Ievads

1.

Tiesiskais regulējums sporta jomā robežojas ar vairākiem normatīviem avotiem. Par to liecina antidopinga tiesiskais regulējums, kas ir privātās un publiskās normatīvās izstrādes rezultāts. Proti, Pasaules Antidopinga kodekss (WADC), kas pieņemts, piemērojot Pasaules Antidopinga aģentūras (WADA) statūtus, ir privāts instruments, ko parakstītājvalstis ir apņēmušās ievērot, izmantojot ANO Starptautisko konvenciju pret dopingu sportā  ( 2 ). Šis tiesiskais regulējums, kura mērķis ir saskaņot sporta organizāciju un valsts iestāžu antidopinga politiku, noteikumus un tiesisko regulējumu visā pasaulē, tādējādi veido ļoti specifisku transnacionālu tiesību sistēmu attiecīgajā nozarē  ( 3 ).

2.

Tiesa jau bija aicināta lemt par sportu reglamentējošā tiesiskā regulējuma saderību ar Savienības tiesībām, it īpaši no pakalpojumu sniegšanas brīvības vai konkurences viedokļa  ( 4 ).

3.

Šī lieta sniedz Tiesai līdz šim vēl nebijušu iespēju  ( 5 ) izskatīt atsevišķus antidopinga tiesiskā regulējuma aspektus, ņemot vērā prasības, kas saistītas ar personas datu aizsardzību. Būtībā jautājums ir par to, kā saskaņot, no vienas puses, sporta ētikas prasības, kas šajā gadījumā nozīmētu, ka tiešsaistē publicē un norāda sportistiem uzliktos sodus, ja viņi ir pārkāpuši antidopinga noteikumus, un, no otras puses, šo sportistu personas datu aizsardzību, kas izriet no Regulas (ES) 2016/679  ( 6 ) (turpmāk tekstā – “VDAR”).

4.

Pašlaik WADC tiek pārskatīts  ( 7 ), un pasludināmā sprieduma tvērums varētu pārsniegt Eiropas robežas.

Atbilstošās tiesību normas

Savienības tiesības

5.

LESD 16. panta 1. punktā ir noteikts, ka ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību. Minētā panta 2. punktā ir noteikts, ka “Eiropas Parlaments un Padome saskaņā ar parasto likumdošanas procedūru paredz noteikumus par fizisko personu aizsardzību attiecībā uz Savienības iestāžu un struktūru veikto personas datu apstrādi, kā arī personas datu apstrādi, ko veic dalībvalstis saistībā ar Savienības tiesību aktu darbības jomu, un noteikumus par šādu datu brīvu apriti. Šo noteikumu izpildi kontrolē neatkarīgas iestādes.”

6.

LESD 165. panta 2. punktā ir noteikts, ka Savienības rīcības mērķi šajā jomā ir “attīstīt Eiropas dimensiju sportā, veicinot taisnīgumu un atklātību sporta sacensībās un sadarbību starp struktūrām, kas ir atbildīgas par sportu, kā arī sargājot sportistu, jo īpaši jaunāko sportistu, fizisko un morālo integritāti”. Tālab 4. punktā noteikts, ka “Padome pēc Komisijas priekšlikuma pieņem ieteikumus”.

7.

VDAR 35. apsvērumā ir norādīts, ka “personas datos attiecībā uz veselību būtu jāiekļauj visi dati par datu subjekta veselības stāvokli, kuri atspoguļo informāciju par datu subjekta kādreizējo, tagadējo vai prognozējamo fiziskās vai garīgās veselības stāvokli. Tas ietver tādu informāciju par fizisko personu, kas savākta, minēto fizisko personu reģistrējot veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanai [..]; skaitlis, simbols vai zīme, kas piešķirta fiziskai personai, lai to unikāli identificētu ar veselību saistītos nolūkos; informācija, kas iegūta, pārbaudot vai izmeklējot kādu ķermeņa daļu vai no tā iegūtu materiālu, tostarp no ģenētiskiem datiem un bioloģiskiem paraugiem; un jebkāda informācija, piemēram, par slimību, invaliditāti, slimības risku, slimības vēsturi, klīnisko aprūpi vai par datu subjekta fizioloģisko vai biomedicīnisko stāvokli neatkarīgi no informācijas avota, piemēram, ārsta vai cita veselības aprūpes speciālista, slimnīcas, medicīniskās ierīces vai in vitro diagnostikas testa.”

8.

VDAR 2. panta “Materiālā darbības joma” 1. punktā ir noteikts, ka “šo regulu piemēro personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem, un tādu personas datu apstrādei, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, ja apstrādi neveic ar automatizētiem līdzekļiem”. Saskaņā ar VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu šo regulu nepiemēro personas datu apstrādei “tādas darbības gaitā, kas neietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā”.

9.

Saskaņā ar VDAR 4. panta “Definīcijas” 15. punktu “veselības dati” ir “personas dati, kas saistīti ar fiziskas personas fizisko vai garīgo veselību, tostarp veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, un kas atspoguļo informāciju par tās veselības stāvokli”.

10.

Minētās regulas 5. pantā “Personas datu apstrādes principi” ir noteikts:

11.

Šīs pašas regulas 6. pantā “Apstrādes likumīgums” ir noteikts:

12.

VDAR 9. panta “Īpašu kategoriju personas datu apstrāde” 1. punktā ir konkrēti noteikts, ka ir aizliegts apstrādāt personas veselības datus. No šīs regulas 9. panta 2. punkta g) apakšpunkta izriet, ka šā panta 1. punktu nepiemēro, ja “apstrāde ir vajadzīga būtisku sabiedrības interešu dēļ, pamatojoties uz Savienības vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas ir samērīgas izvirzītajam mērķim, ievēro tiesību uz datu aizsardzību būtību un paredz piemērotus un konkrētus pasākumus datu subjekta pamattiesību un interešu aizsardzībai”.

13.

VDAR 10. pantā “Personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrāde” ir noteikts, ka “personas datu apstrādi par sodāmību un pārkāpumiem vai ar tiem saistītiem drošības pasākumiem [..] veic tikai oficiālas iestādes kontrolē vai tad, ja apstrādi atļauj Savienības vai dalībvalsts tiesību akti, paredzot atbilstošas garantijas datu subjektu tiesībām un brīvībām. Jebkādu visaptverošu sodāmības reģistru uzglabā tikai oficiālas iestādes kontrolē”.

14.

VDAR 77. panta “Tiesības iesniegt sūdzību uzraudzības iestādē” 1. punktā ir paredzēts:

15.

VDAR 78. panta “Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pret uzraudzības iestādi” 1. punktā ir noteikts, ka:

Austrijas tiesības

16.

No 2020. gada 23. decembra Anti‑Doping‑Bundesgesetz 2021 (2021. gada Federālais likums par dopinga novēršanu sportā, turpmāk tekstā – “ADBG”; BGBl. I Nr. 152/2020) 5. panta 5. punkta izriet, ka Nationale Anti‑Doping Agentur Austria GmbH (Neatkarīgā antidopinga aģentūra, Austrija; turpmāk tekstā – “NADA”) ir sabiedriskā labuma sabiedrība ar ierobežotu atbildību, kas darbojas kā neatkarīga dopinga kontroles iestāde un ir atbildīga par personas datu apstrādi.

17.

Saskaņā ar ADBG 5. panta 6. punkta 4. apakšpunktu NADA informē Bundes‑Sportorganisation (Federālā sporta organizācija, Austrija), sporta organizācijas, sportistus, citas personas un sacensību organizētājus un bez maksas plašai sabiedrībai dara zināmu noteiktu informāciju, proti, “[tās] rīcībā nonākušo informāciju par drošības pasākumiem (piemēram, atstādināšanu) un sportistu un citu personu diskvalifikāciju un tās atcelšanu, norādot attiecīgo personu vārdus, diskvalifikācijas ilgumu un tās iemeslus un neradot iespēju izdarīt secinājumus par īpašu kategoriju personas datiem, tostarp veselības datiem. Šādu informāciju var nesniegt par īpaši neaizsargātām personām un sportistiem amatieriem [..]”.

18.

ADBG 6. panta 2. punktā it īpaši noteikts, ka NADA nodrošina personas datu un īpašu kategoriju personas datu drošību saskaņā ar VDAR 32.–34. pantu. Šajā tiesību normā ir precizēts, ka “datu apstrādes nepieciešamība izriet no [WADC] antidopinga noteikumu un šī federālā likuma noteikumu efektīvas īstenošanas, ja datu subjekti ir ar līgumu apņēmušies ievērot WADC”. Turklāt “īpašu kategoriju personas datus, jo īpaši veselības datus, var apstrādāt tikai tiktāl, ciktāl tas ir noteikti nepieciešams saskaņā ar šī federālā likuma vai WADC antidopinga noteikumiem”.

19.

Österreichische Anti‑Doping Rechtskommission (Austrijas Antidopinga juridiskā komisija; turpmāk tekstā – “ÖADR”) ir no valsts iestādēm, privātpersonām un NADA neatkarīga valsts komisija, kas saskaņā ar ADBG 7. panta 1. punktu “īsteno disciplinārās procedūras kompetentās federālās sporta federācijas vārdā saskaņā ar spēkā esošajiem kompetentās starptautiskās sporta federācijas antidopinga noteikumiem (antidopinga procedūras)”.

20.

Saskaņā ar ADBG 21. panta 3. punktu ÖADR ne vēlāk kā 20 dienas pēc tam, kad lēmums ir kļuvis galīgs, informē Bundes‑Sportorganisation [federālo sporta organizāciju], sporta organizācijas, sportistes vai attiecīgi sportistus, citas personas un sacensību organizatorus, kā arī sabiedrību par piemērotajiem drošības pasākumiem (piemēram, atstādināšanu) un lēmumiem antidopinga procedūrās, norādot attiecīgās personas vārdu, atstādināšanas ilgumu un iemeslus un neradot iespēju izdarīt secinājumus par attiecīgās personas veselības datiem. Šo informāciju var nepubliskot attiecībā uz īpaši neaizsargātām personām, amatiersportistiem, kā arī personām, kas, darot zināmu informāciju vai sniedzot citas norādes, ir būtiski veicinājušas potenciālu antidopinga noteikumu pārkāpumu atklāšanu. Attiecībā uz amatiersportistiem informācija jāizpauž sabiedrības veselības interesēs, ja ir konstatēts antidopinga noteikumu pārkāpums saskaņā ar 1. panta 2. punkta 3. apakšpunktu un 9.–11. apakšpunktu”.

21.

No ADBG 23. panta 14. punkta būtībā izriet, ka tādi paši pienākumi ir uzlikti Unabhängige Schiedskommission (Neatkarīgā arbitrāžas komisija, Austrija; turpmāk tekstā – “USK”).

Pamatlieta, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā

22.

Antidopinga procedūrās ÖADR, kuras kompetencē ir antidopinga procedūras, vai USK, kuras kompetencē ir pārskatīt ÖADR lēmumus, attiecībā pret sportistiem AR, YT, DI un RN (turpmāk tekstā – “prasītāji”) pieņēma lēmumus par viņu atstādināšanu (atkarībā no konkrētās lietas – uz noteiktu laiku vai uz mūžu).

23.

Saskaņā ar Austrijas tiesību aktiem antidopinga jomā ÖADR vai USK pieņemtos lēmumus par atstādināšanu NADA publicē saraksta veidā savā tīmekļvietnē. Uz atstādināšanas laiku šajā sarakstā ir iekļauts attiecīgā sportista vārds, uzvārds, pārstāvētais sporta veids, izdarītais antidopinga noteikumu pārkāpums, piemērotais sods, kā arī soda piemērošanas perioda sākums un beigas. ÖADR ar paziņojumu presei šo informāciju, kā arī iespējamo attiecīgo aizliegto vielu publicē savā tīmekļvietnē.

24.

2021. gada 14. un 15. oktobrī prasītāji lūdza ÖADR un NADA, lai viņu vārds, uzvārds un pārstāvētais sporta veids vairs netiktu parādīti. ÖADR un NADA šos lūgumus neapmierināja.

25.

Prasītāji 2021. gada 22. oktobrī saskaņā ar VDAR 77. panta 1. punktu iesniedza sūdzību Österreichische Datenschutzbehörde (Datu aizsardzības iestāde, Austrija; turpmāk tekstā – “Austrijas Datu aizsardzības iestāde”), lūdzot atzīt, ka ir pārkāptas tiesības uz datu dzēšanu un apstrādes ierobežojumu, un noteikt ÖADR un NADA pienākumu minētajās tīmekļvietnēs no publikācijas dzēst viņu vārdus, kā arī sporta veidus. Prasītāji arī apgalvoja, ka šie dati esot īpašu kategoriju personas dati, kā arī personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrāde attiecīgi VDAR 9. un 10. panta izpratnē. Austrijas tiesībās paredzētā kārtība publicēt datus nediferencētā veidā neesot saderīga ar VDAR 6. panta 3. punktu un neesot ne nepieciešama, ne samērīga.

26.

Austrijas Datu aizsardzības iestāde 2021. gada 26. novembrī noraidīja šo sūdzību kā nepamatotu. Konkrētāk attiecībā uz YT – viņas sūdzība tika noraidīta, pamatojoties uz intereses celt prasību neesamību, jo viņas dati vēl nebija publicēti.

27.

Pēc tam prasītāji cēla prasību Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija), kas ir iesniedzējtiesa, pamatojoties uz VDAR 78. panta 1. punktu. Šajā kontekstā NADA, pirmā atbildētāja pamatlietā, apgalvoja, ka personas dati tās tīmekļvietnē bija jāpublicē, lai izpildītu tai uzlikto juridisko pienākumu un veiktu uzdevumu sabiedrības interesēs VDAR 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunkta izpratnē.

28.

Iesniedzējtiesa apturēja tiesvedību pamatlietā, jo USK iesniedza lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu lietā NADA u.c.  ( 8 ). Kad šis lūgums ar 2024. gada 7. maija spriedumu  ( 9 ) tika noraidīts kā nepieņemams, valsts tiesvedība iesniedzējtiesā tika atsākta.

29.

Šajos apstākļos Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

30.

Rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāji pamatlietā, NADA, Austrijas Datu aizsardzības iestāde, Komisija un Austrijas, Latvijas, Nīderlandes, Polijas un Somijas valdības. Prasītāji pamatlietā, NADA, Komisija, kā arī Austrijas, Latvijas un Somijas valdības sniedza arī mutvārdu apsvērumus atklātajā tiesas sēdē 2025. gada 13. maijā.

