1

Ar apelācijas sūdzību Eiropas Komisija lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2020. gada 2. aprīļa spriedumu Hansol Paper/Komisija (T‑383/17, nav publicēts, turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”, EU:T:2020:139), ar kuru tā atcēla Komisijas Īstenošanas regulu (ES) 2017/763 (2017. gada 2. maijs), ar ko nosaka galīgo antidempinga maksājumu un galīgi iekasē pagaidu maksājumu, kas noteikts konkrēta Korejas Republikas izcelsmes vieglā termopapīra importam (OV 2017, L 114, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”), ciktāl šī regula attiecās uz Hansol Paper Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Hansol”).

2

Ar pretapelācijas sūdzību European Thermal Paper Association (ETPA) lūdz atcelt pārsūdzēto spriedumu.

Atbilstošās tiesību normas

Pasaules Tirdzniecības organizācijas tiesības

3

Eiropas Savienības Padome ar Lēmumu 94/800/EK (1994. gada 22. decembris) par daudzpusējo sarunu Urugvajas kārtā (no 1986. gada līdz 1994. gadam) panākto nolīgumu slēgšanu Eiropas Kopienas vārdā jautājumos, kas ir tās kompetencē (OV 1994, L 336, 1. lpp.), apstiprināja 1994. gada 15. aprīlī Marrākešā parakstīto Līgumu par Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) izveidošanu, kā arī nolīgumus, kas ietverti minētā līguma 1., 2. un 3. pielikumā, tostarp Nolīgumu par 1994. gada Vispārējās vienošanās par tarifiem un tirdzniecību VI panta īstenošanu (OV 1994, L 336, 103. lpp.; turpmāk tekstā – “Antidempinga nolīgums”).

4

Antidempinga nolīguma 2. pantā “Dempinga noteikšana” ir noteikts:

Savienības tiesības

5

Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2016/1036 (2016. gada 8. jūnijs) par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Savienības dalībvalstis (OV 2016, L 176, 21. lpp.; turpmāk tekstā – “pamatregula”), 1. pantā ir noteikts:

6

Šīs regulas 2. pantā “Dempinga konstatēšana” ir paredzēts:

7

Minētās regulas 3. pantā “Kaitējuma noteikšana” ir noteikts:

8

Šīs pašas regulas 6. pantā “Izmeklēšana” ir noteikts:

9

Pamatregulas 16. pantā “Pārbaudes apmeklējumi” ir paredzēts:

10

Šīs regulas 18. pantā “Nesadarbošanās” ir noteikts:

Tiesvedības priekšvēsture

11

Tiesvedības priekšvēsture ir aprakstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–22. punktā, un to var rezumēt šādi.

12

Hansol ir Dienvidkorejā reģistrēta sabiedrība, kas ražo un eksportē vieglo termopapīru, tostarp uz Eiropas Savienību.

13

Pēc tam, kad bezpeļņas organizācija ETPA, kas pārstāv Eiropas vieglā termopapīra ražotāju intereses, iesniedza sūdzību, Komisija 2016. gada 18. februārī sāka antidempinga izmeklēšanu attiecībā uz vieglo termopapīru, kas sver 65 g/m2 vai mazāk; ruļļos, kuru platums ir 20 cm vai vairāk, ar ruļļa svaru (ieskaitot papīru) 50 kg vai vairāk un ruļļa diametru (ieskaitot papīru) 40 cm vai vairāk (turpmāk tekstā – “lielie ruļļi”); ar bāzes pārklājumu no vienas vai abām pusēm vai bez tā; ar termojutīgas vielas (krāsvielas un attīstītāja maisījums, kas karsēšanas procesā reaģē un veido attēlu) pārklājumu no vienas vai abām pusēm; ar virspārklājumu vai bez tā, ar izcelsmi Korejas Republikā un kas patlaban tiek klasificēts ar četriem dažādiem KN kodiem (turpmāk tekstā – “attiecīgais ražojums”).

14

Izmeklēšanas periodā no 2015. gada 1. janvāra līdz 2015. gada 31. decembrim Hansol Savienībā pārdeva attiecīgo ražojumu neatkarīgiem klientiem, kā arī saistītam tirgotājam Hansol Europe BV (turpmāk tekstā – “Hansol Europe”) un četriem saistītiem pārveidotājiem, proti, Schades Ltd, Schades Nordic A/S, Heipa technische Papiere GmbH (turpmāk tekstā – “Heipa”) un R+S Group GmbH (turpmāk tekstā – “R+S”). Saistīto pārveidotāju darbība konkrēti bija šī ražojuma pārveidošana jaunos produktos, kuri tiek saukti par “mazajiem ruļļiem” un kuri tika pārdoti Savienībā nesaistītiem vai saistītiem pircējiem.

15

Cits Dienvidkorejas ražotājs eksportētājs Hansol Artone Co. Ltd (turpmāk tekstā – “Artone”), kas bija saistīts ar Hansol, sadarbojās antidempinga izmeklēšanā.

16

Pēc tam, kad 2016. gada 19. februārī tika saņemta antidempinga anketa par attiecīgā ražojuma ražotājiem eksportētājiem, Hansol pieprasīja, lai Schades Nordic, Heipa un R+S tiktu atbrīvoti no pienākuma aizpildīt anketu, ņemot vērā to, ka šie uzņēmumi attiecīgo ražojumu nepārdod neatkarīgiem klientiem Savienībā vai pārdod to ierobežotā apmērā.

17

2016. gada 23. februārī Komisija piekrita šim lūgumam, vienlaikus saglabājot tiesības nosūtīt citus izziņu vai informācijas pieprasījumus.

18

Pēc Hansol sniegtās informācijas pārbaudes Komisija 2016. gada 7. martā nolēma, ka Schades Nordic, Heipa un R+S ir jāatbild uz noteiktām antidempinga anketas daļām.

19

Pēc apmeklējuma Schades telpās Komisija 2016. gada 21. martā informēja Hansol, ka 2016. gada 7. marta informācijas pieprasījumi tagad attiecas tikai uz Schades.

20

Komisija 2016. gada 15. aprīlī apstiprināja, ka ir saņēmusi Hansol, Artone, Hansol Europe, kā arī Schades atbildes uz antidempinga anketām. No 2016. gada 15. jūnija līdz 26. augustam Komisija veica pārbaudes apmeklējumus šo uzņēmumu telpās.

21

2016. gada 16. novembrī Komisija pieņēma Īstenošanas regulu (ES) 2016/2005, ar ko nosaka pagaidu antidempinga maksājumu konkrēta Korejas Republikas izcelsmes vieglā termopapīra importam (OV 2016, L 310, 1. lpp.).

22

Laikā no 2016. gada 17. novembra līdz 2017. gada 23. martam Hansol iesniedza savus apsvērumus par informatīvajiem dokumentiem, kuros bija atkārtoti Komisijas provizoriskie un galīgie secinājumi.

23

Komisija 2017. gada 2. maijā pieņēma apstrīdēto regulu, ar ko attiecīgā ražojuma importam piemēro galīgo antidempinga maksājumu, nosakot fiksētu summu 104,46 EUR par tonnu neto.

Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

24

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2017. gada 20. jūnijā, Hansol cēla prasību atcelt apstrīdēto regulu.

25

Prasības pamatojumam Hansol izvirzīja piecus pamatus. Tikai pirmā pamata otrās daļas pirmajam iebildumam, otrā pamata pirmajai daļai, ceturtajam pamatam, kā arī piektā pamata otrajai un trešajai daļai ir nozīme, izvērtējot apelācijas un pretapelācijas sūdzībā izvirzītos pamatus.

26

Ar 2017. gada 27. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs atļāva ETPA iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

27

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla apstrīdēto regulu. Ar pirmā pamata otro daļu, kas balstīta uz pamatregulas 2. panta 11. punkta pārkāpumu, Hansol apstrīdēja dempinga starpības aprēķinu attiecīgajam ražojumam. Tā būtībā apgalvoja, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izsverot pārdošanu nesaistītiem klientiem Savienībā salīdzinājumā ar pārdošanu saistītajiem pārstrādātājiem, kas attiecīgi novērtēta no 15 līdz 25 % no kopējā pārdošanas apjoma attiecībā uz pirmajiem minētajiem un no 75 līdz 85 % no kopējā pārdošanas apjoma attiecībā uz šiem otrajiem. Komisija neesot ņēmusi vērā daudzumu, ko Schades Nordic pārdeva neatkarīgajiem klientiem.

28

Pārsūdzētā sprieduma 84.–87. un 92. punktā izklāstīto iemeslu dēļ Vispārējā tiesa konstatēja apgalvoto svēruma kļūdu. Tā kā Komisijas veiktie aprēķini neatspoguļoja Hansol veiktā dempinga patieso apmēru, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisija ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 11. punktu.

29

Otrā pamata pirmajā daļā Hansol apgalvoja, ka šīs svēruma kļūdas dēļ galīgais antidempinga maksājums 104,46 EUR par tonnu neto, ko Komisija noteica apstrīdētajā regulā, atspoguļo dempinga līmeni, kas ir augstāks par izmeklēšanas laikā konstatēto. Pārsūdzētā sprieduma 100.–106. punktā Vispārējā tiesa apmierināja šo daļu, pamatojoties uz to, ka galīgais maksājums tika noteikts, pamatojoties uz iepriekš konstatēto svēruma kļūdu.

