“I PIELIKUMS

PARAUGU ŅEMŠANAS METODES

1.   MĒRĶIS UN TVĒRUMS

Paraugus, kas paredzēti barības oficiālajai kontrolei, ņem saskaņā ar tālāk aprakstītajām metodēm. Tādā veidā iegūtus paraugus uzskata par reprezentatīviem attiecībā uz parauga ņemšanas vienību.

Reprezentatīvas paraugu ņemšanas mērķis ir iegūt mazu daļiņu no partijas tādā veidā, ka jebkura konkrēta šīs daļiņas raksturlieluma noteikšana atainotu visas partijas raksturlieluma vidējo vērtību. Paraugu no partijas iegūst, dažādās atsevišķās partijas vietās atkārtoti ņemot elementārparaugus. Šos elementārparaugus apvieno sajaucot un izveidojot kopparaugu, no kura, reprezentatīvi sadalot, sagatavo reprezentatīvus galīgos paraugus.

Ja, pēc vizuālas apskates vai pamatojoties uz citu attiecīgu informāciju, kādas pārbaudāmās barības daļas kvalitatīvi atšķiras no pārējās barības tajā pašā partijā, šādas daļas atdala no pārējās barības un apstrādā kā atsevišķu apakšpartiju. Ja barību nav iespējams sadalīt atsevišķās apakšpartijās, to pārbauda kā vienu partiju. Šādos gadījumos to norāda paraugu ņemšanas pierakstos.

Ja barība, no kuras paraugi ņemti saskaņā ar šīs regulas noteikumiem, ir atzīta par ES prasībām neatbilstošu un ir daļa no tās pašas kategorijas vai apraksta barības partijas, tad uzskata, ka šādi trūkumi piemīt visai barībai šajā partijā, izņemot gadījumu, ja pēc sīka izvērtējuma nav atrasti pierādījumi, ka pārējā partijas daļa neatbilst ES prasībām.

Paraugus var ņemt arī no barības, ko pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji pārdod distanciālās saziņas veidā saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 767/2009 (1) 11. panta 3. punktu. Būtībā paraugu ņemšanai no barības, ko pārdod distanciālās saziņas veidā, piemēro šajā pielikumā izklāstītos punktus. Konkrēti paraugu ņemšanas aspekti attiecībā uz distances pārdošanu ir aprakstīti 11. punktā.

2.   DEFINĪCIJAS

—

Partija: konkretizēts barības daudzums, kam ir kopīgi raksturlielumi, piemēram, izcelsme, veids, iesaiņojuma tips, fasētājs, izplatītājs vai marķējums, un – attiecībā uz ražošanas procesu – ražošanas vienība vienā un tajā pašā rūpnīcā, kas izmanto nemainīgus ražošanas parametrus, vai vairākas šādas vienības, ja tās tiek ražotas secīgi un uzglabātas kopā.

—	Parauga ņemšanas vienība: partija vai konkretizēta partijas vai apakšpartijas daļa.

—	Aizplombēts paraugs: paraugs, kas ir noslēgts tādā veidā, lai nepieļautu piekļuvi paraugam, nesalaužot vai nenoņemot plombu.

—	Elementārparaugs: daudzums, kas paņemts vienā parauga ņemšanas vienības punktā.

—	Kopparaugs: visu elementārparaugu kopums, kas ņemti no vienas parauga ņemšanas vienības.

—	Samazinātais paraugs: kopparauga daļa, kas no tā iegūta reprezentatīva samazinājuma procesā.

—	Galīgais paraugs: kopparauga (jaukta), samazinātā parauga vai homogenizētā kopparauga daļa atkarībā no kontroles veida (sk. 9.4. punktu).

—	Laboratorijas paraugs: paraugs, kas paredzēts laboratorijai (kāds saņemts laboratorijā) un kas var būt galīgais paraugs, samazinātais paraugs vai kopparaugs.

—	Distanciālās pārdošanas paraugs: tādas barības partijas vai sērijas paraugs, kas piedāvāta tirdzniecībai distanciālās saziņas veidā.

3.   VISPĀRĪGI NOTEIKUMI

—	Paraugus ņem darbinieki, kurus kompetentās iestādes ir norīkojušas šā darba veikšanai.

—	Lai paņemtu distanciālās pārdošanas paraugu, kompetentā iestāde ar distances saziņas līdzekļiem noteiktu barības daudzumu pieprasa no pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja.

—	Paraugs jānoplombē tādā veidā, lai nepieļautu piekļuvi paraugam, nesalaužot vai nenoņemot plombu.

Plombas apzīmējumam jābūt skaidri atpazīstamam un skaidri redzamam.

—	Parauga identifikācija: paraugs neizdzēšami jāmarķē un jāidentificē tā, lai radītu nepārprotamu saikni ar parauga ņemšanas pierakstiem.

—

No katra kopparauga paņem vismaz divus galīgos paraugus: vismaz vienu kontrolei (prasību izpildei) un vienu pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja vajadzībām (aizstāvībai). Vajadzības gadījumā vienu galīgo paraugu var paņemt atsaucei. Ja viss kopparaugs ir homogenizēts, galīgos paraugus ņem no homogenizētā kopparauga, ja vien šāda procedūra nav pretrunā dalībvalsts noteikumiem par pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja tiesībām.

—

Saskaņā ar Regulas (ES) 2017/625 15. panta 1. un 2. punktu, ja tas ir nepieciešams oficiālai paraugu ņemšanai, pārtikas apritē iesaistīti uzņēmēji, ja to pieprasa kompetentās iestādes: — nodrošina kompetento iestāžu darbiniekiem piekļuvi aprīkojumam, ko tie kontrolē, tostarp vajadzības gadījumā nodrošinot atbilstošu paraugu ņemšanas aprīkojumu un individuālos aizsardzības līdzekļus, — palīdz kompetento iestāžu darbiniekiem un sadarbojas ar tiem, lai nodrošinātu paraugu ņemšanu, tostarp darot barību pieejamu kompetento iestāžu darbiniekiem.

4.   IEKĀRTAS

4.1.   Paraugu ņemšanas ierīcēm jābūt izgatavotām no materiāliem, kas nevar kontaminēt produktus, no kuriem ņem paraugus. Iekārtām, ko paredzēts izmantot vairākkārt, jābūt viegli tīrāmām, lai novērstu jebkādu šķērskontamināciju.

4.2.   Iekārtas, ko iesaka cietās barības paraugu ņemšanai

4.2.1.   Manuāla paraugu ņemšana

4.2.1.1.

Plakandibena lāpstiņa ar vertikālām malām.

4.2.1.2.

Paraugu ņemšanas zonde ar garenisku izgriezumu vai nodalījumiem. Paraugu ņemšanas zondes izmēriem jāatbilst paraugu ņemšanas vienības raksturlielumiem (konteinera dziļumam, maisa izmēriem utt.) un barības daļiņu lielumam. Ja paraugu ņemšanas zondei ir vairāki atveres, tām jābūt atdalītām ar starpsienām vai izvietotām pakāpienveidā, lai nodrošinātu, ka paraugu paņem dažādās vietās zondes garumā.

4.2.2.   Mehāniska paraugu ņemšana

Piemērotu mehānisku ierīci var izmantot, lai paņemtu paraugus no barības, kuru tajā brīdī pārvieto. Piemērota ierīce nozīmē to, ka, izmantojot to, paraugs tiek paņemts vismaz no visa plūsmas šķērsgriezuma.

Paraugu ņemšanu no barības, kuru tajā brīdī pārvieto (lielā kustības ātrumā), var veikt ar automātiskām paraugu ņemšanas ierīcēm.

4.2.3.   Parauga dalītājs

Ja tas ir iespējams un lietderīgi, reprezentatīvai samazināto paraugu sagatavošanai izmanto ierīci, kas paredzēta paraugu sadalīšanai apmēram vienādās daļās.

5.   KVANTITATĪVĀS PRASĪBAS ATTIECĪBĀ UZ ELEMENTĀRPARAUGU SKAITU

—

Kvantitatīvās prasības, kas noteiktas 5.1. un 5.2. punktā attiecībā uz elementārparaugu skaitu, ir piemērojamas parauga ņemšanas vienībām, kuras nepārsniedz 500 tonnu un no kurām iespējams paņemt paraugus reprezentatīvā veidā. Iepriekš aprakstītā paraugu ņemšanas procedūra ir vienlīdz derīga arī daudzumiem, kas ir lielāki par noteikto maksimālo parauga ņemšanas vienības lielumu, ja vien neņem vērā 5.1.1., 5.1.3. un 5.1.5. punktā dotajās tabulās noteikto maksimālo elementārparaugu skaitu, elementārparaugu skaitu nosakot pēc kvadrātsaknes formulas, kas norādīta attiecīgajā procedūras daļā (sk. 5.3. punktu), un proporcionāli palielinot minimālo kopparauga lielumu. Tas neliedz lielu partiju sadalīt mazākās apakšpartijās un no katras apakšpartijas ņemt paraugus saskaņā ar 5.1. un 5.2. punktā aprakstīto procedūru.

—	Parauga ņemšanas vienības lielumam jābūt tādam, lai varētu paņemt paraugu no katras tās daļas.

—	Ļoti lielām partijām vai apakšpartijām (> 500 tonnu) un partijām, kuras pārvieto vai glabā tādā veidā, ka paraugu ņemšana nav iespējama saskaņā ar šā punkta 5.1. un 5.2. punktā aprakstīto procedūru, jāpiemēro 5.3. punktā aprakstītā paraugu ņemšanas procedūra.

—	Distanciālās pārdošanas paraugu gadījumā kompetentā iestāde parasti nezina tās partijas lielumu, no kuras paraugs tiek pieprasīts. Tāpēc 5.1. un 5.2. punktā minēto procedūru izmantot nevar. Šajā gadījumā piemēro 11. punktā aprakstīto procedūru.

—

Ja normatīvie akti nosaka, ka pārtikas apritē iesaistītam uzņēmējam šī regula jāievēro saistībā ar obligātu monitoringa sistēmu, pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs pēc kompetentās iestādes atļaujas saņemšanas no šajā punktā paredzētajām kvantitatīvajām prasībām var atkāpties, lai ņemtu vērā darbības raksturlielumus, ja vien pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs kompetentajai iestādei ir pierādījis paraugu ņemšanas procedūras atbilstību attiecībā uz reprezentativitāti.

—

Izņēmuma gadījumos, ja aprakstīto paraugu ņemšanas metodi nav iespējams īstenot attiecībā uz kvantitatīvajām prasībām partijas nepieļaujamas komerciālas sabojāšanas dēļ (iesaiņojuma veida, transportēšanas veida, glabāšanas veida utt. dēļ), var izmantot paraugu ņemšanas alternatīvu metodi, ja vien tā ir pēc iespējas reprezentatīvāka un tiek pilnībā aprakstīta un dokumentēta.

5.1.   Kvantitatīvās prasības attiecībā uz elementārparaugiem saistībā ar tādu vielu vai produktu kontroli, kas vienmērīgi izkliedēti visā barībā

5.1.1.   Neiesaiņota cietā barība

Parauga ņemšanas vienības lielums	Elementārparaugu skaita minimums
≤ 2,5  tonnas	7
> 2,5  tonnas	√ (20  reiz tonnu skaits, kas veido parauga ņemšanas vienību) (*1), maksimums 40 elementārparaugi

5.1.2.   Neiesaiņota šķidrā barība

Parauga ņemšanas vienības lielums	Elementārparaugu skaita minimums
≤ 2,5  tonnas vai ≤ 2 500  litru	4  (*2)
> 2,5  tonnas vai > 2 500  litru	7  (*2)

5.1.3.   Iesaiņota barība

Barība (cietā un šķidrā) var būt iesaiņota somās, maisos, burkās, mucās utt., kuras tabulā apzīmētas kā vienības. No lielām vienībām (≥ 500 kg vai litru) paraugi jāņem saskaņā ar neiesaiņotai barībai paredzētajiem noteikumiem (sk. 5.1.1. un 5.1.2. punktu).

Parauga ņemšanas vienības lielums	Vienību skaita minimums, no kura jāņem (vismaz) viens elementārparaugs (*3)
no 1  līdz 20  vienībām	1  vienība (*4)
no 21  līdz 150  vienībām	3  vienības (*4)
no 151  līdz 400  vienībām	5  vienības (*4)
> 400  vienībām	¼ no √ (vienību skaits, kas veido parauga ņemšanas vienību) (*5), maksimums 40 vienības

5.1.4.   Barības bloki un minerālvielu briketes

Par paraugu jāņem vismaz viens bloks vai brikete no parauga ņemšanas vienības, kas sastāv no 25 vienībām, bet ne vairāk kā četri bloki.

Attiecībā uz blokiem vai briketēm, kuru svars nepārsniedz 1 kg, elementārparaugs ir viena bloka vai briketes saturs.

5.1.5.   Rupja barība/lopbarība

Parauga ņemšanas vienības lielums	Elementārparaugu skaita minimums (*6)
≤ 5  tonnas	5
> 5  tonnas	√ (5  reiz tonnu skaits, kas veido parauga ņemšanas vienību) (*7), maksimums 40  elementārparaugi

5.2.   Kvantitatīvās prasības attiecībā uz elementārparaugiem saistībā ar tādu sastāvdaļu vai vielu kontroli, kuras varētu būt nevienmērīgi izkliedētas barībā

Šīs kvantitatīvās prasības attiecībā uz elementārparaugiem izmantojamas šādās situācijās:

—	aflatoksīnu, rudzu melno graudu, citu mikotoksīnu un kaitīgu botānisku piemaisījumu kontrole barības sastāvdaļās,

—	kontrole attiecībā uz šķērskontamināciju ar kādu sastāvdaļu (ieskaitot ģenētiski modificētu materiālu) vai vielu, kura barībā varētu būt izkliedēta nevienmērīgi.

Ja kontroles iestādei ir nopietnas aizdomas, ka šāda nevienmērīga izkliede ir arī gadījumos, kad barības maisījumos ir šķērskontaminācija ar kādu sastāvdaļu vai vielu, var piemērot kvantitatīvās prasības, kas paredzētas tabulā.

Parauga ņemšanas vienības lielums	Elementārparaugu skaita minimums
< 80  tonnu	Skatīt kvantitatīvās prasības 5.1. punktā. Ņemamo elementārparaugu skaits jāreizina ar 2,5.
≥ 80  tonnu	100

5.3.   Kvantitatīvās prasības attiecībā uz elementārparaugiem ļoti lielu partiju gadījumā

Attiecībā uz ļoti lielām parauga ņemšanas vienībām (parauga ņemšanas vienības > 500 tonnu), ņemamo elementārparaugu skaits = 40 elementārparaugu + √ tonnu skaita (attiecībā uz tādu vielu vai produktu kontroli, kas vienmērīgi izkliedētas visā barībā) vai 100 elementārparaugu + √ tonnu skaita (attiecībā uz tādu sastāvdaļu vai vielu kontroli, kas barībā varētu būt izkliedētas nevienmērīgi).

6.   KVANTITATĪVĀS PRASĪBAS ATTIECĪBĀ UZ KOPPARAUGU

Vajadzīgs viens kopparaugs uz katru parauga ņemšanas vienību

	Barības veids	Kopparauga minimālais lielums (*8)  (*9)
6.1.	Neiesaiņota barība	4  kg
6.2.	Iesaiņota barība	4  kg (*10)
6.3.	Šķidrā vai pusšķidrā barība	4  litri
6.4.	Barības bloki vai minerālvielu briketes,
6.4.1.	kas katrs sver vairāk nekā 1 kg	4  kg
6.4.2.	kas katrs sver ne vairāk nekā 1 kg	četru oriģinālo bloku vai brikešu svars
6.5.	Rupja barība/lopbarība	4  kg (*11)

7.   KVANTITATĪVĀS PRASĪBAS ATTIECĪBĀ UZ GALĪGAJIEM PARAUGIEM

Galīgie paraugi

Jāveic vismaz viena galīgā parauga analīze. Daudzums analīzei paredzētajā galīgajā paraugā nedrīkst būt mazāks par turpmāk norādīto.

Cieta barība	500  g (*12)  (*13)  (*14)  (*15)
Šķidrā vai pusšķidrā barība	500  ml (*12)

8.   PARAUGU ŅEMŠANAS METODE ĻOTI LIELĀM PARTIJĀM VAI PARTIJĀM, KO GLABĀ VAI TRANSPORTĒ TĀDĀ VEIDĀ, KA PARAUGU ŅEMŠANA VISĀ PARTIJĀ NAV IESPĒJAMA

8.1.   Vispārīgi principi

Ja partijas transportēšanas vai glabāšanas veids neļauj paņemt elementārparaugus no visas partijas, paraugu ņemšana no šādām partijām pēc iespējas jāveic, kad partija ir kustībā.

Attiecībā uz lielām noliktavām, kas paredzētas barības glabāšanai, to operatori jāmudina uzstādīt noliktavā iekārtas, kas ļauj (automātiski) paņemt paraugus no visas glabātās barības.

Ja piemēro šajā punktā paredzētās paraugu ņemšanas procedūras, pārtikas apritē iesaistīto uzņēmēju vai tā pārstāvi informē par paraugu ņemšanas procedūru. Ja pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs vai tā pārstāvis apšauba šo paraugu ņemšanas procedūru, tad pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs par saviem līdzekļiem nodrošina iespēju kompetentajai iestādei paņemt paraugus no visas partijas.

8.2.   Lielas partijas, ko pārvadā ar kuģi

8.2.1.   Dinamiska paraugu ņemšana no lielām partijām, ko pārvadā ar kuģi

Paraugu ņemšanu no lielām partijām kuģos vēlams veikt, kamēr produkts ir kustībā (dinamiskā paraugu ņemšana).

Paraugu ņemšana jāveic no katra kausa (vienības, ko iespējams fiziski nodalīt). Kausus tomēr iztukšo daļēji citu pēc cita tā, ka pēc pārvietošanas uz glabāšanas telpām sākotnējais fiziskais dalījums vairs nepastāv. Paraugu ņemšanu tāpēc var veikt sākotnējās fiziskās nodalīšanas darbības laikā vai nodalīšanas laikā pēc pārvietošanas uz glabāšanas telpām.

Kuģa izkraušana var ilgt vairākas dienas. Parasti paraugu ņemšana jāveic regulāri visas izkraušanas laikā. Tomēr ne vienmēr ir iespējams vai ir piemēroti oficiālam inspektoram būt klāt paraugu ņemšanai visu izkraušanas darbību laiku. Tāpēc ir pieļaujams paraugus ņemt no veselas partijas daļas (parauga ņemšanas vienība). Elementārparaugu skaitu nosaka, ņemot vērā parauga ņemšanas vienības lielumu.

Ja paraugus ņem no daļas no tās pašas kategorijas vai apraksta barības partijas un konstatē, ka šī partijas daļa neatbilst ES prasībām, tad uzskata, ka šādi trūkumi piemīt visai barībai šajā partijā, izņemot gadījumu, ja pēc sīka izvērtējuma nav atrasti pierādījumi, ka pārējā partijas daļa neatbilst ES prasībām.

Pat ja oficiālos paraugus ņem automātiski, nepieciešama inspektora klātbūtne. Tomēr gadījumā, ja automātisko paraugu ņemšanu veic ar iepriekš iestatītiem parametriem, kurus paraugu ņemšanas laikā nevar mainīt, un elementārparaugus savāc aizzīmogotā tvertnē, novēršot jebkādu iespējamu krāpšanu, tad inspektora klātbūtne nepieciešama tikai paraugu ņemšanas sākumā, katru reizi, kad jāmaina paraugu tvertne, un paraugu ņemšanas beigās.

8.2.2.   Paraugu ņemšana no kuģī pārvadātām partijām ar statisko paraugu ņemšanu

Ja paraugu ņemšanu veic statiski, jāpiemēro tāda pati procedūra, kāda paredzēta glabāšanas telpām (tvertnēm), kurām var piekļūt no augšas (sk. 8.4.1. punktu).

Paraugu ņemšana jāveic partijas/kausa pieejamajā daļā (no augšas). Elementārparaugu skaitu nosaka, ņemot vērā parauga ņemšanas vienības lielumu. Ja paraugus ņem no daļas no tās pašas kategorijas vai apraksta barības partijas un konstatē, ka šī partijas daļa neatbilst ES prasībām, tad uzskata, ka šādi trūkumi piemīt visai barībai šajā partijā, izņemot gadījumu, ja pēc sīka izvērtējuma nav atrasti pierādījumi, ka pārējā partijas daļa neatbilst ES prasībām.

8.3.   Paraugu ņemšana no lielām partijām, ko glabā noliktavās

Paraugu ņemšana jāveic partijas pieejamajā daļā. Elementārparaugu skaitu nosaka, ņemot vērā parauga ņemšanas vienības lielumu. Ja paraugus ņem no daļas no tās pašas kategorijas vai apraksta barības partijas un konstatē, ka šī partijas daļa neatbilst ES prasībām, tad uzskata, ka šādi trūkumi piemīt visai barībai šajā partijā, izņemot gadījumu, ja pēc sīka izvērtējuma nav atrasti pierādījumi, ka pārējā partijas daļa neatbilst ES prasībām.

8.4.   Paraugu ņemšana no glabāšanas vietām (silosiem)

8.4.1.   Paraugu ņemšana no silosiem, kuriem var (viegli) piekļūt no augšas

Paraugu ņemšana jāveic partijas pieejamajā daļā. Elementārparaugu skaitu nosaka, ņemot vērā parauga ņemšanas vienības lielumu. Ja paraugus ņem no daļas no tās pašas kategorijas vai apraksta barības partijas un konstatē, ka šī partijas daļa neatbilst ES prasībām, tad uzskata, ka šādi trūkumi piemīt visai barībai šajā partijā, izņemot gadījumu, ja pēc sīka izvērtējuma nav atrasti pierādījumi, ka pārējā partijas daļa neatbilst ES prasībām.

8.4.2.   Paraugu ņemšana no silosiem, kuriem nevar piekļūt no augšas (slēgtiem silosiem)

8.4.2.1.   Silosi, kuriem nevar piekļūt no augšas (slēgti silosi) ar lielumu > 100 tonnām

No šādos silosos glabātas barības nav iespējams paņemt paraugus statiski. Tāpēc gadījumā, ja no barības šādā silosā jāņem paraugi un nav iespējas šo sūtījumu pārvietot, jāvienojas ar uzņēmēju, ka tam jāinformē inspektors par to, kad šis siloss tiks izkrauts, lai varētu veikt paraugu ņemšanu, kad barība būs kustībā.

8.4.2.2.   Silosi, kuriem nevar piekļūt no augšas (slēgti silosi) ar lielumu < 100 tonnām

Paraugu ņemšana nozīmē to, ka kādā tvertnē ieber 50 līdz 100 kg barības un ņem paraugus no šā daudzuma. Šāds kopparauga lielums atbilst visai partijai, un elementārparaugu skaits attiecas uz daudzumu silosā, no kura barība iebērta traukā paraugu ņemšanai. Ja paraugus ņem no daļas no tās pašas kategorijas vai apraksta barības partijas un konstatē, ka šī partijas daļa neatbilst ES prasībām, tad uzskata, ka šādi trūkumi piemīt visai barībai šajā partijā, izņemot gadījumu, ja pēc sīka izvērtējuma nav atrasti pierādījumi, ka pārējā partijas daļa neatbilst ES prasībām.

8.5.   Paraugu ņemšana no neiesaiņotas barības lielos, slēgtos traukos

No šādām partijām paraugus bieži vien var paņemt tikai tad, kad tās izkrauj. Noteiktos gadījumos nav iespējams tās izkraut ievešanas vai kontroles brīdī, tāpēc paraugu ņemšana jāveic tad, kad šādus konteinerus izkrauj.

9.   INSTRUKCIJAS PARAUGU ŅEMŠANAI, SAGATAVOŠANAI UN IESAIŅOŠANAI

9.1.   Vispārīga informācija

Paraugi jāņem un jāsagatavo bez liekas kavēšanās, ievērojot piesardzību, kas vajadzīga, lai nodrošinātu, ka produkts netiek nedz mainīts, nedz kontaminēts. Instrumentiem, tāpat arī virsmām un paraugiem paredzētajiem traukiem jābūt tīriem un sausiem.

9.2.   Elementārparaugi

Elementārparaugi jāņem nejaušas izlases veidā, vienmērīgi izkliedi no visas parauga ņemšanas vienības, un tiem jābūt aptuveni vienāda lieluma.

Elementārparauga lielums ir vismaz 100 gramu vai 25 grami rupjai barībai vai lopbarībai ar zemu specifisko blīvumu.

Gadījumā, ja saskaņā ar noteikumiem par paraugu ņemšanas procedūru, kas paredzēti 8. punktā, jāņem mazāk nekā 40 elementārparaugu, elementārparaugu lielumu nosaka atkarībā no kopparauga vajadzīgā lieluma (skatīt 6. punktu).

Gadījumā, ja ņem paraugus no mazām iesaiņotas barības partijām, kur saskaņā ar kvantitatīvajām prasībām jāņem ierobežots elementārparaugu skaits, elementārparaugs ir vienas oriģinālās vienības saturs, kuras saturs nepārsniedz 1 kg vai vienu litru.

Ņemot paraugus no iesaiņotas barības, ko veido mazas vienības (piemēram, < 250 g), elementārparauga lielums ir atkarīgs no vienības lieluma.

Distanciālās pārdošanas paraugu gadījumā elementārparauga lielums ir atkarīgs no vienības lieluma un atsevišķos gadījumos var nepārsniegt 100 g vai 100 ml.

9.2.1.   Neiesaiņota barība

Attiecīgā gadījumā paraugu var ņemt laikā, kad parauga ņemšanas vienību pārvieto (iekrauj vai izkrauj).

9.2.2.   Iesaiņota barība

Pēc tam, kad atlasīts 5. punktā norādītais paraugu ņemšanai vajadzīgais vienību skaits, ar zondi vai lāpstiņu paņem daļu no katras vienības satura. Vajadzības gadījumā paraugus var ņemt pēc tam, kad katra vienība atsevišķi ir iztukšota.

9.2.3.   Homogēna vai homogenizējama šķidrā vai pusšķidrā barība

Pēc tam, kad atlasīts 5. punktā norādītais paraugu ņemšanai vajadzīgais vienību skaits, to saturu vajadzības gadījumā homogenizē un paņem noteiktu daudzumu no katras vienības.

Elementārparaugus var ņemt laikā, kad saturu ņem laukā no traukiem.

9.2.4.   Nehomogenizējama šķidrā vai pusšķidrā barība

Pēc tam, kad atlasīts 5. punktā norādītais paraugu ņemšanai vajadzīgais vienību skaits, paraugus paņem no dažādiem līmeņiem.

Paraugus var arī ņemt laikā, kad saturu ņem laukā no traukiem, bet pirmās frakcijas izmet.

Abos gadījumos kopējam paņemtajam tilpumam jābūt ne mazākam kā 10 litri.

9.2.5.   Barības bloki un minerālvielu briketes

Pēc tam, kad atlasīts 5. punktā norādītais paraugu ņemšanai vajadzīgais vienību skaits, paraugus ņem no katra bloka vai briketes. Ja pastāv aizdomas, ka bloks vai brikete nav homogēna, par paraugu var ņemt visu bloku vai briketi.

Attiecībā uz blokiem vai briketēm, kuru svars nepārsniedz 1 kg, elementārparaugs ir viena bloka vai briketes saturs.

9.3.   Kopparaugu sagatavošana

Elementārparaugus samaisa, lai izveidotu vienu kopparaugu.

9.4.   Galīgo paraugu sagatavošana

Materiālu katrā kopparaugā rūpīgi samaisa (2).

Katru paraugu ievieto piemērotā traukā vai tvertnē. Veic visus vajadzīgos piesardzības pasākumus, lai novērstu jebkādas paraugu satura izmaiņas, to kontamināciju vai atšķaidīšanu, kas varētu rasties pārvadāšanas vai uzglabāšanas laikā.

9.4.1.   Vienmērīgi izkliedētas vielas

Visā barībā vienmērīgi izkliedētu sastāvdaļu vai vielu kontroles gadījumā kopparaugu var reprezentatīvi samazināt līdz vismaz 2,0 kg vai 2,0 litriem (samazinātais paraugs) (3), vēlams, izmantojot mehānisko vai automātisko paraugu dalītāju. Pesticīdu atlieku klātbūtnes kontrolei pākšaugos, graudaugos un koku riekstos samazinātā parauga lieluma minimums ir 3 kg. Ja barības veids nepieļauj paraugu dalītāja lietošanu vai ja dalītājs nav pieejams, paraugu var samazināt ar kvartēšanas metodi.

No kopparauga vai samazinātajiem paraugiem tad sagatavo aptuveni vienāda lieluma galīgos paraugus (kontrolei, aizstāvībai un iespējamai atsaucei), kuri atbilst 7. punktā norādītajām kvantitatīvajām prasībām.

9.4.2.   Nevienmērīgi izkliedētas vielas

Sastāvdaļu kontroles gadījumā, ieskaitot ģenētiski modificētu materiālu, vai tādu vielu kontroles gadījumā, kuras varētu būt nevienmērīgi izkliedētas barībā, ar kopparaugu rīkojas šādi:

i)	pilnīgi homogenizē. Pēc tam homogenizēto kopparaugu sadala aptuveni vienāda lieluma galīgajos paraugos (kontrolei, aizstāvībai un iespējamai atsaucei), kuri atbilst 7. punktā norādītajām kvantitatīvajām prasībām; vai

ii)

samazina līdz vismaz 2 kg vai 2 litriem (4), izmantojot mehānisko vai automātisko paraugu dalītāju. Tikai tādā gadījumā, ja barības veids nepieļauj paraugu dalītāja lietošanu, paraugu nepieciešamības gadījumā var samazināt ar kvartēšanas metodi. Ģenētiski modificēta materiāla klātbūtnes kontrolei atbilstīgi Regulas (ES) Nr. 619/2011 noteikumiem samazinātajam paraugam jāsatur vismaz 35 000 sēklu/graudu, lai varētu iegūt galīgos paraugus prasību izpildei, aizstāvībai un atsaucei vismaz 10 000 sēklu/graudu apjomā (skatīt zemsvītras piezīmi (**) 6. punktā un zemsvītras piezīmi (*) 7. punktā).

Pēc tam no samazinātā parauga sagatavo aptuveni vienāda lieluma galīgos paraugus, kuri atbilst 7. punktā norādītajām kvantitatīvajām prasībām.

9.5.   Paraugu iesaiņošana

Traukus vai pakas aizplombē un uz tiem uzliek etiķetes tā, lai tos nevarētu atvērt, nesabojājot plombu. Visa etiķete jāiestrādā plombā. Vai arī paraugu var ievietot uztvērējā, kuru var aizvērt tā, lai to nevarētu atvērt, neatgriezeniski nesabojājot tvertni vai konteineru, izvairoties no tvertnes vai konteinera atkārtotas izmantošanas.

9.6.   Paraugu nosūtīšana uz laboratoriju

Paraugu pēc iespējas drīzāk nosūta pilnvarotajai analīžu laboratorijai, līdzi nosūtot arī laborantam vajadzīgo informāciju.

10.   PARAUGU ŅEMŠANAS PIERAKSTI

Par katru paraugu jāveic pieraksti, kas ļauj nepārprotami identificēt katru parauga ņemšanas vienību un tās lielumu.

Šajos pierakstos jānorāda arī jebkuras atkāpes no šajā regulā paredzētās paraugu ņemšanas procedūras.

Papildus šo pierakstu nodošanai oficiālajai kontroles laboratorijai, pierakstus nodod pārtikas apritē iesaistītajam uzņēmējam un/vai pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja norādītajai laboratorijai.

11.   DISTANCIĀLĀS PĀRDOŠANAS PARAUGS

—

Lai paņemtu distanciālās pārdošanas paraugu, attiecīgo barību distanciālās saziņas veidā pieprasa no pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja. Šādā gadījumā, pieprasot barību, kompetentajai iestādei nav pienākuma atklāt pārtikas apritē iesaistītajam uzņēmējam savu oficiālo identitāti, un tā var izmantot citu identitāti.

—

Distanciālās pārdošanas kopparaugu un galīgos paraugus sagatavo, tiklīdz sūtījumu ir saņēmušas šim nolūkam pilnvarotās personas. Lai sagatavotu kopparaugu, izlases veidā vienmērīgi no kopējā iegūtā daudzuma ņem atbilstošu elementārparaugu skaitu un rūpīgi jāsajauc/homogenizē, pēc iespējams ievērojot 5., 9.2. un 9.3. punktā noteiktos principus. Ja barība ir iesaiņota atsevišķās vienībās, jāiegūst vismaz četras vienības, no kurām jāņem vismaz viens elementārparaugs. Ja katrā atsevišķā gadījumā tiek pierādīts, ka iegūtās vienības ir no dažādām partijām, vienību skaits, no kurām ņem paraugu, ir jāsamazina tiktāl, lai tās būtu no vienas partijas. Lai distanciālās pārdošanas paraugā analizētu sastāvdaļas vai vielas, kas barībā ir izkliedētas nevienmērīgi, elementārparaugu skaitam ir jābūt vismaz 2,5 reizes lielākam par to paraugu skaitu, kuros analizē barībā vienmērīgi izkliedētas vielas. No kopparauga ņem atbilstošus galīgos paraugus (kontrolei, aizstāvībai un iespējamai atsaucei) saskaņā ar 9.4. punktā noteiktajiem principiem, ciktāl iespējams, un paraugu ņemšanas pierakstos norāda, ka paraugs ir distanciālās pārdošanas paraugs. Pēc tam kompetentā iestāde nekavējoties informē pārtikas apritē iesaistīto uzņēmēju par paraugu ņemšanu. Pārtikas apritē iesaistīto uzņēmēju informē arī par to, ka, ja iespējams, kompetentā iestāde vienu paraugu (aizstāvībai) patur savā rīcībā noteiktā vietā vai nosūta pārtikas apritē iesaistītajam uzņēmējam vai laboratorijai, kuru izraudzījies pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs saskaņā ar spēkā esošajiem valsts noteikumiem. Ja paraugu nosūta tieši oficiālajai laboratorijai, galīgais paraugs jāsagatavo un jānoplombē laboratorijā šim nolūkam pilnvarotām personām vai šim nolūkam pilnvarotu personu klātbūtnē. Uzreiz pēc galīgo paraugu noformēšanas distanciālās pārdošanas paraugu ņemšanas pieraksti jānosūta kompetentajai iestādei, kas par paraugu ņemšanu informē pārtikas apritē iesaistīto uzņēmēju. Uzskata, ka daudzums, ko pārtikas apritē iesaistītais uzņēmējs piegādā kompetentajai iestādei, ir daļa no vienai un tai pašai barības klasei vai aprakstam piederošas barības partijas. Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (EK) Nr. 178/2002 (5) 15. pantu, ja partijas daļu identificē kā neatbilstīgu ES prasībām, tad – arī distanciālās pārdošanas parauga gadījumā – pieņem, ka visa barība šajā partijā ir neatbilstīga, ja vien pēc rūpīga novērtējuma (kas attiecīgā gadījumā ir inspekcija uz vietas) nav pierādījumu, ka atlikusī partija atbilst ES prasībām.

“II PIELIKUMS

VISPĀRĪGI NOTEIKUMI PAR BARĪBAS ANALĪZES METODĒM

A.   PARAUGU SAGATAVOŠANA ANALĪZEI

1.   Mērķis

Šajā pielikumā aprakstītā procedūra attiecas uz tādu paraugu sagatavošanu analīzei, kuri nosūtīti uz kontroles laboratoriju pēc paraugu ņemšanas saskaņā ar I pielikumā paredzētajiem noteikumiem.

Laboratorijas paraugi jāsagatavo tā, lai analīzes metodēs noteiktie iesvara daudzumi būtu homogēni un reprezentatīvi attiecībā uz galīgajiem paraugiem.

Papildus šajā pielikumā aprakstītajām procedūrām jāievēro EN ISO 6498 paredzētie norādījumu par paraugu sagatavošanu.

2.   Piesardzības pasākumi, kas jāievēro

Paraugu sagatavošanas procedūra, kas jāievēro, ir atkarīga no tā, kādas analīzes metodes tiks izmantotas un kādas sastāvdaļas vai vielas tiks kontrolētas. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi nodrošināt, lai ievērotā paraugu sagatavošanas procedūra būtu atbilstoša izmantotajai analīzes metodei un nosakāmajām sastāvdaļām vai vielām.

Visas vajadzīgās darbības jāveic tā, lai pēc iespējas izvairītos no parauga kontaminācijas un novērstu izmaiņas tā sastāvā.

Lai pēc iespējas samazinātu gaisa un gaismas iedarbību uz paraugiem, to samalšanu, samaisīšanu un sijāšanu veic nekavējoties. Neizmanto dzirnavas un dzirnaviņas, kurās paraugs var jūtami sakarst.

Barību, kas ir īpaši jutīga pret karstumu, ieteicams samalt manuāli. Veic arī visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka pašas ierīces nav kontaminācijas avots.

Ir pierādīts, ka noteiktos gadījumos, ja paraugus homogenizē, pie lieliem maisītāja apgriezieniem pievienojot paraugam ūdeni, var iegūt viendabīgākus apakšparaugus, nekā veicot sauso homogenizēšanu/samalšanu, jo īpaši, ja ķīmiskās vielas ir izkliedētas heterogēni. Tomēr viendabīgus apakšparaugus var arī, ja homogenizēšanu veic ar pietiekamu sausu samalšanu.

Dažos gadījumos, piemēram, lai noteiktu rudzu melno graudu, kaitīgus botāniskus piemaisījumus utt., paraugu nevar homogenizēt ar malšanu, taču to var homogenizēt pietiekami sajaucot paraugu.

Ja paraugu nevar sagatavot, ievērojami nemainot mitruma saturu tajā, tad mitruma saturu nosaka pirms un pēc parauga sagatavošanas atbilstoši III pielikuma A daļā noteiktajai metodei.

3.   Procedūra

3.1.   Vispārīgā procedūra

Testa alikvotu ņem no homogenizēta galīgā parauga. Dalīšana konusā un kvartēšana nav ieteicama, jo tad testa alikvotās var būt augsta parauga dalīšanas kļūda.

3.1.1.   Barība, ko var samalt dabīgā stāvoklī

—	Galīgo paraugu samaisa un savāc piemērotā tīrā, sausā un hermētiski noslēdzamā traukā. Lai nodrošinātu pilnīgu homogenizāciju, paraugu vēlreiz samaisa tieši pirms iesvara (testa alikvotas) ņemšanas analīzēm.

3.1.2.   Barība, ko var samalt pēc kaltēšanas

—	Ja analīzes metodēs nav noteikts citādi, tad galīgo paraugu izkaltē atbilstoši sākotnējās kaltēšanas procedūrai, kas aprakstīta 4.3. punktā III pielikuma A daļā minētajā mitruma noteikšanas metodē, līdz tā mitruma saturs samazinās un sasniedz 8–12 %. Pēc tam rīkojas, kā noteikts 3.1.1. punktā.

3.1.3.   Šķidrā vai pusšķidrā barība

—	Galīgo paraugu savāc piemērotā tīrā, sausā un hermētiski noslēdzamā traukā. Lai nodrošinātu pilnīgu homogenizāciju, paraugu rūpīgi samaisa tieši pirms iesvara (testa alikvotas) ņemšanas analīzēm.

3.1.4.   Cita barība

—	Galīgos paraugus, kurus nevar sagatavot atbilstoši kādai no iepriekšminētajām procedūrām, apstrādā, izmantojot jebkuru citu procedūru, ar kuru var nodrošināt, ka analīzēm ņemtais iesvars (testa alikvota) ir homogēns un reprezentatīvs attiecībā uz galīgajiem paraugiem.

3.2.   Īpaša procedūra gadījumos, kad pārbaudi veic, vizuāli apskatot vai ar mikroskopu, vai gadījumos, kad viss kopparaugs ir homogenizēts

—	Ja pārbaudi veic, vizuāli apskatot (neizmantojot mikroskopu), pārbaudei izmanto visu kopparaugu vai galīgo paraugu.

—	Ja pārbaudi veic ar mikroskopu, laboratorija var samazināt kopparaugu vai tālāk samazināt samazināto paraugu. Galīgos paraugus aizstāvības un attiecīgā gadījumā atsauces vajadzībām ņem, ievērojot procedūru, kas līdzvērtīga prasību izpildei izmantotā galīgā parauga ņemšanā izmantotajai procedūrai.

—	Gadījumā, ja viss kopparaugs ir homogenizēts, galīgos paraugus ņem no homogenizētā kopparauga.

—

Lai noteiktu rudzu melno graudu un kaitīgos botāniskus piemaisījumus, galīgais paraugs jāsadala divos apakšparaugos, kuru svars ir aptuveni 500 grami. Pārbauda vienu apakšparaugu. Ja apakšparaugu rezultāts ir vienāds ar vai mazāks par 50 % (analītiskā robežvērtība) no maksimālā līmeņa, paraugs atbilst maksimālajam līmenim. Ja rezultāts pārsniedz 50 % no maksimālā līmeņa, ir jāpārbauda vēl viens apakšparaugs un, lai pārbaudītu atbilstību maksimālajam līmenim, izmanto divu apakšparaugu vidējo rezultātu.

4.   Paraugu glabāšana

Paraugi jāuzglabā temperatūrā, kurā nemainās to sastāvs. Paraugus, kuros paredzēts analizēt vitamīnus vai vielas, kas ir īpaši jutīgas pret gaismu, uzglabā tādos apstākļos, lai paraugam nekaitētu gaisma.

B.   NOTEIKUMI ATTIECĪBĀ UZ REAĢENTIEM UN IERĪCĒM, KO IZMANTO ANALĪZES METODĒS

1.

Ja vien analīzes metodēs nav noteikts citādi, tad visiem analītiskajiem reaģentiem jābūt analītiski tīriem (a. t.). Nosakot mikroelementus, reaģentu tīrība jāpārbauda ar tukšā parauga analīzi. Atkarībā no iegūtajiem rezultātiem var būt vajadzīga reaģentu papildu attīrīšana.

2.

Visās darbībās, kas ietver šķīdumu gatavošanu, atšķaidīšanu, skalošanu vai mazgāšanu un kas analīzes metodēs minētas, nenorādot izmantojamo šķīdinātāju vai atšķaidītāju, jālieto ūdens. Parasti izmanto demineralizētu vai destilētu ūdeni. Atsevišķos gadījumos, kas norādīti analīzes metodēs, ūdens attīrīšanai izmanto īpašas procedūras.

3.

Ņemot vērā kontroles laboratoriju standarta aprīkojumu, analīzes metodēs norādīti tikai specifiski instrumenti un ierīces vai to īpašs izmantošanas veids. Tiem jābūt tīriem, īpaši gadījumos, kad jānosaka ļoti mazi vielu daudzumi.

C.   ANALĪZES METOŽU PIEMĒROŠANA UN REZULTĀTU IZTEIKŠANA

1.   Ekstrahēšanas procedūra

Vairākas metodes nosaka specifisku ekstrahēšanas procedūru. Parasti var izmantot citu ekstrahēšanas procedūru, kas nav minēta konkrētajā metodē, ja ir pierādīts, ka izmantotajai ekstrahēšanas procedūrai ir tāda pati ekstrahēšanas efektivitāte kā metodē minētajai procedūrai.

2.   Attīrīšanas procedūra

Vairākas metodes nosaka specifisku attīrīšanas procedūru. Parasti var izmantot citu attīrīšanas procedūru, kas nav minēta konkrētajā metodē, ja ir pierādīts, ka izmantotā attīrīšanas procedūra dod tādus pašus analītiskos rezultātus kā metodē minētā procedūra.

3.   Noteikšanu skaits

Nevēlamu vielu analīzes gadījumā, ja pirmajā noteikšanā rezultāts ir ievērojami (> 50 %) zemāks nekā kontrolējamā specifikācija, nav vajadzīgs veikt papildu noteikšanu, ja vien tiek piemērotas atbilstošas kvalitātes procedūras. Citos gadījumos nepieciešama otrreizēja analīze (otra noteikšana), lai izslēgtu iekšējas šķērskontaminācijas iespēju vai paraugu nejaušu samainīšanu. Atbilstības pārbaudei izmanto divu noteikšanu vidējo aritmētisko.

Barības piedevu minimālā un maksimālā līmeņa kontroles gadījumā, ja pirmajā noteikšanā rezultāts pārsniedz minimālo līmeni vai ir zemāks par maksimālo līmeni, nav vajadzīgs veikt papildu noteikšanu, ja vien tiek piemērotas atbilstošas kvalitātes procedūras. Citos gadījumos nepieciešama otrreizēja analīze (otra noteikšana), lai izslēgtu iekšējas šķērskontaminācijas iespēju vai paraugu nejaušu samainīšanu. Atbilstības pārbaudei izmanto divu noteikšanu vidējo aritmētisko.

Ja kontrolē vielas vai sastāvdaļas deklarēto saturu un pirmajā noteikšanā rezultāts apstiprina deklarēto saturu, t. i., analītiskais rezultāts atbilst pieņemamajam deklarētā satura variāciju diapazonam, tad nav vajadzīgs veikt papildu noteikšanu, ja piemēro atbilstošas kvalitātes procedūras. Citos gadījumos nepieciešama otrreizēja analīze (otra noteikšana), lai izslēgtu iekšējas šķērskontaminācijas iespēju vai paraugu nejaušu samainīšanu. Atbilstības pārbaudei izmanto divu noteikšanu vidējo aritmētisko (vidējais analītiskais rezultāts ietilpst vai neietilpst pieļaujamā deklarētā satura variāciju diapazonā).

Dažos gadījumos minētais pieņemamais variāciju diapazons ir noteikts tiesību aktos, piemēram, Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (EK) Nr. 767/2009 un Regulā (ES) 2019/4 (1).

4.   Ziņošana par izmantoto analīzes metodi

Analīzes ziņojumā norāda izmantoto analīzes metodi.

5.   Ziņošana par analītisko rezultātu

Analītisko rezultātu izsaka veidā, kas noteikts analīzes metodē, līdz attiecīgam būtisko skaitļu skaitam un vajadzības gadījumā koriģē līdz mitruma saturam, kas galīgajam paraugam bija pirms sagatavošanas.

Lielākā daļa regulatīvo līmeņu (piemēram, maksimālais līmenis, minimālais līmenis), kas noteikti ES tiesību aktos par dzīvnieku barību, ir noteikti attiecībā uz barību ar mitruma saturu 12 %. Tādēļ šajos gadījumos, lai novērtētu paraugā izmērīto analītisko rezultātu salīdzinājumā ar tiesību aktos noteikto līmeni, analītiskais rezultāts vispirms ir jādala ar parauga sausnas saturu (%), kas reizināts ar 88, kā norādīts nākamajā formulā:

kur:

Mc	:	parauga mitruma saturs (%). Tādējādi 100 – Mc apzīmē parauga sausnas saturu (%).
Rana	:	izmērītais parauga analītiskais rezultāts:
R12 %	:	rezultāts barībai ar mitruma saturu 12 %; jānovērtē salīdzinājumā ar tiesību aktos noteikto līmeni.

Turklāt, ja ir izpildīti šādi nosacījumi:

—	analīzes rezultāts ir ievērojami (> 50 %) zemāks vai augstāks nekā kontrolējamā marķējuma informācija/specifikācija (atkarībā no tā, vai marķējuma informācija/specifikācija ir maksimālais vai minimālais līmenis),

—

ir zināms barības, no kuras ņem paraugu, mitruma saturs un var konstatēt, ka mitruma satura korekcija nemainīs novērtējumu, tad ar nosacījumu, ka tiek piemērotas atbilstošas kvalitātes procedūras un analīzi veic tikai, lai pārbaudītu atbilstību tiesību normām, mitruma satura korekciju var neņemt vērā (piemēram, ja nav specifikācijas vai tiesību aktos noteikta līmeņa), ja vien tā nav nepieciešama interpretācijai.

Ja analītisko rezultātu koriģē atbilstoši mitruma saturam, tajā pašā procedūrā jākoriģē arī atbilstošā mērījuma nenoteiktība.

Lai noteiktu rudzu melno graudu vai kaitīgus botāniskus piemaisījumus, vizuāli apskatot vai izmantojot mikroskopu, mitruma satura korekcija nav nepieciešama.

6.   Analītisko mērījumu nenoteiktība un atgūstamības procents nevēlamu vielu analīzes gadījumā

Attiecībā uz nevēlamām vielām Direktīvas 2002/32/EK nozīmē dzīvnieku barībai paredzētu produktu uzskata par neatbilstīgu noteiktajam šo vielu maksimālajam līmenim [maksimāli pieļaujamam saturam], ja secina, ka analītiskais rezultāts (izteikts kā divu neatkarīgu noteikšanu vidējais aritmētiskais) attiecībā uz barību ar mitruma saturu 12 % pārsniedz maksimāli pieļaujamo saturu, ņemot vērā analītisko mērījumu paplašināto nenoteiktību, izmantojot pārklāšanās koeficientu 2, kas nodrošina aptuveni 95 % ticamības pakāpi, un ņemot vērā atgūstamības korekciju. Tas nozīmē, ka, lai novērtētu atbilstību, izmanto analīzes rezultātā iegūto koncentrāciju, kas koriģēta atbilstoši atgūstamībai un samazināta atbilstoši paplašinātajai analītisko mērījumu nenoteiktībai. Šo procedūru piemēro tikai tad, ja saskaņā ar analīzes metodi ir iespējams aplēst analītisko mērījumu paplašināto nenoteiktību un atgūstamības korekciju. (piemēram, to neizmanto, vizuāli apskatot vai izmantojot mikroskopu).

Ja aizstāvības vajadzībām ņemtā parauga analītiskais rezultāts pārsniedz maksimālo saturu (neņemot vērā analītisko mērījumu paplašināto nenoteiktību), tas apstiprina konstatēto kontroles paraugam neatbilstību, ja šajā saistībā nav īpašu valsts noteikumu.

Analītisko rezultātu paziņo šādi (ciktāl izmantotā analīzes metode ļauj aplēst analītisko mērījumu paplašināto nenoteiktību):

a)

attiecīgos un atbilstīgos gadījumos ar atgūstamības korekciju, un, ja ir veikta korekcija, tā jānorāda. Jānorāda atgūstamības līmenis, ja vien iekšējā novirzes korekcija nav daļa no procedūras, kur novirze ir starpība starp izmērīto vērtību un atsauces koncentrāciju. Atgūstamības korekcija nav vajadzīga, ja atgūstamības procents ir 90–110 %;

b)	kā “x +/– U”, kur x ir analītiskais rezultāts un U – analītisko mērījumu paplašinātā nenoteiktība, izmantojot pārklāšanās koeficientu 2 (2), kas nodrošina aptuveni 95 % ticamības pakāpi.

Tomēr, ja analīzes rezultāts ir ievērojami (> 50 %) zemāks nekā kontrolējamā specifikācija un ja piemēro atbilstošas kvalitātes procedūras un analīzes nolūks ir tikai pārbaudīt atbilstību tiesību normām, tad analīžu rezultātu var paziņot bez atgūstamības korekcijas un paplašinātās analītisko mērījumu nenoteiktības (piemēram, ja nav specifikācijas vai tiesību aktos noteikta līmeņa), ja vien mērījumu nenoteiktība nav nepieciešama interpretācijai.

7.   Analītisko mērījumu nenoteiktība un atgūstamības procents barības piedevu satura analīzes gadījumā

Lai pārbaudītu atbilstību atļautajam minimālajam un maksimālajam barības piedevu saturam, barības piedevu daudzumu uzskata par neatbilstīgu noteiktajam minimālajam un maksimālajam saturam, ja pēc analītiskā rezultāta (kas izteikts kā divu neatkarīgu noteikšanu vidējais aritmētiskais) attiecībā uz barību ar mitruma saturu 12 % secina, ka:

—

minēto piedevu maksimāli pieļaujamais saturs ir pārsniegts, ņemot vērā analītisko mērījumu paplašināto nenoteiktību un atgūstamības korekciju. Tas nozīmē, ka, lai novērtētu atbilstību, izmanto analīzes rezultātā iegūto koncentrāciju (t. i., divās noteikšanās iegūto vidējo aritmētisko), kas koriģēta atbilstoši atgūstamībai un samazināta atbilstoši paplašinātajai analītisko mērījumu nenoteiktībai,

—

minēto piedevu saturs ir mazāks par minimāli pieļaujamo saturu, ņemot vērā analītisko mērījumu paplašināto nenoteiktību un atgūstamības korekciju. Tas nozīmē, ka, lai novērtētu atbilstību, izmanto analīzes rezultātā iegūto koncentrāciju (t. i., divās noteikšanās iegūto vidējo aritmētisko), kas koriģēta atbilstoši atgūstamībai un palielināta atbilstoši paplašinātajai analītisko mērījumu nenoteiktībai.

Ja aizstāvības vajadzībām ņemtā parauga analītiskais rezultāts pārsniedz maksimālo saturu (neņemot vērā analītisko mērījumu paplašināto nenoteiktību), tas apstiprina konstatēto kontroles paraugam neatbilstību, ja šajā saistībā nav īpašu valsts noteikumu.

Analītisko rezultātu paziņo šādi (ciktāl izmantotā analīzes metode ļauj aplēst analītisko mērījumu paplašināto nenoteiktību):

a)

attiecīgos un atbilstīgos gadījumos ar atgūstamības korekciju, un, ja ir veikta korekcija, tā jānorāda. Jānorāda atgūstamības līmenis, ja vien iekšējā novirzes korekcija nav daļa no procedūras, kur novirze ir starpība starp izmērīto vērtību un atsauces koncentrāciju. Atgūstamības korekcija nav vajadzīga, ja atgūstamības procents ir 90–110 %;

b)	kā “x +/– U”, kur x ir analītiskais rezultāts (divu noteikšanu vidējais aritmētiskais) un U – paplašinātā analītisko mērījumu nenoteiktība, izmantojot pārklāšanās koeficientu 2 (3), kas nodrošina aptuveni 95 % ticamības pakāpi.

