PASKAIDROJUMA RAKSTS

1.           PRIEKŠLIKUMA KONTEKSTS

1.1.        Priekšlikuma mērķis

Komisija ierosina, ka ES apstiprina 2005. gada Konvenciju par tiesas izvēles līgumiem. Savienība parakstīja Konvenciju 2009. gada 1. aprīlī, pamatojoties uz Padomes Lēmumu 2009/397/EK[1].

Paziņojumā "Stokholmas programmas īstenošanas rīcības plāns" tika pausts Komisijas nodoms ierosināt Konvencijas apstiprināšanu 2012. gadā.

Ja ES apstiprinātu Konvenciju, mazinātos tiesiskā nenoteiktība ES uzņēmumiem, kas nodarbojas ar tirdzniecību ārpus ES, nodrošinot, ka tiek ievērota to līgumos iekļautā tiesas izvēles klauzula un šajos līgumos norādīto tiesu nolēmumi ir atzīstami un izpildāmi citās Konvencijas līgumslēdzējās valstīs.

Kopumā, ja ES apstiprinātu Konvenciju, tas veicinātu pastāvošā Kopienas regulējuma attiecībā uz vienošanos par jurisdikciju mērķu īstenošanu, izveidojot Eiropas Savienībā saskaņotu noteikumu kopumu attiecībā uz trešām valstīm, kas kļūs par Konvencijas līgumslēdzējām pusēm.

1.2.        Hāgas 2005. gada 30. jūnija Konvencija par tiesas izvēles līgumiem

Konvenciju par tiesas izvēles līgumiem noslēdza 2005. gada 30. jūnijā Hāgas Starptautisko privāttiesību konferencē. Konvencijas mērķis ir komerclīgumu un starptautisko strīdu izšķiršanas procesu dalībniekiem nodrošināt lielāku tiesisko noteiktību un paredzamību, izveidojot pasaules mēroga brīvprātīgu tiesisku strīdu izšķiršanas mehānismu kā alternatīvu pastāvošajai strīdu izšķiršanas sistēmai.

Konvencijas mērķis ir veicināt starptautisko tirdzniecību un ieguldījumus, palielinot tiesisko sadarbību, ko iespējams panākt, ieviešot vienotus noteikumus par jurisdikciju, kas pamatojas uz ekskluzīviem tiesas izvēles līgumiem, un par izvēlēto tiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi Konvencijas līgumslēdzējās valstīs.

Konvencijas nolūks ir panākt līdzsvaru starp i) nepieciešamību garantēt pusēm, ka lietu izskatīs tikai viņu izvēlētās tiesas un pieņemto nolēmumu atzīs un izpildīs ārvalstīs, un ii) nepieciešamību ļaut valstīm turpināt uzturēt savu sabiedrisko kārtību jo īpaši attiecībā uz vājākās puses aizsardzību, aizsardzību pret īpaši negodīgu rīcību konkrētās situācijās un valsts ekskluzīvās jurisdikcijas pamatu ievērošanas garantijām.

1.3.        Konvencijas saistība ar regulu "Brisele I"

ES līmenī Savienības tiesu starptautisko piekritību, pamatojoties uz tiesas izvēles līgumiem, reglamentē Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (regula "Brisele I")[2] (no 2015. gada 10. janvāra tiks aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1215/2012 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (pārstrādāta redakcija)[3] ). Tomēr regula "Brisele I" nereglamentē tiesas izvēles līgumu izpildi Savienībā par labu trešo valstu tiesām[4]. Tas tiks nodrošināts, kad Savienība būs apstiprinājusi Konvenciju par tiesas izvēles līgumiem.

Pēdējie grozījumi regulā "Brisele I" (regula "Brisele I" (pārstrādāta redakcija)) ir nostiprinājuši pušu autonomiju, nodrošinot, ka puses nedrīkst apiet tiesas izvēles līgumus un vērsties citās tiesās,  pārkāpjot šos līgumus. Grozījumi arī nodrošina to, ka pieeja tiesas izvēles līgumiem ES robežās ir saskanīga ar pieeju, kāda varētu tikt piemērota situācijās, kad kāda no pusēm neatrodas ES, — uz šādām situācijām attieksies Konvencija pēc tās apstiprināšanas Savienībā.  Tādējādi regula "Brisele I" (pārstrādāta redakcija) sagatavo pamatu, kas ļaus ES turpināt Konvencijas apstiprināšanu.

Attiecība starp Konvencijas noteikumiem un ES pašreizējiem un turpmākajiem noteikumiem ir noteikta Konvencijas 26. panta 6. punktā:

"Konvencija neietekmē reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas, kas ir šīs Konvencijas dalībniece, noteikumu piemērošanu neatkarīgi no tā, vai tie pieņemti pirms vai pēc šīs Konvencijas:

a) ja nevienai no pusēm dzīvesvieta nav tādas Konvencijas līgumslēdzējas valsts teritorijā, kas nav reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas dalībniece;

b) attiecībā uz nolēmumu atzīšanu un izpildi reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas dalībvalstu starpā."

Tātad Konvencija ietekmē regulas "Brisele I" piemērošanu, ja vismaz vienai no pusēm dzīvesvieta ir Konvencijas līgumslēdzējā valstī. Konvencija prevalēs pār regulas noteikumiem par jurisdikciju, izņemot, ja abas puses ir ES rezidenti vai ir no trešām valstīm, kas nav Konvencijas līgumslēdzējas valstis. Attiecībā uz spriedumu atzīšanu un izpildi regula prevalēs gadījumos, kad gan tā tiesa, kura pieņēmusi spriedumu, gan arī tā, kurā prasa spriedumu atzīt un izpildīt, atrodas Savienībā.

Tāpēc pēc tam, kad Konvenciju būs apstiprinājusi ES, sašaurināsies regulas "Brisele I" piemērošanas joma. Tomēr šāda piemērošanas jomas sašaurināšanās ir pieņemama, ņemot vērā to, ka lielākā mērā tiks garantēta pušu autonomija starptautiskā līmenī un būs vairāk tiesiskās noteiktības ES uzņēmumiem, kas nodarbojas ar tirdzniecību ar trešo valstu pusēm.

1.4.        Priekšrocības Eiropas uzņēmumiem

Tiesas izvēles līgums ir būtisks elements sarunās par starptautiskiem līgumiem, jo  nodrošina tiesisko paredzamību strīdu gadījumā. Tāpēc tas ir svarīgs faktors riska novērtējumā attiecībā uz uzņēmumiem, kas nodarbojas ar starptautisko tirdzniecību. Skaitļi, kas apkopoti, sagatavojot Komisijas priekšlikumu par Konvencijas parakstīšanu un par regulu "Brisele I" (pārstrādāta redakcija)[5] , parāda to, cik tiesas izvēles līgumiem ir liela nozīme ES uzņēmumu savstarpējās ("B2B") attiecībās.

Tiesas izvēles līgumu efektivitāti Eiropas Savienībā nodrošina ar regulu "Brisele I". Pušu autonomija jānodrošina ne vien Eiropas Savienībā, bet arī ārpus tās robežām. Konvencija nodrošinās ES uzņēmumiem vajadzīgo juridisko noteiktību par to, ka viņu tiesas izvēles līgumus par labu tiesai ārpus ES ņems vērā Eiropas Savienībā un ka līgumus par labu tiesai ES ievēros trešās valstīs. Tā arī nodrošinās ES uzņēmumiem pārliecību, ka spriedumu, ko pieņēmusi izvēlētā tiesa ES, atzīs un izpildīs trešās valstīs, kuras ir Konvencijas līgumslēdzējas valstis, un otrādi.

Komisijas veiktajā ietekmes novērtējumā par Konvencijas noslēgšanu ES vārdā (SEC/2008/2389 final) tika secināts, ka Konvencijas apstiprināšana varētu veicināt tendenci, ka uzņēmumi tiesas izvēles līgumus iekļaus starptautiskos līgumos, jo tas nodrošinās lielāku juridisko noteiktību. Kopumā tas varētu stimulēt starptautisko tirdzniecību.

Priekšrocības ES uzņēmumiem, kas rastos, ja ES apstiprinātu Konvenciju, palielināsies līdz ar Konvenciju ratificējušo valstu skaitu, jo īpaši ja tās būs Eiropas Savienības galvenās tirdzniecības partnervalstis.

2.           APSPRIEŠANĀS AR IEINTERESĒTAJĀM PERSONĀM UN IETEKMES NOVĒRTĒJUMU REZULTĀTI

Pirms tam, kad Komisija ierosināja Padomes lēmumu par Konvencijas parakstīšanu, tā 2008. gadā veica ietekmes novērtējumu par Konvencijas noslēgšanu ES vārdā[6]. Ietekmes novērtējumā secināja, ka Konvencijas noslēgšana palīdzētu veicināt tiesisko noteiktību un paredzamību attiecībā uz Eiropas uzņēmējdarbību trešās valstīs.

Ietekmes novērtējumā secināts, ka, apstiprinot Konvenciju, ES varētu apsvērt deklarācijas sniegšanu saskaņā ar Konvencijas 21. pantu, izslēdzot no tās piemērošanas jomas autortiesības un blakustiesības (ja šo tiesību spēkā esamība ir saistīta ar kādu ES dalībvalsti), un apdrošināšanas līgumus (ja apdrošinājuma ņēmēja dzīvesvieta ir ES un apdrošinātais risks vai notikums, lieta vai īpašums ir saistīts tikai ar ES). Ņemot vērā ietekmi uz abām minētajām nozarēm un to, ka ieinteresēto personu viedokļi iepriekš bijuši atšķirīgi, Komisija sīkāk izvērtēja nepieciešamību sniegt šādas deklarācijas. Pirms Komisija pieņēma lēmumu ierosināt Konvencijas apstiprināšanu ar deklarāciju par Konvencijas piemērošanas jomu, tā 2013. gada 28. maijā apspriedās ar dalībvalstīm Padomes darba grupā par civiltiesību jautājumiem (vispārīgi jautājumi) (sīkāka informācija turpmāk 3.2. punktā).