30

Ceturtais pamats attiecās uz pamatregulas 2. panta 1. punkta pārkāpumu. Hansol apgalvoja, ka Komisija esot kļūdaini noteikusi normālo vērtību, kas paredzēta šīs regulas 2. panta 3. punktā. Pārsūdzētā sprieduma 152.–158. punktā Vispārējā tiesa apmierināja šo pamatu. Tiesa būtībā konstatēja, ka, lai gan Artone iekšzemes tirgū nepārdod divus ražojumu veidus un Komisija ir apstiprinājusi, ka viena no šiem ražojumu veidiem Hansol pārdevumi iekšzemes tirgū ir reprezentatīvi, Komisija abiem ražojumu veidiem nolēma aprēķināt normālo vērtību saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. punktu. Vispārējā tiesa konstatēja, ka šāda Artone normālās vērtības noteikšana ir pretrunā pamatregulas 2. panta 1. punktam, kurā noteikts, ka gadījumā, ja eksportētājs nepārdod līdzīgu ražojumu, normālo vērtību nosaka, pamatojoties uz citu pārdevēju vai ražotāju cenām, nevis uz attiecīgā uzņēmuma ražošanas izmaksām. Tā noraidīja Komisijas argumentus, kas balstījās uz apstākļiem, ka izmaksu struktūras vai pārdošanas cenas starp Hansol un Artone ievērojami atšķiras, pamatojoties uz to, ka šie apstākļi nav daļa no atkāpēm no normālās vērtības noteikšanas metodes, kas balstīta uz faktiskajām cenām. Tāpēc Vispārējā tiesa secināja, ka Komisija, nosakot Artone normālo vērtību, ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 1. punktu.

31

Ar piektā pamata otro daļu, kas balstīta uz pamatregulas 3. panta 1.–3. punkta un 5.–8. punkta, Savienības tiesu judikatūras, PTO lēmumu, Komisijas iepriekšējās lēmumu pieņemšanas prakses un taisnīga salīdzinājuma un vienlīdzīgas attieksmes principu pārkāpumu, Hansol apstrīdēja kaitējuma apmēra noteikšanu. Hansol citastarp sūdzējās, ka Komisija kaitējumu ir novērtējusi, pēc analoģijas piemērojot pamatregulas 2. panta 9. punktu un mākslīgi veidojot lielo ruļļu eksporta cenu, nevis balstoties uz galīgajām lielo ruļļu cenām, kas faktiski tika piemērotas, tos pārdodot neatkarīgiem klientiem.

32

Pārsūdzētā sprieduma 197.–205. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka pastāv kļūda, kas ietekmē kaitējuma starpības aprēķināšanu, un apmierināja piektā pamata otro daļu. Tā būtībā uzskatīja, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, novērtējot kaitējuma esamību, aprēķinot Schades attiecīgā ražojuma tālākpārdošanas eksporta cenu neatkarīgiem klientiem, citastarp atskaitot pārdošanas izdevumus, administratīvās un citas vispārējās izmaksas (turpmāk tekstā – “PVA”) un peļņas normu, lai iegūtu šo hipotētisko izmaksu, apdrošināšanas un pārvadājumu (turpmāk tekstā – “CIF”) cenu pie Savienības robežas, nevis izmantotu faktiskās pārdošanas cenas, kas noteiktas šīs tālākpārdošanas rezultātā, un atskaitītu tikai pārdošanas izmaksas. Tā uzskatīja, ka, runājot par Schades attiecīgās preces tālākpārdošanu neatkarīgajiem klientiem, tās attiecās nevis uz nelielu ruļļu pārdevumiem, bet gan uz pašu aplūkoto ražojumu. Tā secināja, ka tieši šis ražojums ir konkurējis ar līdzīgu Savienības ražošanas nozares ražojumu un radījis kaitējumu minētajai ražošanas nozarei, tāpēc kaitējuma “aprēķina atskaites punkts” bija nevis Savienības robeža, bet gan Schades neatkarīgie klienti.

33

Visbeidzot piektā pamata trešajā daļā par pamatregulas 3. panta 2., 3. un 6. punkta pārkāpumu Hansol uzskatīja, ka apgalvotās kļūdas šī pamata otrajā daļā un pirmā pamata otrajā daļā izkropļo arī cenu samazinājuma starpības un mērķa cenu starpības aprēķinu.

34

Pārsūdzētā sprieduma 208.–213. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka novērtējuma kļūda ir ietekmējusi arī cenu samazinājuma aprēķinu, jo Komisija izmantoja šo pašu izsvērumu šim pēdējam aprēķinam. Tā kā Vispārējā tiesa nevarēja izslēgt, ka šī kļūda kopā ar to kļūdu, kas pieļauta, aprēķinot kaitējuma starpību, ietekmē arī cenu samazinājuma analīzi un importa par dempinga cenām ietekmes uz līdzīgām Savienības ražošanas nozares precēm pārbaudi, tā nolēma piektā pamata trešo daļu apmierināt.

Lietas dalībnieku prasījumi Tiesā

35

Apelācijas sūdzībā Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–

atcelt pārsūdzēto spriedumu, noraidīt pirmajā instancē celto prasību un piespriest Hansol atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–

pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem gan saistībā ar tiesvedību pirmajā instancē, gan ar apelācijas tiesvedību.

36

ETPA prasījumi ir tādi paši kā Komisijai.

37

Hansol prasījumi Tiesai ir šādi:

–

apelācijas sūdzību noraidīt;

–

piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā;

–

piespriest ETPA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā.

38

Pretapelācijas sūdzībā ETPA prasījumi Tiesai ir šādi:

–

atcelt pārsūdzēto spriedumu, noraidīt pirmajā instancē celto prasību un piespriest Hansol atlīdzināt tiesāšanās izdevumus;

–

pakārtoti – nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai un atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem pirmajā instancē un apelācijas tiesvedībā.

39

Hansol prasījumi Tiesai ir šādi:

–

pretapelācijas sūdzību noraidīt;

–

piespriest ETPA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Par apelācijas sūdzību

40

Apelācijas sūdzības pamatojumam Komisija, kuru atbalsta ETPA, izvirza trīs pamatus. Pirmais pamats ir par pierādījumu sagrozīšanu un kļūdainu to tiesību normu interpretāciju, kas piemērojamas datiem, uz kuriem Komisija varēja balstīties, nosakot eksporta cenu. Otrais pamats ir par pamatregulas 2. panta 1. un 3. punkta kļūdainu interpretāciju, lai noteiktu normālo vērtību pārdošanas iekšējā tirgū neesamības gadījumā. Trešais pamats ir par pamatregulas 3. panta kļūdainu interpretāciju, nosakot cenu samazinājuma starpību gadījumā, ja eksports uz Savienību notiek ar saistītu struktūru starpniecību.

Par pirmo pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

41

Komisija apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 84.–87., 92. un 100.–106. punktā Vispārējā tiesa esot kļūdaini novērtējusi pierādījumus, kas nepieciešami, lai noteiktu eksporta cenu saskaņā ar pamatregulas 2. panta 9. punktu.

42

Galvenokārt Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, pārsūdzētā sprieduma 85. un 86. punktā uzskatot, ka no administratīvā procesa laikā iesniegtajiem pierādījumiem izriet, ka vismaz viens saistītais pārveidotājs, proti, Schades Nordic, bija tālākpārdevis noteiktu attiecīgā ražojuma, kas nopirkts no Hansol, daudzumu. Komisija uzskata, ka Schades Nordic neesot nedz atbildējusi uz antidempinga anketu, nedz arī par to šīs procedūras laikā tika veikts pārbaudes apmeklējums, tāpēc nevarēja uzskatīt, ka minētās procedūras laikā tika iesniegti pierādījumi par tās pārdevumiem.

43

Pakārtoti Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi noteikumus, kas piemērojami pierādījumu jomā. Turklāt Vispārējā tiesa esot prettiesiski aizstājusi Komisijas vērtējumu ar savējo.

44

Pirmkārt, Komisija uzskata – nospriežot, ka tai bija jāņem vērā Schades Nordic dati, Vispārējā tiesa tai lika ņemt vērā datus, kuri nebija iegūti no savākšanas un pārbaudes procedūras, kas organizēta saskaņā ar pamatregulu. Lai panāktu objektīvu un precīzu noteikšanu, Komisija uzskata, ka tai ir pienākums noteiktā termiņā savākt izmeklēšanai pakļauto sabiedrību datus, izmantojot atbildes uz antidempinga aptaujas lapām, kuru patiesums pēc tam tiek pārbaudīts. Pamatregulai un PTO tiesībām esot pretrunā tas, ka Komisijai ir pienākums ņemt vērā datus, kurus ieinteresētā puse nav iesniegusi, atbildot uz antidempinga anketu, un kuri nav arī pārbaudīti. Šie apsvērumi būtu vēl jo vairāk piemērojami šajā lietā, jo Schades Nordic dati Komisijai tika darīti pieejami saistībā ar informācijas neizpaušanas pieprasījumu, un tāpēc tie nebija daļa no izmeklēšanas lietas materiāliem, kas bija pieejami citām ieinteresētajām personām.

45

Otrkārt, Komisija uzskata, ka Vispārējās tiesas argumentācija ir pretrunīga. Vispārējā tiesa esot uzskatījusi, ka Schades pārdošanas apjomi ir reprezentatīvi pārdošanas apjomi visiem saistītajiem pārveidotājiem un ka Komisijai būtu jāņem vērā saistīto pārveidotāju individuālie dati. Tā kā pārsūdzētajā spriedumā nav konstatēts neviens apstāklis, kas atspēkotu Komisijas vērtējumu, ka Schades dati ir reprezentatīvi attiecībā uz pārējiem trim saistītajiem pārveidotājiem, lai aprēķinātu eksporta cenu saskaņā ar pamatregulas 2. panta 9. punktu, Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, liekot Komisijai atsaukties uz datiem, kuri, tā kā Schades Nordic tos nebija sniegusi, nebija pārbaudīti.

46

Hansol uzskata, ka pirmais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepieņemams vai – pakārtoti – kā acīmredzami nepamatots.

Tiesas vērtējums

47

Attiecībā uz iebildumu, ar kuru Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz kļūdainu to noteikumu interpretāciju, kuri piemērojami pierādījumu jomā, jāatgādina, ka, piemērojot pamatregulu, Komisijai kā izmeklēšanas iestādei ir jāpierāda dempinga, kaitējuma un cēloņsakarības starp importu par dempinga cenām un kaitējumu esamība. Šie elementi jānosaka objektīvi pēc uzticamas izmeklēšanas. Tomēr neviena šīs regulas norma nepiešķir Komisijai pilnvaras piespiest ieinteresētās personas piedalīties izmeklēšanā vai sniegt informāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 14. decembris, EBMA/Giant (Ķīna), C‑61/16 P, EU:C:2017:968, 54. punkts).

48

Kā izriet no pamatregulas 6., 16. un 18. panta, lasot tos kopsakarā, ja Komisija veic izmeklēšanu par dempinga un zaudējumu esamību, tai prioritāri ir jācenšas iegūt attiecīgo informāciju, pamatojoties uz ieinteresēto pušu brīvprātīgu sadarbību. Šajā nolūkā tā saskaņā ar šīs regulas 6. panta 2. punktu šīm pusēm nosūta antidempinga anketas. Atbildes uz anketām Komisijai ir būtisks informācijas avots. Saskaņā ar minētās regulas 6. panta 8. punktu tā, cik vien iespējams, pārbauda šādi iegūto informāciju, pirms tā pamato savus secinājumus. Lai izpildītu šo pienākumu, Komisijai ir iespēja veikt pārbaudes apmeklējumus saskaņā ar minētās regulas 16. pantu.

49

No tā izriet, ka ieinteresēto personu brīvprātīgas sadarbības gadījumā antidempinga anketas ir Komisijas vēlamais instruments antidempinga izmeklēšanas veikšanai. Tikai gadījumos, kad ieinteresētā persona nesadarbojas antidempinga izmeklēšanā, atsakot piekļuvi vajadzīgajai informācijai vai citādi nesniedzot to noteiktajā termiņā, vai arī ievērojami kavējot izmeklēšanu, Komisija saskaņā ar pamatregulas 18. pantu var izdarīt secinājumus, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem.

50

Tomēr no pamatregulas tiesību normu formulējuma neizriet, ka tad, ja ieinteresētā puse sadarbojas izmeklēšanā un iesniedz informāciju ārpus atbildes uz antidempinga anketu, Komisijai būtu pienākums neņemt vērā šo informāciju. Turklāt šāda šo noteikumu interpretācija būtu pretrunā gan Komisijas pienākumam ar pienācīgu rūpību pārbaudīt visu tās rīcībā esošo informāciju (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2012. gada 22. marts, GLS, C‑338/10, EU:C:2012:158, 32. un 36. punkts), gan pamatregulas mērķim objektīvi konstatēt dempinga un kaitējuma pastāvēšanu, lai noteiktu piemērotus antidempinga maksājumus.

51

Līdz ar to antidempinga procedūras laikā Komisija nevar izslēgt informāciju, ko ir sniegusi ieinteresētā puse, kura tajā sadarbojas, tikai tādēļ, ka tā ir sniegta ārpus atbildes uz antidempinga anketu.

52

Šajā lietā no pārsūdzētā sprieduma 85. punktā Vispārējās tiesas izdarītajiem faktu konstatējumiem izriet, ka Hansol ir sadarbojusies izmeklēšanā un sniegusi Komisijai informāciju par Schades Nordic aplūkotā ražojuma tālākpārdošanu.

53

Ņemot vērā šā sprieduma 50. un 51. punktā izklāstītos apsvērumus, tas, ka informāciju par Schades Nordic aplūkotā ražojuma tālākpārdošanu Hansol sniegusi ārpus antidempinga anketas, nevar atbrīvot Komisiju no pienākuma izvērtēt tās atbilstību un pārbaudīt to.

54

Tāpat tas, ka dažas ieinteresētās personas tiek atbrīvotas no pienākuma atbildēt uz antidempinga anketu, neatbrīvo Komisiju no pienākuma izvērtēt un pārbaudīt informāciju, kas saņemta ārpus atbildēm uz šo anketu, jo šo atbrīvojumu piešķiršana neatbrīvo Komisiju no atbildības rūpīgi veikt izmeklēšanu.

55

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šī interpretācija neapdraud izmeklēšanas objektivitāti, jo attiecīgā informācija netika nodota visām pārējām ieinteresētajām personām, lai nodrošinātu to procesuālās tiesības. Komisija nevar attaisnot rūpības trūkumu, ņemot vērā atbilstošo informāciju, atsaucoties uz risku, ka tiek pārkāptas citu ieinteresēto personu procesuālās tiesības, kuras tai bija jānodrošina procedūrā, kuras rezultātā tika pieņemta apstrīdētā regula.

56

Visbeidzot attiecībā uz iebildumiem, saskaņā ar kuriem Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus un prettiesiski aizstājusi Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu, uzskatot, ka Schades Nordic veiktā informācija par tālākpārdošanu bija atbilstoši pierādījumi, lai gan Komisija tos nav pārbaudījusi, ir jānorāda turpmāk minētais.

57

LESD 263. pantā noteiktā tiesiskuma pārbaude nozīmē, ka Vispārējā tiesa gan no tiesību, gan faktu skatpunkta pārbauda argumentus, ko prasītājs izvirzījis pret apstrīdēto aktu, un ka tai ir pilnvaras novērtēt pierādījumus un atcelt minēto aktu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 10. jūlijs, Telefónica un Telefónica de España/Komisija, C‑295/12 P, EU:C:2014:2062, 53. punkts).

58

Kopējās tirdzniecības politikas jomā, it īpaši tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā, saskaņā ar Tiesas judikatūru Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība to ekonomisko, politisko un tiesisko situāciju sarežģītības dēļ, kuras tām ir jāpārbauda, tāpēc šīs plašās rīcības brīvības pārbaude tiesā ir jāattiecina vienīgi uz to, vai ir ievēroti procesuālie noteikumi, vai izmantotie fakti ir patiesi, vai šo faktu vērtējumā nav pieļautas acīmredzamas kļūdas un vai nav nepareizi izmantotas pilnvaras (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 35. un 36. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

59

Turklāt no Tiesas pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka Vispārējās tiesas veiktā pārbaude par pierādījumiem, uz kuriem Savienības iestādes balsta savus konstatējumus, nav kvalificējama par jaunu faktu vērtējumu, ar ko tiek aizstāts šo iestāžu veiktais vērtējums. Ar šo pārbaudi nenotiek ielaušanās minēto iestāžu plašajā novērtējuma brīvībā tirdzniecības politikas jomā, bet tiek vienīgi norādīts, vai šie pierādījumi ir tādi, ar kuriem var pamatot iestāžu izdarītos secinājumus. Tādēļ Vispārējai tiesai ir ne tikai jāpārbauda izvirzīto pierādījumu faktiskā pareizība, to ticamība un konsekvence, bet arī tas, vai šie pierādījumi ir uzskatāmi par visu atbilstošo informāciju, kas var tikt ņemta vērā, lai novērtētu sarežģītu situāciju, un vai tie var pamatot izdarītos secinājumus (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 37. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

60

Pārsūdzētā sprieduma 84. punktā Vispārējā tiesa ir norādījusi, ka Komisijas pieņemtais svērums, kas balstās uz salīdzinājumu pret kopējiem attiecīgā ražojuma pārdevumiem Savienībā starp tiešajiem un netiešajiem pārdevumiem neatkarīgiem klientiem, no vienas puses, un pārdevumiem saistītiem pārveidotājiem pārveidošanai mazos ruļļos, no otras puses, ir ietekmējis Hansol dempinga starpības aprēķinu, jo dempinga līmenis attiecīgā ražojuma tiešajiem un netiešajiem pārdevumiem bija ievērojami zemāks nekā pārdevumiem saistītiem pārveidotājiem, lai attiecīgo ražojumu pārveidotu mazos ruļļos. Turpinot – Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 85.–86. punktā būtībā ir atzinusi, ka, lai gan Komisijas rīcībā bija dati par attiecīgo ražojumu apjomu, ko Schades Nordic bija iegādājusies no Hansol un tālākpārdevusi neatkarīgiem klientiem, tā tomēr uzskatīja, ka šie pārdevumi, tāpat kā pārdevumi Heipa un R+S, bija veikti vienīgi ar mērķi attiecīgo ražojumu pārveidot mazos ruļļos. Visbeidzot Vispārējā tiesa no tā, ka Komisija nebija ņēmusi vērā Schades Nordic datus, ir secinājusi, ka šī iestāde, aprēķinot dempinga starpību, pamatojoties uz Schades datiem, ir piešķīrusi pārāk lielu proporciju nesaistītajiem pārveidotājiem, lai [attiecīgo ražojumu] pārveidotu nelielos ruļļos, tādējādi palielinot Hansol faktiski īstenoto dempingu. Tā kā Komisijas aprēķini neatspoguļoja Hansol veiktā dempinga faktisko apmēru, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā uzskatīja, ka Komisija ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 11. punktu.

61

To darot, Vispārējā tiesa veica LESD 263. pantā paredzēto likumības pārbaudi, pārliecinoties, vai Komisija ir ņēmusi vērā visus attiecīgos datus par šā ražojuma tālākpārdošanu, ko veikuši saistītie pārveidotāji, un vai šādi vērā ņemtie dati ir ļāvuši Komisijai pietiekami ticami noteikt Hansol īstenotā dempinga apmēru.