Juridiskā analīze

31.

Vispirms izskatīšu pirmo prejudiciālo jautājumu par VDAR piemērojamību, pēc tam izanalizēšu otro, piekto un sesto jautājumu, kas attiecas uz noteiktiem konkrētiem datiem, un tad jautājumu par samērīguma principu (trešais un ceturtais prejudiciālais jautājums). Visbeidzot, es izskatīšu septīto jautājumu, kas drīzāk ir procesuāla rakstura jautājums.

Par pirmo jautājumu

32.

Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai antidopinga tiesību aktu īstenošana ir “darbība”, kas ietilpst “Savienības tiesību aktu darbības jomā” LESD 16. panta 2. punkta pirmā teikuma izpratnē.

33.

Šai atbildei ir būtiska nozīme, jo, ja atbilde ir noliedzoša, pamatlietā aplūkotajam strīdam nebūtu piemērojama VDAR. Būtībā VDAR, kas pieņemta, pamatojoties uz LESD 16. pantu, saskaņā ar tās 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu nepiemēro personas datu apstrādei tādas darbības gaitā, “kas neietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā”.

34.

Vispirms, lai gan iesniedzējtiesa to nav minējusi, vēlos norādīt, ka VDAR 2. panta 2. punkta d) apakšpunktā minētais izņēmums paredz, ka šo regulu nepiemēro personas datu apstrādei, ko veic “kompetentas iestādes, lai novērstu, izmeklētu, atklātu noziedzīgus nodarījumus vai sauktu pie atbildības par tiem, vai izpildītu kriminālsodus [..]”. Šis izņēmums ir skaidrojams ar to, ka personas datu apstrādi, ko šādos nolūkos veic “kompetentās iestādes”, reglamentē konkrētāks Savienības tiesību akts, proti, Direktīva (ES) 2016/680  ( 10 ), kas pieņemta vienā dienā ar VDAR. Šajā posmā nevar izslēgt, ka šajā lietā varētu būt izpildīts minētā izņēmuma materiāltiesiskais kritērijs. Proti, jautājums, vai šajā lietā aplūkoto datu apstrāde ir veikta VDAR 2. panta 2. punkta d) apakšpunktā minētajos nolūkos, sasaucas ar piektā prejudiciālā jautājuma priekšmetu (saistībā ar VDAR 10. pantu) par to, vai sodāmība un dopinga noteikumu pārkāpumi, kas ir attiecīgās datu apstrādes priekšmets, ir vai nav krimināltiesiska rakstura. Tomēr VDAR 2. panta 2. punkta d) apakšpunktā paredzētā izņēmuma organizatoriski tiesiskais kritērijs netika aplūkots: vai NADA un ÖADR ir “kompetentās iestādes” Direktīvas 2016/680/EK 3. panta 7. punkta izpratnē? Ja atbilde ir noliedzoša, VDAR ir piemērojama, un ar šādu pieņēmumu es turpināšu juridisko analīzi. Savukārt, ja atbilde ir apstiprinoša un ja pieņem, ka ir izpildīts arī materiāltiesiskais kritērijs, radīsies jautājums par Direktīvas 2016/680 piemērojamību, nevis VDAR piemērojamību, un tas ir jāpārbauda tiesai.

35.

Ņemot vērā šo apsvērumu, atzīmēšu, ka šajā lietā nav strīda par to, ka attiecīgo personas datu apstrāde, ko veica Austrijas antidopinga iestādes, proti, attiecīgo sportistu vārda un uzvārda, pārstāvētā sporta veida, izdarītā antidopinga noteikumu pārkāpuma, uzliktā soda, kā arī šī soda sākuma un beigu datuma publicēšana internetā, atbilst apstrādes darbībām, kurām saskaņā ar VDAR 2. panta 1. punktu piemēro VDAR, proti, personas datu apstrādei, kas pilnībā vai daļēji veikta ar automatizētiem līdzekļiem  ( 11 ).

36.

Strīdīgāks ir jautājums par to, vai uz šo apstrādi attiecas VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums.

37.

Savā analīzē vispirms atgādināšu principu, ka VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums ir interpretējams šauri, un pēc tam, ņemot vērā NADA izvirzītos argumentus, iezīmēšu sekas attiecībā uz antidopinga pasākumiem.

Par VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētā izņēmuma šauru interpretāciju

38.

Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā paredzētais izņēmums, ciktāl saskaņā ar to nav piemērojams VDAR paredzētais personas datu aizsardzības režīms un tādējādi tas veido atkāpi no tajā noteiktā aizsardzības mērķa, ir jāinterpretē šauri  ( 12 ).

39.

Kā tas būtībā norādīts VDAR 6.–12. apsvērumā, straujā tehnoloģiju attīstība, globalizācija un personas datu vākšanas un apmaiņas apjoms nozīmē, ka ir vajadzīgs stingrāks un saskaņotāks datu aizsardzības regulējums Savienībā, kas nodrošinātu visās dalībvalstīs vienādu fiziskas personas tiesību un brīvību augsta līmeņa aizsardzību attiecībā uz šādu datu apstrādi, kā arī šo noteikumu stingra izpilde, lai radītu uzticēšanos, kas ļaus iekšējā tirgū uzplaukt digitālajai ekonomikai.

40.

No šāda skatupunkta raugoties, VDAR 2. pantā izklāstītā materiālā darbības joma noteikti ir plaša, un tajā paredzētie izņēmumi ir interpretējami šauri. Tiesa tādējādi ir atzinusi, ka VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta, lasot to šīs regulas 16. apsvēruma kontekstā, vienīgais mērķis ir izslēgt no tās piemērošanas jomas personas datu apstrādi saistībā ar darbību, kura vērsta uz valsts drošības aizsardzību, vai darbību, kura var tikt iekļauta tajā pašā kategorijā.

41.

Darbības, kuru mērķis ir aizsargāt valsts drošību, it īpaši ir darbības, kas vērstas uz valsts pamatfunkciju un sabiedrības pamatinterešu aizsardzību  ( 13 ).

42.

Savukārt VDAR piemēro nevis pašām personām, bet gan tikai attiecīgām šo personu darbībām  ( 14 ). Ar to vien, ka kāda darbība ir raksturīga valstij vai publiskai iestādei, nav pietiekami, lai šis izņēmums šādai darbībai būtu piemērojams automātiski  ( 15 ). Nav arī pietiekami, ka attiecīgais datu apstrādes veicējs īsteno darbības, kas saistītas ar valsts drošību, jo būtiska ir tikai attiecīgā darbība saistībā ar attiecīgo apstrādi  ( 16 ). Tāpat nav pietiekami, ka saistībā ar datu nosūtīšanu komerciālos nolūkos no dalībvalsts uz trešo valsti šos datus attiecīgās trešās valsts iestādes minētās nosūtīšanas laikā vai pēc tam var apstrādāt sabiedrības drošības, aizsardzības un valsts drošības nolūkā  ( 17 ).

43.

Šajā lietā, kā norādīja Austrijas valdība, ADBG 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, “tā kā dopinga lietošana ietekmē sportiskās spējas, tā ir pretrunā taisnīgu sporta sacensību principam un sporta patiesajai vērtībai (sporta garam), turklāt tā rada risku veselībai”.

44.

Līdz ar to nevar apgalvot, ka NADA un ÖADR veiktā personas datu publicēšana ir datu apstrāde saistībā ar darbību, šajā gadījumā dopinga apkarošanu, kas attiecas uz valsts drošību vai ko varētu ietilpināt šajā kategorijā saskaņā ar VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu.

45.

Jāsecina, ka izņēmums, kas pamatots ar šo VDAR tiesību normu, nav piemērojams šajā lietā aplūkotajai datu apstrādei.

46.

NADA argumenti, kas, pirmkārt, ir balstīti uz to, ka antidopinga pasākumi ir dalībvalstu kompetencē, un, otrkārt, uz to, ka šie pasākumi nav saimnieciskas dabas pasākumi, nevar atspēkot šo konstatējumu, kā tagad centīšos to pierādīt.

“Antidopinga” darbība nav izslēgta no VDAR piemērošanas jomas...

–

... pat ja tā ir dalībvalstu kompetencē

47.

Pirmkārt, NADA apgalvo, ka antidopinga politika ir joma, kas saskaņā ar Savienības tiesībās paredzēto kompetenču sadalījumu paliek dalībvalstu kompetencē, neraugoties uz to, ka LESD 165. pantā paredzēta atbalsta kompetence sporta jomā.

48.

Tomēr apstāklis, ka personas datu apstrāde notiek, īstenojot darbību, kas ir dalībvalstu kompetencē, pats par sevi nav būtisks, lai šo apstrādi izslēgtu no VDAR piemērošanas jomas, pamatojoties uz tās 2. panta 2. punkta a) apakšpunktu, jo apstrāde neietilpst nedz darbībā, kuras mērķis ir aizsargāt valsts drošību, nedz darbībā, kas varētu tikt iekļauta minētajā kategorijā  ( 18 ).

49.

Izslēgt no VDAR piemērošanas jomas apstrādi, kas veikta kādas darbības gaitā, tikai tādēļ, ka šī darbība ir dalībvalstu kompetencē, manuprāt, būtu pretrunā gan regulas tekstam, gan tās kontekstam un mērķiem.

50.

Proti, lai gan VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunktā ir minēts jēdziens “darbība, kas neietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā”, tā ir atsauce nevis uz kompetences loģiku, bet gan uz materiālo loģiku, ko šai sakarā ar LESD 16. panta 2. punktu pilnvarotais likumdevējs piešķīris darbības jomas definīcijai pašā VDAR. Šī tiesību norma “veido un piešķir” Savienībai leģislatīvu kompetenci personas datu aizsardzības un brīvas aprites jomā, un šim nolūkam nosaka īpašu darbības jomu  ( 19 ). Turklāt konkrētajā personas datu aizsardzības kontekstā, it īpaši ņemot vērā ar personas datu apstrādi saistītās problemātikas autonomiju, kas prasījusi pienācīgu un īpašu likumdevēja iesaistīšanos, jēdziens “Savienības tiesību aktu darbības joma” pārsniedz “Savienības tiesību īstenošana[s]” gadījumus Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 51. panta izpratnē  ( 20 ). Visbeidzot, “daudzās jomās, kas ir dalībvalstu kompetencē, Savienības tiesības nezaudē ietekmi”  ( 21 ). Tas jo īpaši attiecas uz VDAR, kurai noteikti ir plaša transversālā piemērošanas joma, ņemot vērā tās mērķus, kas atgādināti šo secinājumu 39. punktā.

51.

Tādējādi, pat ja “antidopinga” darbību nereglamentē Savienības tiesību akts un tā ir dalībvalstu kompetencē, no tā nevar secināt, ka apstrāde, kas veikta saistībā ar šo antidopinga darbību, neietilpst “Savienības tiesību aktu darbības jomā” VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, kā to interpretējusi Tiesa konkrētajā VDAR kontekstā.

52.

Turklāt sports kopš Lisabonas līguma pieņemšanas ir Savienības atbalsta kompetencē  ( 22 ). LESD 165. panta 2. punktā ir noteikts, ka “Savienības rīcības mērķi ir [..] attīstīt Eiropas dimensiju sportā, veicinot taisnīgumu un atklātību sporta sacensībās un sadarbību starp struktūrām, kas ir atbildīgas par sportu, kā arī sargājot sportistu, jo īpaši jaunāko sportistu, fizisko un morālo integritāti”. Šie jēdzieni it īpaši attiecas uz antidopinga politiku. Jāatzīst, ka šāda atbalsta kompetence nepiešķir Savienībai kompetenci pieņemt tiesību aktus sporta jomā. Tādējādi, pat ja Savienības darbība nav normatīva, [atbalsta kompetence] pastāv un saskaņā ar LESD 6. pantu ļauj Savienībai pieņemt juridiskus aktus tikai ar mērķi atbalstīt, koordinēt vai papildināt dalībvalstu rīcību  ( 23 ). Tā kā antidopinga noteikumi ir attiecināmi uz sportu, tas neļauj uzskatīt, ka to īstenošana ir darbība, kas būtu ārpus “Savienības tiesību aktu darbības jomas” VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

–

... un, neraugoties uz to, ka tā “nav” saimnieciska darbība

53.

Otrkārt, NADA apgalvo, ka sports ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā tikai tiktāl, ciktāl tas ir saimnieciska darbība. Attiecīgie antidopinga noteikumi savukārt ir balstīti vienīgi uz sportiskiem apsvērumiem, tādējādi šajā lietā aplūkoto datu apstrāde nav ar saimniecisko darbību saistīts jautājums un tāpēc neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.

54.

Arī šis arguments, kas balstīts uz antidopinga noteikumu iespējamo “atdalāmību”, mani nepārliecina.

55.

Apgalvojums, ka “nodarbošanās ar sportu ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā tikai tiktāl, ciktāl tā ir saimnieciskā darbība [EK] līguma 2. panta izpratnē”, liek atgriezties pie 1974. gada 12. decembra sprieduma Walrave un Koch  ( 24 ). Tomēr kopš tā laika Savienība ir īstenojusi savu kompetenci datu aizsardzības jomā, pamatojoties uz LESD 16. pantu. Tādējādi dalībvalstis bija paredzējušas piemērot Savienības tiesības personas datu aizsardzības jomā arī ar saimniecisko darbību nesaistītās jomās, kā tas izriet gan no VDAR teksta, gan no konteksta, gan no tās mērķiem.

56.

Vispirms – VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta teksts nosaka šīs regulas materiālo piemērošanas jomu, atsaucoties uz jēdzienu “darbība”, nevis “saimnieciskā darbība”, kas ietilpst vai neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā.

57.

Turpinot – VDAR konteksts un it īpaši tās tiesību normas par personas datu nosūtīšanu trešām valstīm vai starptautiskām organizācijām (VDAR V nodaļa) apstiprina šo tekstuālo pieeju. Ja nav izpildīti nosacījumi, lai šāda nosūtīšana varētu notikt, VDAR 49. pantā ir paredzētas atkāpes īpašu situāciju gadījumā, kurās tomēr ir pieļaujama šāda nosūtīšana. VDAR 112. apsvērumā tomēr ir skaidri noteikts, ka atkāpēm attiecībā uz šīm īpašajām situācijām “jo īpaši būtu jāattiecas uz datu nosūtīšanu, ko pieprasa un kas ir vajadzīga saistībā ar svarīgiem sabiedrības interešu iemesliem, piemēram, kad starptautiska datu apmaiņa notiek [..], lai samazinātu un/vai novērstu dopingu sportā”. Kā uzsvēra Somijas valdība, šis apsvērums norāda, ka Savienības likumdevējs nav uzskatījis, ka personas datu apstrāde saistībā ar dopinga kontroli, lai gan tā attiecas uz darbību, kas nav saimnieciska rakstura, neietilpst šīs regulas piemērošanas jomā.

58.

Visbeidzot, kritērijs, kas balstīts uz piesaisti Savienības tiesībām caur saimniecisku darbību, manuprāt, arī nešķiet atbilstošs VDAR mērķiem. Ja tiktu izmantots šāds kritērijs, VDAR piemērošanas joma būtu jānosaka katrā gadījumā atsevišķi atkarībā no tā, vai attiecīgā datu apstrāde ir vai nav saistīta ar konkrētām Savienības tiesību normām vai ar brīvībām, kas reglamentē iekšējo tirgu. Šāda pieeja, kas mainās atkarībā no attiecīgajām konkrētajām situācijām, radītu risku, ka regulas piemērošanas jomas robežas būtu pārāk neskaidras un atkarīgas no nejaušībām  ( 25 ), kā rezultātā tiktu pārkāpti tās galvenie mērķi, proti, nodrošināt aizsardzības noteikumu saskaņotu un vienveidīgu piemērošanu visā Savienībā un novērst šķēršļus personas datu apritei Savienībā.

59.

Turklāt jāpiebilst, ka vismaz attiecībā uz profesionālajiem sportistiem nevar izslēgt, ka pastāv saikne starp antidopinga tiesisko regulējumu un viņu profesionālo darbību un tādējādi pastāv ekonomiskā saikne ar pārvietošanās brīvībām un it īpaši ar pakalpojumu sniegšanas brīvību  ( 26 ). Piemērotie sodi saistībā ar sportistu atstādināšanu, dažkārt pat uz mūžu, var radīt ievērojamas ekonomiskas sekas. Ja VDAR piemērošanas jomas noteikšanai tiktu izmantota šāda ekonomiska saikne, VDAR varētu piemērot, piemēram, profesionāliem sportistiem, bet ne amatiersportistiem, un tas būtu neapmierinošs rezultāts  ( 27 ). Šāda atšķirīga attieksme atkarībā no tā, vai darbība tiek vai netiek uzskatīta par saimniecisku, ir grūti savienojama ar VDAR un tās mērķiem aizsargāt personas datus.

Secinājums par pirmo prejudiciālo jautājumu

60.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz pirmo jautājumu atbildēt, ka LESD 16. panta 2. punkta pirmais teikums un VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunkts jāinterpretē tādējādi, ka personas datu apstrāde, kas izpaužas tādējādi, ka, piemērojot valsts antidopinga noteikumus, tiek publicēts attiecīgo sportistu vārds un uzvārds, pārstāvētais sporta veids, izdarītais antidopinga noteikumu pārkāpums, uzliktais sods, kā arī soda sākums un beigas, nav uzskatāma par tādu, kas tiek veikta saistībā ar “darbību, kas neietilpst Savienības tiesību aktu darbības jomā” VDAR 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē.

Par otro jautājumu

61.

Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa jautā, vai attiecīgo personas datu publicēšana ir “veselības datu” publicēšana VDAR 9. panta izpratnē.

Par jēdziena “veselības dati” plašu interpretāciju

62.

Šis jautājums būtībā ir par to, ka VDAR 9. pantā ir paredzēts īpaši aizsargājošs tiesiskais režīms tā sauktajām “sensitīvo” personas datu kategorijām, tostarp “veselības datiem”. Šiem datiem, kas uzskatāmi par dziļi personisku informāciju, ir nepieciešama augsta līmeņa aizsardzība, ko nodrošina ar privātās dzīves aizsardzību, dienesta noslēpuma aizsardzību un tiesisko regulējumu saistībā ar personas datu aizsardzību  ( 28 ). Saskaņā ar VDAR 9. panta 1. punktu to apstrāde ir aizliegta, izņemot, ja tiek piemērotas tā 2. punktā paredzētās atkāpes. Tas ir atspoguļots VDAR 51. apsvērumā par sensitīviem datiem, kurā šī īpašā aizsardzība ir paskaidrota, “jo to apstrādes konteksts varētu radīt nopietnu risku pamattiesībām un brīvībām”. Saskaņā ar VDAR 54. apsvērumu, ja tie tiek apstrādāti sabiedrības interesēs, jāizvairās, ka “trešās personas, piemēram, darba devēji vai apdrošināšanas sabiedrības un kredītiestādes, apstrādā personas datus citos nolūkos”  ( 29 ). Vajadzība aizsargāt datus ir palielinājusies līdz ar veselības aizsardzības struktūru datorizāciju un datu nesēju un datu plūsmu digitalizāciju  ( 30 ).

63.

Jāpiebilst, ka VDAR 9. panta 1. punktā paredzētais datu apstrādes aizliegums nav atkarīgs no tā, vai attiecīgajā apstrādē atklātā informācija ir vai nav pareiza un vai pārzinis rīkojas ar nolūku iegūt informāciju, kas ietilpst kādā no šajā tiesību normā minētajām īpašajām kategorijām  ( 31 ). No tā jāsecina, ka pārziņa mērķis un it īpaši apstāklis, ka datu apstrāde jāveic, pamatojoties uz juridisku pienākumu vai sabiedrības interesēs, lai arī ir būtisks faktors saistībā ar kādu no desmit VDAR 9. panta 2. punktā paredzētajām atkāpēm piemērošanu, nav jāņem vērā kvalifikācijas par “veselības datiem” posmā  ( 32 ).

64.

Saskaņā ar VDAR 4. panta 15. punktu, lasot to kopā ar šīs regulas 35. apsvērumu, šādi dati ir visi dati, kas saistīti ar fiziskas personas fizisko vai garīgo veselību un atspoguļo  ( 33 ) informāciju par kādreizējo, tagadējo vai prognozējamo veselības stāvokli.

65.

Tiesa jau ir atzinusi, ka, ņemot vērā VDAR mērķi, regulas 9. panta 1. punktā minētais jēdziens “veselības dati” jāinterpretē plaši  ( 34 ). Pamatojoties uz VDAR 4. panta 15. punkta un 9. panta kontekstuālo un teleoloģisko interpretāciju, lai datus kvalificētu par veselības datiem, pietiek, ka attiecīgie dati ar intelektuālu dedukcijas vai sasaistīšanas darbību palīdzību ļauj informāciju par datu subjekta veselības stāvokli izpaust pat netieši  ( 35 ).

66.

Šajā kontekstā man šķiet, ka shematiski varētu nošķirt divas veselības datu kategorijas.

67.

No vienas puses, medicīniskā kontekstā radīti dati, kas, manuprāt, “pēc savas būtības”  ( 36 ) ir uzskatāmi par “objektīviem”  ( 37 ) veselības datiem un, kā norādīts VDAR 35. apsvērumā, attiecas uz informāciju par, piemēram, fizisku vai garīgu slimību, invaliditāti, slimības risku, slimības vēsturi vai klīnisko aprūpi. Tie kopumā ir atrodami datu subjekta medicīniskajā kartē  ( 38 ). Līdzīgi arī dati, kas, lai gan nav medicīniski dati, tiek vākti iekļaušanai medicīniskajā kartē, piemēram, administratīvie dati, kurus paredzēts iekļaut minētajā kartē, kā tādi ir ietverti VDAR 35. apsvērumā kā “veselības dati”. Šajā ziņā runa ir par datiem, kas tiek uzskatīti par veselības datiem un atklāj informāciju par datu subjekta veselības stāvokli.

68.

Šajā kontekstā VDAR 35. apsvērumā minētajam jēdzienam “slimības risks” noteikti ir zināma nozīme. Kā izriet no 29. panta datu aizsardzības darba grupas darba dokumenta, tas attiecas arī uz datiem par datu subjekta iespējamo veselības stāvokli nākotnē. Tādējādi tiek ņemts vērā “zinātniski pierādīts vai vispārpieņemts” saslimšanas risks nākotnē, un kā piemēri tiek minēti alkohola vai tabakas izstrādājumu pārmērīga lietošana un narkotiku lietošana  ( 39 ).

69.

No otras puses, ārpus medicīniskā konteksta dati var attiekties uz veselību, it īpaši, ja attiecīgie dati kaut vai netieši var atklāt informāciju par fiziskās personas kādreizējo, tagadējo vai prognozējamo fiziskās vai garīgās veselības stāvokli  ( 40 ). Tā ir jēdziena “veselības dati” “pelēkā zona”  ( 41 ), kas rada jautājumu, ciktāl tiem var būt netieša saikne ar veselību, lai tos kvalificētu par veselības datiem. Izšķirošais faktors šajā gadījumā ir tas, vai, pamatojoties uz attiecīgajiem datiem, ir iespējams izdarīt secinājumus par datu subjekta patoloģisku vai fizioloģisku veselības stāvokli, neatkarīgi no šo secinājumu ticamības. Šajā ziņā var ņemt vērā konteksta elementus  ( 42 ), kā arī saikni starp attiecīgo informāciju un iespēju no tās izsecināt kādu personas veselības aspektu  ( 43 ).

70.

Piemēram, 29. panta datu aizsardzības darba grupa uzskatīja, ka informācija par personas dalību ar veselību saistītajās grupās, piemēram, “Weight Watchers” vai “anonīmo alkoholiķu” grupās, ir veselības dati  ( 44 ). Turklāt neapstrādāti “sevis mērījumu” dati (piemēram, svars vai asinsspiediens, ko reģistrē viedpulkstenis), kas paši par sevi nav veselības dati, apvienojumā ar citu informāciju varētu ļaut izdarīt secinājumus par datu subjekta veselību. Šajā ziņā 29. panta datu aizsardzības darba grupa precizē, ka katrs gadījums jāizvērtē atsevišķi – ja lietotne uzskaita un uzglabā noieto soļu skaitu dažas dienas un pēc nedēļas šos datus dzēš, tā nav “veselības datu” apstrāde. Savukārt, ja lietotnē apkopoti vairāku gadu visaptveroši skaitliskie dati par personu (piemēram, tiek izsekoti miega un fizisko aktivitāšu paradumi, detalizēti dati par uzturu, svaru, ķermeņa masas indeksu, asinsspiedienu un citu vitāli svarīgu statistiku, kā arī garastāvokļa dienasgrāmata), tiek uzskatīts, ka tā ir veselības datu apstrāde. Tādā gadījumā par veselības datiem tiks uzskatīti ne tikai secinājumi un dedukcija, bet arī neapstrādātie dati  ( 45 ).

Piemērošana šajā lietā

71.

Pamatlietā aplūkotais tiesiskais regulējums paredz, ka papildus attiecīgo sportistu vārdam un uzvārdam, kā arī viņu atstādināšanas ilgumam ir jānorāda arī šīs atstādināšanas iemesli, norādot konstatētā(‑o) pārkāpuma(‑u) kategoriju. Ja pārkāpums attiecas uz aizliegtu vielu vai metodi, to norāda arī ÖADR tīmekļvietnē publicētajā paziņojumā presei  ( 46 ).

72.

Vispirms jāatceras, ka antidopinga noteikumu pārkāpumus, kas tiek publiskoti, iedala vairākās kategorijās  ( 47 ).

73.

Arī es, tāpat kā Austrijas datu aizsardzības iestāde, uzskatu, ka tikai 2.1. un 2.2. kategorijā iekļautie pārkāpumi ir jāpārbauda, ņemot vērā jēdzienu “veselības dati”. Pārējie pārkāpumi ir prettiesiska rīcība, kas, manuprāt, pati par sevi nevar pat netieši atklāt informāciju par datu subjekta veselības stāvokli. Piemēram, informācija par to, ka sportists nav izpildījis pienākumu norādīt savu atrašanās vietu (2.4. kategorijas pārkāpums) vai izplatījis aizliegtas vielas (2.7. kategorijas pārkāpums), neatklāj nekādu informāciju par viņa veselības stāvokli.

74.

Turpinot, būtu jāatzīmē, ka 2.1. un 2.2. kategorijas pārkāpumu konstatēšana nozīmē, ka jāveic attiecīgā sportista antidopinga pārbaudes un paraugu analīze, lai atklātu aizliegtas vielas un metodes. Jāpiebilst, ka šīs analīzes ir veikuši akreditēti profesionāļi  ( 48 ), tātad kvazimedicīniskā vai pat medicīniskā kontekstā. Tāpēc šādu pārkāpumu konstatēšana nozīmē, ka jāatgriežas pie jēdziena “informācija, kas iegūta, pārbaudot vai izmeklējot kādu ķermeņa daļu vai no tā iegūtu materiālu” VDAR 35. apsvēruma izpratnē. Tāpēc šādu informāciju pēc būtības varētu uzskatīt par veselības datiem.

75.

Šajā ziņā tests, protams, ir veikts, lai atklātu dopinga vielas, kas lietotas sporta rezultātu uzlabošanai, un datu apstrādei, proti, attiecīgās informācijas izpaušanai, ir represīvs un atturošs mērķis attiecībā uz attiecīgo sportistu. Tomēr jāņem vērā, ka izvirzītajam mērķim nav nozīmes saistībā ar attiecīgo datu kvalifikāciju  ( 49 ).

76.

Tāpat arī fakts, ka dopinga vielas nav zāles, man nešķiet pārliecinošs. Pirmkārt, jēdziens “veselības dati” neietver tikai terapeitiskus medicīniskos datus. Turklāt dažas zāles ir veselībai kaitīgas, ja tās tiek nepareizi lietotas. Otrkārt, dopinga apkarošana neapšaubāmi ir vērsta uz taisnīguma un vienlīdzības veicināšanu sportistu vidū, taču tā ir vērsta arī uz veselības aizsardzību  ( 50 ). Tomēr daudzas vielas vai metodes ir aizliegtas it īpaši tāpēc, ka tās kaitīgi ietekmē veselību, pat ja šī ietekme atšķiras atkarībā no produkta, uzņemtā daudzuma vai attiecīgās personas ķermeņa uzbūves  ( 51 ).

77.

Tādējādi, lai kvalificētu attiecīgo informāciju, neatkarīgi no tā, ka sportista mērķis ir uzlabot savu sniegumu, manuprāt, nevar neņemt vērā aizliegtās vielas lietošanas ietekmi uz šā sportista veselību, neatkarīgi no tā, vai šī ietekme izpaužas tagad vai izpaudīsies nākotnē.

