I.

Ievads

1.

Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu  ( 2 ) tika iesniegts apelācijas tiesvedībā starp Minister for Justice (tieslietu ministrs, Īrija; turpmāk tekstā – “ministrs”) un I.T. (turpmāk tekstā – “pieteicējs”), Savienības pilsones bijušo laulāto  ( 3 ), kas nav EEZ valstspiederīgais, saistībā ar ministra atteikumu atļaut pieteicējam saglabāt uzturēšanās atļauju, kas būtu devusi iespēju viņam uz nenoteiktu laiku palikt Īrijā. Pieteicējs citastarp tika informēts, ka viņa uzturēšanās tiesības ir atkarīgas no tā, vai viņa bijusī laulātā turpina izmantot savas Savienības Līgumos paredzētās tiesības Īrijā, un ka laulības šķiršanas procesa uzsākšanas brīdī viņš nav iesniedzis pierādījumus par viņas nodarbošanos  ( 4 ) šajā dalībvalstī.

2.

Iesniedzējtiesa lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/38/EK  ( 5 ) 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā lietotais formulējums “viens gads” nozīmē, ka attiecīgajam gadam jābūt vienam nepārtrauktam periodam, vai arī – īsākus nodarbinātības periodus, kas sadalīti vairāku gadu laikā, var saskaitīt kopā, lai tie veidotu viena gada laikposmu. Turklāt iesniedzējtiesa jautā, vai tas, ka pieteicēja bijusī laulātā saņēma darba meklētāja pabalstu Īrijā, nozīmē, ka saskaņā ar šo noteikumu viņa bija “pienācīgi reģistrēta kā piespiedu bezdarbnieks” saskaņā ar šo tiesību normu. Visbeidzot, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai un, ja atbilde ir jā, ar kādiem nosacījumiem ministram ir pienākums darīt pieteicējam pieejamus lietas materiālus, uz kuriem balstīta viņa pastāvīgās uzturēšanās atļaujas pieteikuma noraidīšana un kuros citastarp ietverta viņa bijušās laulātās darba vai sociālās palīdzības vēsture.

II.

Atbilstošās tiesību normas

A.

Savienības tiesības

3.

Direktīvas 2004/38 7. pantā “Tiesības uzturēties ilgāk nekā trīs mēnešus” noteikts:

4.

Šīs direktīvas 13. pantā “Ģimenes locekļu uzturēšanās tiesību saglabāšana šķiršanās, laulības atzīšanas par spēkā neesošu vai reģistrētu partnerattiecību izbeigšanas gadījumā” noteikts:

5.

Direktīvas 14. pantā “Uzturēšanās tiesību saglabāšana” noteikts:

B.

Īrijas tiesības

6.

Ar S.I. No 548/2015 – European Communities (Free Movement of Persons) Regulations 2015  ( 6 ) (2015. gada Eiropas Kopienu noteikumi (personu brīva pārvietošanās); turpmāk tekstā – “2015. gada noteikumi”) Īrijas tiesībās tika transponēta Direktīva 2004/38. Iesniedzējtiesa uzskata, ka starp 2015. gada noteikumu 6. noteikuma 3. punkta c) apakšpunktu un Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktu nav būtiskas atšķirības.

III.

Strīds pamatlietā un prejudiciālie jautājumi

7.

Pieteicējs nav EEZ valstspiederīgais. Viņš ieceļoja Īrijā pēc studenta vīzas iegūšanas 2002. gada oktobrī. Pieteicējs 2009. gada jūlijā stājās laulībā ar Savienības pilsoni Īrijā un iesniedza pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai saskaņā ar Direktīvu 2004/38 un 2015. gada noteikumiem, pamatojoties uz to, ka ir Savienības pilsones laulātais. Šis pieteikums tika noraidīts 2010. gada februārī. Pieteicējs 2011. gada 17. jūlijā iesniedza vēl vienu pieteikumu, kas tika noraidīts 2012. gada 9. februārī. Abos gadījumos atteikuma iemesls bija tas, ka, aptaujājot Savienības pilsones darba devēju  ( 7 ), tika konstatēts, ka pieteikuma izvērtēšanas brīdī  ( 8 ) viņa vairs nebija darba attiecībās ar pieteikumā norādīto darba devēju. Pieteicējs 2013. gada martā iesniedza trešo pieteikumu uzturēšanās atļaujas saņemšanai Īrijā. Šajā reizē viņam tika piešķirta uzturēšanās atļauja uz pieciem gadiem līdz 2018. gada septembrim. 2014. gada jūnijā, tātad pēc šīs atļaujas piešķiršanas, starp pieteicēju un viņa laulāto tika uzsākts laulības šķiršanas process. Spriedums par laulības šķiršanu tika pasludināts 2014. gada jūlijā Savienības pilsones izcelsmes valstī. Līdz tam laulība bija ilgusi jau piecus gadus.

8.

Pēc laulības šķiršanas pieteicēja uzturēšanās atļauja Īrijā netika atcelta, un viņš turpināja tur strādāt. Viņa bijusī laulātā joprojām uzturējās Īrijā (lai gan ar iespējamiem prombūtnes laikposmiem, kad viņa uz laiku apmeklēja savu izcelsmes valsti).

9.

Pieteicējs 2018. gada augustā lūdza saglabāt viņa uzturēšanās atļauju uz personīga pamata saskaņā ar 2015. gada noteikumu 10. noteikuma 2. punktu  ( 9 ), kurā ir paredzēta uzturēšanās tiesību saglabāšana laulības šķiršanas gadījumā noteiktos apstākļos, ja laulība ir ilgusi trīs vai vairāk gadu, tostarp vismaz vienu gadu Īrijā. 2019. gada oktobrī šis pieteikums tika noraidīts, pamatojoties uz to, ka pieteicējs nebija iesniedzis pierādījumus par savas bijušās laulātās nodarbinātību Īrijā vai pietiekamu iztikas līdzekļu esību laulības šķiršanas procesa uzsākšanas brīdī  ( 10 ).

10.

Pieteicējs 2019. gada 17. oktobrī lūdza pārskatīt atteikuma lēmumu un pieprasīja no Department of Employment Affairs and Social Protection (Nodarbinātības un sociālās aizsardzības departaments; turpmāk tekstā – “DEASP”) saņemtās informācijas kopiju. Pieteicējs norādīja, ka viņam un viņa bijušajai laulātajai, Savienības pilsonei, nav pastāvīgu attiecību, bet pieteicēja advokāti ir viņai rakstījuši, lūdzot palīdzību informācijas sniegšanā par viņas nodarbošanos valstī ministra minētajos periodos un atkārtojot uzskatu, ka viņa vismaz daļēji šajā periodā ir saņēmusi sociālo palīdzību. Pieteicējs norādīja, ka bez viņas palīdzības un sadarbības viņam nav nekādu līdzekļu, lai pārliecinātos par to, vai viņa izpratne, ka bijusī laulātā minētajā periodā saņēmusi sociālo palīdzību, atbilst patiesībai.

