<?xml version="1.0" encoding="UTF-8"?><CONCLUSION NNC="YES" xmlns:fmx="http://opoce" xmlns:xsi="http://www.w3.org/2001/XMLSchema-instance" xsi:noNamespaceSchemaLocation="http://formex.publications.europa.eu/schema/formex-05.55-20141201.xd"><BIB.CONCLUSION><REF.CASE FILE="n.a."><NO.CASE>C‑404/14</NO.CASE></REF.CASE><NO.CELEX>62014CC0404</NO.CELEX><NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2015:428">EU:C:2015:428</NO.ECLI><NO.SEQ>0001</NO.SEQ><PAGE.FIRST.ECR>1</PAGE.FIRST.ECR><PAGE.SEQ>1</PAGE.SEQ><PAGE.LAST.ECR>6</PAGE.LAST.ECR><PAGE.TOTAL>6</PAGE.TOTAL></BIB.CONCLUSION><CURR.TITLE><PAGE.HEADER><P><HT TYPE="ITALIC">J. KOKOTT</HT> SECINĀJUMI — LIETA C‑404/14</P><P><HT TYPE="ITALIC">MATOUŠKOVÁ</HT></P></PAGE.HEADER></CURR.TITLE><TITLE><TI><P><HT TYPE="UC">Ģenerāladvokātes Julianas Kokotes</HT></P><P><HT TYPE="UC">[<HT TYPE="ITALIC">Juliane Kokott</HT>] Secinājumi,</HT></P><P>sniegti <DATE ISO="20150625">2015. gada 25. jūnijā</DATE><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0001"><P>Oriģinālvaloda – vācu.</P></NOTE></P></TI><STI><P><HT TYPE="BOLD">Lieta C‑404/14</HT></P><P><HT TYPE="BOLD">Marie Matoušková, tiesas komisāre mantojuma procedūrā</HT></P><P><HT TYPE="NORMAL">(Nejvyšší soud České republiky (Čehijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)</HT></P></STI></TITLE><INDEX><KEYWORD>Regula (EK) Nr. 2201/2003</KEYWORD><KEYWORD>Tiesu jurisdikcija, kā arī spriedumu atzīšana un izpilde laulības lietās un lietās par vecāku atbildību</KEYWORD><KEYWORD>Materiālā piemērošanas joma</KEYWORD><KEYWORD>Vienošanās par mantojuma sadali starp mantojuma atstājējas laulāto un viņas bērniem, kurus pārstāv likumiskais aizbildnis</KEYWORD><KEYWORD>Apstiprinājuma tiesā prasība</KEYWORD></INDEX><CONTENTS.CONCLUSION><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>I –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Ievads</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0001"><NO.P>1.</NO.P><TXT>Šajā lietā Tiesa konkretizēs tā dēvētās Briseles II a regulas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0002"><P>Padomes <DATE ISO="20031127">2003. gada 27. novembra</DATE> Regula (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="338" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2003">OV L 338, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>).</P></NOTE> materiālo piemērošanas jomu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0001" REF.END="QE0001"/>lietās par vecāku atbildību<QUOT.END REF.START="QS0001" CODE="201D" ID="QE0001"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0002"><NO.P>2.</NO.P><TXT>Principā šīs lietas ietilpst Briseles II a regulas piemērošanas jomā. Taču minētā regula atbilstoši tās 1. panta 3. punkta f) apakšpunktam neattiecas uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0002" REF.END="QE0002"/>trastiem un mantošanu<QUOT.END REF.START="QS0002" CODE="201D" ID="QE0002"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0003"><NO.P>3.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai 1. panta 3. punkta f) apakšpunktā paredzētais izņēmums ir piemērojams, kad nepilngadīgiem mantiniekiem mantojuma procedūrā tiek iecelts likumiskais aizbildnis, kurš nepilngadīgo vārdā noslēdz vienošanos par mantojuma sadali, kura pēc tam ir jāapstiprina tiesā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0004"><NO.P>4.</NO.P><TXT>Atbildot uz šo prejudiciālo jautājumu, Tiesai tāpat būs iespēja nodalīt Briseles II a regulas un tā dēvētās Mantošanas regulas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0003"><P>Eiropas Parlamenta un Padomes <DATE ISO="20120704">2012. gada 4. jūlija</DATE> Regula (ES) Nr. 650/2012 par jurisdikciju, piemērojamiem tiesību aktiem, nolēmumu atzīšanu un izpildi un publisku aktu akceptēšanu un izpildi mantošanas lietās un par Eiropas mantošanas apliecības izveidi (<REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="201" PAGE.FIRST="107" DATE.PUB="2012">OV L 201, 107. lpp.