TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2024. gada 30. maijā ( *1 )
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Regula (ES) 2019/1150 – 1., 15., 16. un 18. pants – Mērķis – Piemērošana – Izpildes nodrošināšana – Pārskatīšana – Dalībvalsts veiktie pasākumi – Pienākums sniegt informāciju par tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēja ekonomisko situāciju
Lietā C‑663/22
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija) iesniegusi ar 2022. gada 10. oktobra lēmumu un kas Tiesā reģistrēts 2022. gada 19. oktobrī, tiesvedībā
Expedia Inc.
pret
Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni,
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētāja A. Prehala [A. Prechal], tiesneši F. Biltšens [F. Biltgen], N. Vāls [N. Wahl] (referents), J. Pasers [J. Passer] un M. L. Arasteja Saūna [M. L. Arastey Sahún],
ģenerāladvokāts: M. Špunars [M. Szpunar],
sekretārs: A. Kalots Eskobars [A. Calot Escobar],
ņemot vērā rakstveida procesu,
ņemot vērā apsvērumus, ko snieguši:
|
– |
Expedia Inc. vārdā – P. Actis Perinetto, F. Brunetti, C. Osti un A. Vitale, avvocati, |
|
– |
Itālijas valdības vārdā – G. Palmieri, pārstāve, kurai palīdz L. Delbono un R. Guizzi, avvocati dello Stato, |
|
– |
Čehijas Republikas valdības vārdā – M. Smolek, T. Suchá un J. Vláčil, pārstāvji, |
|
– |
Īrijas vārdā – M. Browne, Chief State Solicitor, A. Joyce un M. Tierney, pārstāvji, kuriem palīdz D. Fennelly, BL, |
|
– |
Eiropas Komisijas vārdā – L. Armati, S. L. Kalėda un L. Malferrari, pārstāvji, |
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2024. gada 11. janvāra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
|
1 |
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) 2019/1150 (2019. gada 20. jūnijs) par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos (OV 2019, L 186, 57. lpp.). |
|
2 |
Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Amerikas Savienotajās Valstīs iedibināto sabiedrību Expedia Inc. un Autorità per le Garanzie nelle Comunicazioni (Komunikāciju regulatīvā iestāde, Itālija; turpmāk tekstā – “AGCOM”) par minētās iestādes veiktajiem pasākumiem attiecībā uz tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem. |
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
|
3 |
Regulas 2019/1150 7., 46. un 51. apsvērumā ir paredzēts:
[..]
[..]
|
|
4 |
Saskaņā ar šīs regulas 1. pantu: “1. Šīs regulas mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, izklāstot noteikumus, kas garantē, ka tiešsaistes starpniecības pakalpojumu komerciālajiem lietotājiem un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem saistībā ar tiešsaistes meklētājprogrammām tiek nodrošināta pienācīga pārredzamība, taisnīgums un efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi. 2. Šo regulu piemēro tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem un tiešsaistes meklētājprogrammām, ko nodrošina vai piedāvā nodrošināt attiecīgi komerciālajiem lietotājiem un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem, kuru uzņēmējdarbības vieta vai dzīvesvieta ir Savienībā un kuri, izmantojot minētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumus vai tiešsaistes meklētājprogrammas, piedāvā preces vai pakalpojumus patērētājiem, kas atrodas Savienībā, neatkarīgi no minēto pakalpojumu sniedzēju uzņēmējdarbības veikšanas vietas vai dzīvesvietas un neatkarīgi no tā, kādi tiesību akti citādi būtu piemērojami. [..] 5. Šī regula neskar Savienības tiesību aktus, jo īpaši Savienības tiesību aktus, kas piemērojami tādās jomās kā tiesu iestāžu sadarbība civillietās, konkurence, datu aizsardzība, komercnoslēpumu aizsardzība, patērētāju tiesību aizsardzība, elektroniskā komercija un finanšu pakalpojumi.” |
|
5 |
Minētās regulas 2. panta 1. punktā ir noteikts: “Šajā regulā piemēro šādas definīcijas:
|
|
6 |
