<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-897/19 PPU</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62019CC0897</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:128">EU:C:2020:128</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>24</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>24</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">E. Tanchev</HT> secinājumi – Lieta C‑897/19 PPU</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">Ruska Federacija</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Jevgenija Tančeva</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Evgeni Tanchev</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti 2020. gada 27. februārī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – angļu.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Lieta C‑897/19 PPU</P><P>I.N.,</P><P>piedaloties</P><P>Krievijas Federācijai</P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Vrhovni sud</HT> (Augstākā tiesa, Horvātija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>EEZ līgums un brīvība saņemt pakalpojumus</KEYWORD><KEYWORD>Savstarpēja uzticēšanās un Kopējā Eiropas patvēruma sistēma</KEYWORD><KEYWORD>Dublinas III regula un Šengenas asociētās valstis</KEYWORD><KEYWORD>Trešās valsts izdošanas lūgums ES dalībvalstij attiecībā uz EBTA dalībvalsts pilsoni</KEYWORD><KEYWORD>Patvēruma piešķiršana pirms šādas EBTA dalībvalsts pilsonības iegūšanas EEZ dalībvalsts pilsonim, uz kuru attiecas izdošanas lūgums, jo <HT TYPE="ITALIC">izraidīšanas</HT> uz lūguma iesniedzēju trešo valsti gadījumā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes un netaisnīga kriminālprocesa risks</KEYWORD><KEYWORD>ES dalībvalsts veikta apcietināšana un aizturēšana ar nolūku izdot EEZ dalībvalsts pilsoni kriminālvajāšanai par tiem pašiem noziegumiem, kas tiek izskatīti patvēruma procedūrās EBTA dalībvalstī</KEYWORD><KEYWORD>Diskriminācija pilsonības dēļ attiecībā uz izdošanu</KEYWORD><KEYWORD>Starptautiskais nolīgums starp Islandi, Norvēģiju un ES par nodošanas procedūrām un tiesu sadarbību krimināllietās</KEYWORD><KEYWORD>Vai lūguma saņēmējai dalībvalstij ir pienākums informēt EEZ dalībvalsti par trešās valsts izdošanas lūgumu</KEYWORD><KEYWORD>Vai ES dalībvalstij ir pienākums nosūtīt atpakaļ EEZ dalībvalsts pilsoni uz tā mītnes valsti, nevis izpildīt trešās valsts izdošanas lūgumu</KEYWORD><KEYWORD>Tiesas spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT></KEYWORD><KEYWORD>Nesodāmības risks</KEYWORD><KEYWORD>Pamattiesību hartas 4., 19. un 47. pants</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>I.N. ir Krievijas Federācijas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>Krievija<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>) pilsonis un ir kļuvis par Islandes Republikas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>Islande<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>) pilsoni <DATE ISO="20190619">2019. gada 19. jūnijā</DATE> pēc tam, kad <DATE ISO="20150608">2015. gada 8. jūnijā</DATE> šajā valstī viņam tika piešķirts patvērums kā bēglim. Horvātijas iestādes <DATE ISO="20190630">2019. gada 30. jūnijā</DATE> viņu aizturēja atvaļinājuma laikā, ar ģimeni autobusā šķērsojot robežu starp šo dalībvalsti un Slovēniju, un viņš joprojām atrodas ieslodzījumā. Apcietināšana notika saskaņā ar paziņojumu par starptautiskajā meklēšanā izsludinātām personām, kuru <DATE ISO="20150520">2015. gada 20. maijā</DATE> izdeva Interpola birojs Maskavā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Krievija vēlas panākt, lai Horvātija izdod I.N. saistībā ar korupcijas apsūdzībām, un to atbalsta Horvātijas ģenerālprokuratūra (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>ģenerālprokuratūra<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>), kura pārstāv Krieviju. Horvātijas konstitūcija aizliedz izdot savus pilsoņus, bet neaizliedz izdot nepilsoņus, piemēram, I.N., apstākļos, kad – kā tas ir gadījumā ar Krieviju – nepastāv izdošanas līgums. Ģenerālprokuratūra apgalvo, ka pamatlietas apstākļos šāda situācija nav pretrunā ES tiesību aktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Islande pieprasa drošu I.N. nogādāšanu Islandē, ņemot vērā, ka procedūras, kurās tiek prasīta viņa kriminālvajāšana Krievijā, šķietami ir bijušas patvēruma piešķiršanas pamatā, pirms I.N. kļuva par Islandes pilsoni.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Pamatojot drošas nogādāšanas lūgumu, I.N. un Islande atsaucas uz Eiropas Savienības tiesību aktiem un galvenokārt uz EEZ tiesību aktiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>LESD 216. panta 2. punktā ir paredzēts, ka Savienības noslēgtie nolīgumi ir saistoši Savienības iestādēm un tās dalībvalstīm. Skat., piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19740430">1974. gada 30. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Haegeman</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>181/73</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1974:41">EU:C:1974:41</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0005">5.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Islande vienlaikus atsaucas uz LESD 18. un 21. pantu, kuri atbilstoši tam, ko Tiesa nosprieda spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160906">2016. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:630">EU:C:2016:630</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, nepieļauj diskrimināciju pilsonības dēļ saistībā ar tādu ES valstspiederīgo izdošanu, kuri ir izmantojuši tiesības brīvi pārvietoties uz trešajām valstīm, bet attiecībā uz kuriem ir izteikti būtiski iebildumi, kuriem ir nozīme pamatlietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Tā ir <HT TYPE="ITALIC">Vrhovni sud, Hrvatska</HT> (Augstākā tiesa, Horvātija; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>iesniedzējtiesa<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>) lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu būtība. Tas Tiesai dod iespēju lemt par EEZ un ES tiesību krustpunktiem un sekām, kas izriet no trešo valstu, piemēram, Islandes, dalības Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> kā Šengenas asociētajām valstīm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Skat. Nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Savienības Padomi un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par šo valstu asociēšanu Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> īstenošanā, piemērošanā un pilnveidošanā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="176" PAGE.FIRST="36" DATE.PUB="1999">OV 1999, L 176, 36. lpp.</REF.DOC.OJ>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Šengenas asociācijas nolīgums<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>).</P></NOTE> un it īpaši Islandes saistību ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 604/2013 (<DATE ISO="20130626">2013. gada 26. jūnijs</DATE>), ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>(<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="180" PAGE.FIRST="31" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 180, 31. lpp.</REF.DOC.OJ>), ar ko 48. pantā atceļ Padomes <DATE ISO="20030218">2003. gada 18. februāra</DATE> Regulu (EK) Nr. 343/2003 (Dublinas II regula).</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>Dublinas III regula<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>). Īpaši būtiska nozīme pamatlietā ir gan Islandes<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Islandes Republiku, un Norvēģijas Karalisti par kritērijiem un mehānismiem tās valsts noteikšanai, kas ir atbildīga par to patvēruma lūgumu izskatīšanu, kuri iesniegti kādā dalībvalstī vai Islandē, vai Norvēģijā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="093" PAGE.FIRST="40" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 93, 40. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, gan Horvātijas dalībai Dublinas regulā, kā arī kopējai Eiropas patvēruma sistēmai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Kopējās Eiropas patvēruma sistēmas galvenie primārie un normatīvie tiesību akti ir šādi: LESD 67., 78. un 80. pants un Hartas 18. pants; Dublinas III regula; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 603/2013 (<DATE ISO="20130626">2013. gada 26. jūnijs</DATE>) par pirkstu nospiedumu salīdzināšanas sistēmas <HT TYPE="ITALIC">Eurodac</HT> izveidi, lai efektīvi piemērotu Regulu (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, un par dalībvalstu tiesībaizsardzības iestāžu un Eiropola pieprasījumiem veikt salīdzināšanu ar <HT TYPE="ITALIC">Eurodac</HT> datiem tiesībaizsardzības nolūkos, un ar kuru groza Regulu (ES) Nr. 1077/2011, ar ko izveido Eiropas Aģentūru lielapjoma IT sistēmu darbības pārvaldībai brīvības, drošības un tiesiskuma telpā (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/><HT TYPE="ITALIC">Eurodac</HT> regula<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="180" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 180, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>); Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2011/95/ES (<DATE ISO="20111213">2011. gada 13. decembris</DATE>) par standartiem, lai trešo valstu valstspiederīgos vai bezvalstniekus kvalificētu kā starptautiskās aizsardzības saņēmējus, par bēgļu vai personu, kas tiesīgas saņemt alternatīvo aizsardzību, vienotu statusu, un par piešķirtās aizsardzības saturu (pārstrādāta redakcija) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Kvalifikāciju direktīva<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="337" PAGE.FIRST="9" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 337, 9. lpp.</REF.DOC.OJ>); Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/32/ES (<DATE ISO="20130626">2013. gada 26. jūnijs</DATE>) par kopējām procedūrām starptautiskās aizsardzības statusa piešķiršanai un atņemšanai (pārstrādāta redakcija) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Procedūru direktīva<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="180" PAGE.FIRST="60" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 180, 60. lpp.</REF.DOC.OJ>); Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2013/33/ES (<DATE ISO="20130626">2013. gada 26. jūnijs</DATE>), ar ko nosaka standartus starptautiskās aizsardzības pieteikuma iesniedzēju uzņemšanai (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>Uzņemšanas direktīva<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="180" PAGE.FIRST="96" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 180, 96. lpp.</REF.DOC.OJ>), Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) Nr. 439/2010 (<DATE ISO="20100519">2010. gada 19. maijs</DATE>), ar ko izveido Eiropas Patvēruma atbalsta biroju (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="132" PAGE.FIRST="11" DATE.PUB="2010">OV 2010, L 132, 11. lpp.</REF.DOC.OJ>), Padomes Direktīva 2001/55/EK (<DATE ISO="20010720">2001. gada 20. jūlijs</DATE>) par obligātajiem standartiem, lai pārvietoto personu masveida pieplūduma gadījumā sniegtu tām pagaidu aizsardzību, un par pasākumiem, lai līdzsvarotu dalībvalstu pūliņus, uzņemot šādas personas un uzņemoties ar to saistītās sekas (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="212" PAGE.FIRST="12" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 212, 12. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> plašākā nozīmē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Papildus tam ir jāņem vērā Nolīgums starp Eiropas Savienību un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par nodošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Islandi un Norvēģiju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>(<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="292" PAGE.FIRST="2" DATE.PUB="2006">OV 2006, L 292, 2. lpp.</REF.DOC.OJ>). Šis nolīgums ir iestrādāts ES tiesību aktos ar Padomes Lēmumu (<DATE ISO="20141127">2014. gada 27. novembris</DATE>), lai noslēgtu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par nodošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Islandi un Norvēģiju (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="343" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 343, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>Nolīgums par nodošanas procedūru<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>).</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Nodošanas procedūras nolīgums<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>), un pamatā ir virkne Eiropas Padomes instrumentu, kas ietekmē izdošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Eiropas Konvencija par izdošanu (ETS Nr. 024). Eiropas Konvencija par savstarpējo palīdzību krimināllietās (ETS Nr. 030), kas stājās spēkā <DATE ISO="19620612">1962. gada 12. jūnijā</DATE>. Krievija ir ratificējusi abus šos nolīgumus, un <DATE ISO="20200101">2020. gada 1. janvārī</DATE> attiecībā uz Krieviju stājās spēkā Eiropas Konvencijas par savstarpējo palīdzību krimināllietās Otrais papildu protokols (ETS Nr. 182). Eiropas Padomes aizgādībā ir arī Eiropas Konvencija par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai (ETS Nr. 112).</P></NOTE>, un Ženēvas konvencija par bēgļu statusu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Parakstīta Ženēvā <DATE ISO="19510728">1951. gada 28. jūlijā</DATE> un stājās spēkā <DATE ISO="19540422">1954. gada 22. aprīlī</DATE> (<HT TYPE="ITALIC">UN Treaty Series</HT> 189. sējums, 150. lpp., Nr. 2545 (1954)), kura papildināta ar Protokolu par bēgļa statusu, kas noslēgts Ņujorkā <DATE ISO="19670131">1967. gada 31. janvārī</DATE> un kas stājās spēkā <DATE ISO="19671004">1967. gada 4. oktobrī</DATE> (kopā turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>Ženēvas konvencija<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>).</P></NOTE>. Pienācīga uzmanība jāpievērš arī tam, lai saskaņā ar ES tiesību aktiem tiktu aizliegts izdot personu, pakļaujot necilvēcīgiem<?PAGE NO="3"?> un pazemojošiem apstākļiem vai sodīšanai, kas attiecas gan uz izdošanu trešajām valstīm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Peter Schotthöfer &amp; Florian Steiner</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑473/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:633">EU:C:2017:633</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0024">24.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>, gan visā ES teritorijā saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Skatīt, piemēram, spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Generalstaatsanwaltschaft</HT> (Aizturēšanas apstākļi Ungārijā)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑220/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:589">EU:C:2018:589</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> (kā tas attiecīgi atspoguļots Hartas 19. un 4. pantā), un izdot personu, ja pastāv iespējami sistēmiski trūkumi saņēmējā tiesu sistēmā, tādējādi apdraudot taisnīgas tiesas nodrošināšanu (Hartas 47. pants)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Minister for Justice and Equality</HT> (Trūkumi tieslietu sistēmā)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑216/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:586">EU:C:2018:586</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Atbildot uz pirmo uzdoto jautājumu, esmu secinājis, ka Horvātijas iestādēm ir pienākums saskaņā ar spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> attīstītajiem principiem informēt Islandes iestādes par Krievijas izdošanas lūgumu attiecībā uz I.N., un tām joprojām ir pienākums nosūtīt Islandei visus to rīcībā esošos materiālus, kas varētu palīdzēt Islandes iestādēm izlemt, vai pret I.N. uzsākt kriminālvajāšanu Islandē un panākt viņa atgriešanos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Turklāt, ņemot vērā savstarpējas uzticēšanās pienākumu attiecībā uz iesaistīto valstu tiesību aktu kvalitāti un likumību, kas ir kopējās Eiropas patvēruma sistēmas un jo īpaši Dublinas III regulas pamatā, Horvātijas iestādēm, ieskaitot tiesas, tiek liegts rīkoties pretrunā lēmumam par Šengenas asociētās valsts, piemēram, Islandes, patvēruma piešķiršanu Kopējai Eiropas patvēruma sistēmai. Šāda neatbilstība rastos, ja i) Horvātija nepaziņotu Islandei par izdošanas lūgumu saistībā ar tām pašām vai līdzīgām kriminālapsūdzībām, saskaņā ar kurām Islande piešķīra I.N. patvērumu, jo Islande ir noteikusi, ka tā ir atbildīgā dalībvalsts saskaņā ar Dublinas III regulu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>; ii) jebkura no Horvātijas iestādēm, ieskaitot tiesas, lemtu par I.N. risku tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai klajai taisnīguma liegšanai Krievijā laikā, kad Horvātijā notika tiesvedība, kas ir nesaderīgi ar to, ka Islande iepriekš 2015. gadā I.N. bija piešķīrusi patvērumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Atbildot uz otro jautājumu, ņemot vērā, ka Islandei vēl ir jāiesniedz izdošanas lūgums, Horvātijai šobrīd nav pienākuma aktīvi nodot I.N. Islandei saskaņā ar Nolīgumu par nodošanas procedūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Horvātijas tiesām būs jāizlemj, vai jebkuros apstākļos kāds Islandes izdots apcietināšanas orderis kopā ar Nolīgumu par nodošanas procedūru nodrošina aizsardzību pret nesodāmību, kas būtu līdzvērtīgi izdošanai, neatbrīvojot šīs tiesas no pienākuma rīkoties saskaņā ar 2015. gadā Islandes piešķirto patvērumu.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesiskais regulējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>LESD 18. panta pirmajā daļā ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>Piemērojot Līgumus un neskarot tajos paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (<DATE ISO="19850614">1985. gada 14. jūnijs</DATE>) starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>(<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="239" PAGE.FIRST="19" DATE.PUB="2000">OV 2000, L 239, 19. lpp.</REF.DOC.OJ>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>Konvencija, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>).</P></NOTE>, 2. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Iekšējās robežas var šķērsot jebkurā vietā bez personu kontroles.