</REF.DOC.OJ>); par tās spēkā stāšanos un piemērojamību skat. Mantošanas regulas 84. pantu.</P></NOTE> piemērošanas jomas.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>II –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Atbilstošās tiesību normas</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0005"><NO.P>5.</NO.P><TXT>Briseles II a regula atbilstoši tās preambulas 5. un 9. apsvērumam attiecas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0003" REF.END="QE0003"/>uz visiem lēmumiem par vecāku atbildību<QUOT.END REF.START="QS0003" CODE="201D" ID="QE0003"/>, un tādējādi to piemēro <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0004" REF.END="QE0004"/>tās personas vai tās iestādes iecelšanai un funkcijām, kas atbildīga par bērna īpašumu un kas pārstāv bērnu vai palīdz tam, un [..] bērna īpašuma pārvaldīšanai, uzglabāšanai vai atsavināšanai. [..]<QUOT.END REF.START="QS0004" CODE="201D" ID="QE0004"/></TXT></NP.ECR><?PAGE NO="2"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0006"><NO.P>6.</NO.P><TXT>Briseles II a regulas 1. pantā ir regulēta materiālā piemērošanas joma, un tajā ir paredzēts:</TXT><P><QUOT.S LEVEL="1"><PARAG IDENTIFIER="001.001"><NO.PARAG><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0005" REF.END="QE0005"/>1.</NO.PARAG><ALINEA><P>Šo regulu neatkarīgi no tiesas iestādes būtības piemēro civillietās, kas saistītas ar:</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>vecāku atbildības iegūšanu, īstenošanu, deleģēšanu, ierobežošanu vai izbeigšanu.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.002"><NO.PARAG>2.</NO.PARAG><ALINEA><P>Lietas, kas minētas 1. punkta b) apakšpunktā, var jo īpaši attiekties uz:</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>b)</NO.P><TXT>aizbildnību, aizgādnību un līdzīgiem tiesiskiem režīmiem;</TXT></NP></ITEM><ITEM><NP><NO.P>c)</NO.P><TXT>tādu personu vai iestāžu iecelšanu un funkcijām, kuras ir atbildīgas par bērnu pašu vai viņa īpašumu, pārstāv bērnu vai palīdz viņam;</TXT></NP></ITEM></LIST><P>[..]</P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>e)</NO.P><TXT>bērna aizsardzības pasākumiem, kas saistīti ar bērna īpašuma pārvaldīšanu, glabāšanu vai atsavināšanu.</TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA></PARAG><PARAG IDENTIFIER="001.003"><NO.PARAG>3.</NO.PARAG><ALINEA><P>Šī regula neattiecas uz:</P><P>[..]</P><P><LIST TYPE="alpha"><ITEM><NP><NO.P>f)</NO.P><TXT>trastiem un mantošanu;</TXT></NP></ITEM></LIST></P></ALINEA><ALINEA>[..].<QUOT.END REF.START="QS0005" CODE="201D" ID="QE0005"/></ALINEA></PARAG></QUOT.S></P></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0007"><NO.P>7.</NO.P><TXT>Saskaņā ar Briseles II a regulas 2. panta 7. punktu ar jēdzienu <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0006" REF.END="QE0006"/>vecāku atbildība<QUOT.END REF.START="QS0006" CODE="201D" ID="QE0006"/> saprot visas tiesības un pienākumus attiecībā uz bērna personu vai bērna īpašumu, kuras fiziskai vai juridiskai personai tiek piešķirtas ar spriedumu, likumu izpildi vai nolīgumu, kam ir juridisks spēks. Turklāt atbilstoši regulas 2. panta 8. punktam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0007" REF.END="QE0007"/>jebkura persona, kam ir vecāku atbildība par bērnu<QUOT.END REF.START="QS0007" CODE="201D" ID="QE0007"/>, ir jāuzskata par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0008" REF.END="QE0008"/>personu, kam ir vecāku atbildība<QUOT.END REF.START="QS0008" CODE="201D" ID="QE0008"/>.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>III –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Pamatlieta un prejudiciālais jautājums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0008"><NO.P>8.</NO.P><TXT>Nīderlandes Karalistē 2009. gada maijā nomira Čehijas valstspiederīgā. Viņu ir pārdzīvojis viņas laulātais un divi kopīgi nepilngadīgi bērni (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0009" REF.END="QE0009"/>mantinieki<QUOT.END REF.START="QS0009" CODE="201D" ID="QE0009"/>). Mantojuma atstājējas nāves brīdī mantinieki dzīvoja Nīderlandē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0009"><NO.P>9.