I.

Ievads

1.

Kādos apstākļos un cik ilgi apdrošinājuma ņēmējs var atteikties no dzīvības apdrošināšanas līguma, atsaucoties uz neinformēšanu vai nepareizu informēšanu par atteikuma tiesībām?

2.

Saskaņā ar piemērojamām apdrošināšanas direktīvu normām apdrošinājuma ņēmējam ir tiesības īsā termiņā pēc līguma noslēgšanas atteikties no dzīvības apdrošināšanas līguma. Apdrošinātājam šajā ziņā, gatavojoties līguma noslēgšanai, ir jārūpējas, lai tiktu sniegta pietiekama informācija par šīm tiesībām.

3.

Šajās lietās, kuras balstītas uz četriem divu Austrijas tiesu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesai būtība ir jānoskaidro, kādos gadījumos neatbilstīga informācija nesasniedz tās mērķi tāpat kā informācijas nesniegšana. Šādos gadījumos Tiesai tiek lūgts arī atbildēt uz jautājumu, cik ilgi apdrošinājuma ņēmējam var ļaut izmantot atteikuma tiesības. Ja ārkārtējs vēlāks atteikums saskaņā ar Savienības tiesībām ir pieļaujams vai pat tiek pieprasīts, visbeidzot tiek jautāts, kādas prasības Savienības tiesībās ir attiecībā uz paziņojuma par atteikumu tiesiskajām sekām.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesību normas

4.

Tā kā pamatlietās aplūkotie dzīvības apdrošināšanas līgumi ir tikuši noslēgti dažādos laika brīžos, ir jāpiemēro un jāiztulko dažādu direktīvu tiesību normas: prejudiciālie jautājumi lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18, kā arī otrais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18 ir jāvērtē, ņemot vērā Otro  ( 2 ) un Trešo  ( 3 ) dzīvības apdrošināšanas direktīvu  ( 4 ), bet saistībā ar pārējiem prejudiciālajiem jautājumiem lietā C‑479/18 noteicoša nozīme ir arī pēc tam pieņemtajām Direktīvām 2002/83  ( 5 ) un 2009/138  ( 6 ). Tomēr, tā kā interpretējamo direktīvu normu saturs sakrīt, no minētā neizriet nekādas atšķirības.

5.

Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 15. panta 1. punktā bija noteikts:

6.

Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 1. un 4. punktā bija paredzēts:

7.

Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas II pielikuma (“Informācija apdrošinājuma ņēmējiem”) A punktā tika norādīta informācija, kas jāpaziņo apdrošinājuma ņēmējam pirms līgumu noslēgšanas  ( 7 ). Saskaņā ar pielikuma otro teikumu “[paziņojamā] informācija [..] jāsniedz skaidri un precīzi, rakstiski, saistību dalībvalsts valsts valodā”  ( 8 ). Pie šīs informācijas saskaņā ar A punkta a.13) apakšpunktu tika pieskaitīta “uzteikuma termiņa piemērošanas kārtība”  ( 9 ).

B.

Valsts tiesības

8.

Austrijas Versicherungsvertragsgesetz [Likuma par apdrošināšanas līgumu] (turpmāk tekstā – “VersVG”) 165.a pants lietām C‑356/18 un C‑357/18 pamatā esošajā lietās, kā arī lietai C‑479/18 pamatā esošajās lietās A un B piemērojamā redakcijā  ( 10 ) bija formulēts šādi:

9.

Ar VersVG 165.a panta redakciju, kas ir jāpiemēro lietai C‑355/18 pamatā esošajā lietā, kā arī pamatlietā C lietā C‑479/18  ( 11 ), 1. punktā paredzētais termiņš tika pagarināts līdz 30 dienām. Lietai C‑479/18 pamatā esošajā lietā D piemērojamā VersVG 165.a panta redakcijā ir ietverts jauns 2.a punkts  ( 12 ) ar šādu formulējumu:

10.

Austrijas Apdrošināšanas uzraudzības likuma (turpmāk tekstā – “VAG”) 9.a panta 1. punkts pamatlietās piemērojamās redakcijās (BGBl. Nr. 447/1996 un BGBl. I Nr. 34/2015) tostarp bija formulēts šādi:

III.

Fakti un pamatlietas

11.

Visu pamatlietu priekšmets ir fizisku personu prasījumi par visu samaksāto apdrošināšanas prēmiju, ieskaitot kapitalizētos procentus, atmaksu, kurus tās kā apdrošināšanas ņēmēji izvirza pret attiecīgajiem dzīvības apdrošinātājiem. Šie prasījumi ir balstīti uz paziņojumiem par atteikumu, kurus attiecīgie apdrošinājuma ņēmēji ir izteikuši ilgi pēc līguma noslēgšanas, daļēji pat pēc attiecīgā līguma uzteikuma (t.s. novēlots atteikums).

12.

Prasītāji pamatlietās, pamatojot savus prasījumus, būtībā atsaucas uz to, ka attiecīgie apdrošinātāji tos vai nu nav informējuši vispār (tiesvedība B lietā C‑479/18), vai katrā ziņā ir nepareizi informējuši par to atteikuma tiesībām. Informēšanas nepareizība izrietot no tā, ka tā paziņojuma par atteikumu spēkā esamību padarot atkarīgu no rakstveida formas ievērošanas, savukārt saskaņā ar valsts tiesībām pietiekot ar paziņojumu jebkādā formā. Tādējādi apdrošinājuma ņēmējiem esot tikusi kavēta to Savienības tiesībās garantēto atteikuma tiesību izmantošana, tāpēc paziņojuma par atteikumu izteikšanas termiņš neesot sācies.

13.

Starp prasītājiem apdrošinājuma ņēmējiem un atbildētājiem apdrošinātājiem pamatlietās ir strīds par to, vai atteikuma tiesības to izmantošanas brīdī jau bija zudušas. Nav vienprātības arī par to, vai apdrošinājuma ņēmēja maksājumu prasījumi attiecas tikai uz līguma izbeigšanas brīdī piemērojamo atpirkuma summu, vai arī ir jāatmaksā visi veiktie maksājumi saskaņā ar tiesību normām par netaisnīgu iedzīvošanos atbilstošas atcelšanas principiem.

14.

