1.

Ar apelācijas sūdzību VP (turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2024. gada 7. februāra spriedumu VP/Cedefop (T‑563/22, turpmāk tekstā – pārsūdzētais spriedums, EU:T:2024:72), ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja viņas prasību, pirmkārt, atcelt Eiropas Profesionālās izglītības attīstības centra (Cedefop) izpilddirektora 2021. gada 17. decembra lēmumu (turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) un Cedefop Apelācijas padomes 2022. gada 17. jūnija lēmumu (turpmāk tekstā – “lēmums par sūdzības noraidīšanu”), un, otrkārt, piespriest atlīdzināt viņai nodarīto nemantisko kaitējumu 5000000 EUR.

2.

Strīdīgo lēmumu un lēmumu par sūdzības noraidīšanu Cedefop pieņēma pēc Vispārējās tiesas 2020. gada 16. decembra sprieduma VP/Cedefop (T‑187/18, turpmāk tekstā – atceļošais spriedums, EU:T:2020:613), ar kuru citastarp tika atcelti lēmumi, ar kuriem Cedefop bija noraidījis apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgumu pagarināt viņas pagaidu darbinieka līgumu ar šo aģentūru.

3.

Atbilstoši Tiesas lūgumam šajos secinājumos galvenā uzmanība tiks pievērsta, pirmkārt, pirmajam apelācijas sūdzības pamatam, kas attiecas uz LESD 266. panta pārkāpumu, kā arī acīmredzamu kļūdu vērtējumā, jo Vispārējā tiesa esot sagrozījusi pierādījumus par atceļošā sprieduma izpildi, un, otrkārt, Cedefop lūgumam izņemt no lietas materiāliem dokumentu, kas ietver saraksti starp diviem advokātiem.

4.

2007. gada 16. novembrī apelācijas sūdzības iesniedzēja tika pieņemta darbā Cedefop kā pagaidu darbiniece juridiskā konsultanta pienākumu veikšanai, noslēdzot līgumu uz noteiktu laiku, kas tika pagarināts līdz 2017. gada 15. novembrim. Pirms pēdējā minētā datuma viņa iesniedza Cedefop izpilddirektoram lūgumu pagarināt viņas līgumu uz nenoteiktu laiku no 2017. gada 16. novembra ( 2 ), kas tika noraidīts ar direktora 2017. gada 12. maija lēmumu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja par šo lēmumu iesniedza sūdzību, kas tika noraidīta ar Cedefop Apelācijas padomes (turpmāk tekstā – “Apelācijas padome”) 2017. gada 1. decembra lēmumu, un pēc tam cēla prasību Vispārējā tiesā.

5.

Ar atceļošo spriedumu Vispārējā tiesa, pirmkārt, atcēla 2017. gada 12. maija un 1. decembra lēmumus ( 3 ), otrkārt, piesprieda Cedefop samaksāt summu 30000 EUR kā atlīdzību par prasītājai nodarīto mantisko kaitējumu un summu 10000 EUR kā atlīdzību par prasītājai nodarīto nemantisko kaitējumu, treškārt, noraidīja prasību pārējā daļā un, ceturtkārt, piesprieda Cedefop atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

6.

2021. gada 8. janvārī apelācijas sūdzības iesniedzēja vērsās pie jaunā Cedefop izpilddirektora ar lūgumu izpildīt šo spriedumu, pagarinot viņas līgumu, un pēc pirmā lēmuma ( 4 ), ko Apelācijas padome bija atcēlusi ( 5 ), minētais jaunais direktors, aicinājis viņu iesniegt apsvērumus ( 6 ), ar strīdīgo lēmumu viņai paziņoja, ka, tā kā Cedefop ir pilnībā samaksājis summas, kuras Vispārējā tiesa bija uzdevusi samaksāt ar atceļošo spriedumu, papildu pasākumi sprieduma izpildei nav jāveic. Sūdzība par šo lēmumu, ko apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza 2022. gada 3. martā, tika noraidīta ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu.

7.

Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2022. gada 2. septembrī, apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdza, pirmkārt, atcelt strīdīgo lēmumu, tostarp saistīto un nedalāmo lēmumu nepagarināt viņas darba līgumu uz nenoteiktu laiku, kā arī lēmumu par sūdzības noraidīšanu, otrkārt, atlīdzināt nemantisko kaitējumu, kas viņai esot nodarīts ar šiem lēmumiem, un, treškārt, piespriest Cedefop atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

8.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja izvirzīja piecus pamatus ( 7 ), no kuriem pirmo tā atsauca tiesas sēdē, savukārt pārējos četrus pamatus Vispārējā tiesa noraidīja ar pārsūdzēto spriedumu.

9.

Konkrētāk, attiecībā uz otro pamatu par LESD 266. panta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā, vispirms pārsūdzētā sprieduma 36. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka lēmumā, ar kuru noraidīta sūdzība, ir papildināts strīdīgā lēmuma pamatojums, jo tajā atteikums pagarināt apelācijas sūdzības iesniedzējas līgumu tika pamatots ne tikai ar šajā lēmumā izklāstītajiem apsvērumiem, bet arī ar apsvērumiem, kas attiecas uz Cedefop iekšējo darbību, kā tie apkopoti pārsūdzētā sprieduma 37. punktā.

10.

Turpinot – pārsūdzētā sprieduma 38. punktā Vispārējā tiesa uzskatīja, ka Cedefop ir izpildījis pienākumu atsākt izskatīt apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgumu par viņas līguma pagarināšanu un pieņemt jaunu lēmumu, kas aizstātu 2017. gada 12. maija lēmumu ( 8 ), jo, kā izriet no lēmuma par sūdzības noraidīšanu pamatojuma, Cedefop, izskatot apelācijas sūdzības iesniedzējas sūdzību, bija uzskatījis, ka nav pamata viņu atjaunot darbā, balstoties uz šīs aģentūras iekšējās organizācijas apsvērumiem. Turklāt pārsūdzētā sprieduma 41. punktā Vispārējā tiesa konstatēja, ka iemesli, ar kuriem tika pamatots jaunais atteikums apmierināt apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgumu pagarināt viņas līgumu, bija atšķirīgi no iemesliem, ar kuriem tika pamatots 2017. gada 12. maija lēmums.

11.

Visbeidzot – pārsūdzētā sprieduma 43. un 44. punktā Vispārējā tiesa atzina, pirmkārt, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja nav apstrīdējusi pamatojuma, kas balstīts uz Cedefop iekšējās organizācijas izmaiņām, pamatotību un, otrkārt, ka šis pamatojums pats par sevi ir pietiekams, lai pamatotu lēmumu nepagarināt viņas līgumu. Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 46. punktā secināja, ka argumenti, ar kuriem apelācijas sūdzības iesniedzēja apstrīdēja tā pamatojuma pamatotību, saskaņā ar ko pēc sprieduma, ar kuru tika atcelts līgums, nebija jāveic nekādi pasākumi, jo šajā spriedumā paredzētās kompensācijas samaksa bija pietiekama, lai nodrošinātu tā pienācīgu izpildi, jānoraida kā neefektīvi.

12.

2024. gada 17. martā apelācijas sūdzības iesniedzēja iesniedza apelācijas sūdzību par pārsūdzēto spriedumu. Tā lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, piespriest Cedefop atlīdzināt viņai nodarīto nemantisko kaitējumu, kas ex aequo et bono novērtēts 5000000 EUR apmērā, un piespriest Cedefop atlīdzināt tiesāšanās izdevumus gan apelācijas tiesvedībā, gan tiesvedībā Vispārējā tiesā.

13.

Cedefop lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību, izdot rīkojumu par C.1. pielikuma izņemšanu no lietas materiāliem un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

14.

Kā jau norādīju šo secinājumu ievadā, manā analīzē galvenā uzmanība tiks pievērsta pirmajam no apelācijas sūdzības iesniedzējas izvirzītajiem deviņiem apelācijas sūdzības pamatiem, kas attiecas uz lietas materiālu sagrozīšanu ( 9 ), kā arī Cedefop lūgumam izņemt no lietas materiāliem C.1. pielikumu.

15.

