<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-355/18</NO.CASE><NO.CASE>C-356/18</NO.CASE><NO.CASE>C-357/18</NO.CASE><NO.CASE>C-479/18</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62018CC0355</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:594">EU:C:2019:594</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>18</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>18</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">j. Kokott</HT> secinājumi – Apvienotās lietas no C‑355/18 līdz C‑357/18 un C‑479/18</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">Rust</HT>‑<HT TYPE="ITALIC">Hackner</HT></HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokātes</HT> <HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Julianas Kokotes</HT></HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Juliane Kokott</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">secinājumi</HT>,</P><P>sniegti <DATE ISO="20190711">2019. gada 11. jūlijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – vācu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Apvienotās lietas no C‑355/18 līdz C‑357/18 un C‑479/18</HT></P><P><HT TYPE="ITALIC">Barbara Rust‑Hackner</HT> (C‑355/18)</P><P><HT TYPE="ITALIC">Christian Gmoser</HT> (C‑356/18)</P><P><HT TYPE="ITALIC">Bettina Plackner</HT> (C‑357/18)</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">Nürnberger Versicherung Aktiengesellschaft Österreich</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Landesgericht Salzburg</HT> (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P><P>un</P><P>KL,</P><P>LK,</P><P>MJ,</P><P>NI</P><P>pret</P><P><HT TYPE="ITALIC">UNIQA Österreich Versicherungen</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">Allianz Elementar Lebensversicherungs‑Aktiengesellschaft</HT>,</P><P><HT TYPE="ITALIC">DONAU Versicherung AG Vienna Insurance Group</HT> (C‑479/18)</P><P><HT TYPE="NORMAL">(<HT TYPE="ITALIC">Bezirksgericht für Handelssachen Wien</HT> (Austrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu</KEYWORD><KEYWORD>Tiešā apdrošināšana (dzīvības apdrošināšana)</KEYWORD><KEYWORD>Direktīvas 90/619/EEK, 92/96/EEK, 2002/83/EK un 2009/138/EK</KEYWORD><KEYWORD>Atteikuma tiesības</KEYWORD><KEYWORD>Informācijas nesniegšana vai nepareiza informēšana par šo tiesību izmantošanas priekšnoteikumiem</KEYWORD><KEYWORD>Atteikuma tiesību zaudēšana</KEYWORD><KEYWORD>Atteikuma tiesiskās sekas</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Kādos apstākļos un cik ilgi apdrošinājuma ņēmējs var atteikties no dzīvības apdrošināšanas līguma, atsaucoties uz neinformēšanu vai nepareizu informēšanu par atteikuma tiesībām?</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Saskaņā ar piemērojamām apdrošināšanas direktīvu normām apdrošinājuma ņēmējam ir tiesības īsā termiņā pēc līguma noslēgšanas atteikties no dzīvības apdrošināšanas līguma. Apdrošinātājam šajā ziņā, gatavojoties līguma noslēgšanai, ir jārūpējas, lai tiktu sniegta pietiekama informācija par šīm tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Šajās lietās, kuras balstītas uz četriem divu Austrijas tiesu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesai būtība ir jānoskaidro, kādos gadījumos neatbilstīga informācija nesasniedz tās mērķi tāpat kā informācijas nesniegšana. Šādos gadījumos Tiesai tiek lūgts arī atbildēt uz jautājumu, cik ilgi apdrošinājuma ņēmējam var ļaut izmantot atteikuma tiesības. Ja ārkārtējs vēlāks atteikums saskaņā ar Savienības tiesībām ir pieļaujams vai pat tiek pieprasīts, visbeidzot tiek jautāts, kādas prasības Savienības tiesībās ir attiecībā uz paziņojuma par atteikumu tiesiskajām sekām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="2"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Savienības tiesību normas</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Tā kā pamatlietās aplūkotie dzīvības apdrošināšanas līgumi ir tikuši noslēgti dažādos laika brīžos, ir jāpiemēro un jāiztulko dažādu direktīvu tiesību normas: prejudiciālie jautājumi lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18, kā arī otrais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18 ir jāvērtē, ņemot vērā Otro<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Padomes Otrā direktīva 90/619/EEK (<DATE ISO="19901108">1990. gada 8. novembris</DATE>) par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu un par noteikumiem pakalpojumu sniegšanas brīvības efektīvākai izmantošanai, un par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="330" PAGE.FIRST="50" DATE.PUB="1990">OV 1990, L 330, 50. lpp.</REF.DOC.OJ>), redakcijā, kas ir grozīta ar Padomes Trešo direktīvu 92/96/EEK (<DATE ISO="19921110">1992. gada 10. novembris</DATE>) par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu un par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK un Direktīvā 90/619/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="360" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1992">OV 1992, L 360, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> un Trešo<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Padomes Trešā direktīva 92/96/EEK (<DATE ISO="19921110">1992. gada 10. novembris</DATE>) par normatīvo un administratīvo aktu koordinēšanu attiecībā uz tiešo dzīvības apdrošināšanu un par grozījumiem Direktīvā 79/267/EEK un Direktīvā 90/619/EEK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="360" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="1992">OV 1992, L 360, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0001" ID="QS0001"/>Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>).</P></NOTE> dzīvības apdrošināšanas direktīvu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Ciktāl turpinājumā notiek atsaukšanās uz Direktīvas 90/619 normām redakcijā, kas ir tikusi grozīta ar Direktīvu 92/96, tās tiek apzīmētas kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0002" ID="QS0002"/>Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/> tiesību normas.</P></NOTE>, bet saistībā ar pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem lietā C‑479/18 noteicoša nozīme ir arī pēc tam pieņemtajām Direktīvām 2002/83<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/83/EK (<DATE ISO="20021105">2002. gada 5. novembris</DATE>) par dzīvības apdrošināšanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="345" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2002">OV 2002, L 345, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> un 2009/138<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2009/138/EK (<DATE ISO="20091125">2009. gada 25. novembris</DATE>) par uzņēmējdarbības uzsākšanu un veikšanu apdrošināšanas un pārapdrošināšanas jomā (Maksātspēja II) (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="335" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2009">OV 2009, L 335, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0003" ID="QS0003"/>Maksātspējas II direktīva<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>). Ciktāl turpinājumā vienādi ir jāatsaucas uz Otro dzīvības apdrošināšanas direktīvu, Trešo dzīvības apdrošināšanas direktīvu, Direktīvu 2002/83 un Maksātspējas II direktīvu, šīs direktīvas kopā tiek apzīmētas kā <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0004" ID="QS0004"/>apdrošināšanas direktīvas<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>.</P></NOTE>. Tomēr, tā kā interpretējamo direktīvu normu saturs sakrīt, no minētā neizriet nekādas atšķirības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 15. panta 1. punktā bija noteikts:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0005" ID="QS0005"/>Katra dalībvalsts paredz, ka apdrošinājuma ņēmējam, kurš noslēdz individuālu dzīvības apdrošināšanas līgumu, ir 14 līdz 30 kalendāro dienu termiņš no brīža, kad viņš ir informēts par līguma noslēgšanu, kurā viņš var lauzt līgumu.</P><P>Līdz ar paziņojumu par atteikumu apdrošinājuma ņēmēji ir atbrīvoti no jebkādiem turpmākiem pienākumiem, kas paredzēti līgumā.</P><P>Citas tiesiskās sekas un atteikuma nosacījumus nosaka tiesību aktos, kas attiecas uz līgumiem, jo īpaši attiecībā uz kārtību, kā apdrošinājuma ņēmēji informējami par to, ka līgums noslēgts.<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></P><P>Direktīvas 2002/83 35. panta 1. punkts un Maksātspējas II direktīvas 186. panta 1. punkts lielā mērā atbilst šai tiesību normai.</P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 1. un 4. punktā bija paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="031.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0006" ID="QS0006"/>1.</NO.PARAG><ALINEA>Pirms apdrošināšanas līguma noslēgšanas jādara zināma apdrošinājuma ņēmējiem vismaz tā informācija, kas norādīta II pielikuma A punktā.</ALINEA><ALINEA>[..]</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="031.004"><NO.PARAG>4.</NO.PARAG><ALINEA>Sīkākus noteikumus par šā panta un II pielikuma ieviešanu nosaka saistību dalībvalsts.<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P><P>Direktīvas 2002/83 36. panta 1. punktā un Maksātspējas II direktīvas 185. pantā ir ietverti atbilstoši noteikumi.</P></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas II pielikuma (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0007" ID="QS0007"/>Informācija apdrošinājuma ņēmējiem<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>) A punktā tika norādīta informācija, kas jāpaziņo apdrošinājuma ņēmējam pirms līgumu noslēgšanas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Skat. arī Direktīvas 2002/83 III pielikuma A punktu un Maksātspējas II direktīvas 185. pantu.</P></NOTE>. Saskaņā ar pielikuma otro teikumu <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0008" ID="QS0008"/>[paziņojamā] informācija [..] jāsniedz skaidri un precīzi, rakstiski, saistību dalībvalsts valsts valodā<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Skat. arī Direktīvas 2002/83 III pielikuma A punktu un Maksātspējas II direktīvas 185. panta 6. punktu.</P></NOTE>. Pie šīs informācijas saskaņā ar A punkta a.13) apakšpunktu tika pieskaitīta <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0009" ID="QS0009"/>uzteikuma termiņa piemērošanas kārtība<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Skat. arī Direktīvas 2002/83 III pielikuma A punkta a.13) apakšpunktu un Maksātspējas II direktīvas 185. panta 3. punkta j) apakšpunktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Valsts tiesības</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Austrijas <HT TYPE="ITALIC">Versicherungsvertragsgesetz</HT> [Likuma par apdrošināšanas līgumu] (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0010" ID="QS0010"/><HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT><QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>) 165.a pants lietām C‑356/18 un C‑357/18 pamatā esošajā lietās, kā arī lietai C‑479/18 pamatā esošajās lietās A un B piemērojamā redakcijā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P><HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. I Nr. 6/1997.</P></NOTE> bija formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="165A.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0011" ID="QS0011"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA>Apdrošinājuma ņēmējam ir tiesības divu nedēļu laikā no līguma noslēgšanas no tā atteikties. Ja apdrošinātājs piešķir pagaidu apdrošināšanas segumu, apdrošinājuma ņēmējam ir tiesības uz tās ilgumam atbilstošu prēmiju.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="165A.002"><NO.PARAG>(2)</NO.PARAG><ALINEA>Ja apdrošinātājs nav izpildījis pienākumu paziņot savu adresi (<HT TYPE="ITALIC">VAG</HT> [<HT TYPE="ITALIC">Versicherungsaufsichtsgesetz</HT>, Apdrošināšanas uzraudzības likums] 9.a panta 1. punkta 1. apakšpunkts), 1. punktā minētais atteikuma termiņš sākas tikai tad, kad apdrošinājuma ņēmējam ir kļuvusi zināma šī adrese.</ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="165A.003"><NO.PARAG>(3)</NO.PARAG><ALINEA>Iepriekšējie punkti nav piemērojami kolektīvajiem apdrošināšanas līgumiem un līgumiem, kuru termiņš nepārsniedz sešus mēnešus.<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Ar <HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT> 165.a panta redakciju, kas ir jāpiemēro lietai C‑355/18 pamatā esošajā lietā, kā arī pamatlietā C lietā C‑479/18<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P><HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. I Nr. 95/2006.</P></NOTE>, 1. punktā paredzētais termiņš tika pagarināts līdz 30 dienām. Lietai C‑479/18 pamatā esošajā lietā D piemērojamā <HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT> 165.a panta redakcijā ir ietverts jauns 2.a punkts<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P><HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. I Nr. 34/2012.</P></NOTE> ar šādu formulējumu:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="165A.002A"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0012" ID="QS0012"/>(2a)</NO.PARAG><ALINEA>Ja apdrošinājuma ņēmējs ir patērētājs (<HT TYPE="ITALIC">KSchG</HT> [<HT TYPE="ITALIC">Konsumentenschutzgesetz</HT>, Patērētāju tiesību aizsardzības likums] 1. panta 1. punkta 2. apakšpunkts), 1. un 2. punktā minētais atteikuma termiņš sākas tikai tad, kad apdrošinājuma ņēmējs ir ticis informēts arī par šīm atteikuma tiesībām.<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Austrijas Apdrošināšanas uzraudzības likuma (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0013" ID="QS0013"/><HT TYPE="ITALIC">VAG</HT><QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>) 9.a panta 1. punkts pamatlietās piemērojamās redakcijās (<HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. Nr. 447/1996 un <HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. I Nr. 34/2015) tostarp bija formulēts šādi:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="009A.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0014" ID="QS0014"/>(1)</NO.PARAG><ALINEA><P>Apdrošinājuma ņēmēju, noslēdzot apdrošināšanas līgumu par valsts teritorijā atrodošos risku, pirms viņa gribas izteikuma par līguma noslēgšanu rakstveidā informē par:</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>6.</NO.P><TXT>apstākļiem, kādos apdrošinājuma ņēmējs var anulēt apdrošināšanas līguma noslēgšanu vai no tā atteikties.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="4"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti un pamatlietas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Visu pamatlietu priekšmets ir fizisku personu prasījumi par visu samaksāto apdrošināšanas prēmiju, ieskaitot kapitalizētos procentus, atmaksu, kurus tās kā apdrošināšanas ņēmēji izvirza pret attiecīgajiem dzīvības apdrošinātājiem. Šie prasījumi ir balstīti uz paziņojumiem par atteikumu, kurus attiecīgie apdrošinājuma ņēmēji ir izteikuši ilgi pēc līguma noslēgšanas, daļēji pat pēc attiecīgā līguma uzteikuma (t.s. novēlots atteikums).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Prasītāji pamatlietās, pamatojot savus prasījumus, būtībā atsaucas uz to, ka attiecīgie apdrošinātāji tos vai nu nav informējuši vispār (tiesvedība B lietā C‑479/18), vai katrā ziņā ir nepareizi informējuši par to atteikuma tiesībām. Informēšanas nepareizība izrietot no tā, ka tā paziņojuma par atteikumu spēkā esamību padarot atkarīgu no rakstveida formas ievērošanas, savukārt saskaņā ar valsts tiesībām pietiekot ar paziņojumu jebkādā formā. Tādējādi apdrošinājuma ņēmējiem esot tikusi kavēta to Savienības tiesībās garantēto atteikuma tiesību izmantošana, tāpēc paziņojuma par atteikumu izteikšanas termiņš neesot sācies.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Starp prasītājiem apdrošinājuma ņēmējiem un atbildētājiem apdrošinātājiem pamatlietās ir strīds par to, vai atteikuma tiesības to izmantošanas brīdī jau bija zudušas. Nav vienprātības arī par to, vai apdrošinājuma ņēmēja maksājumu prasījumi attiecas tikai uz līguma izbeigšanas brīdī piemērojamo atpirkuma summu, vai arī ir jāatmaksā visi veiktie maksājumi saskaņā ar tiesību normām par netaisnīgu iedzīvošanos atbilstošas atcelšanas principiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Lietās no C‑355/18 līdz C‑357/18 prasītāji apdrošinājuma ņēmēji savus prasījumus balsta būtībā uz to, ka tiem bija atteikuma tiesības novēloti, jo viņi esot nepareizi informēti par paziņojuma par atteikumu formu. Pēc tam, kad to prasījumi pirmajā instancē tika apmierināti, iesniedzējtiesas <HT TYPE="ITALIC">Landesgericht Salzburg</HT> [Zalcburgas apgabaltiesas] kā apelācijas tiesas ieskatā, Tiesai ir jāsniedz piemērojamo apdrošināšanas direktīvu normu interpretācija, jo tai ir šaubas par to, ciktāl informēšana ir jāuzskata par <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0015" ID="QS0015"/>nepareizu<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>, ja tā nemaldināja apdrošinājuma ņēmēju par tā atteikuma tiesību esamību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Lietās C‑355/18 un C‑356/18 par atteikumu tika paziņots pēc tam, kad tas bija izbeigts, to uzteicot, precīzāk – atpērkot. Turpretim lietā C‑357/18 strīdīgais dzīvības apdrošināšanas līgums paziņojuma par atteikumu brīdī nebija pirms tam ticis izbeigts ar uzteikumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑479/18 pamatā ir četras tiesvedības, kuras iesniedzējtiesa <HT TYPE="ITALIC">Bezirksgericht für Handelssachen Wien</HT> [Vīnes pirmās instances tiesa komerclietās] apzīmē kā tiesvedības no A līdz D un kuru priekšmets ir līdzīgas apdrošinājuma ņēmēju prasības pret attiecīgajiem apdrošinātājiem par dzīvības apdrošināšanas līgumu atcelšanu. Šie apdrošinājuma ņēmēji tāpat ilgi pēc līguma noslēgšanas paziņoja par atteikumu nepareizas informēšanas vai neinformēšanas dēļ. Tiesvedībā B apdrošinājuma ņēmējs par atteikumu neinformēšanas dēļ paziņoja pēc līguma izbeigšanas un pēc tam notikušas atpirkuma summas atmaksas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><P><HT TYPE="BOLD">IV. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā</HT></P></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Lietās C‑355/18 un C‑356/18 <HT TYPE="ITALIC">Landesgericht Salzburg</HT> Tiesai attiecīgi uzdeva šādus jautājumus prejudiciālā nolēmuma sniegšanai:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0016" ID="QS0016"/>1)</NO.P><TXT>Vai Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva), kurā grozījumi ir izdarīti ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva), 15. panta 1. punkts, skatīts kopā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņojumā par atteikuma iespēju ir jābūt arī norādei, ka par atteikumu var paziņot jebkādā formā?</TXT></NP></ITEM><?PAGE NO="5"?><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Vai par atteikumu nepareizas informēšanas par atteikuma tiesībām dēļ apdrošinājuma ņēmējs var paziņot vēl arī pēc dzīvības apdrošināšanas līguma izbeigšanas uzteikuma (un atpirkuma) rezultātā?<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Lietā C‑357/18 <HT TYPE="ITALIC">Landesgericht Salzburg</HT> Tiesai uzdeva prejudiciālā nolēmuma sniegšanai tikai pirmo no šiem abiem prejudiciālajiem jautājumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Ar Tiesas priekšsēdētaja <DATE ISO="20180622">2018. gada 22. jūnija</DATE> rīkojumu lietas C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Lietā C‑479/18 <HT TYPE="ITALIC">Bezirksgericht für Handelssachen Wien</HT> tiesvedības apturēja un uzdeva Tiesai šādus jautājumus prejudiciālā nolēmuma sniegšanai:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><LIST TYPE="OTHER"><ITEM><NP><NO.P><QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0017" ID="QS0017"/>1)</NO.P><TXT>Vai Direktīvas 90/619/EEK 15. panta 1. punkts saistībā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu un Direktīvas 2002/83/EK 35. panta 1. punkts saistībā ar 36. panta 1. punktu, un Direktīvas 2009/138/EK 185. panta 1. punkts saistībā 186. panta 1. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka – nepastāvot valsts tiesiskajam regulējumam par sekām, kādas ir maldīgai informēšanai par atteikuma tiesībām pirms līguma noslēgšanas, – atteikuma tiesību īstenošanas termiņš nesākas, ja apdrošināšanas sabiedrība informācijā norāda, ka atteikums ir jāīsteno rakstveidā, kaut gan atbilstoši valsts tiesībām atteikumam var būt jebkura forma?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>(Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša) Vai Direktīvas 90/619/EEK 15. panta 1. punkts saistībā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru atteikuma tiesību īstenošanas termiņš neinformēšanas par atteikuma tiesībām vai nepareizas informēšanas gadījumā pirms līguma noslēgšanas sākas tajā brīdī, kad apdrošinājuma ņēmējs – vienalga kādā veidā – ir uzzinājis par savām atteikuma tiesībām?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Vai Direktīvas 2002/83/EK 35. panta 1. punkts saistībā ar 36. panta 1. punktu ir jāinterpretē tādējādi, ka – nepastāvot valsts tiesiskajam regulējumam par sekām, kādas ir neinformēšanai vai nepareizai informēšanai par atteikuma tiesībām pirms līguma noslēgšanas, – apdrošinājuma ņēmēja atteikuma tiesības vēlākais beidzas tad, kad, pamatojoties uz viņa līguma uzteikumu, viņam tika izmaksāta atpirkuma summa, un līdz ar to darījuma partneris ir pilnībā izpildījis līgumā noteiktos pienākumus?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>(Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša un/vai atbilde uz trešo jautājumu ir noliedzoša) Vai Direktīvas 90/619/EEK 15. panta 1. punkts un Direktīvas 2002/83/EK 35. panta 1. punkts, un Direktīvas 2009/138/EK 186. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru apdrošinājuma ņēmējam, kas ir īstenojis savas atteikuma tiesības, ir jāatlīdzina atpirkuma summa (atbilstoši atzītiem aktuārās teorijas noteikumiem aprēķināta apdrošināšanas faktiskā vērtība)?</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>5)</NO.P><TXT>(Ja ceturtais jautājums bija jāaplūko un atbilde uz to ir apstiprinoša) Vai Direktīvas 90/619/EEK 15. panta 1. punkts un Direktīvas 2002/83/EK 35. panta 1. punkts, un Direktīvas 2009/138/EK 186. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tie nepieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru atteikuma tiesību īstenošanas gadījumā tiesības pieprasīt vienotu procentu likmi par atmaksājamām prēmijām noilguma dēļ var ierobežot ar to daļu, kas ietver pēdējo trīs gadu laikposmu pirms prasības celšanas?<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/></TXT></NP></ITEM></LIST></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Ar Tiesas <DATE ISO="20190226">2019. gada 26. februāra</DATE> lēmumu lieta C‑479/18 un apvienotās lietas C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Prejudiciālajās tiesvedībās Tiesā rakstveida apsvērumus sniedza lietas dalībnieki pamatlietās, Austrijas Republika, Čehijas Republika, Itālija un Eiropas Komisija. Tie paši lietas dalībnieki, izņemot prasītāju lietas C‑479/18 pamatā esošajā tiesvedībā C, Itāliju un Čehijas Republiku, bija pārstāvēti arī <DATE ISO="20190411">2019. gada 11. aprīļa</DATE> tiesas sēdē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par Tiesas kompetenci un prejudiciālo jautājumu pieņemamību (lietas C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par Tiesas kompetenci</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Norādot uz valsts tiesību noteicošo nozīmi informēšanas par atteikuma tiesībām vērtējumā, prasītāji apdrošinājuma ņēmēji lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 apšauba Tiesas kompetenci sniegt atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Informēšanas par atteikuma tiesībām pienācīgais raksturs konkrētajā gadījumā tiešām ir jāvērtē, visupirms ņemot vērā attiecīgās piemērojamās valsts tiesības<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Skat. jau <DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Endress</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑209/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:864">EU:C:2013:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0020">20.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kurā Tiesa, atsaucoties uz iesniedzējtiesas sniegto faktu izklāstu, paskaidroja, ka tai ir jāpieņem, ka attiecīgais apdrošinājuma ņēmējs nav ticis informēts vai vismaz nav ticis pietiekami informēts.</P></NOTE>. Minētais vispirms izriet no tā, ka dalībvalstis saskaņā ar Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 4. punktu, Direktīvas 2002/83 36. panta 4. punktu un Maksātspējas II direktīvas 185. panta 8. punktu paredz sīkākus noteikumus par Savienības tiesībās paredzēto informēšanu. Informēšanas priekšmets tostarp ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0018" ID="QS0018"/>atteikuma tiesību izmantošanas kārtība<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>, kuru atkal saskaņā ar Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 15. panta 1. punkta trešo daļu, Direktīvas 2002/83 35. panta 1. punkta trešo daļu un Maksātspējas II direktīvas 186. panta 1. punkta trešo daļu tāpat ir jāparedz dalībvalstīm.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Attiecīgi šajā gadījumā principā iesniedzējtiesu kompetencē ir noskaidrot, vai valsts tiesībām pretrunā ir tāda norāde informācijā par atteikumu, atbilstoši kurai paziņojuma par atteikumu spēkā esamība ir atkarīga no konkrētas formas ievērošanas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Tomēr dalībvalstīm, pieņemot šādus īstenošanas noteikumus, ir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0019" ID="QS0019"/>jānodrošina [apdrošināšanas direktīvu] lietderīgā iedarbība, ņemot vērā to priekšmetu<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Endress</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑209/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:864">EU:C:2013:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0023">23.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šajā ziņā Tiesai ir pienākums vērtēt šīs vispārējo dalībvalstu tiesiskā regulējuma pieņemšanas pilnvaru robežas ievērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Turklāt iesniedzējtiesa lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 vēlas uzzināt, kādas prasības attiecībā uz paziņojuma par atteikumu formu un informēšanu par to izriet no minētajām direktīvu normām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Tāpēc nav šaubu par Tiesas kompetenci sniegt atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par atbilstošo tiesību normu pietiekamu atspoguļošanu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Turklāt tiek iebilsts pret nepilnīgo piemērojamo valsts tiesību normu atspoguļojumu lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18, un tādēļ tiek ierosināts tos noraidīt kā nepieņemamus.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="7"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Šī prasītāju apdrošinājuma ņēmēju argumentācija nepārliecina, tieši ņemot vērā šo pašu lietas dalībnieku uzsvērto kompetenču sadalījumu starp Tiesu un iesniedzējtiesām. Ciktāl prejudiciālo jautājumu par paziņojumu par atteikumu mērķis galu galā ir noskaidrot dalībvalstu pilnvaras pieņemt tiesisko regulējumu par atteikuma tiesību izmantošanas kārtību, katrā ziņā, iespējams, lietai piemērojamo valsts tiesību normu formulējuma un to valsts tiesu sniegtās interpretācijas atspoguļojums atbilst no Reglamenta 94. panta izrietošajām prasībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Tāpēc visi prejudiciālie jautājumi apvienotajās lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 ir pieņemami.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Par prejudiciālajiem jautājumiem</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Prejudiciālie jautājumi būtībā ir par jau sākumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat. iepriekš 3. punktu.</P></NOTE> minētajiem trim juridiskajiem jautājumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Pirmkārt, ir jānoskaidro jautājums, kādos gadījumos informācija par atteikumu nesasniedz tās mērķi tāpat kā informācijas nesniegšana (A). Proti, ciktāl prasītāji apdrošinājuma ņēmēji pamatlietās to vēlas secināt no nepareizajām ziņām, ko saturēja pirms līguma noslēgšanas sniegtā informācija, iesniedzējtiesa ar pirmo, precīzāk, vienīgo, prejudiciālo jautājumu lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 vēlas uzzināt, vai un ciktāl apdrošināšanas direktīvas reglamentē to ziņu saturu, kas ir jāsniedz saistībā ar informāciju par atteikumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Gadījumā, ja nepareiza informēšana par atteikumu konkrētos apstākļos ir pielīdzināma Savienības tiesībās prasītās informācijas nesniegšanai, otrkārt, vērtējot otro prejudiciālo jautājumu lietās C‑355/18 un C‑356/18 un pirmos trīs prejudiciālos jautājumus lietā C‑479/18, ir jānoskaidro jautājums, ciktāl apdrošināšanas direktīvās ir reglamentētas šāda pienākuma neievērošanas sekas attiecībā uz atteikuma termiņu (B).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Ja apdrošinājuma ņēmējs atteikuma tiesības var izmantot arī ilgi pēc līguma noslēgšanas, jo apdrošinājuma ņēmējam par to nav tikusi sniegta Savienības tiesībās izvirzītajām prasībām atbilstoša informācija, visbeidzot būtu jāvērtē jautājumi par apdrošinājuma ņēmēja prasījumu apjomu šāda novēlota atteikuma gadījumā (ceturtais un piektais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18) (C).</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Nepareiza informēšana par atteikumu (pirmais vai, attiecīgi, vienīgais prejudiciālais jautājums lietās C‑355/18, C‑356/18, C‑357/18)</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par apdrošināšanas direktīvās izvirzītajām prasībām informēšanai par atteikumu (pirmais vai, attiecīgi, vienīgais prejudiciālais jautājums lietās C‑355/18, C‑356/18, C‑357/18)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Šajā ziņā rodas jautājums par to, vai un ciktāl apdrošināšanas direktīvās vispār ir ietvertas prasības, lai vērtētu ziņas, kuras attiecīgajam apdrošinātajam ir jāsniedz saistībā ar informēšanu par atteikuma tiesību izmantošanas kārtību. Proti, principā dalībvalstīm ir tiesības paredzēt šādu kārtību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Skat. jau 24. punktā minētās tiesību normas.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Taču kopš Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas pieņemšanas apdrošinājuma ņēmējam saskaņā ar individuālu dzīvības apdrošināšanas līgumu ir tiesības īsā termiņā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Šis termiņš atkarībā no dalībvalstu veiktās transpozīcijas var ilgt no 14 līdz 30 dienām.</P></NOTE> atteikties no šī līguma. Tātad apdrošinājuma ņēmējam tiek dota iespēja arī vēl pēc dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanas atbrīvoties no tā bez nosacījumiem. Termiņu sāk skaitīt no brīža, kad apdrošinājuma ņēmējam ir paziņots par līguma noslēgšanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="8"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Lai apdrošinājuma ņēmējs varētu efektīvi īstenot šīs tam Savienības tiesībās nodrošinātās tiesības, apdrošinātājam pirms līguma noslēgšanas apdrošinājuma ņēmējs ir jāinformē par atteikuma tiesību izmantošanas kārtību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Lietā <HT TYPE="ITALIC">Endress</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Endress</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑209/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:864">EU:C:2013:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0026">26.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa šajā ziņā paskaidroja, ka piemērojamām Otrās un Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas tiesību normām ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko termiņš, kurā apdrošinājuma ņēmējam ir atteikuma tiesības, beidzas vēlākais vienu gadu pēc pirmās apdrošināšanas prēmijas samaksas, ja šim apdrošinājuma ņēmējam nav paziņots par atteikuma tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Valsts tiesām, vērtējot konkrēti informēšanu par atteikumu, izšķiroša nozīme ir tam, vai apdrošinājuma ņēmējam, izmantojot attiecīgo informāciju, ir visa informācija tā atteikuma tiesību efektīvai īstenošanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Nepieciešamā informācija izriet no attiecīgi piemērojamiem valsts tiesību aktiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Skat. iepriekš 24. punktu.</P></NOTE>. Saistībā ar informēšanu par atteikumu piemērojamajās apdrošināšanas direktīvu normās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. pants, skatīts kopā ar tās II pielikuma A punktu, Direktīvas 2002/83 36. pants, skatīts kopā ar tās III pielikuma A punktu, un Maksātspējas II direktīvas 185. panta 6. punkta pirmā daļa.</P></NOTE> ir tikai prasīts, lai attiecīgā rakstveida informācija tiktu formulēta <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0020" ID="QS0020"/>skaidri un precīzi<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Skat. arī spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Endress</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑209/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:864">EU:C:2013:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0025">25.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), atbilstoši kuram apdrošinājuma ņēmējam ir jāsniedz <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0021" ID="QS0021"/>precīza<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/> informācija it īpaši attiecībā uz viņa atteikuma tiesībām.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>No minētā izriet, ka informācijā par atteikumu katrā ziņā ir jābūt ietvertai norādei par paziņojuma par atteikumu formu tad, ja šī paziņojuma spēkā esamības priekšnoteikums saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem ir konkrētas formas ievērošana.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Atbilstoši iesniedzējtiesas izklāstītajam <HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT> 165.a panta kā, tās ieskatā, piemērojamās valsts tiesību normas nevienā no pamatlietās piemērojamām redakcijām nebija paredzēts, ka paziņojuma par atteikuma spēkā esamības priekšnoteikums ir konkrētas formas ievērošana<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Skat. iepriekš 8. un 9. punktā norādītās <HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT> 165.a panta nākamās redakcijas. <HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT> 165.a pants ar <HT TYPE="ITALIC">Gesetz zur Änderung des Versicherungsvertragsgesetzes, des Konsumentenschutzgesetzes und des Versicherungsaufsichtsgesetzes 2018</HT> [2018. gada Likumu par grozījumiem Apdrošināšanas līguma likumā, Patērētāju tiesību aizsardzības likumā un Apdrošināšanas uzraudzības likumā] (<HT TYPE="ITALIC">BGBl</HT>. I Nr. 51/2018) tika atcelts no <DATE ISO="20181231">2018. gada 31. decembra</DATE>. Kopš <DATE ISO="20190101">2019. gada 1. janvāra</DATE> <HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT> 5.c panta 4. punktā ir paredzēts, ka par atteikumu ir jāpaziņo <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0022" ID="QS0022"/>rakstveidā<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/>.</P></NOTE>. Ņemot vērā minēto, iesniedzējtiesa vispirms vēlas uzzināt, vai, lai sniegtu apdrošinājuma ņēmējam precīzu informāciju, pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā ir <HT TYPE="ITALIC">expressis verbis</HT> jānorāda uz to, ka atteikumam nav jānotiek noteiktā formā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Minētais liek uzdot arī nākamo jautājumu par to, vai, ņemot vērā minēto, apdrošinātājam ir jābūt tiesībām pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā norādīt uz noteiktu formu, lai paziņojums par atteikumu būtu spēkā.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par atteikuma iespējas jebkādā formā vērtējumu no Savienības tiesību viedokļa</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Austrijas valdība pamatoti uzsver, ka apdrošināšanas direktīvās <HT TYPE="ITALIC">expressis verbis</HT> atzītās dalībvalstu tiesības pieņemt tiesisko regulējumu saistībā ar atteikuma tiesību īstenošanai izvirzītajām prasībām attiecas arī uz jautājumu, vai par atteikumu var paziņot jebkādā formā vai drīzāk par to ir jāpaziņo, ievērojot konkrētu formu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Ja valsts likumdevējs neparedz formu, kas ir jāievēro, lai paziņojums par atteikumu būtu spēkā, tāpat principā saskaņā ar valsts tiesībām ir jānosaka, vai – un attiecīgā gadījumā, kādus priekšnoteikumus izpildot, – līgumā var iekļaut vienošanos par obligātu formu. Pamatlietās konkrēti runa ir par ziņām pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā, atbilstoši kurām, lai atteikums būtu<?PAGE NO="9"?> spēkā, paziņojums ir jāsniedz rakstveidā, precīzāk, ir jāievēro rakstveida forma. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto lietā C‑479/18 rakstveida forma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>No minētā ir jānošķir <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0023" ID="QS0023"/>rakstveida forma<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/> <HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT> 1.d panta izpratnē, kuras priekšnoteikums ir tikai tāds, ka no paziņojuma <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0024" ID="QS0024"/>var secināt<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/> paziņojuma sniedzēja personu.</P></NOTE> atbilstoši Austrijas <HT TYPE="ITALIC">Allgemeines Bürgerliches Gesetzbuch</HT> [Civilkodeksa] 886. pantam prasa paziņojuma sniedzēja pašrocīgu parakstu vai prasībām atbilstošu elektronisko parakstu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Taču iesniedzējtiesas uz šo jautājumu par valsts tiesību interpretāciju atbild atšķirīgi, proti, lietā C‑479/18 iesniedzējtiesa, ņemot vērā pirmā prejudiciālā jautājuma formulējumu, acīmredzami pieņem, ka līgumā noteikta vienošanās par obligātu formu, ietverot attiecīgu norādi informācijā par atteikumu, ir pretrunā likumā paredzētajai formas brīvībai, savukārt lietās no C‑355/18 līdz C‑357/18 iesniedzējtiesa uzsver, ka <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0025" ID="QS0025"/>vienošanās par paziņojuma par atteikumu rakstveida formu [..] saskaņā valsts tiesībām nav aizliegta<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts tiesām, kurām ir lūgts interpretēt valsts tiesības, ir tās jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši attiecīgās direktīvas tekstam un mērķim<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Skat. tostarp spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20160419">2016. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>DI</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑441/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:278">EU:C:2016:278</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Ja valsts tiesībām ir pretrunā rakstveida forma, par kuru ir notikusi vienošanās (vai vienošanās par rakstveida formu nenotiek), iespējams, Savienības tiesībās paredzētais informēšanas pienākums zaudē jēgu. Tas tāpēc, ka vienkārša norāde uz formas brīvību nesniedz apdrošinājuma ņēmējam iespēju konkrētos apstākļos efektīvi izmantot savas atteikuma tiesības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Proti, vienkārša norāde uz iespēju paziņot par atteikumu jebkādā formā nepadara iespējamu apdrošinājuma ņēmējam juridiski drošu atteikuma tiesību izmantošanu. It īpaši parasti gandrīz nekad nevar pierādīt mutvārdos vai no attāluma mutvārdos izteikta paziņojuma par atteikumu precīzo brīdi un vietu. Minētās situācijas radītā tiesiskā nenoteiktība it īpaši ir pretrunā apdrošināšanas direktīvu mērķim sniegt iespēju apdrošinājuma ņēmējam, sniedzot precīzu informāciju, efektīvi un juridiski droši izmantot atteikuma tiesības. Attiecīgi arī Austrijas tiesībās tagad – kopš <DATE ISO="20190101">2019 gada 1. janvāra</DATE> – <HT TYPE="ITALIC">expressis verbis</HT> ir paredzēta rakstveida forma<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Skat. iepriekš 22. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE>. Minētais varētu izskaidrot arī to, kāpēc citās dalībvalstīs, kurās paziņojuma par atteikumu forma nav reglamentēta likumā, ziņām, kas ir ietvertas informācijā par atteikumu vai apdrošināšanas līgumā par paziņojuma par atteikumu formu, ir noteicoša nozīme<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Skat., piemēram, Itālijas <HT TYPE="ITALIC">Codice delle Assicurazioni Private</HT> (Privātās apdrošināšanas kodekss) 177. panta 2. punktu, atbilstoši kuram <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0026" ID="QS0026"/>I termini e le modalità per l’esercizio dello stesso devono essere espressamente evidenziati nella proposta e nel contratto di assicurazione<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>. Līdzīgi Apvienotajā Karalistē <HT TYPE="ITALIC">ICOBS</HT> (https://www.handbook.fca.org.uk/handbook/ICOBS/): skat. <HT TYPE="ITALIC">ICOBS</HT> 6.3.1. panta 2. punktu, skatītu kopā ar <HT TYPE="ITALIC">ICOBS</HT> 7.1. pantu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Visbeidzot – arī salīdzinājums ar noteikumiem par atteikuma tiesībām saskaņā ar Direktīvas 2002/65 par finanšu pakalpojumu tālpārdošanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2002/65 (<DATE ISO="20020923">2002. gada 23. septembris</DATE>) par patēriņa finanšu pakalpojumu tālpārdošanu un grozījumiem Padomes Direktīvā 90/619/EEK un Direktīvās 97/7/EK un 98/27/EK (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="271" PAGE.FIRST="16" DATE.PUB="2002">OV 2002, L 271, 16. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 6. pantu, kuri principā ir jāpiemēro dzīvības apdrošināšanas līgumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Ņemot vērā izņēmumus Direktīvas 2002/65 6. panta 2. punkta a) apakšpunktā, kuri it īpaši attiecas uz ar fondiem saistītiem dzīvības apdrošināšanas līgumiem.</P></NOTE>, ja tie ar patērētājiem ir noslēgti no attāluma, norāda uz to, ka ir jābūt pieļaujamai obligātai formai, par kuru ir notikusi vienošanās. Proti, attiecībā uz paziņojuma par atteikumu formu Direktīvas 2002/65 6. panta 6. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka patērētājs <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0027" ID="QS0027"/>līdz attiecīgā termiņa beigām par to paziņo saskaņā ar [piedāvātāja] praktiskajiem norādījumiem [..] veidā, kuru var pierādīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/>. No minētā katrā ziņā izriet, ka Savienības likumdevējs piešķir īpašu nozīmi tiesiski drošam paziņojuma par atteikumu pierādījumam tieši saistībā ar finanšu pakalpojumiem, pie kuriem pieder individuāli dzīvības apdrošināšanas līgumi.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka informēšana par atteikumu negarantē iespēju efektīvi izmantot apdrošinājuma ņēmēja atteikuma tiesības, ja tā aprobežojas ar norādi uz iespēju paziņot par atteikumu jebkādā formā. Šī iespēja drīzāk var tikt nodrošināta tikai, nosakot tādu juridiski saistošu formu, kas ir jāievēro, paziņojot par atteikumu. Tāpēc rakstveida forma, par kuru ir notikusi vienošanās, saskaņā ar Savienības tiesībām ir ne tikai pieļaujama, bet pat obligāta. Tātad, ja forma, kas jāievēro, nav tikusi noteikta likumā, tā ir jānosaka, precīzi norādot par atteikuma tiesībām pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Valsts tiesām, kurām ir kompetence interpretēt valsts tiesības, gan ir jāizlemj, vai ir iespējama valsts tiesību interpretācija atbilstoši direktīvai. Ja tas tā ir<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Šajā nozīmē skat. iepriekš 47. punktā minēto iesniedzējtiesas pieņēmumu apvienotajās lietās no C‑355/18 līdz C‑357/18.</P></NOTE>, valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām tādējādi, ka var notikt spēkā esoša vienošanās par obligātu formu. Minētais arī izslēgtu situāciju, kad no šādas vienošanās tiek tieši secināta informēšanas par atteikumu nepareizība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Minētais neietekmē iesniedzējtiesu tiesības konkrētā gadījumā vērtēt, vai strīda pamatā esošās ziņas ir formulētas pietiekami skaidri un sīki informācijā par atteikumu un vai forma, par kuru ir notikusi vienošanās, pārmērīgi neapgrūtina apdrošinājuma ņēmēja atteikuma tiesību izmantošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Saistībā ar pamatlietās strīdīgajām ziņām valsts tiesai būtu, piemēram, jāvērtē, vai ar attiecīgajām ziņām pietiek, lai apdrošinājuma ņēmējs varētu konkrētajā gadījumā ar saistošu spēku paziņot par atteikumu. Ciktāl atbilstoši šīm ziņām atteikumam ir jānotiek ar rakstisku paziņojumu, kas saskaņā ar valsts tiesībām acīmredzot ir jāparaksta<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Skat. iepriekš 46. punktu.</P></NOTE>, šajā ziņā it īpaši būtu jānoskaidro, vai apdrošinājuma ņēmējs par to ir ticis pietiekami informēts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Vērtējot, vai informācija par formu, kas jāievēro, pārmērīgi apgrūtina apdrošinājuma ņēmēja atteikuma tiesību izmantošanu, nozīmīgu informāciju sniegtu salīdzinājums ar citiem ar tiesiskajiem darījumiem saistītiem paziņojumiem, uz kuriem attiecas obligāta forma. Ar vienkāršu mazāk stingras formas pastāvēšanu – kā, piemēram, rakstiska forma, salīdzinot ar rakstveida formu saskaņā ar Austrijas tiesībām,<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Skat. iepriekš 23. zemsvītras piezīmi.</P></NOTE> – nevarētu pietikt, lai izdarītu pieņēmumu par pārmērīgu apgrūtinājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Ņemot vērā minēto, uz pirmo vai, attiecīgi, vienīgo prejudiciālo jautājumu apvienotajās lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 ir jāatbild šādi: Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva) 15. panta 1. punkts, ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) grozītajā redakcijā, skatītā kopā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņojumā par atteikuma iespēju nav jābūt ietvertai norādei par to, ka atteikumam nav jānotiek konkrētā formā. Drīzāk norāde uz konkrētu formu, kas jāievēro, saskaņā ar Savienības tiesībām ir ne tikai pieļaujama, bet pat obligāta.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="11"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par nepareizas informēšanas par atteikumu tiesiskajām sekām (pirmais un otrais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18)</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Vienādas tiesiskās sekas nepareizas informēšanas par atteikumu un neinformēšanas gadījumā? (Pirmais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa acīmredzot pieņem, ka norāde uz rakstveida formu, lai gan atteikums saskaņā ar valsts tiesībām var notikt jebkādā formā, nozīmē, ka informēšana ir nepareiza. Šim viedoklim es nepiekrītu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Skat. iepriekš manu argumentāciju A sadaļā.</P></NOTE>. Tāpēc es analizēju nepareizas informēšanas par atteikumu tiesiskās sekas tikai pakārtoti. Šajā ziņā runa ir par spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Endress</HT> izdarītās atziņas, atbilstoši kurai atteikuma termiņu informācijas nesniegšanas gadījumā nesāk skaitīt, analogu piemērošanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Savienības tiesībās nav reglamentētas nedz nepareizas informēšanas par atteikumu, nedz neinformēšanas tiesiskās sekas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Par neinformēšanas gadījumu šajā nozīmē skat. <DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembra</DATE> spriedumu <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Endress</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑209/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:864">EU:C:2013:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Saskaņā ar savstarpēji saskanīgo iesniedzējtiesas <HT TYPE="ITALIC">Bezirksgericht für Handelssachen Wien</HT> un Austrijas valdības izklāstu Austrijas tiesībās sākotnēji<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Tikai <DATE ISO="20120701">2012. gada 1. jūlijā</DATE> <HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT> 165.a pants tika papildināts ar attiecīgu tiesisko regulējumu (ar tā jauno 2.a punktu). Skat. iepriekš 9. punktu.</P></NOTE> <HT TYPE="ITALIC">expressis verbis</HT> nebija reglamentēts tas, kā neinformēšana par atteikumu ietekmē līguma laušanas termiņu. Taču <HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> [Augstākā tiesa] (Austrija) <DATE ISO="20150902">2015. gada 2. septembra</DATE> spriedumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Lieta Nr. 7 Ob 107/15h.</P></NOTE> piemēroja analogi <HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT> 165.a panta 2. punktu, kas saskaņā ar tā formulējumu attiecas tikai uz apdrošinātāja adreses nenorādīšanu, un, norādot uz Tiesas judikatūru<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P><HT TYPE="ITALIC">Oberster Gerichtshof</HT> šajā sakarā atsaucas uz Tiesas spriedumiem lietās <HT TYPE="ITALIC">Endress</HT> (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE>, <NO.CASE>C‑209/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:864">EU:C:2013:864</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <HT TYPE="ITALIC">Hamilton</HT> (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080410">2008. gada 10. aprīlis</DATE>, <NO.CASE>C‑412/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:215">EU:C:2008:215</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, nolēma, ka nepareiza informēšana par atteikuma tiesībām, kas attiecīgajā gadījumā izpaudās kā nepareizas ziņas par atteikuma termiņu, ir pielīdzināma neinformēšanai. Tāpēc nevarēja sākties atteikuma termiņa tecējums.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Šāda valsts tiesību aktu interpretācija katrā ziņā atbilst Savienības tiesībās paredzētā tiesiskā regulējuma par atteikuma apdrošināšanas direktīvās jēgai un mērķim. Proti, ja ar ziņām pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā nepietiek, lai nodrošinātu, ka apdrošinājuma ņēmējs var efektīvi izmantot tā atteikuma tiesības, tik nepareiza informācija nesasniedz tās mērķi tāpat kā informācijas nesniegšana. Minēto situāciju var radīt ziņu neprecizitāte vai tādas formas izvēle, kas pārmērīgi apgrūtina atteikuma tiesību izmantošanu. Šāds nepareizs paziņojums par atteikumu nevar uzsākt termiņa tecējumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Taču termiņu noteikti sāk skaitīt ar brīdi, kad apdrošināšanas sabiedrība informācijā precīzi norāda, ka atteikumam ir jānotiek rakstveidā, lai gan saskaņā ar valsts tiesībām tas ir iespējams jebkādā formā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Skat. manu priekšlikumu atbildei uz pirmo vai, attiecīgi, vienīgo prejudiciālo jautājumu apvienotajās lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18, 56. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Tāpēc es Tiesai piedāvāju uz pirmo prejudiciālo jautājumu lietā C‑479/18 atbildēt šādi:</TXT><P>Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva) 15. panta 1. punkts, ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) grozītajā redakcijā, skatīts kopā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu, Direktīvas 2002/83/EK 35. panta 1. punkts, skatīts kopā ar tās 36. panta 1. punktu, un Direktīvas 2009/138/EK 185. panta 1. punkts, skatīts kopā ar tās 186. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja nav valsts tiesību normu par nepareizas informēšanas par atteikuma tiesībām pirms līguma noslēgšanas tiesiskajām sekām, atteikuma tiesību izmantošanas termiņš sākas brīdī, kad apdrošināšanas sabiedrība informācijā norāda, ka atteikumam ir jānotiek rakstveidā, lai gan saskaņā ar valsts tiesībām atteikums var notikt jebkādā formā.</P></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="12"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Termiņa sākums, ja informāciju par atteikuma tiesībām tiek iegūta citādā veidā? (Otrais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Ar otro prejudiciālo jautājumu, kuram atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajām ziņām ir nozīme tikai tiesvedībā A, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai atteikuma termiņš sākas jau tad, kad apdrošinājuma ņēmējs, lai gan informācija nav tikusi sniegta vai ir tikusi sniegta nepareizi, ir uzzinājis par savām atteikuma tiesībām. Tas tiek uzdots tikai gadījumā, ja strīda pamatā esošajā situācijā termiņš nesākas automātiski (<QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0028" ID="QS0028"/>gadījumā, ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>). Tā kā šajā gadījumā tiek pieņemts, ka termiņš sākas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Skat. iepriekš 61. punktu.</P></NOTE>, jautājums par termiņa sākumu, iegūstot informāciju citādā veidā, ir jāvērtē tikai pakārtoti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Saskaņā ar apdrošināšanas direktīvu formulējumu tikai apdrošinātāja pienākums ir sniegt informāciju par atteikuma tiesībām, turklāt informācijas priekšmets nav tikai atteikuma tiesības, bet arī to izmantošanas kārtība<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 1. punkts, skatīts kopā ar tās II pielikuma A punkta a.13) apakšpunktu; Direktīvas 2002/83 36. panta 1. punkts, skatīts kopā ar tās III pielikuma A punkta a.13) apakšpunktu; Maksātspējas II direktīvas 185. panta 3. punkta j) apakšpunkts.</P></NOTE>. Tieši tāpēc, ka informēšanai ir jāsniedz iespēja efektīvi izmantot atteikuma tiesības, tikai ar to, ka apdrošinājuma ņēmējs uzzina par atteikuma tiesībām, katrā ziņā nevar pietikt, lai sāktos atteikuma tiesību termiņš<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Šajā nozīmē skat. arī ģenerāladvokātes E. Šarpstones [<HT TYPE="ITALIC">E. Sharpston</HT>] secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Endress</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑209/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:472">EU:C:2013:472</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Turklāt pret apdrošinājuma ņēmējam zināmās informācijas par tā atteikuma tiesībām ņemšanu vērā gadījumos, kad apdrošinātājs nav atbilstīgi sniedzis informāciju, liecina ar to saistītā tiesiskā nenoteiktība attiecībā uz informācijas iegūšanas brīdi un iespēju to pierādīt. Tātad, lai sāktu skaitīt termiņu, nepietiek ar to, ka apdrošinājuma ņēmējs informāciju par atteikuma tiesībām ir ieguvis citādā veidā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Turklāt iesniedzējtiesa un Komisija pamatoti norāda: ja ar to, ka apdrošinājuma ņēmējs iegūst informāciju par atteikuma tiesībām, lai gan informācija nav tikusi sniegta atbilstīgā veidā – arī un tieši par to izmantošanas kārtību –, pietiktu, lai sāktos skaitīt atteikuma termiņš, apdrošinātāji netiktu mudināti ievērot to Savienības tiesībās paredzēto informācijas sniegšanas pienākumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Minētais ir piemērojams arī gadījumā, ja informēšanas pienākuma neizpilde no apdrošinātāja puses saskaņā ar valsts tiesībām var tikt sodīta ar valsts pārvaldes pasākumiem (piemēram, administratīvo sodu piemērošanu).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0067"><NO.P>67.</NO.P><TXT>Tāpēc es Tiesai piedāvāju, pakārtoti, uz otro prejudiciālo jautājumu lietā C‑479/18 atbildēt šādi: Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva) 15. panta 1. punkts, ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) grozītajā redakcijā, skatīts kopā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram gadījumā, ja pirms līguma noslēgšanas informēšana par atteikuma tiesībām nav notikusi vai ir notikusi nepareizi, atteikuma tiesību izmantošanas termiņš sākas brīdī, kad apdrošinājuma ņēmējs – jebkādā veidā – iegūst informāciju par savām atteikuma tiesībām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Atteikuma iespēja pēc dzīvības apdrošināšanas līguma uzteikuma un atpirkuma summas izmaksas? (Otrais prejudiciālais jautājums lietās C‑355/18 un C‑356/18, trešais jautājums lietā C‑479/18)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0068"><NO.P>68.</NO.P><TXT>Ar prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesas vēlas būtībā uzzināt, vai apdrošināšanas direktīvās ir ietverta prasība atļaut apdrošinājuma ņēmējam izmantot atteikuma tiesības arī pēc līguma izbeigšanas un pēc tam veiktās tā atpirkuma summas izmaksas.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="13"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0069"><NO.P>69.</NO.P><TXT>Visās pamatlietās, kuru pamatā ir jau izbeigts līgums, apdrošinātāji apstrīd atteikuma iespēju arī ar pamatojumu, ka atteikums no jau iepriekš uzteikta līguma nav iespējams jau tādēļ vien, ka no izbeigta līguma nevarot izrietēt nākotnē izpildāmas saistības. To ieskatā, pretējā gadījumā Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 15. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētajai apdrošinājuma ņēmēja atbrīvošanai no visām nākotnē izpildāmajām saistībām nebūtu jēgas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0070"><NO.P>70.</NO.P><TXT>Austrijas valdība piekrīt šai argumentācijai un turklāt atsaucas uz Tiesas spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Hamilton</HT>, atbilstoši kuram formulējuma <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0029" ID="QS0029"/>patērētājam ir tiesības atteikties no darījuma saistībām<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/> Direktīvas 85/577<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Padomes Direktīva 85/577/EEK (<DATE ISO="19851220">1985. gada 20. decembris</DATE>) par patērētāja aizsardzību attiecībā uz līgumiem, kas noslēgti ārpus uzņēmuma telpām (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="372" PAGE.FIRST="31" DATE.PUB="1985">OV 1985, L 372, 31. lpp.</REF.DOC.OJ>). Šī direktīva tika atcelta un aizstāta ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvu 2011/83/ES (<DATE ISO="20111025">2011. gada 25. oktobris</DATE>) par patērētāju tiesībām (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="304" PAGE.FIRST="64" DATE.PUB="2011">OV 2011, L 304, 64. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 5. punktā loģisks priekšnoteikums ir tāds, ka attiecīgā saistībā atteikuma tiesību izmantošanas brīdī vēl pastāv<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20080410">2008. gada 10. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Hamilton</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑412/06</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:215">EU:C:2008:215</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0042">42.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0071"><NO.P>71.</NO.P><TXT>Šī argumentācija <HT TYPE="ITALIC">prima facie</HT> var pārliecināt. Parasti jau izbeigta līguma gadījumā vairs nav iespējams īstenot tādas izvēles tiesības kā atteikums. Taču atšķirīgās tiesiskās sekas, kas atbilstoši valsts tiesībām ir saistītas ar uzteikumu un atteikumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Savos rakstveida apsvērumos lietā C‑479/18 Austrijas valdība, šajā ziņā savstarpēji saskanīgi ar iesniedzējtiesu, paskaidro, ka apdrošinājuma ņēmējam atteikuma gadījumā pēc pienācīgas informācijas sniegšanas tiek atmaksāti visi maksājumi, kurus tas jau ir veicis, atskaitot prēmijas daļas, kas ir jāmaksā par jau, iespējams, piešķirtu segumu.</P></NOTE>, liedz aprobežoties tikai ar šādu formālu, virspusēju vērtējumu. Drīzāk virkne iemeslu liecina par to, ka atteikuma tiesības, nesniedzot informāciju vai sniedzot nepareizu informāciju, paliek arī līguma izbeigšanas gadījumā. Tad apdrošinājuma ņēmējam attiecīgā gadījumā ir tiesības uz starpību starp summu, kas saskaņā ar valsts juridisko seku tiesisko regulējumu, pamatojoties uz līguma anulēšanu, ir jāmaksā pēc atteikuma no tā, un jau samaksāto tā līguma atpirkuma summus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0072"><NO.P>72.</NO.P><TXT>Proti, pirmkārt, spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Endress</HT> var interpretēt tādējādi, ka neinformēšanas gadījumā atteikumam ir jābūt iespējamam arī pēc uzteikuma. Rezolutīvajā daļā tiek gan runāts tikai par to, ka neinformēšanas gadījumā termiņš nesākas. Taču <HT TYPE="ITALIC">W. Endress</HT> bija paziņojis par līguma laušanu un viņam bija izmaksāta līguma atpirkuma summa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE> (<NO.CASE>C‑209/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:864">EU:C:2013:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Ja tāpēc jau sākotnēji vairs nevarēja būt runa par atteikumu, Tiesai prejudiciālais jautājums, stingri ņemot, būtu bijis jānoraida kā hipotētisks.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0073"><NO.P>73.</NO.P><TXT>Uz jautājumu, kādas sekas attiecībā uz Direktīvu 85/577 izriet no sprieduma <HT TYPE="ITALIC">Hamilton</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE> (<NO.CASE>C‑209/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:864">EU:C:2013:864</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, var neatbildēt. Proti, šis spriedums ir par jautājumu, vai šai direktīvai atbilst valsts tiesību norma, kurā šāda [tiesību] izbeigšana ir paredzēta vienu mēnesi pēc tam, kad līgumslēdzējas puses ir pilnīgi izpildījušas no līguma izrietošos pienākumus. Taču šajā lietā tikpat maz kā spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Endress</HT> runa ir par šādu tiesību normu, jo valsts likumdevējs attiecībā uz dzīvības apdrošināšanas līgumiem nav tādu pieņēmis. Drīzāk Austrijas tiesībās acīmredzot trūkst tiesību normas par atteikuma termiņu, kā tas jau skaidri izriet no trešā prejudiciālā jautājuma formulējuma lietā C‑479/18<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Proti, jautājums tiek uzdots gadījumā, <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0030" ID="QS0030"/>ja nav pieņemtas valsts tiesību normas par neinformēšanas vai nepareizas informēšanas par atteikuma tiesībām pirms līguma noslēgšanas sekām<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0074"><NO.P>74.</NO.P><TXT>Turklāt apdrošināšanas direktīvās apdrošinājuma ņēmējam tiek garantēts, ka tas var efektīvi izmantot savas atteikuma tiesības, kādas tās ir formulētas attiecīgajā valsts tiesību sistēmā. Minētais ietver arī tiesības izvēlēties starp atteikumu un uzteikumu. Taču šo izvēles brīvību apdrošinājuma ņēmējs, kurš nav informēts par savām atteikuma tiesībām un precīzo to izmantošanas kārtību, nevar izmantot.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="14"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0075"><NO.P>75.</NO.P><TXT>Apdrošinājuma ņēmējs savas atteikuma tiesības tad nevar pazaudēt arī it kā aiz neuzmanības, paziņojot par uzteikumu. Šādā gadījumā apdrošinājuma ņēmējs, kurš ir izmantojis tā šķietami vienīgo iespēju atkāpties no viņam nepatīkama līguma, atrastos sliktākā situācijā nekā apdrošinājuma ņēmējs, kurš nerīkojas vispār. Proti, minētais it īpaši būtu pretrunā Savienības tiesībās paredzēto atteikuma tiesību mērķim sniegt apdrošinājuma ņēmējam vienkāršu iespēju atteikties no līguma, kurš neatbilst viņa cerībām, vajadzībām vai finansiālajām iespējām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Skat., piemēram, Binon, J.‑M., <HT TYPE="ITALIC">Droit des assurances de personnes – Aspects civils, techniques et sociaux</HT>, 2. izdevums, 2016, Larcier, Brisele, 379. punkts. Tāpēc atteikums palielina iespēju efektīvi izmantot produktu daudzveidību apdrošināšanas iekšējā tirgū. Šajā ziņā skat. Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 23. apsvērumu un gandrīz identisko Direktīvas 2002/83 52. apsvērumu, kā arī tās 46. apsvērumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0076"><NO.P>76.</NO.P><TXT>Apdrošinājuma ņēmējs savas atteikuma tiesības šādā gadījumā arī nav zaudējis. Tiesības ir zaudētas, ja kopš brīža, kad ir radusies iespēja tās izmantot, ir pagājis ilgāks laiks un ir konstatējami īpaši apstākļi, kuri novēloto izmantošanu liek uzskatīt par rīcību pretēji labai ticībai, jo ar to vairs nevarēja rēķināties. Taču šajā gadījumā katrā ziņā nav apdrošinātāja tiesiskās paļāvības. Tas tāpēc, ka viņš pats ir radījis šo situāciju, apdrošinājuma ņēmēju atbilstoši neinformējot par atteikumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Skat. jau spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Endress</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑209/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:864">EU:C:2013:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), atbilstoši kuram apdrošināšanas sabiedrība <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0031" ID="QS0031"/>nevar pamatoti atsaukties uz tiesiskās noteiktības apsvērumiem, lai atrisinātu situāciju, kāda radusies tāpēc, ka tā pati nav izpildījusi [..] prasību nosūtīt [..] informāciju [..] par apdrošinājuma ņēmēja tiesībām atteikties noslēgt līgumu<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0077"><NO.P>77.</NO.P><TXT>Jāņem vērā arī tas, ka līguma izbeigšanas gadījumā atmaksājamā apdrošināšanas līguma atpirkuma summa<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Atpirkuma summa Austrijā <HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT> 176. panta 3. punktā ir definēta kā apdrošināšanas faktiskā vērtība, kas ir jāaprēķina <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0032" ID="QS0032"/>atbilstoši atzītiem aktuārās teorijas noteikumiem, pamatojoties uz prēmiju aprēķināšanas grāmatvedības pamatiem, lai noslēgtu esošos apdrošināšanas periodus<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/>.</P></NOTE> arī <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0033" ID="QS0033"/>vecu<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> līgumu gadījumā ir būtiski mazāka par visu veikto iemaksu summas vērtību. Taču atteikuma tiesību zudums pēc līguma izbeigšanas un pēc tam notikušas tā atpirkuma summas izmaksas tieši liegtu piemērot valsts tiesisko regulējumu par tiesiskajām sekām saistībā ar jau veiktu maksājumu atmaksu un tāpēc atteikuma tiesiskās sekas pielīdzinātu uzteikuma tiesiskajām sekām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Par valstu tiesiskā regulējuma pieņemšanas pilnvaru robežām saistībā ar atteikuma sekām skat. arī turpinājumā C sadaļu.</P></NOTE>. Tādējādi Savienības tiesībās garantētās atteikuma tiesības zaudētu jēgu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0078"><NO.P>78.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visu minēto, es piedāvāju Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu lietās C‑355/18 un C‑356/18 un trešo prejudiciālo jautājumu lietā C‑479/18 atbildēt šādi: Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva) 15. panta 1. punkts, ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) grozītajā redakcijā, skatīts kopā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu, un Direktīvas 2002/83/EK 35. pants 1. punkts, skatīts kopā ar tās 36. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka apdrošinājuma ņēmējs neinformēšanas vai nepareizas informēšanas gadījumā var paziņot par atteikumu vēl pēc tam, kad viņam jau ir izmaksāta atpirkuma summa, pamatojoties uz viņa paziņojumu par uzteikumu, ja valsts tiesībās nav reglamentētas neinformēšanas par atteikumu vai nepareizas informēšanas tiesiskās sekas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par Savienības tiesībās izvirzītajām prasībām attiecībā uz līguma anulēšanu pēc novēlota atteikuma (ceturtais un piektais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18)</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0079"><NO.P>79.</NO.P><TXT>Ceturtā un piektā prejudiciālā jautājuma lietā C‑479/18 mērķis ir noskaidrot, ciktāl apdrošinājuma ņēmēja tiesības, izmantojot atteikuma tiesības, var tikt ierobežotas, ņemot vērā neinformēšanu vai nepareizu informēšanu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0080"><NO.P>80.</NO.P><TXT>Apdrošināšanas direktīvās atteikuma sekas ir reglamentētas tikai atbilstīgas informēšanas gadījumā. Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 15. panta 1. punkta otrajā daļā – un šajā ziņā identiskajās pēc tam pieņemtajās tiesību normās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Direktīvas 2002/83 35. panta 1. punkts un Maksātspējas II direktīvas 186. pants.</P></NOTE> – ir tikai paskaidrots, ka apdrošinājuma ņēmējs sakarā ar tā paziņojumu par atteikumu ir jāatbrīvo <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0034" ID="QS0034"/>no jebkādiem turpmākiem pienākumiem, kas paredzēti līgumā<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, savukārt trešajā daļā saistībā ar <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0035" ID="QS0035"/>citām tiesiskajām sekām un līguma anulēšanas [atteikuma] nosacījumiem<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> tiek norādīts uz līgumā izvelētajām tiesībām.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="15"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0081"><NO.P>81.</NO.P><TXT>Nedz no apdrošināšanas direktīvu formulējuma, nedz no to pieņemšanas vēstures neizriet informācija par to, vai norādei uz līguma noteikumiem par atteikuma tieši pēc līguma noslēgšanas civiltiesisko seku regulējumu ir jāattiecas arī uz novēlotu atteikumu neinformēšanas vai nepareizas informēšanas gadījumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Šajā nozīmē skat. arī Vācijas <HT TYPE="ITALIC">Bundesgerichtshof</HT> [Federālās augstākās tiesas] spriedumu lietā <HT TYPE="ITALIC">Endress</HT> (<HT TYPE="ITALIC">BGH</HT> IV ZR 76/11, 42. punkts), atsaucoties uz Tiesas spriedumu šajā lietā (spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20131219">2013. gada 19. decembris</DATE>, <NO.CASE>C‑209/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:864">EU:C:2013:864</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0022">22.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0082"><NO.P>82.</NO.P><TXT>No minētā izriet, ka strīda pamatā esošie valsts tiesību akti par atteikuma civiltiesisko seku reglamentāciju ir jāanalizē, ņemot vērā tikai to, vai tie pietiekami nodrošina apdrošināšanas direktīvu praktisko efektivitāti, ņemot vērā to izvirzīto mērķi.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par apdrošinājuma ņēmēja tiesību ierobežošanu, attiecinot tās tikai uz atpirkuma summas izmaksu (ceturtais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0083"><NO.P>83.</NO.P><TXT>Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Savienības tiesībām ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram apdrošinājuma ņēmējam savu atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā ir jāatmaksā atpirkuma summa.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0084"><NO.P>84.</NO.P><TXT>Iepriekš tika izklāstīts, ka apdrošinājuma ņēmējam ir jāsaglabā savas atteikuma tiesības neinformēšanas vai nepareizas informēšanas gadījumā arī pēc uzteikuma un tā līguma atpirkuma summas izmaksas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Skat. iepriekš 78. punktu.</P></NOTE>. Minētā iemesls, galu galā, ir uzteikuma un atteikuma atšķirīgās tiesiskās sekas, neņemot vērā to regulējumu valstu tiesību sistēmās. Nav neierasta situācija, kad līguma izbeigšanas iedarbība principā ir <HT TYPE="ITALIC">ex nunc</HT> vai <HT TYPE="ITALIC">pro futuro</HT>, savukārt atteikums rada <HT TYPE="ITALIC">ex tunc</HT> atmaksas saistības. Apdrošināšanas direktīvās gan ir reglamentēts, ka apdrošinājuma ņēmējs atteikuma gadījumā pēc atbilstīgas informācijas sniegšanas ir jāatbrīvo <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0036" ID="QS0036"/>no jebkādiem turpmākiem pienākumiem, kas paredzēti līgumā<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 15. panta 1. punkta otrā daļa, Direktīvas 2002/83 35. panta 1. punkta otrā daļa un Maksātspējas II direktīvas 186. panta 1. punkta otrā daļa.</P></NOTE>. Atteikuma pārējo tiesisko seku – un līdz ar to tā seku attiecībā uz jau veiktiem maksājumiem – reglamentāciju apdrošināšanas direktīvas atstāj valsts likumdevēja ziņā, ievērojot efektivitātes principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0085"><NO.P>85.</NO.P><TXT>Tāpēc Savienības tiesībās reglamentētās atteikuma tiesības nevar likvidēt tādējādi, ka valsts likumdevējs pieņem speciālu tiesisko regulējumu par juridiskajām sekām novēlota atteikuma gadījumā, pamatojoties uz neinformēšanu vai nepareizu informēšanu, kas atbilst līguma izbeigšanas tiesiskajām sekām saskaņā ar valsts tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P><HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT> 176. panta 1. punkta līdz <DATE ISO="20181231">2018. gada 31. decembrim</DATE> spēkā esošajā redakcijā bija noteikts, ka apdrošinātājam ir jāatlīdzina apdrošināšanai atbilstošā atpirkuma summa, ja <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0037" ID="QS0037"/>dzīvības apdrošināšana ar kapitāla uzkrāšanu nāves gadījumam, kas ir noslēgta tādā veidā, ka apdrošinātājam ir zināma saistību iestāšanās nolīgtā kapitāla samaksai, tiek atcelta ar izbeigšanu [atteikumu], uzteikumu vai apstrīdēšanu<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/>.</P></NOTE>. Šādā gadījumā, galu galā, runa vairs nav par efektīvām atteikuma tiesībām, bet gan par īpašām uzteikuma tiesībām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0086"><NO.P>86.</NO.P><TXT>Ja šāds juridisko seku tiesiskais regulējums ierobežo apdrošinājuma ņēmēja tiesības salīdzinājumā ar atmaksāšanu, pamatojoties uz netaisnīgu iedzīvošanos, tā sekas turklāt nevar būt tādas, ka atteikuma tiesību izmantošana, ņemot vērā sagaidāmās finansiālās sekas, vairs praktiski nav izdevīga.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0087"><NO.P>87.</NO.P><TXT>Tas tā varētu būt novēlota atteikuma gadījumā, ja atteikuma sekas tiek pielīdzinātas uzteikuma sekām. Tas tāpēc, ka, jo vairāk laika paiet kopš līguma noslēgšanas, jo lielāka ir jau veikto maksājumu summa, kuru, pamatojoties uz šo pielīdzināšanu, apdrošinājuma ņēmējs būtiskā daļā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Šie zaudējumi atkarībā no atteikuma brīža gan atšķiras. Taču lietas pamatā esošajā tiesisko seku regulējumā tieši nav veikta nekāda nošķiršana. <HT TYPE="ITALIC">VersVG</HT> 176. panta jaunā redakcija, kura stājās spēkā <DATE ISO="20190101">2019. gada 1. janvārī</DATE> un ar kuru tiek ieviests diferencējošs tiesisko seku regulējums atkarībā no atteikuma brīža, šajā gadījumā nav jāanalizē, jo tas faktiem pamatlietās laika ziņā nebija piemērojams.</P></NOTE> neatgriezeniski zaudē. Tas ir pretrunā apdrošināšanas direktīvu mērķim nodrošināt apdrošinājuma ņēmējam efektīvu atteikuma tiesību izmantošanu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="16"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0088"><NO.P>88.</NO.P><TXT>Šādu apdrošinājuma ņēmēja tiesību vispārīgu ierobežojumu nevar pamatot arī tādējādi, ka ar to nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret visiem apdrošinājuma ņēmējiem. Proti, apdrošinājuma ņēmēji, kuri novēloti paziņo par atteikumu neinformēšanas vai nepareizas informēšanas dēļ, neatrodas salīdzināmā situācijā ar apdrošinājuma ņēmējiem, kuri nav izmantojuši atteikuma tiesības pēc atbilstīgas informācijas saņemšanas un vēlas vēlāk priekšlaicīgi izbeigt līgumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Skat. arī iepriekš 76. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0089"><NO.P>89.</NO.P><TXT>Visbeidzot, valsts tiesai nav liegts konkrētajā gadījumā ņemt vērā nenoliedzamu ļaunprātīgas izmantošanas risku (it īpaši ar fondiem saistītu dzīvības apdrošināšanas līgumu gadījumā)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem. Skat. neseno spriedumu, 2018. gada 6. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Altun</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑359/16</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2018:63">EU:C:2018:63</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0090"><NO.P>90.</NO.P><TXT>Minēto jau ir ņēmusi vērā Francijas Kasācijas tiesa savā <DATE ISO="20190207">2019. gada 7. februāra</DATE> spriedumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Francijas Kasācijas tiesas 2. civillietu palātas <DATE ISO="20190207">2019. gada 7. februāra</DATE> spriedums, F‑P+B+I, lieta Nr. 17‑27.223.</P></NOTE> saistībā ar novēlotu atteikumu, iespējams, nepareizas informēšanas par atteikumu dēļ. Tā konstatēja, ka iepriekšējā instance nevarēja izslēgt atteikuma tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, pietiekami nevērtējot atteikuma brīdi kopsakarā ar konkrēto apdrošinājuma ņēmēja situāciju, tā izglītības līmeni un atteikuma konkrēto mērķi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0091"><NO.P>91.</NO.P><TXT>Tāpēc uz ceturto prejudiciālo jautājumu lietā C‑479/18 ir jāatbild šādi: Direktīvas 90/619/EEK 15. panta 1. punkts, Direktīvas 92/96/EEK redakcijā, Direktīvas 2002/83/EK 35. panta 1. punkts un Direktīvas 2009/138/EK 186. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram apdrošinājuma ņēmējam savu atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā vienmēr ir jāizmaksā tikai atpirkuma summa (atbilstoši atzītiem aktuārās teorijas noteikumiem aprēķināta apdrošināšanas faktiskā vērtība).</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par procentu prasījumu noilgumu (piektais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18)</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0092"><NO.P>92.</NO.P><TXT>Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa gadījumā, ja dzīvības apdrošināšanas līgums pēc novēlota atteikuma saskaņā ar netaisnīgas iedzīvošanās tiesību normu principiem ir jāatceļ, vēlas uzzināt, vai Savienības tiesībām ir pretrunā procentu prasījumu attiecināšana tikai uz pēdējiem trim gadiem pirms prasības celšanas, pamatojoties uz vispārēju noilguma termiņu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0093"><NO.P>93.</NO.P><TXT>Šī jautājuma pamatā ir Civilkodeksa tiesību norma (<HT TYPE="ITALIC">ABGB</HT> 1480. pants), atbilstoši kuram <QUOT.START CODE="201C" REF.END="QE0038" ID="QS0038"/>termiņš prasībām par nokavētiem ikgadējiem pabalstiem, it īpaši procentiem, pensijām, uzturlīdzekļiem, maksājumiem augšupējiem, kā arī nolīgtajiem ikgadējiem maksājumiem par kapitāla amortizāciju beidzas pēc trīs gadiem; pašas tiesības, tās neizmantojot, noilgst pēc trīsdesmit gadiem<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0094"><NO.P>94.</NO.P><TXT>Taču prasījumi nevar noilgt, pirms tie ir radušies un arī ne pirms tiesīgā persona par tiem ir uzzinājusi. Tātad noilgumu var sākt skaitīt tikai no atteikuma tiesību izmantošanas brīža.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0095"><NO.P>95.</NO.P><TXT>It īpaši Savienības tiesībās garantētās atteikuma tiesības nevar tikt efektīvi īstenotas, ja no tām izrietošie prasījumi zūd, pirms apdrošinājuma ņēmējs vispār par tiesībām ir ticis informēts.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0096"><NO.P>96.</NO.P><TXT>Tāpēc uz piekto jautājumu lietā C‑479/18 ir jāatbild šādi: Direktīvas 90/619/EEK 15. panta 1. punkts, Direktīvas 92/96/EEK redakcijā, Direktīvas 2002/83/EK 35. panta 1. punkts un Direktīvas 2009/138/EK 186. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā, pamatojoties uz neinformēšanu vai nepareizu informēšanu, prasījumu uz vienotu procentu piemērošanu par atmaksātām prēmijām noilguma dēļ var ierobežot ar to daļu, kas ietver pēdējo trīs gadu laikposmu pirms prasības celšanas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="17"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VII.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0097"><NO.P>97.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai uz <HT TYPE="ITALIC">Landesgericht Salzburg</HT> (lietas C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18) un <HT TYPE="ITALIC">Bezirksgericht für Handelssachen Wien</HT> (lieta C‑479/18) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:</TXT><P><LIST TYPE="ARAB"><ITEM><NP><NO.P>1)</NO.P><TXT>Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva) 15. panta 1. punkts, ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) grozītajā redakcijā, skatīts kopā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņojumā par atteikuma iespēju nav jābūt ietvertai norādei par to, ka atteikumam nav jānotiek konkrētā formā. Drīzāk norāde uz konkrētu formu, kas ievērojama, saskaņā ar Savienības tiesībām ir ne tikai pieļaujama, bet ir arī obligāta (pirmais prejudiciālais jautājums lietās C‑355/18 un C‑356/18, prejudiciālais jautājums lietā C‑357/18).</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>2)</NO.P><TXT>Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva) 15. panta 1. punkts, ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) grozītajā redakcijā, skatīts kopā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu, Direktīvas 2002/83/EK 35. panta 1. punkts, skatīts kopā ar tās 36. panta 1. punktu, un Direktīvas 2009/138/EK 185. panta 1. punkts, skatīts kopā ar tās 186. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka gadījumā, ja nav valsts tiesību normu par nepareizas informēšanas par atteikuma tiesībām pirms līguma noslēgšanas tiesiskajām sekām, atteikuma tiesību izmantošanas termiņš sākas brīdī, kad apdrošināšanas sabiedrība informācijā norāda, ka atteikumam ir jānotiek rakstveidā, lai gan saskaņā ar valsts tiesībām atteikums var notikt jebkādā formā (pirmais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18),</TXT><P>un, ciktāl tam ir nozīme,</P></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>3)</NO.P><TXT>Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva) 15. panta 1. punkts, ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) grozītajā redakcijā, skatīts kopā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram gadījumā, ja pirms līguma noslēgšanas informēšana par atteikuma tiesībām nav notikusi vai ir notikusi nepareizi, atteikuma tiesību izmantošanas termiņš sākas brīdī, kad apdrošinājuma ņēmējs – jebkādā veidā – iegūst informāciju par savām atteikuma tiesībām (otrais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18).</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>4)</NO.P><TXT>Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva) 15. panta 1. punkts, ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) grozītajā redakcijā, skatīts kopā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu, un Direktīvas 2002/83/EK 35. pants 1. punkts, skatīts kopā ar tās 36. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka apdrošinājuma ņēmējs neinformēšanas vai nepareizas informēšanas gadījumā var paziņot par atteikumu vēl pēc tam, kad viņam jau ir izmaksāta atpirkuma summa, pamatojoties uz viņa paziņojumu par uzteikumu, ja valsts tiesībās nav reglamentētas neinformēšanas par atteikumu vai nepareizas informēšanas tiesiskās sekas (otrais prejudiciālais jautājums lietās C‑355/18 un C‑356/18, trešais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18).</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>5)</NO.P><TXT>Direktīvas 90/619/EEK 15. panta 1. punkts, Direktīvas 92/96/EEK redakcijā, Direktīvas 2002/83/EK 35. panta 1. punkts un Direktīvas 2009/138/EK 186. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram apdrošinājuma ņēmējam savu atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā vienmēr ir jāizmaksā tikai atpirkuma summa (atbilstoši atzītiem aktuārās teorijas noteikumiem aprēķināta apdrošināšanas faktiskā vērtība) (ceturtais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18).</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>6)</NO.P><TXT>Direktīvas 90/619/EEK 15. panta 1. punkts, Direktīvas 92/96/EEK redakcijā, Direktīvas 2002/38/EK 35. panta 1. punkts un Direktīvas 2009/138/EK 186. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā,<?PAGE NO="18"?> pamatojoties uz neinformēšanu vai nepareizu informēšanu, prasījumu uz vienotu procentu piemērošanu par atmaksātām prēmijām noilguma dēļ var ierobežot ar to daļu, kas ietver pēdējo trīs gadu laikposmu pirms prasības celšanas (piektais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18).</TXT></NP></ITEM></LIST></P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>