Lietās no C‑355/18 līdz C‑357/18 prasītāji apdrošinājuma ņēmēji savus prasījumus balsta būtībā uz to, ka tiem bija atteikuma tiesības novēloti, jo viņi esot nepareizi informēti par paziņojuma par atteikumu formu. Pēc tam, kad to prasījumi pirmajā instancē tika apmierināti, iesniedzējtiesas Landesgericht Salzburg [Zalcburgas apgabaltiesas] kā apelācijas tiesas ieskatā, Tiesai ir jāsniedz piemērojamo apdrošināšanas direktīvu normu interpretācija, jo tai ir šaubas par to, ciktāl informēšana ir jāuzskata par “nepareizu”, ja tā nemaldināja apdrošinājuma ņēmēju par tā atteikuma tiesību esamību.

15.

Lietās C‑355/18 un C‑356/18 par atteikumu tika paziņots pēc tam, kad tas bija izbeigts, to uzteicot, precīzāk – atpērkot. Turpretim lietā C‑357/18 strīdīgais dzīvības apdrošināšanas līgums paziņojuma par atteikumu brīdī nebija pirms tam ticis izbeigts ar uzteikumu.

16.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā C‑479/18 pamatā ir četras tiesvedības, kuras iesniedzējtiesa Bezirksgericht für Handelssachen Wien [Vīnes pirmās instances tiesa komerclietās] apzīmē kā tiesvedības no A līdz D un kuru priekšmets ir līdzīgas apdrošinājuma ņēmēju prasības pret attiecīgajiem apdrošinātājiem par dzīvības apdrošināšanas līgumu atcelšanu. Šie apdrošinājuma ņēmēji tāpat ilgi pēc līguma noslēgšanas paziņoja par atteikumu nepareizas informēšanas vai neinformēšanas dēļ. Tiesvedībā B apdrošinājuma ņēmējs par atteikumu neinformēšanas dēļ paziņoja pēc līguma izbeigšanas un pēc tam notikušas atpirkuma summas atmaksas.

IV.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

17.

Lietās C‑355/18 un C‑356/18 Landesgericht Salzburg Tiesai attiecīgi uzdeva šādus jautājumus prejudiciālā nolēmuma sniegšanai:

18.

Lietā C‑357/18 Landesgericht Salzburg Tiesai uzdeva prejudiciālā nolēmuma sniegšanai tikai pirmo no šiem abiem prejudiciālajiem jautājumiem.

19.

Ar Tiesas priekšsēdētaja 2018. gada 22. jūnija rīkojumu lietas C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

20.

Lietā C‑479/18 Bezirksgericht für Handelssachen Wien tiesvedības apturēja un uzdeva Tiesai šādus jautājumus prejudiciālā nolēmuma sniegšanai:

21.

Ar Tiesas 2019. gada 26. februāra lēmumu lieta C‑479/18 un apvienotās lietas C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 tika apvienotas rakstveida un mutvārdu procesam, kā arī sprieduma taisīšanai.

22.

Prejudiciālajās tiesvedībās Tiesā rakstveida apsvērumus sniedza lietas dalībnieki pamatlietās, Austrijas Republika, Čehijas Republika, Itālija un Eiropas Komisija. Tie paši lietas dalībnieki, izņemot prasītāju lietas C‑479/18 pamatā esošajā tiesvedībā C, Itāliju un Čehijas Republiku, bija pārstāvēti arī 2019. gada 11. aprīļa tiesas sēdē.

V.

Par Tiesas kompetenci un prejudiciālo jautājumu pieņemamību (lietas C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18)

A.

Par Tiesas kompetenci

23.

Norādot uz valsts tiesību noteicošo nozīmi informēšanas par atteikuma tiesībām vērtējumā, prasītāji apdrošinājuma ņēmēji lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 apšauba Tiesas kompetenci sniegt atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem.

24.

Informēšanas par atteikuma tiesībām pienācīgais raksturs konkrētajā gadījumā tiešām ir jāvērtē, visupirms ņemot vērā attiecīgās piemērojamās valsts tiesības  ( 13 ). Minētais vispirms izriet no tā, ka dalībvalstis saskaņā ar Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 31. panta 4. punktu, Direktīvas 2002/83 36. panta 4. punktu un Maksātspējas II direktīvas 185. panta 8. punktu paredz sīkākus noteikumus par Savienības tiesībās paredzēto informēšanu. Informēšanas priekšmets tostarp ir “atteikuma tiesību izmantošanas kārtība”, kuru atkal saskaņā ar Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 15. panta 1. punkta trešo daļu, Direktīvas 2002/83 35. panta 1. punkta trešo daļu un Maksātspējas II direktīvas 186. panta 1. punkta trešo daļu tāpat ir jāparedz dalībvalstīm.

25.

Attiecīgi šajā gadījumā principā iesniedzējtiesu kompetencē ir noskaidrot, vai valsts tiesībām pretrunā ir tāda norāde informācijā par atteikumu, atbilstoši kurai paziņojuma par atteikumu spēkā esamība ir atkarīga no konkrētas formas ievērošanas.

26.

Tomēr dalībvalstīm, pieņemot šādus īstenošanas noteikumus, ir “jānodrošina [apdrošināšanas direktīvu] lietderīgā iedarbība, ņemot vērā to priekšmetu”  ( 14 ). Šajā ziņā Tiesai ir pienākums vērtēt šīs vispārējo dalībvalstu tiesiskā regulējuma pieņemšanas pilnvaru robežas ievērošanu.

27.

Turklāt iesniedzējtiesa lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 vēlas uzzināt, kādas prasības attiecībā uz paziņojuma par atteikumu formu un informēšanu par to izriet no minētajām direktīvu normām.

28.

Tāpēc nav šaubu par Tiesas kompetenci sniegt atbildes uz prejudiciālajiem jautājumiem lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18.

B.

Par atbilstošo tiesību normu pietiekamu atspoguļošanu

29.

Turklāt tiek iebilsts pret nepilnīgo piemērojamo valsts tiesību normu atspoguļojumu lūgumos sniegt prejudiciālu nolēmumu lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18, un tādēļ tiek ierosināts tos noraidīt kā nepieņemamus.

30.

Šī prasītāju apdrošinājuma ņēmēju argumentācija nepārliecina, tieši ņemot vērā šo pašu lietas dalībnieku uzsvērto kompetenču sadalījumu starp Tiesu un iesniedzējtiesām. Ciktāl prejudiciālo jautājumu par paziņojumu par atteikumu mērķis galu galā ir noskaidrot dalībvalstu pilnvaras pieņemt tiesisko regulējumu par atteikuma tiesību izmantošanas kārtību, katrā ziņā, iespējams, lietai piemērojamo valsts tiesību normu formulējuma un to valsts tiesu sniegtās interpretācijas atspoguļojums atbilst no Reglamenta 94. panta izrietošajām prasībām.

31.

Tāpēc visi prejudiciālie jautājumi apvienotajās lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 ir pieņemami.

VI.

Par prejudiciālajiem jautājumiem

32.

Prejudiciālie jautājumi būtībā ir par jau sākumā  ( 15 ) minētajiem trim juridiskajiem jautājumiem.

33.

Pirmkārt, ir jānoskaidro jautājums, kādos gadījumos informācija par atteikumu nesasniedz tās mērķi tāpat kā informācijas nesniegšana (A). Proti, ciktāl prasītāji apdrošinājuma ņēmēji pamatlietās to vēlas secināt no nepareizajām ziņām, ko saturēja pirms līguma noslēgšanas sniegtā informācija, iesniedzējtiesa ar pirmo, precīzāk, vienīgo, prejudiciālo jautājumu lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 vēlas uzzināt, vai un ciktāl apdrošināšanas direktīvas reglamentē to ziņu saturu, kas ir jāsniedz saistībā ar informāciju par atteikumu.

34.

Gadījumā, ja nepareiza informēšana par atteikumu konkrētos apstākļos ir pielīdzināma Savienības tiesībās prasītās informācijas nesniegšanai, otrkārt, vērtējot otro prejudiciālo jautājumu lietās C‑355/18 un C‑356/18 un pirmos trīs prejudiciālos jautājumus lietā C‑479/18, ir jānoskaidro jautājums, ciktāl apdrošināšanas direktīvās ir reglamentētas šāda pienākuma neievērošanas sekas attiecībā uz atteikuma termiņu (B).

35.

Ja apdrošinājuma ņēmējs atteikuma tiesības var izmantot arī ilgi pēc līguma noslēgšanas, jo apdrošinājuma ņēmējam par to nav tikusi sniegta Savienības tiesībās izvirzītajām prasībām atbilstoša informācija, visbeidzot būtu jāvērtē jautājumi par apdrošinājuma ņēmēja prasījumu apjomu šāda novēlota atteikuma gadījumā (ceturtais un piektais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18) (C).

A.

Nepareiza informēšana par atteikumu (pirmais vai, attiecīgi, vienīgais prejudiciālais jautājums lietās C‑355/18, C‑356/18, C‑357/18)

1.

Par apdrošināšanas direktīvās izvirzītajām prasībām informēšanai par atteikumu (pirmais vai, attiecīgi, vienīgais prejudiciālais jautājums lietās C‑355/18, C‑356/18, C‑357/18)

36.

Šajā ziņā rodas jautājums par to, vai un ciktāl apdrošināšanas direktīvās vispār ir ietvertas prasības, lai vērtētu ziņas, kuras attiecīgajam apdrošinātajam ir jāsniedz saistībā ar informēšanu par atteikuma tiesību izmantošanas kārtību. Proti, principā dalībvalstīm ir tiesības paredzēt šādu kārtību  ( 16 ).

37.

Taču kopš Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas pieņemšanas apdrošinājuma ņēmējam saskaņā ar individuālu dzīvības apdrošināšanas līgumu ir tiesības īsā termiņā  ( 17 ) atteikties no šī līguma. Tātad apdrošinājuma ņēmējam tiek dota iespēja arī vēl pēc dzīvības apdrošināšanas līguma noslēgšanas atbrīvoties no tā bez nosacījumiem. Termiņu sāk skaitīt no brīža, kad apdrošinājuma ņēmējam ir paziņots par līguma noslēgšanu.

38.

Lai apdrošinājuma ņēmējs varētu efektīvi īstenot šīs tam Savienības tiesībās nodrošinātās tiesības, apdrošinātājam pirms līguma noslēgšanas apdrošinājuma ņēmējs ir jāinformē par atteikuma tiesību izmantošanas kārtību.

39.

Lietā Endress  ( 18 ) Tiesa šajā ziņā paskaidroja, ka piemērojamām Otrās un Trešās dzīvības apdrošināšanas direktīvas tiesību normām ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar ko termiņš, kurā apdrošinājuma ņēmējam ir atteikuma tiesības, beidzas vēlākais vienu gadu pēc pirmās apdrošināšanas prēmijas samaksas, ja šim apdrošinājuma ņēmējam nav paziņots par atteikuma tiesībām.

40.

Valsts tiesām, vērtējot konkrēti informēšanu par atteikumu, izšķiroša nozīme ir tam, vai apdrošinājuma ņēmējam, izmantojot attiecīgo informāciju, ir visa informācija tā atteikuma tiesību efektīvai īstenošanai.

41.

Nepieciešamā informācija izriet no attiecīgi piemērojamiem valsts tiesību aktiem  ( 19 ). Saistībā ar informēšanu par atteikumu piemērojamajās apdrošināšanas direktīvu normās  ( 20 ) ir tikai prasīts, lai attiecīgā rakstveida informācija tiktu formulēta “skaidri un precīzi”  ( 21 ).

42.

No minētā izriet, ka informācijā par atteikumu katrā ziņā ir jābūt ietvertai norādei par paziņojuma par atteikumu formu tad, ja šī paziņojuma spēkā esamības priekšnoteikums saskaņā ar piemērojamiem valsts tiesību aktiem ir konkrētas formas ievērošana.

43.

Atbilstoši iesniedzējtiesas izklāstītajam VersVG 165.a panta kā, tās ieskatā, piemērojamās valsts tiesību normas nevienā no pamatlietās piemērojamām redakcijām nebija paredzēts, ka paziņojuma par atteikuma spēkā esamības priekšnoteikums ir konkrētas formas ievērošana  ( 22 ). Ņemot vērā minēto, iesniedzējtiesa vispirms vēlas uzzināt, vai, lai sniegtu apdrošinājuma ņēmējam precīzu informāciju, pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā ir expressis verbis jānorāda uz to, ka atteikumam nav jānotiek noteiktā formā.

44.

Minētais liek uzdot arī nākamo jautājumu par to, vai, ņemot vērā minēto, apdrošinātājam ir jābūt tiesībām pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā norādīt uz noteiktu formu, lai paziņojums par atteikumu būtu spēkā.

2.

Par atteikuma iespējas jebkādā formā vērtējumu no Savienības tiesību viedokļa

45.

Austrijas valdība pamatoti uzsver, ka apdrošināšanas direktīvās expressis verbis atzītās dalībvalstu tiesības pieņemt tiesisko regulējumu saistībā ar atteikuma tiesību īstenošanai izvirzītajām prasībām attiecas arī uz jautājumu, vai par atteikumu var paziņot jebkādā formā vai drīzāk par to ir jāpaziņo, ievērojot konkrētu formu.

46.

Ja valsts likumdevējs neparedz formu, kas ir jāievēro, lai paziņojums par atteikumu būtu spēkā, tāpat principā saskaņā ar valsts tiesībām ir jānosaka, vai – un attiecīgā gadījumā, kādus priekšnoteikumus izpildot, – līgumā var iekļaut vienošanos par obligātu formu. Pamatlietās konkrēti runa ir par ziņām pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā, atbilstoši kurām, lai atteikums būtu spēkā, paziņojums ir jāsniedz rakstveidā, precīzāk, ir jāievēro rakstveida forma. Saskaņā ar iesniedzējtiesas norādīto lietā C‑479/18 rakstveida forma  ( 23 ) atbilstoši Austrijas Allgemeines Bürgerliches Gesetzbuch [Civilkodeksa] 886. pantam prasa paziņojuma sniedzēja pašrocīgu parakstu vai prasībām atbilstošu elektronisko parakstu.

47.

Taču iesniedzējtiesas uz šo jautājumu par valsts tiesību interpretāciju atbild atšķirīgi, proti, lietā C‑479/18 iesniedzējtiesa, ņemot vērā pirmā prejudiciālā jautājuma formulējumu, acīmredzami pieņem, ka līgumā noteikta vienošanās par obligātu formu, ietverot attiecīgu norādi informācijā par atteikumu, ir pretrunā likumā paredzētajai formas brīvībai, savukārt lietās no C‑355/18 līdz C‑357/18 iesniedzējtiesa uzsver, ka “vienošanās par paziņojuma par atteikumu rakstveida formu [..] saskaņā valsts tiesībām nav aizliegta”.

48.

Šajā ziņā ir jāatgādina, ka valsts tiesām, kurām ir lūgts interpretēt valsts tiesības, ir tās jāinterpretē cik vien iespējams atbilstoši attiecīgās direktīvas tekstam un mērķim  ( 24 ). Ja valsts tiesībām ir pretrunā rakstveida forma, par kuru ir notikusi vienošanās (vai vienošanās par rakstveida formu nenotiek), iespējams, Savienības tiesībās paredzētais informēšanas pienākums zaudē jēgu. Tas tāpēc, ka vienkārša norāde uz formas brīvību nesniedz apdrošinājuma ņēmējam iespēju konkrētos apstākļos efektīvi izmantot savas atteikuma tiesības.

49.

Proti, vienkārša norāde uz iespēju paziņot par atteikumu jebkādā formā nepadara iespējamu apdrošinājuma ņēmējam juridiski drošu atteikuma tiesību izmantošanu. It īpaši parasti gandrīz nekad nevar pierādīt mutvārdos vai no attāluma mutvārdos izteikta paziņojuma par atteikumu precīzo brīdi un vietu. Minētās situācijas radītā tiesiskā nenoteiktība it īpaši ir pretrunā apdrošināšanas direktīvu mērķim sniegt iespēju apdrošinājuma ņēmējam, sniedzot precīzu informāciju, efektīvi un juridiski droši izmantot atteikuma tiesības. Attiecīgi arī Austrijas tiesībās tagad – kopš 2019 gada 1. janvāra – expressis verbis ir paredzēta rakstveida forma  ( 25 ). Minētais varētu izskaidrot arī to, kāpēc citās dalībvalstīs, kurās paziņojuma par atteikumu forma nav reglamentēta likumā, ziņām, kas ir ietvertas informācijā par atteikumu vai apdrošināšanas līgumā par paziņojuma par atteikumu formu, ir noteicoša nozīme  ( 26 ).

50.

Visbeidzot – arī salīdzinājums ar noteikumiem par atteikuma tiesībām saskaņā ar Direktīvas 2002/65 par finanšu pakalpojumu tālpārdošanu  ( 27 ) 6. pantu, kuri principā ir jāpiemēro dzīvības apdrošināšanas līgumiem  ( 28 ), ja tie ar patērētājiem ir noslēgti no attāluma, norāda uz to, ka ir jābūt pieļaujamai obligātai formai, par kuru ir notikusi vienošanās. Proti, attiecībā uz paziņojuma par atteikumu formu Direktīvas 2002/65 6. panta 6. punkta otrajā teikumā ir paredzēts, ka patērētājs “līdz attiecīgā termiņa beigām par to paziņo saskaņā ar [piedāvātāja] praktiskajiem norādījumiem [..] veidā, kuru var pierādīt saskaņā ar valsts tiesību aktiem”. No minētā katrā ziņā izriet, ka Savienības likumdevējs piešķir īpašu nozīmi tiesiski drošam paziņojuma par atteikumu pierādījumam tieši saistībā ar finanšu pakalpojumiem, pie kuriem pieder individuāli dzīvības apdrošināšanas līgumi.

51.

No iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem izriet, ka informēšana par atteikumu negarantē iespēju efektīvi izmantot apdrošinājuma ņēmēja atteikuma tiesības, ja tā aprobežojas ar norādi uz iespēju paziņot par atteikumu jebkādā formā. Šī iespēja drīzāk var tikt nodrošināta tikai, nosakot tādu juridiski saistošu formu, kas ir jāievēro, paziņojot par atteikumu. Tāpēc rakstveida forma, par kuru ir notikusi vienošanās, saskaņā ar Savienības tiesībām ir ne tikai pieļaujama, bet pat obligāta. Tātad, ja forma, kas jāievēro, nav tikusi noteikta likumā, tā ir jānosaka, precīzi norādot par atteikuma tiesībām pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā.

52.

Valsts tiesām, kurām ir kompetence interpretēt valsts tiesības, gan ir jāizlemj, vai ir iespējama valsts tiesību interpretācija atbilstoši direktīvai. Ja tas tā ir  ( 29 ), valsts tiesības ir jāinterpretē atbilstoši Savienības tiesībām tādējādi, ka var notikt spēkā esoša vienošanās par obligātu formu. Minētais arī izslēgtu situāciju, kad no šādas vienošanās tiek tieši secināta informēšanas par atteikumu nepareizība.

53.

Minētais neietekmē iesniedzējtiesu tiesības konkrētā gadījumā vērtēt, vai strīda pamatā esošās ziņas ir formulētas pietiekami skaidri un sīki informācijā par atteikumu un vai forma, par kuru ir notikusi vienošanās, pārmērīgi neapgrūtina apdrošinājuma ņēmēja atteikuma tiesību izmantošanu.

54.

Saistībā ar pamatlietās strīdīgajām ziņām valsts tiesai būtu, piemēram, jāvērtē, vai ar attiecīgajām ziņām pietiek, lai apdrošinājuma ņēmējs varētu konkrētajā gadījumā ar saistošu spēku paziņot par atteikumu. Ciktāl atbilstoši šīm ziņām atteikumam ir jānotiek ar rakstisku paziņojumu, kas saskaņā ar valsts tiesībām acīmredzot ir jāparaksta  ( 30 ), šajā ziņā it īpaši būtu jānoskaidro, vai apdrošinājuma ņēmējs par to ir ticis pietiekami informēts.

55.

Vērtējot, vai informācija par formu, kas jāievēro, pārmērīgi apgrūtina apdrošinājuma ņēmēja atteikuma tiesību izmantošanu, nozīmīgu informāciju sniegtu salīdzinājums ar citiem ar tiesiskajiem darījumiem saistītiem paziņojumiem, uz kuriem attiecas obligāta forma. Ar vienkāršu mazāk stingras formas pastāvēšanu – kā, piemēram, rakstiska forma, salīdzinot ar rakstveida formu saskaņā ar Austrijas tiesībām,  ( 31 ) – nevarētu pietikt, lai izdarītu pieņēmumu par pārmērīgu apgrūtinājumu.

56.

Ņemot vērā minēto, uz pirmo vai, attiecīgi, vienīgo prejudiciālo jautājumu apvienotajās lietās C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18 ir jāatbild šādi: Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva) 15. panta 1. punkts, ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) grozītajā redakcijā, skatītā kopā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka paziņojumā par atteikuma iespēju nav jābūt ietvertai norādei par to, ka atteikumam nav jānotiek konkrētā formā. Drīzāk norāde uz konkrētu formu, kas jāievēro, saskaņā ar Savienības tiesībām ir ne tikai pieļaujama, bet pat obligāta.

B.

Par nepareizas informēšanas par atteikumu tiesiskajām sekām (pirmais un otrais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18)

1.

Vienādas tiesiskās sekas nepareizas informēšanas par atteikumu un neinformēšanas gadījumā? (Pirmais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18)

57.

Iesniedzējtiesa acīmredzot pieņem, ka norāde uz rakstveida formu, lai gan atteikums saskaņā ar valsts tiesībām var notikt jebkādā formā, nozīmē, ka informēšana ir nepareiza. Šim viedoklim es nepiekrītu  ( 32 ). Tāpēc es analizēju nepareizas informēšanas par atteikumu tiesiskās sekas tikai pakārtoti. Šajā ziņā runa ir par spriedumā Endress izdarītās atziņas, atbilstoši kurai atteikuma termiņu informācijas nesniegšanas gadījumā nesāk skaitīt, analogu piemērošanu.

58.

Savienības tiesībās nav reglamentētas nedz nepareizas informēšanas par atteikumu, nedz neinformēšanas tiesiskās sekas  ( 33 ).

59.

Saskaņā ar savstarpēji saskanīgo iesniedzējtiesas Bezirksgericht für Handelssachen Wien un Austrijas valdības izklāstu Austrijas tiesībās sākotnēji  ( 34 ) expressis verbis nebija reglamentēts tas, kā neinformēšana par atteikumu ietekmē līguma laušanas termiņu. Taču Oberster Gerichtshof [Augstākā tiesa] (Austrija) 2015. gada 2. septembra spriedumā  ( 35 ) piemēroja analogi VersVG 165.a panta 2. punktu, kas saskaņā ar tā formulējumu attiecas tikai uz apdrošinātāja adreses nenorādīšanu, un, norādot uz Tiesas judikatūru  ( 36 ), nolēma, ka nepareiza informēšana par atteikuma tiesībām, kas attiecīgajā gadījumā izpaudās kā nepareizas ziņas par atteikuma termiņu, ir pielīdzināma neinformēšanai. Tāpēc nevarēja sākties atteikuma termiņa tecējums.

60.

Šāda valsts tiesību aktu interpretācija katrā ziņā atbilst Savienības tiesībās paredzētā tiesiskā regulējuma par atteikuma apdrošināšanas direktīvās jēgai un mērķim. Proti, ja ar ziņām pirms līguma noslēgšanas sniegtajā informācijā nepietiek, lai nodrošinātu, ka apdrošinājuma ņēmējs var efektīvi izmantot tā atteikuma tiesības, tik nepareiza informācija nesasniedz tās mērķi tāpat kā informācijas nesniegšana. Minēto situāciju var radīt ziņu neprecizitāte vai tādas formas izvēle, kas pārmērīgi apgrūtina atteikuma tiesību izmantošanu. Šāds nepareizs paziņojums par atteikumu nevar uzsākt termiņa tecējumu.

61.

Taču termiņu noteikti sāk skaitīt ar brīdi, kad apdrošināšanas sabiedrība informācijā precīzi norāda, ka atteikumam ir jānotiek rakstveidā, lai gan saskaņā ar valsts tiesībām tas ir iespējams jebkādā formā  ( 37 ).

62.

Tāpēc es Tiesai piedāvāju uz pirmo prejudiciālo jautājumu lietā C‑479/18 atbildēt šādi:

2.

Termiņa sākums, ja informāciju par atteikuma tiesībām tiek iegūta citādā veidā? (Otrais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18)

63.

Ar otro prejudiciālo jautājumu, kuram atbilstoši iesniedzējtiesas sniegtajām ziņām ir nozīme tikai tiesvedībā A, iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai atteikuma termiņš sākas jau tad, kad apdrošinājuma ņēmējs, lai gan informācija nav tikusi sniegta vai ir tikusi sniegta nepareizi, ir uzzinājis par savām atteikuma tiesībām. Tas tiek uzdots tikai gadījumā, ja strīda pamatā esošajā situācijā termiņš nesākas automātiski (“gadījumā, ja atbilde uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir apstiprinoša”). Tā kā šajā gadījumā tiek pieņemts, ka termiņš sākas  ( 38 ), jautājums par termiņa sākumu, iegūstot informāciju citādā veidā, ir jāvērtē tikai pakārtoti.

64.

Saskaņā ar apdrošināšanas direktīvu formulējumu tikai apdrošinātāja pienākums ir sniegt informāciju par atteikuma tiesībām, turklāt informācijas priekšmets nav tikai atteikuma tiesības, bet arī to izmantošanas kārtība  ( 39 ). Tieši tāpēc, ka informēšanai ir jāsniedz iespēja efektīvi izmantot atteikuma tiesības, tikai ar to, ka apdrošinājuma ņēmējs uzzina par atteikuma tiesībām, katrā ziņā nevar pietikt, lai sāktos atteikuma tiesību termiņš  ( 40 ).