Ar pirmo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja, norādījusi, ka Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 38. punktā ir apmierinājusi viņas prasības otro pamatu pirmajā instancē, atzīdama, ka Cedefop, izpildot atceļošo spriedumu ( 10 ), bija jāpieņem aizstājošs lēmums, pārmet Vispārējai tiesai, ka tā esot sagrozījusi pierādījumus, it īpaši lēmumu par sūdzības noraidīšanu. Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 22. un 34.–38. punktā esot kļūdaini uzskatījusi, ka ar strīdīgo lēmumu un lēmumu par sūdzības noraidīšanu tika izpildīts atceļošais spriedums, aizstājot 2017. gada 12. maija un 1. decembra lēmumus.

16.

Turpinājumā pirms apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvoto pierādījumu sagrozīšanas esības pārbaudes vispirms atgādināšu attiecīgos Vispārējās tiesas veiktā izvērtējuma atbilstošos aspektus.

17.

Kā izriet no atceļošā sprieduma rezolutīvās daļas, Vispārējā tiesa atcēla 2017. gada 12. maija un 1. decembra lēmumus un piesprieda Cedefop atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējai nodarīto mantisko un nemantisko kaitējumu, vienlaikus noraidot prasību “pārējā daļā”. Izņemot rīkojumu atlīdzināt mantisko un nemantisko kaitējumu, Vispārējā tiesa nav sniegusi nekādas citas norādes par iespējamiem turpmākiem pasākumiem, kas bija jāveic Cedefop.

18.

Pēc atceļošā sprieduma Cedefop pieņēma strīdīgo lēmumu un, atbildot uz apelācijas sūdzības iesniedzējas celto sūdzību, – lēmumu par sūdzības noraidīšanu, kuri ir pārsūdzētā sprieduma priekšmets.

19.

Pārsūdzētā sprieduma 34. punktā Vispārējā tiesa uzsvēra, ka, izpildot atceļošo spriedumu, Cedefop bija pienākums atkārtoti izskatīt apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgumu par līguma pagarināšanu un pieņemt jaunu lēmumu, kas aizstātu 2017. gada 12. maija lēmumu, ievērojot minētā sprieduma rezolutīvo daļu un tai vajadzīgo pamatojumu. Ņemot vērā šo precizējumu, Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 47. punktā nolēma, ka apelācijas sūdzības iesniedzējai nebija pamata apgalvot, ka Cedefop bija pārkāpis LESD 266. pantu un pieļāvis acīmredzamu kļūdu vērtējumā, pieņemot lēmumu nepagarināt viņas darba līgumu. Vispārējā tiesa pie šāda secinājuma nonāca, pamatojoties uz diviem turpmāk minētajiem pamatojumiem.

20.

Pirmām kārtām, šī sprieduma 38. punktā Vispārējā tiesa būtībā uzskatīja, ka Cedefop bija izpildījis apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīto pienākumu atsākt procedūru saistībā ar lūgumu pagarināt darba līgumu un pienākumu pieņemt jaunu lēmumu ( 11 ). Pirmkārt, minētā sprieduma 35. punktā tā konstatēja, ka ar strīdīgo lēmumu Cedefop izpilddirektors bija uzskatījis, ka papildus kompensācijas izmaksai, kas apelācijas sūdzības iesniedzējai tika piešķirta ar atceļošo spriedumu, “viņam nebija jāveic nekādi papildu izpildes pasākumi”. Otrkārt, šī sprieduma 36. un 37. punktā tā uzsvēra, ka Apelācijas padome ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu“papildināja [strīdīgā lēmuma] pamatojumu”, “pamatojot atteikumu pagarināt līgumu arī ar apsvērumiem, kas attiecas uz Cedefop iekšējo darbību”, un it īpaši ar to, ka Cedefop“plānoja reorganizēt veidu, kādā aģentūrā tiek pildītas juridiskās funkcijas, [..] bez nodoma atjaunot iepriekšējos amatus vai darba organizāciju” ( 12 ).

21.

Otrām kārtām, pārsūdzētā sprieduma 39.–43. punktā Vispārējā tiesa norādīja, ka Cedefop nebija pienākuma pagarināt apelācijas sūdzības iesniedzējas līgumu, ņemot vērā, ka pagaidu darbiniekam nav nekādu tiesību uz līguma pagarināšanu un ka attiecībā uz argumentu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas atjaunošana darbā atbilda dienesta interesēm, viņa konkrēti neapstrīdēja pamatojumu, kas saistīts ar Cedefop iekšējās organizācijas attīstību ( 13 ). Tomēr šī sprieduma 46. punktā Vispārējā tiesa precizēja, ka Cedefop arguments par to, ka, izpildot atceļošo spriedumu, nav jāveic nekādi turpmāki pasākumi, bija neefektīvs, ņemot vērā, ka šī aģentūra strīdīgajā lēmumā, kas izvērtēts, ņemot vērā lēmumā par sūdzības noraidīšanu ietverto pamatojumu, bija paudusi nostāju par lūgumu pagarināt līgumu ( 14 ).

