2012. gada aprīlī S. Wathelet patērētājas statusā iegādājās lietotu transportlīdzekli autoservisā Bietheres. S. Wathelet samaksāja minētajam autoservisam summu EUR 4000 apmērā, kas atbilda šī transportlīdzekļa pārdošanas cenai. Autoserviss neizsniedza S. Wathelet ne kvīti, ne maksājumu apliecinošu dokumentu, ne rēķinu par pirkumu.

Autoserviss Bietheres uz sava rēķina veica transportlīdzekļa tehnisko apskati. Tas arī iesniedza pieteikumu par reģistrāciju kompetentajai Beļģijas iestādei, kuras izdevumus sedza S. Wathelet.

2012. gada jūlijā, kad S. Wathelet vēl nebija saņēmusi rēķinu, attiecīgais transportlīdzeklis sabojājās, un S. Wathelet aizveda to autoservisam Bietheres remontēšanai. Autoserviss konstatēja, ka ir salūzis dzinējs.

Kad S. Wathelet vēlējās saņemt atpakaļ saremontēto transportlīdzekli, viņai tika izsniegts rēķins par remonta izdevumiem EUR 2000 apmērā. Viņa atteicās šo rēķinu maksāt, pamatojoties uz to, ka minētās izmaksas ir jāsedz autoservisam Bietheres kā šī transportlīdzekļa pārdevējam.

Šajā saistībā S. Wathelet tika informēta, ka viņas transportlīdzeklis nekad nav piederējis minētajam autoservisam, kurš to ir pārdevis nevis savā, bet gan M.‑C. Donckels – vienkāršas privātpersonas – uzdevumā. Faktiski autoservisam Bietheres ir bijusi tikai starpnieka loma.

Iesniedzējtiesa ir konstatējusi, ka M.‑C. Donckels nav saņēmusi summu, kas atbilstu pilnai pārdošanas cenai, jo autoserviss Bietheres ir paturējis summu EUR 800 apmērā par remontdarbiem, kas veikti, lai transportlīdzekli sagatavotu pārdošanai.

2012. gada 17. novembra vēstulē, kas adresēta S. Wathelet, autoserviss Bietheres apstiprināja savu starpnieka lomu attiecīgajā pārdošanā. Turklāt tas apliecināja, ka motora salūšana esot parasts risks lietota transportlīdzekļa pirkuma starp privātpersonām gadījumā. Tādējādi autoserviss Bietheres atkārtoja savu atteikumu atdot transportlīdzekli S. Wathelet, kamēr rēķins par remontu nebūs pilnībā samaksāts. Autoserviss Bietheres pievienoja savas vēstules pielikumā kvīti par summu EUR 4000 apmērā, kura aizpildīta rokrakstā, norādot īpašnieka, kas nav tirgotājs, un pircējas S. Wathelet vārdu un uzvārdu, tomēr uz šī dokumenta bija vienīgi M.‑C. Donckels paraksts.

2012. gada decembrī autoserviss Bietheres nosūtīja S. Wathelet pavēsti uz tribunal de première instance de Verviers [Vervjē Pirmās instances tiesu] (Beļģija) saistībā ar rēķina par remontu samaksu, kurš atbilda summai EUR 2000 apmērā, pieskaitot likumiskos procentus.

Ar tribunal de première instance de Verviers kancelejā iesniegto iesniegumu S. Wathelet cēla pretprasību, kurā viņa lūdza atcelt transportlīdzekļa pirkuma līgumu un atmaksāt viņas samaksāto summu EUR 4000 apmērā, kam pieskaitīti procenti, un samaksāt viņai zaudējumu atlīdzību EUR 2147,46 apmērā. Turklāt S. Wathelet apstrīdēja autoservisa Bietheres izvirzīto prasījumu pamatotību.

Tribunal de première instance de Verviers, noraidot S. Wathelet pretprasību, piesprieda S. Wathelet samaksāt rēķinu par remontu, kam pieskaitīti procenti. S. Wathelet iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu iesniedzējtiesā.

