Pagaidu versija
ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2026. gada 26. martā (1)
Apvienotās lietas C‑755/23 P un C‑756/23 P
Atlas Copco Airpower,
Atlas Copco AB (C‑755/23 P),
Anheuser–Busch Inbev,
Ampar (C‑756/23 P)
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Valsts atbalsts – Beļģijas Karalistes īstenota atbalsta shēma – Iepriekšējs nodokļu nolēmums (tax ruling) – Atbrīvojums no nodokļa par virspeļņu – Valsts atbalsta kontroles kritērijs nodokļu tiesībās – Nelikumīga administratīvā prakse kā atbalsts – Atbalsta atgūšana no koncernsabiedrībām – Atbalsta saņēmēja jēdziens
I. Ievads
1. Vai Komisijai un Savienības tiesām, atbilstoši tiesību aktiem valsts atbalsta jomā pārbaudot dalībvalstu nodokļu iestāžu praksi, ir saistoša dalībvalsts sniegtā valsts nodokļu tiesību normas interpretācija, ja tā nav saderīga ar šīs tiesību normas formulējumu?
2. Tāds ir galvenais jautājums Atlas Copco Airpower, Atlas Copco AB, Anheuser–Busch Inbev un Ampar (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzību iesniedzējas”) apelācijas sūdzībās, kas iesniegtas par Vispārējās tiesas 2023. gada 20. septembra spriedumu (2) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”). Šīs apelācijas sūdzības ir daļa no vairākām apelācijas sūdzībām, par kurām šodien sniegšu secinājumus (3).
3. Pārsūdzētais spriedums attiecas uz Komisijas 2016. gada 11. janvāra lēmumu (4) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kurā Komisija tā dēvēto “atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu” (turpmāk tekstā – “strīdīgā nodokļu prakse”), ko Beļģijas nodokļu iestādes piemēroja laikposmā no 2004. līdz 2014. gadam, ir atzinusi par valsts atbalstu, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu. Strīdīgā nodokļu prakse, izmantojot iepriekšējus nodokļu nolēmumus (tax rulings) (dažkārt dēvēta arī par atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu jeb excess profits), deva iespēju samazināt ar nodokli apliekamo peļņu tiem uzņēmumiem Beļģijā, kuri ietilpst kādā pārrobežu koncernā (uzņēmumu grupā).
4. Beļģijas nodokļu iestādes šo praksi pamatoja ar Beļģijas nodokļu tiesību normu – 1992. gada Code des impôts sur les revenus 1992 (Ienākuma nodokļa kodekss; turpmāk tekstā – “CIR 92”) 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Kā liecina šīs tiesību normas formulējums, ar to ir atļauts koriģēt uzņēmuma peļņu situācijās, kad peļņu ir ietekmējušas vienošanās, kas nav raksturīgas nesaistītu personu darījumiem. Galvenā piemērošanas situācija, visticamāk, ir vienošanās par nesaistītu personu darījumu noteikumiem neatbilstošām transfertcenām (5). Gan Komisija apstrīdētajā lēmumā, gan Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nonāca pie secinājuma, ka strīdīgā nodokļu prakse ir uzskatāma par atkāpi no Beļģijas tiesiskā regulējuma uzņēmumu ienākuma nodokļa jomā (kā atsauces sistēmas).
5. Šīs apelācijas sūdzības Tiesai dod iespēju spriest par to, cik lielā mērā Komisijai un Vispārējai tiesai, nosakot “parastās” valsts nodokļu tiesības kā atsauces sistēmu valsts atbalsta novērtēšanai, ir saistoša attiecīgās valsts sniegtā interpretācija par kādu tiesību normu. Šajā lietā šis jautājums citastarp rodas tādēļ, ka strīdīgā nodokļu prakse, kas pamatota ar CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu, Beļģijā ir uzskatāma par iedibinātu administratīvo praksi. Turklāt apelācijas sūdzības dod Tiesai iespēju precizēt, no kā var pieprasīt atbalsta atmaksu. Konkrētāk, šajā gadījumā rodas jautājums, vai Komisija [atbalsta] atgūšanu var pieprasīt no koncerna, t.i., no visiem attiecīgajiem saistītajiem uzņēmumiem, pat ja tie [ne visi] bija iepriekšējo nodokļu nolēmumu adresāti.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
6. Piemērojamās Savienības tiesību normas ir LESD 107. un 108. pants.
B. Beļģijas tiesības
7. Beļģijā noteikumi par ienākumu aplikšanu ar nodokli ir kodificēti ar CIR 92. Saskaņā ar CIR 92 1. panta 1. punktu viens no ienākuma nodokļa veidiem ir nodoklis, ar ko apliek iekšzemē reģistrētas komercsabiedrības ienākumu kopsummu, tas ir, uzņēmumu ienākuma nodoklis.
8. Ar 2004. gada 21. jūnija likumu, ar ko groza CIR 92 un 2002. gada 24. decembra likumu (6), Beļģija ieviesa jaunas tiesību normas attiecībā uz koncernsabiedrību pārrobežu darījumiem, kurās paredzēta peļņas korekcija nesaistītām personām neraksturīgas vienošanās situācijā.
9. CIR 92 185. panta 2. punktā ir noteikts:
“Attiecībā uz diviem saistītiem uzņēmumiem, kas ietilpst vienā pārrobežu koncernā, un to savstarpējām pārrobežu attiecībām:
a) ja šo abu uzņēmumu komerciālās vai finanšu attiecības tiek veidotas, pamatojoties uz savstarpēji saskaņotiem vai piemērotiem noteikumiem, kas atšķiras no noteikumiem, par kādiem vienotos savstarpēji neatkarīgi uzņēmumi, peļņu, ko viens no šiem uzņēmumiem gūtu bez šiem noteikumiem, bet kas to dēļ netiek gūta, var pieskaitīt šā uzņēmuma peļņai;
b) ja viena uzņēmuma peļņa ietver peļņu, ko ietver arī cita uzņēmuma peļņa, un ja šādi pieskaitītā peļņa ir peļņa, kuru gūtu šis otrs uzņēmums, ja noteikumi, par kuriem vienojušies abi uzņēmumi, būtu bijuši tādi, par kādiem vienotos savstarpēji neatkarīgi uzņēmumi, pirmā minētā uzņēmuma peļņu attiecīgi pielāgo.
Pirmo daļu piemēro ar iepriekšēju nolēmumu, neskarot attiecīgās nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas konvencijas piemērošanu.”
10. No likumam pievienotā paskaidrojuma raksta izriet, ka ar to bija paredzēta nesaistītu personu darījuma principa īstenošana pārrobežu situācijās (7).
11. Beļģijas nodokļu iestāžu viedoklis par šīs tiesību normas interpretāciju izriet no 2006. gada 4. jūlija apkārtraksta, kurā būtībā ir atkārtots likumam pievienotajā paskaidrojuma rakstā norādītais (8). Turklāt Beļģijas finanšu ministrs, citastarp atbildot uz vairākiem parlamenta deputātu jautājumiem, ir paudis nostāju par CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanu (9).
III. Fakti un līdzšinējā tiesvedība
A. Tiesvedības priekšvēsture
12. Laikposmā no 2004. līdz 2014. gadam iestāde, kura ir atbildīga par iepriekšēju nodokļu nolēmumu pieņemšanu, 55 Beļģijā reģistrētiem uzņēmumiem, kuri ietilpa pārrobežu koncernos, ar 66 iepriekšējiem nodokļu nolēmumiem, pamatojoties uz CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu, veica Beļģijā ar nodokli apliekamās peļņas samazināšanu. Iepriekšējo nodokļu nolēmumu adresātu vidū bija arī apelācijas sūdzību iesniedzējas, izņemot Atlas Copco AB (apelācijas sūdzību iesniedzēja lietā C‑755/23 P).
13. Šajā ziņā atbildīgā iestāde pēc nodokļu maksātāju lūguma nebalstījās uz pašas noskaidrotām transfertcenām, bet salīdzināja Beļģijā reģistrēto sabiedrību peļņu ar salīdzināma patstāvīga uzņēmuma vidējo peļņu (10). Šā salīdzinājuma rezultāts bija procentuāla daļa, kas atspoguļo nodokļu maksātāja faktiskās peļņas novirzi no hipotētiskās vidējās peļņas, ko gūst patstāvīgs uzņēmums. Nākamajos piecos gados peļņa šīs procentuālās daļas apmērā netika aplikta ar nodokli. Pēc nodokļu maksātāja lūguma tādēļ tika mainīts nodokļa [aprēķina] bāzes veids un apmērs, proti, par nodokļa [aprēķina] bāzi vairs netika izmantota konkrēti gūtā peļņa (kas atspoguļo faktisko finansiālo stāvokli Beļģijas nodokļu likumu izpratnē), bet tikai samazināta peļņa. Šajā ziņā patiešām var runāt par hipotētiskas vidējās peļņas (11) aplikšanu ar nodokli.
