījusi, ka, lai gan iepriekš tā ir nospriedusi, ka darba organizācijas faktors palīdz noteikt ekonomiskas vienības identitāti, tā ir arī nospriedusi, ka pārņemtās vienības organizatoriskās struktūras izmaiņas nevar būt šķērslis Direktīvas 2001/23 piemērošanai.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">87</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Neņemdama vērā jēdziena “uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības pāreja” plašo interpretāciju, kāda tā izriet no šīs judikatūras pirms 2009. gada 12. februāra sprieduma Klarenberg (C‑466/07, EU:C:2009:85), iesniedzējtiesa 2009. gada 25. februāra spriedumā uzskatīja, ka ir jāpārbauda, vai AIA “čarterreisu veikšanas” darbība TAP ir tikusi attīstīta autonomi, lai novērtētu, vai vienības nodošana pēdējai minētajai aviosabiedrībai ir uzskatāma par “uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības pāreju” Direktīvas 77/187 izpratnē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">88</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Proti, pakļaujot šādas pārejas konstatējumu nosacījumam, kuru Tiesa nekad nav izmantojusi savā judikatūrā, – ka nodotā vienība saglabā savu organizatorisko autonomiju vienībā, kas to absorbē, – Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) ir noteikusi prasību, kurai nav pamata šajās direktīvās un kura atšķiras no metodoloģijas, kas izmantota ar tām saistītajā Tiesas judikatūrā, attiecībā uz kuru varēja saprātīgi sagaidīt, ka iesniedzējtiesa, pieņemdama 2009. gada 25. februāra spriedumu, to ņems vērā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">89</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Turklāt jāuzsver, ka 2009. gada 25. februāra spriedumā iesniedzējtiesa ir uzskatījusi, ka “TAP rīcība [bija] ekonomiski konsekventa”, jo tā paredzēja “ierosin[āt] AIA darbības izbeigšanu, pamatojoties uz to, ka tās saimnieciskā darbība nebija dzīvotspējīga, un likvidācijas ietvaros [pārņemt] lidojumus, kurus AIA iepriekš bija apņēmusies veikt, lai izvairītos no lielu kompensāciju izmaksāšanas”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">90</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šādi rīkodamās, lai pamatotu savu jēdziena “uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības pāreja” interpretāciju, iesniedzējtiesa ir izmantojusi subjektīvu pieeju šādam darījumam, to sistemātiski aplūkojot AIA likvidācijas un TAP mērķa samazināt šīs likvidācijas radītos zaudējumus kontekstā. No Tiesas judikatūras, attiecībā uz kuru varēja saprātīgi sagaidīt, ka Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa), pieņemdama 2009. gada 25. februāra spriedumu, to ņems vērā, skaidri izrietēja, ka šis jēdziens ir balstīts uz objektīviem kritērijiem. Kā uzsvērts šī sprieduma 69. punktā, izšķirošais kritērijs, lai konstatētu uzņēmuma, uzņēmējsabiedrības vai uzņēmējsabiedrības daļas pāreju Direktīvas 77/187 un Direktīvas 2001/23 izpratnē, ir tas, vai attiecīgā vienība saglabā savu identitāti, – tas citastarp izriet no tās darbības faktiskas turpināšanas vai atsākšanas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">91</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No tā izriet, ka iesniedzējtiesai nebija jāņem vērā ne AIA likvidācijas konteksts, ne TAP mērķis samazināt šīs likvidācijas radītos zaudējumus, bet bija jāņem vērā daudzas objektīvas norādes, kas liecināja par to, ka TAP faktiski turpināja čarterreisu veikšanas darbību, ko līdz tam veica AIA. Šajā ziņā visbūtiskākais rādītājs ir tas, ka TAP četras no AIA nomātajām astoņām lidmašīnām izmantoja ievērojamu laikposmu no 1993. gada līdz brīdim, kad laikā no 1998. līdz 2000. gadam beidzās nomas līgumi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">92</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā judikatūru, kas Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) bija jāņem vērā, to 2009. gada 25. februāra spriedumā pieļauto kļūdu Savienības tiesību interpretācijā kombinācija, kas ir identificētas šī sprieduma 79., 87., 88. un 90. punktā, šķiet radām pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) pieļauto