ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI]

SECINĀJUMI,

sniegti 2016. gada 22. septembrī ( 1 )

Apvienotās lietas C‑248/15 P, C‑254/15 P un C‑260/15 P

Maxcom Ltd (C‑248/15 P),

Eiropas Komisija (C‑254/15 P),

Eiropas Savienības Padome (C‑260/15 P)

pret

City Cycle Industries

“Apelācijas sūdzība — Tirdzniecības politika — Dempings — Īstenošanas regula (ES) Nr. 501/2013 — It īpaši no Šrilankas nosūtītu velosipēdu imports — Galīga antidempinga maksājuma, kas paredzēts attiecībā uz Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes velosipēdu importu, paplašināšana attiecībā uz šo importu — Regula (EK) Nr. 1225/2009 — 13. un 18. pants — Apiešana — Daļas ražotāju/eksportētāju, uz kuriem attiecas izmeklēšana, sadarbības neesamība — Apiešanas pierādījums — Saskanīgu netiešu pierādījumu kopums — Pamatojuma neesamība”

1. 

Šie secinājumi ir saistīti ar trīs apelācijas sūdzībām, kurās Maxcom Ltd, Eiropas Komisija un Eiropas Savienības Padome lūdz Tiesu atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2015. gada 19. marta spriedumu City Cycle Industries/Padome ( 2 ) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tā ir atcēlusi Padomes Īstenošanas regulas (ES) Nr. 501/2013 ( 3 ) (turpmāk tekstā – “apstrīdētā regula”) 1. panta 1. un 3. punktu, ciktāl tie attiecas uz prasītāju Vispārējā tiesā – sabiedrību City Cycle Industries (turpmāk tekstā – “City Cycle”).

2. 

Šie secinājumi tiek sniegti paralēli maniem secinājumiem saistībā ar lietām C‑247/15 P Maxcom/Chin Haur Indonesia, C‑253/15 Komisija/Chin Haur Indonesia un C‑259/15 P Padome/Chin Haur Indonesia (turpmāk tekstā – “secinājumi saistībā ar lietām Chin Haur”), kas attiecas uz trīs apelācijas sūdzībām, kuras ir iesnieguši tie paši prasītāji, par Vispārējās tiesas spriedumu Chin Haur Indonesia/Padome ( 4 ), kas pasludināts tajā pašā dienā, kad pārsūdzētais spriedums, un par to pašu apstrīdēto regulu. Jautājumi, kas uzdoti šajās trīs apelācijas sūdzībās, ir tādi paši kā šajās lietās ( 5 ).

3. 

Pēc būtības visas šīs lietas Tiesai dod iespēju noskaidrot prasības saistībā ar pierādījumu, kas jāsniedz Komisijai un Padomei (turpmāk tekstā kopā – “iestādes”), lai konstatētu, ka ir notikusi apiešana saskaņā ar Padomes Regulas (EK) Nr. 1225/2009 (turpmāk tekstā – “pamatregula”) ( 6 ) 13. pantu situācijā, kurā daļa ražotāju/eksportētāju, kas ir ieinteresēti pretapiešanas izmeklēšanā, nesadarbojas.

I – Atbilstošās tiesību normas

4.

Atbilstošo tiesību normu sīku izklāstu skatīt manu secinājumu saistībā ar lietām Chin Haur 5.–10. punktā. Šīs tiesvedības vajadzībām es vienīgi atgādināšu, ka saskaņā ar pamatregulas 13. pantu iestādēm ar zināmiem nosacījumiem ir atļauts antidempinga maksājumu, kuru tās ir noteikušas par trešās valsts izcelsmes produkta importu, paplašināt attiecībā uz līdzīgiem citas trešās valsts izcelsmes produktiem, lai novērstu, ka tiek apieti sākotnējie antidempinga pasākumi.

5.

No apiešanas jēdziena, kas ietverts pamatregulas 13. panta 1. punkta trešajā teikumā, izriet, ka, lai konstatētu, ka pastāv apiešana, ir jābūt izpildītiem četriem nosacījumiem: i) ir jābūt pārmaiņām tirdzniecības modelī starp attiecīgo trešo valsti un Savienību, ii) šīm pārmaiņām ir jāizriet no prakses, procesa vai darba, kam bez maksājuma uzlikšanas nav cita pietiekama cēloņa vai ekonomiskā pamatojuma, iii) ir jābūt pierādījumam par to, ka pastāv kaitējums, un iv) ir jābūt pierādījumam, ka pastāv dempings. Šajās lietās strīda objekts ir vienīgi otrais no šiem elementiem, kas veido apiešanu ( 7 ).

6.

Tāpat ir jānorāda, ka saskaņā ar pamatregulas 13. panta 4. punktu attiecīgā produkta, kura izcelsme ir pretapiešanas izmeklēšanā aplūkotajā valstī, ražotājam/eksportētājam var tikt piešķirts individuāls atbrīvojums no maksājuma par pasākuma apiešanu, ja viņš noteiktā termiņā iesniedz atbrīvojuma pieprasījumu, kurš ir pienācīgi pamatots ar pierādījumiem, un – gadījumā, ja apiešanas prakse ir īstenota ārpus Savienības, – ja ir izpildīti divi nosacījumi: pirmkārt, ja viņš var pierādīt, ka nav saistīts ar ražotāju, kuram ir piemēroti pasākumi, un, otrkārt, ja ir konstatēts, ka šis ražotājs nav iesaistīts apiešanas praksē.

7.

Visbeidzot, saskaņā ar pamatregulas 18. panta “Nevēlēšanās sadarboties [Sadarbības neesamība]” 1. un 6. punktu, pirmkārt, “gadījumā, ja kāda no ieinteresētajām pusēm atsakās darīt pieejamu vai kā citādi nesniedz nepieciešamo informāciju [..] paredzētajā termiņā vai arī ievērojami kavē izmeklēšanu, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, var izdarīt pagaidu vai galīgos konstatējumus, pozitīvus vai negatīvus,” un, otrkārt, “ja ieinteresētā puse nevēlas sadarboties vai sadarbojas tikai daļēji un līdz ar to netiek sniegta būtiska informācija, izmeklēšanas iznākums šai pusei var būt nelabvēlīgāks nekā tad, ja tā būtu sadarbojusies”.

II – Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētā regula

8.

Tiesvedības priekšvēsture ir sīki izklāstīta pārsūdzētā sprieduma 1.–28. punktā, uz kuriem es atsaucos. Šīs tiesvedības vajadzībām es vien atgādināšu, ka 2012. gadā Komisija ar regulu ( 8 ) uzsāka izmeklēšanu par antidempinga pasākumu, kas ieviesti saskaņā ar Regulu Nr. 990/2011 ( 9 ), iespējamu apiešanu, veicot tādu velosipēdu importēšanu, kuri tiek nosūtīti tostarp no Šrilankas.

9.

Veicot šo izmeklēšanu, City Cycle iesniedza atbrīvojuma pieprasījumu saskaņā ar pamatregulas 13. panta 4. punktu. Komisija veica pārbaudes apmeklējumu City Cycle telpās Šrilankā un galu galā noraidīja tās atbrīvojuma pieprasījumu ( 10 ).

10.

2013. gada 29. maijā Padome pieņēma apstrīdēto regulu.

11.

Šīs regulas preambulas 35.–42. apsvērumā Padome vispirms norādīja, ka sešas Šrilankas sabiedrības, kuras atsauces periodā veidoja 69 % no kopējā Šrilankas izcelsmes importa apjoma uz Savienību, ir iesniegušas atbrīvojuma pieprasījumu saskaņā ar pamatregulas 13. panta 4. punktu. Viena no šīm sabiedrībām pārtrauca velosipēdu ražošanu Šrilankā un atsauca savu atbrīvojuma pieprasījumu. Divas citas sabiedrības, tostarp City Cycle, pietiekami nesadarbojās. Tādēļ dati, kurus tās iesniedza, netika ņemti vērā un secinājumi, kas uz tām attiecās, saskaņā ar pamatregulas 18. pantu tika pamatoti ar pieejamajiem datiem.

12.

Vēl Padome konstatēja, ka ir izpildīti visi nosacījumi, lai tiktu konstatēts, ka pastāv apiešana saskaņā ar pamatregulas 13. panta 1. punktu ( 11 ).

13.

Attiecībā it īpaši uz apiešanas praksi Šrilankā Padome vispirms pārbaudīja, vai pastāv pārsūtīšanas prakse. Šajā sakarā apstrīdētās regulas preambulas 77.–79. apsvērumā ir paredzēts:

“(77)

Šrilankas uzņēmumi, kas sākotnēji sadarbojās, [atsauces periodā] nodrošināja 69 % no kopējā Šrilankas eksporta uz Savienību. Izmeklēšanā pārsūtīšanas prakse netika konstatēta trijos no sešiem uzņēmumiem, kas sākotnēji sadarbojās. Kā norādīts 35. līdz 42. apsvērumā, attiecībā uz pārējo eksportu sadarbības nebija.

(78)

Tāpēc, ņemot vērā 58. apsvērumā minētās pārmaiņas tirdzniecības modelī starp Šrilanku un Savienību pamatregulas 13. panta 1. punkta nozīmē un to, ka ne visi Šrilankas ražotāji/eksportētāji izrādīja atsaucību un/vai izmeklēšanā sadarbojās, var secināt, ka šo ražotāju/eksportētāju eksporta apjoms tiek nodrošināts ar pārsūtīšanas praksi.

(79)

Tādējādi ir apstiprināts, ka Ķīnas izcelsmes ražojumi tiek pārsūtīti caur Šrilanku.”

14.

Vēl Padome norādīja, ka Šrilankā nav tikusi konstatēta montāžas operāciju pastāvēšana pamatregulas 13. panta 2. punkta izpratnē ( 12 ).

15.

Šādos apstākļos Padome, pirmkārt, secināja, ka pastāv apiešana, jo notiek pārsūtīšana caur Šrilanku, un galīgo antidempinga maksājumu, kas paredzēts Īstenošanas regulā Nr. 990/2011, attiecināja arī uz velosipēdiem, kas nosūtīti no Šrilankas ( 13 ), un, otrkārt, tā divām sabiedrībām, kuras nesadarbojās, tostarp City Cycle, atteica atbrīvojumu saskaņā ar pamatregulas 13. panta 4. punktu ( 14 ).

III – Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

16.

2013. gada 9. augustāCity Cycle iesniedza Vispārējā tiesā prasību atcelt apstrīdētās regulas 1. panta 1. un 3. punktu.

17.

2013. gada 8. oktobrī Vispārējā tiesa pieņēma City Cycle iesniegto lūgumu, lai lēmums šajā lietā tiktu pieņemts paātrinātā tiesvedībā ( 15 ).

18.

Ar 2013. gada 11. novembra rīkojumu Vispārējās tiesas septītās palātas priekšsēdētājs apmierināja Komisijas lūgumu atļaut iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam. Tomēr Komisijai netika atļauts iesniegt iestāšanās rakstu ( 16 ). 2014. gada 25. jūnijā, tā kā lieta tika skatīta paātrinātā tiesvedībā, Komisija iesniedza lūgumu atļaut tai, īstenojot procesa organizatorisku pasākumu, iesniegt iestāšanās rakstu ( 17 ). Vispārējā tiesa šo lūgumu noraidīja.

19.

Ar 2014. gada 16. jūlija rīkojumu Maxcom tika atļauts iestāties lietā.

20.

Pamatojot savu prasību, City Cycle izvirzīja piecus pamatus. Konkrētāk, pirmais pamats bija saistīts ar pamatregulas 13. panta 1. punkta un 18. panta 1. punkta pārkāpumu. Šī pamata pirmajā daļā City Cycle apstrīdēja Padomes secinājumu saistībā ar to, ka pastāvot pārmaiņas tirdzniecības modelī. Ar minētā pamata otro daļu City Cycle apstrīdēja Padomes konstatējumu, it īpaši apstrīdētās regulas preambulas 78. apsvērumā, saistībā ar pārsūtīšanas operācijām ( 18 ).

21.

Tiesas sēdē Komisija apstrīdēja prasības pieņemamību kopumā, apgalvojot, ka City Cycle neesot vis Šrilankas ražotājs/eksportētājs, bet gan tikai vietējais pakalpojumu nodrošinātājs, kurš rīkojas Ķīnas uzņēmuma labā.

22.

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa noraidīja pirmā pamata pirmo daļu, kā arī visus pārējos pamatus kā nepamatotus. Toties tā pieņēma pirmā pamata otro daļu, it īpaši pirmo iebildumu saistībā ar kļūdu vērtējumā, kas pieļauta apstrīdētās regulas preambulas 78. apsvērumā.

23.

Šajā ziņā Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 82.–97. punktā, pirmkārt, analizēja elementus, kurus City Cycle bija sniegusi izmeklēšanas laikā. Pēc šīs analīzes Vispārējā tiesa secināja, ka šie elementi neļauj pierādīt, ka City Cycle patiešām būtu Šrilankas izcelsmes eksportētājs vai ka tā atbilstu pamatregulas 13. panta 2. punktā paredzētajiem kritērijiem.

24.

Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 98. punktā Vispārējā tiesa lēma, ka Padomes rīcībā tomēr nav bijis neviena pierādījuma, kas apstrīdētās regulas preambulas 78. apsvērumā ļautu skaidri secināt, ka City Cycle būtu veikusi pārsūtīšanu.

25.

Treškārt, pārsūdzētā sprieduma 99. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka, protams, nav bijis iespējams izslēgt, ka visā prakšu, operāciju vai darbu kopumā, kuru vienīgais pietiekamais cēlonis vai ekonomiskais pamatojums bija sākotnējā antidempinga maksājuma uzlikšana pamatregulas 13. panta 1. punkta otrās daļas izpratnē, City Cycle veica pārsūtīšanas operācijas. Taču saskaņā ar šo judikatūru fakts, ka tā nav varējusi pierādīt, ka tā tiešām ir Šrilankas ražotājs vai ka tā atbilst pamatregulas 13. panta 2. punktam, neļāva Padomei aizmuguriski secināt, ka City Cycle veic pārsūtīšanu, jo šāda iespēja no pamatregulas vai judikatūras nekādā veidā neizriet.

26.

Tādēļ Vispārējā tiesa konstatēja, ka pirmā pamata otrās daļas pirmais iebildums ir jāpieņem un nav nepieciešams izskatīt trīs pārējos iebildumus, ko City Cycle ir izvirzījusi tajā pašā šī pamata daļā. Tādēļ Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētās regulas 1. panta 1. un 3. punktu ( 19 ).

IV – Lietas dalībnieku prasījumi

27.

Savās apelācijas sūdzībās Maxcom, Komisija un Padome lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, noraidīt prasību pirmajā instancē un piespriest City Cycle atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti Komisija un Padome lūdz nodot lietu atkārtotai izskatīšanai Vispārējā tiesā un atlikt lēmuma pieņemšanu par tiesāšanās izdevumiem abās instancēs.

28.

City Cycle lūdz Tiesu pilnībā noraidīt apelācijas sūdzības par pārsūdzēto spriedumu un piespriest Maxcom, Komisijai un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus. Pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa atceltu pārsūdzēto spriedumu, City Cycle lūdz Tiesu lemt par tās prasību pirmajā instancē, pieņemt trīs atlikušos pirmā pamata, kuru tā izvirzīja Vispārējā tiesā, otrās daļas iebildumus un daļēji atcelt apstrīdētās regulas 1. panta 1. un 3. punktu, ciktāl ar šīm tiesību normām antidempinga maksājums, kas uzlikts Ķīnas izcelsmes velosipēdu importam, tiek paplašināts attiecībā uz City Cycle un tiek noraidīts tās atbrīvojuma pieprasījums.

V – Analīze

29.

Maxcom attiecībā uz pārsūdzēto spriedumu izvirza divus pamatus – pirmo galvenokārt un otro pakārtoti, Komisija izvirza četrus pamatus, savukārt Padome – divus pamatus. Trīs apelācijas sūdzībās norādītie pamati lielā mērā pārklājas, un tos pēc būtības var apvienot četrās grupās.

30.

Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakoties pēc savas iniciatīvas vērtēt City Cycle prasības nepieņemamību ( 20 ). Otrkārt, Maxcom, Komisija un Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa, piemērojot pamatregulas 13. panta 1. punktu, ir pieļāvusi dažādas kļūdas tiesību piemērošanā ( 21 ). Treškārt, Komisija un Padome apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā nav norādīts pamatojums un ir norādīts pretrunīgs pamatojums; tajā pašā kontekstā Padome apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi faktus ( 22 ). Ceturtkārt, Komisija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi savas procesuālās tiesības ( 23 ).

31.

Komisijas apelācijas sūdzības ceturtais pamats saistībā ar tās procesuālo tiesību pārkāpumu, raugoties gan no faktiskā, gan no juridiskā viedokļa, ir identisks trešajam pamatam, ko šī iestāde ir izvirzījusi lietā C‑253/15 P Komisija/Chin Haur Indonesia, kurā secinājumi tiek sniegti paralēli secinājumiem saistībā ar šīm lietām. Šādos apstākļos Komisijas argumentu izklāsta un iemeslu, kādēļ es uzskatu, ka šis pamats ir jānoraida, dēļ es atsaucos uz secinājumu saistībā ar lietām Chin Haur 102.–111. punktu.

A – Par pirmo pamatu, ko Komisija ir izvirzījusi lietā C‑254/15 P, saistībā ar pieļauto kļūdu, jo Vispārējā tiesa neesot “ex officio” vērtējusi “City Cycle” prasības pieņemamību

1) Lietas dalībnieku argumenti

32.

Komisija apstrīd analīzi, kas ietverta pārsūdzētā sprieduma 42.–44. punktā, ar kuru Vispārējā tiesa ir noraidījusi iebildi par nepieņemamību, ko tā tiesas sēdē izvirzījusi pret City Cycle prasību. Komisija it īpaši pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atsakoties pēc savas ierosmes vērtēt prasības pieņemamību.

33.

Pirmkārt, Komisija norāda, ka Vispārējās tiesas lēmums nevērtēt prasības pieņemamību ir pretrunā Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru jautājums par nepieņemamību Savienības tiesai ir jāizvirza pēc savas ierosmes. Otrkārt, fakts, ka Komisija varējusi izvirzīt iebildi par nepieņemamību tikai tiesas sēdē, ir rezultāts Vispārējās tiesas lēmumam neatļaut tai iesniegt iestāšanās rakstu. Treškārt, Komisija apgalvo, ka lietas materiālos ir bijis pietiekami daudz elementu, lai varētu konstatēt, ka ir nopietnas šaubas, ne tikai pieņēmumi par City Cycle prasības pieņemamību. Savukārt pati Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka City Cycle neesot pierādījusi, ka tā ir velosipēdu ražotājs vai eksportētājs.

34.

City Cycle apstrīd Komisijas argumentus.

2) Vērtējums

35.

Pārsūdzētā sprieduma 41.–45. punktā Vispārējā tiesa ir noraidījusi iebildi par nepieņemamību, ko Komisija izvirzīja tiesas sēdē. Vispārējā tiesa vispirms norādīja, ka, tā kā Padome nav izvirzījusi iebildi par nepieņemamību, Komisijai kā pusei, kas iestājusies lietā, saskaņā ar judikatūru neesot tiesību izvirzīt šādu iebildi. Vēl Vispārējā tiesa konstatēja, ka Komisija tiesas sēdē katrā ziņā ir izteikusi vien pieņēmumus, turklāt ļoti vēlā tiesvedības stadijā, nesniedzot jaunus pierādījumus, kas pamatotu tās iebildi par prasības nepieņemamību.

36.

Šajā ziņā ir jānorāda, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personai, kas iestājusies lietā, nav tiesību izvirzīt iebildi par nepieņemamību, kas nav formulēta atbildētāja prasījumos ( 24 ), un ka tādēļ Savienības tiesai nav bijis pienākuma vērtēt šādu iebildi.

37.

Tomēr prasības atcelt tiesību aktu nepieņemamība, kas izriet no prasītāja tiesību celt prasību neesamības, ir absolūts pamats ( 25 ), kas kā tāds Savienības tiesai ir jāceļ pēc savas ierosmes ( 26 ).

38.

Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka pretēji tam, ko apgalvo Komisija, Vispārējā tiesa ir vērtējusi prasības pieņemamību, ņemot vērā tās tiesas sēdē izvirzītos argumentus. Pārsūdzētā sprieduma 44. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka šie argumenti, kas ir saistīti ar attiecībām starp City Cycle un Ķīnas uzņēmumu, kuras ir apstrīdējusi Komisija, nav pamatoti ar jauniem pierādījumiem, kas ļautu apšaubīt City Cycle iesniegto prasību.

39.

Katrā ziņā, kā norāda City Cycle, tā ir piedalījusies attiecīgajā pretapiešanas izmeklēšanā, tā ir individuāli minēta apstrīdētajā regulā kā Šrilankas izcelsmes velosipēdu eksportētājs uz Eiropas Savienību un tai apstrīdētajā regulā ir individuāli atteikts ieguvums, ko sniedz sadarbība, un atbrīvojums no maksājuma atbilstoši Īstenošanas regulai. Šādos apstākļos es uzskatu, ka nav apšaubāms, ka apstrīdētā regula to skar tieši un individuāli ( 27 ).

40.

No tā izriet, ka Komisija nevarēja apgalvot, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, noraidot iebildi par nepieņemamību, ko tā ir cēlusi tiesas sēdē. Tādējādi, manuprāt, pirmais pamats, kuru šī iestāde ir izvirzījusi lietā C‑254/15 P, ir jānoraida.

B – Par pamatiem, kas saistīti ar pamatregulas 13. panta 1. punkta kļūdainu piemērošanu

1) Lietas dalībnieku argumenti

41.

Maxcom, Komisija un Padome apgalvo, ka pamatojumā, kas iekļauts pārsūdzētā sprieduma 98. un 99. punktā, pamatojoties uz kuru Vispārējā tiesa ir atcēlusi apstrīdēto regulu, ir pieļautas dažādas kļūdas tiesību piemērošanā saistībā ar pamatregulas 13. panta 1. punkta piemērošanu.

42.

Vispirms, Maxcom pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir acīmredzami kļūdaini piemērojusi pamatregulas 13. panta 1. punktu, jo tā ir nolēmusi, ka Padome nav varējusi secināt, ka City Cycle veic pārsūtīšanu, balstoties uz konstatējumu, ka tā īstenībā neesot Šrilankas ražotājs un ka tā neveicot montāžas operācijas, kas pārsniegtu šīs regulas 13. panta 2. punktā noteiktās robežas. Tādēļ Maxcom uzskata, ka Tiesai būtu jāatceļ Vispārējās tiesas secinājumi saistībā ar pirmā pamata otro daļu.

43.

Pirmkārt, Maxcom apgalvo, ka vērtējums, kas iekļauts pārsūdzētā sprieduma 98. un 99. punktā, balstās uz fundamentāli kļūdainu pamatregulas 13. panta 1. punkta izpratni un pēc būtības tas atlīdzina City Cycle par to, ka tā izmeklēšanas laikā ir sniegusi nepilnīgu, pretrunīgu un nepārbaudāmu informāciju. Saskaņā ar šī panta formulējumu varētu būt iespējams secināt, ka ir notikusi pārsūtīšana apstākļos, kādi tiek aplūkoti šajā lietā, kur City Cycle ir importējusi Ķīnas izcelsmes detaļas un uz Savienību eksportējusi velosipēdus, nepierādot, ka tā ir ražotājs vai ka tās montāžas operācijas pārsniedz šīs regulas 13. panta 2. punktā noteiktās robežas. Turklāt Vispārējās tiesas vērtējums neatbilstot ne pamatregulas mērķim, proti, aizsargāt Savienības rūpniecību pret importu, kuru trešās valstis veic par dempinga cenām, ne pastāvīgajai judikatūrai, saskaņā ar kuru Savienībai esot plaša rīcības brīvība saistībā ar antidempinga izmeklēšanām.

44.

Otrkārt, Maxcom norāda, ka pārsūdzētā sprieduma 98. un 99. punktā iekļautie secinājumi esot pretrunā Vispārējās tiesas secinājumiem saistībā ar City Cycle prasības otro pamatu, kuros Vispārējā tiesa, pirmkārt, norādīja, ka City Cycle nodrošinātā informācija esot nepietiekama, un, otrkārt, noraidīja iebildumu saistībā ar faktu, ka Padome attiecībā uz konstatējumu, ka City Cycle nav sadarbojusies, esot pārkāpusi pamatregulas 18. pantu, samērīguma principu un pienākumu norādīt pamatojumu.

45.

Otrkārt, Komisija un Padome apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa esot izmantojusi netiešu premisu, ka pamatregulas 13. panta 1. punkts prasa, lai iestādes pierādītu, ka katrs ražotājs/eksportētājs valstī, par kuru tiek veikta izmeklēšana, izmanto pārsūtīšanas praksi. Šāda interpretācija būtu kļūdaina. Pirmkārt, tā būtu pretrunā pienākumam nosacījumus, kas paredzēti pamatregulas 13. panta 1. punktā, novērtēt valsts līmenī, nevis individuālu eksportētāju līmenī. Otrkārt, tās dēļ pamatregulas 13. panta 4. punkts zaudētu jebkādu priekšmetu. Treškārt, tajā jēdziens “apiešanas prakse” tiktu sajaukts ar vienu no [šādas prakses] izpausmēm, proti, pārsūtīšanu. Taču iestādēm neesot īpaši jāpierāda precīzas apiešanas prakses pastāvēšana. Ceturtkārt, Vispārējā tiesa, vērtējot dažādus pamatus, esot pieņēmusi pretrunīgas apiešanas prakses jēdziena interpretācijas.

46.

Treškārt, Maxcom, Komisija un Padome apgalvo, ka Vispārējās tiesas konstatējumi 98. un 99. punktā neesot juridiski pietiekami, lai varētu secināt, ka ir ticis pārkāpts pamatregulas 13. panta 1. punkts. Patiesībā, pat ja Padome ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, kā ir norādīts pārsūdzētajā spriedumā, ka City Cycle ir bijusi iesaistīta pārsūtīšanā, minētajai iestādei, pamatojoties uz pierādījumiem, kas attiecās uz citiem Šrilankas ražotājiem/eksportētājiem, un pārmaiņām tirdzniecības modelī, tomēr esot bijis pamats secināt, ka caur Šrilanku ir notikusi pārsūtīšana. Padomes konstatētais fakts, ka vairāki ražotāji/eksportētāji, kuri nav sadarbojušies, Šrilankā ir veikuši pārsūtīšanu, aizvien būtu juridiski korekts, pat ja attiecībā uz kādu no tiem šis konstatējums tiktu atzīts par nepareizu. Uzskatot, ka pārsūtīšanas konstatējums saistībā ar vienu ražotāju esot padarījis par nelikumīgu visu netiešo pierādījumu kopumu, uz kuriem balstīti secinājumi par pārsūtīšanas prakses pastāvēšanu valsts līmenī, Vispārējā tiesa esot izkropļojusi apstrīdētās regulas preambulas 78. apsvēruma jēgu un esot pārkāpusi pamatregulas 13. panta 1. punktu.

47.

City Cycle apstrīd Maxcom, Komisijas un Padomes argumentus.

2) Vērtējums

a) Atgādinājums par judikatūras principiem saistībā ar Savienības regulējumu apiešanas jomā

48.

Secinājumu saistībā ar lietām Chin Haur 42.–54. punktā esmu veicis Savienības regulējuma saistībā ar apiešanu sīku analīzi, ņemot vērā Tiesas judikatūru, uz kuru es atsaucos. Šīs tiesvedības vajadzībām es vien atgādināšu vispirms, ka no judikatūras izriet, ka apiešanas pastāvēšanas un, konkrētāk, četru to veidojošo elementu, kas norādīti pamatregulas 13. panta 1. punkta trešajā teikumā un minēti šo secinājumu 5. punktā, pierādīšanas pienākums ir iestādēm ( 28 ).

49.

Vēl minētajos secinājumos esmu norādījis, ka no Savienības regulējuma saistībā ar apiešanu loģikas un struktūras izriet, ka analīze, ko veic, lai pārbaudītu, vai ir izpildīti pamatregulas 13. panta 1. punktā paredzētie četri nosacījumi, ir paredzēta, lai pierādītu, ka pastāv antidempinga maksājumu apiešana tās valsts līmenī, kas tiek aplūkota pretapiešanas izmeklēšanā. Turpretī, veicot analīzi saskaņā ar pamatregulas 13. panta 4. punktu, ir ņemta vērā individuālu ražotāju/eksportētāju īpašā situācija ( 29 ).

50.

Tajos pašos secinājumos es norādu, ka no spriedumiem Simon, Evers & Co. ( 30 ) un APEX ( 31 ) izriet, ka, ja daļa no pretapiešanas izmeklēšanā ieinteresētajām pusēm nesadarbojas, iestāžu pienākums pierādīt apiešanu ir ievērojami atvieglots. Tiesa šādu atvieglojumu ir atzinusi, ņemot vērā pamatregulas 18. panta 1. un 6. punktā paredzēto iespēju izdarīt pat galīgos konstatējumus, pamatojoties uz pieejamiem datiem, un pret pusi, kura nesadarbojas vai sadarbojas tikai daļēji, izturēties mazāk labvēlīgi nekā tad, ja tā sadarbotos. Tādējādi šādos gadījumos iestādēm ir atļauts balstīties uz saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, kas ļauj secināt, ka pastāv apiešana pamatregulas 13. panta 1. punkta izpratnē ( 32 ).

51.

Taču tajos pašos spriedumos Tiesa ir arī precizējusi, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis konstatēt juridisku prezumpciju, kas ieinteresēto pušu vai skarto pušu nesadarbošanās gadījumā ļautu tieši secināt, ka pastāv apiešana, un tādā veidā atbrīvot iestādes no jebkāda pienākuma sniegt pierādījumus ( 33 ).

52.

Secinājumu saistībā ar lietām Chin Haur 69. punktā esmu arī uzskatījis, ka interpretācijas, kuru Tiesa ir izmantojusi spriedumos Simon, Evers & Co. un APEX, gadījumos, kad vispār nav notikusi sadarbošanās, mērķis, proti, prasība neapdraudēt Savienības tirdzniecības aizsardzības pasākumu efektivitāti ( 34 ), visnotaļ ir derīgs arī gadījumā, kad ieinteresētie uzņēmumi, kuri nav sadarbojušies izmeklēšanā, pārstāv lielāko daļu attiecīgā produkta importa Savienībā.

53.

Proti, šī interpretācija, manuprāt, ir piemērojama arī tādā gadījumā, kāds tiek aplūkots šajā lietā, kur ražotāji/eksportētāji, kuri patiesi ir sadarbojušies pretapiešanas izmeklēšanā, veido tikai 25 % no kopējā attiecīgā produkta importa no Šrilankas Eiropas Savienībā ( 35 ). Tādējādi, gadījumā, kad nesadarbošanās līmenis ir tik augsts, es uzskatu, ka iestādēm ir atļauts balstīties uz saskanīgu netiešu pierādījumu kopumu, lai varētu juridiski pietiekami pamatot, ka pastāv apiešanu veidojoši elementi, un, konkrētāk, lai konstatētu, ka pārmaiņas tirdzniecības modelī izriet no apiešanas prakses ( 36 ).

b) Par pamatregulas 13. panta 1. punkta pārkāpumu

54.

Šajā gadījumā pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa pieņēma City Cycle prasības pirmā pamata otro daļu, kas bija saistīta ar pamatregulas 13. panta 1. punkta un 18. panta 1. punkta pārkāpumiem. Tādējādi, lai gan attiecīgajos pārsūdzētā sprieduma punktos Vispārējā tiesa nav skaidri norādījusi, kādas tiesību normas, pēc tās domām, Padome ir pārkāpusi apstrīdētajā regulā, Vispārējā tiesa šīs regulas atcelšanu noteikti ir pamatojusi ar šo tiesību normu pārkāpumu.

55.

Konkrētāk, pārsūdzētā sprieduma 98. punktā Vispārējā tiesa ir konstatējusi, ka Padomes rīcībā nav bijis neviena pierādījuma, kas apstrīdētās regulas preambulas 78. apsvērumā ļautu skaidri secināt, ka City Cycle ir bijusi iesaistīta pārsūtīšanas operācijās.

56.

Kā izriet no šo secinājumu 13. punkta, apstrīdētās regulas preambulas 78. apsvērumā Padome ir secinājusi, ka ražotāju/eksportētāju, kuri nesadarbojās izmeklēšanā, eksporta apjoms tiek nodrošināts ar pārsūtīšanas praksi, balstoties uz diviem elementiem: no vienas puses, uz konstatējumu, ka ir notikušas pārmaiņas tirdzniecības modelī starp Šrilanku un Savienību, un, no otras puses, uz “to, ka ne visi Šrilankas ražotāji/eksportētāji izrādīja atsaucību un/vai izmeklēšanā sadarbojās”. Pamatojoties vienīgi uz konstatējumu apstrīdētās regulas preambulas 78. apsvērumā, tās pašas regulas preambulas 79. apsvērumā tā secināja, ka “tādējādi [tika] apstiprināts, ka Ķīnas izcelsmes ražojumi tiek pārsūtīti caur Šrilanku”.

57.

Lasot minēto 78. un 79. apsvērumu, es noformulēju divus apsvērumus.

58.

Pirmkārt, es konstatēju, ka atšķirībā no tā, kā tā ir rīkojusies tajā pašā regulā attiecībā uz Indonēziju – valsti, kura tiek aplūkota lietās, kas attiecas uz Chin Haur, – attiecībā uz Šrilanku Padome, secinot, ka valsts līmenī pastāv pārsūtīšanas prakse pamatregulas 13. panta 1. punkta izpratnē, nav balstījusies uz konstatējumu par individuālu ražotāju ( 37 ).

59.

Patiesībā apstrīdētās regulas preambulas 78. apsvērumā nav iekļauts neviens nepārprotams konstatējums, kāds ir ietverts tās pašas regulas preambulas 62. apsvērumā, saskaņā ar kuru, balstoties uz individuālu analīzi, Padome būtu secinājusi, ka konkrēta sabiedrība, veicot pārsūtīšanu, ir bijusi iesaistīta apiešanas praksē ( 38 ). Minētajā 78. apsvērumā šādas operācijas vienīgi attiecinātas uz uzņēmumiem, kuri nav sadarbojušies, izsecinot to pastāvēšanu no diviem elementiem, kas minēti šo secinājumu 56. punktā: no vienas puses, konstatējuma, ka pastāv tirdzniecības modeļa pārmaiņas, un, no otras puses, ka lielākā daļa Šrilankas ražotāju/eksportētāju nav sadarbojusies.

60.

Tomēr, otrkārt, ir jākonstatē, ka šie divi elementi, uz kuriem Padome ir balstījusi savus secinājumus, atsevišķi vai kopā neļauj secināt ne to, ka individuāls uzņēmējs ir iesaistīts apiešanas praksē, it īpaši pārsūtīšanas operācijās, ne par šādas prakses pastāvēšanu valsts līmenī. Proti, pamatojoties vien uz šiem diviem elementiem, Padome nevarēja secināt, ka ir konstatēts otrais apiešanas pastāvēšanas nosacījums, proti, ka tirdzniecības modeļa pārmaiņas ir izrietējušas no praksēm, operācijām vai darbiem, kuriem nebija cita pietiekama cēloņa vai ekonomiska pamatojuma, izņemot sākotnējā antidempinga maksājuma uzlikšanu ( 39 ).

61.

Pirmais no šiem elementiem, proti, tirdzniecības modeļa pārmaiņu pastāvēšana, nav nekas vairāk kā pirmais nosacījums apiešanas pastāvēšanai. Tādēļ to kā tādu nevar uzskatīt par norādi uz otrā nosacījuma pastāvēšanu, gluži pretēji, iestādēm ir jāpierāda, ka ir izpildīti visi apiešanas pastāvēšanas nosacījumi ( 40 ).

62.

Attiecībā uz otro no šiem elementiem, proti, ražotāju/eksportētāju, kuri pārstāv 75 % eksporta Savienībā, sadarbības neesamību, no šo secinājumu 51. punktā minētās judikatūras izriet, ka sadarbības neesamība kā tāda, ja nepastāv neviens cits elements, nevar būt par pamatu pieņēmumam, ka pastāv apiešana. Tādējādi tādēļ vien, ka daļa, kaut arī lielākā, ieinteresēto ražotāju/eksportētāju nesadarbojas, Padome nevar tieši secināt, ka tie ir iesaistīti apiešanas praksē.

63.

Protams, kā izriet no šo secinājumu 50., 52. un 53. punkta, gadījumā, kāds tiek aplūkots šajā lietā, kad ieinteresētās personas, kuras nav sadarbojušās izmeklēšanā, pārstāv lielāko daļu attiecīgā produkta importa Savienībā, iestādēm noteiktais apiešanas pierādīšanas pienākums ir ievērojami atvieglots. Tomēr, lai gan šādos apstākļos iestādēm nav obligāti jāpierāda, ka pastāv īpaša apiešanas prakse, to rīcībā vismaz ir jābūt kādiem elementiem, kas varētu liecināt par šādas prakses pastāvēšanu ( 41 ).

64.

Šajā gadījumā ne no apstrīdētās regulas, ne no lietas materiāliem neizriet, ka, neņemot vērā apstrīdētās regulas preambulas 78. punktā minētos divus elementus (tirdzniecības modeļa pārmaiņas un sadarbības neesamību), iestāžu rīcībā būtu bijuši citi elementi, kas liecinātu par apiešanas prakses un it īpaši pārsūtīšanas operāciju pastāvēšanu. Gluži pretēji, tiesas sēdē atbildot uz Tiesas uzdoto jautājumu, Komisija skaidri apliecināja, ka, konstatējot apiešanas prakses pastāvēšanu Šrilankas līmenī, iestādes ir balstījušās vienīgi uz šiem diviem elementiem.

65.

Šādos apstākļos Maxcom, Komisija un Padome, manuprāt, nevar pamatoti pārmest Vispārējai tiesai, ka tā būtu pieļāvusi kļūdu, secinot, ka Padome ir pārkāpusi pamatregulas 13. panta 1. punktu, un tādēļ atceļot apstrīdēto regulu.

66.

Ar dažādajiem apelācijas sūdzībās izvirzītajiem argumentiem šis secinājums nav apstrīdēts.

67.

Pirmkārt, Maxcom apgalvo, ka apstākļos, kādi ir šajā lietā, varētu būt iespējams secināt, ka City Cycle ir bijusi iesaistīta pārsūtīšanas operācijās. Taču šajā sakarā šo secinājumu 58. un 59. punktā es norādu, ka, pretēji tam, kā bija Indonēzijas gadījumā, attiecībā uz Šrilanku Padome secinājumus par apiešanas prakses pastāvēšanu valsts līmenī pamatregulas 13. panta 1. punkta trešā teikuma izpratnē (it īpaši pārsūtīšanas operāciju pastāvēšana Šrilankā) ir balstījusi uz individuālu konstatējumu par konkrētu ražotāju/eksportētāju (it īpaši City Cycle). Padome konstatēja šādu praksi, balstoties tikai uz diviem elementiem, kas minēti šo secinājumu 56. un 59. punktā, kuri, kā tika norādīts, vieni paši neļāva pamatot šo konstatējumu. No tā izriet, ka, pat pieņemot, ka, balstoties uz lietas materiālos pieejamajiem elementiem, būtu teorētiski iespējams secināt, ka City Cycle ir bijusi iesaistīta pārsūtīšanas operācijās, Padome savu secinājumu par apiešanas prakses pastāvēšanu valsts līmenī nav balstījusi uz šādu konstatējumu. Šādos apstākļos, tā kā Padomes secinājums nav balstīts uz pietiekamiem pierādījumiem, kas to pamatotu, nevar pārmest Vispārējai tiesai, ka tā ir konstatējusi, ka minētā iestāde ir pārkāpusi pamatregulas 13. panta 1. punktu.

68.

Vēl Maxcom izvirza argumentus par iespējamām pretrunām apstrīdētajā spriedumā ( 42 ). Šajā ziņā es tomēr norādīšu, ka apstāklis, ka informācija, kuru City Cycle nodrošināja izmeklēšanas laikā, ir bijusi nepietiekama un nav atainojusi patieso sadarbības garu, kādēļ Vispārējā tiesa apstiprināja to, ka Padome ir noraidījusi City Cycle atbrīvojuma pieprasījumu saskaņā ar pamatregulas 13. panta 4. punktu, nekādā veidā nav pretrunā šo secinājumu 60.–65. punktā izdarītajam konstatējumam, ka Vispārējā tiesa nav pieļāvusi kļūdu, secinot, ka Padome ir pārkāpusi pamatregulas 13. panta 1. punktu ( 43 ).

69.

Otrkārt, attiecībā uz Komisijas un Padomes argumentiem, kas apkopoti šo secinājumu 45. punktā, lai tos noraidītu, pietiek vien norādīt, ka tie balstās uz kļūdainu pārsūdzētā sprieduma interpretāciju un tādējādi uz kļūdainu premisu. Patiesībā nevienā no šā sprieduma punktiem Vispārējā tiesa nav uzskatījusi, ka iestādēm būtu apstiprinoši jākonstatē, ka katrs atsevišķs ražotājs/eksportētājs iesaistās pārsūtīšanas operācijās.

70.

Treškārt, attiecībā uz iebildumiem, kas apkopoti šo secinājumu 46. punktā, ar kuriem tiek apstrīdēta Vispārējās tiesas secinājumu pietiekamība, lai varētu atcelt apstrīdēto regulu, no šo secinājumu 60.–65. punktā izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka tie ir jānoraida.

71.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es uzskatu, ka Maxcom, Komisijas un Padomes izvirzītie pamati saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa esot kļūdaini piemērojusi pamatregulas 13. panta 1. punktu, ir jānoraida.

C – Par pamatiem saistībā ar pamatojuma nesniegšanu, pretrunīgu pamatojumu un faktu sagrozīšanu

1) Lietas dalībnieku argumenti

72.

Attiecīgi to trešajā un otrajā pamatā Komisija un Padome apstrīd pārsūdzētā sprieduma pamatojumu. Padome arī apgalvo, ka fakti ir sagrozīti.

73.

Vispirms iestādes apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā nav paskaidrots, kāpēc Padome būtu pārkāpusi pamatregulas 13. panta 1. punktu. Pirmkārt, pārsūdzētajā spriedumā neesot norādīts, vai Padomes pieļautā kļūda ir vienkārša kļūda vērtējumā vai acīmredzama kļūda vērtējumā. Otrkārt, Vispārējā tiesa nepaskaidrojot, kāpēc tai iesniegtie pierādījumu elementi, ieskaitot pieejamos datus, neļauj secināt, ka City Cycle ir iesaistījusies pārsūtīšanas darbībās.

74.

Vēl Komisija uzskata, ka pārsūdzētā sprieduma pamatojums esot pretrunīgs. Šajā ziņā šī iestāde norāda, ka no pārsūdzētā sprieduma 97. punkta izriet, ka City Cycle iesniegtie pierādījumu elementi neļaujot pierādīt, ka tā patiesi ir Šrilankas izcelsmes eksportētājs vai ka tā atbilst pamatregulas 13. panta 2. punktā paredzētajiem kritērijiem. Šajā ziņa Komisija vaicā, kā šie pierādījumu elementi, ja tie liecina, ka City Cycle īsteno apiešanu, izmantojot montāžas praksi, var nebūt pierādījums tam, ka tā ir iesaistīta arī pārsūtīšanas operācijās.

75.

Padome pakārtoti apgalvo, ka Vispārējā tiesa esot sagrozījusi konstatētos faktus. Pirmkārt, ņemot vērā to, ka pārsūtīšana ir tikusi pienācīgi pierādīta valsts līmenī, un to, ka City Cycle atbrīvojuma pieprasījums ir bijis nepamatots, Padome uzskata, ka vienīgais secinājums, kādu Vispārējā tiesa varēja izdarīt no šiem faktiem, bija tāds, ka City Cycle ir īstenojusi pārsūtīšanas operācijas. Izdarot citādu secinājumu, Vispārējā tiesa esot sagrozījusi faktus. Otrkārt, šāda sagrozīšana izrietot arī no pārsūdzētā sprieduma secinājumiem saistībā ar City Cycle atbrīvojuma pieprasījumu, kas izslēdz iespēju, ka tā ir atbildusi nosacījumiem, kas jāizpilda, lai montāža valstī, uz kuru attiecas izmeklēšana, izstrādājumam piešķirtu vietēju izcelsmi.

2) Vērtējums

76.

Vispirms attiecībā uz iebildumiem saistībā ar pamatojuma nesniegšanu ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sprieduma pamatojumam ir skaidri un nepārprotami jāatklāj Vispārējās tiesas argumenti tā, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt pieņemtā lēmuma pamatojumu un Tiesa varētu veikt pārbaudi. Pienākums norādīt pamatojumu, kas Vispārējai tiesai ir noteikts saskaņā ar Eiropas Savienības Tiesas statūtu 36. pantu un 53. panta pirmo daļu, ir izpildīts, ja, arī netieši, izmantotais pamatojums ļauj ieinteresētajām personām uzzināt iemeslus, kādēļ Vispārējā tiesa nav pieņēmusi viņu argumentus, un sniedz Tiesai pietiekamus elementus, lai veiktu pārbaudi ( 44 ).

77.

No šo secinājumu 54. un 55. punkta izriet, ka, lai gan Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā nav sīki izklāstījusi pamatojumu, kādēļ tā ir nolēmusi daļēji atcelt apstrīdēto regulu, ciktāl tā attiecas uz City Cycle, šo pamatojumu var nepārprotami izsecināt no minētā sprieduma, kas Tiesai ļauj veikt tās pārbaudi. Raugoties no šā viedokļa, manuprāt, nevar uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā būtu pieļauta pamatojuma neesamība.

78.

Savukārt citi iebildumi, pirmkārt, tas, ka pārsūdzētajā spriedumā neesot sniegts pamatojums, jo tajā nav paskaidrots, vai Padomes pieļautā kļūda ir vienkārša kļūda vērtējumā vai acīmredzama kļūda vērtējumā, manuprāt, nav pieņemami. Patiesībā, lai gan, protams, būtu vēlams, ka Vispārējā tiesa savos spriedumos norāda pārbaudes tiesā kritēriju, ko tā piemēro, spriedumu nevar uzskatīt par tādu, kurā nav norādīts pamatojums, tāpēc vien, ka Vispārējā tiesa tajā nav skaidri norādījusi piemēroto pārbaudes tiesā kritēriju. Tā kā iestādes pēc būtības nav apstrīdējušas kļūdainu pārbaudes tiesā kritērija piemērošanu, bet gan ir izvirzījušas iebildumus vienīgi par pamatojuma neesamību ( 45 ), jautājums par to, vai pārsūdzētajā spriedumā in concreto piemērotais kritērijs ir vai nav kļūdains, nav šo apelācijas sūdzību priekšmets.

79.

Otrkārt, iebildums par to, ka Vispārējā tiesa neesot paskaidrojusi, kāpēc tai iesniegtie pierādījumu elementi, ieskaitot pieejamos datus, neļauj secināt, ka City Cycle ir iesaistījusies pārsūtīšanas darbībās, arī nav pieņemams. No judikatūras izriet, ka Tiesai nav jāprasa, lai Vispārējā tiesa paskaidrotu katru savu izvēli, kad tā sava nolēmuma atbalstam izmanto noteiktus pierādījumus un neizmanto citus. Nolemjot pretēji, Tiesa aizstātu Vispārējās tiesas vērtējumu ar savu vērtējumu par šiem pierādījumiem, un tas nav Tiesas kompetencē ( 46 ).

80.

Vēl saistībā ar iebildumu par pretrunīgu pamatojumu es uzskatu, ka tā pamatā ir kļūdaina pārsūdzētā sprieduma interpretācija. Patiesībā pārsūdzētā sprieduma 97. punktā Vispārējā tiesa nekādā veidā nav norādījusi, ka Chin Haur iesniegtie pierādījumi liecinātu, ka tā būtu īstenojusi apiešanu, veicot montāžas praksi.

81.

Galu galā attiecībā uz Padomes iebildumiem saistībā ar faktu sagrozīšanu ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru šādai sagrozīšanai ir skaidri jābūt saskatāmai lietas materiālos bez vajadzības veikt jaunu faktu un pierādījumu novērtēšanu ( 47 ).

82.

Visa Padomes argumentācija ir balstīta uz premisu, saskaņā ar kuru pārsūtīšanas operāciju pastāvēšana valsts līmenī pamatregulas 13. panta 1. punkta izpratnē esot tikusi pierādīta. Taču no šo secinājumu 60.–65. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa, manuprāt, ir pamatoti lēmusi, ka tas tā nav. No tā izriet, ka Padomes iebilduma premisa ir kļūdaina. No tā izriet, ka Vispārējā tiesa, pretēji tam, ko apgalvo Padome, faktus nav sagrozījusi.

83.

No iepriekš minētā, manuprāt, izriet, ka gan trešais pamats Komisijas apelācijas sūdzībā lietā C‑254/15 P, gan otrais pamats Padomes apelācijas sūdzībā lietā C‑260/15 P ir jānoraida.

84.

Šādos apstākļos es uzskatu, ka Maxcom, Komisijas un Padomes apelācijas sūdzības ir jānoraida kopumā.

VI – Par tiesāšanās izdevumiem

85.

Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem. Atbilstoši tā paša Reglamenta 138. panta 1. punktam, kas apelācijas tiesvedībā ir piemērojams saskaņā ar tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

86.

Ja Tiesa piekristu manam vērtējumam saistībā ar trīs apvienotajām apelācijas sūdzībām, tad spriedums ir nelabvēlīgs Maxcom, Komisijai un Padomei. Tā kā City Cycle ir prasījusi piespriest tām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, es ierosinu Tiesai piespriest Maxcom, Komisijai un Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas City Cycle ir radušies pirmajā instancē, kā arī saistībā ar šīm apelācijas sūdzībām.

VII – Secinājumi

87.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai lemt šādi:

1)

apelācijas sūdzības noraidīt;

2)

Maxcom Ltd, Eiropas Komisijai un Eiropas Savienības Padomei piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas City Cycle Industries ir radušies pirmajā instancē, kā arī šajās tiesvedībās.


( 1 ) Oriģinālvaloda – franču.

( 2 ) T‑413/13, EU:T:2015:164.

( 3 ) 2013. gada 29. maija Regula, ar ko galīgo antidempinga maksājumu, kas ar Īstenošanas regulu (ES) Nr. 990/2011 noteikts Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes velosipēdu importam, attiecina uz tādu velosipēdu importu, kas nosūtīti no Indonēzijas, Malaizijas, Šrilankas un Tunisijas, neatkarīgi no tā, vai šiem velosipēdiem ir deklarēta Indonēzijas, Malaizijas, Šrilankas vai Tunisijas izcelsme (OV 2013, L 153, 1. lpp.).

( 4 ) T‑412/13, EU:T:2015:163.

( 5 ) Lai būtu īsāk, šajos secinājumos es vairākkārt atsaukšos uz sīkāku analīzi, kas veikta secinājumos saistībā ar lietām Chin Haur.

( 6 ) 2009. gada 30. novembra Regula par aizsardzību pret importu par dempinga cenām no valstīm, kas nav Eiropas Kopienas dalībvalstis (OV 2009, L 343, 51. lpp., un labojums OV 2010, L 7, 22. lpp.), ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2012. gada 13. jūnija Regulu (ES) Nr. 1168/2012 (OV 2012, L 237, 1. lpp.).

( 7 ) Faktiski šajā lietā pārsūdzētajā spriedumā galīgi tika konstatēta trīs pārējo elementu pastāvēšana, kas šajās tiesvedībās netiek apstrīdēta.

( 8 ) Komisijas 2012. gada 25. septembra Regula (ES) Nr. 875/2012, ar ko sāk izmeklēšanu par antidempinga pasākumu, kuri ar [Īstenošanas regulu Nr. 990/2011] noteikti Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes velosipēdu importam, iespējamu apiešanu, nosūtot velosipēdus no Indonēzijas, Malaizijas, Šrilankas un Tunisijas, neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav deklarēti ar izcelsmi Indonēzijā, Malaizijā, Šrilankā un Tunisijā, un ar ko nosaka šā importa reģistrēšanu (OV 2012, L 258, 21. lpp.).

( 9 ) Padomes 2011. gada 3. oktobra Īstenošanas regula (ES) Nr. 990/2011, ar ko pēc termiņa beigu pārskata atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 1225/2009 11. panta 2. punktam piemēro galīgo antidempinga maksājumu Ķīnas Tautas Republikas izcelsmes velosipēdu importam (OV 2011, L 261, 2. lpp.). Atsauces uz iepriekšējām regulām skat. pārsūdzētā sprieduma 2.–6. punktā.

( 10 ) Šajā ziņā skat. sīkāk pārsūdzētā sprieduma 8.–18. punktu.

( 11 ) Skat. attiecīgi apstrīdētās regulas preambulas 45.–58. apsvērumu un 77.–79. apsvērumu, kā arī 92. apsvērumu (par to, ka nepastāv cits iemesls vai ekonomisks pamatojums, izņemot vēlmi izvairīties no spēkā esošajiem antidempinga pasākumiem), 93.–96. apsvērumu (par šo pasākumu koriģējošās ietekmes neitralizēšanu) un 107.–110. apsvērumu (par dempinga pastāvēšanu saistībā ar iepriekš noteikto normālo vērtību).

( 12 ) Skat. apstrīdētās regulas preambulas 80.–82. apsvērumu.

( 13 ) Skat. apstrīdētās regulas preambulas 115.–117. apsvērumu un 1. panta 1. un 3. punktu.

( 14 ) Skat. apstrīdētās regulas preambulas 126. apsvērumu un 1. panta 1. punktu.

( 15 ) Skat. Vispārējās tiesas Reglamenta, kas bija spēkā procesa gaitā šajā tiesā, 76. pantu.

( 16 ) Šis lēmums pieņemts saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta, kas bija spēkā procesa gaitā šajā tiesā, 76.a panta 2. punkta otro daļu.

( 17 ) Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta, kas bija spēkā procesa gaitā šajā tiesā, 76. panta 2. punkta otro daļu gadījumā, ja lieta tiek izskatīta paātrinātā tiesvedībā, persona, kas iestājusies lietā, iestāšanās rakstu var iesniegt vienīgi tad, ja Vispārējā tiesa to atļauj procesa organizatorisko pasākumu, kas pieņemti saskaņā ar minētā reglamenta 64. pantu, ietvaros. Komisijas lūgums bija balstīts uz pēdējo minēto tiesību normu.

( 18 ) Otrais pamats bija saistīts ar pamatregulas 18. panta, samērīguma principa, kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu. Tas attiecās uz Padomes konstatējumu saistībā ar to, ka City Cycle neesot sadarbojusies. Trešais pamats bija saistīts ar rūpības un labas pārvaldības principu pārkāpumu, kā arī pamatregulas 18. panta 4. punkta un City Cycle tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Tā mērķis bija pierādīt, ka Padome, pirmkārt, nav to pienācīgi informējusi par savu vēlmi noraidīt atbrīvojuma pieprasījumu un, otrkārt, nav tai piešķīrusi pilnīgu piekļuvi lietas materiāliem. Ceturtais pamats bija saistīts ar vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Piektais pamats bija saistīts ar pamatregulas 13. panta 1. punkta un vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu un attiecās uz Padomes konstatējumu par dempinga pastāvēšanu.

( 19 ) Skat. pārsūdzētā sprieduma 100. un 185. punktu.

( 20 ) Komisijas apelācijas sūdzības pirmais pamats lietā C‑254/15 P.

( 21 ) Maxcom apelācijas sūdzības lietā C‑248/15 P pirmais un otrais pamats, Komisijas apelācijas sūdzības lietā C‑254/15 P otrais pamats un Padomes apelācijas sūdzības lietā C‑260/15 P pirmais pamats.

( 22 ) Komisijas apelācijas lietā C‑254/15 P trešais pamats un Padomes apelācijas sūdzības lietā C‑260/15 P otrais pamats.

( 23 ) Komisijas apelācijas sūdzības lietā C‑254/15 P ceturtais pamats.

( 24 ) Spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Chronopost un La Poste/UFEX u.c. (C‑341/06 P un C‑342/06 P, EU:C:2008:375, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).

( 25 ) Skat. it īpaši spriedumu, 2004. gada 29. aprīlis, Itālija/Komisija (C‑298/00 P, EU:C:2004:240, 35. punkts), kā arī Tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 24. marta rīkojumu Cheminova u.c./Komisija (C‑60/08 P(R), nav publicēts, EU:C:2009:181, 31. punkts).

( 26 ) Skat. spriedumu, 1993. gada 24. marts, CIRFS u.c./Komisija (C‑313/90, EU:C:1993:111, 23. punkts un tajā minētā judikatūra). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Reglamenta 150. pantā ir precizēts, ka Tiesa jebkurā laikā pēc savas ierosmes var nolemt lemt par absolūtiem šķēršļiem tiesas procesam. Turklāt saskaņā ar līdz šim iedibināto judikatūru Tiesa ir lēmusi, ka Savienības tiesai ir pēc savas ierosmes jāceļ absolūti pamati (skat. it īpaši spriedumus, 1998. gada 2. aprīlis, Komisija/Sytraval un Brink’s France (C‑367/95 P, EU:C:1998:154, 67. punkts); 2011. gada 8. decembris, KME Germany u.c./Komisija (C‑272/09 P, EU:C:2011:810), un 2013. gada 19. decembris, Siemens/Komisija (C‑239/11 P, C‑489/11 P un C‑498/11 P, nav publicēts, EU:C:2013:866, 321. punkts). Šajā ziņā skat. arī ģenerāladvokāta Ī. Bota [Y. Bot] secinājumus lietā PhilipsLighting Poland un Philips Lighting/Padome (C‑511/13 P, EU:C:2015:206, 56. punkts).

( 27 ) Šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 18. septembris, Valimar (C‑374/12, EU:C:2014:2231, 30. punkts un tajā minētā judikatūra). Attiecībā uz judikatūru saistībā ar tiesībām celt prasību par lēmumiem, kas attiecas uz antidempinga pasākumiem vispārīgi, skat. 92. un nākamos punktus ģenerāladvokāta Ī. Bota secinājumos lietā Philips Lighting Poland un Philips Lighting/Padome (C‑511/13 P, EU:C:2015:206).

( 28 ) Skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Simon, Evers & Co. (C‑21/13, EU:C:2014:2154, 35. punkts), un 45. punktu secinājumos saistībā ar lietām Chin Haur.

( 29 ) Skat. 46.–48. punktu secinājumos saistībā ar lietām Chin Haur.

( 30 ) Spriedums, 2014. gada 4. septembris (C‑21/13, EU:C:2014:2154).

( 31 ) Spriedums, 2015. gada 17. decembris (C‑371/14, EU:C:2015:828).

( 32 ) Skat. spriedumus, 2014. gada 4. septembris, Simon, Evers & Co. (C‑21/13, EU:C:2014:2154, 30.–37. punkts), un 2015. gada 17. decembris, APEX (C‑371/14, EU:C:2015:828, 62.–69. punkts); skat. 49., 50. un 52. punktu secinājumos saistībā ar lietām Chin Haur.

( 33 ) Skat. spriedumus, 2014. gada 4. septembris, Simon, Evers & Co. (C‑21/13, EU:C:2014:2154, 36. punkts), un 2015. gada 17. decembris, APEX (C‑371/14, EU:C:2015:828, 68. punkts); skat. 51. punktu secinājumos saistībā ar lietām Chin Haur.

( 34 ) Skat. spriedumus, 2014. gada 4. septembris, Simon, Evers & Co. (C‑21/13, EU:C:2014:2154, 37. punkts), un 2015. gada 17. decembris, APEX (C‑371/14, EU:C:2015:828, 69. punkts).

( 35 ) Šie dati neizriet no apstrīdētās regulas, tos tiesas sēdē sniedza Komisija.

( 36 ) Skat. 69. punktu secinājumos saistībā ar lietām Chin Haur.

( 37 ) Skat. šo secinājumu 49. punktu.

( 38 ) Skat. apstrīdētās regulas preambulas 62. un 64. apsvērumu, kā arī secinājumu saistībā ar lietām Chin Haur 56., 57. un 75. punktu.

( 39 ) Šajā sakarā skat. arī analīzi, kas veikta secinājumu saistībā ar lietām Chin Haur 87. punktā.

( 40 ) Skat. šo secinājumu 48. punktu un atsauces 28. zemsvītras piezīmē.

( 41 ) Šajā ziņā skat. spriedumu, 2014. gada 4. septembris, Simon, Evers & Co. (C‑21/13, EU:C:2014:2154, 53. punkts), un vēl sīkāk 70. un 71. punktu secinājumos saistībā ar lietām Chin Haur.

( 42 ) Skat. šo secinājumu 44. punktu.

( 43 ) Par saistību starp pamatregulas 13. panta 1. un 4. punktu skat. šo secinājumu 49. punktu. Skat. arī 48. punktu un 36. zemsvītras piezīmi secinājumos saistībā ar lietām Chin Haur.

( 44 ) Šajā ziņā skat. it īpaši spriedumu, 2014. gada 10. aprīlis, Areva u.c./Komisija (C‑247/11 P un C‑253/11 P, EU:C:2014:257, 54. un 55. punkts).

( 45 ) Savā otrajā pamatā saistībā ar kļūdainu pamatregulas 13. panta 1. punkta piemērošanu Komisija, vispirms apgalvojot, ka pārsūdzētais spriedums neesot pietiekami pamatots attiecībā uz iemesliem, kādēļ būtu uzskatāms, ka apstrīdētajā regulā šī tiesību norma būtu pārkāpta, par kļūdu tiesību piemērošanā uzskata faktu, ka “pārsūdzētajā spriedumā neesot pat minēta pārbaudes tiesā tiesību norma un, it īpaši, tajā nav precizēts, vai Padome ir pieļāvusi vienkāršu kļūdu vērtējumā vai acīmredzamu kļūdu vērtējumā”. Tomēr šajā gadījumā Komisija nav izvērsusi argumentāciju par šo iebildumu, tā vienīgi “sīkākai analīzei” skaidri atsaucas uz savu otro pamatu saistībā ar pamatojuma neesamību. Tomēr jākonstatē, ka fakta, ka nav minēts Vispārējās tiesas piemērotās pārbaudes tiesā kritērijs, kvalificēšana par kļūdu tiesību piemērošanā, šo kvalifikāciju nepamatojot ar nevienu citu argumentu vai izklāstījumu, vienīgi vispārēji atsaucoties uz pamatu par pamatojuma neesamību, nav interpretējama kā autonoms iebildums saistībā ar to, ka Vispārējā tiesa būtu pārsniegusi pieprasīto pārbaudes tiesā līmeni, tādējādi pārkāpjot novērtējuma brīvību, kāda iestādēm ir atzīta judikatūrā (spriedums, 2014. gada 4. septembris, Simon, Evers & Co. (C‑21/13, EU:C:2014:2154, 29. punkts un tajā minētā judikatūra)). Šādos apstākļos šis Komisijas iebildums pēc būtības sakrīt ar šajā punktā analizēto iebildumu par pamatojuma neesamību. Šajā ziņā es norādu, ka no Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzības iesniedzējiem ir pietiekami jāizvērš argumenti, kurus tie min, pamatojot savas apelācijas sūdzības.

( 46 ) Skat. spriedumu, 2012. gada 16. februāris, Padome un Komisija/Interpipe Niko Tube un Interpipe NTRP (C‑191/09 P un C‑200/09 P, EU:C:2012:78, 161. punkts).

( 47 ) Spriedums, 2016. gada 2. jūnijs, Photo USA Electronic Graphic/Padome (C‑31/15 P, EU:C:2016:390, 52. punkts un tajā minētā judikatūra).