78.

Visbeidzot, manuprāt, ÖADR tiešsaistē publicē organismā konstatētās aizliegtās vielas nosaukumu, lai informētu sabiedrību par riskiem, ko tās lietošana var radīt attiecīgā sportista veselībai.

79.

Jāatzīst, tas vien, ka ir norādīts organismā atklātās aizliegtās vielas nosaukums, nav pietiekami, lai uzskatītu, ka tiek atklāta informācija par attiecīgā sportista veselības stāvokli, pat veselības stāvokli nākotnē. Informācijas saturu šajā ziņā varētu uzskatīt par pārāk lakonisku un saikni ar veselības stāvokli par pārāk netiešu vai pat pārāk hipotētisku, lai to varētu uzskatīt par “veselības datiem” VDAR izpratnē. Tomēr nevar izslēgt, ka apvienojumā ar citiem elementiem šī informācija, kaut vai netieši, ar intelektuālu dedukcijas vai sasaistīšanas darbību palīdzību, var atklāt informāciju par datu subjekta veselības stāvokli un pat par viņa veselības stāvokli nākotnē.

80.

Tāpēc uzskatu – ja tiek norādīts attiecīgās vielas nosaukums (vai tās kategorija), šī norāde, pat ja nav ļoti detalizēta, var sniegt informāciju, kaut vai netiešu, par datu subjekta veselības stāvokli. Konkrētajā VDAR kontekstā šāda norāde noteiktos apstākļos, kas valsts tiesai jāpārbauda, ir “veselības dati” VDAR 4. panta 15. punkta un 9. panta 1. punkta izpratnē, lasot tos kopā ar šīs regulas 35. apsvērumu.

81.

Turpretī es uzskatu, ka tas tā nebūtu, ja attiecīgā aizliegtā viela (vai tās kategorija) nebūtu norādīta. Šādā gadījumā saikni starp pārkāpuma konstatēšanu sakarā ar aizliegtās vielas klātbūtni organismā, no vienas puses, un informāciju par attiecīgās personas veselības stāvokli, no otras puses, nebūtu iespējams izveidot pat “ar intelektuālu dedukcijas vai sasaistīšanas darbību palīdzību”. Manuprāt, tad šī saikne būtu pārāk netieša, lai publiskotā informācija ietilptu VDAR kategorijā “veselības dati”.

Secinājums par otro jautājumu

82.

Tāpēc es ierosinu Tiesai atzīt, ka VDAR 9. panta 1. punkts jāinterpretē tādējādi, ka par veselības datu apstrādi šīs tiesību normas izpratnē nav uzskatāma attiecīgā sportista vārda un uzvārda, atstādināšanas ilguma un šīs atstādināšanas iemesla izpaušana, ja kā iemesls nav norādīts attiecīgā sportista organismā konstatētās(‑o) aizliegtās(‑o) vielas(‑u) nosaukums, jo šī norāde var kaut vai netieši atklāt informāciju par attiecīgā sportista veselības stāvokli, pat nākotnē, tomēr tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

Par piekto jautājumu

83.

Iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai aplūkotā publicēšana ir personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrāde VDAR 10. panta izpratnē. Šajā ziņā tā atgādina, ka pamatlietā paredzētie sodi ietver titulu un apbalvojumu atņemšanu, kā arī atstādināšanu no visām (valsts līmeņa un starptautiskām) sacensībām uz vairākiem gadiem vai attiecīgi uz mūžu. Turklāt tā norāda, ka saskaņā ar ADBG 24. panta 4. punktu sporta organizācijas nedrīkst “izmantot” personas, kuras ir atstādinātas saskaņā ar antidopinga tiesību aktiem, un tādēļ tās nedrīkst pieņemt darbā par atlīdzību.

84.

Pirms attiecīgā sodāmības un pārkāpuma rakstura analīzes vēlos atgādināt nodarījuma kvalifikācijas jautājumu VDAR 10. panta kontekstā.

Sodāmības un pārkāpumu VDAR 10. panta izpratnē “krimināltiesiskais” raksturs

85.

Jāņem vērā, ka Savienības likumdevējs neaizliedz apstrādāt personas datus, kas saistīti ar sodāmību un pārkāpumiem, bet gan pakļauj tos stingrākai kontrolei, ciktāl tas var būtiski ietekmēt datu subjektu dzīvi, jo īpaši attiecībā uz kaitējumu reputācijai vai diskrimināciju citās jomās. Apstrādi veic “tikai oficiālas iestādes kontrolē” vai ja tiesību aktos, kas atļauj šo datu apstrādi, ir paredzētas “atbilstošas garantijas datu subjektu tiesībām un brīvībām”  ( 52 ). VDAR 10. pantā šī pastiprinātā aizsardzība ir paredzēta tikai krimināltiesību jomā, ņemot vērā, ka termins “krimināltiesisks” attiecas gan uz “sodāmību”, gan uz “pārkāpumiem”  ( 53 ).

86.

Tādējādi VDAR 10. pants var attiekties uz kriminālsodāmības un pārkāpumu reģistru uzturēšanu, ko veic privātas struktūras  ( 54 ), piemēram, saistībā ar nelikumīgi iegūto līdzekļu legalizēšanas apkarošanu vai kriminālistikas laboratoriju darbībām  ( 55 ). Var minēt arī, piemēram, personas datu apstrādi, ko veic transportlīdzekļu nomas uzņēmumi, kas identificē un norāda autovadītāju, kurš ir pārkāpis ceļu satiksmes noteikumus.

87.

Tādēļ šajā lietā rodas jautājums, vai “sportistu reģistrs”, ko tiešsaistē ievietojuši NADA un ÖADR, ir kriminālsodāmību un pārkāpumu “reģistrs”, kas ietilpst VDAR 10. panta piemērošanas jomā un tādējādi ietver pastiprinātu aizsardzību.

Analīze par to, vai ar antidopingu saistīta sodāmība un pārkāpumi ir “krimināltiesiski” VDAR 10. panta izpratnē

88.

Saskaņā ar Tiesas judikatūru jēdzienam “noziedzīgs nodarījums”, kas ir noteicošs, lai noteiktu VDAR 10. panta piemērojamību personas datu apstrādei, visā Savienībā ir jāsniedz autonoma un vienveidīga interpretācija, kas ir meklējama, ņemot vērā šīs tiesību normas mērķi un kontekstu, un šajā ziņā nav izšķirošas nozīmes tam, kā attiecīgā dalībvalsts kvalificē šos pārkāpumus, jo šī kvalifikācija dažādās valstīs var būt atšķirīga.

89.

Tādējādi Tiesa ir pieņēmusi trīs “Engel kritērijus”  ( 56 ), proti, pārkāpuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās, pārkāpuma raksturs un attiecīgajai personai piespriežamā soda smaguma pakāpe, kuriem ir nozīme, izvērtējot nodarījuma krimināltiesisko raksturu.

90.

Lai gan iesniedzējtiesa ir tā, kurai, ņemot vērā minētos kritērijus, jāizvērtē, vai pamatlietā aplūkotajā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētajiem sodiem un pārkāpumiem ir krimināltiesisks raksturs VDAR 10. panta izpratnē, Tiesa, lemdama par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, tomēr var sniegt precizējumus, lai palīdzētu šai tiesai veikt izvērtējumu  ( 57 ).

91.

Tādēļ izskatīšu attiecīgos pārkāpumus un sodāmību, ņemot vērā šos trīs kritērijus.

–

Pārkāpuma juridiskā kvalifikācija valsts tiesībās

92.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar Austrijas tiesībām ÖADR skata disciplinārlietas kompetentās sporta federācijas vārdā. Tāpat Austrijas valdība tiesas sēdē uzsvēra, ka antidopinga noteikumi ir sui generis, jo antidopinga pārkāpumi ir pārkāpumi, kas attiecas uz attiecīgo sporta federāciju noteikumiem, kurus sportisti apņemas ievērot  ( 58 ), nevis likuma pārkāpumi.

93.

Tādējādi antidopinga pārkāpumus atbilstoši valsts tiesībām nevar kvalificēt kā “krimināltiesiskus” VDAR 10. panta izpratnē.

94.

Tomēr pirmā Engel kritērija tvērums jāskata relatīvi, jo pat tādu pārkāpumu gadījumā, kuri valsts tiesībās nav kvalificēti kā “krimināltiesiski”, šāds raksturs tomēr var izrietēt no paša attiecīgā pārkāpuma rakstura un par to piemēroto sodu smaguma pakāpes  ( 59 ). Tas it īpaši attiecas uz antidopinga tiesisko regulējumu, jo izveidotajā starpvalstu sistēmā ir iesaistīti dažādi starptautiski un valsts līmeņa dalībnieki  ( 60 ) un dalībvalstis ir dažādos veidos iekļāvušas WADC savās tiesību sistēmās. Tādējādi antidopinga tiesiskā regulējuma īstenošana katrā valstī noteikti atšķiras atkarībā no valsts organizāciju modeļa atšķirībām, pat ja šķiet, ka vairumā dalībvalstu nacionālajām antidopinga organizācijām (NADO) šajā ziņā nav krimināltiesiskas kompetences  ( 61 ).

95.

Tādējādi jāpārbauda abi pārējie Engel kritēriji.

–

Pārkāpuma raksturs

96.

Šis otrais kritērijs ir izstrādāts, lai it īpaši pārbaudītu, vai par attiecīgo pārkāpumu uzliktajam sodam ir represīvs mērķis, un tas vien, ka šim sodam ir arī preventīvs mērķis, neliedz to kvalificēt kā “kriminālsodu”. Proti, kriminālsodi būtībā ir vērsti gan uz sodīšanu par prettiesiskām darbībām, gan uz to novēršanu. Savukārt pasākumam, ar kuru tikai tiek atlīdzināts attiecīgā pārkāpuma rezultātā radītais kaitējums, nepiemīt krimināltiesisks raksturs  ( 62 ).

97.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka attiecībā uz antidopinga pārkāpumiem piemēro divu kategoriju sodus.

98.

Pirmkārt, tiek atņemti tituli un balvas, lai tos pārdalītu sportistiem, kuriem tie būtu pienākušies, ja sodītais sportists nebūtu piedalījies sacensībās. Šāds sods, šķiet, ir reakcija uz “spēles noteikumu” (lex sportiva) pārkāpumu, un var uzskatīt, ka šāda soda galvenais mērķis ir atjaunot taisnīgumu sacensībās  ( 63 ), lai gan tas nekādā veidā nemazina tā sodošo raksturu attiecībā uz attiecīgo sportistu.

99.

Otrkārt, atstādināšana no dalības sporta sacensībās, kas var būt uz dažiem mēnešiem vai vairākiem gadiem, vai pat, kā vienam no prasītājiem pamatlietā, atstādināšana no dalības visās sacensībās uz mūžu. Šādu atstādināšanu noteikti var uzskatīt par vēlmi “aizliegt” sportistu, kas izdarījis pārkāpumu, lai nošķirtu vai izslēgtu viņu no sportistu kopienas un tādējādi saglabātu šīs kopienas integritāti. Tādējādi šāda soda mērķis ir arī sodīt sportistu, kurš ir pārkāpis antidopinga noteikumus, kurus viņš bija apņēmies ievērot, kā arī atturēt citus sportistus no šādas rīcības.

100.

Tādējādi šo antidopinga sodu vai vismaz atstādināšanas no sacensībām galvenais mērķis, šķiet, ir nevis atlīdzināt pārkāpuma rezultātā trešām personām nodarīto kaitējumu, bet gan sodīt attiecīgo sportistu par tā rīcību, un tas nozīmē, ka tiek piemērots kriminālsods  ( 64 ). Šajā ziņā antidopinga tiesiskajam regulējumam, pat ja tas nav krimināltiesību sastāvdaļa, ir represīvs mērķis  ( 65 ).

101.

Tomēr “krimināltiesiskā” kvalifikācija saskaņā ar otro Engel kritēriju varētu radīt divējādas šaubas.

102.

Pirmkārt, šaubas rada fakts, ka Strasbūras tiesa disciplinārlietas parasti ir izskatījusi saskaņā ar ECPAK 6. panta civiltiesisko aspektu  ( 66 ), izņemot, piemēram, gadījumus, kad runa ir par brīvības atņemšanu un sods ir pietiekami bargs  ( 67 ).

103.

Strasbūras tiesa it īpaši uzskata, ka ECPAK 6. pants tā civiltiesiskajā aspektā ir piemērojams “strīdiem, kas saistīti ar profesionālās darbības tiesību atņemšanu”  ( 68 ), tostarp sporta jomā  ( 69 ).

104.

Tādējādi profesionālās darbības aizlieguma krimināltiesiskais raksturs nebūt nav pašsaprotams.

105.

Tomēr man šķiet, ka no tā ipso facto un absolūti nevar secināt, ka disciplinārsods – atstādināšana no sporta sacensībām – nekad nevarētu būt kriminālsods.

106.

Šāda pieeja būtu tīri formāla.

107.

Turklāt jāatceras, ka abi ECPAK 6. panta aspekti – civiltiesiskais un krimināltiesiskais – ne vienmēr ir savstarpēji izslēdzoši  ( 70 ).

108.

Visbeidzot, jāatgādina, ka Strasbūras tiesa pārbauda attiecīgā pārkāpuma krimināltiesisko vai civiltiesisko raksturu, ņemot vērā tai iesniegtās sūdzības, lai izvērtētu, vai ECPAK 6. pantā paredzētās garantijas uz lietas taisnīgu izskatīšanu ir piemērojamas to civiltiesiskajā (1. punkts) vai krimināltiesiskajā (1.–3. punkts) aspektā.

109.

Savukārt VDAR 10. panta kontekstā ir jāizvērtē, vai sodāmība vai pārkāpums ir krimināltiesiski, lai noteiktu, vai attiecīgā apstrāde (šajā gadījumā – publicēšana) ir vērsta uz pastiprināti aizsargājamu informāciju, kas paredz valsts iestādes kontroli. Turklāt nekas neliedz pieņemt plašāku interpretāciju, kas nodrošinātu attiecīgo tiesību un brīvību pastiprinātu aizsardzību  ( 71 ). Tādējādi šādā VDAR 10. panta kontekstā iesniedzējtiesai jāizvērtē, vai ir izpildīti Engel kritēriji un it īpaši otrais kritērijs, kas attiecas uz pārkāpuma raksturu.

110.

Otras šaubas rada tas, ka sodāmība un pārkāpumi antidopinga jomā ir vērsti tikai pret konkrētu personu grupu, proti, sportistiem, atšķirībā no disciplinārsodiem, kuru mērķis kopumā ir nodrošināt, ka attiecīgās grupas locekļi ievēro tai raksturīgos uzvedības noteikumus  ( 72 ). Šo tiesību normu mērķis ir aizsargāt profesijas godu un reputāciju un saglabāt sabiedrības uzticēšanos šai profesijai  ( 73 ).

111.

Jāatzīst, ka šāds konstatējums ļautu kvalificēt pārkāpumu kā “disciplināru” tādā izpratnē, ka tas piemērojams noteiktam personu lokam, uz kuru attiecas īpašu noteikumu kopums. Šajā ziņā izskatāmā lieta atšķiras no lietas, kas bija par pamatu spriedumam Latvijas Republikas Saeima, kurā soda punktu piešķiršana par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumiem bija balstīta uz vispārēji piemērojamu regulējumu  ( 74 ).

112.

Tomēr tas neizslēdz pārkāpuma kvalificēšanu par “krimināltiesisku” VDAR 10. panta izpratnē. Ja ar mazāku disciplinārā tiesiskā regulējuma tvērumu būtu pietiekami, lai pārkāpumu nekvalificētu kā krimināltiesisku, mēs atkal atgrieztos pie tīri formālas pieejas šim jēdzienam. Šāda pieeja nav saderīga ar judikatūru, kurā šajā ziņā ir prasīts meklēt soda represīvo vai preventīvo mērķi, lai noteiktu pārkāpuma būtību, nevis tikai atlīdzinājuma mērķi.

113.

Šajā gadījumā, kā tika minēts iepriekš  ( 75 ), antidopinga jomā piemēroto sodu mērķis nav atlīdzināt iespējamo ar attiecīgajiem pārkāpumiem nodarīto kaitējumu (vai ne tikai, ja ņem vērā sporta kopienai nodarīto kaitējumu), bet, gluži pretēji, tiem ir represīvs mērķis, kas tiem piešķir “kriminālsoda” kvalifikāciju atbilstoši tam, kā šis otrais kritērijs ir interpretēts judikatūrā, neatkarīgi no tā, vai piemērojamais regulējums ir vai nav vispārēji piemērojams. Vēlos arī norādīt, ka Sporta šķīrējtiesa (Šveice), kas ir starptautiska iestāde, kura piedāvā arbitrāžu vai starpniecību sporta pasaulē, pati atzīst, ka antidopinga sodi attiecīgā gadījumā ir “kvazikrimināltiesiski”  ( 76 ).

114.

Turklāt par dažiem antidopinga pārkāpumiem, piemēram, aizliegto vielu izplatīšanu, var piemērot sodus gan saskaņā ar antidopinga tiesisko regulējumu, gan valsts krimināltiesību normām. Strasbūras Tiesa ir atzinusi – apstāklis, ka darbības, par kurām var piemērot disciplinārsodu, ir arī noziedzīgi nodarījumi, nav pietiekams, lai uzskatītu, ka persona, kas ir atbildīga saskaņā ar disciplinārtiesībām, ir “apsūdzēta” noziedzīgā nodarījumā  ( 77 ). Tomēr man šķiet, ka šis faktors būtu jāņem vērā saistībā ar otro Engel kritēriju.

115.

Tādējādi, neraugoties uz paustajām šaubām, šajā posmā es uzskatu – nevar izslēgt, ka, ņemot vērā pārkāpumu represīvo vai preventīvo raksturu, dažus antidopinga pārkāpumus var uzskatīt par krimināltiesiskiem VDAR 10. panta izpratnē.

–

Soda smaguma pakāpe

116.

Trešais Engel kritērijs jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgajās tiesību normās paredzēto maksimālo sodu  ( 78 ).

117.

Soda smaguma pakāpe atšķiras atkarībā no izdarītā antidopinga pārkāpuma. Piemēram, atstādināšanas ilgums atšķiras atkarībā no attiecīgā antidopinga pārkāpuma. Šajā ziņā nozīme var būt arī recidīvam un pārkāpēja nodomam  ( 79 ).

118.

No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka šajā gadījumā tā var būt “atstādināšana no visām (valsts līmeņa un starptautiskām) sacensībām uz vairākiem gadiem vai diskvalifikācija uz mūžu”, un tādējādi tas var nozīmēt galīgu aizliegumu nodarboties sporta profesijā.

119.

Protams, tas nav brīvības atņemšanas sods. Tādējādi tas nav noteicošais faktors, jo “mīksts sods nenozīmē, ka pārkāpums nav krimināltiesisks”  ( 80 ). Turklāt atkarībā no atstādināšanas ilguma datu subjekta profesionālā sporta karjera, visticamāk, beigsies, ņemot vērā it īpaši datu subjektu vecumu un to, ka, it īpaši dažos sporta veidos, karjera ir relatīvi īsa.

120.

Līdztekus šai atstādināšanai, iespējams, “uz mūžu”, praktiski nav iespējams atrast darbu sporta jomā, ņemot vērā aizliegumu visā atstādināšanas periodā biedroties ar atstādināto personu.

121.

Līdz ar ekonomiskajām un finansiālajām sekām, kas skar datu subjektu, pastāv arī sociāls noraidījums un stigmatizācija gan publiskajā, gan privātajā jomā.

122.

No tā izriet, ka, manuprāt, šāds sods ir tik bargs, ka tā sekas var būt līdzvērtīgas kriminālsodam VDAR 10. panta izpratnē, tomēr tas katrā konkrētā gadījumā ir jāizvērtē iesniedzējtiesai.

123.

Tādējādi, manuprāt, antidopinga pārkāpumi un sodāmība principā jāuzskata par tādiem, kas ietilpst disciplinārlietu jomā, izņemot gadījumus, kad sods ir tik bargs, ka ietilpst krimināltiesību jomā. Šāds vērtējums, ko nevar atspēkot, pamatojoties tikai uz kvalifikāciju valsts tiesībās, turklāt atbilst soda represīvajam un preventīvajam mērķim, kas izdarītajam pārkāpumam piešķir krimināltiesisku raksturu. Tāpēc šajā kontekstā, manuprāt, aizliegums uz mūžu piedalīties visās sacensībās varētu būt sods, kura sekas ir līdzvērtīgas kriminālsodam, kam tādējādi būtu piemērojams VDAR 10. pants.

124.

Visbeidzot, jāpiebilst, ka mani nepārliecina NADA arguments, ar kuru tā brīdina par sekām, kas rastos visām arodapvienībām, ja VDAR 10. pantu piemērotu datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrādei. Šajā gadījumā nav runa par visu disciplinārpārkāpumu un sodu vispārēju un abstraktu “kriminalizēšanu”. No iepriekš veiktās analīzes izriet, ka izvērtējums jāveic, ņemot vērā katras konkrētās lietas apstākļus un interpretējot VDAR 10. pantu, kas paredz pastiprinātu aizsardzību, ja ir sodāmības un pārkāpumu “reģistrs”, kas ietilpst tā piemērošanas jomā. Turklāt juridiskais pamats tādu datu apstrādei, kas attiecas uz pārkāpumiem un sodāmību, kuri kvalificējami kā “krimināltiesiski”, var būt arī Savienības vai dalībvalsts tiesību akti, kuros paredzētas “atbilstošas garantijas”.

Secinājums par piekto prejudiciālo jautājumu

125.

Uzskatu, ka uz piekto jautājumu jāatbild šādi – VDAR 10. pants jāinterpretē tādējādi, ka tas ir piemērojams valsts antidopinga regulējumā paredzēto personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrādei, ja, neatkarīgi no šo pārkāpumu kvalifikācijas valsts tiesībās, ar tiem saistītajiem sodiem ir represīvs mērķis un tie ir tik bargi, ka to sekas ir līdzvērtīgas kriminālsodam, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

Par sesto jautājumu

126.

Ja atbilde uz piekto jautājumu ir apstiprinoša, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai darbības, ko veic iestāde, kurai saskaņā ar VDAR 10. pantu ir deleģēta personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrādes vai ar tiem saistīto drošības pasākumu uzraudzība, un attiecīgie tās lēmumi ir pārsūdzami tiesā.

127.

Pirmkārt, jāprecizē, ka attiecīgā iestāde ir “oficiāla iestāde” VDAR 10. panta izpratnē, un to nedrīkst jaukt ar “uzraudzības iestādi” VDAR 51. panta izpratnē  ( 81 ). Jāatgādina arī, ka personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrādi veic tikai oficiālas iestādes kontrolē vai tad, ja apstrādi atļauj Savienības tiesības vai dalībvalsts tiesības, kas paredz atbilstošas garantijas datu subjektu tiesībām un brīvībām  ( 82 ). Atbilde uz šo jautājumu tāpēc jāskata, ņemot vērā atbildi uz trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu, kas tiks aplūkoti turpinājumā  ( 83 ).

128.

Otrkārt, jānorāda, ka VDAR nav definēts jēdziens “oficiāla iestāde” vai “oficiālas iestādes veikta kontrole” regulas 10. panta izpratnē. Šajā ziņā dalībvalstu ziņā ir noteikt, kura iestāde veic kontroli “oficiālās iestādes” statusā, ja tiek apstrādāti personas dati VDAR 10. panta izpratnē. Kā norāda Komisija, nevar izslēgt, ka par tādām var uzskatīt vairākus dienestus, un ne vienmēr tas ir “pārzinis”.

129.

Treškārt, ir taisnība, ka pats VDAR 10. panta formulējums neparedz šīs “oficiālās iestādes” darbības vai lēmumu pārbaudi tiesā. Tomēr šīs tiesību normas kontekstuālā interpretācija liecina par šādas pārbaudes iespējamību, ja datu subjekti plāno aizstāvēt savas tiesības. Tāpat kā vairākas ieinteresētās personas, arī es uzskatu, ka ar personas datu apstrādi saistītu darbību kontrole, tostarp gadījumos, kad šī kontrole tiek veikta pēc oficiālās iestādes lēmuma VDAR 10. panta izpratnē, jāīsteno saskaņā ar VDAR 79. panta 1. punktu, pat ja iesniedzējtiesa savā jautājumā uz to neatsaucas. Atbilstoši minētajai tiesību normai, neskarot pieejamos administratīvos vai ārpustiesas tiesību aizsardzības līdzekļus, tostarp tiesības iesniegt sūdzību uzraudzības iestādē, ievērojot šīs regulas 77. pantu, ikvienam datu subjektam ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, ja viņš uzskata, ka viņa tiesības saskaņā ar šo regulu ir pārkāptas tādas viņa personas datu apstrādes rezultātā, kura neatbilst šai regulai. Turklāt, kā norāda Somijas valdība, efektīva pārbaude tiesā, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību ievērošanu, ir tiesiskas valsts neatņemama sastāvdaļa.

130.

Ceturtkārt, šādu interpretāciju apstiprina VDAR 10. pantā noteiktais mērķis, proti, nodrošināt lielāku aizsardzību pret apstrādi, kas attiecīgo datu īpašās sensitivitātes dēļ var radīt īpaši smagu iejaukšanos pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību  ( 84 ) VDAR 10. panta interpretācija, kas oficiālas iestādes darbības vai lēmumus šīs tiesību normas izpratnē a priori un vispārīgi nepakļautu pārbaudei tiesā, būtu pretrunā šiem mērķiem.

131.

Šādos apstākļos un tā kā nav nekādu papildu paskaidrojumu par attiecīgās oficiālās iestādes darbībām vai lēmumiem, es uzskatu, ka uz sesto prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka VDAR 10. pants, lasot to kopsakarā ar regulas 79. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka darbībām, ko veic iestāde, kurai saskaņā ar šo tiesību normu ir deleģēta personas datu par sodāmību un pārkāpumiem apstrādes vai ar tiem saistīto drošības pasākumu uzraudzība, un attiecīgajiem tās lēmumiem ir jābūt pārsūdzamiem tiesā.

Par trešo un ceturto jautājumu

132.

Saistībā ar šiem diviem jautājumiem, kurus var aplūkot kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, pirmkārt, vai VDAR 5. panta 1. punkta a) un c) apakšpunktu un 6. panta 3. punkta otro daļu var interpretēt tādējādi, ka tiem pretrunā ir valsts tiesību aktos valsts antidopinga iestādēm noteiktais pienākums publicēt attiecīgos personas datus, proti, par antidopinga noteikumu pārkāpumu sodīto sportistu vārdus, piemērotās atstādināšanas ilgumu un tās iemeslus.

133.

Otrkārt, tā jautā, vai VDAR ir prasīts, lai pārzinis pirms publicēšanas katrā gadījumā atsevišķi līdzsvarotu esošās intereses, vai arī pietiek ar likumdevēja paredzēto samērīguma pārbaudi.

Par attiecīgās publicēšanas samērīgumu

134.

Valsts likumdevējs ADBG ir paredzējis, ka noteikti dati (sportista vārds, atstādināšanas ilgums un tās iemesls) tiek publicēti bez maksas  ( 85 ), lai tos darītu zināmus federālajai sporta organizācijai, sporta organizācijām, sportistiem, citām personām (palīgpersonālam), sacensību organizatoriem un plašai sabiedrībai, neradot iespēju izdarīt secinājumus par attiecīgās personas veselības datiem. Tāpat ir paredzēts, ka publicējamo informāciju var neatklāt plašai sabiedrībai vienīgi tad, ja datu subjekts ir amatiersportists, īpaši neaizsargāta persona (nepilngadīga persona) vai persona, kas, darot zināmu informāciju vai sniedzot citas norādes, ir būtiski veicinājusi antidopinga noteikumu iespējamo pārkāpumu atklāšanu. Ja nekļūdos, šajā gadījumā ADBG skaidri neparedz ne norādīt attiecīgo iespējamo aizliegto vielu, ne arī publicēt to internetā.

135.

Praksē NADA un ÖADR īstenoja šo tiesību aktu, izmantojot profesionāliem sportistiem paredzētu publikāciju internetā, ÖADR publikācijas gadījumā norādot attiecīgo iespējamo aizliegto vielu.

–

Ievada apsvērumi un principu pārskats

136.