LESD 267. panta trešajā daļā paredzētā pienākuma iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu neizpildi</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">93</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Otrām kārtām, uz to norāda arī tas, ka iesniedzējtiesa, pārkāpdama LESD 267. panta trešo daļu, nav izpildījusi pienākumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Kā izriet no sprieduma Ferreira da Silva e Brito I rezolutīvās daļas 2. punkta, Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) 2009. gada 25. februāra spriedumā šo pienākumu nav izpildījusi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">94</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">2009. gada 25. februāra spriedumā iesniedzējtiesa, kā norādīts šī sprieduma 33. punktā, paskaidroja, ka tai nav jāiesniedz lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu. Šajā ziņā tā uzskatīja, ka, “ņemot vērā Direktīvas [77/187] un Direktīvas [2001/23] noteikumu saturu, to interpretāciju, ko sniegusi Tiesa, un [pamatlietas] apstākļus [..], nav būtisku šaubu, kuru dēļ būtu nepieciešams ierosināt prejudiciālu tiesvedību, jo neesot nozīmes tam, ka šajā lietā izvirzītie jautājumi un Tiesas izvērtēšanai iesniegtās situācijas nav pilnīgi identiski”. Tā piebilda, ka “Tiesai ir plaša un iedibināta judikatūra uzņēmumu pārejas” jomā [un ka turklāt Direktīvā 2001/23] jau ir konsolidēti no tās judikatūras nākušie jēdzieni, – šie jēdzieni ir ieguvuši skaidrību Savienības un valstu judikatūras interpretācijā, un tādēļ šajā gadījumā nav nepieciešama iepriekšēja apspriešanās ar Tiesu”.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">95</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Vispirms atsaukdamās uz Tiesas veikto Direktīvas 77/187 un Direktīvas 2001/23 interpretāciju, pēc tam – uz to, ka “šajā lietā izvirzītie jautājumi un Tiesas izvērtēšanai iesniegtās situācijas nav pilnīgi identiskas”, un visbeidzot – uz to, ka Tiesai ir “plaša un iedibināta judikatūra uzņēmumu pārejas jomā”, iesniedzējtiesa acīmredzami uzskatīja, ka šajā gadījumā tā ir atbrīvota no LESD 267. panta trešajā daļā paredzētā pienākuma vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu jautājumu, pamatojoties uz to, ka atbilde uz uzdoto jautājumu izriet no Tiesas pastāvīgās judikatūras, kas atrisina attiecīgo tiesību jautājumu, pat ja strīdīgie jautājumi nav pilnībā identiski.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">96</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Taču tad, kad atbilstoši valsts tiesībām nepastāv nekādas valsts tiesas nolēmuma pārsūdzēšanas iespējas tiesā, valsts tiesai principā ir pienākums vērsties Tiesā LESD 267. panta trešās daļas izpratnē, ja tajā izvirzīts jautājums par Savienības tiesību interpretāciju vai atvasināto tiesību akta spēkā esību (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1982. gada 6. oktobris, Cilfit, 283/81, EU:C:1982:335, 11. punkts; 1997. gada 4. novembris, Parfums Christian Dior, C‑337/95, EU:C:1997:517, 26. punkts; 2013. gada 18. jūlijs, Consiglio Nazionale dei Geologi, C‑136/12, EU:C:2013:489, 25. punkts, kā arī 2026. gada 24. marts, Remling, C‑767/23, EU:C:2026:243, 20. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">97</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Līdz ar to šāda valsts tiesa var tikt atbrīvota no šī pienākuma tikai tad, ja tā atrodas vienā no trim situācijām, ko Tiesa ir paredzējusi 1982. gada 6. oktobra spriedumā Cilfit (283/81, EU:C:1982:335, 21. punkts), citiem vārdiem – tad, ja tajā izvirzītajam Savienības tiesību jautājumam nav nozīmes, ja Tiesa jau ir interpretējusi attiecīgo Savienības tiesību normu vai ja Savienības tiesību pareiza interpretācija ir tik acīmredzama, ka nerada nekādas pamatotas šaubas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">98</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Kā atgādināts šī sprieduma 57. punktā, valsts tiesām – it īpaši tām, kuru nolēmumi nav pārsūdzami, – un Tiesai ar LESD 267. pantu ieviestajā tiesu sadarbībā, kas paredz kopīgu atbildību, un ievērojot to attiecīgās kompetences, ir tieši un savstarpēji jāpiedalās lēmuma izstrādē, lai nodrošinātu Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu visās dalībvalstīs.