3.           PRIEKŠLIKUMA JURIDISKIE ASPEKTI

3.1.        Savienības kompetence attiecībā uz Konvenciju

Konvencija paredz iespēju reģionālai ekonomiskās integrācijas organizācijai savas kompetences ietvaros par jautājumiem, uz ko attiecas Konvencija, noslēgt Konvenciju kopā ar tās dalībvalstīm vai vienai pašai, taču noslēgšanas rezultātā Konvencija kļūst saistoša arī organizācijas dalībvalstīm (29. -30. pants).  Attiecīgo deklarāciju var sniegt Konvencijas parakstīšanas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās tai brīdī.

Kad ES parakstīja Konvenciju, tā saskaņā ar Konvencijas 30. pantu deklarēja, ka ir kompetenta attiecībā uz visiem Konvencijas reglamentētajiem jautājumiem un ka tās dalībvalstis nebūs Konvencijas līgumslēdzējas puses, bet Konvencija tām būs saistoša, jo to noslēgusi ES. Tāpēc, apstiprinot Konvenciju, Eiropas Savienībai nav nepieciešams sniegt papildu deklarāciju saskaņā ar 30. pantu.

3.2.        Deklarācijas saskaņā ar Konvenciju, kas ietekmē tās materiālo piemērošanas jomu

Lai nodrošinātu elastību un saglabātu potenciāli plašo piesaistīšanas spēju, Konvencija paredz iespēju līgumslēdzējām pusēm paplašināt vai samazināt tās materiālo piemērošanas jomu, sniedzot attiecīgās deklarācijas (19.-22. pants). Deklarāciju var sniegt parakstīšanas vai apstiprināšanas laikā, vai jebkurā laikā pēc tam, un to var jebkurā laika grozīt vai atsaukt.  Parakstot Konvenciju, Savienība nesniedza deklarācijas saskaņā ar minētajiem pantiem. Kā minēts iepriekš, Komisija 2013. gada maijā-jūnijā vēlreiz apspriedās ar dalībvalstīm par šādu deklarāciju nepieciešamību. Apspriešanās rezultāti aprakstīti turpmāk.

3.2.1.     Deklarācijas saskaņā ar 19., 20. un 22. pantu

19. pants paredz iespēju valstij sniegt deklarāciju, ka tās tiesas var atteikt tāda strīda izskatīšanu, kam piemērojams ekskluzīvs tiesas izvēles līgums, gadījumos, kad nav nekādas citas saiknes ar šo valsti, izņemot izvēlētās tiesas atrašanās vietu.  20. pants paredz iespēju valstij sniegt deklarāciju, ka tās tiesas var atteikties atzīt vai izpildīt spriedumu, ko pieņēmusi citas Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesa, ja pušu dzīvesvieta bijusi atzīšanas vai izpildes valstī un pušu attiecības, kā arī visi pārējie ar strīdu saistītie jautājumi, izņemot izvēlētās tiesas atrašanās vietu, bijuši saistīti tikai ar atzīšanas vai izpildes valsti. Tādējādi 19. un 20. pants ļauj izslēgt no Konvencijas piemērošanas jomas konkrētas situācijas, kur nav nekādu citu starptautisku elementu, izņemot tiesas izvēli.

22. pants paredz iespēju valstij paplašināt Konvencijas piemērošanas jomu, attiecinot to uz neekskluzīviem tiesas izvēles līgumiem spriedumu atzīšanas un izpildes kontekstā.  Savstarpības princips nodrošina, ka pienākumu atzīt un izpildīt spriedumus, pamatojoties uz neekskluzīviem tiesas izvēles līgumiem, attiecina tikai uz spriedumiem, ko pieņēmušas tiesas citās Konvencijas līgumslēdzējas valstīs, kuras pašas sniegušas deklarācijas saskaņā ar 22. pantu.

Attiecībā uz 19. un 20. pantu jānorāda, ka Savienības tiesību sistēmā tiesas izvēles līgumus atzīst gadījumos, kad tiesas izvēle ir vienīgā saikne ar valsti, kurā atrodas izvēlētā tiesa. Savienības tiesību akti neparedz prasību, lai būtu vēl cita saikne ar izvēlēto valsti papildus tiesas izvēlei. Tāpēc nav iemesla izslēgt šādas situācijas no Konvencijas piemērošanas jomas. Tas apstiprinājās pēc Komisijas apspriešanās ar dalībvalstīm attiecībā uz iespējamām deklarācijām saskaņā ar 19.-20. pantu. Tāpēc Komisija neierosina deklarāciju sniegšanu saskaņā ar šiem pantiem.

Attiecībā uz 22. pantu, ja Konvencijas piemērošanas joma tiktu paplašināta, sekas spriedumu atzīšanai un izpildei, pamatojoties uz neekskluzīviem tiesas izvēles līgumiem, būtu tādas, ka ES dalībvalstu tiesu kompetencē vispār nevarētu būt situācijas, kad tajās vērstos viena no pusēm pēc tam, kad citai līgumslēdzējai pusei, kas ir iesniegusi deklarāciju saskaņā ar 22. pantu, piekritīga tiesa  pieņēmusi spriedumu, pamatojoties uz neekskluzīvu tiesas izvēles līgumu. Komisija neierosina deklarācijas sniegšanu saskaņā ar 22. pantu, kad Konvencija būs apstiprināta. Ņemot vērā to, ka minētā panta pamatā ir savstarpības princips, vajadzības gadījumā var apsvērt deklarācijas sniegšanu vēlākā posmā, kad citas Konvencijas līgumslēdzējas puses būs skaidri parādījušas, ka ir ieinteresētas paplašināt tās piemērošanas jomu saskaņā ar 22. pantu. Dalībvalstu iesniegtie komentāri Komisijas rīkotajā apspriešanā principā liecina par atbalstu Komisijas priekšlikumam pagaidām nesniegt deklarāciju.

3.2.2.     Deklarācijas saskaņā ar 21. pantu.

3.2.2.1.  Vispārīgi par deklarācijām

Konvencijas 2. pantā jau ir paredzēti vairāki izņēmumi no tās piemērošanas jomas. Turklāt 21. pants paredz iespēju līgumslēdzējai pusei paplašināt izslēgto jautājumu sarakstu, sniedzot deklarāciju, kurā norāda jautājumu, ko plāno izslēgt. Tādējādi Konvenciju attiecībā uz šo jautājumu nepiemēros valstī, kura sniegusi deklarāciju, un saskaņā ar savstarpības principu citas valstis nepiemēros Konvenciju attiecīgajam jautājumam, ja izvēlētā tiesa atrodas valstī, kura sniegusi deklarāciju. Turklāt, lai sniegtu minēto deklarāciju, jāievēro šādi nosacījumi. Valstij, kas sniedz šādu deklarāciju, jāapliecina īpaša interese nepiemērot Konvenciju kādam konkrētam jautājumam. Deklarācija nedrīkst būt plašāka nekā tas ir nepieciešams, un konkrētajam, no piemērošanas jomas izslēgtajam jautājumam jābūt skaidri un precīzi definētam[7].

Komisijas 2008. gadā veiktajā ietekmes novērtējumā ieteikts apsvērt, vai Savienībai vajadzētu sniegt deklarāciju saskaņā ar Konvencijas 21. pantu, tādējādi no Konvencijas piemērošanas jomas izslēdzot jautājumus saistībā ar apdrošināšanas līgumiem, ja apdrošinājuma ņēmēja dzīvesvieta ir ES un apdrošinātais risks vai notikums, lieta vai īpašums ir saistīts tikai ar ES – , kā arī autortiesību un blakustiesību jautājumus, ja šo tiesību spēkā esamība ir saistīta ar kādu ES dalībvalsti. Šādu paziņojumu mērķis būtu aizsargāt vājāko pusi saistībā ar apdrošināšanas līgumiem (līdzīgi aizsardzībai, ko nodrošina regula "Brisele I") un autortiesību līgumiem pret pienākumu veikt tiesvedību izvēlētajā tiesā, ko pēc savas izvēles var noteikt otra — spēcīgākā — līgumslēdzējpuse, un, iespējams, nodrošināt noteiktu standartu piemērošanu attiecībā uz autortiesībām un blakustiesībām, ko nosaka ES tiesību akti.

Kā minēts iepriekš, Komisija vēlreiz apspriedās ar dalībvalstīm par to, vai ir nepieciešamas deklarācijas saskaņā ar 21. pantu, ņemot vērā politiku saistībā ar tiesas izvēles līgumiem Savienības tiesību aktos un paturot prātā, ka saskaņā ar savstarpības principu, izslēdzot kādu konkrētu jautājumu no Konvencijas piemērošanas jomas, tiesas izvēles klauzulas par labu Savienības tiesām, kas varētu būt izdevīgas ES pusēm, netiktu izpildītas trešās valstīs, kuras ir Konvencijas līgumslēdzējas puses. Ņemot vērā apspriešanās rezultātus, Komisija ierosina attiecināt deklarāciju saskaņā ar 21. pantu tikai uz jautājumiem, kuros arī Savienības tiesību akti ierobežo pušu autonomiju. No jautājumiem, kuriem piemēro šo Konvenciju, tas attiecas tikai uz noteiktu veidu apdrošināšanas līgumiem, kas noslēgti ar mērķi, kas var būt uzskatāms par saistītu ar arodu vai profesiju, kurā iesaistītas puses. Šāds ierobežots izņēmums nodrošinātu saskaņotu pieeju tiesas izvēlei Eiropas Savienībā un ārpus tās.