<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></ALINEA></QUOT.S></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>19. protokola par Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT>, kas iekļauts Eiropas Savienības sistēmā, 2. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>(<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="326" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2012">OV 2012, C 326, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> attiecas uz 1. pantā minētajām dalībvalstīm, neskarot <DATE ISO="20030416">2003. gada 16. aprīļa</DATE> Pievienošanās akta 3. pantu un <DATE ISO="20050425">2005. gada 25. aprīļa</DATE> Pievienošanās akta 4. pantu. Padome aizstāj Izpildu komiteju, kas izveidota ar Šengenas līgumiem.<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/></ALINEA></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>19. protokola par Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT>, kas iekļauts Eiropas Savienības sistēmā, 6. panta pirmajā daļā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Turpat.</P></NOTE> ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>Islandes Republika un Norvēģijas Karaliste iesaistās Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> īstenošanā un tā turpmākā izveidē. Šajā nolūkā nolīgumā, ko šīs valstis slēdz ar Padomi, jāvienojas par piemērotām procedūrām, 1. pantā minētajiem Padomes locekļiem pieņemot lēmumu vienprātīgi. Šādā nolīgumā ietver noteikumus par Islandes un Norvēģijas līdzdalību visās finansiālās saistībās, kas rodas, īstenojot šo Protokolu.<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></ALINEA></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Šengenas Asociācijas nolīguma 1. pantā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat. iepriekš 4. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE> ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>Islandes Republika un Norvēģijas Karaliste, turpmāk tekstā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>Islande<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>Norvēģija<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/>, iesaistās Eiropas Kopienas un Eiropas Savienības darbībās jautājumos, uz kuriem attiecas šā nolīguma A un B pielikumā minētie noteikumi un to turpmākie papildinājumi.</ALINEA><ALINEA>Šis nolīgums rada savstarpējās tiesības un saistības saskaņā ar šeit minētajām procedūrām.<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/></ALINEA></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Akta par Horvātijas Republikas pievienošanās nosacījumiem 4. panta 1. un 2. punktā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Skat. Eiropas Savienības Padomes <DATE ISO="20111205">2011. gada 5. decembra</DATE> Lēmumu par Horvātijas Republikas pievienošanos Eiropas Savienībai un tam pievienoto Aktu par Horvātijas Republikas pievienošanās nosacījumiem un pielāgojumiem Līgumā par Eiropas Savienību, Līgumā par Eiropas Savienības darbību un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumā (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="112" PAGE.FIRST="6" DATE.PUB="2012">OV 2012, L 112, 6. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="004.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> noteikumi, kuri Eiropas Savienības sistēmā iekļauti ar Protokolu par Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT>, kas pievienots LES un LESD (turpmāk <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>Šengenas protokols<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>), kā arī akti, kuri pieņemti atbilstīgi minētajam <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> vai kā citādi saistīti ar to un uzskaitīti II pielikumā, tāpat kā jebkādi turpmāki šādi akti, kuri pieņemti pirms pievienošanās dienas, ir saistoši Horvātijai un piemērojami tajā no pievienošanās dienas.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="004.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA>Tie Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> noteikumi, kas iekļauti Eiropas Savienības sistēmā, kā arī akti, kas pieņemti atbilstīgi minētajam <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> vai kā citādi saistīti ar to un nav minēti šā panta 1. punktā, lai arī no pievienošanās dienas saistoši Horvātijai, tie Horvātijā ir piemērojami vienīgi saskaņā ar attiecīgu Padomes lēmumu, ko pieņem pēc tam, kad atbilstīgi spēkā esošajām Šengenas izvērtēšanas procedūrām ir konstatēts, ka Horvātijā ir izpildīti visi nosacījumi, kas vajadzīgi visu <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> attiecīgo daļu piemērošanai, tostarp, ka ir efektīvi piemērotas visas Šengenas normas saskaņā ar pieņemtiem kopējiem standartiem un pamatprincipiem.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>II pielikums sākas ar <DATE ISO="19850614">1985. gada 14. jūnija</DATE> Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="239" PAGE.FIRST="13" DATE.PUB="2000">OV 2000, L 239, 13. lpp.</REF.DOC.OJ>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/><DATE ISO="19850614">1985. gada 14. jūnija</DATE> Šengenas nolīgums<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>).</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="5"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">EEZ tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>(<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="001" PAGE.FIRST="3" DATE.PUB="1994">OV 1994, L 1, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>EEZ līgums<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>) 4. pantā ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>Piemērojot šo līgumu un neskarot tajā paredzētos īpašos noteikumus, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/></ALINEA></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>EEZ līguma 36. panta 1. punktā ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>Šā līguma ietvaros Līgumslēdzēju Pušu teritorijā aizliedz pakalpojumu sniegšanas brīvības ierobežojumus EK dalībvalstu vai EBTA valstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību kādā EK dalībvalstī vai EBTA valstī, kura nav tā pati valsts, kur atrodas pakalpojumu saņēmējs.<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/></ALINEA></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Dalībvalstu tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Horvātijas Republikas Konstitūcijas 9. pantā (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/><HT TYPE="ITALIC">Narodne novine</HT><QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> Nr. 56/90, Nr. 135/97, Nr. 113/00, Nr. 28/01, Nr. 76/10 un Nr. 5/14) ir noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>Horvātijas Republikas pilsoni nevar piespiedu kārtā izraidīt no Horvātijas Republikas, atņemt viņam pilsonību vai izdot citai valstij, izņemot gadījumus, kad tiek īstenots lēmums par izdošanu vai nodošanu, kas pieņemts saskaņā ar starptautisku līgumu vai <HT TYPE="ITALIC">acquis communautaire</HT>.<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/></ALINEA></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Zakon o međunarodnoj pravnoj pomoći u kaznenim stvarima</HT> (Likums par starptautisko savstarpējo tiesisko palīdzību krimināllietās, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/><HT TYPE="ITALIC">Narodne novine</HT><QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> Nr. 178/04; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/><HT TYPE="ITALIC">ZOMPO</HT><QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>) 12. panta 1., 3. un 4. punktā noteikts, ka izdošanas lūgumu var noraidīt, ja: 1) lūgums attiecas uz rīcību, ko uzskata par politisku pārkāpumu, vai rīcību, kas saistīta ar šādu pārkāpumu; [..] 3) lūguma pieņemšana varētu apdraudēt Horvātijas Republikas suverenitāti, drošību, tiesisko kārtību vai citas būtiskas intereses; un 4) var pamatoti uzskatīt, ka izdošanas lūgumā minētajai personai būtu jāsaskaras ar kriminālvajāšanu vai sodīšanu, ja tā tiek izdota, ņemot vērā šīs personas rasi, reliģiju, tautību, piederību noteiktai sociālajai grupai vai politisko viedokli, vai arī ja personas stāvoklis tiktu apgrūtināts, pamatojoties uz kādu no šiem iemesliem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">ZOMPO</HT> 55. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="055.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA>Ja kompetentā tiesa nolemj, ka izdošanas juridiskie nosacījumi nav izpildīti, tā pieņem rīkojumu, ar kuru noraida izdošanas lūgumu, un nekavējoties nosūta šo rīkojumu Horvātijas Republikas <HT TYPE="ITALIC">Vrhovni sud</HT> (Augstākā tiesa), kas pēc kompetentās prokuratūras uzklausīšanas apstiprina, atliek vai groza rīkojumu.<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlietas fakti un prejudiciālais jautājums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Kā minēts iepriekš, <DATE ISO="20150520">2015. gada 20. maijā</DATE> Interpola birojs Maskavā izdeva paziņojumu par starptautiskā meklēšanā izsludinātām personām attiecībā uz I.N. apcietināšanas vajadzībām, lai varētu veikt kriminālvajāšanu par korupciju, konkrēti par korupcijas veidu, kas pazīstama kā pasīvā korupcija (Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 290. panta 5. punkts). I.N. tiek turēts aizdomās par to, ka, esot Krievijas Ārkārtas situāciju ministrijas Karēlijas Republikā Licenču un sertifikātu nodaļas direktora amatā, viņš pēc iepriekšējas vienošanās ar citām ministrijas amatpersonām un ļaunprātīgi izmantojot savas amata pilnvaras ir saņēmis kukuli <FT TYPE="NUMBER">833000</FT> Krievijas rubļu (RUB) (apmēram <FT TYPE="NUMBER">11700</FT> EUR) apmērā no kāda uzņēmuma pārstāvja un apmaiņā pret to ir izsniedzis šai personai licences saistībā ar ugunsgrēka novēršanas iekārtu montāžu, tehnisko nodrošināšanu un remontu ēkās un būvlaukumos.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT><DATE ISO="20190630">2019. gada 30. jūnijā</DATE> Horvātijas robežšķērsošanas punktā I.N. tika apcietināts, pamatojoties uz iepriekš minēto paziņojumu par starptautiskā meklēšanā izsludinātām personām. Uz robežas I.N. uzrādīja Islandes ceļojuma dokumentu bēgļiem Nr.[..], kas derīgs no <DATE ISO="20190225">2019. gada 25. februāra</DATE> līdz 2021. gada 25. februārim.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT><DATE ISO="20190701">2019. gada 1. jūlijā</DATE> I.N. tika nogādāts pie <HT TYPE="ITALIC">Županijski sud</HT> (Zagrebas apgabaltiesa, Horvātija) izmeklēšanas tiesneša. <DATE ISO="20190701">2019. gada 1. jūlijā</DATE> Zagrebas apgabaltiesa izdeva rīkojumu paturēt I.N. apcietinājumā līdz izdošanai saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">ZOMPO</HT> 47. pantu. I.N. joprojām atrodas apcietinājumā, jo viņa apelācijas sūdzības netika apmierinātas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT><DATE ISO="20190801">2019. gada 1. augustā</DATE> Horvātijas Republikas Ārlietu un Eiropas lietu ministrijas Konsulāro lietu, vīzu pakalpojumu un ārvalstu pilsoņu administrācija Zagrebas apgabaltiesai nosūtīja Islandes vēstniecības notu, kurā ir norādīts, ka I.N. ir Islandes pilsonis un pastāvīgi uzturas Islandē. Notā ir precizēts, ka I.N. Islandes pilsonību ieguva <DATE ISO="20190619">2019. gada 19. jūnijā</DATE>. Pirms šīs pilsonības iegūšanas viņam bija bēgļa ceļošanas dokuments Nr. [..]. Notā arī ir minēts, ka Islandes valdība lūdz I.N. garantēt pēc iespējas drīzāku drošu nogādāšanu uz Islandi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT><DATE ISO="20190806">2019. gada 6. augustā</DATE> Zagrebas apgabaltiesa saņēma lūgumu no Krievijas Federācijas prokuratūras ar lūgumu izdot I.N. Krievijas Federācijai saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu noteikumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Skat. iepriekš 9. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Izdošana tika lūgta sakarā ar kriminālprocesu par deviņiem pasīvās korupcijas pārkāpumiem, kas minēti Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 290. panta 3. punktā, un pieciem pasīvās korupcijas pārkāpumiem, kas minēti Krievijas Federācijas Kriminālkodeksa 290. panta 5. punkta a) apakšpunktā. Tika iesniegti arī dokumenti, kas apliecina izdošanas lūgumu saskaņā ar Eiropas Konvencijas par izdošanu noteikumiem, jo starp Horvātiju un Krieviju nav izdošanas nolīguma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Lūgumā bija norādīts Krievijas Federācijas prokuratūras apgalvojums, ka izdošanas lūguma mērķis nav izvirzīt apsūdzību attiecīgajai personai politisku iemeslu dēļ, ņemot vērā tās rasi, reliģiju, tautību vai uzskatus, ka I.N. būs visas iespējas izmantot savas tiesības uz aizstāvību ar advokāta starpniecību un ka viņš netiks pakļauts spīdzināšanai, nežēlīgai vai necilvēcīgai attieksmei vai sodam, kas grauj cilvēka cieņu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT><DATE ISO="20190905">2019. gada 5. septembrī</DATE> Zagrebas apgabaltiesas palāta, kura izskatīja lietu, lēma, ka ir ievēroti <HT TYPE="ITALIC">ZOMPO</HT> 33., 34. un 37. pantā noteiktie tiesiskie nosacījumi ārvalstnieka I.N. izdošanai kriminālprocesa vajadzībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT><DATE ISO="20190930">2019. gada 30. septembrī</DATE> I.N. iesniedza apelācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu I.N. paziņoja, ka pastāv konkrēts, nopietns un pamatoti paredzams risks – ja viņš tiks izdots, viņš tiks pakļauts spīdzināšanai un necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei. Apelācijas sūdzībā viņš arī norādīja, ka viņa kā bēgļa statuss Islandē ir atzīts tieši sakarā ar īpašo kriminālprocesu Krievijā, ka viņam ir derīgs Islandē izdots bēgļa ceļošanas dokuments un ka Zagrebas apgabaltiesa ir <HT TYPE="ITALIC">de facto</HT> atņēmusi viņam Islandē piešķirto starptautisko aizsardzību. Viņš arī apgalvoja, ka Zagrebas apgabaltiesa ir nepareizi interpretējusi Tiesas spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190906">2019. gada 6. septembris</DATE> (<NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:630">EU:C:2016:630</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Saskaņā ar iesniedzējtiesas judikatūru izdošanas lūgums ir jānoraida, ja pastāv reāls risks – ja attiecīgā persona tiks izdota, tā tiks pakļauta spīdzināšanai vai necilvēcīgam sodam vai attieksmei. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu norādīts, ka šie aspekti tiks pārbaudīti apelācijas tiesvedībā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Tomēr iesniedzējtiesai ir šaubas par to, vai pirms lēmuma pieņemšanas par izdošanas lūgumu, pamatojoties uz ES tiesību aktu noteikumiem, Islande, kas I.N. ir piešķīrusi pilsonību, ir jāinformē par izdošanas lūgumu, lai šī valsts, ja tā vēlas, var lūgt sava pilsoņa nodošanu, lai veiktu tiesvedību, kuras mērķis ir novērst nesodāmības risku.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Tā kā pastāv šaubas par ES tiesību aktu piemērošanu, iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību <DATE ISO="20191126">2019. gada 26. novembrī</DATE> un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>1)</NO.P><TXT>Vai LESD 18. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Savienības dalībvalstij, kas pieņem lēmumu par tādas valsts pilsoņa izdošanu trešajai valstij, kura nav Eiropas Savienības dalībvalsts, bet ir Šengenas zonas dalībvalsts, ir pienākums informēt par izdošanas lūgumu to Šengenas zonas dalībvalsti, kura šai personai piešķīra pilsonību?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Ja atbilde uz iepriekšējo jautājumu ir apstiprinoša un Šengenas zonas dalībvalsts ir lūgusi šīs personas nodošanu, lai veiktu tiesvedību, attiecībā uz kuru tiek pieprasīta izdošana, vai šī persona ir jānodod šai valstij saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par nodošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm un Islandi un Norvēģiju?<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesā tika saņemts <DATE ISO="20191205">2019. gada 5. decembrī</DATE>, un tika nolemts to izskatīt steidzamības prejudiciālā nolēmuma tiesvedībā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Rakstiskus apsvērumus Tiesā iesniedza I.N., ģenerālprokurors, Horvātijas Republika un Eiropas Komisija. I.N. un Komisija, kā arī Grieķijas Republika, Īrijas Republika, Islandes Republika, Norvēģijas Karaliste un EBTA Uzraudzības iestāde (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>EUI<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>) piedalījās tiesas sēdē, kas Tiesā notika <DATE ISO="20200131">2020. gada 31. janvārī</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Rakstisko un mutisko apsvērumu kopsavilkums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>I.N. apgalvo, ka Islandes iestādes konstatēja, ka viņš Krievijas kompetentajās iestādēs ir liecinājis pret saviem vadītājiem valsts pārvaldē saistībā ar viņu korumpētajām darbībām, taču, tā kā viņa vadītāji ir saistīti ar valsts pārvaldes augstākajām amatpersonām, kriminālvajāšana tika vērsta pret viņu, nevis pret minētajiem vadītājiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>I.N. apgalvo, ka kriminālvajāšanas uzsākšana ir nelikumīga un nesaprotama un ka Horvātija rīkojas, pārkāpjot ECTK 6. pantu. I.N. norāda, ka viņa bēgļa statuss joprojām ir spēkā, un tas bija jāņem vērā. I.N. arī norāda, ka viņam ir liegts pieprasīt patvērumu saskaņā ar Horvātijas tiesību aktiem, jo tas jau ir piešķirts, un ir arī Horvātijas Konstitucionālās tiesas 2018. gada judikatūra, kas Horvātijas tiesām nosaka pienākumu ņemt vērā starptautiskās aizsardzības piešķiršanu saskaņā ar Dublinas III regulu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Vienlīdzīgas attieksmes jēdziens attiecībā uz četrām pamatbrīvībām ir galvenais aspekts EEZ un ES dalībvalstu attiecībās (skat. EEZ līguma piecpadsmito apsvērumu un EEZ līguma 4. pantu), gluži tāpat kā EEZ līguma un ES tiesību aktu vienāda interpretācija. Mērķis ir abu sistēmu viendabīgums (EEZ līguma 105. pants).