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">99</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šī atbildība kopā ar principiālo pienākumu tiesām, kuru nolēmumi nav pārsūdzami, vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu nozīmē, ka tad, ja tā uzskata, ka atbilde uz tajā uzdoto Savienības tiesību jautājumu izriet no Tiesas judikatūras, šādai valsts tiesai ir tikai ierobežota rīcības brīvība, kas aprobežojas ar alternatīvām: vai nu ievērot Tiesas iepriekš sniegto interpretāciju, vai vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai lūgtu papildu precizējumus vai ierosinātu izmaiņas judikatūrā.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">100</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Proti, ja vien netiek apšaubīts ne prejudiciālā nolēmuma saistošais raksturs attiecībā uz valsts tiesām saistībā ar to Savienības tiesību normu interpretāciju, uz kurām tie attiecas (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1977. gada 3. februāris, Benedetti, 52/76, EU:C:1977:16, 26. punkts; 1987. gada 11. jūnijs, X, 14/86, EU:C:1987:275, 12. punkts, kā arī 2022. gada 22. februāris, RS (Konstitucionālās tiesas spriedumu iedarbība), C‑430/21, EU:C:2022:99, 74. punkts), ne apšaubīta prejudiciālā nolēmuma tiesvedībai raksturīgā tiesu sadarbības loģika, valsts tiesa nevar, nevērsdamās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pēc savas ierosmes atkāpties no interpretācijas, ko Tiesa iepriekš ir sniegusi Savienības tiesību normai, kura ir piemērojama šajā valsts tiesā izskatāmajam strīdam.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">101</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tādos apstākļos kā pamatlietā, kur Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) ir interpretējusi jēdzienu “uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības pāreja”, atkāpdamās no Tiesas attiecīgajā judikatūrā šajā jomā izmantotās metodoloģijas, šīs valsts tiesas vienpusēji pieņemtais nolēmums tādējādi būtiski ietekmē pietiekami būtiska Savienības tiesību pārkāpuma pastāvēšanas vērtējumu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) pieļautā Savienības tiesību pārkāpuma attaisnojamo vai neattaisnojamo raksturu</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">102</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Visbeidzot, trešām kārtām, kā atgādināts šī sprieduma 52. punktā, Tiesa 2003. gada 30. septembra sprieduma Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513) 55. punktā ir norādījusi, ka iespējamās kļūdas tiesību piemērošanā attaisnojamība vai neattaisnojamība ir viens no nozīmīgajiem elementiem, kas raksturo situāciju, kura tiek izskatīta valsts tiesā, kurā celta prasība par zaudējumu atlīdzību, lai novērtētu pietiekami būtiska Savienības tiesību pārkāpuma pastāvēšanu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">103</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā gadījumā, kā uzsvērts šī sprieduma 88. punktā, 2009. gada 25. februāra spriedums bija balstīts uz premisu, saskaņā ar kuru konstatējums par uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības pāreju Direktīvas 77/187 un Direktīvas 2001/23 izpratnē ir pakļauts nosacījumam, ka nodotā vienība saglabā savu organizatorisko autonomiju vienībā, kas to absorbē.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">104</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Jākonstatē, ka Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) tajā laikā nevarēja nezināt, ka šādas premisas atbilstība jēdzienam “uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības pāreja” šo direktīvu izpratnē ir tieši lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets Tiesā, kurā ģenerāladvokāta P. Mengoci [P. Mengozzi] secinājumi lietā Klarenberg (C‑466/07, EU:C:2008:614) tika sniegti 2008. gada 6. novembrī.