</NO.P><TXT>2010. gada aprīlī <HT TYPE="ITALIC">Městsky soud v Brně</HT> (Brno pilsētas tiesa) uzsāka mantošanas procedūru, kuras atsevišķu posmu veikšanu uzticēja notārei <HT TYPE="ITALIC">Matoušková</HT> kā tiesas komisārei. Pilsētas tiesa iespējamo mantinieku interešu konfliktu dēļ nepilngadīgo bērnu pārstāvībai iecēla arī <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0010" REF.END="QE0010"/><HT TYPE="ITALIC">ad hoc</HT> aizbildni<QUOT.END REF.START="QS0010" CODE="201D" ID="QE0010"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0010"><NO.P>10.</NO.P><TXT>2011. gada jūlijā mantinieki noslēdza <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0011" REF.END="QE0011"/>mantinieku vienošanos<QUOT.END REF.START="QS0011" CODE="201D" ID="QE0011"/> par mantojuma sadali, kurā nepilngadīgos bērnus pārstāvēja viņu <HT TYPE="ITALIC">ad hoc</HT> aizbildne.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="3"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0011"><NO.P>11.</NO.P><TXT>2012. gada augustā pārdzīvojušais laulātais mantošanas procedūrā norādīja uz jaunu faktu, proti, ka mirušās personas dzīvesvieta viņas nāves brīdī patiesībā esot bijusi Nīderlandes Karalistē, nevis Čehijas Republikā, kā bija pieņemts līdz šim. Viņš arī iesniedza Nīderlandes <DATE ISO="20110314">2011. gada 14. marta</DATE> apliecību par tiesībām uz mantojumu (turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0012" REF.END="QE0012"/>mantojuma apliecība<QUOT.END REF.START="QS0012" CODE="201D" ID="QE0012"/>), kas bija izsniegta mantošanas procedūrā Nīderlandē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0012"><NO.P>12.</NO.P><TXT>Ņemot vērā minēto, 2011. gada jūlijā noslēgtā <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0013" REF.END="QE0013"/>mantinieku vienošanās<QUOT.END REF.START="QS0013" CODE="201D" ID="QE0013"/> tika grozīta, lai tā atbilstu jau veiktajai mantošanas procedūrai Nīderlandē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0013"><NO.P>13.</NO.P><TXT>2012. gada augustā tiesas komisāre lūdza Brno pilsētas tiesu apstiprināt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0014" REF.END="QE0014"/>mantinieku vienošanos<QUOT.END REF.START="QS0014" CODE="201D" ID="QE0014"/> attiecībā uz nepilngadīgajiem bērniem.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0014"><NO.P>14.</NO.P><TXT>Pilsētas tiesa neapmierināja tiesas komisāres pieteikumu pēc būtības, jo minētie nepilngadīgie ir ilgi dzīvojuši ārpus Čehijas Republikas, kā arī nebija gatava atteikties no jurisdikcijas vai nosūtīt lietu <HT TYPE="ITALIC">Nejvyšší soud</HT> (Čehijas Republikas Augstākā tiesa) jurisdikcijas noteikšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0015"><NO.P>15.</NO.P><TXT>Ņemot to vērā, tiesas komisāre <DATE ISO="20130710">2013. gada 10. jūlijā</DATE> tieši vērsās <HT TYPE="ITALIC">Nejvyšší soud</HT> un lūdza tiesu noteikt teritoriālo jurisdikciju <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0015" REF.END="QE0015"/>mantinieku vienošanās<QUOT.END REF.START="QS0015" CODE="201D" ID="QE0015"/> apstiprināšanai.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0016"><NO.P>16.</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Nejvyšší soud</HT> apturēja tajā notiekošo tiesvedību un uzdeva Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:</TXT><QUOT.S LEVEL="1"><P><QUOT.START CODE="201C" ID="QS0016" REF.END="QE0016"/>Ja mantinieku vienošanās, ko nepilngadīgu personu vārdā ir noslēdzis aizbildnis, lai tā būtu spēkā, ir jāapstiprina tiesai, vai šis tiesas lēmums ir pasākums Padomes <DATE ISO="20031127">2003. gada 27. novembra</DATE> Regulas (EK) Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta vai 1. panta 3. punkta f) apakšpunkta izpratnē?