–

AW, BV, CU un DT vārdā – L. Šaltinytė, kam palīdz L. Žalnieriūnas, advokatas,

–

Lietuvas valdības vārdā – R. Dzikovič un K. Dieninis, kā arī R. Krasuckaitė, pārstāvji,

–

Eiropas Komisijas vārdā – G. Braun un S. L. Kalėda, kā arī L. Nicolae un A. Steiblytė, pārstāvji,

1

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt 26. pantu Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvā 2002/22/EK (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva) (OV 2002, L 108, 51. lpp.), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (2009. gada 25. novembris) (OV 2009, L 337, 11. lpp.) (turpmāk tekstā – “Direktīva 2002/22”).

2

Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp AW, BV, CU un DT (turpmāk tekstā – “AW u.c.”) un Lietuvos valstybė (Lietuvas valsts), ko pārstāv Lietuvos Respublikos ryšių reguliavimo tarnyba (Lietuvas Republikas Komunikāciju regulējuma padome), Bendrasis pagalbos centras (Ārkārtas reaģēšanas centrs) un Lietuvos Respublikos vidaus reikalų ministerija (Lietuvas Republikas Iekšlietu ministrija), par viņu prasību par zaudējumu atlīdzību.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

Direktīva 2002/22

3

Direktīvas 2002/22 36. apsvērumā ir noteikts:

4

Šīs direktīvas 26. pantā ir noteikts:

Direktīva 2009/136

5

Direktīvas 2009/136 39. apsvērumā ir noteikts:

Lietuvas tiesības

Lietuvas Republikas Likums Nr. IX‑2135 par elektronisko komunikāciju

6

2004. gada 15. aprīļa Lietuvos Respublikos elektroninių ryšių įstatymas n° IX‑2135 (Lietuvas Republikas Likums Nr. IX‑2135 par elektronisko komunikāciju) (Žin., 2004., Nr. 69‑2382), redakcijā, kas ir piemērojama pamatlietas faktiem, 34. panta 10. punktā bija noteikts:

7

Šī likuma 68. panta 2. punkts bija formulēts šādi:

Piekļuves neatliekamās palīdzības pakalpojumiem noteikumi

8

Ar 2011. gada 7. novembra Rīkojumu Nr. 1V‑1087 Komunikāciju regulējuma padomes direktors apstiprināja Noteikumus par abonentu vai lietotāju piekļuvi to iestāžu, kuras sniedz neatliekamās palīdzības izsaukumu pakalpojumus, pakalpojumiem (turpmāk tekstā – “Piekļuves neatliekamās palīdzības pakalpojumiem noteikumi”).

9

Šo noteikumu 4.5.4.1. punktā ir paredzēts, ka publisko mobilo tālruņu tīkla pakalpojumu sniedzējiem ir jāsniedz atrašanās vietas informācija ar bāzes stacijas (sektora) pārklājuma (Cell‑ID) precizitāti. Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzsver, ka minētajos noteikumos nav precizēta nedz minimālā precizitāte, ar kādu bāzes stacijai jāsniedz zvanītāja atrašanās vieta, nedz arī bāzes staciju izvietojuma blīvums.

10

Atbilstoši Piekļuves neatliekamās palīdzības pakalpojumiem noteikumu 4.5.4.2. punktam 95 % no visas atrašanās vietas informācijas ir jāsniedz 20 sekunžu laikā, sākot ar brīdi, kad Ārkārtas reaģēšanas centrs pieslēdzas serverim, vai sākot ar brīdi, kad Ārkārtas reaģēšanas centrs nosūta pieprasījumu publiskā mobilo tālruņu tīkla vai publisko mobilo pakalpojumu sniedzējam.

11

Piekļuves neatliekamās palīdzības pakalpojumiem noteikumu 4.5.4.3. punktā ir noteikts, ka publiskā mobilā tīkla pakalpojumu sniedzēju izmantotajai sistēmai atrašanās vietas informācijas sniegšanai ir jābūt pilnīgi dublējošai, bet tās pieejamībai ir jābūt ne mazākai par 97 % gadā.

Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

12

AW u.c. ir ES – jaunas, septiņpadsmitgadīgas meitenes, kura ir noziedzīgā nodarījumā cietusī, – tuvinieki. No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka 2013. gada 21. septembrī ap plkst. 6 rītā Panevēžas [Panevėžys] (Lietuva) nomalē ES tika nolaupīta, izvarota un automašīnas bagāžniekā sadedzināta dzīva. Atrazdamās ieslodzīta šajā bagāžniekā, viņa, izmantojot mobilo telefonu, bija zvanījusi Lietuvas neatliekamās palīdzības zvanu saņemšanas centram uz Eiropas vienoto neatliekamās palīdzības dienesta numuru 112 (turpmāk tekstā – “112”) apmēram desmit reizes, lai lūgtu palīdzību. Tomēr neatliekamās palīdzības zvanu saņemšanas centra iekārtās neparādījās izmantotā mobilā telefona numurs, un tas neļāva šī centra darbiniekiem noteikt viņas atrašanās vietu. Nebija iespējams noteikt nedz to, vai ES izmantotais mobilais telefons ir aprīkots ar SIM karti, nedz to, kādēļ viņas numurs nav redzams neatliekamo zvanu saņemšanas centrā.

13

AW u.c. cēla prasību iesniedzējtiesā, prasot piespriest Lietuvas valstij atlīdzināt morālo kaitējumu, kas nodarīts cietušajai ES un viņiem pašiem – ES tuviniekiem. Savas prasības pamatojumam viņi norāda, ka Lietuvas Republika nav pienācīgi nodrošinājusi praktisku Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkta īstenošanu. Šīs nenodrošināšanas dēļ neesot bijis iespējams policijas dienestiem uz vietas sniegt informāciju par ES atrašanās vietu, tādēļ tie neesot varējuši viņai palīdzēt.

14

Iesniedzējtiesa pievēršas jautājumam, pirmkārt, vai Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punktā ir noteikts pienākums sniegt zvanītāja atrašanās vietas informāciju, ja zvans tiek veikts no aparāta, kurā nav SIM kartes, un, otrkārt, vai tādā gadījumā, kāds ir pamatlietā, kad dalībvalsts tiesiskais regulējums ļauj zvanīt uz 112 no mobilā telefona bez SIM kartes, zvanītāja atrašanās vietas informācija ir jānosaka saskaņā ar Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punktu.

15

Ja būtu jāuzskata, ka gadījumā, kad zvans uz 112 tiek veikts no mobilā telefona bez SIM kartes, dalībvalstīm ir jānodrošina zvanītāja atrašanās vietas noteikšana, iesniedzējtiesa arī vēlas noskaidrot, vai attiecībā uz saistībām, kuras izriet no Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkta, piemērojamais Lietuvas tiesiskais regulējums ļauj nodrošināt pietiekami precīzu zvanītāja atrašanās vietas noteikšanu.

16

Visbeidzot iesniedzējtiesa norāda, ka tad, ja izrādīsies, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm ir jānodrošina personas, kura zvana uz 112, atrašanās vietas noteikšana pat tādā gadījumā, ja šī persona zvana, izmantojot mobilo telefonu, kas nav aprīkots ar SIM karti, tai būs jāpievēršas jautājumam par to, vai ir jāpastāv tiešai cēloņsakarībai starp attiecīgās dalībvalsts pienākuma neizpildi un privātpersonām nodarīto kaitējumu, vai arī pietiek ar netiešu cēloņsakarību, ja atbilstoši valsts tiesību aktiem vai judikatūrai ar šādu cēloņsakarību pietiek, lai būtu izpildīts viens no attiecīgās dalībvalsts atbildības nosacījumiem.

17

Šajos apstākļos Vilniaus apygardos administracinis teismas (Viļņas Administratīvā apgabaltiesa, Lietuva) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

Par prejudiciālajiem jautājumiem

Par pirmo un otro jautājumu

18

Ar pirmo un otro jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalstīm tajā ir noteikts pienākums nodrošināt, ka attiecīgie uzņēmumi iestādei, kas nodrošina neatliekamās palīdzības izsaukumus uz 112, bez maksas dara pieejamu informāciju par zvanītāja atrašanās vietu, līdzko izsaukums sasniedz minēto iestādi, tostarp tad, ja izsaukums tiek veikts no mobilā telefona, kas nav aprīkots ar SIM karti.

19

Ievadā ir jānorāda, ka Tiesā iesniegtajos rakstveida apsvērumos Lietuvas valdība apgalvo, ka šāda situācija neietilpst Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkta piemērošanas jomā, bet to reglamentē katras dalībvalsts valsts tiesības, šajā gadījumā Lietuvas tiesības.

