1.

Saskaņā ar Bulgārijas procesuālajām tiesībām, kā tās aprakstītas šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, prasības tiesā par likumpamatota (zemāka juridiskā spēka) tiesību akta normu principā zaudē priekšmetu, ja šis likumpamatotais tiesību akts ir grozīts pirms sprieduma taisīšanas.

2.

Pamatlietā persona, kurai tika piemērots minētais procesuālais noteikums, pēc tam, kad tika atzīts, ka tās prasība ir zaudējusi priekšmetu normatīvā akta grozīšanas dēļ, cēla prasību par ārpuslīgumisko atbildību pret valsti.

3.

Tiesa, kurai jāizspriež šis jautājums, īsumā vēla zināt, vai šis procesuālais noteikums ir saderīgs ar tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību, kas noteiktas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 47. pantā.

4.

Saskaņā ar 9. panta 1. punktu:

“Dalībvalstis nodrošina, lai, ciktāl tas ir tehniski iespējams, finansiāli pamatoti un samērīgi ar potenciālo enerģijas ietaupījumu, elektroenerģijas, dabasgāzes, centralizētās siltumapgādes, centralizētās dzesēšanas un mājsaimniecības karstā ūdens galalietotājiem par konkurētspējīgu samaksu tiktu nodrošināti individuāli skaitītāji, kas precīzi atspoguļo galalietotāja faktisko enerģijas patēriņu un sniedz informāciju par faktisko izmantošanas laiku.”

5.

Direktīvas 10. pantā ir precizēts tās informācijas saturs un īpašības, kas jāsniedz klientiem rēķinos.

6.

Kodeksa 156. pantā ir norādīts:

“(1)   [..] Administratīvā iestāde ar citu atbildētāju un ieinteresēto personu, kurām ir labvēlīgs apstrīdētais akts, piekrišanu var pilnībā vai daļēji atsaukt šo aktu vai pieņemt aktu, kuru tā bija atteikusies pieņemt.

(2)   Prasītāja piekrišana ir nepieciešama arī akta atsaukšanai pēc pirmās tiesas sēdes.

(3)   Atsaukto aktu var no jauna izdot tikai tad, ja iestājas jauni apstākļi.

(4)   Ja prasībai par aktu ir pievienots prasījums par zaudējumu un kaitējuma atlīdzību, tiesvedība saistībā ar šo prasījumu turpinās.”

7.

Kodeksa 187. pantā ir noteikts:

“(1)   Prasībām par reglamentējošiem īstenošanas aktiem nav nekādu termiņu.

(2)   Prasība par reglamentējošu tiesību aktu būs nepieņemama pēc tam, kad jau celta pirmā prasība to pašu iemeslu dēļ.”

8.

Tā 195. pantā ir noteikts:

“(1)   Reglamentējošs īstenošanas akts tiek uzskatīts par atceltu no dienas, kad stājas spēkā tiesas nolēmums.

(2)   Par spēkā neesošu atzīta vai atzīstama reglamentējoša akta juridiskās sekas pēc savas ierosmes nosaka kompetentā iestāde trīs mēnešu laikā pēc tiesas nolēmuma stāšanās spēkā.”

9.

Saskaņā ar šī kodeksa 204. panta 3. punktu, ja ar spēkā neesošu vai atsauktu administratīvo aktu ir nodarīts kaitējums, šā pēdējā minētā prettiesiskumu konstatē tiesa, kurā celta prasība par zaudējumu atlīdzību.”

10.

Kodeksa 221. panta 4. punktā ir noteikts:

“Kad administratīvā iestāde ar citu atbildētāju piekrišanu atsauc administratīvu aktu vai pieņem aktu, kuru tā bija atteikusies pieņemt, Varhoven administrativen sad [Augstākā administratīvā tiesa, Bulgārija] kā procesuālās nepilnības skartu atceļ tiesas nolēmumu, kas taisīts saistībā ar šo aktu vai atteikumu, un izbeidz lietu.”

11.