3.2.2.2.  Ierosinātā deklarācija par apdrošināšanas līgumiem

Regula "Brisele I" (3. iedaļa) paredz īpašus jurisdikcijas noteikumus, kuru mērķis ir aizsargāt vājāko pusi (apdrošinājuma ņēmējs, apdrošinātā puse vai saņēmējs) un sabiedrības ekonomiskās intereses vietā, kur atrodas vājākā puse. Tāpēc apdrošinātā puse kā prasītājs var pēc izvēles iesūdzēt apdrošinātāju vairākās vietās, tostarp vietā, kur ir apdrošinātās puses domicils.   Ja prasītājs ir apdrošinātājs, principā viņš var iesūdzēt tiesā apdrošināto pusi tikai vietā, kur ir apdrošinātās puses domicils. Šie aizsargājošie jurisdikcijas noteikumi pamatojas uz pieņēmumu, ka apdrošinātā puse vienmēr ir vājākā puse, pat ja darbojas kā komersants uzņēmumu savstarpējās attiecībās ("B2B"). Šis pieņēmums nav mainīts regulā "Brisele I" (pārstrādāta versija). Tāpēc iespēja pusēm noslēgt tiesas izvēles līgumu ir ierobežota (regulas 13. pants). Lietās, kas ierosinātas pret apdrošinātāju, 3. iedaļā minētos aizsardzības jurisdikcijas noteikumus piemēro tikai tad, ja apdrošinātāja domicils ir Eiropas Savienībā, vai tiek uzskatīts, ka viņa domicils ir ES, jo tam ir ES filiāle, aģentūra vai uzņēmums. Šī aizsardzības politika nav mainīta regulā "Brisele I" (pārstrādāta versija).

Pašu Konvenciju piemēro apdrošināšanas jautājumiem, neierobežojot pušu autonomiju slēgt tiesas izvēles līgumus. Vienīgais būtiskais ierobežojums izriet no Konvencijas 2. panta 1. punkta a) apakšpunkta, ar ko izslēdz apdrošināšanas līgumus, kuros viena puse ir fiziska persona kā patērētājs. Daļēji tas ir pretrunā ar regulā "Brisele I" noteikto režīmu, tā kā Konvenciju piemēro, piemēram, mazo un vidējo uzņēmumu noslēgtajiem apdrošināšanas līgumiem. Kad ES būs apstiprinājusi Konvenciju, tā (Konvencijas 26. panta 6. punkts saistībā ar 4. panta 2. punktu) attieksies uz atsevišķiem apdrošināšanas līgumiem, kuriem tagad piemēro regulu "Brisele I", piemēram, līgumiem starp ES apdrošinājuma ņēmēju un tādu ES apdrošinātāju filiāli, kuras galvenais birojs atrodas ārpus ES (regulas 9. panta 2. punkts). Tāpēc, ja Konvenciju noslēgtu, neizslēdzot no tās piemērošanas jomas apdrošināšanas līgumus, netiktu nodrošināta paralēla aizsardzības politika, ko nodrošina regula "Brisele I", kas paredz iespēju apdrošinātajai pusei iesūdzēt ES apdrošinātāju (vai trešās valsts apdrošinātāja filiāli ES) šā apdrošinātāja domicila vietā neatkarīgi no citām tiesām, kuras būtu kompetentas saskaņā ar tiesas izvēles līgumu. ES apdrošinātāju skatījumā trūkums apdrošināšanas līgumu izslēgšanai pilnībā būtu tāds, ka tiesas izvēles klauzulas, par ko tie vienojušies sarunās ar apdrošinājuma ņēmējiem valstīs ārpus Eiropas, netiktu atzītas un izpildītas trešās valstīs, kas ir Konvencijas līgumslēdzējas puses. No Eiropas apdrošinājuma ņēmēju viedokļa tiktu zaudēta priekšrocība, ka ārpus ES saskaņā ar Konvenciju tiek atzīti un izpildīti nolēmumi, ko pieņēmušas ES tiesas (ko puses izvēlējušās).  Tomēr priekšrocība, ka ārējā līmenī būs tāds pats ES vājāko pušu interešu aizsardzības režīms, kādu nodrošina ES iekšējie tiesību akti, atsver minētos trūkumus.

Dalībvalstu iesniegtie komentāri Komisijas rīkotajā apspriešanā par šo jautājumu gandrīz vienādā skaitā bija par un pret apdrošināšanas līgumu izslēgšanu no Konvencijas piemērošanas jomas. Tāpēc Komisija ierosina pēc ietekmes novērtējuma un nolūkā nodrošināt konsekvenci ar ES iekšējiem aizsargājošiem tiesību aktiem izslēgt noteiktu veidu apdrošināšanas jautājumus no Konvencijas piemērošanas jomas bez papildu nosacījumiem. Konvencijas 21. pants paredz, ka jebkura deklarācija jāsagatavo tikai atbilstoši priekšmetam. Tādējādi deklarācijas saskaņā ar 21. pantu nevarēs formulēt tā, lai tās būtu tikai vienpusēji izdevīgas ES pusēm.

Regulas "Brisele I" 13. un 14. pants neierobežo pušu autonomiju saistībā ar apdrošināšanas līgumiem visos gadījumos. Ir vairāki izņēmumi, kuri pusēm paredz iespēju izvēlēties tiesu, kura būtu kompetenta izskatīt to strīdus. Ierosinātā deklarācija ir formulēta tā, lai pēc iespējas pilnīgāk nodrošinātu, ka tiesas izvēles līgumi, kuri tiek atzīti Savienības tiesību aktos, tiktu tāpat atzīti starptautiskā mērogā saskaņā ar Konvenciju par tiesas izvēles līgumiem. Tomēr, ņemot vērā to, kā formulēti izņēmumi saskaņā ar Savienības tiesību aktiem, kas paredzēti, lai aizsargātu ES apdrošinājuma ņēmējus, un Konvencijas prasību, ka deklarācijai jāattiecas uz tikai uz priekšmetu, jādomā, ka nebūs iespējams nodrošināt pilnīgu saskaņotību starp Konvenciju, no vienas puses, un Savienības tiesību aktiem, no otras puses. Konkrēti saskaņā ar regulas "Brisele I" 13. panta 4. punktu atzīst un izpilda tiesas izvēles līgumus, kas noslēgti ar apdrošinājuma ņēmējiem, kuru domicils ir ārpus ES, izņemot, ja apdrošināšana ir obligāta vai attiecas uz nekustamo īpašumu kādā dalībvalstī. Tā kā saskaņā ar Konvenciju nav iespējams noteikt atšķirību starp apdrošinājuma ņēmējiem, kuru domicils ir Savienībā vai ārpus tās, Komisija ierosina 13. panta 4. punktā minēto izņēmumu neatkārtot deklarācijā. Tā rīkojoties tiktu panākts, ka Konvencija nereglamentētu apdrošināšanas līgumus, ko noslēguši apdrošinājuma ņēmēji, kuru domicils ir ārpus Savienības, bet tos joprojām reglamentētu Savienības iekšējie tiesību akti. Tādējādi Eiropas uzņēmumi, kuri noslēgtu līgumus ar apdrošinājuma ņēmējiem valstīs ārpus ES, būtu droši, ka viņu tiesas izvēles līgumus atzīs Savienības tiesas saskaņā ar 13. panta 4. punktu.   Eiropas apdrošinājuma ņēmēji, kuri noslēguši līgumus ar apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem ārpus ES, joprojām varēs piekļūt ES tiesām, pamatojoties uz regulas "Brisele I" II nodaļas 3. iedaļu.

Kopumā ierosinātās deklarācijas mērķis ir nodrošināt:

· ka izņēmums ir tikai tik ierobežots, cik nepieciešams, lai sasniegtu mērķi aizsargāt vājāko pušu intereses saistībā ar apdrošināšanas līgumiem, kā tas atspoguļots aizsardzības noteikumos par jurisdikciju regulā "Brisele I". ES dalībvalstu tiesas drīkstēs (pamatojoties uz ES vai attiecīgos gadījumos uz valsts tiesību aktiem, ja iespējams) izskatīt apdrošināšanas strīdus, neņemot vērā tiesas izvēles līgumu par labu tādas trešās valsts tiesām, kura ir Konvencijas līgumslēdzēja puse;

· ka deklarācija ir saskaņā ar Konvenciju. Deklarācija ir balstīta tikai uz priekšmetu un ir neitrāla;

· ka ir paralēlisms starp deklarāciju un regulu "Brisele I", kuras 13. un 14. pantā definēti gadījumi, kad tiesas izvēles līgumi ir atļauti saistībā ar apdrošināšanas līgumiem;

· ka ir skaidri un precīzi definēts gan izslēgtais priekšmets – apdrošināšanas līgumi – , gan gadījumi, kad šo izņēmumu nepiemēro.

2014/0021 (NLE)

Priekšlikums

PADOMES LĒMUMS

par to, lai Eiropas Savienības vārdā apstiprinātu Hāgas 2005. gada 30. jūnija Konvenciju par tiesas izvēles līgumiem 

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOME,

ņemot vērā Līgumu par Eiropas Savienības darbību un jo īpaši tā 81. panta 2. punktu saistībā ar 218. panta 6. punkta pirmās daļas a) apakšpunktu,

ņemot vērā Eiropas Komisijas priekšlikumu,

ņemot vērā Eiropas Parlamenta piekrišanu[8],

tā kā:

(1)       Eiropas Savienība strādā, lai izveidotu vienotu tiesiskuma telpu, kuras pamatā ir tiesu nolēmumu savstarpējās atzīšanas princips.

(2)       Konvencija par tiesas izvēles līgumiem, kas noslēgta 2005. gada 30. jūnijā Hāgas Starptautisko privāttiesību konferencē (turpmāk “Konvencija"), sniedz vērtīgu ieguldījumu pušu autonomijas veicināšanā starptautiskos tirdzniecības darījumos un šādu darījumu juridisko risinājumu paredzamības nodrošināšanā. Konvencija jo īpaši nodrošina pusēm vajadzīgo juridisko noteiktību par to, ka viņu tiesas izvēles līgumus ievēros un ka spriedumu, ko pieņēmusi izvēlētā tiesa, atzīs un izpildīs pārrobežu situācijās. 

