<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><JUDGMENT xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.JUDGMENT><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-270/18</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CJ0270</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:862">EU:C:2019:862</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>10</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>10</PAGE.TOTAL><AUTHOR>CJ</AUTHOR></BIB.JUDGMENT><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC">Spriedums, <DATE ISO="20191016">16.10.2019</DATE>. – Lieta C‑270/18</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="SC">UPM France</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Tiesas spriedums</HT> (piektā palāta)</P><P><DATE ISO="20191016">2019. gada 16. oktobrī</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="STAR" NOTE.ID="E0001"><P>Tiesvedības valoda – franču.</P></NOTE></P></TI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Direktīva 2003/96/EK</KEYWORD><KEYWORD>Nodokļu uzlikšana energoproduktiem un elektroenerģijai</KEYWORD><KEYWORD>21. panta 5. punkta trešā daļa</KEYWORD><KEYWORD>Nelielu elektrības ražotāju atbrīvojums no nodokļa, kas ir atkarīgs no saražotās elektroenerģijas aplikšanas ar nodokli</KEYWORD><KEYWORD>Iekšējā nodokļa par elektroenerģijas gala patēriņu pārejas periodā neesamība</KEYWORD><KEYWORD>14. panta 1. punkta a) apakšpunkts</KEYWORD><KEYWORD>Pienākums no nodokļa atbrīvot energoproduktus un elektroenerģiju, kas tiek izmantota elektroenerģijas ražošanai</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><JUDGMENT.INIT><P>Lietā C‑270/18</P><P>par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> (Francija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts <DATE ISO="20180413">2018. gada 13. aprīlī</DATE> un kas Tiesā reģistrēts <DATE ISO="20180419">2018. gada 19. aprīlī</DATE>, tiesvedībā</P></JUDGMENT.INIT><PARTIES><PLAINTIFS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">UPM France SAS</HT></HT></P></PLAINTIFS><AGAINST>pret</AGAINST><DEFENDANTS><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Premier ministre,</HT></HT></P><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Ministre de l’Action et des Comptes publics,</HT></HT></P></DEFENDANTS></PARTIES><PREAMBLE><PREAMBLE.INIT><P>TIESA (piektā palāta)</P><P>šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs J. Regans [<HT TYPE="ITALIC">E. Regan</HT>] (referents), tiesneši I. Jarukaitis [<HT TYPE="ITALIC">I. Jarukaitis</HT>], E. Juhāss [<HT TYPE="ITALIC">E. Juhász</HT>], M. Ilešičs [<HT TYPE="ITALIC">M. Ilešič</HT>] un K. Likurgs [<HT TYPE="ITALIC">C. Lycourgos</HT>],</P><P>ģenerāladvokāte: E. Šarpstone [<HT TYPE="ITALIC">E. Sharpston</HT>],</P><P>sekretārs: D. Diterts [<HT TYPE="ITALIC">D. Dittert</HT>], nodaļas vadītājs,</P></PREAMBLE.INIT><GR.VISA><VISA>ņemot vērā rakstveida procesu un <DATE ISO="20190314">2019. gada 14. marta</DATE> tiesas sēdi,</VISA></GR.VISA><GR.CONSID><CONSID><P>ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:</P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P><HT TYPE="ITALIC">UPM France SAS</HT> vārdā – <HT TYPE="ITALIC">G. de Cordes</HT>, <HT TYPE="ITALIC">avocat</HT>,</P></ITEM><ITEM><P>Francijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">D. Colas</HT>, kā arī <HT TYPE="ITALIC">E. de Moustier</HT> un <HT TYPE="ITALIC">A. Alidière</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Spānijas valdības vārdā – <HT TYPE="ITALIC">A. Rubio González</HT> un <HT TYPE="ITALIC">V. Ester Casas</HT>, pārstāvji,</P></ITEM><ITEM><P>Eiropas Komisijas vārdā – <HT TYPE="ITALIC">A. Armenia</HT> un <HT TYPE="ITALIC">C. Perrin</HT>, pārstāves,</P></ITEM></LIST></CONSID></GR.CONSID><?PAGE NO="2"?><GR.VISA><VISA>noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus <DATE ISO="20190523">2019. gada 23. maija</DATE> tiesas sēdē,</VISA></GR.VISA><PREAMBLE.FINAL>pasludina šo spriedumu.</PREAMBLE.FINAL></PREAMBLE><CONTENTS.JUDGMENT><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Spriedums</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1</NO.P><TXT>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes Direktīvas 2003/96/EK (<DATE ISO="20031027">2003. gada 27. oktobris</DATE>), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="283" PAGE.FIRST="51" DATE.PUB="2003">OV 2003, L 283, 51. lpp.</REF.DOC.OJ>), 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu un 21. panta 5. punkta trešo daļu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2</NO.P><TXT>Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp <HT TYPE="ITALIC">UPM France SAS</HT> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/><HT TYPE="ITALIC">UPM</HT><QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>) un <HT TYPE="ITALIC">Premier ministre</HT> [premjerministru] un <HT TYPE="ITALIC">ministre de l’Action et des Comptes publics</HT> [Valsts pārvaldes un budžeta ministru] par nodokļu uzlikšanu siltuma un elektroenerģijas koģenerācijai paredzētas dabasgāzes piegādēm.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3</NO.P><TXT>Direktīvas 2003/96 2.