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">105</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā jāatgādina, ka tad, ja valsts tiesā izskatāmā strīda risinājums ir atkarīgs no Savienības tiesību interpretācijas, par kuru vienlaikus notiek prejudiciālā nolēmuma tiesvedība Tiesā par tiem pašiem šo tiesību aspektiem, no LES 4. panta 3. punkta pirmajā daļā nostiprinātā lojālas sadarbības pienākuma izriet, ka valsts tiesai, lai izvairītos no tāda nolēmuma pieņemšanas, kas attiecīgā gadījumā varētu būt pretējs Tiesas nolēmumam, būtu jāveic nepieciešamie pasākumi, lai nodrošinātu, ka tiek ņemts vērā tas spriedums šajā prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā, kurā Tiesas ģenerāladvokāta secinājumi bija pieejami vairākus mēnešus pirms šī sprieduma pasludināšanas.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">106</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">No tā izriet, ka šajā gadījumā šī sprieduma 104. punktā izklāstītajiem apstākļiem bija jābūt par brīdinājumu Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) par risku, ka Tiesa pēc būtības varētu noraidīt šī sprieduma 103. punktā atgādināto premisu. Līdz ar to tie var mazināt iespējamību, ka Savienības tiesību kļūdainā interpretācija, ko šī tiesa ir veikusi minētajā spriedumā, varētu tikt uzskatīta par attaisnojamu.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Secinājumi par pirmajiem trim jautājumiem</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">107</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tas, vai Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) 2009. gada 25. februāra spriedumā ir pieļāvusi pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu, iesniedzējtiesai, analizējot visus elementus, kas raksturo tajā izskatāmo situāciju 2003. gada 30. septembra sprieduma Köbler (C‑224/01, EU:C:2003:513) 54. un 55. punkta izpratnē, būs jākonstatē, ņemot vērā šī sprieduma 65.–106. punktā ietvertos vērtējumus.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">108</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Iesniedzējtiesai arī būs jāpārbauda, vai, kā tas, šķiet, izriet no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, pastāv tieša cēloņsakarība starp Direktīvas 77/187 1. panta 1. punkta pārkāpumu un visu vai daļu no zaudējumiem, kas prasītājiem pamatlietā nodarīti tiem piemērotās kolektīvās atlaišanas procedūras rezultātā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2010. gada 25. novembris, Fuß, C‑429/09, EU:C:2010:717, 59. punkts, un 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 116. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">109</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo līdz trešo jautājumu jāatbild, ka konstatēt, ka Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) 2009. gada 25. februāra spriedumā ir pieļāvusi pietiekami būtisku Direktīvas 77/187 1. panta 1. punkta pārkāpumu, liek, pirmkārt, apstāklis, ka šajā spriedumā ir pieļautas kļūdas, interpretējot Savienības tiesības, kas izvērtētas, ņemot vērā Tiesas judikatūru, attiecībā uz kuru varēja saprātīgi sagaidīt, ka šī tiesa šī sprieduma pieņemšanā to ņems vērā, otrkārt, apstāklis, ka šis 2009. gada 25. februāra spriedums tika pasludināts, neievērojot pienākumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas šai tiesai bija saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, un, treškārt, apstāklis, ka Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) nevarēja nezināt, ka minētajā spriedumā izmantotās metodoloģiskās pieejas atbilstība Savienības tiesībām tieši bija Tiesā izskatāmā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par ceturto jautājumu</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">110</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkts un Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts – tas, ka darbinieks pieņem likumisko kompensāciju, kas pienākas pēc kolektīvās atlaišanas, ir pielīdzināms tam, ka viņš piekrīt atlaišanai un tā zaudē iespēju apstrīdēt šo atlaišanu un pieprasīt savu tiesību aizsardzību saskaņā ar šīm