(3)       Konvencijas 29. pantā ir paredzēta iespēja, ka reģionālas ekonomiskās organizācijas, piemēram, Eiropas Savienība, paraksta, pieņem, apstiprina Konvenciju vai pievienojas tai. Savienība parakstīja Konvenciju 2009. gada 1. aprīlī, ņemot vērā tās iespējamo noslēgšanu nākotnē, saskaņā ar Padomes Lēmumu 2009/397/EK[9].

(4)       Konvencija ietekmē Savienības sekundāros tiesību aktus par jurisdikciju, kuras pamatā ir pušu izvēle, un spriedumu atzīšanu un izpildi, jo īpaši Padomes Regulu (EK) Nr. 44/2001 (2000. gada 22. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās[10]. Regula (EK) Nr. 44/2001 no 2015. gada 10. janvāra jāaizstāj ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1215/2012 (2012. gada 12. decembris) par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās[11].

(5)       Regula (ES) Nr. 1215/2012 sagatavoja Konvencijas ratifikāciju, nodrošinot saskaņotību starp Savienības noteikumiem par tiesas izvēli civillietās un komerclietās un Konvencijas noteikumiem. Tāpēc būtu lietderīgi, lai Konvencija stātos spēkā Savienībā tajā pašā dienā, kad stājas spēkā Regula (ES) Nr. 1215/2012.

(6)       Parakstot Konvenciju, Savienība saskaņā ar Konvencijas 30. pantu paziņoja, ka ir kompetenta rīkoties attiecībā uz visiem Konvencijā iekļautajiem jautājumiem. Tādējādi dalībvalstīm Konvencija būtu saistoša, jo to ir apstiprinājusi Savienība.

(7)       Turklāt Savienībai, apstiprinot Konvenciju, būtu jāsniedz deklarācija, kā paredzēts 21. pantā, ar ko no Konvencijas piemērošanas jomas izslēdz apdrošināšanas līgumus stingri definētos izņēmuma gadījumos. Deklarācijas mērķis ir saglabāt aizsardzības noteikumus par jurisdikciju attiecībā uz apdrošinājuma ņēmēju, apdrošināto pusi vai saņēmēju saistībā ar apdrošināšanas līgumiem, uz ko attiecas 3. iedaļa Regulā (EK) Nr. 44/2001. Šim izņēmumam jābūt ierobežotam tikai tik, cik nepieciešams, lai aizsargātu vājāko pušu intereses saistībā ar apdrošināšanas līgumiem.

(8)       Apvienoto Karalisti un Īriju saista Padomes Regula (EK) Nr. 44/2001, un tādēļ tās piedalās šā lēmuma pieņemšanā.

(9)       Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību un Līgumam par Eiropas Savienības darbību, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,

IR PIEŅĒMUSI ŠO LĒMUMU.

1. pants

Ar šo Eiropas Savienības vārdā apstiprina Hāgas 2005. gada 30. jūnija Konvenciju par tiesas izvēles līgumiem (̒"Konvencija").

Konvencijas teksts pievienots šā lēmuma I pielikumā.

2. pants

Padomes priekšsēdētājs norīko personu, kura ir pilnvarota Eiropas Savienības vārdā deponēt Konvencijas 27. panta 4. punktā minēto aktu, lai paustu Eiropas Savienības piekrišanu uzņemties līguma saistības.

3. pants

Deponējot Konvencijas 27. panta 4. punktā minēto aktu, Savienība sniedz Konvencijas 21. pantā minēto deklarāciju attiecībā uz apdrošināšanas līgumiem.

Deklarācijas teksts ir pievienots II pielikumā.

4. pants

Šis lēmums stājas spēkā tā pieņemšanas dienā.

Briselē,

                                                                       Padomes vārdā —

                                                                       priekšsēdētājs

[1]               OV L 133, 29.5.2009., 1. lpp.

[2]               OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.

[3]               OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.

[4]               Tiesas izvēles līgumu izpildi Savienībā par labu Šveicei, Islandei un Norvēģijai reglamentē 2007. gada Lugāno Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās.

[5]               Komisijas dienestu darba dokuments, kas pievienots priekšlikumam Padomes lēmumam par to, ka Eiropas Kopiena paraksta Konvenciju par tiesas izvēles līgumiem, SEC (2008) 2389, 2008. gada 5. septembris, un ietekmes novērtējumu, kas pievienots Komisijas priekšlikumam par regulu "Brisele I" (pārstrādāta redakcija), SEC (2010) 1547 final, 2010. gada 14. decembris.

[6]               Skat. 5. zemsvītras piezīmi.

[7]               Kā norādīts turpmāk paskaidrojošajā ziņojumā par Konvenciju: "diplomātiskajā sesijā tika paredzēts, ka šo nosacījumu piemēros tikai noteiktās tiesību jomās līdzīgi tām, kas izslēgtas saskaņā ar 2. panta 2. punktu. Deklarācijā nevar izmantot citus kritērijus, kā vien tos, kas attiecas uz priekšmetu. Piemēram, varētu izslēgt "jūras apdrošināšanas līgumus", taču ne "jūras apdrošināšana līgumus, ja izvēlētā tiesa atrodas citā valstī" (235. punkts). Tādējādi vienīgais pieļaujamais kritērijs ir priekšmets.

[8]               OV C [...], [...], [...]. lpp.

[9]               OV L 133, 29.5.2009., 1. lpp.

[10]             OV L 12, 16.1.2001., 1. lpp.

[11]             OV L 351, 20.12.2012., 1. lpp.

I PIELIKUMS

KONVENCIJA PAR TIESAS IZVĒLES LĪGUMIEM

Konvencijas Puses,

vēlēdamās veicināt starptautisko tirdzniecību un ieguldījumus, veicinot tiesisko sadarbību,

pārliecinātas, ka šādu sadarbību iespējams veicināt, ieviešot vienotus noteikumus par jurisdikciju un ārvalstu tiesu nolēmumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās,

pārliecinātas, ka šādai intensīvākai sadarbībai jo īpaši nepieciešams starptautisks tiesisks regulējums, kas sniedz noteiktību un nodrošina komercdarījumos iesaistīto pušu noslēgto ekskluzīvo tiesas izvēles līgumu efektivitāti, kā arī regulē to tiesas spriedumu atzīšanu un izpildi, kas pieņemti tiesvedībā uz šādu līgumu pamata,

ir nolēmušas noslēgt šo Konvenciju un ir vienojušās par šādiem noteikumiem.

I NODAĻA

PIEMĒROŠANAS JOMA UN DEFINĪCIJAS

1. pants

Piemērošanas joma

1. Konvenciju piemēro starptautiskās lietās attiecībā uz ekskluzīviem tiesas izvēles līgumiem, kas noslēgti civillietās un komerclietās.

2. Konvencijas II nodaļā lieta ir uzskatāma par starptautisku, ja pušu dzīvesvieta neatrodas vienā Konvencijas līgumslēdzējā valstī un pušu attiecības un visi ar strīdu saistītie jautājumi neatkarīgi no izvēlētās tiesas atrašanās vietas ir saistīti tikai ar šo valsti.

3. Konvencijas III nodaļā lieta ir uzskatāma par starptautisku, ja tiek prasīta ārvalsts tiesas nolēmuma atzīšana vai izpilde.

2. pants

Izņēmumi no piemērošanas jomas

1. Konvenciju nepiemēro ekskluzīviem tiesas izvēles līgumiem:

a) kuros viena puse ir fiziska persona, kas rīkojas galvenokārt personīgu, ģimenes vai ar mājsaimniecību saistītu interešu dēļ (patērētājs);

b) kas skar darba līgumus, tostarp koplīgumus.

2. Konvenciju nepiemēro attiecībā uz šādiem jautājumiem:

a) fizisku personu juridiskais statuss vai tiesībspēja un rīcībspēja;

b) uzturēšanas saistības;

c) citi ģimenes tiesību jautājumi, tostarp laulāto mantisko attiecību regulējums un citas tiesības vai saistības, kas izriet no laulības vai līdzīgām attiecībām;

d) testamenti un mantošana;

e) maksātnespēja, mierizlīgumi un citi līdzīgi jautājumi;

f) pasažieru un preču pārvadājumi;

g) jūras piesārņošana, atbildības ierobežošana jūras prasībās, vispārēja avārija un vilkšana tauvā avārijas gadījumā un glābšana;

h) antimonopola (konkurences) jautājumi;

i) atbildība par kodolkaitējumu;

j) fizisku personu vai to vārdā celtas prasības saistībā ar personisku aizskārumu;

k) prasības par kustamai mantai radītu kaitējumu, kas izriet no neatļautas darbības, nevis no līgumattiecībām;

l) lietu tiesības uz nekustamu īpašumu un nekustama īpašuma noma/īre;

m) juridisku personu izveides spēkā esamība vai to darbības izbeigšana vai likvidācija un to pārvaldes struktūru pieņemto lēmumu spēkā esamība;

n) intelektuālā īpašuma tiesību, kas nav autortiesības un blakustiesības, spēkā esamība;

o) intelektuālā īpašuma tiesību, kas nav autortiesības un blakustiesības, pārkāpumi, izņemot gadījumus, kad prasība par tiesību pārkāpumu ir celta, pamatojoties uz pušu starpā noslēgta līguma pārkāpumu, vai to varēja celt par šā līguma pārkāpumu;

p) publisko reģistru ierakstu spēkā esamība.