20

Šajā ziņā pietiek norādīt, ka pirmā un otrā jautājuma priekšmets ir tieši Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkta piemērojamība tādā situācijā, kāda ir pamatlietas rašanās pamatā. Tādējādi ar saviem jautājumiem iesniedzējtiesa lūdz Tiesai nevis interpretēt Lietuvas tiesības, bet gan interpretēt Savienības tiesības, konkrēti Direktīvu 2002/22.

21

Saistībā ar atbildēm uz šiem jautājumiem no paša Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkta formulējuma izriet, ka “uz visiem zvaniem uz vienoto Eiropas neatliekamās palīdzības numuru” attiecas pienākums darīt pieejamu informāciju par zvanītāja atrašanās vietu.

22

Tāpat ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir atzinusi, ka no Direktīvas 2002/22 26. panta 3. punkta, sākotnējā redakcijā, kura atbilst tā paša panta 5. punktam pašlaik spēkā esošajā šīs direktīvas redakcijā, izriet, ka šajā tiesību normā dalībvalstij ir noteikts pienākums, ievērojot tehniskās iespējamības nosacījumu, sasniegt rezultātu, kurš nozīmē ne tikai attiecīga tiesiskā ietvara noteikšanu, bet gan paredz, ka informācija par visu zvanītāju, kas zvana uz numuru 112, atrašanās vietu ir efektīvi jānodod neatliekamās palīdzības dienestiem (spriedums, 2008. gada 11. septembris, Komisija/Lietuva, C‑274/07, EU:C:2008:497, 40. punkts).

23

Tātad nevar atzīt, ka zvani uz 112, kuri tiek veikti no mobilā telefona, kas nav aprīkots ar SIM karti, būtu izslēgti no šīs tiesību normas piemērošanas jomas.

24

Tādējādi uz pirmo un otro jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstīm, ņemot vērā tehnisko iespējamību, ir noteikts pienākums gādāt par to, lai attiecīgie uzņēmumi zvanītāja atrašanās vietas informāciju bez maksas darītu pieejamu tai iestādei, kura nodrošina neatliekamās palīdzības izsaukumus uz 112, līdzko izsaukums sasniedz minēto iestādi, tostarp līdzko izsaukums tiek veikts no mobilā telefona, kas nav aprīkots ar SIM karti.

Par trešo jautājumu

25

Ar trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesai lemt par valsts tiesiskā regulējuma, kurā ir noteikti kritēriji attiecībā uz informācijas par zvanītāja uz 112 atrašanās vietu precizitāti un uzticamību, atbilstību Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punktam.

26

Konkrēti, iesniedzējtiesa, kā izriet no šī sprieduma 9. punkta, pauž šaubas par to, vai dalībvalsts var paredzēt tikai to, ka zvanītāja uz 112 atrašanās vietas informācija ir jāsniedz ar bāzes stacijas pārklājuma precizitāti. Proti, operatoriem varētu prasīt, lai nosūtītajā informācijā ar minimālo precizitāti būtu norādīts zvanītāja attālums no bāzes stacijas, caur kuru šis zvans ir pārraidīts. Turklāt tā uzsver, ka piemērojamajā Lietuvas tiesiskajā regulējumā nav paredzēts tas, kādam ir jābūt bāzes staciju izvietojuma blīvumam, tāpat nav noteikts maksimālais attālums starp šīm stacijām.

27

Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru kompetentajai valsts tiesai ir jāpārbauda, vai valsts tiesiskais regulējums atbilst Savienības tiesībām, jo Tiesas, kas izskata lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, kompetencē ir tikai sniegt šai tiesai visu attiecīgo Savienības tiesību normu interpretāciju, kura var ļaut tai novērtēt šo atbilstību (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 1. jūlijs, Ålands Vindkraft, C‑573/12, EU:C:2014:2037, 126. punkts).

28

Šajos apstākļos ir jāpārformulē trešais jautājums un jāuzskata, ka ar to iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība noteikt kritērijus saistībā ar zvanītāja uz 112 atrašanās vietas informācijas precizitāti un uzticamību, kuri ļauj tām šajā informācijā aprobežoties ar bāzes stacijas, kas izsaukumu pārraidījusi tālāk, identifikāciju.

29

Kā Lietuvas valdība un Eiropas Komisija ir uzsvērušas savos Tiesai iesniegtajos apsvērumos, no Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkta pēdējā teikuma formulējuma izriet, ka dalībvalstīm ir zināma rīcības brīvība noteikt kritērijus saistībā ar zvanītāja uz 112 atrašanās vietas informācijas, kas attiecīgajiem uzņēmumiem ir bez maksas jādara zināma iestādei, kura nodrošina neatliekamās palīdzības izsaukumus, precizitāti un uzticamību saskaņā ar minētā punkta pirmo teikumu.

30

Tomēr ir jānorāda, ka no Direktīvas 2002/22 36. apsvēruma un Direktīvas 2009/136 39. apsvēruma izriet, ka informācijas par zvanītāja atrašanās vietu obligātās sniegšanas mērķis ir uzlabot “112” dienesta lietotāju aizsardzību un drošību un palīdzēt neatliekamās palīdzības dienestiem to pienākumu veikšanā.

31

Tādējādi kritērijiem attiecībā uz informācijas par zvanītāja atrašanās vietu precizitāti un uzticamību katrā ziņā ir jānodrošina, ciktāl ir tehniski iespējams, šī zvanītāja atrašanās vietas noteikšana tik uzticami un precīzi, cik ir nepieciešams, lai neatliekamās palīdzības dienesti varētu viņam lietderīgi palīdzēt.

32

Rīcības brīvība, kāda dalībvalstīm piemīt šo kritēriju noteikšanā, ir ierobežota ar nepieciešamību nodrošināt sniegtās informācijas lietderību, lai ļautu noteikt zvanītāja faktisko atrašanās vietu un attiecīgi iesaistīties neatliekamās palīdzības dienestiem.

33

Tā kā šai rīcībai ir ļoti tehnisks raksturs un tā kā šī rīcība ir cieši saistīta ar Lietuvas mobilo telekomunikāciju tīkla specifiku, tā ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

34

Tādējādi uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2002/22 26. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība noteikt kritērijus saistībā ar zvanītāja uz 112 atrašanās vietas informācijas precizitāti un uzticamību, tomēr ar precizējumu, ka ar kritērijiem, kurus tās nosaka, ir jānodrošina – ciktāl tas tehniski iespējams – zvanītāja atrašanās vietas noteikšana tik uzticami un precīzi, cik nepieciešams, lai neatliekamās palīdzības dienesti varētu viņam lietderīgi palīdzēt, un tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

Par ceturto jautājumu

35

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja saskaņā ar dalībvalsts valsts tiesībām netiešas cēloņsakarības esamība starp valsts iestāžu prettiesisko darbību un zaudējumiem, kas nodarīti privātpersonai, tiek uzskatīta par pietiekamu, lai iestātos valsts atbildība, šāda netieša cēloņsakarība starp Savienības tiesību pārkāpumu, kādā vainojama šī dalībvalsts, un zaudējumiem, kas nodarīti privātpersonai, arī ir jāatzīst par pietiekamu, lai iestātos minētās dalībvalsts atbildība par šo Savienības tiesību pārkāpumu.

36

Tiesai iesniegtajos apsvērumos Lietuvas valdība ir apstrīdējusi to, ka, lai iestātos Lietuvas valsts atbildība saskaņā ar valsts tiesībām, pietiktu ar netiešu cēloņsakarību starp prettiesisko darbību un nodarītajiem zaudējumiem. Kā norāda Lietuvas valdība, no piemērojamajām Lietuvas tiesību normām izriet – lai iestātos valsts atbildība, ir jāpastāv tiešai cēloņsakarībai starp valsts iestāžu prettiesisko darbību un privātpersonas, kurai nodarīts kaitējums, tiesību pārkāpumu.

37

Šajā ziņā pietiek atgādināt, ka ar LESD 267. pantu izveidotās tiesu sadarbības sistēmas ietvaros Tiesai nav jālemj par valsts tiesību normu interpretāciju un nav jāspriež vai jāpārbauda, vai iesniedzējtiesas sniegtā to interpretācija ir pareiza (spriedums, 2015. gada 26. marts, Macikowski, C‑499/13, EU:C:2015:201, 51. punkts un tajā minētā judikatūra).