direktīvām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">111</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Šajā ziņā vien jākonstatē, ka aizsardzība, ko ar Direktīvu 77/187 un Direktīvu 2001/23 ir paredzēts nodrošināt darbiniekiem, kurus skar uzņēmuma vai uzņēmējsabiedrības pāreja, ir sabiedriskās kārtības jautājums un tādējādi nav darba līguma pušu ziņā. Līdz ar to šo direktīvu noteikumi, it īpaši tie, kas attiecas uz darbinieku aizsardzību pret atlaišanu no darba uzņēmuma pārejas dēļ, ir jāuzskata par imperatīviem tādā ziņā, ka no tiem nevar atkāpties darbiniekiem nelabvēlīgā veidā. No tā izriet, ka attiecīgie darbinieki nevar atteikties no tiesībām, kas viņiem piešķirtas ar šīm direktīvām, un ka šo tiesību samazināšana nav pieļaujama pat ar viņu piekrišanu (spriedums, 1988. gada 10. februāris, Foreningen af Arbejdsledere i Danmark, 324/86, EU:C:1988:72, 14. un 15. punkts).</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">112</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Tātad uz ceturto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkts un Direktīvas 2001/23 3. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts – tas, ka darbinieks pieņem likumisko kompensāciju, kas pienākas pēc kolektīvās atlaišanas, ir pielīdzināms tam, ka viņš piekrīt atlaišanai un tā zaudē iespēju apstrīdēt šo atlaišanu un pieprasīt savu tiesību aizsardzību saskaņā ar šīm direktīvām.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count"/>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Par tiesāšanās izdevumiem</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">113</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C41DispositifIntroduction" id="para-173" title="page-24">
      Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
    </p>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">1)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Konstatēt, ka Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa, Portugāle) 2009. gada 25. februāra spriedumā ir pieļāvusi pietiekami būtisku Padomes Direktīvas 77/187/EEK (1977. gada 14. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 1. panta 1. punkta pārkāpumu, liek, pirmkārt, apstāklis, ka šajā spriedumā ir pieļautas kļūdas, interpretējot Savienības tiesības, kas izvērtētas, ņemot vērā Tiesas judikatūru, attiecībā uz kuru varēja saprātīgi sagaidīt, ka šī tiesa šī sprieduma pieņemšanā to ņems vērā, otrkārt, apstāklis, ka šis 2009. gada 25. februāra spriedums tika pasludināts, neievērojot pienākumu iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas šai tiesai bija saskaņā ar LESD 267. panta trešo daļu, un, treškārt, apstāklis, ka Supremo Tribunal de Justiça (Augstākā tiesa) nevarēja nezināt, ka minētajā spriedumā izmantotās metodoloģiskās pieejas atbilstība Savienības tiesībām tieši bija Tiesā izskatāmā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets.</p>
</td>
</tr>
</table>
    <table cellpadding="0" cellspacing="0" border="0" width="100%">
<col width="5%"/>
<col width="95%"/>
<tr>
<td valign="top">
<p class="count">2)</p>
</td>
<td valign="top">
<p class="normal">Direktīvas 77/187 3. panta 1. punkts un Padomes Direktīvas 2001/23/EK (2001. gada 12. marts) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā 3. panta 1. punkts</p>
</td>
</tr>
</table>
    <p class="C32Dispositifmarge1" id="para-176" title="page-25">
      jāinterpretē tādējādi, ka
    </p>
    <p class="C32Dispositifmarge1" id="para-177" title="page-25">
      tie nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā ir paredzēts – tas, ka darbinieks pieņem likumisko kompensāciju, kas pienākas pēc kolektīvās atlaišanas, ir pielīdzināms tam, ka viņš piekrīt atlaišanai un tā zaudē iespēju apstrīdēt šo atlaišanu un pieprasīt savu tiesību aizsardzību saskaņā ar šīm direktīvām.
    </p>
    <div class="signatures">
<p class="C77Signatures" id="para-178" title="page-25">
<span class="signatory">[Paraksti]</span>
</p>
</div>
    <div/>
  <hr class="note"/>
<p class="note footnote">(<span class="note footnote notemarker">
<a id="t-1" href="#c-1">*</a>
</span>) Tiesvedības valoda – portugāļu.</p>
</body>
</html>