Šīs pašas regulas 15. pantā ir noteikts: “1. Katra dalībvalsts nodrošina pienācīgu un efektīvu šīs regulas izpildi. 2. Dalībvalstis nosaka noteikumus, kuros paredz pasākumus, kas piemērojami šīs regulas neievērošanas gadījumā, un nodrošina to īstenošanu. Paredzētie pasākumi ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši.” |
|
7 |
Regulas 2019/1150 16. pantā ir paredzēts: “[Eiropas] Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm cieši uzrauga šīs regulas ietekmi uz attiecībām starp tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem un to komerciālajiem lietotājiem un [starp] tiešsaistes meklētājprogrammām un korporatīvo tīmekļa vietņu lietotājiem. Šajā nolūkā Komisija vāc attiecīgo informāciju, lai uzraudzītu izmaiņas šajās attiecībās, tostarp veicot attiecīgus pētījumus. Dalībvalstis palīdz Komisijai, pēc pieprasījuma sniedzot jebkādu savāktu būtisku informāciju, tostarp informāciju par konkrētiem gadījumiem. Komisija šī panta un 18. panta nolūkā var mēģināt vākt informāciju no tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem.” |
|
8 |
Atbilstoši šīs regulas 18. panta 1. un 3. punktam: “1. Komisija līdz 2022. gada 13. janvārim un pēc tam reizi trijos gados izvērtē šo regulu un ziņo par to Eiropas Parlamentam, [Eiropas Savienības] Padomei un Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejai. [..] 3. Dalībvalstis sniedz visu to rīcībā esošo attiecīgo informāciju, kas Komisijai var būt nepieciešama, lai sagatavotu 1. punktā minēto ziņojumu.” |
Itālijas tiesības
1997. gada 31. jūlija Likums Nr. 249
|
9 |
1997. gada 31. jūlijalegge n. 249 – Istituzione dell’Autorità per le garanzie nelle comunicazioni e norme sui sistemi delle telecomunicazioni e radiotelevisivo (Likums Nr. 249, ar ko tiek izveidota Komunikāciju regulatīvā iestāde un noteiktas normas par telesakaru un radiotelevīzijas sistēmām; 1997. gada 31. jūlijaGURI Nr. 177 kārtējais pielikums) 1. pantā ir paredzēts: “[..] 29. Subjektiem, kuri [AGCOM] pieprasītajos paziņojumos sniedz nepatiesus grāmatvedības datus vai faktus par savu darbību, ir piemērojami Civilkodeksa 2621. pantā paredzētie sodi. 30. Subjektiem, kuri noteiktajā termiņā un kārtībā neiesniedz [AGCOM] pieprasītos dokumentus, datus un informāciju, šī iestāde uzliek administratīvu naudas sodu no viena miljona [Itālijas liru (ITL) (aptuveni 516 EUR) līdz divsimt miljoniem ITL (aptuveni 103000 EUR)] apmērā. [..]” |
|
10 |
1997. gada 31. jūlija Likuma Nr. 249, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2020. gada 30. decembralegge n. 178 – Bilancio di previsione dello Stato per l’anno finanziario 2021 e bilancio pluriennale per il triennio 2021‑2023 (Likums Nr. 178 par valsts budžetu 2021. finanšu gadam un daudzgadu budžetu trīs gadu periodam no 2021. līdz 2023. gadam; 2020. gada 30. decembraGURI Nr. 322 kārtējais pielikums), 1. panta 6. punkta c) apakšpunkta 14.bis punktā ir paredzēts: “[AGCOM] uzdevumi ir šādi: [..] c) [AGCOM] Padome: [..] 14.bis) nodrošina Regulas [2019/1150] pienācīgu un efektīvu piemērošanu, tostarp pieņemot vadlīnijas, ieviešot rīcības kodeksus un vācot atbilstošo informāciju”. |
Lēmums Nr. 397/13
|
11 |
2013. gada 25. jūnijāAGCOM pieņēma delibera n. 397/13/CONS – Informativa economica di sistema (Lēmums Nr. 397/13/CONS par sistēmisku ekonomisko pārskatu; turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 397/13”). |
|
12 |
Lēmuma Nr. 397/13 2. panta 1. punktā ir uzskaitītas to subjektu kategorijas, kuriem ir pienākums nosūtīt AGCOM dokumentu ar nosaukumu “Informativa economica di sistema” (sistēmisks ekonomiskais pārskats) (turpmāk tekstā – “SEP”). |
|
13 |
Šī lēmuma 6. pantā ir noteikts: “1. Subjektus, kuri, pildot šā lēmuma 2. pantā paredzēto pienākumu, paziņo nepatiesus datus, soda saskaņā ar [1997. gada 31. jūlija Likuma Nr. 249] 1. panta 29. punktu. 2. Subjektus, kuri noteiktajā termiņā un kārtībā nepilda šā lēmuma 2. pantā paredzēto pienākumu, soda saskaņā ar [1997. gada 31. jūlija Likuma Nr. 249] 1. panta 30. punktu.” |
