<TI><P>Kopienu tiesiskais regulējums</P></TI>3Direktīvas 89/391 un 93/104 tika pieņemtas, pamatojoties uz EK līguma 118.a pantu (EKL 117.-120. pantu aizstāja EKL 136.-143. pants).4Direktīva 89/391 ir pamatdirektīva, kas nosaka pamatprincipus darba ņēmēju drošības un veselības jomā. Šos principus vēlāk attīstīja vairākas speciālās direktīvas, starp kurām ir arī Direktīva 93/104.5Direktīvas 89/391 2. pants šādi nosaka tās piemērošanas jomu:1.Šī direktīva attiecas uz visām valsts un privātas darbības nozarēm (rūpniecību, lauksaimniecību, tirdzniecību, pārvaldi, pakalpojumiem, izglītību, kultūru, izklaidi u.c.).2.Šī direktīva nav piemērojama, ja tā ir nenovēršamā pretrunā ar dažu valsts dienestu darbības īpatnībām, piemēram, bruņotajos spēkos vai policijā, vai kādā īpašā civilās aizsardzības dienestā.Tādā gadījumā darba ņēmēju drošība un veselības aizsardzība, cik iespējams, jānodrošina, apzinoties šīs direktīvas izvirzītos mērķus.
6Saskaņā ar Direktīvas 93/104 1. pantu Mērķis un darbības joma:1.Šī direktīva nosaka drošības un veselības prasību minimumu attiecībā uz darba laika organizāciju.2.Šī direktīva attiecas uz:- a)diennakts atpūtas, nedēļas atpūtas laika un gadskārtējā atvaļinājuma minimumu, pārtraukumiem un maksimālo nedēļas darba laiku;
- b)noteiktiem darba naktīs, darba maiņās un darba modeļu aspektiem.
3.Šī direktīva attiecas uz visiem darbības veidiem, gan publisko, gan privāto sektoru, Direktīvas 89/391/EEK 2. panta nozīmē, neierobežojot šīs direktīvas 17. pantu, izņemot gaisa, dzelzceļa, autoceļu, jūras, iekšzemes ūdensceļu un ezeru transportu, jūras zvejniecību, citus darbus jūrā un prakses ārstu darbību.4.Direktīvas 89/391/EEK noteikumi ir pilnībā piemērojami 2. punktā minētajiem jautājumiem, neskarot stingrākus un/vai īpašus noteikumus šajā direktīvā.
7Direktīvas 93/104 2. pants Definīcijas nosaka:Šajā direktīvā piemēro šādas definīcijas:
1.Darba laiks ir jebkurš laikposms, kura laikā darba ņēmējs strādā, atrodas darba devēja rīcībā un veic savu darbu vai pilda pienākumus saskaņā ar attiecīgās valsts tiesību aktiem un/vai praksi.2.Atpūtas laiks ir jebkurš laikposms, kas nav darba laiks.[...]
8Minētās direktīvas II iedaļa paredz pasākumus, kas ir jāveic dalībvalstīm, lai darba ņēmēji varētu izmantot minimālo diennakts, kā arī nedēļas atpūtas laiku, un tā nosaka arī maksimālo nedēļas darba laiku.9Attiecībā uz maksimālo nedēļas darba laiku šīs direktīvas 6. pants nosaka:Dalībvalstis veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka, ievērojot nepieciešamību aizsargāt darba ņēmēju drošību un veselību:
2.Vidējais darba laiks katru septiņu dienu laikposmā, ietverot virsstundas, nepārsniedz 48 stundas.[..]”
10Direktīvas 93/104 15. pants paredz:Šī direktīva neietekmē dalībvalstu tiesības piemērot vai ieviest normatīvus un administratīvus aktus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai, vai veicināt vai atļaut piemērot tādus koplīgumus vai starp darba devējiem un darba ņēmējiem noslēgtus nolīgumus, kas ir labvēlīgāki darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzībai.
11Saskaņā ar minētās direktīvas 16. pantu:Dalībvalstis var noteikt:
[..]
2.bāzes laikposmu, kas nepārsniedz četrus mēnešus, 6. panta piemērošanai (maksimālais nedēļas darba laiks).[..]
12Šī direktīva -paredz vairākas atkāpes no tās pamatnoteikumiem, ņemot vērā dažu darba veidu īpatnības, un ja tiek ievēroti daži nosacījumi. Šajā sakarā tās 17. pants nosaka:1.Pienācīgi ievērojot vispārējos darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības principus, dalībvalstis var atkāpties no 3., 4., 5., 6., 8. vai 16. panta, ja, ņemot vērā attiecīgās darbības īpatnības, darba laika ilgums netiek mērīts un/vai ir normēts, vai to var noteikt paši darba ņēmēji, un jo īpaši attiecībā uz:- a)vadošajām amatpersonām vai citām personām ar patstāvīgām lēmumu pieņemšanas tiesībām;
- b)ģimenē strādājošajiem;
- c)reliģisko ceremoniju kalpotājiem baznīcas un reliģiskās kopienās.
2.Atkāpes var pieņemt ar normatīviem un administratīviem aktiem vai koplīgumiem, vai nolīgumiem starp darba devējiem un darba ņēmējiem, ar noteikumu, ka attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināti līdzvērtīgi kompensācijas atpūtas laiki vai, izņēmuma gadījumos, kad objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt šādus līdzvērtīgus kompensācijas atpūtas laikus, attiecīgajiem darba ņēmējiem nodrošina pienācīgu aizsardzību:- 2.1.no 3., 4., 5., 8. un 16. panta:
[..]
- c)tādas darbības gadījumā, kas saistīta ar vajadzību pēc pakalpojumu vai ražošanas nepārtrauktības, jo īpaši:
- i)pakalpojumi saistībā ar uzņemšanu, ārstniecību un/vai aprūpi, ko veic slimnīcas vai līdzīgas iestādes, iestādes pēc dzīvesvietas [rezidences] un cietumi;
[..]
- iii)preses, radio, televīzijas, kinematogrāfiskās ražošanas, pasta un telekomunikāciju pakalpojumi, ātrās palīdzības, ugunsdzēsības un civilās aizsardzības dienesti;
[..]
3.Atkāpes no 3., 4., 5., 8. un 16. panta var paredzēt koplīgumos vai nolīgumos starp darba devējiem un darba ņēmējiem valsts vai reģionālā līmenī vai, ievērojot to pieņemtos noteikumus, koplīgumos vai nolīgumos starp darba devējiem un darba ņēmējiem zemākā līmenī.[..]
Atkāpes, kas paredzētas pirmajā un otrajā apakšpunktā, var pieļaut ar nosacījumu, ka attiecīgajiem darba ņēmējiem tiek nodrošināti līdzvērtīgi kompensācijas atpūtas laiki vai, izņēmuma gadījumos, ja objektīvu iemeslu dēļ nav iespējams piešķirt šādus līdzvērtīgus kompensācijas atpūtas laikus, attiecīgajiem darba ņēmējiem nodrošina pienācīgu aizsardzību.
[..]
4.Izvēles tiesības atkāpties no 16. panta 2. punkta, kas paredzētas šā panta 2. punkta 2.1. un 2.2. apakšpunktā un 3. punktā, nedrīkst radīt bāzes laikposmu, kurš pārsniegtu sešus mēnešus.Tomēr dalībvalstīm ir izvēles tiesības, ievērojot darba ņēmēju darba drošības un veselības aizsardzības vispārējos principus, sakarā ar objektīviem vai tehniskiem, vai ar darba organizāciju saistītiem iemesliem atļaut koplīgumos vai nolīgumos starp darba devējiem un darba ņēmējiem pusēm noteikt bāzes laikposmus, kas nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt 12 mēnešus.
[...]
13Direktīvas 93/104 18. panta redakcija ir šāda:1.- a)Dalībvalstis pieņem normatīvus un administratīvus aktus, kas vajadzīgi, lai izpildītu šīs direktīvas prasības līdz 1996. gada 23. novembrim, vai līdz šim datumam nodrošina, ka darba devēji un darba ņēmēji ar nolīgumu nosaka nepieciešamos pasākumus, un dalībvalstīm jādara viss, kas vajadzīgs, lai spētu visos gadījumos garantēt šīs direktīvas noteikumu izpildi.
- b)
- i)Tomēr dalībvalstij ir izvēles tiesības nepiemērot 6. pantu, ievērojot vispārējos darba ņēmēju drošības un veselības aizsardzības principus, un ar noteikumu, ka tā veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka:
neviens darba devējs neprasa darba ņēmējam strādāt vairāk nekā 48 stundas septiņu dienu laikā, rēķinot vidēji pēc 16. panta 2. punktā minētā bāzes laikposma, ja vien viņš nav vispirms saņēmis darba ņēmēja piekrišanu veikt šādu darbu,
neviens darba ņēmējs nav pakļauts jebkādam kaitējumam no sava darba devēja puses sakarā ar nevēlēšanos dot savu piekrišanu veikt šādu darbu,
darba devējs ved un atjauno visu šādu darbu veicošu darba ņēmēja uzskaiti,
uzskaites datus nodod kompetento iestāžu rīcībā, kuras saistībā ar darba ņēmēja drošības un veselības aizsardzības apsvērumiem var aizliegt vai ierobežot nedēļas darba stundu maksimālā skaita pārsniegšanu,
darba devējs pēc pieprasījuma sniedz kompetentajām iestādēm informāciju par gadījumiem, kad darba ņēmēji piekrituši veikt darbu, kas pārsniedz 48 stundas septiņu dienu laikā, rēķinot vidēji pēc 16. panta 2. punktā minētā bāzes laikposma.
[...]
<TI><P>Valsts tiesiskais regulējums</P></TI>14Vācijas darba tiesībās pastāv atšķirība starp uzraudzības (Arbeitsbereitschaft), dežūras (Bereitschaftsdiens) un izsaukuma (Rufbereitschaft) pienākumu pildīšanu.15Šie jēdzieni nav definēti valsts tiesiskajā regulējumā, bet to kvalifikācija izriet no judikatūras.16Uzraudzības pienākumu (Arbeitsbereitschaft) pildīšana attiecas uz situāciju, kad darba ņēmējam ir jābūt darba vietā darba devēja rīcībā un turklāt tam ir pastāvīgi jāsaglabā uzmanība, lai varētu nekavējoties reaģēt nepieciešamības gadījumā.17Dežūras (Bereitschafisdienst) laikā darba ņēmējam ir obligāti jāuzturas darba devēja norādītā vietā, iestādē vai ārpus tās, kā arī jābūt gatavam pildīt darba pienākumus pēc darba devēja rīkojuma, bet viņam ir tiesības atpūsties vai arī veikt citas darbības pēc savas izvēles laikā, kad tā darba pienākumi nav jāveic.18Izsaukuma pienākumu (Rußereitschaft) pildīšanu raksturo apstāklis, ka darba ņēmējam nav jāuzturas darba devēja norādītā vietā, bet ir jāpastāv iespējai jebkurā brīdī sazināties ar darba ņēmēju, lai tas ātri būtu gatavs pildīt savus darba pienākumus pēc darba devēja pieprasījuma.19Vācijas darba tiesībās pēc vispārējiem noteikumiem tikai uzraudzības pienākumu pildīšana (Arbeitsbereitschaft) tiek kopumā uzskatīta par darba laiku. Turpretī gan dežūras (Bereitschaftsdienst), gan izsaukuma pienākumu (Rufbereitschaft) pildīšana tiek uzskatīta par atpūtas laiku, izņemot to daļu laika, kurā darba ņēmējs faktiski ir pildījis savus darba pienākumus.20Vācijas tiesiskais regulējums par darba un atpūtas laiku ir noteikts 1994. gada 6. jūnija Arbeitszeitgeset (likums par darba laiku, BGBl. 1994 I, 1170. lpp.; turpmāk tekstā — ArbZG), kas tika pieņemts, lai transponētu Direktīvu 93/104.21ArbZG 2. panta 1. punkts noteic, ka darba laiks ir laika posms starp darba sākumu un beigām, neiekļaujot darba pārtraukumus.22Saskaņā ar ArbZG 3. pantu:Darba ņēmēju dienas darba laiks nedrīkst pārsniegt 8 stundas. To var pagarināt tikai līdz 10 stundām, ja tas vidēji nepārsniedz 8 stundas 6 kalendāro mēnešu vai 24 nedēļu laika posmā.
23ArbZG 7. panta redakcija ir šāda:- (1)Darba koplīgumā vai darba līgumā, kas balstās uz darba koplīgumu, ir iespējams:
- 1.atkāpjoties no 3. panta,
- a)pagarināt darba laiku, pārsniedzot 10 stundas dienā, pat bez kompensācijas, ja darba laikā regulāri ietilpst un tā proporcionāli nozīmīgu daļu veido uzraudzības pienākumu (Arbeitsbereitschafi) pildīšana,
- b)noteikt citu kompensācijas laiku,
- c)pagarināt darba laiku līdz 10 stundām dienā bez kompensācijas, nepārsniedzot 60 dienas gadā,
[..].
24ArbZG 25. pants nosaka:Ja šī likuma spēkā stāšanās dienā, kādā spēkā esošā vai arī tiesiskas sekas pēc šī datuma izraisošā darba koplīgumā ir noteikumi, kas, atkāpjoties no 7. panta 1. vai 2. punkta, pārsniedz maksimālo robežu, kas noteikta minētajās likuma normās, darba koplīguma noteikumi paliek spēkā. Darba līgumi, kas balstās uz darba koplīgumiem, tiek pielīdzināti pirmajā teikumā minētajiem darba koplīgumiem [..].
25Tarifvertrag über die Arbeitsbedingungen för Angestellte, Arbeiter und Auszubildende des Deutschen Roten Kreuzes (Vācijas Sarkanā krusta darba koplīgums par darbinieku, strādnieku un stažieru darba apstākļiem, turpmāk tekstā — DRKTV) paredz:14. pants Normālais darba laiks
- (1)Normālais darba laika ilgums ir vidēji 39 stundas nedēļā, neskaitot darba pārtraukumus (pēc 1990. gada 1. aprīļa — 38,5 stundas). Parasti vidējais nedēļas darba laiks tiek aprēķināts attiecībā uz 26 nedēļu laika posmu.
Darba ņēmējiem, kas veic savus pienākumus maiņās, var tikt noteikts garāks laika posms.
- (2)Normālais darba laiks var tikt pagarināts [..]
- a)līdz 10 stundām dienā (vidēji 49 stundas nedēļā), ja tajā regulāri vismaz vidēji 2 stundas dienā ietilpst uzraudzības pienākumu pildīšana (Arbeitsbereit-schafi),
- b)līdz 11 stundām dienā (vidēji 54 stundas nedēļā), ja tajā regulāri vismaz vidēji 3 stundas dienā ietilpst uzraudzības pienākumu pildīšana (Arbeitsbereit-schafi),
- c)līdz 12 stundām dienā (vidēji 60 stundas nedēļā), ja darba ņēmējam tikai jāuzturas darba vietā, lai vajadzības gadījumā veiktu nepieciešamos darba pienākumus.
[..]
- (5)Ja darba devējs to ir norādījis, darba ņēmējam ārpus normālā darba laika ir jāuzturas darba devēja norādītā vietā, no kuras tas var tikt izsaukts vajadzības gadījumā [dežūra (Bereitschafisdienst)]. Darba devējs var uzlikt dežūras pienākumus tikai tad, ja var gaidīt darba slodzi, bet saskaņā ar pieredzi ir paredzams, ka lielākā laika daļa netiks aizņemta.
[...]
26Attiecībā uz DRKTV 14. panta 2. punktu ir minēta piebilde, kuras redakcija ir šāda:2. pielikuma piemērošanas jomā attiecībā uz glābšanas dienestu un cietušo pārvadāšanas dienestu ir jāņem vērā piezīme pie [DRKTV] 14. panta 2. punkta.
27Minētajā 2. pielikumā ir minēti speciāli līguma noteikumi attiecībā uz glābšanas dienestu un cietušo pārvadāšanas dienestu. Attiecīgā piezīme norāda, ka maksimālā nedēļas darba laika ilgums 54 stundu apmērā, kas ir paredzēts DRKTV 14. panta 2. punkta b) apakšpunktā, ir samazināts. Tādējādi ir paredzēts, ka no 1993. gada 1. janvāra darba laika ilgums ir samazināts no 54 stundām līdz 49 stundām.