3. Neatkarīgi no 2. punkta Konvenciju piemēro tiesvedībā, kurā kāds no jautājumiem, kas saskaņā ar minēto punktu ir izslēgts no Konvencijas piemērošanas jomas, rodas tikai kā iepriekš izlemjams jautājums, nevis kā prasības priekšmets. Konkrētāk, tas, ka puse aizstāvības nolūkā atsaucas uz jautājumu, kas saskaņā ar 2. punktu ir izslēgts no Konvencijas piemērošanas jomas, pats par sevi nenozīmē, ka Konvenciju šīs lietas izskatīšanai nepiemēro, ar noteikumu, ka šis jautājums nav prasības priekšmets.

4. Konvenciju nepiemēro šķīrējtiesu un līdzīgiem procesiem.

5. Tas, ka puse tiesvedībā ir valsts, tostarp valdība, valdības aģentūra vai jebkura cita persona, kas rīkojas valsts vārdā, pats par sevi nenozīmē, ka tiesvedība izslēgta no Konvencijas piemērošanas jomas.

6. Nekas šajā Konvencijā neietekmē valstu vai starptautisko organizāciju privilēģijas un imunitātes attiecībā uz pašām valstīm vai starptautiskajām organizācijām un uz to īpašumiem.

3. pants

Ekskluzīvi tiesas izvēles līgumi

Šajā Konvencijā:

a) "ekskluzīvs tiesas izvēles līgums" ir līgums, kas noslēgts divu vai vairāku pušu starpā atbilstoši c) punkta prasībām un ar kuru, lai izlemtu strīdus, kuri ir radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, norāda šo strīdu risināšanai vienas Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesas vai vienu vai vairākas konkrētas Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesas, izslēdzot jebkuras citas tiesas jurisdikciju;

b) tiesas izvēles līgumu, kurā izvēlētas vienas Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesas vai viena vai vairākas konkrētas Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesas, uzskata par ekskluzīvu, ja puses viennozīmīgi nav norādījušas uz pretējo;

c) ekskluzīvu tiesas izvēles līgumu slēdz vai dokumentē:

i) rakstveidā vai

ii) ar citu saziņas līdzekļu palīdzību, kas atveido informāciju tā, lai tā būtu pieejama arī vēlāk;

d) ekskluzīvu tiesas izvēles līgumu, kas ir kāda cita līguma sastāvdaļa, uzskata par patstāvīgu līgumu attiecībā pret pārējiem pamatlīguma noteikumiem. Ekskluzīva tiesas izvēles līguma spēkā esamību nevar apstrīdēt, pamatojoties tikai uz to, ka pamatlīgums nav spēkā.

4. pants

Citas definīcijas

1. Šajā Konvencijā "spriedums" ir jebkurš tiesas nolēmums par lietu pēc būtības neatkarīgi no tā nosaukuma, tostarp arī dekrēts vai rīkojums, kā arī tiesas izmaksu vai izdevumu noteikšana, ko veic tiesa (tostarp tiesas ierēdnis), ar nosacījumu, ka tā ir saistīta ar nolēmumu par lietu pēc būtības, ko iespējams atzīt un izpildīt saskaņā ar šo Konvenciju. Pagaidu aizsardzības pasākums nav spriedums.

2. Šajā Konvencijā jebkuras struktūras vai personas, kas nav fiziska persona, dzīvesvieta ir valstī:

a) kurā atrodas tās statūtos noteiktā atrašanās vieta;

b) saskaņā ar kuras tiesību aktiem tā ir dibināta vai izveidota;

c) kurā atrodas tās galvenais birojs vai

d) kurā atrodas tās galvenā darbības vieta.

II NODAĻA

JURISDIKCIJA

5. pants

Izvēlētās tiesas jurisdikcija

1. Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesai vai tiesām, kas norādītas ekskluzīvā tiesas izvēles līgumā, ir jurisdikcija lemt par strīdu, uz kuru šis līgums attiecas, ja vien līgums saskaņā ar minētās valsts tiesību aktiem nav atzīstams par spēkā neesošu.

2. Tiesa, kurai lieta ir piekritīga saskaņā ar 1. punktu, neatsakās to izskatīt, pamatojoties uz to, ka strīda izskatīšana ir piekritīga citas valsts tiesai.

3. Iepriekšējie punkti neietekmē noteikumus:

a) par jurisdikciju saistībā ar prasības priekšmetu vai prasības summu;

b) par teritoriālo jurisdikcijas sadalījumu starp Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesām. Tomēr, ja izvēlētajai tiesai ir rīcības brīvība lemt par lietas nodošanu citai tiesai, tā pienācīgi ņem vērā pušu izvēli.

6. pants

Neizvēlētas tiesas pienākumi

Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesa, kas nav līgumā norādītā tiesa, aptur vai izbeidz tās lietas izskatīšanu, uz kuru attiecas ekskluzīvs tiesas izvēles līgums, izņemot, ja:

a) līgums nav spēkā saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kuras tiesa līgumā ir izvēlēta;

b) pusei nebija rīcībspējas noslēgt šo līgumu saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kuras tiesā prasība ir celta;

c) līguma piemērošana būtu acīmredzami netaisnīga vai acīmredzami pretēja tās valsts sabiedriskajai kārtībai, kuras tiesā prasība ir celta;

d) ārkārtēju, no pusēm neatkarīgu iemeslu dēļ līgumu nav iespējams saprātīgi izpildīt vai

e) izvēlētā tiesa ir atteikusi lietas izskatīšanu.

7. pants

Pagaidu aizsardzības pasākumi

Konvencija nereglamentē pagaidu aizsardzības pasākumus. Šī Konvencija nepieprasa un neizslēdz pagaidu aizsardzības pasākumu piemērošanu, atteikšanu vai izbeigšanu, ko veic līgumslēdzējas valsts tiesa, un neietekmē ne puses tiesības pieprasīt, ne tiesas tiesības lemt par šādu pasākumu piemērošanu, atteikšanu vai izbeigšanu.

III NODAĻA

ATZĪŠANA UN IZPILDE

8. pants

Atzīšana un izpilde

1. Spriedumu, ko pieņēmusi Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesa, kas norādīta ekskluzīvā tiesas izvēles līgumā, atzīst un izpilda citās Konvencijas līgumslēdzējās valstīs saskaņā ar šīs nodaļas noteikumiem. Atzīšanu un izpildi var atteikt, tikai pamatojoties uz Konvencijā norādītajiem iemesliem.

2. Neskarot tiesības veikt tādu pārskatīšanu, kas ir nepieciešama, lai piemērotu šīs nodaļas noteikumus, izcelsmes valsts tiesas pieņemts spriedums nav pārskatāms pēc būtības. Izcelsmes vai atzīšanas valsts tiesai ir saistoši izcelsmes valsts tiesas konstatētie fakti, ar kuriem tā pamatojusi savu jurisdikciju, izņemot, ja spriedums pieņemts aizmuguriski.

3. Spriedumu atzīst tikai tad, ja tas ir spēkā izcelsmes valstī, un to izpilda tikai tad, ja tas ir izpildāms izcelsmes valstī.

4. Atzīšanu un izpildi var apturēt vai atteikt, ja spriedumu pārskata izcelsmes valstī vai nav beidzies vispārējais sprieduma pārsūdzības termiņš. Atteikums neliedz vēlāk no jauna iesniegt sprieduma atzīšanas vai izpildes pieteikumu.

5. Šo pantu piemēro arī spriedumam, ko ir pieņēmusi Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesa, kurai saskaņā ar 5. panta 3. punktu tajā pašā Konvencijas līgumslēdzējā valstī lietu ir nodevusi izvēlētā tiesa. Tomēr, ja izvēlētajai tiesai bija rīcības brīvība lemt par lietas nodošanu citai tiesai, sprieduma atzīšanu vai izpildi var atteikt pret to pusi, kas izcelsmes valstī tam paredzētajā termiņā iebilda pret lietas nodošanu.

9. pants

Atzīšanas un izpildes atteikums

Atzīšanu vai izpildi var atteikt, ja:

a) līgums nebija spēkā saskaņā ar izvēlētās tiesas valsts tiesību aktiem, izņemot, ja izvēlētā tiesa ir konstatējusi, ka līgums ir spēkā esošs;

b) pusei nebija rīcībspējas noslēgt līgumu saskaņā ar atzīšanas vai izpildes valsts tiesību aktiem;

c) dokuments, uz kura pamata uzsākta tiesvedība, vai tam pielīdzināms dokuments, kurā ietvertas būtiskas prasības sastāvdaļas:

i) nebija paziņots atbildētājam savlaicīgi un tā, lai viņš varētu nodrošināt sev aizstāvību, izņemot, ja atbildētājs ieradās izcelsmes valsts tiesā un piedalījās lietas izskatīšanā, apstrīdot minēto paziņošanu ar noteikumu, ka izcelsmes valsts tiesību aktos šāda apstrīdēšana ir paredzēta, vai

ii) izpildes valstī bija paziņots atbildētājam tādā veidā, kas nav savienojams ar šajā valstī pastāvošajiem dokumentu izsniegšanas pamatprincipiem;

d) spriedums panākts procesuālas krāpšanas rezultātā;

e) atzīšana vai izpilde būtu acīmredzami nesavienojama ar atzīšanas vai izpildes valsts sabiedrisko kārtību, tostarp arī situācijās, kad īpašās procesuālās darbības, kuru rezultātā pieņemts spriedums, ir nesavienojamas ar šīs valsts procesuālā taisnīguma pamatprincipiem;

f) spriedums ir nesavienojams ar spriedumu, ko pieteikumu saņēmušās valsts tiesa pieņēmusi strīdā starp tām pašām pusēm, vai

g) spriedums ir nesavienojams ar agrāku spriedumu, kas pieņemts citā valstī starp tām pašām pusēm un par to pašu prasību, ar noteikumu, ka agrākais spriedums atbilst nosacījumiem tā atzīšanai atzīšanas vai izpildes valstī.