–5., 24. un 25. apsvērumā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><CONSID><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>(2)</NO.P><TXT>Tas, ka nav Kopienas noteikumu, kas nosaka minimālo nodokļa likmi elektroenerģijai un energoproduktiem, kas nav minerāleļļas, var nelabvēlīgi ietekmēt iekšējā tirgus pareizu darbību.</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(3)</NO.P><TXT>Iekšējā tirgus pareizai darbībai un citu Kopienas politikas mērķu sasniegšanai Kopienas līmenī nepieciešams noteikt minimālo nodokļu līmeni vairumam energoproduktu, ieskaitot elektroenerģiju, dabas gāzi un akmeņogles.</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(4)</NO.P><TXT>Būtiskas atšķirības valsts nodokļu līmeņos enerģētikas nozarē, ko piemēro dalībvalstis, var izrādīties kaitīgas iekšējā tirgus pareizai darbībai.</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(5)</NO.P><TXT>Nosakot attiecīgus Kopienas minimālos nodokļu līmeņus, varētu samazināt esošās atšķirības valsts nodokļu līmeņos.</TXT></NP></CONSID><P>[..]</P><CONSID><NP><NO.P>(24)</NO.P><TXT>Būtu jāatļauj dalībvalstīm piemērot dažādus citus atbrīvojumus vai samazinātus nodokļu līmeņus, ja tas nekaitēs iekšējā tirgus pareizai darbībai un neradīs konkurences traucējumus.</TXT></NP></CONSID><CONSID><NP><NO.P>(25)</NO.P><TXT>Jo īpaši atvieglojumus var piemērot siltuma un elektroenerģijas koģenerācijai un, veicinot alternatīvu enerģijas avotu izmantošanu, atjaunojamiem enerģijas veidiem.<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/></TXT></NP></CONSID></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4</NO.P><TXT>Šīs direktīvas 1. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis uzliek nodokļus energoproduktiem un elektroenerģijai saskaņā ar šo direktīvu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5</NO.P><TXT>Saskaņā ar minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>Papildus [Padomes] Direktīvā 92/12/EEK [(1992. gada 25. februāris) par vispārēju režīmu akcīzes precēm un par šādu preču glabāšanu, apriti un uzraudzību (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="076" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1992">OV 1992, L 76, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>)] noteiktajiem vispārējiem noteikumiem, kas regulē ar nodokli apliekamo produktu neapliekamu izmantošanu, un neskarot citus Kopienas noteikumus, dalībvalstis saskaņā ar nosacījumiem, kurus tās nosaka, lai<?PAGE NO="3"?> nodrošinātu pareizu un tūlītēju šo atbrīvojumu piemērošanu un nepieļautu nekādu izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, nodokļu apiešanu vai ļaunprātīgu izmantošanu, atbrīvo no nodokļiem šādus produktus:</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>a)</NO.P><TXT>energoproduktus vai elektroenerģiju, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai, vai elektroenerģiju, ko izmanto, lai saglabātu spēju ražot elektroenerģiju. Tomēr, ņemot vērā vides politiku, dalībvalstis var uzlikt šiem produktiem nodokļus, ņemot vērā šajā direktīvā noteiktos minimālos nodokļu līmeņus. Šādā gadījumā nodokļu uzlikšanu šiem produktiem neņem vērā, lai sasniegtu 10. pantā noteikto minimālo nodokļu līmeni elektroenerģijai<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>.</TXT></NP></ITEM></LIST></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6</NO.P><TXT>Šīs pašas direktīvas 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>Neskarot citus Kopienas noteikumus, dalībvalstis, veicot fiskālo kontroli, var piemērot pilnīgus vai daļējus atbrīvojumus vai nodokļu līmeņa samazinājumus:</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>energoproduktiem un elektroenerģijai, ko izmanto siltuma un elektroenerģijas koģenerācijai<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7</NO.P><TXT>Ar Direktīvas 2003/96 18. pantu ir izveidoti pārejas režīmi, kas ir specifiski dažām dalībvalstīm. Attiecībā uz Francijas Republiku šīs direktīvas 18. panta 10. punktā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>Francijas Republika var piemērot pilnīgus un daļējus atbrīvojumus vai samazinātu nodokļa līmeni energoproduktiem un elektroenerģijai, ko izmanto valsts, reģionālās un pašvaldības iestādes vai citas valsts struktūras attiecībā uz darbību vai darījumiem, kuros tās iesaistās kā valsts iestādes līdz 2009. gada 1. janvārim.</ALINEA><ALINEA>Francijas Republika var piemērot pārejas laiku līdz 2009. gada 1. janvārim, lai pielāgotu savu esošo elektroenerģijas nodokļu sistēmu šajā direktīvā izklāstītajiem noteikumiem. Šajā laikā jāņem vērā esošais vietējais elektroenerģijas nodokļu vispārējais vidējais līmenis, lai novērtētu, vai tiek ievērotas šajā direktīvā noteiktās minimālās likmes.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 21. pantā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="021.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Papildus Direktīvā [92/12] noteiktajiem vispārējiem noteikumiem, kas definē nodokļa uzliekamības gadījumu, un maksājumu kārtībai energoproduktu nodokļu summa arī jāmaksā, ja rodas 2. panta 3. punktā minētie nodokļa uzliekamības gadījumi.</ALINEA></PARAG><P>[..]</P><PARAG IDENTIFIER="021.005"><NO.PARAG>5.</NO.PARAG><ALINEA>[..]</ALINEA><ALINEA>Uzņēmumu, kas ražo elektroenerģiju savām vajadzībām, uzskata par izplatītāju. Neatkarīgi no 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta dalībvalstis var atbrīvot nelielus elektroenerģijas ražotājus no nodokļa, ja tās apliek ar nodokli produktus, kas tiek izmantoti šās elektroenerģijas ražošanai.</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9</NO.P><TXT>Direktīvas 2003/96 28. pantā ir paredzēts, ka dalībvalstis tās noteikumus piemēro no <DATE ISO="20040101">2004. gada 1. janvāra</DATE>, izņemot šīs direktīvas 16. panta un 18. panta 1. punkta noteikumus, ko dalībvalstis var piemērot no <DATE ISO="20030101">2003. gada 1. janvāra</DATE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Francijas tiesības</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Code des douanes</HT> [Muitas kodeksa] redakcijā, kas bija piemērojama no <DATE ISO="20040101">2004. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20061231">2006. gada 31. decembrim</DATE>, 266.<HT TYPE="ITALIC">quinquies</HT> panta 1. punktā bija noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>Dabasgāzei [..] tiek uzlikts iekšējais patēriņa nodoklis, to piegādājot galapatērētājam.<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11</NO.P><TXT>Muitas kodeksa 266.<HT TYPE="ITALIC">quinquies</HT> panta 3. punktā, redakcijā, kas bija piemērojama no <DATE ISO="20060101">2006. gada 1. janvāra</DATE> līdz 31. decembrim, bija paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>[..]</P><P>No nodokļa atbrīvo arī tādas gāzes piegādes, kas ir paredzēta izmantošanai:</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>par kurināmo elektroenerģijas ražošanai, no <DATE ISO="20060101">2006. gada 1. janvāra</DATE>, ja vien minētās piegādes nav paredzēts izmantot 266.<HT TYPE="ITALIC">quinquies</HT> panta A daļā minētajās iekārtās.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12</NO.P><TXT>Muitas kodeksa, redakcijā, kas bija piemērojama no <DATE ISO="20060101">2006. gada 1. janvāra</DATE>, 266.<HT TYPE="ITALIC">quinquies</HT> panta A daļa bija formulēta šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>Dabasgāzes un minerāleļļu piegādes, ko ir paredzēts izmantot koģenerācijas iekārtās kombinētai siltuma un elektroenerģijas vai siltuma un mehāniskās enerģijas ražošanai, ir atbrīvotas no iekšējiem patēriņa nodokļiem, kas paredzēti 265. un 266.<HT TYPE="ITALIC">quinquies</HT> pantā, piecus gadus, sākot no iekārtu nodošanas ekspluatācijā. [..]</ALINEA><ALINEA>Šis atbrīvojums ir piemērojams iekārtām, kas ir laistas ekspluatācijā ne vēlāk kā līdz <DATE ISO="20071231">2007. gada 31. decembrim</DATE>. [..]</ALINEA><ALINEA>[..]<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13</NO.P><TXT>Savai papīra ražošanas darbībai <HT TYPE="ITALIC">UPM</HT> izmanto siltuma un elektroenerģijas koģenerācijas iekārtu ar dabas gāzi kā kurināmo.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14</NO.P><TXT>Uz dabasgāzi, kas <HT TYPE="ITALIC">UPM</HT> piegādāta laikposmā no <DATE ISO="20040101">2004. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20080401">2008. gada 1. aprīlim</DATE>, piegādātāja starpnieks attiecināja Muitas kodeksa 266.<HT TYPE="ITALIC">quinquies</HT> pantā paredzēto iekšējo nodokli par dabasgāzes patēriņu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/><HT TYPE="ITALIC">TICGN</HT><QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>), to pieskaitot rēķina summai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15</NO.P><TXT>Uzskatot, ka šo piegāžu daļa, kas esot izmantota, lai ražotu elektroenerģiju, būtu bijusi jāatbrīvo no šī nodokļa saskaņā ar Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu, <HT TYPE="ITALIC">UPM</HT> vērsās <HT TYPE="ITALIC">tribunal administratif de Cergy‑Pontoise</HT> [Seržī Pontuāzas Administratīvā tiesa] (Francija) ar lūgumu atmaksāt šādi samaksāto nodokli, kā arī atlīdzināt kaitējumu, kas tai esot nodarīts tāpēc, ka Francijas Republika esot nokavējusi šīs direktīvas transponēšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16</NO.P><TXT>Ar <DATE ISO="20130717">2013. gada 17. jūlija</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">tribunal administratif de</HT> <HT TYPE="ITALIC">Cergy‑Pontoise</HT>, konstatējusi, ka daļēji tiesvedība lietā ir jāizbeidz pirms sprieduma taisīšanas, ciktāl prasība attiecas uz summām, kuras ir atmaksātas par laikposmu no <DATE ISO="20070101">2007. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20080331">2008. gada 31. martam</DATE>, <HT TYPE="ITALIC">UPM</HT> prasījumus pārējā daļā noraidīja. Ar <DATE ISO="20160315">2016. gada 15. marta</DATE> spriedumu <HT TYPE="ITALIC">cour administrative d’appel de</HT> <HT TYPE="ITALIC">Versailles</HT> [Versaļas Administratīvā apelācijas tiesa] (Francija) noraidīja <HT TYPE="ITALIC">UPM</HT> iesniegto apelācijas sūdzību, jo uz<?PAGE NO="5"?> šīs sabiedrības izmantoto dabasgāzi attiecās tikai minētās direktīvas 15. pants, nevis šīs pašas direktīvas 14. pants, un šīs dabasgāzes aplikšanas ar nodokli režīms nebija nošķirams atkarībā no tā, vai tā ir paredzēta siltuma ražošanai vai elektroenerģijas ražošanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17</NO.P><TXT><DATE ISO="20160517">2016. gada 17. maijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">UPM</HT> par minēto spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā – <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> [Valsts padomē] (Francija).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18</NO.P><TXT>Šī tiesa norāda, ka <HT TYPE="ITALIC">UPM</HT> izvirzītais pamats ir balstīts uz <DATE ISO="20180307">2018. gada 7. marta</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cristal Union</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑31/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:168">EU:C:2018:168</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kurā Tiesa uzskatīja, ka Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir interpretējams tādējādi, ka šajā tiesību normā paredzētais obligātais atbrīvojums no nodokļa ir piemērojams energoproduktiem, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai, ja šie produkti tiek izmantoti kombinētai elektroenerģijas un siltuma ražošanai šīs direktīvas 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19</NO.P><TXT>Tomēr iesniedzējtiesa norāda, ka <HT TYPE="ITALIC">ministre de l’Action et des Comptes publics</HT>, kas ir atbildētājs pamatlietā, apgalvo, ka, pat ja pieņem, ka Direktīvas 2003/96 15. pants nav vienīgā tiesību norma, kura ir piemērojama <HT TYPE="ITALIC">UPM</HT> situācijai, nodokļu uzlikšana, kas ir notikusi šajā situācijā, atbilst šīs direktīvas mērķiem, jo minētās direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkts ir jāaplūko kopsakarā ar tās 21. panta 5. punkta trešo daļu, no kuras izriet, ka elektroenerģijas ražošanai izmantotās dabasgāzes atbrīvošana no nodokļa ir atkarīga no nodokļa uzlikšanas saražotajai elektroenerģijai, kā tas nav šajā gadījumā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Direktīvas 2003/96 18. panta 10. punkta otro daļu Francijas Republikai līdz 2009. gada 1. janvārim bija iespēja izmantot pārejas periodu, lai pirms saskaņotā akcīzes nodokļa ieviešanas pielāgotu savu elektroenerģijas nodokļu sistēmu. Tomēr iekšējais nodoklis par elektroenerģijas gala patēriņu esot ticis ieviests tikai no <DATE ISO="20101207">2010. gada 7. decembra</DATE> Likuma Nr. 2010‑1488 par jauno elektroenerģijas tirgus organizāciju (<DATE ISO="20101208">2010. gada 8. decembra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">JORF</HT>, 21467. lpp.) stāšanās spēkā brīža.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21</NO.P><TXT>Tādējādi Francijas Republika neesot paredzējusi valsts elektroenerģijas nodokli laikposmā no <DATE ISO="20040101">2004. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20061231">2006. gada 31. decembrim</DATE>, kas ir aplūkots pamatlietā. Uz elektroenerģijas patēriņu attiecās tikai maksājums par elektroenerģijas sabiedrisko pakalpojumu, kā arī vietējie nodokļi par elektroenerģijas rēķina summu bez nodokļa. Tomēr uzņēmumi, kas elektroenerģiju ražo savām vajadzībām, bija atbrīvoti no vietējā nodokļa par elektroenerģiju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22</NO.P><TXT>Līdz ar to iesniedzējtiesa uzskata, ka ir jānoskaidro, vai atbrīvojums no nodokļa, ko dalībvalstis ir tiesīgas piemērot nelieliem elektroenerģijas ražotājiem saskaņā ar Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešo daļu, kā to apgalvo <HT TYPE="ITALIC">ministre de l’Action et des Comptes publics</HT>, var izrietēt no tādas situācijas, kāda pastāv attiecībā uz laikposmu pirms <DATE ISO="20110101">2011. gada 1. janvāra</DATE> un kurā Francijas Republika vēl nebija ieviesusi iekšējo nodokli par elektroenerģijas gala patēriņu, ne līdz ar to arī atbrīvojumu no šī nodokļa par labu nelieliem ražotājiem. Attiecīgā gadījumā ir jānoskaidro arī tas, kā ir jākombinē Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta un tās 21. panta 5. punkta trešās daļas noteikumi, it īpaši, lai uzzinātu, vai tie izraisa minimāla nodokļa uzlikšanu, kas izriet no nodokļa uzlikšanas elektroenerģijai, kura ir saražota, izmantojot no nodokļa atbrīvotu dabasgāzi, vai no atbrīvojuma no nodokļa par elektroenerģijas ražošanu, kad dalībvalstij ar nodokli ir jāapliek izmantotā dabasgāze.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23</NO.P><TXT>Šādos apstākļos <HT TYPE="ITALIC">Conseil d’État</HT> nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>1)</NO.P><TXT>Vai [Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešās daļas] noteikumi ir jāinterpretē tādējādi, ka tajos paredzētā iespēja dalībvalstīm atbrīvot no nodokļa nelielus elektroenerģijas ražotājus, kamēr ar nodokli tiek aplikti šīs elektroenerģijas ražošanā izmantotie energoprodukti, var izrietēt no tādas<?PAGE NO="6"?> situācijas, kāda aprakstīta [pamatlietā], laikā pirms <DATE ISO="20110101">2011. gada 1. janvāra</DATE>, kad atbilstoši [šajā] direktīvā pieļautajam [Francijas Republikā] vēl nebija ieviests iekšējais elektroenerģijas gala patēriņa nodoklis un līdz ar to – nelielu ražotāju atbrīvojums no šī nodokļa?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, kā ir jāapvieno [minētās] direktīvas [14. panta 1. punkta a) apakšpunkta] noteikumi ar [tās 21. panta 5. punkta trešās daļas] noteikumiem attiecībā uz nelieliem ražotājiem, kuri savu saražoto elektroenerģiju patērē savas darbības vajadzībām? It īpaši, vai no tiem izriet minimāls nodoklis saistībā ar nodokli par elektroenerģiju, kas saražota, izmantojot no nodokļa atbrīvotu dabasgāzi, vai saistībā ar atbrīvojumu no nodokļa par elektroenerģijas ražošanu, kad valstij ar nodokli ir jāapliek izmantotā dabasgāze?<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par prejudiciālajiem jautājumiem</HT></P></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24</NO.P><TXT>Francijas valdība apstrīd lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību, jo atbilde uz uzdotajiem jautājumiem neesot vajadzīga faktiskam pamatlietas atrisinājumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25</NO.P><TXT>Šī valdība uzskata, ka pārejas periodā, kas Francijas Republikai bija noteikts, lai pielāgotu savu elektroenerģijas nodokļa režīmu saskaņā ar Direktīvas 2003/96 18. panta 10. punktu, šī dalībvalsts varēja saglabāt savu valsts elektroenerģijas nodokļu sistēmu, jo tā atbilda šajā direktīvā noteiktajām minimālajām nodokļa likmēm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka tikai valsts tiesa, kura izskata lietu un kurai ir jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik nepieciešams ir prejudiciālais nolēmums šīs tiesas sprieduma taisīšanai un cik piemēroti ir Tiesai uzdotie jautājumi. Līdz ar to, ja uzdotie jautājumi attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāsniedz nolēmums (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181210">2018. gada 10. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wightman</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑621/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:999">EU:C:2018:999</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27</NO.P><TXT>No tā izriet, ka uz jautājumiem par Savienības tiesībām attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesa var atteikties atbildēt uz valsts tiesas uzdoto prejudiciālo jautājumu tikai tad, ja ir acīmredzams, ka lūgtajai Savienības tiesību interpretācijai nav nekāda sakara ar pamatlietas faktisko situāciju vai tās priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie un juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz tai uzdotajiem jautājumiem (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20181210">2018. gada 10. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Wightman</HT> u.c.</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑621/18</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:999">EU:C:2018:999</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28</NO.P><TXT>Šajā gadījumā ir jāatgādina, ka iesniedzējtiesā ir iesniegta kasācijas sūdzība par lēmumu, ar ko ir noraidīta <HT TYPE="ITALIC">UPM</HT> prasība atmaksāt Muitas kodeksa 266.<HT TYPE="ITALIC">quinquies</HT> pantā paredzēto <HT TYPE="ITALIC">TICGN</HT>, jo šī sabiedrība uzskata, ka dabasgāzes daļa, kas ir patērēta elektroenerģijas ražošanai, bija jāatbrīvo no šī nodokļa saskaņā ar Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunktu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29</NO.P><TXT>Šādos apstākļos nešķiet, ka prejudiciālie jautājumi, tā kā tie attiecas uz Savienības tiesību normu interpretāciju, iesniedzējtiesā izskatāmās lietas kontekstā būtu acīmredzami neatbilstoši.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30</NO.P><TXT>Šajā ziņā nav nozīmes tam, ka Francijas Republikai saskaņā ar Direktīvas 2003/96 18. panta 10. punktu bija piešķirts pārejas periods, lai savu elektroenerģijas nodokļu sistēmu pielāgotu šīs direktīvas noteikumiem, jo šie apsvērumi ir saistīti ar atbildēm pēc būtības, kas ir jāsniedz uz uzdotajiem jautājumiem, nevis ar to pieņemamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31</NO.P><TXT>Tādēļ šie prejudiciālie jautājumi ir jāuzskata par pieņemamiem.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="7"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par pirmo jautājumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32</NO.P><TXT>Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešās daļas otrais teikums ir interpretējams tādējādi, ka atbrīvojumu no nodokļa, kas šajā tiesību normā ir paredzēts nelieliem elektroenerģijas ražotājiem, ciktāl, atkāpjoties no šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta, energoprodukti, kuri tiek izmantoti šīs elektroenerģijas ražošanai, tiek aplikti ar nodokli, Francijas Republika varēja piemērot tai piešķirtajā pārejas periodā saskaņā ar minētās direktīvas 18. panta 10. punkta otro daļu līdz 2009. gada 1. janvārim, kura laikā šī dalībvalsts neieviesa šajā pašā direktīvā paredzēto elektroenerģijas nodokļa sistēmu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33</NO.P><TXT>No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka laikposmā no <DATE ISO="20040101">2004. gada 1. janvāra</DATE> līdz <DATE ISO="20080401">2008. gada 1. aprīlim</DATE> <HT TYPE="ITALIC">UPM</HT> tika piemērots <HT TYPE="ITALIC">TICGN</HT> attiecībā uz dabasgāzi, ko tā izmantoja elektroenerģijas ražošanai. Turklāt ir skaidrs, ka, tā kā šādi saražotā elektroenerģija tiek izmantota savām vajadzībām, tai nebija piemērojami vietējie elektroenerģijas nodokļi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34</NO.P><TXT>Francijas valdība apgalvo, ka tad, ja saražotā elektroenerģija faktiski ir atbrīvota no nodokļa, šīs elektroenerģijas ražošanai paredzētie energoprodukti ir jāapliek ar nodokli. Direktīva 2003/96 pati par sevi paredz minimālā nodokļa uzlikšanu, kas izriet vai nu no nodokļa uzlikšanas elektroenerģijai, kura ir saražota, izmantojot atbrīvojumu no nodokļa par energoproduktiem, kas tiek izmantoti šīs elektroenerģijas ražošanai, vai nu no minimālā nodokļa uzlikšanas energoproduktiem, kuri tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai, ja šī pēdējā minētā ir atbrīvota no nodokļiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35</NO.P><TXT>Šajā kontekstā iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai nodokļa uzlikšana dabasgāzei, ko prasītājs pamatlietā ir izmantojis, lai ražotu elektroenerģiju, lai gan Francijas Republika nebija ieviesusi ne iekšēju nodokli par elektroenerģijas gala patēriņu, kas ir paredzēts šī sprieduma 20. punktā, ne līdz ar to atbrīvojumu no šī nodokļa attiecībā uz nelieliem ražotājiem, atbilst Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešās daļas otrajam teikumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36</NO.P><TXT>Jāatgādina, ka Direktīvā 2003/96 ir paredzēts ieviest saskaņotu nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37</NO.P><TXT>Šajā ziņā no šīs direktīvas mērķiem izriet, ka tajā ir paredzēts saskaņots nodokļu režīms energoproduktiem un elektroenerģijai, kura mērķis, kā tas izriet no tās 2.–5. un 24. apsvēruma, ir sekmēt iekšējā tirgus pareizu darbību enerģētikas nozarē, īpaši novēršot konkurences izkropļojumus (šajā ziņā skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180307">2018. gada 7. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cristal</HT> <HT TYPE="ITALIC">Union</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑31/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:168">EU:C:2018:168</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180627">2018. gada 27. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Turbogás</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑90/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:498">EU:C:2018:498</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0034">34.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38</NO.P><TXT>Šajā nolūkā, runājot it īpaši par elektroenerģiju, Savienības likumdevējs, kā tas izriet no 5. lappuses Paskaidrojuma rakstā par priekšlikumu Padomes direktīvai, ar ko pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem (<REF.DOC.OJ COLL="C" NO.OJ="139" PAGE.FIRST="14" DATE.PUB="1997">OV 1997, C 139, 14. lpp.</REF.DOC.OJ>), ir izvēlējies likt dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 2003/96 1. pantu aplikt ar nodokli saražoto elektroenerģiju, bet energoproduktus, kuri tiek izmantoti tās ražošanai, attiecīgi atbrīvot no nodokļiem, lai izvairītos no elektroenerģijas dubultas aplikšanas ar nodokļiem (spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180307">2018. gada 7. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cristal</HT> <HT TYPE="ITALIC">Union</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑31/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:168">EU:C:2018:168</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180627">2018. gada 27. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Turbogás</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑90/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:498">EU:C:2018:498</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39</NO.P><TXT>Tādējādi Direktīvas 2003/96 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā ir paredzēts, ka dalībvalstis no nodokļa atbrīvo energoproduktus un elektroenerģiju, ko izmanto elektroenerģijas ražošanai. Saskaņā ar šīs direktīvas 21. panta 5. punkta pirmo daļu elektroenerģija un dabasgāze, kas tiek izmantota elektroenerģijas ražošanai, tiek apliktas ar nodokli brīdī, kad izplatītājs vai otrreizējais izplatītājs to piegādā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40</NO.P><TXT>Minētās direktīvas 21. panta 5. punkta trešās daļas otrajā teikumā tomēr ir paredzēts izņēmums no šiem noteikumiem par labu nelieliem ražotājiem, jo dalībvalstis var no nodokļa atbrīvot to saražoto elektroenerģiju, ja tās ar nodokli apliek energoproduktus, kas tiek izmantoti šīs elektroenerģijas ražošanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41</NO.P><TXT>Tādējādi, atkāpjoties no šī principa par nodokļa uzlikšanu saražotajai elektroenerģijai, šajā 21. panta 5. punkta trešās daļas otrajā teikumā dalībvalstīm ir sniegta iespēja no nodokļa atbrīvot elektroenerģiju, ko ir saražojuši nelieli ražotāji un kas tiek patērēta savām vajadzībām, ar nosacījumu, ka tās nodokli uzliek energoproduktiem, kuri tiek izmantoti šīs elektroenerģijas ražošanai (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180627">2018. gada 27. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Turbogás</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑90/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:498">EU:C:2018:498</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0036">36.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42</NO.P><TXT>Tiesa <DATE ISO="20180627">2018. gada 27. jūnija</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Turbogás</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑90/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:498">EU:C:2018:498</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 37. punktā ir spriedusi, ka minētā 21. panta 5. punkta trešās daļas otrā teikuma noteikumi par nelieliem ražotājiem ir saistīti tikai ar noteikumiem, saskaņā ar kuriem elektroenerģijai ir piemērojams ar Direktīvu 2003/96 ieviestais saskaņotais nodokļu režīms, lai novērstu administratīvās izmaksas, kas ir saistītas ar nodokļa uzlikšanu šajos konkrētajos apstākļos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43</NO.P><TXT>Nodokļa uzlikšanu dabasgāzei, kas ir aplūkota pamatlietā, nevar uzskatīt par tādu, kura izriet no atkāpes nodokļu režīma, kas šīs direktīvas 21. panta 5. punkta trešās daļas otrajā teikumā ir paredzēts attiecībā uz nelieliem ražotājiem. Francijas Republika nebija ieviesusi elektroenerģijas nodokļu režīmu, no kura šajā noteikumā ir atļauts atkāpties.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44</NO.P><TXT>Saskaņā ar Direktīvas 2003/96 18. panta 10. punkta otro daļu Francijas Republikai faktiski bija piešķirts pārejas periods līdz 2009. gada 1. janvārim, lai savu elektroenerģijas nodokļu režīmu pielāgotu šīs direktīvas noteikumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45</NO.P><TXT>Tādējādi līdz šīm datumam Direktīvā 2003/96 paredzēto minimālo nodokļa likmju ievērošana kā viens no Savienības tiesībās paredzētajiem noteikumiem par elektroenerģijas aplikšanu ar nodokli bija vienīgais pienākums, kas bija Francijas Republikas rīcībā (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Messer</HT> <HT TYPE="ITALIC">France</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑103/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:587">EU:C:2018:587</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46</NO.P><TXT>Tādējādi Francijas Republika varēja brīvi saglabāt savu elektroenerģijas nodokļu sistēmu līdz Direktīvas 2003/96 stāšanās spēkā dienai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47</NO.P><TXT>Tiesa <DATE ISO="20180725">2018. gada 25. jūlija</DATE> sprieduma <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Messer</HT> <HT TYPE="ITALIC">France</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑103/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:587">EU:C:2018:587</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) 31. punktā jau ir konstatējusi, ka attiecībā uz pamatlietā aplūkoto laikposmu Francijas Republika nav grozījusi savu elektroenerģijas nodokļu sistēmu, lai izveidotu šādu akcīzes nodokli. No Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem izriet, ka tā tika ieviesta ar <DATE ISO="20101207">2010. gada 7. decembra</DATE> Likumu Nr. 2010‑1488 par jaunu elektroenerģijas tirgus organizāciju, kas ir paredzēts šī sprieduma 20. punktā un ar ko tika izveidots iekšējais nodoklis par elektroenerģijas gala patēriņu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48</NO.P><TXT>Kā Tiesa to ir atgādinājusi šī sprieduma 42. punktā, Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešās daļas otrais teikums ir tikai saskaņotā nodokļu režīma piemērošanas noteikums (šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180627">2018. gada 27. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Turbogás</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑90/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:498">EU:C:2018:498</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tādējādi, runājot par pamatlietu, Francijas Republika nevar atsaukties uz režīma piemērošanas noteikumu, kas nebija ieviests ar šo lietu saistīto faktisko apstākļu rašanās brīdī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49</NO.P><TXT>Runājot par Francijas valdības argumentu par pārejas režīmu, kas ir paredzēts Direktīvas 2003/96 18. panta 10. punkta otrajā daļā, ir jāatgādina, ka šis pārejas režīms ir interpretējams šauri (pēc analoģijas skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20061207">2006. gada 7. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Eurodental</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑240/05</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2006:763">EU:C:2006:763</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0054">54.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>, un 2019. gada 27. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Grieķija/Komisija</NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑670/17 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:145">EU:C:2019:145</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0052">52.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). No šīs tiesību normas formulējuma izriet, ka tajā paredzētais pārejas periods attiecas tikai uz Francijas Republikas iespēju pielāgot savu elektroenerģijas nodokļu sistēmu, nevis uz iespēju, kas ir saistīta ar nodokļa uzlikšanu energoproduktiem, kuri tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="9"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50</NO.P><TXT>Šādu Direktīvas 2003/96 18. panta 10. punkta otrās daļas interpretāciju apstiprina tas, ka Savienības likumdevējs skaidri ir paredzējis šādus produktus pārejas režīmā, kas ir paredzēts šī 18. panta 10. punkta pirmajā daļā, kurā ir precizēts, ka Francijas Republika var piemērot pilnīgus un daļējus atbrīvojumus vai samazinātu nodokļa līmeni minētajiem energoproduktiem un elektroenerģijai, ko izmanto valsts, reģionālās un pašvaldības iestādes vai citas valsts struktūras.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51</NO.P><TXT>Tādējādi Direktīvas 2003/96 18. panta 10. punkta otrajā daļā paredzētajā pārejas periodā šajā direktīvā paredzētie noteikumi, kas attiecas uz atbrīvojumu no nodokļa par energoproduktiem, kuri tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai, bija pilnībā piemērojami Francijas Republikai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52</NO.P><TXT>Kā Tiesa to jau ir norādījusi, ja Savienības likumdevējs ir paredzējis atļaut dalībvalstīm atkāpties no obligātā ar Direktīvu 2003/96 ieviestā atbrīvojuma no nodokļa režīma, tas to ir paredzējis tieši attiecīgi šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta otrajā teikumā, saskaņā ar kuru tās var uzlikt nodokli energoproduktiem, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai, tādu iemeslu dēļ, kuri ir saistīti ar vides aizsardzību, un minētās direktīvas 21. panta 5. punkta trešās daļas otrajā teikumā, saskaņā ar kuru dalībvalstis, kas no nodokļa atbrīvo elektroenerģiju, kuru ir saražojuši nelieli elektroenerģijas ražotāji, ar nodokli apliek energoproduktus, kas tiek izmantoti šīs elektroenerģijas ražošanai (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180307">2018. gada 7. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cristal</HT> <HT TYPE="ITALIC">Union</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑31/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:168">EU:C:2018:168</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0027">27.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53</NO.P><TXT>Tādējādi no Direktīvas 2003/96 struktūras izriet, ka, izņemot šos divus īpašos gadījumus, obligātais atbrīvojums no nodokļa attiecībā uz energoproduktiem, kas tiek izmantoti elektroenerģijas ražošanai, kurš ir paredzēts šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta pirmajā teikumā, dalībvalstīm ir piemērojams bez nosacījumiem (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20180307">2018. gada 7. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Cristal</HT> <HT TYPE="ITALIC">Union</HT></NAME.CASE>, <NO.CASE>C‑31/17</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:168">EU:C:2018:168</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0028">28.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 2003/96 21. panta 5. punkta trešās daļas otrais teikums ir interpretējams tādējādi, ka atbrīvojumu no nodokļa, kas šajā tiesību normā ir paredzēts attiecībā uz nelieliem elektroenerģijas ražotājiem, ja, atkāpjoties no šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta, šīs elektroenerģijas ražošanai izmantotie energoprodukti tiek aplikti ar nodokli, Francijas Republika nedrīkstēja piemērot pārejas periodā, kas saskaņā ar minētās direktīvas 18. panta 10. punkta otro daļu tai piešķirts līdz 2009. gada 1. janvārim un kurā šī dalībvalsts neieviesa šajā pašā direktīvā paredzēto elektroenerģijas nodokļu sistēmu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par otro jautājumu</HT></HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55</NO.P><TXT>Ņemot vērā atbildi uz pirmo jautājumu, uz otro jautājumu nav jāatbild.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">Par tiesāšanās izdevumiem</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56</NO.P><TXT>Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><JURISDICTION><INTRO>Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:</INTRO><P><HT TYPE="BOLD">Padomes Direktīvas 2003/96/EK (<DATE ISO="20031027">2003. gada 27. oktobris</DATE>), kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai, 21. panta 5. punkta trešās daļas otrais teikums ir interpretējams tādējādi, ka atbrīvojumu no nodokļa, kas šajā tiesību normā ir paredzēts attiecībā uz nelieliem elektroenerģijas ražotājiem, ja, atkāpjoties no šīs direktīvas 14. panta 1. punkta a) apakšpunkta, šīs elektroenerģijas ražošanai izmantotie energoprodukti<?PAGE NO="10"?> tiek aplikti ar nodokli, Francijas Republika nedrīkstēja piemērot pārejas periodā, kas saskaņā ar minētās direktīvas 18. panta 10. punkta otro daļu tai piešķirts līdz 2009. gada 1. janvārim un kurā šī dalībvalsts neieviesa šajā pašā direktīvā paredzēto elektroenerģijas nodokļu sistēmu.</HT></P></JURISDICTION></CONTENTS.JUDGMENT><SIGNATURE.CASE><SIGNATORY><P>[Paraksti]</P></SIGNATORY></SIGNATURE.CASE></JUDGMENT>