Likuma 1. pantā ir noteikts:

“1.   Valsts un pašvaldības ir atbildīgas par kaitējumu, kas fiziskām un juridiskām personām nodarīts ar valsts un pašvaldības iestāžu vai darbinieku prettiesisku darbību, bezdarbību vai aktiem valsts pārvaldes funkciju īstenošanas gaitā vai saistībā ar to [..].

2.   Saskaņā ar 1. punktu celtās prasības tiek skatītas saskaņā ar administratīvo procesu, kas noteikts [Administratīvā procesa kodeksā] [..].”

12.

Naredba n.o 16‑334/06.04.2007 za toplosnabdyavaneto ( 5 ), ko izdevis Bulgārijas Republikas ekonomikas un enerģētikas ministrs, 61. panta 1. punkta 1. pielikumā iekļāva Siltumenerģijas patēriņa sadales metodi kopīpašumā esošām dzīvojamām mājām (turpmāk tekstā – “aprēķina metode”).

13.

Ar prasības pieteikumu Nr. 1372/2016 IG apstrīdēja aprēķina metodi Varhoven administrativen sad (Augstākajā administratīvajā tiesā, Bulgārija; turpmāk tekstā – “VAS”).

14.

2018. gada 13. aprīlīVAS palāta trīs tiesnešu sastāvā apmierināja prasību, uzskatot, ka aprēķina metode neatbilst Direktīvas 2012/27 9. un 10. panta mērķim (ka rēķini par siltumenerģiju ir jāsagatavo, balstoties uz faktisko patēriņu), un tas izraisīja tās spēkā neesamību ex tunc ( 6 ).

15.

Ekonomikas un enerģētikas ministrs iesniedza VAS, kas darbojās palātā piecu tiesnešu sastāvā, kasācijas sūdzību Nr. 1318/2019 par pirmās instances spriedumu.

16.

2019. gada 20. septembrī stājās spēkā jauni noteikumi, ar kuriem it īpaši tika grozīta aprēķina metodes formula.

17.

2020. gada 11. februārī VAS palāta piecu tiesnešu sastāvā, kuras kompetencē ir skatīt kasācijas sūdzību, atzina, ka strīds ir zaudējis priekšmetu. Savu spriedumu tā balstīja uz apstākli, ka aprēķina metodes 6.1.1. punkta grozījums bija izraisījis tās atcelšanu un saskaņā ar valsts tiesībām tiesas var spriest pēc būtības tikai par spēkā esošām tiesību normām.

18.

Līdz ar to VAS palāta piecu tiesnešu sastāvā atcēla pirmās instances spriedumu, nepastāvot nepieciešamībai pārbaudīt aprēķina metodes pareizību. Šis nolēmums kļuva galīgs.

19.

Šajos apstākļos IG pieprasīja Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) atlīdzību 830 BGN apmērā, kas ir līdzvērtīga pirmās tiesvedības izmaksām (lieta Nr. 1372/2016), un 300 BGN apmērā par morālo kaitējumu ( 7 ), kas nodarīts ar spriedumu kasācijas tiesvedībā Nr. 1318/2019.

20.

Prasība par atlīdzību ir vērsta pret VAS, kas iesniedzējtiesā ir atbildētāja.

21.

Šajos apstākļos Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvā tiesa, Bulgārija) uzdod Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

22.

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2021. gada 5. maijā.

23.

Rakstveida apsvērumus iesniedza IG, VAS, Polijas valdība un Komisija. Izņemot Polijas valdību, visi pārējie piedalījās tiesas sēdē 2022. gada 6. aprīlī.

24.

Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets izriet, protams, no strīda, kas jāizšķir pamatlietā. Tajā tiek spriests tikai par to, vai IG ir tiesības saņemt atlīdzību par kaitējumu, ko esot radījis spriedums, kas taisīts, piemērojot Bulgārijas procesuālo normu, kas nav ļāvusi saņemt nolēmumu pēc būtības par aprēķina metodes spēkā esamību.

25.

Tātad bez lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu uzdotajiem jautājumiem ir jānoskaidro arī: a) vai aprēķina metodes 6.1.1. punkts ir saderīgs ar Direktīvu 2012/27; b) vai IG ir tiesības saņemt atlīdzību par minētās direktīvas pārkāpumu un c) vai trešām personām, kas nav IG, ir tiesības uz šādu atlīdzību.

26.

Tādējādi lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav runas par to, vai ir vai nav izskatāma prasība atlīdzināt zaudējumus, ko radījusi Savienības tiesībām, iespējams, pretrunā esoša energoefektivitātes jomu reglamentējoša noteikuma piemērošana. Vienīgais kaitējums, ko IG prasa atlīdzināt, atkārtoju, ir tas, ko (iespējams) izraisījusi valsts iekšējā procesuālā norma, kas ļauj atcelt pirmo spriedumu, ar kuru atzīta rēķinā iekļautās enerģijas aprēķina metodes spēkā neesamība.

27.

Lai spriestu par šo kaitējumu un par iespējamu atlīdzību, iesniedzējtiesai ir jāzina, vai ar Savienības tiesībām ir saderīga tāda valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru aprēķina metodes atzīšana par spēkā neesošu, kas nospriests pirmās instances tiesas spriedumā, ir zaudējusi spēku ( 8 ).

28.

Ja lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saprot šādi, nevar tikt pieņemtas iebildes par nepieņemamību, ko izvirzījusi VAS, kura būtībā apgalvo: a) Tiesas Reglamenta 94. panta c) punkta neizpildi; b) saiknes neesamību starp pamatlietas juridisko situāciju un Savienības tiesībām un c) 2020. gada 11. februāra sprieduma res judicata raksturu ( 9 ).

29.

Pretēji šīm iebildēm uzskatu, ka:

30.

Tāpēc uzskatu, ka uz pirmajiem diviem prejudiciālajiem jautājumiem var atbildēt kopīgi un ka trešais jautājums, kā izklāstīšu, ir nepieņemams, jo ir hipotētisks.

31.

2021. gada 21. decembra spriedumā Randstad Italia ( 10 ) Tiesa atkārtoja, ka LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā dalībvalstīm ir noteikts pienākums noteikt tiesību aizsardzības līdzekļus, kas nepieciešami, lai jomās, uz kurām attiecas Savienības tiesības, nodrošinātu tiesību subjektiem viņu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu ( 11 ).

32.

Šis dalībvalstu pienākums ir saderīgs ar procesuālās autonomijas principu, atbilstoši kuram, kaut gan pastāv Savienības tiesību normas šajā jomā, dalībvalstu ziņā ir konfigurēt šo tiesību aizsardzības līdzekļu procesuālo regulējumu ( 12 ).

33.

Dalībvalstu brīvība konfigurēt minēto regulējumu ir tik liela, ka Savienības tiesībās tām nav noteikts pienākums nodrošināt, lai pastāvētu autonoma prasība ( 13 ), kas pieļautu Savienības tiesībām pretrunā esošu valsts tiesību normu tiešu pārsūdzību kā galveno priekšmetu.

34.

Tiesa ir noraidījusi apgalvojumu, ka šādas autonomas prasības neesamība valsts tiesībās pārkāpj Hartas 47. pantu: “efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips pats par sevi neprasa, lai pastāvētu autonoma prasība, kuras galvenais mērķis ir apstrīdēt valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesību normām, ja vien pastāv viens vai vairāki tiesību aizsardzības līdzekļi, kas ļauj kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību ievērošanu, kuras tiesību subjektiem izriet no Savienības tiesībām” ( 14 ).

35.

Līdz ar to, lai aizsargātu tiesības, “kuras tiesību subjektiem izriet no” Savienības tiesībām, ir pietiekami, ka citi tiesību aizsardzības līdzekļi pakārtoti nodrošina šo tiesību ievērošanu.

36.

Procesuālo tiesību aizsardzības līdzekļu skaitā, kas ir piemēroti, lai kaut vai pakārtoti saglabātu Savienības tiesību normās atzīto tiesību ievērošanu, ir prasība, ka dalībvalstij ir jābūt atbildīgai par kaitējumu, kas privātpersonām nodarīts šo tiesību pārkāpuma rezultātā.

37.

Tāpēc “Savienības tiesību pilnīgs iedarbīgums un to tiesību efektīva aizsardzība, kas ar tām ir piešķirtas privātpersonām, attiecīgā gadījumā var tikt nodrošināti ar principu par valsts atbildību par privātpersonām radītajiem zaudējumiem, pieļaujot Savienības tiesību pārkāpumu, kurā tā ir vainojama, jo šis princips ir raksturīgs Līgumu, uz kuriem Savienība ir balstīta, sistēmai” ( 15 ).

38.

Atbilstoši šai judikatūrai ar Hartas 47. pantu principā ir saderīgs procesuālais regulējums, kurā gan nav paredzētas atcelšanas prasības, tomēr ļauts celt prasības par zaudējumu atlīdzību, lai skartās personas varētu efektīvi aizsargāt savas tiesības.

39.

Iesniedzējtiesai ir jāpaskaidro, vai savu īpašību dēļ Bulgārijas tiesībās paredzētā prasība par zaudējumu atlīdzību, ko šī tiesa pati izskata, ir piemērota, lai efektīvi aizsargātu tiesības, ko Savienības tiesiskais regulējums piešķir prasītājam.

40.

Šīs analīzes ietvaros iesniedzējtiesa no 2018. gada 4. oktobra sprieduma Kantarev ( 16 ), ko tā pati citē, var iegūt derīgus apsvērumus, vēl jo vairāk tāpēc, ka tajā ir skatīti jautājumi, kas ir saistīti ar prasību par ārpuslīgumisko atbildību, kuras vērstas pret valsti, regulējumu Bulgārijas tiesībās ( 17 ).

41.

Minētajā spriedumā Tiesa atzina:

42.

Bulgārijas tiesībās ir paredzēta tieša (autonoma) prasība, kas atvieglo valsts tiesību normas saderības ar Savienības tiesībām pārbaudi. Šādas prasības dēļ bija iespējams pirmās instances 2018. gada 13. aprīļa spriedums, kurā par spēkā neesošu tika atzīts aprēķina metodes 6.1.1. punkts, jo tas neatbilda Direktīvas 2012/27 mērķiem ( 21 ).

43.

Neatkarīgi no šīs tiešās prasības Bulgārijas tiesībās ir atļauts arī pakārtots tiesību aizsardzības līdzeklis – ārpuslīgumiskas atlīdzības pieprasījums no valsts, ja ir pārkāpta Savienības tiesību norma, kurā atzītas tiesības privātpersonām.

44.

Tiesas sēdē tika uzsvērts, ka kompensējošais tiesību aizsardzības līdzeklis atļauj kompetentajām tiesām atzīt, kaut gan incidenter tantum un tikai attiecībā uz lietas pusēm, likumpamatota tiesību akta normas, no kuras izriet prasītājam radītais kaitējums, prettiesiskumu. Šķiet, ka šīs tiesas neierobežo apstāklis, ka reglamentējošais akts ir atsaukts vai grozīts pirms sprieduma taisīšanas.

45.

Šis dubultais procesuālais režīms principā būtu pietiekams, lai īstenotu tiesības uz tiesību aizsardzību tiesā, kā apgalvo VAS, Polijas valdība un Komisija:

46.

Iepriekš minētā Tiesas judikatūra ļaujot apstiprināt šo vērtējumu. Ja vien tiesiskās aizsardzības līdzeklis ir spēkā, valsts atbildība var būt tiesiskās aizsardzības līdzeklis pret privātpersonām nodarītajiem zaudējumiem, ja ar tās starpniecību vēl var pārbaudīt valsts tiesību normas atbilstību Savienības tiesībām.

47.

Tomēr šī sākotnējā atbilde ir jāniansē, jo autonomā prasība – kā tā reglamentēta Bulgārijas tiesībās – var būt neefektīva vai ar traucējošu ietekmi, lai pilnībā nodrošinātu valsts reglamentējošas normas saderības ar Savienības tiesībām pārbaudi. Šī traucējošā ietekme izpaužas arī attiecībā uz kompensējošo tiesību aizsardzības līdzekli, kā izklāstīšu turpmāk.

48.

Protams, kā jau atgādināju, Savienības tiesībās nav prasīta autonomas prasības esamība. Taču, ja dalībvalsts to paredz, uzskatu, ka dalībvalstu brīvība konfigurēt prasību procesuālo regulējumu, kā minēts LES 19. panta 1. punkta otrajā daļā, ir pakļauta līdzvērtības un efektivitātes principiem ( 22 ).

49.

Prasības celšana par dalībvalsts atbildību ir pakārtots tiesību aizsardzības līdzeklis privātpersonu tiesību efektīvai aizsardzībai, kad valsts tiesības neparedz autonomu prasību. Ja tāda pastāv, atkārtoju, tad tai ir jāatbilst Savienības tiesībās prasītajiem līdzvērtības un efektivitātes nosacījumiem.

50.

Turklāt, ciktāl valsts procesuālās tiesības apgrūtina, liek šķēršļus vai kavē privātpersonas pieeju kompensējošam tiesību aizsardzības līdzeklim, netiks ievērotas tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā un attiecīgi varēs rasties jauns pamats valsts atbildībai. Tieši saskaņā ar šo atbildību IG prasa kompensāciju pamatlietā.

51.

Vai Bulgārijas tiesībās paredzētā autonomā prasība atbilst Savienības tiesībās prasītajiem līdzvērtības un efektivitātes principiem?

52.

Attiecībā uz līdzvērtības principu viss šķiet norādām uz to, ka priekšmeta zudums (ko atzinusi VAS šajā lietā) neliek zust prasībām, kas vērstas pret valsts tiesību normām, kas ir nesaderīgas ar Savienības tiesībām.

53.

Atstājot iesniedzējtiesai pārbaudes iespēju, no pieejamās informācijas var secināt, ka tāds pats priekšmeta zudums būtu noticis, ja apstrīdētā tiesību norma nebūtu spēkā augstāka ranga valsts tiesību normas pārkāpuma dēļ.

54.

Attiecībā uz efektivitātes principu pamatlietā izskatāmais strīds acīmredzami parāda, ka autonoma prasība praksē ļoti apgrūtina IG Savienības tiesībās piešķirto tiesību izmantošanu, kad tās gaitu ietekmē apstrīdētās normas grozīšana, kā es padziļināti skatīšu tālāk.

55.

Saskaņā ar informāciju no lietas materiāliem, kas apstiprināti tiesas sēdē, prasība pret likumpamatota tiesību akta normām Bulgārijas tiesībās ir konfigurēta tādējādi, ka tā (kā tas noticis šajā gadījumā) var zaudēt priekšmetu, ja apstrīdētais akts tiek grozīts, pirms tiesas pieņem galīgu lēmumu par lietu pēc būtības ( 23 ).

56.

No abstrakta skatpunkta Savienības tiesības neliedz dalībvalstij konfigurēt prasības par normatīvo aktu atcelšanu tādējādi, ka kompetentajām tiesām ir jāspriež tikai par to tiesību normu tiesiskumu, kuras ir spēkā sprieduma taisīšanas brīdī ( 24 ).

57.

Tomēr atkarībā no šīs valsts tiesību normas konkrētajām īpašībām ir iespējams, ka tās piemērošana nozīmē stingru ierobežojumu, saskaņā ar kuru tiesas galvenokārt un ar erga omnes ietekmi pārbauda tikai apstrīdētās un vēlāk grozītās tiesību normas tiesiskumu.

58.

Tāpēc ir jāpārbauda, vai ar šādu ierobežojumu Bulgārijas tiesības nodrošina efektīvu Savienības tiesībās piešķirtu tiesību aizsardzību tiesā, salīdzinājumā ar sekām, ko tiesību norma radījusi pirms tās grozīšanas vai atcelšanas.

59.

Pamatlietā pietika ar to, ka tiesību norma, ko IG apstrīdēja tiesvedībā Nr. 1372/2016, tika grozīta pirms sprieduma taisīšanas kasācijas instancē, lai tiktu atcelts pirmās instances spriedums, ar kuru apmierināta prasība. Pēc šīs tiesību normas atcelšanas ar pirmās instances spriedumu tika atcelts pēdējais minētais spriedums, kasācijas tiesai neanalizējot lietu pēc būtības.

60.

Tāpēc IG nevarēja ar galīgu spriedumu panākt reglamentējošā akta atcelšanu, ko viņš jau bija panācis pirmajā instancē. Gluži otrādi, neraugoties uz šo spriedumu, saglabājās sekas, kas radušās laikposmā no Savienības tiesībām pretrunā esošā akta stāšanās spēkā līdz tā grozīšanai.

61.

Šāds rezultāts radās normatīvā režīma dēļ (vai vismaz tā interpretācijas tiesā dēļ), kas, kā var izsecināt no tiesas sēdes norises, nešķiet atbilstam nepieciešamajiem skaidrības un paredzamības nosacījumiem, lai aizsargātu tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.

62.

Tiesas sēdē tika apspriests juridiskais pamatojums, saskaņā ar kuru VAS palāta piecu tiesnešu sastāvā nolēma atzīt strīda priekšmeta zudumu. VAS pārstāve, atbildot uz Tiesas jautājumiem, apgalvoja, ka šis juridiskais pamatojums nebija Administratīvā procesa kodeksa 221. panta 4. punkts ( 25 ) un ka palāta piecu tiesnešu sastāvā nebija norādījusi nevienu citu pozitīvo tiesību normu, uz kuru balstīties ( 26 ).

63.

Tiesību normas skaidrības un paredzamības trūkuma sekas (negatīvas prasītājam, kuram tiek liegta tiesas atbilde pēc būtības, kaut gan viņš ir uzvarējis pirmajā instancē) palielinātos, ja, kā apgalvo IG, to piemēro, vispirms neuzklausot iesaistītās puses, kas apspriež tās ietekmi uz strīdu ( 27 ).

64.

Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai strīdīgais procesuālais regulējums ir pietiekami skaidrs un paredzams attiecībā uz tā sekām vai tomēr privātpersona, kuru skar ar Savienības tiesībām nesaderīga valsts tiesību norma, paliek svārstoties starp kritēriju atšķirībām dažādās tiesās, kā rezultātā mazinās tiesiskā drošība.

65.

Tomēr delikātākais punkts šā procesuālā regulējuma izvērtējumā ir fakts, ka tas ļauj izpildvarai ar atpakaļejošu spēku atņemt iedarbību jau pasludinātam tiesas spriedumam, kurā ir atzīts Savienības tiesību pārkāpums. Pietiek ar to, ka pirms kasācijas instances sprieduma taisīšanas tiek pieņemts vienkāršs tās normas grozījums ( 28 ), kas ar minēto spriedumu ir atcelta.

66.

Tas esot noticis šajā lietā: aprēķina metodes grozījuma pamatā esot bijis “tieši” tas pirmās instances spriedums, ar kuru tas tika atcelts ( 29 ).

67.

Ja tas tā būtu – arī par to ir jāpārliecinās iesniedzējtiesai –, atcelšanas prasību, kas vērstas pret likumpamatota tiesību akta normām un ar kurām panākts atzinums par šo normu neatbilstību Savienības tiesībām, efektivitāte būtu pakļauta apstrīdētās tiesību normas izdevējas iestādes gribai.

68.

Šajos apstākļos nekas neliegtu šai iestādei nolemt grozīt normatīvo aktu, tieši lai izvairītos no pirmā sprieduma, ar ko apmierināta prasība, atceļošās ietekmes, pirms šis spriedums ir apstiprināts ar galīgu spriedumu kasācijas instancē.

69.

Citiem vārdiem, strīdīgais procesuālais regulējums galu galā ļautu to negodīgi izmantot kā līdzekli, lai panāktu iepriekšēja sprieduma par spēkā neesamību Savienības tiesību pārkāpuma dēļ neefektivitāti. Tādā pašā mērā tas, pārkāpjot efektivitātes principu, pārmērīgi apgrūtinātu privātpersonu tiesību aizsardzību.

70.

Ir taisnība, ka izpildvarai vai, vispārīgi, vadības iestādei, kas pieņem likumpamatota tiesību akta normas, ir iespēja jebkurā brīdī tās grozīt vai atcelt, kā tiesas sēdē apgalvoja VAS.

71.

Šo iespēju tomēr nevar izmantot kā to spriedumu neitralizēšanas līdzekli, kurus tiesas jau pasludinājušas un kuros konstatēts Savienības tiesību pārkāpums, ja šis mehānisms vienlaikus liedz:

72.

Rezultāts, ko vēlas sasniegt, ir tāds, ka atcelšanas prasība, kas celta, kad normatīvais akts vēl bija spēkā, un kas juridiski atbilstoši atrisināta par labu prasītājam pirmās instances tiesā, kas spriedumu taisīja, kad minētais akts vēl bija spēkā, tiek atzīta par prasību bez priekšmeta, jo minētais akts pēc pirmās instances sprieduma ir grozīts.

73.

Īsumā, iestāde, kas sākotnēji apstiprina aktu un to groza kā “reakciju” uz pirmās instances spriedumu (par kuru šī pati iestāde ir iesniegusi kasācijas sūdzību), panāk, ka minētais spriedums vairs nav spēkā, kaut gan neviena augstāka ranga instance nav spriedusi par tā saturu.

74.

Atcelšanas prasības iznākumam galu galā būtu nepieņemams gadījuma raksturs. Tas būtu atkarīgs nevis no tās vērtējuma tiesā pēc būtības, bet gan no iespējamības, ka apstrīdētās tiesību normas izdevēja iestāde veiks normatīvā akta grozījumu, kad būs konstatējusi, ka pirmās instances tiesas spriedums tai ir nelabvēlīgs.

75.

No minētā, manuprāt, izriet, ka Bulgārijas tiesībās paredzētā autonomā prasība manis nupat izanalizētajos apstākļos nešķiet paredzam efektīvu aizsardzību tiem, kuri apgalvo, ka ir pārkāptas tiem Savienības tiesiskajā regulējumā paredzētās tiesības.

76.

Tomēr iesniedzējtiesai ir jāizvērtē, vai valsts procesuālais režīms var tikt interpretēts tādējādi, ka atbilstoši šim režīmam apstākļos, kādi ir tai izskatāmajā strīdā, apstrīdētās tiesību normas grozīšana neliedz taisīt galīgu spriedumu par prasības būtību.

77.

Šajā nolūkā būtu precīzi jānosaka, vai strīdīgā režīma sekas, ciktāl tās attiecas uz vēl sub iudice esošu prasību priekšmeta zudumu, ir pietiekami skaidras un precīzas un ar stingru juridisko pamatojumu.

78.

Galu galā varētu aplūkot iespēju, ka pēc tam, kad atcelšanas prasība ir izbeigta priekšmeta zuduma dēļ, cietušajai pusei ir jāizmanto tiesību aizsardzības līdzeklis – valsts atbildība kā pakārtots mehānisms aizskarto tiesību aizsardzībai.

79.

Prasība par zaudējumu atlīdzību, kā jau sacīju, varētu tikt izmantota tam, lai atlīdzinātu kaitējumu, kas nodarīts IG, jo viņš bijis spiests izmantot procesuālo līdzekli, kas galu galā pilnīgi ar viņa rīcību nesaistītu iemeslu dēļ ir izrādījies neveiksmīgs.

80.

Manuprāt, pie atbildības par kaitējumu, ko nodarījusi ar Savienības tiesībām nesaderīga tiesiskā regulējuma piemērošana, būtu jāsauc tikai, ceļot prasību par zaudējumu atlīdzību, ja strīdīgais procesuālais režīms nepieļautu interpretāciju, kas atbilstu tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā prasībām.

81.

Turklāt būtu jāprecizē, vai direktīvu piemērošanas režīma īpatnību dēļ valsts tiesības ļauj ievērot to personu leģitīmās intereses, kuras tādā situācijā kā IG – saskaņā ar direktīvu piešķirtās tiesības var izmantot tikai tad, ja ar to nesaderīgā valsts tiesību norma tiek atzīta par spēkā neesošu.

82.

Kaut arī direktīva, no kuras izriet privātpersonai atzītās tiesības, būtu tieši piemērojama, IG ar grūtībām varētu to izmantot attiecībā pret tādu tiesību subjektu kā energoapgādes uzņēmums, kam ir aprēķinātas no strīdīgās metodes 6.1.1. punkta piemērošanas izrietošās summas ( 30 ).

83.

Noslēgumā, lai saņemtu privātpersonām Savienības tiesiskajā regulējumā atzīto tiesību aizsardzību, lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aprakstītais dubultais procesuālais režīms uzliktu privātpersonām pienākumu:

84.

Šajos apstākļos uzskatu, ka strīdīgais procesuālais regulējums pārmērīgi apgrūtina tiesību aizsardzības tiesā saņemšanu, lai efektīvi aizsargātu Savienības tiesībās piešķirtās tiesības.

85.

Iepriekš minētais attiecas uz privātpersonām, kuras ir cēlušas tiesā prasību atcelt ar Savienības tiesībām nesaderīgu tiesisko regulējumu. Tas neattiecas uz privātpersonām, kuras ar to ir samierinājušās, un attiecīgā gadījumā tām būs jāprasa atlīdzība par to saskaņā ar valsts atbildību.

86.

Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai ir “pieļaujams, ka laikā no attiecīgās tiesību normas pieņemšanas līdz grozīšanai tā turpina reglamentēt tiesiskās attiecības neierobežotam tādu personu lokam, kuras nav cēlušas prasību par zaudējumu atlīdzināšanu saistībā ar šo normu”.

87.

Ņemot vērā atbildi, kuru iesaku uz pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, neuzskatu par nepieciešamu atbildēt uz trešo jautājumu.

88.

Katrā ziņā trešajam jautājumam lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā ir tikai hipotētisks raksturs.

89.

Lai spriestu par IG celto prasību par zaudējumu atlīdzību (par ko, atgādinu, ir pamatlieta), nav svarīgi, kāds ir trešo personu, kuras nav prasītājas, tiesisko attiecību režīms, vai ka “šīs valsts tiesību normas saderība ar Savienības tiesību normu laikā pirms šā grozījuma nav novērtēta attiecībā uz šīm personām”.

90.

IG prasības, kas ir šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā, liktenis nav saistīts ar “personu, kuras nav cēlušas prasību par atlīdzību” likteni. Iesniedzējtiesai ir jāskata tikai šī prasība.

91.

Tādējādi uzskatu, ka šādi formulēts trešais prejudiciālais jautājums ir nepieņemams.

92.

Saskaņā ar iepriekš izklāstīto iesaku Tiesai atbildēt Administrativen sad Sofia‑grad (Sofijas pilsētas Administratīvajai tiesai, Bulgārija) šādi:

Efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips un it īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants paši par sevi neprasa, lai pastāvētu autonoma prasība, ar ko galvenokārt tiek apstrīdēta valsts tiesību normu saderība ar Savienības tiesībām, ja vien pastāv viens vai vairāki tiesību aizsardzības līdzekļi, kas pakārtoti ļauj nodrošināt to tiesību ievērošanu, ko Savienības tiesiskais regulējums piešķir attiecīgajām personām.

Valsts tiesiskajam regulējumam, kas paredz autonomu prasību, lai apstrīdētu valsts tiesību normu saderību ar Savienības tiesībām, ir jānodrošina šīs privātpersonas rīcībā nodotā pārsūdzības mehānisma efektivitāte.

Šī efektivitāte netiek nodrošināta, ja, piemērojot valsts tiesisko regulējumu, tiesas spriedums, ar ko pirmajā instancē ir atzīta kādas likumpamatota tiesību akta normas nesaderība ar Savienības tiesībām un par ko iesniegta kasācijas sūdzība, var tikt atcelts, neiedziļinoties pamatojuma analīzē, tikai tāpēc, ka pēc šā sprieduma pasludināšanas konkrēto reglamentējošo aktu ir grozījusi tā pati iestāde, kura pieņēmusi apstrīdēto aktu, un šā grozījuma rezultātā minētajam spriedumam tiek atņemta iedarbība un tiek ietekmēta kasācijas sūdzības būtība.