<?xml version="1.0" encoding="utf-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.00-20081231.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="ECRCJ2006LVB.0700682701.case.xml"><NO.CASE>C-103/05</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62005C0103</NO.CELEX><NO.SEQ>0009.0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>6829</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>6839</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>11</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><LEFT>D. RUIZ-JARABO SECINĀJUMI — LIETA C-103/05</LEFT><RIGHT>REISCH MONTAGE</RIGHT></CURR.TITLE><CONTENTS.CONCLUSION><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Damaso Ruisa-Harabo Kolomera</HT></P><P><HT TYPE="UC">Dámaso Ruiz-Jarabo Colomer] secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20060314">2006. gada 14. martā</DATE><NOTE NOTE.ID="E0045"><P>Oriģinālvaloda — spāņu.</P></NOTE></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>I —</NO.P><TXT>Ievads</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>1.</NO.P><TXT>Saskaņā ar 6. panta 1. punktu Padomes <DATE ISO="20001222">2000. gada 22. decembra</DATE> Regulā (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās<NOTE NOTE.ID="E0046" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="012" DATE.PUB="2000" PAGE.FIRST="1">OV L 12, 1. lpp</REF.DOC.OJ>.</P></NOTE> (turpmāk tekstā - <QUOT.START ID="QS0001" REF.END="QE0001" CODE="201C"/>Regula Nr. 44/2001<QUOT.END ID="QE0001" REF.START="QS0001" CODE="201D"/>) vairākas personas, kuru domicils ir dažādās dalībvalstīs, var visas kopā iesūdzēt kādas no šīm valstīm tiesā ar noteikumu, ka prasības ir savstarpēji saistītas.</TXT></NP><NP><NO.P>2.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> [Austrijas Federālā Augstākā tiesa] Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tiesvedībā par prasību saistībā ar darījuma attiecībām pret divām personām, no kurām vienas juridiskā adrese ir Austrijā, bet otras — Vācijā. Prasība pret pirmo, attiecībā uz kuru norit maksātnespējas procedūra, jau sākotnēji tika atzīta par nepieņemamu, un tādējādi tiesvedība tiek turpināta tikai attiecībā pret otro.</TXT></NP><NP><NO.P>3.</NO.P><TXT>Jautājums sakarā ar EKL 68. pantu saistībā ar EKL 234. pantu ir tāds, vai šādos apstākļos ir iespējama minētā izvēles jurisdikcija.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>II —</NO.P><TXT>Atbilstošais tiesiskais regulējums</TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A —</NO.P><TXT>Regula Nr. 44/2001</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>4.</NO.P><TXT>Lai vienādotu tiesību aktus par kompetentās tiesas izvēli ar mērķi nodrošināt iekšējā tirgus darbību<NOTE NOTE.ID="E0047" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Otrais un sestais apsvērums.</P></NOTE>, Padome saskaņā ar EKL 65. pantu 1968. gada Briseles konvenciju<NOTE NOTE.ID="E0048" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Briseles Konvencija par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (konsolidētā versija <REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="027" DATE.PUB="1998" PAGE.FIRST="1">OV 1998, C 27, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> aizstāja ar Regulu Nr. 44/2001<NOTE NOTE.ID="E0049" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Regulas Nr. 44/2001 68. pants. Briseles konvencija tomēr ir piemērojama Dānijas Karalistē (Regulas 1. panta 3. punkts), kā arī tajās dalībvalstu teritorijās, kuras saskaņā ar EKL 299. pantu ietilpst šīs konvencijas teritoriālās piemērošanas jomā, bet neietilpst Regulas Nr. 44/2001 teritoriālās piemērošanas jomā.</P></NOTE>.</TXT></NP><?PAGE NO="I-6830"?><NP><NO.P>5.</NO.P><TXT><QUOT.START ID="QS0002" REF.END="QE0002" CODE="201C"/>Kopienas iekšējās jurisdikcijas<QUOT.END ID="QE0002" REF.START="QS0002" CODE="201D"/> normām ir jābūt <QUOT.START ID="QS0003" REF.END="QE0003" CODE="201C"/>ļoti skaidri nosakāmām<QUOT.END ID="QE0003" REF.START="QS0003" CODE="201D"/> un <QUOT.START ID="QS0004" REF.END="QE0004" CODE="201C"/>jābalstās [uz principu, ka jurisdikcijas] pamatā parasti ir atbildētāja domicils, [..] izņemot dažās skaidri noteiktās situācijās, kurās tiesas prāvas priekšmets vai pušu autonomija garantē citu sasaistes faktoru<QUOT.END ID="QE0004" REF.START="QS0004" CODE="201D"/><NOTE NOTE.ID="E0050" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Vienpadsmitais apsvērums.</P></NOTE>, kamēr minētā jurisdikcija tomēr ir jāpapildina ar alternatīvu, <QUOT.START ID="QS0005" REF.END="QE0005" CODE="201C"/>kura[s] pamatā ir cieša saikne starp tiesu un lietu, lai veicinātu pareizu tiesvedību<QUOT.END ID="QE0005" REF.START="QS0005" CODE="201D"/><NOTE NOTE.ID="E0051" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Divpadsmitais apsvērums.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>6.