Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES TAMARAS ČAPETAS [TAMARA ĆAPETA]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 10. septembrī (1)
Lietas C‑38/25 P, C‑48/25 P, C‑54/25 P un C‑55/25 P
Eiropas Komisija
pret
Aloe Vera of Europe BV (C‑38/25 P)
Aboca SpA Soc. agr.,
Coswell SpA,
Associação portuguesa de suplementos alimentares (Apard) (C‑48/25 P)
Ortis SA (C‑54/25 P)
Syndicat national des compléments alimentaires (Synadiet),
Asociación Española de Fabricantes de Preparados alimenticios especiales, dietéticos y plantas medicinales (Afepadi),
Be‑Sup Asbl,
Fitoform SAS,
Laboratoires Diététique et Santé SASU,
Laboratoires Forte Pharma S.A.M,
Laboratoires Ilapharm SAS,
Laboratoires Ineldea SAS,
Laboratoires Juva Santé SASU,
Laboratoire Pionneau SAS,
Laboratoires Super Diet SASU,
Laboratoires Vitarmonyl SARL,
La Source SARLU,
Les Trois Chênes SA,
Naturenvie SAS,
Noria Distribution SAS,
Pharmanager Ingrédients SAS,
Plantex SASU,
Santé Verte SAS,
Thera‑Sana SASU,
Vitamins SAS,
V.S. Vecteur Santé Laboratoires (C‑55/25 P)
Apelācija – Patērētāju tiesību aizsardzība – Regula (EK) Nr. 1925/2006 – 8. pants – Vielas, kuras ir aizliegtas, ierobežotas vai pakļautas Savienības iestāžu pārbaudei – Regula (ES) 2021/468 – Tādu augu sugu daļu “preparātu” aizliegums, kuras satur hidroksiantracēna atvasinājumus – Nosacījumi, kas reglamentē vielu aizliegšanas, ierobežošanas vai pakļaušanas Savienības iestāžu pārbaudei procedūru
I. Ievads
1. Ja kādai sastāvdaļai ir vairāk risku nekā kulinārās vērtības, ir pienācis laiks pārskatīt recepti.
2. Saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1925/2006 (turpmāk – Regula Nr. 1925/2006) (2) 8. pantu Komisijai būtībā ir uzdots identificēt šo risku iemeslus un noteikt, vai un kādā mērā, ņemot vērā sabiedrības veselības apsvērumus, nepieciešams reglamentēt un vajadzības gadījumā aizliegt konkrētu vielu un sastāvdaļu pievienošanu pārtikas produktiem.
3. Šīs apelācijas sūdzības attiecas uz četriem Vispārējās tiesas spriedumiem (3). Ar šiem spriedumiem Vispārējā tiesa atcēla Regulu (ES) 2021/468 (turpmāk – apstrīdētā regula) (4) , ciktāl ar to sabiedrības veselības apsvērumu dēļ tika aizliegta vai pakļauta pārbaudei vairāku vielu un no augu sugām, tostarp Aloe, iegūtu “preparātu”, kas satur hidroksiantracēna atvasinājumus (turpmāk – HAA), pievienošana pārtikas produktiem.
4. Eiropas Komisija ir iesniegusi apelācijas sūdzības par šiem spriedumiem, būtībā apgalvojot, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini interpretējusi Regulas Nr. 1925/2006 8. pantā noteiktās prasības un tajā paredzēto procedūru.
II. Tiesiskais regulējums un faktiskie apstākļi, kas attiecas uz šīm apelācijām
A. Regula Nr. 1925/2006
5. Viena no pārtikas pamatfunkcijām ir nodrošināt organismu ar uzturvielām, kas nepieciešamas augšanai, attīstībai un veselības uzturēšanai. Šim nolūkam pārtikai jābūt drošai. Tādējādi Savienības likumdevējs ir ieviesis visaptverošu Savienības tiesību regulējumu attiecībā uz pārtikas produktu uzturvērtību un ietekmi uz veselību, kā arī to noformējumu un reklāmu (5).
6. Viena no šī tiesiskā regulējuma daļām ir Regula Nr. 1925/2006. Šajā regulā paskaidrots, ka uzturvielu un citu sastāvdaļu pievienošana pārtikas produktiem vai to izmantošana pārtikas produktu ražošanā notiek brīvprātīgi vai obligāti, kā arī dažādiem nolūkiem (6). Tādējādi, lai atvieglotu šādu pārtikas produktu brīvu apriti iekšējā tirgū, šīs regulas mērķis ir saskaņot atšķirīgos valstu noteikumus par vitamīnu, minerālvielu un citu vielu pievienošanu (7).
7. Regulas Nr. 1925/2006 mērķis ir arī garantēt augstu patērētāju veselības aizsardzības līmeni (8). Tālab tajā paredzēts nodrošināt, ka pārtikas produktiem pievienotās vielas ir drošas (9).
8. Regulas Nr. 1925/2006 paskaidrojuma rakstā īpašs uzsvars ir likts uz šo drošības aspektu gadījumos, kad “vielas vai sastāvdaļas, kas nav vitamīni un minerālvielas”, tiek pievienotas “novatoriskā veidā” [šeit un turpmāk – neoficiāls tulkojums]. To “lietošana arvien vairāk rada bažas [..] galvenokārt tāpēc, ka trūkst zinātnisku datu, kas pierādītu, ka to lietošana lielos daudzumos, kuri bieži vien ievērojami pārsniedz apjomu, kādā šīs vielas tiktu uzņemtas ar parasto uzturu, nerada nekādu apdraudējumu veselībai” (10).
9. Šajā kontekstā Regulā Nr. 1925/2006 paskaidrots, ka, lai gan “normālā un daudzveidīgā uzturā ir daudzas sastāvdaļas, kurās savukārt ir daudzas vielas, [..] [to] uzņemšana [..] nerada problēmas un nav jāregulē” (11), “pārtikas produktu ražošanā var izmantot daudz dažādu uzturvielu un citu sastāvdaļu, tostarp, bet ne tikai, vitamīnus, minerālvielas, kā arī mikroelementus, aminoskābes, neaizstājamās taukskābes, šķiedrvielas un dažādus augus un augu ekstraktus” (12). Tomēr “citas vielas, kas nav vitamīni un minerālvielas vai sastāvdaļas, kurās tās ir, pievieno pārtikas produktiem kā ekstraktus vai koncentrātus, un tās var izraisīt tādu devu uzņemšanu, kas ir ievērojami lielākas par devām, kuras uzņem, ēdot pietiekamu un daudzveidīgu uzturu. Dažos gadījumos tādas prakses nekaitīgums ir visnotaļ apšaubāms, un ieguvums nav drošs [..], tādēļ [..] tādos gadījumos būtu lietderīgi, lai uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas apritē un kas ir atbildīgi par to pārtikas produktu nekaitīgumu, kurus viņi laiž tirgū, uzņemtos pierādīšanas pienākumu attiecībā uz to nekaitīgumu.” (13)
10. Šajā nolūkā regulā paredzēti divi atsevišķi regulējumi.
11. Pirmajā regulējumā noteiktas prasības, ierobežojumi un nosacījumi vitamīnu un minerālvielu pievienošanai pārtikas produktiem. Tie ietverti Regulas Nr. 1925/2006 3.–7. pantā. Šajos noteikumos norādīts to atļauto vitamīnu un minerālvielu saraksts, kurus drīkst pievienot pārtikas produktiem, un veidi, kādos šie vitamīni un minerālvielas var būt (14), kā arī atsevišķi ierobežojumi (15) un prasības (16) to pievienošanai pārtikas produktiem.
12. Otrajā regulējumā noteikta tādu vielu pievienošana, kas nav vitamīni un minerālvielas. Tieši šis regulējums, kas paredzēts Regulas Nr. 1925/2006 8. pantā, attiecas uz šīm apelācijas sūdzībām.
13. Šīs regulas 8. panta 1. punktā precizēts, ka saskaņā ar šo pantu piemērojamo procedūru “jāievēro, ja vielu, kas nav vitamīni vai minerāli, vai arī sastāvdaļu, kuras sastāvā ir viela, kas nav vitamīni vai minerālvielas, pievieno pārtikas produktiem vai to izmanto pārtikas produktu ražošanā tādā veidā, ka rezultātā patēriņa daudzums ievērojami pārsniegtu patēriņu, kuru uzņemtu normālos apstākļos ar līdzsvarotu un daudzveidīgu uzturu un/vai kas citādi radītu iespējamas briesmas patērētājiem” (17).
14. Citiem vārdiem sakot, 8. panta 1. punktā paredzēts, ka tajā noteiktā procedūra tiek uzsākta trīs situācijās: i) ja ar vielām, kas nav vitamīni un minerālvielas, bagātinātus pārtikas produktus uzņem daudzumā, kas “ievērojami pārsniedz” parasto patēriņu; ii) ja notiek šāda uzņemšana un šāda veida uzņemšanas rezultātā pastāv iespēja, ka tā var radīt potenciālu pārtikas kaitīguma risku patērētājiem; vai iii) ja neatkarīgi no uzņemšanas daudzuma pastāv iespēja, ka šīs vielas uzņemšana var radīt potenciālu pārtikas kaitīguma risku patērētājiem.
15. Ja iestājas kāda no šīm situācijām, ar Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 2. punktu Komisija ir pilnvarota lūgt Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādei (EFSA) veikt “pieejamās informācijas” novērtējumu saistībā ar minēto citu vielu pievienošanu pārtikas produktiem vai to izmantošanu pārtikas produktu ražošanā un vajadzības gadījumā iekļaut attiecīgo vielu minētās regulas III pielikumā. Šis pielikums sastāv no A daļas (“Aizliegtās vielas”), B daļas (“Vielas, kuru lietošana ir ierobežota”) un C daļas (“Vielas, kuras pārbauda [Savienības] iestādes”). Prasības attiecībā uz vielas vai sastāvdaļas iekļaušanu III pielikumā izklāstītas regulas 8. panta 2. punkta a) un b) apakšpunktā šādi:
“a) ja ir konstatēta šīs vielas un/vai šīs vielas sastāvdaļas kaitīgā ietekme uz veselību, to:
i) iekļauj III pielikuma A daļā un aizliedz pievienot pārtikas produktiem vai izmantot pārtikas produktu ražošanā; vai
ii) iekļauj III pielikuma B daļā un atļauj pievienot pārtikas produktiem vai izmantot pārtikas produktu ražošanā, tikai ievērojot šeit minētos nosacījumus;
b) ja ir konstatēts, ka vielas izmantošana, iespējams, ir veselībai kaitīga, tomēr vēl arvien nav iegūta zinātniski pamatota pārliecība, vielu iekļauj III pielikuma C daļā.”
16. Komisija var uzsākt iepriekš minēto procedūru pēc savas iniciatīvas vai pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju (18).
B. Apstrīdētās regulas pieņemšanas priekšvēsture
17. HAA ir ķīmisko vielu kategorija ar neviendabīgu un atšķirīgu struktūru (19). Tos plaši izmanto uztura bagātinātājos un augu izcelsmes medikamentos to laksatīvās iedarbības dēļ (20).
18. Vispārējā tiesa uzskata, ka HAA dabiski ir sastopami vairākās augu sugās, ieskaitot atsevišķas Aloe sugas, kā arī atsevišķus augļus un dārzeņus (21).
19. Aloe sugās (22) HAA “galvenokārt ir sastopami Aloe lateksā – eksudātā, kas atrodas starp lapas iekšējo daļu, proti, dzidrajiem centrālajiem parenhīmiskajiem audiem, un lapas mizu” (23) [šeit un turpmāk – neoficiāls tulkojums].
20. 2016. gada 29. jūnijā Komisija pēc savas iniciatīvas, reaģējot uz dalībvalstu paustajām bažām, uzsāka Regulas Nr. 1925/2006 8. pantā paredzēto procedūru, lūdzot EFSA novērtēt pieejamo informāciju par HAA lietošanas drošumu visos pārtikas avotos. Tā arī aicināja EFSA ieteikt HAA dienas devu, kas nerada bažas par iespējamu kaitīgu ietekmi uz cilvēka veselību vispār un attiecīgā gadījumā uz riska apakšgrupām (24).
21. 2017. gada 22. novembrī EFSA pieņēma 2017. gada EFSA atzinumu “Pārtikā lietoto [HAA] nekaitīgums”. Pamatojoties uz visiem pieejamajiem datiem, EFSA secināja, ka HAA “būtu jāuzskata par genotoksiskiem un kancerogēniem” pēc savas būtības (25) un ka tā “nespēja sniegt ieteikumus par [HAA] dienas devu, kas nerada bažas par kaitīgu ietekmi uz veselību” (26).
22. Proti, no lietas materiāliem izriet, ka EFSA uzskata, ka tā nevar noteikt HAA drošu diennakts devu, jo, tiklīdz pastāv bažas par genotoksicitāti, nav tāda līmeņa, zem kura genotoksisku vielu iedarbību varētu uzskatīt par drošu, jo pat viszemākā iedarbība rada risku (27). Tādējādi “uz veselību balstītu indikatīvu vērtību noteikšana netiek uzskatīta par atbilstošu” (28).
23. Ņemot vērā EFSA atzinumu, Komisija 2021. gada 18. martā pieņēma apstrīdēto regulu.
24. Komisija tās attiecīgajā daļā paskaidro, ka EFSA “konstatēja, ka [HAA] alvejas emodīns un emodīns, kā arī strukturāli radniecīgā viela dantrons ir in vitro genotoksiski. Pierādīts arī alvejas ekstraktu in vitro genotoksiskums, kas, visticamāk, skaidrojams ar [HAA] klātbūtni ekstraktā. Turklāt ir liecības par alvejas emodīna in vivo genotoksiskumu. Pierādījumi liecina, ka veselu alvejas lapu ekstrakts un tā strukturālais analogs dantrons ir kancerogēns” (29). Tādējādi Komisija secināja, ka, ņemot vērā “nopietno veselībai kaitīgo ietekmi, kas saistīta ar alvejas emodīna, emodīna, dantrona un [HAA] saturošu alvejas ekstraktu lietošanu pārtikā, un to, ka nav iespējams noteikt [HAA] dienas devu, kas nerada bažas par cilvēka veselību, šādas vielas būtu jāaizliedz” (30). Turklāt “pastāv iespēja, ka Rheum, Cassia, Rhamnus un to preparātu lietošanai pārtikā ir kaitīga ietekme uz veselību, lai gan vēl arvien nav iegūta zinātniski pamatota pārliecība par to, vai šādi preparāti satur [Regulas Nr. 1925/2006] III pielikuma A daļā norādītās vielas, tāpēc šādas vielas būtu jāpārbauda Savienības iestādēm un jāiekļauj [minētās regulas] III pielikuma C daļā” (31).
25. Līdz ar to saskaņā ar apstrīdētās regulas 1. panta 1. punktu Komisija groza Regulas Nr. 1925/2006 III pielikumu šādi: A daļā ir pievienots “alvejas emodīns un visi preparāti, kuros ir šī viela”, “emodīns un visi preparāti, kuros ir šī viela”, “Aloe sugu lapu preparāti, kas satur [HAA]” un “dantrons un visi preparāti, kuros ir šī viela”.
26. Tāpat saskaņā ar apstrīdētās regulas 1. panta 2. punktu Komisija Regulas Nr. 1925/2006 C daļā pievieno “Rheum palmatum L., Rheum officinale Baillon un to hibrīdu sakņu vai sakneņu [preparātus], kas satur [HAA]”, “Cassia senna L. lapu vai augļu [preparātus], kas satur [HAA]” un “Rhamnus frangula L. vai Rhamnus purshiana DC. mizas [preparātus], kas satur [HAA]”.
C. Tiesvedība Vispārējā tiesā
27. No 2021. gada 10. aprīļa līdz 2021. gada 27. maijam Aloe Vera of Europe BV (lieta T‑189/21), Ortis (lieta T‑271/21), Syndicat national des compléments alimentaires (Synadiet) u.c. (lieta T‑274/21) un Aboca, Coswell un Apard (lieta T‑302/21) – visi ražotāji vai ražotāju pārstāvji, kas tirgo produktus, kuri satur HAA saturošas augu izcelsmes vielas, – iesniedza prasības, lūdzot atcelt apstrīdēto regulu.
28. 2024. gada 13. novembrī Vispārējā tiesa pasludināja pārsūdzētos spriedumus, ar kuriem tā apmierināja prasītāju pirmajā instancē izvirzītos pamatus, ciktāl tie attiecās uz Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. un 2. punktā paredzēto prasību pārkāpumu. Tā neizvērtēja citus šo lietas dalībnieku izvirzītos pamatus.
29. Attiecībā uz spriedumiem T‑302/21, T‑271/21 un T‑274/21 Vispārējā tiesa konstatēja, ka Regulas Nr. 1925/2006 8. pants neļāva iekļaut “preparātus” tās III pielikuma A un C daļas sarakstos (32). Papildus šim konstatējumam Vispārējā tiesa spriedumos T‑189/21, T‑302/21, T‑271/21 un T‑274/21 konstatēja arī, ka Komisija kļūdaini nebija noteikusi riska slieksni, lai saskaņā ar Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. un 2. punktu aizliegtu HAA saturošu vielu pievienošanu pārtikas produktiem vai to izmantošanu pārtikas produktu ražošanā (33).
30. Līdz ar to Vispārējā tiesa attiecīgajās daļās atcēla apstrīdēto regulu.
D. Tiesvedība Tiesā
31. Ar četrām apelācijas sūdzībām Komisija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzētos spriedumus, katrā lietā taisīt galīgo spriedumu, noraidot prasības atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantam, vai, pakārtoti – nodot lietas atpakaļ Vispārējai tiesai, lai tā izskatītu vēl neizvērtētos pamatus, un piespriest prasītājām pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus vai, ja lieta tiktu nodota atpakaļ Vispārējai tiesai, atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
32. Šajā tiesvedībā Komisiju atbalsta EFSA, kurai atļauts iestāties katrā no apelācijas tiesvedībām (34).
33. Tiesas sēde netika rīkota.
III. Juridiskā analīze
34. Mani secinājumi ir strukturēti šādi. Sākšu ar argumentu, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini nospriedusi, ka Regulas Nr. 1925/2006 8. pants neļaujot šīs regulas III pielikuma A daļas sarakstos iekļaut tādu vielu “preparātus”, kas nav vitamīni un minerālvielas (A sadaļa). Pēc tam pievērsīšos argumentam, ka minētās regulas 8. panta 1. un 2. punktā paredzētie nosacījumi nebūtu jāskata kumulatīvi, proti, ka Komisijai būtu bijis jānosaka riska slieksnis HAA saturošu vielu pievienošanai pārtikas produktiem vai to izmantošanai pārtikas produktu ražošanā (B sadaļa). Visbeidzot – savā analīzē pievērsīšos argumentam par pamatojuma neesību un Vispārējās tiesas pārbaudes pilnvaru pārsniegšanu (C sadaļa).
A. Apelācijas pamats saistībā ar tādu “preparātu” iekļaušanu Regulas Nr. 1925/2006 III pielikumā, kuri satur vielas, kas nav vitamīni un minerālvielas
35. Ar pirmo apelācijas pamatu lietās C‑48/25 P, C‑54/25 P un C‑55/25 P Komisija apstrīd Vispārējās tiesas konstatējumu, ka jēdziens “preparāti” neietilpstot Regulas Nr. 1925/2006 8. panta piemērošanas jomā. Spriedumos T‑302/21, T‑271/21 un T‑274/21 šī tiesa konstatēja, ka Regulas Nr. 1925/2006 8. pantā esot atsauce vienīgi uz jēdzieniem “vielas”, “sastāvdaļas” un “sastāvdaļa, kuras sastāvā ir šī viela”. Tādējādi Vispārējā tiesa saskaņā ar Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktu ir norādījusi, ka tikai “vielas” vai “sastāvdaļas, kuras sastāvā ir šī viela”, pievienošana vai izmantošana pārtikas produktu ražošanā varot tikt aizliegta, iekļaujot tās šīs regulas III pielikuma A daļā. Tomēr Vispārējā tiesa uzskatīja, ka jēdziens “preparāti” pārsniedzot abu minēto jēdzienu tvērumu. Tāpat tā norādīja, ka, tā kā minētās regulas 8. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir atsauce tikai uz “vielām”, nevis uz “sastāvdaļām”, tā tvērums esot šaurāks nekā 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punkta tvērums. Tādējādi III pielikuma C daļā varot iekļaut tikai tās “vielas”, attiecībā uz kurām konstatēta kaitīgas ietekmes uz veselību iespējamība, lai gan vēl arvien nav iegūta zinātniski pamatota pārliecība. Pamatojoties uz šīm interpretācijām, Vispārējā tiesa konstatēja, ka jēdziens “preparāti” neietilpstot nedz jēdziena “vielas”, nedz jēdziena “sastāvdaļas” tvērumā, ka to nevarot aizstāt ne ar vienu no šiem jēdzieniem un ka līdz ar to Komisija neesot varējusi pamatoties uz šīm tiesību normām, lai ar apstrīdētās regulas 1. panta 1. un 2. punktu izdarītu grozījumus Regulas Nr. 1925/2006 III pielikuma A un C daļā.
36. Komisija, ko atbalsta EFSA, apstrīd šo konstatējumu. Šie lietas dalībnieki apgalvo, ka, secinot, ka jēdziens “preparāti” ir plašāks nekā Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 2. punkta piemērošanas joma, proti, ka uz to neattiecas jēdzieni “vielas” vai “sastāvdaļas”, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu. Šīs tiesas argumentācija neatbilstot tās 8. pantā paredzētās procedūras formulējumam, kontekstam un mērķim, kā arī nespējot nodrošināt regulas lietderīgās iedarbības saglabāšanu kopumā.
37. Atbildētājas apstrīd šo argumentāciju un atbalsta Vispārējās tiesas pamatojumu.
38. Piekrītu Komisijai un EFSA.
39. Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. punkta formulējumā uzsvērts, ka tā mērķis ir aptvert gadījumus, kad “vielu, kas nav vitamīni vai minerāli, vai arī sastāvdaļu, kuras sastāvā ir viela, kas nav vitamīni vai minerālvielas, pievieno pārtikas produktiem vai to izmanto [..] ražošanā”.
40. Visupirms, atsaucoties uz šīs tiesību normas gramatisko interpretāciju, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka tajā paredzētā procedūra neesot piemērojama HAA saturošu vielu “preparātu” pievienošanai.
41. Varu saprast, kādēļ Vispārējai tiesai šī terminoloģija radīja grūtības. Termins “preparāti” nav minēts Regulas Nr. 1925/2006 8. pantā, kā arī nav lietots pārējā šīs regulas tekstā. Atkarībā no tā, kā šis termins tiek interpretēts, var uzskatīt, ka tā lietojums pārsniedz šīs regulas darbības jomu. Lietas materiālos nav paskaidrots, kāpēc Komisija tomēr uzskatīja par nepieciešamu izmantot šo terminoloģiju īstenošanas regulas rezolutīvajā daļā, tādējādi riskējot, ka tās iecerētās regulas darbības joma tiks pārprasta.
42. Komisija un EFSA šajā ziņā nav sniegušas pārliecinošu skaidrojumu. Piemēram, tas, ka EFSA 2009. gada vadlīniju dokumentā (35), kas nav saistīts ar šo tiesvedību, izmanto jēdzienu “preparāti”, nevis “vielas” vai “sastāvdaļas”, lai niansētāk formulētu savu analīzi (uz ko tai ir pilnīgas tiesības), noteikti palīdz izprast kontekstu, kādā šis termins tiek lietots. Tomēr tas nekādā veidā nevar ietekmēt augstāka ranga Savienības tiesību akta darbības jomu vai tajā lietoto terminoloģiju.
43. Vienlaikus nedrīkst aizmirst, ka uz visiem Savienības iestāžu aktiem attiecas vispārēja spēkā esamības prezumpcija (36). Tas nozīmē, ka šie akti, ciktāl iespējams, jāinterpretē tā, lai tiktu ievērota minētā prezumpcija. Manuprāt, tas nozīmē arī to, ka vienkārša tāda vārda lietošana īstenošanas akta rezolutīvajā daļā, kas pamataktā citādi netiek lietots, pati par sevi nevar atspēkot šo prezumpciju.
44. Tas it īpaši attiecas uz gadījumiem, kad, kā tas ir šajā lietā, Komisija un EFSA gan Vispārējā tiesā, gan Tiesā ir apgalvojušas, ka apstrīdētajā regulā lietotais jēdziens “preparāti” jāsaprot tā, ka tas aptver visus ražošanas procesa izejmateriālus, kuru sastāvā ir viela, kurai konstatēta kaitīga ietekme.
45. Citiem vārdiem sakot, gan Komisija, gan EFSA uzstāj, ka, izmantojot jēdzienu “preparāti”, ar apstrīdēto regulu bija paredzēts aptvert aizliegtās vielas netiešu pievienošanu pārtikas produktiem vai to ražošanai.
46. Šo lietas dalībnieku ieskatā šāda interpretācija nav pretrunā Regulas Nr. 1925/2006 8. panta piemērošanas jomai vai mērķim. Tās uzsver, ka Vispārējās tiesas veiktajā gramatiskajā šīs normas interpretācijā nav ņemti vērā ne tikai citi šajā normā ietvertie gramatiskie elementi, piemēram, frāzes “pievieno pārtikas produktiem” un “izmanto pārtikas produktu ražošanā”, bet arī tas, ka atkarībā no jēdziena “sastāvdaļas” interpretācijas tā var aptvert dažādas formas, kādās vielas, kurām ir konstatēta kaitīga ietekme, netieši tiek pievienotas pārtikas produktiem vai izmantotas to ražošanā.
47. Manuprāt, interpretācija, saskaņā ar kuru jēdziens “sastāvdaļas” tiek saprasta kā dažādas formas un veidi, kā pārtikas produktiem netieši pievienot kaitīgu vielu, faktiski labāk saglabātu Regulas Nr. 1925/2006 8. panta funkciju.
48. Kā jau paskaidrots, šīs regulas mērķis ir noteikt regulējumu, lai kontrolētu to, ka “pārtikas produktu ražošanā var izmantot daudz dažādu uzturvielu un citu sastāvdaļu” (37), kuru brīvprātīga pievienošana varētu radīt bažas par patērētāju veselību (38).
49. Regulas Nr. 1925/2006 8. pants to paredz attiecībā uz vielām, kas nav vitamīni un minerālvielas (39).
50. Lai sasniegtu šo mērķi, nav nozīmes tam, vai minētā viela ir tīrā veidā vai iegūta iepriekšējos procesos un pēc tam tieši vai netieši iekļauta kā “preparāts”/maisījums/sastāvdaļa, ja vien tā tiek brīvprātīgi pievienota pārtikas produktiem vai izmantota pārtikas produktu ražošanā.
51. Proti, kā paskaidro EFSA, nozīme ir tam, ka tiek pievienota kaitīga viela, neatkarīgi no tā, kādā veidā šī pievienošana notiek. Galu galā šīs regulas 8. pantā noteiktā regulējuma veiksmīga vai neveiksmīga īstenošana ir atkarīga no Komisijas spējas reglamentēt šādu pievienošanu attiecībā uz potenciāli kaitīgām vielām.
52. Tādējādi Regulas Nr. 1925/2006 8. pantā jāspēj aptvert dažādas šādas vielas formas, kā arī atšķirīgos veidus, kādos šo vielu var pievienot pārtikas produktiem vai izmantot pārtikas produktu ražošanā.
53. Atšķirīga interpretācija, piemēram, tāda, kādu pieņēmusi Vispārējā tiesa, varētu radīt situāciju, kurā Komisija faktiski varētu reglamentēt, piemēram, alvejas emodīna, emodīna vai dantrona tiešu pievienošanu pārtikas produktiem, bet ne to netiešu pievienošanu, ja šīs vielas pirms to pievienošanas pārtikas produktiem vai izmantošanas to ražošanā vispirms ir iekļautas preparātā. Nesaskatu, kā tas varētu būt loģiski vai atbilstu mērķim aizsargāt patērētājus no kaitīgu vielu pievienošanas pārtikas produktiem.
54. Turklāt šāda interpretācija liegtu Regulas Nr. 1925/2006 8. pantā lietotajam terminam “sastāvdaļa” lietderīgu iedarbību šajā tiesību normā.
55. Tādēļ neatkarīgi no tā, vai viela tiek tieši pievienota pārtikas produktiem vai izmantota to ražošanā, vai arī pirms pievienošanas pārtikas produktiem vai izmantošanas to ražošanā tā vispirms tiek apvienota ar citām vielām, šīs regulas 8. pantā noteiktajai procedūrai jāspēj aptvert arī šādu gadījumu.
56. Šī pati loģika noteikti jāattiecina arī uz Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 2. punkta b) apakšpunktu.
57. Taisnība – kā uzsver atbildētājas un norādīts pārsūdzētajos spriedumos –, ka šajā tiesību normā ir atsauce tikai uz jēdzienu “vielas”, nevis arī uz jēdzienu “sastāvdaļas”. Pamatojoties uz to, tika apgalvots, ka Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 2. punkta b) apakšpunkts ļaujot pakļaut Savienības pārbaudei tikai tādas vielas, kas tieši pievienotas pārtikas produktiem vai izmantotas to ražošanā. Tomēr, kā jau paskaidrots, ņemot vērā Regulas Nr. 1925/2006 8. pantā noteiktā regulējuma mērķi, būtu neloģiski attiecīgi ierobežot šo procedūru un izslēgt iespēju pakļaut pārbaudei tādu vielu netiešu pievienošanu, kurām konstatēta iespējama kaitīga ietekme uz veselību, lai gan vēl arvien nav iegūta zinātniski pamatota pārliecība.
58. Pretēja interpretācija nav loģiska arī tad, ja to aplūko pašā 8. panta kontekstā: saskaņā ar tā 5. punktā paredzēto steidzamības procedūru Komisija var pārvietot “vielu” no III pielikuma C daļas uz A vai B daļu. Līdz ar to, lai šādu pārvietošanu varētu veikt arī attiecībā uz “sastāvdaļām” nenovēršamu steidzamu iemeslu dēļ, III pielikuma C daļā jābūt iespējai iekļaut arī “sastāvdaļas”. Tas nozīmē, ka minētās regulas 8. panta 2. punkta b) apakšpunkts jāinterpretē tā, ka tas attiecas arī uz “sastāvdaļu” iekļaušanu III pielikuma C daļā. Līdz ar to un neatkarīgi no tā, ka atbildētājas argumentācija nav jauna (40), tā katrā ziņā nevar liegt Komisijai reglamentēt tādu vielu pievienošanu pārtikas produktiem, kas var būt kaitīgas cilvēku veselībai.
59. Attiecībā uz šīs tiesvedības apstākļiem tas nozīmē, ka nekas Regulā Nr. 1925/2006 neliedz tās 8. pantā ietvertos jēdzienus “vielas” un “sastāvdaļas” interpretēt tādējādi, ka tie attiecas uz vielu, kas nav vitamīni un minerālvielas, netiešu pievienošanu pārtikas produktiem vai uz šo vielu izmantošanu pārtikas produktu ražošanā “preparātu” veidā. Līdz ar to Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, interpretējot šo tiesību normu kā tādu, kas neattiecas uz šādu situāciju, un atceļot apstrīdētās regulas attiecīgās daļas, tostarp pamatojoties uz to.
60. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atbalstīt Komisijas pirmo pamatu lietās C‑48/25 P, C‑54/25 P un C‑55/25 P.
B. Apelācijas pamati par nosacījumiem, kas ir Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. un 2. punkta pamatā
61. Pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa interpretēja Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. un 2. punktu tādējādi, ka tajos ir paredzēti divi kumulatīvi nosacījumi, lai Komisija varētu aizliegt vielas vai sastāvdaļas pievienošanu pārtikas produktiem vai to izmantošanu pārtikas produktu ražošanā: pirmkārt, ja to pievienošanas rezultātā patēriņa daudzums ievērojami pārsniegtu patēriņu, kuru uzņemtu normālos apstākļos ar līdzsvarotu un daudzveidīgu uzturu un/vai kas citādi radītu iespējamas briesmas patērētājiem (8. panta 1. punkts), un, otrkārt, ja ticis konstatēts kaitējums veselībai (8. panta 2. punkts). Pamatojoties uz to un uzskatot, ka Komisija nav noteikusi HAA uzņemšanas riska slieksni līdzsvarotā un daudzveidīgā uzturā, kā tas saskaņā ar minētās regulas 8. panta 1. punktu būtu bijis nepieciešams, Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētās regulas attiecīgās daļas (41).
62. Ar pirmo apelācijas pamatu lietā C‑38/25 P un otro apelācijas pamatu lietās C‑48/25 P, C‑54/25 P un C‑55/25 P Komisija apstrīd šos konstatējumus. Ar EFSA atbalstu Komisija būtībā apgalvo, ka, lai aizliegtu vielas pievienošanu pārtikas produktiem vai tās izmantošanu to ražošanā – tieši vai ar to saturošu sastāvdaļu starpniecību –, jāizpilda vienīgi minētās regulas 8. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais nosacījums par kaitīgas ietekmes uz veselību konstatēšanu (42).
63. Atbildētājas apstrīd šo argumentāciju un atbalsta Vispārējās tiesas pamatojumu.
64. Piekrītu Komisijai un EFSA.
65. Kā paskaidrots šo secinājumu 14. punktā, Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. punktā paredzētas trīs situācijas, kurās Komisija ir pilnvarota uzsākt procedūru noteiktu vielu un/vai sastāvdaļu iekļaušanai III pielikumā: pirmkārt, ja to uzņemšana pārsniedz normālu un sabalansētu uzturu; otrkārt, ja notiek šāda uzņemšana un pastāv potenciāls risks patērētājiem vai, treškārt, ja neatkarīgi no uzņemšanas daudzuma šādu vielu vai sastāvdaļu pievienošana rada potenciālas briesmas patērētājiem.
66. Šie nosacījumi ir skaidri iepriekš pastāvējuši un nošķirti no lēmumu pieņemšanas procesa, kas notiek saskaņā ar Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 2. punktu, lai reglamentētu šādi identificēto risku. Šis lēmumu pieņemšanas process tiek uzsākts tikai pēc tam, kad Komisija, pamatojoties uz dalībvalstu paustajām bažām vai pēc savas iniciatīvas, konstatē, ka var pastāvēt viens vai vairāki no Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. punktā paredzētajiem riskiem.
67. Proti, man šķiet skaidrs, ka Regulas Nr. 1925/2006 8. pants ir strukturēts divos atsevišķos posmos: posms, kurā tiek identificēts risks (saskaņā ar šīs regulas 8. panta 1. punktu), un posms, kurā tiek lemts par to, kā pārvaldīt šo risku (saskaņā ar tās 8. panta 2. punktu).
68. Šajā otrajā posmā – riska pārvaldības posmā, Komisijai jāizlemj starp Savienības likumdevēja noteiktajām politikas izvēlēm par to, kā rīkoties ar attiecīgo vielu vai sastāvdaļu.
69. Šajā posmā Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. punktā minētajiem riska identificēšanas scenārijiem nav nozīmes.
70. Proti, kā paredzēts minētās regulas 8. panta 2. punktā, šajā posmā Komisija atkarībā no EFSA veiktā novērtējuma var, ja tiek konstatēta kaitīga ietekme, iekļaut attiecīgo vielu vai sastāvdaļu A daļā un tādējādi pilnībā aizliegt tās izmantošanu (saskaņā ar 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktu) vai iekļaut to B daļā un atļaut tās pievienošanu, ievērojot nosacījumus (saskaņā ar 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punktu), vai, ja tiek konstatēta kaitīga ietekme, lai gan vēl arvien nav iegūta zinātniski pamatota pārliecība, tā var iekļaut attiecīgo vielu vai sastāvdaļu C daļā, atļaut tās izmantošanu un pakļaut to pārbaudei (saskaņā ar 8. panta 2. punkta b) apakšpunktu). Citiem vārdiem sakot, Komisijai jālemj par konkrētiem pasākumiem, ņemot vērā zinātniski pierādīto kaitīgās ietekmes iespējamību.
71. Šīs tiesvedības kontekstā saprotu, ka Komisija ir uzsākusi Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. punktā paredzēto procedūru, pamatojoties vienīgi uz to, ka HAA saturošu vielu uzņemšana var radīt risku patērētāju veselībai. Ņemot vērā EFSA sniegto novērtējumu, kurā secināts, ka attiecībā uz noteiktām vielām (43) šādi riski pastāv, Komisija pēc tam rīkojās saskaņā ar politikas izvēli, kas noteikta Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktā.
72. Kā skaidri izriet no šīs tiesību normas formulējuma, ja Komisija pieņem lēmumu saskaņā ar Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktu, tai ir pilnībā jāaizliedz attiecīgā viela vai sastāvdaļa, un līdz ar to tai nav rīcības brīvības noteikt patēriņa slieksni šim konkrētajam vielas veidam (pat ja tas būtu iespējams attiecībā uz genotoksiskām vielām) (44). Ja Komisijai būtu piešķirta šāda rīcības brīvība, Savienības likumdevējs to būtu norādījis, kā tas ir darīts minētās regulas 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta ii) punktā (45).
73. Līdz ar to ir skaidrs, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, secinot, ka Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 2. punkts jālasa kopsakarā ar tās 8. panta 1. punktu, tāpēc Komisijai pirms vielas iekļaušanas šīs regulas III pielikumā jāizpilda divi nosacījumi.
74. Pretēji tam, ko norāda atbildētājas, iepriekš minētā interpretācija neliedz Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. punktam pildīt tā funkciju. Manuprāt, šie lietas dalībnieki jauc divus atšķirīgus jēdzienus – riska novērtējumu un riska pārvaldību.
75. Riska novērtējums, no vienas puses, ir zinātniski pamatots process, ko veido četri posmi: apdraudējuma identificēšana, apdraudējuma raksturojums, iedarbības novērtējums un riska raksturojums (46). Šis process ietver kompleksu zinātnisku vielas vai bioloģiskā aģenta drošuma novērtējumu, kas balstīts uz visiem attiecīgajiem zinātniskajiem un tehniskajiem datiem, lai identificētu un novērstu jaunus riskus. Savienības līmenī un Regulas Nr. 1925/2006 vajadzībām šo uzdevumu veic EFSA. Savukārt riska pārvaldība, no otras puses, ir “no riska novērtējuma atšķirīgs process, kurā izsver politikas alternatīvas, apspriežoties ar ieinteresētajām personām, ņemot vērā riska novērtējumu un citus tiesiskus faktorus un vajadzības gadījumā izraugoties atbilstīgus profilakses un kontroles pasākumus” (47). Tikai pēc riska analīzes pabeigšanas attiecīgās iestādes var pieņemt lēmumu par piemērotiem pasākumiem, lai sasniegtu vēlamo aizsardzības līmeni (48).
76. Kā jau paskaidrots, lai gan Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. punktu var uzskatīt par riska novērtējuma elementu, tās 8. panta 2. punktā ir skaidri noteiktas dažādas iespējas, kā pārvaldīt risku, kuru EFSA jau ir identificējusi, novērtējusi un raksturojusi (49). Šajā gadījumā Komisija pārvaldīja EFSA identificēto risku, piemērojot Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktā paredzēto pasākumu: attiecīgās vielas iekļaušana šīs regulas III pielikuma A sarakstā un aizliegums to pievienot pārtikai vai izmantot pārtikas ražošanā. Komisijas lēmuma pārbaudē tiek konstatēts, vai ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā.
77. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai atzīt par pamatotu Komisijas pirmo pamatu lietā C‑38/25 P un otro pamatu lietās C‑48/25 P, C‑54/25 P un C‑55/25 P.
C. Par pamatiem, kas attiecas uz Vispārējās tiesas pienākumu norādīt pamatojumu un tās pārbaudes pilnvarām
78. Ar otro pamatu lietā C‑38/25 P un trešo pamatu lietās C‑48/25 P, C‑54/25 P un C‑55/25 P Komisija, kuru atbalsta EFSA, apgalvo, ka Vispārējā tiesa neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu (50) un esot pārsniegusi pārbaudes tiesā pilnvaras (51).
79. Atbildētājas uzskata, ka Komisijas argumenti ir nepieņemami un katrā ziņā Vispārējā tiesa nav nedz pārkāpusi pienākumu norādīt pamatojumu, nedz arī veikusi pārbaudi, kas pārsniedz tās pilnvaras.
80. Piekrītu atbildētājām.
81. Attiecībā uz apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa neesot izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu, jāatgādina, ka jānošķir LESD 296. pantā prasītā pamatojuma esība no jautājuma par šā pamatojuma pamatotību. Tikai arguments par pamatojuma esību var tikt izvērtēts LESD 296. panta kontekstā (52). Tomēr ir skaidrs, ka Komisija neapgalvo, ka pārsūdzētajos spriedumos trūktu pamatojuma. Tā drīzāk kritizē šā pamatojuma saturu attiecīgajos apsvērumos. Tā kā šāda veida arguments nevar ietilpt LESD 296. panta tvērumā, Komisijas argumentācija šajā ziņā jānoraida kā nepieņemama.
82. Attiecībā uz apgalvojumu, ka Vispārējā tiesa esot pārsniegusi pārbaudes tiesā pilnvaras, pirmkārt, un pretēji tam, ko apgalvo Komisija, ka Vispārējā tiesa neesot veikusi visaptverošu Komisijas faktu konstatējuma pārbaudi saistībā ar Regulas Nr. 1925/2006 8. pantu un tātad pārsniegusi pārbaudes pilnvaras attiecībā uz zinātniskajiem novērtējumiem (53), jānorāda: gluži pretēji, šī tiesa izvērtēja Komisijas veikto Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. punkta un 2. punkta interpretāciju, un, kā jau paskaidrots, tā kļūdaini uzskatīja, ka šajās tiesību normās esot paredzēti kumulatīvi nosacījumi. Tā kā Savienības tiesām ir pilnīga kompetence interpretēt tiesību aktus, Komisijas arguments šajā daļā jānoraida kā nepamatots. Otrkārt, ciktāl Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa, secinot, ka “nedz no 2017. gada zinātniskā atzinuma, nedz no lietas materiālos ietvertajiem dokumentiem neizriet, ka apstrīdētās regulas tiesību normas būtu pieņemtas tādēļ, ka aplūkotās vielas un preparāti būtu citādi radījuši iespējamas briesmas patērētājiem” (54), ir aizstājusi EFSA argumentāciju ar savu, jākonstatē, ka šis secinājums ir faktu konstatējums, kas aprobežojas ar to, ko Vispārējā tiesa uzskatīja par ietvertu lietas materiālos. Šis apgalvojums nav zinātnisks novērtējums. Tādējādi, tā kā ar šo argumentu tiek apstrīdēts Vispārējās tiesas faktu konstatējums, neizvirzot iebildumu par tā iespējamo sagrozīšanu, arī šis arguments jāuzskata par nepieņemamu.
83. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai noraidīt Komisijas otro pamatu lietā C‑38/25 P un tās trešo pamatu lietās C‑48/25 P, C‑54/25 P un C 55/25 P kā daļēji nepieņemamus un daļēji nepamatotus.
IV. Sekas
84. Pirmais pamats lietā C‑38/25 P un pirmais un otrais pamats lietās C‑48/25 P, C‑54/25 P un C‑55/25 P ir pamatoti. Līdz ar to pārsūdzētie spriedumi jāatceļ. Tomēr, tā kā Vispārējā tiesa nav izvērtējusi visus pirmajā instancē izvirzītos pamatus, Tiesa nevar pieņemt galīgo spriedumu un tai ir jānodod attiecīgās lietas atpakaļ Vispārējai tiesai (55).
V. Secinājumi
85. Ierosinu Tiesai:
– atcelt 2024. gada 13. novembra spriedumu Aloe Vera of Europe/Komisija (T‑189/21, EU:T:2024:802); 2024. gada 13. novembra spriedumu Aboca u.c./Komisija (T‑302/21, EU:T:2024:808); 2024. gada 13. novembra spriedumu Ortis/Komisija (T‑271/21, EU:T:2024:804) un 2024. gada 13. novembra spriedumu Synadiet u.c./Komisija (T‑274/21, EU:T:2024:806);
– nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai pārējo pamatu izvērtēšanai un
– atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
1 Oriģinālvaloda – angļu.
2 Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (2006. gada 20. decembris) par vitamīnu un minerālvielu, un dažu citu vielu pievienošanu pārtikai (OV 2006, L 404, 26. lpp.).
3 Spriedumi, 2024. gada 13. novembris, Aloe Vera of Europe/Komisija (T‑189/21, EU:T:2024:802; turpmāk – spriedums Aloe Vera of Europe/Komisija); 2024. gada 13. novembris, Aboca u.c./Komisija (T‑302/21, EU:T:2024:808; turpmāk – spriedums Aboca u.c./Komisija); 2024. gada 13. novembris, Ortis/Komisija (T‑271/21, EU:T:2024:804; turpmāk – spriedums Ortis/Komisija), un 2024. gada 13. novembris, Synadiet u.c./Komisija (T‑274/21, EU:T:2024:806; turpmāk – spriedums Synadiet u.c./Komisija) (turpmāk kopā – pārsūdzētie spriedumi).
4 Komisijas Regula (2021. gada 18. marts), ar ko attiecībā uz hidroksiantracēna atvasinājumus saturošām botāniskajām sugām groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1925/2006 III pielikumu (OV 2021, L 96, 6. lpp.).
5 Skat. it īpaši Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1924/2006 (2006. gada 20. decembris) par uzturvērtības un veselīguma norādēm uz pārtikas produktiem (OV 2006, L 404, 9. lpp.) un Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 1169/2011 (2011. gada 25. oktobris) par pārtikas produktu informācijas sniegšanu patērētājiem un par grozījumiem Eiropas Parlamenta un Padomes Regulās (EK) Nr. 1924/2006 un (EK) Nr. 1925/2006, un par Komisijas Direktīvas 87/250/EEK, Padomes Direktīvas 90/496/EEK, Komisijas Direktīvas 1999/10/EK, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2000/13/EK, Komisijas Direktīvu 2002/67/EK un 2008/5/EK un Komisijas Regulas (EK) Nr. 608/2004 atcelšanu (OV 2011, L 304, 18. lpp.).
6 Skat. Regulas Nr. 1925/2006 3. un 4. apsvērumu. Skat. arī Priekšlikumu Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai par vitamīnu un minerālvielu, un dažu citu vielu pievienošanu pārtikai, COM(2003) 671, galīgā redakcija (turpmāk – priekšlikums Regulai Nr. 1925/2006), 3. lpp.
7 Šajā nozīmē skat. Regulas Nr. 1925/2006 1., 2., 22. apsvērumu un 1. panta 1. punktu un 10. pantu. Skat. arī priekšlikumu Regulai Nr. 1925/2006, 1. lpp.
8 Šajā nozīmē skat. Regulas Nr. 1925/2006 14. un 22. apsvērumu, kā arī 1. panta 1. punktu.
9 Skat. Regulas Nr. 1925/2006 12. apsvērumu.
10 Skat. priekšlikumu Regulai Nr. 1925/2006, 21. punkts.
11 Skat. Regulas Nr. 1925/2006 20. apsvērumu.
12 Skat. Regulas Nr. 1925/2006 1. apsvērumu.
13 Skat. Regulas Nr. 1925/2006 20. apsvērumu. Skat. arī šīs regulas 2. apsvērumu ar līdzīgu formulējumu.
14 Skat. Regulas Nr. 1925/2006 3. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka “atbilstīgi šīs regulas noteikumiem pārtikas produktiem drīkst pievienot tikai vitamīnus un/vai minerālvielas, kas ir I pielikuma sarakstā un II pielikumā uzskaitītos veidos”.
15 Skat. Regulas Nr. 1925/2006 4. pantu, kurā noteiktas produktu kategorijas, kurām nedrīkst pievienot vitamīnus un minerālvielas.
16 Skat. Regulas Nr. 1925/2006 6. pantu, kurā ir paredzēti nosacījumi, saskaņā ar kuriem pārtikas produktiem drīkst pievienot vitamīnus un minerālvielas.
17 Skat. Regulas 1925/2006 8. panta 1. punktu (mans izcēlums). Līdzīgs formulējums ir ietverts tās 2. apsvērumā.
18 Skat. Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 2. punktu.
19 Šajā nozīmē skat. spriedumus, Aloe Vera of Europe/Komisija, 4. punkts; Aboca u.c./Komisija, 5. punkts; Ortis/Komisija, 3. punkts, un Synadiet u.c./Komisija, 3. punkts.
20 Skat. spriedumus, Aloe Vera of Europe/Komisija, 4. punkts; Aboca u.c./Komisija, 5. punkts; Ortis/Komisija, 3. punkts, un Synadiet u.c./Komisija, 3. punkts.
21 Skat. spriedumus, Aloe Vera of Europe/Komisija, 4. punkts; Aboca u.c./Komisija, 5. punkts; Ortis/Komisija, 3. punkts, un Synadiet u.c./Komisija, 3. punkts.
22 Sprieduma Aloe Vera of Europe/Komisija 3. punktā Vispārējā tiesa ir paskaidrojusi, ka “Aloe vera ir Aloe suga, kuras lapas sastāv no trim slāņiem, proti, pirmais slānis ir bieza zaļa ārējā miza, kas augu aizsargā no nelabvēlīgas ārējas iedarbības, otrais – starpslānis, kas sastāv no iedzeltenas piensulas, kura satur [HAA], un trešais – mitrs un caurspīdīgs želejveida iekšējais slānis, kas satur auga uzturvielas”.
23 EFSA ekspertu grupa pārtikas piedevu un pārtikai pievienoto uzturvielu avotu jautājumos, “Safety of hydroxyanthracene derivatives for use in food” (“Pārtikā lietoto hidroksiantracēna atvasinājumu nekaitīgums”), EFSA Journal, 16. sēj., 1. izlaid., 5090, 2018. Pieejams tīmekļvietnē: https://doi.org/10.2903/j.efsa.2018.5090 (turpmāk – 2017. gada EFSA atzinums), 19. lpp.
24 Šajā nozīmē skat. spriedumus, Aloe Vera of Europe/Komisija, 5. punkts; Aboca u.c./Komisija, 6. punkts; Ortis/Komisija, 4. punkts, un Synadiet u.c./Komisija, 4. punkts.
25 Skat. 2017. gada EFSA atzinumu, 1. lpp.
26 Skat. 2017. gada EFSA atzinumu, 69. lpp.
27 Šajā nozīmē skat. EFSA Zinātniskā komiteja, Scientific Opinion on genotoxicity testing strategies applicable to food and feed safety assessment (Zinātniskais atzinums par genotoksicitātes testēšanas stratēģijām, kas piemērojamas pārtikas un barības nekaitīguma novērtēšanai), EFSA Journal, 9. sēj., 9. izlaid., 2379, 2011. Pieejams tīmekļvietnē https://doi:10.2903/j.efsa.2011.2379. Skat. it īpaši 9. lpp., kā arī 4.2. sadaļu par iedarbību, 23.–25. lpp.
28 EFSA Zinātniskā komiteja, “Clarification of some aspects related to genotoxicity assessment” (Zinātniskais atzinums par dažu ar genotoksicitātes novērtējumu saistītu aspektu precizēšanu), EFSA Journal, 15. sēj., 12. izlaid., 5113, 2017, 1. lpp. Pieejams tīmekļvietnē https://doi.org/10.2903/j.efsa.2017.5113. Sk. arī 14. un 15. lpp. saistībā ar uz veselību balstītu genotoksisku indikatīvu vērtību noteikšanu.
29 Apstrīdētās regulas 7. apsvērums.
30 Apstrīdētās regulas 9. apsvērums.
31 Apstrīdētās regulas 11. apsvērums.
32 Skat. spriedumus, Aboca u.c./Komisija, 61. punkts; Ortis/Komisija, 65. punkts, un Synadiet u.c./Komisija, 57. punkts.
33 Šajā nozīmē skat. spriedumus, Aloe Vera of Europe/Komisija, 66. un 67. punkts; Aboca u.c./Komisija, 90. un 91. punkts; Ortis/Komisija, 95. un 96. punkts, un Synadiet u.c./Komisija, 86. un 87. punkts.
34 Jānorāda arī, ka Itālijas Republika iesniedza pieteikumu par iestāšanos lietā C‑48/25 P atbildētāju prasījumu atbalstam. Tomēr, tā kā šis pieteikums tika iesniegts pēc Tiesas Reglamenta 190. panta 2. punktā minētā termiņa beigām, bet pirms lēmuma par tiesvedības mutvārdu daļas sākšanu, ar Tiesas priekšsēdētāja 2025. gada 23. maija lēmumu šai lietas dalībniecei saskaņā ar Reglamenta 194. pantu tika atļauts iesniegt apsvērumus tiesas sēdē, ja tāda notiktu.
35 EFSA Zinātniskā komiteja, “Guidance on safety assessment of botanicals and botanical preparations intended for use as ingredients in food supplements” (Vadlīnijas par to augu izcelsmes vielu un augu izcelsmes preparātu drošības novērtējumu, kas paredzēti izmantošanai kā uztura bagātinātāju sastāvdaļas), EFSA Journal, 7. sēj., 9. izlaid., 1249, 2009, 2. lpp. Pieejams tīmekļvietnē: https://doi:10.2093/j.efsa.2009.1249.
36 Skat. ex multis spriedumus, 1979. gada 13. februāris, Granaria (101/78, EU:C:1979:38, 4. punkts), un 2026. gada 27. janvāris, Komisija/Ungārija (Kanabisa klasifikācijas maiņa) (C‑271/23, EU:C:2026:45, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).
37 Skat. Regulas Nr. 1925/2006 1. apsvērumu.
38 Šajā nozīmē skat. Regulas Nr. 1925/2006 20. apsvērumu. Komisija uzskata, ka “netīšu” kaitīgu vielu klātbūtni pārtikas produktos reglamentē Padomes Regula (EEK) Nr. 315/93 (1993. gada 8. februāris), ar ko nosaka Kopienas procedūras attiecībā uz piesārņotājiem pārtikā (OV 1993, L 37, 1. lpp.), saskaņā ar kuru Komisija var noteikt maksimālos piesārņotāju līmeņus pārtikā.
39 Kā paskaidrots šo secinājumu 11. punktā, otra procedūra attiecas uz vitamīnu un minerālvielu pievienošanu.
40 Šajā nozīmē skat. priekšlikumu Regulai Nr. 1925/2006, kura 21. punktā norādīts, ka “dažkārt [dažu citu vielu izmantošana] un to norādīšana marķējumā var radīt jautājumus par to, vai tās jāuzskata par sastāvdaļām, ko izmanto pārtikas produktu ražošanā, vai arī tās jāuzskata par “pievienotām”. Neatkarīgi no atbildes uz šo jautājumu būtu lietderīgi šajā regulas priekšlikumā reglamentēt šādu vielu vai sastāvdaļu drošu lietošanu un vajadzības gadījumā aizliegt to izmantošanu.”
41 Šajā nozīmē skat. spriedumus, Aloe Vera of Europe/Komisija, 51. un 59. punkts; Aboca u.c./Komisija, 75. un 83. punkts; Ortis/Komisija, 79. un 87. punkts, un Synadiet u.c./Komisija, 70. un 78. punkts.
42 Lai gan atbildētājas lietās C‑54/25 P un C‑55/25 P apgalvo, ka šis apelācijas pamats ir nepieņemams, jo Komisija to pirmo reizi izvirzījusi apelācijas tiesvedībā, ir skaidrs, ka Komisija vienīgi izvirza argumentāciju, kas izriet no pārsūdzētajiem spriedumiem un attiecas uz Regulas Nr. 1925/2006 8. panta 1. un 2. punkta pamatā esošo nosacījumu būtību. Līdz ar to šis arguments nevar tikt atbalstīts; pēc analoģijas skat. spriedumus, 2007. gada 29. novembris, Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija (C‑176/06 P, EU:C:2007:730, 17. punkts), un 2014. gada 10. aprīlis, Komisija/Siemens Österreich u.c. un Siemens Transmission & Distribution u.c./Komisija (no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P, EU:C:2014:256, 101. un 102. punkts).
43 Proti, šo secinājumu 25. punktā uzskaitītās vielas.
44 Kā izskaidrots šo secinājumu 22. punktā, EFSA uzskata, ka vienkārši nepastāv tāds līmenis, zem kura genotoksisku vielu uzņemšana neradītu kaitīgu ietekmi un risku cilvēku veselībai. Tādējādi tā uzskata, ka nevar noteikt robežvērtību genotoksiskām vielām.
45 Jāatgādina, ka saskaņā ar šo tiesību normu Komisijai viela vai sastāvdaļa, kas satur attiecīgo vielu, jāiekļauj III pielikuma B daļā un jānorāda, ka tās pievienošana pārtikas produktiem vai izmantošana pārtikas produktu ražošanā ir atļauta tikai ar zināmiem nosacījumiem. Tomēr pat šajā tiesību normā nav paredzēts patēriņa slieksnis, zem kura šīs vielas pievienošana neradītu bažas par cilvēku veselību, pat ja “papildu prasībās”, kas saistītas ar ierakstiem III pielikuma B daļā attiecībā uz uzskaitītajām vielām, ir noteikts šāds slieksnis. Skat., piemēram, Komisijas Regulu (ES) 2022/2340 (2022. gada 30. novembris), ar ko attiecībā uz zaļās tējas ekstraktiem, kas satur (‑)‑epigallokatehīn‑3‑gallātu, groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 1925/2006 III pielikumu (OV 2022, L 310, 7. lpp.).
46 Šajā ziņā skat. Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002 (2002. gada 28. janvāris), ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido [EFSA] un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV 2002, L 31, 1. lpp.), 3. panta 11. punktu, kurā jēdziens “riska novērtējums” ir definēts kā “zinātniski pamatots process, ko veido četri posmi: apdraudējuma identificēšana, apdraudējuma raksturojums, iedarbības novērtējums un riska raksturojums”. Pēc analoģijas skat. arī manus secinājumus apvienotajās lietās Francija/Komisija un Komisija/CWS Powder Coatings u.c. (C‑71/23 P un C‑82/23 P, EU:C:2025:65, 75. un 76. punkts).
47 Skat. Regulas Nr. 178/2002 3. panta 12. punktu. Mans izcēlums.
48 Pēc analoģijas skat. arī Komisijas paziņojumu par piesardzības principu, COM(2000) 1 final (2000. gada 2. februāris), 15. lpp., kurā norādīts, ka tad, “ja lēmumu pieņēmēji apzinās risku videi vai cilvēku, dzīvnieku vai augu veselībai, attiecībā uz ko bezdarbības gadījumā var iestāties nopietnas sekas, rodas jautājums par atbilstošiem aizsardzības pasākumiem. Lēmumu pieņēmējiem, izmantojot strukturētu pieeju, ir jāiegūst pēc iespējas pilnīgāks zinātnisks novērtējums par risku videi vai veselībai, lai izvēlētos vispiemērotāko rīcības virzienu.” [Neoficiāls tulkojums]
49 Kā jau iepriekš paskaidrots saistībā ar vielas klasificēšanu par cilvēka veselībai kaitīgu, Komisijai, pieņemot riska pārvaldības pasākumus, ir tikai ļoti ierobežota rīcības brīvība, kas nepārsniedz Savienības likumdevēja paredzētos risinājumus. Skat. manus secinājumus apvienotajās lietās Francija/Komisija un Komisija/CWS Powder Coatings u.c. (C‑71/23 P un C‑82/23 P, EU:C:2025:65, 78. punkts).
50 Komisija izvirza šo argumentu saistībā ar apgalvojumiem, kas ietverti spriedumā Aloe Vera of Europe/Komisija, 58. un 60. punkts; Aboca u.c./Komisija, 82. un 84. punkts; Ortis/Komisija, 86. un 88. punkts, un Synadiet u.c./ Komisija, 77. un 79. punkts.
51 Komisija izvirza šo argumentu saistībā ar apgalvojumu, kas ietverts spriedumā Aloe Vera of Europe/Komisija, 60. punkts; Aboca u.c./Komisija, 84. punkts; Ortis/Komisija, 88. punkts, un Synadiet u.c./Komisija, 79. punkts.
52 Šajā nozīmē skat. spriedumus, 2015. gada 18. jūnijs, Ipatau/Padome (C‑535/14 P, EU:C:2015:407, 37. punkts un tajā minētā judikatūra), un 2024. gada 10. septembris, Komisija/Īrija u.c. (C‑465/20 P, EU:C:2024:724, 390. punkts un tajā minētā judikatūra).
53 Skat., piemēram, spriedumu, 2025. gada 1. augusts, Francija un Komisija/CWS Powder Coatings u.c. (C‑71/23 P un C‑82/23 P, EU:C:2025:601, 106. punkts un tajā minētā judikatūra).
54 Skat. šo secinājumu 78. punktu.
55 Šajā nozīmē skat. Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. pantu.