14. Ar apstrīdēto lēmumu Komisija atzina, ka nodokļa [aprēķina] bāzes samazinājumi, kurus šīs nodokļu prakses ietvaros bija noteikusi atbildīgā Beļģijas iestāde, ir uzskatāmi par valsts atbalstu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē, kas nav saderīgs ar iekšējo tirgu un ir pretrunā LESD 108. panta 3. punktam.
15. Turklāt Komisija uzdeva atgūt piešķirto atbalstu no tā saņēmējiem, kuru galīgais saraksts pēc tam bija jāsagatavo Beļģijai. Tomēr apstrīdētā lēmuma pielikumā Komisija, balstoties uz Beļģijas iesniegtajām ziņām, informēšanas nolūkā jau norādīja 55 saņēmējus, tostarp apelācijas sūdzību iesniedzējas, izņemot Atlas Copco AB. Turklāt Komisija noteica, ka visas summas, kuras nav iespējams atgūt no to saņēmējiem, ir atgūstamas “no koncerna, kurā ietilpst attiecīgais atbalsta saņēmējs”.
B. Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums
16. 2016. gada 31. maijā un 12. jūlijā apelācijas sūdzību iesniedzējas cēla atcelšanas prasības par apstrīdēto lēmumu; tās tika reģistrētas ar lietas numuriem T‑278/16 un T‑370/16.
17. Apelācijas sūdzību iesniedzējas gandrīz identiskos prasības pieteikumos pirmajā instancē izvirzīja četrus pamatus (12). Ar tiem apelācijas sūdzību iesniedzējas būtībā iebilda pret Komisijas konstatējumiem par atbalsta shēmas esību, strīdīgās nodokļu prakses kvalificēšanu par valsts atbalstu, Komisijas uzdoto atbalsta atgūšanu no visām koncernā ietilpstošajām sabiedrībām, kā arī pārmeta tiesiskās drošības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un labas pārvaldības principu neievērošanu.
18. Ar 2018. gada 16. februāra rīkojumu Vispārējā tiesa citastarp tiesvedību lietās T‑278/16 un T‑370/16, kurās taisīts pārsūdzētais spriedums, apturēja, līdz tiks pieņemts nolēmums, ar ko izbeidz tiesvedību lietās T‑131/16 un T‑263/16.
19. Ar 2019. gada 14. februāra spriedumu (13) pēdējās minētajās lietās Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto lēmumu, jo Komisija esot izdarījusi kļūdainu pieņēmumu par atbalsta shēmas esību. Pēc tam, kad Komisija šo spriedumu bija pārsūdzējusi, Tiesa pasludināja savu 2021. gada 16. septembra spriedumu (14). Ar to Tiesa atcēla Vispārējās tiesas spriedumu – ar tādu pamatojumu, ka Komisijas pieņēmums par atbalsta shēmas esību nebija kritizējams, un nodeva lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā. Pirmajā instancē Vispārējā tiesa vēl nebija pārbaudījusi, vai iepriekšējie nodokļu nolēmumi ir uzskatāmi par valsts atbalstu un vai šā atbalsta atgūšana bija uzdota pamatoti. Attiecīgi konstatējumi no Vispārējās tiesas tika sagaidīti lietas atkārtotajā izskatīšanā (15).
20. Pamatojoties uz Reglamenta 71. panta 3. punktu, Vispārējā tiesa 2022. gada 9. septembrī nolēma atsākt tiesvedību.
21. Ar pārsūdzēto spriedumu 2023. gada 20. septembrī Vispārējā tiesa minētās prasības noraidīja.
IV. Tiesvedība Tiesā
22. 2023. gada 7. decembrī apelācijas sūdzību iesniedzējas iesniedza apelācijas sūdzības. To prasījumi ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– atzīt par spēkā neesošu apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti – nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību un tiesvedību Vispārējā tiesā.
23. Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzības un piespriest apelācijas sūdzību iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
24. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2024. gada 18. janvāra rīkojumu abas apelācijas sūdzības tika apvienotas rakstveida procesa, mutvārdu procesa un sprieduma taisīšanas vajadzībām.
25. Visi lietas dalībnieki iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus. Pamatojoties uz Reglamenta 76. panta 2. punktu, Tiesa nolēma nerīkot tiesas sēdi.
V. Juridiskā analīze
26. Apelācijas sūdzību iesniedzējas gandrīz identiskās apelācijas sūdzībās izvirza četrus apelācijas pamatus. Ar pirmo apelācijas pamatu tās iebilst pret Vispārējās tiesas secinājumu, ka Komisija ir pareizi noteikusi atsauces sistēmu un strīdīgo nodokļu praksi ir pamatoti kvalificējusi kā atkāpi no tās (par to A sadaļā). Ar otro apelācijas pamatu tās pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot izdarījusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka strīdīgā nodokļu prakse rada priekšrocību (par to B sadaļā). Treškārt, Vispārējā tiesa esot izdarījusi kļūdainu pieņēmumu, ka strīdīgā nodokļu prakse ir selektīva (par to C sadaļā). Visbeidzot, novērtējot uzdotās atbalsta atgūšanas tiesiskumu, Vispārējā tiesa esot izdarījusi tiesību kļūdas (par ceturto apelācijas pamatu skat. D sadaļu).
A. Par pirmo apelācijas pamatu – atsauces sistēmas noteikšana
27. Ar pirmo apelācijas pamatu apelācijas sūdzību iesniedzējas būtībā apgalvo, ka Vispārējā tiesa, apstiprinādama atsauces sistēmu, ko Komisija noteikusi apstrīdētajā lēmumā, ir izdarījusi tiesību kļūdu, jo neesot ņēmusi vērā Beļģijā atzīto CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta interpretēšanas praksi un tā vietā esot balstījusies uz savu interpretāciju par Beļģijas tiesību normām.
1. Atsauces sistēmas noteikšana kā priekšnosacījums atbalsta novērtēšanai
28. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru (16) pasākuma kvalificēšanai par “valsts atbalstu” LESD 107. panta 1. punkta izpratnē ir nepieciešams, pirmkārt, lai būtu notikusi valsts intervence vai valsts līdzekļu izmantošana, kas, otrkārt, ietekmē tirdzniecību starp dalībvalstīm, treškārt, selektīva priekšrocība atbalsta saņēmējam un, ceturtkārt, konkurences izkropļošana vai risks, ka konkurence tiks izkropļota.
29. Šajā gadījumā problemātiska ir tikai selektīvas priekšrocības konstatēšana. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru (17) selektivitāti nodokļu pasākumu jomā konstatē vairākos posmos. Pirmajā posmā apzina attiecīgajā dalībvalstī piemērojamo vispārējo jeb “parasto” nodokļu regulējumu kā tā dēvētā atsauces sistēmu. Ņemot vērā šo vispārējo jeb “parasto” nodokļu regulējumu, otrajā posmā novērtē, vai attiecīgais nodokļu pasākums ir tik liela atkāpe no vispārējā regulējuma, ka ar to tiek ieviesta diferenciācija starp dažādiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuri šā vispārējā regulējuma mērķa kontekstā atrodas salīdzināmā faktiskā un juridiskā stāvoklī. Ja ir konstatēta atkāpe no “parastā nodokļu regulējuma”, pēdējā posmā novērtē, vai šāda atkāpe ir attaisnojama.
2. Vispārējās tiesas secinājumi
30. Vispārējā tiesa piekrīt Komisijas argumentācijai apstrīdētajā lēmumā, ka strīdīgā nodokļu prakse ir uzskatāma par atkāpi no Beļģijas nodokļu tiesību aktiem kā atsauces sistēmas (18). Šāda prakse neesot paredzēta nevienā CIR 92 normā, un, konkrētāk, to nevarot pamatot ar CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Vispārējā tiesa uzsver, ka Komisija no atsauces sistēmas ir izslēgusi nevis CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu pašu par sevi, bet gan tā (prettiesisko) piemērošanu (19).
31. Beļģijas nodokļu iestādes, iepriekšējos nodokļu nolēmumos samazinādamas nodokļa [aprēķina] bāzi, šo tiesību normu esot sistemātiski piemērojušas contra legem (20). No vienas puses, kā liecina CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta formulējums, tas ir piemērojams tikai un vienīgi tad, ja runa ir par pārrobežu attiecībām starp divām saistītām sabiedrībām un ja pielāgojamā peļņa ir pieskaitīta arī (21) otras sabiedrības peļņai, un šādi pieskaitītā peļņa ir tā, ko otra sabiedrība būtu guvusi nesaistītu personu darījuma noteikumu apstākļos (22). No otras puses, praksei, kurā konkrēta peļņas procentuālā daļa kā virspeļņa tiek izslēgta no uzņēmumu ienākuma nodokļa piemērošanas, likuma formulējumā nav atrodams pamatojums (23).
3. Analīze
32. Pirms lemt par to, vai Vispārējās tiesas secinājumos nav izdarītas tiesību kļūdas, vispirms apsvēršu, ciktāl Komisijai un Savienības tiesām, nosakot atsauces sistēmu (un līdz ar to konstatējot, vai pastāv atkāpe no tās), ir saistoša dalībvalsts sniegtā interpretācija par valsts nodokļu tiesību normu (skat. 33. un nākamos punktus, kā arī 38. un nākamos punktus) (24). Pēc tam noskaidrošu, vai Vispārējā tiesa šo kritēriju ir piemērojusi bez tiesību kļūdām un vai strīdīgo nodokļu praksi pamatoti nav kvalificējusi kā daļu no atsauces sistēmas (skat. 47. un nākamos punktus).
a) Princips – dalībvalsts vērtējums ir saistošs atsauces sistēmas noteikšanā
33. Nosakot atsauces sistēmu, Komisijai un Savienības tiesām principā ir saistoša dalībvalsts veiktā valsts nodokļu tiesību normu konkretizācija un sniegtā interpretācija (25). Šīs piesaistes valsts sistēmai primārais mērķis ir aizsargāt dalībvalsts autonomiju nodokļu jomā. Turklāt tā ir izpausme nodokļu uzlikšanas likumības principam, ko Tiesa ir atzinusi par vispārēju tiesību principu Savienības tiesību sistēmā (26).
34. Atbilstoši tam arī attiecībā uz atbalsta shēmām, kas izpaužas kā vispārīgi nodokļu likumi, Tiesa pamatoti uzskata, ka dalībvalstīm ir rīcības brīvība un – apvērsti – ka to kritēriju loks, kurus var izmantot Komisijas un Savienības tiesu veiktā pārbaudē, ir kļuvis ierobežotāks (27). Tiesa uzsver, ka pašreizējā Savienības nodokļu tiesību aktu saskaņošanas stadijā katra dalībvalsts var brīvi izveidot nodokļu sistēmu, kuru tā uzskata par visiederīgāko (28). Šī dalībvalsts rīcības brīvība ietver katra nodokļa būtisko iezīmju noteikšanu un citastarp attiecas uz nesaistītu personu darījuma principa ieviešanu un konkretizēšanu darījumos starp saistītiem uzņēmumiem (29).
35. Šādā izpratnē ir jāsaprot Tiesas spriedumi lietās Amazon un Engie (30). Lietā Engie Tiesa ir precizējusi, ka, nosakot atsauces sistēmu, Komisijai principā ir jāpiekrīt nozīmīgo valsts tiesību normu interpretācijai, ko sniegusi attiecīgā dalībvalsts, ciktāl šī interpretācija ir saderīga ar šo tiesību normu formulējumu (31). Lietā Amazon Tiesa citastarp ir atzinusi, ka Komisija nepareizi piemēroja ESAO pamatnostādnes par transfertcenām, jo nebija pierādījusi, ka tās pilnībā vai daļēji un tieši formulēti būtu pārņemtas Luksemburgas tiesību sistēmā (32).
36. Turpinot par šo judikatūru – Tiesa lietā Prezydent Miasta Mielca ir uzsvērusi, ka dalībvalstīm ir autonomija nodokļu jomā. Tātad, nosakot nodokļa būtiskās iezīmes, dalībvalsts var izvirzīt ne tikai mērķi saistībā ar budžeta izpildi, bet arī citus mērķus, kuri tad arī kļūst par attiecīgās atsauces sistēmas sastāvdaļu (33). Šā iemesla dēļ Tiesa ir atzinusi, ka vispārējs nekustamā īpašuma nodokļa atbrīvojums zemesgabaliem, kas ietilpst dzelzceļa infrastruktūrā un ir nodoti citu dzelzceļa pārvadātāju rīcībā, ir daļa no atsauces sistēmas (34).
37. Šajā ziņā apelācijas sūdzību iesniedzēju iebildums ir balstīts uz pareizu pieņēmumu: nosakot atsauces sistēmu, principā ir jāizmanto dalībvalsts sniegtā konkretizācija un interpretācija.
b) Izņēmums – acīmredzami nekonsekventa konkretizācija vai acīmredzama likuma piemērošana contra legem
38. Tomēr robeža šai dalībvalsts rīcības brīvībai atsauces sistēmas noteikšanā ir pārkāpta, ja nodokļu likums ir vai nu acīmredzami nekonsekventi konkretizēts (skat. 42. punktu) vai ja valsts iestādes nodokļu likumu piemēro acīmredzami contra legem (un līdz ar to nekonsekventi) (skat. 43. un nākamos punktus). Šajā ziņā vienīgais piemērojamais pārbaudes kritērijs ir ticamības pārbaude (skat. 39. un nākamos punktus).
1) Par kritēriju – ticamības pārbaude
39. Komisija un Savienības tiesas, pārbaudot, vai valsts nodokļu likumi ir konkretizēti nekonsekventi vai tiek piemēroti contra legem, var veikt tikai ticamības pārbaudi (35).
40. Ar to, ka ir pieejama tikai ticamības pārbaude, pirmkārt, tiek novērsts tas, ka Komisijai un Savienības tiesām katrā attiecīgā gadījumā būtu jāsniedz pareiza un detalizēta interpretācija par 27 dažādām nodokļu tiesību sistēmām un ka tādējādi tās jau lietu apjoma dēļ varētu būt pārslogotas (36). Otrkārt, tas novērš situāciju, ka Komisija de facto kļūtu par augstāko nodokļu iestādi un Savienības tiesas kļūtu par augstākajām nodokļu lietu tiesām, jo tās pārbaudītu Komisijas lēmumus. Tas tādēļ, ka gadījumā, ja pārbaude izpaužas tikai kā ticamības pārbaude, ne katra vienkārša tiesību kļūda lēmumā par nodokļa aprēķinu nozīmē atkāpi no atsauces sistēmas. Līdz ar to nav tā, ka Komisijai un Savienības tiesai būtu jāpārbauda visu lēmumu tiesiskums (37).
41. Tādēļ Savienības iestādēm ir jāpārbauda tikai tas, vai dalībvalsts nodokļu likumu konkretizācija ir acīmredzami nekonsekventa vai to piemērošana, ko veic valsts iestādes, ir acīmredzami contra legem. Tā tas ir gadījumā, kad tādai trešai personai kā Komisija vai Savienības tiesa nav iespējams sniegt ticamu skaidrojumu par [nodokļu likuma] konkretizēšanu un piemērošanu (38).
2) Acīmredzami nekonsekventa konkretizācija
42. Proti, dalībvalsts rīcības brīvība savas nodokļu sistēmas konkretizēšanā ir pārsniegta, ja dalībvalsts savas nodokļu tiesību normas ļaunprātīgi izmanto tam, lai atsevišķiem uzņēmumiem piešķirtu priekšrocības, “apejot tiesisko regulējumu valsts atbalsta jomā” (39). Šādu ļaunprātīgu autonomijas izmantošanu nodokļu jomā var prezumēt acīmredzami nekonsekventas nodokļu likuma konkretizēšanas gadījumā (40). Šajā ziņā Tiesa savā nesenajā judikatūrā ir atzinusi, ka vispārējs lēmums par nodokļu slogu ir pretrunā Savienības tiesību aktiem, ja šis lēmums ir konkretizēts acīmredzami diskriminējošā veidā, lai apietu prasības, kuras izriet no Savienības tiesību aktiem valsts atbalsta jomā (41). Tātad vispārēja diferenciācija valsts nodokļu tiesībās nav atsauces sistēmas sastāvdaļa, ja tai nav loģiska pamatojuma atsauces sistēmā, t.i., valsts nodokļu tiesību normās (42).
3) Acīmredzama likuma piemērošana contra legem
43. Tomēr robeža dalībvalsts rīcības brīvībai atsauces sistēmas noteikšanā tiek pārkāpta arī tad, ja valsts nodokļu tiesību aktu piemērošana acīmredzami ir pretrunā nodokļu tiesību normas formulējumam. Tādēļ, ja valsts iestādes īstenotā nodokļu tiesību normu piemērošana acīmredzami ir pretrunā tās formulējumam, Komisijai un Savienības tiesām, nosakot atsauces sistēmu, šī piemērošanas prakse nav saistoša.
44. Tas tādēļ, ka šādā situācijā valsts iestādes tieši nonāk pretrunā “parasto” valsts nodokļu tiesību aktiem, kurus valsts likumdevējs ir izdevis, īstenojot savu autonomiju nodokļu jomā. No nodokļu uzlikšanas likumības principa (43) izriet arī tas, ka dalībvalsts autonomiju nodokļu jomā primāri īsteno valsts likumdevējs. No tā izriet, ka dalībvalsts tiesību akts ir galvenais atsauces punkts atsauces sistēmas noteikšanā. Principā šajā ziņā izšķiroša gan ir [tiesību akta] piemērošana, ko veic valsts iestādes. Tomēr, ja pastāv acīmredzama pretruna starp tiesību akta formulējumu un tā piemērošanu, izšķirošs atsauces sistēmas noteikšanā ir tiesību akta formulējums.
45. Atbilstoši tam Tiesa savā nesenajā judikatūrā ir norādījusi, ka, nosakot atsauces sistēmu, Komisijai principā ir jāpiekrīt piemērojamo valsts tiesību normu interpretācijai, ko sniegusi attiecīgā dalībvalsts, “ciktāl šī interpretācija ir saderīga ar šo tiesību normu formulējumu” (44).
46. Tātad no autonomijas nodokļu jomā izriet, ka, pirmkārt, tiesību akta formulējums ir atskaites punkts pārbaudei par atsauces sistēmu. Otrkārt, pārbaude par atkāpi no tiesību akta formulējuma nepārsniedz ticamības pārbaudi (45).
c) Par pārbaudes kritērija izmantošanu
47. Ja izmanto šo kritēriju, ir konstatējams, ka Vispārējā tiesa, apstiprinādama Komisijas noteikto atsauces sistēmu, nav pieļāvusi tiesību kļūdu, jo Vispārējā tiesa par atkāpi no atsauces sistēmas, proti, Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa tiesībām, atzina nevis CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu, bet gan tā acīmredzami nelikumīgo piemērošanu.
1) CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta acīmredzama nekonsekvence?
48. CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkts nav acīmredzami nekonsekvents. Drīzāk tas ir saderīgs ar Beļģijas nodokļu sistēmu, jo tā mērķis ir nodrošināt samērīgu nodokļu uzlikšanu attiecīgajā valstī. Vienlaikus, pielāgojot nesaistītām personām neraksturīgus darījuma noteikumus, kas ietekmējuši peļņu (galvenā piemērošanas situācija visdrīzāk ir transfertcenu pielāgošana (46)), pārrobežu koncernā var izvairīties no dubultas ekonomiskās aplikšanas ar nodokļiem.
49. Saskaņā ar CIR 92 185. panta 2. punkta a) un b) apakšpunkta formulējumu atbildīgā iestāde var, piemēram, cenas pārrobežu darījumos starp diviem uzņēmumiem, kas ietilpst vienā un tajā pašā pārrobežu koncernā, nodokļu vajadzībām pielāgot atbilstoši nesaistītu personu darījuma principam. Tas nozīmē, ka nodokļu vajadzībām tiek izdarīts pieņēmums, ka cena darījumā starp diviem saistītiem uzņēmumiem ir tāda, par kādu būtu vienojušies savstarpēji neatkarīgi uzņēmumi. CIR 92 185. panta 2. punkta a) apakšpunkts pieļauj, ka peļņa, kas aprēķināta, balstoties uz šo (hipotētisko) cenu, nodokļa vajadzībām tiek attiecināta uz “pareizo” uzņēmumu. Un apvērsti – CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkts ļauj samazināt peļņu no pārrobežu darījuma (tādējādi, ka cena tiek pielāgota atbilstoši nesaistītu personu darījumu noteikumiem), ja to ietver arī otra uzņēmuma peļņa. Šādā veidā, tātad ar to, ka galu galā tiek ņemta vērā otrā valstī pielāgotā transfertcena, var novērst to, ka divi nodokļu kreditori veiktu vienas un tās pašas peļņas dubultu ekonomisko aplikšanu ar nodokli.
2) Acīmredzami nelikumīga CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošana strīdīgajā nodokļu praksē
50. Savukārt Beļģijas iestādes uzskata, ka CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta jēga ir nodrošināt, lai Beļģijā reģistrētai sabiedrībai, kas ietilpst pārrobežu koncernā, ar nodokli būtu apliekama tikai tāda peļņa, kādu būtu guvis arī patstāvīgs uzņēmums. Peļņa, kas pārsniedz šo apmēru, esot izskaidrojama ar sinerģijām, apjomradītiem ietaupījumiem vai citām priekšrocībām, kas izriet no dalības pārrobežu koncernā. Līdzīgam patstāvīgam uzņēmumam šādas priekšrocības nebūtu pieejamas, un tādēļ tās esot jāatbrīvo no nodokļa (47). Šā iemesla dēļ pēc nodokļu maksātāju lūguma ar nodokli tika aplikta tikai salīdzināma patstāvīga uzņēmuma (hipotētiskā) peļņa.
51. Šāda izpratne un uz to balstītā strīdīgā nodokļu prakse acīmredzami nav saderīga ar CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta formulējumu un atbilstoši tam nav uzskatāma par daļu no atsauces sistēmas.
52. CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktā ir paredzēts, ka “noteikumi, par kuriem vienojušies abi uzņēmumi, ir tādi paši kā tie, par kādiem vienotos savstarpēji neatkarīgi uzņēmumi”. Turklāt, kā izriet no CIR 92 185. panta 2. punkta ievadteikuma, šī tiesību norma ir piemērojama tikai un vienīgi saistītu uzņēmumu “savstarpējām pārrobežu attiecībām”.
53. Turpretī kritērijs par konkrētām pārrobežu darījumattiecībām un iespējamiem noteikumiem, par kuriem šajā sakarā ir panākta vienošanās, strīdīgajai nodokļu praksei nav nozīmīgs. Nodokļa [aprēķina] bāzes samazinājums tika noteikts neatkarīgi no pārrobežu darījumattiecībām. Tas attiecās nevis uz nesaistītu personu darījuma principa piemērošanu, piemēram, transfertcenām, bet gan uz Beļģijā reģistrētas sabiedrības peļņas kopsummas samazināšanu līdz hipotētiskai peļņai. Nav pat skaidrs, kādā apmērā apelācijas sūdzību iesniedzējas attiecīgajā laikposmā bija noslēgušas vienošanās par cenām koncerna ietvaros veiktiem darījumiem (piegādēm un pakalpojumiem), kas izrietēja no pārrobežu attiecībām.
54. Šādai tiesību normas piemērošanai, kurā netiek ievērots tās formulējums, nav ticama izskaidrojuma. Tas tādēļ, ka vienkārši izsecināms ir gan tas, ka no šīs tiesību normas izriet nepieciešamība uzturēt konkrētas pārrobežu darījumattiecības un divu uzņēmumu vienošanās par darījumu noteikumiem, gan tas, ka strīdīgajā nodokļu praksē šo priekšnosacījumu trūkst.
3) Par citām iespējamām pretrunām ar formulējumu
55. Līdz ar to nav svarīgi konstatēt, vai strīdīgā nodokļu prakse arī citādā ziņā ir acīmredzami pretrunā CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta formulējumam. Proti, pat ja nebūtu konstatējami citi acīmredzami ar formulējumu saistīti pārkāpumi, pirmais apelācijas pamats nebūtu pamatots.
56. Pirmkārt, tas ir sakāms par apelācijas sūdzību iesniedzēju iebildumu, ka Vispārējā tiesa ir nepamatoti atzinusi, ka ārvalstī jau veikta sākotnējā korekcija (pirmā nodokļu vajadzībām veiktā pielāgošana uz augšu) ir priekšnosacījums CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkta piemērošanai. Tikai informācijas pilnības labad vēl norādīšu, ka apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentācija ir balstīta uz nepareizu izpratni par pārsūdzēto spriedumu. Proti, Vispārējā tiesa nebalstījās uz to, ka “virspeļņa”, kas Beļģijā atbrīvota no nodokļa, bija apliekama ar nodokli arī citā valstī. Tā tikai izdarīja pieņēmumu, ka tā ir iekļauta arī (48) cita šā koncerna uzņēmuma peļņā.
57. Otrkārt, nav nepieciešams izvērtēt arī apgalvojumu, ka Komisija un Vispārējā tiesa esot izdarījušas tiesību kļūdu, uzskatīdamas, ka CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunkts nepieļauj korekciju, kas balstīta uz “hipotētisku peļņu”. Arī šajā ziņā ir jānorāda, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas pārprot Vispārējās tiesas apsvērumus.
58. Proti, apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir izdarījusi tiesību kļūdu, secinādama, ka atskaites punkts ar nodokli apliekamā ienākuma noteikšanā ir nevis faktiski gūtā peļņa, bet gan hipotētiska peļņa, kurā faktiski gūtā peļņa netiek ņemta vērā. Šis iebildums varētu būt pamatots, jo jēdziens “atskaites punkts” (49) ir pārprotams. Kā liecina Komisijas izklāsts, valsts iestādes saistībā ar strīdīgo nodokļu praksi vispirms aprēķināja faktiski gūto peļņu, tad salīdzināja to ar līdzīga patstāvīga uzņēmuma peļņu un pēc tam koncerna uzņēmuma ar nodokli apliekamo ienākumu pielāgoja patstāvīga uzņēmuma peļņai, proti, virspeļņu neaplika ar nodokli (50). Līdz ar to nodokļa [aprēķina] bāze bija nevis faktiski gūtā peļņa, bet gan hipotētiska, šķietami “nesaistītu personu darījuma noteikumiem atbilstoša peļņa”. Neraugoties uz jēdziena “atskaites punkts” pārprotamo lietojumu, Vispārējā tiesa uz šo pieeju ir balstījusi savus apsvērumus 73. punktā, kā neapšaubāmi izriet no citiem Vispārējās tiesas apsvērumiem (51).
d) Starpsecinājumi
59. Ir acīmredzami, ka strīdīgo nodokļu praksi nevar pamatot ar CIR 92 185. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Tātad Vispārējā tiesa ir pamatoti piekritusi Komisijas interpretācijai, saskaņā ar kuru tā ir nevis atsauces sistēmas sastāvdaļa, bet gan atkāpe no tās.
4. Pirmā apelācijas pamata pārbaudes rezultāts
60. Tātad Vispārējā tiesa nav izdarījusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka Komisija acīmredzamās interpretācijas contra legem dēļ ir pamatoti atzinusi, ka strīdīgā nodokļu prakse nav Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa atsauces sistēmas sastāvdaļa. Tādēļ apelācijas sūdzību iesniedzēju izvirzītais pirmais apelācijas pamats ir nepamatots.
B. Par otro apelācijas pamatu – priekšrocības esība
61. Ar otro apelācijas pamatu apelācijas sūdzību iesniedzējas iebilst pret Vispārējās tiesas secinājumu, ka strīdīgā nodokļu prakse rada priekšrocību. Šā iebilduma pamatojumā tās norāda, ka priekšrocību var konstatēt vienīgi salīdzinājumā ar “parasto” nodokļu regulējumu. Taču strīdīgā nodokļu prakse esot uzskatāma tieši par “parastā” nodokļu regulējuma piemērošanu un tātad nevarot radīt priekšrocību salīdzinājumā ar to.
62. Šis apelācijas pamats ir jānoraida. Kā tikko (47. un nākamajos punktos) izklāstīts, strīdīgā nodokļu prakse nav atsauces sistēmas, t.i., Beļģijas “parastā” nodokļu regulējuma sastāvdaļa. Līdz ar to Vispārējā tiesa nav izdarījusi tiesību kļūdu, konstatēdama, ka strīdīgā nodokļu prakse rada priekšrocību (52).
C. Par trešo apelācijas pamatu – kvalificēšana par selektīvu pasākumu
63. Ar trešo apelācijas pamatu apelācijas sūdzību iesniedzējas iebilst pret Vispārējās tiesas secinājumu, ka Komisija nav izdarījusi tiesību kļūdu, uzskatīdama, ka strīdīgā nodokļu prakse ir selektīva. Apelācijas sūdzību iesniedzējas uzskata, ka strīdīgā nodokļu prakse nav nedz uzskatāma par atkāpi no atsauces sistēmas, nedz rada nevienlīdzīgu attieksmi pret salīdzināmiem uzņēmumiem. Katrā ziņā atkāpe esot attaisnojama.
64. Šie iebildumi attiecas uz otrajā un trešajā posmā izvērtējamo jautājumu, vai aplūkojamais nodokļu pasākums no vispārējā regulējuma atkāpjas tiktāl, ka ar to tiek ieviesta diferenciācija starp tirgus dalībniekiem, kuri ar šo vispārējo regulējumu izvirzītā mērķa kontekstā atrodas salīdzināmā faktiskā un juridiskā stāvoklī (otrajā posmā), un, ja tas tā ir, vai šī atkāpe ir attaisnojama (trešajā posmā, par to skat. jau 29. punktu).
65. Kā liecina Vispārējās tiesas secinājumi, strīdīgā nodokļu prakse ir atkāpe no atsauces sistēmas (53) un citastarp rada selektīvu nelabvēlīgu attieksmi pret uzņēmumiem, kas neietilpst nevienā pārrobežu koncernā (54). Tas tādēļ, ka Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēmas mērķis esot aplikt ar nodokli visu to uzņēmumu peļņu, kuri ir nodokļu maksātāji, neatkarīgi no tā, vai tie ir patstāvīgi uzņēmumi vai ietilpst kādā pārrobežu koncernā (55). Turpretim ar strīdīgo nodokļu praksi saņēmējiem tika piešķirts nodokļa samazinājums, proti, tiem bija ļauts daļu savas peļņas atskaitīt no nodokļu [aprēķina] bāzes, lai gan šī no nodokļa atbrīvotā peļņa nebija iekļauta citas šajā koncernā ietilpstošas sabiedrības peļņā (56). Tādējādi pret uzņēmumiem, kas ietilpst pārrobežu koncernā, piemērotā attieksme atšķiroties no attieksmes pret citiem uzņēmumiem, kuriem, pamatojoties uz parasto Beļģijas uzņēmumu ienākuma nodokļa regulējumu ar nodokli tika aplikta peļņas kopsumma (57). Šāda atkāpe arī neesot attaisnojama, jo strīdīgās nodokļu prakses nolūks neesot citastarp novērst faktisku vai potenciālu nodokļu dubulto uzlikšanu (58).
66. Apelācijas sūdzību iesniedzējas kļūdas minētajos secinājumos izskaidro ar to, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi noteikusi atsauces sistēmu un līdz ar to mērķi, kura kontekstā uzņēmumi atrodas salīdzināmā stāvoklī. Apelācijas sūdzību iesniedzēju ieskatā pareizās atsauces sistēmas mērķis esot izvairīties no nodokļu dubultās uzlikšanas, Beļģijā reģistrētām sabiedrībām, kas ietilpst kādā pārrobežu koncernā, ar nodokli apliekot tikai to peļņu, ko būtu guvis arī patstāvīgs uzņēmums. Tātad neviens no trim Komisijas minētajiem iemesliem neattaisnojot strīdīgās nodokļu prakses radīto nevienlīdzīgo attieksmi pret salīdzināmiem uzņēmumiem. Proti, ņemot vērā šo mērķi, uzņēmumi, uz kuriem attiecas šis atvieglojums, neatrodas tādā pašā stāvoklī kā patstāvīgie uzņēmumi.
67. Kā jau minēts (skat. 32. un nākamos punktus), Vispārējā tiesa ir pamatoti apstiprinājusi Komisijas noteikto atsauces sistēmu. Līdz ar to ir jānoraida arī iebildums, ka Vispārējā tiesa ar pieņēmumu par atkāpi no atsauces sistēmas un nevienlīdzīgu attieksmi pret salīdzināmiem uzņēmumiem esot izdarījusi tiesību kļūdu. Tas tādēļ, ka apelācijas sūdzību iesniedzējas šo iebildumu balstīja tikai uz pieņēmumu par atšķirīgu atsauces sistēmu (59).
68. Pretēji apelācijas sūdzību iesniedzēju viedoklim atkāpe no atsauces sistēmas nav attaisnojama arī ar to, ka strīdīgā nodokļu prakse novērš nodokļu dubulto uzlikšanu. Tas tādēļ, ka strīdīgā nodokļu prakse tieši nav piesaistīta nodokļa dubultās uzlikšanas riskam, jo tai nav jau arī priekšnosacījuma par pārrobežu darījumu.
69. Tā kā Vispārējā tiesa ir pamatoti noraidījusi iebildumu pret strīdīgās nodokļu prakses kvalificēšanu par selektīvu pasākumu, arī trešais apelācijas pamats ir nepamatots.
D. Par ceturto apelācijas pamatu – uzdotās atgūšanas tiesiskums
70. Ceturtais un vienlaikus pēdējais apelācijas pamats ir vērsts pret Vispārējās tiesas secinājumu, ka ar apstrīdēto lēmumu uzdotā atgūšana “no koncerna, kurā ietilpst šis atbalsta saņēmējs” bija tiesiska, lai gan pārējās šā koncerna sabiedrības nebija iepriekšējā nodokļu nolēmuma adresātes.
71. Vispārējā tiesa ir atzinusi, ka Komisija var prezumēt, ka vairākas fiziskas un juridiskas personas veido vienu ekonomisku vienību, ja tās saista izšķirošās ietekmes attiecības (60). Atbilstoši tam, lai varētu uzdot veikt atbalsta atgūšanu no pārējām šā koncerna sabiedrībām, pietiekot ar Komisijas secinājumu, ka Beļģijā reģistrētā sabiedrība īsteno izšķirošo ietekmi pārējās koncerna sabiedrībās, par ko liecina tās veiktās galvenās funkcijas šajā koncernā (61).
72. Uzskatu, ka Vispārējā tiesa šajos secinājumos ir izdarījusi tiesību kļūdas.
73. Saskaņā ar Regulas 2015/1589 16. pantu prettiesisko atbalstu atgūst no tā saņēmēja. Saskaņā ar Tiesas judikatūru saņēmējs ir tas, kas faktiski guvis labumu no atbalsta (62).
74. Norāde par faktiski gūto labumu izriet no tā, ka regulējums valsts atbalsta jomā neparedz atbalsta saņēmēja sodīšanu. Atbalsta aizliegums ir vērsts pret dalībvalsti, un pienākuma atmaksāt prettiesisku atbalstu mērķis ir novērst ar atbalsta saņemšanu saistītās priekšrocības konkurētspējas ziņā (63). Atbalsta saņēmējs zaudē priekšrocību, kas tam bija radīta salīdzinājumā ar saviem konkurentiem, un tādējādi tiek atjaunots stāvoklis, kāds pastāvēja pirms atbalsta saņemšanas (64). Citādi sakot, runa ir par Savienības tiesībām neatbilstošo, iegūto priekšrocību novēršanu.
75. To neliek apšaubīt arī judikatūra, uz kuru Vispārējā tiesa atsaucas, pamatojot pārsūdzēto spriedumu. Gluži pretēji – tajā ir pausts šis pats princips.
76. Proti, Vispārējās tiesas citētajām lietām (65) kopējs ir tas, ka pēc atbalsta piešķiršanas saņēmēji veica pārstrukturēšanu un aktīvu nodošanu. Tādējādi tika izveidoti tiesību subjekti, kas nebija sākotnējā atbalsta saņēmēji, bet kā tiesību pārņēmēji tie ieguva atbalsta sniegtās priekšrocības.
77. Lietā Intermills/Komisija sabiedrība Intermills valsts atbalstītas pārstrukturēšanas ietvaros nodibināja trīs juridiski patstāvīgas ražošanas sabiedrības, kurām tā nodeva savu ražošanas darbību (ieskaitot visas ražošanas iekārtas). Sabiedrība Intermills saglabāja savu līdzdalību jaunizveidotajās ražošanas sabiedrībās. Tiesa uzskata, ka neatkarīgi no juridiskās autonomijas sākotnējā sabiedrība Intermills un trīs jaunizveidotās ražošanas sabiedrības ir viena ekonomiska vienība, kas ir uzskatāma par atbalsta saņēmēju Savienības tiesību aktu valsts atbalsta jomā izpratnē (66).
78. Lietā AceaElectrabel Produzione/Komisija valsts atbalstītas pārstrukturēšanas rezultātā Itālijā reģistrētais energopiegādātājs ACEA elektroenerģijas ražošanu nodeva ražošanas sabiedrībai AEP, kurā ACEA joprojām bija ekonomiski iesaistīta, proti, kā līdzdalības ieguldījumu pārvaldības sabiedrība. Tiesa ir atzinusi, ka ACEA un AEP veido vienu ekonomisko vienību (67).
79. Tātad pretēji Vispārējās tiesas norādītajam no judikatūras, uz kuru izdarīta atsauce, nevar izsecināt, ka eventuālas izšķirošās ietekmes attiecības, par ko liecina galvenās funkcijas koncernā, būtu pietiekamas, lai ekonomisko vienību atzītu par atbalsta saņēmēju. Drīzāk abos nolēmumos izšķirošs bija jautājums, kurš faktiski gūst labumu no atbalsta.
80. Atbilstoši tam Tiesa ir formulējusi nesenos nolēmumus lietās par saimniecisko turpinātību. No tiem izriet, ka atbalstu var atgūt no sabiedrības, kura turpina atbalstu saņēmušā uzņēmuma saimniecisko darbību, ja tiek pierādīts, ka šī sabiedrība faktiski turpina izmantot ar minētā atbalsta piešķiršanu saistīto priekšrocību konkurētspējas ziņā (68).
81. Tātad šajā lietā atbalsta atgūšanas tiesiskums ir atkarīgs no tā, vai arī pārējās koncerna sabiedrības ir guvušas faktisku labumu no strīdīgā atbalsta, ko piešķīrusi Beļģija.
82. To nemaina arī apstāklis, ka Tiesa LESD 101. un 102. panta kontekstā balstās uz “plašu” izpratni par uzņēmuma jēdzienu. Tā dod iespēju sodus par rīcību, kas neatbilst konkurences noteikumiem, attiecināt arī uz saistītiem uzņēmumiem (69). Tātad jēdzienam “uzņēmums” ir subsumējama jebkura saimniecisku darbību veicoša vienība neatkarīgi no tās juridiskā statusa un finansēšanas veida, pat ja no juridiskā skatpunkta šo ekonomisko vienību veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas (70). Šis uzņēmuma jēdziens izriet no tā, ka formāli juridiska dažādo uzņēmumu nošķiršana nedrīkst izslēgt konkurences noteikumu piemērošanu (71).
83. Tik tiešām, gan LESD 101. un 102. pants, gan LESD 107. pants ir iekļauti nodaļā par konkurences noteikumiem, un to mērķis ir attiecīgi iekšējā tirgus darbība un konkurences aizsardzība pret izkropļojumiem. Tomēr līdzekļi (un ar tiem saistītā jēga un nolūks), ar kuriem šis mērķis būtu jāsasniedz, tik ļoti atšķiras, ka tiem ir nepieciešama atšķirīga interpretācija. LESD 101. un 102. panta kontekstā ir paredzēts aizsargāt konkurenci, aizliedzot privātu konkurentu rīcību (it īpaši aizliegtas vienošanās), savukārt LESD 107. pants primāri ir vērsts pret dalībvalsts ietekmi. Šis nošķīrums izpaužas arī LESD sistēmā, proti, kā 1. iedaļa “Noteikumi, kas attiecas uz uzņēmumiem” un 2. iedaļa “Valsts atbalsts”.
84. Tādēļ izšķirošas ir dažādās uzņēmuma jēdziena funkcijas attiecīgajās iedaļās. “Plašā” izpratne par uzņēmuma jēdzienu LESD 101. un 102. panta kontekstā aptver pret konkurenci vērstu rīcību. Ņemot to vērā, šķiet loģiski, ka judikatūrā tiek atbalstīta prezumpcija par ekonomisko vienību, ja meitassabiedrība, kas gan ir atsevišķa juridiskā persona, par savu rīcību tirgū nelemj autonomi, bet būtībā izpilda no mātessabiedrības saņemtus norādījumus (72). Tas tādēļ, ka meitassabiedrības rīcību, kas vērsta pret konkurenci, ir izraisījuši mātessabiedrības norādījumi, kuri vērsti pret konkurenci. Šajā ziņā runa ir par interpretēšanu, ievērojot aizsardzības mērķi, proti, novērst pret konkurenci vērstu rīcību un galu galā nodrošināt konkurences tiesību aktu iedarbīgu īstenošanu.
85. Turpretim situācijās, uz kurām attiecas tiesību akti valsts atbalsta jomā, pret konkurenci vērsta rīcība ir attiecināma uz dalībvalsti. “Plašai” izpratnei par uzņēmuma jēdzienu šajā kontekstā būtu tādas sekas, ka faktiskais labums, kas piešķirts konkrētam atbalsta saņēmējam, tiktu attiecināts uz trešo personu. Tādēļ nav nozīmīgi, vai atbalsta saņēmējs (piemēram, meitassabiedrība) izpilda trešās personas (piemēram, mātessabiedrības) norādījumus. Tas tādēļ, ka šis apstāklis nedod iespēju secināt, ka trešā persona faktiski ir guvusi šo labumu. Drīzāk Komisijai ir jākonstatē apstākļi, kas, kā minētajās lietās, liecinātu par faktiskā labuma nodošanu trešai personai kā tiesību pārņēmējam (73).
86. Saistībā ar strīdīgo nodokļu praksi faktiskais labums bija tāda iepriekšēja nodokļu nolēmuma saņemšana, kurā tiek garantēta konkrēta peļņas aplikšana ar nodokli. Acīmredzot šie iepriekšējie nodokļu nolēmumi bija adresēti nevis koncernam (saistībā ar tā dēvēto vienoto nodokļa regulējumu [Gruppenbesteuerung]), bet gan atsevišķai koncerna sabiedrībai. Tātad tā bija ar iepriekšējo nodokļu nolēmumu piešķirtā labuma saņēmēja un līdz ar to valsts atbalsta saņēmēja Regulas 2015/1589 16. panta izpratnē. Komisija nav konstatējusi apstākļus, kas ļautu secināt, ka pārējās šā koncerna sabiedrības būtu guvušas ar iepriekšējiem nodokļu nolēmumiem piešķirtās priekšrocības.
87. Tātad Vispārējās tiesas secinājumā, ka Komisija var uzdot atbalsta atgūšanu arī no pārējām koncerna sabiedrībām, ir konstatējama tiesību kļūda.
88. Ceturtais apelācijas pamats ir pamatots. Šajā daļā pārsūdzētais spriedums ir jāatceļ. Tā kā par šo iebildumu Vispārējā tiesā ir notikušas uz sacīkstes principu balstītas debates un tā kā tā izskatīšanai nav nepieciešami nekādi papildu procesa organizatoriskie pasākumi, šajā tiesvedības stadijā var taisīt galīgo spriedumu (Tiesas statūtu 61. panta pirmā daļa). Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkts ir jāatceļ.
E. Apelācijas pamatu izvērtēšanas rezultāts
89. Ceturtais apelācijas pamats ir pamatots. Pārējie apelācijas pamati ir nepamatoti. Līdz ar to pārsūdzētais spriedums minētajā (pamatotajā) daļā ir jāatceļ, bet pārējā daļā apelācijas sūdzības ir jānoraida. Apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkts ir jāatceļ.
F. Par tiesāšanās izdevumiem
90. Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tā tas ir arī šajā gadījumā.
91. Tiesas Reglamenta 138. panta 3. punktā, kas saskaņā ar šā reglamenta 184. panta 1. punktu piemērojams arī apelācijas tiesvedībā, ir paredzēts: ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks savus tiesāšanās izdevumus sedz pats. Tomēr Tiesa attiecīgos lietas apstākļos var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem sedz arī daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.
92. Ņemot vērā šīs tiesvedības apstākļus, šķiet attaisnojami, ka tiesāšanās izdevumus segtu tikai apelācijas sūdzību iesniedzējas. Apelācijas sūdzības ir apmierināmas tikai nelielā daļā, proti, tikai attiecībā uz ceturtā apelācijas pamata trešo iebildumu. Ciktāl ir konstatējams, sprieduma un apstrīdētā lēmuma atcelšana apelācijas sūdzību iesniedzējām nerada nekādas tiešas ekonomiskas priekšrocības. Tas tādēļ, ka atbalsta atgūšana no pārējām koncerna sabiedrībām bija uzdota tikai pakārtoti (subsidiāri). Tātad pamatota ir atziņa, ka apstrīdētā lēmuma 2. panta 2. punkta atcelšana neietekmē lēmumu par tiesāšanās izdevumiem.
VI. Secinājumi
93. Ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai lietās C‑752/23 P un C‑756/23 P spriest šādi:
1) atcelt 2023. gada 20. septembra sprieduma Atlas Copco Airpower u.c./Komisija (T‑278/16 un T‑370/16, EU:T:2023:568) rezolutīvās daļas 2. punktu, ciktāl ar to noraidīta prasība, kas vērsta pret summu pakārtotu (subsidiāru) atgūšanu no koncerniem (uzņēmumu grupām), kuros ietilpst atbalsta saņēmēji (2. panta 2. punkts Komisijas Lēmumā (ES) 2016/1699 (2016. gada 11. janvāris) par valsts atbalsta shēmu [attiecībā uz atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu] SA.37667 [(2015/C) (ex 2015/NN)], ko īsteno Beļģija);
2) atcelt Lēmuma (ES) 2016/1699 2. panta 2. punktu;
3) pārējā daļā apelācijas sūdzības noraidīt;
4) apelācijas sūdzību iesniedzējas sedz tiesāšanās izdevumus saistībā ar apelācijas tiesvedību.
1 Oriģinālvaloda – vācu.
2 Spriedums, 2023. gada 20. septembris, Atlas Copco Airpower u.c./Komisija (T‑278/16 un T‑370/16, EU:T:2023:568).
3 Runa ir par lietām C‑734/23 P un C‑735/23 P, C‑736/23 P, C‑737/23 P līdz C‑742/23 P, C‑752/23 P, C‑754/23 P, kā arī C‑757/23 P un C‑758/23 P. Šie secinājumi būtībā atbilst maniem apsvērumiem, kas ietverti manos secinājumos lietā C‑752/23 P.
4 Komisijas Lēmums (ES) 2016/1699 (2016. gada 11. janvāris) par valsts atbalsta shēmu attiecībā uz atbrīvojumu no nodokļa par virspeļņu SA.37667 (2015/C) (ex 2015/NN), ko īsteno Beļģija (OV 2016, L 260, 61. lpp.).
5 Transfertcenas ir cenas, par kādām uzņēmums nodod [fiziskas preces vai] nemateriālos aktīvus vai sniedz pakalpojumus saistītiem uzņēmumiem, skat. ESAO Transfertcenu noteikšanas pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem un nodokļu administrācijām, 2022, 15. un 16. lpp.
6 Moniteur belge, 2004. gada 9. jūlijs.
7 Pārsūdzētā sprieduma 58., 59. un 62. punkts, kā arī apstrīdētā lēmuma 34. apsvērums.
8 Pārsūdzētā sprieduma 60. un 62. punkts ar atsauci uz apstrīdētā lēmuma 38. apsvērumu.
9 Pārsūdzētā sprieduma 71. un 72. punkts ar atsauci uz apstrīdētā lēmuma 39.–42. apsvērumu; skat. arī finanšu ministra 2023. gada 30. novembra paziņojumu, kas iesniegts kā pielikums A.8.
10 Šajā ziņā skat. pārsūdzētā sprieduma 73. punktu.
11 Faktiski tika aprēķināta procentuāla daļa, kas iegūta, salīdzinot aplēsi par patstāvīga uzņēmuma hipotētisko vidējo peļņu un aplēsi par nodokļu maksātāja faktisko peļņu. Nākamajos piecos gados nodokļu maksātāja faktiskā peļņa aprēķinā tika samazināta par šo procentuālo daļu.
12 Šajā ziņā skat. pārsūdzētā sprieduma 13. punktu.
13 Spriedums, 2019. gada 14. februāris, Beļģija un Magnetrol International/Komisija (T‑131/16 un T‑263/16, EU:T:2019:91).
14 Spriedums, 2021. gada 16. septembris, Komisija/Beļģija un Magnetrol International, (C‑337/19 P, EU:C:2021:741).
15 Spriedums, 2021. gada 16. septembris, Komisija/Beļģija un Magnetrol International (C‑337/19 P, EU:C:2021:741, 156.–158., kā arī 169. un 170. punkts).
16 Spriedumi, 2025. gada 29. aprīlis, Prezydent Miasta Mielca (C‑453/23, EU:C:2025:285, 36. punkts); 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija (C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 105. punkts), un 2021. gada 16. marts, Komisija/Polija (C‑562/19 P, EU:C:2021:201, 27. punkts).
17 Skat. attiecīgi spriedumus, 2025. gada 29. aprīlis, Prezydent Miasta Mielca (C‑453/23, EU:C:2025:285, 44. punkts); 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija (C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 107. punkts), un 2021. gada 16. marts, Komisija/Polija (C‑562/19 P, EU:C:2021:201, 31. un 32. punkts).
18 Pārsūdzētā sprieduma 68. un nākamie punkti, it īpaši 77. punkts.
19 Pārsūdzētā sprieduma 68. punkts.
20 Pārsūdzētā sprieduma 74. punkts.
21 Sprieduma angļu valodas versijā gan runa ir teikts “already included”, nevis “also included”. Tomēr Vispārējās tiesa apsvērumi un salīdzinājums ar franču valodas versiju (“également repris”) liecina, ka tā ir kļūda tulkojumā.
22 Pārsūdzētā sprieduma 70. punkts.
23 Pārsūdzētā sprieduma 73. punkts.
24 Skat. jau manus secinājumus lietās Komisija/Luksemburga u.c. (C‑457/21 P, EU:C:2023:466, 91. un nākamie punkti); Luksemburga/Komisija un Engie Global LNG Holding u.c./Komisija (C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:383, 86. un nākamie punkti) un Tesco–Global Áruházak (C‑323/18, EU:C:2019:567, 147. un nākamie punkti).
25 Skat. jau manus secinājumus lietā Prezydent Miasta Mielca (C‑453/23, EU:C:2024:898, 27. punkts).
26 Spriedumi, 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija (C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 119. punkts), un 2019. gada 8. maijs, Związek Gmin Zagłębia Miedziowego (C‑566/17, EU:C:2019:390, 39. punkts); skat. manus secinājumus lietā Luksemburga/Komisija un Engie Global LNG Holding u.c./Komisija (C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:383, 99. punkts).
27 Skat. spriedumus, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Amazon.com u.c. (C‑457/21 P, EU:C:2023:985, 56. punkts); 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija (C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 115. un nākamie punkti), un 2022. gada 8. novembris, Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija (C‑885/19 P un C‑898/19 P, EU:C:2022:859, 95. un nākamie punkti).
28 Spriedumi, 2025. gada 29. aprīlis, Prezydent Miasta Mielca (C‑453/23, EU:C:2025:285, 48. punkts); 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija (C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 112. punkts), un 2021. gada 16. marts, Komisija/Polija (C‑562/19 P, EU:C:2021:201, 37. punkts), šajā nozīmē arī attiecībā uz pamatbrīvībām skat. spriedumus, 2020. gada 3. marts, Vodafone Magyarország (C‑75/18, EU:C:2020:139, 49. punkts), un 2020. gada 3. marts, Tesco–Global Áruházak (C‑323/18, EU:C:2020:140, 69. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).
29 Spriedumi, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Amazon.com u.c. (C‑457/21 P, EU:C:2023:985, 42. punkts), un 2022. gada 8. novembris, Fiat Chrysler Finance Europe/Komisija (C‑885/19 P un C‑898/19 P, EU:C:2022:859, 95. un nākamie punkti).
30 Spriedumi, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Amazon.com u.c. (C‑457/21 P, EU:C:2023:985), un 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija (C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948).
31 Spriedums, 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija (C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 120. punkts).
32 Spriedums, 2023. gada 14. decembris, Komisija/Amazon.com u.c. (C‑457/21 P, EU:C:2023:985, 56. punkts).
33 Spriedums, 2025. gada 29. aprīlis, Prezydent Miasta Mielca (C‑453/23, EU:C:2025:285, 51. punkts).
34 Spriedums, 2025. gada 29. aprīlis, Prezydent Miasta Mielca (C‑453/23, EU:C:2025:285, 80. punkts).
35 Skat. jau manus secinājumus lietā Luksemburga/Komisija un Engie Global LNG Holding u.c./Komisija (C‑454/21 P un C‑451/21 P, EU:C:2023:383, 101. punkts).
36 Skat. manus secinājumus lietās Komisija/Luksemburga u.c. (C‑457/21 P, EU:C:2023:466, 98. un nākamie punkti) un Luksemburga/Komisija un Engie Global LNG Holding u.c./Komisija (C‑454/21 P un C‑451/21 P, EU:C:2023:383, 94. un 95. punkts).
37 Skat. manus secinājumus lietā Luksemburga/Komisija un Engie Global LNG Holding u.c./Komisija (C‑454/21 P un C‑451/21 P, EU:C:2023:383, 96. punkts).
38 Skat. jau manus secinājumus lietās Komisija/Luksemburga u.c. (C‑457/21 P, EU:C:2023:466, 94. punkts) un Luksemburga/Komisija un Engie Global LNG Holding u.c./Komisija (C‑454/21 P un C‑451/21 P, EU:C:2023:383, 92. punkts).
39 Spriedums, 2011. gada 15. novembris, Komisija un Spānija/Government of Gibraltar un Apvienotā Karaliste (C‑106/09 P un C‑107/09 P, EU:C:2011:732, 96.–107. punkts).
40 Skat. jau manus secinājumus lietā Luksemburga/Komisija un Engie Global LNG Holding u.c./Komisija (C‑454/21 P un C‑451/21 P, EU:C:2023:383, 91. punkts).
41 Spriedumi, 2025. gada 29. aprīlis, Prezydent Miasta Mielca (C‑453/23, EU:C:2025:285, 53. punkts); 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija (C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 114. punkts); 2021. gada 16. marts, Komisija/Ungārija (C‑596/19 P, EU:C:2021:202, 48. un 49. punkts), un 2021. gada 16. marts, Komisija/Polija (C‑562/19 P, EU:C:2021:201, 42. un 43. punkts).
42 Skat. manus secinājumus lietās Prezydent Miasta Mielca (C‑453/23, EU:C:2024:898, 34. punkts) un Tesco–Global Áruházak (C‑323/18, EU:C:2019:567, 151. punkts).
43 Šajā ziņā skat. spriedumu, 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija (C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 119. punkts). Šis princips nozīmē, ka valsts likumdevējs reglamentē visus būtiskos elementus, kas veido nodokļa pamatiezīmes materiālo tiesību ziņā.
44 Spriedums, 2023. gada 5. decembris, Luksemburga u.c./Komisija (C‑451/21 P un C‑454/21 P, EU:C:2023:948, 120. punkts).
45 Ja, pamatojoties uz šādu pārbaudi, Savienības iestādes secina, ka valsts iestādes valsts nodokļu tiesības piemēro acīmredzami nelikumīgi, uz to balstīta nodokļu prakse nav daļa no atsauces sistēmas, bet gan atkāpe no tās. Tas, vai tā rada arī selektīvu priekšrocību, ir jānosaka, pamatojoties uz otro un trešo posmu (40. punkts) iepriekš minētajā trīsposmu pārbaudē. Skat. spriedumu, 2025. gada 29. aprīlis, Prezydent Miasta Mielca (C‑453/23, EU:C:2025:285, 60. punkts), kā arī manus secinājumus lietā Prezydent Miasta Mielca (C‑453/23, EU:C:2024:898, 28. punkts).
46 Transfertcenas ir cenas, par kādām uzņēmums nodod [fiziskas preces vai] nemateriālos aktīvus vai sniedz pakalpojumus saistītiem uzņēmumiem, skat. ESAO Transfertcenu noteikšanas pamatnostādnes daudznacionāliem uzņēmumiem un nodokļu administrācijām, 2022, 15. un 16. lpp.
47 Beļģijas viedokļa izklāsts apstrīdētā lēmuma 14. apsvērumā.
48 Lai gan 61. punkta tulkojumā ir konstatējama kļūda (“already included in the profit”, nevis “also included in the profit”), no Vispārējās tiesas apsvērumiem neapšaubāmi izriet, ka tā neuzskatīja, ka būtu nepieciešama iepriekšēja nodokļu korekcija, ko veikušas citas valsts nodokļu iestādes. Skat. it īpaši pārsūdzētā sprieduma 63. un 64. punktu.
49 Pārsūdzētā sprieduma 73. punkts.
50 Apstrīdētā lēmuma 15.–20. punkts.
51 Pārsūdzētā sprieduma 88. punkts.
52 Pārsūdzētā sprieduma 85.–89. punkts.
53 Pārsūdzētā sprieduma 111. un nākamie punkti.
54 Pārsūdzētā sprieduma 123. un nākamie punkti.
55 Pārsūdzētā sprieduma 125. punkts.
56 Pārsūdzētā sprieduma 126. punkts.
57 Pārsūdzētā sprieduma 127. un 128. punkts.
58 Pārsūdzētā sprieduma 160. un nākamie punkti, it īpaši 165. punkts.
59 Papildus tam Vispārējā tiesa arī pārējā daļā nav pieļāvusi tiesību kļūdu, konstatēdama nevienlīdzīgu attieksmi. Šajā ziņā skat. apsvērumus manos secinājumos lietās C‑734/23 P un C‑735/23 P (81. un nākamie punkti).
60 Pārsūdzētā sprieduma 188. punkts.
61 Pārsūdzētā sprieduma 189. un 190. punkts.
62 Spriedums, 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija (C‑277/00, EU:C:2004:238, 75. punkts).
63 Spriedumi, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar (C‑349/17, EU:C:2019:172, 131. punkts); 2011. gada 8. decembris, Residex Capital IV (C‑275/10, EU:C:2011:814, 34. punkts), un 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija (C‑277/00, EU:C:2004:238, 76. punkts).
64 Spriedumi, 2019. gada 5. marts, Eesti Pagar (C‑349/17, EU:C:2019:172, 131. punkts); 2011. gada 8. decembris, Residex Capital IV (C‑275/10, EU:C:2011:814, 34. punkts), un 2004. gada 29. aprīlis, Vācija/Komisija (C‑277/00, EU:C:2004:238, 75. punkts).
65 Spriedumi, 1984. gada 14. novembris, Intermills/Komisija (323/82, EU:C:1984:345, 11. punkts), un 2010. gada 16. decembris, AceaElectrabel Produzione/Komisija (C‑480/09 P, EU:C:2010:787, 64. punkts).
66 Spriedums, 1984. gada 14. novembris, Intermills/Komisija (323/82, EU:C:1984:345, 11. punkts).
67 Spriedums, 2010. gada 16. decembris, AceaElectrabel Produzione/Komisija (C‑480/09 P, EU:C:2010:787, 63. un 64. punkts).
68 Spriedumi, 2025. gada 16. janvāris, Scai (C‑588/23, EU:C:2025:23, 40. punkts), un 2024. gada 29. jūlijs, Koiviston Auto Helsinki/Komisija (C‑697/22 P, EU:C:2024:641, 79. un 81. punkts).
69 Spriedums, 2017. gada 27. aprīlis, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑516/15 P, EU:C:2017:314).
70 Spriedumi, 2021. gada 6. oktobris, Sumal (C‑882/19, EU:C:2021:800, 41. punkts); 2017. gada 27. aprīlis, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑516/15 P, EU:C:2017:314, 47. un 48. punkts), un 2009. gada 10. septembris, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑97/08 P, EU:C:2009:536, 54. un 55. punkts).
71 Spriedums, 2021. gada 6. oktobris, Sumal (C‑882/19, EU:C:2021:800, 41. punkts); skat. jau spriedumus, 2006. gada 14. decembris, Confederación Española de Empresarios de Estaciones de Servicio (C‑217/05, EU:C:2006:784, 41. punkts), un 1972. gada 14. jūlijs, Imperial Chemical Industries/Komisija (48/69, EU:C:1972:70, 140. punkts).
72 Spriedums, 2017. gada 27. aprīlis, Akzo Nobel u.c./Komisija (C‑516/15 P, EU:C:2017:314, 52. punkts).
73 Alternatīvi Komisija atbalsta atgūšanu no pārējām koncerna sabiedrībām varētu vienkārši piesaistīt faktiskajai priekšrocības saņemšanai.