</NO.P><TXT>Saskaņā ar šiem principiem minētās regulas 2. panta 1. punktā ir noteikts, ka <QUOT.START ID="QS0006" REF.END="QE0006" CODE="201C"/>saskaņā ar šo regulu personas, kuru domicils ir kādā dalībvalstī, neatkarīgi no viņu pilsonības var iesūdzēt attiecīgās dalībvalsts tiesā<QUOT.END ID="QE0006" REF.START="QS0006" CODE="201D"/>.</TXT></NP><NP><NO.P>7.</NO.P><TXT>5., 6. un 7. pantā saskaņā ar šo vispārējo premisu ir paredzētas dažādas <QUOT.START ID="QS0007" REF.END="QE0007" CODE="201C"/>īpašās jurisdikcijas<QUOT.END ID="QE0007" REF.START="QS0007" CODE="201D"/>. Saskaņā ar 6. pantu “personu, kuras domicils ir kādā dalībvalstī, var iesūdzēt arī:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><NP><NO.P><QUOT.START ID="QS0008" REF.END="QE0008" CODE="201C"/>1)</NO.P><TXT>ja viņš ir viens no vairākiem apsūdzētajiem, tās vietas tiesā, kurā kādam no apsūdzētajiem ir domicils, ar noteikumu, ka prasības ir tik cieši saistītas, ka lietderīgi tās izskatīt un noteikt kopā, lai novērstu nesavienojamu spriedumu risku, ko rada atsevišķa tiesvedība; [..]<QUOT.END ID="QE0008" REF.START="QS0008" CODE="201D"/>.</TXT></NP></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B —</NO.P><TXT>Austrijas tiesību normas</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>8.</NO.P><TXT>Likuma par maksātnespēju <HT TYPE="ITALIC">(Konkursordnung</HT>, turpmāk tekstā - <HT TYPE="ITALIC"><QUOT.START ID="QS0009" REF.END="QE0009" CODE="201C"/>KO<QUOT.END ID="QE0009" REF.START="QS0009" CODE="201D"/>)</HT> 6. pantā ir noteikts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="006.001"><NO.PARAG><QUOT.START ID="QS0010" REF.END="QE0010" CODE="201C"/>1)</NO.PARAG><ALINEA>Pēc tam, kad ir uzsākta maksātnespējas procedūra, nedrīkst uzsākt, kā arī turpināt jebkādas prāvas, kurās paredzēts pieteikt savas tiesības uz mantu, kas veido maksātnespējīgās sabiedrības masu.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="006.002"><NO.PARAG>2)</NO.PARAG><ALINEA>Prasības par lietu, kas ietilpst maksātnespējīgās sabiedrības masā, izdalīšanu vai atprasīšanu tomēr var celt un turpināt arī pēc maksātnespējas procedūras uzsākšanas, bet celt tās var tikai pret maksātnespējas administratoru.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="006.003"><NO.PARAG>3)</NO.PARAG><ALINEA>Prasības, kuras nav saistītas ar maksātnespējīgās sabiedrības masu, īpaši par parādnieka<?PAGE NO="I-6831"?> personīgiem pakalpojumiem, pret parādnieku var tikt celtas un turpinātas un parādnieks tās var celt un turpināt arī pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas.<QUOT.END ID="QE0010" REF.START="QS0010" CODE="201D"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP><NP><NO.P>9.</NO.P><TXT>Līdz ar to šī norma veido <QUOT.START ID="QS0011" REF.END="QE0011" CODE="201C"/>iebildi par nepieņemamību<QUOT.END ID="QE0011" REF.START="QS0011" CODE="201D"/>, kas novērš, ka pēc maksātnespējas procesa uzsākšanas varētu tikt uzsāktas vai turpinātas prāvas sakarā ar pie maksātnespējīgās sabiedrības masas piederošo kapitālu; tādējādi prasības ar šādu mērķi nav pieņemamas.</TXT></NP><NP><NO.P>10.</NO.P><TXT>Līdzīgas normas ir sastopamas arī citos tiesiskajos regulējumos; to mērķis ir apkopot prasības pret parādniekiem, lai vienkāršotu izpildi<NOTE NOTE.ID="E0052" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Piemēram, spāņu <HT TYPE="ITALIC">Ley</HT> Concursal [Likums par maksātnespēju] (<HT TYPE="ITALIC">Ley</HT> 22/2003 <DATE ISO="20030709">2003. gada 9. jūlijs</DATE>, <DATE ISO="20030710">2003. gada 10. jūlija</DATE><HT TYPE="ITALIC">BOE</HT> Nr. 164, 26905. lpp.) neparedz tiesas, kas izskata civiltiesisko strīdu, jurisdikciju par prasījumiem, kuri jāizlemj tiesai, kura izskata maksātnespējas procesu; ja šāds tiesvedības variants tiek pielietots, tiesvedība ir jāaptur kompetences trūkuma dēļ (50. pants).</P></NOTE>. Atsevišķu prasību pieņemšana radītu ievērojamas juridiskas un praktiskas grūtības.</TXT></NP><NP><NO.P>11.</NO.P><TXT>Kā norāda iesniedzējtiesa, maksātnespējas administratoram ir jāpārbauda saskaņā ar <HT TYPE="ITALIC">KO</HT> 6. panta 1. punktu iesniegtie prasījumi, lai tos ņemtu vērā parādnieka mantas masā, neceļot prasību tiesā<NOTE NOTE.ID="E0053" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P><HT TYPE="ITALIC">KO</HT> 104. pants.</P></NOTE>; tomēr, ja šāds prasījums tiek apstrīdēts, kreditoram ir jāceļ prasība pret visiem, kas viņa prasījumu apstrīd<NOTE NOTE.ID="E0054" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P><HT TYPE="ITALIC">KO</HT> 110. pants.</P></NOTE>. Arī tad, ja parādnieks šajā pārbaudes stadijā prasījumu skaidri neapstrīd, kreditoram ir izpildpilnvaras, kuras sniedzas ārpus maksātnespējas procesa ietvariem<NOTE NOTE.ID="E0055" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P><HT TYPE="ITALIC">KO</HT> 61. pants.</P></NOTE>.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>III —</NO.P><TXT>Fakti, pamata prāva un prejudiciālais jautājums</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>12.</NO.P><TXT><DATE ISO="20040130">2004. gada 30. janvārī</DATE> sabiedrība <HT TYPE="ITALIC">Reisch Montage AG</HT> (prasītāja) <HT TYPE="ITALIC">Bezirksgericht Bezau</HT> [Becauas Apgabaltiesa] pret Mario Gizingeru [<HT TYPE="ITALIC">Mario Gisinger</HT>], kura dzīvesvieta ir Austrijā, un pret sabiedrību <HT TYPE="ITALIC">Kiesel Baumaschinen Handels GmbH</HT>, kuras juridiskā adrese ir Vācijā (atbildētāja), cēla prasību par EUR <FT TYPE="DECIMAL">8689,22</FT> solidāru samaksu saskaņā ar vienošanos, ko abas šīs personas bija parakstījušas ar Ginteru Reišu [<HT TYPE="ITALIC">Günter Reisch</HT>], kurš prasījumu nodeva prasītājai<NOTE NOTE.ID="E0056" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Iesniedzējtiesa norāda, ka no lietas materiāliem neizriet konkrētākas detaļas par šo vienošanos.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>13.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Bezirksgericht Bezau</HT>ar <DATE ISO="20040224">2004. gada 24. februāra</DATE> lēmumu noraidīja prasību pret Gizingeru, jo <DATE ISO="20030723">2003. gada 23. jūlijā</DATE> pret viņu bija uzsākta maksātnespējas procedūra. Ar <DATE ISO="20040415">2004. gada 15. aprīļa</DATE> lēmumu tā nolēma, ka tai nav starptautiskās un vietējās jurisdikcijas.</TXT></NP><?PAGE NO="I-6832"?><NP><NO.P>14.</NO.P><TXT>Pret iepriekšminēto lēmumu prasītāja iesniedza apelācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">Landesgericht Feldkirch</HT> [Feldkirhas Apgabaltiesa], kura ar <DATE ISO="20040608">2004. gada 8. jūnija</DATE> lēmumu atzina, ka prasību izlemt kompetenta ir pirmās instances tiesa.</TXT></NP><NP><NO.P>15.</NO.P><TXT>Atbildētāja iesniedza kasācijas sūdzību <HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> [Augstākā tiesa], kura tiesvedību apturēja, lai Tiesai uzdotu šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START ID="QS0012" REF.END="QE0012" CODE="201C"/>Vai prasītājs var atsaukties uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu, ja tas ceļ prasību pret personu, kuras domicils ir tiesas, kurā prasība tiek sniegta, atrašanās valstī, un personu, kuras domicils ir citā dalībvalstī, taču prasība pret personu, kuras domicils ir tiesas atrašanās valstī, jau prasības celšanas brīdī ir nepieņemama tādēļ, ka pret šo personu ir uzsākts maksātnespējas process, kas saskaņā ar valsts tiesībām ir pamats citas tiesvedības apturēšanai?<QUOT.END ID="QE0012" REF.START="QS0012" CODE="201D"/></P></QUOT.S></P></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>IV —</NO.P><TXT>Tiesvedība tiesā</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>16.</NO.P><TXT>Vācijas un Francijas valdība, kā arī Komisija saskaņā ar Tiesas Statūtu 20. pantu iesniedza rakstveida apsvērumus.</TXT></NP><NP><NO.P>17.</NO.P><TXT>Rakstveida procedūra ir noslēgusies, mutvārdu process netika pieprasīts. Pamatojoties uz Tiesas <DATE ISO="20060214">2006. gada 14. februāra</DATE> lēmumu, ir atlicis tikai sniegt šos secinājumus.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>V —</NO.P><TXT>Prejudiciālā jautājuma analīze</TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A —</NO.P><TXT>Iepriekšējas piezīmes</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>18.</NO.P><TXT>Ievadā ir jānorāda, ka vairākas Regulas Nr. 44/2001 normas sakrīt ar Briseles konvencijas, ko tā aizstāj, normām un tādēļ doktrīnas komentārus un judikatūru var pilnībā izmantot arī turpmāk.</TXT></NP><NP><NO.P>19.</NO.P><TXT>Tas attiecināms arī uz 2. pantu, kurš abos tiesību aktos ir vienāds,<NOTE NOTE.ID="E0057" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Vienīgā atšķirība ir norādē uz <QUOT.START ID="QS0013" REF.END="QE0013" CODE="201C"/>šo regulu<QUOT.END ID="QE0013" REF.START="QS0013" CODE="201D"/> vai <QUOT.START ID="QS0014" REF.END="QE0014" CODE="201C"/>šo konvenciju<QUOT.END ID="QE0014" REF.START="QS0014" CODE="201D"/>.</P></NOTE> un uz Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu, kurā ir ietverti precizējumi par atbilstošo Konvencijas pantu, kuri izriet no <DATE ISO="19880927">1988. gada 27. septembra</DATE><?PAGE NO="I-6833"?> sprieduma lietā <HT TYPE="ITALIC">Kalfelis</HT><NOTE NOTE.ID="E0058" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="189/87" YEAR="1988" EDITION="GEN" PAGE.ECR="5565">189/87, <HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 5565. lpp., it īpaši 7.- 12. punkts</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> un vēlākiem nolēmumiem<NOTE NOTE.ID="E0059" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P><DATE ISO="19981027">1998. gada 27. oktobra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-51/97" YEAR="1998" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-6511">C-51/97 <HT TYPE="ITALIC">Réunion</HT> européenne u.c. <HT TYPE="ITALIC">(Recueil</HT>, I-6511. lpp., 47.-49. punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un kas nosaka ciešu saistību starp prasībām, kas iesniegtas pret dažādām personām.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B —</NO.P><TXT>Normas par tiesas jurisdikciju</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>20.</NO.P><TXT>No iepriekš minētā 2. panta izriet obligātie kritēriji jurisdikcijas regulējumam<NOTE NOTE.ID="E0060" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P><DATE ISO="20031209">2003. gada 9. decembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-116/02" YEAR="2003" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-14693">C-116/02 <HT TYPE="ITALIC">Gasser</HT> (Recueil, I-14693. lpp., 72. punkts)</REF.DOC.ECR>, <DATE ISO="20040427">2004. gada 27. aprīļa</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-159/02" YEAR="2004" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-3565">C-159/02 <HT TYPE="ITALIC">Turner</HT> (Recueil, I-3565. lpp 24. punkts)</REF.DOC.ECR> un <DATE ISO="20050301">2005. gada 1. marta</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-281/02" YEAR="2005" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-1383">C-281/02 <HT TYPE="ITALIC">Owusu</HT> (Krājums, I-1383. lpp., 37. punkts)</REF.DOC.ECR>.</P></NOTE>. Sistēmas pamatā ir divi tā kritēriji: normas ir piemērojamas, ja atbildētāja domicils ir Kopienā,<NOTE NOTE.ID="E0061" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 4. panta 1. punktu, <QUOT.START ID="QS0015" REF.END="QE0015" CODE="201C"/>ja atbildētāja domicils nav kādā dalībvalstī, katras dalībvalsts tiesas jurisdikciju saskaņā ar 22. un 23. pantu nosaka attiecīgās valsts tiesību akti<QUOT.END ID="QE0015" REF.START="QS0015" CODE="201D"/>.</P></NOTE> un atbildētājs neatkarīgi no viņa pilsonības ir jāiesūdz tiesā tajā valstī, kurā viņš dzīvo<NOTE NOTE.ID="E0062" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Guardans Cambó, I. krājumā <HT TYPE="ITALIC">Comentario</HT> al Convenio de Bruselas <HT TYPE="ITALIC">relativo</HT> a la competencia judicial y la ejecución de resoluciones judiciales en materia civil y mercantil, Calvo Caravaca (izdevējs), A. L., Carlos III Universitāte, Madrid/Boletín Oficial del Estado, Madride, 1994, 62. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>21.</NO.P><TXT>Šajā normā ir ietverts izteiciens <HT TYPE="ITALIC">actor sequitur forum rei</HT>, kurš ir vispārēji atzīts salīdzinošajās tiesībās, lai aizsargātu atbildētāja intereses, kuru aizstāvība ārvalstu tiesās ir sarežģītāka<NOTE NOTE.ID="E0063" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P><HT TYPE="ITALIC">P. Jenard</HT> Ziņojums par Konvenciju par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="059" DATE.PUB="1979" PAGE.FIRST="1">OV 1979, C 59, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>; prasītāja priekšrocība ir tā, ka tādējādi tiek būtiski atvieglota nolēmuma izpilde.</TXT></NP><NP><NO.P>22.</NO.P><TXT>Tādējādi <HT TYPE="ITALIC">forum domicilii</HT> ir vispārīga, bet ne izslēdzoša vadlīnija, jo līdzās pastāv arī citas jurisdikcijas<NOTE NOTE.ID="E0064" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Regulas Nr. 44/2001 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka <QUOT.START ID="QS0016" REF.END="QE0016" CODE="201C"/>personas, kuru domicils ir kādā no dalībvalstīm, var iesūdzēt citas dalībvalsts tiesā, vienīgi izmantojot šīs nodaļas 2. līdz 7. iedaļā noteiktās normas<QUOT.END ID="QE0016" REF.START="QS0016" CODE="201D"/>; Droz, G. A. L., <HT TYPE="ITALIC">Compétence</HT> judiciaire et effets des jugements dans le marché commun (Etude de la Convention de Bruxelles du <DATE ISO="19680927">27 septembre 1968</DATE>), Librairie Dalloz, Parīze, 1972, 56. lpp.</P></NOTE>, kuras ir spēkā zināmos apstākļos atkarībā no strīda priekšmeta<NOTE NOTE.ID="E0065" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Regulas Nr. 44/2001 22. pants sākas ar frāzi <QUOT.START ID="QS0017" REF.END="QE0017" CODE="201C"/>Šādām tiesām ir izņēmuma jurisdikcija neatkarīgi no domicila: [..]<QUOT.END ID="QE0017" REF.START="QS0017" CODE="201D"/>.</P></NOTE> vai lietas dalībnieku gribas<NOTE NOTE.ID="E0066" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 23. un 24. pantu Kopienas valsts tiesa var atzīt sevi par kompetentu, kaut arī atbildētājam nav domicila nevienas dalībvalsts teritorijā.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>23.</NO.P><TXT>Citos gadījumos 2. pantu papildina noteikumi, ar kuriem — attiecībā uz atbildētāju obligātā veidā un attiecībā uz prasītāju fakultatīvi ar vairākām izvēles iespējām — tiek noregulētas starptautiskā un valsts jurisdikcija<NOTE NOTE.ID="E0067" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Otrās nodaļas 2.-5. iedaļa. 5., 6., 9.-12., 16., 19. un 20. pantā, piemēram, ir izmantots vārds <QUOT.START ID="QS0018" REF.END="QE0018" CODE="201C"/>var<QUOT.END ID="QE0018" REF.START="QS0018" CODE="201D"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>24.</NO.P><TXT>Šajā sakarā Regulas Nr. 44/2001 5. un 6. pantā ir paredzētas dažas īpašas jurisdikcijas<?PAGE NO="I-6834"?> prasībām tiesā, kura neatrodas dalībvalstī, kurā atrodas parādnieka domicils; šie panti paredz — tieši un paralēli valsts tiesībām — tiesu, kurai jāizlemj strīds, pamatojoties uz ciešu saistību starp šo tiesu un strīdu.</TXT></NP><NP><NO.P>25.</NO.P><TXT>Minētajās normās ir paredzētas noteiktas jurisdikcijas, tostarp <HT TYPE="ITALIC">forum contractus</HT><NOTE NOTE.ID="E0068" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>5. panta 1. punkta a) apakšpunkts.</P></NOTE> vai <HT TYPE="ITALIC">forum delicti commissi</HT><NOTE NOTE.ID="E0069" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>5. panta 3. un 4. punkts.</P></NOTE> un, kas attiecas arī uz šo lietu, <HT TYPE="ITALIC">forum connexitatis</HT>, kas ietver dažādus procesuālo sakarību veidus, tostarp arī situāciju ar vairākiem atbildētājiem; šī jurisdikcija atbilst Kopienu likumdevēja gribai apvienot prasības par vienu un to pašu priekšmetu tuvākajā tiesā vai arī tiesā, kurai ir visciešākā saistība ar strīdu<NOTE NOTE.ID="E0070" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Desantes Real, M., <HT TYPE="ITALIC">Competencia</HT> judicial internacional en la Comunidad <HT TYPE="ITALIC">Europea</HT>, izdevējs Bosch, Barselona, 1986, 329. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>C —</NO.P><TXT>Īpašā jurisdikcija vairāku atbildētāju gadījumā</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>26.</NO.P><TXT>Tiesvedībā piedaloties vairākām personām, veidojas prāvnieku apvienības, kuras var būt aktīvas, ja ir vairāki prasītāji (vairāki prasītāji un viens atbildētājs), pasīvas, ja ir vairāki atbildētāji (viens prasītājs un vairāki atbildētāji), vai jauktas, kad ir vairāki prasītāji un vairāki atbildētāji.</TXT></NP><NP><NO.P>27.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punkts attiecas uz pasīvu prāvnieku apvienību<NOTE NOTE.ID="E0071" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Iepriekš minētajā <HT TYPE="ITALIC">Jenard</HT> ziņojumā ir norādīts, ka to valstu tiesiskajos regulējumos - izņemot Vāciju - kuras parakstījušas Briseles konvenciju, ir analoģiski noteikumi, kas ir sastopami arī virknē divpusējo nolīgumu; skat. arī Loussouarn, I., <HT TYPE="ITALIC">Droit international privé</HT>, 2. izdevums, Dalloz, Parīze, 1980, 610. lpp.</P></NOTE>, un netiek izslēgta arī jauktā<NOTE NOTE.ID="E0072" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Attiecībā uz aktīvo prāvnieku apvienību, kurai nav regulē juma, ir piemērojami dalībvalstu tiesiskie regulējumi; Geimer, R. un Schütze, <HT TYPE="ITALIC">Internationale</HT> Urteilsanerkennung, 1. sējums, Pirmā daļa, Minhene, 1983, 385. lpp.</P></NOTE>. Izvēles jurisdikcijas priekšnoteikums ir tāds, ka divu vai vairāku parādnieku domicils ir dažādās dalībvalstīs<NOTE NOTE.ID="E0073" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Prasība, ka nav kopīga domicila, šķiet esam netieši noteikta; Tirado Robles, C, <HT TYPE="ITALIC">La</HT> competencia judicial en la Unión Europea. Comentarios al Convenio de Bruselas, Bosch, Barselona, 1995, 64. lpp. Doktrīna noraida šīs normas piemērošanu, ja kāda no līdzatbildētājiem domicils ir ārpus Kopienas; Garau Sobrino, F. F., iepriekš minētais krājums, <HT TYPE="ITALIC">Comentario</HT> al Convenio de Bruselas [..], 171. lpp.</P></NOTE> un prasības<NOTE NOTE.ID="E0074" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Neskatoties uz jēdziena <QUOT.START ID="QS0019" REF.END="QE0019" CODE="201C"/>prasība<QUOT.END ID="QE0019" REF.START="QS0019" CODE="201D"/> izmantošanu, subjektīvo prasību apvienošanu saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 6. panta 1. punktu nedrīkst sajaukt ar Regulas Nr. 44/2001 27.-30. pantā regulētajām saistītajām prasībām.</P></NOTE> ir savstarpēji saistītas, lai tādējādi tiktu noturēta kopēja tiesas sēde un pieņemts viens nolēmums.</TXT></NP><NP><NO.P>28.</NO.P><TXT>Prasība par savstarpējo saistību izriet no diviem pamatiem. Pirmkārt, tādējādi tiek samazināts risks pieņemt pretrunīgus tiesas<?PAGE NO="I-6835"?> nolēmumus un, otrkārt, tādējādi var izvairīties no tā, ka kāds no atbildētājiem nepamatoti var nestāties tās valsts tiesas priekšā, kurā viņš dzīvo<NOTE NOTE.ID="E0075" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Kaut arī otrais Regulas Nr. 44/2001 6. panta 2. punktā minētais pamats — <QUOT.START ID="QS0020" REF.END="QE0020" CODE="201C"/>lietā par garantiju vai galvojumu vai jebkurā citā tiesvedībā pēc trešo personu pieteikuma, tiesā, kurā ierosināta pamattiesvedība, ja vien tā nav ierosināta vienīgi ar mērķi atņemt tās tiesas jurisdikciju, kas viņa lietā būtu kompetenta<QUOT.END ID="QE0020" REF.START="QS0020" CODE="201D"/> — nav ietverts 1. punktā, tas tomēr izriet no regulējuma jēgas un mērķa; tas ir jāietilpina vai nu nepieciešamajā savstarpējā sakarībā <HT TYPE="ITALIC">(Jenard</HT> ziņojums), vai arī jāpamato patstāvīgi (iepriekš minētais <HT TYPE="ITALIC">Droz</HT>, 71. lpp., uzskata, ka šī neietveršana drīzāk ir pamatojama ar neuzmanības kļūdu, nevis ar apzinātu noklusējumu); tāpat arī Gothot, P. un Holleaux, D., <HT TYPE="ITALIC">La Convención de Bruselas de <DATE ISO="19680927">27 de septiembre de 1968</DATE> (competencia judicial y efectos de las decisiones en el marco de la CEE</HT>), izdevējs La Ley, Madride, 1986, 69. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>D —</NO.P><TXT>Prejudiciālā jautājuma analīze</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>29.</NO.P><TXT>Uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu var atbildēt divējādi: Francijas valdība un Komisija uzskata, ka īpašā jurisdikcija ir piemērojama, bet Vācijas valdība to noraida. Ir jāpārbauda abas alternatīvas.</TXT></NP><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Pirmā alternatīva</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>30.</NO.P><TXT>Pirmajā mirklī šķiet, ka 6. panta 1. punkta piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, jo ir divi atbildētāji un savstarpēji cieši saistītas prasības, kā tas izriet no kopparādnieku saistībām<NOTE NOTE.ID="E0076" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Kopparādnieku atbildība <HT TYPE="ITALIC">Jenard</HT> ziņojumā tiek minēta kā piemērs.</P></NOTE>, saskaņā ar ko visas summas samaksu var pieprasīt no jebkura no parādniekiem.</TXT></NP><NP><NO.P>31.</NO.P><TXT>No formālā viedokļa pietiktu vien ar to, ka prasītājs ceļ prasību pret vairākiem atbildētājiem, lai visiem būtu viena atbildētāja īpašība, neievērojot materiālus vai procesuālus šķēršļus, kuri rastos šajā brīdī vai vēlāk.</TXT></NP><NP><NO.P>32.</NO.P><TXT>Šādam viedoklim par labu liecina vismaz četri pamati. Pirmkārt, tiesai ir jākonstatē sava jurisdikcija, pirms tā pārbauda procesuālo attiecību spēkā esamību; jurisdikcija nav atkarīga nedz no prasības pieņemamības, nedz arī no prasījuma materiāltiesiskās pārbaudes, kas ir pamatojuma jautājums.</TXT></NP><NP><NO.P>33.</NO.P><TXT>Otrkārt, Regulā Nr. 44/2001 nav precizēts nedz jēdziens <QUOT.START ID="QS0021" REF.END="QE0021" CODE="201C"/>persona, pret kuru tiek celta prasība<QUOT.END ID="QE0021" REF.START="QS0021" CODE="201D"/>, nedz arī <QUOT.START ID="QS0022" REF.END="QE0022" CODE="201C"/>līdzatbildētājs<QUOT.END ID="QE0022" REF.START="QS0022" CODE="201D"/><NOTE NOTE.ID="E0077" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Iepriekš minētais <HT TYPE="ITALIC">Droz</HT>, 71. lpp.</P></NOTE>; tiek izvirzīts tikai noteikums par saistību <QUOT.START ID="QS0023" REF.END="QE0023" CODE="201C"/>prasību<QUOT.END ID="QE0023" REF.START="QS0023" CODE="201D"/> starpā - bez turpmākas detalizācijas.</TXT></NP><NP><NO.P>34.</NO.P><TXT>Treškārt, tiesa saskaņā ar minētās regulas 30. pantu tiek iesaistīta <QUOT.START ID="QS0024" REF.END="QE0024" CODE="201C"/>laikā, kad dokuments, kas ir pamatā lietas ierosināšanai,<?PAGE NO="I-6836"?> vai līdzvērtīgs dokuments ir iesniegts tiesā [..]<QUOT.END ID="QE0024" REF.START="QS0024" CODE="201D"/>. Šis laiks saskaņā ar spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Kalfelis</HT> ir svarīgs arī savstarpējās sakarības pārbaudei<NOTE NOTE.ID="E0078" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>12. punkts.</P></NOTE> un līdz ar to arī konstatējumam, vai šajā dokumentā ir norādīti vismaz divi atbildētāji<NOTE NOTE.ID="E0079" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Garau Sobrino, F. F., iepriekš minētais krājums <HT TYPE="ITALIC">Comentario</HT> al <HT TYPE="ITALIC">Convenio de Bruselas</HT> [..] 170. lpp., klāsta, ka fakts, ka pastāv prāvnieku apvienība, vispārīgā veidā tiek minēts, ceļot prasību.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>35.</NO.P><TXT>Visbeidzot, ja prasītājs, atsakoties vai atsaucot prasību, norobežojas no prasības, kas celta pret tās tiesas teritorijā dzīvojošo atbildētāju, kurā saskaņā ar 6. panta 1. punktu ir celta prasība, <HT TYPE="ITALIC">perpetuatio jurisdictionis</HT> princips aizliedz mainīt starptautisko jurisdikciju un tādēļ tiesvedība ir jāturpina tajā pašā tiesā<NOTE NOTE.ID="E0080" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Desantes Real, M., minēts iepriekš, 331. lpp.</P></NOTE>. Tas pats attiecas arī uz gadījumu, kad viens no atbildētājiem tiek noraidīts citu iemeslu dēļ.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Otrā alternatīva</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>36.</NO.P><TXT>6. panta 1. punktam, gluži tāpat kā citām normām, kurās paredzētas atkāpes no 2. panta vispārīgajiem noteikumiem, ir ierobežojošs raksturs<NOTE NOTE.ID="E0081" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Weser, M., <HT TYPE="ITALIC">Convention communautaire sur la compétence judiciaire et l'exécution des décisions</HT>, Brisele/Parīze, 1975, 266. lpp.</P></NOTE>, un tas ir šauri interpretējams saskaņā ar tā mērķi<NOTE NOTE.ID="E0082" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Tas, ka lietderīgi ir izvairīties no plašas, daudzas iespējas paredzošas Briseles konvencijas 2. pantā paredzēto izņēmumu interpretācijas, ir konstatēts <DATE ISO="19781122">1978. gada 22. novembra</DATE> spriedumā lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="33/78" YEAR="1978" EDITION="GEN" PAGE.ECR="2183">33/78 <HT TYPE="ITALIC">Somafer</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 2183. lpp., 7. punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>; tādējādi izskatāmajā lietā to nevar piemērot.</TXT></NP><NP><NO.P>37.</NO.P><TXT>Turpmākie apsvērumi apstiprina šo viedokli. No vienas puses, vairāku atbildētāju gadījumam paredzētā izvēles jurisdikcija nav pašmērķis; tai jākalpo procesuālajai ekonomijai un jāpalīdz izvairīties no pretrunīgu spriedumu pieņemšanas; tie ir mērķi, kuri netiek sasniegti, ja kāda no celtajām prasībām nav pieņemama.</TXT></NP><NP><NO.P>38.</NO.P><TXT>No otras puses, atbildētāja priekšrocība, ka tam nav jāaizstāvas svešas valsts tiesas priekšā, prasītājam nekaitē un viņu arī pārlieku neapgrūtina — šajā gadījumā — ievākt informāciju par maksātnespējas procesu.</TXT></NP></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Piedāvātais risinājums</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>39.</NO.P><TXT>Neviena no abām izklāstītajām alternatīvām neder iesniedzējtiesā izskatāmās lietas faktiskajiem apstākļiem; turklāt abas alternatīvas ietver zināmus riskus, kuri ir vienkārši pierādāmi, kā tas tiks izklāstīts turpmāk.</TXT></NP><?PAGE NO="I-6837"?><NP><NO.P>40.</NO.P><TXT>Ja dalībvalsts tiesā tiek celta prasība pret diviem vai vairākiem kopparādniekiem, no kuriem viens dzīvo šajā valstī, bet pārējie nē, un jurisdikciju pamatojošais prasītājs pirms procesa uzsākšanas ir nomiris, tad ar pirmo no apsvērtajām alternatīvām, kura balstās uz formālu interpretāciju, uz jautājumu tiek sniegta skaidra, bet neapmierinoša atbilde: ir izslēgti pretrunīgi nolēmumi, jo pret vienu atbildētāju prasību vairs celt nevar — būtu citādi, ja prasību celtu pret mantiniekiem.</TXT></NP><NP><NO.P>41.</NO.P><TXT>Atbilstoši, ja atbildētājs, kura domicils ir jurisdikcijas pamatā, savu parādu ir nodevis tālāk, par to nepaziņojot prasītājam, šaubas par pasīvo leģitimizāciju un nepaziņošanas sekām pamato šo jautājumu iepriekš veikto pārbaudi un lēmuma pieņemšanu lietā; citas dalībvalsts tiesa, kurā atrodas cita atbildētāja domicils, varētu rīkoties tāpat — kā rezultātā rastos pretrunīgi spriedumi.</TXT></NP><NP><NO.P>42.</NO.P><TXT>Manuprāt, dilemmas pamatā ir fakts, ka patiesībā nav vairāku atbildētāju, ja saskaņā ar valsts tiesībām viena no prasībām nav pieņemama, kā rezultātā nav izpildīts nosacījums izvēles jurisdikcijas piemērošanai, kura arī neizpilda savu uzdevumu.</TXT></NP><NP><NO.P>43.</NO.P><TXT>Divu vai vairāku atbildētāju pastāvēšanu tiesvedībā var panākt mākslīgi. Prasība nav nedz jānoraida, nedz arī ir jāpārbauda šis aspekts; saskaņā ar likumu prasību vienkārši nav iespējams celt.</TXT></NP><NP><NO.P>44.</NO.P><TXT>Turklāt, ja kāds no atbildētājiem no paša sākuma nav spējīgs piedalīties tiesvedībā, pie pretrunīgiem nolēmumiem nonākt nevar, jo tās valsts tiesa, kurā dzīvo persona, kas nevar piedalīties, nolēmumu nepieņem.</TXT></NP><NP><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tieši pretēji — noteikuma piemērošana tādā situācijā kā izskatāmajā lietā mainītu šo vispārīgo principu, nonākot pretrunā ar Tiesas judikatūru<NOTE NOTE.ID="E0083" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Skat. iepriekš minētos spriedumus lietās <HT TYPE="ITALIC">Kalfelis</HT>, 8. punkts, un <HT TYPE="ITALIC">Réunion européenne</HT> u.c., 47. punkts.</P></NOTE>, jo pilsonis, atsaucoties uz šķietamu taisnīgumu vien, tiek saukts tiesas priekšā ārvalstīs, tādējādi samazinot viņa aizstāvēšanās iespējas.</TXT></NP><NP><NO.P>46.</NO.P><TXT>Ieteiktais risinājums uzsver tiesu jurisdikcijas noteikumu nepieciešamo paredzamību, jo izskatāmie gadījumi ir konkrēti aprakstīti; ar šo risinājumu netiek pievienoti<?PAGE NO="I-6838"?> jauni priekšnoteikumi īpašās jurisdikcijas piemērošanai, bet gan definēti jau pastāvošie.</TXT></NP><NP><NO.P>47.</NO.P><TXT>Šis risinājums nenozīmē, ka valsts tiesību normas netiešā veidā ietekmētu starptautisko jurisdikciju un ietekmētu tās efektivitāti, kas ir aizliegts ar judikatūru<NOTE NOTE.ID="E0084" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P><DATE ISO="19900515">1990. gada 15. maija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-365/88" YEAR="1990" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-1845">C-365/88 <HT TYPE="ITALIC">Hagen</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, I-1845. lpp., 20. punkts)</REF.DOC.ECR>, <DATE ISO="20050526">2005. gada 26. maija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="C-77/04" YEAR="2005" EDITION="GEN" PAGE.ECR="I-4509">C-77/04 <HT TYPE="ITALIC">GIE Réunion européenne</HT> u.c. (Krājums, I-4509. lpp., 35. punkts)</REF.DOC.ECR>, kā arī spriedums iepriekš minētajā lietā <HT TYPE="ITALIC">Turner</HT>, 29. punkts.</P></NOTE>, saskaņā ar kuru Kopienu normas ir hierarhiski pārākas par atbilstošajām valsts tiesību normām<NOTE NOTE.ID="E0085" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P><DATE ISO="19831115">1983. gada 15. novembra</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="288/82" YEAR="1983" EDITION="GEN" PAGE.ECR="3663">288/82 <HT TYPE="ITALIC">Duijnstee</HT> (<HT TYPE="ITALIC">Recueil</HT>, 3663. lpp., 14. punkts)</REF.DOC.ECR>. <HT TYPE="ITALIC">Hoge</HT> Raad der Nederlanden jautāja Tiesai, vai Briseles konvencijas 19. pantā paredzētais pienākums pēc savas iniciatīvas atzīt sevi par nekompetentu ir piemērojams arī kasācijas tiesvedības ietvaros, kur tiesa saskaņā ar valsts tiesībām pārbauda tikai lietas dalībnieku argumentus.</P></NOTE>. Ar šo risinājumu netiek sašaurināta arī Kopienu noteikumu efektivitāte, tas nav arī pretrunā ar šiem noteikumiem, jo attiecīgajām normām ir dažādas piemērošanas jomas pat tad, ja atsevišķos punktos tās sakrīt.</TXT></NP><NP><NO.P>48.</NO.P><TXT>Jāpiebilst, ka ar Regulu Nr. 44/2001 valsts procesuālās tiesības tiek unificētas tikpat maz kā ar Briseles konvenciju; tā drīzāk aprobežojas ar kompetento tiesu noteikšanu konkrētiem strīdiem saskaņā ar noteiktiem kritērijiem, kuri atšķiras no pieņemamības nosacījumiem<NOTE NOTE.ID="E0086" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Iepriekš minētie spriedumi lietā <HT TYPE="ITALIC">Hagen</HT>, 17. punkts, un lietā GIE <HT TYPE="ITALIC">Réunion</HT> européenne u.c., 34. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>49.</NO.P><TXT>Regulā Nr. 44/2001 pašā ir atkārtoti norādīts uz valsts tiesībām, lai, piemēram, konkretizētu svarīgo domicila jēdzienu<NOTE NOTE.ID="E0087" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P>Saskaņā ar Regulas Nr. 44/2001 59. panta 1. punktu: <QUOT.START ID="QS0025" REF.END="QE0025" CODE="201C"/>lai noteiktu, vai personas domicils ir dalībvalstī, kuras tiesā ir iesniegta lieta, tiesa piemēro savus tiesību aktus<QUOT.END ID="QE0025" REF.START="QS0025" CODE="201D"/>. Saskaņā ar 59. panta 2. punktu: <QUOT.START ID="QS0026" REF.END="QE0026" CODE="201C"/>ja personas domicils nav dalībvalstī, kuras tiesā ir iesniegta lieta, tad, lai noteiktu, vai personas domicils ir citā dalībvalstī, tiesa piemēro attiecīgās dalībvalsts tiesību aktus<QUOT.END ID="QE0026" REF.START="QS0026" CODE="201D"/>.</P></NOTE>. Tiesa vairākos gadījumos ir pieļāvusi atsauces uz valsts tiesībām, ja tas nepieciešams, lai papildinātu Kopienu tiesības<NOTE NOTE.ID="E0088" NUMBERING.CONTINUED="YES"><P><DATE ISO="19840607">1984. gada 7. jūnija</DATE> spriedums lietā <REF.DOC.ECR NO.CASE="129/83" YEAR="1984" EDITION="GEN" PAGE.ECR="2397">129/83 <HT TYPE="ITALIC">Zelger</HT> (Recueil, 2397. lpp.)</REF.DOC.ECR> par Konvencijas 21. panta interpretāciju; un visaptveroši - iepriekš minētais spriedums lietā <HT TYPE="ITALIC">Hagen</HT>, 19. punkts, kurā tiek izvirzīti daži papildu noteikumi.</P></NOTE>.</TXT></NP><NP><NO.P>50.</NO.P><TXT>Tādēļ Regulas 6. panta 1. punkts nav piemērojams, ja prasība pret personu, kuras domicils ir valstī, kurā atrodas tiesa, jau no paša sākuma saskaņā ar likumu ir noraidāma kā nepieņemama.</TXT></NP><NP><NO.P>51.</NO.P><TXT>Šāda atbilde mīkstina abu analizēto alternatīvu trūkumus, iekļaujas Regulas Nr. 44/2001 sistēmā un valsts tiesai, kurai šī norma ir jāpiemēro, sniedz noderīgas norādes.</TXT></NP></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="I-6839"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>VI —</NO.P><TXT>Secinājumi</TXT></NP></TI></TITLE><NP><NO.P>52.</NO.P><TXT>Saskaņā ar visu iepriekš izklāstīto uz <HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> uzdoto jautājumu būtu jāatbild šādi:</TXT><P>Prasītājs nevar atsaukties uz 6. panta 1. punktu Padomes <DATE ISO="20001222">2000. gada 22. decembra</DATE> Regulā Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās, ja viņš ceļ prasību pret personu, kuras domicils ir dalībvalstī, kurā atrodas tiesa, un personu, kuras domicils ir citā dalībvalstī, ja prasība pret pirmo personu acīmredzami ir nepieņemama saskaņā ar likumu.</P></NP></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>