10. pants

Iepriekš izlemjami jautājumi

1. Gadījumos, kad jautājums, kas saskaņā ar 2. panta 2. punktu vai 21. pantu izslēgts no Konvencijas piemērošanas jomas, rodas kā iepriekš izlemjams jautājums, lēmumu šajā jautājumā neatzīst un neizpilda saskaņā ar Konvenciju.

2. Sprieduma atzīšanu vai izpildi var atteikt, ja ar spriedumu ir izlemts jautājums, kas saskaņā ar 2. panta 2. punktu izslēgts no Konvencijas piemērošanas jomas.

3. Tomēr attiecībā uz lēmumu par intelektuālā īpašuma tiesību, kas nav autortiesības vai blakustiesības, spēkā esamību sprieduma atzīšanu vai izpildi var apturēt vai atlikt saskaņā ar iepriekšējo punktu tikai tad, ja:

a) šis lēmums ir pretrunā ar spriedumu vai lēmumu šajā jautājumā, kas pieņemts kompetentā iestādē valstī, saskaņā ar kuras tiesību aktiem intelektuālā īpašuma tiesība ir radusies, vai

b) minētajā valstī tiek izskatīta lieta par šo intelektuālā īpašuma tiesību spēkā esamību.

4. Sprieduma atzīšanu vai izpildi var atteikt, ja ar spriedumu pamatā ir izlemts jautājums, kas saskaņā ar 21. pantu izslēgts no Konvencijas piemērošanas jomas, taču tikai tajā apjomā, uz ko attiecas iepriekšminētais jautājums.

11. pants

Zaudējumu atlīdzība

1. Sprieduma atzīšanu vai izpildi var atteikt, ja piespriestā zaudējumu atlīdzība, tostarp arī nesamērīga apmēra vai vindikatīva atlīdzība, nekompensē puses patiesos zaudējumus vai nodarīto kaitējumu.

2. Atzīšanas vai izpildes valsts ņem vērā, vai un kādā apmērā izcelsmes valsts tiesas piespriestā atlīdzība par zaudējumiem sedz ar tiesvedību saistītus izdevumus.

12. pants

Izlīgumi

Izlīgumu, ko apstiprinājusi ekskluzīvā tiesas izvēles līgumā norādītā Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesa vai kas noslēgts šādā tiesā lietas izskatīšanas gaitā un kas ir izpildāms tādā pašā veidā kā izcelsmes valsts tiesas spriedums, izpilda saskaņā ar Konvenciju tāpat kā spriedumu.

13. pants

Iesniedzamie dokumenti

1. Puse, kas prasa atzīšanu vai izpildi, iesniedz:

a) pilnu un apliecinātu sprieduma norakstu;

b) ekskluzīvo tiesas izvēles līgumu, tā apliecinātu kopiju vai citu pierādījumu par līguma esamību;

c) ja spriedums ir pieņemts aizmuguriski, tā dokumenta oriģinālu vai apliecinātu kopiju, kas pierāda, ka pusei, pret kuru pieņemts aizmugurisks spriedums, ir paziņots dokuments, ar ko celta prasība, vai līdzvērtīgs dokuments;

d) dokumentus, kas nepieciešami, lai konstatētu, ka spriedums ir spēkā vai attiecīgā gadījumā – ka tas ir izpildāms izcelsmes valstī;

e) šīs Konvencijas 12. pantā minētajā gadījumā – izcelsmes valsts tiesas apstiprinājumu, ka izlīgums vai tā daļa izcelsmes valstī ir izpildāms tādā pašā veidā kā tiesas spriedums.

2. Ja atzīšanas vai izpildes valsts tiesa no sprieduma teksta nevar konstatēt, vai šīs nodaļas noteikumi ir ievēroti, tiesa var pieprasīt nepieciešamos dokumentus.

3. Atzīšanas vai izpildes pieteikumam var pievienot izcelsmes valsts tiesas (tostarp tiesas ierēdņa) izsniegtu dokumentu, kas atbilst Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences ieteiktajam un publicētajam formātam.

4. Ja šajā pantā minētie dokumenti nav pieprasījumu saņēmušās valsts oficiālajā valodā, tiem pievieno apstiprinātu tulkojumu, ja vien pieprasījumu saņēmušās valsts tiesību aktos nav noteikts citādi.

14. pants

Procesuālā kārtība

Procesuālo kārtību atzīšanai, izpildāmības pasludināšanai vai reģistrācijai izpildei un sprieduma izpildei nosaka atzīšanas vai izpildes valsts tiesību akti, ja vien šajā Konvencijā nav noteikts citādi. Atzīšanas vai izpildes valsts tiesa rīkojas ātri.

15. pants

Atsevišķas daļas atzīšana vai izpilde

Sprieduma atsevišķas daļas atzīšanu vai izpildi veic, ja ir prasīta tikai konkrētās daļas atzīšana vai izpilde vai tikai daļu no sprieduma ir pieļaujams atzīt vai izpildīt saskaņā ar Konvenciju.

IV NODAĻA

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

16. pants

Pārejas noteikumi

1. Konvenciju piemēro tiem ekskluzīviem tiesas izvēles līgumiem, kas noslēgti pēc tās stāšanās spēkā attiecībā uz izvēlētās tiesas valsti.

2. Konvenciju nepiemēro tiesvedībai, kas uzsākta pirms tās stāšanās spēkā attiecībā uz to valsti, kuras tiesā prasība ir celta.

17. pants

Apdrošināšanas un pārapdrošināšanas līgumi

1. Tiesvedība par apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas līgumiem nav izslēgta no šīs Konvencijas piemērošanas jomas tikai tāpēc, ka apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas līgums attiecas uz jautājumu, kuram Konvencija nav piemērojama.

2. Sprieduma atzīšanu un izpildi saistībā ar atbildību saskaņā ar apdrošināšanas vai pārapdrošināšanas līgumu nevar ierobežot vai atteikt, pamatojoties uz to, ka atbildība saskaņā ar šo līgumu ietver pienākumu izmaksāt atlīdzību apdrošinājuma ņēmējam vai pārapdrošinājuma ņēmējam:

a) jautājumā, kam Konvenciju nepiemēro, vai

b) par zaudējumiem, kuriem varētu piemērot 11. pantu.

18. pants

Legalizācijas prasības atcelšana

Visi dokumenti, ko pārsūta vai piegādā saskaņā ar Konvenciju, ir atbrīvoti no legalizācijas prasības vai jebkādām citām līdzīgām formalitātēm, tostarp arī Apostille.

19. pants

Jurisdikciju ierobežojošas deklarācijas

Valsts var deklarēt, ka tās tiesas var atteikt strīda izskatīšanu, kam piemērojams ekskluzīvs tiesas izvēles līgums, ja, izņemot izvēlētās tiesas atrašanās vietu, nepastāv nekāda cita saikne starp šo valsti un pusēm vai strīdu.

20. pants

Atzīšanu un izpildi ierobežojošas deklarācijas

Valsts var deklarēt, ka tās tiesas var atteikties atzīt vai izpildīt spriedumu, ko pieņēmusi citas Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesa, ja pušu dzīvesvieta bija atzīšanas vai izpildes valstī un pušu attiecības, kā arī visi pārējie ar strīdu saistītie jautājumi, izņemot izvēlētās tiesas atrašanās vietu, bija saistīti tikai ar atzīšanas vai izpildes valsti.

21. pants

Deklarācijas par īpašiem jautājumiem

1. Ja valsts ir īpaši ieinteresēta nepiemērot Konvenciju kādam īpašam jautājumam, šī valsts var deklarēt, ka šim konkrētajam jautājumam tā Konvenciju nepiemēros. Valsts, kas sniedz šādu deklarāciju, nodrošina, ka deklarācija nav plašāka, nekā tas ir nepieciešams, un ka šis īpašais no piemērošanas jomas izslēgtais jautājums ir skaidri un precīzi noteikts.

2. Attiecībā uz šādu jautājumu Konvenciju nepiemēro:

a) līgumslēdzējā valstī, kas sniegusi deklarāciju;

b) citās Konvencijas līgumslēdzējās valstīs, ja ekskluzīvā tiesas izvēles līgumā norādītas deklarāciju sniegušās valsts tiesas vai viena vai vairākas šīs valsts konkrētas tiesas.

22. pants

Savstarpējas deklarācijas attiecībā uz neekskluzīviem tiesas izvēles līgumiem

1. Konvencijas līgumslēdzēja valsts var deklarēt, ka tās tiesas atzīs un izpildīs tādus spriedumus, ko pieņēmušas citas Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesas, kuras norādītas tiesas izvēles līgumā, kas noslēgts divu vai vairāku pušu starpā atbilstoši 3. panta c) punkta prasībām un ar ko, lai izlemtu strīdus, kuri ir radušies vai varētu rasties saistībā ar konkrētām tiesiskām attiecībām, norāda šo strīdu izšķiršanai vienas vai vairāku Konvencijas līgumslēdzēju valstu tiesas vai tiesu (neekskluzīvs tiesas izvēles līgums).

2. Ja Konvencijas līgumslēdzējā valstī, kas sniegusi šādu deklarāciju, pieņemts spriedums ir jāatzīst vai jāizpilda citā līgumslēdzējā valstī, kas arī ir sniegusi šādu deklarāciju, spriedumu atzīst un izpilda saskaņā ar Konvenciju, ja:

a) izcelsmes valsts tiesa bija norādīta neekskluzīvā tiesas izvēles līgumā;

b) šajā lietā spriedumu nav pieņēmusi neviena cita tiesa, kas varētu izskatīt lietu saskaņā ar neekskluzīvo tiesas izvēles līgumu, un neviena lieta par to pašu prasību un starp tām pašām pusēm netiek izskatīta nevienā citā šādā tiesā, un

c) izcelsmes valsts tiesa bija pirmā, kurā celta prasība.

23. pants

Vienāda interpretācija

Interpretējot Konvenciju, ņem vērā tās starptautisko raksturu un nepieciešamību veicināt tās vienveidīgu piemērošanu.

24. pants

Konvencijas darbības pārskatīšana

Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences ģenerālsekretārs regulāri veiks pasākumus, lai:

a) pārskatītu Konvencijas, tostarp arī deklarāciju, darbību un

b) apsvērtu Konvencijas grozījumu vēlamību.

25. pants

Neunitāras tiesību sistēmas

1. Attiecībā uz Konvencijas līgumslēdzējām valstīm, kurās saistībā ar jebkuru Konvencijā skartu jautājumu pastāv divas vai vairākas tiesību sistēmas dažādās teritoriālās vienībās:

a) visas atsauces uz valsts tiesību aktiem vai procesuālo kārtību attiecīgos gadījumos ir jāsaprot kā atsauce uz tiesību aktiem vai procesuālo kārtību, kas ir spēkā attiecīgajā teritoriālajā vienībā;

b) visas atsauces uz dzīvesvietu valstī attiecīgos gadījumos ir jāsaprot kā atsauce uz dzīvesvietu attiecīgajā teritoriālajā vienībā;

c) visas atsauces uz valsts tiesu vai tiesām attiecīgos gadījumos ir jāsaprot kā atsauce uz tiesu vai tiesām attiecīgajā teritoriālajā vienībā;

d) visas atsauces uz saikni ar valsti attiecīgos gadījumos ir jāsaprot kā atsauce uz saikni ar attiecīgo teritoriālo vienību.

2. Neatkarīgi no iepriekšējā punkta noteikumiem Konvencijas līgumslēdzējai valstij, kurā ir divas vai vairākas teritoriālās vienības ar dažādām tiesību sistēmām, nav pienākuma piemērot Konvenciju situācijām, kas saistītas tikai ar šādām dažādām teritoriālām vienībām.

3. Teritoriālās vienības tiesai Konvencijas līgumslēdzējā valstī, kurā ir divas vai vairākas teritoriālās vienības ar dažādām tiesību sistēmām, nav pienākuma atzīt vai izpildīt citā Konvencijas līgumslēdzējā valstī pasludinātu spriedumu tikai tāpēc, ka spriedums saskaņā ar Konvenciju ir atzīts vai izpildīts citā šīs pašas līgumslēdzējas valsts teritoriālajā vienībā.

4. Šo pantu nepiemēro reģionālai ekonomiskās integrācijas organizācijai.

26. pants

Attiecības ar citiem starptautiskiem instrumentiem

1. Konvenciju pēc iespējas interpretē kā atbilstīgu citiem Konvencijas līgumslēdzējas valsts spēkā esošiem nolīgumiem neatkarīgi no tā, vai tie noslēgti pirms vai pēc šīs Konvencijas.

2. Konvencija neietekmē līgumslēdzējas valsts tiesības piemērot pirms vai pēc šīs Konvencijas noslēgtu nolīgumu gadījumos, kad nevienas puses dzīvesvieta nav Konvencijas līgumslēdzējā valstī, kas nav minētā nolīguma puse.

3. Konvencija neietekmē līgumslēdzējas valsts tiesības piemērot nolīgumu, kas noslēgts, pirms Konvencija stājās spēkā attiecībā uz šo līgumslēdzēju valsti, ja Konvencijas piemērošana būtu nesavienojama ar līgumslēdzējas valsts saistībām pret jebkuru valsti, kas nav šīs Konvencijas līgumslēdzēja valsts. Šo punktu piemēro arī nolīgumiem, ar kuriem pārskata vai aizstāj nolīgumu, kas noslēgts pirms šīs Konvencijas spēkā stāšanās attiecībā uz tās līgumslēdzēju valsti, izņemot attiecībā uz tiem pārskatīšanas vai aizvietošanas noteikumiem, kas rada jaunas neatbilstības ar Konvenciju.

4. Konvencija neietekmē līgumslēdzējas valsts tiesības piemērot pirms vai pēc šīs Konvencijas noslēgtu nolīgumu, ja to dara ar mērķi panākt Konvencijas līgumslēdzējas valsts, kas arī ir minētā nolīguma puse, tiesas pieņemta sprieduma atzīšanu vai izpildi. Tomēr spriedumu nevar atzīt vai izpildīt mazākā mērā, nekā paredzēts šajā Konvencijā.

5. Konvencija neietekmē līgumslēdzējas valsts tiesības piemērot nolīgumu, ar ko reglamentē jurisdikcijas jautājumus vai sprieduma atzīšanu vai izpildi attiecībā uz kādu konkrētu jautājumu, pat ja tas noslēgts pēc šīs Konvencijas un pat tad, ja visas iesaistītās valstis ir šīs Konvencijas puses.

Šo punktu piemēro tikai tad, ja Konvencijas līgumslēdzēja valsts ir sniegusi deklarāciju par nolīgumu, kas minēts šajā punktā. Šādas deklarācijas gadījumā, ja ekskluzīvā tiesas izvēles līgumā norādītas deklarāciju sniegušās Konvencijas līgumslēdzējas valsts tiesas vai viena vai vairākas konkrētas tiesas, citām Konvencijas līgumslēdzējām valstīm nav pienākuma piemērot Konvenciju šim konkrētajam jautājumam, ciktāl pastāv neatbilstība.

6. Konvencija neietekmē reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas, kas ir šīs Konvencijas dalībniece, noteikumu piemērošanu neatkarīgi no tā, vai tie pieņemti pirms vai pēc šīs Konvencijas:

a) ja nevienai no pusēm nav dzīvesvietas tādas Konvencijas līgumslēdzējas valsts teritorijā, kas nav reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas dalībniece;

b) attiecībā uz nolēmumu atzīšanu un izpildi reģionālās ekonomiskās integrācijas organizācijas dalībvalstu starpā.

V NODAĻA

NOBEIGUMA NOTEIKUMI

27. pants

Parakstīšana, ratifikācija, pieņemšana, apstiprināšana vai pievienošanās

1. Konvenciju var parakstīt visas valstis.

2. Šī Konvencija parakstītājvalstīm ir jāratificē, jāpieņem vai jāapstiprina.

3. Konvencijai var pievienoties visas valstis.

4. Ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās aktus deponē Konvencijas depozitāram Nīderlandes Karalistes Ārlietu ministrijā.

28. pants

Deklarācijas par neunitārām tiesību sistēmām

1. Ja valstī ir divas vai vairākas teritoriālās vienības, kurās saistībā ar jautājumiem, uz ko attiecas Konvencija, piemēro dažādas tiesību sistēmas, tad šāda valsts, parakstot, ratificējot, pieņemot vai apstiprinot Konvenciju vai arī pievienojoties tai, var deklarēt, ka Konvencija attiecas uz visām tās teritoriālajām vienībām vai tikai uz vienu vai vairākām teritoriālajām vienībām; šo deklarāciju var jebkurā laikā grozīt, iesniedzot citu deklarāciju.

2. Deklarāciju paziņo depozitāram, un tajā skaidri norāda teritoriālās vienības, uz kurām attiecas Konvencija.

3. Ja valsts neiesniedz deklarāciju saskaņā ar šo pantu, Konvenciju piemēro visām šīs valsts teritoriālajām vienībām.

4. Šo pantu nepiemēro reģionālai ekonomiskās integrācijas organizācijai.

29. pants

Reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas

1. Reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, kuru veido tikai suverēnas valstis un kura ir kompetenta attiecībā uz dažiem vai visiem Konvencijā iekļautajiem jautājumiem, var tāpat parakstīt, pieņemt vai apstiprināt Konvenciju vai arī tai pievienoties. Reģionālajai ekonomiskās integrācijas organizācijai šādā gadījumā ir tādas pašas tiesības kā Konvencijas līgumslēdzējai valstij tādā apmērā, kādā organizācijai ir kompetence attiecībā uz Konvencijā iekļautajiem jautājumiem.

2. Reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija, parakstot, pieņemot vai apstiprinot Konvenciju vai arī pievienojoties tai, rakstiski paziņo depozitāram, attiecībā uz kādiem Konvencijā iekļautiem jautājumiem tās dalībvalstis ir nodevušas savu kompetenci organizācijai. Organizācija nekavējoties rakstiski paziņo depozitāram par visām izmaiņām, kas skar tās kompetenci, kura norādīta pēdējā saskaņā ar šo punktu sniegtajā paziņojumā.

3. Saistībā ar Konvencijas stāšanos spēkā neņem vērā aktu, ko depozitāram deponē reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija, izņemot, ja reģionālā ekonomiskās integrācijas organizācija saskaņā ar 30. pantu deklarē, kas tās dalībvalstis nebūs šīs Konvencijas puses.

4. Visas atsauces uz "līgumslēdzēju valsti" vai "valsti" šajā Konvencijā attiecīgos gadījumos vienlīdz attiecas uz reģionālu ekonomiskās integrācijas organizāciju, kas ir Konvencijas puse.

30. pants

Reģionālas ekonomiskās integrācijas organizācijas pievienošanās bez tās dalībvalstīm

1. Parakstīšanas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās laikā reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija var sniegt deklarāciju, ka tā ir kompetenta rīkoties attiecībā uz visiem Konvencijā ietvertajiem jautājumiem, un Konvencija būs saistoša tās dalībvalstīm tāpēc, ka Konvenciju parakstījusi, pieņēmusi, apstiprinājusi vai tai pievienojusies minētā organizācija, kaut arī dalībvalstis nebūs Konvencijas puses.

2. Ja reģionāla ekonomiskās integrācijas organizācija sniedz deklarāciju saskaņā ar šā panta 1. punktu, visas atsauces uz "līgumslēdzēju valsti" vai "valsti" šajā Konvencijā attiecīgos gadījumos vienlīdz attiecas uz organizācijas dalībvalstīm.

31. pants

Stāšanās spēkā

1. Konvencija stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad ir pagājuši trīs mēneši no otrā ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās akta deponēšanas, kā minēts 27. pantā.

2. Konvencija stājas spēkā:

a) attiecībā uz katru valsti vai reģionālo ekonomiskās integrācijas organizāciju pēc Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās tā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad ir pagājuši trīs mēneši no ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās akta deponēšanas;

b) attiecībā uz teritoriālo vienību, kurai Konvenciju piemēro saskaņā ar 28. panta 1. punktu, mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad ir pagājuši trīs mēneši no šajā pantā minētās deklarācijas paziņošanas.

32. pants

Deklarācijas

1. Deklarācijas, kas minētas 19., 20., 21., 22. un 26. pantā, var sniegt parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās laikā vai jebkurā laikā pēc tam; tās var jebkurā laika grozīt vai atsaukt.

2. Deklarācijas, grozījumus un atsaukumus paziņo depozitāram.

3. Deklarācija, kas sniegta parakstīšanas, ratifikācijas, pieņemšanas, apstiprināšanas vai pievienošanās laikā, stājas spēkā vienlaicīgi ar Konvencijas stāšanos spēkā attiecībā uz atbilstīgo valsti.

4. Deklarācija, kas iesniegta vēlāk, un visi deklarācijas grozījumi vai atsaukumi stājas spēkā mēneša pirmajā dienā pēc tam, kad ir pagājuši trīs mēneši no dienas, kurā depozitārs saņem paziņojumu.

5. Deklarāciju kas sniegta saskaņā ar 19., 20., 21. un 26. pantu, nepiemēro ekskluzīviem tiesas izvēles līgumiem, kas noslēgti pirms to stāšanās spēkā.

33. pants

Darbības izbeigšana

1. Konvenciju var denonsēt, rakstiski par to paziņojot depozitāram. Denonsēšanu var ierobežoti attiecināt uz atsevišķām teritoriālajām vienībām ar neunitāru tiesību sistēmu, kurām piemēro Konvenciju.

2. Denonsēšana stājas spēka tā mēneša pirmajā dienā, kas seko mēnesim, kad ir pagājuši divpadsmit mēneši, kopš depozitārs saņēmis paziņojumu. Ja paziņojumā ir norādīts garāks denonsēšanas spēkā stāšanās termiņš, denonsēšana stājas spēkā pēc tam, kad ir pagājis šis garākais termiņš no dienas, kurā depozitārs šo paziņojumu saņem.

34. pants

Depozitāra paziņojumi

Depozitārs paziņo Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences dalībniekiem un citām valstīm un reģionālām ekonomiskās integrācijas organizācijām, kas parakstījušas, pieņēmušas, apstiprinājušas vai pievienojušās Konvencijai saskaņā ar 27., 29. un 30. pantu, par:

a) parakstīšanu, pieņemšanu, apstiprināšanu vai pievienošanos, kas minēta 27., 29. un 30. pantā;

b) dienu, kad Konvencija saskaņā ar 31. pantu stājas spēkā;

c) paziņojumiem, deklarācijām, deklarāciju grozījumiem un atsaukumiem, kas minēti 19., 20., 21., 22., 26., 28., 29. un 30. pantā;

d) denonsēšanu, kas minēta 33. pantā.

To apliecinot, pilnvarotie ir parakstījuši šo Konvenciju.

Hāgā 2005. gada 30. jūnijā angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, kuru deponē Nīderlandes Karalistes valdības arhīvos un kura apliecinātas kopijas pa diplomātiskiem kanāliem nosūta katrai Hāgas Starptautisko privāttiesību konferences dalībvalstij, kas tāda ir no konferences divdesmitās sesijas, kā arī katrai valstij, kas piedalījās minētajā sesijā.

II PIELIKUMS

Savienības deklarācija saskaņā ar Konvencijas par tiesas izvēles līgumiem 21. pantu

1. Ar šo Eiropas Savienība saskaņā ar Konvencijas 21. pantu deklarē, ka, izņemot turpmāk minētos gadījumus, tā nepiemēros Konvenciju apdrošināšanas līgumiem.

2. Šī deklarācija nav spēkā gadījumos, kad:

(a) tiesas izvēles līgums noslēgts pēc strīda rašanās vai,

(b) neskarot Konvencijas 1. panta 2. punktu, tiesas izvēles līgums noslēgts starp apdrošinājuma ņēmēju un apdrošinātāju, kuriem abiem līguma slēgšanas laikā ir domicils vai pastāvīgā mītnesvieta tajā pašā dalībvalstī un kas piešķir jurisdikciju minētās dalībvalsts tiesām, pat ja notikums, kas rada kaitējumu, iestātos ārvalstīs, ar noteikumu, ka šāda vienošanās nav pretrunā minētās dalībvalsts tiesību aktiem, vai

(c) kad tiesu izvēles līgums saistās ar apdrošināšanas līgumu, ciktāl tas attiecas uz vienu vai vairākiem 3. punktā minētajiem lielajiem riskiem.

3. Lielie riski, kas minēti 2. punkta c) apakšpunktā, ietver transporta (gaisakuģu, kuģu, dzelzceļa un tranzīta preču) riskus, kredītu un galvojumu riskus, kā arī citus riskus, ja apdrošinājuma ņēmējs veic konkrēta apjoma uzņēmējdarbību, kā noteikts 4. punktā.

4. Riski, kas minēti 3. punktā, ir šādi:

(2) jebkāds turpmāk norādītā zaudējums vai bojājums:

(a) jūras kuģi, iekārtas, kas atrodas kontinentālajā šelfā vai atklātā jūrā, vai gaisakuģi, ja zaudējumu vai bojājumu rada apdraudējumi, kas saistīti ar to izmantošanu komerciāliem nolūkiem;

(b) preces tranzītā, izņemot pasažieru bagāžu, ja tranzīts ir pārvadājums ar šādiem kuģiem vai gaisakuģiem vai ietver šādu pārvadājumu;

(3) jebkāda atbildība, izņemot atbildību par pasažieriem nodarītajiem miesas bojājumiem vai viņu bagāžas bojājumiem:

(a) kura izriet no kuģu, iekārtu vai gaisakuģu izmantošanas vai ekspluatācijas, kā minēts 1. punkta a) apakšpunktā, ciktāl attiecībā uz pēdējiem minētajiem tās valsts tiesību akti, kurai ir saistoša šī Konvencija un kurā šāds gaisakuģis ir reģistrēts, neaizliedz vienošanos par jurisdikciju attiecībā uz šādu risku apdrošināšanu;

(b) par zaudējumu un bojājumu, ko nodarījušas preces tranzītā, kā minēts 1. punkta b) apakšpunktā;

(4) jebkādi finansiāli zaudējumi, kas ir saistīti ar kuģu, iekārtu vai gaisakuģu izmantošanu vai ekspluatāciju, kā minēts 1. punkta a) apakšpunktā, jo īpaši kravas vai frakts līguma zaudējums;

(5) jebkādi riski vai intereses saistībā ar 1. līdz 3. punktā minētajiem riskiem;

(6) neatkarīgi no 1. līdz 4. punktam noteiktā visi turpmāk minētie lielie riski:

(a) dzelzceļa transportam nodarītie zaudējumi vai tā zudums;

(b) gaisakuģiem nodarīti zaudējumi vai to zudums;

(c) upes un kanāla kuģiem, ezera kuģiem, jūras kuģiem nodarīti zaudējumi vai to zudums;

(d) kravām tranzītā nodarītie zaudējumi vai to zudums neatkarīgi no transporta veida;

(e) atbildība, izmantojot gaisakuģus (tostarp pārvadātāju atbildība);

(f) atbildība, izmantojot kuģus, liellaivas vai laivas jūrā, ezeros, upēs vai kanālos (tostarp pārvadātāju atbildība);

(g) kredītu un galvojumu riski, ja apdrošinājuma ņēmējs ir profesionāli nodarbināts rūpniecībā vai tirdzniecībā vai ir brīvo profesiju pārstāvis, un riski, kas saistīti ar šādu darbību;

(h) ja apdrošinājuma ņēmējs veic konkrēta apjoma uzņēmējdarbību:

· jebkādi sauszemes transportlīdzekļiem (tostarp mehāniskajiem transportlīdzekļiem) nodarīti bojājumi vai to zaudējums;

· jebkādi īpašumam nodarīti bojājumi vai tā zaudējums ugunsgrēka, sprādziena, dabas stihiju postījumu (tostarp vētras) dēļ, vai ko izraisījusi kodolenerģija, zemes iegruvumi, krusa, sals vai zādzība;

· jebkāda atbildība, izmantojot mehāniskos transportlīdzekļus, kas pārvietojas pa sauszemi (tostarp pārvadātāju atbildība);

· jebkādi finansiāli zaudējumi, ko izraisa nodarbinātības risks, ienākumu nepietiekamība (vispārēji), slikti laika apstākļi, pabalstu zaudējums, pastāvīgi vispārējie izdevumi, neparedzēti tirdzniecības izdevumi, tirgus vērtības zudums, nomas vai ienākumu zaudējums, citi netieši tirdzniecības zaudējumi, citi finansiāli zaudējumi, kas nav saistīti ar tirdzniecību, vai cita veida finansiāli zaudējumi.

5. Šā pielikuma 5. punkta h) apakšpunktā apdrošinājuma ņēmējs, kurš veic konkrēta apjoma uzņēmējdarbību, ir apdrošinājuma ņēmējs, kurš pārsniedz vismaz divus no šādiem kritērijiem:

· kopējā bilance: EUR 6,2 miljoni,

· neto apgrozījums: EUR 12,8 miljoni,

· vidējais darbinieku skaits finanšu gadā: 250.