Lēmums Nr. 161/21
|
14 |
2021. gada 12. maijāAGCOM pieņēma delibera n. 161/21/CONS – Modifiche alla delibera n. 397/13 del 25 giugno 2013 “Informativa Economica di Sistema” (Lēmums Nr. 161/21/CONS par grozījumiem 2013. gada 25. jūnija Lēmumā Nr. 397/13/CONS par sistēmisku ekonomisko pārskatu) (turpmāk tekstā – “Lēmums Nr. 161/21”). |
|
15 |
Lēmuma Nr. 161/21 preambulā ir paredzēts: “[..] ņemot vērā Regulu 2019/1150 [..], ņemot vērā [2020. gada 30. decembra Likumu Nr. 178] [..], [..] tā kā [SEP] ir ikgadēja deklarācija, kas ir [jāaizpilda] komunikāciju operatoriem un kas attiecas uz identifikācijas datiem un ekonomiskajiem datiem saistībā ar attiecīgo subjektu veiktajām darbībām, lai savāktu vajadzīgos elementus konkrētu juridisku pienākumu izpildei, tostarp Sistema integrato delle comunicazioni [(integrētā komunikāciju sistēma (SIC)]) uzlabošanai un [koncentrācijas] robežvērtību pārbaudei šīs sistēmas ietvaros, analīzes par tirgu un iespējamo dominējošo stāvokli vai stāvokli, kas katrā ziņā apdraud plurālismu, gada ziņojumu un aptaujas [..], kā arī, lai varētu atjaunināt komunikāciju operatoru statistikas bāzi; tā kā ar [2020. gada 30. decembra Likumu Nr. 178] [AGCOM] ir piešķirtas jaunas pilnvaras, uzticot tai uzdevumu nodrošināt “Regulas [2019/1150] pienācīgu un efektīvu piemērošanu, tostarp pieņemot vadlīnijas, ieviešot rīcības kodeksus un vācot atbilstošo informāciju”; [tā] kā tādēļ būtu jāpaplašina [daži] SEP ziņošanas pienākumi, tos attiecinot arī uz tiešsaistes starpniecības un tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem, lai katru gadu apkopotu attiecīgo informāciju un veiktu darbības, kuru mērķis ir nodrošināt pienācīgu un efektīvu Regulas 2019/1150 piemērošanu un to uzdevumu veikšanu, kas [AGCOM] uzticēti ar [2020. gada 30. decembra Likumu Nr. 178]; [..].” |
|
16 |
Ar šā lēmuma 1. panta 1. punktu ir grozīts Lēmuma Nr. 397/13 2. pantā ietvertais saraksts, lai pienākumu nosūtīt AGCOM SEP attiecinātu uz šādām divām subjektu kategorijām: “[..] h) tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēji: fiziskas vai juridiskas personas, kuras, pat ja tās nav iedibinātas vai nedzīvo valsts teritorijā, sniedz vai piedāvā sniegt Regulā 2019/1150 definētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumus komerciālajiem lietotājiem, kuri ir iedibināti vai dzīvo Itālijā; i) tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzēji: fiziskas vai juridiskas personas, kuras, pat ja tās nav iedibinātas vai nedzīvo valsts teritorijā, sniedz vai piedāvā sniegt Regulā 2019/1150 definētos tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumus itāļu valodā vai komerciālajiem lietotājiem, kuri ir iedibināti vai dzīvo Itālijā. [..]” |
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
|
17 |
Expedia ir sabiedrība, kuras juridiskā adrese ir Sietlā (Amerikas Savienotās Valstis) un kura pārvalda IT platformas, kas ļauj sniegt izmitināšanas vietu un ceļojumu rezervēšanas pakalpojumus tiešsaistē. |
|
18 |
Pēc grozījumiem valsts tiesiskajā regulējumā, kas izriet no 2020. gada 30. decembra Likuma Nr. 178 un Lēmuma Nr. 161/21, kurus pieņēmušas Itālijas iestādes, it īpaši, lai nodrošinātu Regulas 2019/1150 piemērošanu, Expedia kā tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējam kopš tā laika ir pienākums nosūtīt AGCOM SEP, proti, dokumentu, kurā ir jāiekļauj informācija par pakalpojumu sniedzēja ekonomisko situāciju. |
|
19 |
Expedia cēla prasību Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa, Itālija), proti, iesniedzējtiesā, lūdzot atcelt Lēmumu 161/21. |
|
20 |
Minētajā tiesā Expedia apgalvo, ka šis lēmums, ciktāl tajā šim uzņēmumam noteikts pienākums nosūtīt AGCOM SEP, ir pretrunā Regulai 2019/1150, kas esot saskaņošanas akts, kura pamatā esot samērīguma princips un kurš tātad neļaujot pastiprināt procesuālās prasības, kas noteiktas tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, neatkarīgi no tā, vai tie iedibināti Savienībā vai trešā valstī. |
|
21 |
Šajā ziņā minētā tiesa atgādina, pirmām kārtām, ka pēc Regulas 2019/1150 pieņemšanas Itālijas likumdevējs ar 2020. gada 30. decembra Likumu Nr. 178 grozīja 1997. gada 31. jūlija Likumu Nr. 249. |
|
22 |
Tādējādi AGCOM esot uzdots uzraudzīt Regulas 2019/1150 piemērošanu, citastarp vācot informāciju (1997. gada 31. jūlija Likuma Nr. 249 1. panta 6. punkta c) apakšpunkta 14.bis punkts redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2020. gada 30. decembra Likumu Nr. 178). |
|
23 |
Otrām kārtām, iesniedzējtiesa norāda, ka ar Lēmumu Nr. 161/21 AGCOM grozīja Lēmumu Nr. 397/13, lai ņemtu vērā Itālijas likumdevēja Regulas 2019/1150 piemērošanai noteiktos pasākumus. Tādējādi pienākums nosūtīt AGCOM SEP tika paplašināts, to attiecinot arī uz tiešsaistes starpniecības un tiešsaistes meklētājprogrammu pakalpojumu sniedzējiem (turpmāk tekstā – “attiecīgie pakalpojumu sniedzēji”), kas piedāvā pakalpojumus Itālijā. |
|
24 |
Šī tiesa precizē, ka SEP nosūtīšana sākotnēji tika paredzēta Garante per la radiodiffusion e l’editoria (Apraides garantijas iestāde, Itālija) vajadzībām saskaņā ar likumdošanas normām, ar kurām šai iestādei bija piešķirtas pilnvaras veikt pasākumus, lai noteiktu grāmatvedības datus un citu informāciju, kas atsevišķiem subjektiem tai jāpaziņo, un ka šīs garantijas iestādes pilnvaras tika nodotas AGCOM. |
|
25 |
Minētā tiesa uzskata, ka ar Lēmumu Nr. 161/21 AGCOM attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem ir noteikusi pienākumu sniegt tai svarīgu un specifisku informāciju par to ekonomisko situāciju. Tādējādi, piemēram, šiem pakalpojumu sniedzējiem esot jāsniedz informācija par kopējiem ieņēmumiem no tiešsaistes tirdzniecības vietnēm, par summām, kuras iekasētas kā abonēšanas maksa un kā maksa, ko par reģistrāciju, piesaisti vai parakstīšanos uz šo pakalpojumu sniedzēju tiešsaistes tirdzniecības platformu maksā Itālijā iedibināti lietotāji, lai tiem būtu iespēja piedāvāt patērētājiem preces vai pakalpojumus, par fiksētām un mainīgām komisijas maksām, ko iekasē par tādu preču vai pakalpojumu pārdevumiem tiešsaistes tirdzniecības platformā, ko patērētājiem piedāvā Itālijā iedibinātie komerciālie tiešsaistes starpniecības pakalpojumu lietotāji Regulas 2019/1150 2. panta 1. punkta izpratnē (turpmāk tekstā – “komerciālie lietotāji”), par fiksētām un mainīgām komisijas maksām, ko Itālijā iedibinātie komerciālie lietotāji maksā par tādu preču vai pakalpojumu pārdošanu, kas patērētājiem tiek piedāvāti, izmantojot tiešsaistes tirdzniecības platformu, par citiem ieņēmumiem no starpniecības pakalpojumiem, kas nav reklāma un ko sniedz Itālijā iedibinātajiem komerciālajiem lietotājiem vai citiem lietotājiem, kuri piedāvā preces vai pakalpojumus patērētājiem, izmantojot tiešsaistes tirdzniecības platformu. |
|
26 |
Iesniedzējtiesa uzsver, ka SEP nenosūtīšana AGCOM vai nepatiesas informācijas sniegšana ir sodāma ar 1997. gada 31. jūlija Likuma Nr. 249 1. panta 29. un 30. punktā paredzētajiem sodiem. |
|
27 |
Ņemot vērā šos apstākļus, minētā tiesa uzskata, ka pienākums nosūtīt AGCOM SEP varētu būt nesaderīgs ar Regulu 2019/1150. |
|
28 |
Iesniedzējtiesa norāda, ka šajā regulā ir ietvertas tiesību normas par tās izpildes nodrošināšanu un tās ietekmes uzraudzību. Pirmkārt, tā atgādina, ka saskaņā ar šīs regulas 15. pantu dalībvalstis nodrošina minētās regulas pienācīgu un efektīvu piemērošanu un nosaka pasākumus, kuri ir piemērojami tās pārkāpumiem un kuriem ir jābūt iedarbīgiem, samērīgiem un atturošiem. |
|
29 |