22.

Līdz ar to jāsecina, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa otrā prasības pamata noraidījumu pirmajā instancē pamatoja tikai ar šo secinājumu 20. punktā apkopoto pamatojumu, kas balstīts uz “Cedefop iekšējās organizācijas attīstību” un it īpaši uz apsvērumu, ka šī aģentūra “plānoja attīstīt savu iekšējo organizāciju un reorganizēt juridisko funkciju veikšanas veidu aģentūrā”.

23.

Pēc šī precizējuma veikšanas jānoskaidro, vai, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa, secinot, ka Cedefop bija pareizi izpildījis atceļošo spriedumu, ir sagrozījusi pierādījumus un, konkrētāk, lēmumu par sūdzības noraidīšanu.

24.

Apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, ka līdz 2023. gada septembrim Cedefop pastāvīgi apgalvoja, ka nekāds lēmums par atceļošā sprieduma izpildi nebija nedz nepieciešams, nedz arī tika pieņemts ( 15 ), savukārt Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā, pamatojoties uz faktu sagrozīšanu, prezumēja, ka ir pieņemts lēmums, kas aizstāj 2017. gada 12. maija un 1. decembra atceltos lēmumus, uzskatot, ka lēmums par sūdzības noraidīšanu ir šāds aizstājošs lēmums. Cedefop atbildēja, ka tas, lai gan tam nebija šāda pienākuma, atkārtoti izskatīja apelācijas sūdzības iesniedzējas pieteikumu par līguma pagarināšanu un pēc atkārtotas izskatīšanas to noraidīja. Proti, lēmumā par sūdzības noraidīšanu Apelācijas padome galvenokārt esot secinājusi, ka Cedefop nebija obligāti atkārtoti jāizskata lūgums par līguma pagarināšanu un – pakārtoti –, ka tas tomēr izskatīja (un noraidīja) šo lūgumu.

25.

Šajā ziņā jāatgādina, ka no LESD 266. panta pirmās daļas izriet, ka iestādei, kura ir pieņēmusi atcelto aktu, jāveic vajadzīgie pasākumi, lai pildītu spriedumu, ar ko aktu pasludina par spēkā neesošu ( 16 ).

26.

Turklāt atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai no LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas un statūtu 58. panta pirmās daļas izriet, ka vienīgi Vispārējās tiesas kompetencē ir, pirmkārt, konstatēt faktus, izņemot gadījumu, kad šo konstatējumu faktiskā neprecizitāte izriet no minētajai tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem, un, otrkārt, veikt šo faktu novērtējumu. No tā izriet, ka faktu vērtējums, izņemot gadījumu, kad Vispārējai tiesai iesniegtie pierādījumi ir sagrozīti, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts pārbaudei Tiesā ( 17 ). Šāda sagrozīšana ir notikusi, ja, neizmantojot jaunus pierādījumus, esošo pierādījumu vērtējums šķiet acīmredzami kļūdains vai acīmredzami pretējs to formulējumam. Tomēr šādai sagrozīšanai ir acīmredzami jāizriet no lietas materiāliem tā, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana. Turklāt, kad apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi pierādījumus, tam ir precīzi jānorāda pierādījumi, ko Vispārējā tiesa esot sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas analīzē, kuru dēļ tā izvērtējumā Vispārējā tiesa šo sagrozīšanu ir pieļāvusi ( 18 ).

27.

Šajā lietā pēc atceļošā sprieduma pasludināšanas Cedefop pieņēma apstrīdēto lēmumu, kas vēlāk tika apstiprināts ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu, kuram, kā Vispārējā tiesa uzsver pārsūdzētā sprieduma 38. punktā, ir nozīme arī apstrīdētā lēmuma tiesiskuma pārbaudē.

28.