38

Runājot par atbildi uz ceturto jautājumu, ir jānorāda – protams, to nosacījumu vidū, kuri ir jāizpilda, lai iestātos dalībvalsts atbildība par zaudējumiem, kas privātpersonām ir nodarīti ar Savienības tiesību pārkāpumiem, kuros dalībvalsts ir vainojama, ir nosacījums, ka pastāv tieša cēloņsakarība starp šo tiesību pārkāpumu un zaudējumiem, kas nodarīti šīm privātpersonām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

39

Tomēr no Tiesas judikatūras izriet, ka Savienības tiesību pārkāpuma, kurā tā ir vainojama, gadījumā, sekas, kas radušās sakarā ar kaitējuma nodarīšanu, valstij ir jānovērš atbilstoši valsts tiesībām par atbildību, ievērojot, ka valsts tiesību aktos par kaitējuma atlīdzību ietvertie nosacījumi nevar būt mazāk labvēlīgi par nosacījumiem, kuri attiecas uz līdzīgām iekšzemes prasībām (līdzvērtības princips) (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 4. oktobris, Kantarev, C‑571/16, EU:C:2018:807, 123. punkts un tajā minētā judikatūra).

40

No tā izriet, ka gadījumā, ja saskaņā ar dalībvalsts valsts tiesībām atbilstoši to interpretācijai valsts tiesu judikatūrā netiešas cēloņsakarības esamība starp šīs dalībvalsts valsts tiesību pārkāpumu un nodarītajiem zaudējumiem tiek atzīta par pietiekamu, lai iestātos valsts atbildība atbilstoši līdzvērtības principam, netieša cēloņsakarība starp Savienības tiesību pārkāpumu, kurā vainojama attiecīgā dalībvalsts, un zaudējumiem, kas nodarīti privātpersonām, arī ir jāatzīst par pietiekamu, lai iestātos minētās dalībvalsts atbildība par šo pārkāpumu.

41

Tādējādi uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja saskaņā ar dalībvalsts valsts tiesībām netiešas cēloņsakarības esamība starp valsts iestāžu prettiesisko darbību un zaudējumiem, kas nodarīti privātpersonai, tiek uzskatīta par pietiekamu, lai iestātos valsts atbildība, šāda netieša cēloņsakarība starp Savienības tiesību pārkāpumu, kādā vainojama šī dalībvalsts, un zaudējumiem, kas nodarīti privātpersonai, arī ir jāatzīst par pietiekamu, lai iestātos minētās dalībvalsts atbildība par šo Savienības tiesību pārkāpumu.

Par tiesāšanās izdevumiem

42

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.

1)

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2002/22/EK (2002. gada 7. marts) par universālo pakalpojumu un lietotāju tiesībām attiecībā uz elektronisko sakaru tīkliem un pakalpojumiem (universālā pakalpojuma direktīva), kas grozīta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2009/136/EK (2009. gada 25. novembris), 26. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstīm, ņemot vērā tehnisko iespējamību, ir noteikts pienākums gādāt par to, lai attiecīgie uzņēmumi zvanītāja atrašanās vietas informāciju bez maksas darītu pieejamu tai iestādei, kas nodrošina neatliekamās palīdzības izsaukumus uz vienoto Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numuru 112, līdzko izsaukums sasniedz minēto iestādi, tostarp līdzko izsaukums tiek veikts no mobilā telefona, kas nav aprīkots ar SIM karti.

2)

Direktīvas 2002/22, kas grozīta ar Direktīvu 2009/136, 26. panta 5. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā dalībvalstīm ir piešķirta rīcības brīvība noteikt kritērijus saistībā ar zvanītāja uz vienoto Eiropas neatliekamās palīdzības dienesta numuru 112 atrašanās vietas informācijas precizitāti un uzticamību, tomēr ar precizējumu, ka ar kritērijiem, kurus tās nosaka, ir jānodrošina – ciktāl tas tehniski iespējams – zvanītāja atrašanās vietas noteikšana tik uzticami un precīzi, cik nepieciešams, lai neatliekamās palīdzības dienesti varētu viņam lietderīgi palīdzēt, un tas ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

3)

Savienības tiesības ir jāinterpretē tādējādi, ka tad, ja saskaņā ar dalībvalsts valsts tiesībām netiešas cēloņsakarības esamība starp valsts iestāžu prettiesisko darbību un zaudējumiem, kas nodarīti privātpersonai, tiek uzskatīta par pietiekamu, lai iestātos valsts atbildība, šāda netieša cēloņsakarība starp Savienības tiesību pārkāpumu, kādā vainojama šī dalībvalsts, un zaudējumiem, kas nodarīti privātpersonai, arī ir jāatzīst par pietiekamu, lai iestātos minētās dalībvalsts atbildība par šo Savienības tiesību pārkāpumu.