<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.58-20161101.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C-65/21 P</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62021CC0065</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2022:78">EU:C:2022:78</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>16</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>16</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">M. Szpunar</HT> secinājumi – Apvienotās lietas C‑65/21 P un no C‑73/21 P līdz C‑75/21 P</HT></P><P><HT TYPE="SC"><HT TYPE="ITALIC">SGL Carbon</HT> u.c./Komisija</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokāta Maceja Špunara</HT> [<HT TYPE="ITALIC"><HT TYPE="UC">Maciej Szpunar</HT></HT>]</P><P><HT TYPE="UC">Secinājumi</HT>,</P><P>sniegti 2022. gada 3. februārī<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – franču.</P></NOTE></P></TI><STI><P>Apvienotās lietas C‑65/21 P un no C‑73/21 P līdz C‑75/21 P</P><P><HT TYPE="ITALIC">SGL Carbon SE</HT> (C‑65/21 P),</P><P><HT TYPE="ITALIC">Química del Nalón SA</HT>, iepriekš <HT TYPE="ITALIC">Industrial Química del Nalón SA</HT> (C‑73/21 P),</P><P><HT TYPE="ITALIC">Deza a.s.</HT> (C‑74/21 P),</P><P><HT TYPE="ITALIC">Bilbaína de Alquitranes SA</HT> (C‑75/21 P)</P><P>pret</P><P>Eiropas Komisiju</P></STI></TITLE><INTERMEDIATE><INDEX IDX.CLOSE="" SEPARATOR=" – " IDX.OPEN=""><KEYWORD>Apelācija</KEYWORD><KEYWORD>Prasība par zaudējumu atlīdzību</KEYWORD><KEYWORD>Vide</KEYWORD><KEYWORD>Vielu un maisījumu klasificēšana, marķēšana un iepakošana</KEYWORD><KEYWORD>Augstas temperatūras akmeņogļu darvas klasifikācija to vielu skaitā, kas ir akūti toksiskas ūdens videi 1. kategorijā (H400) un hroniski toksiskas ūdens videi 1. kategorijā (H410)</KEYWORD><KEYWORD>Pietiekami būtisks tiesību normas, ar kuru piešķir tiesības privātpersonām, pārkāpums</KEYWORD><KEYWORD>Tiesību norma, ar kuru piešķir tiesības privātpersonām</KEYWORD><KEYWORD>Rūpības pienākums</KEYWORD></INDEX></INTERMEDIATE><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">I.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Vai Eiropas Savienības iestādes rūpības pienākums, ar ko saprot pienākumu, īstenojot savas pilnvaras, ņemt vērā visus atbilstošos apstākļus, ir uzskatāms par tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām un kuras pārkāpums var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību? Tas ir principiāls jautājums, kas Tiesai ir jāizlemj, izvērtējot pamatu, kuru apelācijas sūdzību iesniedzējas ir izvirzījušas, pamatojot savas apelācijas sūdzības, kuras iesniegtas par četriem Eiropas Savienības Vispārējās tiesas spriedumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Spriedumi, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201216">2020. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">SGL Carbon</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑639/18</NO.CASE>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>pirmais pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2020:628">EU:T:2020:628</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Industrial Química del Nalón</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑635/18</NO.CASE>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>otrais pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2020:624">EU:T:2020:624</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Deza</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑638/18</NO.CASE>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>trešais pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2020:627">EU:T:2020:627</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bilbaína de Alquitranes</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑645/18</NO.CASE>, turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>ceturtais pārsūdzētais spriedums<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2020:629">EU:T:2020:629</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) (turpmāk tekstā visi kopā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>pārsūdzētie spriedumi<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/>), par kuriem ir iesniegtas apelācijas sūdzības attiecīgi lietās C‑65/21 P, C‑73/21 P, C‑74/21 P un C‑75/21 P.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Ar pārsūdzētajiem spriedumiem Vispārējā tiesa noraidīja vairāku augstas temperatūras akmeņogļu darvas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>ATAD<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/>)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Runa ir par vielu ar nezināmu vai mainīgu sastāvu, kas tiek radīta kompleksās reakcijās vai no bioloģiskiem materiāliem (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/><HT TYPE="ITALIC">UVCB</HT><QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>) un ko nevar pilnībā identificēt pēc tās ķīmiskā sastāva.</P></NOTE> ražotāju prasības par zaudējumu atlīdzību, kuri, iespējams, nodarīti, šo vielu kļūdaini klasificējot kā bīstamu ūdens videi. Tā kā šī klasificēšana bijusi sekas Eiropas Komisijas acīmredzamai kļūdai vērtējumā, kas konstatēta Vispārējās tiesas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151007">2015. gada 7. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bilbaína de Alquitranes</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NAME.CASE>T‑689/13</NAME.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:767">EU:T:2015:767</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un<?PAGE NO="2"?> Tiesas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171122">2017. gada 22. novembris</DATE>, <NAME.CASE>Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Bilbaína de Alquitranes</HT> u.c.</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑691/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:882">EU:C:2017:882</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> iepriekšējos spriedumos, tiesību akta, ar kuru apgalvotais kaitējums nodarīts, prettiesiskums nav apstrīdēts. Tomēr ar kāda akta prettiesiskumu pašu par sevi nepietiek, lai iestātos Savienības ārpuslīgumiskā atbildība. Starp nosacījumiem, kas jāizpilda, lai tas tā notiktu, tostarp ir atrodams nosacījums par to, lai kaitējums izrietētu no tādas normas pārkāpuma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Tādējādi aplūkojamajā gadījumā rodas jautājums, vai Savienības iestādes pienākums ņemt vērā visus būtiskos apstākļus, īstenojot savu kompetenci, ir uzskatāms par šādu normu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">II.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Regulas (EK) Nr. 1272/2008<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes Regula (<DATE ISO="20081216">2008. gada 16. decembris</DATE>) par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu un ar ko groza un atceļ Direktīvas 67/548/EEK un 1999/45/EK un groza Regulu (EK) Nr. 1907/2006 (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="353" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2008">OV 2008, L 353, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> 3. panta pirmajā daļā ir noteikts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><ALINEA><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>Viela vai maisījums, kas atbilst fizikālas, veselības vai vides bīstamības kritērijiem, kuri izklāstīti I pielikuma 2. līdz 5. daļā, ir bīstams, un to klasificē atbilstīgi minētajā pielikumā aprakstītajām attiecīgām bīstamības klasēm.<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/></ALINEA></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Regulas Nr. 1272/2008 I pielikumā ir ietverti kritēriji vielu un maisījumu klasificēšanai pa bīstamības klasēm. Tā 4.1.3.5.5. punktā ir ietverti noteikumi, kuros raksturota viena klasifikācijas metode – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>[sastāvdaļu] summēšanas metode<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">III.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Fakti laikposmā pirms prasības par zaudējumu atlīdzību</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Tiesvedības priekšvēsture ir izklāstīta pārsūdzētajos spriedumos, uz kuriem atsaukšos, lai sniegtu detalizētāku informāciju<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Pārsūdzēto spriedumu 15.–22. punkts. Lai gan šo spriedumu būtiskās daļas ir formulētas identiski, to numerācija tomēr atšķiras. Skaidrības labad analīzē tātad atsaukšos uz pirmā pārsūdzētā sprieduma punktiem, bet zemsvītras piezīmēs norādīšu atbilstošos punktus pārējos pārsūdzētajos spriedumos.</P></NOTE>. Aplūkojamo tiesvedību vajadzībām tikai atgādināšu turpmāk norādīto.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Ar spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Bilbaína de Alquitranes</HT> u.c./Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151007">2015. gada 7. oktobris</DATE> (<NO.CASE>T‑689/13</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:767">EU:T:2015:767</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Vispārējā tiesa atcēla Regulu (ES) Nr. 944/2013<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Komisijas Regula (<DATE ISO="20131002">2013. gada 2. oktobris</DATE>), ar ko, pielāgojot zinātnes un tehnikas attīstībai, groza Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1272/2008 par vielu un maisījumu klasificēšanu, marķēšanu un iepakošanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="261" PAGE.FIRST="5" DATE.PUB="2013">OV 2013, L 261, 5. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE>, ciktāl tajā ATAD bija klasificēta to vielu skaitā, kas ir akūti toksiskas ūdens videi 1. kategorijā (H400) un hroniski toksiskas ūdens videi 1. kategorijā (H410).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Šā sprieduma 30.–34. punktā Vispārējā tiesa norādīja:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/>30. Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo, klasificēdama <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] kā 1. kategorijas akūti toksisku ūdens videi vielu (H400) un 1. kategorijas hroniski toksisku ūdens videi vielu (H410), pamatojoties uz tās sastāvdaļām, tā nav izpildījusi pienākumu ņemt vērā visus atbilstošos faktorus un apstākļus, lai pienācīgi ņemtu vērā proporciju, kādā <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] atrodas sešpadsmit [policiklisko aromātisko ogļūdeņražu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>PAO<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/>)] sastāvdaļas, un to ķīmisko iedarbību.</P><?PAGE NO="3"?><P>31. Saskaņā ar informatīvā dokumenta 7.6. punktu, lai klasificētu <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD], pamatojoties uz tās sastāvdaļām, tika pieņemts, ka visi <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] esošie PAO izšķīda ūdens fāzē un tādējādi bija pieejami ūdens organismiem. Ir minēts arī, ka tas, iespējams, izraisa pārāk lielas <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] toksicitātes aplēses un ka, ciktāl [<HT TYPE="ITALIC">Water‑Accommodated Fraction</HT> (ūdenī uzņemtās daļas pieeja)] sastāvs nebija skaidrs, šo toksicitātes vērtējumu varēja uzskatīt par visnelabvēlīgāko scenāriju.</P><P>32. Tomēr ne Komisija, ne [Eiropas Ķimikāliju aģentūra (<HT TYPE="ITALIC">ECHA</HT>)] Vispārējā tiesā nevarēja pierādīt, ka, <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] klasifikāciju kā 1. kategorijas akūti toksisku ūdens videi (H400) un 1. kategorijas hroniski toksisku ūdens videi (H410) pamatojot ar pieņēmumu, ka visi šajā vielā klātesošie PAO izšķīst ūdens fāzē un bija pieejami ūdens organismiem, Komisija ņēma vērā faktu, ka saskaņā ar 1.3. punktu informatīvajā dokumentā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>Fizikāli ķīmiskās īpašības<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/> <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] sastāvdaļas varēja tikt izdalītas no <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] tikai ierobežotā apjomā un ka šī viela ir ļoti stabila.</P><P>33. Pirmkārt, ne [Riska novērtēšanas komitejas (turpmāk tekstā –<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/><HT TYPE="ITALIC">RAC</HT><QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/>)] atzinumā par <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD], ne informatīvajā dokumentā nav iekļauta nekāda argumentācija, kas pierādītu, ka, pieņemot, ka visi šajā vielā klātesošie PAO izšķīst ūdens fāzē un ir pieejami ūdens organismiem, ir ņemta vērā <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] zemā šķīdība ūdenī. Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstisku jautājumu, Komisija un <HT TYPE="ITALIC">ECHA</HT> spēja pierādīt tikai to, ka <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] klasificēšanas procedūras laikā ir tikusi ņemta vērā sešpadsmit PAO sastāvdaļu šķīdība ūdenī, apskatot tās atsevišķi. Turklāt, atbildot uz Vispārējās tiesas sēdē uzdoto jautājumu, Komisija un <HT TYPE="ITALIC">ECHA</HT> vien norādīja, ka ir ticis pieņemts, ka visi CTPHT [ATAD] sastāvā esošie PAO izšķīst ūdenī, jo šīs vielas toksiskuma tests ūdens videi tika veikts, balstoties uz tās sastāvdaļām. Taču šāds pamatojums neļauj secināt, ka ir tikusi ņemta vērā šīs vielas zemā šķīdība.</P><P>34. Otrkārt, jākonstatē, ka saskaņā ar informatīvā dokumenta 1.3. punktu <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] šķīdības ūdenī augstākais koeficients attiecībā uz iepildīšanu bija maksimāli 0,0014 %. Ņemot vērā šo <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] zemo šķīdību ūdenī, Komisija nekādā veidā nav pierādījusi, ka šīs vielas attiecīgo klasifikāciju tā varēja pamatot ar pieņēmumu, ka visas <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] klātesošās PAO izšķīda ūdens fāzē un bija pieejamas ūdens organismiem. No informatīvā dokumenta 7.6.2. tabulas ir redzams, ka sešpadsmit PAO sastāvdaļas, kas ietilpst <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD], ir 9,2 % no šīs vielas. Tāpēc, pieņemot, ka visi šie PAO izšķīst ūdenī, Komisija būtībā attiecīgo klasifikāciju pamatoja ar pieņēmumu, ka 9,2 % no <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] varēja izšķīst ūdenī. Tomēr no informatīvā dokumenta 1.3. punkta var redzēt, ka šāda vērtība nav reāla, ņemot vērā, ka maksimālais koeficients ir 0,0014 %.<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/></P></QUOT.S></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Par šo spriedumu Komisija iesniedza apelācijas sūdzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>Tiesa ar <DATE ISO="20171122">2017. gada 22. novembra</DATE> spriedumu Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Bilbaína de Alquitranes</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P><REF.DOC.ECR><NO.CASE>C‑691/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:882">EU:C:2017:882</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>.</P></NOTE> noraidīja Komisijas apelācijas sūdzību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>Šā sprieduma 39. un 46.–55. punktā Tiesa tostarp secināja turpmāk norādīto:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>39. Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 4.1.3.5.5. punktā patiešām nav paredzēts izmantot citus kritērijus kā vien tos, kas skaidri minēti šajā normā. Tomēr jākonstatē, ka nevienā tiesību normā nav skaidri aizliegts ņemt vērā citus faktorus, kam varētu būt nozīme <HT TYPE="ITALIC">UVCB</HT> vielas klasifikācijā.</P><?PAGE NO="4"?><P>[..]</P><P>46. Stingra un automātiska summēšanas metodes piemērošana jebkuros apstākļos var izraisīt to, ka netiek pietiekami novērtēta tādas <HT TYPE="ITALIC">UVCB</HT> vielas bīstamība ūdens videi, kurai ir zināmas nedaudzas no sastāvdaļām. Šāds rezultāts nevar tikt uzskatīts par savienojamu ar vides un cilvēku veselības aizsardzības mērķi, kāds izvirzīts Regulā Nr. 1272/2008.</P><P>47. Tādēļ ir uzskatāms, ka tad, ja tiek piemērota summēšanas metode, lai noteiktu, vai <HT TYPE="ITALIC">UVCB</HT> viela ietilpst akūtas toksicitātes ūdens videi [..] un hroniskas toksicitātes ūdens videi [..] kategorijās, Komisijai nav jāvērtē vienīgi faktori, kas skaidri minēti Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 4.1.3.5.5. punktā, neņemot vērā nekādus citus faktorus. Atbilstoši tās pienākumam ievērot pienācīgu rūpību Komisijai ir rūpīgi un objektīvi jāpārbauda citi faktori, kuriem, lai gan tie nav skaidri minēti attiecīgajās normās, tomēr ir nozīme.</P><P>[..]</P><P>50. Pārsūdzētā sprieduma 28. punktā izklāstītais pamatojums, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>lai uzskatītu, ka viela ietilpst akūtās vai hroniskās toksicitātes kategorijās, tieši šai vielai, nevis tikai tās sastāvdaļām ir jāatbilst klasifikācijas kritērijiem<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/>, nav apstrīdēts.</P><P>51. Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 4.1.3.5.5. punktā minētā klasifikācijas metode ir balstīta uz pieņēmumu, ka sastāvdaļas, kas tiek ņemtas vērā, ir 100 % šķīstošas. Pamatojoties uz šo pieņēmumu, minētā summēšanas metode nozīmē, ka pastāv tāda sastāvdaļu koncentrācijas pakāpe, kuru nesasniedzot nevar tikt sasniegta robežvērtība 25 % apmērā, un tādējādi tā ietver sastāvdaļu, kuras ietilpst akūtās vai hroniskās toksicitātes kategorijās, koncentrāciju summas aprēķināšanu, kuras katra ir svērta atbilstoši <HT TYPE="ITALIC">m</HT> koeficientam, kas atbilst to toksicitātes veidam.</P><P>52. Tomēr šai metodei ir raksturīgi, ka tā zaudē ticamību situācijās, kurās sastāvdaļu svērtā summa pārsniedz koncentrācijas pakāpi, kura atbilst robežvērtībai 25 % apmērā, tādā proporcijā, kas ir mazāka par attiecību starp šķīdības koeficientu, kāds novērots attiecīgajai vielai kopumā, un hipotētisko šķīdības koeficientu 100 % apmērā. Tādēļ šādās situācijās kļūst iespējams summēšanas metodes rezultātā īpašos gadījumos sasniegt lielāku vai mazāku rezultātu par to pakāpi, kāda atbilst tiesību aktos paredzētajai robežvērtībai 25 % apmērā, atkarībā no tā, vai tiek ņemts vērā sastāvdaļu hipotētiskais šķīdības koeficients vai arī vielas kopumā šķīdības koeficients.</P><P>53. Nav strīda par to, ka no <HT TYPE="ITALIC">RAC</HT> atzinumam pievienotā ziņojuma I pielikuma 7.6.2. tabulas izriet, ka, pirmkārt, ar summēšanas metodi sasniegtais rezultāts ir <FT TYPE="NUMBER">14521</FT> % un ka, otrkārt, šis rezultāts ir 581 reizi lielāks par minimālo pakāpi, kāda prasīta, lai pēc svēršanas ar <HT TYPE="ITALIC">m</HT> koeficientiem būtu sasniegta robežvērtība 25 % apmērā. Nav apstrīdēts arī tas, ka no minētā dokumenta 1.3. punkta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Fizikāli ķīmiskās īpašības<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/> turklāt izriet, ka ATAD maksimālais šķīdības ūdenī koeficients bija 0,0014 %, proti, koeficients, kas ir aptuveni <FT TYPE="NUMBER">71000</FT> reižu mazāks par hipotētisko šķīdības koeficientu 100 % apmērā, kurš tiek izmantots attiecībā uz sastāvdaļām, kuras tiek ņemtas vērā.</P><P>54. Tātad Vispārējā tiesa, pārsūdzētā sprieduma 34. punktā atzīdama, ka, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>tāpēc, pieņemot, ka vis[as] [šīs sastāvdaļas] izšķīst ūdenī, Komisija būtībā klasifikāciju pamatoja ar pieņēmumu, ka 9,2 % no ATAD varēja izšķīst ūdenī. Tomēr no [<HT TYPE="ITALIC">RAC</HT> atzinuma pielikumā pievienotā informācijas dokumenta] 1.3. punkta var redzēt, ka šāda vērtība nav reāla, ņemot vērā, ka maksimālais koeficients ir 0,0014 %<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>, nav nedz sagrozījusi faktus, nedz pieļāvusi kļūdu to juridiskajā kvalifikācijā.</P><?PAGE NO="5"?><P>55. Minētā sprieduma 32. punktā konstatējusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>ne Komisija, ne <HT TYPE="ITALIC">ECHA</HT> [..] nevarēja pierādīt, ka [..] Komisija ņēma vērā faktu, ka saskaņā ar 1.3. punktu [informācijas dokumentā, kas pievienots <HT TYPE="ITALIC">RAC</HT> atzinuma pielikumā,] <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>Fizikāli ķīmiskās īpašības<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> ATAD sastāvdaļas tika izdalītas no ATAD tikai ierobežotā apjomā, un to, ka minētā viela ir ļoti stabila<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/>, Vispārējā tiesa, nepieļaudama kļūdu tiesību piemērošanā, minētā sprieduma 30. punktā ir atzinusi, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo, klasificēdama ATAD starp [1. kategorijas] akūtas toksicitātes ūdens vidē [..] vielām (H400) un [1. kategorijas] hroniskas toksicitātes ūdens vidē [..] vielām (H410), pamatojoties uz tās sastāvdaļām, tā nav izpildījusi savu pienākumu ņemt vērā visus atbilstošos faktorus un apstākļus, lai pienācīgi ņemtu vērā proporciju, kādā ATAD atrodas sešpadsmit [..] sastāvdaļas, un to ķīmisko iedarbību<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/>.<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">IV.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Vispārējā tiesā un pārsūdzētie spriedumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>Ar sešiem pieteikumiem, kas <DATE ISO="20181023">2018. gada 23. oktobrī</DATE> tika iesniegti Vispārējās tiesas kancelejā, prasītājas un divas citas sabiedrības iesniedza prasības par zaudējumu atlīdzību, lūdzot atlīdzināt kaitējumu, kas tām esot nodarīts, prettiesiski klasificējot ATAD kā 1. kategorijas akūti toksisku vielu ūdens videi (H400) un 1. kategorijas hroniski toksisku vielu ūdens videi (H410).</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Ar sešiem spriedumiem, to skaitā arī ar pārsūdzētajiem spriedumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P>Kā arī spriedumi <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Tokai erftcarbon</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑636/18</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2020:625">EU:T:2020:625</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) un <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bawtry Carbon International</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑637/18</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2020:626">EU:T:2020:626</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kas tika pasludināti <DATE ISO="20201216">2020. gada 16. decembrī</DATE>, Vispārējā tiesa noraidīja šīs prasības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>Pirmā pārsūdzētā sprieduma 70., 71., 96., 98. un 114. punktā Vispārējā tiesa secināja:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/>70. Katrā ziņā atbilde uz jautājumu, vai šajā gadījumā uz noteikuma par summēšanas metodi pārkāpumu, uz kuru ir balstīta <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD] prettiesiskā klasifikācija, var atsaukties, lai pamatotu šo prasību par zaudējumu atlīdzību, ņemot vērā prasītāja tiesisko stāvokli ietekmējošo pienākumu papildinājumu vai palielināšanu, ir izšķiroša strīda atrisināšanai šajā lietā tikai tad, ja šis pārkāpums ir pietiekami būtisks iepriekš minētās judikatūras izpratnē, un tas būs jāpārbauda turpmāk <HT TYPE="SUP">[</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Attiecīgi otrā, trešā un ceturtā pārsūdzētā sprieduma 71., 68. un 71. punkts.</P></NOTE><HT TYPE="SUP">]</HT>.</P><P>71. Runājot par labas pārvaldības principam raksturīgā rūpības pienākuma pārkāpumu, uz kādu prasītāja ir norādījusi savā replikā, ir jākonstatē, ka formāli prasības pieteikumā prasītāja nav konkrēti un individuāli norādījusi uz minētā rūpības pienākuma pārkāpumu, lai pamatotu savu prasību par zaudējumu atlīdzību. Nešķiet arī, ka šo apgalvojumu varētu uzskatīt par prasības pieteikumā jau ietverta argumenta papildinājumu. Šādos apstākļos, ciktāl prasība par zaudējumu atlīdzību ir balstīta uz rūpības pienākuma pārkāpumu, tā, kā Komisija to ir apgalvojusi savos apsvērumos par atbildēm uz rakstveida jautājumu, kas šajā ziņā tika uzdots prasītājai, ir jāatzīst par nepieņemamu <HT TYPE="SUP">[</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Attiecīgi otrā, trešā un ceturtā pārsūdzētā sprieduma 72., 69. un 72. punkts.</P></NOTE><HT TYPE="SUP">]</HT>.</P><P>[..]</P><P>96. Runājot, pirmkārt, par kritēriju, kas attiecas uz pārkāptās tiesību normas, proti, Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 4.1.3.5.5. punkta, skaidrību un precizitāti, ir jānorāda, ka saskaņā ar šī punkta formulējumu summēšanas metode izpaužas kā gandrīz mehānisks aprēķins, saskaņā ar kuru Komisija pārbauda, vai ļoti toksisku maisījuma sastāvdaļu koncentrāciju, kas ir reizinātas ar<?PAGE NO="6"?> to atbilstošajiem <HT TYPE="ITALIC">m</HT> koeficientiem, summa (procentos) ir vienāda ar 25 % vai lielāka. Ja tas tā ir, maisījums, šajā gadījumā <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD], <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>tiek klasificēts<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> akūtas vai hroniskas toksicitātes 1. kategorijā [..]. [M]inētās regulas I pielikuma 4.1.3.5.5. punktā nav skaidri paredzēts izmantot citus kritērijus kā tikai tos, kas ir skaidri paredzēti šajā tiesību normā <HT TYPE="SUP">[</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Attiecīgi otrā, trešā un ceturtā pārsūdzētā sprieduma 97., 94. un 97. punkts.</P></NOTE><HT TYPE="SUP">]</HT>.</P><P>[..]</P><P>98. Tādējādi Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 4.1.3.5.5. punktu nevar uzskatīt par tādu, kas Regulas Nr. 944/2013 pieņemšanas dienā veidoja pavisam skaidru noteikumu par tās rīcības brīvības esamību, kāda Komisijai bija, lai piemērotu summēšanas metodi. Tā formulējums nenorāda uz šādas diskrecionāras varas esamību, un tajā it īpaši nav minēts, ka maisījuma šķīdība ir vērā ņemams faktors. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka Vispārējā tiesa, un it īpaši Tiesa, ir atzinušas rīcības brīvības esamību, kam esot bijis jāliek Komisijai ņemt vērā citus elementus, nevis tos, kas ir skaidri paredzēti 4.1.3.5.5. punktā, pamatojoties uz apsvērumiem, kuri ne tieši, ne skaidri neizriet no paša minētā punkta formulējuma. Konkrētāk, Tiesa ir izmantojusi apsvērumus, kuri ir saistīti ar vispārīgāku normatīvo kontekstu, proti, it īpaši to, ka summēšanas metode neabstrahējas no [..] metodoloģiskiem ierobežojumiem [..]. Šīs interpretācijas grūtības, kas summēšanas metodes piemērošanu padara sarežģītu un kas turklāt ir atklātas minētajā spriedumā, nepieļauj, ka Komisijas rīcība varētu tikt kvalificēta kā tāda, kura acīmredzami un būtiski ir pretrunā pārkāptajai tiesību normai [..] <HT TYPE="SUP">[</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Attiecīgi otrā, trešā un ceturtā pārsūdzētā sprieduma 99., 96. un 99. punkts.</P></NOTE><HT TYPE="SUP">]</HT>.</P><P>[..]</P><P>114. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, Komisijas pieļautā kļūda tādējādi šķiet attaisnojama. Ņemot vērā atbilstošo Regulas Nr. 1272/2008 I pielikumā ietverto noteikumu neskaidro raksturu un interpretācijas grūtības saistībā ar citu faktoru, kas nav tie, kuri ir skaidri paredzēti, ņemšanu vērā, piemērojot summēšanas metodi, Komisijas rīcība daudz neatšķiras no tādas, kuru saprātīgi varētu sagaidīt no parasti piesardzīgas un rūpīgas iestādes līdzīgā situācijā, proti, situācijā, kurai ir raksturīga zinātniskā sarežģītība, kas ir saistīta ar vielas, kuras sastāvs nav zināms, piemēram, <HT TYPE="ITALIC">CTPHT</HT> [ATAD], klasifikāciju ar mērķi nodrošināt augstu cilvēku veselības un vides aizsardzības līmeni. Šāda rīcība nav līdzvērtīga acīmredzamai un būtiskai Komisijas rīcības brīvībai noteikto robežu neievērošanai. Līdz ar to pieļautā kļūda nav pietiekami būtisks tiesību normas pārkāpums, un Savienības ārpuslīgumiskā atbildība katrā ziņā šajā gadījumā neiestājas. Šis konstatējums ir attiecināms gan uz summēšanas metodes pārkāpumu, gan, pakārtoti, iepriekš izklāstīto iemeslu dēļ, uz apgalvoto rūpības pienākuma pārkāpumu [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0016"><P>Attiecīgi otrā, trešā un ceturtā pārsūdzētā sprieduma 115., 112. un 115. punkts.</P></NOTE><HT TYPE="SUP">]</HT>.<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">V.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Tiesvedība Tiesā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzībās, kuras būtībā ir formulētas identiski un reģistrētas ar numuriem C‑65/21 P, C‑73/21 P, C‑74/21 P un C‑75/21 P, apelācijas sūdzību iesniedzējas lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>atcelt pārsūdzētos spriedumus;</P></ITEM><ITEM><P>nodot lietas atpakaļ Vispārējai tiesai pārskatīšanai;</P></ITEM><?PAGE NO="7"?><ITEM><P>atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem šajā tiesvedībā pieņemšanu, atstājot šā jautājuma izlemšanu Vispārējai tiesai, tai no jauna izskatot lietu.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Komisija, kuru atbalsta <HT TYPE="ITALIC">ECHA</HT>, lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>noraidīt apelācijas sūdzības;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT>Spānijas Karaliste, kas iestājusies lietā Komisijas prasījumu atbalstam, lūdz Tiesu:</TXT><P><LIST TYPE="NDASH"><ITEM><P>noraidīt apelācijas sūdzības;</P></ITEM><ITEM><P>piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.</P></ITEM></LIST></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Lietas ir tikušas apvienotas sprieduma taisīšanai. Tiesas sēde netika rīkota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VI.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">A.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par apelācijas sūdzību un šo secinājumu tvērumu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzību iesniedzējas ir iesniegušas apelācijas sūdzības par pārsūdzētajiem spriedumiem, ar kuriem Vispārējā tiesa noraidīja to prasības par zaudējumu atlīdzību. Šajos spriedumos Vispārējā tiesa, pamatojoties uz spriedumiem <HT TYPE="ITALIC">Bilbaína de Alquitranes</HT> u.c./Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0017"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151007">2015. gada 7. oktobris</DATE> (<NO.CASE>T‑689/13</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:767">EU:T:2015:767</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Bilbaína de Alquitranes</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0018"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171122">2017. gada 22. novembris</DATE> (<NO.CASE>C‑691/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:882">EU:C:2017:882</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>atcelšanas spriedumi<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>), atzina, ka tiesību akts, ar kuru esot nodarīts kaitējums prasītājām, ir prettiesisks Komisijas acīmredzamas kļūdas vērtējumā dēļ. Tomēr tā nosprieda, ka šī kļūda ir attaisnojama un tādējādi nav uzskatāma par pietiekami būtisku tiesību normas pārkāpumu, kā rezultātā Savienības ārpuslīgumiskā atbildība šajā lietā nav iestājusies<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0019"><P>Attiecīgi pirmā, otrā, trešā un ceturtā pārsūdzētā sprieduma 114., 115., 112. un 115. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzību iesniedzēju apelācijas sūdzības ir balstītas uz sešiem pamatiem, no kuriem pirmajā ir runa par Vispārējās tiesas pieļauto kļūdu, noraidot to argumentu, kas balstīts uz rūpības pienākumu, otrajā – par Vispārējās tiesas pieļautu tiesību kļūdu, secinot, ka nav skaidra precedenta, trešajā – par kļūdaino secinājumu, ka atbilstošās tiesību normas bijušas sarežģītas, ceturtajā – par piesardzības un rūpības kritērija kļūdainu piemērošanu, piektajā – par pārsūdzēto spriedumu nepietiekamu pamatojumu un visbeidzot sestajā – par Vispārējās tiesas pieļauto tiesību kļūdu, secinot, ka Komisijas pieeju var attaisnot ar piesardzības principu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos tiks analizēta tikai apelācijas sūdzību ceturtā pamata pirmā daļa. Ceturtā pamata pirmā daļa, šķiet, pārklājas ar apelācijas sūdzību pirmo pamatu, jo tie abi attiecas uz jautājumu par Komisijas rūpību. Tātad vispirms ir jāanalizē saikne starp to un apelācijas sūdzību pirmo pamatu, lai ņemtu vērā visus abiem šiem apelācijas sūdzību pamatiem kopējās problemātikas aspektus.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="8"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">B.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Lietas dalībnieku argumenti</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Apelācijas sūdzību pirmais pamats</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzību pirmajā pamatā apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini noraidījusi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0020"><P>Attiecīgi pirmā, otrā, trešā un ceturtā pārsūdzētā sprieduma 71., 72., 69. un 72. punktā.</P></NOTE> kā nepieņemamu to argumentu, kas balstīts uz rūpības pienākuma pārkāpumu. Vispārējā tiesa esot pieļāvusi tiesību kļūdu, secinot, ka šis replikā izvirzītais arguments ir jānošķir no prasību pieteikumos norādītā argumenta par Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ciktāl tā neesot rūpīgi un objektīvi izvērtējusi visus būtiskos apstākļus, klasificējot ATAD. Šajā ziņā apelācijas sūdzību iesniedzējas atsaucas uz spriedumu Komisija/<HT TYPE="ITALIC">Bilbaína de Alquitranes</HT> u.c.<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0021"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20171122">2017. gada 22. novembris</DATE> (<NO.CASE>C‑691/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:882">EU:C:2017:882</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0035">35.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, kurā Tiesa nosprieda, ka tad, ja iestāde rūpīgi un objektīvi neizvērtē visus būtiskos apstākļus, tā neizbēgami pārkāpj savu rūpības pienākumu. Tādējādi to ieskatā arguments par rūpības pienākuma pārkāpumu nebija jāizvirza atsevišķi un neatkarīgi tā, it kā tas būtu patstāvīgs arguments<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0022"><P>Apelācijas sūdzību 20. punkts.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Komisija, kuru atbalsta <HT TYPE="ITALIC">ECHA</HT>, uzskata, ka arguments par rūpības pienākuma pārkāpumu ir neefektīvs, jo Vispārējā tiesa, konstatējot, ka pieļautā kļūda nav uzskatāma par pietiekami būtisku tiesību normas pārkāpumu, ir noraidījusi prasības.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Spānijas valdība norāda, ka uz rūpības pienākuma pārkāpumu prasītājām prasību pieteikumos esot bijis jānorāda konkrēti un patstāvīgi. Pretējā gadījumā nosacījums, saskaņā ar kuru ir jāprecizē pārkāptā tiesību norma, būtu netieši izpildīts ikvienā prasībā par zaudējumu atlīdzību, ņemot vērā, ka rūpības pienākums ir raksturīgs labas pārvaldības principam un ir vispārēji piemērojams attiecībā uz iestāžu darbībām.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Apelācijas sūdzību ceturtā pamata pirmā daļa</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Ceturtajā pamatā apelācijas sūdzību iesniedzējas apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini secinājusi, ka Komisija rīkojusies kā parasti piesardzīga un rūpīga iestāde un ka tās pieļautā kļūda ATAD klasifikācijā tādējādi ir attaisnojama. Šā pamata pirmajā daļā tās pārmet Vispārējai tiesai, ka tā savu analīzi nav veikusi, vadoties no to izvirzītajiem prasījumiem. Tā vietā, lai izvērtētu, vai Regulā Nr. 1272/2008 šķīdība ir skaidri minēta kā viens no būtiskajiem apstākļiem, Vispārējai tiesai esot bijis jāpārbauda, vai Komisija ir ievērojusi pastāvīgo tiesību principu, saskaņā ar kuru ir jāņem vērā visi būtiskie apstākļi.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Komisija, kuru atbalsta <HT TYPE="ITALIC">ECHA</HT>, uzskata, ka ceturtais pamats ir jānoraida kā neefektīvs un nepamatots. Tomēr savā iebildumu rakstā tā sniedz argumentus attiecībā uz šā pamata otro daļu, kura nav šo secinājumu priekšmets.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Spānijas valdība uzskata, ka kļūda, uz kuru norādīts apelācijas sūdzību ceturtajā pamatā, nav pamatota. Tā norāda, ka rūpības princips prasa izvērtēt, vai attiecīgās administratīvās darbības ietvaros ir ticis piemērots pieņemams minimāls rūpības līmenis, vai šis līmenis bijis saprātīgs, raugoties no konkrētā gadījuma apstākļiem, samērīgs ar lietas nozīmīgumu, kā arī atbilstošs tam, kādu administratīvās iestādes parasti piemēro līdzīgās lietās.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><?PAGE NO="9"?><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Saistība starp ceturtā pamata pirmo daļu un apelācijas sūdzību pirmo pamatu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>No iepriekš minētā izriet, ka uz Komisijas rūpības pienākumu šajos abos pamatos ir norādīts dažādos kontekstos. Kamēr pirmajā pamatā šis pienākums ir skaidri kvalificēts kā tiesību norma, ar kuru piešķir tiesības privātpersonām, tikmēr ceturtajā pamatā tas drīzāk tiek uzlūkots par tiesību normas pārkāpuma smaguma vērtējuma kritēriju.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Tomēr, lai kāds arī būtu precīzākais formulējums un konteksts, manā ieskatā ir jāsecina, ka abos gadījumos runa ir par to, ka Komisija nav ievērojusi vienu un to pašu rūpības pienākumu, ko saprotam kā pienākumu pārbaudīt visus konkrētā gadījuma būtiskos apstākļus, uz kuriem tiek balstīts tās vērtējums. Proti, apelācijas sūdzību iesniedzējas savu apelācijas sūdzību pirmajā pamatā paskaidro, ka to replikas rakstā minētais rūpības pienākums esot bijis jāsaprot kā iestādes pienākuma, tai īstenojot savu kompetenci, ņemt vērā visus konkrētā gadījuma būtiskos apstākļus ekvivalents. Šā pienākuma neizpilde ir pamatā iebildumam, kas ir apelācijas sūdzību ceturtā pamata pirmās daļas priekšmets.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Vai šis pienākums ir uzskatāms par normu, ar kuru piešķir tiesības privātpersonām un kuras pārkāpšana var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību?</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">C.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par rūpības pienākuma kvalifikāciju</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">1.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Savienības ārpuslīgumiskās atbildības nosacījums par pietiekami būtisku tiesību normas, ar kuru piešķir tiesības privātpersonām, pārkāpumu</HT></TXT></NP></TI></TITLE><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">a)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Šā nosacījuma divas sastāvdaļas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>No Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās ir atkarīga no triju nosacījumu izpildes, proti, pirmkārt, no pietiekami būtiska tādas tiesību normas, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, pārkāpuma esamības (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>pirmais nosacījums<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>), otrkārt, no kaitējuma īstuma un, treškārt, no cēloņsakarības esamības starp pienākuma, kāds ir noteikts rīcības veicējam, pārkāpumu un skarto personu ciesto kaitējumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0023"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0032">32.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Šo nosacījumu kumulatīvais raksturs nozīmē, ka gadījumā, ja kāds no tiem nav izpildīts, Savienības ārpuslīgumiskā atbildība nevar iestāties<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0024"><P>Šajā nozīmē skat. rīkojumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20200312">2020. gada 12. marts</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">EMB Consulting</HT> u.c./ECB</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑571/19 P</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:208">EU:C:2020:208</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Tieši šā iemesla dēļ šajā lietā Vispārējā tiesa, konstatējot, ka Komisijas pieļautā kļūda ATAD klasifikācijā nav pietiekami būtisks tiesību normas pārkāpums, ir secinājusi, ka Savienības ārpuslīgumiskā atbildība nav iestājusies, un līdz ar to nav analizējusi citus ar šo atbildību saistītos nosacījumus.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Gan apelācijas sūdzībās, gan šajos secinājumos ir runa par pirmo nosacījumu.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="10"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Šim nosacījumam ir divas atsevišķas daļas, no kurām pirmā attiecas uz normas, kuras pārkāpums var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>), raksturu, bet otra uz pārkāptās tiesību normas pārkāpuma smagumu (<QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>pietiekami būtisks pārkāpums<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>). Abas šīs daļas ir pirmā nosacījuma divi kumulatīvi apakšnosacījumi, un tas nozīmē, ka pirmais nosacījums nav izpildīts, ja viena no tām nav izpildīta.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">b)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Pirmā nosacījuma centrālo sastāvdaļu – jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/> – Tiesa ir pārņēmusi savā judikatūrā par dalībvalstu atbildību par Savienības tiesību pārkāpumiem<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0025"><P>Molinier, J., un Lotarski, J., <HT TYPE="ITALIC">Droit du contentieux de l’Union européenne</HT>, 4. izdevums, LGDJ Lextenso, Parīze, 2012, 229. lpp.</P></NOTE>. Aizstājot citkārt lietoto jēdzienu, proti, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>augstāka juridiskā spēka tiesību norma, kas aizsargā privātpersonas<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>, Tiesa ir nostiprinājusi paralēlisma principu starp Savienības atbildību, no vienas puses, un valsts atbildību, no otras puses, par privātpersonām nodarīto kaitējumu Savienības tiesību pārkāpuma dēļ<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0026"><P>Molinier, J., un Lotarski, J., minēts iepriekš, 229. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Konkrētāk, spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Bergaderm</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Goupil</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0027"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000704">2000. gada 4. jūlijs</DATE> (<NO.CASE>C‑352/98 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:361">EU:C:2000:361</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa, atsaucoties uz spriedumu <HT TYPE="ITALIC">Brasserie du pêcheur</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Factortame</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0028"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19960305">1996. gada 5. marts</DATE> (<NO.CASE>C‑46/93 un C‑48/93</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1996:79">EU:C:1996:79</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ir nospriedusi, ka valsts atbildības par privātpersonām nodarīto kaitējumu Kopienas tiesību pārkāpuma dēļ iestāšanās nosacījumi, nepastāvot īpašam pamatojumam, nedrīkst atšķirties no nosacījumiem, kas reglamentē Savienības atbildību salīdzināmos apstākļos<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0029"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20000704">2000. gada 4. jūlijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bergaderm</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Goupil</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑352/98 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2000:361">EU:C:2000:361</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0041">41.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Tādējādi no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka Savienības ārpuslīgumiskā atbildība var iestāties nevis jebkura pietiekami būtiska Savienības tiesību normas pārkāpuma dēļ, bet tikai gadījumā, ja ir noticis pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru tiek piešķirtas tiesības privātpersonām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0030"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170530">2017. gada 30. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Safa Nicu Sepahan</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑45/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:402">EU:C:2017:402</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0029">29.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>Kā to paskaidro Tiesa, šā ierobežojuma mērķis, neskarot piemērojamās tiesību normas attiecībā uz Savienības tiesību akta likumības novērtēšanu, ir šīs atbildības iestāšanos sašaurināt tikai līdz situācijām, kurās Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru prettiesiskā rīcība ir radījusi kaitējumu privātpersonai, aizskarot tās intereses, kas ir konkrēti aizsargātas ar Savienības tiesībām<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0031"><P>Spriedums, 2021. gada 25. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dalli</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑615/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:133">EU:C:2021:133</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0128">128.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>Tomēr Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrā jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> tiek interpretēts plaši<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0032"><P>Molinier, J., un Lotarski, J., minēts iepriekš, 229. lpp.</P></NOTE>. Šādi ir tikuši kvalificēti principi, kas nodrošina personas pamattiesību aizsardzību, piemēram, vienlīdzīgas attieksmes starp uzņēmumiem, lēmumu<?PAGE NO="11"?> atpakaļvērsta spēka aizlieguma, samērīguma, tiesiskās paļāvības un privātās un ģimenes dzīves neaizskaramības principi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0033"><P>Blumann, C., un Dubouis, L., <HT TYPE="ITALIC">Droit institutionnel de l’Union européenne</HT>, 6. izdevums, LexisNexis, Parīze, 2016, 748. un 750. lpp. Skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19920519">1992. gada 19. maijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Mulder</HT> u.c./Padome un Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑104/89 un C‑37/90</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1992:217">EU:C:1992:217</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0015">15.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20011206">2001. gada 6. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Emesa Sugar</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑43/98</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2001:279">EU:T:2001:279</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0064">64.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150909">2015. gada 9. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Pérez Gutiérrez</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑168/14</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:607">EU:T:2015:607</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Vienīgi izteikti procesuālās normas vai normas par kompetenču sadalījumu netiek uzskatītas par tādām, kas vērstas uz privātpersonu aizsardzību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0034"><P>Blumann, C., un Dubouis, L., minēts iepriekš, 748. lpp. Šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20120419">2012. gada 19. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Artegodan</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑221/10 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:216">EU:C:2012:216</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0081">81.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0103">103.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201006">2020. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Refah Kargaran</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑134/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:793">EU:C:2020:793</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un 2021. gada 25. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dalli</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑615/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2021:133">EU:C:2021:133</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0056">56.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0063">63.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="4"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">c)</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Jēdziens <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>pietiekami būtisks tiesību normas pārkāpums<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Judikatūrā attiecībā uz pirmā nosacījuma otro daļu Tiesa ir precizējusi, ka tādas tiesību normas pietiekami būtisks pārkāpums, ar kuru piešķir tiesības privātpersonām, ir pierādīts, ja no tā izriet, ka attiecīgā iestāde acīmredzami un būtiski nav ievērojusi savas novērtējuma brīvības robežas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0035"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumu, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20040323">2004. gada 23. marts</DATE>, <NAME.CASE>Ombuds/<HT TYPE="ITALIC">Lamberts</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑234/02 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2004:174">EU:C:2004:174</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0049">49.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Šajā ziņā vērā ņemamie faktori tostarp ir risināmo situāciju sarežģītība, pārkāptās tiesību normas skaidrības un precizitātes pakāpe, kā arī novērtējuma brīvības, kas ar pārkāpto tiesību normu ir atstāta Savienības iestādei, apjoms<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0036"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0033">33.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>. Runājot par šo pēdējo faktoru, gadījumā, ja kādai Savienības iestādei vai struktūrai ir piešķirta novērtējuma brīvība, vienīgi tad, ja attiecīgā struktūra ir acīmredzami un būtiski pārkāpusi šai brīvībai noteiktās robežas, var tikt konstatēts pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0037"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20170404">2017. gada 4. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE>Ombuds/<HT TYPE="ITALIC">Staelen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:256">EU:C:2017:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Katrā ziņā, vispārīgi runājot, Savienības ārpuslīgumiskā atbildība var iestāties tikai tad, ja tiek konstatēts, ka ierasti uzmanīga un rūpīga iestāde līdzīgos apstākļos šādu nelikumību nebūtu pieļāvusi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0038"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0043">43.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">2.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par to normu raksturu, kuras izriet no labas pārvaldības principa</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzību iesniedzēju celtās prasības par zaudējumu atlīdzību un to apelācijas sūdzības attiecas uz iestādes pienākumu ņemt vērā visus faktorus un nozīmīgos apstākļus, tai īstenojot savas pilnvaras, un šis pienākums apelācijas sūdzību iesniedzēju ieskatā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>automātiski<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> ir saistīts ar labas pārvaldības principam raksturīgo rūpības pienākumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Šis princips (vai tiesības) ir nostiprināts Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>Harta<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/>) 41. pantā. Ja – lai kādu normu uzskatītu par tādu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām, – izšķiroša nozīme būtu tam, ka tā kalpo privātpersonu, kuras ir īpaši aizsargātas ar Savienības tiesībām, interešu aizsardzībai, šīs normas nostiprināšana par Hartā atzītām pamattiesībām izbeigtu diskusiju par tās raksturu. Taču šajā gadījumā tas tā nav<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0039"><P>Par sekām, kuras izriet no tiesību uz labu pārvaldību iekļaušanas Hartā, skat. Jacqué, J.‑P., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>Le droit à une bonne administration dans la charte des droits fondamentaux de l’Union européenne<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, <HT TYPE="ITALIC">Revue française d’administration publique</HT>, 137. un 138. sējums, Nr. 1–2, 2011, 79.–83. lpp.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Papildus ierastajam jautājumam par kāda Hartas noteikuma klasificēšanu kā tādu, kas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>nostiprina tiesības vai principu<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/>, no Tiesas judikatūras skaidri izriet, ka tādu noteiktu tiesību kā tās, kas izriet no Hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunktā skaidri minētā iestādes pienākuma<?PAGE NO="12"?> pamatot savus lēmumus, pārkāpums ne vienmēr var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0040"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190910">2019. gada 10. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">HTTS</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑123/18 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2019:694">EU:C:2019:694</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0103">103.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20201006">2020. gada 6. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bank Refah Kargaran</HT>/Padome</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑134/19 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2020:793">EU:C:2020:793</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0061">61.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0062">62.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tādējādi šķiet, ka pati Tiesa neuzskata šādu nostiprināšanu Hartā par noteicošu, lai tiesības uz labu pārvaldību klasificētu kā tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām. Proti, ikkatrs iestādes pienākums nevar automātiski radīt subjektīvas tiesības privātpersonām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Šajā ziņā Vispārējā tiesa uzskata, ka tiesības uz labu pārvaldību pašas par sevi nepiešķir tiesības privātpersonām, izņemot, ja tās ir uzskatāmas par tādu konkrētu tiesību izpausmi kā tiesības uz objektīvu, godīgu un pieņemamā termiņā veiktu lietas izskatīšanu, tiesības tikt uzklausītam, tiesības piekļūt lietas materiāliem un tiesības uz nolēmumu pamatojumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0041"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161129">2016. gada 29. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">T &amp; L Sugars</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Sidul Açúcares</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑279/11</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:683">EU:T:2016:683</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0060">60.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tādu konkrētu tiesību skaitā varētu būt tiesības, kuras atbilst iestādes rūpības pienākumam, ko saprot kā kompetentās iestādes pienākumu rūpīgi un objektīvi izvērtēt visus lietas būtiskos apstākļus, un kuras Tiesa tostarp nostiprinājusi spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Technische Universität München</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0042"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19911121">1991. gada 21. novembris</DATE> (<NO.CASE>C‑269/90</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1991:438">EU:C:1991:438</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0014">14.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tomēr šajā spriedumā Tiesa nav atzinusi, ka šā pienākuma neizpilde varētu izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Šajā ziņā Tiesa spriedumā <HT TYPE="ITALIC">Masdar (UK)</HT>/Komisija<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0043"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081216">2008. gada 16. decembris</DATE> (<NO.CASE>C‑47/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:726">EU:C:2008:726</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> ir nospriedusi, ka Savienības iestādei var rasties ārpuslīgumiskā atbildība par prettiesisku rīcību, ja tā nerīkojas ar visu atbilstīgo rūpību un tādējādi nodara kaitējumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0044"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081216">2008. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Masdar (UK)</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑47/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:726">EU:C:2008:726</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0091">91.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Tiesa ir atzinusi, ka šis rūpības pienākums ir raksturīgs labas pārvaldības principam, tas vispārējā veidā attiecas uz Savienības iestādes rīcību attiecībās ar sabiedrību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0045"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081216">2008. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Masdar (UK)</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑47/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:726">EU:C:2008:726</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0092">92.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> un tas nozīmē, ka Savienības iestādei ir jārīkojas rūpīgi un piesardzīgi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0046"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20081216">2008. gada 16. decembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Masdar (UK)</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑47/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:726">EU:C:2008:726</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0093">93.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Tomēr Tiesas šajā spriedumā formulētie apsvērumi attiecās uz darbībām, kuras Komisija bija veikusi konkrētā kontekstā. Prasītājas prasība par zaudējumu atlīdzību bija formulēta saistībā ar līgumattiecībām starp Komisiju un tās līgumpartneri, no vienas puses, un šo līgumpartneri un prasītāju kā šā līgumpartnera apakšuzņēmēju, no otras puses. Šī prasība tostarp bija pamatota ar apgalvojumiem, ka Komisijai, īstenojot savas tiesības apturēt līguma izpildi līgumpartnera pieļauto pārkāpumu gadījumos, esot bijusi jāizrāda pienācīga rūpība, lai pārliecinātos, ka tā nekaitē apakšuzņēmējam. Papildus tam, ka Tiesa nepiekrita apelācijas sūdzības iesniedzējas viedoklim par pienākuma ievērot pienācīgu rūpību saturu konkrētajā lietā, ir jāuzsver, ka šajā spriedumā rūpības pienākumu Tiesa nekvalificēja kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Šķiet, ka šāda kvalifikācija vairāk tiek izmantota Vispārējās tiesas judikatūrā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0047"><P>Skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19950918">1995. gada 18. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nölle</HT>/Padome un Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑167/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1995:169">EU:T:1995:169</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150429">2015. gada 29. aprīlis</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Staelen</HT>/Ombuds</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑217/11</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:238">EU:T:2015:238</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0088">88.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190606">2019. gada 6. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dalli</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑399/17</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:384">EU:T:2019:384</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Lai gan atsevišķos spriedumos ir sarežģīti sniegt atbildi uz jautājumu, vai rūpības pienākums tiek uztverts kā pārkāptā tiesību norma vai kā citas tiesību normas pārkāpuma smaguma vērtējuma<?PAGE NO="13"?> kritērijs<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0048"><P>Šajā nozīmē skat. it īpaši spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="19950918">1995. gada 18. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Nölle</HT>/Padome un Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑167/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:1995:169">EU:T:1995:169</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0075">75.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0076">76.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), kā arī 2015. gada 15. janvāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Ziegler</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Ziegler Relocation</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑539/12 un T‑150/13</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:15">EU:T:2015:15</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>), kuros Vispārējā tiesa tomēr ir secinājusi, ka rūpības pienākumam (kas šajos spriedumos ir izteikts attiecīgi kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>rūpības princips<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> un <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>pienākums ievērot pienācīgu rūpību<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/>) ir aizsargājošs raksturs, kas, šķiet, ir skaidra norāde uz domu par normu, ar kuru piešķir tiesības privātpersonām.</P></NOTE>, tas tomēr nemaina to, ka citos spriedumos šī tiesa ir skaidri secinājusi, ka rūpības pienākums vai pat labas pārvaldības princips ir jākvalificē kā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0039" REF.END="QE0039"/>tiesību norma, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām<QUOT.END REF.START="QS0039" CODE="201D" ID="QE0039"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0049"><P>Šajā nozīmē skat. spriedumus, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20130916">2013. gada 16. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">ATC</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑333/10</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2013:451">EU:T:2013:451</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0093">93.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20161129">2016. gada 29. novembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">T &amp; L Sugars</HT> un <HT TYPE="ITALIC">Sidul Açúcares</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑103/12</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2016:682">EU:T:2016:682</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0067">67.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0068">68.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>); 2018. gada 28. februāris, <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Vakakis kai Synergates</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑292/15</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2018:103">EU:T:2018:103</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0085">85.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>), un <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20190606">2019. gada 6. jūnijs</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Dalli</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑399/17</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2019:384">EU:T:2019:384</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0059">59.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Tomēr ir grūti runāt par skaidru un nepārprotamu šā pienākuma kvalifikāciju. Pati Vispārējā tiesa atzīst, ka rūpības pienākums var tikt ņemts vērā nevis kā tiesību norma, ar kuru tiek piešķirtas tiesības privātpersonām, bet gan kā viens no kritērijiem, lai secinātu, ka iestādes pieļautais pārkāpums vai kļūda ir pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums, kas tādējādi tiek izmantots, lai <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0040" REF.END="QE0040"/>raksturotu<QUOT.END REF.START="QS0040" CODE="201D" ID="QE0040"/> cita principa vai Savienības tiesību normas pārkāpumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0050"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20150923">2015. gada 23. septembris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schroeder</HT>/Padome un Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑205/14</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:673">EU:T:2015:673</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR> un tajā minētā judikatūra).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Katrā ziņā rūpības pienākuma kvalificēšana par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0041" REF.END="QE0041"/>tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām<QUOT.END REF.START="QS0041" CODE="201D" ID="QE0041"/>, nebūt nav acīmredzama. Šādas kvalificēšanas pārāk elastīgo pieeju skaidri ir kritizējis ģenerāladvokāts N. Vāls [<HT TYPE="ITALIC">N. Wahl</HT>] secinājumos lietā Ombuds/<HT TYPE="ITALIC">Staelen</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0051"><P>Ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Ombuds/<HT TYPE="ITALIC">Staelen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:823">EU:C:2016:823</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0047">47.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>. Viņš norādīja, ka šaubās par sniedzamo atbildi uz jautājumu, proti, vai tiesību uz labu pārvaldību pārkāpums ir pamats kompensācijai<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0052"><P>Ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Ombuds/<HT TYPE="ITALIC">Staelen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:823">EU:C:2016:823</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0001">1.</REF.NP.ECR> un <REF.NP.ECR REF="NP0002">2.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, un atzina, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0042" REF.END="QE0042"/>jautājums par to, vai konkrētā gadījumā šī [rūpības] principa ignorēšana ir saistīta ar privātpersonai piešķirto tiesību pārkāpumu, ir jautājums par apstākļiem<QUOT.END REF.START="QS0042" CODE="201D" ID="QE0042"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0053"><P>Ģenerāladvokāta N. Vāla secinājumi lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Ombuds/<HT TYPE="ITALIC">Staelen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2016:823">EU:C:2016:823</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0046">46.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>). Tā kā šajā lietā apelācijas kārtībā netika apstrīdēta Vispārējās tiesas veiktā kvalificēšana par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0043" REF.END="QE0043"/>tiesību normu, kuras mērķis ir piešķirt tiesības privātpersonām<QUOT.END REF.START="QS0043" CODE="201D" ID="QE0043"/>, Tiesa <DATE ISO="20170404">2017. gada 4. aprīļa</DATE> spriedumā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Ombuds/<HT TYPE="ITALIC">Staelen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:256">EU:C:2017:256</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>) šo jautājumu neizskatīja.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Es pievienojos šim secinājumam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0052"><NO.P>52.</NO.P><TXT>Pirmkārt, atgādināšu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0054"><P>Skat. šo secinājumu 37. punktā minēto judikatūru.</P></NOTE>, ka pirmā nosacījuma pirmās daļas mērķis ir ierobežot šīs atbildības iestāšanos tikai ar situācijām, kad Savienības iestāžu, struktūru, biroju un aģentūru prettiesiskā rīcība ir radījusi kaitējumu privātpersonai, apdraudot tās intereses, kuras tiek konkrēti aizsargātas ar Savienības tiesībām. Nesaskatu, kādu iemeslu dēļ šo konkrēto interešu vidū nevarētu būt privātpersonu intereses attiecībā uz to, lai iestāde to lietas izskatītu, ņemot vērā visus konkrētā gadījuma būtiskos apstākļus. Runa ir par privātpersonu tiesībām uz to, lai viņu situāciju iestāde neietekmētu patvaļīgi un abstrakti.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0053"><NO.P>53.</NO.P><TXT>Otrkārt, manā ieskatā ir neiespējami izvērtēt iestādes rūpības pienākumu abstrakti, neņemot vērā konkrēto situāciju. Savienības iestādes darbībām ir dažāds raksturs. Runājot par iestādes pienākumu ņemt vērā visus atbilstošos apstākļus, tas atšķiras atkarībā no tā, vai runa ir par izmeklēšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0055"><P>Kā lietā, kurā tika pasludināts <DATE ISO="20170404">2017. gada 4. aprīļa</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE>Ombuds/<HT TYPE="ITALIC">Staelen</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑337/15 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2017:256">EU:C:2017:256</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0037">37.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, līgumsaistību izpildi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0056"><P>Kā lietā, kurā tika pasludināts <DATE ISO="20081216">2008. gada 16. decembra</DATE> spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Masdar (UK)</HT>/Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑47/07 P</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2008:726">EU:C:2008:726</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0093">93.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, deleģēto aktu un īstenošanas aktu pieņemšanu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0057"><P>Tostarp tie, kas attiecas uz pasākumiem, kuri nosaka tiesību akta piemērošanas kārtību, uz pārvaldības pasākumiem vai uz tirdzniecības aizsardzības pasākumiem, atbilstoši klasifikācijai, ko piedāvā Durand, C.‑F., <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0044" REF.END="QE0044"/>Chapitre V. Typologie des interventions<QUOT.END REF.START="QS0044" CODE="201D" ID="QE0044"/>, no: Auby, J.‑B., un Dutheil de la Rochère, J. (red.), <HT TYPE="ITALIC">Traité de droit administratif européen</HT>, 2. izdevums, Bruylant, Brisele, 2014, 163. lpp.</P></NOTE> vai kādu<?PAGE NO="14"?> citu administratīvu procedūru, kuras rezultātā tiek ietekmēts privātpersonas tiesiskais stāvoklis. Lai gan visās šajās situācijās ir iespējams apgalvot, ka iestādei ir pienākums ņemt vērā visus būtiskos apstākļus, šim pienākumam katrā no tām tomēr būs konkrēts saturs, kas būs noteikts ar konkrētajā gadījumā piemērojamajām tiesību normām.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0054"><NO.P>54.</NO.P><TXT>Tādējādi rūpības pienākums, kas ir vispārējs Savienības iestādes pienākums, ir pienākums ar mainīgu saturu. Praksē katra iestādes iesaistīšanās veida gadījumā pirms visu atbilstošo apstākļu ņemšanas vērā ir jāanalizē iestādes pilnvaru apjoms un tās novērtējuma brīvība, kas ir noteikti konkrētajā gadījumā piemērojamajās tiesību normās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0055"><NO.P>55.</NO.P><TXT>Tas tā tostarp ir gadījumos, kad iestāde pieņem vispārpiemērojamus deleģētus vai īstenošanas aktus vai individuālus aktus. Šādā situācijā iestādes pienākuma ievērot pienācīgu rūpību apjomu nosaka konkrētajā gadījumā piemērojamās tiesību normas, kas nosaka iestādes pilnvaru apjomu un tās novērtējuma brīvību. Pamatojoties uz tiem, iestāde nosaka visus atbilstošos apstākļus, kas ir jāņem vērā. Nav iespējams veikt iestādes rūpības pienākuma analīzi, neņemot vērā konkrēto situāciju, ko reglamentē šīs tiesību normas. Tikai kombinācijā ar tām rūpības pienākums var veidot tiesību normu, ar kuru piešķir tiesības privātpersonām un kuras pārkāpšana var izraisīt Savienības ārpuslīgumisko atbildību<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0058"><P>Tomēr vēl ir nepieciešams, lai pastāvētu cēloņsakarība starp rūpības pienākuma pārkāpumu un šo noteikumu kļūdainu piemērošanu, kas ir radījusi kaitējumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="3"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="ITALIC">3.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Par rūpības pienākumu izskatāmajā lietā</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0056"><NO.P>56.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzību iesniedzējas prasību par zaudējumu atlīdzību pamatojumā atsaucas uz Vispārējās tiesas un Tiesas konstatēto spriedumos par tiesību akta atcelšanu. Tādēļ ir jāsaprot, ka tie ir balstīti uz Komisijas pienākuma neizpildi, ko Vispārējā tiesa un Tiesa ir konstatējusi spriedumos par tiesību akta atcelšanu. Runa tostarp ir par Vispārējās tiesas konstatēto<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0059"><P>Spriedums, <REF.DOC.ECR><DATE ISO="20151007">2015. gada 7. oktobris</DATE>, <NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Bilbaína de Alquitranes</HT> u.c./Komisija</NAME.CASE> (<NO.CASE>T‑689/13</NO.CASE>, nav publicēts, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:T:2015:767">EU:T:2015:767</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0030">30.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>, ka <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0045" REF.END="QE0045"/>[Komisija] nav izpildījusi savu pienākumu ņemt vērā visus būtiskos faktorus un apstākļus<QUOT.END REF.START="QS0045" CODE="201D" ID="QE0045"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0060"><P>Skat. prasības par zaudējumu atlīdzību lietā T‑639/18 51., 55., 58. un 59. punktu; prasību par zaudējumu atlīdzību lietās T‑635/18 un T‑638/18 42., 46., 49. un 50. punktu, kā arī prasības par zaudējumu atlīdzību lietā T‑645/18 42., 46., 47. un 48. punktu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0057"><NO.P>57.</NO.P><TXT>Šajā kontekstā no šo secinājumu 7. un 10. punktā minēto spriedumu par tiesību aktu atcelšanu daļām izriet, ka acīmredzamu kļūdu vērtējumā Komisija ir pieļāvusi, piemērojot īpašus vielu klasifikācijas noteikumus, kas ietverti Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 4.1.3.5.5. punktā. Šī kļūda, kas pieļauta, piemērojot konkrētu tiesību normu, izpaudusies apstāklī, ka ATAD klasifikācijas nolūkos nav pienācīgi ņemts vērā sešpadsmit PAO sastāvdaļu klātbūtnes līmenis tajā un to ķīmiskā iedarbība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0058"><NO.P>58.</NO.P><TXT>Tādēļ ir jāsecina, kā apelācijas sūdzību iesniedzējas pamatoti uz to norādījušas savās replikās Vispārējā tiesā, ka šajā lietā tiesību norma, ar kuru tām tikušas piešķirtas tiesības, ir Komisijas rūpības pienākums apvienojumā ar Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 4.1.3.5.5. punktā ietvertajiem vielu klasifikācijas noteikumiem. Tātad Komisijas rūpības pienākuma apjomu ir reglamentējuši Regulas Nr. 1272/2008 noteikumi.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="15"?><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">D.</HT></HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD"><HT TYPE="ITALIC">Par ceturtā pamata pirmo daļu</HT></HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0059"><NO.P>59.</NO.P><TXT>Apelācijas sūdzību iesniedzējas pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav analizējusi Komisijas rūpības pienākuma – kas tiek saprasts kā pienākums ņemt vērā visus atbilstošos apstākļus, īstenojot savas pilnvaras, – pārkāpuma smagumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0060"><NO.P>60.</NO.P><TXT>Šajā ziņā, protams, ir taisnība, ka pārsūdzētajos spriedumos Vispārējā tiesa nav tieši analizējusi šo jautājumu. Proti, Vispārējā tiesa lēma noraidīt argumentu, kas bija pamatots ar šā pienākuma pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0061"><NO.P>61.</NO.P><TXT>Tomēr, kā izriet no šo secinājumu 55. punkta, pienākuma ievērot pienācīgu rūpību pārkāpuma smagumu nav iespējams analizēt abstrakti, neņemot vērā piemērojamās tiesību normas. Turklāt manā ieskatā nav izslēgts, ka piemērojamo tiesību normu pārkāpuma smaguma analīze vienlaikus ir uzskatāma par rūpības pienākuma pārkāpuma smaguma analīzi šo normu piemērošanas procesā. Tā tas būtu gadījumā, ja šāda analīze tiktu attiecināta uz vienādas nozīmes apstākļiem saistībā ar katru pārkāpumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0062"><NO.P>62.</NO.P><TXT>Manā ieskatā tā tas ir izskatāmajā lietā. Vispārējā tiesa nav apšaubījusi spriedumos par tiesību aktu atcelšanu izdarītos secinājumus, saskaņā ar kuriem apstrīdētā akta prettiesiskums bijis saistīts ar Komisijas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, kas izpaudusies kā visu būtisko faktoru un apstākļu neņemšana vērā, veicot ATAD klasifikāciju. Vispārējās tiesas argumentācijā, kas veltīta Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 4.1.3.5.5. punktam, ir izklāstīti iemesli, kuru dēļ šī kļūda ir tikusi pieļauta, proti, kāpēc netika ņemti vērā citi būtiski apstākļi bez tiem, kuri tieši minēti šajā punktā. Analīze, kas tieši attiecas uz Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 4.1.3.5.5. punktu, manā ieskatā automātiski ir attiecināma arī uz Komisijas rūpības pienākumu, piemērojot šo normu. Proti, skaidrības trūkums un grūtības interpretēt Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma noteikumus saistībā ar citu faktoru, nevis to, kas skaidri paredzēti, ņemšanu vērā, piemērojot Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 4.1.3.5.5. punktu, ir divi atbilstoši apstākļi gan attiecībā uz šā punkta, gan rūpības pienākuma pārkāpumu tā piemērošanas ietvaros. Šie apstākļi veido vienu un to pašu trūkumu, kas ir pamatā katram no šiem pārkāpumiem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0063"><NO.P>63.</NO.P><TXT>Tādējādi manā ieskatā Vispārējā tiesa, neraugoties uz tās iepriekš lemto noraidīt argumentu, kas balstīts uz rūpības pienākuma pārkāpumu, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0046" REF.END="QE0046"/>pakārtoti<QUOT.END REF.START="QS0046" CODE="201D" ID="QE0046"/> ir nospriedusi<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0061"><P>Attiecīgi pirmā, otrā, trešā un ceturtā pārsūdzētā sprieduma 114., 115., 112. un 115. punkts.</P></NOTE>, ka tās konstatētais par pietiekami būtiska summēšanas metodes pārkāpuma neesamību to pašu iemeslu dēļ ir attiecināms arī uz rūpības pienākuma pārkāpumu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0062"><P>Šajā kontekstā uzskatu, ka apelācijas sūdzību pirmais pamats ir neefektīvs. Proti, pat pieņemot, ka Vispārējā tiesa būtu pieļāvusi tiesību kļūdu, noraidot apelācijas sūdzību iesniedzēju argumentu, kas balstīts uz rūpības pienākumu, šis arguments galu galā ir ticis ņemts vērā tās analīzē, jo analīze, kas veikta attiecībā uz Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 4.1.3.5.5. punktu, ir attiecināma arī uz rūpības pienākumu.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0064"><NO.P>64.</NO.P><TXT>Tomēr ir jāizvērtē, vai Vispārējās tiesas vērtējums par kļūdas, kas pieļauta, piemērojot Regulas Nr. 1272/2008 I pielikuma 4.1.3.5.5. punktu, attaisnojamo raksturu ir pareizs. Šis jautājums ir aplūkots ceturtā pamata otrajā daļā, kura nav šo secinājumu priekšmets.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0065"><NO.P>65.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka ceturtā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><?PAGE NO="16"?><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P><HT TYPE="BOLD">VII.</HT></NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0066"><NO.P>66.</NO.P><TXT>Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai noraidīt apelācijas sūdzību ceturtā pamata pirmo daļu.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>