<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-294/20</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62020CJ0294</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:723">EU:C:2021:723</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>14</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>14</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, <DATE ISO="20210909">9.9.2021</DATE>. – Lieta C‑294/20</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">GE Auto Service Leasing</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (desmitā palāta)</P><P><DATE ISO="20210909">2021. gada 9. septembrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – spāņu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Dalībvalstu tiesību aktu par apgrozījuma nodokļiem saskaņošana</KEYWORD><KEYWORD>Astotā direktīva 79/1072/EEK</KEYWORD><KEYWORD>3., 6. un 7. pants</KEYWORD><KEYWORD>Pievienotās vērtības nodokļa (PVN) atmaksāšanas kārtība</KEYWORD><KEYWORD>Nodokļa maksātāji, kas nav reģistrēti attiecīgajā valstī</KEYWORD><KEYWORD>Atteikums atmaksāt samaksāto PVN</KEYWORD><KEYWORD>Dokumenti, kas pamato tiesības uz atmaksu</KEYWORD><KEYWORD>Attaisnojošu dokumentu neiesniegšana noteiktajā termiņā</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā C‑294/20</P><P>par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko <HT TYPE="ITALIC">Audiencia Nacional</HT> (Valsts mēroga lietu tiesa, Spānija) iesniedza ar <DATE ISO="20200305">2020. gada 5. marta</DATE> lēmumu un kas Tiesā reģistrēts <DATE ISO="20200701">2020. gada 1. jūlijā</DATE>, tiesvedībā</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">GE Auto Service Leasing GmbH</HT></HT></P></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Tribunal Económico Administrativo Central,</HT></HT></P></DEFENDANTS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (desmitā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [<HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Ilešič</HT>], tiesneši E. Juhāss [<HT TYPE="ITALIC">E</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Juhász</HT>] (referents) un K. Likurgs [<HT TYPE="ITALIC">C</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Lycourgos</HT>],</P><P>ģenerāladvokāts: J. Tančevs [<HT TYPE="ITALIC">E. Tanchev</HT>],</P><P>sekretārs: A. Kalots Eskobars [<HT TYPE="ITALIC">A</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Calot Escobar</HT>],</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu,</VISA></GR.VISA><GR.CONSID><CONSID><P>ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">GE Auto Service Leasing GmbH</HT> vārdā – <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Azpeitia Gamazo</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Albarrán Jiménez</HT>, <HT TYPE="ITALIC">abogados</HT>,</P></ITEM><ITEM><P>Spānijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Jiménez García</HT> un <HT TYPE="ITALIC">M. J. Ruiz Sánchez</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Čehijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Smolek</HT>, <HT TYPE="ITALIC">O</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Serdula</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Vláčil</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Igaunijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">N. Grünberg</HT>, pārstāve,</P></ITEM><?PAGE NO="2"?><ITEM><P>Grieķijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">M</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Tassopoulou</HT> un <HT TYPE="ITALIC">S</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Trekli</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">G</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Avdikos</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Eiropas Komisijas vārdā – <HT TYPE="ITALIC">L</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Lozano Palacios</HT> un <HT TYPE="ITALIC">J</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Jokubauskaitė</HT>, pārstāves,</P></ITEM></LIST></CONSID></GR.CONSID><GR.VISA><VISA>ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Astoto direktīvu 79/1072/EEK (<DATE ISO="19791206">1979. gada 6. decembris</DATE>) par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem – kārtība pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļu maksātājiem, kas nav reģistrēti attiecīgajā valstī (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="331" PAGE.FIRST="11" DATE.PUB="1979">OV 1979, L 331, 11. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>Astotā PVN direktīva<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp <HT TYPE="ITALIC">GE Auto Service Leasing GmbH</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/><HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT><QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>) un <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Económico‑Administrativo Central</HT> (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde, Spānija) par atteikumu atmaksāt pievienotās vērtības nodokli (PVN), par ko šī sabiedrība ir izrakstījusi rēķinus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Sestā PVN direktīva</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Padomes Direktīvas 77/388/EEK (<DATE ISO="19770517">1977. gada 17. maijs</DATE>) par to, kā saskaņojami dalībvalstu tiesību akti par apgrozījuma nodokļiem – Kopēja pievienotās vērtības nodokļu sistēma: vienota aprēķinu bāze (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="145" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1977">OV 1977, L 145, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>), kas grozīta ar Padomes <DATE ISO="20060214">2006. gada 14. februāra</DATE> Direktīvu 2006/18/EK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="051" PAGE.FIRST="12" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 51, 12. lpp.</REF.DOC.OJ>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Sestā PVN direktīva<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>), 17. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="017.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Atskaitīšanas tiesības rodas brīdī, kad atskaitāmais nodoklis kļūst iekasējams.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="017.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Ja preces un pakalpojumus nodokļa maksātājs izmanto ar nodokli apliekamiem darījumiem, viņam ir tiesības atskaitīt no nodokļa, kurš viņam jāmaksā:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>pievienotās vērtības nodokli, kas maksājams vai samaksāts par precēm vai pakalpojumiem, kurus viņam jau piegādājis vai sniedzis vai vēl piegādās vai sniegs cits nodokļa maksātājs;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>pievienotās vērtības nodokli, kas maksājams vai samaksāts par ievestām precēm;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>pievienotās vērtības nodokli, kas maksājams atbilstīgi 5. panta 7. punkta a) apakšpunktam un 6. panta 3. punktam.