<QUOT.END REF.START="QS0016" CODE="201D" ID="QE0016"/></P></QUOT.S></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>IV –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Juridiskais vērtējums</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0017"><NO.P>17.</NO.P><TXT>Tā kā par iesniedzējtiesas norādītajiem faktiem un valsts tiesvedības norisi ir daudz neskaidru jautājumu, vispirms ir jāpārbauda lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība.</TXT></NP.ECR><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>A –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamība</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0018"><NO.P>18.</NO.P><TXT>Pamatojoties uz iesniedzējtiesas norādīto informāciju, Tiesa nevar gūt pilnīgu priekšstatu par attiecīgo mantojuma lietu. It īpaši tas attiecas uz mantošanas procedūru Nīderlandē, par kuras norisi būtībā nav nekādas informācijas.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0019"><NO.P>19.</NO.P><TXT>Tiesai nav zināms, kāpēc mantošanas procedūra tika ierosināta ne tikai Čehijas Republikā, bet arī Nīderlandē, un lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav arī norādīts, vai nepilngadīgajiem bērniem bija pārstāvis procedūrā Nīderlandē. Nav arī skaidrs, vai Nīderlandes mantojuma apliecībā ir runa par tēva tiesībām vai tomēr arī par bērnu tiesībām, tāpat kā tas, kāpēc pēc mantošanas procedūras veikšanas Nīderlandē vispār bija vajadzīga turpmākā Čehijas tiesas komisāres vai Brno pilsētas tiesas iesaistīšanās.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0020"><NO.P>20.</NO.P><TXT>Taču, neņemot vērā šīs neskaidrības, Tiesas rīcībā ir pietiekami daudz informācijas, lai lemtu par valsts tiesas uzdoto jautājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0021"><NO.P>21.</NO.P><TXT>Proti, prejudiciālais jautājums ir vienīgi par to, vai lūgtais tiesas apstiprinājums, kas attiecas uz mantošanas procedūrā Čehijā noslēgto <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0017" REF.END="QE0017"/>mantinieku vienošanos<QUOT.END REF.START="QS0017" CODE="201D" ID="QE0017"/>, ietilpst Briseles II a regulas piemērošanas jomā, un tāpēc tas nav par mantošanas procedūru Nīderlandē.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="4"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0022"><NO.P>22.</NO.P><TXT>Iesniedzējtiesa ir plaši ilustrējusi Čehijā notikušo mantošanas procedūru, kas ir vienīgais tiesvedības priekšmets, tāpēc lūguma sniegt prejudiciālo nolēmumu faktiskais un juridiskais konteksts Tiesai būs pietiekami skaidrs.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0023"><NO.P>23.</NO.P><TXT>Attiecīgo vienošanos spēkā esamības aspekti šajā saistībā gan nav tikuši iztirzāti, taču tos var arī neaplūkot. Proti, iesniedzējtiesai šajā tiesvedības posmā ir jālemj tikai par jurisdikciju. Tādēļ tai ir jāzina, vai Briseles II a regulu var piemērot vai tomēr tā nav piemērojama<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0004"><P>Tāpat lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets nav arī jautājumi par to, vai lūgtais apstiprinājums tiesā no juridiskā viedokļa vispār ir nepieciešams un kuri tiesību akti ir piemērojami, tāpēc uz tiem šajā tiesvedības stadijā var neatbildēt un Tiesai tie nav jāiztirzā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0024"><NO.P>24.</NO.P><TXT>Tāpēc nav nekādu šaubu, ka prejudiciālais jautājums, kas visbeidzot ir jāizvērtē valsts tiesai, ir būtisks nolēmuma pieņemšanā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0025"><NO.P>25.</NO.P><TXT>Lūguma sniegt prejudiciālu jautājumu pieņemamību neietekmē arī tas, ka uz tiesvedības priekšmetu pamatlietā attiecas tā dēvētā sevišķā tiesāšanās kārtība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0026"><NO.P>26.