(1)

Taisnīgas nodokļu uzlikšanas nodrošināšana iekšējā tirgū un kapitāla tirgu savienības (KTS) pareizas darbības nodrošināšana ir vienas no galvenajām Savienības politiskajām prioritātēm. Minētajā kontekstā ir ļoti svarīgi novērst šķēršļus pārrobežu ieguldījumiem, vienlaikus apkarojot krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu. Šādi šķēršļi pastāv, piemēram, gadījumos, kad procedūras, saskaņā ar kurām piemēro atvieglojumus ienākumu izcelsmes vietā ieturētiem pārmērīgiem nodokļiem par dividenžu vai procentu ienākumiem, kuri samaksāti nerezidentiem ieguldītājiem par publiski tirgotām akcijām vai obligācijām, ir neefektīvas un nesamērīgi apgrūtinošas. Turklāt dažos gadījumos pašreizējā sistēma ir izrādījusies neatbilstoša, lai novērstu atkārtotus krāpšanas nodokļu jomā, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanas riskus, par ko liecina daudzi gadījumi, kad izmantotas vairākas nodokļu atmaksas shēmas un krāpšana, kas saistīti ar dividenžu arbitrāžu vai dividenžu atdalīšanu (Cum/Cum un Cum/Ex). Tādēļ šīs direktīvas mērķis ir padarīt ieturējuma nodokļa procedūras efektīvākas, vienlaikus stiprinot tās pret krāpšanas nodokļu jomā un nodokļu sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas risku.

(2)

Lai dalībvalstīs stiprinātu spēju novērst un apkarot krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu, ko pašlaik mazina vispārējs uzticamas un savlaicīgas informācijas par ieguldītājiem trūkums, ir jāparedz iespēja izveidot tādu kopēju satvaru atvieglojumu piemērošanai pārmērīgiem ieturējuma nodokļiem par pārrobežu ieguldījumiem vērtspapīros, kas būtu noturīgs pret krāpšanas nodokļu jomā un nodokļu sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas risku. Ar minēto satvaru tiktu panākta konverģence starp dalībvalstīs piemērotajām dažādajām atvieglojumu procedūrām, vienlaikus nodrošinot vērtspapīru emitentiem, ieturējuma nodokļa aģentiem, finanšu starpniekiem un dalībvalstīm pārredzamību un noteiktību attiecībā uz ieguldītāju identitāti. Minētajā nolūkā satvara piemērošanas vajadzībām būtu jāievieš automatizētas procedūras, tādas kā nodokļu rezidences apliecības digitalizācija gan procedūras, gan formas ziņā. Satvaram vajadzētu būt arī pietiekami elastīgam, lai pienācīgi ņemtu vērā dažādās dalībvalstīs piemērojamās atšķirīgās sistēmas, vienlaikus nodrošinot atbilstošus instrumentus cīņai pret nodokļu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu, lai mazinātu krāpšanas nodokļu jomā, izvairīšanās no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanas riskus. Minētajā sakarā ir jāņem vērā nodokļu iestāžu atšķirīgās pieejas atkarībā no spēkā esošās atvieglojumu sistēmas. Saskaņā ar atvieglojumu sistēmu ienākumu izcelsmes vietā nodokļu iestādes vajadzīgo informāciju par ieguldītājiem un maksājumu ķēdi var iegūt tikai pēc atvieglojuma piemērošanas. Turpretim, piemērojot atmaksas sistēmu, nodokļu iestādēm ir ļoti svarīgi iegūst atbilstošu informāciju pirms atvieglojuma piemērošanas, lai izvērtētu, vai atvieglojums būtu jāpiešķir. Abās atvieglojumu sistēmās ir paredzēti noteikumi par finanšu starpnieka atbildību nepamatota atvieglojuma gadījumā. Šī direktīva neierobežo dalībvalstu iespēju reglamentēt līdzekļus, ar kuriem sertificēti finanšu starpnieki atgūst visus izdevumus, kas rodas laikā, kad notiek pielāgošanās šīs direktīvas noteiktajiem pienākumiem vai to izpilde.

(3)

Ņemot vērā minētās atšķirības un arī proporcionalitātes principu, šīs direktīvas noteikumiem par sertificētu finanšu starpnieku valsts reģistriem un pienākumu sniegt informāciju nevajadzētu būt saistošiem dalībvalstīm, kurām ir visaptveroša atvieglojumu sistēma ienākumu izcelsmes vietā un kuru tirgus kapitalizācijas rādītājs ir mazāks par noteiktu robežvērtību, kā noteikts šajā direktīvā. Mērķis veicināt efektīvas un stabilas pārmērīga ieturējuma nodokļa atvieglojumu sistēmas visā vienotajā tirgū būtu uzskatāms par sasniegtu, ja dalībvalstis, kuras turpina piemērot savu valsts atvieglojumu sistēmu ienākumu izcelsmes vietā, atbilst abiem minētajiem kritērijiem, kā noteikts šajā direktīvā. Pirmkārt, tirgus kapitalizācijas kritērijs ir savstarpēji saistīts ar ekonomikas lielumu un dividenžu maksājumu iespējamo apmēru. Zema tirgus kapitalizācija nozīmē nelielus dividenžu sadales apjomus un līdz ar to mazāku nodokļu sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas risku. Ja dalībvalsts noteiktā laikposmā sasniedz vai pārsniedz tirgus kapitalizācijas rādītāja slieksni, būtu jāpiemēro un būtu jāturpina piemērot šīs direktīvas kopīgos noteikumus neatkarīgi no tā, vai jebkurā laikā pēc tam tās tirgus kapitalizācijas rādītājs samazinās zem minētā sliekšņa. Otrkārt, visaptverošas atvieglojumu sistēmas ienākumu izcelsmes vietā, kas ļauj vienkārši un efektīvi piemērot atbilstošo nodokļa likmi maksājuma brīdī, būtu jāuzskata par līdzvērtīgām šajā direktīvā noteiktajai atvieglojumu sistēmai ienākumu izcelsmes vietā. Abi minētie kritēriji kopā var nodrošināt to, ka ieguldītājiem iekšējā tirgū ir reāla piekļuve efektīvām ieturējuma nodokļa atvieglojumu procedūrām visās dalībvalstīs. Attiecībā uz dalībvalstīm, kurām ir salīdzinoši mazs akciju tirgus un kuru valsts atvieglojumu sistēma ienākumu izcelsmes vietā ir pietiekami efektīva, prasība veikt izmaiņas minētajās sistēmās netiktu uzskatīta par samērīgu. Turklāt, tā kā šīs direktīvas kopīgie noteikumi aptvertu gandrīz visu iekšējo tirgu, tiktu panākts atbilstošs konverģences līmenis.

(4)

Šī direktīva saskaņo ieguldītāju piekļuvi atvieglojumu sistēmām visās dalībvalstīs, paredzot kopēju atvieglojumu sistēmu ienākumu izcelsmes vietā un kopēju ātrās atmaksas sistēmu, vienlaikus atstājot dalībvalstīm iespēju saglabāt savu valsts atvieglojumu sistēmu ienākumu izcelsmes vietā ar konkrētiem nosacījumiem un ņemot vērā dalībvalstu ekonomiskās attīstības atšķirības, un vienlaikus dalībvalstīs nodrošinot piekļuvi atvieglojumu sistēmām. Jebkurā gadījumā šajā direktīvā paredzētos instrumentus – atkarībā no riska izvērtēšanas kritērijiem – varētu piemērot attiecīgās dalībvalstis, kuras uzskata, ka ir lietderīgi, piemēram, stiprināt savus instrumentus cīņai pret krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu.

(5)

Lai valsts atvieglojumu sistēmu ienākumu izcelsmes vietā varētu uzskatīt par visaptverošu, tai būtu jāietver virkne konkrētu galveno iezīmju, kā noteikts šajā direktīvā. Tai būtu jānodrošina fiziskām personām vai subjektiem, kam ir tiesības uz šādu atvieglojumu, plaša piekļuve un būtu jānodrošina atvieglojums, ja nodokļu maksātājam ir tiesības uz to, izņemot gadījumā, kad atvieglojuma pieprasītājs nav sniedzis attiecīgās dalībvalsts prasīto informāciju. Principā prasītajai informācijai nevajadzētu pārsniegt 12., 13. vai 15. pantā minētos datus. Valsts atvieglojumu sistēmai ienākumu izcelsmes vietā būtu jānodrošina piekļuve gan tiešiem, gan netiešiem ieguldījumiem, un tai nevajadzētu radīt papildu šķēršļus ienākšanai tirgū, kas nav paredzēti 11. panta 2. punktā. Tādējādi gadījumos, kad nodokļu maksātājam ir tiesības uz atvieglojumu, valsts atvieglojumu sistēmai ienākumu izcelsmes vietā būtu ne tikai jānodrošina juridiska iespēja saņemt atvieglojumu, bet šāds atvieglojums arī būtu de facto jāpiešķir. Valsts atvieglojumu sistēmai ienākumu izcelsmes vietā nevajadzētu uzlikt papildu pienākumu, piemēram, paralēlu ziņošanas sistēmu. Dalībvalstij būtu jānosaka noteikumi par atbildību ieturējuma nodokļa ieņēmumu zaudējuma gadījumā un sankcijām, kas piemērojamas par tādu valsts tiesību normu pārkāpumiem, kuras attiecas uz minēto atvieglojumu sistēmu ienākumu izcelsmes vietā. Attiecībā uz tirgus kapitalizācijas rādītāja nosacījumu Eiropas Vērtspapīru un tirgu iestādei (EVTI) būtu jāsniedz dati, kas tiek prasīti saskaņā ar regulatīviem tehniskajiem standartiem. Ja dalībvalsts neatbilst vai vairs neatbilst vismaz vienam no abiem nosacījumiem attiecībā uz visaptverošu atvieglojumu sistēmu ienākumu izcelsmes vietā un tirgus kapitalizācijas rādītāja robežvērtību, tai savos tiesību aktos būtu jātransponē visi šīs direktīvas noteikumi.

(6)

Lai nodrošinātu proporcionālu pieeju, šai direktīvai būtu jāaptver pārmērīgu ieturējuma nodokļu atvieglojumu procedūras tikai tajās dalībvalstīs, kuras iekasē ieturējuma nodokli par naudas līdzekļiem vai akciju dividendēm ar dažādām likmēm atkarībā no konkrētā ieguldītāja nodokļu rezidences. Šādos gadījumos dalībvalstīm ir jānodrošina atvieglojums, ja situācijā, kurā būtu jāpiemēro zemāka likme, ir piemērota augstāka nodokļa likme. Dalībvalstīm vajadzētu būt arī iespējai īstenot līdzīgas procedūras attiecībā uz procentu maksājumiem nerezidentiem par publiski tirgotām obligācijām, lai uzlabotu attiecīgās atvieglojumu procedūras efektivitāti un nodrošinātu nodokļu maksātāju saistību augstāku izpildes līmeni. Uz dalībvalstīm, kurām nav vajadzīgas atvieglojumu procedūras attiecībā uz pārmērīgiem ieturējuma nodokļiem par dividendēm un procentiem, šajā direktīvā minētās procedūras neattiecas. Ja ir nepieciešams pārmērīgu ieturējuma nodokļu atvieglojums un lai nodrošinātu vienotu piekļuvi pārmērīgu ieturējuma nodokļu atvieglojumam, šai direktīvai būtu jāparedz kopēja atvieglojumu sistēma ienākumu izcelsmes vietā un ātrās atmaksas sistēma, kas būtu jāievieš dalībvalstīm.

(7)

Ņemot vērā to, ka ieguldītāji var atrasties jebkurā dalībvalstī, visās dalībvalstīs būtu jāpiemēro noteikumi par kopēju un digitālu nodokļu rezidences apliecību (e-TRC). Lai nodrošinātu, ka visiem Savienības nodokļu maksātājiem ir pieejams kopējs, piemērots un efektīvs pierādījums par to nodokļu rezidenci, dalībvalstīm būtu jāizmanto automatizētas procedūras nodokļu rezidences apliecību izdošanai nolūkā piemērot atvieglojumu sistēmu ienākumu izcelsmes vietā, visaptverošu atvieglojumu sistēmu ienākumu izcelsmes vietā, ātrās atmaksas sistēmu vai standarta atmaksas sistēmu, lai saņemtu atļauju piemērot atvieglojumu pārmērīgam ieturējuma nodoklim par dividendēm, kas samaksātas par publiski tirgotām akcijām, vai attiecīgā gadījumā procentiem, kas samaksāti par publiski tirgotām obligācijām. Turklāt e-TRC būtu jāizdod vienā un tai pašā atpazīstamā un pieņemamā digitālā formātā un ar tādu pašu saturu.

(8)

Lai varētu nodrošināt lielāku efektivitāti, e-TRC būtu jāaptver tā kalendārā gada vai fiskālā gada maksimālais laikposms – piemēram, fiskālais gads, kas aptver divus gadus, vai fiskālais gads, kas ir garāks par vienu kalendāro gadu –, uz kuru apliecība ir izdota un tai būtu jābūt derīgai, lai apliecinātu rezidences vietu aptvertajā laikposmā. Izdevējām dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pilnībā vai daļēji atcelt e-TRC spēkā esamību, ja nodokļu iestādēm ir pierādījumi, ka nodokļa maksātājs visā aptvertajā laikposmā vai tā daļā nav bijis izdevējas dalībvalsts rezidents. Lai varētu efektīvi identificēt Savienības subjektus, e-TRC būtu jāietver nodokļa maksātāja identifikācijas numurs vai, ja tāda nav – proti, ja attiecīgā dalībvalsts neizdod šādus numurus saviem nodokļu maksātājiem –, funkcionāls ekvivalents nodokļu vajadzībām. Turklāt, ja šādi dati ir e-TRC izdevējiestādes rīcībā, e-TRC būtu jāietver Eiropas vienotais identifikācijas numurs (EVIN) vai juridiskās personas identifikators (LEI), vai jebkāds juridiskas personas reģistrācijas numurs, kas ir derīgs visā aptvertajā laikposmā. Turklāt arī gadījumos, kad fiziskai personai nav nodokļu maksātāja identifikācijas numura, jo rezidences dalībvalsts neizdod šādus numurus saviem nodokļu maksātājiem, būtu jābūt iespējamam izmantot funkcionālu ekvivalentu nodokļu vajadzībām. Izmantotajiem identifikatoriem vajadzētu būt derīgiem visā aptvertajā laikposmā.

(9)

Attiecīgā gadījumā e-TRC būtu jāietver atsauce uz nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumu, saistībā ar kuru nodokļu maksātājs pieprasa, lai to uzskatītu par rezidentu nodokļu vajadzībām. Lai izcelsmes dalībvalsts atzītu e-TRC par derīgu rezidences apliecinājumu gadījumos, kad pārmērīga ieturējuma nodokļa atvieglojums tiek pieprasīts saskaņā ar nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līguma noteikumiem, ir būtiski, lai e-TRC būtu ietverta atsauce uz piemērojamo nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumu. Izdevējiestādei būtu jābūt iespējai konkrētajā e-TRC atsaukties uz vairāk nekā vienu piemērojamo nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumu. Lai gan e-TRC galvenokārt ir paredzēta ieturējuma nodokļa procedūru īstenošanai, tai varētu būt arī plašāka piemērošanas joma un to varētu izmantot arī, lai pierādītu rezidenci nodokļu vajadzībām. Ieturējuma nodokļa atvieglojumu piešķiršanas procedūras nolūkos e-TRC nevajadzētu ietvert nekādu papildu informāciju. Ja vien nemainās nodokļu maksātāja nodokļu rezidence, e-TRC ir paredzēts izdot tikai vienu reizi kalendārajā gadā vai vienu reizi fiskālajā gadā, pat ja viens un tas pats nodokļu maksātājs vairākkārt iegulda tajās pašās izcelsmes dalībvalstīs.

(10)

Lai sasniegtu mērķi efektīvāk piemērot pārmērīga ieturējuma nodokļa atvieglojumus, visā Savienībā būtu jāievieš kopējas procedūras, kas ļauj ātri iegūt skaidru un drošu informāciju par ieguldītāja identitāti, jo īpaši lielas ieguldītāju bāzes gadījumā, proti, attiecībā uz ieguldījumiem publiski tirgotos vērtspapīros, kad atsevišķu ieguldītāju identitātes noteikšana ir sarežģīta. Šādām procedūrām arī būtu jāļauj piemērot atbilstošo nodokļa likmi maksājuma veikšanas brīdī (atvieglojums ienākumu izcelsmes vietā) vai veikt jebkuras pārmaksātās nodokļa summas ātru atmaksu. Ņemot vērā to, ka pārrobežu ieguldījumi parasti ietver finanšu starpnieku maksājumu ķēdi, attiecīgajām procedūrām būtu arī jāļauj izsekot un identificēt starpnieku ķēdi un līdz ar to arī ienākumu plūsmu no vērtspapīru emitenta līdz reģistrētajam īpašniekam, kā arī iegūt informāciju par pamatā esošo ieguldītāju. Visizplatītākie ieguldījumu vienošanos veidi parasti ietver turētājbanku vai citu ieguldījumu sabiedrību, piemēram, brokeri, kas vērtspapīrus tur savā vārdā, pārstāvot pamatā esošo ieguldītāju. Šādās vienošanās par vērtspapīru reģistrēto īpašnieku tiktu uzskatīts pamatā esošais ieguldītājs. Tāpēc dalībvalstīm, kuras piemēro ieturējuma nodokli ienākumiem no vērtspapīriem un paredz pārmērīga ieturējuma nodokļa atvieglojumus, un kurās nav visaptverošas atvieglojumu sistēmas ienākumu izcelsmes vietā vai kurās tirgus kapitalizācijas rādītājs ir vienāds ar vai lielāks par šajā direktīvā noteikto robežvērtību, būtu jāizveido un jāuztur to finanšu starpnieku valsts reģistrs, kuriem ir būtiska loma attiecīgajā maksājumu ķēdē. Tiklīdz šādi finanšu starpnieki ir reģistrēti, tiem vajadzētu būt pienākumam paziņot tiem pieejamo informāciju par dividenžu vai attiecīgā gadījumā procentu maksājumiem, ko tie apstrādā. Būtu jāprasa tikai tāda informācija, kas ir būtiska, lai rekonstruētu maksājumu ķēdi, un līdz ar to noderīga, lai novērstu krāpšanas nodokļu jomā vai nodokļu sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas risku, un tikai tiktāl, ciktāl šāda informācija ir pieejama starpniekam ziņotājam. Dalībvalstis, kuras piemēro ieturējuma nodokli procentiem ar dažādām likmēm un kurām ir jāiesaistās līdzīgās atvieglojumu procedūrās, vai kurās ir ieviesta visaptveroša atvieglojumu sistēma ienākumu izcelsmes vietā attiecībā uz dividenžu maksājumiem un kuru tirgus kapitalizācijas rādītājs ir mazāks par šajā direktīvā noteikto robežvērtību, attiecīgā gadījumā arī varētu apsvērt iespēju izmantot izveidoto valstu reģistru.

(11)

Tā kā finanšu starpnieki, kas visbiežāk ir iesaistīti vērtspapīru maksājumu ķēdēs, ir lielas iestādes, kā definēts Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā (ES) Nr. 575/2013 (3), kā arī centrālie vērtspapīru depozitāriji, kuri sniedz ieturējuma nodokļa aģenta pakalpojumus, minētajiem subjektiem vajadzētu būt pienākumam pieprasīt, lai tās tiktu reģistrētas dalībvalstu valstu reģistros. Ja šādi subjekti darbojas ar filiāles vai filiāļu vai viena vai vairāku meitasuzņēmumu starpniecību jebkurā dalībvalstī, tiem būtu jāļauj izvēlēties izpildīt reģistrācijas pienākumu katrā izcelsmes dalībvalstī vai nu kā vienam sertificētam finanšu starpniekam grupas līmenī vai atsevišķas filiāles vai meitasuzņēmuma līmenī, vai, tos kombinējot. Arī citiem finanšu starpniekiem vajadzētu būt atļautam pēc saviem ieskatiem pieprasīt, lai tie tiktu reģistrēti dalībvalstu valstu reģistros. Abās situācijās – vai nu obligātas, vai brīvprātīgas reģistrācijas gadījumā – finanšu starpniekiem vajadzētu būt iespējai pieprasīt pašiem vai tikt pārstāvētiem ar citu finanšu starpnieku, kas ietilpst tajā pašā grupā un rīkojas to vārdā, lai līdz minimumam samazinātu administratīvo slogu un ietekmi uz to, kā tie vēlas tikt organizēti. Finanšu starpniekiem būtu jāpieprasa, lai tie tiktu reģistrēti, iesniedzot pieprasījumu Eiropas Sertificēto finanšu starpnieku portālā (turpmāk “Portāls”), kam būtu jākalpo par vienotu kontaktpunktu. Šādi pieprasījumi, izmantojot Portālu, būtu jānosūta attiecīgajām dalībvalstīm. Pēc tam dalībvalstīm būtu jālemj par reģistrācijas pieprasījumu. Tādēļ Portālam būtu jākalpo par instrumentu, kas atspoguļo dalībvalstu lēmumus attiecībā uz finanšu starpnieku reģistrāciju.

(12)

Šai direktīvai būtu jāparedz arī noteikumi par prasībām attiecībā uz reģistrāciju valstu reģistros, kā arī noteikumi par tās atteikšanu. Ja reģistrācijas pieprasījums tiek noraidīts, finanšu starpniekiem joprojām vajadzētu būt atļautam iesniegt citu pieprasījumu reģistrācijai vēlākā posmā, ja ir novērsti noraidīšanas iemesli. Tiklīdz finanšu starpnieki ir reģistrēti, tie būtu uzskatāmi par sertificētiem finanšu starpniekiem attiecīgajā dalībvalstī, un tiem būtu jāpiemēro sertificētu finanšu starpnieku pienākumi saskaņā ar šo direktīvu. Dalībvalstīm būtu jāatjaunina Portāls attiecībā uz sertificēta finanšu starpnieka reģistrāciju. Šai direktīvai būtu jāparedz arī noteikumi par sertificētu finanšu starpnieku izņemšanu no valstu reģistra vai iespējas pieprasīt atbrīvojumu liegšanu sertificētiem finanšu starpniekiem. Ja kāda dalībvalsts nolemj izņemt sertificētu finanšu starpnieku no reģistra, liedz sertificētam finanšu starpniekam iespēju pieprasīt atbrīvojumu vai noraida tā reģistrācijas pieprasījumu, minētajai dalībvalstij būtu atbilstoši jāatjaunina Portāls. Šādas atjaunināšanas mērķis ir ļaut dalībvalstīm izvērtēt veiktos pasākumus, piemēram, izņemšanu vai noraidīšanu un ņemt vērā minētos pasākumus saistībā ar jebkuru turpmāku tā paša finanšu starpnieka pieprasījumu reģistrēt to šo dalībvalstu valstu reģistrā. Uz skarto personu tiesībām un pienākumiem, tostarp uz jebkura tāda lēmuma pārsūdzības tiesībām, ko dalībvalsts pieņēmusi saistībā ar reģistrāciju tās valsts reģistrā un izņemšanu no tā, attiecas attiecīgās dalībvalsts tiesību akti.

(13)

Lai nodrošinātu lielāku pārredzamību attiecībā uz tā ieguldītāja identitāti un apstākļiem, kurš saņem dividenžu vai procentu maksājumu, un attiecībā uz maksājumu plūsmu no emitenta, sertificētiem finanšu starpniekiem vajadzīgā informācija būtu jāpaziņo saskaņā ar konkrētu grafiku. Šajā direktīvā būtu jāparedz divas ziņošanas iespējas: tiešā un netiešā ziņošana. Tiešās ziņošanas gadījumā sertificētam finanšu starpniekam būtu jāziņo tieši izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei. Netiešās ziņošanas gadījumā sertificētajiem finanšu starpniekiem vajadzīgā informācija būtu jāsniedz secīgā kārtībā visā vērtspapīru maksājumu ķēdē un attiecībā uz minēto sertificēto finanšu starpnieku stāvokli tajā vērtspapīru maksājumu ķēdē, kurā tie ietilpst. Rezultātā minētajai informācijai būtu jāsasniedz ieturējuma nodokļa aģentu vai izraudzītu sertificētu finanšu starpnieku, kas šo informāciju paziņo izcelsmes dalībvalsts kompetentajai iestādei. Paziņotajos datos būtu jāiekļauj informācija par attiecīgā ieguldītāja atbilstību, bet tai būtu jāaprobežojas ar to informāciju, kas ir pieejama sertificētajam finanšu starpniekam, kurš šos datus paziņo. Finanšu starpniekiem, kuriem nav pienākuma reģistrēties kā sertificētiem finanšu starpniekiem un kuri nav izvēlējušies reģistrēties kā tādi, nevajadzētu piemērot šajā direktīvā paredzētos ziņošanas pienākumus. Tomēr informācija par maksājumiem, ko apstrādā šādi starpnieki, kuri nav sertificēti finanšu starpnieki, joprojām ir būtiska, lai pienācīgi rekonstruētu maksājumu ķēdi pirms šajā direktīvā noteikto atvieglojumu sistēmu piemērošanas.

(14)

Lai nodrošinātu, ka maksājumu ķēdē nepastāv informācijas trūkums, un ļautu ieguldītājiem piekļūt atvieglojumu procedūrām, šai direktīvai būtu jāļauj sertificētam finanšu starpniekam – neatkarīgi no tā, vai minētais sertificētais finanšu starpnieks ir vai nav tieši iesaistīts konkrētā maksājumu ķēdē – uzņemties finanšu starpnieka lomu minētajā ķēdē. Tas nozīmē, ka sertificētais finanšu starpnieks nes atbildību un pienākumus saistībā ar informācijas ziņošanu un atvieglojumu sistēmu, ko tas nestu, ja tas būtu sertificēts finanšu starpnieks. Izmantojot minēto vienošanos starp finanšu starpniekiem, nodokļu iestādēm būtu iespējams iegūt visu vajadzīgo informāciju un efektīvi saskaņot informāciju visā maksājumu ķēdē, un ieguldītājiem būtu iespējams piekļūt atvieglojumu sistēmai pat gadījumos, kad ir iesaistīts finanšu starpnieks, kas nav reģistrēts dalībvalstī un kam nav saistoši šajā direktīvā noteiktie pienākumi.

(15)

Šai direktīvai nevajadzētu liegt sertificētiem finanšu starpniekiem iespēju izmantot ārpakalpojumus, lai veiktu uzdevumus, kas ir saistīti ar to pienākumu izpildi saskaņā ar šo direktīvu. Tāpēc sertificētam finanšu starpniekam vajadzētu būt atļautam izmantot trešās personas pakalpojumus, lai izpildītu attiecīgos pienākumus attiecībā uz ieturējuma nodokļa procedūrām. Jebkurā gadījumā par minētajiem pienākumiem būtu jāatbild tam sertificētajam finanšu starpniekam, kurš savu pienākumu izpildei ir izmantojis ārpakalpojumu.

(16)

Lai padarītu KTS iedarbīgāku un konkurētspējīgāku, būtu jāatvieglo un jāpaātrina procedūras atvieglojumu piemērošanai pārmērīgiem ieturējuma nodokļiem par ienākumiem no vērtspapīriem gadījumos, kad attiecīgie sertificētie finanšu starpnieki ir snieguši atbilstīgu informāciju, tostarp par ieguldītāja identitāti. Attiecīgie sertificētie finanšu starpnieki ir visi tie sertificētie finanšu starpnieki vērtspapīru maksājumu ķēdē, kuri atrodas starp ieguldītāju un vērtspapīru emitentu un kuriem varētu prasīt sniegt informāciju par maksājumiem, ko šajā ķēdē veic nesertificēti finanšu starpnieki. Ņemot vērā dažādās pieejas dalībvalstīs, būtu jāparedz divi procedūru veidi: pirmkārt, atvieglojumu sistēma ienākumu izcelsmes vietā gadījumos, kad atbilstīgo nodokļa likmi piemēro tiešā veidā ieturēšanas brīdī, un, otrkārt, ātrās atmaksas sistēma gadījumos, kad atmaksas pieprasījumu iesniedz sertificētais finanšu starpnieks un to apstrādā izcelsmes dalībvalsts nodokļu iestāde šajā direktīvā noteiktā termiņā. Ja šādi atmaksas pieprasījumi netiek apstrādāti minētajā termiņā, būtu jāpiemēro maksājuma kavējuma procenti, ja to paredz valstu noteikumi. Dalībvalstīm, kuras piemēro šīs direktīvas III nodaļu, vajadzētu būt iespējai ieviest atvieglojumu sistēmu ienākumu izcelsmes vietā vai ātrās atmaksas sistēmu, vai to kombināciju, nodrošinot, ka visiem ieguldītājiem ir pieejama vismaz viena sistēma saskaņā ar šīs direktīvas prasībām. Dalībvalstij, kas ir izvēlējusies šādu kombināciju, vajadzētu būt iespējai ierobežot vienas sistēmas izmantošanu, to atļaujot izmantot īpašos gadījumos, piemēram, zema riska gadījumos, ar nosacījumu, ka visos pārējos šīs direktīvas aptvertajos gadījumos joprojām ir pieejama otra sistēma. Tie, kas saņem maksājumus, kuri neietilpst šīs direktīvas darbības jomā, piemēram, dividendes no biržā kotētām sabiedrībām, ko izmaksā reģistrētiem īpašniekiem, kuri ir rezidenti nodokļu vajadzībām izcelsmes dalībvalstī, dividendes no biržas sarakstā neiekļautām sabiedrībām vai procentus gadījumos, kad dalībvalsts nav izvēlējusies piemērot šo direktīvu procentu maksājumiem, joprojām varētu būt tiesīgi pieprasīt pārmērīga ieturējuma nodokļa atvieglojumu saskaņā ar valsts atvieglojumu vai atmaksas sistēmu ienākumu izcelsmes vietā, ko piemēro šādiem maksājumiem atbilstošām procedūrām.

(17)

Ja šīs direktīvas attiecīgās prasības netiek ievērotas attiecībā uz maksājumiem, kuri ietilpst šīs direktīvas darbības jomā, vai ja attiecīgais ieguldītājs tā vēlas, dalībvalstīm kā atkāpšanās no šajā direktīvā noteiktajām paātrinātajām procedūrām būtu jāpiemēro pārmērīga ieturējuma nodokļa atvieglojumu procedūras, pamatojoties uz valstu standarta atmaksas sistēmu. Ieguldītājiem, kuriem ir tiesības uz atvieglojumu, vai to pilnvarotajiem pārstāvjiem vajadzētu būt iespējai pieprasīt dalībvalstī samaksāto pārmērīgo ieturējuma nodokli tikai tad, ja sertificētais finanšu starpnieks nav izmantojis atvieglojumu sistēmu ienākumu izcelsmes vietā vai ātrās atmaksas sistēmu.

(18)

Ja pastāv krāpšanas nodokļu jomā vai nodokļu sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas risks, dalībvalstīm pirms ātrās atmaksas pieprasījuma apstrādes vajadzētu būt iespējai īstenot krāpšanas apkarošanas pasākumus un veikt rūpīgu izmeklēšanu. Lai to izdarītu, dalībvalstīm vajadzētu būt tiesībām noteiktos apstākļos noraidīt atmaksas pieprasījumu. Minētajiem apstākļiem būtu jāiekļauj gadījumi, kad prasības šādam pieprasījumam nav izpildītas vai kad maksājumu ķēdi nav iespējams rekonstruēt. Būtu jāparedz arī iespēja noraidīt atmaksas pieprasījumu, ja dalībvalsts nolemj sākt pārbaudes procedūru vai nodokļu revīziju, pamatojoties uz riska izvērtēšanas kritērijiem. Minētās pārbaudes procedūras vai nodokļu revīziju būtu jāvar veikt jebkuros gadījumos, kuri identificēti kā tādi, kas rada krāpšanas nodokļu jomā vai nodokļu sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas risku.

(19)

Lai aizsargātu pārmērīgu ieturējuma nodokļu atvieglojumu sistēmas, dalībvalstīm, kas uztur valstu reģistru, būtu arī jāprasa, lai sertificēti finanšu starpnieki pārbaudītu to ieguldītāju atbilstību, kuri vēlas pieprasīt atvieglojumu. Konkrēti, sertificētiem finanšu starpniekiem būtu jāpieprasa attiecīgā ieguldītāja nodokļu rezidences apliecība un deklarācija, ka minētajam ieguldītājam ir tiesības uz ieturējuma nodokļa atvieglojumu saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts valsts tiesību aktiem vai nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumu un, ja to pieprasa izcelsmes dalībvalsts, deklarācija, ka investors ir faktiskais īpašnieks attiecībā uz dividendēm vai procentiem saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts valsts noteikumiem vai nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumu, kā aprakstīts komentāros par ESAO Nodokļu paraugkonvencijas par nodokļu uzlikšanu ienākumiem vai kapitālam 10. vai 11. pantu. Tādējādi izcelsmes dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai pieprasīt deklarāciju par faktiskajām īpašumtiesībām.

(20)

Būtu jāprasa, lai sertificēti finanšu starpnieki pārbaudītu piemērojamā ieturējuma nodokļa likmi, pamatojoties uz ieguldītāja konkrētajiem apstākļiem, un norādītu, vai tie ir informēti par jebkuru finanšu shēmu, kas ietver pamatā esošos vērtspapīrus un kas vēl nav nokārtota, kam vēl nav beidzies termiņš vai kas nav kā citādi izbeigta pirms bezdividenžu datuma. Minētajā kontekstā šis pienākums būtu jāsaprot tādā nozīmē, ka ieguldītāja tuvākajam sertificētajam finanšu starpniekam, tā klientam, būtu jāveic saprātīgi pasākumi, lai godprātīgi veiktu šādas pārbaudes. Piemēram, sertificētiem finanšu starpniekiem būtu jāpārbauda, vai e-TRC vai tai līdzvērtīgā dokumentā, vai ieguldītāja deklarācijā ietvertā informācija nav pretrunā informācijai, ko minētie sertificētie finanšu starpnieki apkopojuši par saviem klientiem, veicot savu parasto uzņēmējdarbību. Šāda informācija ietver ieguldītāja konta informāciju un citu informāciju, ko tie varētu būt apkopojuši, ievērojot piemērojamo principu “pazīsti savu klientu”. Tāpēc nevajadzētu prasīt, lai sertificēti finanšu starpnieki veiktu papildu pārbaudes vai pieprasītu un apkopotu papildu informāciju no sava klienta. Turklāt ieguldītājam būtu jāinformē finanšu starpnieks par jebkurām izmaiņām tā attiecīgajos apstākļos. Dalībvalstīm vajadzētu būt atļautam ļaut katru gadu piemērot uzticamības pārbaudes prasības, izņemot tad, ja sertificētais finanšu starpnieks zina vai tam būtu jāzina, ka apstākļi ir mainījušies vai ka informācija ir nepareiza vai neuzticama.

(21)

Šajā direktīvā paredzēto ieturējuma nodokļa atvieglojumu procedūru piemērošana ir atkarīga no nosacījuma, ka reģistrētais īpašnieks, kas ir vai nu fiziska persona, vai subjekts, kurš ir tiesīgs saņemt dividendes vai procentus kā vērtspapīru turētājs, ir arī persona, kam ir tiesības uz ieturējuma nodokļa atvieglojumu saskaņā ar izcelsmes dalībvalsts noteikumiem vai attiecīgā gadījumā ar nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumu. Ja reģistrētajam īpašniekam ir tiesības arī uz minēto atvieglojumu, būtu jāpiemēro tikai noteikumi, kas attiecas uz tiešajiem ieguldījumiem. Tomēr gadījumos, kad šādas atbilstības starp reģistrēto īpašnieku un personu, kurai ir tiesības uz atvieglojumu, nav, būtu jāpiemēro noteikumi, kas attiecas uz netiešajiem ieguldījumiem. Noteikumi, kas attiecas uz netiešajiem ieguldījumiem, paredz atvieglojumu gadījumos, kad atsevišķiem kolektīvo ieguldījumu uzņēmumiem (KIU) vai to ieguldītājiem varētu būt tiesības uz atvieglojumu, taču tie nav reģistrētie īpašnieki, jo vērtspapīrus tur cita juridiska persona vai fiskāli caurskatāms KIU. Noteikumi par netiešajiem ieguldījumiem nodrošina, ka likumīgiem ieguldītājiem ir piekļuve šajā direktīvā paredzētajām procedūrām. Tādēļ, interpretējot KIU jēdzienu, dalībvalstīm būtu jāietver KIU, kuriem ir tiesības uz pārmērīga ieturējuma nodokļa atvieglojumu savā vārdā, kā arī KIU gadījumos, kad ieguldītājiem, kam ir daļas KIU pašu kapitālā, ir tiesības uz minēto atvieglojumu, pamatojoties uz izcelsmes dalībvalsts noteikumiem vai nodokļu dubultās uzlikšanas novēršanas līgumu. Ja sertificētais finanšu starpnieks ir iesaistīts netiešajos ieguldījumos, tam joprojām būtu jābūt pienākumam izpildīt uzticamības pārbaudes prasības. Turklāt vajadzētu būt iespējamam sertificēto finanšu starpnieku atzīt par atbildīgu jebkāda nodokļu ieņēmumu zaudējuma gadījumā.

(22)

Ir atzīts, ka finanšu shēmu var izmantot, lai īpašumtiesības uz vērtspapīru vai attiecīgos ar ieguldījumu saistītos riskus pilnībā vai daļēji nodotu kādam citam. Tāpat šādas vienošanās ir izmantotas dividenžu arbitrāžā un dividenžu nodokļu mazināšanas shēmās, piemēram, Cum/Ex un Cum/Cum shēmās, ar vienīgo mērķi saņemt atmaksu gadījumos, kad ieguldītājam uz to nav bijis tiesību, vai saņemt lielāku atmaksas summu, nekā ieguldītājs bijis tiesīgs saņemt. Vajadzētu būt iespējamam par finanšu shēmu uzskatīt tādas shēmas kā regulētā tirgū tirgoti nākotnes līgumi, repo darījumi, vērtspapīru aizdevumi un vērtspapīru aizņēmumi, pirkuma-atpārdevuma darījumi vai pārdevuma-atpirkuma darījumi, atvasinātie instrumenti, maržinālo aizdevumu darījumi un cenu starpības līgumi, ja šīs shēmas paredz pagaidu vai pastāvīgu nošķīrumu starp fizisku personu vai subjektu, kas uzņemas ieguldījuma ekonomiskos riskus, un akciju vai pamatā esošo tiesību juridisko īpašnieku. Minētie piemēri nav izsmeļoši.

(23)

Turklāt finanšu shēmu gadījumā tiek saprasts, ka īpašumtiesības uz vērtspapīriem netiek nodotas pircējam vai aizņēmējam, ja vērtspapīru pārdevējam vai aizdevējam jebkāda juridiska darījuma, piemēram, vērtspapīru aizdošanas, iespējas līguma vai regulētā tirgū tirgota nākotnes līguma, rezultātā saglabājas ekonomiskais risks. Būtu jāparedz iespēja jebkuru shēmu, saskaņā ar kuru dividendes tiek kompensētas starp attiecīgajām pusēm, uzskatīt par finanšu shēmu. Minētās puses ne vienmēr saņem kompensāciju naudā – tās var saņemt kompensāciju arī netiešākā veidā, piemēram, izmantojot vērtspapīru vai atvasināto instrumentu cenas atšķirības. Informācija par finanšu shēmām ir vajadzīga nodokļu iestādēm, lai cīnītos pret krāpšanu nodokļu jomā un nodokļu sistēmas ļaunprātīgu izmantošanu. Gadījumos, kad šādu informāciju paziņo tieši, tā būtu jāprasa tikai no tiem sertificētajiem finanšu starpniekiem, kuri, ņemot vērā to stāvokli ķēdē, varētu būt tieši iesaistīti attiecīgajā finanšu shēmā, kā tas būs to sertificēto finanšu starpnieku gadījumā, kuri pieprasa atvieglojumu. Gadījumos, kad šādu informāciju paziņo netieši, būtu jāparedz, ka informāciju par finanšu shēmām paziņo reģistrētā īpašnieka sertificētais finanšu starpnieks. Šādos gadījumos informāciju būtu jāpaziņo secīgā kārtībā visā vērtspapīru maksājumu ķēdē, kā rezultātā tā galu galā sasniedz ieturējuma nodokļa aģentu vai izraudzīto sertificēto finanšu starpnieku. Tas nozīmē, ka citiem ziņojošiem sertificētiem finanšu starpniekiem informācija par minētajām finanšu shēmām ir jānosūta ieturējuma nodokļa aģentam vai izraudzītam sertificētam finanšu starpniekam, pat ja minētie ziņojošie sertificētie finanšu starpnieki attiecīgajā finanšu shēmā nav tieši iesaistīti. Obligāciju un procentu maksājumu gadījumā ziņošana par finanšu shēmām nebūtu jāpieprasa.

(24)

Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ierobežot atvieglojuma ienākumu izcelsmes vietā vai ātrās atmaksas sistēmas izmantošanu, ja minētais atvieglojums vai sistēma ir saistīti ar paaugstinātu krāpšanas nodokļu jomā vai nodokļu sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas risku. Tāpēc ir lietderīgi sastādīt sarakstu ar šādiem gadījumiem, kuros dalībvalstīm ir iespēja izslēgt atvieglojuma pieprasījumus un veikt turpmākas pārbaudes. Lai ņemtu vērā atšķirības valstu tiesību sistēmās un jo īpaši nodokļu riska izvērtēšanā, šāda saraksta sastādīšana nevajadzētu būt obligātai, un dalībvalstīm vajadzētu būt rīcības brīvībai noteikt, uz kuriem no šādiem gadījumiem būtu jāattiecina standarta atmaksas sistēma. Dalībvalstīm būtu jānodrošina, lai valstu noteikumi, ar kuriem transponē šo direktīvu, nepieļautu, ka gadījumos, kurus dalībvalstis uzskata par tādiem, kas rada paaugstinātu risku, ir iespējams piemērot atvieglojumu ienākumu izcelsmes vietā vai ātro atmaksu. Šāds pasākums nodokļu iestādēm nodrošinātu labākas iespējas apkarot ļaunprātīgas izmantošanas shēmas, jo nodokļu iestādēm būtu iespēja veikt papildu pārbaudes, lai noteiktu, vai atvieglojuma pieprasījumi ir pamatoti un pieņemami. Viens šāds gadījums ir ar dividenžu bruto summu saistītā robežvērtība. Minētā robežvērtība būtu jāaprēķina attiecībā uz katru reģistrēto īpašnieku vai ieguldītāju, kam ir tiesības saņemt pārmērīga ieturējuma nodokļa atvieglojumu, ja reģistrētais īpašnieks ir kolektīvo ieguldījumu uzņēmums vai šāda uzņēmuma izraudzīta juridiska persona. Minētā robežvērtība nebūtu jāpiemēro gadījumos, kad kolektīvo ieguldījumu uzņēmumam, kas ir iedibināts un tiek regulēts Savienībā, vai kuram ir pārvaldnieks, kas ir iedibināts un tiek regulēts Savienībā, dalībvalsts obligātajai pensiju shēmai vai arodpensijas kapitāla uzkrāšanas institūcijai, kas saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas (ES) 2016/2341 (4) 9. panta 1. punktu reģistrēta vai saņēmusi darbības atļauju kādā dalībvalstī, ir tiesības uz atvieglojumu. Minētie uzņēmumi, shēmas un institūcijas tiek stingri regulēti un pakļauti valstu kompetento iestāžu uzraudzībai un stingrai iekšējai kontrolei. Šāda uzraudzība un kontrole nodrošina atbilstību attiecīgajiem noteikumiem un mazina krāpšanas nodokļu jomā un nodokļu sistēmas ļaunprātīgas izmantošanas risku.

(25)

Tomēr ir gadījumi, kad nodokļu maksātāji varētu pieprasīt samazināto ieturējuma nodokļa likmi, pamatojoties uz Savienības tiesību aktiem, kurus īsteno ar valstu noteikumiem. Parasti tas būtu gadījumos, kad valstu tiesību akti nodrošina, ka brīvība veikt uzņēmējdarbību vai kapitāla brīva aprite tiek vienādi attiecināta uz iekšzemes un ārvalstu salīdzināmām situācijām, vai direktīvas transponēšanas gadījumā. Šādos gadījumos var būt vajadzīga pārbaužu veikšana, jo īpaši, lai novērtētu situāciju salīdzināmību un valsts tiesību aktu piemērojamību pārrobežu gadījumiem. Ja šādas pārbaudes tiek prasītas, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai izskatīt minētos gadījumus saskaņā ar to esošo valstu atvieglojumu sistēmu ienākumu izcelsmes vietā, tā rezultātā pārmērīga ieturējuma nodokļa atvieglojumu piemērojot visātrākajā un drošākajā veidā.

(26)

Tā kā sertificētiem finanšu starpniekiem ir svarīga loma tādas pilnīgas un pareizas informācijas sniegšanā, kas kalpo par pamatu ieturējuma nodokļa atvieglojumam vai atmaksai, ir lietderīgi dalībvalstu noteikumos iekļaut vismaz tādus noteikumus, saskaņā ar kuriem sertificētus finanšu starpniekus var atzīt par pilnībā vai daļēji atbildīgiem par ieturējuma nodokļa ieņēmumu zaudējumiem, kas radušies tāpēc, ka tie pilnībā vai daļēji nav izpildījuši šajā direktīvā noteiktos galvenos pienākumus. Dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai savos valstu noteikumos noteikt stingru un solidāru to sertificēto finanšu starpnieku atbildību, kuri pieprasa atvieglojumu. Turklāt ar dalībvalstu noteikumiem arī turpmāk būtu pilnībā jāreglamentē citi atbildības aspekti. Minētie citi aspekti ietver ieturējuma nodokļa aģentus, kuri rīkojas solidāri un kuri nerīkojas kā sertificēti finanšu starpnieki, un gadījumus, kas saistīti ar tādu reģistrētu īpašnieku un ieguldītāju tiešu vai netiešu atbildību, kuri sertificētiem finanšu starpniekiem iesniedz nepilnīgu vai nepareizu informāciju. Šī direktīva neparedz noteikumus par atbildību attiecībā uz standarta atmaksas sistēmu.

(27)

Lai nodrošinātu piemērojamo noteikumu efektivitāti, dalībvalstīm būtu jānosaka noteikumi par sankcijām, kas piemērojamas par valstu tiesību normu pārkāpumiem, kuras pieņemtas, ievērojot šo direktīvu. Šādām sankcijām vajadzētu būt iedarbīgām, samērīgām un atturošām.

(28)

Šīs direktīvas pareiza transponēšana katrā attiecīgajā dalībvalstī ir ļoti svarīga, lai veicinātu KTS kopumā, kā arī lai aizsargātu dalībvalstu nodokļu ieņēmumus. Tādēļ dalībvalstīm būtu regulāri jāpaziņo Komisijai statistikas informācija par to, kā to teritorijā tiek īstenoti valstu pasākumi, kas pieņemti, ievērojot šo direktīvu, un kā tiek panākta to izpilde. Komisijai, pamatojoties uz dalībvalstu sniegto informāciju un citiem pieejamiem datiem, būtu jāsagatavo izvērtējums, lai izvērtētu piemērojamo noteikumu iedarbīgumu. Minētajā kontekstā Komisijai būtu jāapsver nepieciešamība atjaunināt noteikumus, kas ieviesti ar šo direktīvu.

(29)

Lai nodrošinātu vienādus nosacījumus šīs direktīvas īstenošanai, jo īpaši attiecībā uz digitālo nodokļu rezidences apliecību, Portālu, finanšu starpnieku veikto informācijas paziņošanu, reģistrētā īpašnieka deklarāciju un atvieglojumu pieprasīšanu saskaņā ar šo direktīvu, Komisijai būtu piešķiramas īstenošanas pilnvaras pieņemt standarta veidlapas, kas ietver ierobežotu skaitu komponentu, tostarp valodu lietojuma kārtību. Minētās pilnvaras būtu jāizmanto saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (ES) Nr. 182/2011 (5).

(30)

Jebkādai personas datu apstrādei, ko veic saistībā ar šo direktīvu, būtu jāatbilst Eiropas Parlamenta un Padomes Regulai (ES) 2016/679 (6). Šajā direktīvā paredzēto datu apstrādes darbību mērķis ir kalpot vispārējām sabiedrības interesēm, proti, nodokļu jautājumam, un papildu mērķiem – apkarot krāpšanu nodokļu jomā, izvairīšanos no nodokļu maksāšanas un nodokļu apiešanu, aizsargāt nodokļu ieņēmumus un veicināt taisnīgu nodokļu uzlikšanu, kas stiprina sociālās, politiskās un ekonomiskās iekļaušanas iespējas dalībvalstīs. Tāpēc šīs direktīvas pareizas piemērošanas nolūkos un aizsargātu minētos vispārējo sabiedrības interešu mērķus, dalībvalstīm vajadzētu būt iespējai ierobežot konkrētu datu subjektu tiesību darbības jomu, kas noteiktas Regulā (ES) 2016/679. Tomēr šādiem ierobežojumiem nevajadzētu pārsniegt to, kas ir absolūti nepieciešams, lai sasniegtu minētos mērķus. Attiecībā uz papildu informāciju, kas atbilstīgi šai direktīvai varētu būt vajadzīga, lai pierādītu nodokļu maksātāja nodokļu rezidenci, šādas informācijas vākšana attiecībā uz fizisku personu būtu jāsaprot kā informācijas vākšana vienīgi nolūkā identificēt fizisko personu.

(31)

Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķi nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, bet attiecīgo darījumu pārrobežu rakstura un nepieciešamības samazināt atbilstības nodrošināšanas izmaksas iekšējā tirgū kopumā dēļ to var labāk sasniegt Savienības līmenī, Savienība var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas ir vajadzīgi minētā mērķa sasniegšanai.

(32)

Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES) 2018/1725 (7) 42. panta 1. punktu ir notikusi apspriešanās ar Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītāju, kas sniedza atzinumu 2023. gada 8. augustā.