Otrkārt, iesniedzējtiesa citē Regulas 2019/1150 16. pantu, saskaņā ar kuru vispirms Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm cieši uzrauga šīs regulas ietekmi uz attiecībām inter alia starp tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem un komerciālajiem lietotājiem, pēc tam šajā nolūkā Komisija vāc attiecīgo informāciju, lai uzraudzītu izmaiņas šajās attiecībās, ar dalībvalstu palīdzību, kuras pēc pieprasījuma tai sniedz visu savākto būtisko informāciju, tostarp par konkrētiem gadījumiem, un, visbeidzot, Komisija var vākt informāciju no attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem. |
|
30 |
Tādēļ iesniedzējtiesa uzskata, ka nav nekādas saiknes starp Regulā 2019/1150 paredzēto pienākumu ievērošanu un SEP prasīto informāciju, kura galvenokārt attiecas uz attiecīgo pakalpojumu sniedzēju ieņēmumiem un kurai nav nozīmes, lai nodrošinātu pārredzamību un taisnīgumu attiecībās starp šiem pakalpojumu sniedzējiem un komerciālajiem lietotājiem. Tātad minētā tiesa uzskata, ka ar valsts pasākumiem, saskaņā ar kuriem tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem turpmāk ir jānosūta AGCOM SEP (turpmāk tekstā – “strīdīgie valsts pasākumi”), Itālijas iestādes savā tiesību sistēmā ir ieviesušas tiesību normas, kurās paredzēta kontrole pār šiem pakalpojumu sniedzējiem raksturīgajiem subjektīviem elementiem, kura esot pilnīgi atšķirīga no šajā regulā paredzētās kontroles, kas attiecas uz to, kā šie pakalpojumu sniedzēji ievēro minētajā regulā paredzētos pienākumus. |
|
31 |
Iesniedzējtiesa precizē, ka gadījumā, ja pienākums nosūtīt AGCOM SEP nebūtu saderīgs ar Regulu 2019/1150, Lēmums Nr. 161/21 būtu spēkā neesošs, jo ar 2020. gada 30. decembra Likumu Nr. 178 AGCOM ir piešķirts tikai uzdevums nodrošināt šīs regulas pienācīgu un efektīvu piemērošanu. |
|
32 |
Šajos apstākļos Tribunale amministrativo regionale per il Lazio (Lacio Reģionālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
|
Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
|
33 |
Itālijas valdība pauž šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, pamatojoties uz to, ka abi uzdotie jautājumi esot pretrunīgi, jo iesniedzējtiesa, no vienas puses, apgalvo, nepaskaidrojot iemeslus šim apgalvojumam, ka pienākumam nosūtīt AGCOM SEP nav saistības ar Regulas 2019/1150 piemērošanu, un, no otras puses, lūdz Tiesu izvērtēt SEP iekļaujamās informācijas būtiskumu un lietderību šīs regulas pareizas piemērošanas nolūkā, lai gan šī pārbaude esot iesniedzējtiesas kompetencē, it īpaši tādā ziņā, ka šajā pārbaudē ir jāveic faktu vērtējumi. |
|
34 |
Pirmkārt, jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valstu tiesām un Tiesu, jebkurš lietas faktu vērtējums ir valsts tiesas kompetencē. Tomēr, lai valsts tiesai sniegtu noderīgu atbildi, Tiesa sadarbības ar valstu tiesām garā var sniegt tai visas norādes, ko tā uzskata par vajadzīgām (spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, MOTOE, C‑49/07, EU:C:2008:376, 30. punkts un tajā minētā judikatūra). |
|
35 |
Turklāt, lai gan Tiesai nav jāinterpretē dalībvalsts iekšējo tiesību normas, tā tomēr var sniegt iesniedzējtiesai nepieciešamos skaidrojumus par Savienības tiesību normām, kurām valsts tiesību normas var būt pretrunā (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 8. novembris, Lesoochranárske zoskupenie VLK, C‑243/15, EU:C:2016:838, 64. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī 2019. gada 8. maijs, Rossato un Conservatorio di Musica F. A. Bonporti, C‑494/17, EU:C:2019:387, 29. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). |
|
36 |
Otrkārt, ir jānorāda, kā ģenerāladvokāts to darījis secinājumu 80. punktā, ka Itālijas valdības apgalvotā pretruna, kas minēta šī sprieduma 33. punktā, izriet no fakta, ka iesniedzējtiesa savā pirmajā jautājumā pati norāda, ka SEP iekļaujamajai informācijai, pēc tās domām, nav saistības ar Regulas 2019/1150 mērķiem, savukārt ar otro jautājumu tā cenšas noskaidrot, vai šī informācija var būt būtiska un lietderīga šīs regulas pareizai un efektīvai piemērošanai. |
|
37 |
Itālijas valdības šaubas gan par Tiesas kompetences robežām, gan par uzdoto jautājumu it kā pretrunīgo raksturu tomēr var kliedēt, veicot abu jautājumu kopīgu pārbaudi attiecībā uz to, vai Regulai 2019/1150 ir pretrunā tādi valsts pasākumi kā strīdīgie valsts pasākumi. |
|
38 |
Tātad lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams. |
Par prejudiciālajiem jautājumiem
|
39 |
Ar saviem jautājumiem, kuri jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regula 2019/1150 ir jāinterpretē tādējādi, ka šī regula pamato to, ka dalībvalsts veic pasākumus, atbilstoši kuriem – neizpildes gadījumā paredzot sodu – tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, lai tie varētu sniegt savus pakalpojumus šajā dalībvalstī, ir pienākums periodiski nosūtīt šīs dalībvalsts iestādei dokumentu par savu ekonomisko situāciju, šajā dokumentā sniedzot daudz detalizētas informācijas tostarp par šo pakalpojumu sniedzēju gūtajiem ieņēmumiem. |
|
40 |
Vispirms jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši LESD 288. pantam un ņemot vērā pašu regulu raksturu un to funkciju Savienības tiesību avotu sistēmā, regulu normas vispārīgi ir nepastarpināti piemērojamas valstu tiesību sistēmās un valstu iestādēm nav jāveic piemērošanas pasākumi. Tomēr dažu šo normu īstenošanai dalībvalstīm var būt nepieciešams noteikt piemērošanas pasākumus (spriedums, 2021. gada 15. jūnijs, Facebook Ireland u.c., C‑645/19, EU:C:2021:483, 110. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra). |
|
41 |
Ciktāl tas ir nepieciešams dažu regulas normu īstenošanai, dalībvalstis var noteikt pasākumus regulas piemērošanai, ja tie netraucē tās tiešajai piemērojamībai, neapslēpj tās Savienības tiesību akta raksturu un ja ar tiem tiek precizēts, kā izmantojama ar šo regulu piešķirtā rīcības brīvība, tomēr ievērojot šo normu ietvarus (spriedums, 2020. gada 22. janvāris, Ursa Major Services, C‑814/18, EU:C:2020:27, 34. punkts un tajā minētā judikatūra). |
|
42 |
Šajā ziņā, atsaucoties uz attiecīgajām konkrētas regulas normām, kuras interpretējamas šīs regulas mērķu gaismā, ir jānosaka, vai ar tām tiek aizliegts, likts vai atļauts dalībvalstīm veikt noteiktus piemērošanas pasākumus un – it īpaši pēdējā minētajā gadījumā – vai attiecīgais pasākums ietilpst katrai dalībvalstij atzītās rīcības brīvības robežās (spriedums, 2020. gada 22. janvāris, Ursa Major Services, C‑814/18, EU:C:2020:27, 35. punkts un tajā minētā judikatūra). |
|
43 |
No judikatūras arī izriet, ka, nosakot šādus pasākumus, dalībvalstīm ir jāievēro samērīguma princips, kas ir saistošs to likumdevējām un regulatīvajām iestādēm, kad tās piemēro Savienības tiesības, un kas prasa, lai ar tiesību normu ieviestie līdzekļi būtu piemēroti attiecīgā Savienības tiesiskā regulējuma mērķa īstenošanai un nepārsniegtu to, kas nepieciešams šī mērķa sasniegšanai (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2018. gada 12. aprīlis, Komisija/Dānija, C‑541/16, EU:C:2018:251, 49. un 50. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra). |
|
44 |
Tātad, lai atbildētu uz uzdotajiem jautājumiem, ir jānoskaidro, kāds ir Regulas 2019/1150 mērķis, kā arī jānosaka tās normas, kurās dalībvalstīm ir piešķirta zināma loma šīs regulas piemērošanā. |
|
45 |
Runājot, pirmkārt, par šo mērķi, no minētās regulas 7. un 51. apsvēruma izriet, ka tās mērķis ir izveidot Savienības līmenī obligāto noteikumu mērķtiecīgu kopumu, lai iekšējā tirgū nodrošinātu taisnīgu, paredzamu, ilgtspējīgu un uzticamu tiešsaistes uzņēmējdarbības vidi. It īpaši par labu komerciālajiem lietotājiem būtu jānodrošina pienācīga pārredzamība, kā arī efektīvas tiesiskās aizsardzības iespējas visā Savienībā, lai Savienībā sekmētu pārrobežu darījumdarbību un tādējādi pareizu iekšējā tirgus darbību. |
|
46 |
Minētās regulas 1. panta 1. punktā ir precizēts, ka tās mērķis ir veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, izklāstot noteikumus, kas garantē, ka komerciālajiem lietotājiem un korporatīvo tīmekļvietņu lietotājiem saistībā ar tiešsaistes meklētājprogrammām tiek nodrošināta pienācīga pārredzamība, taisnīgums un efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi. |
|
47 |
Šajā kontekstā, kā ģenerāladvokāts būtībā norādījis secinājumu 100. punktā, Regulā 2019/1150 attiecīgajiem pakalpojumu sniedzējiem ir noteikti konkrēti pienākumi attiecībā uz komerciālajiem lietotājiem piemērojamo nosacījumu pārredzamību un taisnīgumu un ir paredzēti noteikumi par strīdu, kas var rasties starp šādiem pakalpojumu sniedzējiem un komerciālajiem lietotājiem, izšķiršanu ārpustiesas kārtībā un tiesā. |
|
48 |
Otrkārt, attiecībā uz Regulas 2019/1150 normām, ar kurām dalībvalstīm ir piešķirta zināma loma šīs regulas piemērošanā, ir jāatgādina, pirmām kārtām, ka saskaņā ar šīs regulas 15. panta 1. punktu katra “dalībvalsts nodrošina pienācīgu un efektīvu [šīs regulas] izpildi”. Šī 15. panta 2. punktā ir precizēts, ka “dalībvalstis nosaka noteikumus, kuros paredz pasākumus, kas piemērojami [šīs pašas regulas] neievērošanas gadījumā, un nodrošina to īstenošanu” un ka šie pasākumi “ir iedarbīgi, samērīgi un atturoši”. |
|
49 |
Minētais 15. pants ir jālasa, ņemot vērā Regulas 2019/1150 46. apsvērumu, saskaņā ar kuru tostarp “dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai uzticēt pastāvošajām iestādēm, tostarp tiesām, šī regulas [izpildes nodrošināšanu]”, tomēr precizējot, ka šai “ regulai nebūtu jāuzliek pienākums dalībvalstīm nodrošināt ex officio izpildi vai uzlikt soda naudas”. |
|
50 |
Otrām kārtām, Regulas 2019/1150 16. pantā tostarp ir noteikts, ka “Komisija ciešā sadarbībā ar dalībvalstīm cieši uzrauga šīs regulas ietekmi uz attiecībām starp tiešsaistes starpniecības pakalpojumiem un to komerciālajiem lietotājiem”. Šajā nolūkā “Komisija vāc attiecīgo informāciju, lai uzraudzītu izmaiņas šajās attiecībās”. Attiecībā uz dalībvalstīm, šajā 16. pantā ir paredzēts, ka tās “palīdz Komisijai, pēc pieprasījuma sniedzot jebkādu savāktu būtisku informāciju, tostarp informāciju par konkrētiem gadījumiem”. Turklāt “Komisija [..] var mēģināt vākt informāciju no tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem”. |
|
51 |
Trešām kārtām, Regulas 2019/1150 18. panta 3. punktā ir precizēts, ka “dalībvalstis sniedz [Komisijai] visu to rīcībā esošo attiecīgo informāciju, kas [tai] var būt nepieciešama, lai sagatavotu [..] ziņojumu”, kurš šai iestādei ir periodiski jāsagatavo saistībā ar minētās regulas pārskatīšanu, kas paredzēta šī 18. panta 1. punktā. |
|
52 |
Pirmkārt, no šā sprieduma 50. un 51. punkta izriet, ka informācijai, kas dalībvalstīm var tikt lūgts sniegt Komisijai saskaņā ar Regulas 2019/1150 16. un 18. pantu, ir jābūt būtiskai, lai ļautu šai iestādei uzraudzīt izmaiņas attiecībās inter alia starp tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem un komerciālajiem lietotājiem vai sagatavot ziņojumus par šīs regulas izvērtēšanu. |
|
53 |
Tā kā Regulas 2019/1150 mērķis, kā izriet no šā sprieduma 45.–47. punkta, ir izveidot iekšējā tirgū taisnīgu, paredzamu, ilgtspējīgu un uzticamu tiešsaistes uzņēmējdarbības vidi, kurā komerciālajiem lietotājiem tiek nodrošināta pienācīga pārredzamība, taisnīgums un efektīvi tiesiskās aizsardzības līdzekļi, valsts iestāžu savākto informāciju var kvalificēt kā “būtisku” šīs regulas 16. un 18. panta izpratnē tikai tad, ja tai ir pietiekami tieša saikne ar šo mērķi. |
|
54 |
Turpretim, kā secinājumu 113. un 114. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, Regulu 2019/1150 piemērošanas nolūkā dalībvalsts nevar vākt patvaļīgi izvēlētu informāciju, pamatojot ar to, ka šo informāciju vēlāk varētu pieprasīt Komisija, pildot savu uzdevumu uzraudzīt un pārskatīt šo regulu. Proti, iespēja vākt informāciju, izmantojot šādu aizbildinājumu, ļautu dalībvalstij apiet prasības, kas izriet no šā sprieduma 41.–43. punktā atgādinātajiem principiem par to, kā dalībvalstis veic pasākumus regulas piemērošanai. Turklāt Regula 2019/1150 neliek dalībvalstīm pēc savas iniciatīvas vākt informāciju, kas Komisijai varētu būt vajadzīga tās uzdevumu veikšanai, jo šāda informācija ir jāsniedz tikai pēc šīs iestādes “pieprasījuma”, turklāt Komisija var mēģināt vākt informāciju tieši no tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem. |
|
55 |
Otrkārt, ja dalībvalsts uztic administratīvajai iestādei uzdevumu saskaņā ar Regulas 2019/1150 15. pantu kontrolēt šīs regulas piemērošanu, informācija, ko šī iestāde var iegūt, pildot šo uzdevumu, ir piemērota šīs regulas mērķa sasniegšanai tikai tad, ja tai ir pietiekami tieša saikne ar šo mērķi. |
|
56 |
Šajā ziņā, kā secinājumu 121.–123. punktā būtībā norādījis ģenerāladvokāts, informācijai par tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzēju ekonomisko situāciju nav pietiekami tiešas saiknes ar Regulas 2019/1150 mērķi, kas atgādināts šā sprieduma 45.–47. punktā. Proti, informācijai, kas tiek prasīta no šo pakalpojumu sniedzējiem, pamatojoties uz Regulu 2019/1150, ir jāattiecas uz sniegtā pakalpojuma nosacījumiem, lai tostarp ļautu kompetentajām iestādēm noskaidrot un izvērtēt to līguma noteikumu taisnīgumu, kurus šie pakalpojumu sniedzēji ir paredzējuši komerciālajiem lietotājiem Savienībā. Taču saikne starp šādu pakalpojumu sniedzēja ekonomisko situāciju, no vienas puses, un kārtību, kādā šie pakalpojumi tiek sniegti komerciālajiem lietotājiem, no otras puses, pat ja tiktu pieņemts, ka šāda saikne pastāv, var būt tikai netieša. Tātad no šīs regulas skatpunkta ar šo ekonomisko situāciju saistītās informācijas patiesuma kontrolei, uz ko atsaucas Itālijas valdība, nav nozīmes. Iespējamo “konkurences traucējumu” atklāšana, uz kuru arī atsaucas šī valdība, neietilpst minētās regulas mērķī, jo šī regula neskar konkurences jomā piemērojamos Savienības tiesību aktus, kā tas ir precizēts tās 1. panta 5. punktā. |
|
57 |
Tādēļ, ņemot vērā informāciju par SEP saturu, ko iesniedzējtiesa norādījusi kā piemēru un kas minēta šā sprieduma 25. punktā, ir konstatējams, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 125.–128. punktā, ka Regulas 2019/1150 izpilde neattaisno tādus pasākumus kā strīdīgie valsts pasākumi. |
|
58 |
Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regula 2019/1150 ir jāinterpretē tādējādi, ka šī regula nepamato – šīs regulas pienācīgas un efektīvas piemērošanas nolūkā – to, ka dalībvalsts veic pasākumus, atbilstoši kuriem, neizpildes gadījumā paredzot sodu, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, lai tie varētu sniegt savus pakalpojumus šajā dalībvalstī, ir pienākums periodiski nosūtīt šīs dalībvalsts iestādei dokumentu par savu ekonomisko situāciju, šajā dokumentā sniedzot daudz detalizētas informācijas tostarp par šo pakalpojumu sniedzēju gūtajiem ieņēmumiem. |
Par tiesāšanās izdevumiem
|
59 |
Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība izriet no tiesvedības, kas notiek iesniedzējtiesā, tāpēc tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi. |
|
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež: |
|
Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (ES) 2019/1150 (2019. gada 20. jūnijs) par taisnīguma un pārredzamības veicināšanu komerciālajiem lietotājiem paredzētos tiešsaistes starpniecības pakalpojumos |
|
ir jāinterpretē tādējādi, ka |
|
šī regula nepamato – šīs regulas pienācīgas un efektīvas piemērošanas nolūkā – to, ka dalībvalsts veic pasākumus, atbilstoši kuriem, neizpildes gadījumā paredzot sodu, tiešsaistes starpniecības pakalpojumu sniedzējiem, lai tie varētu sniegt savus pakalpojumus šajā dalībvalstī, ir pienākums periodiski nosūtīt šīs dalībvalsts iestādei dokumentu par savu ekonomisko situāciju, šajā dokumentā sniedzot daudz detalizētas informācijas tostarp par šo pakalpojumu sniedzēju gūtajiem ieņēmumiem. |
|
[Paraksti] |
( *1 ) Tiesvedības valoda – itāļu.