Uzskatu, ka Cedefop, šādi rīkojoties, ir izpildījis atceļošo spriedumu saskaņā ar LESD 266. pantu un ir izpildījis pienākumu atbildēt uz apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgumu un tai sekojošo sūdzību. Šajā ziņā savos argumentos apelācijas sūdzības iesniedzēja, šķiet, jauc divus dažādus aspektus: no vienas puses, jautājumu par to, vai pastāv lēmums, ar kuru tiek izpildīts atceļošais spriedums, un, no otras puses, tā lēmuma pamatotību, ar kuru Cedefop uzskata, ka ir izpildījis atceļošo spriedumu (proti, apstrīdēto lēmumu, kas papildināts ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu).

29.

Tomēr jāpārbauda, vai, kā apgalvo apelācijas sūdzības iesniedzēja, Vispārējā tiesa, secinot, ka Cedefop ir patiešām izpildījis šo spriedumu, ir sagrozījusi pierādījumus un it īpaši lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība.

30.

Šajā ziņā, pirmām kārtām, jānorāda, ka ar strīdīgo lēmumu Cedefop izpilddirektors atbildēja uz apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgumu izpildīt atceļošo spriedumu, būtībā uzsverot, ka Vispārējās tiesas atceļošajā spriedumā konstatētās nelikumības sekas tiktu novērstas, izmaksājot ar šo spriedumu piespriesto kompensāciju.

31.

Otrām kārtām, jāatzīmē, ka ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu Apelācijas padome tostarp izskatīja arī pamatu par Cedefop pieļauto LESD 266. panta pārkāpumu. Konkrētāk, it īpaši šā lēmuma 16. un 17. lappusē Cedefop noraidīja argumentus, kuri attiecas uz “[atceļošā sprieduma] pamatojumu, kas saistīts ar juridiskā dienesta likvidēšanu un apelācijas sūdzības iesniedzējas līguma nepagarināšanu” ( 19 ). Šī lēmuma daļa pēc būtības sastāv no trim argumentiem, ar kuriem minētā Apelācijas padome precizēja, ka:

32.

Visbeidzot, trešām kārtām, uzsvēršu, ka pārsūdzētā sprieduma 18. punktā Vispārējā tiesa atzina, ka ar strīdīgo lēmumu “Cedefop izpilddirektors noteikti nolēma [..], ka nav pamata pagarināt apelācijas sūdzības iesniedzējas darba līgumu”, un šī sprieduma 38. punktā precizēja, ka ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu, kas saskaņā ar minētā sprieduma 22. punktā ietverto izvērtējumu papildināja strīdīgā lēmuma pamatojumu, Cedefop bija izskatījis un noraidījis lūgumu pagarināt līgumu, “pamatojoties uz apsvērumiem, kas saistīti ar šīs aģentūras iekšējo organizāciju” ( 24 ).

33.

Šajā kontekstā jāizvērtē, vai Vispārējā tiesa, uzskatot, ka ar lēmumu, ar kuru noraidīta sūdzība, Apelācijas padome bija pievienojusi vēl vienu pamatu apelācijas sūdzības iesniedzējas lūguma noraidīšanai, pārsūdzētajā spriedumā ir sagrozījusi pierādījumus. Šis vērtējums būtībā attiecas uz šo secinājumu 31. punktā minētā trešā argumenta interpretāciju, saskaņā ar kuru Apelācijas padome atgādināja, ka Cedefop iekšējā reorganizācija un it īpaši tās juridiskā dienesta iekšējā reorganizācija nenozīmēja nodomu atjaunot iepriekšējos amatus vai darba organizāciju ( 25 ).

34.

Šajā ziņā ir taisnība, ka nav acīmredzams, ka ar šo argumentu Apelācijas padome ir vēlējusies pamatot atteikumu pagarināt apelācijas sūdzības iesniedzējas līgumu, atsaucoties arī uz papildu pamatojumu tam, ar ko tika pamatots strīdīgais lēmums, proti, kā Vispārējā tiesa ir norādījusi šī sprieduma 38. punktā, “uz apsvērumiem, kas saistīti ar šīs aģentūras iekšējo organizāciju” ( 26 ). Tomēr nevar izslēgt, ka šo fragmentu var interpretēt tādējādi, ka ar to ir netieši noraidīts apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgums pagarināt viņas līgumu. Proti, Apelācijas padome, norādot, ka ar apelācijas sūdzības iesniedzējas personisko situāciju nesaistītu un ar juridiskā dienesta iekšējo organizāciju saistītu iemeslu dēļ aģentūra nebija paredzējusi “atjaunot iepriekšējos amatus vai darba organizāciju”, varēja tikai netieši atsaukties uz to, ka nepastāv nepieciešamība pagarināt apelācijas sūdzības iesniedzējas līgumu, kas ir pakārtots pamatojums, kas atšķiras no strīdīgā lēmuma vienīgā pamatojuma, kurā tikai konstatēts, ka Cedefop nebija jāveic nekādi citi pasākumi, lai izpildītu atceļošo spriedumu.

35.

Līdz ar to, ņemot vērā šo iespēju, ko ir iespējams pamatot, uzskatu, ka nav izpildīti pierādījumu sagrozīšanas konstatēšanai nepieciešamie nosacījumi, kas ir apkopoti šo secinājumu 26. punktā, un, konkrētāk, ka pierādījumu, proti, lēmuma par sūdzības noraidīšanu, izvērtējums, ko veica Vispārējā tiesa, nav acīmredzami pretrunā minētā lēmuma formulējumam.

36.

Gadījumā, ja Tiesa piekristu šai interpretācijai, pirmais prasības pamats būtu jānoraida.

37.

Savukārt gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka Vispārējās tiesas pamatojumā ir pieļauta pierādījumu sagrozīšana, pirmais apelācijas sūdzības pamats būtu jāapmierina un līdz ar to pārsūdzētais spriedums būtu jāatceļ. Kā izriet no šī sprieduma 37., 43. un 44. punkta, Vispārējā tiesa, noraidot prasību pirmajā instancē, ir balstījusies vienīgi uz strīdīgo lēmumu pamatojumu, kas balstīts uz Cedefop iekšējās organizācijas attīstību ( 27 ). Šādā gadījumā būs jāizvērtē iespēja Tiesai lemt par prasību pirmajā instancē, kas ir jautājums, kurš tiks aplūkots šo secinājumu nākamajos punktos.

38.

Atbilstoši statūtu 61. pantam Tiesa Vispārējās tiesas lēmuma atcelšanas gadījumā var pati pieņemt galīgo nolēmumu lietā, ja to ļauj tiesvedības stadija.

39.

Uzskatu, ka tas tā būtu šajā lietā, situācijā, kad Tiesa uzskatītu, ka pārsūdzētais spriedums jāatceļ. Šādā situācijā tās rīcībā būtu visa vajadzīgā informācija, lai lemtu par pirmajā instancē celtās prasības otro pamatu, kas attiecas uz LESD 266. panta pārkāpumu un acīmredzamu kļūdu vērtējumā ( 28 ).

40.

Ar šo pamatu apelācijas sūdzības iesniedzēja būtībā izvirza divus argumentus. Viņa, pirmkārt, apgalvo, ka Cedefop, izpildot atceļošo spriedumu, bija pienākums atsākt izskatīšanas procedūru attiecībā uz pieteikumu par viņas līguma pagarināšanu un pieņemt jaunu lēmumu, kas aizstātu apstrīdēto lēmumu, un, otrkārt, ka šī līguma pagarināšana bija vienīgais iespējamais pasākums, lai novērstu atceļošajā spriedumā konstatētās nelikumības.

41.

Attiecībā uz pirmo argumentu atgādināšu, ka, pirmkārt, no LESD 266. panta pirmās daļas izriet, ka iestādei, kas izdevusi atcelto aktu, jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu spriedumu, ar kuru šis akts atzīts par spēkā neesošu, un, otrkārt, ka pēc atceļošā sprieduma pasludināšanas Cedefop bija jāveic pasākumi, kas vajadzīgi, lai izpildītu minēto spriedumu ( 29 ), un, kā pati Vispārējā tiesa to atzīst pārsūdzētā sprieduma 34. punktā, jāpieņem jauns akts, ar kuru tiktu aizstāts 2017. gada 12. maija lēmums.

42.

Pēc atceļošā sprieduma Cedefop pieņēma apstrīdēto lēmumu, kas tika apstiprināts ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu. Lai gan ar apstrīdēto lēmumu šī aģentūra atkārtoti neizskatīja prasītājas lūgumu pagarināt viņas darba līgumu, tā tomēr atbildēja, ka tai nav jāveic neviens cits pasākums kā vien kompensācijas maksājums, kuru Vispārējā tiesa tai bija piespriedusi, kas galu galā netieši nozīmējot secinājumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējas darba līgums nav jāpagarina ( 30 ).

43.

Lēmumā par sūdzības noraidīšanu Apelācijas padome apstiprināja šo pamatojumu, īpaši uzsverot to, ka Vispārējās tiesas atceļošajā spriedumā piespriestā kompensācija, kuru apelācijas sūdzības iesniedzēja pati bija pieprasījusi, lai tiktu atlīdzināts mantiskais kaitējums, kas radies viņas līguma nepagarināšanas dēļ, bija “taisnīga atlīdzība par visu [viņai] nodarīto mantisko kaitējumu”, kā Vispārējā tiesa bija lēmusi atceļošā sprieduma 201. punktā.

44.

Ņemot vērā šos apstākļus, uzskatu, ka ar strīdīgo lēmumu, kas tika apstiprināts ar lēmumu par sūdzības noraidīšanu, Cedefop netieši atkārtoti izvērtēja apelācijas sūdzības iesniedzējas lūgumu pagarināt viņas līgumu, uzskatot, ka tam nebija jāveic neviens cits pasākums kā vien kompensācijas maksājums, kuru Vispārējā tiesa tam bija piespriedusi.

45.

Attiecībā uz otro argumentu norādīšu – kā Vispārējā tiesa uzsver pārsūdzētā sprieduma 25., 26. un 41. punktā, pagaidu darbiniekam nav nekādu tiesību uz līguma pagarināšanu, jo līguma pagarināšanas iespēja ir atstāta kompetentās iestādes ziņā un iestādēm ir plaša rīcības brīvība savu dienestu darbības organizēšanā ( 31 ). Šie apsvērumi šķiet esam vēl jo svarīgāki, ja runa ir par līguma uz noteiktu laiku aizstāšanu ar līgumu uz nenoteiktu laiku, kas rada stabilāku saikni bez laika ierobežojuma starp iestādi un attiecīgo darbinieku ( 32 ). No tā izriet, ka, izpildot atceļošo spriedumu, nebija obligāti jāpagarina apelācijas sūdzības iesniedzējas līgums ( 33 ).

46.

Līdz ar to neatkarīgi no tā, cik pamatota ir Cedefop atbilde, kas ir pārējo apelācijas sūdzības pamatu priekšmets ( 34 ), uzskatu, ka Cedefop ir veicis pasākumus, kas vajadzīgi, lai izpildītu atceļošo spriedumu saskaņā ar LESD 266. pantu.

47.

Visbeidzot – gadījumā, ja Tiesa uzskatītu, ka jāapmierina apelācijas sūdzības pirmais pamats un līdz ar to jāpieņem galīgais nolēmums par prasību pirmajā instancē, ierosinu noraidīt pirmajā instancē celtās prasības otro pamatu.

48.

Atbildes rakstā Cedefop lūdz Tiesu atbilstoši Reglamenta 151. pantam izņemt no lietas materiāliem apelācijas sūdzības C.1. pielikumu, kurā ietverta sarakste starp apelācijas sūdzības iesniedzēju, viņas bijušo juridisko padomnieci un trešo personu un kurā iekopēts 2021. gada 2. aprīlī nosūtītās e‑pasta vēstules saturs, ko Cedefop juridiskais padomnieks bija nosūtījis apelācijas sūdzības iesniedzējas bijušajai juridiskajai padomniecei attiecībā uz iespēju sākt sarunas starp pusēm, lai atrisinātu strīdu ar mierizlīgumu ( 35 ). Cedefop būtībā apgalvo, ka uz attiecīgo saraksti attiecas advokātu savstarpējās saziņas konfidencialitāte saskaņā ar code belge de déontologie de l’avocat (Beļģijas Advokātu profesionālās ētikas kodekss), uzsverot, ka ne apelācijas sūdzības iesniedzēja, ne viņas pašreizējais juridiskais padomnieks nebija strīdīgās e‑pasta vēstules adresāti, savukārt apelācijas sūdzības iesniedzēja apgalvo, pirmkārt, ka šajā kodeksā paredzētā konfidencialitāte ir Briseles advokātu kolēģijas (Beļģija) iekšējā norma, kas tai nav saistoša, un, otrkārt, ka šī sarakste ir izšķirošs pierādījums viņas nostājas atbalstam ( 36 ).

49.

Vispirms atgādināšu, ka Savienības tiesībās nav paredzēti nekādi īpaši noteikumi par pierādījumu izmantošanu. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru šajā ziņā ir piemērojams pierādījumu brīvas izvērtēšanas princips, no kura izriet, ka laikus iesniegta pierādījuma pieņemamību Savienības tiesās var apstrīdēt, pamatojoties vienīgi uz faktu, ka tas ir iegūts nepienācīgi ( 37 ). Konkrētāk, gadījumā, ja kāds lietas dalībnieks ir nepienācīgi iesniedzis pierādījumus, jāizsver attiecīgo lietas dalībnieku intereses saistībā ar to tiesībām uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ņemot vērā intereses, kas ir aizsargātas ar tiesību normām, kuras ir pārkāptas vai apietas šādu pierādījumu iegūšanā ( 38 ). No tā izriet, ka Savienības tiesai, kurā iesniegts lūgums izņemt attiecīgos pierādījumus, jāizsver, no vienas puses, prasītāja, kas iesniedzis šos pierādījumus, intereses, tostarp – ņemot vērā šo pierādījumu lietderību tajā celtās prasības pamatotības novērtēšanā, un, no otras puses, pretējās puses intereses, kurām minēto pierādījumu saglabāšana lietas materiālos var konkrēti un faktiski kaitēt ( 39 ).

50.

Atgādināšu arī to, ka attiecībā uz situāciju šajā lietā, protams, tiesības uz advokāta un klienta sarakstes konfidencialitātes ievērošanu Tiesa jau sen ir atzinusi ( 40 ), it īpaši kā tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu un privātās dzīves neaizskaramības principu, kas nostiprināti attiecīgi Hartas ( 41 ) 47. un 7. pantā un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 6. un 8. pantā, izpausmi ( 42 ).

51.

Ņemot to vērā, man šķiet, ka advokāta un viņa klienta saziņas konfidencialitātes aizsardzība, kuras galvenais mērķis turklāt ir aizsargāt klienta intereses, visos apstākļos neattiecas uz advokātu savstarpējo saraksti, ja vien šī sarakste nav daļa no advokāta un klienta saziņas ( 43 ). Proti, advokātu saziņas konfidencialitātes aizsardzību parasti valsts līmenī nodrošina profesionālās ētikas normas, ko pieņem kompetentās advokātu kolēģijas, iespējams, pamatojoties uz likumdevēja pilnvarojumu, un tā ir saistoša tikai advokātiem, uz kuriem attiecas šie noteikumi ( 44 ).

52.

Pieņemot, kā apgalvo Cedefop, ka šajā gadījumā apelācijas sūdzības iesniedzējas bijusī advokāte ir pārkāpusi Briseles Advokātu kolēģijas ētikas normas ( 45 ), atbildība, kas izriet no šī pārkāpuma, attiecas tikai uz pēdējo minēto. Šāds pārkāpums, pat ja tas tiktu pierādīts, pats par sevi nevarētu ietvert aizliegumu apelācijas sūdzības iesniedzējai iesniegt pierādījumus, kurus tā nav ieguvusi nepienācīgi ( 46 ).

53.

Šo secinājumu neliek apšaubīt apstāklis, ka šajā lietā runa bija par saraksti, kurā bija paredzēta iespēja strīdu atrisināt mierizlīguma ceļā, ciktāl katrā ziņā šī sarakste neattiecās uz iespējamu konfidenciālas informācijas apmaiņu par iespējamā mierizlīguma saturu, bet tikai pauda Cedefop principiālo gatavību uzsākt šādas sarunas ( 47 ). Turklāt Cedefop minētā judikatūra attiecas uz piekļuvi konkrētiem Komisijas sagatavotiem dokumentiem saistībā ar prasību par pienākumu neizpildi un nešķiet atbilstoša šajā lietā ( 48 ).

54.

Šādos apstākļos ierosinu noraidīt Cedefop lūgumu izņemt no lietas materiāliem C.1. pielikumu ( 49 ).

55.

Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai: