(1)

Francija 2016. gada 8. decembra vēstulē lūdza Savienību pilnvarot to risināt sarunas par divpusēju nolīgumu ar Alžīriju jautājumos, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās un komerclietās. Mērķis bija modernizēt un konsolidēt trīs 1962., 1964. un 1980. gada divpusējos nolīgumus, kas pašlaik ir spēkā.

(2)

Francija sniedza Komisijai informāciju, ka, ņemot vērā Francijas un Alžīrijas īpašās ekonomiskās, kultūras, vēsturiskās, sociālās un politiskās saiknes, tā ir īpaši ieinteresēta risināt sarunas par divpusēju nolīgumu ar Alžīriju, kura projekts ir nosūtīts Komisijai.

(3)

Konkrēti, Francija sniedza datus par lielo skaitu Alžīrijas pilsoņu, kas dzīvo Francijas teritorijā, un lielo skaitu Francijas pilsoņu, kas dzīvo Alžīrijā, kā arī par to, cik īpaša nozīme ir tirdzniecības sakariem starp abām valstīm.

(4)

Savienības un Alžīrijas attiecību pamatā ir Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu Nolīgums, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Alžīrijas Tautas Demokrātisko Republiku, no otras puses (2) (“Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums”), kurš stājās spēkā 2005. gadā. Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums veido tiesisko regulējumu, kas reglamentē pušu attiecības ekonomikas, tirdzniecības, politikas, sociālajā un kultūras jomā.

(5)

Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma 85. pants nosaka, ka sadarbība juridiskajā jomā un tiesu iestāžu sadarbība ir būtiska un nepieciešama papildus citām Savienības un Alžīrijas sadarbības formām, ko paredz Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīgums, un ka šāda sadarbība vajadzības gadījumā var ietvert sarunas par nolīgumiem minētajās jomās.

(6)

Savienības attiecības ar trešām valstīm jautājumos, kas saistīti ar tiesu iestāžu sadarbību civillietās un komerclietās, balstās uz tiesisko regulējumu, ko izstrādājusi Hāgas Starptautisko privāttiesību konference (“HCCH”) saskaņā ar multilaterālisma principu. Tomēr Alžīrija nav HCCH dalībniece un līdz šim ir atteikusies pievienoties tās pamatkonvencijām.

(7)

Lai gan Alžīrija nav HCCH dalībniece un nav pievienojusies tās pamatkonvencijām, šķiet, ka nolīguma projekta pamatā lielā mērā ir sistēma, kas izveidota ar Hāgas konvencijām, un Savienības tiesību akti, kas pieņemti par tiem pašiem jautājumiem.

(8)

Atsevišķi jautājumi, uz kuriem attiecas Francijas un Alžīrijas nolīguma projekts, ietekmē attiecīgo Savienības acquis par ģimenes tiesību jautājumiem. Līdz ar to jautājumi, uz kuriem attiecas šādas starptautiskās saistības, ietilpst Savienības ekskluzīvajā ārējā kompetencē. Dalībvalstis var risināt sarunas par šādām saistībām vai uzņemties tās tikai tad, ja Savienības likumdevējs tās ir pilnvarojis to darīt, kā paredzēts Līguma par Eiropas Savienības darbību (LESD) 2. panta 1. punktā, saskaņā ar LESD 81. panta 3. punktā minēto likumdošanas procedūru.

(9)

Tā kā Savienībai ir kompetence lielākajā daļā jautājumu, kas jārisina nolīguma projektā starp Franciju un Alžīriju, Francijai būtu regulāri jāziņo Komisijai par divpusējo nolīgumu. Gan Francija, gan Komisija regulāri informēs Padomi par notikumu attīstību.

(10)

Nekas neliecina, ka gaidāmais nolīgums starp Franciju un Alžīriju noteikti negatīvi ietekmētu Savienības acquis. Tomēr ir lietderīgi paredzēt sarunu vadlīnijas, lai līdz minimumam samazinātu šādas negatīvas ietekmes risku.

(11)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 21 par Apvienotās Karalistes un Īrijas nostāju saistībā ar brīvības, drošības un tiesiskuma telpu, kas pievienots Līgumam par Eiropas Savienību (LES) un LESD, un neskarot minētā protokola 4. pantu, Īrija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un šis lēmums tai nav saistošs un nav jāpiemēro.

(12)

Saskaņā ar 1. un 2. pantu Protokolā Nr. 22 par Dānijas nostāju, kas pievienots LES un LESD, Dānija nepiedalās šā lēmuma pieņemšanā, un Dānijai šis lēmums nav saistošs un nav jāpiemēro,

a)

Francija informē Alžīriju, ka Komisija var piedalīties sarunās kā novērotāja un ka Komisija tiks informēta par sarunu dažādajos posmos panākto progresu un rezultātiem;

b)

Francija mudina Alžīriju apsvērt pievienošanos galvenajām konvencijām par ģimenes tiesību jautājumiem, ko izstrādājusi Hāgas Starptautisko privāttiesību konference (“Hāgas konvencijas”), un sākt to vispiemērotāko līdzekļu analīzi, ar kuriem novērš šķēršļus, kuru dēļ Alžīrija nav varējusi pievienoties Hāgas konvencijām;

c)

Francija informē Alžīriju, ka pēc sarunu noslēgšanas ir vajadzīga Padomes pilnvarojums, lai Francija varētu noslēgt nolīgumu;

d)

Francija informē Alžīriju, ka Padomes pilnvarojums noslēgt nolīgumu pēc Komisijas priekšlikuma var paredzēt, ka nolīgumam var būt ierobežots termiņš – ar iespēju Padomes lēmumā par nolīguma noslēgšanu norādīt klusējot izteiktas pagarināšanas sistēmu;

e)

nolīgumā iekļauj noteikumu, kas paredz nolīguma pilnīgu vai daļēju denonsēšanu vai attiecīgo nolīguma noteikumu tiešu aizstāšanu gadījumā, ja vēlāk tiek noslēgts nolīgums starp Savienību vai starp Savienību un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Alžīriju, no otras puses, vai ja Alžīrija pievienojas attiecīgajām Hāgas konvencijām;

f)

nolīgumā iekļauj noteikumu par to, ka jebkuru lēmumu, kas saskaņā ar šo nolīgumu atzīts Francijā, pēc tam nevar cirkulēt citās dalībvalstīs saskaņā ar Savienības tiesību aktiem;

g)

nolīguma noteikumi atbilst attiecīgajam Savienības acquis un attiecīgajām Hāgas konvencijām;

h)

Francija informē Alžīriju, ka atkarībā no sarunu attīstības pienācīgā laikā var būt vajadzīgas citas sarunu vadlīnijas.