“III PIELIKUMS

ANALĪZES METODES, AR KO KONTROLĒ BARĪBAS SASTĀVDAĻU UN BARĪBAS MAISĪJUMU SASTĀVU

A.   MITRUMA NOTEIKŠANA

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt mitruma saturu barībā. Ja barība satur gaistošas vielas, piemēram, organiskās skābes, tad jāievēro, ka kopā ar mitruma saturu nosaka arī ievērojamu daudzumu gaistošo vielu.

Tā neaptver piena produktu kā barības sastāvdaļu analīzi, minerālvielu un galvenokārt no piena produktiem sastāvošu barības maisījumu analīzi, dzīvnieku un augu tauku un eļļu un eļļas augu sēklu un augļu analīzi.

Eļļas augu sēklu mitruma saturs jānosaka ar metodi, kas paredzēta standartā EN ISO 665 “Mitruma un gaistošo vielu satura noteikšana”, saprotot, ka pirms mitruma satura noteikšanas sojas pupas ir jāsamaļ.

2.   Princips

Paraugu žāvē norādītajos apstākļos, kas mainās atkarībā no barības īpašībām. Svara zudumu nosaka sverot. Ja analizē cietu barību, kurai ir augsts mitruma saturs, tad jāveic sākotnējā kaltēšana.

3.   Iekārtas

3.1.

Drupinātājs no materiāla, kas neabsorbē mitrumu un ir viegli tīrāms, ļauj ātri un vienmērīgi sasmalcināt produktu, būtiski to nesakarsējot, un, cik iespējams, novērš saskari ar apkārtējo gaisu, kā arī atbilst 4.1.1. un 4.1.2. punktā minētajām prasībām (piemēram, āmurdzirnaviņas vai āmurdzirnaviņas ar ūdens dzesēšanu, saliekamās konusveida dzirnaviņas, palēninātu apgriezienu vai zobratu rupja maluma dzirnaviņas).

3.2.

Analītiskie svari ar precizitāti līdz 1 mg.

3.3.

Sausi konteineri no nerūsējoša metāla vai stikla ar vākiem, kas nodrošina hermētisku noslēgšanu; darba virsma, kas ļauj izklāt testa paraugu aptuveni 0,3 g/cm2 slānī.

3.4.

Elektriskā izotermiskā krāsns (± 2 °C), kas tiek pienācīgi ventilēta un nodrošina iespēju ātri regulēt temperatūru (1).

3.5.

Regulējams elektriskais vakuumžāvēšanas skapis, kas aprīkots ar eļļas sūkni un vai nu ar mehānismu karsta, sausa gaisa ievadīšanai, vai ar vielu, kas uzsūc mitrumu (piemēram, kalcija oksīdu).

3.6.

Eksikators ar biezu, perforētu metāla vai porcelāna plāksni, kurā ir viela, kas efektīvi uzsūc mitrumu.

4.   Procedūra

NB!	Šajā iedaļā aprakstītās darbības jāveic tūlīt pēc paraugu iesaiņojumu atvēršanas. Analīzes jāatkārto vismaz divas reizes.

4.1.   Sagatavošana

4.1.1.   Barība, izņemot to, kas minēta 4.1.2. un 4.1.3. punktā

Ņem vismaz 50 g parauga. Vajadzības gadījumā sasmalcina vai sadala tā, lai novērstu mitruma satura izmaiņas (skatīt 6. punktu).

4.1.2.   Labība un putraimi

Ņem vismaz 50 g parauga. Samaļ daļiņās, no kurām vismaz 50 % izsijājas caur sietu ar 0,5 mm acīm, un atlikums sietā ar 1 mm apaļu acojumu nepārsniedz 10 %

4.1.3.   Barība šķidrā vai pastas veidā un barība, kas galvenokārt sastāv no eļļām un taukiem

Ņem aptuveni 25 g parauga, nosver ar precizitāti līdz 10 mg, pievieno atbilstīgu daudzumu bezūdens smilts, kas nosvērta ar precizitāti līdz 10 mg, un maisa, līdz iegūst homogēnu produktu.

4.2.   Kaltēšana

Kaltē konteinerā (3.3. punkts) ar vāku krāsnī, kas sakarsēta līdz 103 °C, 30 min +/– 1 min. Izņem no krāsns un ļauj eksikatorā (3.6. punkts) atdzist līdz apkārtējās vides temperatūrai.

4.2.1.   Barība, izņemot to, kas minēta 4.2.2. un 4.2.3. punktā

Nosver konteineru ar vāku ar precizitāti līdz 1 mg. Nosvērtajā konteinerā ar precizitāti līdz 1 mg iesver aptuveni 5 g parauga un izlīdzina. Konteineru bez vāka ieliek krāsnī, kas iepriekš sakarsēta līdz 103 °C. Lai novērstu krāsns temperatūras pārmērīgu samazināšanos, konteineru ievieto pēc iespējas ātri. Atstāj kaltēties četras stundas, skaitot no brīža, kad krāsns temperatūra atkal sasniedz 103 °C. Krāsni atver, konteineram tūlīt atkal uzliek vāku, izņem konteineru no krāsns, 30 līdz 45 minūtes atdzesē eksikatorā (3.6. punkts) un nosver ar precizitāti līdz 1 mg.

Barību, kas galvenokārt (> 50 %)sastāv no dzīvnieku un augu valsts izcelsmes eļļām un taukiem, kaltē krāsnī vēl papildu 30 minūtes 103 °C temperatūrā. Abu svēršanas rezultātu starpība nedrīkst pārsniegt 0,1 % mitruma.

4.2.2.   Labība, milti, putraimi un rupja maluma milti

Nosver konteineru ar vāku ar precizitāti līdz 0,5 mg. Nosvērtajā konteinerā ar precizitāti līdz 1 mg iesver aptuveni 5 g sasmalcinātā parauga un izlīdzina. Konteineru bez vāka ieliek krāsnī, kas iepriekš sakarsēta līdz 130 °C. Lai novērstu krāsns temperatūras pārmērīgu samazināšanos, konteineru ievieto pēc iespējas ātri. Atstāj kaltēties divas stundas, skaitot no brīža, kad krāsns temperatūra atkal sasniedz 130 °C. Krāsni atver, konteineram tūlīt atkal uzliek vāku, izņem konteineru no krāsns, 30 līdz 45 minūtes atdzesē eksikatorā (3.6. punkts) un nosver ar precizitāti līdz 1 mg.

4.2.3.   Barības maisījumi, kas satur vairāk nekā 4 % saharozes vai laktozes: barības sastāvdaļas, piemēram, ceratoniju augļi, hidrolizēti graudaugu produkti, iesala sēklas, kaltēti biešu graizījumi, zivju un cukura šķīstošie produkti

Nosver konteineru ar vāku ar precizitāti līdz 0,5 mg. Nosvērtajā konteinerā ar precizitāti līdz 1 mg iesver aptuveni 5 g parauga un izlīdzina. Konteineru bez vāka ieliek vakuuma krāsnī (3.5. punkts), kas iepriekš sakarsēta 80 °C līdz 85 °C temperatūrā. Lai novērstu krāsns temperatūras pārmērīgu samazināšanos, konteineru ievieto pēc iespējas ātri.

Palielina spiedienu līdz 100 toriem un zem šāda spiediena kaltē četras stundas – vai nu karsta, sausa gaisa plūsmā, vai izmantojot vielu, kas uzsūc mitrumu (aptuveni 300 g uz 20 paraugiem). Pēdējā gadījumā pēc paredzētā spiediena sasniegšanas vakuumsūkni atvieno. Kaltēšanas laiku skaita no brīža, kad krāsns temperatūra atkal sasniedz 80 °C līdz 85 °C. Krāsnī uzmanīgi atjauno atmosfēras spiedienu. Krāsni atver, konteineram tūlīt atkal uzliek vāku, izņem konteineru no krāsns, 30 līdz 45 minūtes atdzesē eksikatorā (3.6. punkts) un nosver ar precizitāti līdz 1 mg. Vēl 30 minūtes kaltē vakuuma krāsnī 80 °C līdz 85 °C temperatūrā un vēlreiz nosver. Abu svēršanas rezultātu starpība nedrīkst pārsniegt 0,1 % mitruma.

4.3.   Sākotnējā (daļējā) kaltēšana

Lai veiktu stabilo vielu analīzi, pirms smalkās sasmalcināšanas “mitrā” barība, kuras sausnas masas daļa ir mazāka par 85 % (piemēram, lopbarība, kopējā jauktā barība, (ne-)šķidra barība), ir daļēji jāizkaltē; nestabilas vielas nav iespējams daļēji izkaltēt.

Daļēju kaltēšanu var veikt, izmantojot mehāniskas gaisa cirkulācijas krāsni vai mikroviļņu krāsni vai arī veicot kaltēšanu ar saldēšanas metodi. Izņemot daļēju kaltēšanu ar saldēšanas metodi, mērķis ir izkaltēt barību, saglabājot parauga temperatūru zem 60 °C, lai minimāli ietekmētu ķīmisko sastāvu. Ja kaltēšanas temperatūra pārsniedz 60 °C, barībā notiek ķīmiskas izmaiņas (piemēram, olbaltumvielu noārdīšanās). Izkaltēto barību līdzsvaro istabas temperatūrā apmēram 15 minūtes pirms daļēji sausā atlikuma mērīšanas, lai samazinātu iespējamās mitruma izmaiņas, kas var rasties malšanas un uzglabāšanas laikā. Ja kaltēšanas temperatūra ir zemāka par 60 °C, netiek likvidēts viss barībā esošais ūdens; tāpēc (sākotnējā) daļējā kaltēšana neatspoguļo kopējo sausnu barībā. Pēc kaltēšanas apakšparaugu samaļ un daļēji izkaltētajā paraugā (atlikušais mitrums 3 % līdz 15 %) analizē (galīgo) sausnu, kad nosaka citas ķīmiskās sastāvdaļas.

Tāpēc sausnas satura noteikšanai ir ieteicama divpakāpju procedūra. Vispirms nosaka daļēji sauso atlikumu (ja sausnas masas daļa ir mazāka par 85 %), pēc tam nosaka atlikušo sauso atlikumu sasmalcinātajā testa paraugā un reizina daļēji sauso atlikumu ar atlikušo sausnu, lai noteiktu kopējo sausnas saturu.

5.   Rezultātu aprēķināšana

Mitruma saturu (X), izteiktu procentos no parauga, aprēķina, izmantojot šādas formulas:

5.1.   Kaltēšana bez sākotnējās kaltēšanas

kur:

m	=	testa parauga sākotnējais svars gramos,
m0	=	izkaltētā testa parauga svars gramos.

5.2.   Kaltēšana ar sākotnējo kaltēšanu (2)

kur:

m	=	testa parauga sākotnējais svars gramos,
m1	=	testa parauga svars gramos pēc sākotnējās kaltēšanas,
m2	=	testa parauga svars gramos pēc sasmalcināšanas vai samalšanas,
m0	=	izkaltētā testa parauga svars gramos.

5.3.   Atkārtojamība

Starpība starp rezultātiem, kas iegūti divās paralēlās noteikšanās, kuras veiktas ar vienu paraugu, nepārsniedz 0,2 % mitruma absolūtās vērtības, izņemot mitras lolojumdzīvnieku barības un suņu košļājamo rotaļlietu gadījumā, kad starpība nepārsniedz 0,5 % mitruma absolūtās vērtības.

6.   Novērojums

Ja sasmalcināšana ir vajadzīga un ja tās rezultātā mainās produkta mitruma saturs, tad barības sastāvdaļu analīzes rezultāti jākoriģē, pamatojoties uz parauga mitruma saturu tā sākotnējā stāvoklī.

B.   MITRUMA NOTEIKŠANA DZĪVNIEKU UN AUGU TAUKOS UN EĻĻĀS

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt ūdens un gaistošo vielu saturu dzīvnieku un augu taukos un eļļās.

2.   Princips

Paraugu žāvē līdz konstantam svaram (svara zudumam starp diviem secīgiem svērumiem jābūt mazākam par vai vienādam ar 1 mg) 103 °C temperatūrā. Svara zudumu nosaka sverot.

3.   Iekārtas

3.1.

Plakandibena trauks, izgatavots no materiāla, kas izturīgs pret koroziju, apmēram 3 cm augsts un 8–9 cm diametrā.

3.2.

Apmēram 10 cm garš termometrs ar pastiprinātu bumbiņu un izplešanās mēģeni augšgalā, kas graduēts apmēram no 80 °C līdz vismaz 110 °C.

3.3.

Smilšu vanna vai elektriskā plītiņa.

3.4.

Eksikators ar vielu, kas efektīvi uzsūc mitrumu.

3.5.

Analītiskie svari.

4.   Procedūra

Sausā, nosvērtā traukā (3.1. punkts), kurā ir termometrs (3.2. punkts), ar precizitāti līdz tuvākajam mg iesver apmēram 20 g homogenizētā parauga. Pastāvīgi maisot ar termometru, smilšu vannā vai uz elektriskās plītiņas (3.3. punkts) silda tā, lai apmēram septiņās minūtēs temperatūra paaugstinātos līdz 90 °C.

Karstumu samazina, sekojot tam, cik bieži no trauka dibena paceļas burbuļi. Temperatūra nedrīkst pārsniegt 105 °C. Turpina maisīt, skrāpējot gar trauka dibenu, līdz pārstāj veidoties burbuļi.

Lai pilnībā izdalītos viss mitrums, vairākas reizes temperatūru paaugstina līdz 103 °C ± 2 °C, starplaikos starp karsēšanām atdzesējot līdz 93 °C. Pēc tam eksikatorā (3.4. punkts) ļauj atdzist līdz istabas temperatūrai un nosver. Minēto darbību atkārto tikmēr, kamēr svara zudums starp diviem secīgiem svērumiem vairs nepārsniedz 2 mg.

NB!	Ja parauga svars pēc atkārtotas karsēšanas palielinās, tas liecina par tauku oksidēšanos, un tādā gadījumā rezultātu aprēķina, ņemot vērā svērumu, kas izdarīts pirms tam, kad svars sāka palielināties.

5.   Rezultātu aprēķināšana

Mitruma saturu (X), izteiktu procentos no parauga, aprēķina, izmantojot šādu formulu:

kur:

m	=	testa parauga svars gramos,
m1	=	trauka un tā satura kopējais svars gramos pirms karsēšanas,
m2	=	trauka un tā satura kopējais svars gramos pēc karsēšanas.

Ja rezultāts ir mazāks par 0,05 %, tad tas jāreģistrē kā “mazāks par 0,05 %”.

Atkārtojamība

Mitruma satura starpība starp rezultātiem, kas iegūti divās paralēlās noteikšanās, kuras veiktas ar vienu paraugu, nedrīkst pārsniegt 0,1 % absolūtās vērtības.

C.   SLĀPEKĻA SATURA NOTEIKŠANA UN JĒLPROTEĪNA SATURA APRĒĶINĀŠANA

1.   Mērķis un tvērums

Ar šo metodi var noteikt jēlproteīna daudzumu barībā, pamatojoties uz slāpekļa saturu, ko nosaka saskaņā ar Kjeldāla metodi (3).

2.   Princips

Paraugu šķeļ ar sērskābi katalizatora klātbūtnē. Skābes šķīdumu neitralizē un noregulē tā reakciju līdz bāziskai ar nātrija hidroksīda šķīdumu. Amonjaku destilē un uztver noteiktā sērskābes daudzumā, kuras pārpalikumu titrē ar nātrija hidroksīda standartšķīdumu.

Alternatīvi – atbrīvoto amonjaku destilē borskābes šķīduma pārpalikumā, pēc tam titrē ar sālsskābes vai sērskābes šķīdumu.

3.   Reaģenti

3.1.

Kālija sulfāts.

3.2.

Katalizators: vara (II) oksīds (CuO) vai vara (II) sulfāta pentahidrāts (CuSO4 5H2O).

3.3.

Granulētais cinks.

3.4.

Sērskābe, ρ20 = 1,84 g/ml.

3.5.

Sērskābe, standarta volumetriskais šķīdums, c(H2SO4) = 0,25 mol/l.

3.6.

Sērskābe, standarta volumetriskais šķīdums, c(H2SO4) = 0,10 mol/l.

3.7.

Sērskābe, standarta volumetriskais šķīdums, c(H2SO4) = 0,05 mol/l.

3.8.

Metilsarkanais indikators; izšķīdina 300 mg metilsarkanā 100 mililitros etanola, σ = 95–96 % (v/v).

3.9.

Nātrija hidroksīda šķīdums (var izmantot tehnisko) β = 40 g/100 ml (m/v: 40 %).

3.10.

Nātrija hidroksīds, standarta volumetriskais šķīdums c(NaOH) = 0,25 mol/l.

3.11.

Nātrija hidroksīds, standarta volumetriskais šķīdums c(NaOH) = 0,10 mol/l.

3.12.

Sālsskābē mazgāti, izkarsēti pumeka gabaliņi.

3.13.

Acetanilīds (kušanas temp. = 114 °C, N-saturs = 10,36 %).

3.14.

Saharoze (nesatur slāpekli).

3.15.

Borskābe (H3BO3).

3.16.

Metilsarkanā indikatora šķīdums: izšķīdina 100 mg metilsarkanā 100 mililitros etanola vai metanola.

3.17.

Bromkrezolzaļā šķīdums: izšķīdina 100 mg bromkrezolzaļā 100 mililitros etanola vai metanola.

3.18.

Borskābes šķīdums (10 g/l līdz 40 g/l atkarībā no izmantotās ierīces). Ja izmanto kolorimetrisko galarezultāta noteikšanu, tad metilsarkanais un bromkrezolzaļais indikators jāpievieno borskābes šķīdumiem. Ja sagatavo vienu litru borskābes šķīduma, tad pirms tilpuma korekcijas pievieno 7 ml metilsarkanā indikatora šķīduma (3.16. punkts) un 10 ml bromkrezolzaļā šķīduma (3.17. punkts). Atkarībā no izmantotā ūdens borskābes šķīduma pH līmenis dažādās partijās var būt atšķirīgs. Borskābes šķīduma pH ir jābūt no 4.3 līdz 4.7. Bieži vien, lai iegūtu pozitīvu tukšo analīzi, šķīdums jākoriģē, pievienojot nelielu sārma daudzumu. Piezīme. Parasti var iegūt labus korekcijas rezultātus, ja vienam litram 10 g/l borskābes pievieno apmēram 3 ml līdz 4 ml NaOH (3.11. punkts). Šķīdumu uzglabā istabas temperatūrā un uzglabāšanas laikā sargā no gaismas un no amonjaka tvaiku avotiem.

3.19.

Sālsskābes standarta volumetriskais šķīdums c(HCl) = 0,10 mol/l. Piezīme. Var izmantot citas volumetrisko šķīdumu koncentrācijas (3.5., 3.6., 3.7., 3.10., 3.11. un 3.19. punkts), ja aprēķinos veic attiecīgas korekcijas. Koncentrāciju vienmēr izsaka līdz četriem cipariem aiz komata.

4.   Iekārtas

Ierīces, kas piemērotas šķelšanai, destilēšanai un titrēšanai saskaņā ar Kjeldāla metodi.

5.   Procedūra

5.1.   Šķelšana

No parauga ar precizitāti līdz 0,001 g ņem 1 g lielu iesvaru, ko pārnes šķelšanas aparāta kolbā. Pievieno 15 g kālija sulfāta (3.1. punkts), atbilstošu daudzumu katalizatora (3.2. punkts) (0,3 līdz 0,4 g vara (II) oksīda vai 0,9 līdz 1,2 g vara (II) sulfāta pentahidrāta), 25 ml sērskābes (3.4. punkts) un, ja vajadzīgs, dažus pumeka gabaliņus (3.12. punkts) un kolbas saturu samaisa.

Kolbu sākumā karsē uzmanīgi, ja vajadzīgs, laiku pa laikam maisot, līdz masa ir karbonizēta un vairs neputo; tad karsēšanu pastiprina, līdz šķidrums sāk pastāvīgi vārīties. Pietiek karsēt, kad verdošā skābe kondensējas uz kolbas sienām. Nedrīkst pieļaut kolbas pārkaršanu un organisko vielu daļiņu pielipšanu pie tās sienām.

Kad šķīdums kļūst dzidrs un gaiši zaļš, to turpina vārīt vēl divas stundas, tad ļauj atdzist.

5.2.   Destilēšana

Uzmanīgi pievieno vajadzīgo ūdens daudzumu, lai nodrošinātu, ka sulfāti pilnībā izšķīst. Ļauj atdzist, tad, ja vajadzīgs, pievieno dažas cinka granulas (3.3. punkts). Tad rīkojas, kā noteikts 5.2.1. vai 5.2.2. punktā.

5.2.1.   Destilēšana sērskābē

Atkarībā no sagaidāmā slāpekļa satura destilācijas aparāta uztvērējkolbā precīzi iemēra 25 ml sērskābes (3.5. punkts vai 3.7. punkts). Pievieno dažus pilienus metilsarkanā indikatora (3.8. punkts).

Šķelšanas kolbu pievieno destilācijas aparāta kondensatoram un kondensatora galu iemērc šķidrumā, kas ir uztvērējkolbā, vismaz 1 cm dziļi (skatīt 8.3. Novērojumu punktu). Nepieļaujot amonjaka zudumus (skatīt 8.1. Novērojumu punktu), šķelšanas kolbā lēnām ielej 100 ml nātrija hidroksīda šķīduma (3.9. punkts). Kolbu karsē, līdz destilējas amonjaks.

5.2.2.   Destilēšana borskābē

Ja destilāta amonjaka saturu titrē manuāli, tad izmanto tālāk minēto procedūru. Ja destilēšanas vienība ir pilnībā automatizēta un ietver arī destilāta amonjaka satura titrēšanu, tad jāievēro ražotāja norādījumi attiecībā uz destilēšanas vienības darbināšanu.

Savācējkolbu, kurā ir 25 ml līdz 30 ml borskābes šķīduma (3.18. punkts), novieto zem kondensatora izplūdes tā, lai padeves caurule atrastos zem borskābes šķīduma pārākuma virsmas. Destilācijas vienību koriģē, lai tā izdalītu 50 ml nātrija hidroksīda šķīduma (3.9. punkts). Destilācijas vienību darbina saskaņā ar ražotāja norādījumiem un atbrīvoto amonjaku destilē, pievienojot nātrija hidroksīda šķīdumu. Destilātu uztver borskābē, kura uzņem šķīdumu. Destilāta apjoms (destilācijas ar tvaiku laiks) ir atkarīgs no slāpekļa daudzuma paraugā. Ievēro ražotāja norādījumus.

Piezīme.

Pusautomātiskajā destilēšanas vienībā nātrija hidroksīda pārpalikumu pievieno un tvaiku destilē automātiski.

5.3.   Titrēšana

Rīkojas, kā noteikts 5.3.1. vai 5.3.2. punktā.

5.3.1.   Sērskābe

Sērskābes pārpalikumu savācējkolbā titrē ar nātrija hidroksīda šķīdumu (3.10. vai 3.11. punkts) atkarībā no izmantotās sērskābes koncentrācijas, līdz tiek sasniegts galapunkts.

5.3.2.   Borskābe

Savācējkolbas saturu titrē ar sālsskābes standarta volumetrisko šķīdumu (3.19. punkts) vai ar sērskābes standarta volumetrisko šķīdumu (3.6. punkts), izmantojot bireti, un nolasa izmantotā titranta daudzumu.

Ja piemēro kolorimetrisko galapunkta noteikšanu, tad galapunkts ir sasniegts, kad parādās pirmās sārtas krāsas zīmes. Provizoriski nosaka biretes rādījumu ar precizitāti līdz 0,05 ml. Izgaismots magnētiskā maisītāja trauks vai fotometrisks detektors var palīdzēt ieraudzīt galapunktu.

To var izdarīt automātiski, izmantojot tvaika destilētāju ar automātisko titrēšanu.

Jāievēro ražotāja norādījumi attiecībā uz konkrētā destilētāja vai destilētāja/titrētāja izmantošanu.

Piezīme.

Ja izmanto automātisko titrēšanas sistēmu, tad titrēšana sākas tūlīt pēc destilācijas sākšanas un kad ir izmantots 1 % borskābes šķīdums (3.18. punkts).

Ja izmanto pilnībā automatizētu destilācijas vienību, tad amonjaka automātisko titrēšanu var veikt arī, ja galapunktu nosaka, izmantojot potenciometrisko pH sistēmu.

Tādā gadījumā izmanto automātisko titrētāju ar pH mērītāju. pH mērītājs ir attiecīgi kalibrēts pH 4 līdz pH 7 diapazonā, ievērojot parastās laboratorijas pH kalibrēšanas procedūras.

Titrēšanas pH galapunktu sasniedz pie pH 4,6, kas ir stāvākais punkts titrēšanas līknē (pārliekuma punkts).

5.4.   Tukšā parauga analīze

Lai apstiprinātu, ka reaģenti nesatur slāpekli, veic tukšā parauga analīzi (šķelšanu, destilēšanu un titrēšanu), parauga vietā izmantojot 1 g saharozes (3.14. punkts).

6.   Rezultātu aprēķināšana

Aprēķinus veic atbilstoši 6.1. vai 6.2. punktam.

6.1.   Titrēšanas aprēķins atbilstoši 5.3.1. punktam

Jēlproteīna saturu, kas izteikts procentos no svara, aprēķina pēc šādas formulas:

kur:

V0	=	NaOH tilpums (ml) (3.10. vai 3.11. punkts), ko izmanto tukšā parauga analīzē,
V1	=	NaOH tilpums (ml) (3.10. vai 3.11. punkts), ko izmanto parauga titrēšanā,
c	=	nātrija hidroksīda (3.10. vai 3.11. punkts) koncentrācija (mol/l),
m	=	parauga svars (g).

6.2.   Titrēšanas aprēķins atbilstoši 5.3.2. punktam

6.2.1.   Titrēšana ar sālsskābi

Jēlproteīna saturu, kas izteikts procentos no svara, aprēķina pēc šādas formulas:

kur:

m	=	analizējamā parauga svars (g),
c	=	sālsskābes (3.19. punkts) standarta volumetriskā šķīduma koncentrācija (mol/l),
V0	=	tukšā parauga analīzē izmantotās sālsskābes tilpums (ml),
V1	=	analizējamam paraugam izmantotās sālsskābes tilpums (ml).

6.2.2.   Titrēšana ar sērskābi

Jēlproteīna saturu, kas izteikts procentos no svara, aprēķina pēc šādas formulas:

kur:

m	=	analizējamā parauga svars (g),
c	=	sērskābes standarta volumetriskā šķīduma (3.6. punkts) koncentrācija (mol/l),
V0	=	tukšā parauga analīzei izmantotās sērskābes (3.6. punkts) tilpums (ml),
V1	=	analizējamam paraugam izmantotās sērskābes (3.6. punkts) tilpums (ml).

7.   Metodes verifikācija

7.1.   Atkārtojamība

No viena parauga divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpība nedrīkst pārsniegt:

—	0,4 % absolūtajā vērtībā, ja jēlproteīna saturs ir mazāks par 20 %,

—	2,0 % no lielākās vērtības, ja jēlproteīna saturs ir no 20 % līdz 40 %,

—	0,8 % absolūtajā vērtībā, ja jēlproteīna saturs ir lielāks par 40 %.

7.2.   Reproducējamība

Starpība starp rezultātiem, kurus divās noteikšanās iegūst ar vienu paraugu, bet dažādās laboratorijās, nedrīkst pārsniegt:

—	1,8 % absolūtajā vērtībā, ja jēlproteīna saturs ir mazāks par 20 %,

—	9,0 % no lielākās vērtības, ja jēlproteīna saturs ir no 20 % līdz 40 %,

—	3,6 % absolūtajā vērtībā, ja jēlproteīna saturs ir lielāks par 40 %.

7.3.   Precizitāte

Analizē (veicot šķelšanu, destilēšanu un titrēšanu) piemērotā acetanilīda daudzumā (3.13. punkts) (piemēram, 0,2–0,3 g) 1 g saharozes (3.14. punkts) klātbūtnē; 1 g acetanilīda patērē 14,80 ml sērskābes (3.5. punkts). Atgūstamībai jābūt vismaz 99 %.

8.   Novērojumi

8.1.

Ierīce var būt manuāla, pusautomātiska vai automātiska. Ja paraugs pēc šķelšanas jāpārvieto destilēšanai, tad pārnešana jāveic bez zudumiem. Ja destilācijas aparāta kolba nav aprīkota ar pilināmo piltuvi, tad nātrija hidroksīdu, lēnām lejot gar kolbas sienu, pievieno tieši pirms tās savienošanas ar kondensatoru.

8.2.

Ja šķelšanas produkts sacietē, tad noteikšanu atkārto, lietojot lielāku daudzumu sērskābes (3.4. punkts), nekā norādīts 5.1. punktā.

8.3.

Analizējot produktus ar zemu slāpekļa saturu, vajadzības gadījumā sērskābes (3.7. punkts) tilpumu uztvērējkolbā var samazināt līdz 10 ml vai 15 ml un papildina līdz 25 ml ar ūdeni.

8.4.

Regulārai analīzei, lai noteiktu jēlproteīnu, var izmantot alternatīvas analīzes metodes, bet šajā C daļā aprakstītā Kjeldāla metode ir standartmetode. Ar alternatīvo metodi (piemēram, DUMAS) iegūto rezultātu līdzvērtība salīdzinājumā ar standartmetodi jāpierāda attiecībā uz katru matrici atsevišķi. Tā kā ar alternatīvo metodi iegūtie rezultāti pat pēc līdzvērtības verifikācijas var nedaudz atšķirties no rezultātiem, kas iegūti ar standartmetodi, analīžu ziņojumā jāpiemin analīzes metode, kas izmantota jēlproteīna noteikšanai.

D.   URĪNVIELAS NOTEIKŠANA

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt tādas urīnvielas daudzumu, ko izmanto kā barības piedevu atgremotāju barībā.

2.   Princips

Paraugu kopā ar dzidrināšanas aģentu iejauc ūdenī. Suspensiju filtrē. Urīnvielas saturu filtrātā nosaka pēc 4-dimetilaminobenzaldehīda (4-DMAB) pievienošanas, mērot optisko blīvumu pie 420 nm viļņu garuma.

3.   Reaģenti

3.1.

4-dimetilaminobenzaldehīda šķīdums: izšķīdina 1,6 g 4-DAMB 100 mililitros 96 % etanola un pievieno 10 ml sālsskābes (ρ20 1,19 g/ml). Šo reaģentu var glabāt ne ilgāk par divām nedēļām.

3.2.

Karesa I šķīdums: ūdenī izšķīdina 21,9 g cinka acetāta, Zn(CH3COO)2 2H2O, un 3 g ledus etiķskābes. Papildina ar ūdeni līdz 100 ml.

3.3.

Karesa II šķīdums: ūdenī izšķīdina 10,6 g kālija ferocianīda, K4 Fe(CN)6 3H2O. Papildina ar ūdeni līdz 100 ml.

3.4.

Aktīvā ogle, kas neabsorbē urīnvielu (jāpārbauda).

3.5.

Urīnviela, 0,1 % šķīdums (w/v).

4.   Iekārtas

4.1.

Rotācijas tipa maisītājs (tumblers): aptuveni 35 līdz 40 apgr./min.

4.2.

Mēģenes: 160 × 16 mm ar pieslīpēta stikla aizbāžņiem.

4.3.

Spektrofotometrs.

5.   Procedūra

5.1.   Parauga analīze

Nosver 2 g parauga ar precizitāti līdz tuvākajam mg un kopā ar 1 g aktīvās ogles (3.4. punkts) pārnes 500 ml tilpuma mērkolbā. Pievieno 400 ml ūdens un 5 ml Karesa I šķīduma (3.2. punkts), maisa apmēram 30 sekundes un pievieno 5 ml Karesa II šķīduma (3.3. punkts). Trīsdesmit minūtes maisa tumblerā. Papildina ar ūdeni līdz tilpumam, sakrata un filtrē.

Noņem 5 ml caurspīdīgā, bezkrāsainā filtrāta, pārnes mēģenēs ar pieslīpēta stikla aizbāžņiem, pievieno 5 ml 4-DMAB šķīduma (3.1. punkts) un samaisa. Mēģenes ievieto ūdens vannā 20 °C (+/– 4 °C) temperatūrā. Pēc piecpadsmit minūtēm ar spektrofotometru pie 420 nm mēra parauga šķīduma optisko blīvumu. Salīdzina ar reaģentu tukšā parauga analīzes šķīdumu.

5.2.   Kalibrēšanas līkne

Ņem pa 1, 2, 4, 5 un 10 ml urīnvielas šķīduma (3.5. punkts), pārnes 100 ml tilpuma mērkolbās un papildina ar ūdeni līdz tilpumam. Ņem 5 ml no katra šķīduma, pievieno pa 5 ml 4-DMAB šķīduma (3.1. punkts), homogenizē un iepriekš aprakstītajā veidā mēra optisko blīvumu pret kontrolšķīdumu, kas sastāv no 5 ml 4-DMAB un 5 ml ūdens, kurš nesatur urīnvielu. Konstruē kalibrēšanas līkni.

6.   Rezultātu aprēķināšana

Urīnvielas daudzumu paraugā nosaka, izmantojot kalibrēšanas līkni.

Rezultātu izsaka procentos no parauga masas.

7.   Metodes novērtējums

7.1.   Atkārtojamība

Starpība starp rezultātiem, kurus iegūst divās noteikšanās, ko ar vienu paraugu vienā un tajā pašā laboratorijā veic tas pats operators, nedrīkst pārsniegt:

—	pie 420 nm — 50 % no lielākās noteiktās vērtības, ja urīnvielas saturs ir no 3 000 mg/kg līdz 5 000 mg/kg, — 25 % no lielākās noteiktās vērtības, ja urīnvielas saturs ir no 5 000 mg/kg līdz 7 000 mg/kg, — 20 % no lielākās noteiktās vērtības, ja urīnvielas saturs ir vismaz 7 000 mg/kg;

—	pie 435 nm — 40 % no lielākās noteiktās vērtības, ja urīnvielas saturs ir no 3 000 mg/kg līdz 5 000 mg/kg, — 25 % no lielākās noteiktās vērtības, ja urīnvielas saturs ir no 5 000 mg/kg līdz 9 000 mg/kg, — 5 % no lielākās noteiktās vērtības, ja urīnvielas saturs ir vismaz 9 000 mg/kg.

7.2.   Reproducējamība

Starpība starp rezultātiem, kurus iegūst divās noteikšanās, ko veic ar vienu paraugu, bet dažādās laboratorijās un/vai dažādi operatori, nedrīkst pārsniegt:

—	pie 420 nm — 3 000 mg/kg absolūtajā vērtībā, ja urīnvielas saturs ir no 3 000 mg/kg līdz 12 000 mg/kg, — 4 500 mg/kg absolūtajā vērtībā, ja urīnvielas saturs ir vismaz 12 000 mg/kg;

—	pie 435 nm — 50 % no lielākās noteiktās vērtības, ja urīnvielas saturs ir no 3 000 mg/kg līdz 8 000 mg/kg, — 25 % no lielākās noteiktās vērtības, ja urīnvielas saturs ir vismaz 8 000 mg/kg.

8.   Salīdzinošā pētījuma rezultāti

Tika organizēts ES starplaboratoriju salīdzinājums, kurā piedalījās 18 laboratorijas. Tika analizēti (viena analīze) pieci pozitīvi atgremotāju barības paraugi (1. un 2. tabulā apzīmēti “MAT”) aklās dubultanalīzēs, bet viens tukšais atgremotāju barības paraugs tika analizēts vienā analīzē.

Atkārtojamības (r) un reproducējamības (R) robežvērtību aprēķini, kā noteikts starptautiskajās vadlīnijās, tika veikti pēc galējo punktu likvidēšanas, izmantojot derīgo vērtību dispersijas analīzi.

Aprēķinātie metodes snieguma rādītāji (atkārtojamība, reproducējamība) ir redzami nākamajās tabulās. Nevienā testētajā paraugā, tostarp tukšajā materiālā, netika konstatēti viltus pozitīvi vai viltus negatīvi rezultāti.

1. tabula

Metodes snieguma raksturlielumi attiecībā uz urīnvielu, ko mēra pie λ = 420 nm visās barības sastāvdaļās

	MAT 2	MAT 5	MAT 3	MAT 4	MAT 6
	Aitas	Govis	Aitas	Aitas	Govis
Mērķa masas daļa (mg kg-1)	3 000	5 000	7 001	9 036	11 000
Vidējā masas daļa (mg kg-1)	4 241	6 993	7 830	9 962	12 071
Reproducējamības standartnovirze sR (mg kg-1)	1 141	1 303	985	994	1 711
Atkārtojamības standartnovirze sr (mg kg-1)	723	601	549	712	737
Reproducējamības relatīvā standartnovirze RSDR (%)	27	19	13	10	14
Atkārtojamības relatīvā standartnovirze RSDr (%)	17	9	7	7	6
Reproducējamības robeža, R [R = 2,8 × sR ]	3 195	3 649	2 759	2 784	4 790
Atkārtojamības robeža, r [r = 2,8 × sr ]	2 024	1 684	1 536	1 994	2 064

2. tabula

Metodes snieguma raksturlielumi attiecībā uz urīnvielu, ko mēra pie λ = 435 nm visās barības sastāvdaļās

	MAT 2	MAT 5	MAT 3	MAT 4	MAT 6
	Aitas	Govis	Aitas	Aitas	Govis
Mērķa masas daļa (mg kg-1)	3 000	5 000	7 001	9 036	11 000
Vidējā masas daļa (mg kg-1)	4 101	6 467	7 890	10 062	11 642
Reproducējamības standartnovirze sR (mg kg-1)	706	1 194	675	745	1 378
Atkārtojamības standartnovirze sr (mg kg-1)	570	628	613	196	167
Reproducējamības relatīvā standartnovirze RSDR (%)	17	18	9	7	12
Atkārtojamības relatīvā standartnovirze RSDr (%)	14	10	8	2	1
Reproducējamības robeža, R [R = 2,8 × sR ]	1 977	3 344	1 889	2 087	3 859
Atkārtojamības robeža, r [r = 2,8 × sr ]	1 596	1 759	1 715	549	467

9.   Novērojumi

9.1.

Ja urīnvielas saturs pārsniedz 3 %, tad paraugu samazina līdz 1 g vai sākotnēji pagatavoto šķīdumu atšķaida tā, lai 500 mililitros nebūtu vairāk par 50 mg urīnvielas.

9.2.

Ja urīnvielas saturs ir zems, tad parauga iesvara masu palielina, ievērojot nosacījumu, ka no tā iegūtais filtrāts paliek caurspīdīgs un bezkrāsains.

9.3.

Ja paraugs satur tādus vienkāršus slāpekļa savienojumus kā aminoskābes, tad optisko blīvumu mēra pie 420 nm vai 435 nm.

E.   AMINOSKĀBJU (IZŅEMOT TRIPTOFĀNU) NOTEIKŠANA

Analīzes metodes aminoskābju (izņemot triptofānu) noteikšanai ir šādas:

—	EN ISO 13903 “Dzīvnieku barība. Aminoskābju satura noteikšana”,

—	EN ISO 17180 “Dzīvnieku barība. Lizīna, metionīna un treonīna noteikšana komerciālos aminoskābju produktos un premiksos”  (4),

—	analīzes metode, kā aprakstīts turpmāk 1.–10. punktā.

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt brīvās (sintētiskās un dabīgās) un kopējās (ar peptīdsaitēm saistītās un brīvās) aminoskābes barībā, barības maisījumos un premiksos, kas satur mazāk nekā 10 % (5) katras aminoskābes, izmantojot aminoskābju analizētāju. To izmanto, lai noteiktu šādas aminoskābes: cist(e)īns, metionīns, lizīns, treonīns, alanīns, arginīns, aspartāmskābe, glutamīnskābe, glicīns, histidīns, izoleicīns, leicīns, fenilalanīns, prolīns, serīns, tirozīns un valīns.

Šīs metode nešķir dažādus aminoskābju sāļus un nediferencē aminoskābju D un L formas. To nevar izmantot, lai noteiktu triptofāna un aminoskābju hidroksianalogus.

2.   Princips

2.1.   Brīvās aminoskābes

Brīvās aminoskābes ekstrahē ar atšķaidītu sālsskābi. Līdzekstrahētās slāpekļa makromolekulas izgulsnē ar sulfosalicilskābi un atdala filtrējot. Filtrēto šķīdumu koriģē līdz pH 2,20. Aminoskābes sadala ar jonu apmaiņas hromatogrāfiju un pēc reakcijas ar ninhidrīnu nosaka fotometriski pie 570 nm.

2.2.   Kopējās aminoskābes

Procedūru izvēlas atkarībā no nosakāmajām aminoskābēm. Pirms hidrolīzes cist(e)īns un metionīns jāoksidē attiecīgi līdz cisteīnskābei un metionīna sulfonam. Tirozīns jānosaka neoksidētu paraugu hidrolizātos. Visas pārējās 1. punktā (Mērķis un tvērums) minētās aminoskābes var noteikt oksidētā vai neoksidētā paraugā.

Oksidēšanu veic 0 °C temperatūrā ar peroksiskudrskābes/fenola maisījumu. Oksidēšanas reaģenta pārpalikumu sadala ar nātrija disulfītu. Oksidēto vai neoksidēto paraugu 23 stundas hidrolizē ar sālsskābi (3.20. punkts). Hidrolizātu koriģē līdz pH 2,20. Aminoskābes sadala ar jonu apmaiņas hromatogrāfiju un pēc reakcijas ar ninhidrīnu nosaka fotometriski pie 570 nm (440 nm prolīnam).

3.   Reaģenti

Jāizmanto ūdens bidestilāts vai līdzvērtīgas kvalitātes ūdens (vadītspēja < 10 μS).

3.1.

Ūdeņraža peroksīds, w (w/w) = 30 %.

3.2.

Skudrskābe, w (w/w) = 98-100 %.

3.3.

Fenols.

3.4.

Nātrija disulfīts.

3.5.

Nātrija hidroksīds.

3.6.

5-sulfosalicilskābes dihidrāts.

3.7.

Sālsskābe, blīvums apmēram 1,18 g/ml.

3.8.

Trinātrija citrāta dihidrāts.

3.9.

2,2’-tiodietanols (tiodiglikols).

3.10.

Nātrija hlorīds.

3.11.

Ninhidrīns.

3.12.

Petrolēteris, viršanas diapazons 40–60 °C.

3.13.

Norleicīns vai cits savienojums, kas piemērots izmantošanai par iekšējo standartu.

3.14.

Slāpekļa gāze (< 10 ppm skābekļa).

3.15.

1-oktanols.

3.16.

Aminoskābes.

3.16.1.

Standartvielas, kas minētas 1. punktā (Mērķis un tvērums). Tīri savienojumi, kuri nesatur kristalizācijas ūdeni. Žāvē vakuumā virs P205 vai H2SO4 vienu nedēļu pirms izmantošanas.

3.16.2.

Cisteīnskābe.

3.16.3.

Metionīnsulfons.

3.17.

Nātrija hidroksīda šķīdums, c = 7,5 mol/l: ūdenī atšķaida 300 g NaOH (3.5. punkts) un papildina līdz vienam litram.

3.18.

Nātrija hidroksīda šķīdums, c = 1 mol/l: ūdenī atšķaida 40 g NaOH (3.5. punkts) un papildina līdz vienam litram.

3.19.

Skudrskābes–fenola šķīdums: samaisa 889 g skudrskābes (3.2. punkts) ar 111 g ūdens un pievieno 4,73 g fenola (3.3. punkts).

3.20.

Hidrolīzes maisījums, c = 6 mol HCl/l, kas satur 1 g fenola/l: pievieno 1 g fenola (3.3. punkts) uz 492 ml HCl (3.7. punkts) un papildina līdz vienam litram ar ūdeni.

3.21.

Ekstrakcijas maisījums, c = 0,1 mol HCl/l, kas satur 2 % tiodiglikola: 8,2 ml HCl (3.7. punkts) atšķaida apmēram ar 900 ml ūdens, pievieno 20 ml tiodiglikola (3.9. punkts) un papildina līdz vienam litram ar ūdeni (3.7. un 3.9. punktā minētās vielas tieši nejaukt).

3.22.

5-sulfosalicilskābe, ß = 6 %: izšķīdina 60 g 5-sulfosalicilskābes (3.6. punkts) ūdenī un papildina līdz vienam litram ar ūdeni.

3.23.

Oksidēšanas maisījums (peroksiskudrskābe–fenols): nelielā vārglāzē samaisa 0,5 ml ūdeņraža peroksīda (3.1. punkts) ar 4,5 ml skudrskābes un fenola šķīduma (3.19. punkts). Iztur 20–30 °C temperatūrā vienu stundu, lai izveidojas peroksiskudrskābe, tad atdzesē ledusvannā (15 min), pirms pievieno paraugam. Uzmanību: izvairīties no saskares ar ādu un valkāt aizsargapģērbu!

3.24.

Citrāta buferšķīdums, c = 0,2 mol Na+/l, pH 2,20: izšķīdina 19,61 g nātrija citrāta (3.8. punkts), 5 ml tiodiglikola (3.9. punkts), 1 g fenola (3.3. punkts) un 16,50 ml HCl (3.7. punkts) apmēram 800 mililitros ūdens. Koriģē pH līmeni līdz 2,20. Papildina ar ūdeni līdz vienam litram.

3.25.

Eluācijas buferšķīdumi, sagatavoti atbilstoši izmantotā analizētāja (4.9. punkts) apstākļiem.

3.26.

Ninhidrīna reaģents, sagatavots atbilstoši izmantotā analizētāja apstākļiem (4.9. punkts).

3.27.

Aminoskābju standarta šķīdumi. Minētos šķīdumus uzglabā temperatūrā zem 5 °C.

3.27.1.

Aminoskābju rezerves standartšķīdums (3.16.1. punkts). c = 2,5 μmol/ml no katra sālsskābē. Var iegūt komerciāli.

3.27.2.

Cisteīnskābes un metionīna sulfona rezerves standartšķīdums, c = 1,25 μmol/ml. Izšķīdina 0,2115 g cisteīnskābes (3.16.2. punkts) un 0,2265 g metionīna sulfona (3.16.3. punkts) citrāta buferšķīdumā (3.24. punkts) viena litra mērkolbā un papildina līdz zīmei ar citrāta buferšķīdumu. Uzglabā temperatūrā, kas zemāka par 5 °C, ne ilgāk kā 12 mēnešus. Minēto šķīdumu neizmanto, ja rezerves standartšķīdums (3.27.1. punkts) satur cisteīnskābi un metionīna sulfonu.

3.27.3.

Iekšējā standarta rezerves standartšķīdums, piemēram, norleicīns, c = 20 μmol/ml. Izšķīdina 0,6560 g norleicīna (3.13. punkts) citrāta buferšķīdumā (3.24. punkts) mērkolbā un papildina līdz 250 ml ar citrāta buferšķīdumu. Uzglabā temperatūrā, kas zemāka par 5 °C, ne ilgāk kā sešus mēnešus.

3.27.4.

Standarta aminoskābju kalibrēšanas šķīdums izmantošanai ar hidrolizātiem, c = 5 nmol/50 μl cisteīnskābes un metionīnsulfona un c = 10 nmol/50 μl pārējo aminoskābju. Izšķīdina 2,2 g nātrija hlorīda (3.10. punkts) 100 ml tilpuma vārglāzē ar 30 ml citrāta buferšķīduma (3.24. punkts). Pievieno 4,00 ml aminoskābju rezerves standartšķīduma (3.27.1. punkts), 4,00 ml cisteīnskābes un metionīnsulfona rezerves standartšķīduma (3.27.2. punkts) un 0,50 ml iekšējā standarta rezerves standartšķīduma (3.27.3. punkts), ja to izmanto. Koriģē pH līmeni līdz 2,20, izmantojot nātrija hidroksīdu (3.18. punkts). Kvantitatīvi pārnes 50 ml mērkolbā un papildina līdz zīmei ar citrāta buferšķīdumu (3.24. punkts), un samaisa. Uzglabā temperatūrā, kas zemāka par 5 °C, ne ilgāk kā 3 mēnešus. Skatīt arī 9.1. Novērojumu punktu.

3.27.5.

Standarta aminoskābju kalibrēšanas šķīdums izmantošanai ar hidrolizātiem, kas sagatavoti atbilstoši 5.3.3.1. punktam, un izmantošanai ar ekstraktiem (5.2. punkts). Kalibrēšanas šķīdumu sagatavo saskaņā ar 3.27.4. punktu, tikai nepievieno nātrija hlorīdu. Uzglabā temperatūrā, kas zemāka par 5 °C, ne ilgāk kā 3 mēnešus.

4.   Iekārtas

4.1.

100 vai 250 ml apaļkolba ar atteces kondensatoru.

4.2.

100 ml borsilikāta stikla pudele ar skrūvējamu korķi ar gumijas/teflona drīvējumu (piemēram, Duran, Schott) izmantošanai krāsnī.

4.3.

Krāsns ar mehānisko ventilāciju un temperatūras regulatoru, kura precizitāte ir augstāka par ± 2 oC.

4.4.

pH mērītājs (trīs skaitļi aiz komata).

4.5.

Membrānfiltrs (0,22 μm).

4.6.

Centrifūga.

4.7.

Rotācijas vakuumiztvaicētājs.

4.8.

Mehāniskais kratītājs vai magnētiskais maisītājs.

4.9.

Aminoskābju analizētājs vai HPLC iekārta ar jonu apmaiņas kolonnu, ierīce ninhidrīnam, pēckolonnas derivatizācija un fotometrs. Kolonnu piepilda ar sulfonētiem polistirola sveķiem, kas spēj atdalīt aminoskābes citu no citas un no pārējiem ninhidrīnpozitīviem materiāliem. Plūsmu bufera un ninhidrīna līnijā nodrošina sūkņi, kuru plūsmas stabilitāte ir ± 0,5 % periodā, kas ietver gan standarta kalibrēšanas norisi, gan parauga analīzi. Ar dažiem aminoskābju analizētājiem var izmantot hidrolīzes procedūras, kurās hidrolizātā nātrija koncentrācija ir c = 0,8 mol/l un hidrolizāts satur visu atlikušo skudrskābi no oksidācijas posma. Pārējās pietiekami labi neatdala dažas aminoskābes, ja hidrolizāts satur skudrskābes pārpalikumu un/vai augstu nātrija jonu koncentrāciju. Tādā gadījumā skābes tilpumu samazina, pēc hidrolīzes un pirms pH līmeņa korekcijas iztvaicējot apmēram līdz 5 ml. Iztvaicēšanu veic vakuumā augstākais 40 °C temperatūrā.

5.   Procedūra

5.1.   Parauga sagatavošana

Paraugu samaļ, lai tas izsijātos caur sietu ar 0,5 mm acojumu. Paraugi, kuros ir liels mitruma saturs, pirms malšanas vai nu jāizkaltē temperatūrā, kas nepārsniedz 50 °C, vai jāizžāvē ar izsaldēšanu. Paraugus, kuros ir liels tauku saturs, pirms malšanas ekstrahē ar petrolēteri (3.12. punkts).

5.2.   Brīvo aminoskābju noteikšana barībā un premiksos

Attiecīgu daudzumu (1–5 g) sagatavotā parauga (5.1. punkts) ar precizitāti līdz 0,2 mg iesver koniskā kolbā un pievieno 100,0 ml ekstrakcijas maisījuma (3.21. punkts). Maisījumu 60 minūtes krata, izmantojot mehānisko kratītāju vai magnētisko maisītāju (4.8. punkts). Ļauj nogulsnēm nogulsnēties un 10,0 ml šķīduma augšējā slāņa ar pipeti iepilina 100 ml vārglāzē.

Pievieno 5,0 ml sulfosalicilskābes šķīduma (3.22. punkts), vienlaikus maisot, un turpina maisīt ar magnētisko maisītāju piecas minūtes. Šķīduma augšējo slāni filtrē vai centrifugē, lai atdalītu visas nogulsnes. Ievieto 10,0 ml iegūtā šķīduma 100 ml vārglāzē un koriģē pH līmeni līdz 2,20, izmantojot nātrija hidroksīda šķīdumu (3.18. punkts), pārnes uz attiecīga tilpuma mērkolbu, izmantojot citrāta buferšķīdumu (3.24. punkts), un papildina līdz zīmei ar buferšķīdumu (3.24. punkts).

Ja izmanto iekšējo standartu, tad pievieno 1,00 ml iekšējā standarta (3.27.3. punkts) uz katriem 100 ml galīgā šķīduma un papildina līdz zīmei ar buferšķīdumu (3.24. punkts).

Veic nākamo hromatogrāfijas posmu atbilstoši 5.4. punktam.

Ja ekstraktus nepārbauda tajā pašā dienā, tad tie jāuzglabā temperatūrā, kas zemāka par 5 °C.

5.3.   Kopējo aminoskābju noteikšana

5.3.1.   Oksidācija

No 0,1 līdz 1 g sagatavotā parauga (5.1. punkts) ar precizitāti līdz 0,2 mg iesver:

—	100 ml apaļkolbā (4.1. punkts) vaļējai hidrolīzei (5.3.2.3. punkts) vai

—	250 ml apaļkolbā (4.1. punkts), ja ir prasīta zema nātrija koncentrācija (5.3.3.1. punkts), vai

—	100 ml pudelē ar skrūvējamu korķi (4.2. punkts) slēgtai hidrolīzei (5.3.2.4. punkts).

Nosvērtajā apjomā, no kura ņem paraugu, slāpekļa saturam jābūt apmēram 10 mg un mitruma saturam – ne vairāk par 100 mg.

Kolbu/pudeli ievieto ledusvannā un atdzesē līdz 0 °C, pievieno 5 ml oksidēšanas maisījuma (3.23. punkts) un samaisa, izmantojot stikla lāpstiņu ar liektu galu. Kolbu/pudeli, kurā ir lāpstiņa, cieši noslēdz ar hermētisku plēvi, ievieto ledusvannu ar noslēgto trauku ledusskapī 0 °C temperatūrā un atstāj uz 16 stundām. Pēc 16 stundām izņem no ledusskapja un sadala oksidēšanas reaģenta pārpalikumu, pievienojot 0,84 g nātrija disulfīta (3.4. punkts).

Rīkojas, kā noteikts 5.3.2.1. punktā.

5.3.2.   Hidrolīze

5.3.2.1.

Oksidēto paraugu hidrolīze Oksidētajam paraugam, kas sagatavots atbilstoši 5.3.1. punktam, pievieno 25 ml hidrolīzes maisījuma (3.20. punkts), raugoties, lai tiktu noskalotas visas parauga atliekas, kas pielipušas trauka malām un lāpstiņai. Atkarībā no izmantotās hidrolīzes procedūras rīkojas, kā noteikts 5.3.2.3. vai 5.3.2.4. punktā.

5.3.2.2.

Neoksidēto paraugu hidrolīze 100 ml vai 250 ml apaļkolbā (4.1. punkts) vai 100 ml pudelē, kas aprīkota ar skrūvējamu vāciņu (4.2. punkts), ar precizitāti līdz 0,2 mg iesver no 0,1 līdz 1 g sagatavotā parauga (5.1. punkts). Slāpekļa saturam iesvērtajā analizējamā paraugā jābūt apmēram 10 mg. Uzmanīgi pievieno 25 ml hidrolīzes maisījuma (3.20. punkts) un samaisa ar paraugu. Rīkojas, kā noteikts 5.3.2.3. vai 5.3.2.4. punktā.

5.3.2.3.

Atvērtā hidrolīze Maisījumam kolbā (kas sagatavots atbilstoši 5.3.2.1. vai 5.3.2.2. punktam) pievieno trīs stikla lodītes un vāra, maisījumam attecē nepārtraukti burbuļojot 23 stundas. Pēc hidrolīzes pabeigšanas kondensatoru noskalo ar 5 ml citrāta buferšķīduma (3.24. punkts). Kolbu atvieno un atdzesē ledusvannā. Rīkojas, kā noteikts 5.3.3. punktā.

5.3.2.4.

Slēgtā hidrolīze Pudeli ar maisījumu, kas sagatavots saskaņā ar 5.3.2.1. vai 5.3.2.2. punktu, ievieto krāsnī (4.3. punkts) 110 °C temperatūrā. Pirmajā stundā, lai novērstu spiediena uzkrāšanos (kas notiek gāzveida vielu veidošanās dēļ) un lai novērstu sprādzienu, uz trauka augšas uzliek skrūvējamu vāciņu. Trauku neaizver ar vāciņu. Pēc vienas stundas trauku aizver ar vāciņu un atstāj krāsnī (4.3. punkts) 23 stundas. Pēc hidrolīzes pabeigšanas pudeli izņem no krāsns, uzmanīgi atver pudeles vāciņu un pudeli ieliek ledusvannā. Atstāj atdzist. Atkarībā no procedūras, kādu izmanto pH līmeņa korekcijai (5.3.3. punkts), kvantitatīvi pārnes pudeles saturu 250 ml vārglāzē vai 250 ml apaļkolbā, izmantojot citrāta buferšķīdumu (3.24. punkts). Rīkojas, kā noteikts 5.3.3. punktā.

5.3.3.   pH līmeņa korekcija

Lai koriģētu pH līmeni, atkarībā no aminoskābes analizētāja (4.9. punkts) nātrija tolerances rīkojas atbilstoši 5.3.3.1. vai 5.3.3.2. punktam.

5.3.3.1.

Hromatogrāfijas sistēmām (4.9. punkts), kurām nepieciešama zema nātrija koncentrācija Ja izmanto aminoskābju analizētājus, kuriem nepieciešama zema nātrija koncentrācija (kad skābes tilpums jāsamazina), ieteicams izmantot iekšējās rezerves standartšķīdumu (3.27.3. punkts). Tādā gadījumā hidrolizātam pirms iztvaicēšanas pievieno 2,00 ml iekšējās rezerves standartšķīduma (3.27.3. punkts). Pievieno divus pilienus 1-oktanola (3.15. punkts) hidrolizātam, kas iegūts saskaņā ar 5.3.2.3. vai 5.3.2.4. punktu. Izmantojot rotācijas iztvaicētāju (4.7. punkts), vakuumā un 40 °C grādu temperatūrā samazina tilpumu līdz 5–10 ml. Ja tilpumu nejauši samazina līdz mazāk nekā 5 ml, tad hidrolizāts jāizmet un analīze jāsāk no jauna. Ar nātrija hidroksīda šķīdumu (3.18. punkts) koriģē pH līmeni līdz 2,20 un rīkojas, kā noteikts 5.3.4. punktā.

5.3.3.2.

Visiem pārējiem aminoskābju analizētājiem (4.9. punkts) Hidrolizātus, kas iegūti saskaņā ar 5.3.2.3. vai 5.3.2.4. punktu, daļēji neitralizē un, uzmanīgi maisot, pievieno 17 ml nātrija hidroksīda šķīduma (3.17. punkts), un nodrošina, lai temperatūra būtu zem 40 °C. Koriģē pH līmeni līdz 2,20 istabas temperatūrā, izmantojot nātrija hidroksīda šķīdumu (3.17. punkts) un visbeidzot – nātrija hidroksīda šķīdumu (3.18. punkts). Pāriet pie 5.3.4. punkta.

5.3.4.   Parauga šķīdums hromatogrāfijai

Kvantitatīvi pārnes pH koriģēto hidrolizātu (5.3.3.1. vai 5.3.3.2. punkts) ar citrāta buferšķīdumu (3.24. punkts) 200 ml tilpuma mērkolbā un papildina līdz zīmei ar buferšķīdumu (3.24. punkts).

Ja iekšējais standarts nav jau izmantots, tad pievieno 2,00 ml iekšējā standarta (3.27.3. punkts) un papildina līdz zīmei ar citrāta buferšķīdumu (3.24. punkts). Rūpīgi samaisa.

Pāriet pie hromatogrāfijas posma (5.4. punkts).

Ja parauga šķīdumus nepārbauda tajā pašā dienā, tad tie jāuzglabā temperatūrā, kas zemāka par 5 °C.

5.4.   Hromatogrāfija

Pirms hromatogrāfijas ekstraktu (5.2. punkts) vai hidrolizātu (5.3.4. punkts) sasilda līdz istabas temperatūrai. Maisījumu sakrata un piemērotu daudzumu izfiltrē caur 0,22 μm membrānfiltru (4.5. punkts). Iegūto dzidro šķīdumu pakļauj jonu apmaiņas hromatogrāfijai, izmantojot aminoskābju analizētāju (4.9. punkts).

Injekciju var veikt manuāli vai automātiski. Ir svarīgi, lai kolonnā standartu un paraugu analīzei tiktu pievienots vienāds šķīduma daudzums ± 0,5 %, izņemot gadījumus, kad izmanto iekšējo standartu, un lai nātrija/aminoskābes proporcijas standarta un parauga šķīdumos būtu pēc iespējas līdzīgākas.

Parasti kalibrēšanas posmu biežums ir atkarīgs no ninhidrīna reaģenta stabilitātes un analīžu sistēmas. Standartu vai paraugu atšķaida ar citrāta buferšķīdumu (3.24. punkts), lai uzrādītu standarta smailes laukumu 30–200 % apmērā no parauga aminoskābes smailes laukuma.

Aminoskābju hromatogrāfija nedaudz atšķirsies atkarībā no izmantotā analizētāja tipa un sveķiem. Izvēlētajai sistēmai jāspēj atdalīt aminoskābes citu no citas un no ninhidrīnpozitīviem materiāliem. Darbības diapazonā hromatogrāfiskajai sistēmai jāsniedz lineāra atbilde uz pārmaiņām to aminoskābju daudzumos, ko pievieno kolonnā.

Kad analizē (nosakāmo aminoskābju) ekvimolāru šķīdumu, tad hromatogrāfijas posma laikā piemēro tālāk minētās minimuma un maksimuma attiecības. Tādam ekvimolāram šķīdumam jāsatur vismaz 30 % no katras aminoskābes maksimālās slodzes, ko var precīzi izmērīt, izmantojot aminoskābju analizētāja sistēmu (4.9. punkts).

Lai atdalītu treonīnu-serīnu, minimuma un maksimuma attiecība zemākajai no divām aminoskābēm, kuras pārklājas hromatogrammā, nedrīkst pārsniegt 2:10 (ja nosaka tikai cist(e)īnu, metionīnu, treonīnu un lizīnu, tad nepietiekama atdalīšana no blakusesošajām smailēm negatīvi ietekmēs noteikšanu). Visām pārējām aminoskābēm atdalījumam jābūt precīzākam par 1:10.

Sistēmai jānodrošina, lai lizīns tiktu atdalīts no “lizīna artefaktiem” un ornitīna.

6.   Rezultātu aprēķināšana

Parauga un standarta smaiļu laukumu mēra katrai atsevišķai aminoskābei un aprēķina aminoskābes (X) daudzumu gramos uz kilogramu parauga.

Ja izmanto iekšējo standartu, reizina ar:

A	=	smailes laukums, hidrolizāts vai ekstrakts,
B	=	smailes laukums, kalibrēšanas standartšķīdums,
C	=	smailes laukums, iekšējais standarts hidrolizātā vai ekstraktā,
D	=	smailes laukums, iekšējais standarts, kalibrēšanas standartšķīdums,
M	=	nosakāmās aminoskābes molmasa,
c	=	standarta koncentrācija μmol/ml,
m	=	parauga svars (g) (koriģēts līdz sākotnējam svaram, ja kaltēts vai attaukots),
V	=	ml kopējā hidrolizāta (5.3.4. punkts) vai ml ekstrakta aprēķinātā kopējā atšķaidījuma tilpuma (6.1. punkts).

Cistīnu un cisteīnu nosaka kā cisteīnskābi oksidētā parauga hidrolizātos, bet aprēķina kā cistīnu (C6H12N2O4S2, M 240, g/mol), izmantojot M 120,15 g/mol (= 0,5 × 240,30 g/mol).

Metionīnu nosaka kā metionīna sulfonu oksidētā parauga hidrolizātos, bet aprēķina kā metionīnu, izmantojot metionīna M: 149,21 g/mol.

Pievienoto brīvo metionīnu nosaka pēc tam, kad tas ekstrahēts kā metionīns, aprēķinam izmanto to pašu M.

6.1.

Ekstraktu kopējo atšķaidījuma tilpumu (F), lai noteiktu brīvās aminoskābes (5.2. punkts), aprēķina šādi: V = galīgā ekstrakta tilpums.

7.   Metodes novērtējums

Minēto metodi pārbaudīja starptautiskā līmenī 1990. gadā, salīdzinot rezultātus starp laboratorijām, izmantojot četras dažādas barības (barības maisījumu cūkām, barības maisījumu broileriem, proteīnu koncentrātu un premiksu).

Piezīme.

Metode ir pārbaudīta otrā starptautiskā pētījumā 2003. gadā, salīdzinot rezultātus starp laboratorijām, izmantojot broileru nobarošanas beigu posma barības, broileru nobarošanas sākuma posma barības, kukurūzas, zivju miltu un mājputnu miltu neatpazīstamu paraugu pārus. Sīkāku informāciju skatīt EN ISO 13903.

1990. gadā veiktās salīdzināšanas vidējo un standartnoviržu rezultāti, kas iegūti pēc galējo punktu likvidēšanas, ir norādīti tabulās šajā punktā.

Vidējie lielumi g/kg

Standart-materiāls	Aminoskābe
	Treonīns	Cist(e)īns	Metionīns	Lizīns
Barības maisījums cūkām	6,94 n = 15	3,01 n = 17	3,27 n = 17	9,55 n = 13
Barības maisījums broileriem	9,31 n = 16	3,92 n = 18	5,08 n = 18	13,93 n = 16
Proteīnu koncentrāts	22,32 n = 16	5,06 n = 17	12,01 n = 17	47,74 n = 15
Premikss	58,42 n = 16	—	90,21 n = 16	98,03 n = 16
n = iesaistīto laboratoriju skaits.

7.1.   Atkārtojamība

Iepriekš minētā savstarpējā salīdzinājuma atkārtojamība, kas izteikta kā “laboratorijas standartnovirze”, ir norādīta tālāk tabulā.

Variācijas koeficients (%) atkārtojamībai (CVr)

Standart- materiāls	Aminoskābe
	Treonīns	Cist(e)īns	Metionīns	Lizīns
Barības maisījums cūkām	1,9 n = 15	3,3 n = 17	3,4 n = 17	2,8 n = 13
Barības maisījums broileriem	2,1 n = 16	2,8 n = 18	3,1 n = 18	2,1 n = 16
Proteīnu koncentrāts	2,7 n = 16	2,6 n = 17	2,2 n = 17	2,4 n = 15
Premikss	2,2 n = 16	—	2,4 n = 16	2,1 n = 16
n = iesaistīto laboratoriju skaits.

7.2.   Reproducējamība

Starplaboratoriju standartnoviržu rezultāti, kas iegūti iepriekš minētajā savstarpējā salīdzinājumā, ir norādīti tālāk tabulā.

Variācijas koeficients (%) reproducējamībai (CVR)

Standart- materiāls	Aminoskābe
	Treonīns	Cist(e)īns	Metionīns	Lizīns
Barības maisījums cūkām	4,1 n = 15	9,9 n = 17	7,0 n = 17	3,2 n = 13
Barības maisījums broileriem	5,2 n = 16	8,8 n = 18	10,9 n = 18	5,4 n = 16
Proteīnu koncentrāts	3,8 n = 16	12,3 n = 17	13,0 n = 17	3,0 n = 15
Premikss	4,3 n = 16	—	6,9 n = 16	6,7 n = 16
n = iesaistīto laboratoriju skaits.

8.   Standartmateriālu izmantošana

Metodes pareizu piemērošanu verificē, atkārtoti mērot sertificētus standartmateriālus, kad tie ir pieejami. Ir ieteicama kalibrēšana ar sertificētu aminoskābes kalibrēšanas šķīdumu.

9.   Novērojumi

9.1.

Tā kā starp aminoskābju analizētājiem ir atšķirības, tad par pamatnostādni ņem standarta aminoskābju (skatīt 3.27.4. un 3.27.5. punktu) un hidrolizāta (skatīt 5.3.4. punktu) kalibrēšanas šķīdumu galīgās koncentrācijas. Aparāta lineārās reakcijas diapazons jāpārbauda attiecībā uz visām aminoskābēm. Standartšķīdumu atšķaida ar citrāta buferšķīdumu, lai uzrādītu smailes laukumus diapazona vidū.

9.2.

Ja izmanto augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfijas aprīkojumu, lai analizētu hidrolizātus, tad eksperimenta apstākļi jāoptimizē saskaņā ar ražotāja ieteikumiem.

9.3.

Saskaņā ar šo metodi analizējot barību, kas satur vairāk par 1 % hlorīda (koncentrātu, minerālbarību, papildbarību), var iegūt pazeminātus rezultātus attiecībā uz metionīnu, un tāpēc tā jāapstrādā īpaši.

10.   Izpildījuma kritēriji

Apkopojot rezultātus (izņemot tirozīnu), kas iegūti divos salīdzinošajos pētījumos (1990. gadā, par kuru ziņots iepriekš 7. punktā, un 2005. gadā, par kuru ziņots EN/ISO 13903), ir iegūti šādi atkārtojamības un reproducējamības kritēriji. Vērtības, kas iegūtas šajos divos starplaboratoriju testos, var nebūt piemērojamas nenorādītiem koncentrācijas diapazoniem un matricām.

10.1.   Atkārtojamība

Starpība starp rezultātiem, kurus iegūst divās noteikšanās, ko ar vienu paraugu vienā un tai pašā laboratorijā veic tas pats operators, nedrīkst pārsniegt:

—	attiecībā uz glicīnu, analīnu, lizīnu, prolīnu, glutamīnskābi, izoleicīnu un histidīnu – 6 % no lielākās kopējo aminoskābju vērtības,

—	attiecībā uz treonīnu, fenilalanīnu, metionīnu, aspartāmskābi un leicīnu – 8 % no lielākās kopējo aminoskābju vērtības,

—	attiecībā uz arginīnu un valīnu – 10 % no lielākās kopējo aminoskābju vērtības,

—	12 % no lielākās kopējās serīna aminoskābes vērtības,

—	15 % no lielākās kopējās cist(e)īna aminoskābes vērtības.

10.2.   Reproducējamība

Starpība starp rezultātiem, kurus iegūst divās noteikšanās, ko veic ar vienu paraugu, bet dažādās laboratorijās un/vai dažādi operatori, nedrīkst pārsniegt:

—	attiecībā uz glicīnu, analīnu un treonīnu – 15 % no lielākās kopējo aminoskābju vērtības,

—	attiecībā uz lizīnu, prolīnu, fenilalanīnu, metionīnu un aspartāmskābi – 20 % no lielākās kopējo aminoskābju vērtības,

—	attiecībā uz glutamīnskābi un leicīnu – 22 % no lielākās kopējo aminoskābju vērtības,

—	27 % no lielākās kopējās arginīna aminoskābes vērtības,

—	32 % no lielākās kopējās izoleicīna aminoskābes vērtības,

—	attiecībā uz valīnu un serīnu – 35 % no lielākās kopējo aminoskābju vērtības,

—	40 % no lielākās kopējās histidīna aminoskābes vērtības,

—	50 % no lielākās kopējās cist(e)īna aminoskābes vērtības.

F.   TRIPTOFĀNA NOTEIKŠANA

Analīzes metodes triptofāna noteikšanai ir šādas:

—	EN ISO 13904 “Dzīvnieku barība. Triptofāna satura noteikšana”,

—	analīzes metode, kā aprakstīts turpmāk 1.–9. punktā.

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt kopējo un brīvo triptofānu barībā. Tajā neizšķir D un L formu.

2.   Princips

Lai noteiktu kopējo triptofānu, paraugu hidrolizē sārmainos apstākļos ar piesātinātu bārija hidroksīda šķīdumu un 20 stundas karsē līdz 110 °C temperatūrai. Pēc hidrolīzes pievieno iekšējo standartu.

Lai noteiktu brīvo triptofānu, paraugu ekstrahē nedaudz skābā vidē iekšējā standarta klātbūtnē.

Triptofānu un iekšējo standartu hidrolizātā vai ekstraktā nosaka, izmantojot augstas izšķirtspējas šķidruma hromatogrāfiju (HPLC) ar fluorescences noteikšanu.

3.   Reaģenti

3.1.

Jāizmanto ūdens bidestilāts vai līdzvērtīgas kvalitātes ūdens (vadītspēja < 10 μS/cm).

3.2.

Standartviela: triptofāns (tīrība/saturs ≥ 99 %), kas izžāvēts vakuumā virs fosfora pentoksīda.

3.3.

Iekšējā standartviela: α-metil-triptofāns (tīrība/saturs ≥ 99 %), kas izžāvēts vakuumā virs fosfora pentoksīda.

3.4.

Bārija hidroksīda oktahidrāts (jārūpējas, lai Ba(OH)2.8 H2O pārmērīgi nepakļautu gaisa iedarbībai, lai izvairītos no BaCO3 veidošanās, kas varētu traucēt noteikšanu) (skatīt 9.3. Novērojumu punktu).

3.5.

Nātrija hidroksīds.

3.6.

Ortofosforskābe, w (w/w) = 85 %.

3.7.

Sālsskābe, ρ20 1,19 g/ml.

3.8.

Metanols, ekvivalents HPLC tīrības pakāpei.

3.9.

Petrolēteris, viršanas diapazons 40–60 °C.

3.10.

Nātrija hidroksīda šķīdums, c = 1 mol/l Ūdenī atšķaida 40,0 g NaOH (3.5. punkts) un papildina līdz vienam litram ar ūdeni (3.1. punkts).

3.11.

Sālsskābe, c = 6 mol/l. 492 ml HCl (3.7. punkts) papildina līdz vienam litram ar ūdeni.

3.12.

Sālsskābe, c = 1 mol/l. 82 ml HCl (3.7. punkts) papildina līdz vienam litram ar ūdeni.

3.13.

Sālsskābe, c = 0,1 mol/l. 8,2 ml HCl (3.7. punkts) papildina līdz vienam litram ar ūdeni.

3.14.

Ortofosforskābe, c = 0,5 mol/l. Paņem 34 ml ortofosforskābes (3.6. punkts) un papildina līdz vienam litram ar ūdeni (3.1. punkts).

3.15.

Koncentrēts triptofāna šķīdums (3.2. punkts), c = 2,50 μmol/ml. 500 ml tilpuma mērkolbā izšķīdina 0,2553 g triptofāna (3.2. punkts) sālsskābē (3.13. punkts) un papildina līdz zīmei ar sālsskābi (3.13. punkts). Uzglabā –18 °C temperatūrā ne ilgāk kā četras nedēļas.

3.16.

Koncentrēts iekšējais standartšķīdums, c = 2,50 μmol/ml. 500 ml tilpuma mērkolbā sālsskābē (3.13. punkts) izšķīdina 0,2728 g α-metil-triptofāna (3.3. punkts) un papildina līdz zīmei ar sālsskābi (3.13. punkts). Uzglabā –18 °C temperatūrā ne ilgāk kā četras nedēļas.

3.17.

Triptofāna kalibrēšanas standartšķīdums un iekšējais standarts. Ņem 2,00 ml koncentrēta triptofāna (3.15. punkts) šķīduma un 2,00 ml koncentrēta iekšējā standarta (α-metil-triptofāna) šķīduma (3.16. punkts). Atšķaida ar ūdeni (3.1. punkts) un metanolu (3.8. punkts) aptuveni līdz tādam pašam tilpumam un aptuveni tādai pašai metanola koncentrācijai (10–30 %) kā gatavajam hidrolizātam. Minētais šķīdums jāsagatavo svaigs pirms izmantošanas. Sagatavošanas laikā jāuzmana, lai nepiekļūst tieša saules gaisma.

3.18.

Etiķskābe.

3.19.

1,1,1-trihlor-2-metil-2-propanols.

3.20.

Etanolamīns w (w/w) > 98 %.

3.21.

1 g 1,1,1-trihlor-2-metil-2-propanola (3.19. punkts) šķīdums 100 mililitros metanola (3.8. punkts).

3.22.

Kustīgā fāze priekš HPLC: 3,00 g etiķskābes (3.18. punkts) + 900 ml ūdens (3.1. punkts) + 50,0 ml 1,1,1-trihlor-2-metil-2-propanola (3.19. punkts) šķīduma (3.21. punkts) metanolā (3.8. punkts) (1 g/100 ml). pH līmeni koriģē līdz 5,00 (3.20. punkts). Papildina ar ūdeni līdz 1 000 ml (3.1. punkts).

4.   Iekārtas

4.1.

HPLC iekārta ar spektrofluorimetra detektoru.

4.2.

Šķidrumu hromatogrāfa kolonna, 125 × 4 mm, C18, 3 μm iesaiņojums, vai līdzvērtīga.

4.3.

pH mērītājs.

4.4.

Polipropilēna kolba, 125 ml tilpums, ar platu kaklu un skrūvējamu korķi.

4.5.

Membrānfiltrs, 0,45 μm.

4.6.

Autoklāvs, 110 (± 2) °C, 1,4 (± 0,1) bāri.

4.7.

Mehāniskais kratītājs vai magnētiskais maisītājs.

4.8.

Virpuļmikseris.

5.   Procedūra

5.1.   Paraugu sagatavošana

Paraugu samaļ, lai tas izsijātos caur sietu ar 0,5 mm acojumu. Paraugi, kuros ir liels mitruma saturs, pirms malšanas vai nu jāizkaltē temperatūrā, kas nepārsniedz 50 °C, vai jāizžāvē ar izsaldēšanu. Paraugus, kuros ir liels tauku saturs, pirms malšanas ekstrahē ar petrolēteri (3.9. punkts).

5.2.   Brīvā triptofāna noteikšana (ekstrakts)

Attiecīgu apjomu (1–5 g) sagatavotā parauga (5.1. punkts) ar precizitāti līdz 1 mg iesver koniskā kolbā. Pievieno 100,0 ml sālsskābes (3.13. punkts) un 5,00 ml koncentrēta iekšējā standartšķīduma (3.16. punkts). Krata vai maisa 60 minūtes, izmantojot mehānisko kratītāju vai magnētisko maisītāju (4.7. punkts). Ļauj nogulsnēm nogulsnēties un 10,0 ml šķīduma augšējā slāņa ar pipeti iepilina vārglāzē. Pievieno 5 ml ortofosforskābes (3.14. punkts). Koriģē pH līmeni līdz 3, izmantojot nātrija hidroksīdu (3.10. punkts). Pievieno pietiekami daudz metanola (3.8. punkts), lai galīgajā tilpumā metanola koncentrācija būtu no 10% līdz 30 %. Pārnes attiecīga tilpuma kolbā un atšķaida ar ūdeni līdz tilpumam, kas vajadzīgs hromatogrāfijai (aptuveni tikpat, cik ir kalibrēšanas standartšķīdums (3.17. punkts)).

Izfiltrē dažus ml šķīduma caur 0,45 μm membrānfiltru (4.5. punkts), pirms šķīdumu injicē HPLC kolonnā. Veic nākamo hromatogrāfijas posmu atbilstoši 5.4. punktam.

Standartšķīdums un ekstrakti jāsargā no tiešas saules gaismas. Ja ekstraktus nav iespējams analizēt tajā pašā dienā, tad tos var uzglabāt 5 °C temperatūrā ne ilgāk kā trīs dienas.

5.3.   Kopējā triptofāna (hidrolizāta) noteikšana

No 0,1 līdz 1 g sagatavotā parauga (5.1. punkts) ar precizitāti līdz 0,2 mg iesver polipropilēna kolbā (4.4. punkts). Slāpekļa saturs iesvērtajā analizējamā paraugā ir apmēram 10 mg. Pievieno 8,4 g bārija hidroksīda oktahidrāta (3.4. punkts) un 10 ml ūdens. Samaisa virpuļmikserī (4.8. punkts) vai ar magnētisko maisītāju (4.7. punkts). Atstāj maisījumā ar teflonu pārklātu magnētu. Trauka sienas noskalo ar 4 ml ūdens. Uzliek skrūvējamu korķi un vaļīgi aiztaisa kolbu. Pārvieto uz autoklāvu (4.6. punkts) ar verdošu ūdeni un tvaicē 30–60 minūtes. Aizver autoklāvu un tur karsē 110 (± 2) °C temperatūrā 20 stundas.

Pirms autoklāva atvēršanas temperatūru samazina, lai tā būtu nedaudz zem 100 °C. Lai novērstu Ba(OH)2.8 H2O kristalizāciju, siltajam maisījumam pievieno 30 ml istabas temperatūras ūdens. Viegli sakrata vai samaisa. Pievieno 2,00 ml koncentrēta iekšējā standarta (α-metil-triptofāna) šķīduma (3.16. punkts). Atdzesē traukus ūdenī/ledusvannā 15 minūtes.

Tad pievieno 5 ml ortofosforskābes (3.14. punkts). Trauku tur dzesēšanas vannā un neitralizē ar HCl (3.11. punkts), vienlaikus maisot, un pH līmeni koriģē līdz 3,0, izmantojot HCl (3.12. punkts). Pievieno pietiekami daudz metanola, lai galīgajā tilpumā metanola koncentrācija būtu no 10% līdz 30 %. Pārnes atbilstoša tilpuma kolbā un atšķaida ar ūdeni līdz tilpumam, kas noteikts hromatogrāfijas vajadzībām (piemēram, 100 ml). Pievienojot metanolu, neveidojas nogulsnes.

Pirms šķīdumu injicē HPLC kolonnā, izfiltrē dažus ml šķīduma caur 0,45 μm membrānfiltru (4.5. punkts). Veic nākamo hromatogrāfijas posmu atbilstoši 5.4. punktam.

Standartšķīdums un hidrolizāti jāsargā no tiešas saules gaismas. Ja hidrolizātus nav iespējams izanalizēt tajā pašā dienā, tad tos var uzglabāt 5 °C temperatūrā ne ilgāk kā trīs dienas.

5.4.   HPLC noteikšana

Orientējoši izokrātiskajai eluācijai piedāvā šādus parametrus; var izmantot citus parametrus, ja tie nodrošina līdzvērtīgus rezultātus (skatīt arī 9.1. un 9.2. Novērojumu punktu).

HPLC kolonna (4.2. punkts):	125 × 4 mm, C18, 3 μm iesaiņojums, vai līdzvērtīga
Kolonnas temperatūra:	istabas temperatūra
Kustīgā fāze (3.22. punkts):	3,00 g etiķskābes (3.18. punkts) + 900 ml ūdens (3.1. punkts) + 50,0 ml 1,1,1-trihlor-2-metil-2-propanola (3.19. punkts) šķīdums (3.21. punkts) metanolā (3.8. punkts) 1 g/100 ml). pH līmeni koriģē līdz 5,00, izmantojot etanolamīnu (3.20. punkts). Papildina ar ūdeni līdz 1 000  ml (3.1. punkts)
Plūsmas ātrums:	1 ml/min
Kopējais norises laiks:	apmēram 34 min
Noteikšanas viļņa garums:	ierosa 280 nm, emisija 356 nm
Injekcijas tilpums:	20 μl

6.   Rezultātu aprēķināšana

Aprēķina triptofāna (X) daudzumu gramos uz 100 g parauga.

A	=	iekšējā standarta smailes laukums, kalibrēšanas standartšķīdums (3.17. punkts),
B	=	triptofāna smailes laukums, ekstrakts (5.2. punkts) vai hidrolizāts (5.3. punkts),
V1	=	koncentrētā triptofāna šķīduma (3.15. punkts) tilpums mililitros (2 ml), ko pievieno kalibrēšanas šķīdumam (3.17. punkts),
c	=	koncentrētā triptofāna šķīduma (3.15. punkts) koncentrācija μmol/ml (= 2,50), ko pievieno kalibrēšanas šķīdumam (3.17. punkts),
V2	=	koncentrētā iekšējā standartšķīduma (3.16. punkts) tilpums mililitros, ko pievieno ekstrahēšanas laikā (5.2. punkts) (= 5,00 ml) vai hidrolizātam (5.3. punkts) (= 2,00 ml),
C	=	iekšējā standarta smailes laukums, ekstrakts (5.2. punkts) vai hidrolizāts (5.3. punkts),
D	=	triptofāna smailes laukums, kalibrēšanas standartšķīdums (3.17. punkts),
V3	=	koncentrētā iekšējā standartšķīduma (3.16. punkts) tilpums mililitros (= 2,00 ml), ko pievieno kalibrēšanas standartšķīdumam (3.17. punkts),
m	=	parauga svars gramos (koriģēts līdz sākotnējam svaram, ja kaltēts un/vai attaukots),
M	=	triptofāna molmasa (= 204,23 g/mol).

7.   Atkārtojamība

Starpība starp rezultātiem, kas iegūti divās paralēlās noteikšanās, kuras veiktas ar vienu paraugu, nedrīkst pārsniegt 10 % attiecībā pret lielāko rezultātu.

8.   Salīdzinošā pētījuma rezultāti

Tika organizēts ES salīdzinošais pētījums (ceturtais salīdzinājums starp laboratorijām), kurā līdz 12 laboratorijām analizēja trīs paraugus, lai sertificētu hidrolīzes metodi. Ar katru paraugu tika veiktas atkārtotas (5) analīzes. Rezultāti ir norādīti šajā tabulā.

	1. paraugs Barība cūkām	2. paraugs Barība cūkām, papildināta ar L-triptofānu	3. paraugs Barības koncentrāts cūkām
L	12	12	12
n Vidējais [g/kg]	50 2,42	55 3,40	50 4,22
sr [g/kg]	0,05	0,05	0,08
r [g/kg]	0,14	0,14	0,22
CVr [%]	1,9	1,6	1,9
SR [g/kg]	0,15	0,20	0,09
R [g/kg]	0,42	0,56	0,25
CVR [%]	6,3	6,0	2,2
L = to laboratoriju skaits, kas iesniedza rezultātus, n = atsevišķo rezultātu skaits, kas iegūts pēc galējo punktu likvidēšanas (identificē ar Kohrana, Diksona galējo punktu testu), sr = atkārtojamības standartnovirze, SR = reproducējamības standartnovirze, r = atkārtojamība, R = reproducējamība, CVr = atkārtojamības variācijas koeficients (%), CVR = reproducējamības variācijas koeficients (%).

Tika noorganizēts cits ES salīdzinošais pētījums (trešais salīdzinājums starp laboratorijām), kurā līdz 13 laboratorijām analizēja divus paraugus, lai sertificētu brīvā triptofāna ekstrahēšanas metodi. Ar katru paraugu tika veiktas atkārtotas (5) analīzes. Rezultāti ir norādīti šajā tabulā.

	4. paraugs Kviešu un sojas maisījums	5. paraugs Kviešu un sojas maisījums (= 4. paraugs), kam pievienots triptofāns (0,457 g/kg)
L n	12 55	12 60
Vidējais [g/kg]	0,391	0,931
sr [g/kg]	0,005	0,012
r [g/kg]	0,014	0,034
CVr [%]	1,34	1,34
SR [g/kg]	0,018	0,048
R [g/kg]	0,050	0,134
CVR [%]	4,71	5,11
L = to laboratoriju skaits, kas iesniedza rezultātus, n = atsevišķo rezultātu skaits, kas iegūts pēc galējo punktu likvidēšanas (identificē ar Kohrana, Diksona galējo punktu testu), sr = atkārtojamības standartnovirze, SR = reproducējamības standartnovirze, r = atkārtojamība, R = reproducējamība, CVr = atkārtojamības variācijas koeficients (%), CVR = reproducējamības variācijas koeficients (%).

Tika organizēts cits ES starplaboratoriju pētījums starp laboratorijām, kurā līdz septiņām laboratorijām analizēja četrus paraugus, lai sertificētu triptofānu hidrolīzei. Rezultāti ir norādīti tālāk. Ar katru paraugu tika veiktas atkārtotas (5) analīzes.

	1. paraugs Barības maisījums cūkām (CRM 117)	2. paraugs Zivju milti ar zemu tauku saturu (CRM 118)	3. paraugs Sojas milti (CRM 119)	4. paraugs Sausais vājpiens (CRM 120)
L	7	7	7	7
n	25	30	30	30
Vidējais [g/kg]	2,064	8,801	6,882	5,236
sr [g/kg]	0,021	0,101	0,089	0,040
r [g/kg]	0,059	0,283	0,249	0,112
CVr [%]	1,04	1,15	1,30	0,76
SR [g/kg]	0,031	0,413	0,283	0,221
R [g/kg]	0,087	1,156	0,792	0,619
CVR [%]	1,48	4,69	4,11	4,22
L = to laboratoriju skaits, kas iesniedza rezultātus, n = atsevišķo rezultātu skaits, kas iegūts pēc galējo punktu likvidēšanas (identificē ar Kohrana, Diksona galējo punktu testu), sr = atkārtojamības standartnovirze, SR = reproducējamības standartnovirze, r = atkārtojamība, R = reproducējamība, CVr = atkārtojamības variācijas koeficients (%), CVR = reproducējamības variācijas koeficients (%).

9.   Novērojumi

9.1.

Ievērojot šādus īpašus hromatogrāfijas apstākļus, var labāk atdalīt triptofānu un α-metil-triptofānu. Izokrātiskā eluācija, pēc kuras notiek gradienta kolonnas tīrīšana: HPLC kolonna: 125 × 4 mm, C18, 5 μm iesaiņojums, vai līdzvērtīga Kolonnas temperatūra: 32 °C Kustīgā fāze: A: 0,01 mol/l KH2PO4/metanols, 95 + 5 (V + V) B: metanols Gradienta programma: 0 min 100 % A 0 % B 15 min 100 % A 0 % B 17 min 60 % A 40 % B 19 min 60 % A 40 % B 21 min 100 % A 0 % B 33 min 100 % A 0 % B Plūsmas ātrums: 1,2 ml/min Kopējais norises laiks: apmēram 33 min

9.2.

Hromatogrāfijas rezultāti atšķiras atkarībā no HPLC veida un izmantotā kolonnas iesaiņojuma materiāla. Izvēlētajai sistēmai jānodrošina triptofāna un iekšējā standarta bāzes līnijas atdalīšanās. Turklāt ir ļoti svarīgi noārdīšanās produktus atdalīt no triptofāna un iekšējā standarta. Lai pārbaudītu, vai iekšējais standarts nesatur piemaisījumus, izmanto hidrolizātus bez iekšējā standarta. Norises ilgumam jābūt pietiekamam, lai eluētu visus noārdīšanās produktus, citādi pēdējās smailes, kas eluējas, var traucēt turpmāko hromatogrāfijas norisi. Darbības diapazonā hromatogrāfijas sistēma uzrāda lineāru reakciju. Lineāro reakciju mēra nemainīgā (normālā) iekšējā standarta koncentrācijā un mainīgās triptofāna koncentrācijās. Svarīgi, lai gan triptofāna, gan iekšējā standarta smailes būtu HPLC/fluorescences sistēmas lineārajā intervālā. Ja triptofāna un/vai iekšējā standarta smaile(-es) ir pārāk maza(-as) vai liela(-as), analīzi atkārto ar cita lieluma paraugu un/vai citu galīgo tilpumu.

9.3.   Bārija hidroksīds

Laika gaitā bārija hidroksīda šķīdība samazinās. Līdz ar to HPLC noteiktais šķīdums ir neskaidrs un var uzrādīt zemu triptofāna saturu.

G.   JĒLEĻĻU UN JĒLTAUKU NOTEIKŠANA

1.   Mērķis un tvērums

Ar šo metodi nosaka jēleļļas un jēltaukus barībā.

Abu turpmāk aprakstīto procedūru izmantošana ir atkarīga no barības īpašībām un sastāva, kā arī no iemesla, kādēļ tiek veikta analīze.

Lai noteiktu jēleļļas un jēltaukus eļļas augu sēklās un augļos, kā arī barībā, kurā jēleļļas/jēltauku saturs ir lielāks par 15 %, ekstrakcija jāveic saskaņā ar A procedūru, bet atkārtota ekstrakcija saskaņā ar B procedūru (5.3. punkts).

1.1.   A procedūra. Tieši ekstrahējamās jēleļļas un jēltauki

Šo metodi piemēro augu izcelsmes barības sastāvdaļām, izņemot tās, kas iekļautas B procedūras tvērumā.

1.2.   B procedūra. Jēleļļas un jēltauki kopā

Šo metodi piemēro dzīvnieku izcelsmes barības sastāvdaļām un visiem barības maisījumiem. Tā jāizmanto visām barības sastāvdaļām, no kurām bez iepriekšējas hidrolīzes nevar pilnībā ekstrahēt eļļas un taukus (piemēram, kviešu lipeklim, raugam, kartupeļu proteīniem un produktiem, kas pārstrādāti ar ekstrūzijas paņēmienu pārslojot vai karsējot).

1.3.   Rezultātu interpretēšana

Visos gadījumos, kad, izmantojot B procedūru, iegūst augstāku rezultātu, nekā izmantojot A procedūru, par patieso vērtību uzskata B procedūrā iegūto rezultātu.

2.   Princips

2.1.   A procedūra

Paraugu ekstrahē ar petrolēteri. Pēc šķīdinātāja atdestilēšanas atlikumu izžāvē un nosver.

2.2.   B procedūra

Paraugu apstrādā ar sālsskābi karsējot. Maisījumu atdzesē un filtrē. Atlikumu skalo, žāvē un veic noteikšanu saskaņā ar A procedūru.

3.   Reaģenti

3.1.

Petrolēteris, viršanas diapazons 40–60 °C. Broma vērtībai jābūt mazākai par 1, un negaistošajam atlikumam – mazākam par 2 mg/100 ml.

3.2.

Bezūdens nātrija sulfāts.

3.3.

Sālsskābe, c = 3 mol/l.

3.4.

Filtrēšanas palīgmateriāls, piemēram, kīzelgūrs, Hyflo-supercel.

4.   Iekārtas

4.1.

Ekstrakcijas aparāts. Ekstraktoros ar sifonu (Soksleta aparātos) atteces ātrums ir tāds, lai tas nodrošinātu apmēram 10 ciklus stundā; ekstraktoros bez sifona atteces ātrums ir apmēram 10 ml minūtē.

4.2.

Ekstrakcijas kapsulas, kuras nesatur petrolēterī šķīstošas vielas un kuru porozitāte atbilst 4.1. punkta prasībām.

4.3.

Uz 75 ± 3 °C ieregulēts vakuuma žāvēšanas skapis vai uz 100 ± 3 °C ieregulēts parastais žāvēšanas skapis.

5.   Procedūra

5.1.   A procedūra (skatīt 8.1. punktu)

Ar precizitāti līdz 1 mg iesver 5 g parauga, pārnes to uz ekstrakcijas kapsulu (4.2. punkts) un nosedz ar attaukotas kokvilnas vates tamponu.

Kapsulu ieliek ekstraktorā (4.1. punkts) un ekstrahē sešas stundas ar petrolēteri (3.1. punkts). Petrolētera ekstraktu savāc sausā, nosvērtā kolbā, kurā atrodas pumeka gabaliņi (6).

Atdestilē šķīdinātāju. Atlikumu izžāvē, turot kolbu pusotras stundas žāvēšanas skapī (4.3. punkts). Atstāj atdzist eksikatorā un nosver. Atkārtoti žāvē 30 minūtes, lai nodrošinātu, ka eļļu un tauku svars nemainās (divos secīgi veiktos svērumos svara zudumam jābūt mazākam par vai vienādam ar 1 mg).

5.2.   B procedūra

Nosver 2,5 g parauga ar precizitāti līdz 1 mg (skatīt 8.2. punktu), ievieto 400 ml vārglāzē vai 300 ml koniskā kolbā un pievieno 100 ml sālsskābes (3.3. punkts) un pumeka gabaliņus. Vārglāzi nosedz ar pulksteņstiklu vai koniskajai kolbai pievieno atteces kondensatoru. Maisījumu uzkarsē līdz viršanas temperatūrai un vienu stundu lēni vāra uz nelielas gāzes degļa liesmas vai elektriskās plītiņas. Neļauj produktam pielipt pie konteinera sienām.

Atdzesē un pievieno tādu filtrēšanas palīgmateriāla (3.4. punkts) daudzumu, kas ir pietiekams, lai novērstu eļļas un tauku zudumus filtrēšanas laikā. Izfiltrē caur samitrinātu, attaukotu, dubultu filtrpapīru. Atlikumu mazgā aukstā ūdenī līdz filtrāta neitrālai reakcijai. Pārbauda, vai filtrātā nav eļļu vai tauku. To klātbūtne liecina, ka paraugs pirms hidrolīzes jāekstrahē ar petrolēteri, izmantojot A procedūru.

Dubulto filtrpapīru ar atlikumu novieto uz pulksteņstikla un žāvē pusotras stundas žāvēšanas skapī (4.3. punkts) 100 ± 3 °C temperatūrā.

Dubulto filtrpapīru ar sauso atlikumu ievieto ekstrakcijas kapsulā (4.2. punkts) un nosedz ar attaukotas kokvilnas vates tamponu. Kapsulu ievieto ekstraktorā (4.1. punkts) un rīkojas, kā norādīts 5.1. punkta otrajā un trešajā daļā.

5.3.   A procedūra un atkārtota attīrīšana saskaņā ar B procedūru.

Lai noteiktu jēleļļas un jēltaukus eļļas augu sēklās un augļos, kā arī barībā, kurā jēleļļas/jēltauku saturs ir lielāks par 15 %, ekstrakcija jāveic saskaņā ar A procedūru, bet atkārtota ekstrakcija saskaņā ar B procedūru.

Tas nozīmē, ka pēc ekstrakcijas ar petrolēteri (A procedūra) atlikumu vai atlikuma daļu atkārtoti ekstrahē ar sālsskābi (B procedūra). Jēlnaftas un jēltauku saturs ir A un B procedūras rezultātu summa.

6.   Rezultāta izteikšana

Atlikuma svaru izsaka procentos no parauga.

7.   Atkārtojamība

Viena laboranta divās paralēlās noteikšanās no viena parauga iegūtu rezultātu starpība nepārsniedz:

—	0,2 % no absolūtās vērtības, ja jēleļļu un jēltauku saturs ir mazāks par 5 %,

—	4,0 % no lielākā rezultāta skaitliskās vērtības, ja saturs ir no 5 līdz 10 %,

—	0,4 % no absolūtās vērtības, ja saturs pārsniedz 10 %.

8.   Novērojumi

8.1.

Attiecībā uz produktiem ar augstu eļļu un tauku saturu, ko ir grūti sasmalcināt vai no kā nevar sagatavot homogēnu samazinātu testa paraugu, rīkojas šādi. Ar precizitāti līdz 1 mg nosver 20 g parauga un samaisa ar 10 g vai vairāk gramiem bezūdens nātrija sulfāta (3.2. punkts). Ekstrahē ar petrolēteri (3.1. punkts), kā norādīts 5.1. punktā. Iegūto ekstraktu papildina līdz 500 ml ar petrolēteri (3.1. punkts) un samaisa. No šķīduma paņem 50 ml un ielej mazā, sausā, nosvērtā kolbā, kurā atrodas pumeka gabaliņi. Atdestilē šķīdinātāju, izžāvē un rīkojas, kā norādīts 5.1. punkta pēdējā daļā. Izdala šķīdinātāju no kapsulā palikušajiem ekstrakcijas atlikumiem, ko sasmalcina līdz 1 mm un pēc tam ievieto atpakaļ ekstrakcijas kapsulā (nepievieno nātrija sulfātu), un rīkojas, kā norādīts 5.1. punkta otrajā un trešajā daļā. Eļļu un tauku saturu aprēķina procentos no parauga, izmantojot šādu formulu: kur: m1 = atlikuma svars gramos pēc pirmās ekstrakcijas (ekstrakta alikvotā daļa), m2 = atlikuma svars gramos pēc otrās ekstrakcijas.

8.2.

Noteiktiem produktiem (tādiem ar zemu eļļu un tauku saturu) testa paraugu drīkst palielināt.

8.3.

Barība lolojumdzīvniekiem ar augstu ūdens saturu pirms hidrolīzes un ekstrakcijas var būt jāsamaisa ar bezūdens nātrija sulfātu, kā noteikts B procedūrā.

8.4.

5.2. punktā minētajā gadījumā var būt lietderīgāk atlikumu pēc filtrēšanas mazgāt ar karstu, nevis aukstu ūdeni.

8.5.

Dažiem barības veidiem, iespējams, jāpagarina 1½ stundas žāvēšanas laiks. Nedrīkst pārkaltēt, jo tādējādi var iegūt pazeminātus rezultātus. Žāvēšanai var izmantot arī mikroviļņu krāsni.

H.   JĒLŠĶIEDRAS NOTEIKŠANA

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt barībā tādas skābēs un sārmos nešķīstošas organiskās vielas, kas nesatur taukus un ko parasti sauc par jēlšķiedru.

Metode nav piemērojama lignocelulozes un augu oglekļa gadījumā (daļiņas ir pārāk smalkas).

2.   Princips

Paraugu, ko attiecīgā gadījumā attauko, secīgi apstrādā ar noteiktas koncentrācijas verdošiem sērskābes un kālija hidroksīda šķīdumiem. Atlikumu ar filtrāciju atdala uz keramiskā stikla filtra, mazgā, izžāvē, nosver un pārpelno temperatūras diapazonā no 475 līdz 500 °C. Svara zudums pārpelnojot atbilst testa parauga jēlšķiedras saturam.

3.   Reaģenti

3.1.

Sērskābe, c = 0,13 mol/l.

3.2.

Pretputošanas viela (piemēram, n-oktanols).

3.3.

Filtrēšanas palīgmateriāls (celīts 545 vai līdzvērtīgs), ko četras stundas karsē 500 °C temperatūrā (8.6. punkts).

3.4.

Acetons.

3.5.

Petrolēteris, viršanas diapazons no 40 līdz 60 °C.

3.6.

Sālsskābe, c = 0,5 mol/l.

3.7.

Kālija hidroksīda šķīdums, c = 0,23 mol/l.

4.   Iekārtas

4.1.

Karsēšanas vienība šķelšanai ar sērskābi un kālija hidroksīda šķīdumu, kas aprīkota ar pamatni filtrtīģelim (4.2. punkts) un ar izplūdes cauruli ar krānu šķidrumu izplūdei un vakuumsūkni, var būt ar saspiestu gaisu. Pirms izmantošanas katru dienu vienību iepriekš sakarsē ar verdošu ūdeni piecas minūtes.

4.2.

Stikla filtrtīģelis ar kausētu keramiskā stikla filtra šķīvi, kura poru lielums ir 40–90 μm. Pirms pirmās izmantošanas dažas minūtes sakarsē līdz 500 °C un atdzesē (8.6. punkts).

4.3.

Vismaz 270 ml cilindrs ar atteces kondensatoru, kas piemērots vārīšanai.

4.4.

Žāvēšanas skapis ar termostatu.

4.5.

Mufeļkrāsns ar termostatu.

4.6.

Ekstrakcijas vienība ar pamatni filtrtīģelim (4.2. punkts) un izplūdes cauruli ar vakuuma un šķidruma izplūdes krānu.

4.7.

Savienotājgredzeni, lai samontētu karsēšanas vienību (4.1. punkts), tīģeli (4.2. punkts) un cilindru (4.3. punkts) un savienotu auksto ekstrakcijas vienību (4.6. punkts) un tīģeli.

5.   Procedūra

Ar precizitāti līdz 1 mg iesver 1 g sagatavotā parauga un ievieto to tīģelī (4.2. punkts) (skatīt 9.1., 9.2. un 9.3. Novērojumu punktu), un pievieno 1 g filtrēšanas palīgmateriāla (3.3. punkts).

Samontē karsēšanas vienību (4.1. punkts) un filtrtīģeli (4.2. punkts), tad tīģeli savieno ar cilindru (4.3. punkts). Ielej 150 ml verdošas sērskābes (3.1. punkts) samontētajā cilindrā un tīģelī un vajadzības gadījumā pievieno dažus pilienus pretputošanas vielas (3.2. punkts).

5 ± 2 minūtēs šķidrumu uzvāra un ļauj enerģiski vārīties precīzi 30 minūtes.

Atver izplūdes caurules (4.1. punkts) krānu un vakuumā filtrē sērskābi caur filtrtīģeli, un mazgā atlikumu ar trīs secīgām 30 ml verdoša ūdens devām, nodrošinot, lai atlikums uz filtra pēc katras mazgāšanas tiktu izžāvēts sauss.

Aizver izplūdes krānu un ielej 150 ml verdoša kālija hidroksīda šķīduma (3.7. punkts) samontētajā cilindrā un tīģelī, pievienojot dažus pilienus pretputošanas vielas (3.2. punkts). 5 ± 2 minūtēs šķidrumu uzvāra un ļauj enerģiski vārīties precīzi 30 minūtes. Filtrē un atkārto mazgāšanas procedūru, kas izmantota sērskābes posmam.

Pēc pēdējās mazgāšanas un žāvēšanas atvieno tīģeli un tā saturu un atkal savieno to ar auksto ekstrakcijas vienību (4.6. punkts). Atlikumu tīģelī mazgā vakuumā ar trīs secīgām 25 ml acetona (3.4. punkts) devām, nodrošinot, lai atlikums uz filtra pēc katras mazgāšanas tiktu izžāvēts sauss.

Tīģeli žāvē krāsnī 130 °C temperatūrā līdz konstantam svaram. Pēc katras žāvēšanas atdzesē eksikatorā un ātri nosver. Tīģeli ievieto mufeļkrāsnī un vismaz 30 minūtes 475–500 °C temperatūrā pārpelno līdz konstantam svaram (divu secīgu svērumu svara zuduma starpībai jābūt mazākai par vai vienādai ar 2 mg).

Pēc katras karsēšanas un pirms svēršanas vispirms atdzesē krāsnī un tad – eksikatorā.

Veic tukšo analīzi bez parauga. Svara zudums pārpelnošanas rezultātā nedrīkst pārsniegt 4 mg.

6.   Rezultātu aprēķināšana

Jēlšķiedras saturu, izteiktu procentos no parauga, aprēķina, izmantojot šādu formulu:

kur:

m	=	parauga svars gramos,
m0	=	svara zudums gramos pēc pārpelnošanas noteikšanas laikā,
m1	=	svara zudums gramos pēc pārpelnošanas tukšā parauga analīzes laikā.

7.   Atkārtojamība

No viena parauga divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpība nedrīkst pārsniegt:

—	0,6 % no absolūtās vērtības jēlšķiedru saturam, kas mazāks par 10 %,

—	6 % no augstākā rezultāta, ja jēlšķiedras saturs ir vienāds ar vai lielāks par 10 %.

8.   Reproducējamība

Starpība starp rezultātiem, kurus divās noteikšanās iegūst ar vienu paraugu, bet dažādās laboratorijās, nedrīkst pārsniegt:

—	1,0 % no absolūtās vērtības jēlšķiedru saturam, kas mazāks par 10 %,

—	10 % no augstākā rezultāta, ja jēlšķiedras saturs ir vienāds ar vai lielāks par 10 %.

9.   Novērojumi

9.1.

Barība, kas satur vairāk par 10 % jēltauku, pirms analīzes jāattauko ar petrolēteri (3.5. punkts). Filtrtīģeli (4.2. punkts) un tā saturu savieno ar auksto ekstrakcijas vienību (4.6. punkts), un atlikumu mazgā vakuumā ar trīs secīgām 30 ml petrolētera devām, nodrošinot, lai atlikums tiktu izžāvēts sauss. Tīģeli un tā saturu savieno ar karsēšanas vienību (4.1. punkts) un rīkojas, kā aprakstīts 5. punktā.

9.2.

Barība, kas satur taukus, kurus nevar ekstrahēt tieši ar petrolēteri (3.5. punkts), jāattauko, kā norādīts 8.1. punktā, un vēlreiz jāattauko pēc vārīšanas ar skābi. Pēc vārīšanas ar skābi un turpmākas mazgāšanas tīģeli un tā saturu savieno ar auksto ekstrakcijas vienību (4.6. punkts) un trīs reizes mazgā ar 30 ml acetona, un tad trīs reizes mazgā ar 30 ml petrolētera devām. Filtrē vakuumā, līdz paraugs ir sauss, un turpina analīzi, kā aprakstīts 5. punktā, vispirms apstrādājot ar kālija hidroksīdu.

9.3.

Ja barība satur vairāk par 5 % karbonātu, kas izteikti kā kalcija karbonāts, tad tīģeli (4.2. punkts) ar iesvērto paraugu savieno ar karsēšanas vienību (4.1. punkts). Paraugu trīs reizes mazgā ar 30 ml sālsskābes (3.6. punkts). Pēc katras pievienošanas paraugam ļauj vienu minūti pastāvēt, pirms to filtrē. Mazgā vienu reizi ar 30 ml ūdens, tad rīkojas, kā aprakstīts 5. punktā.

9.4.

Ja izmanto stendveida aparātu (vairāki tīģeļi savienoti ar vienu un to pašu karsēšanas vienību), tad vienā seansā nedrīkst veikt divas individuālas noteikšanas ar vienu analīzes paraugu.

9.5.

Ja pēc vārīšanas ir grūti filtrēt skābos un sārmainos šķīdumus, tad caur karsēšanas vienības izplūdes cauruli izpūš saspiestu gaisu un tad turpina filtrēšanu.

9.6.

Lai pagarinātu stikla filtrtīģeļu kalpošanas laiku, pārpelnošanas temperatūra nepārsniedz 500 °C. Karsēšanas un dzesēšanas ciklos nedrīkst pieļaut pārmērīgas termiskās svārstības.

I.   CUKURU NOTEIKŠANA

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt reducējošo cukuru daudzumu un, izdarot inversiju, kopējo cukuru daudzumu, ko izsaka glikozē vai attiecīgā gadījumā saharozē, pārveidojot ar koeficientu 0,95. To piemēro barības maisījumiem. Pārējās barības analīzēm ir paredzētas īpašas metodes. Vajadzības gadījumā laktozi mēra atsevišķi un ņem vērā rezultātu aprēķinos.

Šī metode ir jāizmanto cukuru satura noteikšanai, lai aprēķinātu barības enerģētisko vērtību.

Ja cukuru saturs ir jānosaka citiem mērķiem, var izmantot citas analīzes metodes.

2.   Princips

Cukurus ekstrahē atšķaidītā etanolā; šķīdumu dzidrina ar Karesa I šķīdumu un Karesa II šķīdumu. Pēc etanola atdalīšanas ar Lufa-Šorla metodi nosaka cukuru daudzumu pirms un pēc inversijas.

3.   Reaģenti

3.1.

Etanola šķīdums 40 % (v/v), blīvums 0,948 g/ml 20 °C temperatūrā, neitralizēts līdz fenolftaleīnam.

3.2.

Karesa I šķīdums: ūdenī izšķīdina 21,9 g cinka acetāta Zn(CH3COO)2 2H2O, un 3 g ledus etiķskābes. Papildina ar ūdeni līdz 100 ml.

3.3.

Karesa II šķīdums: ūdenī izšķīdina 10,6 g kālija ferocianīda K4 Fe (CN)6 3H2O. Papildina ar ūdeni līdz 100 ml.

3.4.

Metiloranžais, 0,1 % šķīdums (w/v).

3.5.

Sālsskābe 4 mol/l.

3.6.

Sālsskābe 0,1 mol/l.

3.7.

Nātrija hidroksīda šķīdums 0,1 mol/l.

3.8.

Lufa-Šorla reaģents. Uzmanīgi maisot, citronskābes šķīdumu (3.8.2. punkts) ielej nātrija karbonāta šķīdumā (3.8.3. punkts). Pievieno vara sulfāta šķīdumu (3.8.1. punkts) un papildina līdz vienam litram ar ūdeni. Pa nakti atstāj nogulsnēties un filtrē. Pārbauda tādējādi iegūtā reaģenta koncentrāciju (Cu 0,05 mol/litrā; Na2 CO3 1 mol/litrā), skatīt 5.4. punkta pēdējo daļu. Šķīduma pH līmenis ir apmēram 9,4.

3.8.1.

Vara sulfāta šķīdums: izšķīdina 25 g vara sulfāta, Cu SO4 5H2O, bez dzelzs 100 mililitros ūdens.

3.8.2.

Citronskābes šķīdums: izšķīdina 50 g citronskābes, C6H8O7•H2O, 50 mililitros ūdens.

3.8.3.

Nātrija karbonāta šķīdums: izšķīdina 143,8 g bezūdens nātrija karbonāta apmēram 300 mililitros silta ūdens. Atstāj atdzist.

3.9.

Nātrija tiosulfāta šķīdums 0,1 mol/l.

3.10.

Cietes šķīdums: 5 g šķīdināmas cietes, kas iemaisīta 30 mililitros ūdens, pievieno vienam litram verdoša ūdens. Vāra trīs minūtes, atstāj atdzist un vajadzības gadījumā pievieno kā konservantu 10 mg dzīvsudraba jodīdu.

3.11.

Sērskābe 3 mol/l.

3.12.

Kālija jodīds, 30 % šķīdums (w/v).

3.13.

Pumeka gabaliņi, vārīti sālsskābē, nomazgāti ūdenī un izžāvēti.

3.14.

3-metilbutān-1-ols.

4.   Iekārtas

Rotācijas tipa maisītājs (tumblers): aptuveni 35 līdz 40 apgr./min.

5.   Procedūra

5.1.   Parauga ekstrahēšana

2,5 g parauga ar precizitāti līdz mg iesver 250 ml tilpuma mērkolbā. Pievieno 200 ml etanola (3.1. punkts) un maisa tumblerā vienu stundu. Pievieno 5 ml Karesa I šķīduma (3.2. punkts) un maisa apmēram 30 sekundes. Pievieno 5 ml Karesa II šķīduma (3.3. punkts) un maisa vēl vienu minūti. Papildina ar etanolu (3.1. punkts) līdz vajadzīgajam tilpumam, homogenizē un filtrē. Lai likvidētu lielāko daļu etanola, atdala 200 ml filtrāta un tvaicē, līdz paliek apmēram puse tilpuma. Izmantojot siltu ūdeni, iztvaicēšanas atlikumu kvantitatīvi pārnes 200 ml tilpuma mērkolbā, atdzesē, uzpilda līdz vajadzīgajam tilpumam ar ūdeni, homogenizē un vajadzības gadījumā filtrē. Šo šķīdumu izmantos, lai noteiktu reducējošo cukuru daudzumu un pēc inversijas veikšanas – kopējo cukuru daudzumu.

5.2.   Reducējošo cukuru noteikšana

Ar pipeti ņem ne vairāk kā 25 ml šķīduma, kurā, izsakot glikozē, ir ne vairāk kā 60 mg reducējošo cukuru. Vajadzības gadījumā papildina līdz 25 ml ar destilētu ūdeni un nosaka reducējošo cukuru saturu, izmantojot Lufa-Šorla metodi. Rezultātu izsaka kā glikozes procentuālo saturu paraugā.

5.3.   Kopējo cukuru noteikšana pēc inversijas

Ar pipeti ņem 50 ml šķīduma un pārnes 100 ml tilpuma mērkolbā. Pievieno dažus pilienus metiloranžā šķīduma (3.4. punkts), tad, nepārtraukti maisot, uzmanīgi pievieno sālsskābi (3.5. punkts), līdz šķidrums kļūst izteikti sarkans. Pievieno 15 ml sālsskābes (3.6. punkts), uz trīsdesmit minūtēm iegremdē kolbu vannā ar ūdeni, kas strauji vārās. Strauji atdzesē apmēram līdz 20 °C temperatūrai un pievieno 15 ml nātrija hidroksīda šķīduma (3.7. punkts). Papildina ar ūdeni līdz 100 ml un homogenizē. Atdala daudzumu, kas nepārsniedz 25 ml un satur mazāk nekā 60 mg reducējošo cukuru, izteiktu kā glikoze. Vajadzības gadījumā papildina līdz 25 ml ar destilētu ūdeni un nosaka reducējošo cukuru saturu, izmantojot Lufa-Šorla metodi. Rezultātu izsaka glikozes vai attiecīgā gadījumā saharozes procentos, reizinot ar koeficientu 0,95.

5.4.   Titrēšana, izmantojot Lufa-Šorla metodi

Ar pipeti ņem 25 ml Lufa-Šorla reaģenta (3.8. punkts) un pārnes 300 ml Erlenmeijera kolbā; pievieno precīzi 25 ml dzidrinātā cukura šķīduma. Pievieno divus gabaliņus pumeka (3.13. punkts), ar roku maisot, uz vidēja augstuma vaļējas liesmas šķīdumu apmēram divās minūtēs uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai. Erlenmeijera kolbu nekavējoties novieto uz metāla sieta, kas pārklāts ar azbestu un kam ir apmēram 6 cm liels caurums, zem kura iedegta liesma. Liesmu noregulē tā, lai Erlenmeijera kolba tiktu karsēta tikai no apakšas. Erlenmeijera kolbai pievieno atteces kondensatoru. Vāra precīzi desmit minūtes. Tūlīt atdzesē aukstā ūdenī un apmēram pēc piecām minūtēm titrē šādi.

Pievieno 10 ml kālija jodīda šķīduma (3.12. punkts) un tūlīt pēc tam (uzmanīgi, jo iespējama ievērojama putu veidošanās) pievieno 25 ml sērskābes (3.11. punkts). Titrē ar nātrija tiosulfāta šķīdumu (3.9. punkts), līdz parādās blāvi dzeltens krāsojums, pievieno cietes indikatoru (3.10. punkts) un pabeidz titrēšanu.

Bez vārīšanas tādā pašā veidā titrē 25 ml precīzi mērīta Lufa-Šorla reaģenta (3.8. punkts) un 25 ml ūdens maisījumu, kam pievienoti 10 ml kālija jodīda šķīduma (3.12. punkts) un 25 ml sērskābes (3.11. punkts).

6.   Rezultātu aprēķināšana

Pēc tabulas nosaka glikozes daudzumu miligramos, kas atbilst abu titrēšanu vērtību starpībai un ko izsaka ml nātrija tiosulfāta 0,1 mol/l. Rezultātu izsaka procentos no parauga.

7.   Īpašas procedūras

7.1.

Ja analizē barību, kurā ir daudz melases, kā arī citu barību, kas nav īpaši homogēna, tad iesver 20 g un ievieto viena litra mērkolbā kopā ar 500 ml ūdens. Vienu stundu maisa tumblerā. Dzidrina, izmantojot reaģentus – Karesa I šķīdumu (3.2. punkts) un Karesa II šķīdumu (3.3. punkts), kā aprakstīts 5.1. punktā, katru reaģentu ņemot četrkārtīgā daudzumā. Uzpilda līdz vajadzīgajam tilpumam ar 80 % etanolu (v/v). Homogenizē un filtrē. Atdala etanolu, kā aprakstīts 5.1. punktā. Ja nav dekstrinētas cietes, tad uzpilda līdz tilpumam ar destilētu ūdeni.

7.2.

Analizējot melasi un barības sastāvdaļas, kas satur daudz cukura un kurās gandrīz nemaz nav cietes (ceratonijas, žāvēti biešu graizījumi u. c.), iesver 5 g un ievieto 250 ml tilpuma mērkolbā, pievieno 200 ml destilēta ūdens un maisa tumblerā vienu stundu vai, ja vajadzīgs, ilgāk. Dzidrina, izmantojot reaģentus – Karesa I šķīdumu (3.2. punkts) un Karesa II šķīdumu (3.3. punkts), kā aprakstīts 5.1. punktā. Uzpilda līdz tilpumam ar aukstu ūdeni, homogenizē un filtrē. Lai noteiktu kopējo cukuru daudzumu, rīkojas, kā aprakstīts 5.3. punktā.

8.   Novērojumi

8.1.

Lai novērstu putu veidošanos, pirms vārīšanas ar Lufa-Šorla reaģentu ieteicams pievienot (neatkarīgi no tilpuma) apmēram 1 ml 3-metilbutān-1-ola (3.14. punkts).

8.2.

Starpība starp kopējo cukuru saturu pēc inversijas, kas izteikts kā glikoze, un reducējošo cukuru saturu, kas izteikts kā glikoze, un kas reizināta ar koeficientu 0,95, norāda saharozes satura procentuālo daudzumu.

8.3.

Lai noteiktu reducējošo cukuru saturu, izņemot laktozi, var izmantot divas metodes.

8.3.1.

Lai veiktu aptuvenu aprēķinu, laktozes saturu reizina ar 0,675, kas noteikts ar citu analīzes metodi, un iegūto rezultātu atņem no reducējošo cukuru satura.

8.3.2.

Lai precīzi aprēķinātu reducējošos cukurus, izņemot laktozi, abās galīgās noteikšanās jāizmanto tas pats paraugs. Vienai analīzei ņem daļu šķīduma, kas iegūts saskaņā ar 5.1. punktā doto aprakstu, bet otrai analīzei – daļu šķīduma, ko iegūst laktozes noteikšanā, izmantojot šim nolūkam paredzēto metodi (pēc citu cukuru fermentācijas un dzidrināšanas). Abos gadījumos klātesošā cukura daudzumu nosaka, izmantojot Lufa-Šorla metodi, un aprēķina glikozes miligramos. Vienu vērtību atņem no otras un starpību izsaka procentos no parauga. Piemērs Abi katrā noteikšanā ņemtie šķīdumu tilpumi atbilst 250 mg paraugam. Pirmajā gadījumā patērē 17 ml nātrija tiosulfāta šķīduma 0,1 mol/l, kas atbilst 44,2 mg glikozes; otrā gadījumā – 11 ml, kas atbilst 27,6 mg glikozes. Starpība ir 16,6 mg glikozes. Līdz ar to reducējošo cukuru saturs (izņemot laktozi), kas aprēķināts kā glikoze, ir šāds: 25 ml Lufa-Šorla reaģenta vērtību tabula Na2 S2 O3 0,1 mol/l mililitri, karsē divas minūtes, vāra desmit minūtes Na2 S2 O3 0,1 mol/l Glikoze, fruktoze, invertcukuri C6 H12 O6 Laktoze C12 H22 O11 Na2 S2 O3 0,1 mol/l ml mg starpība mg starpība ml 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 2,4 4,8 7,2 9,7 12,2 14,7 17,2 19,8 22,4 25,0 27,6 30,3 33,0 35,7 38,5 41,3 44,2 47,1 50,0 53,0 56,0 59,1 62,2 2,4 2,4 2,5 2,5 2,5 2,5 2,6 2,6 2,6 2,6 2,7 2,7 2,7 2,8 2,8 2,9 2,9 2,9 3,0 3,0 3,1 3,1 3,6 7,3 11,0 14,7 18,4 22,1 25,8 29,5 33,2 37,0 40,8 44,6 48,4 52,2 56,0 59,9 63,8 67,7 71,7 75,7 79,8 83,9 88,0 3,7 3,7 3,7 3,7 3,7 3,7 3,7 3,7 3,8 3,8 3,8 3,8 3,8 3,8 3,9 3,9 3,9 4,0 4,0 4,1 4,1 4,1 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23

J.   LAKTOZES NOTEIKŠANA

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt laktozes daudzumu barībā, kas satur vairāk par 0,5 % laktozes.

2.   Princips

Cukurus izšķīdina ūdenī. Šķīdumu fermentē ar Saccharomyces cerevisiae raugu, kas laktozi atstāj neskartu. Pēc dzidrināšanas un filtrēšanas laktozes saturu filtrātā nosaka, izmantojot Lufa-Šorla metodi.

3.   Reaģenti

3.1.

Saccharomyces cerevisiae suspensija: 25 g svaiga rauga iemaisa 100 mililitros ūdens. Suspensiju var uzglabāt ledusskapī ne ilgāk kā vienu nedēļu.

3.2.

Karesa I šķīdums: ūdenī izšķīdina 21,9 g cinka acetāta Zn(CH3COO)2 2H2O, un 3 g ledus etiķskābes. Papildina ar ūdeni līdz 100 ml.

3.3.

Karesa II šķīdums: ūdenī izšķīdina 10,6 g kālija ferocianīda K4 Fe (CN)6 3H2O. Papildina ar ūdeni līdz 100 ml.

3.4.

Lufa-Šorla reaģents. Uzmanīgi maisot, citronskābes šķīdumu (3.4.2. punkts) ielej nātrija karbonāta šķīdumā (3.4.3. punkts). Pievieno vara sulfāta šķīdumu (3.4.1. punkts) un papildina līdz vienam litram ar ūdeni. Pa nakti atstāj nogulsnēties un filtrē. Pārbauda tādējādi iegūtā reaģenta koncentrāciju (Cu 0,05 mol/litrā; Na2 CO3 1 mol/litrā). Šķīduma pH līmenis ir apmēram 9,4.

3.4.1.

Vara sulfāta šķīdums: izšķīdina 25 g vara sulfāta, Cu SO4 5H2O, bez dzelzs 100 mililitros ūdens.

3.4.2.

Citronskābes šķīdums: izšķīdina 50 g citronskābes, C6H8O7•H2O, 50 mililitros ūdens.

3.4.3.

Nātrija karbonāta šķīdums: izšķīdina 143,8 g bezūdens nātrija karbonāta apmēram 300 mililitros silta ūdens. Atstāj atdzist.

3.5.

Pumeka gabaliņi, vārīti sālsskābē, nomazgāti ūdenī un izžāvēti.

3.6.

Kālija jodīds, 30 % šķīdums (w/v).

3.7.

Sērskābe 3 mol/l.

3.8.

Nātrija tiosulfāta šķīdums 0,1 mol/l.

3.9.

Cietes šķīdums: 5 g šķīdināmas cietes, kas iemaisīta 30 mililitros ūdens, pievieno vienam litram verdoša ūdens. Vāra trīs minūtes, atstāj atdzist, un vajadzības gadījumā pievieno kā konservantu 10 mg dzīvsudraba jodīdu.

4.   Iekārtas

Ūdens vanna ar termostatu, kas iestatīts uz 38–40 °C.

5.   Procedūra

Iesver 1 g parauga ar precizitāti līdz mg un ievieto šo parauga daļu 100 ml tilpuma mērkolbā. Pievieno 25–30 ml ūdens. Uz trīsdesmit minūtēm ievieto kolbu verdoša ūdens vannā, tad atdzesē līdz apmēram 35 °C. Pievieno 5 ml rauga suspensijas (3.1. punkts) un homogenizē. Atstāj kolbu uz divām stundām ūdens vannā 38–40 °C temperatūrā. Atdzesē līdz aptuveni 20 °C.

Pievieno 2,5 ml Karesa I šķīduma (3.2. punkts) un maisa trīsdesmit sekundes, tad pievieno 2,5 ml Karesa II šķīduma (3.3. punkts) un maisa vēl trīsdesmit sekundes. Papildina ar ūdeni līdz 100 ml, samaisa un filtrē. Ar pipeti atdala ne vairāk kā 25 ml filtrāta, kas, ja iespējams, satur 40–80 mg laktozes, un pārnes to 300 ml Erlenmeijera kolbā. Vajadzības gadījumā papildina līdz 25 ml ar ūdeni.

Tādā pašā veidā veic tukšā parauga analīzi ar 5 ml rauga suspensijas (3.1. punkts). Šādi nosaka laktozes saturu atbilstoši Lufa-Šorla metodei: pievieno precīzi 25 ml Lufa-Šorla reaģenta (3.4. punkts) un divus pumeka gabaliņus (3.5. punkts). Ar roku maisot, uz vidēja augstuma vaļējas liesmas šķīdumu apmēram divās minūtēs uzkarsē līdz vārīšanās temperatūrai. Erlenmeijera kolbu nekavējoties novieto uz metāla sieta, kas pārklāts ar azbestu un kam ir apmēram 6 cm liels caurums, zem kura iedegta liesma. Liesmu noregulē tā, lai Erlenmeijera kolba tiktu karsēta tikai no apakšas. Erlenmeijera kolbai pievieno atteces kondensatoru. Vāra precīzi desmit minūtes. Tūlīt atdzesē aukstā ūdenī un apmēram pēc piecām minūtēm titrē šādi.

Pievieno 10 ml kālija jodīda šķīduma (3.6. punkts) un tūlīt pēc tam (uzmanīgi jo iespējama ievērojama putu veidošanās) pievieno 25 ml sērskābes (3.7. punkts ). Titrē ar nātrija tiosulfāta šķīdumu (3.8. punkts), līdz parādās blāvi dzeltens krāsojums, pievieno cietes indikatoru (3.9. punkts) un pabeidz titrēšanu.

Bez vārīšanas tādā pašā veidā titrē 25 ml precīzi mērīta Lufa-Šorla reaģenta (3.4. punkts) un 25 ml ūdens maisījumu, kam pievienoti 10 ml kālija jodīda šķīduma (3.6. punkts) un 25 ml sērskābes (3.7. punkts).

6.   Rezultātu aprēķināšana

Izmantojot pievienoto tabulu, nosaka laktozes daudzumu miligramos, kas atbilst abu titrēšanu rezultātu starpībai un ko izsaka ml nātrija tiosulfāta 0,1 mol/l.

Rezultātu izsaka bezūdens laktozē kā parauga procentuālo daļu.

7.   Novērojums

1.

Produktiem, kuri satur vairāk nekā 40 % fermentējama cukura, izmanto vairāk nekā 5 ml rauga suspensijas (3.1. punkts).

2.

Barībā “ar samazinātu laktozes daudzumu” (piemēram, kaķu pienā) laktoze tiek pārveidota par fruktozi, kas netiek pilnībā raudzēta 2 stundas, kas izraisa augstākus vai kļūdaini pozitīvus rezultātus (jo ekstraktā paliek fruktozes atliekas). 25 ml Lufa-Šorla reaģenta vērtību tabula Na2 S2 O3 0,1 mol/l mililitri, karsē divas minūtes, vāra desmit minūtes Na2 S2 O3 0,1 mol/l Glikoze, fruktoze, invertcukuri C6 H12 O6 Laktoze C12 H22 O11 Na2 S2 O3 0,1 mol/l ml mg starpība mg starpība ml 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 2,4 4,8 7,2 9,7 12,2 14,7 17,2 19,8 22,4 25,0 27,6 30,3 33,0 35,7 38,5 41,3 44,2 47,1 50,0 53,0 56,0 59,1 62,2 2,4 2,4 2,5 2,5 2,5 2,5 2,6 2,6 2,6 2,6 2,7 2,7 2,7 2,8 2,8 2,9 2,9 2,9 3,0 3,0 3,1 3,1 3,6 7,3 11,0 14,7 18,4 22,1 25,8 29,5 33,2 37,0 40,8 44,6 48,4 52,2 56,0 59,9 63,8 67,7 71,7 75,7 79,8 83,9 88,0 3,7 3,7 3,7 3,7 3,7 3,7 3,7 3,7 3,8 3,8 3,8 3,8 3,8 3,8 3,9 3,9 3,9 4,0 4,0 4,1 4,1 4,1 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23

K.   CIETES NOTEIKŠANA

POLARIMETRISKĀ METODE

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt cietes un lielmolekulāra svara cietes noārdīšanās produktu daudzumus barībā, lai pārbaudītu atbilstību deklarētajai enerģētiskajai vērtībai (VII pielikuma noteikumi) un Regulai (EK) Nr. 767/2009.

Šī metode ir jāizmanto cietes satura noteikšanai, lai aprēķinātu barības enerģētisko vērtību.

Ja cietes saturs ir jānosaka citiem mērķiem, var izmantot citas analīzes metodes.

2.   Princips

Šī metode ietver divas noteikšanas. Pirmajā paraugu apstrādā ar atšķaidītu sālsskābi. Pēc dzidrināšanas un filtrēšanas šķīduma optisko rotāciju mēra, izmantojot polarimetriju.

Otrajā paraugu ekstrahē ar 40 % etanolu. Pēc tam, kad filtrāts ir paskābināts ar sālsskābi, dzidrināts un filtrēts, optisko rotāciju mēra tāpat kā pirmajā noteikšanā.

No abu mērījumu starpības, reizinot ar zināmu koeficientu, iegūst parauga cietes saturu.

3.   Reaģenti

3.1.

Sālsskābe, 25 % šķīdums (w/v); blīvums 1,126 g/ml.

3.2.

Sālsskābe, 1,13 % šķīdums (w/v). Koncentrācija jāpārbauda, titrējot ar 0,1 mol/l nātrija hidroksīda šķīdumu 0,1 % (w/v) metilsarkanā klātbūtnē 94 % (v/v) etanolā. Lai neitralizētu 10 ml, vajag 30,94 ml NaOH 0,1 mol/l.

3.3.

Karesa I šķīdums: ūdenī izšķīdina 21,9 g cinka acetāta, Zn(CH3COO)2 2H2O, un 3 g ledus etiķskābes. Papildina ar ūdeni līdz 100 ml.

3.4.

Karesa II šķīdums: ūdenī izšķīdina 10,6 g kālija ferocianīda, K4 Fe(CN)6 3H2O. Papildina ar ūdeni līdz 100 ml.

3.5.

Etanola šķīdums 40 % (v/v), blīvums 0,948 g/ml 20 °C temperatūrā.

4.   Iekārtas

4.1.

250 ml Erlenmeijera kolba ar standarta pieslīpētu stikla savienojumu un ar atteces kondensatoru.

4.2.

Polarimetrs vai saharimetrs.

5.   Procedūra

5.1.   Parauga sagatavošana

Paraugu sasmalcina, līdz tas ir pietiekami smalks, lai izsijātos caur sietu ar 0,5 mm apaļu acojumu.

5.2.   Kopējās optiskās rotācijas (P vai S) noteikšana (skatīt 7.1. Novērojumu punktu)

2,5 g sasmalcinātā parauga ar precizitāti līdz mg iesver 100 ml mērkolbā. Pievieno 25 ml sālsskābes (3.2. punkts), krata, lai panāktu vienmērīgu izkliedi testa paraugā, un pievieno vēl 25 ml sālsskābes (3.2. punkts). Iegremdē kolbu verdoša ūdens vannā, pirmās trīs minūtes enerģiski un nepārtraukti kratot, lai novērstu aglomerātu veidošanos. Ūdens daudzumam ūdens vannā jābūt pietiekamam, lai vanna turpinātu vārīties, kad tajā ieliek kolbu. Kolbu no vannas nedrīkst izņemt, kad tā tiek kratīta. Precīzi pēc 15 minūtēm kolbu izņem no vannas, pievieno 30 ml auksta ūdens un tūlīt atdzesē līdz 20 °C.

Pievieno 5 ml Karesa I šķīduma (3.3. punkts) un krata apmēram 30 sekundes. Tad pievieno 5 ml Karesa II šķīduma (3.4. punkts) un atkal krata apmēram 30 sekundes. Papildina ar ūdeni līdz tilpumam, samaisa un filtrē. Ja filtrāts nav pilnīgi dzidrs (kas notiek reti), tad atkārto noteikšanu, izmantojot lielāku daudzumu Karesa I un II šķīduma, piemēram, 10 ml.

Ar polarimetru vai saharimetru izmēra šķīduma optisko rotāciju 200 mm mēģenē.

5.3.   Optiskās rotācijas (P’ vai S’) noteikšana vielām, kuras šķīst 40 % etanolā

Ar precizitāti līdz mg iesver 5 g parauga, ievieto 100 ml mērkolbā un pievieno apmēram 80 ml etanola (3.5. punkts) (skatīt 7.2. Novērojumu punktu). Atstāj kolbu vienu stundu istabas temperatūrā; šajā laikā sešas reizes kārtīgi sakrata tā, lai testa paraugs labi sajauktos ar etanolu. Papildina līdz tilpumam ar etanolu (3.5. punkts), samaisa un filtrē.

Ar pipeti 50 ml filtrāta (kas atbilst 2,5 g parauga) iepilina 250 ml Erlenmeijera kolbā, pievieno 2,1 ml sālsskābes (3.1. punkts) un kārtīgi sakrata. Erlenmeijera kolbai pievieno atteces kondensatoru un kolbu iegremdē verdoša ūdens vannā. Tieši pēc 15 minūtēm izņem Erlenmeijera kolbu no vannas, saturu pārnes 100 ml mērkolbā, skalojot ar nelielu daudzumu auksta ūdens, un atdzesē līdz 20 °C.

Dzidrina, izmantojot Karesa I šķīdumu (3.3. punkts) un II šķīdumu (3.4. punkts), papildina līdz tilpumam ar ūdeni, samaisa, filtrē un izmēra optisko rotāciju, kā norādīts 5.2. punkta otrajā un trešajā daļā.

6.   Rezultātu aprēķināšana

Cietes saturu (%) aprēķina šādi.

6.1.   Mērīšana ar polarimetru

P	=	kopējā optiskā rotācija leņķa grādos,
P’	=	40 % (V/V) etanolā šķīstošu vielu optiskā rotācija leņķa grādos,
	=	tīras cietes specifiskā optiskā rotācija. Vispārīgi pieņemtās skaitliskās vērtības šim koeficientam ir šādas:

+ 185,9°	:	rīsu ciete
+ 185,7°	:	kartupeļu ciete
+ 184,6°	:	kukurūzas ciete
+ 182,7°	:	kviešu ciete
+ 181,5°	:	miežu ciete
+ 181,3°	:	auzu ciete
+ 184,0°	:	pārējie cietes un cietes maisījumu veidi barības maisījumos

6.2.   Mērīšana ar saharimetru

S	=	kopējā optiskā rotācija saharimetra grādos,
S’	=	40 % (v/v) etanolā šķīstošu vielu optiskā rotācija saharimetra grādos,
N	=	saharozes svars (g) 100 mililitros ūdens, kas, izmērot ar 200 mm mēģeni, dod 100 saharimetra grādu optisko rotāciju 16,29 g Francijas saharimetriem, 26,00 g Vācijas saharimetriem, 20,00 g jauktajiem saharimetriem.
	=	tīras cietes specifiskā optiskā rotācija (skatīt 6.1. punktu).

6.3.   Atkārtojamība

Starpība starp rezultātiem, kas iegūti divās paralēlās noteikšanās, kuras veiktas ar vienu paraugu, nedrīkst pārsniegt 0,4 no absolūtā lieluma, ja cietes saturs ir mazāks par 40 %, un 1 % no relatīvā lieluma, ja cietes saturs ir vienāds ar vai lielāks par 40 %.

7.   Novērojumi

7.1.

Ja paraugs satur vairāk nekā 6 % karbonātu, rēķinot kalcija karbonāta izteiksmē, tad tie pirms kopējās optiskās rotācijas noteikšanas ir jāiznīcina, apstrādājot ar precīzi atbilstīgu atšķaidītas sērskābes daudzumu.

7.2.

Ja produktos ir liels laktozes saturs, piemēram, piena seruma pulverī vai sausajā vājpienā, tad pievieno 80 ml etanola (3.5. punkts) un rīkojas šādi. Kolbai pievieno atteces kondensatoru un kolbu uz 30 minūtēm iegremdē ūdens vannā 50 °C temperatūrā. Atstāj atdzist un turpina analīzi, kā norādīts 5.3. punktā.

7.3.

Ir zināms, ka šādas barības sastāvdaļas, ja tās barībā ir ievērojamā daudzumā, rada traucējumus, nosakot cietes saturu ar polarimetrisko metodi, un līdz ar to var iegūt nepareizus rezultātus: — tādi (cukur)biešu produkti kā (cukur)biešu mīkstums, (cukur)biešu melase, melasi saturošs (cukur)biešu mīkstums, (cukur)biešu vināze, (biešu) cukurs, — citrusaugļu mīkstums, — linsēklas, linsēklu rauši, linsēklu izvilkums, — rapšu sēklas, rapšu sēklu rauši, rapšu sēklu izvilkums, rapšu sēklu čaulas, — saulespuķu sēklas, saulespuķu sēklu izvilkums, daļēji lobītas, ekstrahētas saulespuķu sēklas, — kopras rauši, kopras izvilkums, — kartupeļu mīkstums, — sausais raugs, — ar inulīnu bagāti produkti (piemēram, topinambūru čipsi un milti), — grības, — sojas pupiņu produkti. Šādos gadījumos var piemērot Komisijas Regulā (EK) Nr. 121/2008 (7) paredzēto analīzes metodi. Šo metodi var izmantot arī attiecībā uz barību, kas satur mazāk par 1 % cietes.

L.   JĒLPELNU NOTEIKŠANA

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt jēlpelnu saturu barībā.

2.   Princips

Paraugu pārpelno 550 °C temperatūrā; atlikumu nosver.

3.   Reaģenti

Amonija nitrāts, 20 % šķīdums (w/v).

4.   Iekārtas

4.1.

Elektriskā plītiņa.

4.2.

Elektriskā mufeļkrāsns ar termostatu.

4.3.

Pārpelnošanai paredzēti kvarca, porcelāna vai platīna tīģeļi, kas ir vai nu taisnstūrveida (apmēram 60 × 40 × 25 mm), vai apaļi (diametrs 60 līdz 75 mm, augstums 20 līdz 40 mm).

5.   Procedūra

Ar precizitāti līdz mg iesver apmēram 5 g parauga (2,5 g produktiem, kam ir tendence uzbriest) un ievieto pārpelnošanai tīģelī, kas iepriekš uzkarsēts līdz 550 °C, atdzesēts un nosvērts. Novieto tīģeli uz elektriskās plītiņas un pakāpeniski karsē, līdz viela pārogļojas. Pārpelno atbilstoši 5.1. vai 5.2. punktam.

5.1.

Tīģeli ievieto kalibrētā mufeļkrāsnī, kas iestatīta uz 550 °C. Iztur šajā temperatūrā, līdz iegūst baltus, gaišpelēkus vai sarkanīgas nokrāsas pelnus, kuros nav acīm redzamu ogles daļiņu. Tīģeli ievieto eksikatorā, atdzesē un tūlīt nosver.

5.2.

Tīģeli ievieto kalibrētajā mufeļkrāsnī, kas iestatīta uz 550 °C. Pārpelno trīs stundas. Tīģeli ievieto eksikatorā, atdzesē un tūlīt nosver. Atkārtoti pārpelno 30 minūtes, lai nodrošinātu, ka pelnu svars nemainās (divos secīgi veiktos svērumos svara zudumam jābūt mazākam par vai vienādam ar 1 mg).

6.   Rezultātu aprēķināšana

Aprēķina atlikuma masu, atņemot taras masu.

Rezultātu izsaka procentos no parauga.

7.   Novērojumi

7.1.

Grūti pārpelnojamām vielām jāveic vismaz trīs stundas ilga sākotnējā pārpelnošana, pēc kuras paraugu atdzesē, tam pievieno dažus pilienus 20 % amonija nitrāta šķīduma vai ūdens (uzmanīgi, lai pelni nedisperģētos vai nesaķeptu gabalos). Pēc izžāvēšanas krāsnī kalcinēšanu turpina. Vajadzības gadījumā darbību atkārto, līdz pārpelnošana ir pabeigta.

7.2.

Vielām, ko nevar apstrādāt, kā aprakstīts 7.1. punktā, rīkojas šādi: pēc trīs stundu pārpelnošanas pelnus ievieto siltā ūdenī un filtrē caur nelielu bezpelnu filtru. Tajā pašā tīģelī pārpelno filtru kopā ar tā saturu. Filtrātu ievieto atdzesētajā tīģelī, iztvaicē, līdz tas ir sauss, pārpelno un nosver.

7.3.

Analizējot eļļas un taukus, precīzi iesver 25 g parauga piemērota izmēra tīģelī. Pārogļo, vielu aizdedzinot ar bezpelnu filtrpapīra strēmeli. Pēc sadedzināšanas samitrina ar iespējami mazu ūdens daudzumu. Izžāvē un pārpelno, kā aprakstīts 5. punktā.

M.   SĀLSSKĀBĒ NEŠĶĪSTOŠU PELNU NOTEIKŠANA

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt tādu minerālvielu daudzumu barībā, kuras nešķīst sālsskābē. Atkarībā no parauga īpašībām var izmantot divas metodes.

1.1.

A metode: piemērojama organiskām barības sastāvdaļām un lielākajai daļai barības maisījumu.

1.2.

B metode: piemērojama tādiem minerālu savienojumiem un maisījumiem un barības maisījumiem, kuros sālsskābē nešķīstošo vielu saturs, kā noteikts ar A metodi, pārsniedz 1 %.

2.   Princips

2.1.

A metode: paraugu pārpelno, pelnus uzvāra sālsskābē un nešķīstošo atlikumu filtrē un nosver.

2.2.

B metode: paraugu apstrādā ar sālsskābi. Šķīdumu filtrē, atlikumu pārpelno un tādējādi iegūtos pelnus apstrādā saskaņā ar A metodi.

3.   Reaģenti

3.1.

Sālsskābe 3 mol/l.

3.2.

Trihloretiķskābe, 20 % šķīdums (w/v).

3.3.

Trihloretiķskābe, 1 % šķīdums (w/v).

4.   Iekārtas

4.1.

Elektriskā plītiņa.

4.2.

Elektriskā mufeļkrāsns ar termostatu.

4.3.

Pārpelnošanai paredzēti kvarca, porcelāna vai platīna tīģeļi, kas ir vai nu taisnstūrveida (apmēram 60 × 40 × 25 mm), vai apaļi (diametrs 60 līdz 75 mm, augstums 20 līdz 40 mm).

4.4.

Filtri bez pelniem.

5.   Procedūra

5.1.   A metode

Paraugu pārpelno, izmantojot metodi, kas aprakstīta jēlpelnu noteikšanai. Var izmantot arī pelnus, kas iegūti no minētās analīzes.

Pelnus ievieto 250–400 ml vārglāzē, izmantojot 75 ml sālsskābes (3.1. punkts). Lēni uzvāra un piecpadsmit minūtes lēni vāra. Silto šķīdumu izfiltrē caur bezpelnu filtrpapīru un atlikumu mazgā ar siltu ūdeni, līdz skābes reakcija vairs nav redzama. Filtru ar atlikumu izžāvē un pārpelno nosvērtajā tīģelī temperatūrā, kas nav zemāka par 550 °C un nav augstāka par 700 °C. Atdzesē eksikatorā un nosver.

5.2.   B metode

5 g parauga ar precizitāti līdz mg iesver 250–400 ml vārglāzē. Secīgi pievieno 25 ml ūdens un 25 ml sālsskābes (3.1. punkts), samaisa un gaida, līdz pārstāj izdalīties burbuļi. Pievieno vēl 50 ml sālsskābes (3.1. punkts). Pagaida, līdz gāze pārstāj izdalīties, tad ievieto vārglāzi verdoša ūdens vannā un tur atstāj trīsdesmit minūtes vai ilgāk, ja vajadzīgs, lai rūpīgi hidrolizētu jebkuru tur iespējami klātesošu cieti. Siltu izfiltrē caur bezpelnu filtru un filtru izmazgā 50 ml silta ūdens (skatīt 7. punktu “Novērojums”). Filtru ar atlikumu ievieto tīģelī pārpelnošanai, izžāvē un pārpelno temperatūrā, kas nav zemāka par 550 °C un nav augstāka par 700 °C. Pelnus ievieto 250–400 ml vārglāzē, izmantojot 75 ml sālsskābes (3.1. punkts); turpina, kā aprakstīts 5.1. punkta otrajā daļā.

6.   Rezultātu aprēķināšana

Aprēķina atlikuma masu, atņemot taras masu. Rezultātu izsaka procentos no parauga.

7.   Novērojums

Ja atlikums filtrējas slikti, tad analīzi sāk vēlreiz, 50 ml sālsskābes (3.1. punkts) vietā ņemot 50 ml 20 % trihloretiķskābes šķīdumu (3.2. punkts) un filtru mazgājot ar siltu 1 % trihloretiķskābes šķīdumu (3.3. punkts).

N.   KOPĒJĀ FOSFORA DAUDZUMA NOTEIKŠANA

Kopējais fosfora daudzums jānosaka saskaņā ar:

—	analīzes metodi, kas paredzēta standartā EN 15510 “Dzīvnieku barība. Paraugu ņemšanas un analīzes metodes – Kalcija, nātrija, fosfora, magnija, kālija, dzelzs, cinka, vara, mangāna, kobalta, molibdēna un svina noteikšana, izmantojot ICP-AES metodi”, vai

—	analīzes metodi, kas paredzēta standartā EN 15621 “Dzīvnieku barība. Paraugu ņemšanas un analīzes metodes – Kalcija, nātrija, fosfora, magnija, kālija, sēra, dzelzs, cinka, vara, mangāna un kobalta noteikšana pēc spiediena sadalīšanas, izmantojot ICP-AES metodi”, vai

—	fotometrisko metodi, kā aprakstīts turpmāk.

FOTOMETRISKĀ METODE

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt kopējo fosfora saturu barībā. Tā ir īpaši piemērota tādu produktu analīzei, kuros ir mazs fosfora daudzums. Dažos gadījumos (ja produktā ir daudz fosfora) var izmantot gravimetrijas metodi.

2.   Princips

Paraugu mineralizē, izmantojot vai nu sauso dedzināšanu (organiskās barības gadījumā), vai skābes šķelšanu (kombinēto minerālu un šķidrās barības gadījumā), un ievieto skābes šķīdumā. Šķīdumu apstrādā ar molibdovanadāta reaģentu. Tādējādi iegūtā dzeltenā šķīduma optisko blīvumu mēra spektrofotometrā pie 430 nm.

3.   Reaģenti

3.1.

Kalcija karbonāts.

3.2.

Sālsskābe, ρ20 = 1,10 g/ml (apmēram 6 mol/l).

3.3.

Slāpekļskābe, ρ20 = 1,045 g/ml.

3.4.

Slāpekļskābe, ρ20 = 1,38 iesniedz 1,42 g/ml.

3.5.

Sērskābe, ρ20 = 1,84 g/ml.

3.6.

Molibdovanadāta reaģents: 200 ml amonija heptamolibdāta šķīduma (3.6.1. punkts), 200 ml amonija monovanadāta šķīduma (3.6.2. punkts) un 134 ml slāpekļskābes (3.4. punkts) samaisa viena litra mērkolbā. Papildina līdz vajadzīgajam tilpumam ar ūdeni.

3.6.1.

Amonija heptamolibdāta šķīdums: izšķīdina karstā ūdenī 100 g amonija heptamolibdāta (NH4) 6Mo7O24.4H2O. Pievieno 10 ml amonjaka (blīvums 0,91 g/ml) un papildina līdz vienam litram ar ūdeni.

3.6.2.

Amonija monovanadāta šķīdums: 2,35 g amonija monovanadāta NH4VO3 izšķīdina 400 mililitros karsta ūdens. Pastāvīgi maisot, lēni pievieno 20 ml atšķaidītas slāpekļskābes (7 ml HNO3 (3.4. punkts) + 13 ml H2O) un papildina līdz vienam litram ar ūdeni.

3.7.

1 mg fosfora uz ml standartšķīdums: ūdenī izšķīdina 4,387 g kālija dihidrogēnfosfāta KH2PO4. Papildina ar ūdeni līdz vienam litram.

4.   Iekārtas

4.1.

Kvarca, porcelāna vai platīna tīģeļi pārpelnošanai.

4.2.

Elektriskā mufeļkrāsns ar termostatu, kas iestatīts uz 550 °C.

4.3.

250 ml Kjeldāla kolba.

4.4.

Mērkolbas un precīzijas pipetes.

4.5.

Spektrofotometrs.

4.6.

Apmēram 16 mm diametra mēģenes ar aizbāžņiem un iedaļām līdz 14,5 mm; tilpums: tilpums 25 līdz 30 ml.

5.   Procedūra

5.1.   Šķīduma sagatavošana

Atkarībā no parauga īpašībām sagatavo šķīdumu, kā norādīts 5.1.1. vai 5.1.2. punktā.

5.1.1.   Parastā procedūra

Ar precizitāti līdz 1 mg nosver 1 g vai vairāk parauga. Testa paraugu ievieto Kjeldāla kolbā, pievieno 20 ml sērskābes (3.5. punkts), sakrata, lai vielu pilnībā piesūcinātu ar skābi un neļautu tai pielipt pie kolbas sienām, uzkarsē un uztur viršanas temperatūru 10 minūtes. Nedaudz atdzesē, pievieno 2 ml slāpekļskābes (3.4. punkts), lēnām uzkarsē, nedaudz atdzesē, pievieno vēl nedaudz slāpekļskābes (3.4. punkts) un atjauno viršanas temperatūru. Procedūru atkārto, līdz iegūst bezkrāsainu šķīdumu. Atdzesē, pievieno mazliet ūdens, dekantē šķidrumu 500 ml mērkolbā, izskalojot Kjeldāla kolbu ar karstu ūdeni. Ļauj atdzist, papildina līdz vajadzīgajam tilpumam ar ūdeni, homogenizē un filtrē.

5.1.2.   Paraugi, kuros ir organiskas vielas un nav kalcija un magnija dihidrogēnfosfātu

Apmēram 2,5 g parauga ar precizitāti līdz 1 mg iesver tīģelī pārpelnošanai. Maisa testa paraugu, līdz tas pilnībā sajaucies ar 1 g kalcija karbonāta (3.1. punkts). Pārpelno krāsnī 550 °C temperatūrā, līdz iegūst baltus vai pelēkus pelnus (var būt arī nedaudz ogļu). Pelnus pārnes 250 ml vārglāzē. Pievieno 20 ml ūdens un sālsskābes (3.2. punkts), līdz pārstāj veidoties burbuļi. Pievieno vēl 10 ml sālsskābes (3.2. punkts). Vārglāzi novieto smilšu vannā un tvaicē, līdz tā ir sausa, lai kvarcu padarītu nešķīstošu. Atlikumu atkārtoti šķīdina 10 mililitros slāpekļskābes (3.3. punkts) un piecas minūtes vāra smilšu vannā vai uz elektriskās plītiņas netvaicējot, līdz tas ir sauss. Šķidrumu dekantē 500 ml mērkolbā, vairākas reizes izskalojot vārglāzi ar karstu ūdeni. Ļauj atdzist, papildina līdz vajadzīgajam tilpumam ar ūdeni, homogenizē un filtrē.

5.2.   Krāsojuma attīstība un optiskā blīvuma mērījums

Saskaņā ar 5.1.1. vai 5.1.2. punktu iegūtā filtrāta alikvoto daļu atšķaida, lai iegūtu fosfora koncentrāciju, kas nepārsniedz 40 μg/ml. 10 ml šā šķīduma ielej mēģenē (4.6. punkts) un pievieno 10 ml molibdovanadāta reaģenta (3.6. punkts). Homogenizē un atstāj 20 °C temperatūrā vismaz 10 minūtes. Spektrofotometrā pie 430 nm izmēra optisko blīvumu pret šķīdumu, ko iegūst, pievienojot 10 mililitrus molibdovanadāta reaģenta (3.6. punkts) 10 mililitriem ūdens.

5.3.   Kalibrēšanas līkne

No standartšķīduma (3.7. punkts) sagatavo šķīdumus, kas satur attiecīgi 5, 10, 20, 30 un 40 μg fosfora uz 1 ml. Ņem 10 ml no katra minētā šķīduma un pievieno 10 ml molibdovanadāta reaģenta (3.6. punkts). Homogenizē un atstāj 20 °C temperatūrā vismaz 10 minūtes. Optisko blīvumu mēra tā, kā norādīts 5.2. punktā. Veido kalibrēšanas līkni, atzīmējot optiskos blīvumus un atbilstīgos fosfora daudzumus. Ja koncentrācija ir no 0 līdz 40 μg/ml, tad līkne būs lineāra.

6.   Rezultātu aprēķināšana

Fosfora daudzumu testa paraugā nosaka, izmantojot kalibrēšanas līkni.

Rezultātu izsaka procentos no parauga.

Atkārtojamība

No viena parauga divās paralēlās noteikšanās iegūto rezultātu starpība nedrīkst pārsniegt:

—	3 % no lielākā rezultāta skaitliskās vērtības, ja fosfora saturs ir līdz 5 %,

—	0,15 % absolūtajā vērtībā, ja fosfora saturs pārsniedz 5 %.

O.   HLORĪDU HLORA NOTEIKŠANA

1.   Mērķis un tvērums

Šī metode ļauj noteikt hlora saturu ūdenī šķīstošos hlorīdos, ko parasti izsaka kā nātrija hlorīdu. To piemēro visai barībai.

2.   Princips

Hlorīdus izšķīdina ūdenī. Ja produkts satur organisku vielu, tad to dzidrina. Šķīdumu nedaudz paskābina ar slāpekļskābi un hlorīdus ar sudraba nitrāta šķīdumu izgulsnē sudraba hlorīda veidā. Sudraba nitrāta pārpalikumu attitrē ar amonija tiocianāta šķīdumu, izmantojot Volharda metodi.

3.   Reaģenti

3.1.

Amonija tiocianāta šķīdums 0,1 mol/l.

3.2.

Sudraba nitrāta šķīdums 0,1 mol/l.

3.3.

Piesātināts amonija dzelzs sulfāta šķīdums, (NH4)Fe(SO4)2.

3.4.

Slāpekļskābe, blīvums 1,38 g/ml.

3.5.

Dietilēteris.

3.6.

Acetons.

3.7.

Karesa I šķīdums: ūdenī izšķīdina 21,9 g cinka acetāta, Zn (CH3COO)2·2H2O, un 3 g ledus etiķskābes. Papildina ar ūdeni līdz 100 ml.

3.8.

Karesa II šķīdums: ūdenī izšķīdina 10,6 g kālija ferocianīda K4 Fe(CN)6 3H2O. Papildina ar ūdeni līdz 100 ml.

3.9.

Aktīvā ogle, kurā nav hlorīdu un kura tos neabsorbē.

4.   Iekārtas

Rotācijas tipa maisītājs (tumblers): aptuveni 35 līdz 40 apgr./min.

5.   Procedūra

5.1.   Šķīduma sagatavošana

Atkarībā no parauga īpašībām sagatavo šķīdumu, kā norādīts 5.1.1., 5.1.2. vai 5.1.3. punktā.

Vienlaikus veic tukšā parauga analīzi, neizmantojot analizējamo paraugu.

5.1.1.   Paraugi, kuros nav organisku vielu

Ar precizitāti līdz mg iesver ne vairāk kā 10 g parauga, kurā ir ne vairāk par 3 g hlora hlorīdu veidā. Kopā ar 400 ml ūdens iepilda 500 ml tilpuma kolbā apmēram 20 °C temperatūrā. Trīsdesmit minūtes maisa tumblerā, papildina līdz vajadzīgajam tilpumam, homogenizē un filtrē.

5.1.2.   Paraugi, kuros ir organiskas vielas, izņemot 5.1.3. punktā minētos produktus

Ar precizitāti līdz mg iesver apmēram 5 g parauga, ko kopā ar 1 g aktīvās ogles ievieto 500 ml tilpuma kolbā. Pievieno 400 ml apmēram 20 °C ūdens un 5 ml Karesa I šķīduma (3.7. punkts), maisa 30 sekundes, tad pievieno 5 ml Karesa II šķīduma (3.8. punkts). Trīsdesmit minūtes maisa tumblerā, papildina līdz vajadzīgajam tilpumam, homogenizē un filtrē.

5.1.3.   Termiski apstrādāta barība, linu rauši un milti, produkti, kuros ir daudz linu miltu, un citi produkti, kuros ir daudz gļotvielu vai koloīdu vielu (piemēram, dekstrinēta ciete)

Sagatavo šķīdumu, kā aprakstīts 5.1.2. punktā, bet nefiltrē. Dekantē (vajadzības gadījumā centrifugē), atdala 100 ml no šķīduma augšējā slāņa un pārnes 200 ml mērkolbā. Samaisa ar acetonu (3.6. punkts) un ar šo šķīdinātāju papildina līdz vajadzīgajam tilpumam, homogenizē un filtrē.

5.2.   Titrēšana

Ar pipeti Erlenmeijera kolbā pārnes 25 ml līdz 100 ml filtrāta (atkarībā no sagaidāmā hlorīdu satura), ko iegūst pēc apraksta 5.1.1., 5.1.2. vai 5.1.3. punktā. Alikvotā daļa nedrīkst saturēt vairāk par 150 mg hlora (Cl). Vajadzības gadījumā atšķaida līdz vismaz 50 ml tilpumam ar ūdeni, pievieno 5 ml slāpekļskābes (3.4. punkts), 2 ml piesātināta amonija dzelzs sulfāta šķīduma (3.3. punkts) un divus pilienus amonija tiocianāta šķīduma (3.1. punkts), ko ņem ar bireti, kas uzpildīta līdz nulles atzīmei. Ar bireti pārnes sudraba nitrāta šķīdumu (3.2. punkts) tā, lai tas būtu 5 ml pārākumā. Pievieno 5 ml dietilētera (3.5. punkts) un stipri sakrata, lai koagulētu nogulsnes. Sudraba nitrāta pārākumu titrē ar amonija tiocianāta šķīdumu (3.1. punkts), līdz veidojas sarkanbrūns krāsojums, kas saglabājas vienu minūti.

6.   Rezultātu aprēķināšana

Hlora daudzumu (X), izteiktu % no nātrija hlorīda, aprēķina, izmantojot šādu formulu:

kur:

V1	=	pievienotā 0,1 mol/l sudraba nitrāta šķīduma tilpums ml,
V2	=	titrēšanai izmantotais 0,1 mol/l amonija tiocianāta šķīduma tilpums ml,
m	=	parauga svars gramos alikvotā.

Ja tukšā parauga analīze norāda, ka ir patērēts 0,1 mol/l sudraba nitrāta šķīdums, tad minēto lielumu atskaita no tilpuma (V1–V2).

7.   Novērojumi

7.1.

Titrēšanu var veikt, arī izmantojot potenciometriju.

7.2.

Analizējot produktus ar ļoti lielu eļļu un tauku saturu, tos vispirms attauko ar dietilēteri vai petrolēteri.

7.3.

Zivju miltus var titrēt, izmantojot Mora metodi.