11.

Ministrs 2021. gada 22. novembrī pieņēma galīgo lēmumu, ar kuru apstiprināja lēmumu par atteikumu  ( 11 ). Šā lēmuma pamatā bija tas, ka lietas materiālos neesot bijis informācijas par apstākļiem, kādos Savienības pilsone bija pārtraukusi savas iepriekšējās darba attiecības, un līdz ar to neesot bijis iespējams konstatēt, vai tas noticis pēc pašas vēlēšanās vai piespiedu kārtā. Turklāt nekas lietas materiālos neesot liecinājis par to, ka pirms reģistrēšanās DEASP viņa būtu bijusi nodarbināta ilgāk nekā vienu gadu vai ka viņai būtu bijis noslēgts darba līgums uz noteiktu laiku, kas ir īsāks par vienu gadu. Ministra nostājas pamatā bija Savienības pilsones nodarbinātība, kas 2013. gadā bija 37 nedēļas un 2014. gadā – divas nedēļas. Saskaņā ar lēmumu par atteikumu Savienības pilsone “2014. gadā, kad tika uzsākts un pabeigts laulības šķiršanas process, neīstenoja savas Savienības Līgumos paredzētās tiesības, būdama piespiedu bezdarbniece, jo pirms bezdarba perioda viņa nebija nostrādājusi divpadsmit mēnešus”. Galīgajā lēmumā arī bija norādīts – lai gan tiek atzīts, ka Savienības pilsone 2014. gadā saņēma pabalsta maksājumus, ministram nav saistošs neviens DEASP lēmums, un turpmāka sociālās palīdzības pabalstu izmaksa Savienības pilsonei nav noteicošais faktors attiecībā uz ministra izskatāmo jautājumu par Savienības Līgumos paredzētajām tiesībām.

12.

Iesniedzējtiesa uzskata, ka ministra lēmuma protokolā nav norādes par to, ka būtu aplūkots jautājums, vai Savienības pilsone būtu varējusi strādāt ilgāk nekā vienu gadu savas uzturēšanās laikā Īrijā pirms 2013. gada septembra, kad viņa pirmo reizi saņēma darba meklētāja pabalstu. Šie agrākie darbības periodi neesot ņemti vērā, nosakot, vai laulības šķiršanas procesa uzsākšanas dienā Savienības pilsone īstenoja Savienības Līgumos paredzētās tiesības Īrijā.

13.

Pieteicējs par ministra lēmumu iesniedza High Court (Augstā tiesa, Īrija) pieteikumu par izskatīšanu tiesā. Ar 2023. gada 1. februāra spriedumu High Court (Augstā tiesa) atcēla minēto lēmumu. Šī tiesa norādīja, ka ministrs galveno uzmanību esot pievērsis Savienības pilsones nodarbinātības situācijai laikposmā tieši pirms viņas pieteikuma darba meklētāja pabalsta saņemšanai, kā arī 12 mēnešu laikposmā pirms laulības šķiršanas procesa uzsākšanas. Savukārt ministrs neesot ņēmis vērā Savienības pilsones nodarbinātības vai uzturēšanās statusu laikposmā no 2009. līdz 2012. gadam, lai gan pieteicējs uz to atsaucās. High Court (Augstā tiesa) nosprieda, ka nedz Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā, nedz 2015. gada noteikumu 6. noteikuma 3. punkta c) apakšpunkta ii) punktā nav paredzēts, ka darba ņēmēja statusa saglabāšana ir atkarīga no tā, vai Savienības darba ņēmējs pierāda, ka 12 mēnešu nodarbinātība bijusi nepārtraukta un tieši pirms reģistrēšanās kā piespiedu bezdarbniekam, lai saglabātu uzturēšanās tiesības saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktu. High Court (Augstā tiesa) turklāt uzskatīja – tas, ka pieteicējam netika izpausti dati par viņa bijušās laulātās sociālās apdrošināšanas iemaksām par 2009., 2010., 2011. un 2012. gadu rediģētā vai citādi piemērotā formā – ja šī informācija bija iekļauta no DEASP saņemtajos datos un bija pieejama ministram –, vai arī tas, ka minētā informācija netika pārskatāmi izvērtēta lēmuma pieņemšanas procesā, apdraudēja procesa taisnīgumu apstākļos, kad ministram bija zināms par pieteicēja apgalvojumiem, ka viņa bijusī laulātā šajos gados bija nodarbināta, un kad pieteicējs bija iesniedzis to apstiprinošus pierādījumus, taču viņam nebija piekļuves papildu informācijai viņas nesadarbošanās dēļ.

14.

Ministrs pārsūdzēja High Court (Augstā tiesa) nolēmumu Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija). Ņemot vērā, ka lēmuma pieņemšanai apelācijas tiesvedībā ir nepieciešama Savienības tiesību interpretācija, Court of Appeal (Apelācijas tiesa) apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

IV.

Tiesvedība Tiesā

15.

Rakstveida apsvērumus iesniedza pieteicējs, Vācijas valdība, Īrija un Eiropas Komisija. Šajos secinājumos un saskaņā ar Tiesas lūgumu analizēšu Court of Appeal (Apelācijas tiesa) uzdoto pirmo un otro jautājumu.

V.

Izvērtējums

A.

Ievada apsvērumi

16.

Direktīvas 2004/38 mērķis  ( 12 ) ir atvieglot ar LESD 21. panta 1. punktu Savienības pilsoņiem tieši piešķirto tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā īstenošanu un stiprināt šīs tiesības  ( 13 ). Šajā ziņā ar Direktīvu 2004/38 visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kas ir Savienības pilsoņa ģimenes locekļi šīs direktīvas 2. panta 2. punkta izpratnē  ( 14 ) un kas pavada šo pilsoni vai ieceļo kopā ar viņu dalībvalstī, kurai viņš nav valstiski piederīgs  ( 15 ), ir piešķirtas tiesības ieceļot un uzturēties uzņēmējā dalībvalstī  ( 16 ).

17.

Direktīvas 2004/38 7. pantā ir paredzēti nosacījumi, ar kādiem Savienības pilsoņiem un viņu ģimenes locekļiem ir tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī ilgāk nekā trīs mēnešus  ( 17 ), un tiem tādējādi vēl nav pastāvīgas uzturēšanās tiesību saskaņā ar Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktu  ( 18 ).

18.

Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a) apakšpunktā noteikts, ka visiem Savienības pilsoņiem ir šādas uzturēšanās tiesības, ja viņiem ir darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statuss uzņēmējā dalībvalstī  ( 19 ). Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta b) apakšpunktu Savienības pilsoņiem ir tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, arī neesot ekonomiski aktīviem, ja viņiem pašiem un viņu ģimenes locekļiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums minētajā dalībvalstī un pietiekami līdzekļi, lai nekļūtu par šīs dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmas slogu uzturēšanās laikā  ( 20 ). Šīs direktīvas 7. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir paredzētas arī studentu uzturēšanās tiesības noteiktos apstākļos.

19.

Direktīvas 2004/38 7. panta 2. punkts piešķir uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kuri ir trešās valsts valstspiederīgie un kuri pavada Savienības pilsoni vai ieceļo kopā ar viņu šajā dalībvalstī, ja Savienības pilsonis atbilst citastarp šīs direktīvas 7. panta 1. punkta a), b) vai c) apakšpunktā paredzētajiem nosacījumiem  ( 21 ). Saskaņā ar Direktīvas 2004/38 14. panta 2. punktu Savienības pilsoņa ģimenes locekļu tiesības uzturēties uzņēmējā dalībvalstī, citastarp pamatojoties uz šīs direktīvas 7. panta 2. punktu, saglabājas tikmēr, kamēr Savienības pilsonis  ( 22 ) atbilst šajā tiesību normā paredzētajiem nosacījumiem  ( 23 ). Šajā ziņā Tiesa ir uzsvērusi, ka Direktīvā 2004/38, tostarp 7. pantā, ģimenes locekļiem piešķirtās tiesības ir nevis autonomas tiesības, bet gan tiesības, kas ir atvasinātas no Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvības īstenošanas  ( 24 ).

20.

Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktā ir paredzēts, ka šīs direktīvas 7. panta 1. punkta a) apakšpunkta izpratnē Savienības pilsonis, kas vairs nav darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona uzņēmējā dalībvalstī, noteiktos apstākļos tomēr saglabā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu  ( 25 ). Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktā ir noteikta gradācija attiecībā uz šā statusa saglabāšanas nosacījumiem atkarībā, pirmkārt, no Savienības pilsoņa darbnespējas iemesla un, otrkārt, no viņa nodarbinātības laikposma uzņēmējā dalībvalstī sākotnējā ilguma. Šajā ziņā darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusa saglabāšanas nosacījumi atšķiras atkarībā no tā, vai sākotnējais darbības periods ir bijis ilgāks vai īsāks par vienu gadu  ( 26 ). Tādējādi Savienības pilsonis, kurš uzņēmējā dalībvalstī ir bijis darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, saglabā darba ņēmēja statusu uz nenoteiktu laiku, ja viņš: i) uz laiku ir darbnespējīgs slimības vai nelaimes gadījuma dēļ  ( 27 ); ii) uzņēmējā dalībvalstī ir bijis darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona ilgāk nekā vienu gadu, pirms kļuvis par piespiedu bezdarbnieku  ( 28 ); vai iii) uzsācis arodmācības  ( 29 ).

21.

Turpretim saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta c) apakšpunktu Savienības pilsonis, kurš uzņēmējā dalībvalstī ir bijis darba ņēmējs vai pašnodarbināts mazāk nekā vienu gadu, pirms kļuvis par piespiedu bezdarbnieku, saglabā darba ņēmēja statusu tikai uz laiku, ko nosaka šī dalībvalsts, ar nosacījumu, ka tas nav īsāks par sešiem mēnešiem. Spriedumā Tarola Tiesa ir nospriedusi, ka Savienības pilsonis saglabā šo statusu, ja viņš uzņēmējā dalībvalstī ir veicis darbību divu nedēļu garumā, pirms kļuvis par piespiedu bezdarbnieku. Tiesa ir uzsvērusi, ka iemesliem, kuru dēļ Savienības pilsonis ir bezdarbnieks saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu  ( 30 ) un 7. panta 3. punkta c) apakšpunktu  ( 31 ), ir jābūt neatkarīgiem no viņa gribas.

22.

Ņemot vērā, ka Savienības pilsoņa ģimenes locekļiem, kas ir trešo valstu valstspiederīgie, nav autonomu uzturēšanās tiesību saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. pantu, bet vienīgi tiesības, kas izriet no Savienības pilsoņa pārvietošanās brīvības īstenošanas, ar Direktīvu 2004/38 ir ieviestas tiesiskās garantijas, lai noteiktos gadījumos aizsargātu Savienības pilsoņa ģimenes locekļus  ( 32 ). Šajā ziņā Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta a) apakšpunkts paredz, ka laulības šķiršanas gadījumā Savienības pilsoņa laulātais, kas ir trešās valsts valstspiederīgais, var saglabāt savas uzturēšanās tiesības uzņēmējā dalībvalstī uz personiska, nevis atvasināta pamata  ( 33 ). Personiskās tiesības ir atkarīgas no tā, vai pirms šķiršanās procesa uzsākšanas laulība ir ilgusi vismaz trīs gadus, tostarp vienu gadu uzņēmējā dalībvalstī. Šķiet, no lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvertajiem faktiem izriet, ka pieteicējs atbilst šiem nosacījumiem. Turklāt pirms pastāvīgu uzturēšanās tiesību iegūšanas attiecīgajai personai ir jāatbilst Direktīvas 2004/38 13. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētajiem nosacījumiem, proti, tai ir jāpierāda, ka tā ir darba ņēmēja vai pašnodarbināta persona vai ka tai ir iztikas līdzekļi, kas ir pietiekami pašai un tās ģimenes locekļiem, lai uzturēšanās laikā nekļūtu par slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai, un ka viņiem ir visaptverošs veselības apdrošināšanas segums šajā dalībvalstī vai ka tā ir tādas ģimenes loceklis, kuru minētajā dalībvalstī jau izveidojusi šīm prasībām atbilstīga persona. Tiesa ir norādījusi, ka šie nosacījumi atbilst Direktīvas 2004/38 7. panta 1. punkta a), b) un d) apakšpunktā minētajiem nosacījumiem, kuri pašiem Savienības pilsoņiem ir jāizpilda, lai uzņēmējas dalībvalsts teritorijā iegūtu pagaidu uzturēšanās tiesības uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem  ( 34 ).

23.

Tādējādi pieteicējam ir jāpierāda, vai laulības šķiršanas procesa uzsākšanas brīdī viņam bija uzturēšanās tiesības Īrijā. Ņemot vērā to, ka pieteicējs atsaucas uz sava bijušās laulātās, Savienības pilsones, uzturēšanās tiesībām, viņa tiesības ir atkarīgas no tā, vai viņai tajā laikā bija šādas tiesības  ( 35 ). Tieši šie nosacījumi ir pamatlietas strīda pamatā  ( 36 ).

24.

It īpaši no Direktīvas 2004/38 10. apsvēruma izriet, ka šīs direktīvas 7. pantā paredzēto nosacījumu mērķis citastarp ir novērst to, lai Savienības pilsonis un viņa ģimenes locekļi nekļūtu par pārmērīgu slogu uzņēmējas dalībvalsts sociālās palīdzības sistēmai  ( 37 ). Šis risks potenciāli rodas, jo saskaņā ar Direktīvas 2004/38 24. panta 1. punktu Savienības pilsonis var atsaukties uz vienlīdzību attieksmē ar uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem, ja viņa uzturēšanās uzņēmējas dalībvalsts teritorijā atbilst Direktīvas 2004/38 nosacījumiem. Šī tiesību norma ir piemērojama arī ģimenes locekļiem, kuri nav uzņēmējas dalībvalsts valstspiederīgie un kuriem ir uzturēšanās tiesības. Neskarot Direktīvas 2004/38 24. panta 2. punktā paredzēto atkāpi, Savienības pilsonis saskaņā ar šīs direktīvas 24. panta 1. punktu var pretendēt uz vienlīdzīgu piekļuvi sociālajai palīdzībai ar uzņēmējas dalībvalsts pilsoņiem, ja viņa uzturēšanās šīs dalībvalsts teritorijā atbilst Direktīvas 2004/38 nosacījumiem  ( 38 ).

B.

Par pirmo jautājumu

25.

Ar pirmo jautājumu, kas ir sadalīts divās daļās  ( 39 ), iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā lietotā vārdkopa “ilgāk nekā vienu gadu”  ( 40 ) attiecas uz vienu nepārtrauktu saimnieciskās darbības periodu vai arī tā var attiekties uz atšķirīgu vai atsevišķu šādas darbības periodu summēšanu četru vai piecu gadu laikā.

26.

Pieteicējs uzskata – nav pamata pieņemt, ka Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā lietotā vārdkopa “ilgāk nekā vienu gadu” attiecas uz vienu nepārtrauktu laikposmu. Tas varot attiekties uz “periodiem, kas ir īsāki par vienu gadu [..], summētiem kopā”. Īrija un Vācijas valdība uzskata, ka šī vārdkopa attiecas tikai uz vienu nepārtrauktu viena gada periodu. Komisijas pieeja ir niansētāka. Tā uzskata, ka šī vārdkopa principā attiecas uz saimnieciskās darbības laikposmu, ko raksturo zināma saikne ar uzņēmējas dalībvalsts saimniecisko dzīvi; tas nozīmē vismaz minimālu darbības šajā valstī nepārtrauktības pakāpi. Turklāt tas ietverot būtisku Savienības darba ņēmēja ieguldījumu uzņēmējas dalībvalsts finansēs, maksājot nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas. Prasība par nepārtrauktību nevarot izslēgt divus vai vairākus uzņēmējā dalībvalstī veiktus faktiska un efektīva darba periodus, kuru kopējais ilgums pārsniedz vienu gadu, pamatojoties uz to, ka tie izriet no secīgiem darba līgumiem ar dažādiem darba devējiem, citastarp gadījumos, kad starp šādā veidā veiktiem darbiem var būt pārtraukumi.

27.

Jāuzsver, ka Direktīvā 2004/38 nav definēts, kas ir jāsaprot ar 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā lietoto vārdkopu “ilgāk nekā vienu gadu”  ( 41 )  ( 42 ). Turklāt šīs vārdkopas dažādo valodu versiju  ( 43 ) tikai gramatiska interpretācija neļauj viennozīmīgi noteikt, vai tas attiecas uz vienu nepārtrauktu laikposmu, kas ilgāks par vienu gadu, vai uz kopējo periodu, kas ilgāks par vienu gadu, summējot divus vai vairākus atsevišķus periodus, no kuriem katrs ir īsāks par vienu gadu. Šo skaidrības trūkumu var pretstatīt citiem Savienības tiesību aktiem personu brīvas pārvietošanās un uzturēšanās jomā, kuros Savienības likumdevējs ir skaidri norādījis uz noteiktu nepārtrauktu laikposmu  ( 44 ). Tas, ka pašas Direktīvas 2004/38 16. un 17. pantā saistībā ar pastāvīgas uzturēšanās tiesībām ir atsauce uz nepārtrauktiem uzturēšanās laikposmiem uzņēmējā dalībvalstī, iespējams, ir vēl pārsteidzošāk. Tādējādi, piemēram, Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “Savienības pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti ir uzturējušies uzņēmējā dalībvalstī piecus gadus, ir tiesības pastāvīgi uzturēties šajā valstī”  ( 45 ). Turklāt, lai mazinātu šīs tiesību normas stingro un nepārprotamo formulējumu, Direktīvas 2004/38 16. panta 3. punktā ir noteikts, ka uzturēšanās nepārtrauktību noteiktos gadījumos neietekmē, piemēram, “īslaicīga prombūtne, kas nav ilgāka par sešiem mēnešiem gadā”  ( 46 ).

28.

Pretēji tam, ko apgalvo Īrija, neuzskatu, ka Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta teksts “ir pirmšķietami skaidrs”  ( 47 ). Tādējādi, interpretējot šo tiesību normu, jāņem vērā ne tikai tās formulējums, bet arī konteksts un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma vispārējā sistēma un mērķi  ( 48 ).

29.

Attiecībā uz kontekstu un vispārējo sistēmu vispirms jākonstatē – tas, ka Direktīvas 2004/38 16. panta 1. punktā ir tieši paredzēts nepārtraukts laikposms, savukārt 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā šāda prasība nav ietverta, norāda uz to, ka pēdējā minētajā tiesību normā šāda nepārtrauktība nav prasīta. Tomēr attiecīgie noteikumi ir atrodami dažādās Direktīvas 2004/38 nodaļās, kurās skaidri nošķirtas uzturēšanās tiesības (III nodaļa) un pastāvīgas uzturēšanās tiesības (IV nodaļa), kā arī nosacījumi šo dažādo tiesību izmantošanai  ( 49 ). Tāpēc neuzskatu – tas, ka Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā nav skaidri noteiktas nepārtrauktības prasības, būtu uzskatāms par izšķirošu.

30.

Tādējādi ir lietderīgi ņemt vērā Direktīvas 2004/38 III nodaļas noteikumus par uzturēšanās tiesībām, jo īpaši 7. pantu, kā arī šo noteikumu mērķus.

31.

Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkts, kas attiecas uz situācijām, kurās Savienības pilsonis, kas uz laiku ir pārtraucis darbību kā darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona, saglabā darba ņēmēja statusu, kā arī atbilstošās uzturēšanās tiesības saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 1. punktu  ( 50 ), ir balstīts uz pieņēmumu, ka šis pilsonis ir pieejams uzņēmējas dalībvalsts darba tirgum un spēj saprātīgā termiņā tajā atgriezties  ( 51 ). Tas nodrošina taisnīgu līdzsvaru starp darba ņēmēju brīvas pārvietošanās aizsardzību  ( 52 ) un garantiju, ka uzņēmējas dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmas netiek pakļautas pārmērīgam slogam  ( 53 ). Šo konkurējošo leģitīmo interešu izsvēršana un saskaņošana Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktā, kā arī tajā Savienības likumdevēja noteiktā rūpīgā gradācija (daļēji) atspoguļo LES 5. panta 4. punktā nostiprināto samērīguma principu  ( 54 )  ( 55 ).

32.

Kā jau iepriekš tika norādīts, aizsardzība, kas piešķirta saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punktu, jo īpaši tās ilgums, var atšķirties atkarībā citastarp no profesionālās darbības izbeigšanas iemesliem uzņēmējā dalībvalstī un minētās sākotnējās darbības ilguma  ( 56 ). Tādējādi, lai gan var vilkt skaidru paralēli starp Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu un 7. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kas abi atsaucas uz to, ka persona ir “pienācīgi reģistrēta kā piespiedu bezdarbnieks”, un šī bezdarba laikā tā “ir reģistrējusies [..] kā darba meklētājs”, šie noteikumi būtiski atšķiras attiecībā uz to, cik ilgi darba ņēmējs vai pašnodarbināta persona saglabā šādu statusu, atkarībā no tā, vai sākotnējais nodarbinātības laikposms uzņēmējā dalībvalstī ir ilgāks vai īsāks nekā viens gads  ( 57 ). Ņemot vērā, ka gan Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkts, gan 7. panta 3. punkta c) apakšpunkts ir balstīts uz premisu, ka Savienības pilsoņa darbība ir pārtraukta piespiedu kārtā  ( 58 ) un ka viņš saprātīgā termiņā atgriezīsies darbā uzņēmējā dalībvalstī, ir skaidrs, kā to norādījusi Vācijas valdība  ( 59 ), Īrija  ( 60 ) un Komisija  ( 61 ), ka īslaicīgu, sadrumstalotu vai sporādisku saimnieciskās darbības periodu iekļaušana jēdzienā “ilgāk nekā vienu gadu”, ja tie summēti ilgākā laikposmā  ( 62 ), praksē var mazināt atšķirību starp šīm tiesību normām  ( 63 ) un rūpīgi izstrādāto gradāciju, ko Savienības likumdevējs ir noteicis dažādajos Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta apakšpunktos  ( 64 ), tādējādi apdraudot šajā tiesību normā paredzēto taisnīgo līdzsvaru  ( 65 ). Šajā ziņā es uzskatu, ka saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu piešķirtajai pastiprinātajai aizsardzībai, kas var būt uz nenoteiktu laiku  ( 66 ), ir nepieciešams atbilstošs ieguldījums un saikne ar uzņēmējas dalībvalsts tautsaimniecību  ( 67 ), kura ir gan ilglaicīga, gan noturīga, salīdzinot ar mazāko aizsardzību, kas piešķirta saskaņā ar šīs direktīvas 7. panta 3. punkta c) apakšpunktu  ( 68 ), saskaņā ar kuru saimnieciskā darbība, kas ilgst, piemēram, divas nedēļas  ( 69 ), ir pietiekama, lai saņemtu pēdējā minētajā tiesību normā paredzēto aizsardzību. Tā kā, ņemot vērā spriedumu Tarola, Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta c) apakšpunktā noteiktais laika slieksnis ir zems  ( 70 ), šajā kontekstā nerodas jautājums par nepārtrauktību.

33.

Šajā sakarā nošķīruma izplūšana starp Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu un 7. panta 3. punkta c) apakšpunktu varētu radīt pārmērīgu slogu uzņēmēju dalībvalstu sociālā nodrošinājuma sistēmām. Turklāt šā sloga pilnīga ietekme nebūtu paredzama, jo nodarbinātības vai pašnodarbinātības periodi uzņēmējā dalībvalstī, kas turpinās daudzu gadu garumā un mijas ar periodiem, kad persona nepiedalās uzņēmējas dalībvalsts darba tirgū, varētu tikt ņemti vērā un radīt pamatu darba ņēmēja statusa un no tā izrietošo tiesību saglabāšanai uz nenoteiktu laiku. Tāpēc uzskatu, ka vārdkopa “ilgāk nekā vienu gadu” attiecas ne vien uz attiecīgās saimnieciskās darbības minimālo ilgumu  ( 71 ), bet arī principā uz šīs darbības nepārtrauktību.

34.

Lai gan prasība par nepārtrauktu laikposmu, kas pārsniedz vienu gadu, lai saglabātu darba ņēmēja statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu, principā pienācīgi un taisnīgi saskaņo attiecīgās identificētās konkurējošās tiesības, intereses un principus un nodrošina sasniedzamo taisnīgo līdzsvaru, uzskatu, ka ir jāizvērtē arī tas, vai šo nepārtrauktību nevajadzētu ietekmēt noteiktiem ierobežotiem bezdarbības periodiem  ( 72 ). Šāda pārbaude ir nepieciešama, lai nodrošinātu pilnīgu LES 5. panta 4. punktā paredzētā samērīguma principa ievērošanu.

35.

Vispirms jāuzsver, kā to norādījusi Komisija, ka, lai gan Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkts attiecas gan uz darbību nodarbinātas, gan pašnodarbinātas personas statusā, pašnodarbinātībai pēc tās būtības var būt raksturīgi vairāki darba uzdevumi ar pārtraukumiem starp tiem. Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta interpretācija, kurā bez izņēmuma prasīts, lai būtu viens nepārtraukts darba periods, apgrūtinātu Savienības pilsoņiem iespēju atsaukties uz šo tiesību normu un nebūtu saderīga ar tās paredzēto materiālo piemērošanas jomu  ( 73 ).

36.

Attiecībā uz brīvprātīgu prombūtni no darba tirgus būtu pārmērīgi formāli un skarbi, ja Savienības pilsonis, kurš uzņēmējā dalībvalstī nepārtraukti strādājis 10 mēnešus, ir brīvprātīgi pametis darbu, piemēram, lai risinātu ārkārtas situāciju ģimenē, bet, tam atgriežoties darba tirgū, pulkstenis automātiski tiktu atiestatīts vai no jauna ieslēgts nulles punktā. Šādā gadījumā persona, kas ir nostrādājusi 10 mēnešus un pēc divu mēnešu pārtraukuma vēl 10 mēnešus pirms kļūšanas par piespiedu bezdarbnieku, nevarētu baudīt aizsardzību saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Prasību par nepārtrauktu laikposmu, kas pārsniedz vienu gadu, piemērojot automātiski un nesamērīgi, netiktu ņemts vērā, piemēram, tas, ka Savienības pilsonis, uzsākot darbu uzņēmējā dalībvalstī, var saglabāt ģimenes saistības un citus pienākumus (citviet), kuri prasa viņa fizisku klātbūtni  ( 74 ). Šādas saistības un pienākumus, iespējams, nevar izpildīt ikgadējā atvaļinājuma laikā, ko darba ņēmējs varētu izmantot pirmajā darbības gadā uzņēmējā dalībvalstī  ( 75 ), vai attālināti  ( 76 ).

37.

Turklāt Tiesa jau 1988. gadā ir atzinusi, ka “nepārtraukta karjera ir mazāk izplatīta, nekā tas bija agrāk”  ( 77 ). Tāpat ir vispārzināms  ( 78 ), ka darba ņēmēji var izvēlēties īslaicīgi nestrādāt periodā, kad viņi maina nodarbošanos  ( 79 ). Ja viņi atbilst pārējiem Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā noteiktajiem nosacījumiem, būtu nevajadzīgi skarbi automātiski izslēgt šādus darba ņēmējus no šīs tiesību normas piemērošanas, ja viņi kopumā ir nostrādājuši ilgāk nekā vienu gadu, pat ja šajā laikā bijuši īslaicīgi pārtraukumi ar ierobežotu kopējo ilgumu.

38.

No tā izriet – lai gan Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā lietotā vārdkopa “ilgāk nekā vienu gadu” principā attiecas uz vienu nepārtrauktu periodu, kas pārsniedz vienu gadu, ņemot vērā, ka jēdzienu “darba ņēmējs” un līdz ar to arī nosacījumus šā statusa saglabāšanai nedrīkst interpretēt šauri  ( 80 ), šādu nepārtrauktību nevajadzētu izjaukt īslaicīgām prombūtnēm no darba tirgus saprātīgā ilgumā  ( 81 ), kas kopumā nepārsniedz divus mēnešus, ja pārtraukums ir brīvprātīgs, vai sešus mēnešus, ja tas radies piespiedu bezdarba dēļ  ( 82 ).

39.

Jāuzsver, ka divu mēnešu brīvprātīgas bezdarbības periods pēc savas būtības ir īss salīdzinājumā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzēto laikposmu, kas pārsniedz vienu gadu, vai proporcionāli tam. Pēc analoģijas tas atbilst Direktīvas 2004/38 16. panta 3. punkta loģikai vai pamatojumam. Direktīvas 2004/38 16. panta 3. punktā citastarp ir paredzēts, ka noteiktos apstākļos prombūtnes laikposms no 6 līdz 12 secīgiem mēnešiem nepārtrauc piecu gadu nepārtrauktu uzturēšanos uzņēmējā dalībvalstī. Direktīvas 2004/38 16. panta 3. punktā noteiktā pieļaujamā pārtraukuma ilgums būtībā ir atkarīgs no tā, vai šis pārtraukums ir noticis Savienības pilsoņa brīvas izvēles vai apstākļu dēļ.

40.

Attiecībā uz sešu mēnešu laikposmu piespiedu bezdarba gadījumā uzskatu, ka tas ir atbilstošs, ņemot vērā minimālo darba ņēmēja statusa saglabāšanas termiņu, kas paredzēts Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta c) apakšpunktā  ( 83 ), un lai nemazinātu vai neizpludinātu atšķirību starp šo tiesību normu un minētās direktīvas 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Tāpat tajā ir atspoguļota niansētā pieeja, ko Savienības likumdevējs ir izvēlējies Direktīvas 2004/38 16. panta 3. punktā attiecībā uz pieļaujamā pārtraukuma ilgumu atkarībā no tā, vai pārtraukums ir brīvprātīgs vai piespiedu  ( 84 ).

41.

Tomēr, aprēķinot Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā noteikto ilgāk nekā vienu gadu ilgo nepieciešamo nodarbinātības laikposmu  ( 85 ), attiecīgo(‑os) pārtraukuma periodu(‑us) ņemt vērā nedrīkst.

42.

Tādējādi, atbildot uz iesniedzējtiesas pirmo jautājumu, secinu, ka Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā lietotā vārdkopa “ilgāk nekā vienu gadu” jāinterpretē tādējādi, ka tā principā attiecas uz vienu nepārtrauktu periodu. Saskaņā ar samērīguma principu šā laikposma nepārtrauktību neizjauc tādas īslaicīgas prombūtnes no darba tirgus, kuras ir saprātīga ilguma, kas kopumā nepārsniedz divus mēnešus brīvprātīga pārtraukuma gadījumā vai sešus mēnešus, ja pārtraukums radies piespiedu bezdarba dēļ. Aprēķinot Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā prasīto ilgāk nekā vienu gadu ilgo nodarbinātības laikposmu, attiecīgo(‑os) pārtraukuma periodu(‑us) ņemt vērā nedrīkst.

C.

Par otro jautājumu

43.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Savienības pilsoņa tiesības saņemt darba meklētāja pabalstu nozīmē, ka viņš ir “pienācīgi reģistrēts kā piespiedu bezdarbnieks” uzņēmējā dalībvalstī saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu.

44.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem skaidri izriet, ka iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā ietverto formulējumu “pienācīgi reģistrēts”, nevis “kā piespiedu bezdarbnieks”  ( 86 ). Iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai fakts, ka DEASP  ( 87 ) maksāja pieteicēja bijušajai laulātajai darba meklētāja pabalstu, ministram  ( 88 ) ir jāpieņem kā pierādījums tam, ka viņa bijusi pienācīgi reģistrēta kā piespiedu bezdarbniece Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē, vai vismaz jāņem vērā šajā novērtējumā.

