I.

Ievads

1.

Šajā lietā Tiesai padziļinātāk jāizvērtē, ciktāl sniedzas valsts tiesu pilnvaras pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu. Divi šajā jomā būtiski spriedumi – Lintner  ( 2 ) un Tuk Tuk Travel  ( 3 ) – norāda uz to, ka tiesu ex officio pilnvaras patērētāju tiesību jomā stingri “sakņojas” strīda, kā to definē lietas dalībnieki, tvērumā  ( 4 ). Kā skaidri izriet no doktrīnas, strīda tvērums nosaka “nepārsniedzamās robežas”  ( 5 ) tiesai, pat ja šo robežu “demarkācijas līniju”  ( 6 ) Eiropas patērētāju tiesību jomā var “novilkt plaši”.

2.

Konkrētāk, šajā lietā uzdotais jautājums attiecas uz valsts tiesu pilnvaru apjomu pēc savas ierosmes pārbaudīt starp patērētāju un sabiedrību cesionāri noslēgta cesijas līguma noteikumu negodīgumu, kad šī cesionāra locus standi pamats ir cesijas līgums. Grūtības rada tas, ka strīds valsts tiesā attiecas nevis uz cesijas līgumu, bet gan uz patēriņa kredītlīgumu, kā arī tas, ka patērētājs nav attiecīgās lietas dalībnieks.

3.

Saskaņā ar Tiesas lūgumu galvenā uzmanība manos secinājumos tiks pievērsta otrajam prejudiciālajam jautājumam.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

1.

Direktīva 93/13/EEK

4.

Padomes Direktīvas 93/13/EEK (1993. gada 5. aprīlis) par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos (OV 1993, L 95, 29. lpp.) 6. panta 1. punktā noteikts:

5.

Šīs direktīvas 7. panta 1. punkts formulēts šādi:

2.

Direktīva 2008/48/EK

6.

Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2008/48/EK (2008. gada 23. aprīlis) par patēriņa kredītlīgumiem un ar ko atceļ [Padomes] Direktīvu 87/102/EEK (OV 2008, L 133, 66. lpp.) 22. panta “Saskaņošana un šīs direktīvas obligāta piemērošana” 2. punktā paredzēts:

B.

Polijas tiesības

7.

Ustawa z dnia 12 maja 2011 r. o kredycie konsumenckim (2011. gada 12. maija Likums par patēriņa kredītu, konsolidētais teksts: 2023. gada Dziennik Ustaw (Oficiālais Vēstnesis), 1028. pozīcija, kurā izdarīti grozījumi, turpmāk tekstā – “Likums par patēriņa kredītu”) 45. panta 1. punktā noteikts:

8.

Saskaņā ar Kodeks cywilny (Civilkodekss) 509. panta 1. punktu:

III.

Īss strīda pamatlietā izklāsts un prejudiciālie jautājumi

9.

2023. gada 3. oktobrī prasītāja pamatlietā Zwrotybankowe.pl spółka z ograniczoną odpowiedzialnością (sabiedrība ar ierobežotu atbildību Zwrotybankowe.pl; turpmāk tekstā – “Zwrotybankowe.pl”) cēla prasību pret atbildētāju Powszechna Kasa Oszczędności Bank Polski spółka akcyjna (akciju sabiedrība Powszechna Kasa Oszczędności Bank Polski; turpmāk tekstā – “PKO Bank”), lai piedzītu 4537,45 Polijas zlotu (PLN) (aptuveni 1050 EUR), kā arī likumiskos nokavējuma procentus un tiesāšanās izdevumus.

10.