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><?PAGE NO="3"?><PARAG IDENTIFIER="017.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA><P>Dalībvalstis piešķir katram nodokļa maksātājam arī 2. punktā minētās pievienotās vērtības nodokļa atskaitīšanas vai atmaksājuma tiesības, ciktāl šīs preces un pakalpojumus izmanto šādiem mērķiem:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>darījumiem, kas attiecas uz 4. panta 2. punktā minētajām saimnieciskajām darbībām, kuras veiktas citā valstī un kurām būtu tiesības uz nodokļu atskaitīšanu, ja tās notiktu šīs valsts teritorijā;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>darījumiem, kam piešķirts atbrīvojums atbilstīgi 14. panta 1. punkta i) apakšpunktam, 15. pantam un 16. panta 1. punkta B, C un D daļai, kā arī šā panta 2. punktam;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>jebkuram no darījumiem, kuri ir atbrīvoti atbilstīgi 13. panta B daļas a) un d) punkta 1. līdz 5. apakšpunktam, ja klients ir reģistrēts ārpus Kopienas vai ja šie darījumi ir tieši saistīti ar precēm, ko paredzēts izvest uz valsti ārpus Kopienas.</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Saskaņā ar minētās direktīvas 28.<HT TYPE="ITALIC">f</HT> pantu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="028.004"><NO.PARAG>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>4. Pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanu, kas minēta 3. punktā, veic:</P><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>nodokļu maksātājiem, kuri nav reģistrēti valsts teritorijā, bet ir reģistrēti citā dalībvalstī, saskaņā ar sīkākiem īstenošanas noteikumiem, kas paredzēti [Astotajā PVN] direktīvā,</P></ITEM></LIST></P><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Astotā PVN direktīva</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Astotās PVN direktīvas 2. pantā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Katra dalībvalsts, ievērojot turpmāk minētos nosacījumus, atmaksā nodokļiem pakļautai personai, kas nav reģistrēta valsts teritorijā, bet ir reģistrēta citā dalībvalstī, visus pievienotās vērtības nodokļus, kas maksāti par pakalpojumiem vai kustamu īpašumu, ko tai šīs valsts teritorijā piegādājušas citas nodokļiem pakļautas personas, vai arī kas maksāti par preču ievešanu valstī, ciktāl šīs preces un pakalpojumus lieto [Sestās PVN direktīvas] 17. panta 3. punkta a) un b) apakšpunktā minētajos darījumos un 1. panta b) apakšpunktā minēto pakalpojumu sniegšanā.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Šīs direktīvas 3. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Lai iegūtu tiesības uz atmaksāšanu, katra 2. pantā minētā nodokļiem pakļautā persona, kas nav piegādājusi preces vai pakalpojumus, par kuriem var uzskatīt, ka tie ir piegādāti minētajā valstī:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>iesniedz 9. panta [pirmajā daļā] minētajai kompetentajai iestādei iesniegumu, kas veidots pēc A pielikumā ietvertā parauga, pievienojot faktūrrēķinu vai ievešanas dokumentu oriģinālus. Dalībvalstis visiem iesniedzējiem dara pieejamu paskaidrojošu paziņojumu, kurā obligāti ir ietverts C pielikumā noteiktais informācijas minimums;</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="4"?><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>ar sertifikātu, ko izdevusi tās valsts oficiāla iestāde, kurā persona ir reģistrēta, sniedz pierādījumus, ka tā ir pakļauta nodokļiem attiecībā uz pievienotās vērtības nodokli minētajā valstī. Ja 9. panta [pirmajā daļā] minētās kompetentās iestādes rīcībā jau ir šādi pierādījumi, nodokļiem pakļautajai personai tomēr nav jāsniedz jauni pierādījumi viena gada laikā, kopš tās valsts oficiāla iestāde, kurā persona ir reģistrēta, izdevusi pirmo sertifikātu. Dalībvalstis neizsniedz sertifikātus nodokļiem pakļautajām personām, kam piešķirts atbrīvojums no nodokļiem saskaņā ar [Sestās PVN direktīvas] 24. panta 2. punktu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>ar rakstisku paziņojumu apliecina, ka tā nav piegādājusi preces vai pakalpojumus, par kuriem var uzskatīt, ka tie ir piegādāti valsts teritorijā 7. panta 1. punkta pirmās daļas pirmajā un otrajā teikumā minētajā laikā;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>d)</NO.P><TXT>uzņemas atmaksāt jebkuru summu, ko tā saņēmusi kļūdas pēc.<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 4. pants ir izteikts šādā redakcijā:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Lai atbilstu atmaksājumu saņemšanas nosacījumiem, katra 2. pantā minētā nodokļiem pakļautā persona, kas nav piegādājusi preces vai pakalpojumus, par kuriem var uzskatīt, ka tie ir piegādāti valstī, izņemot 1. panta a) un b) punktā minētos pakalpojumus:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>izpilda 3. panta a), b) un d) punktā noteiktās prasības;</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..].<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Šīs direktīvas 6. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Dalībvalstis nedrīkst uzlikt 2. pantā minētajām nodokļiem pakļautajām personām nekādus pienākumus papildus 3. un 4. pantos minētajiem, izņemot pienākumu īpašos gadījumos sniegt informāciju, kas vajadzīga, lai noteiktu, vai atmaksāšanas iesniegums ir pamatots.<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Saskaņā ar astotās PVN direktīvas 7. pantu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="007.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Šīs direktīvas 3. un 4. pantā noteiktais atmaksāšanas iesniegums attiecas uz fakturētu preču vai pakalpojumu iegādi vai arī uz importu, kas veikts ne mazāk kā trīs mēnešu vai ne vairāk kā vienu kalendāro gadu ilgā laikā. Iesniegumi tomēr var attiekties uz laika posmu, kas mazāks par trim mēnešiem, ja šis laika posms ir kalendārā gada atlikums. Iesniegumi var attiekties arī uz faktūrrēķiniem vai ievešanas dokumentiem, ko neaptver iepriekšējie iesniegumi un kas attiecas uz attiecīgajā kalendārajā gadā veiktiem darījumiem. Tos iesniedz 9. panta [pirmajā daļā] minētajām kompetentajām iestādēm sešus mēnešus pirms tā kalendārā gada beigām, kurā nodoklis jāmaksā.</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="007.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA>Kompetentā iestāde, kas minēta 9. panta [pirmajā daļā], apzīmogo katru faktūrrēķinu un/vai ievešanas dokumentu, lai novērstu to izmantošanu citiem iesniegumiem, un atdod tos viena mēneša laikā.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="007.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Lēmumus par atmaksāšanas iesniegumiem paziņo sešu mēnešu laikā kopš dienas, kad tie kopā ar visiem dokumentiem, kas saskaņā ar šo direktīvu vajadzīgi iesnieguma izskatīšanai, iesniegti 3. punktā minētajai kompetentajai iestādei. Atmaksāšana pirms minētā laika posma beigām<?PAGE NO="5"?> notiek pēc iesniedzēja lūguma vai nu atmaksātājā dalībvalstī, vai arī valstī, kur persona ir reģistrēta. Otrā gadījumā bankas izdevumus naudas pārskaitīšanai maksā iesniedzējs.</ALINEA><ALINEA>Noraidot iesniegumu, norāda šāda lēmuma iemeslus. Šādus noraidījumus var pārsūdzēt attiecīgās dalībvalsts kompetentajās iestādēs, ievērojot tādus pašus nosacījumus attiecībā uz formu un laika ierobežojumiem kā attiecībā uz atmaksāšanas pieprasījumiem, ko iesniedz nodokļiem pakļautās personas tajā pašā valstī.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2006/112/EK</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT>Padomes Direktīvas 2006/112/EK (<DATE ISO="20061128">2006. gada 28. novembris</DATE>) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="347" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 347, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) 411. un 413. pantā ir paredzēts, ka ar šo direktīvu Sestā direktīva tiek atcelta un tā stājas spēkā <DATE ISO="20070101">2007. gada 1. janvārī</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><P><HT TYPE="ITALIC">Direktīva 2008/9/EK</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>No Padomes Direktīvas 2008/9/EK (2008. gada 12. februāris), ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus Direktīvā 2006/112 paredzētajai pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļa maksātājiem, kas neveic uzņēmējdarbību attiecīgās valsts teritorijā, bet veic uzņēmējdarbību citā dalībvalstī (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="044" PAGE.FIRST="23" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 44, 23. lpp.</REF.DOC.OJ>), 28. panta 1. un 2. punkta izriet, ka Direktīva 2008/9 ir piemērojama atmaksāšanas pieteikuma iesniegumiem, kas iesniegti pēc <DATE ISO="20091231">2009. gada 31. decembra</DATE>, un ka ar to atceļ Astoto PVN direktīvu, sākot no <DATE ISO="20100101">2010. gada 1. janvāra</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Spānijas tiesību normas</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT><DATE ISO="19921228">1992. gada 28. decembra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Ley 37/1992 del Impuesto sobre el Valor Añadido</HT> (Likums 37/1992 par pievienotās vērtības nodokli; <DATE ISO="19921229">1992. gada 29. decembra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">BOE</HT> Nr. 312, 44247. lpp.) 119. pantā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Īpašs režīms, ko piemēro atmaksāšanai atsevišķiem uzņēmējiem vai tirgotājiem, kas nav reģistrēti PVN piemērošanas teritorijā<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>, ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="119.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Uzņēmēji vai pašnodarbinātas personas, kas nav reģistrēti PVN piemērošanas teritorijā un attiecībā uz kuriem ir izpildīti nākamajā daļā minētie nosacījumi, var īstenot savas tiesības uz pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanu, ko tie ir samaksājuši vai kas vajadzības gadījumā tiem ir ticis pārnests uz šo teritoriju, saskaņā ar šā panta noteikumiem.</ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="119.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Šajā pantā minēto tiesību uz atmaksu izmantošanas nosacījumi ir:</P><P>1.<HT TYPE="SUP">o</HT> Uzņēmēji vai pašnodarbinātās personas, kas vēlas uz to atsaukties, ir reģistrēti Kopienā, Kanāriju salās, Seūtā vai Meliljā vai citās trešās teritorijās.</P><P>[..]</P><?PAGE NO="6"?><P>2.<HT TYPE="SUP">o</HT> Laikposmā, uz kuru attiecas pieteikums, [uzņēmēji vai pašnodarbinātās personas] PVN piemērošanas teritorijā nav veikuši tādu preču piegādi vai pakalpojumu sniegšanu, kas ir apliekama ar PVN un kas nav šādi uzskaitītas:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>tādu preču piegāde un pakalpojumu sniegšana, kuru saņēmējs ir PVN maksātājs saskaņā ar šī likuma 84. panta 1. punkta 2., 3. un 4. apakšpunktu;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>transporta pakalpojumi un papildpakalpojumi, kas ir atbrīvoti no PVN saskaņā ar šī likuma 21., 23., 24. un 64. pantu.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="119.008"><NO.PARAG>8.</NO.PARAG><ALINEA>Atmaksas pieprasījumi var attiekties tikai uz ikgadējiem vai ceturkšņa laikposmiem uzreiz pirms atskaites perioda.</ALINEA><ALINEA>Tomēr atmaksas pieteikumi par īsāku laika posmu ir arī pieņemami ar nosacījumu, ka attiecīgais laikposms beidzas atbilstošā gada 31. decembrī.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="119.009"><NO.PARAG>9.</NO.PARAG><ALINEA>Nodokļu administrācija var pieprasīt ieinteresētajām personām sniegt informāciju un apliecinošos dokumentus, kas vajadzīgi, lai izvērtētu iesniegto atmaksāšanas pieteikumu pamatotību un it īpaši, lai pareizi noteiktu atmaksas summu saskaņā ar šā panta 4. un 5. punktu.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT><DATE ISO="19921126">1992. gada 26. novembra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Ley 30/1992 de Régimen Juridico de las Administraciones Públicas y del Procedimiento Administrativo Común</HT> (Likums 30/1992 par valsts pārvaldes iestāžu tiesisko režīmu un par vispārējo administratīvo procesu) 112. pantā – kurš tagad ir ietverts <DATE ISO="20151001">2015. gada 1. oktobra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Ley 39/2015 del Procedimiento Administrativo Común de las Administraciones Públicas</HT> (Likums 39/2015 par valsts pārvaldes iestāžu vispārējo administratīvo procesu; <DATE ISO="20151002">2015. gada 2. oktobra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">BOE</HT> Nr. 236, 89343. lpp.) 118. pantā – ir aizliegts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>prasību izskatīšanā ņemt vērā prasītāja faktus, dokumentus vai argumentus, ko tas varēja iesniegt, bet nav iesniedzis kopā ar norādēm<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>, un precizēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>pierādījumu iesniegšana netiek prasīta, ja to neesamība procedūras laikā ir novedusi pie apstrīdētā lēmuma pieņemšanas un tajā vainojama ieinteresētā persona<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> ir Vācijā dibināta sabiedrība, kas <DATE ISO="20060630">2006. gada 30. jūnijā</DATE> un <DATE ISO="20070629">2007. gada 29. jūnijā</DATE> iesniedza <HT TYPE="ITALIC">Oficina nacional de gestión tributaria – IVA de no establecidos</HT> (Nodokļu administrēšanas valsts birojs, Nerezidentu PVN nodaļa, Spānija; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Spānijas nodokļu administrācija<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>) pieteikumus par to PVN summu atmaksu, kuras uzņēmēji vai pašnodarbinātās personas, kas nav reģistrēti nodokļa piemērošanas teritorijā, samaksājuši 2005. un 2006. finanšu gada laikā par kopējo summu <FT TYPE="DECIMAL">407396,469</FT> EUR.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT><DATE ISO="20080319">2008. gada 19. martā</DATE> Spānijas nodokļu administrācija nosūtīja <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> divus informācijas pieprasījumus, lai tā tai paziņotu rēķinu oriģinālus, pamatojoties uz kuriem <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> lūdza veikt minēto atmaksu, un sniegtu tai precizējumus par Spānijā veiktajiem darījumiem, kā arī par iegādāto preču vai pakalpojumu, uz kuriem attiecas atmaksāšanas pieprasījums, izlietojumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT><DATE ISO="20081212">2008. gada 12. decembrī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> norādīja Spānijas nodokļu administrācijai, ka tā joprojām pastāv uz savu lūgumu par atmaksāšanu, bet ka tai ir grūtības iesniegt pieprasītos dokumentus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20090218">2009. gada 18. februāra</DATE> lēmumiem, kas <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> paziņoti <DATE ISO="20090421">2009. gada 21. aprīlī</DATE>, Spānijas nodokļu administrācija noraidīja šīs sabiedrības lūgumus par atmaksu, kura 2009. gada 20. februārī šai administrācijai norādīja, ka tā ir Vācijas uzņēmums, kura darbība ir automašīnu piegāde Spānijas uzņēmumiem atbilstoši līzinga līgumiem, kā arī neregulāra lietotu transportlīdzekļu pārdošana Spānijas teritorijā, šiem skaidrojumiem pievienojot arī dažus rēķinus apliecinošus dokumentus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> iesniedza administratīvo sūdzību par lēmumiem, ar kuriem noraidīti lūgumi par atmaksāšanu, un, lai gan atzina, ka tās atbilde uz informācijas pieprasījumiem ir novēlota, kā arī precizēja, ka tā katrā ziņā ir sniegta pirms šo lēmumu paziņošanas, tā pievienoja faktūrrēķinus, kas izsniegti par sniegtajiem nomas pakalpojumiem, bet ne visus rēķinus, pamatojoties uz kuriem tika lūgts atmaksāt PVN.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Pirms lēmuma pieņemšanas par administratīvo sūdzību Spānijas nodokļu administrācija <DATE ISO="20090713">2009. gada 13. jūlijā</DATE> nosūtīja <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> jaunu informācijas pieprasījumu. Ar šo pieprasījumu <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> tika lūgts detalizēti izklāstīt iegādāto preču un/vai pakalpojumu, attiecībā uz kuriem tika lūgts atmaksāt PVN, izlietojumu un pierādīt, ka tie bija paredzēti darījumiem, kas dod tiesības uz atmaksu. Šajā nolūkā <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> tika lūgts iesniegt ar klientiem noslēgtos līgumus un izsniegtos rēķinus, apliecinājumu, ko izsniegušas tās valsts nodokļu iestādes, kurā bija tās juridiskā adrese vai galvenais uzņēmums, kas apliecina, ka tā ir PVN maksātāja, kā arī precizējumus par nodokļa likmi, kas bija piemērojama tās darbībai, un atskaitāmās daļas procentuālo daļu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> uz šo jauno informācijas pieprasījumu neatbildēja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Tā kā Spānijas nodokļu administrācijai nebija iesniegti visi prasītie dokumenti, tā 2010. gada 1. februārī pieņēma lēmumu par administratīvās sūdzības noraidīšanu un apstiprināja atmaksas atteikumu, pamatojoties uz to, ka <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> nebija pierādījusi tās pieteikumu pamatotību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Šajā ziņā Spānijas nodokļu administrācija ieinteresētajai personai norādīja, ka dokumenti, kurus tā lūdza nosūtīt, bija paredzēti, lai pierādītu darījumu esamību nodokļa piemērošanas teritorijā, kā arī preču un pakalpojumu izmantošanu darījumiem, kas dod tiesības uz nodokļa atskaitīšanu. Šī administrācija piebilda, ka šie dokumenti paši bija paredzēti, lai ļautu tai pārbaudīt, vai ar klientiem noslēgtie līzinga līgumi ietver preču izpirkšanas iespēju un izpirkuma noteikumus, noteikt, vai preces, kas ir līguma priekšmets, atrodas nodokļa piemērošanas teritorijā un vai uzņēmuma klienti bija vienības vai personas, kas ir reģistrētas nodokļa piemērošanas teritorijā. Šāda informācija tika lūgta arī, lai noteiktu, vai <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> darbības bija saistītas ar līzinga līgumu, kā arī nodokļa likmi reģistrācijas valstī un piemērojamo atskaitīšanas procentu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Apstrīdot šo lēmumu, <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> vērsās <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Económico-Administrativo Central</HT> (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde), šajā saistībā iesniedzot rēķinus par pakalpojumu sniegšanu, līzinga līgumus, vairākas periodiskas PVN deklarācijas, kā arī Vācijas iestāžu izdotus oficiālus apliecinājumus par savu nodokļu maksātāja statusu, kam ir tiesības uz nodokļa atskaitīšanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tribunal Económico-Administrativo Central</HT> (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde) noraidīja <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> iebildumus, pamatojoties uz to, ka atbilstošie pierādījumi bija jāiesniedz kompetentajai pārvaldības iestādei un tie vairs nevar tikt iesniegti sūdzības izskatīšanas procedūras stadijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT><DATE ISO="20130124">2013. gada 24. janvārī</DATE> <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> iesniedza prasību <HT TYPE="ITALIC">Audiencia Nacional</HT> (Valsts mēroga lietu tiesa, Spānija) par <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Económico-Administrativo Central</HT> (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde) noraidošo lēmumu. Ar <DATE ISO="20160922">2016. gada 22. septembra</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Audiencia Nacional</HT> (Valsts mēroga lietu tiesa, Spānija) šo prasību noraidīja.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Lai pamatotu šo noraidījumu, tā tostarp norādīja, ka PVN atmaksas pieteikuma iesniedzējam ir jāsniedz pierādījumi par savām tiesībām uz atmaksu administratīvā procesa stadijā un ka tas nevar sniegt atbildi uz administrācijas lūgumiem administratīvās sūdzības vai tiesvedības stadijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>Par šo spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> iesniedza kasācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa, Spānija).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT><DATE ISO="20180910">2018. gada 10. septembra</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) norādīja, ka <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Económico-Administrativo Central</HT> (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde), neraugoties uz tās ar tieslietām saistītas iestādes raksturu, ir pārvaldes iestāde, kurā ir obligāti jāvēršas, lai varētu celt prasību tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) uzskatīja, ka, ja vien nav notikusi tiesību ļaunprātīga izmantošana, Spānijas tiesībās administratīvajām tiesām ir noteikts pienākums ņemt vērā pierādījumus, kurus nodokļu maksātājs administratīvā procesa laikā nav iesniedzis nodokļu administrācijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Pēc tam <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) norādīja, ka Tiesas judikatūrā PVN jomā, pamatojoties uz PVN neitralitātes un samērīguma principiem, tiek dota priekšroku materiālo tiesību normām par PVN atskaitīšanu salīdzinājumā ar formālajiem noteikumiem. Tādējādi Tiesa akceptējot tiesības uz nodokļa atskaitīšanu vai atmaksu, ja izrādās, ka materiālo tiesību normas attiecībā uz šādām tiesībām ir izpildītas, kaut arī daži formāli nosacījumi nav izpildīti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Uzskatot, ka nav ticis apstrīdēts tas, ka pamatlietā bija izpildīti Direktīvas 2006/112 119. pantā paredzētie tiesību uz PVN atmaksu nosacījumi, <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) atcēla <HT TYPE="ITALIC">Audiencia Nacional</HT> (Valsts mēroga lietu tiesa) spriedumu un izdeva rīkojumu <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> lietu nodot atpakaļ šai tiesai, lai tā lemj, ņemot vērā lietas materiālos iekļautos pierādījumus par šīs sabiedrības iesniegto pieteikumu par PVN atmaksāšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Audiencia Nacional</HT> (Valsts mēroga lietu tiesa) norāda, ka, ja tā piekristu <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) argumentācijai, tā, ļoti iespējams, pārkāptu Astotās PVN direktīvas 3. un 7. panta noteikumus, jo <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> šajā pēdējā tiesību normā noteiktajos termiņos nav pierādījusi savas tiesības uz PVN atmaksu, lai gan Spānijas nodokļu administrācija tai bija devusi iespēju to darīt.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>Šajā ziņā tā uzsver, ka, lai gan Tiesa jau ir nospriedusi, ka formālu pienākumu pārkāpums principā nevar izraisīt tiesību uz nodokļa atskaitīšanu zaudējumu, tomēr šādi formālie nosacījumi var būt šo tiesību īstenošanas materiālais pamatojums un tie regulē minēto tiesību īstenošanas kārtību un kontroli, kā arī PVN sistēmas pareizu darbību.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa norāda, ka Tiesa šādā veidā ir uzskatījusi, ka iespēja izmantot tiesības uz PVN atskaitīšanu bez jebkāda ierobežojuma laikā būtu pretēja tiesiskās drošības principam, kas prasa, lai nodokļa maksātāja nodokļu stāvoklis, ievērojot tā tiesības un pienākumus pret nodokļu administrāciju, nevarētu tikt bezgalīgi apšaubīts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Tā norāda, ka, ciktāl Spānijas nodokļu administrācija ir veikusi visus nepieciešamos pasākumus, lai ļautu nodokļa maksātājam iesniegt dokumentus, kuri pierādītu viņa tiesības uz PVN atmaksu, un tā kā šis nodokļu maksātājs to nav izdarījis Astotās PVN direktīvas 7. panta 1. punktā noteiktajos termiņos, ir jāuzskata, ka šīm nodokļa maksātāja tiesībām ir iestājies noilgums, kā Tiesa ir nospriedusi <DATE ISO="20120621">2012. gada 21. jūnija</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Elsacom</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑294/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:382">EU:C:2012:382</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 34. punktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka, ņemot vērā <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) spriedumu, saskaņā ar kuru brīdim, kad nodokļa maksātājs iesniedz pierādījumus, kas pamato viņa pieteikumu, nav nozīmes PVN atmaksas jomā, ir jāizvērtē, vai kavēšanās šo pierādījumu iesniegšanā ir nepamatota, un to varētu uzskatīt par ļaunprātīgu rīcību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Šī tiesa uzskata, ka aizkavēšanās, ko <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> ir pieļāvusi pamatlietā, iesniedzot pierādījumus par savām tiesībām uz atmaksu, varētu tikt uzskatīta par tādu, kas liecina par tās ļaunprātīgumu, jo tā bez jebkāda acīmredzama iemesla ir apzināti un tīši slēpusi no administrācijas – neraugoties uz daudzajām iespējām, kādas tai bija, lai veiktu šo darbību, – informāciju, kas bija nepieciešama, lai panāktu PVN atmaksu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Audiencia Nacional</HT> (Valsts mēroga lietu tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>1)</NO.P><TXT>Vai ir pieļaujami tas, ka nodokļa maksātājs pēc tam, kad nodokļu administrācija tam vairākkārt ir prasījusi pierādīt, ka ir izpildīti priekšnosacījumi tiesībām uz nodokļa atmaksu, bez pamatota iemesla neizpilda šo prasību un pēc tam, kad atmaksa tam ir atteikta, novilcina vajadzīgo dokumentu iesniegšanu līdz administratīvas pārskatīšanas procedūrai vai tiesvedībai?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu var uzskatīt faktu, ka nodokļa maksātājs neiesniedz nodokļu administrācijai savu tiesību pamatošanai vajadzīgo informāciju, kuru viņam tika gan atļauts, gan prasīts iesniegt un kuru viņš bez pamatota iemesla neiesniedz, turpretim šī informācija vēlāk tiek labprātīgi sniegta pārskatīšanas iestādei vai tiesai?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Vai attiecīgajā teritorijā nereģistrēts nodokļa maksātājs vai nu tāpēc, ka viņš savlaicīgi un bez pamatota iemesla nav sniedzis informāciju, kas ir nozīmīga, lai pierādītu savas tiesības uz atmaksu, vai tāpēc, ka ir ļaunprātīgi rīkojies, zaudē savas tiesības uz atmaksu pēc tam, kad ir beidzies tam paredzētais vai noteiktais termiņš un administrācija ir pieņēmusi lēmumu atteikt atmaksu?<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par prejudiciālajiem jautājumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Vispirms ir jānorāda, ka <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> lūdz atzīt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par nepieņemamu, jo, pirmkārt, <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Supremo</HT> (Augstākā tiesa) jau ir izskatījusi iesniedzējtiesas uzdotos jautājumus un tādējādi tie ir pretrunā <HT TYPE="ITALIC">res judicata</HT> spēkam, un, otrkārt, jautājums par tiesību ļaunprātīgu izmantošanu ir teorētisks, jo šis jautājums nekad nav radies, pirms iesniedzējtiesa Tiesai to nav uzdevusi.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts tiesām ir visplašākās iespējas vērsties Tiesā ar jautājumu par atbilstošo Savienības tiesību normu interpretāciju. Tikai valsts tiesa, kura iztiesā strīdu, kas vienīgā zina savas valsts tiesības un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt gan to, cik lielā mērā ir vajadzīgs prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa varētu taisīt savu spriedumu, kā arī to, cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību normas interpretāciju vai spēkā esamību, Tiesai principā ir par tiem jālemj. No tā izriet, ka uz valsts tiesu uzdotajiem jautājumiem ir attiecināms atbilstības pieņēmums. Atteikties lemt par valsts tiesas uzdotu prejudiciālo jautājumu Tiesa var tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas apstākļiem vai tās priekšmetu, ja problēmai ir hipotētisks raksturs vai arī ja Tiesai nav zināmi faktiskie un tiesību apstākļi, kas vajadzīgi, lai sniegtu lietderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160405">2016. gada 5. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">PFE</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑689/13</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:199">EU:C:2016:199</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200716">2020. gada 16. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Antonio Capaldo</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑496/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:583">EU:C:2020:583</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0016">16.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Lasot iesniedzējtiesas nolēmumu, atklājas, ka iesniedzējtiesas Tiesai uzdotie jautājumi ir tieši saistīti ar pamatlietas faktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Turklāt saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru tiesām, kas nelemj pēdējā instancē, ir saistoši augstākas instances tiesas sniegtie vērtējumi, nevar liegt šīm tiesām iespēju uzdot jautājumus par Savienības tiesību normu, uz kurām attiecas šie tiesību vērtējumi, interpretāciju. Tiesa būtībā ir uzskatījusi, ka tiesai, kas nelemj pēdējā instancē, jābūt iespējai brīvi uzdot to interesējošos jautājumus, ja tā uzskata, ka vērtējums tiesību jautājumos, ko veikusi augstākas instances tiesa, varētu tai likt pieņemt Savienības tiesībām neatbilstošu spriedumu (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190305">2019. gada 5. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Eesti Pagar</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑349/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:172">EU:C:2019:172</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Līdz ar to lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Tajā pašā laikā saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru sadarbības ar valstu tiesām procedūrā, kas ieviesta ar LESD 267. pantu, Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu tai izspriest lietu, kura iesniegta izskatīšanai šajā tiesā. Šajā nolūkā Tiesai no visas iesniedzējtiesas iesniegtās informācijas, tostarp no iesniedzējtiesa nolēmuma pamatojuma, ir tiesības nošķirt tās Savienības tiesību normas un principus, kuriem ir nepieciešama interpretācija, ņemot vērā pamatlietas priekšmetu, pat ja šīs normas minētās tiesas uzdotajos jautājumos nav konkrēti minētas (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201111">2020. gada 11. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">DenizBank</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑287/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:897">EU:C:2020:897</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Nolēmuma pamatojumā iesniedzējtiesa vienlīdz atsaucas uz Direktīvu 2006/112, kā arī uz Astoto PVN direktīvu un Direktīvu 2008/9. Tā savos Tiesai uzdotajos jautājumos neprecizē noteikumus, kuru interpretāciju tā lūdz.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Tomēr iesniedzējtiesas nolēmumā ir norādīts, ka pieteikumi par PVN atmaksāšanu, kas ir pamatlietas priekšmets, tika iesniegti Spānijas nodokļu administrācijā attiecīgi <DATE ISO="20060620">2006. gada 20. jūnijā</DATE> un <DATE ISO="20070629">2007. gada 29. jūnijā</DATE> un attiecas uz 2005. un 2006. finanšu gadā veiktajiem darījumiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Taču, piemērojot Direktīvas 2006/112 411. un 413. pantu, šī direktīva, ar kuru tika atcelta Sestā PVN direktīva, stājās spēkā tikai <DATE ISO="20070101">2007. gada 1. janvārī</DATE>. Turklāt saskaņā ar Direktīvas 2008/9 28. panta 1. punktu šī direktīva, ar kuru ir atcelta Astotā PVN direktīva, ir piemērojama atmaksas pieteikumiem, kas iesniegti pēc <DATE ISO="20091231">2009. gada 31. decembra</DATE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>No tā izriet, ka pamata lietas faktiem ir piemērojami tikai Sestās PVN direktīvas un Astotās PVN direktīvas noteikumi.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo un trešo prejudiciālo jautājumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Ar pirmo un trešo jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Astotās PVN direktīvas normas un Savienības tiesību principi, it īpaši nodokļu neitralitātes princips, ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj, ka pieteikums par PVN atmaksāšanu tiek noraidīts, ja nodokļu maksātājs noteiktajā termiņā nav iesniedzis kompetentajai nodokļu iestādei – pat ja tā viņam to ir pieprasījusi – visus šajā direktīvā prasītos dokumentus un informāciju, neatkarīgi no apstākļa, ka šis nodokļa maksātājs pēc savas ierosmes ir iesniedzis šos dokumentus un šo informāciju vēlāk, iesniedzot sūdzību vai prasību tiesā pret lēmumu, ar ko noraida šādas tiesības uz nodokļa atmaksu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Šajā ziņā jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, tāpat kā tiesības uz atskaitīšanu, tiesības uz nodokļa atmaksāšanu ir Savienības likumdevēja ieviests kopējās PVN sistēmas pamatprincips, kura mērķis ir pilnībā atbrīvot uzņēmēju no PVN sloga, kas tam ir jāmaksā vai ko tas ir samaksājis saistībā ar visām tā saimnieciskajām darbībām. Tādējādi kopējā PVN sistēma nodrošina neitrālu nodokļa piemērošanu visai saimnieciskajai darbībai neatkarīgi no šīs darbības mērķiem vai rezultātiem, ar nosacījumu, ka minētajai darbībai pašai principā ir piemērojams PVN (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201118">2020. gada 18. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija (PVN atmaksa – Rēķini)</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑371/19</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2020:936">EU:T:2020:936</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0077">77.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Šīs tiesības saņemt citā dalībvalstī samaksātā PVN atmaksu, kas reglamentētas Astotajā PVN direktīvā, ir atkarīgas no Sestajā PVN direktīvā noteiktajām tiesībām atskaitīt PVN, kas ir samaksāts kā priekšnodoklis savā dalībvalstī (šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20121025">2012. gada 25. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Daimler</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Widex</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑318/11 un C‑319/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:666">EU:C:2012:666</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201118">2020. gada 18. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija (PVN atmaksa – Rēķini)</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑371/19</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:936">EU:C:2020:936</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka tiesības uz nodokļa atskaitīšanu un tādējādi uz atmaksāšanu ir PVN mehānisma neatņemama sastāvdaļa un principā nevar tikt ierobežotas. Šīs tiesības ir īstenojamas nekavējoties attiecībā uz visiem priekšnodokļiem, kas piemēroti darījumiem (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201118">2020. gada 18. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija (PVN atmaksa – Rēķini)</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑371/19</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:936">EU:C:2020:936</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0079">79.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Turklāt saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru PVN neitralitātes pamatprincips prasa, lai tiesības atskaitīt PVN priekšnodokli tiktu piešķirtas gadījumā, ja ir izpildītas pamata prasības, pat ja nodokļa maksātāji nav izpildījuši atsevišķas formālās prasības. Tomēr tas būtu citādi gadījumā, ja šādu formālu prasību neievērošanas rezultātā tiktu kavēta drošu pierādījumu par to, ka ir ievērotas pamata prasības, iesniegšana (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201118">2020. gada 18. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija (PVN atmaksa – Rēķini)</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑371/19</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:936">EU:C:2020:936</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0080">80.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0081">81.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, kā arī tajos minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>No Astotās PVN direktīvas 3. un 4. panta izriet, ka nodokļa maksātājs var saņemt PVN atmaksu tikai tad, ja tas izpilda šajos pantos paredzētos pienākumus, ieskaitot rēķinu oriģinālu vai importa dokumentu iesniegšanu par tiem darījumiem, par kuriem ir jāmaksā PVN atmaksas dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Šajā ziņā iesniedzējtiesas nolēmumā ir norādīts, ka divas reizes – <DATE ISO="20080319">2008. gada 19. martā</DATE> un pēc tam, kad <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> <DATE ISO="20090713">2009. gada 13. jūlijā</DATE> celtās administratīvās sūdzības ietvaros tika noraidīti atmaksāšanas lūgumi, Spānijas nodokļu administrācija lūdza šai sabiedrībai iesniegt papildu pierādījumus par tās sākotnējiem pieteikumiem, tostarp iesniegt visus rēķinus, uz kuriem bija balstīti šie pieteikumi, kā arī minētās sabiedrības reģistrācijas dalībvalsts dokumentu, kas apliecina, ka šī pēdējā minētā sabiedrība ir PVN maksātāja. Tomēr minētā sabiedrība neiesniedza nodokļu administrācijai visus prasītos dokumentus un informāciju. Savukārt no iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> šo informāciju un dokumentus iesniedza <HT TYPE="ITALIC">Tribunal Económico-Administrativo Central</HT> (Centrālā nodokļu pārsūdzības iestāde) notiekošajā procedūrā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>No tā izriet, ka pamatlieta ir nevis par formālu prasību pārkāpumu, kas neļauj pierādīt, ka ir izpildītas pamatprasības attiecībā uz tiesībām uz PVN atmaksu, bet gan par datumu, kurā šis pierādījums var tikt iesniegts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57</NO.P><TXT>Šajā ziņā Tiesa jau bija spriedusi, ka Sestās PVN direktīvas noteikumi pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru tiesības uz PVN atskaitīšanu var atteikt nodokļu maksātājiem, kuru rīcībā ir nepilnīgi rēķini, pat ja tos vēlāk papildina, iesniedzot informāciju, ar ko pierāda rēķinā iekļauto darījumu patiesumu, raksturu un apmēru, pēc tam, kad nodokļu administrācija pieņēmusi lēmumu par tiesību uz atskaitīšanu atteikumu (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130508">2013. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petroma Transports</HT> u.c.</NAME.CASE>,<NO.CASE>C‑271/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:297">EU:C:2013:297</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). To ievērojot, šie paši noteikumi neliedz dalībvalstīm arī pieņemt nepilnīga rēķina labojumu pēc tam, kad nodokļu administrācija ir pieņēmusi šādu lēmumu par atteikumu (spriedums, 2019. gada 14. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nestrade</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑562/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:115">EU:C:2019:115</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58</NO.P><TXT>Tādējādi pēc analoģijas ir jāuzskata, ka Astotās PVN direktīvas normām nav pretrunā tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru tiesības uz PVN atmaksu var tikt atteiktas, ja nodokļa maksātājs nepamatoti un neraugoties uz tam adresētajiem informācijas pieprasījumiem neiesniedz dokumentus, kas ļauj pierādīt, ka ir izpildīti šīs atmaksas saņemšanas pamatnosacījumi, pirms nodokļu administrācija pieņem savu lēmumu. Tomēr šie paši noteikumi neliedz dalībvalstīm piekrist šādu pierādījumu iesniegšanai pēc šī lēmuma pieņemšanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59</NO.P><TXT>Tā kā Astotajā PVN direktīvā tas nav noteikts, tad tāda valsts tiesiskā regulējuma ieviešana, kurā paredzēts neņemt vērā pierādījumus, kas iesniegti pēc lēmuma pieņemšanas, ar kuru ir noraidīts atmaksāšanas pieteikums, ir katras dalībvalsts iekšējās tiesiskās kārtības jautājums atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam, tomēr ar nosacījumu, ka tie nav nelabvēlīgāki par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas valsts tiesībās (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai ārkārtīgi sarežģītu Savienības tiesiskajā kārtībā piešķirto tiesību izmantošanu (efektivitātes princips) (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2019. gada 14. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nestrade</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑562/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:115">EU:C:2019:115</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60</NO.P><TXT>Vispirms – attiecībā uz efektivitātes principu jānorāda, pirmkārt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru iespēja pieprasīt pārmaksātā PVN atmaksāšanu bez ierobežojuma laikā būtu pretēja tiesiskās drošības principam, kas prasa, lai nodokļu maksātāja nodokļu stāvoklis attiecībā uz tā tiesībām un pienākumiem pret nodokļu administrāciju nevarētu tikt bezgalīgi apšaubīts (spriedums, 2019. gada 14. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nestrade</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑562/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:115">EU:C:2019:115</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61</NO.P><TXT>Šajā lietā Spānijas nodokļu administrācija divas reizes lūdza <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> tai sniegt nepieciešamo trūkstošo informāciju, lai izvērtētu tiesības uz PVN atmaksu pamatlietā. No iesniedzējtiesas nolēmuma neizriet nedz tas, ka termiņš atbildes sniegšanai uz šiem pieprasījumiem būtu bijis acīmredzami nepietiekams, nedz arī tas, ka <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> būtu brīdinājusi šo administrāciju, ka tās rīcībā nav šīs informācijas. Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka šī nodokļu administrācija bez panākumiem ir ievērojusi nepieciešamo rūpību, lai iegūtu pierādījumus, kas ļauj pierādīt <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> iesniegtā atmaksāšanas pieteikuma pamatotību. Tātad, neskarot pārbaudi, kas jāveic iesniedzējtiesai, <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> nav bijis praktiski neiespējami vai pārmērīgi sarežģīti īstenot savas tiesības uz PVN atmaksāšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62</NO.P><TXT>Turklāt iesniedzējtiesai ir arī jāpārbauda, vai šajā gadījumā ir ievērots līdzvērtības princips, kas prasa, lai valsts procesuālās normas, kas regulē PVN atmaksāšanu, pamatojoties uz Astoto PVN direktīvu, nebūtu mazāk labvēlīgas par tām, kas reglamentē līdzīgas valsts tiesībām pakļautas situācijas (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20210603">2021. gada 3. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bankia</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑910/19</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:433">EU:C:2021:433</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo un trešo jautājumu ir jāatbild, ka Astotās PVN direktīvas normas un Savienības tiesību principi, it īpaši nodokļu neitralitātes princips, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts noraidīt lūgumu par PVN atmaksāšanu, ja nodokļu maksātājs noteiktajā termiņā nav iesniedzis kompetentajai nodokļu administrācijai, pat pēc tās pieprasījuma, visus nepieciešamos dokumentus un informāciju, lai pierādītu viņa tiesības uz PVN atmaksāšanu, neraugoties uz to, ka šis nodokļa maksātājs pēc savas ierosmes šos dokumentus un informāciju ir iesniedzis sūdzības vai prasības tiesā stadijā pret lēmumu, ar ko noraida šādas tiesības uz atmaksāšanu, ja vien ir ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro jautājumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64</NO.P><TXT>Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka nodokļu maksātājs, kurš lūdz PVN atmaksāšanu, administratīvā procesa laikā neiesniedz nodokļu administrācijas pieprasītos dokumentus, bet gan spontāni to dara turpmāko procedūru laikā, ir tiesību ļaunprātīga izmantošana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65</NO.P><TXT>Ir svarīgi atgādināt, ka Tiesa ir atkārtoti nospriedusi, ka ieinteresētās personas nevar atsaukties uz Savienības tiesībām krāpnieciskā vai ļaunprātīgā nolūkā. Tādēļ valsts tiesām un tiesu iestādēm ir jāatsaka atskaitīšanas tiesību piešķiršana, ja uz objektīvu pierādījumu pamata tiek atzīts, ka šīs tiesības tikušas izmantotas krāpnieciski vai ļaunprātīgi (pēc analoģijas skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160728">2016. gada 28. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Astone</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑332/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:614">EU:C:2016:614</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66</NO.P><TXT>Šajā ziņā jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru PVN jomā ļaunprātīgas rīcības konstatēšanai jābūt izpildītiem diviem nosacījumiem, proti, pirmkārt, lai gan formāli tiek piemēroti nosacījumi, kas ir paredzēti attiecīgajās Direktīvas 2006/112 normās un šo direktīvu transponējošo valsts tiesību aktu noteikumos, attiecīgo darījumu rezultātā tiek gūta nodokļu priekšrocība, kuras piešķiršana ir pretēja šo noteikumu izvirzītajam mērķim, un, otrkārt, no objektīvu elementu kopuma izriet, ka attiecīgo darījumu pamatmērķis ir tikai iegūt šādu nodokļu priekšrocību (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190710">2019. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>Kuršu zeme</NAME.CASE>,<NO.CASE>C‑273/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:588">EU:C:2019:588</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67</NO.P><TXT>Šajā gadījumā <HT TYPE="ITALIC">Auto Service</HT> iespējamās ļaunprātīgās izmantošanas konstatēšana ir saistīta nevis ar darījumiem, par kuriem ir iesniegti pieteikumi par PVN atmaksāšanu, bet gan ar tiesvedību, kas aptver ar šo prasību saistīto strīdu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāuzskata, ka tas vien, ka nodokļa maksātājs iesniedz dokumentus un informāciju, kas pierāda, ka ir izpildīti viņa tiesību uz PVN atmaksu pamatnosacījumi, pēc tam, kad kompetentā administratīvā iestāde ir pieņēmusi lēmumu, ar kuru tam ir atteikta šī atmaksa, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par ļaunprātīgu rīcību šī sprieduma 66. punkta izpratnē. Proti, pietiek konstatēt, ka, ņemot vērā Tiesai iesniegtos lietas materiālus, nešķiet, ka šī vienkāršā fakta mērķis būtu iegūt nodokļu priekšrocību, kuras piešķiršana būtu pretrunā to Savienības tiesību normu mērķim, kurās ir paredzēta šādas priekšrocības piešķiršana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka nodokļu maksātājs, kurš lūdz atmaksāt PVN, administratīvā procesa laikā neiesniedz nodokļu administrācijas pieprasītos dokumentus, bet gan spontāni to dara vēlāko procedūru laikā, nav tiesību ļaunprātīga izmantošana.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70</NO.P><TXT>Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (desmitā palāta) nospriež:</INTRO><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">1)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Padomes Astotās direktīvas 79/1072/EEK (<DATE ISO="19791206">1979. gada 6. decembris</DATE>) par dalībvalstu tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem – kārtība pievienotās vērtības nodokļa atmaksāšanai nodokļu maksātājiem, kas nav reģistrēti attiecīgajā valstī, normas un Savienības tiesību principi, it īpaši nodokļu neitralitātes princips, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem tiek pieļauts noraidīt lūgumu par pievienotas vērtības nodokļa (PVN) atmaksāšanu, ja nodokļu maksātājs noteiktajā termiņā nav iesniedzis kompetentajai nodokļu administrācijai, pat pēc tās pieprasījuma, visus nepieciešamos dokumentus un informāciju, lai pierādītu viņa tiesības uz PVN atmaksāšanu, neraugoties uz to, ka šis nodokļa maksātājs pēc savas ierosmes ir iesniedzis šos dokumentus un informāciju sūdzības vai prasības tiesā stadijā pret lēmumu, ar ko noraida šādas tiesības uz atmaksāšanu, ja vien ir ievēroti līdzvērtības un efektivitātes principi, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.</HT></TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">2)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tas, ka nodokļu maksātājs, kurš lūdz atmaksāt pievienotās vērtības nodokli (PVN), administratīvā procesa laikā neiesniedz nodokļu administrācijas pieprasītos dokumentus, bet gan spontāni to dara vēlāko procedūru laikā, nav tiesību ļaunprātīga izmantošana.</HT></TXT></NP></ITEM></LIST></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>