45.

Pieteicējs uzskata, ka DEASP ir jāpieņem lēmums par to, vai bezdarbs ir vai nav piespiedu, un saskaņā ar Savienības tiesībām šis lēmums ministram ir saistošs. Piešķirot Savienības pilsonim darba meklētāja pabalstu, DEASP uzskatot, ka viņš atbilst Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā minētajiem kritērijiem. Pakārtoti – šim konstatējumam esot jāpiešķir ļoti liela nozīme. Gadījumā, ja ministrs neuzskatītu DEASP nostāju par izšķirošu, ministram būtu jānorāda iemesli, kuru dēļ viņš neņem vērā šo nostāju.

46.

Vācijas valdība apgalvo, ka tāda persona kā pieteicējs, kurš cenšas pamatot atvasinātās uzturēšanās tiesības, kas izriet no viņa bijušās laulātās tiesībām, var atsaukties uz to, ka viņa no DEASP saņēmusi darba meklētāja pabalstu, lai pierādītu, ka viņa ir “pienācīgi reģistrēta kā piespiedu bezdarbnieks” Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē. Vācijas valdība uzsver šīs lietas īpašos apstākļus, proti, Savienības pilsones nesadarbošanos un Īrijas iestāžu atteikumu izsniegt pieteicējam attiecīgos apliecinājumus, tādējādi liedzot viņam pieprasīt Direktīvā 2004/38 paredzētās tiesības. Kā norāda šī valdība, ja vairs nav iespējams noteikt, vai bezdarbs ir bijis piespiedu, tas ir izskaidrojams vienīgi ar Īrijas iestāžu procedūrām, piemēram, faktu nekonstatēšanu vai attiecīgās informācijas dzēšanu no datubāzēm. Šī situācija nedrīkstot radīt nelabvēlīgas sekas pieteicējam.

47.

Īrija uzskata, ka būt reģistrētam kā darba meklētājam DEASP atbilst tikai daļai no Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta prasībām un ka šāda reģistrācija pati par sevi nav un nevar būt pamats tam, lai Savienības pilsonis saglabātu darba ņēmēja statusu. Ir skaidrs, ka pastāvot papildu prasība, ka bezdarbam jābūt “piespiedu”. Īrijas iestādes to neņemot vērā, piešķirot darba meklētāja pabalstu. Turklāt pieteicējam vienmēr esot pienākums pierādīt, ka viņa bijusī laulātā, Savienības pilsone, ir bijusi piespiedu bezdarbniece. Tādējādi Īrija uzskata – tas, ka Savienības pilsone ir saņēmusi DEASP darba meklētāja pabalstu, pats par sevi juridiski nenozīmē, ka viņa Īrijā ir “pienācīgi reģistrēta kā piespiedu bezdarbnieks” direktīvas 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

48.

Kā norāda Komisija, iemesliem, kādēļ mobilais Savienības pilsonis ir beidzis veikt saimniecisko darbību uzņēmējā dalībvalstī, var būt nozīme, nosakot, vai bezdarbs ir vai nav brīvprātīgs. Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) un c) apakšpunktā paredzētā prasība par “piespiedu” bezdarbu ierobežo darba ņēmēja statusa saglabāšanu, to attiecinot uz situācijām, kad visas saimnieciskās darbības pārtraukšana (bet ne obligāti konkrētas nodarbinātības izbeigšana) ir notikusi no mobilā Savienības pilsoņa neatkarīgu iemeslu dēļ. Alternatīva interpretācija varētu ļaut mobilajiem darba ņēmējiem gūt labumu no saglabātā darba ņēmēja statusa, pat ja viņi paši brīvprātīgi pārtraukuši jebkādu darbību uzņēmējā dalībvalstī. Tajā pašā laikā šajā tiesvedībā aplūkotās tiesības uz darba meklētāja pabalstu ir atkarīgas no tā, vai mobilais Savienības pilsonis pierāda, ka viņš ir pieejams darbam un patiesi meklē darbu, bet nespēj atrast piemērojamu nodarbinātību. Tādēļ pastāvot iespēja, ka kompetentajām iestādēm, lai pārbaudītu, vai Savienības pilsonim joprojām ir tiesības uz darba meklētāja pabalstu, varētu būt papildu informācija par Savienības pilsoņa darba meklēšanas centienu raksturu, to apmēru un rezultātiem, kas būtu būtiski, lai noteiktu, vai viņa bezdarbnieka statuss bijis brīvprātīgs vai ne. Tomēr šo jautājumu vislabāk var pārbaudīt iesniedzējtiesa.

49.

No Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta formulējuma izriet – lai Savienības pilsonis saglabātu darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu, viņam jāatbilst trim atsevišķiem kumulatīviem nosacījumiem, proti: i) jābūt “pienācīgi reģistrētam kā piespiedu bezdarbniekam”; ii) iepriekš jābūt bijušam nodarbinātam ilgāk nekā vienu gadu; un iii) jābūt reģistrētam attiecīgajā nodarbinātības dienestā kā darba meklētājam. Šo nosacījumu kumulatīvais raksturs izriet no formulējumu “iepriekš” un “turklāt” lietojuma šajā tiesību normā. Tādējādi ar to, ka Savienības pilsonis ir reģistrēts kā darba meklētājs pēc tam, kad bijis nodarbināts ilgāk nekā vienu gadu, nepietiek, lai tas saglabātu darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Savienības pilsonim ir jāizpilda arī atsevišķa prasība, ka viņam jābūt “pienācīgi reģistrētam kā piespiedu bezdarbniekam”.

50.

Direktīvā 2004/38 formulējumam “pienācīgi reģistrēts” nav sniegta definīcija, un tajā nav noteikts, kādā veidā jākonstatē vai jādokumentē piespiedu bezdarbs. No tā izriet – ja nav Savienības tiesiskā regulējuma šajā jautājumā un saskaņā ar procesuālās autonomijas principu katras dalībvalsts valsts tiesību sistēmā ir jāparedz noteikumi par piespiedu bezdarba pienācīgu reģistrēšanu Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi neapgrūtina to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesību aktos (efektivitātes princips)  ( 89 ).

51.

Pamatlietā rodas vienīgi jautājums par efektivitātes principa ievērošanu.

52.

Varētu šķist – bet tas jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka 2015. gada noteikumu 6. noteikuma 3. punkta c) apakšpunktā, līdzīgi kā Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā, ir minēts vienīgi, ka personai jābūt “pienācīgi reģistrētai kā piespiedu bezdarbniekam”, konkrēti nenorādot, kā šāda reģistrēšana būtu jāveic. Turklāt Tiesai iesniegtajos lietas materiālos nav norāžu, ka citi valsts tiesību akti, normatīvais(‑ie) akts(‑i) vai judikatūra atrisinātu šo jautājumu.

53.

Tomēr vēl būtiskāk ir tas, ka iesniedzējtiesa nav norādījusi tiesisko pamatu un nosacījumus darba meklētāja pabalsta saņemšanai Īrijā. Jo īpaši šī tiesa nav paskaidrojusi, vai DEASP darba meklētāja pabalsta piešķiršana ir atkarīga no šīs iestādes konstatējuma, ka attiecīgā persona ir bezdarbnieks no viņas gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, vai arī – ja tas tā ir –, kā un kādā mērā šādi apstākļi var būt nozīmīgi, novērtējot tiesības uz šo pabalstu. Tāpēc man ir nopietnas šaubas, vai otrais jautājums vispār ir pieņemams, jo iesniedzējtiesa nav izklāstījusi attiecīgo piemērojamo valsts tiesību normu saturu, kā to paredz Tiesas Reglamenta 94. panta b) punkts.

54.

Gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka otrais jautājums ir pieņemams, vēlos uzsvērt, kā norāda Komisija, ka ministrs High Court (Augstā tiesa) apgalvojis, ka, izvērtējot tiesības uz darba meklētāja pabalstu, DEASP nepārbauda iemeslus, kādēļ persona ir atstājusi iepriekšējo darbu  ( 90 ). Īrija savos apsvērumos Tiesai arī apgalvo, ka Īrijas iestādes, piešķirot darba meklētāja pabalstu, nepārbauda, vai bezdarbs ir “piespiedu”.

55.

Tomēr saskaņā ar publiski pieejamo informāciju, ko ir sniedzis Department of Social Protection (Sociālās aizsardzības departaments; iepriekš – DEASP) padotībā esoša ar tiesību aktu izveidota struktūra un kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai, tiesības uz pabalstu personai šķietami var tikt atņemtas uz noteiktu laiku (līdz deviņām nedēļām), ja tā “brīvprātīgi un bez pamatota iemesla ir atstājusi darbu”  ( 91 ). No tā izriet  ( 92 ), ka Sociālās aizsardzības departaments, piešķirot darba meklētāja pabalstu, pašlaik vai nu noskaidro  ( 93 ), vai vismaz tam ir pilnvaras noskaidrot iemeslus, kuru dēļ persona ir bez darba, un tas var uz laiku liegt šai personai tiesības uz pabalstu, ja bezdarbs ir bijis brīvprātīgs. Tādējādi šķiet, ka nosacījumi, lai saņemtu darba meklētāja pabalstu Īrijā, un Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā lietotais formulējums “piespiedu bezdarbs” zināmā mērā pārklājas  ( 94 ).

56.

Ja iesniedzējtiesa konstatētu, ka DEASP attiecīgajā laikā bija šādas pilnvaras, un tiesības uz darba meklētāja pabalstu pēc būtības prasa, lai persona būtu “piespiedu bezdarbnieks”  ( 95 ), uzskatu – fakts, ka Savienības pilsonis no šīs iestādes ir saņēmis darba meklētāja pabalstu, ministram ir jāņem vērā, izvērtējot, vai Savienības pilsonis var saglabāt darba ņēmēja vai pašnodarbinātas personas statusu saskaņā ar Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktu. Šādos apstākļos darba meklētāja pabalsta saņemšana ir pirmšķietams pierādījums tam, ka Savienības pilsonis ir bijis “pienācīgi reģistrēts kā piespiedu bezdarbnieks” Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunkta izpratnē  ( 96 ).

57.

Ministrs var atspēkot šo pierādījumu, uzrādot, ka Savienības pilsonim nav bijis tiesību saņemt darba meklētāja pabalstu vai tās bijušas (uz laiku) atņemtas, jo viņa bezdarbs ir bijis brīvprātīgs, vai arī iesniedzot citus atbilstošus pierādījumus. Jāuzsver, ka ministrs lielā mērā balstījās uz informāciju, kas saņemta no DEASP, par pieteicēja bijušo laulāto, lai citastarp pierādītu viņas nodarbinātības vēsturi, darba ņēmēja statusa neesību un faktu, ka viņa saņēma darba meklētāja pabalstu “laikposmā no 2013. gada septembra līdz 2017. gada septembrim”. Tādējādi ministram ir iespēja iegūt informāciju no DEASP, lai atspēkotu attiecīgos pirmšķietamos pierādījumus.

58.

Tāpēc, atbildot uz iesniedzējtiesas otro jautājumu, uzskatu, ka Savienības pilsoņa tiesības uz darba meklētāja pabalstu ir pirmšķietams pierādījums tam, ka Savienības pilsonis ir “pienācīgi reģistrēts kā piespiedu bezdarbnieks”, ja šīs tiesības ir atkarīgas no tā, ka persona ir bez darba no tās gribas neatkarīgu iemeslu dēļ un attiecīgā valsts iestāde, kas piešķir šo pabalstu, pārbauda vai tai ir pilnvaras pārbaudīt šīs personas bezdarba iemeslus.

VI.

Secinājumi

59.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Court of Appeal (Apelācijas tiesa, Īrija) pirmo un otro jautājumu atbildēt šādi:

–

tajā lietotā vārdkopa “ilgāk nekā vienu gadu” principā attiecas uz vienu nepārtrauktu periodu. Saskaņā ar samērīguma principu šā laikposma nepārtrauktību neizjauc tādas īslaicīgas prombūtnes no darba tirgus, kuras ir saprātīga ilguma, kas kopumā nepārsniedz divus mēnešus brīvprātīga pārtraukuma gadījumā vai sešus mēnešus, ja pārtraukums radies piespiedu bezdarba dēļ. Aprēķinot Direktīvas 2004/38 7. panta 3. punkta b) apakšpunktā prasīto ilgāk nekā vienu gadu ilgo nodarbinātības laikposmu, attiecīgo(‑os) pārtraukuma periodu(‑us) ņemt vērā nedrīkst;

–

Savienības pilsoņa tiesības uz darba meklētāja pabalstu ir pirmšķietams pierādījums tam, ka Savienības pilsonis ir “pienācīgi reģistrēts kā piespiedu bezdarbnieks”, ja šīs tiesības ir atkarīgas no tā, ka persona ir bez darba no tās gribas neatkarīgu iemeslu dēļ, un ja attiecīgā valsts iestāde, kas piešķir šo pabalstu, pārbauda vai tai ir pilnvaras pārbaudīt šīs personas bezdarba iemeslus.