Prasības pamatojumam Zwrotybankowe.pl norādīja, ka kāds patērētājs tai ir cedējis tiesības piedzīt no PKO Bank visas summas, kas šim patērētājam pienākas saistībā ar maksājumiem, kuri izriet no “bezmaksas kredīta” sankcijas piemērošanas. Iesniedzējtiesa paskaidro, ka šī sankcija ir paredzēta Likuma par patēriņa kredītu  ( 7 ) 45. panta 1. punktā, kurā būtībā noteikts, ka gadījumā, ja kreditors nav izpildījis ar patēriņa kredītlīgumu saistītos informēšanas pienākumus, patērētājs pēc paziņojuma iesniegšanas kreditoram var atmaksāt tam tikai aizdevuma pamatsummu bez procentiem un citiem ar kredītu saistītiem maksājumiem.

11.

Zwrotybankowe.pl arī apgalvoja, ka tiesības uz atmaksu izriet no kredītlīguma, ko patērētājs 2018. gada 13. septembrī noslēdzis ar PKO Bank (turpmāk tekstā – “kredītlīgums”). Konkrētāk, Zwrotybankowe.pl pārmet PKO Bank, ka tā nav izpildījusi Likuma par patēriņa kredītu 30. panta 1. punktā  ( 8 ) noteiktos informēšanas pienākumus.

12.

PKO Bank lūdza prasību noraidīt pilnībā, apgalvojot, ka tā nav pārkāpusi informēšanas pienākumus attiecībā uz patērētāju un ka nav notikusi faktiska prasījuma cesija Zwrotybankowe.pl, jo pienākuma iedaba neļauj to cedēt trešai personai.

13.

Iesniedzējtiesa norāda, ka valsts tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos ir iekļauts 2023. gada 16. janvārī starp Zwrotybankowe.pl un patērētāju noslēgtais cesijas līgums (turpmāk tekstā – “cesijas līgums”). Saskaņā ar šo līgumu patērētājs Zwrotybankowe.pl cedēja visus esošos un nākotnes finansiālos prasījumus pret PKO Bank, kuri izriet no “bezmaksas kredīta” sankcijas piemērošanas, kā arī no negodīgu vai spēkā neesošu līguma noteikumu sekām. Cesijas līgumā turklāt bija noteikts, ka Zwrotybankowe.pl ir tiesības uz 50 % no prasījuma pamatsummas, kas atgūta no PKO Bank. Papildus minētajam Zwrotybankowe.pl bija tiesības uz visu tiesāšanās izdevumu atlīdzinājumu, tostarp uz izdevumu par juridisko pārstāvību atlīdzinājumu.

14.

Pirmām kārtām, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, kā interpretēt Direktīvas 2008/48 22. panta 2. punktu, kas nepieļauj, ka patērētāji atsakās no tiesībām, kas tiem piešķirtas ar valsts tiesību normām, ar kurām īsteno šo direktīvu. Precīzāk, iesniedzējtiesai ir neskaidrības, vai šī tiesību norma jāinterpretē tādējādi, ka tai ir pretrunā, ka patērētāja tiesības tiek cedētas trešai personai, kura, kā tas ir šajā gadījumā, īstenos šīs tiesības savā vārdā, pēc tam saņems atlīdzību 50 % apmērā no iegūtās summas un tad atlikušos 50 % atmaksās patērētājam.

15.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzskata, ka Direktīvas 2008/48 – kuras mērķis ir aizsargāt patērētājus pret negodīgiem noteikumiem kredītlīgumos – teleoloģiskā interpretācija sliecas par labu tam, lai tiktu izslēgta prasījumu cesija.

16.

Otrām kārtām, iesniedzējtiesa jautā par Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta interpretāciju saistībā ar prasību valsts tiesām pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu.

17.

Šajā ziņā iesniedzējtiesa uzsver, ka prasība valsts tiesām pēc savas ierosmes pārbaudīt līguma noteikumu negodīgumu ir balstīta uz pieņēmumu, ka patērētājs ir lietas dalībnieks un ka tiesas iesaistīšanās kompensē nevienlīdzīgu spēku samēru starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju. Tomēr pamatlieta atšķiras ar to, ka lietas dalībnieks ir nevis patērētājs, bet gan prasījuma cesionārs, un lietā runa ir nevis par cesijas līgumu, bet gan par kredītlīgumu. Lai gan iesniedzējtiesai nav šaubu par tās kompetenci pārbaudīt kredītlīguma noteikumu iespējamo negodīgumu, tai ir šaubas par tās pienākumu un kompetenci pārbaudīt cesijas līguma, kas pamato prasītājas locus standi pamatlietā, noteikumu negodīgumu.

18.

Tās šaubas it īpaši attiecas uz faktu, ka tiesas nolēmums, kurā atzīts, ka cesijas līgums nav saistošs (vai nav pilnībā saistošs), principā nesaista tiesu jebkādā iespējamā strīdā starp patērētāju un vienību, kurai nodots prasījums. Turklāt cesijas līguma negodīguma konstatēšana, ciktāl tā varētu izraisīt līguma atcelšanu, var izraisīt negatīvas sekas patērētājam. Proti, šāds konstatējums varētu izraisīt prasības pamatlietā noraidīšanu tādēļ, ka pieteicējam, kam ir nodots prasījums, nav locus standi. No tā var izrietēt, ka patērētājs neiegūst pat to prasījuma daļu, uz kuru viņam ir tiesības saskaņā ar cesijas līgumu.

19.

Vēl viens iesniedzējtiesas uzdotais jautājums ir par to, vai cesijas līguma noteikumu negodīguma pārbaude būtu jāveic bez patērētāja klātbūtnes un nedodot patērētājam iespēju tikt informētam par tiesiskajām sekām, kas varētu izrietēt no cesijas līguma atcelšanas.

20.

Šādos apstākļos Sąd Rejonowy dla Warszawy – Śródmieścia w Warszawie (Varšavas Centra rajona tiesa Varšavā, Polija) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

21.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pamatlietas puses, Polijas valdība un Eiropas Komisija.

IV.

Juridiskā analīze

22.

Ar otro jautājumu, kas ir šo secinājumu priekšmets, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai pēc savas ierosmes jāpārbauda tāda cesijas līguma noteikumu negodīgums, kurš noslēgts starp patērētāju un komercsabiedrību, kas ir cesionāre attiecībā uz patērētāja prasījumu pret pārdevēju vai piegādātāju, ar kuru patērētājs ir noslēdzis kredītlīgumu, apstākļos, kad, pirmkārt, valsts tiesā izskatāmais strīds neattiecas uz šo cesijas līgumu un, otrkārt, komercsabiedrība, kas ir patērētāja prasījuma cesionāre, ar šo cesijas līgumu pamato savas tiesības celt prasību pret pārdevēju vai piegādātāju, kurš ir patērētāja sākotnējais darījumu partneris.

23.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka strīds pamatlietā ir starp Zwrotybankowe.pl un PKO Bank. Šis strīds attiecas uz kredītlīgumu, ko PKO Bank noslēgusi ar patērētāju. Zwrotybankowe.pl apgalvo, ka pienākums atmaksāt šim patērētājam maksājamās summas izriet no “bezmaksas kredīta” sankcijas piemērošanas, jo, noslēdzot kredītlīgumu, banka, kā apgalvots, nav izpildījusi pienākumu sniegt informāciju  ( 9 ). Zwrotybankowe.pl locus standi izriet no cesijas līguma, kurš noslēgts starp patērētāju un Zwrotybankowe.pl un ar kuru patērētājs cesionārei cedēja visus finansiālos prasījumus, kas izriet no patēriņa kredītlīguma, savukārt Zwrotybankowe.pl pienācās 50 % no pamatprasījuma summas, kura piedzenama no PKO Bank  ( 10 ).

24.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu arī izriet, ka strīda pamatlietā priekšmets ir kredītlīgums; šis priekšmets nav cesijas līguma individuālo nosacījumu pārbaude atbilstoši Direktīvai 93/13. Šādos apstākļos iesniedzējtiesa jautā, vai tai pēc savas ierosmes būtu jāpārbauda to cesijas līguma noteikumu negodīgums, kas nav tajā izskatāmā strīda priekšmets, bet kas drīzāk ir pamats Zwrotybankowe.pl locus standi.

1. Cesijas līguma noteikuma negodīguma pārbaude, ko pēc savas ierosmes veic iesniedzējtiesa

25.

No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka ar Direktīvu 93/13 ieviestā aizsardzības sistēma ir balstīta uz atziņu, ka patērētājs salīdzinājumā ar pārdevēju vai piegādātāju ir vājākā pozīcijā gan attiecībā uz savu interešu aizstāvēšanu darījuma noslēgšanā, gan informētību  ( 11 ).

26.

Attiecībā uz šādu – vājāku – pozīciju šīs direktīvas 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka negodīgi noteikumi patērētājiem nav saistoši. Tā ir imperatīva norma, kas vērsta uz to, lai formālo līdzsvaru, kāds līgumā nodibināts starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, aizstātu ar reālu līdzsvaru, kas atjauno minēto pušu vienlīdzību  ( 12 ).

27.

Šajā ziņā Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi, ka valsts tiesai – ja tās rīcībā ir vajadzīgais tiesiskais un faktiskais pamatojums – pēc savas ierosmes jāizvērtē Direktīvas 93/13 piemērošanas jomā esoša līguma noteikuma negodīgums un, to veicot, jāizlīdzina starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju pastāvošais nevienlīdzīgais spēku samērs  ( 13 ).

28.

Obligātā pārbaude, kas valsts tiesai, kurā celta prasība, pēc savas ierosmes jāveic saskaņā ar Direktīvu 93/13, pirmkārt, attiecas vienīgi uz līguma noteikumiem, kuru negodīgums var tikt pierādīts, pamatojoties uz valsts tiesas rīcībā esošajos lietas materiālos ietvertajiem tiesiskajiem vai faktiskajiem apstākļiem  ( 14 ).

29.

Otrkārt, šādā pārbaudē jāievēro strīda priekšmeta robežas, tās saprotot kā rezultātu kādas puses izteiktajiem iebildumiem, skatot tos šajā nolūkā izteikto prasījumu un pamatu gaismā  ( 15 ).

30.

Kaut gan Direktīvā 93/13 iecerētā patērētāju aizsardzība prasa valsts tiesas, kurā celta prasība, pozitīvu iejaukšanos, tomēr, lai šī aizsardzība varētu tikt nodrošināta, vispirms ir svarīgi, lai kāda no līgumslēdzējam pusēm būtu uzsākusi tiesvedību  ( 16 ). Šīs tiesvedības priekšmetam jābūt attiecīgajam līgumam  ( 17 ).

31.

Turpinot – Tiesa ir nospriedusi, ka aizsardzības, kas valsts tiesai jānodrošina patērētājam saskaņā ar Direktīvu 93/13, efektivitāte, rīkojoties pēc savas ierosmes, nevar sniegties tiktāl, lai neņemtu vērā vai pārsniegtu strīda priekšmeta robežas, ko lietas dalībnieki ir noteikuši prasījumos, ņemot vērā to izvirzītos pamatus. Tādējādi valsts tiesai nav pienākuma paplašināt šo strīdu ārpus tai iesniegtajiem prasījumiem un pamatiem  ( 18 ).

32.

Tiesa ir arī nospriedusi, ka prasībai starp diviem pārdevējiem vai piegādātājiem nav raksturīgs tāds pats spēku samēra trūkums, kāds pastāv tiesvedībā starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju, kurš ir otra līgumslēdzēja puse  ( 19 ).

33.

Kā jau norādīts iepriekš, pamatlietā patērētājs nav lietas dalībnieks. Strīda priekšmets, ko lietas dalībnieki ir noteikuši savos prasījumos un pamatos, attiecas uz kredītlīgumu. Cesijas līgums, kas noslēgts starp sabiedrību cesionāri un patērētāju, nav valsts tiesā celtās prasības priekšmets.

34.

Šādos apstākļos – atšķirībā no šo secinājumu 27. punktā minētajā judikatūrā izvirzītās hipotēzes –, lai nodrošinātu Direktīvā 93/13 iecerētās patērētāja aizsardzības sistēmas efektivitāti, valsts tiesai, kura izskata strīdu starp diviem pārdevējiem vai piegādātājiem, piemēram, komercsabiedrību, kas ir patērētāja tiesību cesionāre, un pārdevēju vai piegādātāju, kas ir otra ar šo patērētāju noslēgta līguma puse, nav pēc savas ierosmes jāpārbauda, vai cesijas līgumā, ko patērētājs noslēdzis ar komercsabiedrību, kurai šis patērētājs ir cedējis savas tiesības un pienākumus, ietvertais noteikums, iespējams, ir negodīgs.

35.

Ja risinājums būtu citāds, netiktu ņemtas vērā civilprocesa “būtiskās sastāvdaļas”  ( 20 ), proti, lietas dalībnieki un strīda priekšmets. Kā skaidri izriet no šo secinājumu 31. punktā minētās Tiesas judikatūras, valsts tiesu izņēmuma pilnvarām attiecībā uz patērētāju strīdiem vienmēr jāpaliek civiltiesiskā strīda ietvaros.

36.

Tomēr, kā rakstveida apsvērumos norādījusi Komisija, tiesas iejaukšanās pēc savas ierosmes ierobežojumi neskar patērētāja tiesības celt prasību, lai apstrīdētu cesijas līgumu. Jebkura vēlāka strīda kontekstā valsts tiesa tādējādi varētu īstenot pilnvaras pēc savas ierosmes pārbaudīt jebkuru tajā ietverto negodīgo noteikumu.

2. Cesijas līguma noteikuma negodīguma pārbaude, ko iesniedzējtiesa veikusi pēc savas ierosmes, pārbaudot prasības pieņemamību

37.

Iesniedzējtiesa uzdod atsevišķu jautājumu par to, vai tai ir pienākums pārbaudīt viena vai vairāku cesijas līguma noteikumu negodīgumu saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu un 7. panta 1. punktu, pārbaudot tajā celtās prasības pieņemamības nosacījumus, ciktāl cesijas līgums ietekmē prasītāja pamatlietā locus standi.

38.

Jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktu dalībvalstīm jānosaka, ka patērētājam nav saistoši negodīgi noteikumi, kas ietverti starp patērētāju un pārdevēju vai piegādātāju noslēgtā līgumā  ( 21 ).

39.

Turklāt Direktīvā 93/13, kā izriet no tās 7. panta 1. punkta kopsakarā ar 24. apsvērumu, dalībvalstīm ir noteikts pienākums paredzēt adekvātus un efektīvus līdzekļus, lai izbeigtu negodīgu noteikumu izmantošanu līgumos, kurus pārdevēji vai piegādātāji noslēguši ar patērētājiem  ( 22 ).

40.

Lai gan Tiesa, ņemot vērā Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un 7. panta 1. punkta prasības, jau vairākkārt ir norādījusi, kādā veidā valsts tiesām jānodrošina, ka tiek aizsargātas patērētājiem ar šo direktīvu piešķirtās tiesības, tomēr jāpatur prātā, ka principā Savienības tiesībās nav saskaņotu procedūru, kuras piemērojamas līguma noteikumu negodīguma pārbaudei. Līdz ar to šīs procedūras ietilpst dalībvalstu iekšējā tiesību sistēmā saskaņā ar dalībvalstu procesuālās autonomijas principu, tomēr šīs procedūras nedrīkst ne būt nelabvēlīgākas par tām, kuras reglamentē līdzīgas iekšzemes situācijas (līdzvērtības princips), ne arī padarīt praktiski neiespējamu vai pārmērīgi apgrūtināt to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību sistēmā (efektivitātes princips)  ( 23 ).

41.

Šādos apstākļos jānosaka, vai iepriekš minētās tiesību normas, lasot tās kopā ar līdzvērtības un efektivitātes principiem, valsts tiesai uzliek pienākumu pēc savas ierosmes pārbaudīt cesijas līgumā ietverta noteikuma negodīgumu kā priekšnosacījumu prasītāja pamatlietā locus standi noteikšanai.

42.

Pirmkārt, attiecībā uz līdzvērtības principu valsts tiesai, ņemot vērā valsts tiesībās piemērojamos detalizētos procesuālos noteikumus, jāpārbauda, vai šis princips ir ievērots, ņemot vērā attiecīgo prasību priekšmetu, pamatu un būtiskās sastāvdaļas  ( 24 ).

43.

Šajā ziņā Tiesa ir nospriedusi, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts ir norma, kas ir ekvivalenta valsts normām, kurām valsts tiesību sistēmā ir sabiedriskās kārtības normu statuss  ( 25 ).

44.

No tā izriet, ka atbilstoši līdzvērtības principam, ja saskaņā ar valsts tiesībām valsts tiesai ir rīcības brīvība vai pienākums pēc savas ierosmes izvērtēt, vai cesijas līguma noteikumi, uz kuriem atsaucas prasītājs, lai pierādītu savu locus standi, ir pretrunā valsts sabiedriskās kārtības noteikumiem, tai jābūt arī rīcības brīvībai vai pienākumam pēc savas ierosmes izvērtēt, vai šie noteikumi ir pretrunā Direktīvas 93/13 6. pantam, ja vien tās rīcībā ir vajadzīgais juridiskais un faktiskais pamatojums.

45.

Konkrētajā gadījumā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nevienas norādes par to, vai tiesa, kura izskata prasību, ko cēlusi komercsabiedrība, kurai patērētājs ir cedējis savu prasījumu, var vai tai saskaņā ar Polijas tiesībām ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt, vai tāds noteikums kā strīdīgais noteikums par cesionāra atalgojumu ir pretrunā valsts sabiedriskās kārtības normām. Saskaņā ar šo secinājumu iepriekšējā punktā atgādināto judikatūru šis aspekts jāpārbauda iesniedzējtiesai, lai noteiktu, vai atbilstoši līdzvērtības principam tā drīkst vai tai ir pienākums pēc savas ierosmes pārbaudīt strīdīgā līguma noteikuma iespējamo negodīgumu  ( 26 ).

46.

Otrkārt, attiecībā uz efektivitātes principu Tiesa ir nospriedusi, ka katrs gadījums, kad rodas jautājums, vai valsts procesuālo tiesību norma nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina Savienības tiesību piemērošanu, jāizvērtē, ņemot vērā šīs tiesību normas lomu procesā kopumā, šā procesa norisi un tā īpatnības, kā arī – vajadzības gadījumā – tādus valsts tiesu sistēmas pamatā esošus principus kā tiesību uz aizstāvību aizsardzība, tiesiskās drošības princips un pareiza tiesvedības norise  ( 27 ).

47.

Attiecībā uz prasību pamatlietā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka cesijas līguma pārbaude, ko valsts tiesa veic pēc savas ierosmes, var radīt negatīvas sekas patērētājam un apdraudēt tā autonomiju izmantot vai neizmantot Direktīvā 93/13 paredzēto aizsardzību. Konkrētāk, iesniedzējtiesa uzsver, ka cesijas līguma noteikumu negodīguma konstatēšana var izraisīt tā spēkā neesamību. Spēkā neesamības sekas būtu tādas, ka prasība pamatlietā tiktu noraidīta tādēļ, ka Zwrotybankowe.pl nav locus standi, tādējādi liedzot patērētājam iegūt kaut vai daļu no prasījuma.

48.

Vispirms jānorāda, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu, ka jebkādas negatīvās sekas, ko radītu cesijas līguma noteikumu negodīguma konstatēšana, ir balstītas uz valsts tiesas pieņēmumu, ka šāds konstatējums izraisītu šī līguma spēkā neesamību.

49.

Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta pēdējo teikuma daļu “līgums pie tādiem pašiem noteikumiem turpina pusēm būt saistošs, ja tas var pastāvēt bez negodīgajiem noteikumiem”  ( 28 ).

50.

Jāatgādina, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkta un it īpaši tā beigu daļas mērķis ir nevis atcelt visus līgumus, kuri ietver negodīgus noteikumus, bet aizstāt formālo līdzsvaru, kas ar līgumu ir iedibināts starp līgumslēdzēju pušu tiesībām un pienākumiem, ar reālu līdzsvaru, kas var atjaunot minēto pušu vienlīdzību, precizējot, ka attiecīgajam līgumam principā ir jāturpina pastāvēt bez citiem grozījumiem, kā vien tiem, kuri izriet no negodīgu noteikumu izslēgšanas. Ja pēdējais minētais nosacījums ir izpildīts, atbilstoši Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam attiecīgais līgums var tikt atstāts spēkā, ciktāl saskaņā ar valsts tiesību normām šāda līguma turpmāka pastāvēšana bez negodīgajiem noteikumiem ir juridiski iespējama, un tas jāpārbauda, izvēloties objektīvu pieeju  ( 29 ).

51.

Pamatojoties uz šo objektīvo pieeju un saskaņā ar valsts tiesību normām, iesniedzējtiesai jānosaka, vai cesijas līguma turpmāka pastāvēšana būtu juridiski iespējama pēc tam, kad ir konstatēts viena vai vairāku tā noteikumu negodīgums.

52.

Kā paskaidro iesniedzējtiesa, ja tā pēc pārbaudes pēc savas ierosmes secinātu, ka viens vai vairāki līguma noteikumi ir negodīgi un ka cesijas līgums nav spēkā, šāds risinājums patērētājam varētu radīt īpaši nelabvēlīgas sekas. Šajā ziņā jāatgādina, ka valsts tiesas pilnvaras pēc savas ierosmes pārbaudīt iespējami negodīgus noteikumus pamato nepieciešamība kompensēt starp patērētāju un pārdevēju pastāvošo nevienlīdzīgo spēka samēru  ( 30 ). Ja šīs pilnvaras nelabvēlīgi ietekmētu patērētāju, tas būtu pretrunā šim mērķim.

53.

Papildus minētajam Tiesa saistībā ar valsts tiesas pienākumu vajadzības gadījumā pēc savas ierosmes padarīt nesaistošus negodīgus līguma noteikumus atbilstoši Direktīvas 93/13 6. panta 1. punktam ir precizējusi, ka valsts tiesai nav jāizslēdz attiecīgā noteikuma piemērojamība, ja patērētājs – pēc tam kad šī tiesa viņu ir informējusi – nevēlas celt prasību, lai tiktu atzīts, ka līguma noteikumi ir negodīgi vai ka tiem nav saistoša spēka, tādējādi dodot brīvprātīgu un apzinātu piekrišanu attiecīgajam noteikumam  ( 31 ).

54.

Direktīvas 93/13 tvērums nav tik plašs, lai padarītu obligātu tajā patērētāju labā ieviesto aizsardzības sistēmu pret to, ka pārdevēji vai piegādātāji lieto negodīgus līguma noteikumus. Tādēļ, ja patērētājs izvēlas neizmantot aizsardzības sistēmu, tā netiek piemērota  ( 32 ).

55.

Pamatlietā, kā jau norādīts iepriekš, patērētājs nav lietas dalībnieks un cesijas līgums nav strīda priekšmets. Saskaņā ar cesijas līgumu cesijas līguma noteikumus nosaka Zwrotybankowe.pl, kura ir ne tikai cesionāre, bet arī pārdevēja vai piegādātāja. Tādējādi, ņemot vērā, ka abu cesijas līguma pušu intereses ir pretējas, patērētāja viedokli par cesijas līguma noteikumu iespējamo negodīgumu nevar aizstāt ar komercsabiedrības cesionāres viedokli  ( 33 ).

56.

Komisija rakstveida apsvērumos norādīja, ka valsts tiesa var pārbaudīt, vai valsts tiesībās ir paredzēta iespēja pārbaudīt cesijas līguma noteikumus pamatlietā vai atsevišķā tiesvedībā – tas var izraisīt tiesvedības pamatlietā apturēšanu. Zwrotybankowe.pl norādīja, ka tādā tiesvedībā kā pamatlietā patērētāji tiek uzaicināti kā liecinieki. Tā uzskata, ka šādā kontekstā tiesas var noteikt, vai patērētāji pilnībā apzinās cesijas priekšmetu un tās sekas.

57.

Iesniedzējtiesai jāizvērtē valsts tiesību aktos paredzētās iespējas paziņot trešām personām par notiekošo tiesvedību un to, vai šajā kontekstā valsts tiesa var informēt patērētāju par cesijas līgumā ietverto noteikumu iespējamo negodīgumu.

58.

Tomēr valsts procesuālajās tiesībās paredzēto iespēju, lai patērētājs tiktu informēts par notiekošo tiesvedību un valsts tiesa informētu patērētāju par cesijas līgumā ietverto noteikumu iespējamo negodīgumu, piemērošana nedrīkst radīt negatīvas sekas patērētājam. Proti, kā to būtībā uzsvēru iepriekš  ( 34 ), tiesas pilnvaru pēc savas ierosmes pārbaudīt negodīgus noteikumus atzīšanas loģiskais pamats ir patērētāju tiesību aizsardzība. Konkrētāk, patērētājam nevajadzētu būt pienākumam piedalīties tiesvedībā un būtu jāievēro viņa autonomija no cesijas līguma. Tāpat patērētājam nākotnē nevajadzētu liegt celt prasību tiesā pret komercsabiedrību cesionāri, lai panāktu, ka tiek konstatēts cesijas līguma noteikumu negodīgums.

59.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, uzskatu, ka Direktīvas 93/13 6. panta 1. punkts un 7. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka valsts tiesai nav pēc savas ierosmes jāpārbauda tāda cesijas līguma noteikumu negodīgums, kurš noslēgts starp patērētāju un komercsabiedrību, kas ir cesionāre attiecībā uz patērētāja prasījumu pret pārdevēju vai piegādātāju, ar kuru patērētājs ir noslēdzis kredītlīgumu, apstākļos, kad, pirmkārt, valsts tiesā izskatāmais strīds neattiecas uz šo cesijas līgumu un, otrkārt, komercsabiedrība, kas ir patērētāja prasījuma cesionāre, ar šo cesijas līgumu pamato tiesības celt prasību pret pārdevēju vai piegādātāju, kurš ir patērētāja sākotnējais darījumu partneris. Jebkuru valsts procesuālajās tiesībās paredzētu iespēju, lai patērētājs tiktu informēts par notiekošo tiesvedību un valsts tiesa informētu patērētāju par cesijas līgumā ietverto noteikumu iespējamo negodīgumu, piemērošana nedrīkst radīt nelabvēlīgas sekas patērētājam.

V.

Secinājumi

60.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Sąd Rejonowy dla Warszawy – Śródmieścia w Warszawie (Varšavas Centra rajona tiesa Varšavā, Polija) otro jautājumu atbildēt šādi: