Uzdodama pirmo, otro un trešo jautājumu, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 93/13 6. un 7. pants nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā Likuma. 1/2013 ceturtais pārejas noteikums kā strīdīgais pārejas noteikums, saskaņā ar kuru patērētāji, pret kuriem piedziņas vēršanas uz ķīlas priekšmetu procedūra tikusi uzsākta, bet nav tikusi pabeigta pirms šī likuma stāšanās spēkā, var īstenot savas tiesības iebildumu celšanai pret šo piespiedu izpildi, pamatojoties uz to, ka līguma noteikumi ir negodīgi, vien mēneša laikā, sākot no nākamās dienas pēc tās, kad publicēts šis likums. Minētā tiesa arī jautā, vai ar šo direktīvu tai tiek noteikts pēc savas ierosmes izvērtēt līguma noteikumu ļaunprātīgo raksturu, kas jau Direktīvas 93/13 kontekstā ir ticis analizēts galīgā tiesas lēmumā, neraugoties uz valsts procesuālajiem noteikumiem, ar ko tiek īstenots res judicata princips.

Saistībā ar jautājumu par to, vai Direktīvas 93/13 6. un 7. pants nepieļauj tādu valsts tiesību normu kā Likuma 1/2013 ceturtais pārejas noteikums, ir jāuzsver, ka šo jautājumu Tiesa jau ir izskatījusi un uz to sniegusi apstiprinošu atbildi 2015. gada 29. oktobra spriedumā lietā BBVA (C‑8/14, EU:C:2015:731).

It īpaši no šī sprieduma izriet, ka Likuma 1/2013 ceturtais pārejas noteikums, paredzot, ka patērētājiem, pret kuriem piedziņas vēršanas uz ķīlas priekšmetu procedūra tikusi uzsākta pirms šī likuma stāšanās spēkā un nav tikusi pabeigta šajā datumā, tiek noteikts viena mēneša noilguma termiņš, sākot no nākamās dienas pēc tās, kad publicēts minētais likums, iebildumu celšanai pret piespiedu izpildi, pamatojoties uz to, ka līguma noteikumi, iespējams, ir negodīgi, nav tāds, kas šiem patērētājiem garantētu pilnīgu šo termiņa izmantošanu un tādējādi efektīvu viņu tiesību īstenošanu (šajā ziņā skat. spriedumu, 2015. gada 29. oktobris, BBVA, C‑8/14, EU:C:2015:731, 39. punkts).

Turklāt pamatlietā no Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka 2013. gada 12. jūnija lēmumā, kurš ir kļuvis galīgs, iesniedzējtiesa pamatlietā aplūkoto līgumu jau ir vērtējusi Direktīvas 93/13 kontekstā un nospriedusi, ka tā 6. punkts par nokavējuma procentiem ir negodīgs.

Šajā kontekstā iesniedzējtiesa uzdod jautājumu, vai Direktīva 93/13 nepieļauj tādu valsts tiesību normu, kāda ir LEC 207. pants, saskaņā ar kuru ir pēc savas ierosmes aizliegti līguma noteikumi, kuri jau ir tikuši vērtēti tiesvedībā, kas ir noslēgusies ar lēmumu, kam ir res judicata spēks.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz domu, ka patērētājs salīdzinājumā ar komersantu ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz iespēju risināt sarunas, gan attiecībā uz informētības līmeni (skat. tostarp spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 22. punkts un tajā minētā judikatūra).

Ņemot vērā šādu vājāku pozīciju, šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši. Tā ir imperatīva norma, kas ir vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, kas līgumā nodibināts starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar patiesu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību (it īpaši skat. spriedumus, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 23. punkts, kā arī 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 53. un 55. punkts).

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šis noteikums ir jāuzskata par normu, kas ir ekvivalenta valsts normai, kurai valsts tiesību sistēmā ir imperatīvas normas statuss (it īpaši skat. spriedumus, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 51. un 52. punkts, kā arī 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 54. punkts).

Šajā ziņā Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā ietilpstoša līguma noteikuma ļaunprātīgais raksturs un, to veicot, ir jāizlīdzina starp patērētāju un komersantu pastāvošā nelīdzsvarotība, ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums (it īpaši skat. spriedumus, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 46. un minētā judikatūra, kā arī 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 58. punkts).

Katrā ziņā, kā norādīts šī sprieduma 38. punktā, šajā gadījumā valsts tiesa pamatlietā aplūkoto līgumu jau ir vērtējusi Direktīvas 93/13 kontekstā, kas ir vērtējums, saskaņā ar kuru tā pieņēma lēmumu ar res judicata spēku un konstatēja, ka viens no šī līguma noteikumiem ir negodīgs.

Šajos apstākļos ir jānosaka, vai prasība aizstāt formālo līdzsvaru, ko līgums nodibina starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību, uzliek iesniedzējtiesai pienākumu pēc savas ierosmes šo līgumu izvērtēt no jauna, neraugoties uz valsts procesuālajām normām, ar kurām tiek īstenots res judicata princips.

Šajā ziņā vispirms ir jāatgādina, ka res judicata princips ir nozīmīgs gan Savienības tiesību sistēmā, gan valstu tiesību sistēmās. Tiesai jau ir bijusi iespēja precizēt, ka, lai nodrošinātu gan tiesību un tiesisko attiecību stabilitāti, gan pareizu tiesvedību, ir svarīgi, lai tiesu nolēmumus, kas ir stājušies spēkā pēc tam, kad ir izmantoti pieejamie tiesību aizsardzības līdzekļi vai beigušies šādai pārsūdzībai paredzētie termiņi, vairs nevarētu apstrīdēt (it īpaši skat. spriedumu, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 35. un 36. punkts).

Tiesa arī jau ir atzinusi, ka patērētāja aizsardzība nav absolūta. It īpaši tā šajā ziņā ir uzskatījusi, ka Savienības tiesībās valsts tiesai nav uzlikts pienākums nepiemērot valsts procesuālās normas, kas nolēmumam piešķir res judicata spēku, pat ja tas ļautu novērst Direktīvā 93/13 ietvertas tiesību normas – neatkarīgi no tā rakstura – pārkāpumu (it īpaši skat. spriedumus, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 37. punkts, kā arī 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 68. punkts), vismaz valsts tiesībās šai tiesai sabiedriskās kārtības valsts tiesību normu pārkāpuma gadījumā šādas pilnvaras netiek piešķirtas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2009. gada 6. oktobris, Asturcom Telecomunicaciones, C‑40/08, EU:C:2009:615, 53. punkts).

Turklāt Tiesa jau ir precizējusi, ka saskaņā ar Savienības tiesībām efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips attiecas nevis uz tiesībām piekļūt vairākām tiesu instancēm, bet gan tikai uz tiesībām piekļūt tiesai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 17. jūlijs, Sánchez Morcillo un Abril García, C‑169/14, EU:C:2014:2099, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

No iepriekš minētā izriet, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauta tāda valsts tiesību norma, kas izriet no LEC 207. panta, ar kuru valsts tiesai tiek aizliegts pēc savas ierosmes atkārtoti izvērtēt ar komersantu noslēgta līguma noteikumu ļaunprātīgo raksturu, ja tā jau ir lēmusi par visu līguma noteikumu likumību šīs direktīvas kontekstā lēmumā, kurš ieguvis res judicata spēku, kas savukārt ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

Tomēr no iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka šajā gadījumā no LEC 207. panta izrietošā procesuālā tiesību norma par res judicata spēku valsts tiesai aizliedz ne tikai no jauna līguma noteikumu likumību izvērtēt Direktīvas 93/13 gaismā, par ko tā jau ir lēmusi galīgā lēmumā, bet arī vērtēt iespējamo citu šī paša līguma noteikumu iespējami ļaunprātīgo raksturu.

No šī sprieduma 40.–43. punkta izrietošajiem principiem izriet, ka valsts tiesību aktos paredzētie nosacījumi, uz kuriem ir atsauce Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktā, nevar aizskart tiesību, ko patērētāji atvasina no šīs tiesību normas, būtību – nebūt saistītiem ar noteikumu, kas tiek uzskatīts par negodīgu (spriedums, 2016. gada 21. decembris, Gutiérrez Naranjo u.c., C‑154/15, C‑307/15 un C‑308/15, EU:C:2016:980, 71. punkts).

Pieņemot, ka, ja iepriekšējās strīdīgā līguma pārbaudes laikā, kuras rezultātā ir ticis pieņemts lēmums ar res judicata spēku, iesniedzējtiesa ir tikai pēc savas ierosmes Direktīvas 93/13 gaismā vērtējusi vienu vai vairākus šī līguma noteikumus, ar šo direktīvu tādai kā pamatlietā minētajai valsts tiesai, kurā patērētājs regulāri vēršas ar blakusprasību, pēc lietas dalībnieku pieprasījuma vai pēc savas ierosmes tiek uzlikts pienākums vērtēt – tiklīdz šīs tiesas rīcībā ir šim nolūkam vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums – citu minētā līguma noteikumu iespējamo ļaunprātīgo raksturu. Faktiski, ja šādas pārbaudes nav, patērētāja aizsardzība izrādītos nepilnīga un nepietiekama un, pretēji Direktīvas 93/13 7. panta 1. punkta prasībām, nebūtu ne atbilstošs, ne efektīvs līdzeklis šāda veida noteikumu izmantošanas novēršanai (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 60. punkts).

Šajā gadījumā Tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos trūkstošā precizējuma dēļ iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai 2013. gada 12. jūnija lēmumā, kurš ir kļuvis galīgs, Direktīvas 93/13 kontekstā ir tikuši vērtēti visi pamatlietā minētā līguma noteikumi vai arī tikai tā 6. punkts.

Ņemot vērā visus šos elementus uz pirmo, otro un trešo jautājumu ir jāatbild, ka:

Direktīvas 93/13 6. un 7. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā tāds valsts pārejas noteikums kā Likuma 1/2013 ceturtais pārejas noteikums, saskaņā ar kuru patērētāji, pret kuriem piedziņas vēršanas uz ķīlas priekšmetu procedūra tikusi uzsākta, bet nav tikusi pabeigta pirms šī likuma, kurā šī tiesību norma ietilpst, stāšanās spēkā, var īstenot savas tiesības iebildumu celšanai pret šo piespiedu izpildi, pamatojoties uz to, ka līguma noteikumi ir negodīgi, viena mēneša laikā, sākot no nākamās dienas pēc tās, kad publicēts šis likums;

Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to tiek pieļauta tāda valsts tiesību norma, kas izriet no LEC 207. panta, ar kuru valsts tiesai tiek aizliegts pēc savas ierosmes atkārtoti izvērtēt līguma noteikumu ļaunprātīgo raksturu, ja jau par visu šī līguma noteikumu likumību, ņemot vērā direktīvu, ir ticis izlemts lēmumā, kam ir res judicata spēks.

Savukārt, ja viens vai vairāki līguma noteikumi, kuru iespējami ļaunprātīgais raksturs vēl nav ticis vērtēts iepriekšējās strīdīgā līguma pārbaudes tiesā laikā, kuras rezultātā ir ticis pieņemts lēmums ar res judicata spēku, Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai, kurā patērētājs regulāri vēršas ar blakusprasību, pēc lietas dalībnieku pieprasījuma vai pēc savas ierosmes ir jāvērtē – tiklīdz šīs tiesas rīcībā ir šim nolūkam vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums – to iespējamais ļaunprātīgais raksturs.

Uzdodama ceturto un piekto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas saņemt precizējumus par vērā ņemamiem kritērijiem saskaņā ar Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktu un 4. pantu, lai izvērtētu tādu kā pamatlietā minēto noteikumu iespējamo ļaunprātīgo raksturu, kuri attiecas uz nokavējuma procentiem un pirmstermiņa līguma izbeigšanu, jo parādnieks noteiktā laikposmā nav izpildījis savas līgumsaistības.

Vispirms jāuzsver, ka šie jautājumi šī sprieduma 30. punktā izklāstītās judikatūras kontekstā ir nepieņemami, jo to mērķis ir noteikt, vai valsts tiesa, izvērtējot līguma noteikuma iespējamo ļaunprātīgo raksturu, it īpaši pamatlietā aplūkotā līguma 6.bis punktu, var ņemt vērā apstākļus, kas norisinājušies pēc līguma noslēgšanas. Faktiski lēmumā par lūgumu sniegt prejudiciālu jautājumu nav skaidri precizēts, par kādiem apstākļiem, kas iestājušies vēlāk, ir runa. Šajos apstākļos Tiesai nav zināmi faktiskie apstākļi, lai tos izvērtētu, un tādēļ tā nevar iesniedzējtiesai sniegt derīgu atbildi pamatlietā aplūkotā strīda izšķiršanai.

Citu ceturtajā un piektajā jautājumā minēto aspektu sakarā ir, pirmkārt, jāprecizē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesa ir kompetenta interpretēt gan jēdzienu “negodīgs noteikums”, kas minēts attiecīgās direktīvas 3. panta 1. punktā, kā arī tās pielikumā, gan arī kritērijus, kurus valsts tiesa var piemērot vai kuri tai ir jāpiemēro līguma noteikuma vērtējumā, ņemot vērā direktīvas normas, ievērojot, ka šai tiesai, ņemot vērā minētos kritērijus, ir jālemj par šī konkrētā līguma noteikuma konkrētu kvalificēšanu, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus. No tā izriet, ka Tiesai ir tikai jāsniedz iesniedzējtiesai norādes, kas šai pēdējai ir jāņem vērā, lai novērtētu attiecīgā noteikuma ļaunprātīgo raksturu (skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 66. punkts un tajā minētā judikatūra).

Līdz ar to ir jānorāda, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punktā, kurā ir atsauce uz “labticību” un “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos par sliktu patērētājam, tikai abstrakti ir definēti elementi, kuru dēļ individuāli neapspriestu līguma noteikumu var uzskatīt par negodīgu (spriedums, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

Tas, vai kāds līguma noteikums rada “ievērojamu nelīdzsvarotību” pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam, ir nosakāms, ņemot vērā tiesību normas, kas atbilstoši valsts tiesībām būtu piemērojamas, ja starp pusēm nebūtu attiecīgas vienošanās. Tikai veicot šādu salīdzinošu analīzi, valsts tiesa varēs izvērtēt, vai un attiecīgā gadījumā – kādā mērā patērētājam, piemērojot līgumu, tiek radīts neizdevīgāks tiesiskais stāvoklis salīdzinājumā ar spēkā esošajos valsts tiesību aktos paredzētajiem noteikumiem. Tāpat tālab būtu jāizvērtē arī tiesiskais stāvoklis, kādā attiecīgais patērētājs atrodas, ņemot vērā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētos līdzekļus, kas ir tā rīcībā, lai izbeigtu negodīgo noteikumu izmantošanu (spriedums, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 68. punkts).

Attiecībā uz to, kādos apstākļos “pretēji prasībai pēc godprātības” rodas šāda nelīdzsvarotība, ir jākonstatē, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 sešpadsmito apsvērumu valsts tiesai šajā ziņā ir jāpārbauda, vai komersants, godīgi un līdzvērtīgi izturoties pret patērētāju, varēja pamatoti pieņemt, ka patērētājs būtu piekritis attiecīgajam noteikumam arī tad, ja tas būtu ticis individuāli apspriests (spriedums, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 69. punkts).

Turklāt saskaņā ar šīs direktīvas 4. panta 1. punktu līguma noteikuma negodīgumu novērtē, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko līgums noslēgts, un atsaucoties uz visiem apstākļiem līguma slēgšanas brīdī, kas ar to bijuši saistīti (skat. spriedumus, 2009. gada 4. jūnijs, Pannon GSM, C‑243/08, EU:C:2009:350, 39. punkts, un 2010. gada 9. novembris, VB Pénzügyi Lízing, C‑137/08, EU:C:2010:659, 42. punkts). No tā izriet, ka šādos apstākļos ir jāizvērtē arī tas, kādas sekas minētajam noteikumam var būt, ievērojot līgumam piemērojamās tiesības, kas ietver valsts tiesību sistēmas analīzi (spriedums, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 71. punkts un tajā minētā judikatūra).

Otrkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 4. panta 2. punktu noteikumu par līguma galveno priekšmetu vai par cenas un atlīdzības atbilstīgumu, no vienas puses, un sniedzamajiem pakalpojumiem vai piegādājamām precēm, no otras puses, kuri ietilpst ar šo direktīvu noregulētajā jomā, ļaunprātīgais raksturs ir jāvērtē tikai, ciktāl valsts kompetentā tiesa, vērtējot katru gadījumu atsevišķi, uzskata, ka šie noteikumi ir bijuši noformulēti vienkāršā, skaidri saprotamā valodā (šajā ziņā skat. spriedumus, 2014. gada 30. aprīlis, Kásler un Káslerné Rábai, C‑26/13, EU:C:2014:282, 41. punkts, kā arī 2015. gada 9. jūlijs, Bucura, C‑348/14, EU:C:2015:447, 50. punkts).

Tieši šādu apsvērumu gaismā iesniedzējtiesai ir jāvērtē to noteikumu ļaunprātīgais raksturs, uz kuriem ir atsauce ceturtajā un piektajā uzdotajā jautājumā.

Pirmkārt, attiecībā uz pamatlietā aplūkotā līguma 3. punktu par likumisko procentu aprēķinu iesniedzējtiesa uzsvēra, ka, lai gan uz to attiecas Direktīvas 93/13 4. panta 2. punkts, šis noteikums neesot noformulēts vienkāršā, skaidri saprotamā valodā šīs tiesību normas izpratnē. Šajos apstākļos – kā to savu secinājumu 61. punktā arī ir norādījis ģenerāladvokāts – šai tiesai ir jāvērtē minētā noteikuma ļaunprātīgais raksturs it īpaši tad, ja ar to tiek radīta nelīdzsvarotība pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu attiecīgajam patērētājam, ņemot vērā šī sprieduma 58.–61. punktā izklāstītos apsvērumus.

Iesniedzējtiesai tostarp būs jāsalīdzina šajā noteikumā paredzētais likumisko procentu likmju aprēķina veids un no šīs likmes izrietošā faktiskā summa ar parasti izmantoto aprēķina veidu un procentu likmi, kas noteikta likumā, kā arī ar procentu likmi, kas tika piemērota tirgū dienā, kad pamatlietā aplūkotais līgums tika noslēgts, tādai aizdevuma summai un ilgumam, kas atbilst aplūkotajā aizdevuma līgumā minētajai. It īpaši tai būs jāvērtē, vai tas, ka likumiskie procenti tiek aprēķināti, izmantojot 360 dienu, nevis 365 dienu kalendārā gada metodi, nozīmē, ka 3. punktam piešķir negodīgu raksturu.

Otrkārt, runājot par pamatlietā aplūkotā līguma 6.bis punktu par līguma pirmstermiņa izbeigšanu parādnieka saistību neievērošanas noteiktā laikposmā dēļ, iesniedzējtiesai tostarp ir jāpārbauda, vai komersantam dotā iespēja pieprasīt visas aizdevuma summas atmaksu ir atkarīga no tā, ka patērētājs nav izpildījis vienu no saviem pienākumiem, kam ir būtiska nozīme attiecīgajās līgumattiecībās, vai šī iespēja ir paredzēta gadījumos, kad šādai līguma neizpildei ir pietiekami nopietns raksturs, ņemot vērā aizdevuma ilgumu un summu, vai šī iespēja ietver atkāpi no vispārīgo tiesību normām attiecīgajā jomā, ja īpašu līgumtiesību normu nav un ja valsts tiesībās ir paredzēti adekvāti un efektīvi līdzekļi, kas ļautu patērētājam, kam tiek piemērots šāds līguma noteikums, novērst šīs aizdevuma atmaksas pieprasīšanas sekas (šajā ziņā skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 73. punkts).

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz ceturto un piekto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 93/13 3. panta 1. punkts un 4. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:

starp komersantu un patērētāju noslēgta līguma noteikuma iespējami ļaunprātīgā rakstura vērtējums nozīmē noteikt to, vai tas rada ievērojamu nelīdzsvarotību pušu tiesībās un pienākumos, kas izriet no līguma, un tas notiek par sliktu patērētājam. Šis vērtējums ir jāveic, ņemot vērā valsts tiesību normas, kas ir piemērojamas, ja nepastāv pušu vienošanās, un tiesiskajā regulējumā paredzētos līdzekļus, kas ir patērētāja rīcībā, lai izbeigtu šāda veida negodīgo noteikumu izmantošanu, ņemot vērā preču vai pakalpojumu raksturu, attiecībā uz ko aplūkotais līgums ir noslēgts, kā arī atsaucoties uz visiem apstākļiem tā slēgšanas brīdī;

ja iesniedzējtiesa uzskata, ka tāds līguma noteikums, kāds aplūkots pamatlietā par likumisko procentu aprēķina veidu, nav formulēts skaidrā un saprotamā valodā šīs direktīvas 4. panta 2. punkta izpratnē, tādā gadījumā tai ir jāizvērtē, vai šis noteikums ir negodīgs minētās direktīvas 3. panta 1. punktā. Šajā vērtējumā minētajai tiesai tostarp būs jāsalīdzina šajā noteikumā paredzētais likumisko procentu likmju aprēķina veids un no šīs likmes izrietošā faktiskā summa ar parasti izmantoto aprēķina veidu un procentu likmi, kas noteikta likumā, kā arī ar procentu likmi, kas tika piemērota tirgū dienā, kad pamatlietā aplūkotais līgums tika noslēgts, tādai aizdevuma summai un ilgumam, kas atbilst aplūkotajā aizdevuma līgumā minētajai, un,

runājot par noteikuma par līguma pirmstermiņa izbeigšanu parādnieka saistību neievērošanas noteiktā laikposmā dēļ iespējamo ļaunprātīgo raksturu, šai tiesai tostarp ir jāpārbauda, vai komersanta iespēja pieprasīt visas aizdevuma summas atmaksu ir atkarīga no tā, ka patērētājs nav izpildījis vienu no saviem pienākumiem, kam ir būtiska nozīme attiecīgajās līgumattiecībās, vai šī iespēja ir paredzēta gadījumos, kad šādai līguma neizpildei ir pietiekami nopietns raksturs attiecībā pret aizdevuma ilgumu un summu, vai šī iespēja ietver atkāpi no attiecīgajā jomā piemērojamajām vispārīgo tiesību normām, ja īpašu līgumtiesību normu nav un ja valsts tiesībās ir paredzēti adekvāti un efektīvi līdzekļi, kas ļautu patērētājam, kam tiek piemērots šāds līguma noteikums, novērst šīs aizdevuma atmaksas pieprasīšanas sekas.

Uzdodama sesto un septīto jautājumu, kuri ir jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tiesai interpretēt tādu valsts tiesību normu par kredītlīgumu pirmstermiņa izbeigšanu kā LEC 693. panta 2. punkts tādējādi, ka valsts tiesai, kura konstatējusi šāda līguma noteikuma ļaunprātīgo raksturu, ir aizliegts to atzīt par spēkā neesošu un no tās atkāpties, ja faktiski komersants to nav piemērojis, bet ir ievērojis šajās valsts tiesību normās izvirzītos nosacījumus.

Vispirms jāatgādina, ka, lai gan saskaņā ar šīs direktīvas 1. panta 2. punktu “šī direktīva neattiecas uz līguma noteikumiem, kas ietver obligātas tiesību normas”, pamatlietā aplūkotā līguma 6.bis punkts par līguma pirmstermiņa izbeigšanu, uz kuru ir atsauce sestajā un septītajā jautājumā, nav balstīts uz LEC 693. panta 2. punkta normām. Šajā noteikumā ir paredzēts, ka aizdevējs var pirms termiņa izbeigt līgumu un pieprasīt tūlītēju aizdevuma pamatsummas, procentu un citu izdevumu atmaksu, ja nolīgtajā datumā netiek veikts atmaksājamās pamatsummas, procentu vai avansa maksājums, nevis – kā paredzēts LEC 693. panta 2. punktā – ja maksājumi tiek kavēti trīs mēnešus. Turklāt minētajā noteikumā ir ietvertas frāzes “izņemot likumā noteiktos gadījumos” un “papildu likumā noteiktiem gadījumiem”. No šāda noteikuma formulējuma izriet, ka līgumslēdzējas puses nav vēlējušās ierobežot līguma izbeigšanas iemeslu tikai ar LEC 693. panta 2. punktā minēto.

Tādējādi minētais noteikums ietilpst minētās direktīvas tvērumā (skat. a contrario spriedumu, 2014. gada 30. aprīlis, Barclays Bank, C‑280/13, EU:C:2014:279, 41. punkts) un valsts tiesai pēc savas ierosmes ir jāvērtē tā iespējamais ļaunprātīgais raksturs (it īpaši skat. spriedumu, 2013. gada 14. marts, Aziz, C‑415/11, EU:C:2013:164, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

Attiecībā uz sekām, kas piešķiramas secinājumam par šāda noteikuma iespējamo ļaunprātīgo raksturu, ir jāatgādina, ka no Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta izriet, ka valsts tiesām ir vienīgi pienākums noraidīt negodīga līguma noteikuma piemērošanu, lai patērētājam neradītu saistošas sekas, bet tām nav tiesību koriģēt tā saturu. Līgumam principā ir jāturpina pastāvēt bez jebkādiem citiem grozījumiem, izņemot negodīgu noteikumu svītrošanu, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību normām šāda līguma pastāvēšana ir juridiski iespējama (it īpaši skat. spriedumus, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 65. punkts; 2013. gada 30. maijs, Asbeek Brusse un de Man Garabito, C‑488/11, EU:C:2013:341, 57. punkts, kā arī 2015. gada 21. janvāris, Unicaja Banco un Caixabank, C‑482/13, C‑484/13, C‑485/13 un C‑487/13, EU:C:2015:21, 28. punkts).

Otrkārt, ņemot vērā sabiedrības interešu, uz kurām ir balstīta tādu patērētāju aizsardzība, kuri ir vājākā pozīcijā attiecībā pret komersantiem, raksturu un nozīmi, Direktīvā 93/13, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta, lasot to kopā ar direktīvas preambulas divdesmit ceturto apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums nodrošināt adekvātus un efektīvus līdzekļus, “lai novērstu negodīgu noteikumu ilgstošu izmantošanu pārdevēju vai piegādātāju ar patērētājiem noslēgtos līgumos (it īpaši skat. spriedumus, 2012. gada 14. jūnijs, Banco Español de Crédito, C‑618/10, EU:C:2012:349, 68. punkts, kā arī 2015. gada 21. janvāris, Unicaja Banco un Caixabank, C‑482/13, C‑484/13, C‑485/13 un C‑487/13, EU:C:2015:21, 30. punkts).

Tāpēc, lai nodrošinātu Direktīvas 93/13 7. panta preventīvu iedarbību, valsts tiesas, kas konstatē negodīga noteikuma šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē esamību, prerogatīva nevar būt atkarīga no tā, vai šis noteikums faktiski tiek vai netiek piemērots. Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka, ja valsts tiesa ir konstatējusi starp patērētāju un komersantu noslēgta līguma noteikuma “negodīgumu” šīs direktīvas 3. panta 1. punkta izpratnē, apstāklis, ka šis noteikums nav ticis izpildīts, pats par sevi nav šķērslis tam, lai valsts tiesa noteiktu visas no minētā noteikuma “negodīguma” izrietošās sekas (šajā ziņā skat. rīkojumu, 2015. gada 11. jūnijs, Banco Bilbao Vizcaya Argentaria, C‑602/13, nav publicēts, EU:C:2015:397, 50. un 54. punkts).

Šajos apstākļos – kā to savu secinājumu 85. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts – tas, ka šajā gadījumā komersants ir rīkojies atbilstīgi LEC 693. panta 2. punktam un ir uzsācis piespiedu piedziņas uz ķīlas priekšmetu procedūru tikai pēc septiņiem neveiktiem ikmēneša maksājumiem, nevis – kā paredzēts pamatlietā aplūkotā līguma 6.bis punktā – uzreiz pēc katra maksājuma kavējuma, neatbrīvo valsts tiesu no pienākuma izsecināt šī noteikuma iespējami ļaunprātīgo raksturu.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz sesto un septīto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīva 93/13 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to netiek pieļauts tiesai interpretēt tādu valsts tiesību normu par kredītlīgumu pirmstermiņa izbeigšanu kā LEC 693. panta 2. punkts, tāpēc ka valsts tiesai, kura konstatējusi šāda līguma noteikuma ļaunprātīgo raksturu, ir aizliegts to atzīt par spēkā neesošu un no tās atkāpties, ja faktiski komersants to nav piemērojis, bet ir ievērojis šajās valsts tiesību normās izvirzītos nosacījumus.