62

Tas, ka Vispārējā tiesa nepārbaudīja datus par Schades Nordic veikto attiecīgā ražojuma pārdošanu neatkarīgajiem klientiem, nenozīmē, ka tā ir sagrozījusi pierādījumus vai aizstājusi Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu. Tā kā šie dati, kā tas izriet no šā sprieduma 52.–55. punkta, Komisijai izmeklēšanas procedūras laikā bija pienācīgi iesniegti un tiem a priori bija nozīme dempinga aprēķināšanā, Komisijai tie bija jāņem vērā un jāpārbauda. Vispārējās tiesas veiktā pārbaude attiecās uz to, kā šo datu neņemšana vērā un pārbaude ietekmē Komisijas veiktā dempinga novērtējuma spēkā esamību. Ar to, ka, ņemot vērā minētos datus, bija vismaz iespējams, ka Komisija pārdevumiem saistītajiem pārveidotājiem bija piešķīrusi pārāk lielu proporciju saistībā ar pārveidošanu nelielos ruļļos, tādējādi palielinot faktisko dempingu, ko īstenoja Hansol, pietiek, lai apšaubītu Komisijas novērtējuma par Hansol īstenoto dempingu ticamību un objektivitāti.

63

Tātad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 87. punktā varēja uzskatīt, ka Komisijas aprēķini neatspoguļo Hansol veiktā dempinga faktisko apmēru. Tādējādi Vispārējā tiesa, nepieļaujot tiesību kļūdu, šī iemesla dēļ pārsūdzētā sprieduma 87. un 105. punktā uzskatīja, ka Komisija ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 11. punktu un 9. panta 4. punkta otro daļu. Tātad tā pārsūdzētā sprieduma 92. punktā varēja apmierināt pirmajā instancē izvirzītā pirmā pamata otrās daļas pirmo iebildumu un pārsūdzētā sprieduma 106. punktā – pirmajā instancē izvirzītā otrā pamata pirmo daļu.

64

Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šis Vispārējās tiesas vērtējums nenozīmē pretrunu starp Schades Nordic individuālu datu ņemšanu vērā un Schades datu reprezentatīvo raksturu. Kā izriet no pārsūdzētā sprieduma 85. un 86. punkta, Komisija nolēma izmantot Schades datus, lai aprēķinātu dempinga starpību attiecībā uz Hansol pārdevumiem trim saistītajiem pārveidotājiem. Šī aprēķina mērķiem Komisija uzskatīja, ka Schades ir vienīgais ar Hansol grupu saistītais pārveidotājs, kas pārdeva attiecīgo ražojumu neatkarīgajiem klientiem. Schades Nordic dati tomēr norādīja, ka tā ir arī pārdevusi noteiktu attiecīgā ražojuma apjomu nesaistītiem klientiem. Ņemot vērā, ka Komisija zināja, ka Schades ir pārdevusi noteiktu attiecīgā ražojuma daudzumu neatkarīgiem klientiem bez pārveidošanas, Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisijai bija jāatspoguļo šī situācija attiecīgo ražojumu pārdošanas pārējiem saistītajiem pārveidotājiem līmenī. Šāda argumentācija nav pretrunīga. Schades datu reprezentatīvs raksturs nekādi neizslēdz, ka ar šiem datiem pamatotajā aprēķinā ir pieļautas kļūdas, jo nav ņemti vērā visi šajā sakarā atbilstošie dati.

65

Tādējādi visu iepriekš minēto apsvērumu dēļ pirmais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida pilnībā.

Par otro pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

66

Komisija, ko atbalsta ETPA, uzskata, ka Vispārējā tiesa apstrīdētā sprieduma 152.–158. punktā ir pieļāvusi tiesību kļūdu, absolūti nošķirot 2. panta 1. punkta otrajā daļā minēto situāciju, kad eksportētājs nepārdod izmeklējamo ražojumu iekšējā tirgū, un minētās regulas 2. panta 3. punkta pirmajā daļā minēto situāciju, kad ražojums netiek pārdots parastā tirdzniecības apritē vai kad pārdevumi ir nepietiekami. Tādējādi Vispārējā tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka Komisija, aprēķinot Artone normālo vērtību, ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 1. punktu.

67

Šāda interpretācija būtu pretrunā pamatregulas 2. panta 1. punkta otrās daļas formulējumam, kurā dažādu valodu versijās ir paredzēts, ka normālo vērtību “var” noteikt saskaņā ar minētajā daļā aprakstīto metodi. Šajā tiesību normā neesot paredzēts pienākums, bet gan iespēja. ETPA uzskata, ka šādu interpretāciju apstiprina šīs tiesību normas izcelsme.

68

Vispārējās tiesas pieņemtā pamatregulas 2. panta interpretācija neatbilstu Antidempinga nolīguma 2.2. pantam, kas paredz, ka gadījumā, ja nav pārdevumu iekšējā tirgū, normālās vērtības noteikšanai var izmantot tikai divas metodes – vai nu aprēķinu, pamatojoties uz ražošanas izmaksām, un to šajā gadījumā izmantoja Komisija, vai arī reprezentatīvu eksporta cenu uz attiecīgu trešo valsti.

69

Pēc Komisijas domām, Vispārējās tiesas interpretācija nepieļauj antidempinga maksājuma individuālo raksturu, kas it īpaši izriet no pamatregulas 9. panta 5. punkta otrās daļas, kuras mērķis ir, nosakot normālo vērtību, pamudināt dot priekšroku eksportētāja, nevis citu ražotāju datiem.

70

Komisija uzskata, ka Vispārējās tiesas izmantotā interpretācija ierobežo izmeklēšanai pakļautās sabiedrības procesuālo tiesību aizsardzību. Šis uzņēmums tiktu nostādīts nelabvēlīgākā situācijā, kad izmeklēšanas iestāde normālās vērtības aprēķināšanai izmanto cita ražotāja eksportētāja datus. Šādā situācijā šim uzņēmumam būtu piekļuve tikai tā konkurenta sniegtās informācijas nekonfidenciālajai versijai.

71

Vispārējās tiesas izmantotā interpretācija, pēc Komisijas domām, nozīmē mākslīgi nodalīt situāciju, kad nekāda pārdošana nav notikusi, un situāciju, kad nav notikusi pārdošana parastajās tirdzniecības operācijās. Tomēr šīs situācijas daļēji pārklājas. ETPA uzsver, ka nepastāv juridiska atšķirība starp situāciju, ko raksturo pārdevumu neesamība, un situāciju, kad pārdevumi nav pietiekami eksportētājvalstī.

72

Komisija uzskata, ka 2014. gada 1. oktobra spriedumam Padome/Alumina (C‑393/13 P, EU:C:2014:2245), uz kuru Vispārējā tiesa ir atsaukusies pārsūdzētā sprieduma 152. punktā, šajā lietā nav nozīmes, jo šis spriedums attiecas vienīgi uz jēdziena “pārdošana parastās tirdzniecības operācijās” definīciju pamatregulas 2. panta 3. punkta izpratnē.

73

ETPA uzskata, ka pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēta situācija, kas atšķiras no tā otrajā daļā minētās situācijas. Tāpēc šīs tiesību normas pirmās daļas interpretāciju, kas izriet no 2014. gada 1. oktobra sprieduma Padome/Alumina (C‑393/13 P, EU:C:2014:2245), nevar piemērot šīs pašas tiesību normas otrās daļas interpretācijai. ETPA piebilst, ka pretēji tam, ko Vispārējā tiesa ir norādījusi pārsūdzētā sprieduma 157. punktā, atšķirības starp Hansol un Artone izmaksu struktūru un pārdošanas cenām nav iemesls, kāpēc Komisija nav noteikusi Artone normālo vērtību, pamatojoties uz tās cenām. ETPA uzskata, ka saskaņā ar pamatregulas 2. panta 2. punktu Komisija esot konstatējusi, ka divu Artone ražojumu pārdevumu apjomi nav reprezentatīvi, un tāpēc tā būtu izmantojusi minētās regulas 2. panta 3. punktā paredzēto metodiku. Komisija savu lēmumu izmantot ražošanas izmaksas, nevis citu pārdevēju vai ražotāju cenas esot pamatojusi ar to, ka Artone un Hansol izmaksu struktūra un pārdošanas cenas atšķiras.

74

Hansol uzskata, ka pastāv hierarhiska kārtība normālās vērtības noteikšanas metodēs, kā minēts pamatregulas 2. pantā. No pamatregulas 2. panta 1. punkta sadalījuma vairākās daļās izriet, ka normālā vērtība galvenokārt jābalsta uz iekšzemes cenām. Apstāklis, ka saskaņā ar šīm daļām, lai noteiktu normālo vērtību, priekšroka dodama ražotāja eksportētāja iekšzemes cenām, nevis citu pārdevēju vai ražotāju iekšzemes cenām, tomēr nenozīmē, ka priekšroka būtu jādod saliktajai normālajai vērtībai salīdzinājumā ar normālo vērtību, kas balstīta uz iekšzemes cenām. Šāda interpretācija būtu pretrunā Tiesas vērtējumam 2014. gada 1. oktobra spriedumā Padome/Alumina (C‑393/13 P, EU:C:2014:2245, 20. punkts), saskaņā ar kuru normālās vērtības noteikšana, pamatojoties uz cenām, ir noteikums, savukārt saliktās normālās vērtības veidošana ir izņēmums.

75

Hansol turklāt uzskata, ka Komisijas argumentācija ir pretrunā tās agrākajai praksei un ka nedz Antidempinga nolīgums, kurā nav pamatregulas 2. panta 1. punkta otrajai daļai līdzīgas tiesību normas, nedz ieinteresēto pušu procesuālo tiesību aizsardzība neliedz Vispārējai tiesai interpretēt pamatregulas 2. panta 1. un 3. punktu.

Tiesas vērtējums

76

Preces normālās vērtības noteikšana ir viens no būtiskajiem posmiem, kam ir jāļauj noteikt iespējamā dempinga pastāvēšanu (spriedumi, 2012. gada 22. marts, GLS, C‑338/10, EU:C:2012:158, 19. punkts, un 2014. gada 1. oktobris, Padome/Alumina, C‑393/13 P, EU:C:2014:2245, 20. punkts).

77

Lai noteiktu šo normālo vērtību, pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmajā daļā ir paredzēts, ka to parasti nosaka, pamatojoties uz cenām, kādas eksportētājvalstī ir maksājuši vai maksās neatkarīgie klienti. Šīs tiesību normas otrajā daļā ir precizēts, ka gadījumos, kad eksportētājs eksportētājvalstī neražo vai nepārdod līdzīgu izstrādājumu, normālo vērtību var noteikt, pamatojoties uz citu pārdevēju vai ražotāju cenām.

78

Tādējādi pamatregulas 2. panta 1. punktā ir noteikts vispārējais princips, saskaņā ar kuru normālo vērtību principā nosaka, pamatojoties uz cenām, kuras eksportētājvalstīs ir maksājuši vai maksās neatkarīgie klienti (spriedums, 2012. gada 22. marts, GLS, C‑338/10, EU:C:2012:158, 19. punkts).

79

Šis vispārējais princips, nosakot normālo vērtību, piemērojams prioritāri. Kā Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 148. punktā, Tiesa jau ir nospriedusi, ka gan no pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmās daļas formulējuma, gan sistēmas izriet – lai noteiktu normālo vērtību, principā prioritāri jāņem vērā cena, kas ir faktiski samaksāta vai maksājama parastā tirdzniecības apritē (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 1. oktobris, Padome/Alumina, C‑393/13 P, EU:C:2014:2245, 20. punkts un tajā minētā judikatūra). Tā kā pamatregulas 2. panta 1. punkta otrā daļa precizē šā vispārējā principa piemērošanu, ja nav izpildīti šīs normas pirmās daļas nosacījumi, tas arī ir jāinterpretē kā prioritāri piemērojams attiecībā pret normālās vērtības noteikšanas metodēm.

80

Saskaņā ar pamatregulas 2. panta 3. punkta pirmo daļu no pamatregulas 2. panta 1. punktā izklāstītā vispārējā principa var atteikties tikai gadījumos, kad līdzīgais ražojums netiek pārdots parastā tirdzniecības apritē, kad šāda pārdošana ir nepietiekama vai kad tirgus īpašo apstākļu dēļ šādi pārdevumi neļauj veikt pienācīgu salīdzinājumu, aprēķinot normālo vērtību, pamatojoties uz ražošanas izmaksām izcelsmes valstī, kam pieskaitīta saprātīga izdevumu un peļņas norma, vai pamatojoties uz reprezentatīvām eksporta cenām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 1. oktobris, Padome/Alumina, C‑393/13 P, EU:C:2014:2245, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).

81

Tātad ar pamatregulas 2. panta 1. punkta pirmo un otro daļu un 2. panta 3. punkta pirmo daļu ir ieviesta hierarhija starp tajā izklāstītajām normālās vērtības noteikšanas metodēm. No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, situācijas, uz kurām attiecas katra no minētajām metodēm, nepārklājas.

82

Šāda interpretācija nav pretrunā pienākumam interpretēt pamatregulas 2. panta 1. un 3. punktu atbilstoši Antidempinga nolīguma 2.2. pantam. Protams, Savienības noslēgto starptautisko nolīgumu pārākums pār Savienības atvasināto tiesību aktiem liek tos interpretēt cik vien iespējams atbilstoši šiem nolīgumiem (spriedums, 2022. gada 20. janvāris, Komisija/Hubei Xinyegang Special Tube, C‑891/19 P, EU:C:2022:38, 31. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr, kā secinājumu 108. punktā norādījis arī ģenerāladvokāts, Antidempinga nolīgumā nav pamatregulas 2. panta 1. punktam līdzīgas tiesību normas, kurā nav aplūkots Antidempinga nolīguma 2.2. pantā minētais apstāklis, ka pārdošana nav notikusi.

83

Turklāt pretēji tam, ko apgalvo Komisija, šā sprieduma 78.–81. punktā sniegtā interpretācija neapdraud eksportētāju procesuālās tiesības. Ja normālā vērtība tiek noteikta, pamatojoties uz citu eksportētāju vai ražotāju cenām saskaņā ar pamatregulas 2. panta 1. punkta otro daļu, šīs tiesības var tikt garantētas ar nekonfidenciāliem šo citu eksportētāju vai ražotāju datu kopsavilkumiem.

84

Visbeidzot attiecībā uz ETPA sūdzību par apstrīdētā sprieduma 157. punktu jāatgādina, kā tas izriet no šā sprieduma 79. un 80. punkta, ka atkāpties no normālās vērtības noteikšanas metožu piemērošanas, pamatojoties uz līdzīga ražojuma pārdošanas cenu eksportētājvalsts iekšējā tirgū, ir iespējams tikai gadījumos, kad līdzīgā ražojuma pārdošana parastā tirdzniecības apritē nenotiek, kad šāda pārdošana ir nepietiekama vai kad tirgus īpašās situācijas dēļ šāda pārdošana neļauj veikt pienācīgu salīdzinājumu. Vienīgi šādos gadījumos pamatregulas 2. panta 3. punktā ir ļauts [salikto] normālo vērtību noteikt, vai nu pamatojoties uz ražošanas izmaksām izcelsmes valstī, vai arī pamatojoties uz eksporta cenām. Tādējādi Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 157. punktā uzskatot, ka atšķirības starp izmaksu struktūru un Artone un Hansol pārdošanas cenām nav daļa no atkāpēm no metodes normālās vērtības noteikšanai atkarībā no faktiskajām cenām eksportētājvalsts iekšējā tirgū.

85

Tātad Vispārējā tiesa nav pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 152.–158. punktā būtībā uzskatot, ka no pamatregulas 2. panta 1. punkta izriet, ka tad, ja eksportētājs nepārdod līdzīgu ražojumu, normālo vērtību nosaka, pamatojoties uz citu pārdevēju vai ražotāju cenām, nevis pamatojoties uz attiecīgās sabiedrības ražošanas izmaksām, un ka Komisija, aprēķinot normālo vērtību attiecīgā ražojuma veidiem, ir pārkāpusi šo pantu.

86

Tādējādi otrais apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida kā nepamatots.

Par trešo pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

87

Komisija, kuru atbalsta ETPA, apgalvo, ka pārsūdzētā sprieduma 196.–205. un 208.–213. punktā izklāstītajos motīvos ir pieļauta tiesību kļūda. Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Komisijai saistībā ar kaitējuma starpības aprēķinu bija jāaprēķina cenu samazinājuma starpība, ko saistītie uzņēmumi piemēroja lielo ruļļu tālākpārdošanai, pamatojoties uz pārdošanas cenām, par kurām Schades vienojās ar nesaistītiem klientiem, nevis, kā tas tika darīts, pēc analoģijas piemērojot pamatregulas 2. panta 9. punktu, samazinot faktiskās pārdošanas cenas līdz CIF cenai uz Savienības robežas. Nepastāvot definīcijai un metodei, lai aprēķinātu cenu samazinājuma starpību, Komisija uzskata, ka šis aprēķins ietilpst tās plašajā rīcības brīvībā. Turklāt tās aprēķins esot pamatots, ņemot vērā pamatregulas 3. panta 3. punktu, kurā paredzēts, ka ievērojama cenu samazinājuma esamība ir jāpārbauda “importa par dempinga cenām” līmenī, nevis vēlākas tālākpārdošanas cenas līmenī Savienības tirgū. Vispārējās tiesas vērtējums kļūdaini balstījies uz vērtējumu saskaņā ar konkurences tiesībām, nevis tirdzniecības politikas tiesībām, un kļūdaini un diskriminējoši dempinga apmēra aprēķināšanai tikusi noteikta atsevišķa eksporta cena, nevis tā, kas tika izmantota kaitējuma aprēķināšanai.

88

Hansol uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, nospriežot, ka Komisija apstrīdētajā regulā cenu samazinājuma starpības aprēķināšanai ir izmantojusi kļūdainu metodi.

89

Pirmkārt, Hansol uzskata, ka pamatregulas 2. panta 9. punkta piemērošana pēc analoģijas acīmredzami pārkāpj šīs regulas 3. panta 1. punktu, jo šīm tiesību normām ir atšķirīgi mērķi.

90

Otrkārt, Hansol apgalvo, ka no PTO un Komisijas prakses izriet – lai pārbaudītu, vai pastāv būtisks cenu samazinājums, ir jāsalīdzina cenas nevis “importa par dempinga cenām” līmenī, bet gan tajā pašā tirdzniecības līmenī, kas tiek noteikts atkarībā no pircēju veida. Cenu samazinājuma starpības aprēķināšana, piemērojot pamatregulas 2. panta 9. punktu, esot pielīdzināma tādu cenu salīdzināšanai, kuras nav salīdzināmas, jo tajās neesot ietvertas vienas un tās pašas cenas sastāvdaļas. Šīs pamatregulas normas piemērošanas rezultātā pirms izplatīšanas ķēdes tiktu veikti pielāgojumi, kas būtu lielāki nekā Savienības pārdevumi.

91

Treškārt, Hansol uzskata, ka dempinga aprēķina metodes nav līdzīgas zaudējumu aprēķināšanas metodēm un to Komisija esot atzinusi savā iepriekšējā praksē. Turklāt šī prakse un 2011. gada 30. novembra spriedums Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome un Komisija (T‑107/08, EU:T:2011:704, 63. punkts), kā arī 2019. gada 10. aprīļa spriedums Jindal Saw un Jindal Saw Italia/Komisija (T‑301/16, EU:T:2019:234, 187. punkts) esot pretrunā argumentam, ka importa par dempinga cenām radītā ietekme uz cenām būtu jāvērtē Savienības robežas līmenī. Hansol uzskata, ka cenas jāsalīdzina nevis Savienības robežas līmenī, bet gan pārdošanas pirmajam neatkarīgajam klientam līmenī, jo tieši šajā līmenī notiek konkurence Savienībā.

92

Ceturtkārt, Hansol apgalvo, ka pārdošana Savienībā ar saistīto uzņēmumu starpniecību un pārdošana tieši neatkarīgiem klientiem ir divas dažādas situācijas, kuras Komisija ir uzskatījusi par identiskām, pārkāpjot vienlīdzīgas attieksmes principu.

93

Hansol uzskata, ka Komisijas iebildumi pret pārsūdzētā sprieduma 204. punktu ir nepieņemami, jo tie attiecas uz faktiem.

Tiesas vērtējums

94

Saskaņā ar pamatregulas 1. panta 1. punktu, lai ražojumam par dempinga cenām varētu piemērot antidempinga maksājumu, ir svarīgi, lai tā laišana brīvā apgrozībā Savienībā radītu kaitējumu.

95

Lai noteiktu šos zaudējumus, šīs regulas 3. panta 2. punktā ir paredzēts, ka ir objektīvi jāpārbauda importa par dempinga cenām apjoms un tā ietekme uz līdzīgu ražojumu cenām Savienības tirgū, kā arī tā ietekme uz Savienības ražošanas nozari. Attiecībā uz importa ietekmi uz cenām minētās regulas 3. panta 3. punktā ir precizēts, ka tiks pārbaudīts, vai šim importam ir ievērojams cenu samazinājums salīdzinājumā ar līdzīga ražojuma cenām Savienības ražošanas nozarē.

96

Ir svarīgi norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 196.–205. punktā Vispārējā tiesa ir uzskatījusi, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot kaitējumu, kas radies, ja saistītais pārveidotājs attiecīgo produktu tālākpārdod, nevis pamatojoties uz attiecīgā ražojuma cenu, kad Schades to tālākpārdeva saviem pirmajiem neatkarīgajiem klientiem Savienības tirgū, bet gan uz salikto CIF cenu pie Savienības robežas, kā tas tika darīts, aprēķinot kaitējumu, kuru radīja Schades veiktā attiecīgā ražojuma, kas pārstrādāts mazos ruļļos, pārdošana tajā pašā tirgū.

97

Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 199. punktā no 2011. gada 30. novembra sprieduma Transnational Company “Kazchrome” un ENRC Marketing/Padome un Komisija (T‑107/08, EU:T:2011:704) ir secinājusi, ka saistībā ar kaitējuma noteikšanu un kritēriju, pēc kura aprēķināt Hansol ražojumu cenas, kas jāsalīdzina ar Savienības ražošanas nozares cenām, tieši cenas, par kurām uzņēmums vienojies ar klientiem, nevis cenas starpposmā, varēja noteikt šo klientu lēmumu iegādāties šā uzņēmuma ražojumu, nevis Savienības ražošanas nozares ražojumu. Tomēr tālākpārdošanas gadījumā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka tieši attiecīgais ražojums konkurēja ar līdzīgu Savienības ražošanas nozares ražojumu un radīja kaitējumu šai nozarei. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 201. punktā no tā ir secinājusi, ka attiecībā uz aplūkotā Schades ražojuma tālākpārdošanu “atsauces punkts” nav Savienības robežas līmenī, bet gan no šī saistītā pārstrādātāja neatkarīgo klientu līmenī. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 203. punktā ir nospriedusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, nosakot kaitējumu šai tālākpārdošanai neatkarīgajiem klientiem, ņemot vērā eksporta cenu, no kuras tika atskaitītas PVA izmaksas un peļņas norma.

98

Lai izvērtētu, vai Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, veicot šos vērtējumus, jāatgādina, kā izriet no šā sprieduma 58. punkta, ka tirdzniecības aizsardzības pasākumu jomā Savienības iestādēm ir plaša rīcības brīvība, tādējādi šāda vērtējuma pārbaude tiesā ir jāierobežo ar procesuālo noteikumu ievērošanas pārbaudi, faktisko apstākļu pareizības pēc būtības pārbaudi, acīmredzamas kļūdas neesamību šo faktu vērtējumā vai pilnvaru nepareizas izmantošanas neesamību.

99

Tā kā cenu samazinājuma pastāvēšanas pārbaude ir ekonomiski sarežģīts jautājums, attiecībā uz kuru pamatregulā nav paredzēta nekāda īpaša metode, Komisijai šajā ziņā ir plaša rīcības brīvība. No tā izriet, ka saskaņā ar šā sprieduma 58. punktā minēto judikatūru pēc analoģijas var paredzēt pamatregulas 2. panta 9. punktā minētās cenu noteikšanas metodes piemērošanu, lai pārbaudītu cenu samazinājumu, ar nosacījumu, ka šī metode atbilst pamatregulā paredzētajam tiesiskajam regulējumam un nerada acīmredzami kļūdainu rezultātu.

100

Šajā ziņā jāņem vērā divas īpašas pamatregulā noteiktas prasības, aprēķinot cenu samazinājuma esamību.

101

Pirmām kārtām, pamatregulas 3. panta 2. punktā ir prasīts, lai šis aprēķins tiktu veikts, objektīvi izvērtējot importa ietekmi uz cenām. Šī prasība pati par sevi nozīmē, ka cenu salīdzinājums notiek vienā un tajā pašā attiecīgo ražojumu tirdzniecības stadijā. Patiešām, tikai ar šādu nosacījumu, pirmkārt, var pienācīgi ņemt vērā importa faktisko ietekmi uz Savienības ražošanas nozares līdzīgā ražojuma cenām, otrkārt, var uzskatīt, ka attiecīgā ražojuma un Savienības ražošanas nozares līdzīgā ražojuma pārdošanas apjomi ir vienāds “etalons”, treškārt, cenu samazinājuma aprēķinā objektīvi var ņemt vērā pārdošanas cenas pirmajiem neatkarīgajiem attiecīgā ražojuma pircējiem un, ceturtkārt, cenu salīdzinājums konkurences līmenī Savienībā var būt būtisks.

102

Otrām kārtām, no pamatregulas 1. panta 1. punkta un 3. panta 2. punkta kopīgas interpretācijas izriet, ka zaudējumi ir jānovērtē, kad ražojums ir laists “brīv[ā] apgrozīb[ā] Savienībā” par dempinga cenām. Līdz ar to cenu samazinājuma aprēķins principā ir jāveic importa par dempinga cenām līmenī.

103

Šajā lietā no Vispārējās tiesas konstatējumiem izriet, ka Komisija ir novērtējusi cenu samazinājuma pastāvēšanu attiecībā uz aplūkojamo ražojumu, salīdzinot Eiropas ražotāju, kas tirgo aplūkojamajam ražojumam līdzvērtīgus ražojumus, noteikto ražotāja cenu ar aplūkojamā ražojuma CIF cenu līdz Savienības robežai. Šī pēdējā atbilst tās laišanas brīvā apgrozībā cenai Savienībā, proti, cenai, kas piemērojama importam uzreiz pēc produkta atmuitošanas uz Savienības robežas. Tādējādi Komisija ir salīdzinājusi Eiropas ražotāja un importētāja cenas attiecīgā ražojuma sākotnējā tirdzniecības posmā.

104

Kā pamatoti apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, uzskatot, ka šajā argumentācijā ir pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā. Saskaņā ar pamatregulas 3. panta 2. punkta prasībām šīs argumentācijas mērķis bija nodrošināt, lai cenu salīdzinājums tiktu veikts objektīvi vienā un tajā pašā tirdzniecības līmenī un lai dempinga ražojuma gadījumā tas atbilstu importa līmenim.

105

Jo īpaši, lai nodrošinātu objektīvu cenu salīdzinājumu attiecīgā ražojuma pirmās laišanas brīvā apgrozībā Savienībā līmenī, Komisija varēja aprēķināt CIF cenu līdz Savienības robežai, atskaitot PVA izmaksas un peļņas normu no Schades attiecīgā ražojuma tālākpārdošanas cenas neatkarīgiem klientiem. Šī pamatregulas 2. panta 9. punkta piemērošana pēc analoģijas atbilda plašajai rīcības brīvībai, kas ir Komisijai, īstenojot minētās regulas 3. panta 2. punktu, un tāpēc to nevar uzskatīt par tādu, kas pati par sevi ir kļūdaina acīmredzamas kļūdas vērtējumā dēļ.

106

Turklāt pretēji Vispārējās tiesas viedoklim, kas pēc būtības ir izklāstīts apstrīdētā sprieduma 201. punktā, cenas, par kuru saistītais pārveidotājs pirmo reizi tālākpārdod [attiecīgo ražojumu] neatkarīgam pircējam Savienības tirgū, ņemšana vērā atbilst nevis Savienības ražošanas nozares līdzvērtīga ražojuma tirdzniecības stadijai, bet gan vēlākai šā ražojuma tirdzniecības stadijai. Faktiski pārveidotāja pārdošanas cena, kas saistīta ar pirmo neatkarīgo klientu, ir nevis importa cena, bet gan tālākpārdošanas cena.

107

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 203. punktā nospriežot, ka Komisija ir kļūdaini nolēmusi atskaitīt PVA izdevumus un peļņas normu par attiecīgā produkta tālākpārdošanu, ko Schades veica neatkarīgiem klientiem, lai noteiktu minētā produkta eksporta cenas kaitējuma noteikšanas ietvaros.

108

Tātad Vispārējās tiesas vērtējums pārsūdzētā sprieduma 204. punktā par apgalvotās Komisijas kļūdas ietekmi uz apstrīdētajā regulā izmantotā cenu samazinājuma līmeņa spēkā esamību ir arī kļūdains, un nav jālemj par to, vai minētais vērtējums ir fakta vērtējums, ko Komisija nevarēja izvirzīt apelācijas sūdzībā.

109

No tā izriet, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 205. punktā ir kļūdaini apmierinājusi pirmajā instancē izvirzītā piektā pamata otro daļu.

110

Ir svarīgi norādīt, ka pārsūdzētā sprieduma 208.–212. punktā Vispārējā tiesa pēc būtības ir atzinusi, ka Komisijas apstrīdētajā regulā pieņemtais 9,4 % cenu samazinājuma starpības aprēķins arī ir balstīts uz kļūdu, kas pieļauta, aprēķinot dempingu, veicot pārdevumu svēršanu. Ciktāl nevar izslēgt, ka šīs kļūdas ietekmē Komisijas secinājumu par cenu samazinājuma analīzi un Savienības ražošanas nozarei nodarītā kaitējuma pārbaudi, Vispārējā tiesa arī apmierināja pirmajā instancē izvirzītā piektā pamata trešo daļu.

111

Kā izriet no šā sprieduma 47.–65. punkta, Vispārējā tiesa ir pamatoti secinājusi, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu, kas ietekmē pārdevumu svēruma ticamību, lai aprēķinātu dempingu. Turklāt netiek apstrīdēts, ka tas pats svērums tika izmantots, aprēķinot cenu samazinājumu. Tāpēc kļūda pārdevumu svēruma aprēķinā liek apšaubīt Komisijas apstrīdētajā regulā pieņemto cenu samazinājuma starpības novērtējumu ticamību.

112

Līdz ar to, lai gan, kā tas izriet no šā sprieduma 98.–107. punkta, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, nepiekrītot Komisijas metodei, ar kuru tā aprēķināja kaitējumu, ko radījusi attiecīgā produkta tālākpārdošana saistītam pārveidotājam, minētā tiesa bija tiesīga pamatoti uzskatīt, ka nevar izslēgt, ka Komisijas kļūda pārdošanas apjoma svēruma aprēķinā ietekmēja cenu samazinājuma analīzi un importa par dempinga cenām ietekmes uz Savienības ražošanas nozares līdzīgajiem ražojumiem pārbaudi. Tātad Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 212. punktā pirmajā instancē izvirzītā piektā pamata trešo daļu varēja apmierināt. Tāpēc trešais pamats ir jānoraida kā neefektīvs.

113

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 213. punktā varēja secināt, ka apstrīdētā regula ir jāatceļ, ciktāl tā attiecas uz Hansol.

114

No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka pamata apelācijas sūdzība ir jānoraida.

Par pretapelācijas sūdzību

115

Pretapelācijas sūdzības pamatojumam ETPA izvirza divus pamatus, kas saistīti attiecīgi ar pamatregulas 2. panta 11. punkta pārkāpumu un šīs pašas regulas 18. panta pārkāpumu, Vispārējai tiesai izvērtējot svērumu starp attiecīgo ražojumu pārdevumiem neatkarīgiem klientiem, no vienas puses, un to pārdevumiem saistītajiem pārveidotājiem, lai tos pārveidotu mazos ruļļos, no otras puses.

Par pirmo pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

116

ETPA uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi tiesību kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 84.–87., 92. un 100.–106. punktā nospriežot, ka Komisija ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 11. punktu, aprēķinādama dempinga starpību, pamatojoties uz svērumu, neņemot vērā faktu, ka tālākpārdošanai, nevis pārveidošanai bija paredzēta lielāka daļa no pārdevumiem saistītajiem pārveidotājiem nekā tā, ko Komisija ņēma vērā.

117

Galvenokārt ETPA uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi pamatregulas 2. panta 11. punktu, jo šajā tiesību normā nav ne prasību, ne norāžu par precīzu svēruma aprēķina metodi. Pārsūdzētajā spriedumā esot vienīgi norādīts uz šīs tiesību normas pārkāpumu, neprecizējot elementus vai specifiskās prasības, ko Komisija esot pārkāpusi.

118

Pakārtoti ETPA uzskata, ka Vispārējās tiesas vērtējumā ir pieļauta tiesību kļūda, jo pamatregulas 2. panta 11. punktā nav noteikts pienākums eksporta cenas veidošanai izmantoto metodi piemērot svēruma aprēķinam.

119

ETPA uzskata, ka Schades dati bija reprezentatīvi, tikai lai aprēķinātu eksporta cenu saistītajiem pārveidotājiem, bet ne lai aprēķinātu to saistīto pārveidotāju pārdošanas apjomu, kuri nesadarbojās un kurus nav bijis iespējams pārbaudīt. Pamatregulā Komisijai neesot noteikts pienākums aprēķināt šo apjomu, lai veiktu svērumu. Vispārējā tiesa nevarēja uzskatīt, ka šis apjoms precīzi atspoguļo saistīto pārveidotāju pārdošanas apjomu.

120

Vispārējās tiesas vērtējumam, saskaņā ar kuru Komisijas veiktie aprēķini neatspoguļojot īstenotā dempinga faktisko apmēru un, piešķirot tādu pašu procentuālo daļu, kāda ir Schades neapstrādātu lielo ruļļu pārdevumiem, triju citu saistīto pārveidotāju pārdevumiem, tiktu pilnīgāk atspoguļots dempinga apmērs, nav ne faktiskā, ne juridiskā pamata.

121

Attiecībā uz faktiskā pamatojuma neesamību ETPA apgalvo, ka, tā kā nebija pieejama nekāda informācija par diviem saistītajiem pārveidotājiem, kuri nesadarbojās, un informācija par trešo saistīto pārveidotāju netika pārbaudīta, Vispārējā tiesa nevarēja zināt, ko atspoguļo tieši šo pārveidotāju pārdošanas apjoms. Turklāt, ja Schades lielo ruļļu pārdošanas apjoms nesaistītajiem klientiem, kas veidoja lielāko apjomu, tiktu izmantots saistītajiem pārveidotājiem, tas samazinātu dempinga starpību, mākslīgi palielinot lielo ruļļu pārdevumu daļu nesaistītajiem klientiem.

122

Attiecībā uz juridiskā pamata neesamību ETPA uzskata, ka ne judikatūra, ne pamatregulas 2. panta 11. punkta formulējums neļauj noprast, ka tad, ja nav pārbaudītas informācijas, kas balstīta uz aptuvenu svērumu, dempinga starpība, kas balstīta uz aptuvenu svērumu, liegtu šai dempinga starpībai atspoguļot dempinga faktisko apmēru.

123

Hansol uzskata, ka pretapelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida kā acīmredzami nepamatots.

Tiesas vērtējums

124

Vispārējā tiesa apstrīdētā sprieduma 74. un 75. punktā pamatoti ir atgādinājusi, ka pamatregulas 2. panta 11. punktā ir paredzētas divas metodes, lai izmeklēšanas periodā konstatētu dempinga starpības pastāvēšanu, proti, pirmkārt, tā sauktā “simetriskā metode”, kas balstās vai nu uz vidējās svērtās normālās vērtības salīdzinājumu ar vidējo svērto cenu salīdzinājumu visam eksportam uz Savienību, vai arī uz individuālās normālās vērtības salīdzinājumu ar individuālo cenu eksportam uz Savienību attiecībā uz katru konkrētu darījumu, un, otrkārt, tā sauktā “asimetriskā” metode, kuras pamatā ir vidējās svērtās normālās vērtības salīdzinājums ar visu individuālo eksporta uz Savienību darījumu cenām.

125

Lai gan minētajā tiesību normā nav noteikta metode, kā aprēķināt svēruma koeficientu starp attiecīgā ražojuma tiešajiem un netiešajiem pārdevumiem neatkarīgajiem pircējiem, no vienas puses, un pārdevumiem saistītiem pārveidotājiem pārveidošanai nelielos ruļļos, no otras puses, tomēr no minētās normas mērķa izriet, ka neatkarīgi no izvēlētās metodes un no tā, kā Komisija to piemēro praksē, tai jāspēj atspoguļot faktisko īstenotā dempinga apjomu (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2017. gada 5. aprīlis, Changshu City Standard Parts Factory un Ningbo Jinding Fastener/Padome, C‑376/15 P un C‑377/15 P, EU:C:2017:269, 54. punkts).

126

Kā izriet no šā sprieduma 57.–65. punkta, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 84.–87. punktā pamatoti ir uzskatījusi, ka, piemērojot simetrisko metodi, kuru Komisija bija izvēlējusies šajā lietā, tai nebija izdevies ticami atspoguļot īstenotā dempinga faktisko apmēru.

127

Tādējādi pretēji tam, ko apgalvo ETPA, Vispārējā tiesa skaidri ir norādījusi, kuru pamatregulas 2. panta 11. punkta prasību Komisija apstrīdētajā regulā ir pārkāpusi, proti, prasību, kas atbilst šīs tiesību normas mērķim nodrošināt, lai izmantotā metode atspoguļotu īstenotā dempinga faktisko apmēru.

128

Tāpēc iebildums, kas prioritāri izvirzīts pretapelācijas sūdzības pirmajā pamatā, ir jānoraida kā nepamatots.

129

Attiecībā uz pakārtoti izvirzīto iebildumu, saskaņā ar kuru pamatregulas 2. panta 11. punkts neliek Komisijai, aprēķinot svērumu, piemērot eksporta cenas noteikšanai izmantoto metodi, ir jākonstatē, ka šis iebildums ir balstīts uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma izpratni.

130

No pārsūdzētā sprieduma 83.–87. punkta nekādi neizriet, ka Vispārējā tiesa būtu nospriedusi, ka Komisijai, lai aprēķinātu dempinga starpības svērumu, būtu bijis jāpamatojas uz pamatregulas 2. panta 9. punktu. Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka dempinga starpības starp attiecīgās preces pārdevumiem neatkarīgajiem klientiem un pārdevumiem saistītajiem pārveidotājiem svēršana, ko Komisija piemēroja, neatspoguļo Hansol veiktā dempinga faktisko apmēru, kā tas prasīts pamatregulas 2. panta 11. punktā.

131

Turpinājumā ETPA apstrīd Vispārējās tiesas vērtējumu pārsūdzētā sprieduma 85. un 86. punktā, ka Komisija bija nolēmusi izmantot Schades datus, lai aprēķinātu dempinga starpību Hansol pārdevumiem pārējiem trim saistītajiem pārveidotājiem, neņemot vērā datus, kas attiecas uz Schades Nordic. Jākonstatē, ka šī argumentācija ir vērsta pret faktu vērtējumu.

132

Taču no LESD 256. panta un Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka tikai Vispārējās tiesas kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu faktiskā neprecizitāte izriet no šai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, veikt šo faktu novērtējumu. Proti, ja pierādījumi, kurus Vispārējā tiesa ir pieņēmusi šo faktu apstiprināšanai, ir atbilstoši iegūti un ir ievēroti vispārējie tiesību principi, kā arī piemērojamie procesuālie noteikumi par pierādīšanas pienākumu un pierādījumu sniegšanu, tikai Vispārējā tiesa var noteikt vērtību, kāda piešķirama tai iesniegtajiem pierādījumiem. Tādējādi šis vērtējums, ja vien nav sagrozīta pati pierādījumu jēga, nav tiesību jautājums, kas jāpārbauda Tiesai (spriedums, 2016. gada 2. jūnijs, Photo USA Electronic Graphic/Padome, C‑31/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:390, 50. un 51. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

133

Tā kā ETPA apstrīd faktu vērtējumu, nenorādot uz faktu sagrozīšanu, Tiesai nav kompetences lemt par šo jautājumu.

134

Turklāt ETPA argumentācija, saskaņā ar kuru Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, pārsūdzētā sprieduma 86. un 87. punktā uzskatot, ka Schades pārdošanas apjoma izmantošana triju citu saistīto pārveidotāju pārdošanas apjomam precīzāk atspoguļo Hansol īstenoto dempingu, izriet no kļūdainas apstrīdētā sprieduma izpratnes. Šajos punktos Vispārējā tiesa ir konstatējusi tikai to, ka, neņemot vērā faktu, ka no tās rīcībā esošajiem datiem bija redzams, ka ne tikai Schades, bet arī viens no trim citiem saistītajiem pārveidotājiem, proti, Schades Nordic, tālākpārdod attiecīgos ražojumus neatkarīgajiem klientiem, Komisija bija piešķīrusi pārāk lielu nozīmi pārdošanai saistītajiem pārveidotājiem, kas tos pārveido mazos ruļļos, tādējādi palielinot Hansol īstenoto faktisko dempingu.

135

Visbeidzot ETPA uzskata, ka ne tiesu prakse, ne pamatregulas 2. panta 11. punkta formulējums neliedz secināt, ka dempinga starpība, kas balstīta uz aptuvenu svērumu, ja nav pārbaudītas informācijas, neļautu dempinga starpībai pilnībā atspoguļot dempinga faktisko apmēru. Tomēr pietiek atgādināt – kā izklāstīts šā sprieduma 47.–65. punktā, kā arī 124. un 125. punktā, ka Komisijai bija pienākums pārbaudīt Schades Nordic datus un nodrošināt, lai tās aprēķini atspoguļotu visu īstenotā dempinga faktisko apmēru.

136

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iebildums, kas pakārtoti izvirzīts pretapelācijas sūdzības pirmajā pamatā, arī ir jānoraida kā nepamatots, un tādējādi pretapelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida kopumā.

Par otro pamatu

Lietas dalībnieku argumenti

137

ETPA uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma 86. un 87. punktā ir pieļauta tiesību kļūda. Saskaņā ar pamatregulas 18. pantu Komisijai esot atļauts aprēķināt dažādu pārdošanas kanālu svērumu, pamatojoties uz labākajiem pieejamiem datiem. ETPA uzskata, Hansol to esot apzinājusies, jo izmeklēšanas laikā Komisija tai bija norādījusi nesadarbošanās sekas. Tā kā Hansol bija lūgusi, lai trīs saistītie pārveidotāji neaizpildītu antidempinga anketu, tai esot bijis jāzina, ka pārdošanas apjoms tiks noteikts, pamatojoties uz labākajiem pieejamiem datiem.

138

Tā kā Komisijai bija plaša rīcības brīvība, lai noteiktu, kas katrā konkrētajā gadījumā ir vislabākie pieejamie dati, un tā kā pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa neesot uzskatījusi, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu faktu vērtējumā, bet gan nospriedusi, ka Schades pārdošanas datu izmantošana būtu precīzāk atspoguļojusi Hansol dempinga starpību, Vispārējā tiesa esot pārsniegusi savas pārbaudes robežas un prettiesiski aizstājusi Komisijas viedokli ar savu.

139

Hansol uzskata, ka pretapelācijas sūdzības otrais pamats ir acīmredzami nepamatots.

Tiesas vērtējums

140

Piemērojot pamatregulas 18. panta 1. punktu, Komisija var izdarīt secinājumus, pamatojoties uz pieejamiem datiem, ja ieinteresētā puse nesadarbojas vai sniedz nepatiesu vai maldinošu informāciju.

141

Šajā lietā nav strīda par to, ka antidempinga izmeklēšanas laikā Hansol lūdza, lai nesaistītie pārveidotāji, izņemot Schades, tiktu atbrīvoti no atbildes sniegšanas uz antidempinga anketu. Tāpat netiek apstrīdēts, ka Komisija akceptēja šo pieprasījumu tādējādi, ka tā attiecināja savus lūgumus sniegt informāciju par pārstrādātājiem vienīgi saistībā ar tiem, kas attiecas uz Schades.

142

Šādu lūgumu nevar pielīdzināt atteikumam sadarboties pamatregulas 18. panta 1. punkta izpratnē. No tā izriet, ka pretēji tam, ko apgalvo ETPA, šī tiesību norma šajā lietā nav piemērojama.

143

Apstāklis, ka tikai Schades atbildēja uz antidempinga anketu un citi saistītie pārstrādātāji bija atbrīvoti no pienākuma uz to atbildēt, neietekmē Komisijas pienākumu ņemt vērā atbilstošos datus, ar kuriem tā varēja iepazīties administratīvajā procesā, lai novērtētu īstenotā dempinga faktisko apmēru. Kā izklāstīts šā sprieduma 49.–51. punktā, Komisijai ir jāņem vērā šie dati, ievērojot pamatregulas mērķi un tai uzlikto rūpības pienākumu.

144

Tātad ETPA kļūdaini apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārsniegusi savas pārbaudes robežas un prettiesiski aizstājusi Komisijas viedokli ar savu viedokli, pārsūdzētā sprieduma 85. un 86. punktā uzskatot, ka Komisija saistītajiem pārveidotājiem, kas [attiecīgo ražojumu] pārveido mazos ruļļos, veiktajiem pārdevumiem ir piešķīrusi pārāk lielu svērumu un tādējādi palielinājusi faktisko dempingu, ko īstenoja Hansol. Pat ja Komisija zināja, ka daļa no attiecīgā ražojuma pārdevumiem Schades tika tālākpārdota bez pārveides nesaistītajiem klientiem un ka vismaz viens nesaistītais pārveidotājs, kas nav Schades, pārdeva arī attiecīgo ražojumu, tā tomēr uzskatīja, ka visi Hansol pārdevumi trim saistītajiem pārveidotājiem, kas nav Schades, tika veikti, lai [attiecīgo ražojumu] pārveidotu mazos ruļļos.

145

No tā izriet, ka arī pretapelācijas sūdzības otrais pamats ir jānoraida kā nepamatots un līdz ar to pretapelācijas sūdzība ir jānoraida pilnībā.

Par tiesāšanās izdevumiem

146

Saskaņā ar Tiesas Reglamenta 184. panta 2. punktu, ja apelācijas sūdzība ir nepamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši šī reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs.

147

Tā kā saistībā ar pamata apelācijas sūdzību Hansol ir prasījusi piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai ir jāpiespriež atlīdzināt ar šo apelācijas sūdzību saistītos tiesāšanās izdevumus.

148

Tā kā ETPA pretapelācijas sūdzība ir noraidīta un Hansol ir prasījusi piespriest ETPA atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai ir jāpiespriež atlīdzināt ar pretapelācijas sūdzību saistītos tiesāšanās izdevumus.

1)

Apelācijas sūdzību un pretapelācijas sūdzību noraidīt.

2)

Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus saistībā ar pamata apelācijas sūdzību.

3)

European Thermal Paper Association (ETPA) atlīdzina tiesāšanās izdevumus saistībā ar pretapelācijas sūdzību.