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>I.N. piebilst, ka Tiesas judikatūra atbilstīgi LESD 18. pantam ir piemērojama pēc analoģijas, jo EEZ līguma 4. pants būtībā to atkārto. Tādējādi pret personu, kas nonākusi situācijā, uz kuru attiecas EEZ līguma piemērošanas joma, jāizturas vienādi neatkarīgi no šīs personas pilsonības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>I.N. atsaucas uz <DATE ISO="19890202">1989. gada 2. februāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cowan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>186/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:47">EU:C:1989:47</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0010">10.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, un pamatlieta ietilpst EEZ līguma 36. panta piemērošanas jomā, kas būtībā atkārto LESD 56. pantu par pakalpojumu brīvu apriti. Ja EEZ dalībvalstu pilsoņi nevarēja izmantot aizsardzību pret izdošanu lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160906">2016. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:630">EU:C:2016:630</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, viņi retāk izmantos to tūrisma operatoru pakalpojumus, kuri piedāvā ceļojumus pa Eiropu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>I.N. piebilst, ka EEZ līgums dažreiz ietver tādu personu brīvu pārvietošanos EEZ, kuras nav ekonomiski aktīvas un uz kurām neattiecas kāda no četrām brīvībām, jo Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2004/38/EK (<DATE ISO="20040429">2004. gada 29. aprīlis</DATE>) par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>[..] ar ko groza Regulu (EEK) Nr. 1612/68 un atceļ Direktīvas 64/221/EEK, 68/360/EEK, 72/194/EEK, 73/148/EEK, 75/34/EEK, 75/35/EEK, 90/364/EEK, 90/365/EEK un 93/96/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="158" PAGE.FIRST="77" DATE.PUB="2004">OV 2004, L 158, 77. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> tika iekļauta EEZ tiesību aktos ar EEZ Apvienotās komitejas <DATE ISO="20071207">2007. gada 7. decembra</DATE> Lēmumu Nr. 158/2007, ar ko groza EEZ līguma V pielikumu (Brīva darbaspēka aprite) un VIII pielikumu (Tiesības veikt uzņēmējdarbību)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>(<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="124" PAGE.FIRST="20" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 124, 20. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Lietās <HT TYPE="ITALIC">Gunnarsson</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>EBTA Tiesas <DATE ISO="20141124">2014. gada 24. novembra</DATE> spriedums, Islande pret <HT TYPE="ITALIC">Gunnarsson</HT>, lieta E‑27/13, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>.</P></NOTE> un <HT TYPE="ITALIC">Jabbi</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>EBTA Tiesas <DATE ISO="20160726">2016. gada 26. jūlija</DATE> spriedums, <HT TYPE="ITALIC">Jabbi</HT> pret Norvēģijas valdību, lieta E‑28/15, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>.</P></NOTE> EBTA tiesa plaši interpretēja Direktīvu 2004/38, lai kompensētu tāda EEZ tiesību akta neesamību, kas atbilst LESD 21. pantam par pilsonību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>I.N. apgalvo, ka izvairīšanās no nesodāmības ir leģitīms mērķis, kas attaisno pamatbrīvību ierobežošanu, bet to pašu mērķi var sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem nekā izdošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>I.N. atsaucas uz <DATE ISO="20160906">2016. gada 6. septembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:630">EU:C:2016:630</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20181113">2018. gada 13. novembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Raugevicius</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑247/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:898">EU:C:2018:898</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, un I.N. atsaucas uz Nolīgumu par nodošanas procedūru starp ES un Islandi un Norvēģiju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>, kas pēc satura gandrīz pilnībā atbilst Padomes pamatlēmumam 2002/584/TI (<DATE ISO="20020613">2002. gada 13. jūnijs</DATE>) par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>(<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="190" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2002">OV 2002, L 190, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>) (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>EAO pamatlēmums<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>).</P></NOTE>. I.N. norāda uz Eiropas apcietināšanas ordera definīcijas Lēmuma 2002/584/TI 1. pantā līdzību ar tā definīciju Nolīguma par nodošanas procedūru 2. panta 5. punktā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Ģenerālprokuratūras ieskatā, tā kā Islande nav Eiropas Savienības dalībvalsts, I.N. aresta dienā izmantoja tiesības, kas izriet no EEZ līguma, bet ne tās, kas izriet no LESD attiecībā uz ES dalībvalstu pilsoņiem. Tiesības uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar EEZ līgumu ir šaurākas nekā tiesības, kas paredzētas LESD 21. pantā, un tiesības uz brīvu pārvietošanos saskaņā ar EEZ līgumu neattiecas uz izdošanu. Līdz ar to EEZ līguma 4. pantā paredzētais nediskriminācijas princips pamatlietā nav piemērojams<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Attiecībā uz LESD 21. pantā ietvertajām tiesībām uz brīvu pārvietošanos un izņēmumiem ģenerālprokurors atsaucas uz <DATE ISO="20110512">2011. gada 12. maija</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Runevič‑Vardyn</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Wardyn</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑391/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:291">EU:C:2011:291</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>); <DATE ISO="20160906">2016. gada 6. septembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:630">EU:C:2016:630</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20181113">2018. gada 13. novembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Raugevicius</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑247/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:218:898">EU:C:218:898</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Turklāt Horvātijā izdošanas procedūrās nav tādas prakses, kad apsūdzētie tiktu nosūtīti atpakaļ uz viņu pilsonības valsti, nevis uz to valsti, kas lūdz izdošanu. Tas nav mazāk ierobežojošs pasākums sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> izpratnē, jo tas pagarina aizturēšanas laiku līdz izdošanai. Tāpēc Islande nav jāinformē par izdošanas procedūrām, kuras tai jebkurā gadījumā ir zināmas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Tiesas sēdē Īrija lūdza Tiesu no jauna izvērtēt spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT>, balstoties uz pieeju, kuru šajā lietā izmantoja ģenerāladvokāts Ī. Bots [<HT TYPE="ITALIC">Y. Bot</HT>]<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>(<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:330">EU:C:2016:330</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un saskaņā ar kuru nepilsoņi un valstspiederīgie nav salīdzināmā situācijā, kad runa ir par noteikumiem, kas nepieļauj izdošanu trešajām valstīm; pilsoņu kriminālvajāšana mītnes dalībvalstīs notiek, lai izvairītos no nesodāmības. Runājot par secinājumu spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> atkārtotu izvērtēšanu, Īrija jo īpaši atsaucas uz 47., 48. un 49. punktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Tiesas sēdē Grieķija pauda uzskatu, ka ir jāpiemēro sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> principi. I.N ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties, un viņu nevar diskriminēt pilsonības dēļ, kaut arī Grieķija nenoliedz, ka izdošanai trešajai valstij var būt pamatots mērķis, piemēram, lai izvairītos no nesodāmības. Iesniedzējtiesai bija jāizvērtē, kāpēc I.N. bija piešķirts bēgļa statuss. Grieķija atsaucās uz EEZ līguma 3., 4., 28. un 36. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Grieķija atsaucās arī uz citiem nolēmumiem, piemēram, <DATE ISO="20070705">2007. gada 5. jūlija</DATE> spriedumu, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Beļģija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑522/04</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:405">EU:C:2007:405</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tiesas sēdē EUI uzsvēra, ka EEZ līgums ir <HT TYPE="ITALIC">sui generis</HT> tiesiskā kārtība, kuras pamatā ir savstarpēja uzticēšanās un sadarbība un ko raksturo ES un EBTA valstu kopīgo pamatvērtību tuvums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Šajā ziņā tika izdarītas atsauces uz diviem pirmajiem EEZ līguma apsvērumiem.</P></NOTE>. EEZ līguma 3. pantā paredzētā labticības klauzula bija līdzvērtīga LES 4. pantā paredzētajai. Sistēmu raksturo dinamiska pamatnoteikumu saskaņošana, un EBTA valstis ir vienlīdzīgas ar ES dalībvalstīm, kad runa ir par Komisijas likumdošanas priekšlikumiem (EEZ līguma 99. panta 1. punkts); notiek nepārtraukts apspriešanās process (EEZ līguma 99. panta 3. punkts). Attiecīgie ES tiesību akti papildina EEZ līgumu, un tie kļūst par <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT>, ja tos nepielāgo (EEZ līguma 102. pants). Viendabīgumu nodrošina ar EEZ līguma 6. un 105. pantu. EBTA Tiesas un Tiesas judikatūra pastiprina šo dinamisko pielīdzināšanu, un abu atšķirības neattiecas uz to pamatiem un vērtībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tādējādi EUI apgalvoja, ka Horvātija ir ierobežojusi I.N. tiesības brīvi pārvietoties un sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> principi ar tādu pašu iedarbību attiecas uz EEZ pilsoņiem. Piemērojot EEZ līguma 4. pantu kopā ar atbilstošajiem EEZ līguma noteikumiem par brīvu pārvietošanos, tiek sasniegts tāds pats rezultāts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>EUI arī atsaucās uz <DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembra</DATE> rīkojumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Peter Schotthöfer &amp; Florian Steiner</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>(<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑473/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:633">EU:C:2017:633</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. ES un EEZ valstspiederīgie, kas brīvi pārvietojas, ir jāaizsargā no izdošanas trešajām valstīm, kas izraisa risku tikt pakļautiem personu necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei, kā noteikts Hartas 19. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Lietā <HT TYPE="ITALIC">Schotthöfer</HT> nospriesto EUI raksturo kā absolūtu principu, un Horvātijai vajadzētu uzticēties Islandes veiktajam novērtējumam par izdošanas sekām. Ir jāpieņem, ka patvēruma piešķiršanas iemesli ir pamatoti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Te EUI atsaucas uz <DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>N.S. u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑411/10 un C‑493/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:865">EU:C:2011:865</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0083">83.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šie iemesli nav zuduši tā dēļ, ka I.N. ir piešķirta Islandes pilsonība. EUI norāda, ka Kvalifikācijas direktīvas 15. pants<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE> ir minēts Islandes likumos. EUI apgalvo, ka LESD 21. pants nevar sašaurināt tiesības brīvi pārvietoties, kas citādi ir paredzētas EEZ tiesībās, un ka brīvas pārvietošanās <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> netiek nošķirts tas, vai ierobežojums ir pamatots ar civiltiesībām, krimināltiesībām vai publiskajām tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Tiesas sēdē Islande izklāstīja sīkāk I.N ceļojumu. Viņš kopā ar sievu un diviem bērniem veica lidojumu no Islandes uz Vīni un pēc tam ar autobusu devās virzienā uz Zagrebu, un bija plānojis brīvdienas Horvātijas pludmalēs.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Islande apgalvo, ka spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> attiecas uz pamatlietu, jo EEZ līguma 36. pants par pakalpojumiem ir līdzvērtīgs LESD 56. pantam un Tiesas spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Cowan</HT> (C‑186/87)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890202">1989. gada 2. februāris</DATE> (<NO.CASE>C‑186/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:47">EU:C:1989:47</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> tika nospriests, ka tūrisma pakalpojumi ir pakalpojumi un ka Direktīva 2004/38 ir iestrādāta EEZ tiesībās. Atsauces ir izdarītas arī uz EBTA Tiesas spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Wahl</HT> pret Islandi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Spriedums, <DATE ISO="20130722">2013. gada 22. jūlijs</DATE>, E‑15/12, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>.</P></NOTE>, un Islande apgalvoja, ka EEZ līguma 4. pants ir līdzvērtīgs LESD 18. pantam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Islandes ieskatā, Horvātijai bija pienākums sniegt Islandei informāciju, kas nepieciešama, lai izlemtu, vai Islande plāno uzsākt kriminālvajāšanu pret I.N., un pēc tam nodot I.N. saskaņā ar Nolīgumu par nodošanas procedūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Islandes Imigrācijas direktorāts <DATE ISO="20150608">2015. gada 8. jūnijā</DATE> piešķīra starptautisku aizsardzību, pamatojoties uz liecībām, kuras uzskatīja par detalizētām, bez jebkādām pretrunām, skaidrām, konsekventām, ticamām un reālām. Piešķiršanas pamatā bija arī vispārējais cilvēktiesību stāvoklis Krievijā tajā laikā, kā norādīts NVO, valstu un starptautiskos ziņojumos, plaši izplatītā korupcija pārvaldē un tiesu iestādēs un neparasti zemā apmierināto apelācijas sūdzību krimināltiesībās proporcija (1 %). Islande bija informēta par sarkano paziņojumu, kas tika vērsts pret I.N. attiecībā uz noziegumu, kuru viņš, domājams, bija izdarījis, kad viņam tika piešķirta starptautiskā aizsardzība. Islande nav atbildējusi uz Krievijas pieprasījumiem par I.N. atrašanās vietu. Kopš 2015. gada starptautiskā aizsardzība ir piešķirta divpadsmit Krievijas pilsoņiem no četrdesmit septiņiem, kuri bija iesnieguši šādus pieteikumus. Četras no personām, kurām tika piešķirta šī aizsardzība, bija I.N. un viņa ģimene.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Islande tiesas sēdē arī apgalvoja, ka Harta ir jāievēro arī EEZ līguma kontekstā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Islande atsaucās uz <DATE ISO="20130226">2013. gada 26. februāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Åkerberg Fransson</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑617/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:105">EU:C:2013:105</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un ka I.N. bija jāpasargā no sistēmiskām problēmām Krievijas tiesu sistēmā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Tas ir aizliegts ar Hartas 47. pantu. Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Minister for Justice and Equality</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑216/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:586">EU:C:2018:586</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Pēc precizēšanas, ko nozīmē lūgums nodrošināt drošu nogādāšanu, Islande piebilda, ka <DATE ISO="20190724">2019. gada 24. jūlijā</DATE> Islandes vēstniecība Berlīnē saņēma verbālnotu par to, ka I.N. iepriekšējā mēnesī ir ticis apcietināts. Vēstnieks atbildēja uz notu saskaņā ar Vīnes konvenciju par konsulārajiem sakariem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P><HT TYPE="ITALIC">UN Treaty Series</HT> 596. sējums, 261. lpp.</P></NOTE>, ka valdība vēlas, lai procedūras tiktu veiktas ātri un pēc iespējas drīzāk tiktu nodrošināta droša nogādāšana. Tolaik Nolīgums par nodošanas procedūru nebija piemērojams.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmi. Nolīgums par nodošanas procedūru stājās spēkā <DATE ISO="20191101">2019. gada 1. novembrī</DATE>.</P></NOTE></TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Islande apgalvoja, ka tai varētu būt jurisdikcija tiesāt I.N. saskaņā ar Islandes Kriminālkodeksa 6. pantu, bet tas ir neatkarīga prokurora lēmums. Saskaņā ar Islandes izdošanas likumu I.N. nevar izdot no Islandes kā pilsoni.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Tiesas sēdē Norvēģija apgalvoja, ka EEZ līgumā nav noteikumu, kas būtu līdzvērtīgi LESD 21. pantam. Atbilstošie EEZ noteikumi bija 4., 28. un 36. pants, bet tikai iesniedzējtiesai bija jāizlemj, kura no brīvībām, ja vispār, bija piemērojama, un nevarēja tikt pieņemts, ka I.N. bija pakalpojumu saņēmējs, un arī tas bija jautājums, kas jāizlemj Horvātijas tiesai. Arī Direktīva 2004/38 nav piemērojama. Tā nereglamentē izdošanas lūgumus. Krimināllietas neietilpst EEZ līguma darbības jomā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="11"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Norvēģija norāda, ka gaidāmajā spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Campbell</HT> Norvēģijas Augstākā tiesa ir lūgusi EBTA Tiesu atcelt tās spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Jabbi</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Spriedums, <DATE ISO="20160726">2016. gada 26. jūlijs</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">Jabbi</HT> pret Norvēģijas valdību, E‑28/15, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>.</P></NOTE>, kurā tika nolemts, ka Direktīvu 2004/38 var interpretēt tādējādi, ka tā piešķir tiesības, kas ir tādas pašas kā LESD 21. pantā paredzētās tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P><HT TYPE="ITALIC">Campbell</HT> pret Norvēģijas valdību, E‑4/19 (lieta ir izskatīšanas stadijā).</P></NOTE>. Norvēģija uzskata, ka spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Jabbi</HT> ir nesaderīgs ar EEZ līguma 6. pantu, un aicina Tiesu konstatēt, ka tiesības, kuru pamatā ir tikai LESD 21. pants, neietilpst EEZ līguma darbības jomā, jo nav atbilstoša noteikuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Attiecībā uz pirmo jautājumu Norvēģija apgalvoja, ka Islandes un Norvēģijas Nolīgums par nodošanas procedūru ir parasts starptautisks līgums, kas neietilpst EEZ tiesību aktos, un to nevar interpretēt tāpat kā EAO pamatlēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Skat. iepriekš 34. zemsvītras piezīmi. Norvēģija apgalvoja, ka Nolīgumu par nodošanas procedūru drīzāk reglamentē Vīnes Konvencija par starptautisko līgumu tiesībām (1969. gads) <HT TYPE="ITALIC">UN Treaty Series</HT> 1155. sēj., 331. lpp.</P></NOTE>. Konteksts un mērķis atšķiras, pat ja formulējums ir līdzīgs. Spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> ir uzsvērts konteksts un mērķis.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> tika nospriests, ka nevienlīdzīgu attieksmi var attaisnot ar nesodāmības novēršanas mērķi un ka pasākumiem ir jābūt piemērotiem šā mērķa sasniegšanai. Ir jānosaka līdzeklis, kas mazāk ierobežo brīvu pārvietošanos, bet ir tikpat efektīvs kā izdošana, lai novērstu nesodāmību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Norvēģija atsaucas uz <DATE ISO="20160906">2016. gada 6. septembra</DATE> sprieduma lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:630">EU:C:2016:630</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 37. un 40. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Norvēģija uzskata, ka EAO pamatlēmums ļauj valsts tiesai piešķirt šādu prioritāti, bet Nolīgums par nodošanas procedūru to neļauj, jo tam ir atšķirīgs mērķis un konteksts, un tajā nav paredzēts savstarpējas uzticēšanās mērķis, kas būtu līdzvērtīgs EAO pamatlēmumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Skat. iepriekš 34. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>, vai LES 3. panta 2. punktā noteiktajam mērķim (sal. ar spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT>). Spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> atsauce ir izdarīta arī uz EAO pamatlēmuma 1. panta 2. punktu, piešķirot tam prioritāti, un Nolīgumā par nodošanas procedūru nav līdzīgu noteikumu, tā preambulā ir atsauce tikai uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>savstarpēju uzticēšanos<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>. EEZ līguma 3. pantā ir noteikts, ka EEZ līgumslēdzējām valstīm ir jāveicina sadarbība, bet tajā nav ietvertas pārējās LES 4. pantā paredzētās prasības. Nolīguma par nodošanas procedūru 19. panta 1. punktā ir prasīts novērtēt visus attiecīgos apstākļus, it īpaši tos, kas paredzēti nolīguma 1. pantā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Kas attiecas uz otro jautājumu, pamattiesības ir daļa no EEZ tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Norvēģija atsaucās uz EBTA Tiesas <DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīļa</DATE> spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Holship Norge AS</HT> pret <HT TYPE="ITALIC">Norsk Transportarbeiderforbund</HT>, E‑14/15, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>., 123. punkts.</P></NOTE>, un Hartas 19. pants aizliedz izraidīšanu, ja ir necilvēcīgu un pazemojošu apstākļu vai sodīšanas risks<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160906">2016. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:630">EU:C:2016:630</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Norvēģijas ieskatā, iesniedzējtiesai ir pienākums novērtēt pierādījumus par reālu risku personai tikt pakļautai necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei, ja tā tiek izdota Krievijai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Turpat 58. un 62. punkts.</P></NOTE>, un tai ir jāņem vērā Islandes iestāžu lēmums piešķirt bēgļa statusu, kā arī pierādījumi, uz kuriem šis lēmums ir balstīts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Horvātija apgalvo, ka EEZ 28. un 36. pants atbilst LESD 45. un 56. pantam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Horvātija atsaucas uz <DATE ISO="20070911">2007. gada 11. septembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑318/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2007:495">EU:C:2007:495</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra) un <DATE ISO="20161221">2016. gada 21. decembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Portugāle</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑503/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:979">EU:C:2016:979</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0070">70.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, vienlaikus atzīmējot, ka LESD 21. pants attiecas uz personām, kuras dodas uz citām dalībvalstīm tādu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar saimniecisko darbību. LESD 21. pants attiecas uz EEZ dalībvalstu pilsoņiem, jo Direktīva 2004/38 neaprobežojas tikai ar saimnieciskām darbībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Tā kā I.N. ir izmantojis savas tiesības brīvi pārvietoties, uz viņa situāciju attiecas līgumu piemērošanas joma LESD 18. panta izpratnē un diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Horvātija atsaucas uz <DATE ISO="19890202">1989. gada 2. februāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cowan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>186/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:47">EU:C:1989:47</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0019">19.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kas atbilst EEZ līguma 4. pantam.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="12"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Horvātija apgalvo, ka, ņemot vērā spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160906">2016. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:630">EU:C:2016:630</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, lai izvairītos no nesodāmības un piemērotu pasākumus, kas vismazāk ierobežo brīvu pārvietošanos, būtu jāpiemēro visi krimināltiesībās pastāvošie savstarpējās palīdzības un sadarbības pasākumi. Šajā ziņā Horvātija atsaucas uz Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> noteikumu darbības jomu saskaņā ar 19. protokola par Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> 6. pantu, kas ir iestrādāts ES tiesību sistēmā un attiecas uz Islandi un Norvēģiju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Horvātija atsaucas uz Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Skat. iepriekš 16. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>, šī nolīguma pamatmērķis ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas izveide, garantējot personu brīvu pārvietošanos kā ES dalībvalstu pilsoņiem, tā arī ārvalstniekiem, kuri uzturas ES teritorijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Ar Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, ir paredzēts ieviest pamatnoteikumus par savstarpēju palīdzību krimināllietās (III sadaļa par policiju un drošību, 2. nodaļa), ar kuriem pašlaik tiek virzīta savstarpējās tiesiskās palīdzības krimināllietās attīstība. Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> ietver arī Šengenas informācijas sistēmu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>To veido trīs regulas. Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1860 (<DATE ISO="20181128">2018. gada 28. novembris</DATE>) par Šengenas informācijas sistēmas izmantošanu to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanai, kuri dalībvalstīs uzturas nelikumīgi (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="312" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2018">OV 2018, L 312, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>); Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1861 (<DATE ISO="20181128">2018. gada 28. novembris</DATE>) par Šengenas Informācijas sistēmas (<HT TYPE="ITALIC">SIS</HT>) izveidi, darbību un izmantošanu robežpārbaužu jomā un ar kuru groza Konvenciju, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, un groza un atceļ Regulu (EK) Nr. 1987/2006 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="312" PAGE.FIRST="14" DATE.PUB="2018">OV 2018, L 312, 14. lpp.</REF.DOC.OJ>); Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1862 (<DATE ISO="20181128">2018. gada 28. novembris</DATE>) par Šengenas Informācijas sistēmas (SIS) izveidi, darbību un izmantošanu policijas sadarbībā un tiesu iestāžu sadarbībā krimināllietās un ar ko groza un atceļ Padomes Lēmumu 2007/533/TI un atceļ Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1986/2006 un Komisijas Lēmumu 2010/261/ES (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="312" PAGE.FIRST="56" DATE.PUB="2018">OV 2018, L 312, 56. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Līdz ar to Horvātija apgalvo, ka prioritāte ir jāpiešķir informācijas apmaiņai ar dalībvalsti, kuras pilsonis ir attiecīgā persona, lai šai dalībvalstij dotu iespēju savas kompetences robežās apsūdzēt personu par darbībām, kas veiktas ārpus valsts teritorijas, un izdot apcietināšanas orderi saskaņā ar Nolīgumu par nodošanas procedūru.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Visbeidzot Horvātija apgalvo, ka neizraidīšanas princips un necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes riska novēršana ir starptautisko bēgļu tiesību pamatprincips. Ja I.N. lūgtu patvērumu Horvātijā, šis lūgums tiktu noraidīts saskaņā ar Horvātijas starptautiskās aizsardzības likuma 43. panta 1. punktu, jo starptautisko aizsardzību ir piešķīrusi EEZ dalībvalsts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Horvātija norāda, ka Islande piemēro Dublinas III regulu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0063"><P>Skat. iepriekš 6. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE> un ir iesaistīta <HT TYPE="ITALIC">Eurodac</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0064"><P>Skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Tādējādi Horvātija apgalvo, ka var piekrist tam, ka Islande ievēro ES noteikumus par patvērumu un starptautisko aizsardzību. Islande 2014. gadā noslēdza līgumu ar Eiropas Patvēruma atbalsta biroju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0065"><P>Skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE> par savu līdzdalības kārtību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0066"><P>Horvātija atsaucas uz Padomes Lēmumu 2014/194/ES (2014. gada 11. februāris) par to, lai Savienības vārdā parakstītu Vienošanos starp Eiropas Savienību un Islandes Republiku par kārtību, kādā tā piedalās Eiropas Patvēruma atbalsta birojā, <REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="106" PAGE.FIRST="2" DATE.PUB="2014">OV 2014, L 106, 2. lpp.</REF.DOC.OJ></P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Tāpēc Horvātija apgalvo, kaut arī patlaban visā EEZ nav patvēruma lēmumu savstarpējas atzīšanas sistēmas, tiesisko regulējumu paredz Kopējā Eiropas patvēruma sistēma un patvēruma nosacījumi visās valstīs ir vienādi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Pretēji Horvātijai Komisija uzskata, ka strīda atrisināšanai Islandes kā EEZ līguma puses statuss ir atbilstošāks par tās dalību Šengenas zonā. Komisija uzskata, ka daži EEZ līguma noteikumi izraisa to pašu rezultātu, kāds tas bija lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT>. Tiesas sēdē Komisija atzina, ka pamatlietā trūkst lietas <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> mozaīkas elementu, piemēram, tas, ka I.N. nav ES dalībvalsts pilsonis, bet šos elementus varētu veidot ar citiem EEZ līguma noteikumiem.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Komisija atgādina, ka saskaņā ar EEZ līguma 1. pantu tā mērķis ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>veicināt Līgumslēdzēju Pušu tirdzniecības un ekonomisko attiecību nepārtrauktu un līdzsvarotu stiprināšanu vienlīdzīgos konkurences apstākļos un vienu un to pašu noteikumu ievērošanu, lai izveidotu viendabīgu<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> Eiropas Ekonomikas zonu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Komisija atzīst, ka Līgumslēdzēju pušu kopīgajā deklarācijā attiecībā uz EEZ Apvienotās komitejas Lēmumu Nr. 158/2007, ar ko Līgumā iekļauj Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2004/38/EK<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0067"><P>Skat. iepriekš 30. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>, iekļaujot Direktīvu 2004/38 EEZ tiesību aktos. Tajā arī ir noteikts, ka ES pilsonības jēdzienam nav līdzvērtīga jēdziena EEZ tiesībās un ka EEZ līgums nenodrošina EEZ dalībvalstu pilsoņu politisko tiesību pamatu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Tomēr visas Direktīvas 2004/38/EK tiesības un brīvības ir iekļautas EEZ tiesību aktos. Ievērojot nosacījumus, EEZ dalībvalstu pilsoņiem ir tiesības pārvietoties EEZ un uzturēties līdz trim mēnešiem līgumslēdzējā valstī, ja EEZ, ievērojot nosacījumus, nav diskriminācijas un pat ja viņi nav ekonomiski aktīvi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0068"><P>Komisija atsaucas uz Direktīvas 2004/38 4.–7. pantu un EBTA Tiesas <DATE ISO="20130722">2013. gada 22. jūlija</DATE> sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Wahl</HT>, E‑15/12, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>., 78. un 79. punktu.</P></NOTE>. Komisija norāda, ka iesniedzējtiesai ir jāizlemj, vai uz I.N. attiecas EEZ līguma 28. vai 36. panta un Direktīvas 2004/38 materiālā piemērošanas joma, norādot, ka I.N., iespējams, ir izmantojis savas tiesības saņemt pakalpojumus kā tūrists<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0069"><P>Šeit Komisija atsaucas uz <DATE ISO="19890202">1989. gada 2. februāra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cowan</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>186/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:47">EU:C:1989:47</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <DATE ISO="20120425">2012. gada 25. aprīļa</DATE> spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Granville</HT>, E‑13/11, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>., 37. punkts.</P></NOTE>. Komisija uzskata, ka jebkurā gadījumā uz I.N. attiecas EEZ līguma piemērošanas joma, ņemot vērā to, ka viņš no Islandes devās uz Horvātiju. Tāpēc viņam ir tiesības uz aizsardzību pret diskrimināciju (EEZ līguma 4. pants un LESD 18. pants).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Pēc Komisijas domām, Tiesas spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> būtībā bija balstīts nevis uz abstraktu pilsonības jēdzienu, bet gan uz tiesībām brīvi pārvietoties un LESD 18. pantu. Komisija turklāt apgalvo, ka spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Pisciotti</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0070"><P>Spriedums, <DATE ISO="20180410">2018. gada 10. aprīlis</DATE> (<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑191/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:222">EU:C:2018:222</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kas ir procedūras ierosināšanas sākumpunkts lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT>, ir diskriminācija saskaņā ar LESD 18. pantu, kas atbilst EEZ līguma 4. pantam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Komisija apgalvo, ka ir lietderīgi salīdzināt Tiesas spriedumu lietā O. un B.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0071"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140312">2014. gada 12. marts</DATE> (<NO.CASE>C‑456/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:135">EU:C:2014:135</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> ar EBTA Tiesas spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Jabbi</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0072"><P>EBTA Tiesas <DATE ISO="20160726">2016. gada 26. jūlija</DATE> spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Jabbi</HT> pret Norvēģijas valdību, E‑28/15, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. rep</HT>., 66.–77. punkts. Komisija atsaucas arī uz EBTA Tiesas <DATE ISO="20141124">2014. gada 24. novembra</DATE> spriedumu lietā Islande pret <HT TYPE="ITALIC">Gunnarsson</HT>, E‑27/13, 79.–82. punkts.</P></NOTE>. Lietā O. un B. Tiesa no LESD 21. panta secināja, ka trešās valsts pilsonim, kurš ir ES dalībvalsts pilsoņa ģimenes loceklis, ir tiesības uzturēties šā ģimenes locekļa izcelsmes dalībvalstī. Lietā <HT TYPE="ITALIC">Jabbi</HT> EBTA Tiesa izdarīja tādu pašu secinājumu, piemērojot Direktīvu 2004/38 attiecībā uz EEZ dalībvalstu pilsoņiem, kuri nav ekonomiski aktīvi, lai gan Tiesa spriedumā lietā O. un B. atteicās šādā veidā piemērot Direktīvu 2004/38.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Komisija norāda, ka EEZ līgums atzīst <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>Eiropas Kopienas, tās dalībvalstu un [EBTA] dalībvalstu<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> priviliģētās attiecības, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>kuras balstās uz tuvumu, senām kopīgām vērtībām<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0073"><P>EEZ līguma otrais apsvērums.</P></NOTE>, kuras pamatojas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>uz kopīgiem noteikumiem<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0074"><P>Ceturtais apsvērums.</P></NOTE> un kuru mērķis ir līgumslēdzējām pusēm <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>panākt un saglabāt vienotu šā līguma un tajā atveidoto Kopienas tiesību aktu interpretāciju un piemērošanu<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/> Eiropas Ekonomikas zonā un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>panākt vienlīdzīgu attieksmi pret privātpersonām un uzņēmējiem attiecībā uz četrām pamatbrīvībām<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0075"><P>Piecpadsmitais apsvērums.</P></NOTE>. EEZ līguma 105. un 106. pantā ir paredzēta vienāda interpretācija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0076"><P>EBTA Tiesas <DATE ISO="20170726">2017. gada 26. jūlija</DATE> spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Jabbi</HT> pret Norvēģijas valdību, E‑28/15, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. rep</HT>., 68.–70. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Tāpēc Komisija secina, ka lietas <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> principi ir jāievēro, apgalvojot, ka Islandes iestāžu rīcībā ir instruments, kas ir līdzvērtīgs Eiropas apcietināšanas orderim<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0077"><P>Skat. iepriekš 34. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>, proti, Nolīgums par nodošanas procedūru. Komisija secina, ka Horvātijas iestādēm ir jāinformē Islande par izdošanas lūguma saņemšanu no Krievijas, ļaujot tām pieprasīt šīs personas atgriešanos, ciktāl Islande saskaņā ar Nolīgumu par nodošanas procedūru var sākt kriminālprocesu attiecībā uz savu pilsoni. Horvātijai ir jāpiešķir prioritāte šim lūgumam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0078"><P>Šeit Komisija atsaucas uz <DATE ISO="20160906">2016. gada 6. septembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:630">EU:C:2016:630</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20180410">2018. gada 10. aprīļa</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pisciotti</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑191/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:222">EU:C:2018:222</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Pēc tā saņemšanas Horvātijai ir pienākums nosūtīt I.N. uz Islandi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Analīze</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Strīda galveno punktu identificēšana vairākslāņu tiesību sistēmā</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Sākumā ir lietderīgi uzsvērt, ka pamatlietā ir iesaistītas septiņas tiesiskās sistēmas. Trīs valstu, proti, Islandes, Horvātijas un Krievijas, tiesību sistēmas un trīs starpvalstu, proti, Eiropas Savienības, Eiropas Padomes un Eiropas Ekonomikas zonas, sistēmas, kā arī starptautisko publisko tiesību sistēmas universālie juridiskie instrumenti, piemēram, Ženēvas konvencija par bēgļu statusu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0079"><P>Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Šīs sistēmas pārklājas vairākos koncentriskos apļos, un neviena no tām nav vadošāka par citām, izņemot gadījumus, kad ārkārtas apstākļos kāda no tām, bet ne Krievija vai Islande, aizskar ES tiesību aktu pārākumu, vienotību un efektivitāti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0080"><P>Skat. spriedumu, 2013. gada 26. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Melloni</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑399/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:107">EU:C:2013:107</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>, īpaši 58. un 59. punkts). Skat. nesenāku spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190729">2019. gada 29. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Spiegel Online</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C-516/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:625">EU:C:2019:625</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0021">21.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Tomēr šāda problēma pamatlietā nerodas tieši. Tādējādi pārnacionālā tiesiskā kārtība, ko ES raksturo kā papildu konstitucionālu kārtību, nav hierarhiski augstāka vai zemāka par iesniedzējtiesu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0081"><P>Pernice, I., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>Multilevel Constitutionalism and the Crisis of Democracy in Europe<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>, 11 (2015), <HT TYPE="ITALIC">European Constitutional Law Review</HT>, 541., 544. un 545. lpp.</P></NOTE> vai jebkuru citu no tiesību sistēmām, kas pārklājas. Tās darbojas kā sinerģijas, kas ietekmē cita citu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0082"><P>Skat. Lenaerts, K., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>The European Court of Human Rights and the Court of Justice of the European Union: Creating Synergies in the Field of Fundamental Rights Protection<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/>, 1 (2018) <HT TYPE="ITALIC">Il Diritto del’Unione Europea</HT>, 9. lpp., un uzruna par šo pašu tematu Sofijas Universitātes Juridiskajā augstskolā <DATE ISO="20180323">2018. gada 23. martā</DATE>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Īsāk sakot, ierindojot pēc ranga šīs tiesību sistēmas – daudzās tiesiskās kārtības, kas šajā gadījumā veido atbilstošo tiesisko regulējumu, – katra no šīm sistēmām ir starphierarhiska, bet pati par sevi neveido hierarhisku vienību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Tādējādi pirmais Tiesas uzdevums ir noteikt tiesību normas, kas tai ļauj atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem kontekstā ar to, kas aprakstīts kā Eiropas konstitucionālo tiesu daudzlīmeņu sadarbība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0083"><P>Voßkuhle, A., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>Der Europäische Verfassungsgerichtsverbund<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/> (Eiropas Konstitucionālās tiesas daudzlīmeņu sadarbība), 6 (2010), <HT TYPE="ITALIC">European Constitutional Law Review</HT>, 175. lpp.</P></NOTE>, proti, Tiesa, Eiropas Cilvēktiesību tiesa un šeit Horvātijas Augstākā tiesa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0084"><P>Par dalībvalstu konstitucionālajām tiesām šajā paradigmā skat. Popelier, P., Mazmanyan, A. un Vandenbruwaene, W. (izd.), <HT TYPE="ITALIC">The Role of Constitutional Courts in Multilevel Governance</HT>, Intersentia, 2013.</P></NOTE>. Faktiski pamatlietā šis trio kļūst par kvartetu, ņemot vērā EBTA Tiesas lomas un tās judikatūras nozīmīgumu strīda atrisināšanā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>Lai gan LESD nav skaidru noteikumu, kas atspoguļo EEZ 6. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0085"><P>EEZ līguma pirmajā redakcijā bija šāds noteikums (104. panta 1. punkts). Tomēr <HT TYPE="ITALIC">atzinumā, kas sniegts saskaņā ar Līguma 228. panta 1. punkta otro daļu – Nolīguma projekts starp Kopienu, no vienas puses, un Eiropas Brīvās tirdzniecības asociācijas valstīm, no otras puses, par Eiropas Ekonomikas zonas izveidi</HT>. (Atzinums <REF.DOC.ECR><NO.CASE>1/91</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:490">EU:C:1991:490</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), Tiesa atzina šo noteikumu par nesaderīgu ar ES tiesībām. Skat. Baudenbacher, C., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>The EFTA Court: Structure and Tasks<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/>, <HT TYPE="ITALIC">The Handbook of EEA Law Springer</HT>, 2016, 179. un 188. lpp.</P></NOTE>, Tiesa pēc tam, kad tā norādīja, ka viens no EEZ pamatmērķiem bija paplašināt Eiropas Savienībā izveidoto iekšējo tirgu, iekļaujot arī EBTA līgumslēdzējas valstis, nosprieda, ka vairāku EEZ līguma normu mērķis ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0047" REF.END="QE0047"/>nodrošināt pēc iespējas vienveidīgāku tā interpretāciju visā EEZ [..]. Tiesai šajā kontekstā ir jānodrošina, lai EEZ līguma normas, kas būtībā ir identiskas Līguma normām, dalībvalstīs tiktu interpretētas vienādi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0086"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20030923">2003. gada 23. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ospelt</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Schlössle Weissenberg</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑452/01</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2003:493">EU:C:2003:493</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. nesenāku judikatūru, piemēram, spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111020">2011. gada 20. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Vācija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑284/09</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:670">EU:C:2011:670</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0095">95.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120719">2012. gada 19. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE>A</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑48/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:485">EU:C:2012:485</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140911">2014. gada 11. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Essent Belgium</HT></NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑204/12 līdz C‑208/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2192">EU:C:2014:2192</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0072">72.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra). Attiecībā uz Vispārējā tiesas judikatūru skat. spriedumu, 1997. gada 22. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Opel Austria</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑115/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1997:3">EU:T:1997:3</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0047" CODE="201D" ID="QE0047"/>. Šis tā sauktais viendabīguma princips nostiprina EEZ vietu šeit analizētajā daudzpakāpju konstitucionālajā sistēmā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0087"><P>Par hierarhijas trūkumu starp sfērām, kas pārklājas, liecina komentāri par to, ka EBTA Tiesa ECTK 6. pantā paredzētajām tiesībām uz taisnīgu tiesu piešķir lielāku nozīmi nekā Tiesa. Skat., piemēram, Baudenbacher, B., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0048" REF.END="QE0048"/>The EFTA Court and the Court of Justice of the European Union: Coming in Parts But Winning Minds<QUOT.END REF.START="QS0048" CODE="201D" ID="QE0048"/>, <HT TYPE="ITALIC">The Court of Justice and the Construction of Europe: Analyses and Perspectives on Sixty Years of Case‑law</HT>, T.M.C. Asser Press (2013), 183. un 198. lpp., attiecībā uz de la Serr, E.B. komentāru emuārā par <DATE ISO="20111208">2011. gada 8. decembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">KME Germany</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑272/09 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:810">EU:C:2011:810</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20111208">2011. gada 8. decembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Chlakor</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑386/10 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:815">EU:C:2011:815</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Atrisināmā strīda galvenie punkti ir šādi: 1) tiesību pārvietoties un saņemt pakalpojumus darbības joma un diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ, ko aizsargā gan LESD (56. un 18. pants)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0088"><P>Hartas 45. pants aizsargā arī Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņu tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties visā Savienībā.</P></NOTE>, gan EEZ līgums (36. un 4. pants); 2) objektīvs šo tiesību skaidra ierobežojuma pamatojums; 3) normas un fakti, kas attiecas uz objektīvo pamatojumu pamatlietas apstākļos, ieskaitot noteikumus, kuri izriet no kopējās Eiropas patvēruma sistēmas, savstarpējā uzticēšanās un tāds starptautiskais nolīgums kā Nolīgums par nodošanas procedūru; 4) I.N. pamattiesību netikt pakļautam necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei vai acīmredzamai taisnīguma liegšanai, ko paredz ECTK 6. un 13. pants un Hartas 4., 19. un 47. pants<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0089"><P>Citas Eiropas kontekstā piemērojamās normas ir Eiropas Konvencija par savstarpējo palīdzību krimināllietās (ETS Nr. 030), kas stājās spēkā <DATE ISO="19620612">1962. gada 12. jūnijā</DATE>. Krievija ir ratificējusi abus šos nolīgumus, un <DATE ISO="20200101">2020. gada 1. janvārī</DATE> attiecībā uz Krieviju stājās spēkā Eiropas Konvencijas par savstarpējo palīdzību krimināllietās Otrais papildu protokols (ETS Nr. 182). Eiropas Padomes aizgādībā ir arī Eiropas Konvencija par notiesāto personu nodošanu soda izciešanai (ETS Nr. 112).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Attiecīgo normu specifikācija</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Pakalpojumu saņemšanas brīvība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">EEZ līguma 36. pants un EEZ līguma 4. pants</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Runājot par normu noteikšanu, pamatojoties uz tiesas sēdē Tiesas rīcībā nodotajiem materiāliem par I.N. darbībām, ieceļojot Horvātijas teritorijā, proti, par atvaļinājumu (iepriekš 48. punkts), var secināt, ka viņš bija pakalpojumu saņēmējs saskaņā ar EEZ līguma 36. pantu par pakalpojumu brīvu apriti. Tiesa ir nospriedusi, ka līguma 36. pants <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0049" REF.END="QE0049"/>ir līdzīgs LESD 56. pantam<QUOT.END REF.START="QS0049" CODE="201D" ID="QE0049"/>, tāpēc LESD 56. pantā<?PAGE NO="16"?> minētais ierobežojums <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0050" REF.END="QE0050"/>principā arī ir jāuzskata par pretrunā esošu 36. pantam<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0090"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20141211">2014. gada 11. decembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Spānija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑678/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2434">EU:C:2014:2434</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Skat. arī, piem., spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20091006">2009. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/Spānija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑153/08</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2009:618">EU:C:2009:618</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>): <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0051" REF.END="QE0051"/>Ciktāl EEZ līguma 36. panta noteikumiem ir tāda pati juridiskā piemērojamība kā būtībā identiskiem EKL 49. panta noteikumiem<QUOT.END REF.START="QS0051" CODE="201D" ID="QE0051"/> (tagad – LESD 56. pants), secinājumu, kas izdarīts attiecībā uz EKL 49. pantu, ieskaitot diskriminācijas pamatojumu, attiecībā uz to <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0052" REF.END="QE0052"/>var piemērot <HT TYPE="ITALIC">mutatis mutandis</HT><QUOT.END REF.START="QS0052" CODE="201D" ID="QE0052"/>.</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0050" CODE="201D" ID="QE0050"/>. Tiesa arī ir nospriedusi, ka EEZ līguma 4. panta formulējums ir praktiski identisks LESD 18. pantam, tāpēc šis pants <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0053" REF.END="QE0053"/>ir jāinterpretē līdzīgi<QUOT.END REF.START="QS0053" CODE="201D" ID="QE0053"/> kā LESD 18. pants<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0091"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20140911">2014. gada 11. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Essent Belgium</HT></NAME.CASE> (no <NO.CASE>C‑204/12 līdz C‑208/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2014:2192">EU:C:2014:2192</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0123">123.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, lasot kopā ar 72. punktu). Komisija atsaucās uz <DATE ISO="20040401">2004. gada 1. aprīļa</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bellio F.lli</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑286/02</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:212">EU:C:2004:212</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) un <DATE ISO="20080410">2008. gada 10. aprīļa</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Komisija/Portugāle</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑265/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:210">EU:C:2008:210</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Jāatceras, ka I.N. ir diskriminēts pilsonības dēļ attiecībā uz aizsardzību pret izdošanu, kamēr viņš saņem tūrisma pakalpojumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Svarīgi ir tas, ka EBTA Tiesa ir piemērojusi Tiesas spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Cowan</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0092"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890202">1989. gada 2. februāris</DATE> (<NO.CASE>186/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:47">EU:C:1989:47</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, nosakot tiesības saņemt pakalpojumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0093"><P>EBTA Tiesas <DATE ISO="20020425">2002. gada 25. aprīļa</DATE> spriedums, <HT TYPE="ITALIC">Granville</HT>, E‑13/11, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>., 37. punkts.</P></NOTE>, un šajā kontekstā radās diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegums. Tas ir transponējams pamatlietā, kurā šīs tiesības tiek izskatītas nevis Tiesā, bet gan EBTA tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Faktiski ierobežojums attiecībā uz I.N. tiesībām saņemt tūrisma pakalpojumus bija daudz bargāks (ieslodzījums krimināltiesā ar mērķi izdot atvaļinājuma laikā) nekā ierobežojums, kas izriet no sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Cowan</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0094"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19890202">1989. gada 2. februāris</DATE> (<NO.CASE>186/87</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1989:47">EU:C:1989:47</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šī lieta attiecās uz izslēgšanu no dalības fondā, lai nodrošinātu kompensāciju par uzbrukumu atvaļinājuma laikā, bet kas notika pēc atvaļinājuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Turklāt, kā tiesas sēdē apgalvoja EUI, tam, ka ierobežojums radās krimināltiesību piemērošanas kontekstā, nav nozīmes (iepriekš 47. punkts), ņemot vērā to, ka atšķirība starp ierobežojumiem, kas balstīti uz civiltiesībām, administratīvajām tiesībām vai krimināltiesībām, nav zināma Tiesas judikatūrā. Te es piebildīšu, ka pirms EEZ līguma stāšanās spēkā bija vispāratzīts, ka krimināltiesību normas var radīt brīvas pārvietošanās ierobežojumus<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0095"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19931124">1993. gada 24. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Keck</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Mithouard</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑267/91 un C‑268/91</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1993:905">EU:C:1993:905</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, un diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu Tiesa jau bija piemērojusi kriminālprocesa kontekstā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0096"><P>Piem., spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19840710">1984. gada 10. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Kirk</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>63/83</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1984:255">EU:C:1984:255</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Pilnības labad es norādīšu, ka pretēji tam, ko tiesas sēdē apgalvoja Norvēģija (iepriekš 55. punkts), nav monopola, lai noteiktu, kura brīvība konkrētajā lietā ir apstrīdēta dalībvalstu tiesās, un saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru iesniedzējtiesai ir jāsniedz visa nepieciešamā informācija par ES tiesībām, lai tā varētu atrisināt tajā izskatāmo strīdu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0097"><P>Skat., piem., nesenāku spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190508">2019. gada 8. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Związek Gmin Zagłębia Miedziowego</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑566/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:390">EU:C:2019:390</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Tāpēc, atbildot uz uzdotajiem jautājumiem, es atsaukšos uz EEZ līguma 36. un 4. pantu (skat. zemāk 124. punktu).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">LESD 21. pantam nav nozīmes pamatlietā.</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Tiklīdz ir noteikts, ka EEZ līguma 36. un 4. pants ir galvenās normas, diskusijas par to, vai tiesības, ko ES dalībvalstu pilsoņiem piešķir LESD 21. pants, ir attiecināmas uz EEZ dalībvalstu pilsoņiem, var nolikt malā, lai gan šie jautājumi tiek apspriesti procesuālajos rakstos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0098"><P>Skatīt iepriekš 38., 40., 55.–56., 61. un 75. punktu.</P></NOTE>. Kā tiesas sēdē uzsvēra EUI pārstāvis, LESD 21. pants nevar sašaurināt tādas brīvas pārvietošanās tiesības, kas jau ir paredzētas EEZ līgumā (iepriekš 47. punkts).</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="17"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Lai kāds būtu LESD 21. panta tiesību statuss kontekstā ar EBTA tiesībām – jautājums, kuru drīzumā atkal izskatīs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0099"><P>Sākotnēji skat. EBTA Tiesas <DATE ISO="20160726">2016. gada 26. jūlija</DATE> spriedumu lietā E‑28/15, <HT TYPE="ITALIC">Jabbi</HT> pret Norvēģijas valdību, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>. I.N. nav izvirzījis īpašus iebildumus, pamatojoties uz Direktīvu 2004/38, piemēram, par iebraukšanas tiesību pārkāpšanu saskaņā ar šīs direktīvas 5. pantu, kā tas ir izskatīts EBTA Tiesas <DATE ISO="20130722">2013. gada 22. jūlija</DATE> spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Wahl</HT>, E‑15/12, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>. Tāpēc es tālāk vairs neanalizēšu Direktīvu 2004/38, vienīgi norādīšu, ka tas kā sekundāro tiesību akts ir jāinterpretē saskaņā ar primāro tiesību pasākumu, proti, EEZ 36. pantu. Skatīt EBTA Tiesas <DATE ISO="20120123">2012. gada 23. janvāra</DATE> spriedumu, <HT TYPE="ITALIC">STX Norway Offshore AS</HT> u.c. pret Norvēģijas valsti, E‑2/11, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>., 34. punkts.</P></NOTE> EBTA Tiesa (skat. iepriekš 56. punktu), – tas neietekmē pamatlietas iznākumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0100"><P>Pašreizējās diskusijas par to, vai pilsonību var atdalīt no dalībvalsts valstspiederības, arī var neturpināt. Skat., piem., Nic Shuibhine, N., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0054" REF.END="QE0054"/>The Territory of the Union in EU citizenship Law: Charting a Route from Parallel to Integrated Narratives<QUOT.END REF.START="QS0054" CODE="201D" ID="QE0054"/>, (2019), <HT TYPE="ITALIC">Yearbook of European Law</HT> 1.</P></NOTE>. Te pietiek norādīt, ka skepse attiecībā uz Tiesas izstrādāto judikatūru, kuras pamatā ir tikai LESD 21. pants, – un Komisija norāda šādas judikatūras piemēru (iepriekš 75. punktā) – šķiet pamatota, ņemot vērā, ka LESD 21. pants tika iekļauts 2007. gada Lisabonas līgumā krietni pēc EEZ līguma stāšanās spēkā <DATE ISO="19940101">1994. gada 1. janvārī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0101"><P>Te, manuprāt, EEZ tiesībās ir nodalīti Tiesas nolēmumi, kas pieņemti pirms EEZ līguma datuma un attiecas uz EEZ noteikumiem, kuri ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0055" REF.END="QE0055"/>pēc būtības līdzvērtīgi attiecīgajiem Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līguma<QUOT.END REF.START="QS0055" CODE="201D" ID="QE0055"/> noteikumiem (EEZ līguma 6. pants), un Tiesas spriedumi, kas pieņemti pēc EEZ līguma parakstīšanas dienas. EBTA Uzraudzības iestādei un EBTA Tiesai ir pienākums tikai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0056" REF.END="QE0056"/>pienācīgi ņemt vērā principus, kas noteikti attiecīgajos spriedumos<QUOT.END REF.START="QS0056" CODE="201D" ID="QE0056"/> (3. panta 2. punkts Nolīgumā starp EBTA valstīm par Uzraudzības iestādes un Eiropas Kopienu Tiesas izveidi) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="344" PAGE.FIRST="3" DATE.PUB="1994">OV 1994, L 344, 3. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Objektīvs pamatojums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Nesodāmības novēršana ir objektīvs pamatojums pakalpojumu saņemšanas brīvības ierobežošanai</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Tiesības uz brīvu tūrisma pakalpojumu apriti ir objektīvi pamatotas saskaņā ar EEZ tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0102"><P>EBTA Tiesas <DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīļa</DATE> spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Holship Norge AS</HT> pret <HT TYPE="ITALIC">Norsk Transportarbeiderforbund</HT>, E‑14/15, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>., 121. punkts.</P></NOTE>, līdzīgi tās ir reglamentētas arī LESD 56. pantā. Vai Horvātija var paļauties uz nesodāmības novēršanu kā objektīvu pamatojumu, lai ierobežotu I.N. tiesības brīvi pārvietoties saskaņā ar EEZ līguma 36. pantu, aizturot viņu izdošanas nolūkā, ja tāda pati attieksme netiek nodrošināta pret Horvātijas pilsoņiem?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Tikai šajā aspektā spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0103"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160906">2016. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:630">EU:C:2016:630</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> iegūst nozīmi pamatlietā, kaut arī šķiet, ka tas ir bijis uzmanības centrā tiesvedībās Horvātijas tiesās, un tādējādi tas, iespējams, pārmērīgi, ietekmēja lietas materiālu saturu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Tiesa spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> nosprieda, ka noziedzīga nodarījuma izdarītāju nesodāmības riska novēršana principā ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0057" REF.END="QE0057"/>jāuzskata par likumīgu mērķi ES tiesībās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0104"><P>Turpat, 37. punkts.</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0057" CODE="201D" ID="QE0057"/>, un tas principā nozīmē nesodāmības riska novēršanas apstiprinājumu, lai pamatotu brīvas pārvietošanās ierobežojumu, kas tika atkārtots nākamajos spriedumos lietās <HT TYPE="ITALIC">Pisciotti</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0105"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180410">2018. gada 10. aprīlis</DATE> (<NO.CASE>C‑191/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:222">EU:C:2018:222</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un <HT TYPE="ITALIC">Raugevicius</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0106"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181113">2018. gada 13. novembris</DATE> (<NO.CASE>C‑247/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:898">EU:C:2018:898</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tiesa ir arī brīdinājusi par nesodāmības risku, izstrādājot savu judikatūru par Eiropas apcietināšanas ordera darbības ierobežojumiem un pakļaušanu necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda riskam. Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Generalstaatsanwaltschaft</HT> (Aizturēšanas apstākļi Ungārijā)</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑220/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:589">EU:C:2018:589</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0085">85.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0086">86.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>EEZ un ES tiesību aktu obligātais viendabīgums šķietami liek ar Horvātijas rīcībā esošajām pilnvarām rīkoties apstiprinoši, lai atsauktos uz nesodāmības riska novēršanu, aizturot un izdodot I.N. Tā kā brīvas pārvietošanās ierobežojumus var pamatot ar krimināltiesībām, nebūtu loģiski liegt dalībvalstij to attaisnot, balstoties uz apsvērumiem, kas vienādi izriet no krimināltiesību piemērošanas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="18"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Tomēr šis jautājums ir nošķirams no jautājuma, vai visos pamatlietas apstākļos Horvātijas iestāžu līdzšinējos aktus <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0058" REF.END="QE0058"/>var attaisnot ar objektīviem apsvērumiem [..], kas vajadzīgi interešu aizsardzībai, ko tie tiecas nodrošināt, un tikai, ciktāl šos mērķus nevar sasniegt ar mazāk ierobežojošiem pasākumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0107"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180410">2018. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pisciotti</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑191/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:222">EU:C:2018:222</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0058" CODE="201D" ID="QE0058"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Savstarpējās uzticēšanās neesamība EEZ tiesību aktos nav šķērslis sprieduma lietā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0059" REF.END="QE0059"/>Petruhhin<QUOT.END REF.START="QS0059" CODE="201D" ID="QE0059"/> piemērošanai</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Pirmkārt, es piekrītu tiesas sēdē Norvēģijas izteiktajiem argumentiem, ka savstarpējas uzticēšanās princips, kāds tas ir izstrādāts Eiropas Savienībā kopš 2007. gada Lisabonas līguma, nav piemērojams EEZ tiesībās. Lai gan EEZ tiesību sistēmai ir <HT TYPE="ITALIC">sui generis</HT> raksturs un starp EBTA un ES dalībvalstīm pastāv attiecību tuvums, kā izriet no 44. punktā minētā EUI veiktā raksturojuma un EEZ līguma normām, uz kurām atsaucas Komisija (iepriekš 76. punkts), par priviliģētajām EEZ attiecībām ar ES, tomēr nav noliedzams, ka savstarpēja uzticēšanās pirms Lisabonas līguma bija iedīgļa stadijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0108"><P>Plašākam ieskatam skat. Brouwer, E., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0060" REF.END="QE0060"/>Mutual Trust and the Dublin Regulation: the Protection of Fundamental Rights in the EU and the Burden of Proof<QUOT.END REF.START="QS0060" CODE="201D" ID="QE0060"/>, 9 (2013), <HT TYPE="ITALIC">Utrecht Law Review</HT>, 135. lpp.</P></NOTE>. Kā Norvēģija norāda iepriekš 59. punktā, LES 3. panta 2. punktam nav līdzvērtīga punkta EEZ līgumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0098"><NO.P>98.</NO.P><TXT>Tomēr es atkāpšos no Norvēģijas apgalvojuma, ka ne tādēļ – ka Tiesa lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> balstījās uz Eiropas apcietināšanas ordera izmantošanu kā alternatīvu izdošanai, kas mazāk ierobežo brīvas pārvietošanās brīvību, – Tiesa konstatēja, ka Eiropas apcietināšanas ordera izmantošana ir <HT TYPE="ITALIC">vienīgā</HT> pieņemamā alternatīva, uz kuru apsūdzētais var atsaukties, ja dalībvalsts izvirza izvairīšanos no nesodāmības kā pamatotu brīvas pārvietošanās ierobežojumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0099"><NO.P>99.</NO.P><TXT>To apstiprina spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Pisciotti</HT>, kurā atšķirībā no lietas <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> nav atsauces uz noteikumiem par Eiropas apcietināšanas ordera pamatlēmumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0109"><P>Tas pats attiecas uz <DATE ISO="20181113">2018. gada 13. novembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Raugevicius</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑247/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:898">EU:C:2018:898</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kas attiecas uz trešās valsts lūgumu izpildīt brīvības atņemšanas sodu pret ES pilsoni, kurš izmantojis savu tiesības brīvi pārvietoties.</P></NOTE> saistībā ar savstarpēju sadarbību (sal. iepriekš 57.–59. punktā norādītos Norvēģijas argumentus). Spriedumā lietā <HT TYPE="ITALIC">Pisciotti</HT> uzsvars drīzāk bija uz tāda mehānisma pieejamību, saskaņā ar kuru pret apsūdzēto faktiski var sākt efektīvu kriminālvajāšanu. Šajā spriedumā Tiesa nosprieda:</TXT><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0061" REF.END="QE0061"/>Šajā ziņā Tiesa nosprieda, ka ir jādod priekšroka informācijas apmaiņai ar dalībvalsti, kuras pilsonis ir attiecīgā persona, lai attiecīgā gadījumā šīs dalībvalsts iestādēm dotu iespēju izdot Eiropas apcietinājumu orderi <HT TYPE="ITALIC">kriminālvajāšanai</HT>. Tādējādi, ja dalībvalsts, uz kuru ir pārvietojies Savienības pilsonis, kurš ir kādas citas dalībvalsts pilsonis, ir saņēmusi tādas trešās valsts izdošanas lūgumu, ar kuru pirmā minētā dalībvalsts ir noslēgusi izdošanas nolīgumu, tai ir pienākums informēt dalībvalsti, kuras pilsonis ir attiecīgā persona, un, pēc šīs pēdējās minētās dalībvalsts lūguma nodot tai minēto pilsoni saskaņā ar Pamatlēmuma 2002/584 noteikumiem, <HT TYPE="ITALIC">ar nosacījumu, ka šai dalībvalstij atbilstoši tās valsts tiesībām ir kompetence veikt kriminālvajāšanu attiecībā uz šo personu par ārpus tās valsts teritorijas izdarītajiem nodarījumiem</HT> (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160906">2016. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:630">EU:C:2016:630</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0048">48.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0050">50.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0110"><P>Uzsvērums mans. Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180410">2018. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pisciotti</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑191/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:222">EU:C:2018:222</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0051">51.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0061" CODE="201D" ID="QE0061"/>.</P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0100"><NO.P>100.</NO.P><TXT>Tāpēc es uzskatu, ka šajā spriedumā uzsvars tika likts uz alternatīvas pieejamību, kas garantē nesodāmības novēršanu tādā pašā vai līdzīgā mērā kā izdošana. Atbildot uz uzdotajiem jautājumiem, zemāk 119.–123. punktā es apsvēršu, vai Islandes līdz šim veiktie pasākumi atbilst šim slieksnim.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="19"?><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">c)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Savstarpēja uzticēšanās un Kopējā Eiropas patvēruma sistēma</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0101"><NO.P>101.</NO.P><TXT>Lai gan es atzīstu, ka saskaņā ar vienošanos par Horvātijas pievienošanos Eiropas Savienībai tās dalība Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> ir tikai daļēja (iepriekš 15. punkts)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0111"><P>Tas drīzumā var mainīties. Skatīt Komisijas paziņojumu Eiropas Parlamentam un Padomei par pārbaudi, vai Horvātija pilnībā piemēro Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT>, COM(2019) 497 <HT TYPE="ITALIC">final</HT>.</P></NOTE>, Horvātija piedalās Kopējā Eiropas patvēruma sistēmā. Horvātija ir ne tikai Dublinas III regulas dalībniece<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0112"><P>Skat. iepriekš 5. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE> (kuras sekas Tiesa apsvēra spriedumā lietā A.S.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0113"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170726">2017. gada 26. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">A.S</HT></NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑490/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:585">EU:C:2017:585</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>) un <HT TYPE="ITALIC">Eurodac</HT> regulas dalībniece<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0114"><P>Skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>, tā ir ieviesusi un regulāri piemēro Kvalifikācijas direktīvu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0115"><P>Skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>, Procedūru direktīvu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0116"><P>Skat. iepriekš 7. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE> un Uzņemšanas direktīvu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0117"><P>https://www.asylumineurope.org/reports/country/croatia/annex‑i‑transposition‑ceas‑national-legislation</P></NOTE>. Tāpēc tai ir saistošs LESD 80. pants, saskaņā ar kuru uz kopējās Eiropas patvēruma politikas īstenošanu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0062" REF.END="QE0062"/>attiecas solidaritātes princips<QUOT.END REF.START="QS0062" CODE="201D" ID="QE0062"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0102"><NO.P>102.</NO.P><TXT>Plašos parametrus, kas ir pamatā gan dalībvalstu, <HT TYPE="ITALIC">gan</HT> tādu Šengenas asociēto valstu kā Islande dalībai Dublinas III regulā, ģenerāladvokāte E. Šarpstone [<HT TYPE="ITALIC">E</HT>. <HT TYPE="ITALIC">Sharpston</HT>] ņēma vērā secinājumos lietā A.S. un <HT TYPE="ITALIC">Jafari</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0118"><P>(<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑490/16 un C‑646/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:443">EU:C:2017:443</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Viņas apsvērumi bija šādi:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0063" REF.END="QE0063"/>KEPS [Kopēja Eiropas patvēruma sistēma] tika iecerēta situācijā, kad bija pamats uzskatīt, ka <HT TYPE="ITALIC">visas</HT> iesaistītās valstis – neatkarīgi no tā, v<HT TYPE="ITALIC">ai tās ir dalībvalstis vai trešās valstis</HT>, – ievēro pamattiesības, tostarp tiesības, kuru pamatā ir Ženēvas konvencija un 1967. gada protokols, un ECPAK [..], un ka dalībvalstis tādēļ šajā ziņā varētu viena otrai uzticēties [..]. <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0064" REF.END="QE0064"/>Tieši šī savstarpējās uzticības principa dēļ Savienības likumdevējs, lai vienkāršotu patvēruma pieteikumu izskatīšanas sistēmu un novērstu sistēmas noslogojumu ar valstu iestāžu pienākumu izskatīt vairākus viena un tā paša patvēruma meklētāja iesniegtus pieteikumus, palielinātu tiesisko noteiktību par patvēruma pieteikumu atbildīgās dalībvalsts noteikšanā un tādējādi novērstu t.s. <HT TYPE="ITALIC">forum shopping</HT>, kā visa pamatmērķis ir paātrināt pieteikumu izskatīšanu gan patvēruma meklētāju, gan piedalošos valstu interesēs, pieņēma [Dublinas II regulu].<QUOT.END REF.START="QS0064" CODE="201D" ID="QE0064"/> [..] Šie jautājumi ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0065" REF.END="QE0065"/>brīvības, drošības un tiesiskuma telpas<QUOT.END REF.START="QS0065" CODE="201D" ID="QE0065"/> jēdziena [..] un, it īpaši, KEPS, kas balstīta uz savstarpēju uzticību un prezumpciju, ka citas dalībvalstis ievēro Eiropas Savienības tiesības un, it īpaši, pamattiesības, kodols [..].<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0119"><P>Uzsvērums mans. Turpat, 123. punkts. Ģenerāladvokāte atsaucās uz Dublinas III regulas 2., 3., 19. un 39. apsvērumu un spriedumiem, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembris</DATE> <NAME.CASE>N.S. u.c</NAME.CASE>. (<NO.CASE>C‑411/10 un C‑493/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:865">EU:C:2011:865</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130606">2013. gada 6. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">MA</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑648/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:367">EU:C:2013:367</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131210">2013. gada 10. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Abdullahi</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑394/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:813">EU:C:2013:813</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Teksts ir citēts no sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Abdullahi</HT>, 53. punkts.</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0063" CODE="201D" ID="QE0063"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0103"><NO.P>103.</NO.P><TXT>Attiecībā uz Islandi jāteic, ka 2001. gadā Eiropas Kopiena, kāda tā bija toreiz, noslēdza nolīgumu ar Norvēģiju un Islandi par kritērijiem un mehānismiem tās valsts noteikšanai, kas ir atbildīga par to patvēruma lūgumu izskatīšanu, kuri iesniegti Islandē vai Norvēģijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0120"><P>Padomes Lēmums 2001/258/EK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="093" PAGE.FIRST="38" DATE.PUB="2001">OV 2001, L 93, 38. lpp.</REF.DOC.OJ>). Skat. arī iepriekš 6. zemsvītras piezīmē minētā nolīguma 1. pantu.</P></NOTE>. Līdz ar to, kā norādījusi Horvātija (iepriekš 68. punkts), Islande ir Dublinas III regulas un <HT TYPE="ITALIC">Eurodac</HT> regulas dalībniece<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0121"><P>Skat. attiecīgi iepriekš 6. un 7. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE> un tā, noslēdzot starptautisku nolīgumu, ir iesaistījusies Eiropas Patvēruma atbalsta birojā, savukārt EUI arī apgalvoja (iepriekš 47. punktā), ka Islandes tiesību aktos ir minēts Kvalifikācijas direktīvas 15. pants.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="20"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0104"><NO.P>104.</NO.P><TXT>Šie aspekti apvienojumā ar Islandes plašāku dalību Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT> kā Šengenas asociētajai valstij<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0122"><P>To galvenokārt nosaka Šengenas Asociācijas nolīgums, kas minēts iepriekš 4. zemsvītras piezīmē, un tajā ietilpst, piemēram, <DATE ISO="19850614">1985. gada 14. jūnija</DATE> Šengenas nolīgums, kas minēts iepriekš 21. zemsvītras piezīmē, un ar izņēmumiem Konvencija, kas parakstīta Šengenā <DATE ISO="19900619">1990. gada 19. jūnijā</DATE> starp Beļģijas Karalisti, Vācijas Federatīvo Republiku, Francijas Republiku, Luksemburgas Lielhercogisti un Nīderlandes Karalisti, īstenojot <DATE ISO="19850614">1985. gada 14. jūnija</DATE> Šengenas nolīgumu, iepriekš 16. zemsvītras piezīme; Padomes <DATE ISO="19990312">1999. gada 12. marta</DATE> Regula (EK) Nr. 574/1999, ar ko nosaka tās trešās valstis, kuru pilsoņiem ir vajadzīga vīza, lai šķērsotu dalībvalstu ārējās robežas (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="072" PAGE.FIRST="2" DATE.PUB="1999">OV 1999, L 72, 2. lpp.</REF.DOC.OJ>) (tagad – Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2018/1806 (<DATE ISO="20181114">2018. gada 14. novembris</DATE>), ar ko izveido to trešo valstu sarakstu, kuru valstspiederīgajiem, šķērsojot dalībvalstu ārējās robežas, ir jābūt vīzām, kā arī to trešo valstu sarakstu, uz kuru valstspiederīgajiem minētā prasība neattiecas) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="39" DATE.PUB="2018">OV 2018, L 303, 39. lpp.</REF.DOC.OJ>); Padomes <DATE ISO="19950529">1995. gada 29. maija</DATE> Regula (EK) Nr. 1683/95, ar ko nosaka vienotu vīzu formu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="164" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1995">OV 1995, L 164, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> saista Horvātiju un Islandi ar savstarpējas uzticēšanās pienākumu attiecībā uz lēmumiem, kas pieņemti, ievērojot kopējo Eiropas patvēruma politiku un jo īpaši Dublinas III regulu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0105"><NO.P>105.</NO.P><TXT>Jāuzsver, ka Tiesas judikatūrā savstarpēja uzticēšanās neaprobežojas ar uzticēšanos attiecībā uz patvēruma meklētāju pamattiesību ievērošanu un Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu pienācīgu piemērošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0123"><P>Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi. Skat. kopumā Lawunmi, D., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0066" REF.END="QE0066"/>The Dublin Regulation and the Charter: an impetus for change<QUOT.END REF.START="QS0066" CODE="201D" ID="QE0066"/>, Peers, S., <HT TYPE="ITALIC">et. al</HT>. (izd.) <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0067" REF.END="QE0067"/>The EU Charter of Fundamental Rights: a Commentary<QUOT.END REF.START="QS0067" CODE="201D" ID="QE0067"/>, 2. izdevums, <HT TYPE="ITALIC">Hart Publishing</HT>, 2020 (drīzumā tiks izdots).</P></NOTE>. Tas plašāk attiecas uz ES tiesību aktiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0124"><P>Skat., piem., spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190319">2019. gada 19. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jawo</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑163/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:218">EU:C:2019:218</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0081">81.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, tādējādi pieņemot, ka Islandē ir pareizi piemērota Dublinas III regula, vai, kā apgalvoja EUI (iepriekš 47. punkts), ir jāpieņem, ka tas, ka Islande piešķīra patvērumu, bija pamatoti, jo Islande sevi uzskatīja par atbildīgo iesaistīto valsti saskaņā ar Dublinas regulas III nodaļu un patiešām aizstāvēja savu lēmumu tiesas sēdē (iepriekš 51. punkts). Šī pieeja atbilst arī Dublinas III regulas prioritātēm un organizatoriskajiem principiem, kā ģenerāladvokāte E. Šarpstone paskaidrojusi iepriekš 102. punktā minētajos secinājumos (patvēruma pieteikumu izskatīšanas vienkāršošana; sistēmas noslogojuma novēršana; tiesiskās noteiktības veicināšana; izvairīšanās no t.s. <HT TYPE="ITALIC">forum shopping</HT>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0106"><NO.P>106.</NO.P><TXT>Faktiski Tiesa līdz šim ir mazinājusi savstarpējas uzticēšanās darbību Dublinas III regulas kontekstā, attiecinot to tikai uz patvēruma meklētāju pamattiesību nodrošināšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0125"><P>Skat. Tiesas judikatūru <DATE ISO="20111221">2011. gada 21. decembra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>N.S. u.c</NAME.CASE>.(<NO.CASE>C‑411/10 un C‑493/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2011:865">EU:C:2011:865</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un mijiedarbību ar ECT <DATE ISO="20110121">2011. gada 21. janvāra</DATE> spriedumu, M.S.S pret Beļģiju un Grieķiju, CE:ECHR:2011:0121JUD003069609. Skat. neseno spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190319">2019. gada 19. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jawo</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑163/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:218">EU:C:2019:218</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Ir neapšaubāms – ja savstarpējā uzticēšanās saistībā ar Dublinas III regulu mazinātos, tiktu pārkāptas patvēruma meklētāju pamattiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0107"><NO.P>107.</NO.P><TXT>Tas nozīmē, ka Horvātijai ir taisnība, kad tā apgalvo (iepriekš 68. punkts), ka ir jāpieņem, ka Islande ievēro ES noteikumus patvēruma un starptautiskās aizsardzības jomā un ka, izskatot I.N. lietu, tiek izmantoti visi abu valstu sadarbības mehānismi.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0126"><P>Šķiet, ka Horvātija pamatoti uzskata, ka tai vismaz daļēji ir saistošas Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu, II nodaļas par savstarpējo palīdzību krimināllietās normas, iepriekš 16. zemsvītras piezīme. Skat. Akta par Horvātijas Republikas pievienošanos II pielikumu, iepriekš 20. zemsvītras piezīme. Islandei ir saistoša šīs pašas konvencijas II nodaļa par savstarpējo palīdzību krimināllietās, kā izriet no Šengenas asociācijas nolīguma I daļas A pielikuma, 3. zemsvītras piezīme.</P></NOTE> Savstarpēja uzticēšanās kopējās Eiropas patvēruma sistēmas kontekstā ir savstarpējas uzticēšanās <HT TYPE="ITALIC">žanrs</HT>, kas jāņem vērā, novērtējot Horvātijas reakciju uz Islandes līdzšinējiem lūgumiem pretrunā sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> nostiprinātajiem principiem, nevis savstarpēju uzticēšanos sadarbības krimināllietās kontekstā saskaņā ar ES tiesībām vai labticības noteikumu, kas raksturīgi EEZ līgumam, paplašināšanu un attīstību. Saskaņā ar 19. protokola par Šengenas <HT TYPE="ITALIC">acquis</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0127"><P>Skat. 17. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE> 6. apsvērumu starp Islandi un Norvēģiju ir jāuztur <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0068" REF.END="QE0068"/>īpašas attiecības<QUOT.END REF.START="QS0068" CODE="201D" ID="QE0068"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0108"><NO.P>108.</NO.P><TXT>Jāpiebilst, ka savstarpējo uzticēšanos, ko Horvātijai ir pienākums izrādīt Islandei, nekādā veidā neietekmē tas, ka I.N. ir ieguvis Islandes pilsonību. Pirmkārt, Islandes izdotie dokumenti, kas piešķir I.N. bēgļa statusu, joprojām bija spēkā, kad viņš šķērsoja Horvātijas robežu. Otrkārt, I.N. tika liegts meklēt patvērumu gan saskaņā ar Horvātijas tiesībām (iepriekš 35. un 67. punkts), gan ar Dublinas III regulu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0128"><P>Saskaņā ar Dublinas III regulas 3. panta 1. punktu, iepriekš 5. zemsvītras piezīme, patvēruma pieteikumu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0069" REF.END="QE0069"/>izskata viena dalībvalsts<QUOT.END REF.START="QS0069" CODE="201D" ID="QE0069"/>.</P></NOTE>, jo viņš jau bija ieguvis patvērumu dalībvalstī, kas ir tās dalībniece. Treškārt, patvēruma<?PAGE NO="21"?> piešķiršana Islandē joprojām bija būtiska, lai aizsargātu I.N. pret rīcību, kuru aizliedz Ženēvas konvencija par bēgļu statusu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0129"><P>Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi. Sakarā ar Dublinas III regulas 3. apsvērumu šī konvencija ir Dublinas III regulas interpretācijas avots.</P></NOTE>, un novērstu t.s. <HT TYPE="ITALIC">forum shopping</HT>, kas ir viens no Dublinas III regulas pamatmērķiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0130"><P>Skat. iepriekš 102. punktā citētos ģenerāladvokātes E. Šarpstones secinājumus lietā A.S. un <HT TYPE="ITALIC">Jafari</HT>.</P></NOTE>. Ceturtkārt, I.N. bēgļa statuss nebija atsaukts ar kādu no procedūrām, kas šajā ziņā noteiktas ES tiesību aktos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0131"><P>Skat. Procedūru direktīvu, iepriekš 7. zemsvītras piezīme.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0109"><NO.P>109.</NO.P><TXT>Atzīstu, ka Ženēvas Konvencijas par bēgļa statusu 1. panta C daļas, kas attiecas uz bēgļu statusu, 3. punktā uzskaitīts, ka tad, ja persona <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0070" REF.END="QE0070"/>ir ieguvusi jaunu pilsonību un bauda savas jaunās pilsonības valsts aizsardzību<QUOT.END REF.START="QS0070" CODE="201D" ID="QE0070"/>, tas ir viens no pamatojumiem, kad bēgļa statuss beidzas. Tomēr, ņemot vērā konvencijas mērķi, ja attiecīgā persona ir ieguvusi pilsonību, bēgļa statuss beidzas tikai tad, ja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0071" REF.END="QE0071"/>apstākļi, kuru dēļ tā tikusi atzīta par bēgļi, vairs nepastāv, un tāpēc aizsardzība vairs nav nepieciešama vai pamatota<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0132"><P>Kapferer, S., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0072" REF.END="QE0072"/>Cancellation of Refugee Status<QUOT.END REF.START="QS0072" CODE="201D" ID="QE0072"/>, <HT TYPE="ITALIC">Legal and Protection Policy Research Series</HT>, UNHCR PPLA/2003/02, 2003. gada marts, 36.–37. lpp.</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0071" CODE="201D" ID="QE0071"/>. Kā izriet no pamatlietas, kopējās Eiropas patvēruma sistēmas pārvaldes īpatnības nozīmē, ka bēgļa statuss var joprojām būt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0073" REF.END="QE0073"/>nepieciešams<QUOT.END REF.START="QS0073" CODE="201D" ID="QE0073"/> aizsardzības nodrošināšanai pat pēc jaunas pilsonības iegūšanas. Šis ir konteksts, kādā ir jālasa Ženēvas konvencijas par bēgļa statusu 1. panta C daļas 3. punkts, un šis konteksts nepieļauj tā gramatisku interpretāciju. Konvencijas preambulā ir paredzēts, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0074" REF.END="QE0074"/>dažādos gadījumos Apvienotās Nācijas ir deklarējušas savas patiesās bažas par bēgļiem un centušās nodrošināt bēgļiem visplašāko iespēju izmantot šīs pamattiesības un brīvības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0133"><P>Uzsvērums mans. Skat. iepriekš 10. zemsvītras piezīmi. Skat. arī <DATE ISO="20190514">2019. gada 14. maija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>M u.c. (Bēgļa statusa atcelšana</NAME.CASE>) (<NO.CASE>C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:403">EU:C:2019:403</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0081">81.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) par Ženēvas konvencijas vietu ES tiesībās. 108. punktā Tiesa nosprieda, ka ES sekundārās tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām dalībvalstis tiek mudinātas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0075" REF.END="QE0075"/>nepildīt tādas savas starptautiskās saistības kā no Ženēvas konvencijas izrietošās saistības, ierobežojot tiesības<QUOT.END REF.START="QS0075" CODE="201D" ID="QE0075"/>, kas izriet no šīs konvencijas.</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0074" CODE="201D" ID="QE0074"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0110"><NO.P>110.</NO.P><TXT>Visbeidzot – nekas nevar būt nesaderīgāks ar I. N. pamattiesībām kā tas, ka tiek atņemta aizsardzība, kas viņam pienākas tādēļ, ka Islande, ņemot vērā, ka viņš ir ieguvis Islandes pilsonību, ir piemērojusi Dublinas III regulu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">d)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">I.N. pamattiesību aizsardzības būtiskās normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0111"><NO.P>111.</NO.P><TXT>Pamattiesību jomā I.N. mērķis ir izvairīties no pakļaušanas necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei vai soda izciešanai un no netaisnīgas tiesas. Saistībā ar abiem šiem aspektiem pret I.N. izturas citādi nekā pret Horvātijas pilsoni, jo saskaņā ar Horvātijas konstitūciju pilsoņu izdošana ir aizliegta.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0112"><NO.P>112.</NO.P><TXT>Šajā situācijā varētu būt noderīgi norādīt, ka pamatlieta ir koncentrisku apļu sinerģijas <HT TYPE="ITALIC">pārklāšanās</HT> piemērs, kas aptver attiecīgās starptautiskās organizācijas, jo materiālās tiesības, kas tiek ņemtas vērā, tiek aizsargātas līdzīgi ar visiem trim juridiskajiem instrumentiem, kaut arī tos varētu uzskatīt par konkurējošiem, proti, ECTK, Harta un EEZ līgums. Necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes aizliegums ir daļa no kopējā Eiropas konstitucionālā mantojuma.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0113"><NO.P>113.</NO.P><TXT>Atzīstu, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0076" REF.END="QE0076"/>lai arī EBTA Tiesa ir paudusi viedokli, ka EEZ līguma noteikumi <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0077" REF.END="QE0077"/>ir jāinterpretē, ņemot vērā pamattiesības<QUOT.END REF.START="QS0077" CODE="201D" ID="QE0077"/>, lai uzlabotu saskanību starp EEZ tiesībām un ES tiesībām (skat. arī EBTA Tiesas spriedumu lietā E‑28/15, <HT TYPE="ITALIC">Yankuba Jabbi</HT> [2016], 81. punkts), EEZ līgumā nav iekļauta ES Pamattiesību harta vai jebkādas atsauces uz citiem juridiskiem instrumentiem ar tādu pašu iedarbību, piemēram, Konvenciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0134"><P>Otrās nodaļas lēmums, <DATE ISO="20191105">2019. gada 5. novembra</DATE> sēde, <HT TYPE="ITALIC">Konkurrenten. NO</HT> <HT TYPE="ITALIC">A.S</HT>. pret Norvēģiju, Pieteikums Nr. 47341/15, 43. punkts.</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0076" CODE="201D" ID="QE0076"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0114"><NO.P>114.</NO.P><TXT>Tomēr pamatlietas kontekstā tam vienkārši nav nozīmes, jo līgumslēdzēju valstu tiesas pienākums pirms izdošanas izvērtēt necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risku ir ietverts Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā saskaņā ar ECTK 3. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0135"><P>Skat., piem., ECT <DATE ISO="20191119">2019. gada 19. novembra</DATE> spriedumu lietā TK un SR pret Krieviju (CE:ECHR:2019:1119JUD002849215, 78., 91.–96. punkts).</P></NOTE>. Tilts uz ES tiesībām un Hartu rodas no tā, ka Tiesa ir nospriedusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0078" REF.END="QE0078"/>necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes aizliegums, kas paredzēts Hartas 4. pantā,<?PAGE NO="22"?> atbilst ECTK 3. pantā noteiktajam un šajā ziņā tā nozīme un apjoms atbilstoši Hartas 52. panta 3. punktam ir tādi paši kā tie, kas ir sniegti šajā konvencijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0136"><P>Tiesas spriedums, 2017. gada 16. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>C.K. u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑578/16 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:127">EU:C:2017:127</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE><QUOT.END REF.START="QS0078" CODE="201D" ID="QE0078"/>. Individuālo pamattiesību aizsardzības līmeni var paplašināt, paplašinot Hartas piemērošanas jomu (piemēram, iespējams, attiecībā uz īpašuma aizsardzību saskaņā ar Hartu, kā atspoguļots Hartas 17. pantā un tajā izteiktajā tiešajā atsaucē uz intelektuālo īpašumu), bet pamatlietā šāda situācija nerodas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0115"><NO.P>115.</NO.P><TXT>Tiltu uz EEZ tiesībām veido fakts, ka ECTK ir sen atzīts nozīmīgs EEZ tiesību avots, tā pirmajā apsvērumā ir noteikts, ka EEZ tiks veidota, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0079" REF.END="QE0079"/>balstoties uz mieru, demokrātiju un cilvēktiesībām<QUOT.END REF.START="QS0079" CODE="201D" ID="QE0079"/>, un tas ir saistoši arī EEZ līguma dalībniecēm attiecībā uz pamattiesībām, kad tās atkāpjas no EEZ tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0137"><P>EBTA Tiesas <DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīļa</DATE> spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Holship Norge AS</HT> pret <HT TYPE="ITALIC">Norsk Transportarbeiderforbund</HT>, E‑14/15, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>., 123. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0116"><NO.P>116.</NO.P><TXT>Saskaņā ar ES tiesībām, tāpat kā saskaņā ar ECTK tiesībām, aizliegums izdot personu, ja pastāv necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risks, ir piemērojams attiecībā uz ikvienu, neatkarīgi no valstspiederības. Tas ir atspoguļots Hartas 19. panta 2. punktā iekļautajā vārdā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0080" REF.END="QE0080"/>neviens<QUOT.END REF.START="QS0080" CODE="201D" ID="QE0080"/>, un šis noteikums ievieš ES tiesību aktos principus, ko Cilvēktiesību tiesa ir attīstījusi saskaņā ar ECTK 3. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0138"><P>Skat. Hartas 19. panta 2. punkta skaidrojumus (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="303" PAGE.FIRST="17" DATE.PUB="2007">OV 2007, C 303, 17. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>. Tādējādi tam, ka I.N. nav ES dalībvalsts pilsonis, nav nozīmes šo materiālo tiesību izmantošanā, ņemot vērā to plašo piemērojamību <HT TYPE="ITALIC">ratione personae</HT>. 19. panta 2. punktu piemēro neatkarīgi no diskriminācijas un ES valstspiederības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0139"><P>Rīkojums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170906">2017. gada 6. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Peter Schotthöfer</HT> &amp; <HT TYPE="ITALIC">Florian Steiner</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑473/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:633">EU:C:2017:633</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Šī sprieduma rezolutīvajā daļā ir norāde uz pilsonību, bet punktos, kuros ir izklāstīti tiesību principi, kas izriet no Hartas 19. panta 2. punkta, tādu norāžu nav. Skat. tostarp 22., 24. un 26. punktu. 24. punktā ir runa par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0081" REF.END="QE0081"/>personu<QUOT.END REF.START="QS0081" CODE="201D" ID="QE0081"/>, nevis pilsoni. Attiecībā uz izraidīšanu un Hartas 19. panta 2. punktu skat. <DATE ISO="20190514">2019. gada 14. maija</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>M u.c. (Bēgļu statusa atcelšana</NAME.CASE>) (<NO.CASE>C‑391/16, C‑77/17 un C‑78/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:403">EU:C:2019:403</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0095">95.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0117"><NO.P>117.</NO.P><TXT>Līdz šim aizliegumu pakļaut personu netaisnīgas tiesas riskam, pārkāpjot Hartas 47. pantu sistemātisku nepilnību dēļ, Tiesa ir atzinusi tikai Eiropas kontekstā un tikai saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0140"><P><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlija</DATE> spriedums, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Minister for Justice and Equality</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑216/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:586">EU:C:2018:586</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr, kā norādīts manos secinājumos lietā <HT TYPE="ITALIC">Minister for Justice and Equality</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0141"><P>(<REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑216/18 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:517">EU:C:2018:517</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0066">66.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, Eiropas Cilvēktiesību tiesa liedz līgumslēdzējām valstīm izraidīt personu, ja šai personai galamērķa valstī pastāv reāls risks tikt pakļautai acīmredzamai taisnīguma liegšanai, pārkāpjot ECTK 6. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0142"><P>ECT, 2012. gada 17. janvāris, <HT TYPE="ITALIC">Othman (Abu Qatada)</HT> pret Apvienoto Karalisti (CE:ECHR:2012:0117JUD000813909, 258. punkts).</P></NOTE>. Tādējādi es uzskatu, ka Hartas 47. panta materiālā piemērošanas joma vienlīdz attiecas arī uz situāciju, kurā ikviens neatkarīgi no valstspiederības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0143"><P>Atzīmēju, ka nedz EEZ līguma 4. pantā, nedz LESD 18. pantā noteiktais diskriminācijas aizliegums pilsonības dēļ nav attiecināms tikai uz EEZ dalībvalstu pilsoņiem vai ES dalībvalstu pilsoņiem, un arī Hartas 21. panta otrā daļa nav šādi formulēta. Jebkāda diskriminācija ir aizliegta ar šo attiecīgo instrumentu piemērošanas jomu.</P></NOTE> tiek pakļauts šādai taisnīguma liegšanai trešajā valstī, ņemot vērā, ka viņu situācija ietilpst Hartas piemērošanas jomā. Tas tāpēc, ka Hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts, ka Hartas tiesības, kas atbilst ECTK tiesībām, ir jāinterpretē vienādi, atstājot ES novērtējuma brīvību nodrošināt augstāku aizsardzības līmeni. Citiem vārdiem, ja ar ECTK 6. pantu netiek pieļauta izraidīšana – kad pastāv risks, ka persona var saskarties ar acīmredzamu taisnīguma liegšanu, – tad tā tam jābūt arī attiecībā uz Hartas 47. pantu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="23"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0118"><NO.P>118.</NO.P><TXT>I.N. situācija ietilpst Hartas piemērošanas jomā divos veidos. Pirmkārt, gan saskaņā ar EEZ tiesībām, gan ES pamattiesību aktiem uz atkāpēm no brīvas pārvietošanās attiecas pamattiesību ievērošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0144"><P>Skat. attiecīgo EBTA Tiesas <DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīļa</DATE> spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Holship Norge AS</HT> pret <HT TYPE="ITALIC">Norsk Transportarbeiderforbund</HT>, E‑14/15, <HT TYPE="ITALIC">EFTA Ct. Rep</HT>., 123. punkts, un <DATE ISO="20171220">2017. gada 20. decembra</DATE> spriedumu lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Global Starnet</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑322/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:985">EU:C:2017:985</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0044">44.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Otrkārt, ņemot vērā, ka iesniedzējtiesai ir pienākums ievērot savstarpējo uzticēšanos saskaņā ar Dublinas II regulu, visi attiecīgie Dublinas III regulas noteikumi, piemēram, 3. panta 1. punkts un tā (netiešais) aizliegums attiecībā uz vairākiem patvēruma pieteikumiem, ir jāinterpretē un jāpiemēro saskaņā ar Hartu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0145"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190319">2019. gada 19. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Jawo</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑163/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:218">EU:C:2019:218</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0078">78.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tā kā I.N. nav ES dalībvalsts pilsonis un tā kā šajā gadījumā EAO pamatlēmums nav piemērojams (iepriekš 34. zemsvītras piezīme), Hartas piemērošanas pamatu, kuru piemēroja <DATE ISO="20160906">2016. gada 6. septembra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑182/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:630">EU:C:2016:630</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), nevar attiecināt uz pamatlietu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Būtiski fakti un atbildes uz uzdotajiem jautājumiem</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0119"><NO.P>119.</NO.P><TXT>Es esmu atbildējis uz uzdotajiem jautājumiem tādā nozīmē, kā norādīts iepriekš 7.–9. punktā, pamatojoties uz IV daļā izklāstītajiem juridiskajiem principiem un šādiem svarīgiem faktiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0120"><NO.P>120.</NO.P><TXT>Vārdi, kas izmantoti otrajā jautājumā, liek domāt, ka Islande ir lūgusi I.N. atgriešanu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0082" REF.END="QE0082"/>lai veiktu tiesvedību, attiecībā uz kuru tiek pieprasīta izdošana<QUOT.END REF.START="QS0082" CODE="201D" ID="QE0082"/>. Tomēr atbildēs uz jautājumiem, kas Islandei tika uzdoti tiesas sēdē, tika precizēts, ka Islandes vēstniecības Berlīnē <DATE ISO="20190724">2019. gada 24. jūlija</DATE> paziņojumā šāds specifisks lūgums nav ietverts (iepriekš 53. punkts). Turklāt Islandes pārstāvis tiesas sēdē paziņoja, ka Horvātijai ir pienākums nodrošināt Islandei tās rīcībā esošos dokumentus, lai tos varētu nodot neatkarīgam prokuroram Islandē, kurš pēc tam apsvērs kriminālvajāšanas uzsākšanu pret I.N. Islandē (iepriekš 50. punkts). Tomēr lietas materiālos nav precīzi norādīts, kad un vai vispār Islande kādreiz to būtu lūgusi Horvātijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0121"><NO.P>121.</NO.P><TXT>Lietas materiālos arī nekādi nav norādīts, vai strīds starp Horvātiju un Islandi ir nodots izskatīšanai Apvienotajā komitejā, kas izveidota saskaņā ar Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Islandes Republiku, un Norvēģijas Karalisti par kritērijiem un mehānismiem tās valsts noteikšanai, kura ir atbildīga par to patvēruma lūgumu izskatīšanu, kuri iesniegti kādā dalībvalstī vai Islandē, vai Norvēģijā 3. pantu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0146"><P>6. zemsvītras piezīme. Skat. pēc analoģijas spriedumu, 2018. gada 16. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>E</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑240/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:8">EU:C:2018:8</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>). Šengenas asociācijas nolīguma 3. pantam, iepriekš 4. zemsvītras piezīme, un ar to izveidotajai Apvienotajai Komitejai arī var būt nozīme.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0122"><NO.P>122.</NO.P><TXT>Tāpēc, manuprāt, būtu pāragri, ja Tiesa atbildētu apstiprinoši uz otro jautājumu un noteiktu Horvātijai pienākumu aktīvi rīkoties, lai atbrīvotu I.N., pamatojoties uz Nolīgumu par nodošanas procedūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0147"><P>Skat. iepriekš 8. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Ja Islande izdod apcietināšanas orderi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0148"><P>Skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180410">2018. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pisciotti</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑191/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:222">EU:C:2018:222</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0055">55.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Šajā spriedumā Tiesa nosprieda, ka ir izšķiroša nozīme tam, ka dalībvalsts iestādes nekad nav izdevušas Eiropas apcietināšanas orderi.</P></NOTE>, Horvātijas tiesai, pamatojoties uz visiem attiecīgajiem pierādījumiem, ir jāizvērtē, vai Islandes ierosinājums sniedz garantiju, lai izvairītos no nesodāmības, kas būtu līdzvērtīga izdošanai; sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Petruhhin</HT> stūrakmens (iepriekš 99.–100. punkts). Šādos apstākļos mani apsvērumi attiecībā uz Nolīgumu par nodošanas procedūru aprobežojas, norādot, ka šāda garantija ir sniegta, un, pretēji Norvēģijas paustajiem argumentiem (iepriekš 57.–59. punkts), to nemazina tas, ka nav skaidras atsauces uz savstarpēju uzticēšanos, jo kārtības, kas izveidota ar Nolīgumu par nodošanas procedūru, stingrība ir pietiekami plaši noteikta citos noteikumos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0149"><P>Piem., pirmais, trešais, astotais apsvērums, 1. pants un ierobežotais izpildes neesamības pamats 4. pantā, kas papildināts ar tā vispārējo līdzību ar Eiropas apcietināšanas orderi. Skat. Nolīgumu par nodošanas procedūru, iepriekš 8. zemsvītras piezīme.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="24"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0123"><NO.P>123.</NO.P><TXT>Tajā pašā laikā mana atbilde uz otro jautājumu nekādā veidā neļauj Horvātijas tiesām rīkoties nesaderīgi ar Islandes <DATE ISO="20150611">2015. gada 11. jūnija</DATE> lēmumu par patvēruma piešķiršanu I.N. (kaut arī Horvātijas tiesas jebkādu apstākļu Krievijā novērtējumu veic, ņemot vērā pašreizējos apstākļus, nevis tos, kas pārsvarā pastāvēja 2015. gadā), jo spēkā starp Islandi un Horvātiju pastāv savstarpējas uzticēšanās pienākums, kas izriet no to dalības Kopējā Eiropas patvēruma sistēmā un Dublinas III regulā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0150"><P>Skat. iepriekš 6. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0124"><NO.P>124.</NO.P><TXT>Tāpēc es ierosinu uz Horvātijas Augstākās tiesas uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>Pamatlietas apstākļos EEZ līguma 4. un 36. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka Eiropas Savienības dalībvalsts, kas pieņem lēmumu par tādas valsts pilsoņa izdošanu trešajai valstij, kura nav Eiropas Savienības dalībvalsts, bet ir Šengenas asociētā valsts, tai ir jāinformē šī Šengenas asociētā valsts par izdošanas lūgumu. Dalībvalstij ir papildu pienākums nosūtīt Šengenas asociētajai valstij visus tās rīcībā esošos materiālus, kas Šengenas asociētajai valstij varētu palīdzēt izlemt, vai uzsākt kriminālvajāšanu pret attiecīgo pilsoni un lūgt viņa atgriešanu. Turklāt Kopējai Eiropas patvēruma sistēmai raksturīgais savstarpējas uzticēšanās pienākums – kas tostarp noteikts Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20130626">2013. gada 26. jūnija</DATE> Regulā (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm, – nepieļauj to, ka dalībvalsts iestādes, ieskaitot tās tiesas, rīkojas nesaderīgi ar patvērumu, kas piešķirts pirms šīs Šengenas asociētās valsts pilsonības iegūšanas. Šo konstatējumu piemēro, kad tiek novērtēts risks par pilsoņa pakļaušanu necilvēcīgai un pazemojošai attieksmei un acīmredzamu taisnīguma noliegšanu brīdī, kad dalībvalstī notiek tiesvedība, ja viņš tiktu izraidīts uz trešo valsti.</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT>Apstākļos, kad Šengenas asociētajai valstij vēl ir jāizdod izdošanas lūgums, dalībvalstij nav pienākums aktīvi nodot Šengenas asociētās valsts pilsoni saskaņā ar Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Islandes Republiku un Norvēģijas Karalisti par nodošanas procedūru starp Eiropas Savienības dalībvalstīm, Islandi un Norvēģiju. Ja izdošanas lūgums tiek iesniegts, dalībvalsts tiesām ir jāizvērtē, vai visos apstākļos izdošanas lūgums nodrošina garantiju pret nesodāmību, kas līdzvērtīga izdošanai trešajai valstij, nezaudējot pienākumu rīkoties saderīgi ar iepriekš piešķirtu Šengenas asociētās valsts patvērumu.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>