Jāatgādina, ka VDAR mērķis – kā izriet no tās 1. panta un 1. un 10. apsvēruma – citastarp ir nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību fizisko personu pamattiesībām un pamatbrīvībām, jo īpaši viņu tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību saistībā ar personas datu apstrādi, kas nostiprinātas Hartas 8. panta 1. punktā un LESD 16. panta 1. punktā un ir cieši saistītas ar Hartas 7. pantā nostiprinātajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību.

137.

Šajā ziņā Hartas 7. un 8. pantā garantētās pamattiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību nav absolūtas tiesības. Tām var tikt noteikti ierobežojumi, ja atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam tie ir paredzēti tiesību aktos un tajos tiek respektēta pamattiesību būtība, kā arī samērīguma princips  ( 86 ).

138.

Šajā lietā attiecīgo sportistu personas dati ir publicēti, pamatojoties uz juridisku pienākumu, kas pārziņiem ir noteikts ar valsts tiesību aktiem  ( 87 ).

139.

Tādējādi var uzskatīt, ka uz šo datu apstrādi attiecas VDAR 6. panta 1. punkta c) apakšpunkts, kurā noteikts, ka apstrāde ir likumīga, ja tā vajadzīga, lai izpildītu uz pārzini attiecināmu juridisku pienākumu. Ņemot vērā to, ka dopinga apkarošanu var uzskatīt par uzdevumu, kas tiek veikts sabiedrības interesēs  ( 88 ), uz attiecīgo apstrādi var attiekties arī VDAR 6. panta 1. punkta e) apakšpunktā minētais nosacījums. Tomēr nav nepieciešams izlemt, kurš no šiem likumības nosacījumiem ir piemērojams šajā lietā, vai arī ir piemērojami abi  ( 89 ).

140.

VDAR 6. panta 3. punktā attiecībā uz šiem abiem apstrādes likumīguma nosacījumiem, kas noteikti VDAR 6. panta 1. punkta c) un e) apakšpunktā, ir precizēts, ka apstrādes pamatu nosaka ar Savienības tiesību aktiem vai dalībvalsts tiesību aktiem, kas piemērojami pārzinim, un ka šim juridiskajam pamatam ir jāatbilst sabiedrības interešu mērķim un jābūt samērīgam ar izvirzīto leģitīmo mērķi.

141.

Tāpat jebkurai personas datu apstrādei cita starpā jāatbilst VDAR 5. panta 1. punktā noteiktajiem principiem, jo īpaši likumīguma un “datu minimizēšanas” principiem, kas noteikti šīs tiesību normas attiecīgi a) un c) apakšpunktā. Saskaņā ar minimizēšanas principu personas datiem jābūt adekvātiem, atbilstīgiem un jāietver tikai tas, kas nepieciešams to apstrādes nolūkos, un tas atspoguļo minēto samērīguma principu  ( 90 ).

142.

Tādējādi iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi nozīmē, ka jānoskaidro, vai tādi valsts tiesību akti kā attiecīgās datu apstrādes juridiskais pamats atbilst no šīm tiesību normām izrietošajām prasībām, proti, ka tie atbilst sabiedrības interešu mērķim un ir samērīgi ar izvirzīto leģitīmo mērķi.

143.

Šajā lietā saistībā ar dopinga apkarošanu sportā, kas neapšaubāmi ir mērķis sabiedrības interesēs, sodi ir piemēroti par antidopinga noteikumu pārkāpumiem. Turklāt attiecīgo personas datu izpaušana plašai sabiedrībai ir veikta, pamatojoties uz diviem vienlīdz leģitīmiem mērķiem, uz kuriem ieinteresētās personas un Austrijas valdība atsaucās tiesas sēdē. Pirmkārt, mērķis ir atturēt sportistus no antidopinga noteikumu pārkāpumiem un tādējādi novērst dopinga lietošanu sportā. Otrkārt, mērķis ir novērst antidopinga noteikumu apiešanu, informējot visas personas, kas varētu sponsorēt vai iesaistīt attiecīgo sportistu, ka viņš ir atstādināts  ( 91 ).

144.

Līdz ar to iesniedzējtiesai jāpārbauda, vai valsts tiesiskais regulējums, kas paredz attiecīgo apstrādi, kā to īsteno NADA un ÖADR, ir piemērots ar to saistīto sabiedrības interešu mērķu sasniegšanas veicināšanai, kā arī vai tas ir nepieciešams un samērīgs ar šiem mērķiem, savukārt Tiesas kompetencē ir sniegt tai vajadzīgos interpretācijas elementus.

–

Par publicēšanas piemērotību izvirzīto mērķu sasniegšanai

145.

Manuprāt, var uzskatīt, ka ar attiecīgo datu publicēšanu bez lielām grūtībām var sasniegt abus izvirzītos mērķus.

146.

Pirmkārt, publicējot sodītā sportista vārdu, kā arī viņa atstādināšanas iemeslus un ilgumu, plaša sabiedrība tiek informēta par to, ka dopinga lietošana nepaliek nesodīta un ka sods tiek ne tikai piemērots, bet arī publiskots, nosaucot vārdā personu, kurai piemērots atstādināšanas sods. Tas mudina sabiedrību, tostarp profesionālos un amatiersportistus, atturēties no antidopinga noteikumu pārkāpšanas, un tādējādi atbilst atturēšanas un preventīvajam mērķim.

147.

Otrkārt, šīs atstādināšanas publicēšana ļauj arī informēt personas, kuras varētu vēlēties nodarbināt attiecīgo sportistu jebkādā amatā saistībā ar sportu, ka viņš ir atstādināts un nedrīkst veikt ar sportu saistītas funkcijas. Jāpiebilst, ka arī biedrošanās ar atstādināto sportistu ir antidopinga tiesiskā regulējuma pārkāpums  ( 92 ). Tāpēc šāda publicēšana var palīdzēt izvairīties no tā, ka pārkāpumi tiek izdarīti nezināšanas dēļ.

148.

Savukārt es nesaskatu, kā izvirzītos mērķus ļauj sasniegt tas, ka ÖADR publicē attiecīgās iespējamās aizliegtās vielas nosaukumu, lai gan valsts tiesību akti to skaidri neparedz. Tik detalizēti aprakstīt konstatēto pārkāpumu nav nepieciešams ne atturēšanas mērķa, ne mērķa novērst antidopinga noteikumu apiešanu labad.

–

Par publicēšanas nepieciešamību, lai sasniegtu izvirzītos mērķus

149.

Saskaņā ar VDAR 39. apsvērumu attiecīgās apstrādes nepieciešamības pārbaude, ņemot vērā izvirzītos mērķus, nozīmē, ka jāpārbauda, vai pastāv alternatīvi pasākumi, kas mazāk ierobežo Hartas 7. un 8. pantā garantētās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību, bet ir tikpat efektīvi, lai sasniegtu izvirzīto mērķi  ( 93 ).

150.

Pirmkārt, attiecībā uz atturēšanas mērķi attiecīgo sportistu vārda publiskošana man nešķiet absolūti nepieciešama visos gadījumos.

151.

Protams, atturēšana ir vēl efektīvāka, ja, it īpaši slavena sportista gadījumā, līdz ar sodu tiek publiskots arī tā vārds. Augsta līmeņa un zināmā mērā atpazīstamiem sportistiem šajā ziņā ir īpaša atbildība, un tādēļ viņu vārda publiskošanai varētu būt pat vēl lielāka nozīme, ņemot vērā izvirzīto mērķi.

152.

Tomēr attiecībā uz profesionāliem sportistiem, uz kuriem neattiecas ADBG paredzētie izņēmumi, valsts tiesību aktos ir paredzēta viņu vārda automātiska publiskošana, tādējādi, publicējot to tiešsaistē, tvērums kļūst neierobežots  ( 94 ) un netiek ņemti vērā konkrēti apstākļi, kas saistīti ar individuāliem apstākļiem (sportista reputācija, sacensību līmenis, recidīvs, tīša rīcība u.c.). Šajā ziņā uzskatu, ka šīs valsts tiesību normas, ņemot vērā to vispārējo raksturu, iespējams, pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai novērstu dopinga lietošanu atturošā veidā.

153.

Otrkārt, attiecībā uz mērķi novērst, ka tiek apiets aizliegums biedroties ar atstādinātu personu, tas nozīmē, ka jāzina, par kuru sportistu ir runa. Tas rada nepieciešamību atklāt atstādinātās personas vārdu un uzvārdu. Šajā ziņā no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka saskaņā ar ADBG 1. panta 2. punkta 8) apakšpunktu, ja sportists, kuram piemērots aizliegums vai sods, sazinās ar sportista palīgpersonāla locekli, tas var būt antidopinga pārkāpums.

154.

Tomēr publicēšanas neierobežotais tvērums saistībā ar datu ievietošanu internetā, šķiet, pārsniedz to, kas nepieciešams  ( 95 ).

155.

Šķiet, šis mērķis novērst noteikumu apiešanu galvenokārt attiecas uz sporta nozari  ( 96 ) un ir adresēts personām, kas atbildīgas par sodu izpildi, vai personām, kas atbildīgas par sporta iestāžu vai sporta apvienību vadību. Šajā kontekstā šķiet, ka attiecīgā sportista identitātes izpaušana ierobežotākā veidā varētu efektīvi sasniegt mērķi un mazāk kaitēt personas datu aizsardzībai. Turklāt NADA tiesas sēdē paskaidroja, ka attiecībā uz dažām zemāka līmeņa sportistu kategorijām informāciju par atstādināšanu var sniegt ar federāciju starpniecību.

156.

Ierobežotāka publikācija, protams, neļautu uzņēmējiem vai darba devējiem, kas nav saistīti ar sporta nozari, uzzināt, ka attiecīgais sportists ir atstādināts un ka viņiem ir aizliegts ar viņu biedroties. Tomēr, ja šāda neinformēta persona tiktu vainota par biedrošanos ar atstādināto personu (sportistu vai citu personu), manuprāt, noteikumi attiecībā uz pierādīšanas pienākumu šādā gadījumā ļautu noskaidrot, vai šī “biedrošanās” ir vai nav bijusi apzināta un ar nodomu  ( 97 ). Un otrādi, ja internetā publicētā informācija par atstādināšanu ir sasaistāma ar attiecīgo atstādinātās personas vārdu, uzvārdu, manuprāt, galu galā tas nozīmē, ka ikvienam ir pienākums pārliecināties, vai persona, ar kuru tiek slēgts līgums vai notiek biedrošanās, ir vai nav atstādināta. Šādas vispārējas aizdomas, ko izraisa “sportistu reģistra” publicēšana tiešsaistē, manuprāt, pārsniedz izvirzīto mērķi.

157.

Piebildīšu – tas, ka NADA un ÖADR ir izvēlējušās publicēšanu tiešsaistē, iespējams, vēl vairāk pārkāpj tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, jo īpaši ņemot vērā tās urbi et orbi tvērumu  ( 98 ). To atzīst arī 29. panta datu aizsardzības darba grupa, kas uzsver, ka pastāv risks, ka tiešsaistē publicētus datus aizskarošākā veidā var izmantot citiem mērķiem vai turpmākai apstrādei  ( 99 ).

158.

Manuprāt, nominatīva publicēšana, bet tikai attiecīgajām iestādēm un sporta federācijām, ko papildinātu, piemēram, ar pseidonimizētu datu publicēšanu internetā, ļautu sasniegt abus izvirzītos mērķus tādā veidā, kas mazāk kaitētu personas datu aizsardzībai un labāk atbilstu datu minimizēšanas principam.

159.

Piebildīšu, ka mani nepārliecina NADA izvirzītais arguments, kura pamatā ir salīdzinājums ar sodu publicēšanu citās profesijās, piemēram, attiecībā uz advokātiem vai veselības aprūpes jomas profesijām. Kā šajā ziņā norādīja Nīderlandes valdība, atstādināto advokātu vai ārstu vārdu publiskošana varētu būt nepieciešama, jo ikviens var būt tiesību subjekts vai pacients, turpretī dopinga kontekstā pietiek ar to, ka attiecīgā sportista vārds un uzvārds ir zināms sporta aprindās, attiecīgajās sporta federācijās, izņemot īpašus gadījumus, kas jāizvērtē katrā konkrētā gadījumā.

160.

Līdz ar to man ir nopietnas šaubas par attiecīgās apstrādes nepieciešamību, ņemot vērā izvirzītos mērķus.

–

Par samērīgumu “stricto sensu”, proti, esošo interešu izsvēršanu

161.

Lai izvērtētu attiecīgās apstrādes samērīgumu, jāizsver dažādas attiecīgās tiesības, brīvības vai intereses. Vispārējo interešu mērķa sasniegšanā nevar neņemt vērā, ka tas jāsalāgo ar attiecīgajām pamattiesībām, šajā lietā tas nozīmē, ka jāizsver, no vienas puses, vispārējo interešu mērķis un, no otras puses, tās personas tiesības, kuras personas dati tiek izpausti  ( 100 ).

162.

Jāpiebilst, ka šīs analīzes kontekstā jāņem vērā atbildes, ko Tiesa sniegs uz otro prejudiciālo jautājumu par veselības datu esamību VDAR 9. panta izpratnē un uz piekto prejudiciālo jautājumu saistībā ar datiem par sodāmību un pārkāpumiem, uz kuriem attiecas VDAR 10. pants. Sensitīvu datu “minimizēšanas” principa ievērošana VDAR 9. panta izpratnē neliedz publiski izpaust personas datus, ja šī izpaušana ir nepieciešama un samērīga  ( 101 ). Tas tā ir pat tad, kad uz attiecīgajiem datiem attiecas VDAR 10. pants, ja vien tiesību normās, ar kurām ir atļauta šī izpaušana, ir paredzētas atbilstošas garantijas datu subjektu tiesībām un brīvībām  ( 102 ). Ņemot to vērā, attiecībā uz datiem, kuriem piemērojamas šīs divas tiesību normas, datu subjektu interesēm ir īpaša nozīme, izsverot esošās intereses  ( 103 ).

163.

Šajā lietā attiecīgā apstrāde, kas ietver attiecīgā sportista identitātes publiskošanu tiešsaistē, ir būtiska iejaukšanās pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un personas datu aizsardzību un var izraisīt sabiedrības nosodījumu un datu subjekta stigmatizāciju. Turklāt šeit bija gribēts “elektroniskā pīlāra” efekts.

164.

Tādēļ šīs iejaukšanās smaguma pakāpe jāsamēro ar mērķu nozīmīgumu, kas jāsasniedz ar publicēšanu.

165.

Jānorāda, ka iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas uz profesionālo sportistu datu publicēšanu, kas paredzēta ADBG un ko īsteno NADA un ÖADR, un uz profesionāliem sportistiem neattiecas paredzētie izņēmumi (kas attiecas uz amatiersportistiem, neaizsargātām personām un “trauksmes cēlējiem”). Attiecībā uz tiem publicēšana ir nominatīva un turklāt ar neierobežotu tvērumu, jo tiek izplatīta plašai sabiedrībai internetā, dažkārt uz neierobežotu laiku gadījumā, kad persona tiek atstādināta uz mūžu (attiecībā uz vienu no prasītājiem pamatlietā), sistemātiska un automātiska, kas saskaņā ar ADBG neparedz nekādu individuālu izvērtējumu atkarībā no apstākļiem.

166.

Ar visu piesardzību, ar kādu vienmēr ir jāaplūko samērīguma pārbaudes aspekts  ( 104 ), es sliecos domāt, ka šo dažādo faktoru kombinācija (publicēšanas nominatīvais raksturs, neierobežotība, sistemātiskums un automātiskums) noteiktos apstākļos var radīt tādu iejaukšanos datu subjekta tiesībās uz personas datu aizsardzību, kas neatbilst prasībām līdzsvaroti izsvērt esošās dažādās intereses.

167.

Piemēram, ja sods – atstādināšana uz ilgu laiku  ( 105 ) vai pat uz mūžu – ir piemērots mazpazīstamam sportistam, kura profesionālā sporta dzīve jau kādu laiku ir beigusies, varētu uzskatīt, ka viņa personas datu likumīga publicēšana laika gaitā kļūst pārmērīga, ņemot vērā izvirzītos mērķus.

168.

NADA apgalvo, ka nebūtu jāveic nekāda nošķiršana atkarībā no izdarīto pārkāpumu smaguma pakāpes vai atkārtošanās, jo tas tiek ņemts vērā soda noteikšanas posmā un neietekmē publicēšanu, kas jāveic neatkarīgi no apstākļiem. Mani šī argumentācija nepārliecina. Publicēšana atbilst mērķiem, kuri, lai gan ietilpst dopinga apkarošanas jomā, ir specifiski un ietver esošo interešu izsvēršanu, ļaujot ņemt vērā VDAR prasības, kuras netiek ņemtas vērā antidopinga soda noteikšanas posmā.

169.

Tādējādi uzskatu, ka tāds pienākums publicēt personas datus, kāds izriet no ADBG un ko īsteno ÖADR un NADA, ir pieļaujams tikai tiktāl, ciktāl, ņemot vērā atturēšanas mērķi un mērķi novērst antidopinga noteikumu apiešanu, tas ir samērīgs, it īpaši publicēšanas tvēruma un ilguma ziņā, ņemot vērā attiecīgos konkrētos apstākļus, kas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

Par izsvēršanas brīdi

170.

Iesniedzējtiesa jautā, vai VDAR ir prasīts, lai pārzinis pirms publicēšanas katrā gadījumā atsevišķi izsvērtu esošās intereses, vai arī pietiek ar likumdevēja paredzēto samērīguma pārbaudi.

171.

Šajā lietā likumdevējs ir paredzējis iepriekš noteiktas situācijas neatkarīgi no katra atsevišķa gadījuma apstākļiem, atsaucoties uz publicēšanas elementiem un paredzot zināmus izņēmumus. Šādi rīkojoties, tas jau bija norādījis publicēšanas pamatojumu un zināmā mērā izsvēris to sportistu intereses, kuru personas dati tiek izpausti, no vienas puses, ar interesēm apkarot dopinga lietošanu, no otras puses.

172.

Tomēr jāatzīmē, ka attiecīgās valsts antidopinga iestādes (šajā gadījumā NADA un ÖADR) kā valsts likumdevēja iecelti pārziņi saskaņā ar VDAR 5. panta 2. punktu joprojām ir atbildīgas par apstrādes īstenošanu un ir pārskatatbildīgas (“accountable”) par šīs apstrādes likumības un samērīguma principu ievērošanu, kā arī par minimizēšanas principa ievērošanu. Turklāt tām jāspēj pierādīt, ka tiek ievērots šīs normas 1. punkts.

173.

Saskaņā ar VDAR 24. panta 1. punktu un 25. panta 1. punktu tām arī jāīsteno atbilstoši tehniski un organizatoriski pasākumi (piemēram, pseidonimizācija) gan apstrādes līdzekļu noteikšanas, gan pašas apstrādes laikā. Šie pasākumi, kas jāpārskata un vajadzības gadījumā jāatjaunina, ir paredzēti, lai efektīvi īstenotu datu aizsardzības principus un nodrošinātu apstrādei nepieciešamās garantijas ar nolūku izpildīt VDAR prasības un aizsargāt datu subjekta tiesības  ( 106 ).

174.

Turklāt atzīmēšu, ka šajā lietā, lai gan likumdevējs ir noteicis apstrādes mērķus un daļēji arī šīs apstrādes līdzekļus, tieši NADA un ÖADR kā datu pārziņi, kas ir atbildīgi par tās īstenošanu, ir izvēlējušies publicēšanu internetā, turklāt ÖADR ir izvēlējusies arī publicēt attiecīgās, iespējams, aizliegtās vielas nosaukumu.

175.

Šādā kontekstā, manuprāt, atbilde uz uzdoto jautājumu ir saistīta ar pārzinim piemērojamo valsts tiesību akta saturu un precizitātes pakāpi. Man šķiet, tas, ka valsts likumdevējs ir paredzējis publicēšanas principu, neatbrīvo pārzini no pienākuma ievērot VDAR prasības un aizsargāt datu subjektu tiesības. Tas var nozīmēt, ka pārzinim jāņem vērā konkrētie lietas apstākļi, piemērojot valsts tiesību aktus  ( 107 ). Turklāt atzīmēšu, ka tam šajā lietā obligāti katrā gadījumā atsevišķi jāizsver datu publicēšana saistībā ar atstādinātajiem sportistiem, uz kuriem attiecas ADBG minētie izņēmumi.

176.

Tādējādi uzskatu, ka iepriekš minētajās VDAR tiesību normās, pat ja tajās netiek prasīts visos gadījumos izsvērt esošās intereses, tomēr varētu būt prasīts pārzinim katrā konkrētā gadījumā to darīt, it īpaši nosakot apstrādes līdzekļus, tātad arī pirms publicēšanas. Šajā ziņā varētu ņemt vērā tādus faktorus kā apstrādes raksturs, tvērums, konteksts un mērķi, kā arī datu subjektu tiesību un brīvību apdraudējumu, kas var atšķirties varbūtības un smaguma pakāpes ziņā.

177.

Ne arguments, ka šāda pārzinim piešķirtā rīcības brīvība var diskriminēt sportistus, kas atrodas salīdzināmās situācijās, ne arī patvaļas, ļaunprātīgas izmantošanas vai pat korupcijas risks, uz ko it īpaši atsaucas Komisija un NADA, nevar atspēkot atteikšanos no šādas katra konkrētā gadījuma izsvēršanas, kas veicama, lai apstrādātu personas datus saskaņā ar VDAR. Šāda izsvēršana var tieši novērst diskrimināciju, kas varētu rasties, piemērojot vienādu attieksmi dažādām situācijām.

178.

No tā izriet, manuprāt, ka VDAR 5. un 6. pants, lasot tos kopsakarā ar visiem pārzinim uzliktajiem pienākumiem un atbildību, jāinterpretē tādējādi, ka tie neliedz pārzinim pirms minētās datu apstrādes katrā gadījumā atsevišķi izsvērt esošās intereses un noteiktos apstākļos šāda izsvēršana līdzsvarošana pat tiek prasīta, ja tā nepieciešama, lai personas datus apstrādātu atbilstoši VDAR.

Secinājumi par trešo un ceturto jautājumu

179.

Ņemot vērā iepriekš minēto, ierosinu Tiesai atbildēt uz trešo jautājumu, ka VDAR 5. panta 1. punkta a) un c) apakšpunkts un 6. panta 3. punkta otrā daļa jāinterpretē tādējādi, ka tiem ir pretrunā valsts antidopinga iestādēm noteiktais pienākums publicēt personas datus, piemēram, par antidopinga tiesiskā regulējuma pārkāpumu sodīto sportistu vārdu un uzvārdu, atstādināšanas ilgumu un tās iemeslus (it īpaši aizliegtās vielas nosaukumu), ja, ņemot vērā konkrētos lietas apstākļus, nav izpildīta vai vairs netiek izpildīta samērīguma prasība, it īpaši attiecībā uz publicēšanas tvērumu un ilgumu, un tas ir jāpārbauda iesniedzējtiesai.

180.

Attiecībā uz ceturto jautājumu ierosinu Tiesai atzīt, ka VDAR 5. un 6. pants, lasot tos kopsakarā ar visiem pārzinim uzliktajiem pienākumiem un atbildību, jāinterpretē tādējādi, ka pārzinim pirms datu apstrādes ir pienākums katrā konkrētajā gadījumā izsvērt esošās intereses, ja izsvēršana nepieciešama, lai personas datus apstrādātu atbilstoši VDAR.

Par septīto jautājumu

181.

Lai izprastu septīto jautājumu, ir vērts atgādināt, kādā kontekstā tas ir uzdots. Prasītāja YT, vēl pirms viņas personas dati tika publicēti NADA un ÖADR tīmekļvietnēs, iesniedza sūdzību Austrijas datu aizsardzības iestādei, pamatojoties uz VDAR 17. pantu, kas paredz tiesības uz dzēšanu. Pēdējā minētā iestāde noraidīja YT sūdzību, jo attiecīgie dati vēl nebija publicēti. Austrijas datu aizsardzības iestādes lēmums noraidīt sūdzību tika pārsūdzēts, un šīs pārskatīšanas procedūras gaitā minētie dati tika publicēti.

182.

Ar septīto prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa, pirmkārt, jautā, vai ir pieņemama sūdzība, kas iesniegta saskaņā ar VDAR 77. pantu saistībā ar tiesību uz dzēšanu (VDAR 17. pants) iespējamo pārkāpumu, kaut arī datu subjekta personas datu apstrāde vēl nebija notikusi brīdī, kad sūdzība tika iesniegta uzraudzības iestādei, un brīdī, kad šī iestāde pieņēma lēmumu.

183.

Otrkārt, tā jautā par šādas sūdzības pieņemamību a posteriori, ja sūdzības iesniegšanas brīdī jau bijušas konkrētas norādes, ka pārzinis nenovēršami vai tuvākajā nākotnē veiks personas datu apstrādi.

Vai sūdzība uzraudzības iestādei pirms datu apstrādes ir pieņemama?

184.

VDAR 77. panta 1. punktā ir paredzēts, ka datu subjektam ir tiesības iesniegt sūdzību uzraudzības iestādē, ja “datu subjekts uzskata, ka viņa personas datu apstrāde pārkāpj šo regulu”.

185.

Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru, interpretējot šo tiesību normu, es ņemšu vērā ne tikai tās tekstu, bet arī kontekstu un šo normu ietverošā tiesiskā regulējuma mērķus  ( 108 ).

186.

Pirmkārt, VDAR 77. panta tekstā nav noteikts, kādā termiņā jāiesniedz sūdzība par personas datu apstrādi. Gadījumos, kad apstrāde ir notikusi un pēc tam tiek apstrīdēta, jo agrāk tiek iesniegta sūdzība, jo ātrāk iestāde var veikt pārbaudes un nodrošināt datu subjekta aizsardzību  ( 109 ). Savukārt VDAR 77. panta 1. punkts neparedz situāciju, kad apstrāde vēl nav notikusi. Šajā ziņā jānorāda, ka šajā tiesību normā vārds “pārkāpj” ir lietots tagadnes formā, kas, šķiet, nozīmē, ka apstrādei jau ir jābūt notikušai, taču nav izslēgta iespēja, ka apstrāde tiks veikta nākotnē  ( 110 ).

187.

Otrkārt, ņemot vērā kontekstu, būtu jāatsaucas uz uzraudzības iestāžu uzdevumiem un pilnvarām. Šajā ziņā, pamatojoties uz VDAR 57. panta 1. punkta f) apakšpunktu, katrai uzraudzības iestādei ir pienākums izskatīt datu subjekta iesniegtās sūdzības, atbilstošā apjomā izmeklēt jautājumu un saprātīgā termiņā informēt sūdzības iesniedzēju par lietas virzību un izmeklēšanas rezultātiem. Uzraudzības iestādei šāda sūdzība jāizskata “ar visu pienācīgo rūpību”  ( 111 ).

188.

Turklāt saskaņā ar VDAR 58. panta 1. punktu katrai uzraudzības iestādei ir piešķirtas ievērojamas izmeklēšanas pilnvaras iesniegto sūdzību izskatīšanai. Ja šī iestāde izmeklēšanas noslēgumā konstatē šīs regulas tiesību normu pārkāpumu, tai ir pienācīgi jārīkojas, lai novērstu konstatēto trūkumu. Šajā saistībā VDAR 58. panta 2. punktā ir uzskaitītas dažādas korektīvas pilnvaras, ko uzraudzības iestāde var izmantot, un tai šajā ziņā ir rīcības brīvība piemērotu un nepieciešamu līdzekļu izvēlē  ( 112 ). VDAR 58. panta 2. punkta a) apakšpunktā uzraudzības iestādei ir paredzētas citstarp šādas pilnvaras – tā var brīdināt pārzini, ka ar paredzētajām apstrādes darbībām, iespējams, var tikt pārkāpti šīs regulas noteikumi, un to var raksturot kā datu subjekta tiesības “aizsargājošu” pieeju  ( 113 ).

189.

Visu šo prasību un uzraudzības iestāžu pilnvaru mērķis ir stiprināt sūdzību procedūru, lai tā kļūtu par mehānismu, ar kuru var efektīvi aizsargāt datu subjektu tiesības un intereses, t.i., par “patiesu tiesību aizsardzības līdzekli administratīvā kārtā”  ( 114 ).

190.

Tāpat saistībā ar konteksta elementiem jāpiemin, kā to uzsvērusi Komisija, ka pārzinim ir jāpilda noteikti pienākumi un it īpaši jāinformē datu subjekts pirms apstrādes  ( 115 ).

191.

Tāpēc, manuprāt, VDAR kontekstā a priori nevar izslēgt, ka uzraudzības iestādes izmanto aizsargājošu vai preventīvu pieeju sūdzību izskatīšanā.

192.