65.

Turklāt pret apdrošinājuma ņēmējam zināmās informācijas par tā atteikuma tiesībām ņemšanu vērā gadījumos, kad apdrošinātājs nav atbilstīgi sniedzis informāciju, liecina ar to saistītā tiesiskā nenoteiktība attiecībā uz informācijas iegūšanas brīdi un iespēju to pierādīt. Tātad, lai sāktu skaitīt termiņu, nepietiek ar to, ka apdrošinājuma ņēmējs informāciju par atteikuma tiesībām ir ieguvis citādā veidā.

66.

Turklāt iesniedzējtiesa un Komisija pamatoti norāda: ja ar to, ka apdrošinājuma ņēmējs iegūst informāciju par atteikuma tiesībām, lai gan informācija nav tikusi sniegta atbilstīgā veidā – arī un tieši par to izmantošanas kārtību –, pietiktu, lai sāktos skaitīt atteikuma termiņš, apdrošinātāji netiktu mudināti ievērot to Savienības tiesībās paredzēto informācijas sniegšanas pienākumu  ( 41 ).

67.

Tāpēc es Tiesai piedāvāju, pakārtoti, uz otro prejudiciālo jautājumu lietā C‑479/18 atbildēt šādi: Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva) 15. panta 1. punkts, ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) grozītajā redakcijā, skatīts kopā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram gadījumā, ja pirms līguma noslēgšanas informēšana par atteikuma tiesībām nav notikusi vai ir notikusi nepareizi, atteikuma tiesību izmantošanas termiņš sākas brīdī, kad apdrošinājuma ņēmējs – jebkādā veidā – iegūst informāciju par savām atteikuma tiesībām.

3.

Atteikuma iespēja pēc dzīvības apdrošināšanas līguma uzteikuma un atpirkuma summas izmaksas? (Otrais prejudiciālais jautājums lietās C‑355/18 un C‑356/18, trešais jautājums lietā C‑479/18)

68.

Ar prejudiciālajiem jautājumiem iesniedzējtiesas vēlas būtībā uzzināt, vai apdrošināšanas direktīvās ir ietverta prasība atļaut apdrošinājuma ņēmējam izmantot atteikuma tiesības arī pēc līguma izbeigšanas un pēc tam veiktās tā atpirkuma summas izmaksas.

69.

Visās pamatlietās, kuru pamatā ir jau izbeigts līgums, apdrošinātāji apstrīd atteikuma iespēju arī ar pamatojumu, ka atteikums no jau iepriekš uzteikta līguma nav iespējams jau tādēļ vien, ka no izbeigta līguma nevarot izrietēt nākotnē izpildāmas saistības. To ieskatā, pretējā gadījumā Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 15. panta 1. punkta otrajā daļā paredzētajai apdrošinājuma ņēmēja atbrīvošanai no visām nākotnē izpildāmajām saistībām nebūtu jēgas.

70.

Austrijas valdība piekrīt šai argumentācijai un turklāt atsaucas uz Tiesas spriedumu lietā Hamilton, atbilstoši kuram formulējuma “patērētājam ir tiesības atteikties no darījuma saistībām” Direktīvas 85/577  ( 42 ) 5. punktā loģisks priekšnoteikums ir tāds, ka attiecīgā saistībā atteikuma tiesību izmantošanas brīdī vēl pastāv  ( 43 ).

71.

Šī argumentācija prima facie var pārliecināt. Parasti jau izbeigta līguma gadījumā vairs nav iespējams īstenot tādas izvēles tiesības kā atteikums. Taču atšķirīgās tiesiskās sekas, kas atbilstoši valsts tiesībām ir saistītas ar uzteikumu un atteikumu  ( 44 ), liedz aprobežoties tikai ar šādu formālu, virspusēju vērtējumu. Drīzāk virkne iemeslu liecina par to, ka atteikuma tiesības, nesniedzot informāciju vai sniedzot nepareizu informāciju, paliek arī līguma izbeigšanas gadījumā. Tad apdrošinājuma ņēmējam attiecīgā gadījumā ir tiesības uz starpību starp summu, kas saskaņā ar valsts juridisko seku tiesisko regulējumu, pamatojoties uz līguma anulēšanu, ir jāmaksā pēc atteikuma no tā, un jau samaksāto tā līguma atpirkuma summus.

72.

Proti, pirmkārt, spriedumu Endress var interpretēt tādējādi, ka neinformēšanas gadījumā atteikumam ir jābūt iespējamam arī pēc uzteikuma. Rezolutīvajā daļā tiek gan runāts tikai par to, ka neinformēšanas gadījumā termiņš nesākas. Taču W. Endress bija paziņojis par līguma laušanu un viņam bija izmaksāta līguma atpirkuma summa  ( 45 ). Ja tāpēc jau sākotnēji vairs nevarēja būt runa par atteikumu, Tiesai prejudiciālais jautājums, stingri ņemot, būtu bijis jānoraida kā hipotētisks.

73.

Uz jautājumu, kādas sekas attiecībā uz Direktīvu 85/577 izriet no sprieduma Hamilton  ( 46 ), var neatbildēt. Proti, šis spriedums ir par jautājumu, vai šai direktīvai atbilst valsts tiesību norma, kurā šāda [tiesību] izbeigšana ir paredzēta vienu mēnesi pēc tam, kad līgumslēdzējas puses ir pilnīgi izpildījušas no līguma izrietošos pienākumus. Taču šajā lietā tikpat maz kā spriedumā Endress runa ir par šādu tiesību normu, jo valsts likumdevējs attiecībā uz dzīvības apdrošināšanas līgumiem nav tādu pieņēmis. Drīzāk Austrijas tiesībās acīmredzot trūkst tiesību normas par atteikuma termiņu, kā tas jau skaidri izriet no trešā prejudiciālā jautājuma formulējuma lietā C‑479/18  ( 47 ).

74.

Turklāt apdrošināšanas direktīvās apdrošinājuma ņēmējam tiek garantēts, ka tas var efektīvi izmantot savas atteikuma tiesības, kādas tās ir formulētas attiecīgajā valsts tiesību sistēmā. Minētais ietver arī tiesības izvēlēties starp atteikumu un uzteikumu. Taču šo izvēles brīvību apdrošinājuma ņēmējs, kurš nav informēts par savām atteikuma tiesībām un precīzo to izmantošanas kārtību, nevar izmantot.

75.

Apdrošinājuma ņēmējs savas atteikuma tiesības tad nevar pazaudēt arī it kā aiz neuzmanības, paziņojot par uzteikumu. Šādā gadījumā apdrošinājuma ņēmējs, kurš ir izmantojis tā šķietami vienīgo iespēju atkāpties no viņam nepatīkama līguma, atrastos sliktākā situācijā nekā apdrošinājuma ņēmējs, kurš nerīkojas vispār. Proti, minētais it īpaši būtu pretrunā Savienības tiesībās paredzēto atteikuma tiesību mērķim sniegt apdrošinājuma ņēmējam vienkāršu iespēju atteikties no līguma, kurš neatbilst viņa cerībām, vajadzībām vai finansiālajām iespējām  ( 48 ).

76.

Apdrošinājuma ņēmējs savas atteikuma tiesības šādā gadījumā arī nav zaudējis. Tiesības ir zaudētas, ja kopš brīža, kad ir radusies iespēja tās izmantot, ir pagājis ilgāks laiks un ir konstatējami īpaši apstākļi, kuri novēloto izmantošanu liek uzskatīt par rīcību pretēji labai ticībai, jo ar to vairs nevarēja rēķināties. Taču šajā gadījumā katrā ziņā nav apdrošinātāja tiesiskās paļāvības. Tas tāpēc, ka viņš pats ir radījis šo situāciju, apdrošinājuma ņēmēju atbilstoši neinformējot par atteikumu  ( 49 ).

77.

Jāņem vērā arī tas, ka līguma izbeigšanas gadījumā atmaksājamā apdrošināšanas līguma atpirkuma summa  ( 50 ) arī “vecu” līgumu gadījumā ir būtiski mazāka par visu veikto iemaksu summas vērtību. Taču atteikuma tiesību zudums pēc līguma izbeigšanas un pēc tam notikušas tā atpirkuma summas izmaksas tieši liegtu piemērot valsts tiesisko regulējumu par tiesiskajām sekām saistībā ar jau veiktu maksājumu atmaksu un tāpēc atteikuma tiesiskās sekas pielīdzinātu uzteikuma tiesiskajām sekām  ( 51 ). Tādējādi Savienības tiesībās garantētās atteikuma tiesības zaudētu jēgu.

78.

Ņemot vērā visu minēto, es piedāvāju Tiesai uz otro prejudiciālo jautājumu lietās C‑355/18 un C‑356/18 un trešo prejudiciālo jautājumu lietā C‑479/18 atbildēt šādi: Direktīvas 90/619/EEK (Otrā dzīvības apdrošināšanas direktīva) 15. panta 1. punkts, ar Direktīvu 92/96/EEK (Trešā dzīvības apdrošināšanas direktīva) grozītajā redakcijā, skatīts kopā ar Direktīvas 92/96/EEK 31. pantu, un Direktīvas 2002/83/EK 35. pants 1. punkts, skatīts kopā ar tās 36. panta 1. punktu, ir jāinterpretē tādējādi, ka apdrošinājuma ņēmējs neinformēšanas vai nepareizas informēšanas gadījumā var paziņot par atteikumu vēl pēc tam, kad viņam jau ir izmaksāta atpirkuma summa, pamatojoties uz viņa paziņojumu par uzteikumu, ja valsts tiesībās nav reglamentētas neinformēšanas par atteikumu vai nepareizas informēšanas tiesiskās sekas.

C.

Par Savienības tiesībās izvirzītajām prasībām attiecībā uz līguma anulēšanu pēc novēlota atteikuma (ceturtais un piektais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18)

79.

Ceturtā un piektā prejudiciālā jautājuma lietā C‑479/18 mērķis ir noskaidrot, ciktāl apdrošinājuma ņēmēja tiesības, izmantojot atteikuma tiesības, var tikt ierobežotas, ņemot vērā neinformēšanu vai nepareizu informēšanu.

80.

Apdrošināšanas direktīvās atteikuma sekas ir reglamentētas tikai atbilstīgas informēšanas gadījumā. Otrās dzīvības apdrošināšanas direktīvas 15. panta 1. punkta otrajā daļā – un šajā ziņā identiskajās pēc tam pieņemtajās tiesību normās  ( 52 ) – ir tikai paskaidrots, ka apdrošinājuma ņēmējs sakarā ar tā paziņojumu par atteikumu ir jāatbrīvo “no jebkādiem turpmākiem pienākumiem, kas paredzēti līgumā”, savukārt trešajā daļā saistībā ar “citām tiesiskajām sekām un līguma anulēšanas [atteikuma] nosacījumiem” tiek norādīts uz līgumā izvelētajām tiesībām.

81.

Nedz no apdrošināšanas direktīvu formulējuma, nedz no to pieņemšanas vēstures neizriet informācija par to, vai norādei uz līguma noteikumiem par atteikuma tieši pēc līguma noslēgšanas civiltiesisko seku regulējumu ir jāattiecas arī uz novēlotu atteikumu neinformēšanas vai nepareizas informēšanas gadījumā  ( 53 ).

82.

No minētā izriet, ka strīda pamatā esošie valsts tiesību akti par atteikuma civiltiesisko seku reglamentāciju ir jāanalizē, ņemot vērā tikai to, vai tie pietiekami nodrošina apdrošināšanas direktīvu praktisko efektivitāti, ņemot vērā to izvirzīto mērķi.

1.

Par apdrošinājuma ņēmēja tiesību ierobežošanu, attiecinot tās tikai uz atpirkuma summas izmaksu (ceturtais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18)

83.

Ar ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vēlas uzzināt, vai Savienības tiesībām ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram apdrošinājuma ņēmējam savu atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā ir jāatmaksā atpirkuma summa.

84.

Iepriekš tika izklāstīts, ka apdrošinājuma ņēmējam ir jāsaglabā savas atteikuma tiesības neinformēšanas vai nepareizas informēšanas gadījumā arī pēc uzteikuma un tā līguma atpirkuma summas izmaksas  ( 54 ). Minētā iemesls, galu galā, ir uzteikuma un atteikuma atšķirīgās tiesiskās sekas, neņemot vērā to regulējumu valstu tiesību sistēmās. Nav neierasta situācija, kad līguma izbeigšanas iedarbība principā ir ex nunc vai pro futuro, savukārt atteikums rada ex tunc atmaksas saistības. Apdrošināšanas direktīvās gan ir reglamentēts, ka apdrošinājuma ņēmējs atteikuma gadījumā pēc atbilstīgas informācijas sniegšanas ir jāatbrīvo “no jebkādiem turpmākiem pienākumiem, kas paredzēti līgumā”  ( 55 ). Atteikuma pārējo tiesisko seku – un līdz ar to tā seku attiecībā uz jau veiktiem maksājumiem – reglamentāciju apdrošināšanas direktīvas atstāj valsts likumdevēja ziņā, ievērojot efektivitātes principu.

85.

Tāpēc Savienības tiesībās reglamentētās atteikuma tiesības nevar likvidēt tādējādi, ka valsts likumdevējs pieņem speciālu tiesisko regulējumu par juridiskajām sekām novēlota atteikuma gadījumā, pamatojoties uz neinformēšanu vai nepareizu informēšanu, kas atbilst līguma izbeigšanas tiesiskajām sekām saskaņā ar valsts tiesībām  ( 56 ). Šādā gadījumā, galu galā, runa vairs nav par efektīvām atteikuma tiesībām, bet gan par īpašām uzteikuma tiesībām.

86.

Ja šāds juridisko seku tiesiskais regulējums ierobežo apdrošinājuma ņēmēja tiesības salīdzinājumā ar atmaksāšanu, pamatojoties uz netaisnīgu iedzīvošanos, tā sekas turklāt nevar būt tādas, ka atteikuma tiesību izmantošana, ņemot vērā sagaidāmās finansiālās sekas, vairs praktiski nav izdevīga.

87.

Tas tā varētu būt novēlota atteikuma gadījumā, ja atteikuma sekas tiek pielīdzinātas uzteikuma sekām. Tas tāpēc, ka, jo vairāk laika paiet kopš līguma noslēgšanas, jo lielāka ir jau veikto maksājumu summa, kuru, pamatojoties uz šo pielīdzināšanu, apdrošinājuma ņēmējs būtiskā daļā  ( 57 ) neatgriezeniski zaudē. Tas ir pretrunā apdrošināšanas direktīvu mērķim nodrošināt apdrošinājuma ņēmējam efektīvu atteikuma tiesību izmantošanu.

88.

Šādu apdrošinājuma ņēmēja tiesību vispārīgu ierobežojumu nevar pamatot arī tādējādi, ka ar to nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret visiem apdrošinājuma ņēmējiem. Proti, apdrošinājuma ņēmēji, kuri novēloti paziņo par atteikumu neinformēšanas vai nepareizas informēšanas dēļ, neatrodas salīdzināmā situācijā ar apdrošinājuma ņēmējiem, kuri nav izmantojuši atteikuma tiesības pēc atbilstīgas informācijas saņemšanas un vēlas vēlāk priekšlaicīgi izbeigt līgumu  ( 58 ).

89.

Visbeidzot, valsts tiesai nav liegts konkrētajā gadījumā ņemt vērā nenoliedzamu ļaunprātīgas izmantošanas risku (it īpaši ar fondiem saistītu dzīvības apdrošināšanas līgumu gadījumā)  ( 59 ).

90.

Minēto jau ir ņēmusi vērā Francijas Kasācijas tiesa savā 2019. gada 7. februāra spriedumā  ( 60 ) saistībā ar novēlotu atteikumu, iespējams, nepareizas informēšanas par atteikumu dēļ. Tā konstatēja, ka iepriekšējā instance nevarēja izslēgt atteikuma tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, pietiekami nevērtējot atteikuma brīdi kopsakarā ar konkrēto apdrošinājuma ņēmēja situāciju, tā izglītības līmeni un atteikuma konkrēto mērķi.

91.

Tāpēc uz ceturto prejudiciālo jautājumu lietā C‑479/18 ir jāatbild šādi: Direktīvas 90/619/EEK 15. panta 1. punkts, Direktīvas 92/96/EEK redakcijā, Direktīvas 2002/83/EK 35. panta 1. punkts un Direktīvas 2009/138/EK 186. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, atbilstoši kuram apdrošinājuma ņēmējam savu atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā vienmēr ir jāizmaksā tikai atpirkuma summa (atbilstoši atzītiem aktuārās teorijas noteikumiem aprēķināta apdrošināšanas faktiskā vērtība).

2.

Par procentu prasījumu noilgumu (piektais prejudiciālais jautājums lietā C‑479/18)

92.

Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa gadījumā, ja dzīvības apdrošināšanas līgums pēc novēlota atteikuma saskaņā ar netaisnīgas iedzīvošanās tiesību normu principiem ir jāatceļ, vēlas uzzināt, vai Savienības tiesībām ir pretrunā procentu prasījumu attiecināšana tikai uz pēdējiem trim gadiem pirms prasības celšanas, pamatojoties uz vispārēju noilguma termiņu.

93.

Šī jautājuma pamatā ir Civilkodeksa tiesību norma (ABGB 1480. pants), atbilstoši kuram “termiņš prasībām par nokavētiem ikgadējiem pabalstiem, it īpaši procentiem, pensijām, uzturlīdzekļiem, maksājumiem augšupējiem, kā arī nolīgtajiem ikgadējiem maksājumiem par kapitāla amortizāciju beidzas pēc trīs gadiem; pašas tiesības, tās neizmantojot, noilgst pēc trīsdesmit gadiem”.

94.

Taču prasījumi nevar noilgt, pirms tie ir radušies un arī ne pirms tiesīgā persona par tiem ir uzzinājusi. Tātad noilgumu var sākt skaitīt tikai no atteikuma tiesību izmantošanas brīža.

95.

It īpaši Savienības tiesībās garantētās atteikuma tiesības nevar tikt efektīvi īstenotas, ja no tām izrietošie prasījumi zūd, pirms apdrošinājuma ņēmējs vispār par tiesībām ir ticis informēts.

96.

Tāpēc uz piekto jautājumu lietā C‑479/18 ir jāatbild šādi: Direktīvas 90/619/EEK 15. panta 1. punkts, Direktīvas 92/96/EEK redakcijā, Direktīvas 2002/83/EK 35. panta 1. punkts un Direktīvas 2009/138/EK 186. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru atteikuma tiesību izmantošanas gadījumā, pamatojoties uz neinformēšanu vai nepareizu informēšanu, prasījumu uz vienotu procentu piemērošanu par atmaksātām prēmijām noilguma dēļ var ierobežot ar to daļu, kas ietver pēdējo trīs gadu laikposmu pirms prasības celšanas.

VII.

Secinājumi

97.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai uz Landesgericht Salzburg (lietas C‑355/18, C‑356/18 un C‑357/18) un Bezirksgericht für Handelssachen Wien (lieta C‑479/18) prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi: