TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)

2026. gada 4. jūnijā ( *1 )

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – Patvēruma politika – Kopējās procedūras starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai – Direktīva 2013/32/ES – 46. pants – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību – Pilnīga un ex nunc pārbaude – Pirmās instances tiesas pilnvaru apjoms – Pirmās instances tiesas veikta faktu pārbaude – Pirmās instances tiesas veikta starptautiskās aizsardzības nepieciešamības pārbaude – Bēgļa statuss vai alternatīvās aizsardzības statuss – Direktīva 2011/95/ES – Nosacījumi, kādiem jāatbilst trešo valstu valstspiederīgajiem, lai varētu pretendēt uz bēgļa statusu – 2. panta d) punkts – “Pamatotas bailes no vajāšanas” – Novērtēšana

Lietā C‑440/25 [Ebilum] ( i )

par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko rechtbank Den Haag, zittingsplaats Zwolle (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Zvollē, Nīderlande) iesniegusi ar 2025. gada 4. jūlija lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2025. gada 4. jūlijā, tiesvedībā

PM,

QN,

RM,

SM,

TM,

UM,

VM,

WM

pret

Minister van Asiel en Migratie,

TIESA (otrā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja K. Jirimēe [K. Jürimäe], Tiesas priekšsēdētājs K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda otrās palātas tiesneša pienākumus, tiesneši F. Šalīns [F. Schalin], M. Gavalecs [M. Gavalec] (referents) un Z. Čehi [Z. Csehi],

ģenerāladvokāte: T. Čapeta [T. Ćapeta],

sekretāre: A. Lamote [A. Lamote], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2025. gada 27. oktobra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:

–

PM, QN, RM, SM, TM, UM, VM un WM vārdā – T. Neijzen, advocate, un S. Rafi, eksperte,

–

Nīderlandes valdības vārdā – A. Hanje un J. Langer, pārstāvji,

–

Čehijas valdības vārdā – A. Edelmannová, L. Halajová un J. Vláčil, pārstāvji,

–

Vācijas valdības vārdā – J. Möller un R. Kanitz, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – F. Blanc, M. Debieuvre un F. van Schaik, pārstāves,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2025. gada 4. decembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt, pirmkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (OV 2013, L 180, 60. lpp.) 46. panta 3. punktu kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 47. pantu un, otrkārt, Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (OV 2011, L 337, 9. lpp.) 2. panta d) punktu.

2

Šis lūgums iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Irākas valstspiederīgajiem PM, QN, RM, SM, TM, UM, VM un WM un Minister van Asiel en Migratie (patvēruma un migrācijas ministrs, Nīderlande; turpmāk – ministrs) par pēdējā minētā lēmumiem, ar kuriem noraidīti šo Irākas pilsoņu starptautiskās aizsardzības pieteikumi.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīva 2011/95

3

Direktīvas 2011/95 4. apsvērumā teikts:

“[1951. gada 28. jūlijā Ženēvā parakstītā Konvencija par bēgļa statusu (Recueil des traités des Nations unies, 189. sēj., 150. lpp., Nr. 2545 (1954)) (turpmāk – Ženēvas konvencija)] un [1967. gada 31. janvārī Ņujorkā noslēgtais Protokols par bēgļa statusu] veido pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam.”

4

Šīs direktīvas 2. panta “Definīcijas” d) punktā paredzēts:

““bēglis” ir trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un kas nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību, vai bezvalstnieks, kas, atrazdamies ārpus savas agrākās pastāvīgās dzīvesvietas valsts, to pašu iepriekš minēto iemeslu dēļ nevar vai šādu baiļu dēļ nevēlas tajā atgriezties, un uz kuru neattiecas 12. pants”.

5

Minētās direktīvas 4. pantā “Faktu un apstākļu novērtēšana” noteikts:

“1.   Dalībvalstis var uzskatīt par pieteikuma iesniedzēja pienākumu pēc iespējas ātrāk iesniegt visas sastāvdaļas, kas nepieciešamas, lai pamatotu starptautiskās aizsardzības pieteikumu. Dalībvalsts pienākums ir, sadarbojoties ar pieteikuma iesniedzēju, novērtēt attiecīgās pieteikuma sastāvdaļas.

2.   Šā panta 1. punktā minētās sastāvdaļas ir pieteikuma iesniedzēja paziņojumi un visa dokumentācija, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā attiecībā uz pieteikuma iesniedzēja vecumu, izcelsmi, tostarp attiecīgo radinieku datiem, personu, valstspiederību(‑ām) un iepriekšējās dzīvesvietas valsti(‑īm) un vietu(‑ām), iepriekšējiem patvēruma pieteikumiem, ceļojumu maršrutiem, ceļošanas dokumentiem un iemesliem, kādēļ tiek iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

3.   Starptautiskās aizsardzības pieteikuma novērtējums jāveic individuāli par katru pieteikuma iesniedzēju un, to darot, jāņem vērā:

a)

visi būtiskie fakti, kas attiecas uz izcelsmes valsti laikā, kad tiek pieņemts lēmums par pieteikumu; tostarp izcelsmes valsts normatīvie akti un veids, kādā tie tiek piemēroti;

b)

attiecīgie paziņojumi un dokumentācija, ko iesniedzis pieteikuma iesniedzējs, tostarp informācija par to, vai pieteikuma iesniedzējs bijis vai var tikt pakļauts vajāšanai vai būtiskam kaitējumam;

c)

pieteikuma iesniedzēja individuālais stāvoklis un personīgie apstākļi, ieskaitot tādus faktorus kā iepriekšējā darbība, dzimums un vecums, lai, pamatojoties uz pieteikuma iesniedzēja personīgajiem apstākļiem, novērtētu, vai darbības, ar kādām pieteikuma iesniedzējam bijis jāsaskaras vai ar kādām tam var nākties saskarties, būtu uzskatāmas par vajāšanu vai smagu kaitējumu;

d)

vai pieteikuma iesniedzēja darbības kopš izcelsmes valsts pamešanas bijušas saistītas tikai vai galvenokārt ar starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniegšanai nepieciešamo nosacījumu radīšanu, lai novērtētu, vai minēto darbību dēļ pieteikuma iesniedzējam būs jāsaskaras ar vajāšanu vai būtisku kaitējumu, ja tas atgrieztos minētajā valstī;

e)

vai būtu pamatoti sagaidāms, ka pieteikuma iesniedzējs pieņemtu citas valsts aizsardzību, kurā viņš varētu pieprasīt pilsonību.

4.   Fakts, ka pieteikuma iesniedzējs jau bijis pakļauts vajāšanai vai būtiskam kaitējumam vai tiešiem šādas vajāšanas vai šāda kaitējuma draudiem, ir nopietna norāde uz pieteikuma iesniedzēja pamatotajām bailēm no vajāšanas vai uz reālu risku ciest būtisku kaitējumu, ja vien nav dibinātu iemeslu uzskatīt, ka šāda vajāšana vai būtisks kaitējums netiks atkārtoti.

5.   Ja dalībvalstis piemēro principu, saskaņā ar kuru pieteikuma iesniedzēja pienākums ir pamatot starptautiskās aizsardzības pieteikumu, un ja pieteikuma iesniedzēja paziņojumos norādīti aspekti nav pamatoti ar dokumentāriem vai citādiem pierādījumiem, šiem aspektiem nav nepieciešams apstiprinājums, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

a)

pieteikuma iesniedzējs pielicis patiesas pūles, lai pamatotu savu pieteikumu;

b)

visas attiecīgās sastāvdaļas, kas ir pieteikuma iesniedzēja rīcībā, ir iesniegtas un ir sniegts pietiekams pamatojums attiecībā uz jebkādu citu attiecīgu sastāvdaļu neesamību;

c)

pieteikuma iesniedzēja paziņojumi tiek uzskatīti par saskaņotiem un ticamiem un nav pretrunā ar specifisku un vispārēju informāciju, kas pieejama par pieteikuma iesniedzēja lietu;

d)

pieteikuma iesniedzējs iesniedzis starptautiskās aizsardzības pieteikumu pie pirmās iespējas, ja vien pieteikuma iesniedzējs nevar apliecināt, ka viņam bijuši pamatoti iemesli, kāpēc tas nav izdarīts; un

e)

konstatēts, ka pieteikuma iesniedzējam kopumā var uzticēties.”

Direktīva 2013/32

6

Direktīvas 2013/32 10., 16., 18., 22. un 34. apsvērums formulēts šādi:

“(10)

Šīs direktīvas īstenošanā dalībvalstīm būtu jāņem vērā attiecīgās pamatnostādnes, ko izstrādājis [Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO), ko 2022. gadā aizstājusi Eiropas Savienības Patvēruma aģentūra (EUAA)].

[..]

(16)

Ir būtiski, ka attiecībā uz visiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem lēmumus pieņem, pamatojoties uz faktiem, un ka pirmajā instancē tos pieņem iestādes, kuru darbiniekiem ir piemērotas zināšanas vai sniegta vajadzīgā apmācība starptautiskās aizsardzības jomā.

[..]

(18)

Tas ir gan dalībvalstu, gan starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju interesēs, lai lēmumi par starptautiskās aizsardzības pieteikumiem tiktu pieņemti cik drīz vien iespējams, neskarot pieteikumu atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu.

[..]

(22)

Tas ir arī dalībvalstu un pieteikuma iesniedzēju interesēs nodrošināt, ka vajadzība pēc starptautiskās aizsardzības tiek pareizi konstatēta jau pirmajā instancē. Šajā nolūkā pieteikuma iesniedzējiem pirmajā instancē būtu jānodrošina bezmaksas juridiskā un procesuālā informācija, ņemot vērā viņu īpašos apstākļus. Šādas informācijas sniegšana inter alia ļautu pieteikuma iesniedzējiem labāk izprast procedūru un tādējādi palīdzētu viņiem ievērot attiecīgos pienākumus. Būtu nesamērīgi dalībvalstīm prasīt, lai tās sniedz šādu informāciju, izmantojot tikai kvalificētu juristu pakalpojumus. Tāpēc dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izmantot vispiemērotākos līdzekļus, lai sniegtu šādu informāciju, piemēram, ar nevalstisko organizāciju vai valdības iestāžu amatpersonu, vai īpašu valsts dienestu starpniecību.

[..]

(34)

Procedūrām, lai pārbaudītu starptautiskās aizsardzības nepieciešamību, vajadzētu būt tādām, lai kompetentās iestādes varētu veikt starptautiskās aizsardzības pieteikumu rūpīgu izskatīšanu.”

7

Šīs direktīvas 2. panta “Definīcijas” f) punktā paredzēts:

““atbildīgā iestāde” ir jebkura ar tieslietām saistīta vai administratīva struktūra dalībvalstī, kas atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu un kas ir kompetenta, lai šādos gadījumos pieņemtu lēmumus pirmajā instancē”.

8

Minētās direktīvas 46. panta “Tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību” 1. un 3. punktā noteikts:

“1.   Dalībvalstis nodrošina, ka pieteikuma iesniedzējiem ir tiesības uz efektīvu tiesisko aizsardzību tiesā saistībā ar:

a)

pieņemto lēmumu par to starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tostarp lēmumu:

i)

uzskatīt pieteikumu par nepamatotu attiecībā uz bēgļa un/vai alternatīvās aizsardzības statusu;

[..].

3.   Lai izpildītu 1. punkta prasības, dalībvalstis nodrošina, ka ar efektīvu tiesisko aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu [2011/95], vismaz attiecībā uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā.”

Nīderlandes tiesības

9

1992. gada 4. jūnijaWet houdende algemene regels van bestuursrecht (Algemene wet bestuursrecht) (Likums, ar ko nosaka administratīvo tiesību vispārīgos noteikumus (Vispārīgo administratīvo tiesību likums); (Stb. 1992, Nr. 315), redakcijā, kas piemērojama pamatlietas faktiem (turpmāk – Awb), 3:3. pantā paredzēts:

“Administratīvā struktūra neīsteno savu kompetenci, lai pieņemtu lēmumu citā nolūkā kā tikai tas, kādēļ tā šai struktūrai piešķirta.”

10

Awb 6:19. pantā noteikts:

“1.   Sūdzība vai prasība ipso iure attiecas arī uz ikvienu lēmumu par apstrīdēta lēmuma atsaukšanu, grozīšanu vai aizstāšanu, ja vien puses ir tajā pietiekami ieinteresētas.

[..]

6.   Ne apstrīdēta lēmuma atsaukšana, ne aizstāšana neizslēdz šī lēmuma atcelšanu, ja sūdzības iesniedzējs vai prasītājs ir ieinteresēts tā atcelšanā.”

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

11

PM, QN, RM, SM, TM, UM, VM un WM (turpmāk kopā – prasītāji pamatlietā) ir Irākas valstspiederīgie, vienas ģimenes locekļi – abi vecāki un seši bērni, tostarp vairākas meitenes (turpmāk – meitenes).

12

2017. gadā viņi iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumus Nīderlandē. Šie pieteikumi bija balstīti uz trīs motīvu kopām, proti, pirmkārt, problēmas ar kaimiņu, kā arī bailes no asinsatriebības un meiteņu piespiedu laulībām; otrkārt, bailes, ka viņas varētu tikt apgraizītas, un, treškārt, fakts, ka meitenes ir pieņēmušas sieviešu un vīriešu līdztiesību kā pamatvērtību, un bailes no vajāšanas, ja viņi atgrieztos Irākā.

13

Ar 2023. gada 11. septembra lēmumiem ministrs šos starptautiskās aizsardzības pieteikumus noraidīja kā acīmredzami nepamatotus. Prasītāji pamatlietā par šiem lēmumiem cēla prasību rechtbank Den Haag, zittingsplaats Zwolle (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Zvollē, Nīderlande), kas ir iesniedzējtiesa.

14

Iesniedzējtiesa šo prasību izskatīja tiesas sēdē, kas notika 2024. gada 26. martā, bet pēc tam atsāka lietas sagatavošanu iztiesāšanai, nogaidīdama sprieduma Staatssecretaris van Justitie en Veiligheid (Sievietes, kuras kā pamatvērtību pieņēmušas dzimumu līdztiesību) (C‑646/21, EU:C:2024:487) pasludināšanu 2024. gada 11. jūnijā, pamatojoties uz minētā sprieduma iespējamo nozīmi šīs prasības izskatīšanā.

15

Pēc minētā sprieduma pasludināšanas un pirms jauna lēmuma projekta pieņemšanas ministrs atkārtoti uzklausīja prasītājus pamatlietā un ar 2025. gada 25. februāra papildu lēmumiem minēto starptautiskās aizsardzības pieteikumu noraidījumu atstāja spēkā. Tomēr ministrs sniedza papildu pamatojumu gan attiecībā uz apgalvoto sieviešu un vīriešu līdztiesības kā pamatvērtības pieņemšanu, gan attiecībā uz bailēm par meiteņu apgraizīšanu un piespiedu laulībām.

16

Prasītāji pamatlietā 2023. gada 11. septembra lēmumus un 2025. gada 25. februāra papildu lēmumus (turpmāk kopā – pamatlietā aplūkotie lēmumi) pārsūdzēja.

17

Lai gan ministrs ir pieņēmis lēmumus par pamatlietā aplūkoto lēmumu atsaukšanu, iesniedzējtiesa uzsver, ka atbilstoši Awb 6:19. pantam atcelt šos lēmumus par atsaukšanu ir tās kompetencē, jo prasītājiem pamatlietā ir ieinteresētība minēto lēmumu atcelšanā. Šajā ziņā tā norāda, ka lēmumus par pamatlietā aplūkoto lēmumu atsaukšanu var atcelt divu dažādu iemeslu dēļ. Pirmkārt, šie lēmumi par atsaukšanu esot pieņemti, pārkāpjot Awb 3:3. pantu, un tādējādi varētu tikt atcelti šī iemesla dēļ. Otrkārt, minētie lēmumi par atsaukšanu esot uzskatāmi par ministra neatļautu iejaukšanos tiesvedībā iesniedzējtiesā un tātad esot pretrunā Hartas 47. pantam, kā arī Direktīvas 2013/32 46. pantam un tos varētu atcelt šī iemesla dēļ. Visbeidzot šī tiesa norāda, ka minēto lēmumu par atsaukšanu atcelšanas dēļ tā var izvērtēt pamatlietā aplūkotos lēmumus pēc būtības.

18

Runājot par prasītāju pamatlietā starptautiskās aizsardzības pieteikumu noraidīšanu, iesniedzējtiesa uzskata, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija, lai tā, pirmkārt, pati novērtētu, vai ir ticami atsevišķi patvēruma pieteikuma pamatošanai sniegtā faktu izklāsta elementi, proti, tas, ka meitenes kā pamatvērtību pieņēmušas sieviešu un vīriešu līdztiesību, un, otrkārt, lai šī tiesa pati novērtētu atsevišķus iemeslus, kas norādīti starptautiskās aizsardzības pieteikumu pamatojumam, proti, problēmas ar kaimiņu, bailes no asinsatriebības un bailes par meiteņu piespiedu laulībām.

19

Tomēr šī tiesa precizē, ka saskaņā ar Afdeling Bestuursrechtspraak van de Raad van State (Valsts padomes Administratīvo strīdu nodaļa, Nīderlande) judikatūru tā šādus vērtējumus nevar veikt. Saskaņā ar šo valsts judikatūru tiesa – kas lemj par tāda lēmuma likumību, ar kuru noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, un kas uzskata, ka šādā lēmumā ietvertais šī pieteikuma pamatošanai sniegtā faktu izklāsta ticamības vērtējums nav pietiekami pamatots – pati nevar lemt ne par šī izklāsta ticamību, ne par minēto pieteikumu. Šādai tiesai esot šāds noraidošs lēmums jāatceļ un pēc tam jānodod lieta atpakaļ ministram, lai tas starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatītu no jauna.

20

Taču minētā tiesa norāda, ka tai ir šaubas par minētās valsts tiesu judikatūras atbilstību Direktīvai 2013/32.

21

Attiecībā uz prasītāju pamatlietā bailēm no vajāšanas, ja tie atgrieztos Irākā, iesniedzējtiesa piebilst, ka jēdziens “pamatotas bailes” Direktīvā 2011/95 nav definēts un ka valsts līmenī nav noteikts nekāds standarts šādu baiļu novērtēšanai. Taču, ja šādas bailes būtu jānovērtē, veicot matemātisku varbūtību aprēķinu, tad šī tiesa uzskata, ka šajā jautājumā tai būtu lieta jānodod atpakaļ ministram, lai tas veiktu šādu aprēķinu, jo, ņemot vērā lietas pašreizējo stāvokli un informāciju par attiecīgo valsti, tās rīcībā nav nepieciešamās informācijas šāda aprēķina veikšanai.

22

Šādos apstākļos rechtbank Den Haag, zittingsplaats Zwolle (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Zvollē) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)

Vai [rechtbank Den Haag, zittingsplaats Zwolle (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Zvollē)] no Direktīvas [2013/32] 46. panta 3. punkta, attiecīgā gadījumā kopsakarā ar [Hartas] 47. pantu vai citu Savienības tiesību aktu noteikumu vai Savienības tiesību principu, var atvasināt savas pilnvaras veikt patvēruma pieteikuma pamatojuma ticamības novērtējumu, kas aizstāj ministra veikto novērtējumu?

2)

Vai [rechtbank Den Haag, zittingsplaats Zwolle (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Zvollē)] no kādas no iepriekš minētajām tiesību normām var atvasināt pilnvaras pieņemt lēmumu pēc būtības un galīgo lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pamatojoties uz tām patvēruma pieteikuma pamatojuma daļām, kuras ministrs uzskata par ticamām, un – ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša – tām šī pamatojuma daļām, kuras [rechtbank (tiesa)] arī turklāt uzskata par ticamām? Vai, to darot, [rechtbank (tiesa)] var aizstāt ministra vērtējumu ar savu vērtējumu par baiļu no vajāšanas ticamību vai reālu risku ciest būtisku kaitējumu, it īpaši, ja, ņemot vērā pieejamo un publiski iegūstamo informāciju par valsti, [rechtbank (tiesa)] uzskata, ka tā ir pietiekami informēta, lai veiktu šādu vērtējumu?

3)

Vai valsts tiesu judikatūra, piemēram, pamatojoties uz procesuālo autonomiju, var ierobežot pilnvaras pirmā un otrā jautājuma izpratnē tādējādi, ka šīs pilnvaras tomēr tiek piešķirtas tikai ministram?

4)

Vai [rechtbank Den Haag, zittingsplaats Zwolle (Hāgas tiesa, tiesas sēžu vieta Zvollē)], vērtējot jautājumu par to, vai tās rīcībā ir pietiekama informācija, lai pieņemtu lēmumu pēc būtības, var ņemt vērā informāciju, kas tika iesniegta prasības izskatīšanas laikā, bet kas vēl nebija pieejama administratīvajā procesā? Vai šajā ziņā ir būtiski, vai puses varēja visaptveroši iesniegt savus rakstveida apsvērumus par lietas apstākļiem vai izteikt tos tiesas sēdē?

5)

Vai frāze “pamatoti baidoties no vajāšanas” Direktīvas [2011/95] 2. panta d) punkta izpratnē ir jāsaprot kā situācija, kad pastāv saprātīga iespējamība, ka patvēruma meklētājs pēc atgriešanās tiks vajāts? Vai šāda saprātīga iespējamība ir jākonkretizē, pamatojoties uz “apdomīgas un saprātīgi domājošas personas” kritēriju, kurā izšķirošais faktors ir tas, vai, izvērtējot visus zināmos apstākļus, no apdomīgas un saprātīgi domājošas personas, kas atrodas patvēruma meklētāja situācijā, viedokļa atgriešanās izcelsmes valstī šķiet nepieļaujama? Ja tas tā nav, kāds kritērijs ir jāpiemēro?”

Tiesvedība Tiesā

23

Iesniedzējtiesa iesniedza pieteikumu par to, lai lietai tiktu piemērota Eiropas Savienības Tiesas statūtu 23.a pantā un Tiesas Reglamenta 107. pantā paredzētā steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedība.

24

2025. gada 22. jūlijā Tiesas otrā palāta pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas nolēma šo pieteikumu neapmierināt.

25

Ar Tiesas priekšsēdētāja 2025. gada 19. augusta rīkojumu šai lietai tika piemērota Reglamenta 105. panta 1. punktā paredzētā paātrinātā tiesvedība.

Par Regulām (ES) 2024/1347 un (ES) 2024/1348

26

Uzdotajos jautājumos, formāli neminot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1347 par standartiem attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo vai bezvalstnieku kvalificēšanu par starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, vienotu statusu bēgļiem vai personām, kam ir tiesības uz alternatīvo aizsardzību, un piešķirtās aizsardzības saturu, ar ko groza Padomes Direktīvu 2003/109/EK un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/95/ES (OV L, 2024/1347), vai Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2024/1348 (2024. gada 14. maijs), ar ko izveido kopīgu procedūru starptautiskajai aizsardzībai Savienībā un atceļ Direktīvu 2013/32/ES (OV L, 2024/1348; labojums – OV L, 2025/9092[2]), iesniedzējtiesa ir lūgusi Tiesu iekļaut šīs regulas atbildēs, kas tiks sniegtas uz šiem jautājumiem, jo šai tiesai varētu nākties tās piemērot pamatlietas izskatīšanā.

27

Jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar LESD 267. pantu iedibinātajā valstu tiesu un Tiesas sadarbības procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas tai ļautu izspriest tās izskatīšanā esošo lietu. Tādēļ Tiesai var būt jāņem vērā tādas Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (skat. spriedumus, 1986. gada 20. marts, Tissier, 35/85, EU:C:1986:143, 9. punkts, kā arī 2025. gada 1. augusts, Alace un Canpelli, C‑758/24 un C‑759/24, EU:C:2025:591, 44. punkts).

28

Tomēr, pirmām kārtām, jānorāda, ka saskaņā ar Regulas 2024/1347 42. pantu tā ir piemērojama no 2026. gada 12. jūnija.

29

Tādējādi nav konstatēts, ka šīs regulas interpretācija iesniedzējtiesai būtu nepieciešama, lai tā varētu pieņemt nolēmumu pamatlietā.

30

Katrā ziņā jānorāda, ka Direktīvas 2011/95 2. panta d) punkts un Regulas 2024/1347 3. panta 5. punkts, kuros definēts jēdziens “bēglis”, formulēti identiski. Tāpēc šīs direktīvas 2. panta d) punktā ietvertās frāzes “pamatoti baidoties no vajāšanas” interpretācija ir nozīmīga gadījumam, ja varētu būtu jāinterpretē šī pati frāze, kas izmantota šīs regulas 3. panta 5. punktā.

31

Otrām kārtām, no Regulas 2024/1348 79. panta 2. un 3. punkta izriet, pirmkārt, ka šī regula piemērojama no 2026. gada 12. jūnija un, otrkārt, ka minētā regula piemērojama piešķiršanas procedūrai attiecībā uz starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kas iesniegti no 2026. gada 12. jūnija.

32

No tā izriet, ka uz tādiem starptautiskās aizsardzības pieteikumiem, kuri līdzīgi prasītāju pamatlietā pieteikumiem iesniegti pirms šī datuma, attiecas Direktīva 2013/32.

33

Šādos apstākļos Regulas 2024/1347 un 2024/1348 nav jāinterpretē.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par otro līdz ceturto jautājumu

34

Ar pirmo līdz ceturto uzdoto jautājumu, kuri jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts, to lasot Hartas 47. panta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, tas pirmās instances tiesai, kurā celta prasība par lēmumu, ar ko noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, piešķir kompetenci saistošā veidā lemt par šī pieteikuma pamatošanai sniegtā faktu izklāsta ticamību, par pieteikuma iesniedzēja baiļu no vajāšanas vai reāla riska ciest būtisku kaitējumu, ja tas atgrieztos izcelsmes valstī, šķietamo pamatotību, kā arī par minētā pieteikuma pamatotību, ņemot vērā elementus, kuri iesniegti pārsūdzības procedūras gaitā, un ka, otrkārt, dalībvalstis šo kompetenci nedrīkst ierobežot, nosakot, ka pilnvaras novērtēt starptautiskās aizsardzības pieteikumus un lemt par to pamatotību ir tikai atbildīgajai iestādei šīs direktīvas 2. panta f) punkta izpratnē (turpmāk – atbildīgā iestāde).

35

Pirmām kārtām, jānorāda, ka Direktīvā 2013/32 ir nošķirta “atbildīgā iestāde”, kura tās 2. panta f) punktā ir definēta kā “jebkura ar tieslietām saistīta vai administratīva struktūra dalībvalstī, kas atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu un kas ir kompetenta, lai šādos gadījumos pieņemtu lēmumus pirmajā instancē”, no vienas puses, un tās 46. pantā minētā “tiesa”, no otras puses. Uz procedūru atbildīgajā iestādē attiecas šīs direktīvas III nodaļas “Pirmās instances procedūras” normas, bet tiesvedību tiesā regulē noteikumi, kas formulēti minētās direktīvas V nodaļā “Pārsūdzības procedūras”, kuru veido tās 46. pants (skat. spriedumus, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 103. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Addis, C‑517/17, EU:C:2020:579, 61. punkts).

36

Kā izriet no Direktīvas 2013/32 34. apsvēruma, procedūrām starptautiskās aizsardzības nepieciešamības pārbaudei vajadzētu būt tādām, lai kompetentās iestādes varētu veikt starptautiskās aizsardzības pieteikumu rūpīgu izskatīšanu.

37

Jāuzsver arī – no šīs direktīvas 16. un 22. apsvēruma, 4. panta, kā arī tās vispārējās sistēmas izriet, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšana administratīvā vai ar tieslietām saistītā struktūrā, kam piešķirti īpaši līdzekļi un attiecīgajā jomā specializēts personāls, ir būtisks ar minēto direktīvu ieviesto kopējo procedūru posms (skat. spriedumus, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 116. punkts, un 2020. gada 16. jūlijs, Addis, C‑517/17, EU:C:2020:579, 61. punkts).

38

Turklāt jāatgādina, ka novērtējums, uz ko attiecas Direktīvas 2011/95 4. pants, kurā norādīts, ka atbildīgajai iestādei jāpieņem lēmums par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, noris divos atsevišķos posmos. Pirmajā posmā atbildīgajai iestādei jākonstatē faktiskie apstākļi, kas varētu būt uzskatāmi par pierādījumiem šo pieteikumu pamatojumam. Otrajā posmā tai jāveic šo pierādījumu juridiskais vērtējums, kas ietver lēmuma pieņemšanu par to, vai, ņemot vērā konkrēto lietu raksturojošos faktus, ir izpildīti materiāltiesiskie nosacījumi starptautiskās aizsardzības piešķiršanai (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2012. gada 22. novembris, M., C‑277/11, EU:C:2012:744, 64. punkts).

39

Protams, ir taisnība, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatošanai sniegtā faktu izklāsta ticamības novērtējums un baiļu no vajāšanas vai reāla riska ciest būtisku kaitējumu šķietamās pamatotības novērtējums ietilpst pirmajā posmā un faktu vērtējumā. Tomēr šis faktu vērtējums nav izslēgts no tās pirmās instances tiesas kompetences, kurā celta prasība par lēmumu, ar ko noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums.

40

Ar Direktīvas 2013/32 46. panta 1. punktu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējiem tiek piešķirtas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā attiecībā uz lēmumiem par šādiem pieteikumiem. Šīs direktīvas 46. panta 3. punktā definēts šo tiesību tvērums, precizējot, ka dalībvalstīm, kam ir saistoša šī direktīva, jānodrošina, lai tiesā, kurā pārsūdzēts lēmums par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tiktu veikta “faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude, tostarp attiecīgā gadījumā pārbaude par starptautiskās aizsardzības nepieciešamību saskaņā ar Direktīvu [2011/95]” (skat. spriedumus, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 106. punkts, kā arī 2025. gada 1. augusts, Alace un Canpelli, C‑758/24 un C‑759/24, EU:C:2025:591, 76. punkts).

41

Attiecībā uz minēto tiesību tvērumu Tiesa atzinusi, ka formulējums “ar efektīvu tiesību aizsardzību ir nodrošināta faktiskā un juridiskā pamatojuma pilnīga un ex nunc pārbaude” jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm atbilstoši šai tiesību normai savas valsts tiesības jāorganizē tā, lai attiecīgo pārsūdzību izskatīšana ietvertu visu faktisko un tiesību elementu pārbaudi tiesā, ļaujot tai veikt aktualizētu vērtējumu konkrētajā lieta (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 110. punkts, kā arī 2025. gada 1. augusts, Alace un Canpelli, C‑758/24 un C‑759/24, EU:C:2025:591, 81. punkts).

42

Šajā ziņā, pirmkārt, Tiesa precizējusi, ka frāze “ex nunc” izceļ tiesas pienākumu veikt vērtējumu, kurā attiecīgā gadījumā tiek ņemti vērā jauni elementi, kas atklājušies pēc pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 111. punkts, kā arī 2025. gada 1. augusts, Alace un Canpelli, C‑758/24 un C‑759/24, EU:C:2025:591, 82. punkts).

43

Šāds vērtējums pieļauj starptautiskās aizsardzības pieteikuma visaptverošu izskatīšanu, neradot vajadzību lietu nodot atpakaļ atbildīgajai iestādei (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 112. punkts).

44

Otrkārt, Tiesa ir norādījusi, ka Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā ietvertais apzīmētājs “pilnīga”, apstiprina, ka tiesai jāpārbauda gan tie elementi, kurus ņēmusi vērā vai kurus būtu bijis jāņem vērā atbildīgajai iestādei, gan tie, kas radušies pēc tam, kad šī iestāde pieņēmusi šo lēmumu (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 113. punkts, kā arī 2025. gada 1. augusts, Alace un Canpelli, C‑758/24 un C‑759/24, EU:C:2025:591, 83. punkts).

45

No tā izriet, pirmkārt, ka atbilstoši šī sprieduma 41.–43. punktā minētajai Tiesas judikatūrai tās pirmās instances tiesas kompetencē, kurā celta prasība par lēmumu, ar ko noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, ir novērtēt faktus un veikt pašai savu tajā apspriesto faktu visaptverošu un aktualizētu vērtējumu.

46

Tikai faktu pārbaude ļauj novērtēt starptautiskās aizsardzības pieteikuma pamatošanai sniegtā faktu izklāsta ticamību un baiļu no vajāšanas vai reāla riska ciest būtisku kaitējumu šķietamo pamatotību, kas ir šīs aizsardzības nepieciešamības pārbaudes būtiskie komponenti.

47

Otrkārt, pirmās instances tiesai, kurā celta prasība par lēmumu, ar ko noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, kā izriet no šī sprieduma 42. un 44. punkta, jāpārbauda gan elementi, kurus ņēmusi vērā vai kurus būtu bijis jāņem vērā atbildīgajai iestādei, gan tie, kas radušies pēc tam, kad šī iestāde pieņēmusi šo lēmumu.

48

Tas nozīmē, ka šāda tiesa var ņemt vērā elementus, kas iesniegti pārsūdzības procedūras gaitā, bet vēl nebija pieejami administratīvajā posmā.

49

Turklāt starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana tiktu ievērojami aizkavēta, ja pirmās instances tiesai, kurā celta prasība par lēmumu, ar ko noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, lieta būtu jānodod atpakaļ atbildīgajai iestādei, lai šī iestāde šādus elementus ņemtu vērā, lemjot par pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības nepieciešamību.

50

Šādas tiesas rīcībā esošās pilnvaras ņemt vērā jaunus elementus, par kuriem šī iestāde nav lēmusi, iekļaujas Direktīvas 2013/32 mērķī, kurš, kā izriet konkrēti no tās 18. apsvēruma, ir vērsts uz to, lai starptautiskās aizsardzības pieteikumi tiktu izskatīti “cik drīz vien iespējams, neskarot pieteikumu atbilstīgu un pilnīgu izskatīšanu” (spriedumi, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 111. un 112. punkts, kā arī 2024. gada 4. oktobris, Ministerstvo vnitra České republiky, Odbor azylové a migrační politiky, C‑406/22, EU:C:2024:841, 78. un 88. punkts).

51

Runājot par jautājumu, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējam un atbildīgajai iestādei jābūt iespējai izteikties par šiem jaunajiem elementiem, Tiesa ir norādījusi, ka tiesai, kā izriet no Hartas 47. panta, jāsniedz šim pieteikuma iesniedzējam iespēja izteikties, ja šie elementi var to nelabvēlīgi ietekmēt (spriedums, 2018. gada 25. jūlijs, Alheto, C‑585/16, EU:C:2018:584, 114. punkts).

52

Atbilstoši sacīkstes principam šai tiesai tāpat jāsniedz atbildīgajai iestādei iespēja sniegt apsvērumus par šādiem jauniem elementiem.

53

Šāda interpretācija ir imperatīva vēl jo vairāk tāpēc, ka minētajai tiesai šie jaunie elementi jāņem vērā, lai tā varētu pieņemt visaptverošu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu.

54

No tā izriet – lai izpildītu Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā paredzēto prasību par pilnīgu un ex nunc pārbaudi, valsts pirmās instances tiesai, kurā celta prasība par atbildīgās iestādes lēmumu noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pirmkārt, jābūt kompetencei pašai veikt faktu vērtējumu un, otrkārt, jāņem vērā jauni elementi, kas atklājušies pēc pārsūdzētā lēmuma pieņemšanas, vienlaikus nodrošinot, lai lietas dalībniekiem būtu iespēja par šiem elementiem iesniegt apsvērumus.

55

Otrām kārtām, no Tiesas judikatūras izriet, ka Savienības likumdevējs – kad tas pieņēmis Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktu, paredzēdams, ka tiesai, kuras kompetencē ir pieņemt nolēmumu par prasību, ar ko pārsūdzēts lēmums, ar kuru noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, attiecīgā gadījumā jāveic pārbaude par pieteikuma iesniedzēja “starptautiskās aizsardzības nepieciešamību”, – ir vēlējies šādai tiesai, kad tā uzskata, ka tās rīcībā ir visi šajā ziņā nepieciešamie faktiskie un tiesību elementi, piešķirt pilnvaras pēc šo elementu pilnīgas un ex nunc, t.i., visaptverošas un aktualizētas, pārbaudes saistošā veidā lemt par jautājumu, vai šis pieteikuma iesniedzējs atbilst Direktīvā 2011/95 paredzētajiem nosacījumiem, lai tam piešķirtu starptautisko aizsardzību (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Torubarov, C‑556/17, EU:C:2019:626, 65. punkts).

56

Pirmkārt, no šīs judikatūras, kā arī no šī sprieduma 41.–44. punkta izriet, ka likumdevējs Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punktā definējis pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības nepieciešamības pārbaudes – kas jāveic valsts pirmās instances tiesai, kurā celta prasība par atbildīgās iestādes lēmumu, ar ko noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, – tvērumu un intensitāti. No tā izriet, ka šīs pārbaudes tvēruma un intensitātes noteikšana neietilpst dalībvalstu procesuālajā autonomijā. Līdz ar to minētās nedrīkst ierobežot šādas tiesas kompetenci lemt par šo starptautiskās aizsardzības nepieciešamību.

57

Citādu secinājumu nevarētu pamatot ar to, ka atbildīgā iestāde būtu piemērotākā situācijā un labāk aprīkota starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskatīšanai pēc būtības. Ir taisnība, ka šīs iestādes veikta šāda pieteikuma izskatīšana atbilstoši šī sprieduma 37. punktā atgādinātajai judikatūrai ir būtisks ar Direktīvu 2013/32 ieviesto kopējo procedūru posms. Tomēr ar šo direktīvu izveidotajā sistēmā minētā iestāde nav vienīgā, kuras kompetencē ir novērtēt starptautiskās aizsardzības pieteikumus un lemt par to pamatotību, kā izriet it īpaši no šī sprieduma 55. punktā minētās judikatūras.

58

Tāpat no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pretēji tam, ko apsvērumos apgalvo Nīderlandes valdība, valsts pirmās instances tiesai, kurā celta prasība par lēmumu par atbildīgās iestādes lēmumu noraidīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, tiek piešķirta kompetence, kas pārsniedz atbildīgās iestādes lēmuma “pārbaudi, ievērojot zināmu atturību”. Līdz ar to šādai tiesai nevar būt pienākums šo kompetenci īstenot, “ievērojot atturību”, bet tai ir jāveic pilnīga un ex nunc, t.i., visaptveroša un aktualizēta, faktisko un tiesību elementu, kā arī pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības nepieciešamības pārbaude.

59

Otrkārt, ir taisnība, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts attiecas vienīgi uz pārsūdzības pārbaudi un tātad neskar iespējamu tā lēmuma atcelšanu, kas ir šīs pārsūdzības priekšmets (spriedums, 2019. gada 29. jūlijs, Torubarov, C‑556/17, EU:C:2019:626, 54. punkts).

60

Tomēr no judikatūras izriet arī – tas, ka šādai tiesai piešķirtas pilnvaras saistošā veidā lemt par jautājumu, vai pieteikuma iesniedzējs atbilst Direktīvā 2011/95 paredzētajiem nosacījumiem, lai tam piešķirtu starptautisko aizsardzību, nozīmē, ka tad, ja šī tiesa atceļ administratīvās iestādes lēmumu pēc pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības nepieciešamības pilnīgas un aktualizētas pārbaudes, ņemot vērā visus nozīmīgos tiesību un faktiskos elementus, un konstatē, ka šim pieteikuma iesniedzējam jāpiešķir starptautiskā aizsardzība, un pēc tam nodod lietu atpakaļ šai administratīvajai iestādei, lai tā pieņemtu jaunu lēmumu, minētajai administratīvajai iestādei lūgtā starptautiskā aizsardzība jāpiešķir, ja vien nav radušies jauni faktiskie vai tiesību elementi, kas radītu objektīvu nepieciešamību pēc jauna un aktualizēta vērtējuma. Tāpat, ja šī pati administratīvā iestāde pēc tam pieņem pretēju lēmumu, šajā nolūkā nekonstatējusi, ka būtu radušies jauni elementi, kas attaisnotu jaunu minētā pieteikuma iesniedzēja starptautiskās aizsardzības nepieciešamības vērtējumu, minētajai tiesai šis lēmums, kurš neatbilst tās iepriekšējam spriedumam, jāgroza un šis lēmums jāaizstāj ar savu lēmumu par starptautiskās aizsardzības pieteikumu, vajadzības gadījumā nepiemērojot valsts tiesisko regulējumu, kas tai aizliegtu šādi rīkoties (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2019. gada 29. jūlijs, Torubarov, C‑556/17, EU:C:2019:626, 66., 73., 75., 77. un 78. punkts).

61

Šajā gadījumā no iesniedzējtiesas sniegtajiem paskaidrojumiem izriet – tā uzskata, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija, lai tā pati novērtētu atsevišķu starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzēju faktu izklāsta elementu, kā arī to starptautiskās aizsardzības pieteikumu pamatojumam norādīto iemeslu ticamību. Tomēr tā precizē, ka saskaņā ar Afdeling Bestuursrechtspraak van de Raad van State (Valsts padomes Administratīvo strīdu nodaļa) judikatūru tai nav pilnvaru veikt šādus vērtējumus; tā varot vienīgi pamatlietā aplūkotos lēmumus atcelt un pēc tam nodot lietu atpakaļ ministram, lai tas starptautiskās aizsardzības pieteikumus izskatītu no jauna.

62

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, piemērojot valsts tiesības, valsts tiesām tās jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši attiecīgās direktīvas formulējumam un mērķim, lai sasniegtu tajā paredzēto rezultātu un līdz ar to panāktu atbilstību LESD 288. panta trešajai daļai (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Bauer un Willmeroth, C‑569/16 un C‑570/16, EU:C:2018:871, 66. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

63

Atbilstīgas interpretācijas princips prasa valsts tiesām, ņemot vērā valsts tiesības kopumā un piemērojot tajās atzītās interpretācijas metodes, veikt visas to kompetencē ietilpstošās darbības, lai nodrošinātu attiecīgās direktīvas pilnīgu efektivitāti un rastu risinājumu, kas atbilst tās mērķim (spriedums, 2018. gada 6. novembris, Bauer un Willmeroth, C‑569/16 un C‑570/16, EU:C:2018:871, 67. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

64

Kā atzinusi Tiesa, prasība pēc šādas atbilstīgas interpretācijas citastarp ietver pienākumu valsts tiesām attiecīgā gadījumā mainīt iedibināto judikatūru, ja tā ir balstīta uz valsts tiesību interpretāciju, kas nav saderīga ar direktīvas mērķiem. Līdz ar to valsts tiesa nevar likumīgi uzskatīt, ka tai nav iespējams interpretēt valsts tiesību normu atbilstīgi Savienības tiesībām tikai tāpēc, ka tā šo normu pastāvīgi interpretējusi ar šīm tiesībām nesaderīgā veidā (spriedums, 2018. gada 17. aprīlī, Egenberger, C‑414/16, EU:C:2018:257, 72. un 73. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

65

Tomēr, ja izrādītos, ka atbilstīga interpretācija nav iespējama, Tiesa uzsvērusi imperatīvu tiesai, kurai ir jurisdikcija, kad tai jāpiemēro Savienības tiesības, nepiemērot valsts tiesību normas, kas var būt šķērslis tādu ar tiešu iedarbību apveltītu Savienības tiesību normu kā Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts, to lasot Hartas 47. panta gaismā, pilnīgai efektivitātei (spriedums, 2025. gada 3. aprīlis, Barouk, C‑283/24, EU:C:2025:236, 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

66

Visbeidzot – iespējamība pārsūdzēt tādas valsts pirmās instances tiesas nolēmumu, kurā celta prasība par atbildīgās iestādes lēmumu, ar ko noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, nevar atspēkot iepriekš minētos apsvērumus.

67

Saskaņā ar Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkta formulējumu efektīvai tiesību aizsardzībai, kas dalībvalstīm jāparedz, jāattiecas “vismaz [..] uz pārsūdzības procedūrām pirmās instances tiesā”. Tādējādi šajā tiesību normā dalībvalstīm noteikts pienākums paredzēt šādu tiesību aizsardzību, vienlaikus dodot tām iespēju ieviest apelācijas vai kasācijas procedūru, tomēr minētajā tiesību normā paredzētās pārbaudes raksturiezīmes neatšķiras atkarībā no tā, vai dalībvalstis izmanto šo iespēju.

68

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz pirmo līdz ceturto jautājumu jāatbild, ka Direktīvas 2013/32 46. panta 3. punkts, to lasot Hartas 47. panta gaismā, jāinterpretē tādējādi, ka, pirmkārt, tas pirmās instances tiesai, kurā celta prasība par lēmumu, ar ko noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, piešķir kompetenci saistošā veidā lemt par šī pieteikuma pamatošanai sniegtā faktu izklāsta ticamību, par pieteikuma iesniedzēja baiļu no vajāšanas vai reāla riska ciest būtisku kaitējumu, ja tas atgrieztos izcelsmes valstī, šķietamo pamatotību, kā arī par minētā pieteikuma pamatotību, ņemot vērā elementus, kuri iesniegti pārsūdzības procedūras gaitā, un ka, otrkārt, dalībvalstis nedrīkst šo kompetenci ierobežot.

Par piekto jautājumu

69

Ar piekto uzdoto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2011/95 2. panta d) punkts jāinterpretē tādējādi, ka frāze “pamatoti baidoties no vajāšanas” attiecas uz situāciju, kurā pastāv saprātīga iespējamība, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, atgriezies izcelsmes valstī, piedzīvos vajāšanu, un saskaņā ar kādiem kritērijiem attiecīgā gadījumā šāda saprātīga iespējamība konstatējama.

70

Šajā gadījumā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka iesniedzējtiesa paredz divus vērtēšanas standartus attiecībā uz bailēm no vajāšanas. Pirmkārt, šīs bailes varētu novērtēt, veicot matemātisku varbūtību aprēķinu. Otrkārt, minētās bailes varētu tikt definētas kā “saprātīga iespējamība” vai “pamatots vajāšanas risks”. Šādā gadījumā šī tiesa vēlas noskaidrot, vai atbilstošais kritērijs liek noteikt, vai no apdomīgas un saprātīgas personas skatpunkta, ja tā būtu starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja situācijā, pēc visu zināmo apstākļu novērtēšanas atgriešanās izcelsmes valstī nešķistu nesaprātīga.

71

Šajā ziņā, pirmām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2011/95 2. panta d) punktu, kurā atkārtots Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta 2. apakšpunkts, “bēglis” ir citastarp trešās valsts valstspiederīgais, kas, pamatoti baidoties no vajāšanas rases, reliģijas, tautības, politisko uzskatu vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ, atrodas ārpus valsts, kuras valstspiederīgais viņš ir, un kas nespēj vai šādu baiļu dēļ nevēlas pieņemt minētās valsts aizsardzību.

72

Runājot par vērtējumu jautājumā, vai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs no vajāšanas baidās pamatoti, Tiesa ir uzsvērusi, ka šāds vērtējums jāveic rūpīgi un piesardzīgi, jo aplūkotie temati ir cilvēka neaizskaramība un individuālās brīvības, kas ietilpst Savienības pamatvērtību tematikā (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2010. gada 2. marts, Salahadin Abdulla u.c., C‑175/08, C‑176/08, C‑178/08 un C‑179/08, EU:C:2010:105, 88.–90. punkts).

73

No Tiesas judikatūras izriet arī, ka Direktīvas 2011/95 sistēmā pieteikuma iesniedzēja baiļu no vajāšanas pamatotības novērtējumam saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 3. punktu jābūt individuālam un tas ir jāveic katrā gadījumā atsevišķi. Kad kompetentās valsts iestādes veic šādu novērtējumu, tām jānosaka, vai konstatētie apstākļi uzskatāmi par tādiem draudiem, ka attiecīgā persona, ņemot vērā tās individuālo situāciju, var pamatoti baidīties no faktiskas vajāšanas. Šai noteikšanai jābūt balstītai vienīgi uz konkrētu faktu un apstākļu novērtējumu atbilstoši citastarp minētās direktīvas 4. panta 3.–5. punktā formulētajiem noteikumiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (Politiskie uzskati uzņēmējā dalībvalstī), C‑151/22, EU:C:2023:688, 42. punkts).

74

Direktīvas 2011/95 4. panta 3. punkta a)–e) apakšpunktā uzskaitīti elementi, kas jāņem vērā šajā nolūkā, tostarp visi būtiskie fakti, kas attiecas uz pieteikuma iesniedzēja izcelsmes valsti laikā, kad tiek pieņemts lēmums par tā pieteikumu, paziņojumi un dokumentācija, kas ļauj noteikt, vai pieteikuma iesniedzējs bijis vai varētu tikt pakļauts vajāšanai, kā arī pieteikuma iesniedzēja individuālais stāvoklis un personīgie apstākļi. Šīs direktīvas 4. panta 4. punktā precizēts – fakts, ka pieteikuma iesniedzējs jau bijis pakļauts vajāšanai vai tiešiem šādas vajāšanas draudiem, ir nopietna norāde uz pieteikuma iesniedzēja pamatotajām bailēm no vajāšanas, ja vien nav dibinātu iemeslu uzskatīt, ka šāda vajāšana netiks atkārtota.

75

Tādējādi dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir visaptveroši un padziļināti jāpārbauda visi nozīmīgie apsvērumi, kas attiecas uz šī pieteikuma iesniedzēja īpašajiem personīgajiem apstākļiem un tā izcelsmes valsts vispārējo kontekstu, it īpaši no politiskā, juridiskā, tieslietu, vēsturiskā, kā arī sociālā un kultūras aspekta, lai noteiktu, vai minētais pieteikuma iesniedzējs no personīgas vajāšanas baidās pamatoti (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2023. gada 21. septembris, Staatssecretaris van Veiligheid en Justitie (Politiskie uzskati uzņēmējā dalībvalstī), C‑151/22, EU:C:2023:688, 45. punkts).

76

Tātad no Tiesas judikatūras izriet – lai noteiktu, vai pieteikuma iesniedzējs no vajāšanas baidās pamatoti, rūpīgi un piesardzīgi jāveic individuāls, konkrēts un objektīvs šī pieteikuma iesniedzēja personīgo apstākļu, kā arī ar tā pieteikumu un situāciju tā izcelsmes valstī saistīto faktu un apstākļu novērtējums.

77

Otrām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Direktīvas 2011/95 normas jāinterpretē, ņemot vērā ne vien šīs direktīvas vispārējo sistēmu un mērķi, bet arī saderīgi ar Ženēvas konvenciju, kura, kā noteikts šīs direktīvas 4. apsvērumā, veido “pamatu bēgļu aizsardzības starptautiski tiesiskajam režīmam” (spriedums, 2024. gada 4. oktobris, Bundesamt für Fremdenwesen und Asyl u.c. (Afgāņu sievietes), C‑608/22 un C‑609/22, EU:C:2024:828, 33. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

78

Šajā kontekstā, ņemot vērā lomu, kāda ar Ženēvas konvenciju uzticēta Apvienoto Nāciju Augstā komisāra bēgļu jautājumos (UNHCR) birojam, tā izdotajiem dokumentiem ir īpaša nozīme (spriedums, 2024. gada 16. janvāris, Intervyuirasht organ na DAB pri MS (No vardarbības ģimenē cietušas sievietes), C‑621/21, EU:C:2024:47, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

79

Ženēvas konvencijas 1. panta A punkta 2. apakšpunktā ietvertā frāze par “pamatotām bailēm no vajāšanas” interpretēta UNHCR 2019. gada februāra dokumenta HCR/1P/4/FRE/REV.4 Guide des procédures et critères à appliquer pour déterminer le statut de réfugié et principes directeurs sur la protection internationale au regard de la convention de 1951 et du protocole de 1967 relatifs au statut des réfugié [“Rokasgrāmata par procedūrām un kritērijiem bēgļa statusa noteikšanai un vadlīnijas par starptautisko aizsardzību saskaņā ar 1951. gada konvenciju un 1967. gada protokolu par bēgļa statusu”] 37.–50. punktā.

80

Saskaņā ar šo dokumentu “pamatotām bailēm no vajāšanas” ir gan subjektīvā, gan objektīvā dimensija. Ņemot vērā baiļu subjektīvo raksturu, starptautiskās aizsardzības pieteikuma situācijas vērtējums drīzāk ir tā izteikumu novērtējums, nevis vērtējums par tā izcelsmes valstī pastāvošo situāciju. Tomēr, tā kā šis subjektīvais elements ir precizēts ar vārdu “pamatots”, kvalificējamībai par bēgli noteicošais nevar būt vienīgi šī pieteikuma iesniedzēja psiholoģiskais stāvoklis, bet tai jābalstās uz objektīvu situāciju un individuālu vērtējumu. Tādējādi, lai novērtētu pamatotu baiļu pastāvēšanu, jāņem vērā abi elementi.

81

Pirmkārt, no šiem norādījumiem izriet – novērtējums par to, vai pastāv “pamatotas bailes no vajāšanas”, nevar tikt veikts, pamatojoties tikai uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja subjektīvo skatpunktu, bet tam jābūt balstītam uz objektīvu situācijas novērtējumu.

82

Otrkārt, prasītais standarts ir pamatotas bailes vai saprātīgi konstatējamas bailes.

83

Trešām kārtām, jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 2013/32 10. apsvērumu šīs direktīvas īstenošanā dalībvalstīm būtu jāņem vērā attiecīgās pamatnostādnes, kuras izstrādājis Eiropas Patvēruma atbalsta birojs (EASO), ko 2022. gadā aizstājusi Eiropas Savienības Patvēruma aģentūra (EUAA).

84

Pirmkārt, EUAA praktiskās rokasgrāmatas “Kvalificēšana starptautiskajai aizsardzībai” 20. un 21. lappusē norādīts – lai starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja subjektīvās bailes tiktu uzskatītas par pamatotām, tās objektīvi jāpamato. Turklāt, lai novērtētu šī pieteikuma iesniedzēja situāciju, tā individuālā situācija jāizvērtē, ņemot vērā informāciju par vispārējo situāciju tā izcelsmes valstī.

85

Otrkārt, EUAA dokumenta “Pierādījumu un risku izvērtēšanas praktiskā rokasgrāmata” 118. un 119. lappusē precizēts, ka bailes no vajāšanas tiek uzskatītas par pamatotām, ja vajāšanas riska iestāšanās iespējamība sasniedz noteiktu robežvērtību. Saskaņā ar šo praktisko rokasgrāmatu būtu jāpieprasa saprātīga iespējamības pakāpe, tā ka, lai gan norādīto baiļu pamatotības konstatēšanai nepietiek, ka pastāv tikai vajāšanas iespēja, tomēr nebūtu vajadzības pieprasīt arī šī riska noteiktību.

86

Pirmkārt, no šo trīs apsvērumu kopas izriet – lai konstatētu, ka pastāv pamatotas bailes no vajāšanas, kompetentās valsts iestādes nevar balstīties tikai uz starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēja subjektīvo skatpunktu, bet tām ir jāveic individuāls, konkrēts un objektīvs šī pieteikuma iesniedzēja personīgo apstākļu, kā arī ar tā pieteikumu un situāciju tā izcelsmes valstī saistīto faktu un apstākļu novērtējums

87

Otrkārt, no tās ir secināms – jāuzskata, ka bailes no vajāšanas ir konstatētas, kad pastāv saprātīga iespējamība, ka tad, ja pieteikuma iesniedzējs atgriezīsies izcelsmes valstī, vajāšanas risks, uz kuru tas atsaucas, iestāsies.

88

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz piekto jautājumu jāatbild – Direktīvas 2011/95 2. panta d) punkts jāinterpretē tādējādi, ka frāze “pamatoti baidoties no vajāšanas” attiecas uz situāciju, kurā pastāv saprātīga iespējamība, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, atgriezies izcelsmes valstī, piedzīvos vajāšanu, un, lai konstatētu, ka šādas bailes pastāv, kompetentajām valsts iestādēm jāveic individuāls, konkrēts un objektīvs šī pieteikuma iesniedzēja personīgo apstākļu, kā arī ar tā pieteikumu un situāciju tā izcelsmes valstī saistīto faktu un apstākļu novērtējums.

Par tiesāšanās izdevumiem

89

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

 

Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:

 

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2013/32/ES (2013. gada 26. jūnijs) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai 46. panta 3. punkts, to lasot Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta gaismā,

jāinterpretē tādējādi, ka,

pirmkārt, tas pirmās instances tiesai, kurā celta prasība par lēmumu, ar ko noraidīts starptautiskās aizsardzības pieteikums, piešķir kompetenci saistošā veidā lemt par šī pieteikuma pamatošanai sniegtā faktu izklāsta ticamību, par pieteikuma iesniedzēja baiļu no vajāšanas vai reāla riska ciest būtisku kaitējumu, ja tas atgrieztos izcelsmes valstī, šķietamo pamatotību, kā arī par minētā pieteikuma pamatotību, ņemot vērā elementus, kuri iesniegti pārsūdzības procedūras gaitā, un ka, otrkārt, dalībvalstis nedrīkst šo kompetenci ierobežot.

 

2)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2011/95/ES (2011. gada 13. decembris) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu 2. panta d) apakšpunkts

jāinterpretē tādējādi, ka

frāze “pamatoti baidoties no vajāšanas” attiecas uz situāciju, kurā pastāv saprātīga iespējamība, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzējs, atgriezies izcelsmes valstī, piedzīvos vajāšanu, un, lai konstatētu, ka šādas bailes pastāv, kompetentajām valsts iestādēm jāveic individuāls, konkrēts un objektīvs šī pieteikuma iesniedzēja personīgo apstākļu, kā arī ar tā pieteikumu un situāciju tā izcelsmes valstī saistīto faktu un apstākļu novērtējums.

 

[Paraksti]


( *1 ) Tiesvedības valoda – holandiešu.

( i ) Šīs lietas nosaukums ir izdomāts. Tas neatbilst neviena lietas dalībnieka reālajam personvārdam vai nosaukumam.