Treškārt, šādu interpretāciju apstiprina regulā izvirzītie mērķi. No regulas 10. apsvēruma izriet, ka šīs regulas mērķis ir nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību fiziskām personām attiecībā uz personas datu apstrādi Savienībā. Šīs pašas regulas 11. apsvērumā ir arī teikts – lai personas datu aizsardzība visā Savienībā būtu efektīva, nepieciešams stiprināt datu subjektu tiesības.

193.

Uzraudzības iestāžu pienākuma izskatīt sūdzības saskaņā ar VDAR 57. panta 1. punkta f) apakšpunktu ierobežošana, interpretējot šīs regulas 77. panta 1. punktu tādējādi, ka tas izslēdz jebkādu iespēju iesniegt sūdzību uzraudzības iestādei “saistībā ar apstrādi”, varētu būt pretrunā minētās regulas mērķiem, it īpaši mērķim nodrošināt augsta līmeņa aizsardzību fiziskām personām attiecībā uz personas datu apstrādi Savienībā.

194.

Tāpēc, ņemot vērā visus šos apsvērumus, uzskatu, ka nevar izslēgt, ka sūdzība, kas iesniegta saskaņā ar VDAR 77. pantu, var būt pieņemama, neraugoties uz to, ka brīdī, kad sūdzība iesniegta uzraudzības iestādei, datu subjekta personas datu apstrāde vēl nav notikusi.

195.

Tomēr, tāpat kā Komisija un Austrijas valdība, es uzskatu, ka apgalvotajam VDAR pārkāpumam jābūt tādam, kas uz to attiecas, un ka attiecīgā apstrāde, kas šajā gadījumā ir personas datu publicēšana, nevar būt tikai hipotētiska  ( 116 ).

196.

Šajā lietā Tiesai ir iesniegts lūgums, kas pamatots ar VDAR 17. pantu, saistībā ar sūdzību, kurā lūgts dzēst attiecīgos datus, jo attiecīgā prasītāja pamatlietā (YT) šajā ziņā bija norādījusi, ka viņas datu publicēšana ir “gandrīz noteikti nenovēršama”.

197.

Tomēr sūdzībā, kurā tiek lūgts dzēst šos datus (tāpat kā, piemēram, lūgums par datu labošanu), tiek hipotētiski pieņemts, ka attiecīgā apstrāde, šajā gadījumā datu publicēšana, jau ir notikusi. Šķiet, datu pārzinim nav iespējams rīkoties pēc šādas sūdzības un dzēst datus, ja tie vēl nav publiskoti, ja vien sūdzība netiek interpretēta tādējādi, ka tā faktiski vērsta uz to, lai novērstu datu publicēšanu  ( 117 ) (nevis šo datu dzēšanu), un tas ir jāpārbauda valsts tiesai.

198.

Jāpiebilst, ka šāda interpretācija nav pretrunā mērķiem nodrošināt personas datu augsta līmeņa aizsardzību, ja citas VDAR tiesību normas ļauj reaģēt uz lūgumiem saistībā ar apstrādi, kas tiks veikta. Kā norāda Austrijas valdība, VDAR 79. panta 1. punkts attiecībā uz tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā nozīmē, ka valsts tiesībās ir paredzētas procesuālās darbības gadījumā, ja pastāv nenovēršami VDAR piešķirto tiesību prettiesiska aizskāruma draudi. Tas ietver Austrijas tiesībās paredzēto iespēju celt prasību preventīvi izbeigt apstrādi pirms tās uzsākšanas vai pat, ja apstrāde ir uzsākta, iespēju lūgt Austrijas iestādei uzraudzīt šīs apstrādes ierobežojumus, pamatojoties uz VDAR 18. pantu.

199.

Tādēļ es uzskatu – nevar izslēgt, ka sūdzība, kas iesniegta, pamatojoties uz VDAR 77. pantu, var būt pieņemama, neraugoties uz to, ka datu subjekta personas datu apstrāde vēl nav notikusi brīdī, kad sūdzība iesniegta uzraudzības iestādei, bet nav tikai hipotētiska. Tomēr pamatlietas apstākļos sūdzība, kas pamatota ar VDAR 17. pantā paredzētajām tiesībām uz datu dzēšanu, ir nepieņemama, jo tā attiecas uz apstrādi (šajā gadījumā datu subjekta personas datu publicēšanu), kas, pat ja tā bija nenovēršama, nepastāvēja nedz brīdī, kad šī persona iesniedza sūdzību uzraudzības iestādei, nedz brīdī, kad šī uzraudzības iestāde pieņēma lēmumu.

Vai sūdzība uzraudzības iestādei kļūst pieņemama “a posteriori”?

200.

Norādīšu, ka šis jautājums attiecas uz VDAR 77. panta interpretāciju attiecībā uz tiesībām iesniegt sūdzību uzraudzības iestādei. Tādējādi šķiet, ka iesniedzējtiesa jautā, vai šāda sūdzība, kas atzīta par nepieņemamu, varētu a posteriori kļūt pieņemama uzraudzības iestādē, ja attiecīgā apstrāde (šajā gadījumā datu izpaušana) notiek laikā, kad uzraudzības iestādes lēmums ir pārsūdzēts apelācijas tiesā un notiek tā izskatīšana. Manuprāt, šajā ziņā valsts tiesību sistēmā jāreglamentē jautājums, vai apelācijas tiesa šādā situācijā varētu vai pat tai vajadzētu nodot lietu atpakaļ uzraudzības iestādei atkārtotai izskatīšanai, ņemot vērā jaunus faktiskos apstākļus, vai datu subjektam atkārtoti jāiesniedz sūdzība vai arī pati apelācijas tiesa var lemt par tai izskatāmo situāciju, ņemot vērā jaunus faktiskos apstākļus, kas šajā gadījumā ir datu publicēšana. Šajā ziņā jāuzrauga, ka tiek nodrošināta VDAR garantētā tiesību aizsardzības efektivitāte un tās tiesību normu saskaņota un vienveidīga piemērošana.

201.

Ciktāl, tāpat kā to saprot Austrijas valdība, valsts tiesas uzdotais prejudiciālais jautājums jāsaprot tādējādi, ka tas attiecas uz šādas sūdzības pieņemamību tiesā, kas izskata apelācijas sūdzību, šajā gadījumā tā izskata sekas saistībā ar faktiskām izmaiņām, proti, apstrādi, kas ir personas datu publicēšana pēc uzraudzības iestādes lēmuma pieņemšanas, un persona ir vērsusies tiesā, pamatojoties uz VDAR 78. pantu, pārsūdzot minēto lēmumu, ja sūdzības iesniegšanas brīdī ir bijušas konkrētas norādes, ka pārzinis nenovēršami vai tuvākajā nākotnē veiks personas datu apstrādi.

202.

Jāatgādina, ka Savienības likumdevējs ir iesaistījies, VDAR piedāvājot dažādus tiesību aizsardzības līdzekļus personām, kas atsaucas uz šīs regulas pārkāpumu, no kuriem katrs ir izmantojams, “neskarot” pārējos līdzekļus  ( 118 ).

203.

Tādējādi VDAR 78. panta 1. punkts paredz, ka, neskarot nekādus citus administratīvos vai ārpustiesas tiesību aizsardzības līdzekļus, katrai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pret uzraudzības iestādes pieņemtu juridiski saistošu lēmumu, kas skar minētās personas. No tā izriet, ka tiesām, kas izskata prasību par uzraudzības iestādes lēmumu, vajadzētu īstenot pilnu jurisdikciju, kurai vajadzētu ietvert jurisdikciju izskatīt visus faktu jautājumus un tiesību normu piemērošanas jautājumus, kas saistīti ar tajā izskatāmo strīdu  ( 119 ). Lai tiesību aizsardzība tiesā būtu “efektīva”, kā tas prasīts šajā tiesību normā, pārbaudei tiesā, kas tiek veikta attiecībā uz uzraudzības iestādes pieņemtu lēmumu par sūdzību, ir jābūt pilnīgai  ( 120 ). Turklāt regulas 79. panta 1. punktā katram datu subjektam ir garantētas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, “neskarot pieejamos administratīvos vai ārpustiesas tiesību aizsardzības līdzekļus, tai skaitā tiesības iesniegt sūdzību uzraudzības iestādē, ievērojot 77. pantu”.

204.

Jau ir ticis atzīts, ka, pieņemot minēto regulu, Savienības likumdevējs nav grasījies pilnībā saskaņot VDAR noteikumu pārkāpumu gadījumā pieejamos tiesību aizsardzības līdzekļus, kas paredzēti regulas 77.–79. pantā  ( 121 ). It īpaši, ja sūdzība uzraudzības iestādē un prasības tiesā par vienu un to pašu personas datu apstrādi ir iesniegtas vienā un tajā pašā dalībvalstī, VDAR neparedz šādas konkrētas tiesību normas.

205.

Tomēr, lai gan Savienības likumdevējs šajā ziņā nav vēlējies panākt pilnīgu saskaņošanu, tas tomēr nav vēlējies izslēgt iespēju, kas minēta iesniedzējtiesas uzdotajā jautājumā, proti, atzīt iesniegtās sūdzības pieņemamību a posteriori tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā.

206.

Ja attiecīgajā jomā nav Savienības regulējuma, katrai dalībvalstij atbilstoši dalībvalstu procesuālās autonomijas principam ir jānosaka sīki administratīvā procesa un tiesvedības procesuālie noteikumi, kas vērsti uz to, lai aizsargātu tiesības, kuras attiecīgajām personām ir noteiktas Savienības tiesībās. Šādā kontekstā valsts tiesai jānodrošina VDAR garantēto tiesību aizsardzības efektivitāte, šīs regulas tiesību normu saskaņota un vienveidīga piemērošana, kā arī Hartas 47. pantā nostiprinātās tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā  ( 122 ).

207.

Tāpēc, pamatojoties tieši uz dalībvalsts procesuālo tiesību normām, iesniedzējtiesai jānosaka, kā valsts tiesiskajā regulējumā paredzētie tiesību aizsardzības līdzekļi ir jāizmanto katrā konkrētajā gadījumā. Šajā ziņā tai jānodrošina, ka konkrētā tiesiskās aizsardzības līdzekļu izmantošanas kārtība nesamērīgi neietekmē tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā. Turklāt tai jāpārliecinās, ka VDAR garantēto tiesību aizsardzība ir efektīva un ka šī kārtība atbilst efektivitātes un līdzvērtības principiem  ( 123 ).

208.

Tā kā iesniedzējtiesa nav sniegusi nekādus paskaidrojumus par iespējām, kas sniegtas valsts tiesību aktos, manuprāt, jāuzskata, ka VDAR 77. panta 1. punkts, lasot to kopsakarā ar šīs regulas 78. panta 1. punktu, jāinterpretē tādējādi, ka tam nav pretrunā tādas sūdzības pieņemamība, ko uzraudzības iestāde iepriekš noraidījusi kā nepieņemamu, ja datu apstrāde notiek līdztekus tiesvedībai tiesā par tiem pašiem faktiem. Valsts tiesību sistēmai, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, jāreglamentē nosacījumi attiecībā uz šādu pieņemamību gan uzraudzības iestādē, gan tiesā tā, lai nodrošinātu VDAR garantēto tiesību aizsardzības efektivitāti, saskaņotu un vienveidīgu tās tiesību normu piemērošanu un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

Secinājums par septīto prejudiciālo jautājumu

209.

Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz septīto jautājumu atbildēt, ka VDAR 77. pants jāinterpretē tādējādi, ka sūdzība, kas pamatota ar šīs regulas 17. pantu (tiesību uz dzēšanu iespējamais pārkāpums), ir nepieņemama, jo tā attiecas uz apstrādi – datu subjekta personas datu publicēšanu –, kas, pat ja tā bija nenovēršama, nepastāvēja nedz brīdī, kad šī persona iesniedza sūdzību uzraudzības iestādei, nedz brīdī, kad šī uzraudzības iestāde pieņēma lēmumu, neskarot tomēr sūdzības iespējamu pieņemamību attiecībā uz personas datu apstrādi, kas nav tikai hipotētiska un kas pieļauj uzraudzības iestādes preventīvu vai aizsargājošu pasākumu veikšanu.

210.

Turklāt, aplūkojot kopsakarībā ar VDAR 78. panta 1. punktu, regulas 77. pantam nav pretrunā tādas sūdzības pieņemamība, ko uzraudzības iestāde iepriekš noraidījusi kā nepieņemamu, ja datu apstrāde notiek līdztekus tiesvedībai tiesā par tiem pašiem faktiem. Valsts tiesību sistēmai, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, jāreglamentē nosacījumi attiecībā uz šādu pieņemamību gan uzraudzības iestādē, gan tiesā tā, lai nodrošinātu VDAR garantēto tiesību aizsardzības efektivitāti, saskaņotu un vienveidīgu tās tiesību normu piemērošanu un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

Secinājumi

211.

Ņemot vērā visu iepriekš minēto, ierosinu Tiesai uz Bundesverwaltungsgericht (Federālā administratīvā tiesa, Austrija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:

–

sūdzība, kas pamatota ar šīs regulas 17. pantu (tiesību uz dzēšanu iespējamais pārkāpums), ir nepieņemama, jo tā attiecas uz apstrādi – datu subjekta personas datu publicēšanu –, kas, pat ja tā bija nenovēršama, nepastāvēja nedz brīdī, kad šī persona iesniedza sūdzību uzraudzības iestādei, nedz brīdī, kad šī uzraudzības iestāde pieņēma lēmumu, neskarot tomēr sūdzības iespējamu pieņemamību attiecībā uz personas datu apstrādi, kas nav tikai hipotētiska un kas pieļauj uzraudzības iestādes preventīvu vai aizsargājošu pasākumu veikšanu;

–

aplūkojot kopsakarībā ar Regulas 2016/679 78. panta 1. punktu, tam nav pretrunā tādas sūdzības pieņemamība, ko uzraudzības iestāde iepriekš noraidījusi kā nepieņemamu, ja datu apstrāde notiek līdztekus tiesvedībai tiesā, kurā tiek skatīti tie paši fakti. Valsts tiesību sistēmai, ievērojot līdzvērtības un efektivitātes principus, jāreglamentē nosacījumi attiecībā uz šādu pieņemamību gan uzraudzības iestādē, gan tiesā tā, lai nodrošinātu Regulā 2016/679 garantēto tiesību aizsardzības efektivitāti, saskaņotu un vienveidīgu tās tiesību normu piemērošanu un tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.