Šī tiesa konstatēja, ka S. Wathelet ir “patērētājs” code civil izpratnē un ka transportlīdzeklis ir “patēriņa prece” šī tiesiskā regulējuma izpratnē. Tā arī konstatēja, ka autoserviss Bietheres pārdod patēriņa preces saistībā ar savu tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai profesiju.

Savukārt autoserviss Bietheres apstrīdēja to, ka tas būtu apstrīdētā pirkuma līguma puse, uzsverot, ka attiecīgā transportlīdzekļa īpašniece M.‑C. Donckels ir novietojusi šo transportlīdzekli pārdošanai tā uzņēmumā un ka tātad jautājums ir par pirkumu, kas noticis starp privātpersonām.

Tomēr iesniedzējtiesa apliecina, ka pastāv būtiski, skaidri un saskanīgi pieņēmumi par to, ka S. Wathelet nebija informēta par to, ka jautājums ir par pirkumu starp privātpersonām.

Šajos apstākļos cour d’appel de Liège [Ljēžas Apelācijas tiesa] (Beļģija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu: “Vai jēdziens “pārdevējs”, kas minēts Beļģijas code civil 1649.bis pantā, kurš pievienots ar 1994. gada 1. septembra likumu “Par patērētāju aizsardzību patēriņa preču pārdošanas gadījumā”, ar ko Beļģijas tiesībās tiek transponēta Direktīva 1999/44 par dažiem patēriņa preču pārdošanas aspektiem un saistītajām garantijām, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir domāts ne vien tirgotājs, kurš kā pārdevējs nodod īpašuma tiesības uz patēriņa preci patērētājam, bet arī tāds tirgotājs, kas darbojas kā starpnieks pārdevēja, kurš nav tirgotājs, vārdā, neatkarīgi no tā, vai viņam par šo starpniecību tiek vai netiek maksāta atlīdzība, un neatkarīgi no tā, vai viņš potenciālo pircēju ir vai nav informējis par to, ka šis pārdevējs ir privātpersona?”

Vispirms jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka attiecīgā lietotā transportlīdzekļa īpašniece bija M.‑C. Donckels, nevis autoserviss Bietheres un ka tādēļ jautājums bija par pirkumu, kas noticis starp privātpersonām, jo autoserviss Bietheres darbojās tikai kā starpnieks.

Turklāt iesniedzējtiesa konstatēja, ka pārdošanas cena, atskaitot no tās remonta izdevumus, lai sagatavotu attiecīgo transportlīdzekli pārdošanai, bija pārskaitīta transportlīdzekļa īpašniecei. Tāpat lietas materiālos nekas neliek secināt, ka šī transportlīdzekļa īpašniece nebūtu pilnvarojusi autoservisu Bietheres to pārdot.

No tā izriet, ka pamatlietā autoserviss Bietheres iesaistījās kā tirgotājs patēriņa preces pārdošanā, rīkodamies minētās preces īpašnieces uzdevumā, kura pati ir vienkārša privātpersona, kas atļāvusi veikt šo pārdošanu.

Tātad ir jāpārbauda, vai šajos apstākļos patērētājs, kurš nopircis patēriņa preci, saņem Direktīvā 1999/44 garantēto aizsardzību tādā ziņā, ka starpnieku varētu uzskatīt par pārdevēju minētās direktīvas izpratnē.

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo Tiesas judikatūru no prasības par Savienības tiesību vienveidīgu piemērošanu izriet, ka tad, ja tiesību normā nav atsauces uz dalībvalstu tiesībām saistībā ar kādu īpašu jēdzienu, šis jēdziens visā Savienībā ir interpretējams autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 18. oktobris, Brüstle, C‑34/10, EU:C:2011:669, 25. punkts, un, 2015. gada 15. oktobris, Axa Belgium, C‑494/14, EU:C:2015:692, 21. punkts, kā arī tajā minētā judikatūra).

Tā kā Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā “pārdevēja” jēdziens ir definēts, neietverot atsauces uz valstu tiesībām attiecībā uz šim jēdzienam piešķiramo nozīmi, piemērojot šo direktīvu, ir jāuzskata, ka minētajā tiesību normā ir ietverts autonoms Savienības tiesību jēdziens, kas tās teritorijā ir jāpiemēro vienveidīgi.