</NO.P><TXT>Proti, bezstrīdus procedūras, kurās nav paredzēts pieņemt tiesas nolēmumu – kā, piemēram, kad valsts tiesa darbojas kā administratīva iestāde<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0005"><P>Tā, piemēram, spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Job Centre</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑111/94</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:1995:340">EU:C:1995:340</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0009">9.</REF.NP.ECR>–<REF.NP.ECR REF="NP0011">11.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>) par sabiedrības statūtu apstiprināšanu, lai izdarītu ierakstu reģistrā, saistībā ar Itālijas <HT TYPE="ITALIC">giurisdizione volontaria</HT>.</P></NOTE>, – parasti nav pamats iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu. Taču lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu tomēr var būt pieņemams par sevišķās tiesāšanās kārtībā izskatāmu lietu, ja tādā procedūrā, kas patiesībā ir bezstrīdus procedūra, pieteikums tiek noraidīts un tas rada strīdu<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0006"><P>Minētais spriedums <HT TYPE="ITALIC">Job Centre</HT>, kura 11. punktā ir paskaidrots: <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0018" REF.END="QE0018"/>Tikai gadījumā, kad persona, kurai saskaņā ar valsts tiesību aktiem ir tiesības prasīt apstiprinājumu, pārsūdz apstiprinājuma atteikumu – un līdz ar to reģistrācijas atteikumu, var uzskatīt, ka attiecīgo lietu izskatošā tiesa [..] īsteno tiesu varu, kuras mērķis ir atcelt pieteikuma iesniedzēja tiesības aizskarošu tiesību aktu [..].<QUOT.END REF.START="QS0018" CODE="201D" ID="QE0018"/></P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0027"><NO.P>27.</NO.P><TXT>Ņemot vērā Brno pilsētas tiesas atteikumu, ir jāpieņem, ka tāds ir radies, un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="2"><TITLE><TI><NP><NO.P>B –</NO.P><TXT><HT TYPE="ITALIC">Prejudiciālā jautājuma vērtējums pēc būtības</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0028"><NO.P>28.</NO.P><TXT>Uzdodot prejudiciālo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas zināt, vai Briseles II a regula ir piemērojama Čehijas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0019" REF.END="QE0019"/>mantinieku vienošanās<QUOT.END REF.START="QS0019" CODE="201D" ID="QE0019"/> apstiprināšanai vai tomēr ir jāievēro regulas 1. panta 3. punkta f) apakšpunktā paredzētā izslēgšanas klauzula, saskaņā ar kuru <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0020" REF.END="QE0020"/>mantošana<QUOT.END REF.START="QS0020" CODE="201D" ID="QE0020"/> neietilpst minētās regulas piemērošanas jomā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0029"><NO.P>29.</NO.P><TXT>Pirmajā brīdī šķiet, ka šī norma neliedz Briseles II a regulu uzskatīt par piemērojamu pamatlietā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0030"><NO.P>30.</NO.P><TXT>Tas tā ir vēl jo vairāk tādēļ, ka no Briseles II a regulas piemērošanas jomas izslēgtā mantošana ir regulējuma priekšmets Mantošanas regulā, kas – ar dažiem izņēmumiem – regulēs <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0021" REF.END="QE0021"/><HT TYPE="ITALIC">visus</HT> [<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0007"><P>Mans izcēlums.</P></NOTE>] mirušā atstātā mantojuma mantošanas civiltiesiskos aspektus<QUOT.END REF.START="QS0021" CODE="201D" ID="QE0021"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0008"><P>Tā ir teikts Mantošanas regulas preambulas 9. apsvērumā.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0031"><NO.P>31.</NO.P><TXT>Abas regulas jēdzienu ziņā ir savstarpēji papildinošas: Briseles II a regulai nav jābūt pretrunā Mantošanas regulai, jo mantošana ir izslēgta no tās piemērošanas jomas. Un otrādi – Mantošanas regulā nav jāregulē tas, kas jau ir izsmeļoši regulēts Briseles II a regulā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0032"><NO.P>32.</NO.P><TXT>Proti, Mantošanas regula vēl nav piemērojama pamatlietai Čehijā <HT TYPE="ITALIC">ratione temporis</HT>, taču tās materiālā piemērošanas joma ļauj secināt, kādu tvērumu likumdevējs piešķir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0022" REF.END="QE0022"/>mantošanas<QUOT.END REF.START="QS0022" CODE="201D" ID="QE0022"/> izslēgšanas kritērijam Briseles II a regulā.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="5"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0033"><NO.P>33.</NO.P><TXT>Kas attiecas uz konkrēto Čehijas <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0023" REF.END="QE0023"/>mantinieku vienošanos<QUOT.END REF.START="QS0023" CODE="201D" ID="QE0023"/>, šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka tā nav mantojuma līgums Mantošanas regulas izpratnē.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0034"><NO.P>34.</NO.P><TXT>Proti, atbilstoši 3. panta 1. punkta b) apakšpunktam mantojuma līgums ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0024" REF.END="QE0024"/>līgums [..], ar kuru [..] rada, groza vai izbeidz tiesības uz vienas vai vairāku personu, kuras ir līguma puses, gaidāmo mantojumu vai mantojumiem<QUOT.END REF.START="QS0024" CODE="201D" ID="QE0024"/>. Taču Čehijas mantošanas procedūrā runa ir nevis par <HT TYPE="ITALIC">gaidāmo</HT> mantojumu, bet gan par mantojuma nokārtošanu, kad mantojums <HT TYPE="ITALIC">jau ir atklājies</HT> un kad mantinieki noslēdz līgumisku vienošanos.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0035"><NO.P>35.</NO.P><TXT>Tomēr atbilstoši Mantošanas regulas 23. pantam tā attiecas ne tikai uz mantojuma līgumiem, bet vispārīgi uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0025" REF.END="QE0025"/>mantošanu kopumā<QUOT.END REF.START="QS0025" CODE="201D" ID="QE0025"/>, tostarp uz <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0026" REF.END="QE0026"/>mantojuma dalīšanu<QUOT.END REF.START="QS0026" CODE="201D" ID="QE0026"/>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0036"><NO.P>36.</NO.P><TXT>Cik zināms, konkrētā Čehijas vienošanās ir par šādu mantojuma dalīšanu. Tas uzreiz liecina par to, ka arī attiecīgā apstiprinājuma saņemšanas prasība varētu tikt kvalificēta kā saistīta ar mantošanu un kā izslēdzama no Briseles II a regulas piemērošanas jomas atbilstoši tās 1. panta 3. punkta f) apakšpunktam.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0037"><NO.P>37.</NO.P><TXT>No saistības ar mantošanu, kāda ir Čehijas apstiprināšanas prasībai, gan nedrīkst pārsteidzīgi un vispārīgi secināt, ka Briseles II a regula tai nebūtu piemērojama.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0038"><NO.P>38.</NO.P><TXT>No Mantošanas regulas materiālās piemērošanas jomas atbilstoši tās 1. panta 2. punkta b) apakšpunktam ir izslēgta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0027" REF.END="QE0027"/>fizisku personu tiesībspēja un rīcībspēja<QUOT.END REF.START="QS0027" CODE="201D" ID="QE0027"/><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0009"><P>Šī izslēgšana ir spēkā, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0028" REF.END="QE0028"/>neskarot 23. panta 2. punkta c) apakšpunktu un 26. pantu<QUOT.END REF.START="QS0028" CODE="201D" ID="QE0028"/>. Taču abas normas šajā lietā nav piemērojamas – 23. pants attiecas uz spēju mantot, bet 26. pantā tostarp ir regulēta <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0029" REF.END="QE0029"/>pārstāvības pieņemamība pēdējās gribas rīkojuma taisīšanai<QUOT.END REF.START="QS0029" CODE="201D" ID="QE0029"/>.</P></NOTE>, tātad tieši tie tiesību jautājumi, kas tiek aplūkoti pamatlietā, kurā ir runa par nepilngadīgo likumisko aizbildnību un tiesas veiktu viņu likumiskā pārstāvja noslēgtās vienošanās apstiprinājumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0039"><NO.P>39.</NO.P><TXT>Tātad šajā ziņā nav jābaidās, ka satura ziņā Briseles II a regula būs pretrunā Mantošanas regulas piemērošanas jomai, – tieši pretēji, ciktāl ir runa par fizisku personu tiesībspēju un rīcībspēju, ir jānovērš Mantošanas regulas piemērošanas jomā radusies regulēšanas nepilnība.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0040"><NO.P>40.</NO.P><TXT>Tās novēršanai ir jāpamatojas uz Briseles II a regulu. Ar tās palīdzību attiecībā uz strīda priekšmetu pamatlietā – ja <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0030" REF.END="QE0030"/>mantošanas<QUOT.END REF.START="QS0030" CODE="201D" ID="QE0030"/> izslēgšanas klauzula 1. panta 3. punkta f) apakšpunktā tiek interpretēta šauri – var izmantot papildinošu un saskaņotu Savienības tiesību noteikumu kopumu.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0041"><NO.P>41.</NO.P><TXT>Jau lietā <HT TYPE="ITALIC">Schneider</HT><NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0010"><P>Spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schneider</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑386/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:633">EU:C:2013:633</NO.ECLI></REF.DOC.ECR>).</P></NOTE> Tiesa ir apstiprinājusi, ka tiesībspēja un rīcībspēja, kā arī ar tiem saistītie pārstāvības jautājumi principā ir jāvērtē atbilstoši autonomiem kritērijiem, neaplūkojot tos kā nepatstāvīgus, iepriekš izlemjamus, uz attiecīgajiem tiesiskajiem darījumiem attiecināmus jautājumus. Šī lieta arī bija par sevišķās tiesāšanās kārtības problēmām, kas gan bija radušās saistībā ar Padomes <DATE ISO="20001222">2000. gada 22. decembra</DATE> Regulu (EK) Nr. 44/2001 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi civillietās un komerclietās<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0011"><P><REF.DOC.OJ COLL="L" NO.OJ="012" PAGE.FIRST="1" DATE.PUB="2000">OV L 12, 1. lpp.</REF.DOC.OJ>; turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0031" REF.END="QE0031"/>Briseles I regula<QUOT.END REF.START="QS0031" CODE="201D" ID="QE0031"/>.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0042"><NO.P>42.</NO.P><TXT>Minētajā lietā kādas dalībvalsts <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0032" REF.END="QE0032"/>par daļēji rīcībnespējīgu atzīts valstspiederīgais<QUOT.END REF.START="QS0032" CODE="201D" ID="QE0032"/> bija ierosinājis citas dalībvalsts tiesā sevišķās tiesāšanās kārtībā izskatāmu lietu, lūdzot atļauju atsavināt daļu no viņam piederošā zemesgabala, kurš atrodas šajā citā dalībvalstī.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0043"><NO.P>43.</NO.P><TXT>Nekustamā īpašuma atrašanās valsts tiesai, kurā bija celta prasība, bija šaubas par savu jurisdikciju lietā, kuru izskata sevišķās tiesāšanās kārtībā, lai gan atbilstoši Briseles I regulas 22. panta 1) punktam lietā, kuras priekšmets ir lietu tiesības saistībā ar nekustamo īpašumu, jurisdikcija ir tās dalībvalsts tiesām, kurā atrodas īpašums.</TXT></NP.ECR><?PAGE NO="6"?><NP.ECR IDENTIFIER="NP0044"><NO.P>44.</NO.P><TXT>Tiesa šajā ziņā lēma, ka Briseles I regula <HT TYPE="ITALIC">nav</HT> piemērojama tādai sevišķās tiesāšanās kārtībai. Tā esot saistīta ar fizisku personu tiesībspēju un rīcībspēju regulas 1. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē un tādējādi esot izslēgta no Briseles I regulas materiālās piemērošanas jomas<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0012"><P>Spriedums <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Schneider</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑386/12</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2013:633">EU:C:2013:633</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0031">31.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0045"><NO.P>45.</NO.P><TXT>Tas pats šajā lietā ir jāattiecina uz Mantošanas regulu. Tā kā šī regula arī nav piemērojama fizisku personu tiesībspējai un rīcībspējai, tā neliedz piemērot Briseles II a regulu un šauri interpretēt <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0033" REF.END="QE0033"/>mantošanas<QUOT.END REF.START="QS0033" CODE="201D" ID="QE0033"/> izslēgšanas klauzulu 1. panta 3. punkta f) apakšpunktā.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0046"><NO.P>46.</NO.P><TXT>Tas pats ir minēts arī Pola Lagārda [<HT TYPE="ITALIC">Paul Lagarde</HT>] sniegtajā paskaidrojošajā ziņojumā<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0013"><P>Turpmāk tekstā – <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0034" REF.END="QE0034"/>Lagārda ziņojums<QUOT.END REF.START="QS0034" CODE="201D" ID="QE0034"/>, vācu valodas redakcija pieejama vietnē: http://www.hcch.net/upload/expl34d.pdf.</P></NOTE> par <DATE ISO="19961019">1996. gada 19. oktobra</DATE> Konvenciju par piekritību, piemērojamiem tiesību aktiem, atzīšanu, izpildi un sadarbību sakarā ar vecāku atbildību un bērnu aizsardzības pasākumiem (Hāgas konvencija)<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0014"><P>Hāgas konferences vietnē ir pieejams arī tulkojums vācu valodā: http://hcch.e‑vision.nl/upload/text34d.pdf.</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0047"><NO.P>47.</NO.P><TXT>Lagārda ziņojumam saistībā ar Briseles II a regulas interpretāciju saskaņā ar tās vēsturisko attīstību un sistēmu ir norādoša vērtība attiecīgo regulas noteikumu interpretācijā. Proti, regulas noteikumu par aizgādības tiesībām pamatā ir Hāgas konvencijas sagatavošanas darbi un tie lielā mērā pārklājas. Turklāt regulas noteikumi un atbilstošie konvencijas noteikumi ir jāinterpretē pēc iespējas vienādi arī tādēļ, lai nerastos atšķirīgi rezultāti atkarībā no tā, vai lieta attiecas uz citu dalībvalsti vai trešo valsti<NOTE TYPE="FOOTNOTE" NUMBERING="ARAB" NUMBERING.CONTINUED="YES" NOTE.ID="E0015"><P>Skat. manus secinājumus lietā <REF.DOC.ECR><NAME.CASE><HT TYPE="ITALIC">Health Service Executive</HT></NAME.CASE> (<NO.CASE>C‑92/12 PPU</NO.CASE>, <NO.ECLI ECLI="ECLI:EU:C:2012:177">EU:C:2012:177</NO.ECLI>, <REF.NP.ECR REF="NP0017">17.</REF.NP.ECR> punkts</REF.DOC.ECR>).</P></NOTE>.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0048"><NO.P>48.</NO.P><TXT>Par <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0035" REF.END="QE0035"/>mantošanas<QUOT.END REF.START="QS0035" CODE="201D" ID="QE0035"/> izslēgšanu Hāgas konvencijas 4. panta f) punktā, kas atbilst Briseles II a regulas punktam, Lagārda ziņojumā vispirms ir paskaidrots, ka mantojumi esot principā jāizslēdz no konvencijas. Tomēr ziņojumā –, <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0036" REF.END="QE0036"/>ciktāl mantojumam piemērojamajos tiesību aktos tiek paredzēta bērna juridiskā pārstāvja iesaistīšanās, [netiek izslēgts, ka] tā nosakāma atbilstoši konvencijai<QUOT.END REF.START="QS0036" CODE="201D" ID="QE0036"/>, – tātad tiek atbalstīta mantojumam paredzētā izņēmuma šaura interpretācija.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0049"><NO.P>49.</NO.P><TXT>Tā kā Savienības tiesību apsvērumi tam nav pretrunā – kā minēts 37. un nākamajos punktos –, tas pats būtu jāattiecina arī uz Briseles II a regulas interpretāciju un tās izņēmums, kas attiecas uz mantošanu, aplūkotajam <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0037" REF.END="QE0037"/>mantinieku vienošanās<QUOT.END REF.START="QS0037" CODE="201D" ID="QE0037"/> apstiprinājumam nebūtu jāpiemēro.</TXT></NP.ECR><NP.ECR IDENTIFIER="NP0050"><NO.P>50.</NO.P><TXT>Ņemot vērā minēto, pamatlietā prasītais apstiprinājums – un attiecīgās tiesas jurisdikcijas noteikšana – ir jāuzskata par civillietu, kuras priekšmets ir <QUOT.START CODE="201C" ID="QS0038" REF.END="QE0038"/>vecāku atbildības iegūšana, īstenošana [vai] deleģēšana [..]<QUOT.END REF.START="QS0038" CODE="201D" ID="QE0038"/> Briseles II a regulas 1. panta 1. punkta b) apakšpunkta un 2. panta 7. punkta izpratnē.</TXT></NP.ECR></GR.SEQ></GR.SEQ><GR.SEQ LEVEL="1"><TITLE><TI><NP><NO.P>V –</NO.P><TXT><HT TYPE="BOLD">Secinājumi</HT></TXT></NP></TI></TITLE><NP.ECR IDENTIFIER="NP0051"><NO.P>51.</NO.P><TXT>Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:</TXT><P>Uz nepilngadīgā aizbildņa noslēgtās vienošanās par mantojuma sadali apstiprināšanu tiesā attiecas Regulas (EK) Nr. 2201/2003 1. panta 1. punkta b) apakšpunkts, nevis 1. panta 3. punkta f) apakšpunkts.</P></NP.ECR></GR.SEQ></CONTENTS.CONCLUSION></CONCLUSION>