Turklāt, lai gan “pārdevēja” jēdziens ir ietverts citos Savienības tiesību aktos, īpašā definīcija, kas noteikta Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā, ir atrodama vienīgi šajā direktīvā. Tādējādi, kā ģenerāladvokāts norādījis secinājumu 43. punktā, runa ir par unikālu jēdzienu, kas ir jāinterpretē, ņemot vērā šīs direktīvas mērķus, kā arī īpašo “pārdevēja” uzdevumu minētajā direktīvā.

Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā pārdevējs ir definēts kā “jebkura fiziska vai juridiska persona, kas saskaņā ar līgumu pārdod patēriņa preces saistībā ar tās veikto tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai tās profesiju”.

Jākonstatē, ka šādi definētajam “pārdevēja” jēdzienam ir objektīvs raksturs (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 3. septembris, Costea, C‑110/14, EU:C:2015:538, 21. punkts, un rīkojumu, 2015. gada 19. novembris, C‑74/15, Tarcâu, EU:C:2015:772, 27. punkts), kas ir balstīts uz tādām sastāvdaļām kā “līguma” esamība, “patēriņa preces” pārdošana un “tirdzniecības, uzņēmējdarbības vai [..] profesi[onālas] [darbības]” esamība.

Šajā jēdzienā patiešām nav norādīts uz starpnieka jēdzienu. Vispārīgāk Direktīvā 1999/44 nav ietverta “starpnieka” jēdziena definīcija, lai gan šis jēdziens ir minēts šīs direktīvas preambulas 9. apsvērumā, kā arī 4. pantā. Tāpat saistībā ar pārdošanas līgumu tajā nav paredzēta starpnieka atbildība pret patērētāju.

Tomēr, kā ģenerāladvokāts būtībā ir norādījis savu secinājumu 51. punktā, šāds konstatējums pats par sevi neizslēdz to, ka “pārdevēja” jēdziens Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē var tikt interpretēts tādējādi, ka tas ietver jebkuru tirgotāju, kurš rīkojas privātpersonas uzdevumā, ja tas no patērētāja viedokļa saskaņā ar līgumu rīkojas kā patēriņa preces pārdevējs saistībā ar tā veikto tirdzniecību, uzņēmējdarbību vai tā profesiju. Šis tirgotājs varētu patērētājam radīt apjukumu, liekot tam kļūdaini domāt, ka tirgotājs rīkojas pārdevēja, kas ir preces īpašnieks, statusā.

Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta formulējumā nekas neliecina pret šādu interpretāciju.

Otrkārt, jākonstatē, ka Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta teleoloģiskā interpretācija, ņemot vērā tās mērķi garantēt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni (spriedums, 2013. gada 3. oktobris, Duarte Hueros, C‑32/12, EU:C:2013:637, 25. punkts), apstiprina 34. punktā sniegto šīs tiesību normas interpretāciju.

Atbilstoši Direktīvas 1999/44 2. panta 1. punktam un 3. pantam pārdevējam ir jāpiegādā patērētājam prece, kas atbilst pārdošanas līgumam, un neatbilstības gadījumā tā jāsalabo vai jānomaina saskaņā ar pēdējās minētās normas 3. punktu. Tādējādi minētās direktīvas 1. panta 2. punkta c) apakšpunktā ir nodalīts personu loks, pret kurām patērētājs var vērsties, lai izmantotu savas tiesības, kas izriet no šīs direktīvas. Tādēļ patērētājam ir noteikti jāzina pārdevēja identitāte un, konkrēti, tā privātpersonas vai tirgotāja statuss, lai tas varētu izmantot aizsardzību, kāda tam piešķirta Direktīvā 1999/44.

Tātad, ja tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tirgotājs rīkojas kā starpnieks attiecībā pret patērētāju, tas, ka patērētājs nezina statusu, kādā šis tirgotājs rīkojas, veicot pārdošanu, atņemtu patērētājam tiesības, kas ir garantētas Direktīvā 1999/44 un kam ir saistošs spēks saskaņā ar tās 7. panta 1. punktu.

Šajā ziņā, lai ar Direktīvu 1999/44 būtu nodrošināta patērētāja tiesību efektīva aizsardzība, šim patērētājam ir noteikti jābūt informētam par to, ka īpašnieks ir privātpersona. Šī interpretācija piešķir minētajai direktīvai lietderīgo iedarbību un atbilst Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru patērētāju tiesību aizsardzības sistēma, kas ir ieviesta ar Savienības direktīvām patērētāju tiesību aizsardzības jomā, ir balstīta uz domu, ka patērētājs ir nelabvēlīgākā situācijā, salīdzinot ar tirgotāju, gan saistībā ar ietekmi sarunās, gan informētības līmeni (spriedums, 2015. gada 4. jūnijs, Faber, C‑497/13, EU:C:2015:357, 42. punkts).

Faktiski informētības jomā pastāv liela nelīdzsvarotība starp patērētāju un profesionālu tirgotāju, it īpaši ja patērētājs nav informēts par to, ka pārdotās preces īpašniece patiesībā ir privātpersona.

Tādējādi apstākļos, kādi ir pamatlietā, kad patērētājs var viegli tikt maldināts, ņemot vērā noteikumus, ar kādiem šī pārdošana tiek veikta, ir jāpiešķir pastiprināta aizsardzība patērētājam. Tātad pārdevēja atbildību atbilstoši Direktīvai 1999/44 ir jāvar attiecināt uz starpnieku, kurš rada patērētājam sajaukšanas iespēju, liekot ticēt, ka [starpniekam] ir pārdotās preces īpašnieka statuss.

Pretēja interpretācija, ar kuru tirgotājs, kas darbojas kā starpnieks, katrā ziņā tiktu izslēgts no Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta piemērošanas jomas, apdraudētu vispārējo mērķi, kurš izvirzīts Savienības tiesiskajā regulējumā patērētāju tiesību aizsardzības jomā un kurš noteikts LESD 169. pantā, proti, nodrošināt augstu patērētāju tiesību aizsardzības līmeni un tādējādi patērētāju uzticēšanos.

Treškārt, attiecībā uz jautājumu par starpnieka atlīdzību par tā pakalpojumu ir jākonstatē, ka šī atlīdzība, kas ir priekšmets līgumiskajām attiecībām starp īpašnieku, kurš nav tirgotājs, un starpnieku, principā neietilpst Direktīvas 1999/44 piemērošanas jomā. Tādējādi, kā ir norādījušas Austrijas valdība un Eiropas Komisija, tam, vai tirgotājam, kas rīkojas kā starpnieks, tiek vai netiek atlīdzināts par tā pakalpojumu, nav nozīmes, nosakot, vai šis tirgotājs ir jākvalificē kā “pārdevējs” Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

Kompetentajai valsts tiesai ir jāpārbauda, vai tādā situācijā, kāda aplūkota pamatlietā, tirgotājs var tikt uzskatīts par “pārdevēju” Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē, ja tas nav pienācīgi informējis patērētāju par to, ka nav attiecīgās preces īpašnieks, tādēļ šai tiesai ir jāņem vērā visi lietas apstākļi (pēc analoģijas skat. spriedumu, 2015. gada 4. jūnijs, Faber, C‑497/13, EU:C:2015:357, 38. un 39. punkts). Šajā ziņā, konkrēti, var būt nozīme dalības pakāpei un pūļu lielumam, kādas starpnieks ielicis pārdošanā, apstākļiem, kādos prece ir nodota patērētājam, kā arī patērētāja rīcībai, lai noteiktu, vai tas varēja saprast, ka starpnieks rīkojas privātpersonas uzdevumā.

Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, “pārdevēja” jēdziens Direktīvas 1999/44 1. panta 2. punkta c) apakšpunkta izpratnē ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to ir domāts arī tirgotājs, kurš rīkojas kā starpnieks privātpersonas uzdevumā un kurš nav pienācīgi informējis patērētāju–pircēju par to, ka pārdotās preces īpašnieks ir privātpersona; iesniedzējtiesai tas ir jāpārbauda, ņemot vērā visus šīs lietas apstākļus. Iepriekš izklāstītā interpretācija nav atkarīga no tā, vai starpniekam tiek vai netiek atlīdzināts par tā pakalpojumu.

Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.